[Newcastle Morning Herald 20.04.1966]
Artist thwarted by war
New citizen of the week
[photo of Dzelme holding picture of Inese as child in bed, other pictures in background: “Mrs. Dzelme displays some of her drawings and paintings”]
A new citizen who had recently moved to Newcastle from Sydney, is Mrs. Erna Dzelme, Latvian artist and author.
Interested in pictorial art from way back, Mrs. Dzelme believes there is not a great deal of difference between any of the art forms.
„One is more talented in one form than in another, or one finds it more expedient to use one form rather than another – but all are observing and expressing,” she said.
So when, as a displaced person in Germany in the war, she could not obtain the right kind of paper for her art work, she turned to writing.
Accomplished in both fields, she has, since her arrival in Australia, had published a book of her short stories, illustrated by herself.
In Latvian
Called ‘The Neighbour’, the book is written in Latvian, because „I have not yet learned to express myself properly in English,” but Australia, and Latvians in Australia are the subjects of more than half the stories.
For her writing, Mrs. Dzelme uses her maiden name – Kikure.
Born in the Madona’s district, Laudona, Latvia, Mrs. Dzelme believes her artistic inclinations were inspired by her mother, who was interested in acting and writing.
„My mother’s ambitions were thwarted because of the times in which she lived,” Mrs. Dzelme said. „To a great extent, my ambitions, too, have been thwarted by the war. Perhaps if my mother had achieved fulfilment, I would not have felt so great an urgency. Now, perhaps one of my daughters will take over from me.”
2 daughters
Mrs. Dzelme has two grown daughters – both interested in art.
The family arrived in 1949, and from Bathurst was sent to Greta, where Mrs. Dzelme worked in the clothing store.
„We were surprised, on first sight of Bathurst, to see snow,” Mrs. Dzelme recalls. „We had been told this was a land of sunshine.”
Mrs. Dzelme became impressed about a lot of things in Australia. „I tended to think, when we first came here, that Australians knew nothing of suffering, or of life, because they had not seen the troubles we had seen,” she said. „Then I saw the floods at Maitland, and a bushfire at Wyong, and drought, and I knew that Australians, too, knew how to face hardship.”
‘Part of her’
Mrs. Dzelme said she still loved her native Latvia, but Australia had also become a part of her that she would not like to have to do without. It was while living in Wyong, on a farm, that Australia’s ‘Nature’ got through to her, she added. Now she would like to get to know Australia’s cities as well as she knew its country life. She would also like to visit the ‘great beyond’ and know what it is really like on a cattle station.
Mrs. Dzelme hopes to write in English some day. She has already surprised herself by writing in her diary in English ‘without noticing’.
In the meantime, so that she can give rein to her urge to express herself, she hopes to make a living by making and selling Latvian folk art, adapted to household uses and as clothing, „instead,” she said, „of having to work eight hours in a factory as I did once in Sydney.”
— M.M.
————————————————————————————————–
Tilts 01.03.1968
ČETRAS DIENAS LITERĀTŪRAI
Kanberietis
Piektā kontinenta latviešu literāti laikā no 29. sept. līdz 2. oktobrim pulcējās gadskārtējām rakstnieku dienām Sidnejā. Skaitā astotās pēc kārtas, tās pulcināja kuplu autoru skaitu un arī bija ļoti labi apmeklētas, ka rīkotāji varēja segt visus ceļa izdevumus citpilsētu viesiem.
Sidnejā, kur pirms 8 gadiem radās ideja rakstnieku dienām un arī uzsāka gadskārtējo tradīciju, tās aizvien izvērtušās plašākā stilā, un sarīkojumi pulcē apmeklētājus no visiem latviešu sabiedrības novirzieniem un grupām. Dienas bija veltītas latviešu valodai un tās literatūrai. To diemžēl nevarēja teikt par citur notikušajām rakstnieku dienām Melburnā un Adelaidē. Tā, piemēram, 1961. gadā
Melburnā satiku paziņu, kuru aicināju apmeklēt 2. rakstnieku dienas. Atbilde bija asa: Rakstnieku dienas rīko latviešu biedrības aprindas un es piederu Daugavas vanagiem.”
Pavisam dīvainu gadījumu atstāstīja rakstnieks Mintauts Eglītis: «Melburnas latviešu nama lielajā zālē 1966. g. dzejnieki lasīja savus darbus, kad tanī pat laikā nama blakus telpās teātris skaļi iestudēja dziesmu spēli „Trejmeitiņas” un koris gatavojās savam koncertam. Kāda disonance! Neizprotams pietātes trūkums!”
Pateicoties Sidnejas latviešu teātra līdzdalībai (aktieri, režisori, dekoratori, techniskie darbinieki), 8-tās rakstnieku dienas izvērtās par plašākām, kādas jebkad Austrālijā notikušas.
Atklājot 8-tās rakstnieku dienas, Latvijas konsulārais pārstāvis Oļģerts Rozītis tās nodēvēja par lasītāju dienām, jo rakstnieks bez lasītāja nav spējīgs pastāvēt.
Kā izcilākais četru sarīkojumu virknē nenoliedzami bija referātu rīts. To ievadīja Sidnejas universitātes lektore, filoloģe Ausma Medne („Dažas jaunas iezīmes modernā filozofijā”), sekoja tikai nesen no Latvijas ieradušās skolotājas un dzejnieces Māras Kalmanes referāts — „Raksturīgākie vilcieni dzejas attīstībā Latvijā pēdējos gados”. Publikas uzmanību, šķiet, visvairāk saistīja Adelaides Flīndera universitātes lektora Dr. Trevora Fenela (T. Fennell) referāts latviski: „Kāpēc latviešu valoda ir grūta?” Referents labā latviešu valodā norādīja uz savdabībām gramatikā, kas viņam, kā sveštautietim, radīja zināmas grūtības mācoties, šķiet, latviešu studējošā jaunatne Sidnejā savā mātes valodas varēšanā stāv tālu aiz Dr. Fenela snieguma!
