Inese 1973-92 (Ķikure/Kikure)

 8. janv. 1973.

Sveiki Jaunā gadā!

Kā labi iet? Kas notiek? Kāds laiks? Kā ar darbiem, ar medībām, zveju, veselību etc? Mums iet ļoti šurum burum – nekad nav laika, vienmēr slinkojam un ciemojamies un barojam ciemiņus etc. Bija pa svētkiem te Cliva māsa ar draudzeni – tad visu laiku bija visādas braukšanas un iešanas un vēlas dzīvošanas – pirms svētkiem bijām visi uz Londonu uz Comedy – (kāds teātris Londonā) tur redzējām ‘Time and Time Again’ kāda comedy by — ah, aizmirsu jau, nu bij tāds svešs autors, spēlēja galvenā lomā tas aktieris kas Dr. Živago spēlē to soldieri, Tim [Ma]curteny, laikam to aktieri sauc. Bija laba komēdija. Bet tas vēl ir vienīgais dzīvais teātris ko esam redzējuši. Pēc svētkiem meitenes aizbrauca uz Skotlandi un tūlīt otrā dienā atbrauca viens Dz. + Cl. paziņa, kāds Sauth Āfrikas (English) jauns cilvēks, kas bija kopā ar Clivu darbā, Wollongongā un bija arī Dz. un Cl. kāzās.

Viņš tagad brauca no Sth. Āfrikas, otrā dienā viņam atbrauca girlfriend no Austrālijas – palika te vairāk dienas, abi. Bijām vienu dienu uz jūrmalu (staigāt). Tad beidzot Jaungada vakarā bijām tikai mēs trīs – visi ciemiņi beidzot bij prom, bijām visi no ciemiņiem piekusuši un jaungadu sagaidījām pavisam klusu – tikko bij atvests T.V. (Clivam būs vajadzīgs TV programmā mācīties savu cours in Uni.) Tā – mēs skatījāmies TV un sagaidījām jaungad ar TV ļaudīm. Šo weekendu – meitenes atbrauca no Skotlandes, mēs aizbraucām (es, Dz + Cl.) uz Londonu pie kādiem viņu draugiem – palikām tur pa nakti, dienā aizgājām uz Hayward galerijām un vakarā visi (arī tie pie kā bijām pa nakti – Dave + Doris) atbraucām vakariņās šurp uz Chelmsfordu – tā visu laiku, visādi sīki notikumi, bet nekā ievērojama. Bijām ar Dz. vienu dienu uz lielajām Sales Londonā – sapirkām visādus džemperus, slaks, un šādus tādus sīkumus. Man atrakstīja Jaša no Toronto – jau uzdevis telefona numuru – lai zvanu un ciemojos – kad braukšu uz Kanādu, dabūju arī daudz vēstuļu no Austrālijas, tagad jāsēd un jāsāk atbildēt. Shame – bet, neesmu aizrakstījusi Sue…

Avīzē esot mani 2 stāsti uz ziemsvētkiem, to vienu stāstu es atceros ko reiz Dēliņam nosūtīju, to otru nezinu kur viņš ir rāvis – ceru ka drīz viņš atsūtīs avīzi, tad pati redzēšu.

Laiks te ir nejauks – tas ir nav jau briesmīgs, nekādas vētras netrako – bet pastāvīga migla un dubļi un mitrums – bij labi pārgulēt vienu nakti Londonā, kur dzīvoklī bij centrāl apkure. Mums jau arī gan ir sildītāji – un auksts nav, tikai kaut kāds pelēks everlasting, ennoing weather. Londona pēdējo raiz tagad kad bijām, un mazliet pagrozījāmies Temzas krastā kur bij galerija – izskatījās tomēr ļoti varena un skaista –

Tā kā mans kuģis – Orsova – nupat 7 janvārī aizgāja uz Kanādu Vankuveru, (ja viņš gāja, kā bija viņa plānos) tad es nu te palieku uz nenoteiktu laiku – liekas šie jau mani arī nesūta vēl prom!!! Tā es gaidīšu pavasari, gribētu tikai vairāk strādāt – bet es nezinu kas te ir par nelabu lietu – nemaz nav laika strādāt – tikai šis un tas, jāiet būtu agrāk gulēt, jo tas pavisam nav labi, ka es tērēju laiku un pēdējo sparu – bet kaut kas ir tik terribly funny, disorganised…

Esam visi puslīdz veseli – Clivs, tad Dzidra saķēra cold – Dz. vēl klepo. Man sirds tāda švakāka – no miglas laikam – bet visumā visi esam O.K. Jaša rakstīja, ka viņa vecākais dēls Latvijā, (mans māsas dēls), kas nebij vēl precējies un kam bij noliktas kāzas pag. g. maijā – īsi pirms kāzām cietis nelaimes gadījumā darbā – sprādzis kāds transformators un Zigurds ļoti smagi apdedzis (45%) – cietusi seja, kājas, rokas – tik ļoti ka viņš bijis mēnešiem slimnīcā un vēl nav vesels un nezina kā tālāk būs. Kāzas atliktas un viss izpostīts. Ādas pārstādījumi strutojuši un neizdevušies – vārdu sakot – ļoti bēdīgi.

Es no māsas neesmu saņēmusi vēstules vairāk kā gadu. Viņa droši vien ļoti cieš no tā visa.

Ir jau 9. janv. Dienas iet ātri. Nokārtojam māju pēc svētkiem – izmazgājam placemats, kas nolaistīti ar visādiem labumiem. Dz. sāk krāsot tālāk vannas istabu, kas palika nepabeigta. Oction sales nopirkām visādus vecus krēslus un galdu ēdam zālei – tas ir virtuvē, kur ir lielākā apgrozība. Ziemsvētkiem Dz. uzcepa lielu Xmas cake — vēl apēdām tās pēdējos gabalus – bij ļoti laba. Cl. māsa un draudzene aizbrauca uz Eiropu, uz 3 ned. Dzidrai vēl daudz nodomu kas jādara mājas lietām – es sāku vairāk lasīt un kaut ko pa teikumam pierakstīt – jātaisa kas jauns un tā mums iet. Dz. + Cl. ir ļoti labi pret mani un es pūlos nebūt kaut kādā ziņā nejauka – tikai pa jokam saņemu pa bārienam un Clivs uzsauc „Garāžā. Mum garāžā!” Tas man sods ja neklausās un būs stubborn – garāžā!

[..] to you both.
M.

[note on envelope]:

P.S. Dz. izmazgāja Jo van’u no iekš un no ārpuses un visu iztīrīja un – var tīru to pirkt kas grib.

———————–

24.  I. 73.

Mīļie Inī un Laimon! 

Paldies par kartiņu. Jau gaidīju ļoti – kā Jums iet? Kā iet pa jauno māju? Drīz būs pavasara dienas klāt – man ļoti gribētos būt kādu laiku pie Jums. Bet tā jau laikam nevar izskraidīt! Jaša jau bij uzdevis telefona Nr. un laiku, kad viņš mājās, un gaidīs lai tur braucu cauri braucot palikt pie viņiem kādu laiku. To vēl pārrunāsim. Ja neviens no Jums nebrauc šurp, tad man kādreiz būs jābrauc tur. Bet – nav vēl bijis laika te kaut cik iedzīvoties – Dzidra vēl visu laiku ‘kasās’ ap sienām un krāso ko tik redz, Clivs strādā, nupat vakar Cliva māsa ar savu draudzeni atbrauca no Eiropas (īsa) ceļojuma, tagad vēl te grozīsies šurp un turp un tad nākošās nedēļas beigās brauks mājās. Te – diezgan daudz no visa tā ir burzmas.

Pagājušā piektdienā Davids Ballentins, kas saņēma darbu Manchesterā, dažas nedēļas atpakaļ un bija pirms tam 3 dienas te ar kādu savu girlfriend. Tagad viņš (no jaunās algas) izmaksāja mums visiem lepnas vakariņas kādā angļu pub + restorān, kaut kur uz Londonas ceļa – ļoti feini – saēdamies steiku un sadzērāmies burgundy (franču protams, jo te jau tas lētāks, kā austrāliešu vīns) Citādi – nekur neesam bijuši pēc svētkiem – tikai iepirkties uz Londonu un reiz uz vakariņām pie šo draugiem Londonā. Es kāroju tikt uz kādu teātri – un nu varbūt šo weekendu tas varēs notikt, cerams jums nebūs bijusi vilšanās uz Jūsu dārgo baleta izrādi… Te Dzidra rakstīs, kas viņai sakāms par lietu norisi un pēc tā – varbūt kaut kas būtu jāgudro par manu braukšanu vai nebraukšanu uz Jums etc…

Dear Ones – what words to choose – to announce ANNOUNCE the beginning of a minute Mitchell – especially when I am totally but totally, unable to believe that it’s really happening. The doctor says it’s true – though it even amazed her after I explained that I’d only come off the pill that month – end of November – and since we hadn’t planned anything just yet we continued with condoms and creams except for one night AT A FRIENDS PLACE MIND YOU where we stayed the night after a lovely christmas party and though I had the precautionary d e v i c e s with me Clive took advantage of my besozzled state and persuaded me to throw caution to the winds. That seems to be the most likely time this crazy thing has happened – though the cream was old and we did rely on that alone once or twice thereafter. Jesus Christ you’ve no idea the crazy mixture of feelings that envelop me in continuous alternation…

Clive has always been ready as soon as I’m ready – which I haven’t been… and though I’d occasionally played with the idea the way one does I didn’t / DON’T feel ready. When I started to suspect things, and told Clive so, he was so sure it was just my clucky imagination, and post-pill irregularity that I felt quite indignant at his total lack of excitement at the POSSIBILITY, and for the few days between going to the doctor and waiting for the urine test results – with the added aura of surreptitious deviousness since we didn’t tell Mum in case it was all a false alarm – among the mixed feelings of not really being ready yet plus possible muck up of our plans to go to Greece for 4 weeks in about May – I did know that I would be disappointed if it was all not true. But then as the day for going to hear the results neared – I became quite sure that by the record of events it was impossible – and all my mental preparation for the confrontation was of how I was going to feel and react when she told me it was a false alarm.

And now the feelings – Clive is so unhappy with his work that I don’t really feel I’m sharing this thing with him at all – and consequently I don’t feel all that good about it – all sorts of rather nasty feelings that I thought big earth mother me I’d never be capable of once I was on the way to motherhood – but perhaps all this is because it did rather catch me out – a feeling almost of being trapped – this churning process that I can’t just halt and try again. This knowledge that this stomach of mine is relentlessly going to come up and up and up and at the end of it there will be the end of aloneness – of completeness – an end to selfishness and self sufficiency.

[part of line missing] because of the enormity of the idea of children in our lives – we could not be able to unscrew our screwing apparatus however much we imagined we consciously wished to until that inner rightness was right. I met Mum on the street on my way home after receiving the positive news and of course blurted it out to her – and her face sort of screwed up in a rather frightened attempt at a smile – there was none of the joyous encouragement I badly needed – her thoughts flew straight to you – „I must go and visit Inese”… You’re glad to have Jo back… how does one tell you to unlax – it sounds so inane. Mum wants to know what plans you think would be suitable – whether who will visit in whatever direction. I have not told anyone else at all about my pregnancy – I have my first examination at the clinic on Feb. 9th. and will write to dad etc. some time after that… still a continuation of my disbelief.

I only saw Jo for a few hours that night she DELIVERED that filthy ashtray on wheels which I managed to disinfect a bit – but we did get a few minutes talk by ourselves – she didn’t paint a very rosy picture – I hope status seeking and trying to prove things isn’t becoming destructive????

Love love love D.

[note around edge of letter]:

P.S. Dz. pierakstīja pilnu vēstuli! Es dabūju te mazu (3 ½ st. dienā) jobiņu – te atrok Roman laika ‘caves’ un tur maksā 30 penc. par hour mazgāt podu, vāzes etc. saplēstos izrakumus. Es dažas dienas ned. eju mazgāt. Tikko sāku.
Xxx M.

