5. marts. Otrdiena. 1991
Nosūtīju vēstuli Atim Bleivam, arī un atsevišķā konvertā lūgumu Ļ. pag. valdei un vēstuli Dzidrai.
6. marts, trešdiena
Vēstule no A. Zemdegas, labas atsauksmes par manu prozu. Sevišķi Miniatūras… Bijusi pie G. Saliņa – teicis lai sūtu grāmatu Jauns. fondam. Meklēju – adresi, uztraucos visu dienu…
7. marts.
Nosūtīju čeku ‘Laika’ ($36) abonēšanai no 1. apr. uz ½ gadu un lūdzu lai atsūta slud. kopiju, J Fonda.
8 marts.
Vēstule no Anerauda – biogr. saņēmis, 3 grāmatas un darbu pārskatu nē – Bet – tas lēnais sūtījums ceru saņems.
Izgāju līdz Safeway – reibstu un gurstu un nevarīga un nemiers….
Sev pašai to slēpjot Pie Tevis apstājos – Ik mīlestības zīme sāpes nes – Ir jāmīl it kā to nedarot Un tomēr sasildīties Pus krēslā, pus vārdos Tā vieglāk stundām cauri brist. Bruņojies, sasiksnojies Uzmanos nerunāju pat ar sienām. Tu tomēr dažreiz ienāc apsēdies Ienāc un saņem manas rokas Lai nomierinos.
10 marts 1991.
Vakar ar Inesi bijām sitijā – man pēc foto, pasei. Nopirkām man 2 jakas, melnu un baltsvītrainu – pavasarim.
Tēraudu nevaru sazvanīt.
11. marts 1991.
Nosūtīju vēstuli Gunaram Saliņam.
Satikšanās notikusi Un vajadzētu mieram nākt Bet neizteiktais kā negaiss kopā lasās Kā palu ūdens krīt Ar lediem saldē Tu apraki, Tu izdeldēji.
13. martā. 1991.
Nosūtīju darba pārskatu un foto Aneraudam.
14. marts 1991.
Nosūtīju vēstuli Rumbergai – pēc Jauns. Fonda sludin.
Pirmdiena 18. marts 1991.
Vēstule no Dzidras – cīnās kā nabags! Nosūtīju tūlīt viņai vēstuli.
Vēstule no Ruņģes – nevarot atrast ‘Laikā’ Jaunsudr. Fonda sludinājumu lai sūtot ko gribot sūtīt – Zvejniekam. Zvejnieks balsos vienmēr par sabiedriski redzamāko personu, ne par ko tas raksta. Tā es domāju. Varbūt Rumberga atrakstīs.
„Iesim rotaļās!”… „Jā – ejiet rotaļās!”… Un galds piestūmās tuvāk pie sienas, krēsli ap to un dažs cits uz citu kaktā, lielie tuvāk kopā ap galdu ar savām runām un alu un varbūt arī ar kāršu spēli. Tas varēja būt pēc kulšanas vai citas talkas, Ziemsvētkos vai jaunā gadā, vēl arī kādā citā labā sestdienā vai svētdienā, kad cilvēkiem gadījās sanākt kopā.
Tas bija saimes istabā. Cik liela tad uzreiz tā bija. Saimniece nocēla zaļo kuplo lampu lai vairāk gaismas, vēl uzlika mazo lampiņu vai kādu sveci augšā uz maizes krāsns un istaba piestaroja mīlīgas gaismas. Tādās reizēs bija arī kāds pušķojuma spurģelis vai zaļi egles zari.
„Nāciet iesim rotaļās” – un aplis veidojās ar skaļu Kumeliņi, kumeliņi, Tu man kaunu padarīji – vai Skaisti dziedi lakstīgala, vai kāda no vecām rotaļām Mēs ejam mēs ejam pa kalniem un pa lejām – tās visas sākās ar skanīgu dziedāšanu. Nu – dažas vecās bija… Jā it kā kauns bija darīt visu kā vārdi lika, to vārdi bija ar savādu kautrību izsaucošu piedevu, bet ne visiem rotaļniekiem tā likās – ja Siliņu saimnieku dabūja pulkā iekšā tieši vecās rotaļas gāja kā vajaga. Tā pati – Mēs ejam, mēs ejam pa kalniem un pa lejām – Te nāk viens lustīgs dancotājs ar kājām rokām klapēdams, hura hura hurā – To mazais Vītragu Jurīts ne citi lai arī lielāki bet kautrīgi tik labi nevarēja izspēlēt.
Tāpat pēc jaukās dziedāšanas iesākot to – Zaļā dārzā bijām mēs, Tur mēs viņus redzējām, tad nāca grūtāk izdarāmais – Palecies un paskaties, Kuru mīlē paklanies – pēc tam atkal vieglāk: Sniedz rociņu neliedzies, projām iedams atvadies, trādirīdi atvadies.
Otrdiena 19. martā 1991.
‘Treji vārti’ no Rumbergas, ‘Saules brālis’ iekšā.