Lirikas un prozas sarīkojumā piedalījās 15 autori. Dzeju skandēja Kārlis Ābele, Erna Ķikure, Eduards Silkalns, Raits Birkmanis, Karmena Kurzemniece, Māra Kalmane, Juris Krādziņš, Elga Leja un Jānis Svilāns. Ar prozas darbiem reprezentējās — Mintauts Eglītis, Erna Lēmane, Oļģerts Rozītis, Osvalds Lācis, Baiba Metuzāle un Jāņa Sarmas noveli lasīja SLT aktieris K. Gulbergs. Jāatzīmē, ka O. Rozīša darbu lasīja Lija Gailīte ar Uldi Siliņu, bet O. Lāča — Vera Dūte. Svaigākus vējus ienesa R. Birkmanis un
M. Kalmane dzejā, bet daiļprozā — O. Rozītis un 82 gadus vecais J. Sarma.
…
Nama gleznu salona sienas pildīja neierasta izstāde — “Redaktori un kritiķi glezno” (SLB priekšn. M. Siliņš, māc. P. Laiviņš, rakstniece Erna Ķikure-Dzelme, dzejnieks Jānis Svilāns, kritiķi — Uldis Āboliņš, Mārtiņš Gauja, Džems Krīvs un liberāļu partijas kandidāte parlamenta vēlēšanām Elga Rodze-Ķīsele-Leja).
————————–
Latvija Amerikā 22.11.1969
Jauns pienesums trimdas autoru darbiem
AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 10. RAKSTNIEKU DIENAS MELBURNĀ
„Tā kā Austrālijas latviešu 10. rakstnieku dienas no 31. oktobra līdz 2. novembrim Melburnā bija tikai jaundarbu parāde, tad nav ko šaubīties, ka atkal noticis pienesums mūsu trimdas autoru darbu krātuvē. Šis pienesums bija kvantitatīvi itin prāvs, vienīgi, laikam, būtu jāvēlas, lai mēs paši apzinātos, ka starp kvantuma un kvalitāti reizēm ir ļoti gara atstarpe. Tā tas apliecinājās arī šoreiz, tāpēc izvairīsimies priekā uzsist paši sev uz pleca tad, ja būtu jāsit plecam garām. Tikai nākošie gadi pierādīs, cik un kas no Austrālijas latviešu 10. rakstnieku dienu jaunrades devuma paliks īstens ieguvums latviešu trimdas rakstniecības kopumā.” — Tā šo gadskārtējo plašo literātu sarīkojumu, līdz kādam vēl neesam tikuši Ziemeļamerikā, rīkojot tikai dažādās sakarībās rakstnieku cēlienus, vērtē “Austrālijas Latvietis” 14. novembra numurā, raksta turpinājumā ziņojot:
…
Sekoja Veltas Saulītes dzejoļi, Māras Kalmanes dzejoļi, Kārļa Ābeles viens dzejolis, Mintauta Eglīša stāsts „Raudātāja” (lasīja režisore Lūcija Kalniņa), Karmenas Kurzemnieces dzejoļi, Oļģerta Rozīša proza (lasīja L. Kalniņa), Elgas Lejas dzejoļi, Jāņa Lazdiņa proza, Jura Rozīša dzejoļi un beidzot Ernas Kikures pagarš prozas darbs “Nekrologs”, kas klausītājus krietni izsmīdināja. Šajā parādē bija patīkami vērot daudzus autorus vaigu vaigā un klausīties, kā viņi publikai pasniedz savus darbus.
…
Pēc pusdienu iekošanas 2. novembra pēcpusdienā Baiba Metuzale vadīja rakstnieku dienu jaundarbu otru cēlienu, atkal ar prozu un dzeju. Tajā bija Zigurda Bārdas proza „Aleksis”, Ernas Ķikures dzejoļi (lasīja L. Kalniņa), Olgas Auziņas proza “Nedarbs”, Gundara Pļavkalna dzejoli (lasīja Ed. Silkalns), Ārijas Balodes proza „Zemenes”, Kārļa Kāres dzejdarbi, Jāņa Sproģa dzejoļi, jaunzēlandieša Viļa Gavara proza (lasīja G. Klauss), Raita Birkmaņa dzejoļi (lasīja L. Kalniņa), Osvalda Lāča proza “Apsēstais” (lasīja Juris Zemītis) un beidzot Jāņa Sarmas prozas darbs “Pastaiga” S. Plakana lasījumā.
Spriežot pēc fotogrāfijām un norādījumiem programmas grāmatiņā, Austrālijas latviešu 10. rakstnieku dienu rīcības komitejas sastāvs ir bijis šāds: priekšsēdis Jānis Sproģis, vicepriekšsēdis Zigurds Bārda, sekretāre Velta Saulīte un kasieris Kārlis Reintāls. Iznāca arī rakstnieku dienu avīze “Rakstu Rija”. Apmeklētāju vidū pavisam maz bija jauniešu. Jādomā, ka viņus mājās atturēja pašreizējie pārbaudījumi dažādās mācību iestādēs.
————————-
Austrālijas Latvietis 23.10.1970
Also: Latvija Amerikā 04.11.1970
Ierosinājums rīkot kultūras darbinieku kongresu Austrālijā
ZIŅOJUMI, PĀRRUNAS UN SARĪKOJUMI AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU RAKSTNIEKU DIENAS SIDNEJA
Juris Krādziņš
Austrālijas latviešu 11. rakstnieku dienu laikā Sidnejā 3. oktobrī notikušajā kultūras darbinieku sanāksmē ierosināja Austrālijā sarīkot plašāku latviešu kultūras darbinieku kongresu, kurā piedalītos literatūras, mūzikas, zinātnes, skolu un citu kultūras nozaru darbinieki.
………..
DZEJAS KLAUSĪŠANĀS UN DZEJAS LASĪŠANA
Ernas Ķikures gaiša pasaules prieka pilnos dzejoļus nolasīja Lija Gailīte. Viņas izjūtu gleznās katram vārdam sava nemaināma nozīme.
—————————–
14.6.1971
Cienītā rakstniece.
Ja Jūs būtu iesācēja, es aizņemtos kritika Belinska vārdus, ko viņš reiz teica Dostojevskim, kad tas kā jauns, vēl nepazīts, bija uzrakstījis vienkāršos ļaudis: — Vai tu sajēdzi pats, ko tu esi sarakstījis? — Es teiktu Jums izlasot skici Viņi. Bet Jūs jau, tā sakot, esiet gabalā un ko esmu no Jums lasījis, viss ir atstājis, vairāk, nekā garām paejoši cilvēki, tā augšējais atkrīt.