——————————–

Jan. 31, 1973

Dear Mum, Dzid, Clive,

I’m sending you Austra’s “Baby” letters — because I like them and they make me feel good about them and life in general etc. — Hope they have the same effect on you!! And if you can get around to it later — send them back — they’re sort of special.

Meantime — first day with new set of kids is over — not much more than meeting them and peering at them and they at me — and mumbling on about “the course” and “the books” and “homework” and “assignments” etc — […]

[…] Went to see Nureyev dancing in “Sleeping Beauty” with the Canadian National Ballet Co. last night — incredible to actually see the guy — and because I thought this is one of those once-a-lifetime occasions, we decided to get expensive seats so that you could really see, & at the curtain calls he was just there, a few yards away…

Meantime, forgot to say in the last letter — Jo says you’ll probably be feeling just fine in about May, Dzid, and should definitely go to Greece — and Greece in May just may be extra beautiful — I don’t know, but it seems kind of a nice thought: “Spring in Greece”… If money’s the problem, we ought to be able to come up with something — so think about it.

Also, I hope it didn’t sound strange about when Mum should come — she’s most welcome any time — I really did mean, though, that you should decide, considering your “new circumstances”… Laimons has been playing the piano a bit, which is great…

So, lots of love to you all — write soon.
Love, Inese & L.

———————-

Sest. 10 febr. 1973.

Dear Inī un Laimons!

Labi bij lasīt, ka Jums iet labi un – varbūt vasarā brauksiet ciemos! Kopš Joe (vai savādāk to spellij) bija te, mēs ar Dzidru mazliet vorrijām – kā Jums iet tanī financiel world’ā, jo viņa izteicās, ka tāda opportunity, kā Laimons izmantojis, (bijis lucky) nākot tikai varbūt reiz par desmit gadiem, un uz tādām lietām nevarot cerēt vienmēr. Tas nu būtu o.k., bet kad Dzidra paprasīja – vai viņa domā, ka Jūs ‘gamblijiet’ (liekat par daudz money in it?) viņa atsaucās – „Oh, jā, daudz par daudz…” un tad mēs mazliet worrijām – ka tikai kaut kāda misfortune Jums neiztaisa kādas finansiālas nepatikšanas lielākos zaudējumos. Dzidra par to varbūt tā domāja vairāk, es mazāk – jo es dzirdēju Jūs pašus izsakāmies par to lietu, Dz. dzirdēja tikai Joe domas. Es arī domāju par Joe mazliet tā, kā Tu Ini raksti savā vēstulē – ka viņa mazliet ‘ir carried away’ dažreiz par to, par ko viņa izsakās, un es arī zinu – ka ikviens cilvēks, kas ir ‘well off’ (vai tā apmēram), parasti izsakās aizdomīgi par otru cilvēku – kas pats saviem spēkiem, uz savu galvu – arī iztaisās par ‘well off’. Tomēr – es mazliet worriju, un labi ir dzirdēt – ka viss iet o.k. un neesiet sagamblījuši ko dēlī… Jo Dz + Cl. nebūtu ko Jums aizdot, vai atdot naudu.

Te – ir šausmīgi nejauks laiks – visus šos mēnešus dzīvo kā maisā – migla un migla. Es tiešām nepriecātos, ja Dzidra te paliktu uz dzīvi. Te Chelmsfordā arī ir īsta mazpilsētiņa – un te Dzidrai nav nekā ko redzēt no tā kas notiek pasaulē. Mājai arī vajaga likt apkurināšanu – nākoš gad viņiem tas jādara. Jo tomēr – tos pāris gadus ko Clives domā studēt, beigt to Uni course kas nu viņam tur ir – viņi laikam te paliks. Un pēc tam – varbūt uz Jūsu pusi, un varbūt pēc tam uz Austrāliju – bet tās ir tikai valodas, ko es dzirdu viņus dažreiz runājam – viņiem nav visai noteiktu plānu. Anyway – man nepatīk šī māja neko, 2 stāvi būtu o.k. – bet trīs stāvi – kur no guļamistabas uz virtuvi ir 2 stāvas trepes – kad Baby nāk – tas nav very nice. Bet – baby laikam ir pieteicies nākt un jākārtojas tepat cik labi to var.

Dzidra bij uz izmeklēšanu – bet tur nekas nav izmeklēts, tikai noņemts asins spiediens un cits tālāk būšot ‘novērošanai’ pēc 2 ned. (vai tā apmēram) slimnīcā. Dzidra ir diezgan nepacietīga, un tas saprotams – dzirdēt par visu viņas veselības stāvokli tagad – un kas viņai darāms – bet viņai jāgaida vēl – jo tā lieta nav kā pie privāta doktora – bet pēc šablona no iestādes uz iestādi. Blakus dzīvoklī tikko kādu mēnesi atpakaļ piedzima bebītis mājās – jo slimnīcā nebija vietas kur tikt iekšā. Nu mājā nav tik slikti – ja ir vesels. Būtu ļoti labi – ja Jūs vasarā uz kādu laiku te atbrauktu. Es ļoti gribētu braukt pie Jums – vēl pirms tā lielā notikuma – bet gandrīz tā vairs neiznāks – Nevarēs jau tā izskraidīt – un man varbūt būs vairāk ko palīdzēt – viņa domā, lai es palieku tagad te visu laiku, lai Jūs brauciet ciemos un pēc tam, kad beby būs kādus pāris mēnešus vecs – es varēšot braukt uz Jums un palikt pie Jums. Es nezinu – kā viss tas lai iznāk.

Tā jau būtu labi! Viņiem holiday + trips uz France un Vāciju (Grieķija varbūt būšot par tālu, tik īsā laikā braukt) – ir domāts un nolikts no pus aprīļa līdz pusmaijam. Dz. grib kādu nedēļu no tā pavadīt Parīzē – un varbūt iekārtot tā, ka es arī varētu pārbraukt kanālam, un pabūt kādu laiku Parīzē, vai citur – bet tas vēl nav izdomāts. Ja Jūs atbrauksiet – varbūt tad vēl gribēsiet pārbraukt arī kanālam uz Eiropu – varbūt tad paķert mani kaut kur līdz! – Es krāju no pension, un man liekas, ka Australian pension ir pietiekami liela, (ja nav jāmaksā liela dzīvokļa nauda) ko paēst un mazliet nolikt. Kur es patreiz strādāju – tur neko lielu nenopelnu – bet – vēl kādas pāris nedēļas tur laikam darbs būs un dažas dienas es vēl tur pa mārciņai dabūšu – lai var šad tad kādu sīkumu nopirkt ‘pats ar savu naudu’!… Šiem jau te nekāda bagātība no Cl. algas neiznāk – Dzidra taupa cik var – bet kaut kā jau laikam viss iet.

Bet drīz jau būs jāsāk adīt un tamborēt… Dz. jau vakar sāka un es neko neesmu līdz šim izdarījusi. Šo weekendu, tas ir šodien – Dz + Cl aizbrauca ciemos pie [An]ny + Allan (un laikam arī Dave + Rozemary). Pag. weekendā pavadījām Cl. māsu un viņas draudzeni uz Airportu – pēc tam bijām Tate galerijā un vakarā uz Young Vick teātri. Tatā redzēju (pirmo reizi) oriģinālā Dali – un jāsaka, viņš iespaidoja daudz vairāk, kā reprodukcijās, izskatās arī daudz nopietnāks un maigāks, ne tik atbaidošs, kā reprodukcijās – man gandrīz patika!…

Man pašai – nav nekā jauna, esmu diezgan noslinkojusi, ir bijis mazliet trouble ar nevarēšanu aizmigt un varbūt līdz ar to, (vai arī no visādām worrijām un mazliet no trepēm, un miglas un vecuma) – kaut kāda sirds nekārtīga strādāšana – bet tikko dzīve ir mierīgāka, tikko guļu vairāk, un neskrienu par ātru – sirds sit atkal normālāk, esmu ievērojusi arī, ka man nav labi tupēt istabā kur elektriskais vai gāzes sildītājs pēkšņi sadzen siltumu augšā, tā es arvien cenšos pieradināties pie – vaļā loga un vēsāka kakta.

Dzidra pēdējā laikā nejūtas labi – bet – savu daļu viņai bija gluži tas pats – pastāvīgi vēlas naktis ar ciemiņiem (meitenes + company) un visāds nemiers. Tas tagad pāri – un viņa sāk sevi uzmanīt. Tomēr šodien aizbraucot uz ciemu – teica ka galva sāpot – nu – mākoņi rāpo pa jumtiem un spiež nost, tas viss! – bet pavasars nāk tuvu un cerams būs gaišākas dienas.

Dz. izteicās – ka es varēšot tad braukt pie Jums – palīdzēt un atņemt jums mājas sīkumus – un Jūs varēšot relaxid, etc. – tā tad viņa domā, ka – es neesmu bijusi uz kakla, bet viņi varējuši relaxid, ar mani… Good…

Lots of love! Gribētu gan – ka Jūs atbrauktu!! Pirms!!
Xxx M.

—————————-

[‘spring’ card, with two kids climbing a tree in bloom — drawing]

Dear, dear!

Mēs ļoti gaidām no Jums abiem ziņas! Vai esiet veseli etc?
Dz + Cl. 13. apr. brauks holidejā uz 1 mēnesi. Es palikšu mājās, te. Mans darbs laikam izbeigsies, tad es te paslinkošu. Žēl, ka nevaru tik tālu tikt kur Jūs esiet – dārzā jādomā ir daudz darba…

Esam visi veseli, daudz laika nositam tikai pļāpājot un jokojoties.
Gaidām ļoti ziņas no Jums. Visu labu now and later…
Xxx M.

——————————

[Raoul Dufy postcard]
Svētd. 1973 15. apr.

Priecīgas Lieldienas!! 

(Nezin vai vairs pirms svētkiem šī karte aizies…)
Dz + Cl. aizbrauca holid. piektdien. Dz. aizbrauca tad ar vilcienu uz Cl. darba vietu – lai tūlīt pēc darba brauktu tālāk – prom.
‘Van’ bij piekrāmēts ar visu pilns jau ceturtdien vakarā.
Viss gāja O.K. Laiks arī liekās top mazliet siltāks (lai gan dafodiles zied un kokiem ir mazi pumpuriņi – laiks visu laiku bij auksts un nemīlīgs).

Dz. sapirka tin food – cik varēja un saņēma pots un pans līdz. Es paliku – lai te rakstītu (!) bet vēl nav par to domāts – piekārtoju māju un iešu vēl 4 dienas darbā. Tad to uz laiku (nezin vai pavisam) tur izbeigs. Laim. m. atrakstīja – visi viņas mazbērni augot labi. Priecājos, ka Jūs vasarā atbrauksiet šurp!!! I feel pretty useless lai gan darbojos visu dienu…

Priecīgus svētkus!
Xxx M.

P.S. Biju viena pati uz Londonu (ceturt.) pēc savas pension – Dz. gribēja zināt – vai varu izbraukāt viena… Izdevās.
T.p.

——————————–

April 18, 73.
[Easter card. Frohe Ostern.]

Dear Mum.

Paldies, paldies, paldies par vesti — un no Laimona par pogām!! Abi fantastic!! Tikko Jo rādīja šādus tādus ornamentus ko viņa bija izvēlējusies sev […] arī pāris “tiger-eye” un bija ļoti laimīga tos dabūt, jo viņa saka, ka tagad paliekot retāki un grūtāk dabūjami — So, bija liels pārsteigums un īsta sagadīšanās ka attaisījām paciņu tai pašā vakarā — un kas iekšā? — “tiger-eyes”!!!

