Melb. 3. 8. 62.
[letter to Freimanis, not included in book, unpublished]:
J. Sarma
1962.3.8.
Ivanhoe N 21, Vic.
Godājamais K.Freimaņa kungs,
Ir patīkami dzirdēt, ka E.Ķikures kundzes grāmatas tapšana turpinās un ka tiklab Jūs kā arī M.Eglīša kungs par to rūpējaties. Arī man ir prieks, ka grāmata reiz kļūs vākos. Vispār ir tāda nojauta, ka Sidnejā viena otra kultūras lieta ir it kā vairāk dzīvības spējīgāka. Es dzīvoju par tāļu, lai varētu šais lietās palīdzēt tā kā to gribētu.
- Par grāmatas satura izkārtošanu esmu ar Jums vienās domās — to neder saraibināt, tāpēc domātais stāstu izvietojums labs. Grāmatas beigās satura rādītājā pie katra atsevišķā stāsta var atzīmēt kādā gadā tas radies. Tur derētu arī atzīme, kur stāsts ir iespiests pirmo reizi. Tas gan ir tikai sīkums, bet bibliogrāfi par to būs pateicīgi.
Jūsu sarakstā nav minēta Kādas sievietes dienas grāmata, no kuras daži fragmenti kļuva iespiesti Austrālijas Latviešu Lit. pielikumā, bet liela daļa ir vēl rokrakstā. Autore par to runā, tādēļ jārēķinās ar tai vajadzīgu vietu. Tāpat Jūsu sarakstā nav minēts stāsts Aiviekstes noslēpums, kas arī bij iespiests Lit. pielikumā un kam būtu vieta krājumā. Pie kuras grupas šos stāstus novietot, Jūs varēsit noteikt, kad būsit tos lasījuši. Vai autore pagūs pabeigt pašlaik rakstāmo stāstu un vai tas derēs krājumam, vēl nevar spriest, tāpēc jārēķinās ar to materiālu, kas ir rokās.
Ja Jūs saziņā ar M.Eglīša kungu un autori izvēlēsities kādu citādu stāstu iekārtojumu, tad man par to nebūs iebildumu, jo uz vietas, ņemot vērā to, ka tuvumā viss labāk pārredzams, viss kārtojās vieglāk. Man nekas arī nebūtu ko iebilst, ja Jūs stāstus kārtotu pēc kādas muzikālas metodes.
- Man nav nekādu iebildumu pret eksemplāru skaitu un ja A.Zariņa kungs gribētu grāmatu skaitu pavairot līdz 1000, tad par to es ar’ nebēdātos, bet drīzāk priecātos, jo te viss jautājums ir tas, cik ilgā laikā apgāds grib dabūt atpakaļ savu naudu. Jo lielāks eksemplāru skaits, jo ilgāk apgādam būs jāgaida. Tā kā ir paredzēts grāmatu izdošanu turpināt, tad var baidīties, ka apgāds nesaņēmis pirms savu naudu, negribēs ķerties pie nākamās grāmatas izdošanas. Bet es pieņemu, ka A.Zariņa kungam ir pietiekama pieredze un ka viņš drošāk kā mēs citi varēs aplēst eksemplāru daudzumu. Arī grāmatas cenas noteikšanu pēc manām domām ir apgāda lieta, par kuru es nevaru līdzi runāt. Par iesējumu jāsaka, ka tas Austrālijā atgādina patālus sentēvu laikus — te redz dzejoļu krājumus, kuru iesējums atgādina kādu katoļu mūku ordeņu lūgšanas grāmatas. Bet ko lai dara! Būtu labi, ja E.Ķikures kundzes grāmatiņai būtu kaut cik dzīves priecīgs izskats. Uz priekšu varbūt būtu gan jāinteresējas par japāņu grāmatiesējumiem.
- Grāmatas formāts lai ir Jūsu un Eglīša kunga ziņā. Kad runāju par O.Lāča Baronu kā patīkamāku, tad pieņēmu, ka Ķikures kundzes grāmata būs tikai brošēta. Tāpēc domāju, ka ja tai būs lielāks formāts, tā atgādinās sektantu brošūras, tāpēc domāju, ka grāmatu derētu padarīt mazāku un biezāku. Iesējums daudz ko maina. Es tātad, kā jau teicu, paļaujos Jūsu triju gaumei.