Gleznotājs Jānis Rozentals teica, ka skice ir vairāk par nobeigtu darbu. Es saku, skice ir protokolēts iedvesmas brīdis, vienalga, glezniecībā vai rakstniecībā. –
Mans lūgums būtu Jums: neatstāt ar Jūsu skici mūs, (lasītājus) kaut kam, vai kaut kur vidū. Tā tas ir ar dzīvi, kur mēs esam ielikti kaut kam vidū: mēs nezinām, kas bijis pirms mums un nav mums lemts zināt, kas būs pēc mums.
Jūsu skice ir kā skulptūras veidojums pārklāts ar noslēpumainu segu, cauri kurai tikko jaušamas skaistas formas. Kaut vai viņas ziedoša jūsma – zem zelta koka pasēdēt uz zaļpelēka akmeņa; un viņa rezignētais refrēns: — Es noteikti šonakt raudāšu…
Jūsu skicē ir viss, kas nepieciešams nobeigtai novelei, tikai nobeidzat un iesākat, vai iesākat un nobeidzat šo zelta kalumu meistarīgā kalumā.
Jums dievpalīgu vēlot –
Literāts cilvēks dienvidaustrālijā.
———————————————————————————–
Austrālijas Latvietis 11.02.1972
Sarīkojumi
SIDNEJA:
12. martā pl. 18 latviešu namā Ernai Ķikurei veltīts literārs vakars. Referents Kārlis Freimanis. Piedalās SLB jauktais koris V. Ruļļa vadībā, baritons Andris Ruņgis un SLT aktieri.
—————————-
Austrālijas Latvietis 18.02.1972
BRĪVAIS VĀRDS DZĪVO
Jēkabs Kalējs
“Austrālijas dabu vislabāk ir izpratusi un piegājusi tai vistuvāk Erna Ķikure,” – raksta L. Bērziņa-Felsberga.
Tūlīt aiz viņas, raksta iespiests ari E. Ķikures dzejolis Kaut kur Austrālijas dienvidkrastā:
Skarboro,
savādi skaisti ir tavi kalni
kā mazliet murgaini sapņi,.
ar mūžīgu, gurušu zaļumu,
ar mūžīgu skatu pār jūru
no pelēkām klinšu acīm.
čūskas guļ tavu ieleju midzeņos,
liānu vīteņos, sapīti ceļi, .
asi, dadžaini ziedi
pūš smacīgu, karstu elpu.
Uzmanies, cilvēk, ja uzdrošinies
sākt vientuļu kāpienu grūtu
bez uzvarām, bez sasniegumiem un balvām.
——————–
Austrālijas Latvietis 03.03.1972
BIEDRĪBAS UN SARĪKOJUMI SIDNEJA:
12. martā pl. 18 latviešu namā Ernai Ķikurei veltīts SLT sarīkojums. Piedalās K. Freimanis (referāts), SLB jauktais koris diriģenta V. Ruļļa vadībā, A. Ruņgis (barit.), A. Klauverte (klavieres) un SLT aktieri L. Gailīte, L. Zemgale, M. Ansule, Z. Nīce un K. Gulbergs.
—–
Austrālijas Latvietis
Divu mākslu lokā
Ernai Ķikurei-Dzelmei veltīts sarīkojums Sidnejā
Sidnejas latviešu teātris 12. martā [1972] rīko literāro vakaru, veltītu dzejniecei Ernai Ķikurei. Autore pirmā kārtā bija pazīstama kā izcilus grafiķa, un tēlotājas mākslas cienītāji viņu pazina kā Ernu Dzelmi-Bērziņu…
Piecdesmitajos gados, dzīvojot Austrālijā, autore līdzās grafikai pievērsās arī literatūrai, rakstot dzejoļus un daiļprozu. Arī Latviešu preses biedrības apgāds savu darbu atklāja ar Ernas Ķikures grāmatu Mūsu kaimiņš. Autorei padomā jauns dzejoļu krājums, kam vēl šogad vajadzētu parādīties iespiedumā.
Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies ‘nezāle’: ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Rakstīšana ‘kad pagadās’ autoru neglābjami noved diletantismā, paviršībā. Ko gan līdz ‘rakstnieka talants un dzirksts’, ja pietrūkst rutīnas un techniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Ernai Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder.
12. martā sarīkojums būs interesants jau ar plašo un daudzveidīgo programmu, kurā piedalīsies kritiķis Kārlis Freimanis, SLB jauktais koris diriģenta Voldemāra Ruļļa vadībā, baritons Andris Ruņģis, pianiste Agrita Klauverta un SLT aktieri – Lija Gailīte, Lita Zemgale, Mirdza Ansule, Zeltīte Nīce un Kārlis Gulbergs.
Paredzams, ka tanī pašā dienā Sidnejas latviešu nama foajē būs redzama Ernas Ķikures grafikas skate.
Izstādi atklās svētdien, 12. martā pl. 17, bet literārais vakars sāksies stundu vēlāk – pl. 18.
— Sp. Kl. [Spodris Klauverts]
—————
Austrālijas Latvietis 24.03.1972
LASĪTĀJU VĒSTULES
PALDIES
Erna Ķikure, Sidnejā
Izsaku sirsnīgu pateicību visiem man veltītā vakara rīkotājiem Sidnejā: Spodrim Klauvertam, Kārlim
Gulbergam, Kārlim Freimanim, Litai Zemgalei, Mirdzai Ansulei, Lijai Gailītei, Andrim Ruņģim. K. Faulei,
Kolinam Forbem, Voldemāram Rullim un SLB jauktajam korim, katram dziedātājam tanī.
Man bija liels prieks noklausīties jūsu priekšnesumā visu to, kam tikai sākums bija nācis no manis, cits viss, dzīvais, reālais īstenojums no — jums. Beidzot dziesmās un mūzikā arī sākums vairs piederēja ne man, bet Eiženam Freimanim, un tur, jau bez īpašuma tiesībām, mans prieks un aizkustinājums bija vislielāks, kā no tāluma vēl dzirdēt no sava teiktā, kas atradis dzīvi kopā ar citu gara izpausmēm. Tas ir lielākais atalgojums. Paldies Eiženam Freimanim, paldies visiem. Pateicos arī apmeklētājiem, apsveicējiem un visiem, kas šim vakaram bija ziedojuši savu laiku, darbu un domas.