Anyway — vislielākais thrills ir mana veste — absolutely perfect!! un tieši der un izskatās fantastik!! Paldies! Meantime, kaut gan vēlu — Laimīgas Lieldienas! […]

Kā Tev iet vienai pašai? Vai šie saņēma naudu? Es sūtīju $500, bet bij jau vēlu — bankā gan teica, ka būšot jau pirmdien  (9 aprīlī) tur —

Anyway, lots of love,
Inese & L.

———-

[sent Apr. 22]

Sveiki svētkos!

Ir Lieldienas sestdiena – (vientulība tomēr briesmīgi liela) – bij jāgaida uz milkmani, lai samaksātu pienu 1 nedēļai, un sadomāju – cept baltmaizi pa to laiku, uz tirgu iešu tad vēlāk pēc salātiem etc. un maize nebūs jāpērk, arī smaržos pēc Lieldienām… Tā – tikko biju samīcījusi un nolikusi lai rūgst – atnāca 2 mazi skauti – palīdzēt kaut ko. Sūtīju prom – jo nav ko darīt, bet viņi lūdzās un bij jālaiž iekšā – lai izhuverē virtuvi. Tad viens huverēja, otram nebij ko darīt, to izlaidu dārziņā, lai saplūc puķes ko likt galdā. Nu otram arī tik ļoti gribējās iet puķes plūkt, ka tas jau izlaida huveri no rokām, bet tad saņēmās – strādāja tālāk līdz nobeidza. Tad to arī izsūtīju puķēs. Atnesa man pušķi no dzelt. + sil. + baltiem dārza ziediņiem. Bet saplūkuši gan tik īsiem kātiņiem – ka par to visu laiku man tagad jāpriecājas – clasical bērnu darbs, tā es arī plūcu savas pirmās puķes (un liku kabatā…) šie nu bij mazliet lielāki un arī puķes tādas, ka glāzē tomēr var ielikt.

Tagad – man ķimeņmaizes jau galdā un puķes arī – ir gan tās maizes tādas jocīgas, jo pienu nebiju pasūtījusi vairāk – bet ir tomēr smaržīgas un labas. Varbūt arī olas būs kādas jāizvāra un – jānokrāso. Vēl tikai jāizgudro – ar ko? Ida pag. gadā bij nokrāsojusi ļoti skaistas (lupatiņās tītas + sīpol mizās) olas. Tā tad – viņa laikam bij pie manis tad ciemos. Es zinu, ka esmu par maz vēstules rakstījusi. Idai sen vajadzēja rakstīt – un domāju par to bieži – bet dienas kaut kā bij tik aizņemtas. Un mana pašas dzīve it kā pazudusi, it kā es vairs nebūtu tā persona, kas es tur biju…

Es nemaz negribu ieaugt tik ļoti te – bet kaut kā iznāk kopā dzīvojot – ka dzīvo visu kas notiek – kopā. Dažreiz varbūt traucē cits citu – bet dažreiz ir tik ļoti cits citam vajadzīgs – un tā tad ir ģimene – family! Un tādēļ – žēl ir, ka Jūs esiet tik tālu!! Un – labi ir – ka atbrauksiet. Es būtu ļoti vēlējusies braukt tur – bet tagad – šādi ir labāk, jāpaliek te. Tikai – grūti būs arī tad braukt prom, kad Dz. vēl vairāk būs piesieta pie mājas. Bet – jādzīvo jau un jāveic viss. Jūs arī vēl izbraukājaties visur, kamēr vēl esiet 2 vien!! Redzu, cik Dz. jau tagad jūtās no jaunā duty ierobežota. Bet – that’s life! Viņi ceļo jau veselu nedēļu. Bij siltāks laiks vienu brīdi – tagad atkal auksts! Tieši pirms Clivs brauca prom – viņi vēl saņēma vēstuli no Uni – ka Cliva esseja dabūjusi A! Tā viņi aizbrauca ļoti labā gara stāvoklī. To eseju Cl. rakstīja ap to laiku te, kad te uz T.V. bij kāda lekcija par Vankuveru – par ‘overpopulation’ problēmām – to mēs visi ļoti uzmanīgi noklausījamies, un lai gan tas nebija Cliva programmā, viņš bija izmantojis faktus no Vankuveras situācijas savas esejas ilustrēšanai (no everyday life) un tā dabūjis A! Fine! Viņam jau diezgan ir jāpiespiežas dabūt laiku unī darbam. Gribētu Jums ikdienā palīdzēt, kā te – taisīt pusdienas, brokastis – bet to tad nākošā gadā!

Lots of love!
Xxx M.

P.S. Mums darbs izbeidzās, varbūt vēlāk būs atkal.

———————————-

25. apr. 1973.

Mīļie Inī un Laimon!

Šodien saņēmu Lieldienu karti no Jums (+ vēstule rakstīta tur…) un – esmu ļoti priecīga par to. Bija mazliet noskumis prāts (neesmu nekā paspējusi rakstīt – tukša galva etc.) – bet Jūsu vēstule tik brīnišķīgi visu uzlaboja.

Labi – ka tigereye patīk un ka veste der.

Kad atbrauksiet, apskatīsiet ko varētu iztaisīt no jades, ko es nopirku (5 lielākus un 5 sīkākus gabaliņus) Adelaidē, kad braucu šurp. Gribēju kaut ko paņemt līdz no Austrālijas un ieraudzīju tos, visādās zaļā un pelēkā nokrāsās. Lielākie bija 45 centi gabalā, mazie 20 c. ja pareizi atceros. Tie ir neveidoti, akmens gabaliņi, tikai nopulēti – domāju katram no mūsu ģimenes, ieskaitot mani, lai iznāk viens lielāks, viens mazāks. Dzidra ir aizņemta ar praktiskām lietām, un nav domāts kur un ko no tiem varētu iztaisīt – kādus ‘pakariņus vai piekariņus’ vai gredzenu un manšetu pogas. Kad atbrauksiet – apskatīsiet. Tad no ‘Jasper’ (es domāju tā to sauc – rozīgoranža krāsā) ir viena vienkārši (ne zeltā ne sudrabā) salikta rokas sprādze no Captown – Inesei, un viena tāda pat no Tigereye – ko es valkāju, jo tā piestāv pie viena mana slacksuita. Faktorijā, kur Cape Townā mēs bijām, varēja dabūt visu ko ar 20 % atlaidi, bet ātrumā jau nezināju ko ņemt un nezin cik daudz izdot arī negribēju, jau tā – visur piedalījos un visu izmēģināju…

Nauda no Jums – nav vēl pienākusi. Mazākais – es nekā nezinu, un noteikti, ja būtu, es būtu redzējusi paziņojumu, jo parasti pirmā esmu lejā uz mail time – vai arī Dzidra būtu teikusi. Žēl, ka es nevaru viņiem paziņot – gribētu lai viņi mazākais Parīzē, pēdējo holidejas laiku – mazliet brīvāk sev kaut ko atļautos. Dz. sapirka tik foodu līdz, bet viņai tagad vajadzētu šad tad svaigāku barību! Bet viņa taupa ārkārtīgi. Viņi izrēķinājuši – ka pie tiem izdevumiem, kas tagad ir (neieskaitot holidejas naudu) viņiem būšot gada beigās 100 mārc. deficīt – iztrūkums. Bet – gan jau nu savilks galus kopā un Dz. nevajadzētu tik ļoti worīt — No Jums viņa nemaz negribētu ņemt naudu, gribētu izdzīvot paši – un tā būtu pareizi, bet ja Jums tas nedara galvas sāpes – varētu jau arī Dz. tagad ņemt. Cerams, ka vēlāk neies sliktāk, bet labāk. Nu – bet jātaupa jau ir.

Jūs arī savu laiku taupījāt. Tā kā Austrālijas dolārs ir dārgs, un arī pensija lielāka kā Anglijā – no manas pensijas (tagad kad es pēdējos mēnešus iztikšanas tiesu vēl piepelnīju) tagad ir iznācis man un Dz. ko likt bankā. To Dz. nerēķina pārējos izdevumos (jo – jāizdzīvo uz Cl. algas) – un viņai tagad katru mēnesi nāca 20 mārc. bankā no manis un viņai nu jau ir 100 mārc. Varbūt tā viņa jutīsies drošāka. Tagad Jūsu sūtījums viņu ļoti iepriecinās – viņa nekad neiedomājās, ka Jūs varētu sūtīt tik daudz! Tagad viņi varēs domāt par centrāl heating ielikšanu – kad baby būs – to jau vajadzētu. Cik labi ka esiet veseli un nauda arī ir!! Man ir o.k. Vienai ir labi padzīvot…

Xxx M.

————————–

3. maijā 1973.

Motto „Līst, līst un līst un līst…”

Mīļie Inī un Laimon!

Paldies par kartiņu – that keeps me going! Ir atkal lietus ārā – un laikam es esmu ļoti pieradusi pie saules – kā saule spīd, tā es atdzīvojos, sāku arī beidzot kaut ko rakstīt nupat kādu dienu, kad varēju jau sēdēt parkā saulītē – bet kā uznāk migla un lietus, tā es esmu useless. Nupat tikko – (līst un ir auksts) kāds klusi piezvana pie durvīm – eju lēni lejā, redzu tāds izplucis puišelis ar kaut ko apkrāvies – apkārt ceļotājs sellers. Es viņus ‘idejiski’ ienīstu un neatzīstu. Es neatveru, jo viņš jau gāja prom. Noskatos pa logu – viņš piezvana pie otrām durvīm, pagaida, iet pie trešām, visas ciet. Man palika viņa žēl – rokas zilas nosalušas, mati slapji, kādas slotas un birstes rokās. Es atvēru durvis – es domāju, es iedošu viņam kafiju, siltu, un teikšu lai viņš iet mājās un dara ko citu. Bet kā nu tā pateiksi! Es pasūtīju vienu carpet sweeperi. Mums ir ļoti grūti izhuverēt carpetus – kaut kā viss ieķeras un vai stundām jādarās. Man Wollong. bij carpet sweepers (atsāju par neko…) es domāju – Dzidrai noderēs, ko šad tad ātri uzslaucīt sīkumus. Un – to es izdarīju tāpēc, ka es domāju, ka visiem ir tikpat grūti un nelabi lietū kā man… Tomēr – es neslinkoju, es guļu pie vaļā loga, mazgājos aukstā ūdenī, un kad izeju ārā – arī lietū, ir gluži jauki! Bet – neesmu vēl īsti pieradusi.

Tagad pienāca Clivam kāda vēstule no bankas – varbūt tā nauda no Jums. Vakar saņēmu otru kartiņu no Dz. Liekās – viņiem iet pagrūti ar sniegu un lietu. Jo – vēl ir par agru Eiropā dzīvot ārā. Saka jau ka ‘lovely’ un kaut kā jau arī varbūt ir labs laiks arī. Grossglocknerī – (Austrijā, tai glečera kalnā) netikuši, ceļš vēl nav lietojams sniega dēļ. Izbraukuši cauri tur tunelim – samaksājuši krietni par to – bet tālāk ceļš vēl ciet. Viņi ir bijuši šur tur Austrijā, Vācijā, Luksemburgā. Nu jau – būs drīz Parīzē, pēdējo nedēļu.

Domājams – tur būs visvairāk ko redzēt. Te Londonā ir sācies vasarā visu laiku, vispasaules teātru festivāl. Trešdienās ir matinē izrādes – es biju uz Franču un Itāļu perfom. Franču – Richards III (Šeksp.) bija pasakaini skaista izrāde! Pārbraucu mājā īsti ‘pacelta debesīs’ no mākslas. Bet itāļiem bij stupid comedy – un pēc franču – tie izskatījās pēc lupatlašiem. Nemoderns, neizcils uzvedums – varbūt ļoti tipisks tomēr – karaktēristisks, taisni no itāļu gara (zog, glaimo, melo, priecājas, ēd…) jā – varbūt bij O.K. Žel ka nezināju agrāk un palaidu garām vācu, austriešu, spāņu teātrus – tagad vēl būs Beļģu, Poļu, Zviedru, Japāņu, South āfrik līdz jūnija beigām. Jums vairs neiznāk – Jūs būsit te vēlāk… Mēs visu ziemu bijām tikai 2 reizes uz teātri. Tas maz. Un tikai dažās filmās. Es jūtos mazliet tā kā par daudz ‘ietupies’. Labi, ka tagad ir šīs dienas izrādes kur varēs aizbraukt. Nākošā (viena itāļu grupa nebūs – viena nedēļa tukša…) reizē būs jau Dzidra te. Jātaisās abām. Clivam nav laika.