- Kas attiecas uz burtiem un papīri, tad tas, kā man šķiet, jāatstāj pilnīgi M.Eglīša kunga ziņā, jo viņam šai ziņā būs visvairāk pieredzes. Esmu arī pārliecināts, ka viņš darīs visu iespējamo, ko atļaus viņa spiestuve.
4 [5]. Vispār es esmu pret ilustrāciju lietošanu dzejdarbos, jo tās pieder, tā teikt, citai operai. Nereti var būt tā, ka tās izjauc lasītāja iedomāto dzejas tēlu vienreizību vai svaigumu, rada nesaskaņu tā starpā, ko lasītājs jūt un ko redz. Līdz ar to zūd daļa no literārās baudas. Domāju, ka dzejdarbus var tikai r o t ā t, ornamentēt ar v i ņ j e š u palīdzību, lai tās dotu lasītāja acij atsvaigojuma sajūtu vienmuļā teksta lappusēs. M.Eglīša kunga doma ir pareiza: uz iespieduma papīra linogrebuma vinjete izskatīsies labāk kā kāds asējums vai litogrāfija. Protams, tas būs arī lētāks. Interesi vairo arī tas, ka taču autore pati pagatavos grebumus.
Jā, arī manas domas ir tās, ka grāmatas apdares lietas ir jāatstāj pilnīgi M.Eglīša kunga ziņā, jo esam jau varbūt devuši pārāk daudz padomu, kas viņu tikai var lieki apgrūtināt, jo tikai tas, kurš kaut ko dara, zin, kas ir gribēts un kas ir iespējams.
Tātad, K.Freimaņa kungs, lūdzu sveiciniet no manis M.Eglīša kungu un esiet sveicināts arī pats. Esmu pārliecināts, ka ar jauno grāmatu viss būs labā kārtībā.
Jūsu
J.Sarma
———
Jūs varat būt laimīga, ka esiet sastapusi tik labvēlīgus palīgus savas grāmatas izdošanā, kādi ir M. Eglītis, K. Freimanis un A. Zariņš. Jums nav nekādu tiesību būt nelabai. Es no savas puses šai lietā esmu darījis ļoti maz un man arī pie labākās gribas, tik tāļu no grāmatas apgāda dzīvojot, nav iespējams necik daudz palīdzēt.
Vispār man jāsaka, ka esmu kļuvis un ar katru dienu kļūstu kautrīgāks kā vēstuļu rakstīšanā tā arī saskarē ar cilvēkiem. Eju pie cilvēkiem tikai piespiests un tāpēc, lai tie nejustos apvainoti.
Jūsu bažas Kaimiņa dēļ es ļoti saprotu. Tas ir brīnišķīgi, ka Jums ir tāda meitene kā Jūsu Inese, kas ar Moriaka un Prusta palīdzību Jūs no bažām atbrīvojusi. (Protams, viņa nav domājusi par to, ka abi rakstnieki taču ir vīrieši, bet viņas mamma sieviete.) Bet tas ir labi, ka Kaimiņš nepaliks ārpus stāstu krājuma.
M. Eglīša kunga domas par vinjetēm man liekas pareizas. Un man šķiet, ka grāmatā būtu ievietojamas tikai vinjetes. Zīmējumi (lai kādā technikā) uz atsevišķām lapām būtu ilustrācijas, kas nereti izsauc lasītājā pretrunas, tas ir – lasītājs iedomājas kādu notikumu vai tēlu pavisam citādu, nekā rādīts ilustrācijā un ar to viņa lasīšanas baudā rodas nesaskaņas un bauda ar to mazinās. Vinjete turpretī ir tikai rotājums un padara vienmuļo tekstu interesantāku. Ar asējumiem nemēģiniet veidot vinjetes – var neizdoties. Lietojiet grebumu, kur nav nekāda nelaime, ja kāds neizdodas – var izgrebt jaunu. Bet uz parastā papīra grebums izskatās labāk kā asējums.
Aizsūtīšu Jums visas Dienas grāmatas lapas, kādas ir pie manis.
Aizsūtīšu arī pārējos manuskriptus, kaut gan domāju, ka tie krājumā nederētu.
Lalaila ielas viesnīciņu varētu ievietot, bet virsraksts būtu jāmaina tikai tad, ja variet izdomāt citu labāku. Un vai Viesnīciņas manuskripts Jums ir? Manējais ir iegrimis kādā mapē un sameklēt to nebūs viegli.