—————————-
Latvija Amerikā 29.03.1972
Literārs vakars par literatūru
Ed. Šmugajs
Kādreiz Sidnejā slaveni bija literārie vakari, jo tur tiešām runāja par literatūru. Tagad pat grūti būtu atcerēties un nosaukt tos autorus, kuru literārais devums savā laikā iztirzāts Sidnejas literāros vakaros. Tad tie kaut kā pajuka. Lai interese pavisam neizsīktu, literārajiem vakariem sāka meklēt „plašāku bāzi”. Dzirdējām referātus par mūziku, mākslu, filozofiju, nacionāliem un politiskiem jautājumiem un pat ceļotāju stāstus, papildinātus ar “gaismas bildēm”.
Šogad, 12. martā, atkal viss bija tāpat kā „senos labos laikos”, kad klausījāmies Kārļa Freimaņa referātu par Ernu Ķikuri. Lai teikto ilustrētu, sniegšu kaut tikai referāta ievadu, kuram gan nav tieša sakara ar Ernu Ķikuri īpaši, bet gan ar literatūru vispār. Pastāstījis, ka 1960. gadā viņš mēdzis izgriezt dzejoļus no laikrakstiem un salīmēt tos pa autoriem, K. Freimanis turpināja:
Nesen, tos pārlasot un mēģinot savilkt galus kopā, radās šādi apsvērumi: mūsu dzeja vēl sakņojas romantiskajā tradīcijā, kā tas bija brīvajā Latvijā, vai vēl senāk — kā tas bija ap to laiku, kad vēl Poruks un Bārda bija dzīvi. Tas, protams, nenozīmē neko sliktu, jo šī dzeja bija tik tuva un saprotama latviešu lasītājam, šādu dzeju toreiz (un tagad) mācījās skolās, un varbūt tāpēc toreiz dzeju vēl lasīja, jo dzejniekam un lasītājam bija kopējs jēdziens, kādai dzejai īsti jābūt. Tā visumā bija dzeja, kas novēršas no nepatīkamās tagadnes, no šī mašīnu laikmeta, cementa un metāla pasaules, kurai nav sirds; no brutalitātes un visa, kas ar to saistās. Tā ir dzeja, kas meklē kaut kur aizbēgt: vai nu skaistā sapnī, dabas krāšņumā, sapnī par neiespējami cēlu, skaistu dzīvi, vai skaistajā pagātnē. Tur ir pagājušā gadsimta mantojums — rozes, lakstīgalas, klusi vakari pie upītes, nopūtas, sava veida nespēcīgs, sterils rūgtums — rūgtums tāpēc, ka sarūgtinātam, skumjam būt ir tik skaisti. Tad tur ir maiga, pusaudžu mentalitātē rakstīta mīlestības lirika, naivums, bālasinība, dzeja par skaistām lietām, it kā sava veida skaistuma kults, atstājot neglītās lietas pie malas. No ievas zieda iznāk dzejolis, no konservu kārbas ne, nedz arī no lupatas un atkritumu tvertnes. Tā ir sapņu pasaules radīšana, kurā lielu lomu spēlē tradīcija, bet kur bieži nekā īpatnēji personīga nav ko teikt, sacīja referents.
Teikto ilustrējis ar vairākiem piemēriem no V. Krāslavieša, J. Veseļa, Z. Liepas, K. Dāles un J. Miesnieka dzejas, K. Freimanis turpināja:
Un tad tur, 1960. gadā, bija mūsu sirreālistu dzejoļi, romantiķu nozarojums, bēgot, no dzīves un pētot pasaku pasauli ar spilgtām, pārspīlētām gleznām, dīvainām asociācijām, dīvainām iedomām, halucinācijām, murgiem, pēkšņām asociācijām, robežojoties ar patoloģisko. Tik patīkami lasīt, varbūt, relatīvi labākais, kas mums ir, bet būtībā — dzeja, kas bēg no tagadnes, kas izkar krāsainu priekškaru, lai apsegtu tukšu skatuvi. Te mums ir Saliņš, Tauns, Stumbrs, Andrejs Irbe, varbūt Sniķere, Sodums — katrs īpatnējs, liels, bet piederot kopējai sirreālistu tradīcijai.
Tālāk referents asprātīgā un ar humora devu piesātinātā stāstījumā sniedza klausītājiem pārskatu par rakstīšanu, lietojot formulu, kur dzejnieks par katru cenu cenšas būt oriģināls, bez oriģinalitātes, kur galvenais nolūks ir lasītāju satraukt, rakstot kaut ko, „ko lasītājs ar savu aprobežoto veselo saprātu nevar saprast”.
Pievēršoties tieši Ernai Ķikurei, K. Freimanis teica:
Te mums ir dzejniece: atšķirīga, vitāla, ar saknēm šīs dienas dzīvē, dzeja, kurā raksturs triumfē, ne apstākļi; dzejniece, kas iedrošinājusies ieiet pasaulē, kuru tradīcija uzskata par nedzejisku: piedzēris braucējs, spieķis, ko griež ap galvu. Dzīvs cilvēks mūsu laikmetā. Īsta dzeja, ne tā, kas samocīta, meklējot par katru cenu oriģinalitāti. Pilnasinīga dzeja. Dzeja, kas atstājusi sveču gaismas izgaismoto viesistabu vai jauno intelektuāļu dūmu reibu, mākslas darbs, ko neraksta pēc formulas, bet kas nāk no iekšēja pārdzīvojuma, dzeja, kas iznākusi svaigā gaisā.
Kaut vispārināts, tas bija galvenais, kā referents raksturoja dzejnieci, kura nav tikai dzejniece, bet arī stāstniece, grafiķe un pianiste. Tālāk K. Freimanis analizēja E. Ķikures dzeju, meklējot tai filozofiskos un psicholoģiskos pamatus un beigās atrodot E. Ķikures dzejoļu esenci, kas izteikta ar dzejnieces pašas vārdiem: “Es dzejoļus nerakstu, bet dzīvoju. Viņi izskan manī ilgu laiku, un kad gatavi — jāuzmanās to zināt — jāļauj un jāpalīdz iekļūt vārdos. Pēc uzrakstīšanas nekāda liela labošana vairs nenotiek. Kad to mēģina darīt, dzejolis vairs nav tas, kas bija”.