Es gribētu – vienu cruising ar Orsova – tas kuģis taisa cruises, visu vasaru šurp un turp – man ir mazliet iekrājies – suddenly I want to spend for me myself…

Xxx M.

P.S. Es gan žēlojos par laiku – bet tulpes zied kā mākoņi – daudz visur…

——————————

13.5.73
[Postcard. Zunoqua of the Cat Village, by Emily Carr (1871-1945)

Dear Mum,

Ir Mātes diena — bet nerakstu tādēļ — Klausos Chopin plati un dzirdu Tevi spēlējot — Ceru ka Tu daudzi raksti — ja ne, tad saņemies un dari to — tam visam citam nav daudz vērtības — Viss kaut kā turpināsies — ja nevārīsi ēdienu, iemācīsies paši to darīt (un tikpat labi) — tā pat tīrīt — ja nestādīsi dārzā, augs cits kas — tikai tik cik Tev pašai prieka no tā tiek!!! Anyway — raksti un spēlē un ja gribi glezno arī, bet dari to!!

Love
Inese un L.

—————

[„Best wishes” card – drawing/painting: ‘Village Cart’ (horse and cart/carriage, 2 people, dog running beside): This is a Moray cart which first appeared around 1885. Small and semi-circular in shape, it could accommodate up to four people. From the book ‘An Assemblage of 19th Century Horses and Carriages’ by William Francis Freelove (1846-1920) published by Perpetua press Farnham 1971]
19. 5. 73. 

Priecīgu vārda dienu, Inīt!

Paldies par karti mātes dienā! Tik daudz dienu, ka aizmirstu kas nu atkal nāk! Vakar vai aizvakar Clivam bij dzimš. diena – tad būs Dz. dzimš. un vārda d. un šiem wedding anyvers. Es nekad tos nevaru atcerēties.

Ir pirmā saules diena šodien, atkal pēc visas nedēļas – bet auksts, arvien vēl auksts, pēc manas sajūtas, bet puķes un koki zied! Tik skaistas tulpes zied dārzos un parkos veseliem laukumiem, kā Wollong. uz jūru, tā es te eju uz tulpju parkiem lai keep spirits up.

Biju uz Franču un Italy teātri – to jau teicu. Tagad – nākoš ned. būs Beļģiem. Šo weekendu – šie brauks mājās. Tā viņi teica, bet tagad nav vēl ziņu.

Droši vien – būs klāt un viss! Tagad, kad šie atbrauks – sāksim gaidīt kad Jūs nāksiet! Es apskatīju (dabūju tādu buklet) Orsovas cruising – ir diezgan neinteresanti tour – un dārgi. Visu lielāko laiku uz jūras un par maz laika tanīs pilsētās kur aizbrauc. Drīzāk – tepat kādu bus tour var taisīt. Ir arī uz Parīzi visādi, pat tikai ned. nogales touri. Redzēs ko Dzidra teiks – ko būs piedzīvojusi un ieguvusi Parīzē. Es kaut ko rakstīju pa šo laiku, iesāku 3-4 stāstus, bet tikai 2 kaut cik līdz beigām iztaisīti un pavisam ne tie, ko es gribēju rakstīt, bet tādi – in between.

Tomēr – kaut kā esmu tagad nosetlījusies un atradīšu pašai savu laiku, jo tas jau arvien ir, ja grib ko darīt. Jūs tur vēl ar brūnumu lepojaties – te – visi balti!!
Priecīgu pavasari!
Xxx M.

———————————-

[sent 22 May 1973]

Mīļo Inī!

Cik labi bij saņemt tādu negaidītu un spiritful karti! Tas tik ļoti bij (un arvien ir) vajadzīgs, lai kāds pasaka, ka galvenais ir – spēlēt un rakstīt un Dzidrai gleznot un – darīt to, kas nu kuram ir tas, ko viņš vislabāk var. Sēdu parkā. Iznācu padzīvot ārā – ir siltāks. Ir svētdiena – šie uz weekendu prom Londonā pie draugiem – ies uz filmām, kāds festivāls, vai tamlīdzīgi. Liekās, ka vētra nāk virsū – bet man negribās iet vēl mājās, būs kaut kur jānoslēpjās no lietus, te parasti vētras ātri pāriet, vai arī līst ļoti mazs lietiņš visu dienu. Jā, Tava karte bij laba uzmudinātāja, bet mēs abas ar Dzidru, strādājām par maz to, ko vajadzētu. Dz. patreiz ir sākusi sagatavot Clivam vienu eseju priekš Unī!! Viņa lasa kādas 3-4 grāmatas un taisa atzīmes. Tad – Clivs ātri varētu pārskatīt, un Dz. uzrakstītu. Citādi viņš laikam netiks galā ar savu Unī cours šogad. Protams – tas Dzidrai ir ļoti veselīgi – kaut ko mācīties, garīgi strādāt – tikai – viņas pašas darbs (gleznošana) – nezin kādēļ ir tik sen te iestidzis, apstājies. Viņa domā – drīz atkal sāks, bet reālā dzīve iet uz priekšu ar visiem notikumiem un Dz. netiek pie brīvības un varbūt arī pie spirituel redines to darīt. Arī es gribētu vairāk rakstīt – mani traucē kaut kāda ‘nevarēšana norimt’ – nevarēšana acceptīt vecumu, dzīves vientulību, tikai mother un grandmother lomu. Dzīve ir kaut kā šausmīgi nokavēta. Es jau saņemos un ‘dzīvoju prātīgi’ un domāju prātīgi, bet dažreiz ir grūti stāvēt mierā un tad es skrienu, pa parkiem – eju tulpes skatīties… Tās burvīgas te. Wollongongā skrēju uz jūru, te uz tulpēm. Kaut kāds šausmīgi stiprs nemiers. Bet – tā jau tam laikam jābūt – vai nu dzīvo tāds pusbeigts un neko neņem pie sirds, neko neilgojies tādu kā nav, vai arī dari to un ciet un mācies mirt… Ir grūti redzēt šo pavasari, tik līdzīgu tiem pavasariem Latvijā, ar visām puķēm, kokiem tiem pašiem un pats sevi – nolietotu un izmestu no dzīves bez tā, ka šī dzīve būtu izdzīvota. Bet kauns jau ir gausties un žēloties – dzīve ir dota gara diezgan, veselība turas un ja pats esi bijis muļķis un nezinājis kā dzīvot – pats vainīgs.

Dzīvojiet priecīgi! Daudzas lietas nav vērts lai par tām daudz gudrotu un kreņķētos un labi ir ka kāds atraksta priecīgu karti.

Jau pirmdiena. Šie atbrauca no ciemiem. Dzidr. krāmējas un krāmējas pa mantām un lietām, kārto un dara un nav laika iet ārā un skatīties kā puķes zied. Bet tāda jau ir tā – dzīve. Nevar citādi – jārokas un jāstrādā.

Es daudz nespēlēju – skan sienām cauri uz citu dzīvokļiem – nepatīk. Tomēr, katru dienu par kaut ko pamācos – lēnām gribētos tikt atkal pie Jūsu klavierēm un izbungoties netraucēti – Nu – reiz jau tikšu arī. Bacha spēlēšana ir devusi rokām kādu tīrību spēlējot, tikai gammas vajadzētu arī šad tad…

Dz. bij pie daktera – ir laba veselā stāvoklī.
Visu labu
Xxx M.

P.S. Dzidra kaut ko glezno!!!
Skaista diena. 1 st. sauļojos (balts!). Tad — pērkons un lietus! –
Dz. glezno sevi, spog. priekšā, un tas ko viņa bij uztaisījusi, (kad viņa uznesa ābolus) bij tikpat skaists kā šī pavasara diena!…

——————————

June 10 [1973]
[Birthday card to Dzidra]

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] is the reason for the lateness of the card — I was waiting to hear from you on your return from your holiday.

Now hold on tight — this will probably be something of a shock — Laimons and I have separated and are living apart, and have been since November, but I didn’t want to tell you earlier as you would only worry and stew about it all this time — Now that you are all together and that there is only a short time to go before I see you, and can explain it all in person, now seems to be an appropriate time to break the news.

And please don’t get too upset about it — I know it will take some time to sink in and become imaginable, but what trauma there was for us is more or less past. Why did it happen? I don’t really know — though people like Jo and Garth say it was predictable — there was not anything wrong, if that makes any sense — maybe we sort of outgrew each other or something — in lots of ways our relationship was better than it had ever been (and we were always convinced that it was the best possible) — and we had grown more independent of each other — in a good sort of sense… and yet… here I am, away from it — and would not really have it otherwise — I’m sorry about the hurt involved in the split, but there you are. Jo and Garth both fee that we are probably better people for it — and Laimons is doing tremendously well in all his business projects and I think reconciled to our situation — is seeing lots of people etc. It has not demolished his self-worth. Although it doesn’t lessen the hurt for him, he does understand it and accept it — and believes it when I’ve said (and I certainly mean it) that as a person, a guy, a husband and all those things there is no-one who can come anywhere near him — and yet here I am — it doesn’t make logical sense, but…

As for me, I fell for someone else – and when I see you next month, that’s who will be with me — that too is why I’m writing before we arrive, so that the shock is maybe not quite so bad — At first I lived on my own in an apartment in Abbotsford, and then, a couple of months ago, we took an apartment together — I don’t really know what to say about him — any description sounds so technical and off-putting — name, Gordon Leaman [left] — age, 42 — occupation, principal of my school — past history, was married, is divorced — has two children, 16 and 18 who live with their mother, but come here to visit — But this is dreadful and impossible — how permanent we are, I don’t know, mainly for my own confusion (Gordon seems determined on marriage) — I probably haven’t sorted myself out enough yet but in the meantime I think we’re happy — whatever that means.

So there it all is — and I hope you don’t have time to worry about it — because we’ll soon be there.

I’m also well aware how dreadful and cold and horrible it all sounds put down like this in a letter — but if I don’t get it down as quickly and impersonally as possible, I won’t be able to say it at all — I have already delayed and delayed and not been able to face the thought of writing — much to Gordon’s despair — I think he had visions of me not writing at all and us turning up and all you dropping dead with shock.

And now, as the prospect of seeing you gets nearer, he’s getting more and more nervous about meeting you — and wonders what your reactions will be, not just to him as a person, but whatever judgements you might pass on the situation and whether he would be accepted at all.

Anyway, lots of love to you all — please write — and I hope the shock has not been too much.

Inese

[P.S.] Happy birthday and a happy namesday too Dzid! Sorry both wishes come so late […]

———–

Ceturt. 14. jūn. 1973

Mīļie Inī un Laimons! 

Mums jau tulpes ir pārziedējušas un tagad zied – rozes! Ir – vasara. Pollution, (tas ir no ziediem?) esot gaisā pēdējās pāris dienas no 120-200%. Tas esot augstākais procents daudz gados. Nezinām – kā to mēra. Man tas laikam nekaitē – es jūtu vasaras garšu šais dienās – bet Dzidrai ir kind of hay fever – kā viņa pastrādā dārzā, tā deguns ciet, iesnas jeb tamlīdzīgi. Bet – tas nav nekas bīstams, tikai nepatīkams. Tikko 3 dienas ciemojās Joy – Dz. kolēga no Warrillas High laikiem. Viņa ir Anglijā – aizbrauca nupat uz Skotlandi, ir jau apceļojusi daudz no Eiropas. Pirms tam 2 ned. te bija Cliva darba kolēga, kam bij jāmeklē jauns dzīvoklis. Abas pēd. svētdienas bijām picknikā – parkā un mežā. Bij ļoti labi – labs laiks, izstaigāšanās etc. Es nekā nevaru šai laikā uzrakstīt – kad biju viena, sāku rakstīt, bet tagad, es tikai maisos visur līdz.