K. Freimaņa vēstulē atzīmēto darbu sarakstā nav minēts Aiviekstes noslēpums. Vai to negribiet ievietot un kāpēc ne? Arī par Dienas grāmatu tur nav minēts?
Pagaidām viss ir kārtībā – Jūsu grāmata iznāks. Varbūt būs vēl kādas pārrunas, bet neko daudz tās negrozīs. Par dažām techniskām lietām rakstīšu K. Freimanim, nebūtu nozīmes tās divreiz rakstīt.
Drusku vēl dzīvoju, bet ne jau pārāk daudz. Sāku rakstīt kādu stāstu, domāju, ka sanāks ap 15–20 lokšņu mana parastā formāta loksnēs (tas ir tais pašās kā šī vēstule), bet iznāca tas pats, kas ar Kalna Kūļu Viktu. To arī domāju kā negaru stāstu, bet iznāca liels romāns. Arī tagadējais stāsts jau pārgājis 100 loksnēm, bet beigu kā nav tā nav un Dievs to zin, vai tik arī tas nepārvērtīsies romānā? Bet var jau būt, ka ar to nekas nesanāks un es pats pārvērtīšos par kaut ko, kas vairs ne lasa, ne raksta?
Manuskriptus saņemsit atsevišķā aploksnē.
Jā, vēl ir pārrunājama kāda, nu teiksim pasmaga lieta, kas attiecas uz mani un Jums reizā. Bet es to arvien atlieku un atlieku. Tas nav labi, bet es neesmu nekāds drošais nevienā lietā un arvienu vairos no grūtībām. Varbūt, ka būs arī šai lietā jālūdz Jūsu Inese palīga… Bet lai tas vēl paliek, kamēr iznāks Jūsu pirmā grāmata un Jūs varbūt nogruntēsities kaut kur, kur Jums būs labāk nekā tagad.
Jūsu J. K.
Sidn. 6. 8. 62.
… Neesmu avīzi lasījusi, tā pienāk Berkeley Valē. (Tur tagad ir palīdze un es varu naktīs labāk gulēt, nav tā jābēdājas par Dzidru. Cerams tā sieviete projām neskries.)
Jā, par dzeju vēl nezinu ko kritika saka, kas salīdzina tur visus dzejniekus, bet par seju jau tad esmu saņēmusi Jūsu (un arī M. Eglīša) uzslavu. Paldies! Ka Jūsu seja nav izdevusies, tās varbūt tikai autora paša domas un tās parasti ir ar vairāk paškritikas par sejām kā par dzejām – vai ne? Jā. Jokus pie malas! Man ir jātaisa mana grāmata un es nekur ar to netieku. Esmu tā saraustīta – darbs, domāšana un meklēšana kur citur darbu atrast, jo te līdz augusta beigām tikai, tad saimnieki atstāj šo māju un iet uz dzīvokli, kur Inese līdz nākt nevarētu. Rakstīšana uz mašīnas vēl neiet komerciālā veidā… Tas un vēl daudzas citas lietas mani ir tomēr nokausējušas. …
Manai grāmatai gribētu uzrakstīt vēl vienu stāstu, stiprāku vēl par Kaimiņu, bet nevaru atrast ceļu, kā to izlikt uz papīra un nav “švunkas”, kas to uzrautu bez meklēšanas.
Briesmīgi domāt par tiem grebumiem, kam jābūt gataviem, un ar tādām lietām nemaz neesmu darbojusies, un kā dabūt drosmi tais īsos brīžos, kas no visa cita paliek pāri. Bet jālied jau atkal būs kā kamielim caur adatas aci. Visi onkuļi nu beidzot it kā nāk talkā manai grāmatai.
Freimanis ieteica saukt grāmatu Mans (vai Mūsu) Kaimiņš. Tas simbolizēšot Austrāliju un viņas dzīvi blakus mūsu dzīvei. Par to vēl nav līdz galam izdomāts, vai likt grāmatā tikai tos stāstus kam austrāliešu fons, kā Jūs Melburnā esat domājuši, vai tomēr likt visādus?