Pēc referāta bija arī visas literārajam vakaram nepieciešamās piedevas — autores dzejoļu deklamēšana, prozas darbu lasīšana un šoreiz pat vēl vairāk — Sidnejas latviešu biedrības jauktais koris un solisti dziedāja dziesmas, kas komponētas ar E. Ķikures tekstiem, ieskaitot pat vienu kantāti. Visas E. Freimaņa kompozīcijas.
Vienīgā grāmata, kas līdz šim iznākusi E. Ķikurei, ir Mūsu kaimiņš, ko Salas apgādā 1962. gadā izdeva Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa. Dzejniece atzīstas, ka viņai sakārtots dzejoļu krājums, bet vienīgā problēma, kādēļ tas vēl nav ieraudzījis dienas gaismu — nauda. . .
———————————-
Austrālijas Latvietis 14.04.1972
VAI SADZIRDAM JAUNU RITMU?
K. Freimaņa referāts par Ernas Ķikures dzeju
Juris Krādziņš
Rakstnieci Ernu Ķikuri pazīstam no stāstu krājuma Mūsu kaimiņš, kas iznāca Latviešu preses izdevumā Sidnejā 1962. gadā. Svešāka caurmēra lasītājam E. Ķikures dzeja, kuru pa laikam lasām Austrālijas Latvieti. Ļoti interesantu referātu par E. Ķikures dzeju bija sagatavojis K. Freimanis, kuru dzirdējām Sidnejā SLT literārās sekcijas sarīkojumā 12. martā.
Referentam K. Freimanim piemīt reti sastopamā īpašība spēt iejusties jaunās parādībās, vai tas būtu drāmā vai dzejā. Neparastam ir savs iemesls. Ko šodien vēl nesaprotam, to rītdien varbūt uzlūkosim par jaunas dziesmas pirmsākumu. — Referātā K. Freimanis sniedza savus pētījumus par E. Ķikures dzejas filozofisko un psicholoģisko pamatu un dzejoļu esenci.
Pirmais E. Ķikures dzejolis iespiests Austrālijas Latvietī 1955.gadā divās četrrindēs ar atskaņām. Nākošo 16 gadu laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Dzejoļi vairs nav ritmiski tradicionālā nozīmē. Dziesma pārveidojusies simfonijā. Ritms mainās katrā rindā. Un saturs? Te K. Freimanis paskaidroja: „Doti tikai pieturas punkti. Dzejolis jāveido pašam lasītājam.”
Katram, kas vēlas tuvāk iepazīties ar E. Ķikures dzeju un to tuvāk izprast, ieteicams ierasties nākošajās rakstnieku dienās Melburnā un tur noklausīties K. Freimaņa referāta atkārtojumu. Šī iemesla dēļ referātu plašāk neatreferēšu.
Priekšnesumu daļā piedalījās SLT aktrises L. Gailīte, L. Zemgale, M. Ansule un aktieris K. Gulbergs, nolasot gan E. Ķikures dzejoļus, gan stāstu Pie parastā svinību galda.
E. Freimaņa komponētās dziesmas ar E. Ķikures tekstiem Trokšņainā vilcienā un Vakars dziedāja baritons Andris Ruņģis K. Faula kundzes klavierpavadījumā. E. Freimaņa kantāti ar E. Ķikures tekstu dziedāja A. Ruņģis Kolina Forbsa pavadījumā un SLB jauktais koris diriģenta Voldemāra Ruļļa vadībā.
Sarīkojumā, ieskaitot kora dalībniekus, piedalījās 100 apmeklētāju. Vakara atlikums bija veltīts E. Ķikures jaunās dzejoļu grāmatas izdošanai.
————————————
Latvija 17.06.1972
Mūsu periodika
BRĪVAIS VĀRDS
J. Sdr.
Brīvais vārds ir latviešu preses biedrības biļetens, kura 12. numuru sagatavojusi un izdevusi Austrālijas kopa Sidnejā Aleksandra Zariņa redakcijā, atzīmējot savas darbības 20 gadus.
….
Rakstiņā — Neatklātā terra Australis Lūcija Bērziņa-Felsberga, izsekojot Austrālijā dzīvojošo prozistu darbiem, atzīst, ka šīs zemes īpatnējo dabu, savdabīgos, noslēgtos cilvēkus vislabāk izpratusi un atainojusi vienīgi Erna Ķikure stāstu krājumā Mūsu kaimiņš (Salas apgāds 1962). Turpretī citu sacerējumos tas tikpat kā neeksistē. Un ja arī, tad tikai caur savas personības prizmu.
———————
Austrālijas Latvietis 4.8.1972
Aristokrātiskā Ļaudonas saimniece
Ciemos pie mūziķes, gleznotājas un rakstnieces Ernas Ķikures Volongongā
Aleksis Dunājs [Aleksandrs Zariņš]
[photo from book signing event]
Ernā Ķikurē ir apvienots lauku saimnieces nemaldīgums, smagnējums, vienkāršība ar Rietumeiropas gara aristokrātismu. Uzņēmība un nevarība kā divas māsas snauž viņas būtnē – apbraukāt Francijas mīļās vietas un tad aptriekties apkārt pasaulei viņai ir nieka lieta, bet izkārtot dzīvi Austrālijā ir grūti, pietrūkst spēka.
Atzīta un pazīstama mūziķe, gleznotāja, rakstniece, ar plašu dzīves skatījumu, viņa tomēr daudzas dienas vadījusi materiālā pelēcībā. Tagad meitas lielas, apprecējušās – ko nu vairs gausties.
Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu, ko varīgi aprakstījusi stāstu grāmatā Mūsu kaimiņš.
Sieviete, kas jūsmo par Beketa rupjībām, bet dabū ekzēmu, tīrot baltas vistu olas. Dzīvodama rūpniecības pilsētā Volongongā, aizrautīgi piedalās dienvidkrasta latviešu sieviešu kopas daiļaušanas un gardcepšanas māku izkopšanā, piedalīdamās pat tērpu modelēšanā. Bieži apmeklē Melburnu, bet braucienam līdz 50 jūdžu attālajai Sidnejai parasti kaķi aizveļ ceļā baļķi… Tālie draugi allaž mīļāki, un Melburnā ir Ķikures domu un ideju biedrs Jānis Sarma. Kas tiekoties runāts, varbūt ir iegūlies Sarmas un Ķikures dienas grāmatās, varbūt arī ne. Zinu, ka iespiedēju gaida Sarmas un Ķikures sarakstes vēstules. Vai Preses biedrības apgādam še nebūtu steidzīgs uzdevums laist tās tautās? Šīm vēstulēm, kas atspoguļo mūsu trimdas rakstniecības un gara dzīves problēmas, vēlmes un traģēdiju, ir arī kultūrvēsturiska nozīme.