Varbūt nākošo nedēļu mani aizvedīs padzīvot Hertfordā pie Any + Allan. Tur, izņemot zaļo pļāvu ar upīti, nekā interesanta nav. Varbūt paņemšu rakstāmmašīnu līdz un kaut ko pārrakstīšu. Vakar latviešu avīzē, ko atsūtīja (man sūta regulāri tikai pavēlu) bij mani pēdējie dzejolīši iekšā, ko nosūtīju, tā kā Dēliņa kgm. nav nekā vairāk ko drukāt no manis – un man nerodas nekas klāt.

Arī Dzidr. neko lielu neglezno – pāris sīkas skicītes. Visa enerģija aiziet for family! Dz. jūtas diezgan labi, izskatās O.K. Mazliet (varbūt arī daudz) domā, kā būs uzņemties mother role… Viegli vien jau nebūs. Es spēlēju – šad tad, bet ne daudz un tomēr arī – nekad nepārtraucu. Šad tad nopērku jaunas notis. Pavasars un vasara ir tik skaista, pēc nejaukās ziemas, ka gribās tikai staigāt un skatīties. Katru nedēļu, (izņemot pag. ned. kad nebija matinē) braucu uz Londonu uz ārzemju teātru izrādēm.

Poļiem arī bija skaista izrāde. Sweden – (Wild Duck) redzējām ar Dz. bet bij ne visai labas vietas – neko labi nepatika. Nezin vai sestdien, kad būs japāņu, Dz. gribēs braukt? Viņai gribās miera vēl, šos pāris mēnešus, kad viņa vēl ir viena pati… bet ir arī bijis daudz ko darīt ar picnikiem etc. un viņai negribās braukt uz Londonu. Man gribās. Jums laikam ir lielā raušanās ar pavasara sezonas notikumiem skolā un tad – gatavojaties šurp?! Joe vans jau tepat gaida… Varēsiet lietot.

Gaidu ziņas no Jums. Vilcienā satiku latvietes – neesmu vēl apciemojusi, kā solījos. Gribu dabūt zināt par kopējo braukšanu uz Dziesm. Svētkiem Köln’ē. Bet varbūt – Jūs būsiet te un brauksiet un ņemsiet mani līdz? Vasara ir skaista. Man veselība O.K.! Naudas pietiek. Šie abi labi pret mani. Sauc par ‘silly old bag’ kad nemāku spēlēt kārtis, bet tomēr man šad tad jāspēlē līdz!!!

Gaidam Jūs very much!!!
Xxx M.

———————

[On University of Sydney notepaper]
25. jūn. 1973.

Mīļo Incīt!

Cik Tu tālu nu man šķiet esi, pēc tādiem lieliem notikumiem Tavā dzīvē! Un cik labi ir ka nu Tu drīz būsi te. Un kas Tev līdz brauc – ja viņš ir labs Tev, lai viņš ir tikai labs Tev, man nav nekādu citu prasību, ne ‘drop dead’ ne ‘shock’!

Žēl bija, (kad Dzidra pateica par visu man, kad es atbraucu no 1 nedēļas Hertfordā), ka tik daudz Tev, droši vien bijis jāizcīna. Biju arī pārsteigta, jo pēc Jūsu apciemojuma Austrālijā, domāju ka Jūs ar Laimonu esiet ‘nostabilizējušies’. Ja tas būtu nācis pēc mana pirmā apciemojuma Vācijā, etc. – es tā nedomātu. Toreiz es nu vēlāk, jutos pat vainīga un nejauka etc. jo manī kādas ‘under currant’ domas vienmēr mocīja par to, kā Jūs abi izbūvēsiet savas personality’s un dzīvi. Bet lai nu tas kā tas bijis un kā tas būs – paliek, tikai have a rest, kad brauksiet šurp! (Es domāju, ka Tu esi brave, Inī, un es jūtu tikai strength no visa ko Tu dari). Anglija ir skaista vasarā! Kaut jau drīz Jūs varētu būt te. Bija bezgala skaistas tulpes, tagad viss ir pilns ar rozēm. Nekad nebiju domājusi, ka kādā zemē, un pie tam Anglijā, var būt tik daudz rožu!!

Bet kad Jūs atbrauksiet, varbūt būs jau atkal kaut kas cits labs. Dzidra ir vesela (pilna un stingra kā rieksts…) varbūt par daudz sevī domā, vai un kā varēs būt mother… Bet – viņa arī ir dūšīga un – stipra.

Es varbūt kādu nedēļu palikšu Moldonā, pie kādas latvietes, kas zvanīja, vai paņemšu tur kādu istabu īsu laiku, pie jūras. Es varu labāk kaut ko strādāt, uzrakstīt, kad esmu viena. Varbūt arī Dz. varētu labāk gleznot, ja es visu laiku nemaisītos – bet tas nenozīmē, ka mēs te neesam happy!! Un par Tevi Inī, un Tavu jauno cerību un draugu, Tu zini, ka visu labāko, kā saka, domās un darbos!…

Bet vēstule jau ir par sausu lai ko izteiktu. Gaidīsim Jūs! Varbūt vēl arī vēstuli.
Jūsu Mum.

——————————

29. jūn 1973

Mīļo Inī!

Kad atbraucu no Herfordas (bij labi tur!) saņēmu ziņas par Tevi un norakstīju Tev (+ G.) vēstuli. Bet uzrakstīju skolas adresi. Dzidra domā, ka Tu to vēstuli nesaņemsi (tagad). Tā – ja neesi to saņēmusi, pie gadījiena, aizbrauc uz skolu…

Nekā liela jau tai vēstulē nav. Bet – vēstule ir vēstule, kā Tu reiz teici. Mums iet labi. Un gaidām Tevi ar visu Tavu lielo pārmaiņu and its reason, I mean in person… Ceram, ka būs skaists laiks un Jūs varēsiet labi atpūsties un izpriecāties. Pēc tulpēm (burvīgas!!) nāca rozes!! Vēl zied. Nevarēju iedomāties, ka kādā zemē, un pie tam Anglijā, ir tik daudz rožu!! Varbūt kaut kas cits būs atkal, kad Jūs te būsiet.

Dzidra jūtas labi un izskatās labi. Es arī ne par ko nevaru žēloties – Hertfordā sāku peldēties, sw. poolā, un tagad te Chelms. arī jau esmu 3. reizi us pool. Dz. tomēr nenāk – too big! Varbūt vēl pirms Jūs būsiet te, es aizbraukšu uz Maldonu, tas esot pie jūras un viena latviete, man zvanīja lai braucu apciemot. Viņu esmu redzējusi gandrīz tikai kā mazu, tad jaunu, meiteni, tikai mani vecāki pazina viņas vecākus, mūsu pagastā. Viņa te strādājusi visu laiku kā dentist, tagad pensijā. Ļoti gaidīšot mani un es ļoti gribu aizbraukt. Tā – ceru, ka visi būsim fit priekš visām holidejing lietām, kad Jūs atbrauksiet.

Vakar biju Londonā (pēc naudas) tur gandrīz jau bookiju seats uz teātri – bet beidzot neizdarīju – nezinu jau cik ar tādām lietām un ko Jūs vēlēsities redzēt.

Paldies Inī, ka saki es varēšu braukt uz Kanādu – Es gribētu vēlāk! Bet es dzīvotu kādā istabiņā kaut kur tuvāk, vai tālāk no Jums. Dzīvoklis nav gluži kā māja, nav tik daudz telpas un man patiesi ļoti vajdzētu atkal padzīvot vienai – tikai tad es ko rakstu…

Hope to hear from you again and again… Mum (with the usual xxxx)

———————

Ceturt. 23 aug. 1973

Dear Inī un Gordon!

Kā aizbraucāt, kā jūtaties, kā iet? Gaidām ziņas.
Mums viss o.k. Dzidra jūtas labi un top resnāka ar katru dienu. Ir tagad tiešām – very big!

Es vakar biju Londonā. Canberra House, social service officē, man pretī pirmā iznāca kāda slaida jauna girl, laikam tā pati, kas pag. reizē. Ievēroju ka viņai ir latviska sakta, sākām runāt latviski: viņa ir no Canberras, brauks atpakaļ uz Austrāliju, strādā te tai officē, bija ļoti priecīga redzēt latvieti, teica tūlīt, ka ievedīs mani pie tās dāmas, kas izkārtos visas manas lietas cik vien labi tas iespējams. Nu – tā arī bija, iespējams ir tā:

Varu te palikt līdz ziemsvētkiem (kaut vai ilgāk, bet Dzidrai varbūt arī tad no manis pietiks…), tad, kā es atstāšu Angliju – viņi mani pāršiftēs (dokumentāli, tā sakot) uz Austrāliju, tur man 30 nedēļas uzkrās manu pensiju, to varēšu saņemt kad atgriezīšos Austrālijā. Ja es dzīvoju vēl ārzemēs vairāk kā 30 ned. (pēc Anglijas atstāšanas), tad viņi pārtrauc maksāt, nemaksās vairāk, bet maksās atkal tālāk kad būšu Austrālijā (un + to iekrāto 30 ned. naudu).

Domāju, ka tas ir labāk, kā ņemt Anglijas pensiju – tā ir maza – un es jau nekā arī nevarēšu izkārtot to saņemt Kanādā.

Ja es tagad viņiem mēneša laikā uzrādu iemaksu (vai ticket) kuģu vai lidmašīnu kompānijā, ka braucu uz Austrāliju (apmēram gada laikā) – tad viņi maksās pensiju te, kamēr izbraukšu – tālāk tās 30 ned. Austrālijā. O.K.?

Es nu varētu palikt te līdz svētkiem (kā runājām) tad pie Jums līdz agrākam vai vēlākam pavasarim – un tad tālāk uz Austr. Kā ar ticket? – Iešu uz travel office – apskatīšos, kā ar kuģiem, kā ar lidmašīnām. Mantu dēļ labāk būtu ar kuģi arī no šejienes, laika arī man diezgan, tikai – jāizgudro, kur un kā?

Nauda man te ir – es varu nopirkt jau ticket līdz Vancouverai, un varbūt parādīt kādu iemaksu (tas ir ja vēl datumu tagad nevar īsti noteikt, kad no Vancouv. braukšu tālāk) tālāk no Vancouveras. Ceru to kaut cik izkārtot. Tad nu man jārēķinās ar dzīvošanu Austrālijā, (mazākais 1 gadu haha!!) un būtu labi ņemt līdz nepieciešamās mantas (segas etc.) Ja lidmašīnā to nevar – jādomā par kuģa braukšanu, vai arī mantu sūtīšanu ar kuģi – liela problēma tā nav, jo te ir mūsu Wollongongā nopirktās metāla kastes, vienu es varētu izlietot un visu tanī iepakot. Šodien vēl skaidrāk izprasīšu travel officē – par datumiem un braukšanas cenu. Līdz Vancouverai varbūt būtu vieglāk tikt ar lidmašīnu (mantas sūtot atsevišķi) no Vancouveras es labprāt ņemtu kuģi, tā būtu holideja, mēneša pensija iekrātos neiztērēta par to pašu braukšanas cenu, ko izdotu lidmašīnā, tā es domāju, bet – to visu vēl šodien noskaidrošu. Rakstu Jums tūlīt – lai jūs to visu mazliet pārdomājiet, vai tas tā būs labi? Un tad vēl atrakstiet – man mēnesis laika dots izkārtošanai – lai nepārtrauc manu pensiju, tas man tagad jāizdara.