Dažreiz gribas sēsties vilcienā un aizlaisties pie Jums lai visu pārrunātu, bet nevar jau tā trakot. Inese ar savu draugu viņa mašīnā aizveda mani (un viņa māti) kalnos – Blue Mountains, bet kalnos bija migla un lietus un mēs neko neredzējām. Tikai kādu stundu mākoņi mazliet pašķīrās, tad vienu ieleju ar klintīm un ūdens kritumiem pavērojām. Atpakaļ braucām gar ābolu dārziem, tas bija skaisti, lai arī dārzi patlaban kaili un rudenīgi. Bet – ābeles! Šodien no izbraukuma atgriežoties meklēju darbu. Atradu vienu 93 g. v. vecenīti tieši tādu, kā Jūs reiz ieteicāt meklēt – nevarīgu un jau ar savu pasauli domās. Varētu varbūt tur iet, bet bail, ka visu dienu būs ar viņu jārunā un nemaz nedabūšu pabūt viena. Divi, trīs reiz viņa teica, ka viņa esot – “eine grosse Dichterin”, (viņa runā vāciski). Grāmatu tur tomēr nevienu neredzēju. Viņa dzīvo viena pati ar kopēju, kādā vecā mājelē. Šīs kopējas vietu es varētu ieņemt un viņas bērni (prom dzīves bagātības raušot), man puslīdz labi samaksātu. Gandrīz būtu jāmēģina. Tikai bail no tik dzīvei tālas dzīves… Jau te šo gadu pavadu kā cietumā. Bet kur vairs daudz no cietuma ārā tikt! Lai arī kā vēl to gribētos. Es izgāju no sava tā cietuma un iegāju citā cietumā. Nekur jau cilvēks nav brīvs un trimdinieks vismazāk.
E. Dz.
10. aug. 62.
Es nolēmu, kas notiks notiks, pēc tam, kad izbeigsies darbs, dzīvošu pāris nedēļas bez darba un sagatavošu zīmējumus grāmatai. Te es to nevaru izdarīt. Laiks saraustīts, nogurums pēc dienas kalpošanas. Esmu nogurusi no visa kas šai gadā bijis. Un ir bijis tas, ko jau zīlēju, kad vēl biju mājās – esmu par ilgu palikusi tur, vajadzēja ātrāk tikt prom. Es pārāk tur iztērēju spēkus. Un tāpat nelietīgi tērēju tos arī tagad – te nav mana īstā vieta.
Gribētu vēl parunāt ar Jums par manu grāmatu, gribētu satikt un tad runāt, bet to laikam nevar izdarīt.
Man atsūtīja Dzejas un Sejas…
… Un jāsaka, Jūsu bilde tur ir ļoti krāšņa, tikai pasveša. Inese domā ka Jūs izskatoties pēc kāda ungāru grāfa. Tas nemaz nav tik ļauni. Es izskatos veca peka ar laipnīgi lepnīgu smaidu. Bet iekšā es tur esmu dzejnieku vidū un kā tas noticis – to nevaru saprast. Šoreiz tas nav ar grūtu darbu. Dzeja ir bijusi maigāka pret mani, kā citas mākslas, bet vēl ar viņām arī nekas liels nav panākts.
Iedevu Freimanim sauju pēdējo dzejoļu un viņš domā, ka tie ļoti labi.
Mīlētāja pastaiga Pastiepju roku pret ielu – mašīnas sarāpjas delnā kā zibošas maijvaboles, tek ātri, līdz acīm, pār plecu... Paceļu skatu – mājas liek kopā pieres akmens ar logu brillēm, smaida pār sienām plati... Stājos ostmalā – viļņi veļ lūpās vīnu, veselu kalnu vīna, kuģi līdz iemet kā austeri dīvainām garšām... Zūd zeme zem kājām, bez balsta iegāžos solā.
O.K. Bet tagad man sēž, jau veselus pāris mēnešus, galvā tie grebumi un – nenāk ārā!
Ko Jūs domājat, vai tāda grāmata būtu skaista: vāks ļoti gaišs, ja iespējams ar “divi saulēm” uz vāka, atverot – iekšpusē vākam un pirmai lapas pusei pāri brūnā tonī kokgrebums (lino grebums…) ar Austrālijas zemi (apmēram no Kaimiņa), tālāk tekstā, tikai pāris lapas ar tādiem pat brūnā tonī grebumiem (ar aptuvenu tematu stāstiem, bet ne izteiktu notikumu attēlošanu), un pēdējai lapas pusei un vāka iekšpusei, atkal pāri brūnais linogrebums. Parasti tas ir tāds pat, kā pirmā vākā, bet varētu būt arī turpinājums no pirmā zīmējum tēmas. Gar zīmējum augšējo un apakšējo malu varētu atstāt baltu malu, vai arī ne.
