Sidn. 5. 9. 62.
Gaidu Jūsu vēstuli, bet varbūt tā nenāk tādēļ, ka gaidiet jauno adresi.
Esam ar Inesi jaunā dzīvoklī – es dzīvoju “ķēķītī” un jūtos ļoti labi. Nekur mani labāk neiespiež darbā (manā linoleju griešanas darbā), kā šinī kaktiņā, kas man ir netraucēts un atgādina kaut ko no mazo, jauno šuvēju stūrīšiem, par kādiem raksta Brigadere. Mēs esam tuvu pilsētas centram un tas man liekas svarīgi – nezinu īsti kādēļ? Nauda izšķīda pirmā nedēļā, pieņēmu darbu Readers Digesta oficē, kur latvieši man to izgādāja. Biju gan nodomājusi tikai kādas dienas nedēļā iet darbā, un “nodoties mākslām”, bet viss atkal iznāca citādi. Bet – lai varētu dzīvot – jāstrādā. Tagad tā grāmatas lieta spiež un jāgatavo zīmējumi, kaut vai asaras sprāgst no acīm. Linolejs ne vella neder, viens ir pilns smilšu, otram lupinās nost virsējā kārta – bet jāgriež tanīs pašos. (Abi no būvmateriālu atliekām.) Laika vairs nav nemaz. Šo weekendu visiem zīmējumiem jābūt gataviem.
Pirmais stāst Kaimiņš ir jau salikts, novilkts un izkoriģēts, par tālākiem vēl nezinu. Pie Eglīša ir tagad vēl Pēteris un Svētdiena nedēļas vidū. Tālāk ir domāti Pasaka (par vīru un sievu, kas bij iespiests gada grāmatā), Vilšanās (arī no gada grāmatas), dažas Dien. grām. lapas, tikai zem cita nosaukuma (kāda?), Kapu svētki Ļaudonā (?) un Krūmu zeme.
Tad, ja vēlās, Aiviekstes noslēpums un Inge, kuŗu man nav un tie jāmeklē te no kādas kundzes, kam esot visi Austr. Latv.
Visi mani iesāktie darbi nav pabeigti. Kādu varbūt pabeigšu, bet vispirms jāiztaisa grebumi. Un tā kā darbs oficē pirmās nedēļas ļoti nogurdina (manis pašas vainas dēļ, kā sāk likties – jo iedomājos, ka jāizstrādā failēšanā augsts daudzums darbu dienā…), es mocos ar visu kopā kā ar nelaimi. Bet ar katru dienu liekas – mērķis ir tuvāks. Kungi droši vien nokreņķējušies kā viss iznāks, jo es pastāvīgi nozūdu savās personīgās klizmās, bet – es gandrīz ceru, ka būs labi un arī laikā.
Tikai viens jautājiens gan ir – vai tie nabaga linoleja grebumi var izturēt un dot ap pāri par 500 nospiedumu? To es nezinu. Bet Eglīša kungs taču laikam zina, kā tas ir. Pirmā nedēļa darbā bija ļoti grūta, kā jau teicu, manis pašas nezināšanas un baiļu dēļ. Tikko te visus spēkus biju koncentrējusi grebumiem, pēkšņi bija jāstājas ofices darbā, kur nezinu neko un prestiža jātur – ak, es domāju vakaros pārnākot (un pa galvu pa kaklu taisot vakariņas), ka es vairs nevarēšu nekad ne zīmēt, ne rakstīt. Es jutos, kā var varbūt justies pele slazdā.
Bet – es laikam vēl varēšu i zīmēt, i rakstīt. Mani nevar tik viegli nospiest. Lūdzu rakstiet.
Kā Jums iet? Kāpēc nerakstījāt uz Bexleju?
Vai ir kas sagājis dēlī? Vai jūtaties labi?
Jūsu E. Dz.
[late 1962]
[includes the first page, typeset, of Džo story, as sample]
Šis ir grāmatas lapas veida paraugs. Burti un lapas lielums. Papīrs būs cits. Lapa maz aizpildīta, bet tāda ir Eglīša kunga doma un – viņš tās lietas zin labāk.
E. Dz.
Mana jaunā adrese:
Waverton, N.S.W.