Erna Ķikure sakās rakstām tad, kad nevar dzīvot nerakstījusi. Sākumā radās stāsti, tēlojumi, tad dzejas, un patreiz ir atgriezies stāstu periods. Tas nebūt nerāda, ka viņai rakstījums plūst straumēm nekontrolēts. Sakāmais ir izkristalizējies no kāda sākuma putekļa, atoma, kas audzis kā kristāls daudzām plāksnēm un šķautnēm, meklējis tiešāko izteiksmi, atbilstošākos vārdus un tad, nobriedis kā rieksta kodols, bagātīgi sātina lasītāju. Viss sācies un milzis apkārtējā vidē un cilvēkos. Tagad tā ir Volongonga Klusā okeāna krastā. Ir tiesa, ka latvieši ir pārsātināti dzejisku iejūtu, kas plūst caur mūsu dvēselēm, bet īstu dzejnieku veido un arī raksturo tā darba izteiksme un forma. Ķikurei tā ir tieša, vienkārša, delikāta, dodama zvaigznēm debesis, kājām zemi, domām visumu un cilvēkam mīlestību (arī naidu).
Audzēdama un skolodama divas meitas, Ķikure tām bijusi nevien māte, bet arī draudzene. Viņas sirds situsi tādā pašā ritmā kā jaunajiem, un meitu draugi bija viņas draugi. Vai atminaties dzejoļus par Jēzu, kas, ielas malā stāvēdams, ēd kartupeļu ‘skaidas’?
Meitas apprecējušās, aizgājušas pasaulē, un Ķikuriņš kā moderna Kukažiņa laiku pa laikam dodas ciemos pie meitām tālajās zemēs. Austrālijas Latvieša šķirstītāji lasījuši un lasa vēl tagad viņas Francijas piezīmes no pēdējā ceļojuma pirms diviem gadiem. Toreiz ceļš aizvijās līdz Anglijai, Amerikai, un no redzētā, dzirdētā un justā daudz kas uzticēts papīram.
Ernas Ķikures māja Volongongā turas pie Kroņa ielas nogāzes kā pielipināts putna perēklītis. Daudzu gadu laika zobs un okeāna sāļie vēji to appūtuši ar to īpatnējo jaukumu, kas piemīt ikvienai izteiktai sava laika celtnei. Tā ir divstāvu ķieģeļu ēka ar savelzušām durvīm, ietrunējušiem logiem, cīkstošām grīdām un ķirmju grauzumu aromu.
Sarāvuši kājas kā Budas, sēdam pie loga novietotajā tachtā. Ir drusku caurvējš un tā siltāk, kaut elektriskais sildītājs kvēl Marsa iesarkanumā. Lejā aiz loga guļ Volongongas sarkandakstiņotās mājiņas, un tālāk viļņo Klusais okeāns, pār kuru jumjas skaidras debesis. To zilums tomēr nerosina domāt par vasaras svelmi. Gluži pretēji – tas vieš vēsumu.
Našķojam mazos kubiciņos sagrieztu sieru, malkojam burgundieti, un mums kļūst siltāk un siltāk. Sarunas nemanot aizsvilušās kā uguns pie priedes sveķeļa, un labsajūtā debatējam, atceramies, minam. Citējam. Ap mums ir spraigs, kritisks prāts, draudzība un alkas pēc jaunā, skaistā, neparastā.
Daudziem māksla saistās ar priekšstatu par daiļo, skaisto, harmonijā līdzsvaroto. Arī ētiski skaidro un godīgo, kas ir kā oāze, kurā atpūsties no steigas, nepatikšanām, depresijas un sevi veidot labāku. Arī tagad mēs neprasām oriģinalitāti oriģinalitātes dēļ, bet vēlamies, lai mākslinieks savu es parāda tā, lai varam to atbalsot paši sevī.
Ernas Ķikures darbos ir viss tas, pēc ka tiecas mans nekontrolējamais prāts. Dažs lasītājs teiks, ka visa mana nelaime ir tā, ka apvāršņus ierobežo intelektuāla pašapmierinātība un sāku brīvi spēlēties ar iedomām un izdomām. Fantāzija, izdoma, kas nav cietināta ar nesaudzīgu kritiku, kļūst par spēļlietiņu. Bet vai kāds lasītājs var likt roku ugunī un apgalvot, ka viss rit savu jauku ritēšanu, un notiek tikai tas, ko saredz acs?
Kroņa ielas namiņam blakus rok pamatus daudzu stāvu namam, kas aizsegs Ķikures skatu pāri plašajam okeānam un debesu zilumam. Nojauta māc, ka nākošo reizi ierodoties ciemos, mani sagaidīs pabalojusi zīmīte, piesprausta pie aprūsējušo durvju mušu sieta: „Aizbraucu pāri jūrām pie meitām. Negaidiet atpakaļ!”
—————————————————————————————————
Austrālijas Latvietis 09.02.1973
LASĪTĀJU VĒSTULES
Lasītājs, Pērtā
VAI RAKSTNIEKU TRŪKUMS?
Latviešu avīze Austrālijas Latvietis ir tīkama lasāmviela. Ir pārstāvēti visi novadi – politika, sports, jaunatne, apskatīti jaunākie notikumi gan bijušajā dzimtenē – Latvijā, gan aizjūras zemēs, gan tagadējā dzimtenē – Austrālijā. Jauks pačalojums ir Nedēļas piezīmes. Ziemsvētku numuru gaidu kā mazu svētku dāvanu. Tur arvien ir dažādu autoru stāsti, apcerējumi un dzejas. Dažādība. Šoreiz gan neiepriecinoša vienpusība. Trīs darbi no vienas autores E. Kikures. Pietiktu ar vienu stāstu, dodot izdevību arī kādam citam autoram. Tīkami bija lasīt O. Lāča stāstu Dāmu valsis, kas ir loti oriģināls stilā, izteiksmes veidā, valodā un valdzinošā stāstījumā. Lūdzu vairāk O. Lāča darbu.