Vai Jums liekas šī doma ko vērta un vai to varētu realizēt?
Es baidos ar vinjetēm iesākt: katram stāstam jāizgriež līdztekus, tā tad pirmā vinjete jau sen būs iespiesta, kad radīsies pēc kārtas citas, un tā viņas iznāk nevienādas stilā un kvalitāte.
Tā, tikai vāka iekšpusē un pāri uz pirmās lapas, ir Strunke rotājis Raiņa Krauklīti un Brigaderes Pasaku lugas. Tikai viņam ir jauktas vairāk krāsas, man kā grafiķim, tas neliekas nepieciešams. Lūdzu rakstiet!
Pēc divām nedēļām būs atvaļinājums. Šodien ir svētdiena un eju satikt vēl Eglīša kungu, nesīšu viņam parādīt dažas franču grāmatas, kurās arī ļoti labi ir pielietots brūns pie melna teksta.
Ar 93 g. v. dāmu man nekas nesanāk, viņai vajaga kopēju tūlīt un es varu būt tikai pēc mēneša. Es vēlāk meklēšu darbu citur. …
Inese domā ka Dzejas un Sejas ir – terrific! Jo varot redzēt un lasīt visus dzejniekus kopā. …
Varena pērkona balss
pēc karstuma mierinot runā.
Pusbeigti izslāpušie
vēl izstieptas rokas tur,
un sagaida veldzi, uzticīgie.
Debess noklājas zemu,
noliecas, ceļ pie sevis
mirstošos gaidītājus,
un mierinot dzīvību atdod.
Svētais glābšanas brīdis.
Atpūta, pusmiegā iegrimst
izmocīto pulki, svētos ūdeņos snauž,
uzticīgie, jaunas dzīvības spēkā.
Jaunai cīņai un laimei,
uz viņu saknēm vēl dāvanai sevi klāt
liek mirušie, zūdot kas izplēn.
E. Dz.
16. aug. 62.
Satiku Eglīša kungu un runājot par grāmatu – viss palika kā bijis, ar vinjetēm un ar vāku, kur nekādas krāsas uzburt nevar, un būs jāapmierinās arī ar tādu toni, kādu var dabūt. O.K.!
Man ir lielas pārmaiņas – jāiet uz jaunu dzīvokli jau šīs nedēļas beigās, un tas ir labi. Gribu pāris nedēļas neko daudz nedarīt citu, tikai domāt par rakstīšanu un zīmēšanu. Zinu, ka dzīvokļa atrašana paņems daudz laika. Varbūt ielīdisim kādā 2 telpu būcenīti, ko Inese vakar atrada (par 6 ar pus mārc. nedēļā). Tur ir šausmīga bezgaumība. Es jau esmu neizlutināta un pacietīga, bet man tiešām uzmācās jūras slimība, kad es tās istabas redzēju, bet mēs viņas pārvērtīsim. Iepūtīsim tik daudz dzīvības viņu nabadzībā un dumjībā, ka varēs kādu brīdi dzīvot.
Piedodiet ārkārtīgo steigu. Nerakstiet vairs uz šo adresi, sūtīšu Jums jauno. Ak, kā gan iet, bet ir labi!
E. Dz.
Sidn. augusta beigās, 1962.
Steigā uzrakstu Jums savu jauno adresi (nezinu pat datumu).
Darbu Rosebejā beidzu aizvakar, bet jauni uzdevumi vietā: Ineses draugu ģimene (vīrs un sieva) brauc holidejās un māju – 5 istabas, 2 bērnus, klavieres, pāris simts grāmatas, ko ēst un dzert u.t.t. atstāj man, apmēram uz 2 nedēļām. Te nu esam. Inese un Dzidra šurp atbrauks parīt un te visi tad dzīvosim cerams – laimīgi. Šinī laikā arī sameklēsim mums jaunu dzīvokli, (tās divi istabas ko saņēmām – atteicām, negribējām velti maksāt 3 nedēļas, nebij arī izdevies neko labu atrast).