Redzēju sapni. Apmeklēju Džimu. Stāvēju, gāju pa kādiem laukiem, uzkalniem – apstājos – priekšā glīti, vienādi uzarts, apaļš kalns, uz tā, aiz tā – Džima māja. Jāiet apmeklēt. Liekas – nav ceļa viss kalns uzarts. Nē – ir ceļš, turpat starp arumiem, aiz zaļas ceļmalas ceļš iet kalnā, ne tieši, bet godīgi pa labi augšā griezdamies.
Eju, nonāku pie mājas durvīm – pieklauvēju pāris reizes – Džims paver durvis – bet iekša nelaiž, lai apsēžos turpat pie durvīm it kā uz sola, kā krēsla pie pašām durvīm. Runājamies caur durvīm. Jā esot ap 60 pūrvietas no zemes darba, tā sakot.
Vairāk arī neko neatceros no runāšanas. No sola it kā slīdu nost – bet varu arī nosēdēt.
Skaists kalns. Laba mājvieta. Bet it kā saprotu – ka tas nav ilgi Džima nodoms zemi strādāt, tomēr – tā viņa māja.
Trešdiena 20. marts 1991.
Nosūtīju ‘tukšu’ nenozīmīgu vēstuli Dzidrai, tikai – lai parunātu, pažēlotos, ka garlaicīgi…
Vēl mazliet piesalst mazliet uzsnieg Vēl puķes, smilgas daiļi sakaltušas No vasaras pagājušās stāv uz klavierēm Vēl viņās acīm jāmielojas, vēl Citu ziedu nav. Vēl tām viens mēness sakaltušas dzīves Tad maija mēness nāks, pēc viņu Labās kalpošanas Tās viegla roka aizsviedīs putekļos. Jau pumpuroti zari skatās logos. Jaunie mīkstie salu pilnie zari.
Pirmdiena 25. marts. 1991.
Nosūtīju vēstuli Ainai Zemdegai. Inese nosūtīs vēstuli Sk. Tēraudai.
Pienāca atkal daudz sniega – traks! Aizbridu līdz S.way – nopirkt šokolādes zaķi Inesei uz dzimš. dienu parīt – šodien var vēl pabrist ielā, nezin kāds būs rītu. Vīna pudele jau nopirkta pag. ned. – labi. Man ļoti vārīga mugura – nezinu nemaz kā un kur sēdēt lai nesagrozu un lai nesāk sāpēt. Bet izstaigāju O.K.
Vēstule no Jūrmalas, gaidot manu Tiltu – nezin kad to izsūtīju?…
otrdiena 26. marts.
Izcepu Inesei kūku – bez taukvielām, olas + cukurs – mazliet piens – milti, sauja coconut – vaniļa.
Klausījos ziņas krēslā ar muguru pret logu (neaizsegtu) – sāp mugurā, tas ir – plecos. Krustos mugursāpes pāriet – ja nesēžu lielajā mīkstā krēslā. Ļoti nogurusi un sanīkusi – ar šīm mugursāpēm. Vakar nevar ilgi aizmigt domājot – ka beigas būs ar to muguru, kājas etc. Bet šodien tas it kā salabots.
Šausmīga ziema. Tagad marta beigās sniegs un aukstums… naktīs 11, 12, 14 zem. Dienā šodien 0-2 varbūt. Viss sasalis.
No šī aukstuma dzeju nevar taisīt
Mākonīši gulēja viegli debesīs
Koka zari kā izšuvumi uz
Meitenes ņiebura – bet ko tas
Līdz, ko tas man līdz, ka
Aukstums bendē nost.
Ko tas man līdz, ka esmu pien[..]ūta.
Trešdiena 27. marts 1991.
Ineses 49. Dzimšanas diena. Austrālijas vīns, viegla olu kūka (plāna!) un šokolādes zaķis + olas. Bērnības atmiņas.
Kad pirmais lietus mākons nāk pār pilsētu Kā jūra, kā zils okeāns, Es kāroju lai mani tas kuģī ceļ Un uz to zemi nes Kur jūra visu gadu šūpo vasaru Zils mākons bij kā jūra, kā okeāns pār pilsētu.
Nupat viņi vēl te bija?
Ceturtdiena 28. marts 1991
Nosūtīju vēstuli Dzidrai (ne šis ne tas).
Nevienas vēstules – arī ziņas neviens neatsūta par Jaunsudrabiņa Fondu. Does not matter what matter… Saņēmu čeku. Varu taisīt jauno grāmatu. Izstaigāju uz Safeway – tad otrs gājiens brīdi vēlāk uz banku. Mugura neko nesaka, tikai nogurums gan māc, gribas apsēsties…
31. marts 1991. Lieldienas.
Ko Tu pateiksi šai dienai, šai Lieldienai? Nav ko tai nicināt – Sniegs nozudis, gandrīz, saule! Sals stājies, vēl pelēks viss Pelēks, pelēks kā nu jau viss, Jau gandrīz viss. Prieks izžuvis Miers, vēl miers Vairs pasaule nekož tā Vairs netriec kā sienā tā pasaule Tie mani nesaminīs. Es Tavā zolē iespiedies kā zvirgzds Lepns savā mazumā Lieldiena, bez gavilēm Tavs prieks Pieticīgs sarāvies mazs mierinājums Smilšains vējains prieks.