——————————
Austrālijas Latvietis 27.04.1973
“UZ PRAUNIEM”
Ernests Māršaus
Melburnas tenors Ernests Māršaus marta pašās beigās un 1. aprīlī nevien koncertēja Sidnejā un Ņūkāslā, bet vēl palaida arī pa līkumiņam Jaundienvidvelsā, un tā mūsu avīzei radies raksts — Uz prauniem.
…
ATKAL VOLONGONGĀ
Nākamajā rītā Paulis mani aizvizināja pie citiem praunu zvejniekiem. Pirmais ceļš veda pie Volongongas rokdarbniecēm, kas man palīdzēja slimības laikā. Helēna bija viena no rūpīgākajām kopējām. Tā mani mudināja paļauties uz Dieva gādību. Citas tautietes nesa latviskā gaumē ceptas kotletes, marinētas siļķītes un augļus. Dzejniece Erna Ķikure iedeva savus dzejoļus, no kuriem divus esmu ielicis skaņās.
——————–
Austrālijas Latvietis 05.10.1973
Piecas dziesmas
ERNESTA MARŠAVA PIRMAIS DZIESMU KRĀJUMS
K.
Melburnā iznācis Ernesta Māršaua pirmais solo dziesmu krājums autora paša izdevumā ar gaumīgu Jāņa Laduzāna vāka zīmējumu un iekārtojumu.
…
Ernas Ķikures dzejai Tevi pieminu, kas sākas ar klusām pārdomām lietainā dienā, Ernests Māršaus devis paskumju, grūtsirdīgu muzikālo izteiksmi minora noskaņā, kas, pārbrienot chromatisma dūkstij, beigās, Tevi pieminot, izskan gaišākā, apgarotākā akordā. Liekas, ka dziesmas raksturs labi atbilst dzejas vārdos ietverto jūtu un domu izteikšanai. Šī dziesma krājumā ievietota kā pirmā.
————————–
Latvija 17.11.1973
Piecu dāmu – literātu parāde
LITERĀRS VAKARS LONDONĀ, DVF NAMĀ 27. OKTOBRĪ
T. P.
Pēc ilgāka pārtraukuma Latviešu preses biedrības Anglijas kopa rīkoja literāru vakaru Londonā 27. oktobrī DVF namā. Lielais viesu pulks, kas bija nācis klausīties trīs dzejnieču un divu rakstnieču sniegumus, liecināja, ka šāda veida sarīkojumi vēl aizvien saista mūsu sabiedrības interesi. Šoreiz klausītāju atsaucībai pamatā gan bija, liekas, ari tas, ka neviena no minētajām autorēm vēl nebija stājusies publikas priekšā Londonā, un viss, kas ir jauns un nepazīts, aizvien ir Interesants.
Atklājot LPB Anglijas kopas literāro vakaru, valdes priekšsēde A. Liepiņa norādīja, ka visām autorēm ir kopējs ilgais augšanas un veidošanās laiks, dzīve svešajās zemēs, smagie darba apstākli pirmajos trimdas gados un rūpes par ģimeni ir kavējušas šīm Dieva dotām dāvanām izpausties un izteikties. Kā ziemciešu stādi, pēc pārciestām grūtībām, šīs dzejnieces un rakstnieces tagad, kad apstākļi ir uzlabojušies, izteikušas sevi, savas domas un jūtas dzejā un prozā.
…
Otrā Austrālijas latviešu saimes rakstniece Erna Ķikure bija aizkavēta ierasties un viņas stāstu Viesnīciņa Lalailas ielā nolasīja A. Liepiņa. Ernai Ķikure; iznākusi jau stāstu grāmata Mūsu kaimiņš, izdota 1962. gadā. Stāsts Mūsu kaimiņš godalgots stāstu sacensībā, ko izsludinājusi Austrālijas preses kopa. Erna Ķikure beigusi Latvijas mākslas akadēmiju ar grafiķes grādu, un arī tagad pati ilustrē savus literāros darbus. Žēl, ka literārā vakara dalībniekiem neizdevās iepazīties ar rakstnieci personīgi.
—————————–
Austrālijas Latvietis 20.12.1974
TUVU KULTŪRAS DIENĀM
Juris Krādziņš
Rakstnieku dienas Sidnejā šogad notika vēlāk nekā citus gadus: tik tuvu kultūras dienām, ka tās varētu uzlūkot par Austrālijas latviešu 24. kultūras dienu ievadījumu.
Parasti RD citu pilsētu viesu ir maz. Tā arī šoreiz galvenokārt ciemos ieradās tikai rakstnieku dienu dalībnieki. Šoreiz gan dalībnieku vidū bija arī Kanādas latviešu dzejniece Aina Zemdega un RD Sidnejā līdz šim neredzētais Gundars Pļavkalns. No aizjūras bija pārradusies arī sidnejiete Erna Ķikure.
Rakstnieku jaundarbu lasīšana šoreiz bija atlikta uz pēdējo sarīkojumu svētdienas vakara. Aptuvenais apmeklētāju skaits sarīkojumos bija: Kaleidoskopā 400, referātu rītā 60, ballē 160, jaundarbu sarīkojumā 100.
——————
Austrālijas Latvietis 11.03.1977
Piecas stundas kā piecas minūtes
Viesos pie 93. g.v. Rakstnieka Jāņa Sarmas Melburnā
Durvju zvana skaņas izgaist nebūtībā. Tad dzirdami soļi. Kas atvērs durvis? – izzibsnī cauri galvai, un tad jau man priekšā stāv vēl gluži stalts kungs, baltu, garu bārdu, tādiem pašiem matiem. Liekas, ka esmu sastapusi kādas lugas varoni, jo – vai tad mūsu technikas attīstības laikmetā vēl īstenībā varētu būt ļaudis, kas nekur nesteidzas, kas var runāt mierīgi un runājot tik daudz ko pastāstīt? Visur un vienmēr valda nevaļa, bet ne pie rakstnieka Jāņa Sarmas, kaut istabas sienu rotā divi izbāzti krokodili, kam dzīve pārtrūkusi agrā jaunībā…
Rakstnieks Jānis Sarma. Patiesībā ir netaisni teikt tikai – rakstnieks, jo Jānis Sarma ir arī gleznotājs, bet saruna tomēr vispirms aizvirzās pie rakstniecības.