Nevaru teikt ka ļoti priecīga būtu te saimniekot, necik daudz nepadarīšu grāmatai. Bet kas zin – varbūt. Te ir daudz grāmatu. Viena pilnīgi apstiprina manas idejas par brūna griezuma ilustrācijas lapām, bet ļoti gaidīšu Jūsu domas. Lūdzu rakstiet tūlīt.
Ceru, Jums neklājas pārāk ļauni un pavasars nāks ar labām dāvanām.
Jūsu E. Dz.
Melb. 25. 8. 62.
Izpildu Jūsu vēlēšanos – rakstu stundu pēc tam, kad saņēmu vēstuli. Vispirms par grāmatu – ar to jāpasteidzas, kamēr izdevējiem nav pārgājis izdošanas prieks. Ja arī vēl to nettliecinot uz Jūsu grāmatu, tad uz gribētajām nākamajām. Jums nevajag tik daudz domāt par grāmatas ietērpu. Ir jārēķinās ar apstākļiem, ar iespējām. Jo vienkāršāk, jo drošāk ka kas iznāks.
Domāju, ka pietiek ar vinjetēm stāstu sākumā. Lētuma dēļ un laika trūkuma dēļ no cita jāatsakās. Varētu pat samierināties ar vienu grebumu priekšlapā un vāka zīmējumu. Cik un kādās krāsās, tas jārunā ar M.Eglīti. Visi zīmējumi un visi manuskripti jānodod M. Eglītim līdz septembra otrai pusei, lai grāmata varētu iznākt līdz Ziemsvētkiem. Ja tā būs jāatliek uz nākamo gadu, tad var gadīties, ka tā paliek pirmais un pēdējais darbs, ko PK izdos. Ar skaistām domām un gudriem vārdiem neviena lieta nekārtojas, visur valda veikals.
Domāju, ka par jauna stāsta rakstīšanu nav ko runāt – Jūs to nepagūsit. Un kam tāds sasteigts darbs derētu? Es vēl nezinu par kādiem agrākajiem stāstiem Jūs esat domājusi? Atsūtiet man lūdzu sarakstu. Domāju arī, ka stāstu sakārtojumam nevajaga piedot kādu izņēmuma veidu, bet ievietot tos grāmatā sarakstīšanas kārtībā, bet ne pēc kontinentiem. Ir labi, ja lasītājs un jo īpaši kritika, redz autora attīstības gaitu, pārmaiņas tematikā, stilā, u.t.t. Tā tad – Der langen Rede kurzer Sinn: pēc iespējas vienkāršāk un pēc iespējas ātrāk.
Neko lielu, kā man šķiet, jaunais dzīvoklis Jums nedos laika ziņā, jo ja ap Jums būs tik daudz jaunu dzīvību kā rakstiet, tad droši vien tas būs brīnišķīgi, bet grebumi no tā neradīsies. Varbūt, ka pagūsit tikai vāka zīmējumu? Nu – labāk viena laba lieta konkrēto, nekā daudzas vēl lielākas tikai domās.
K. Freimanim, kurš man rakstīja par formātu, es liku apskatīt bez jau agrāk ieteiktās grāmatas veidiem vēl K. Ābeles Dzeltenās acis un V. Krāslavieša dzejoļu krājumu Ar laika degli. Man vislabāk patiktu Ābeles grāmatiņas formāts. Šī grāmatiņa ir visglītākā no visām citām Austrālijā izdotajām grāmatām. Par tās zīmējumiem Jūs kā grafiķe variet spriest labāk kā es. Vispār man nepatīk, ka stāstus ilustrē un kaut arī to darītu pats autors.