Sāku rakstīt piezīmes, ko Tu, Inī, vēlies, tur būs šausmīgi gari stāsti, kad sāk visu atcerēties un rakstīt – tad tā būs gara biogrāfija… Bet, to jau tu laikam gribi. Mums bija visu nedēļu silts un sauss laiks, šodien ir pirmā slapjākā un aukstākā diena. Dzidra aizgāja uz dakteri, kā viņai tas teikts. Weekendā te bija 2 girl (vācietes no Austrālijas, kas tagad ceļo apkārt, Dzidr. paziņas no Wollong.) un uz vienu dienu iebrauca arī viens Clive paziņa no Wollong. arī ceļo apkārt… Dzidra teica – ka nu viņai beidzot ciemiņu pietiek, un noprasīja viņiem – „what are your plans” – un iedeva map – lai ceļo prom… Tagad viņa – sagatavojas notikumam ar baby!

Exept ka Londonā sprāgst Irish bombs, viss ir mierīgi, tikai food prices slowly creep up. Āboli gan (rudens raža) top lētāki.
O.K.!! Lots of love! Love you very much!!!
Xxx M.

——————————

4. sept. 1973.

Dear Inī + Gordon!

Jūs pazudāt kā ūdenī iekrituši, kā latvieši saka! Gaidām ziņas, kā iet??

Es – dabūju cold! Laikam vienu dienu saģērbos par siltu, svīdu un mocījos šopīt, un nu no svētdienas vārtos pa gultu – svīst, etc. Bet – jālien būs ārā, jāiet – staigāt. Laiks ir silts. Ir normāli – ka svīst! Dzidra jūtas fine! Vēl – nekas nenotiek! Weekendu te pavadīja Joy – viņa aizceļo uz 3 mēneši kaut kur uz ziemeļiem + dienvidiem, tas ir – šur un tur. Tikko būšu uz kājām properly – rakstīšu, vai zvanīšu, vai varbūt braukšu uz Londonu, iešu uz P.O. line offici un izprasīšu cik maksā un vai varu iemaksāt ceļojumam no Vancouveres uz Sidneju. Travel officē (kāda te ir) ir grūti uzzināt visus sīkumus, dabūju tikai zināt, ka Orsova iet 28. aug. 1974. no Vancouveras uz Sidneju. Tas ir par vēlu, bet varbūt very OK. Tad es dabūtu vasaru Kanādā un vasaru Austrālijā!

Liekās ka man ir vislabāk – lidot uz Vanc. un tālāk tikai iemaksāt (vai samaksāt P.O. officē) ja kuģis nav neko daudz dārgāks, kā lidmašīna no Vanc. uz Sidneju. Ko darīt Kanādā man būs diezgan. – Jāraksta būs daudz. Austrālijā caur Freijiem, ceru dabūt iespējami lētu istabu. Ja Freiju bērni būs beiguši ģimnāziju un aizgājuši studēt uz Sidneju – varbūt pat es varu dabūt lētāku dzīvošanu kādu laiku pie Freijiem. Tā es iekrātu naudu – ja vēl reiz vajadzētu man braukt – ‘pie meitām uz ārzemēm…’

Freija kundze tikko atsūtīja īsu kartiņu (vēstule nākšot vēlāk) ka viņai arī ir plāni – ceļot uz Eiropu vai Ameriku pie radiem kadu laiku. Ta mums būs kopējas intereses – kam dzīvot, mācīties un krāt.

No Jums – gaidu ziņas. Ceru, ka Jums iet o.k. un mana braukšana tur – ir O.K. Es jau te krāju naudu – lai man nav jātērē daudz no Jums. Australian penion ir gluži laba lieta!! Mans colds mani uz dažām dienām ir apturējis no darbošanās – bet ceru – ne uz ilgu laiku. Es biju ļoti vesela un šis intermecos ar to saaukstēšanos nevar būt nekas nopietns.

5. sept.

Man ir labāk. Eju ārā. (Tikai ātri nogurstu un svīstu.) Bet ir ārkārtīgi karsts laiks!
Dzidrai šorīt (naktī) sākās kādas contraction pains. Jādomā – šodien būs tā lielā diena…

6. sept.

Nekas vēl nav. Dz. šorīt (ap 3 am) aizvedu uz hospitali. Bet vēl nekas īsti nesākas.
Rakstīšu vēlāk.
Xxx M.

—————————

Sept 5. 73

Dear Dzid, Clive, Mum,

Well, have thought lots about you today! — Hope all goes well, today or whenever it so decides.

[…] I really am sick of school and we seem to be thinking of making this the last year for a while — for me at least. Gordon had these brilliant ideas of setting me up doing ceramics or batiks or something and maybe doing it commercially if it works — I don’t know, but I’m about due to start it anyway — already before, Laimons and I had had something similar in mind and had thought of building some kind of “workshop” space onto or near the house… So, maybe… who knows.

Meantime I’m thinking of taking some evening courses — pottery, batik, jewellery design — and that should be fun in itself. […]

Love
Inese & G.

————

[sent 10? Sept.]

Mīļie Iny un Gordon!

Paldies par vēstuli – sure, we have been very busy last week! Dzidrai, kā pēc manas vēstules Jūs to redziet – sāpes (ne lielas) sākās agri un tā tas gāja jau trešo nakti (+ dienu) un viņa sāka nogurt, sevišķi no negulēšanas un strain, lai arī hospitālī viņa pēdējo nakti kaut cik bija gulējusi, viņi ‘deva viņai kādu treatment’ (es jau nezinu īsto medicīnisko nosaukumu), lai viņai sāktos labor pains un viss notiktu, lai viņa ilgāk nemocītos ar priekšsāpēm. Piektdienas rītā (7. sept.) viņa to treatment dabūja un 2 viņai piedzima Tālis – garš puisis! 23 inč. Īsti Cliva complection un features. Bet kad viņš raud – man liekās viņš atgādina Jūsu dad (no Wyongas), un vaigu apaļumā ir varbūt arī kaut kas no Dzidras. Sure – that all will change – bet complection droši vien būs Cliva vairāk kā Dzidras. Dzidra bija diezgan nogurusi, bet vakar (3. diena pēc tam), viņa jau izskatījās atkal daudz sārtāka, tāpat arī mazais – un šodien, kad iešu tos apmeklēt trešo reizi, ceru ka viņiem būs jau piens ko ēst (dzert, tas ir) vakar vēl Dzidrai gandrīz nekā nebija un mazam bija jādzer ūdens, jo arī mums te bija ļoti karsts laiks – šodien ir pārmaiņa, lietus mazliet, ļoti maz, un vēsāks pēc vairāk kā nedēļas ļoti karsta un saulaina laika. Bija – just like Australian Xmas time. Clives un mēs visi, esam gandrīz vai pārsteigti no tā lielā brīnuma, ka tas ir ‘a boy’! Un tā tas nu iet pa telefonu un telegrāfu apkārt zemes lodei un uz visām pusēm – „It’s a Boy!” – Clivs zvanīja saviem vecākiem (viņi tika izcelti ap 4 no rīta, no gultas un pussamiegojušies protams nevarēja īsti izrunāt – Tālis! Bet gan jau pieradīs!.

Papam uz Wyongu un Jums (Jums otrā dienā, papam pirmā) sūtīja telegrammu. Tā nu vēl tā ziņošana turpinās, Mumfordiem vēl jāziņo, jo tur jau tas viss sākās… I feel, ka varbūt tagad manis mazāk te vajadzēs, Clives vairāk gribēs grozīties pa māju un palīdzēt – un tā man būs brīvs laiks braukt apkārt, prom uz Jūsu pusi. Tikko atkal apskatīju kuģus – iet viens 13 novembrī uz Sidneju caur Vancouveru (pienāk Vanc. 5 Dec.) Līdz šim bij domāt, ka es palikšu līdz Xmas, bet tas jau nav noteikts, un – to redzēs, kā te tā ikdienišķā dzīve ies, varbūt es to kuģi varētu ņemt – tikai, kad rēķina, tas tomēr iznāk dārgāk, varbūt ar bagāžu vienkāršāk. To vēl izkārtosim te, kad Dzidra nāks mājās no Hospit. Varbūt tai ziņā labāk ar lidmašīnu – ka te ilgāk vēl maksātu man pensiju.

Tas labi, ka tu Ini, mācies arī juvelry taisīt. Tas var Tev būt very interesting – izlietot arī latviskos paraugus. Papam Wyongā ir kāda grāmata (bēgļu laika izdevums) ar seniem paraugiem. Vispār, tā kā ‘all family’ kaut kādu rokdarbu (arts – crafts) prot – tad ja Jums būt shops (neticami gan izklausās!) tad to vienmēr varētu turēt ar kaut ko pilnu, tomēr finansiālā puse laikam tur nav nezin ko bagāta, bet būtu labi, ja Tu Inī, varētu izmantot visu savu love + entusiasm, kas Tev ir uz tādām lietām un arī Worldwide sources no idejām un pašas spējas. I think it’s fine, ka Tu varēsi creatīt all kinds of nice things – tikai palasi šad tad kaut ko par Picasso un tad rodas švunka!!!

Picasso ir viens no retajiem lielajiem, kura tuvumā pats nejūties mazs, bet kas dod real confidence!

(Pēcpusdienā)

Biju pie Dzidras. Viņai piens tagad pilnas krūtis un mazais sūc cik var un grib. Viņš ir mierīgs, mazliet noguris no karstā laika, vakar naktī bijis arī hungry, jo tikai šorīt sācies piens. Tā – viss iet o.k.

Slimnīca ir ļoti vecmodīga un gandrīz – ko pats zini un proti – to dari. Bet – Dzidr. jūtas labi un dara un mācās darīt visu kas jādara ar mazo. Es tikko saņēmu letter, ka līdz 17 okt. jāiesniedz mana ticket – tā tad vesels mēnesis ko gudrot kā braukt etc.

Drīz rakstīsim atkal. Lots of love!
Xxxx Mum.

—————————

12. sept. 

Hallo, Inī un Gordon!

Jūs varbūt prātojiet apmēram – kā mums te iet? Iet O.K. Dzidrai piens ‘atnāca’ un mazais ēd. Un – guļ. Neko daudz nebļauj, maz taisa acis vaļā – ir ļoti miegains, miermīlīgs radījums. Tas ir – pagaidām. Tas bija – vakar. Kā iet šodien – es vairs nezinu, šodien nav visitoru diena un es uz slimnīcu neeju. Clives ies. Tā – lai gan ir pagājušas tikai dažas dienas, šis laiks liekas ilgs un svarīgs – it kā ļoti daudz notikumu.

Notiek jau arī – viens vīrs sāk savas pirmās dienas šai pasaulē. Mūsu ģimenē tik ilgi nav bijis tāds notikums – īsteni ņemot – nekad. Vienmēr sievietes vien ir bijušas mājā. Arī Dzidras draudzenēm – Patai 2 meitenes, Dienai viena meitene, Austrai – meitene… Šis mazais vīrietis ir kaut kas neparasts. Dzidra dažreiz smejas, ka tas tā ir gadījies. (Bet viņa to gaidīja.)

Otrdiena, 18. Sept.

Dzid + Tālis vakar atnāca mājā no slimnīcas. Abi veseli un ļoti happy. Clives feeling very important…

Letter no Dad – viņš ļoti happy arī, un no Anniņas karte – un viņa, arī happy… Tā kā tas mazais knauķis ir paspējis jau pus pasaulei apkārt ļaudis padarīt – very happy! Es – arī happy. Jūtos brīvāka – zinu, ka Dzidrai ir tagad more compact family. Arī viņa domā, tāpat kā es – ka tas, ka mazais ir puika, Clivu drošāk iesaista ģimenē, viņš jūtas īsti ‘in’!