„Vajag rakstīt to, ko domā un to, ko jūt un ko redz,” saka Jānis Sarma. „Cilvēkam vajadzētu būt patiesam, bet cilvēki tādi nav un ļoti daudz ko noslēpj. Vispatiesākie dažkārt ir dzejnieki un rakstnieki.”
Jānis Sarma nosauc savas iznākušās grāmatas. Tādu ir daudz – veselas 19. 1968. gadā iznācis romāns Rotaļa bez noteikumiem, kur pastāstīts par Melburnas latviešiem. Autors neatceras, ka kāds būtu uzrakstījis par šo romānu recenziju: varbūt darbā bija pārāk daudz patiesības? Divi romāni vispār palikuši nepublicēti: tos paņēmuši ļaudis, par kuriem pēc tam vairs nekas nav dzirdēts…
Vislabākās idejas Jānim Sarmam ienāk prātā naktī. Tās tad tūliņ jāpieraksta, citādi aizmirstas. Taču vairs negribas neko garu rakstīt. Varbūt vienu otru dzejoli, kas tad aizceļo pie draugiem vēstules veidā.
Jā, — šogad 21. februārī Jānim Sarmam piepildījās jau 93. mūža gads. Cik daudz gan šajos gados piedzīvots, un cik daudz rakstnieka atmiņā palicis no tā, kas noticis pirms 50, 60 un vairāk gadiem! Tagad, turpretī, ir ‘modē’ tā, ka ļaudis labprāt aizmirst jau to, kas noticis vēl tikai pirms gada. Jānim Sarmam šai sakarā jāpastāsta par kādu savu skolnieci, kas, aprakstot kādu J. Sarmas gleznu skati, apceri beigusi ar vārdiem: „Autoram tomēr ir jau 28 gadi; ko gan no viņa daudz vairs var gaidīt.” Arī pēc 28 gadu vecuma mūžā tomēr nācis klāt vēl daudz, daudz. Jautāts, kuru savu mūža daļu un kuru profesiju J. Sarma uzskata par pašu nozīmīgāko, viņš atbild:
„Esmu savā mūžā bijis tautskolotājs, ģimnāzijas skolotājs, policijas priekšnieka palīgs, apgabaltiesas loceklis, ‘žēlsirdīgais brālis’ – sanitārs, rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs un tēlnieks.” Visraibākie piedzīvojumi tomēr bijuši apgabaltiesas locekļa amatā Latvijā. Tiesā J. Sarma darbojies par rokrakstu ekspertu.
Kā J. Sarma sācis rakstīt? –
„Gribēju palikt tēva mājās un kļūt par lauksaimnieku, bet tēvs vēlējās, lai turpinu skoloties. Paklausīju tēvam un aizgāju atkal uz skolu. Tur daudz lasīju, un tā radās vēlēšanās arī pašam ko uzrakstīt. Pēc pirmā stāsta iespiešanas 1928. gadā radās drosme pie rakstīšanas ķerties visā nopietnībā.”
Sākot darboties rakstniecības laukā, J. Sarmam iznācis sastapties arī ar valodnieku, piemēram prof. J. Endzelīna izdotiem noteikumiem, taču tos viņš nav daudz ievērojis, un autoram tagad liekas, ka tādu neievērošanu viņa rakstos neviens kritiķis arī neesot atradis. Recenzijās tas vismaz neesot pieminēts. Par pareizrakstību J. Sarmam ir pašam savi noteikti uzskati. Paradums vīriešu kārtas vārdiem pielikt sieviešu kārtas galotnes, viņš skaidro, piemēram, pārņemts no krievu valodas. Tā kā J. Sarma pats mācījies krievu skolās, tad teiktajam, gribot negribot, jātic. Dzīvi un saistīgi ir arī J. Sarmas stāsti par mākslas skolām Krievijā un Latvijā un par to, kā viņš kļuvis par skolotāju.
Austrālijā J. Sarma ieceļojis 1951. gadā. Jau toreiz viņš bijis pensijas vecumā, tādēļ nekad nav iznākusi tuvāka saskare ar šīs zemes iedzīvotājiem. Viss Austrālijā pavadītais laiks nodzīvots Melburnas priekšpilsētās un arī pa visu Viktoriju, un to viņš vēl tagad ar pateicību atceras. Visvairāk tādu izbraukumu bijis kopā ar Emīlu Dēliņu un Ainu Vāveri. Bijis iespējams jo dzīvi piedalīties gan preses biedrības sanāksmēs un svinībās, gan rakstnieku sarīkojumos. J. Sarma tad ieminas, ka saņēmis arī Tautas balvu, bet tā patiesībā pienākusies Anšlavam Eglītim, par kura darbiem sirmais autors runā ar vislielāko cieņu un atzinību.
Jāņa Sarmas rīcībā ir arī liels ziņu krājums gan par notikumiem Austrālijā, gan par mūsu tautiešu dzīvi okupētajā Latvijā, bet vai par to visu drīkst stāstīt lasītājiem? Sevišķi tajos gadījumos, kur kāds sevi ‘izreklamējis’ par tīro eņģeli, bet patiesībā zem eņģeļa maskas slēpjas pats velns! Visvairāk sāp tieši tas, — ka cilvēki paši par sevi stāsta tikai rožainas lietas, kas atrodas tālu projām no īstenības un patiesības.
Kā Jānis Sarma pavada dienu? – Ceļas vēlu, ap pl. 12, tad dzer kafiju un smēķē cigāru. Agri celties netīk, jo nav ko darīt un ilgi lasīt arī vairs nevar – acis ātri nogurst. Prāts ir možs, bet kājas nedrošas, grūti iet.
Piecas stundas aiztecējušas ātri – kā piecas minūtes. Ierodas vēl viens ciemiņš – rakstniece Erna Lēmane. Runas ievirzās citās sliedēs, pieminot Māru Kalmani, Ināru Brēdrichu, Veltu Saulīti un vēl citus. Vakars ir klāt. Žēl šķirties. Jānis Sarma atvadoties saka:
„Karstums tas, vai ziemas sals, Abiem tiem reiz pienāks gals.”
Dzidra Knocha
—————–
Lara’s Lapa 01.04.1977
LATVIEŠU RAKSTNIECĪBAS INVENTŪRA
Vilis Lausks
List of writers in various political/time categories — Erna Ķikure 113