Jums šis gads ir lielu panākumu gads un tāpēc Jums vajadzētu kaut jel drusku reibt. Jūs viegli iekļuvusi dzejnieku vidū, kas citiem maksājis daudz nepatīkamu un skumju atziņu. Varbūt tā ir atmaksa par tiem gandrīz 10 gadiem, kopš lasu vēstules kur laikam redz Jūsu dzīvi. Ir tik daudz zaudēts, kam vajadzēja būt labam un skaistam un tik cieši vienotam ar pašu cilvēku, ka būtu radies kas, ko varētu saukt pilnīgi par savu. Tā nav bijis, kaut arī bijuši skaisti un labi momenti. Bet varbūt, ja viss būtu gājis kā tam vajadzētu iet, Jūs nebūtu kļuvusi dzejniece? Kas to lai zin! Ir jau dzejnieki, kas tādi kļuvuši tāpēc, ka domā, ka ir dzejnieki. Bet ir arī tādi, kas par dzejniekiem kļūst bez savas gribas un kā mēdz teikt – no Dieva žēlastības. Jūs jāpieskaita tādiem. Tomēr – Jūsu vēstulēs šad tad ir saskatāma dzejnieces tapšanas iezīmes. Jums ir dzejoļi, kas, ja tos pārrakstītu nepārtrauktās rindās, atgādinātu daudzas vietas Jūsu vēstulēs. Arvienu man bijusi vēlēšanās, ka vēstules ir jāizmanto kā kopīgs dzejdarbs atsevišķā grāmatā. Tagad tāda vēlēšanās ir vēl drošāka. Tagad man liekas tā, ka vēstules, tā dzejoļu krājums ir vies darbs tikai divi daļās. Pirmā būtu vēstules, bet otrā dzejoļu krājums. Šādā veidā tas būtu arī pilnīgi vienreizīgs darbs latviešu literatūrā. Ja manas vēstules stāda Jūsējām blakām tad ar to Jūsējs kļūst tikai paplašinātas, varbūt apgaismotas citādā griezumā. Es par sevi savās vēstulēs nekad nerunāju. Viss ko saku, man šķiet it kā malu piezīmes Jūsējām.
Tik tāļu viss labi, jo vēl ir tikai vārdi. Bet jēga ir tikai darbiem. Pagaidām vēstules glabājas manās mapēs, bet daļa dzejoļu pieder visiem. Varbūt Jūs negribēsit, ka arī vēstules jāatdod citiem? Citi visas lietas apsmulē. Bet ja pasaulei nekā nedod, tad neko no tās nevar gaidīt, jo jau ar visu un pat miljonu dzīvību ziedošanu nekas liels nav panākts. Tā viņš ir! Bet ja nebūtu šo Donkichotu, kas pasaulei dod un nesaņem neko pretī, vai tad vispār būtu vērts tai dzīvot? Cik ilgi man vēl būs jārāpo pa zemes virsu – nezinu. Bet šī rāpošana var izbeigties šodien vai rīt un es par to būtu tikai iepriecināts, jo ja rāpošanai nav mērķa, tad jau kļūst kauns pat mēslu vaboles priekšā: tā zin kur rāpo!
Ja nu mans rāpošanas process izbeigsies, tad viss, kas manās mapēs, saiņos un kaudzēs, ies caur svešām rokām un man nav pat jēgas, kur viss nokļūs. Ja jau ugunī, tad vēl nekas. Es negribētu ka tad arī Jūsu vēstules šķirstītu svešas un vienaldzīgas rokas. Tādēļ ir jāizšķir, kurp tām jādodas.
Protams, tas ir sapnis, ka Jūs izaudzināsit meitu, kas pēc tam, kad tas būs iespējams, sakārtos Jūsu un Jums rakstītās manas vēstules un nekā nesvītrojot un nelabojot un nepiekrāsojot, izveidos no tām grāmatu. Tomēr es šo sapni sapņoju. Jums var būt citādi sapņi un svešiem sapņiem Jums nav jāpakļaujas.
Varbūt, ka runājot par to skatoties viens otram acīs (vai tās nemelo) ir iespējams dažu ko izlemt ātrāk vai citādi. Kamēr tas nav iespējams, man vis šī lieta pieder smagām lietām un tāpēc es par to necentos runāt. Varbūt tā ir vienīgā lieta, par kuŗu domāju nopietni. Pārējās lietas man ir tik gaužām vienaldzīgas, ka es par tām domāju tikai tik, cik prasa humors.
Nezin vai tas bija labi, ka ar Jums runāju par visu teikto taisni tagad, kad Jums ir sevišķi daudz visu citu rūpju. Bet es baidos, ka varbūt man pāriet arī teikšanas prieks un Jūs tad nekad un ne no viena nedzirdēsit to, ko no manis. Bet Jums vēl ir jādzīvo un jāiztur, lai neaizmestu bez jēgas prom to, ko esiet nopelnījusi ar tik daudziem pazaudētiem gadiem. Nu – labi.