Man ir dots laiks (pienāca vēstule no social sevice) nopirkt manu ticket aizbraukšanai līdz 17 okt. – laika tā tad ir diezgan padzīvot un apdomāties kad īsti, kurā datumā, ar ko etc. – lai taisos uz Jūsu pusi – un tad tālāk uz Austrāliju. Jūs vēl labi padomājiet – kur atradīsiet mani kur var likt? Vai tas jums būs o.k.? Un visu kā tas workīs? Es jūtos fiziski o.k. un prāts arī būs brīvs ceļošanai. Es labprāt piebiedrošos kādai podu taisīšanai, ja Tu, Ini, mani pamācīsi. Rakstīšanai arī būs laika diezgan.

Kamēr biju viena, jau te atkal sāku šo to vairāk rakstīt – bet kad Dzidra klāt – tā es vienmēr gribu maisīties kopā ar viņu… mazāk varu sev koncentrēties. Ir arī tik skaists rudens, ka gribas klejot un klejot – un gribētos vēl braukt apkārt pa Angliju un Eiropu, bet ceļošana uz jūsu pusi būs tikpat exiting. Es jau gribēju būt daudz prātīgāka – strādāt pie rakstiem more regularly etc. – bet es vēl nevaru iemācīties būt mierīga. Gailīša kundze reiz teica – (kad es par to žēlojos) – „lai nu ir vien vēl tas nemiers, kad grib skraidīt apkārt, kad nāks laiks – vairs negribēsies…” Varbūt. Freiji man vēl nav rakstījuši – tīri brīnums, kur tik nerunīgi. Es jau domāju, ka viņi man palīdzēs iekārtoties dzīvot Newcastlē. Bet tas laiks arī vēl tālu.

Paps no Wyongas raksta, ka Annija savu māju Sidnejā pārdevusi un tagad sāk celt jaunu (Nowrā?) Ja labi iešot, līdz janvārim būšot gatava. Viņiem Wyongā nākot lielas pārmaiņas virsū – viss tas gabals no Berkeley veikala (kur ceļš iet līdz dzelzceļam uz Gosfordu kad brauc) no šī ceļa līdz Tagaras stacijai – viss esot nolemts priekš faktorijām, farmas tiekot pārdotas. Bet pie viņiem, tas ir kur paps ir, farmas uzpērkot develpment firmas, Clives domā – ka tur tad nebūs faktorijas, bet mājas, dzīvokļi. Mājas jau pārdevuši Erls, Pipers (tas vinnējis loter. 40,000 dolāru nopircis cattle farm Tamworth’ā) un Clarks pārdevis savu daļu līdz Creekam – paturējis tikai māju un zemi uz ceļa pusi. Tā – tur tiešām ātri apkārtne mainās. Papa zeme un māja būs dārgi pārdodama.

O.K. Gaidīsim vēstuli – kā jums iet? Vai daudz darba kamēr pārkrāmējas? Vai ērts dzīvoklis? Kā pa skolu? Kā ar visiem art kursiem? Etc. Etc.?

Lots of love!
Xxx M.

——————————

Pirmd. 24. sept. 1973.

Dear Inī un Gordon!

Esmu jums rakstījusi par visiem mūsu notikumiem bet nupat domāju – varbūt ka vēstules nebūs aizgājušas, jo mums ir paaugstināts marku tarifs un jāliekot klāt arī uz šīs airletteres vēl 1 pens. Un es to netiku izdarījusi – ja nu tie pasta vecīši būs bijuši ļoto precīzi – tad Jūs vēstules saņemsiet vēlu – tā īsumā atkārtošu, kā mums iet? – Mums iet labi. Mazais Tālis ir labs un jauks un skaists (! – kā to ņem…) bērns. Tiešām – ir ļoti eņģelīgs bebis. Dzidrai pagaidām piena pietiek, viņš ēd un guļ labi, jau grib arī padzīvot augšā – vakar Dzidra un Clivs un es – visi to paauklējām un viņš nopietni vēroja visu kas notiek – ļoti notpienti! Dzidra nupat tomēr sūdzējās, ka jūtas bieži vēl nogurusi, viņa, kā tur bijis kā nebijis, zaudējusi diezgan daudz asiņu. Tagad viņa izskatās bālāka nekā, kad bija hospitālī un kad atnāca te – bet bija šo weekendu viesu – Michele + Daniel, Ballentins + viņa māsa, tas sestdien, svētdien Any + Allan + Noggy. Lai nu gan Dzidra neko daudz citu nedara – tikai apkopj baby – tomēr viņa mazāk ir dabūjusi gulēt. Tagad, šo nedēļu Clives būs prom – aizbrauca ar savu bosu kaut kur special education viņa jobā. Tad nu būsim divas vien mājās, un Dzidra vairāk atpūtīsies. Mums ir jau lētie rudens āboli – es cepu visādus ābolu cepumus un mēģinu Dzidru noturēt pie laba fooda, jo kad baby ir jābaro pašai no sevis, tad uz reiz nevar domāt par extra slimmingu. Viņa jau tā ir pavisam slim un trim. Es biju pie Anglijas latviešiem (sestdienas vakarā). Man piezvanīja tā latviete no Moldonas un aicināja braukt līdz, uz Universitātes gada svētkiem, Londonā, latv. namā.

Aizbraucām – tur bija – ‘akadēmiskā saime’ – galveno kārt – ar korporāciju lentām, arī citas studentu biedrības, bija novecojušie Latvijas laika universitāti beigušie un daļa jauno, kas tagad studē. Kāds Toronto Univ. beigušais dakteris lasīja par to, ka modernam dakterim ir vairāk vērība jāpiegriež mentālām lietām – tas ir psicholoģiskiem sarežģījumiem, kas ir fizisko vainu pamatā. Lasīja latviski – lai gan viņš bija diezgan jauns. – tad turpat sev priekšā solā – ievēroju – pazinu latvieti no Austrālijas (to kundzi Bērziņa – pie kuras bija literātu sanāksme Sidnejā pag. vasarā, kad Jūs mani ar Laimonu gaidījāt pie viņu mājas, kalna malā) un vēlāk ienāca vēl viens (tikko atlidojis) austrālietis – teātra cilvēks Bumbēris, no Adelaides (laikam) mēs kā nekā visi tūlīt sasēdamies pie viena galda (tas ir vēlāk kad kafija bij jādzer) un tur mūs ar Bērziņu kundzi tūlīt sarunāja, pierunāja, tas ir (un vēl gan ne pavisam) lai mēs piedalāmies viņu literārā vakarā ar lasīšanu, viņiem vakars esot jārīko un neesot lāga programmas. Oktobra beigās tas būs. Varbūt iešu kaut ko nolasīt. Man Londonas latvieši liekas tādi provinciāli (tālumnieki, tā sauca tādus agrāk) salīdzinot ar Sidnejiešiem – maigi un godīgi dzīvo Latvijas laika tradīcijās, kur Sidnejā tomēr ir – ļoti moderna visa izrīkošana un darīšana.

Otrdien.

Mums iet O.K. Es atnācu šopīt uz tirgu – pirku labas, svaigas lietas, lai Dzidrai ir labs piens priekš mazās ‘crapmashin’, kā mēs to Tāli jau sākam saukt…

Mums ir skaists laiks – nolija kārtīgi un ir atkal saulains un maigs. Bebis jau reiz bij ārā. Ballentines (tas viņu mājas draugs) domā, ka viņš nāks Clivam dažas dienas palīgā un viņi paši iebūvēs centrāl heating. Ballentins ir – good on building. Tas būtu very sweet no viņa! Es samaksāju 1. gd. fees un iestājos Technical Collegā – piano duet playing (ensemble playing) coursā – redzēs kas tur būs! Varbūt kaut ko iemācīšos un būs atkal experience nebaidīties spēlēt kad citi apkārt. Ir tikai reiz nedēļā. Vēl nezinu kas tur būs. Sāks ceturtdien. Šodien saņēmu no Melburnas dziedātāja + komponista Maršava (ir tāds lielīgs vecis!) viņa pirmo solo dziesmu krājumu – ar manu tekstu (kaut kas par lietus līšanu…) ir komponēta un likta I lapā dziesma un tā ir savukārt dedicated dziedātājam Veidem, kas ir agrāk labi dziedājis dziesmas ar manu tekstu, so…

Love love!
Xxx M.

————————-

Dear Iny + Gordon!

Paldies par karti! Gaidīju ļoti! Labi, ka Jums dzīvoklis ērts.

Tālis svēra 8 mārc. 13 oz. kad piedzima. Tagad īsti nezinu. Dzidra bija ļoti happy un maiga un laba – bet tagad es viņu jau esmu nokaitinājusi – es laikam par daudz uztraucos kā iet ar viņas breastfeading, jo es zinu cik tā ir risky lieta, ja bērnu nesver. Bet – iemaisīties nav labi, un es jau ļoti to nožēloju cik to esmu darījusi. Tomēr – ir dreadful, cik jauni cilvēki ir stupid arī! Laime tikai, ka bebi ir izturīgi!

Es esmu jau bookījusi seat lidmašīnā 16. novembrī. Kuģis iznāk par dārgu. Lidmaš. maksā £131.- Kuģis (lētākā vieta) £245. Mantas, ko nevarēšu paņemt līdz, varbūt jau nosūtīšu uz Austrāliju. Man no Wollong. kāda latviete (no kuras tas man nebij nācis ne prātā) atrakstīja, ka viņa dos savu backjard darbnīcu (kas iekārtota dzīvošanai) manā lietošanā uz kādu mēnesi, kad atgriezīšos Austrālijā! Tas ir ļoti patīkami. Drošības sajūta! No Freijiem, kā par brīnumu, tādu vēstuli neesmu saņēmusi. Nu, bet man pietiek ar šo! Esmu priecīga. Wollongongā ir arī mana social service office – nebūs complications.

Lidmašīna Vancouv. ienākšot ap 2 pēc pusdienas 16. novembrī. Ja būtu kādas pārmaiņas – to ziņošu. Tā tad – lūdzu apskatāties pēc kādas istabas. Social serv. man maksās līdz 16. nov. te. Tad Austrālijā uzkrās naudu 30 ned. – un laikam lai to saņemtu, man tomēr tur jāatgriežas līdz tās 30. ned. būs galā. Nu – laika jau man pietiks izciemoties pie Jums Kanādā. Jo varbūt arī tālāk, ja man mantu nav daudz, es varēšu braukt ar lidmašīnu. Tā – viss iet O.K.

Es biju pie latviešiem – to jau rakstīju, un nu arī apsolīju nolasīt kaut ko viņu sarīkojumā. Vakar apciemoju Chelmsfordā vienu latvieti (kādu 40-59 g.v. kungu, kas varbūt varētu būt kāds mans tāls radinieks, bet varbūt arī nē…) viņš patreiz ņēma ābolus nost no savas ābeles, kad aizgāju. Viņam bija vēl viens vecāks latvietis palīgā – tā mēs nostrādājām ar āboliem un tad iedzērām vīnu, klausījāmies Latvijas plates. Bij O.K. Šodien cepu dabūtos ābolus, jo visus nevaram zaļus apēst. Laiks ir puslīdz jauks – rudenīgs. Varbūt vēl iešu uz kādiem teātriem Londonā, tagad liekās – ka tik maz no visas šīs Anglijas esmu redzējusi, tikai tas laiks, kad Jūs bijāt te, bija tāds bagātāks ar to. Viss ir O.K.! Rakstiet kā Jums iet. Es ar mieru dzīvot arī pie Laimona, ja viņš ņemtu tur, bet varbūt ka tas tā neder.

Gaidīšu ziņas – Lots of love!
Xxx M.

—————————-

Trešdien [sent 7 Nov.]

Dear Iny and Gordon. 

Jūs vispirms gribēsiet zināt – kad es iebraukšu Vancouverā un kad jums jābūt gataviem uz to mother arriving. Pēc manas biļetes, ko es tur varu izlasīt ziņas ir tādas: izbraukšu ar Air Canada flight 853, 17. novembrī, 19.40 London time. Kaut kur man būšot jānolaižas, tas varbūt taisīs braukšanu mazliet ilgāku kā ar citu flight, man bija bookīts piektdien (16. nov.) bet tad ne Clives ne Dzidra nevar mani pavadīt – un viņi gribēja vest mani uz airportu, tā es mainīju uz svētdienu 18. nov.