Bij nejaukas un vēsas dienas. Es tais slimoju, pats nezinu ar ko. Visu laiku bij it kā tieksme kaut āzi, bet līdz pašai kaušanai nekad nenonācu. Tagad jau ir labāk. Laiks arī ir siltāks. Pie vakara atbrauks Aina Neboise un aizgādās mani uz Alunāna vakaru Latviešu namā. Vakarvakarā atnāca viena jauna dzejniece pa pusei aizmirsusi, jo bij tīšām saēdusies nelabas tabletes. (Diemžēl gan ne manis dēļ). Es pat biju drusku satrūcies. Bet beigās kaut kas nokārtojās un laikam tik traki vairs nebūs.
Man priekšā divi Sarmas vakari: viens Melburnas studentu klubā, otrs pie daugavietēm. (Korporācija sanāksmē). Ar 3. RD Adelaidē iznāca mēsli un viss sagāja dēlī, tā kā es tur nepiedalīšos.
Var jau būt, ka ne viss Jums būs skaidrs, par ko es te rakstīju, bet varbūt pamazām noskaidrosies.
Jūsu J. K.
Sidn. 28. 8. 62.
Vispirms grāmata – tie grebumi man šķiet tikpat lieki kā Jums tagad, kad stāsti uzrakstīti būtu jādarbojas ar ko citu, ne viņu ilustrēšanu. Bet tauta gaida un tauta šo grāmatu finansē – man kaut kas jādara tā, lai viņi par daudz nepieviltos. Es nespēju domāt par katram stāstam piemērotu vinjeti. Stāstu sarakstu, taisnību sakot, vēl nezinu. Bet drīz Jums to nosūtīšu. Man nupat daļu no maniem papīriem Inese atveda no mājām. Tikko uz mirkli būs izpildīti sabiedriskie pienākumi pret bērniem: (šodien jābrauc ar tiem kaut kur ciemos), es vēl izskatīšu cauri Dien. gr. lapas, negribētu grāmatu ar tām darīt par daudz rūgtu un visas pārāk nesavaldīgās lapas iespiest.
Par vēstulēm – pēdējā laikā man bijušas tādas pat domas, kā Jum, ka Jūsu man rakstītās vēstules jāpublicē, un – laikam tad arī manas Jums. Beigu beigās tas nav bijis nekas cits, kā literāra darbība.
Ieminējos Inesei, ko Jūs no viņas gaidiet – un viņa atzinās, ka tikko manus papīrus šurp vācot, par to domājusi, ka viss ir jāglabā un ka viņa būtu priecīga ņemt valdīšanu par visu to savās rokās. Tā šī lieta var kārtoties labi. Ko Inese ņem savās rokās, tas savu ceļu iet tā, kā tam jāiet. Viņa jau izteica man un arī Jums, savu pirmo noteikumu: lai neviens rakstu galiņš neiet zudumā! Viņa pēdējā laikā studē Prustu un Moriaku un daudz tur ir mācījusies vērtēt tieši intīmo, rakstnieku dzīves tiešo atspīdumu viņu rakstos, varbūt kā vērtīgāko, kam vispaliekošākā nozīme.
Tad izskatās tā, ka mums visiem trim reiz vajadzētu kopā saiet un visu pārrunāt, vai arī tikai vēstulēs izteikt savas vēlēšanās. Man jau bija pa pusei radušās domas, ka drīz pēc tam, kad iznāks mani stāsti, man ir jāsakārto dzejoļu krājums un tur tad varētu likt vairāk grafikas klāt, ja vēlās. Bet kā būs – to redzēs.
Jūs sakāt – man vajadzētu reibt no panākumiem! Liekas es neko nereibstu, es visu pieņemu diezgan lepni, it kā tas nemaz un ne pavisam nebūtu viss ko ceru. Jūtu tikai jaunus nodomus un vēlēšanos tos izvest, un rūgtumu, ka vēl arvien pat laika tam nav, nerunājot nemaz par mazliet laimes un kādas personīgas balvas no dzīves, ko vajadzētu saņemt, lai būtu spēks visam. Bet negaudoju arī par daudz, mana veselība labāka, pat diezgan laba, tauta laipna un galvenais – manas meitenes no bērniem kļūstot par pieaugušiem cilvēkiem, kļūst man arī par pieaugušākiem draugiem. Tas lai pagaidām viss. Gaidīšu tāpat vēstules no Jums.
Jūsu E. Dz.
P.S. No savu vēstuļu publicēšanas es nebaidos, neviens man, tam ko esmu teikusi, nevar ne pielikt ne atņemt, un viss ko saku pieder man tikpat maz kā saule un vējš. T.p.