Jums varbūt tas nebūs tik labi, būs nakts vidū jābrauc man pretī, bet Dzidra domā, ka Jūs tāpat kaut kur pie kāda glass of beer kavēšoties un gulēt vēl neiešot – tā nu šīs neērtības ar mani Jums sāksies jau pašā sākumā… Esam visi veseli – pēdējā laikā mazliet iesnas, bet ne nopietni, tā kā – ceru ka nekas nekavēs manu izlidošanu. Mazais aug un jūtas labi – ir ļoti sociāls un smaida visjaukākos smaidus, Dzidra ir mazliet atpūtusies pēc dzemdībām un piena mazajam pietiek. Laiks vēl nav īsti auksts un istabas vēl var turēt pietiekami siltas šad un tad ieslēdzot gāzes un elektriskos sildītājus. Visai jauka šī siltuma nav – tuvumā karsts, tālāk auksts – bet kaut kā viņi domā šo ziemu pārlaist jo ir mainījuši nodomu – iebūvēt centrāl heating.

Es pēdējā laikā – tikai saimniekoju un palīdzu lai ēdiens, trauki etc. ir vienmēr kārtībā, Dzidrai daudz laika paiet ar mazo un Clivs maina jobus, iet sportot, domāja arī ņemt atvaļinājumu, bet tā kā viņš pāriet uz Freelanc business – tad atvaļinājuma nebūs, bet varbūt starp jobiem šad tad būs mājās. Ar Uni viņš vēl nav atradis kas īsti viņam darāms, cik ilgi te viņi paliks – vai brauks uz Austrāliju – to redzēs vēlāk. Tagad viņi abi ar Dzidru reiz nedēļā sāk vakaros iet uz Potterij class – varbūt kaut ko iemācīsies. Clivam laikam šis jobs, kur viņš bija, nav bijis patīkams un viņš laužas no tā prom. Nelaime tikai tā – ka tas atkārtojas. Bet – viņš vēl ir jauns un jāizmēģina ir kur un kā labāk? Es staigāju apkārt (eju šopīt) un skatos kā nokrīt lapas, nāk ziema, jau dažas dienas un naktis ir ļoti miglainas, skaistā vasara ir prom. Man nekas nekaiš – bet es nevaru sēdētu un rakstīt – kaut kā – ir grūti, ka jūsu abas ģimenes – tu un Dzidra – esiet tik tālu viena no otras! Šai vasarā esmu arī ļoti pieradusi atkal pie – Eiropeiskā, liekas – varbūt ka būtu labi Eiropā dzīvot – bet tomēr, te nav nekā cita, tikai – skaista vasara, ar svešiem dārziem, svešiem ceļiem… Esmu galu galā maz bijusi arī uz teātriem – tagad vēl pāris reizes biju un vēl pāris reizes iešu viena pati. Kaut kā žēl arī – ka Parīze tik tuvu – bet nav neviena ar ko samesties kopā un aizbraukt, paskatīties kas jauns māsklās. Te latvieši mierīgi tup savās mājiņās, vai – iet uz saviem vietējiem sarīkojumiem, ieslēgušies diezgan savā vecā pasaulē – Kad biju uz Universitātes gada svētku sarīkojumu – varēju pabrīnīties – cik maz un cik nemoderni bij dekorēta zāle – Sidnejā būtu citādi. Es pati arī tāda pat čupa – neaizbraucu uz Londonu uz to literāro vakaru – iedomājos ka atcelts jo viens latvietis teica, ka neesot bijis avīzē, varbūt nebūšot… Bet man vajadzēja apjautāties, zvanīt etc. Bet – tā ir mana flegma, tikko man jālasa – tā es atrodu simts iemeslus, kas liek man domāt – ka tā lieta nenotiks, man nav jāierodas… Vienkārši – es negribu uzstāties, es gribu tikai rakstīt, lai lasa citi. Par pēdējo darbu ko aizsūtīju Dēliņam (un tas bij avīzē) vēl nāk labas atsauksmes (Lucs atrakstījis…) tikai – žēl ka man tā rakstīšana iet tik lēnām, tas ir tam – ko sūtu drukāt. Piezīmju sev – man ir lērums un es nezinu kā visu sakopot un aizvest līdz. Bet nu – kaut kā viss tas 10 dienu laikā būs izdarīts. Lots of love un uz drīzu redzēšanos! Es ceru, ka nebūšu pārāk big nusence, un atradīšu ko labu ko darīt…

Jūsu mum. Xxx

————————————–

[P & O notepaper]
27.9.74.

Esam Los Andželosā. Nosūtīju vēstuli Tiltam, lūdzu lai atraksta visu sīki par grāmatas iespiešanu. Varbūt līdz tam laikam ka aizbraukšu Sidn. būs jau atbilde – tad zināšu kā runāt ar vietējo iespiedēju.

Laiks maigs, jūra bij visu laiku mierīga. Dažiem ir iesnas un colds, man nav – mazgāju rokas cik varu un negrābstos ap treliņiem – bet tāpat jau germu var saķert… Viena dāma krita uz trepēm un salauza kāju – bet atveseļojas labi.

Man bija companion – manos gados woman from los Angeles – we played scrabble – I won, then she won twice, (just for some little difference), later she said – that I am good at scrabble – because she is good, she said, and she tried hard to beet me (she used such word as zig from zigzag, what we did not, and later put even a plural to it – zigs.) So she tried hard, there nobody plays scrabble, may be in some other rest rooms, where I have not yet been – there are dozens of them. We went like lost sheep round the many rooms and decks – always at last finding, what we wanted, but never remembering again how to do it the second time, and even not knowing which direction really to take to get here or there – just go on walking.

28.9. 10 a.m. At noon we will be in S. Fr.

Some people try out piano (in the reading room), I started… only there you cannot play all the time – joined a table for a quiz, but we did not win – though – it was fun.

Tomorrow we staying in S. Franc. I booked myself for a 3 ½ hour bus trip to some ‘woods’ and city (6 doll.)
I feel allright.
Have to mouve today to the other cabin – probably inside about the same, but very far away from the stairs, also only one bathroom for more cabins, but still – fine. I do not live in cabin – who does? Everybody just keeps ‘changing outfits’ and parading round. So – have to harry to post this. How ar you all??

Xxx M.
Write – cab. E 206.

————————–

[postcard: Muir Woods National Monument

Morning in the Redwoods

So shall they live, when ends our day,
When our crude citadels decay;
For brief the years allotted man,
But infinite perennials’ span.
]

29.9.74.

A letter follows later….

Hello!

Thanks for the letter! It welcomes me in the new cabin. Feel good. Yesterday came in S. Franz. Today had a bus trip to thouse woods. Had good beautiful fresh air, views etc. Nice harbour. Tried a little to play on the piano. Reread J. Joice ‘A portrait of, etc.’ Weather fine. Try not to eat too much …

Attended a table for a quiz – we did not win – but was fun.
We will have new crew from here.
So far – very nice everything. Did not see you on the past[?]…
Xxx M.

———————————-

San Francisco  29. Sept. 1974.

Sveiciens no eikaliptiem Kalifornijā – St. Franzisko. Ir 8 ½ pm. un kuģis atstāj ostu. Ļoti skaista osta – vakar kad iebraucām visi ūdeņi bija kā ar baltiem, viegliem tauriņiem – ar būru laiviņām (sailing boats). Salas, klinšainas, kalnainas, savienotas ar sauszemi ar gariem lieliem tiltiem, pilsēta – ar ielām augšup – lejup. Kaut kā viss – viegls un patīkams. Te arī parādījās pirmo reizi saule – bija visu laiku apmācies – bet gan mierīgs un maigs laiks – nejūt ka kuģis iet, gandrīz.

Mana jaunā kajīte (cabin) – patīkama, tur nav kāpnes tuvu, bet emergency door ir tuvu.

Šodienas bus trips bija – O.K. Pilnas plaušas smaržīga meža gaisa! Apstājamies kādā suburba pilsētā – 20 min. Iegāju vienā arts + crafts shopā – eskimo lietas, macramē sienas segas, spilveni etc. Dažas ļoti skaistas lietas. Eskimo (teikts) rotas lietas macramē kakla rotas (līdzīgi kā indiāņu pērlīšu) ar iesietiem kaula, akmeņu, metāla etc. gabaliņiem – cena 80-120 dolāri! Viss ļoti dārgs!

[sketch – looks like a large bone crosscut, with ‘buffalo’ in middle]
Tā – tad, zini ka nevar strādāt lēti. Mazas kaula brošiņas, neredzēju cik tās maksāja, apmēram tādas – apkrāsots gar malu kaut kas, vidū uzkrāsots kāds ‘bufalo’, vai kaut kas tāds ar brūnu krāsu. Tu tādas varētu taisīt tikai izgudrot kaut kādu interesantāku lietu virsū – vai – neko ‘saprotamu’, tikai abstraktu, vai pavisam neko – izretināt šūniņās kādu mazu pattern… Bija interesantas lietas, bet es jau pāris minūtēs neko lielu nevarēju izpētīt. Kaula izrotājumi bija lietoti šur tur rotas lietās. Arī pulēts koks. Viņiem tas ‘red wood’ – ļoti ciets un ar skaistiem pattern, likts pat gredzenu pogās. Arī – shells. – Tas viss Tev arī ir. Bet – Tev ir vēl labākas lietas – emalja un sudrabs etc.

Te viena salātu recepy, ko dažreiz dod mums – ir garšīgs: Kalifornijas salāti. Uz šķīvja izklātas salātu lapas (vai vairākām lapām), vienā malā sagriezti tomāti (ripās) otrā gurķis, vidū gabaliņos sagriezti augļi: pinaple, rockmelon, vēl kāda zaļa melone, apm. kā chinese goosbery, āboļi etc. – ne cukura, ne sāls – virsū 2 ēdamkarotes (kā apaļas bumbas) creamcheese – bet ļoti labs, maigs, varbūt mazliet ar krējumu, biezu, izmaisīts biezpiens – ļoti labi salāti.

Mana kompanjon nokāpa Los Andželos, neesmu sameklējusi citu. Tikai kāds kanādietis sāka varen draudzēties, bet tas nu nav my age group –

1. October.

Second day on the way to – Honolulu. Sea – calm. A little sun is showing. All bright – exept in the night (they say second night already) some absolutely drunken young men were going all round the E Deck cabins – banging walls and flour and screaming like animals. It was such an awful noise, that I thought – they could not be the white people – may be all the blacks had gone drunk and are going to demolish the ship! It was 4 am, I did not dare to open the cabin door, and was afraid to stay in – the girl from the upper bearth jumped down – and opened the door – they were, could say normal people, only ‘lopiski apdzērušies’, every one waving a bottle, bunging everything, there was a fire thing (the read ‘bottle’) one was grabbing on that, and probably not hard enough. The girl (an Australian from Tasmania) was standing like a white, slim angel in her light morning gown and asking to stop it – one came near her, and – kissed her! She run inside and they continued. I pressed the button, to cal the stuart – nobody came. This morning many people are going to biro to complain, one lady had pressed the button for the stuart, for ½ hour – nobody has arrived… By the way – yesterday was the captains cocktail party!!…

Everybody in ‘gala’ looks and moods and then they booze till 2 am in the bars, and half mad go demolishing the ship – and – nobody hears or cares. The night before – I did not hear, the thing went on further from our cabins. So – there is some funny fun too. I do not remember who, in Australia already said, that on a ship once everybody was drunk – including crew – and they were frightened to death how it wil end! So – the world is getting wild. The American wooman who went off the ship in Los Angeles said, that they are so frightened from attacks on the streets and parking places (mostly robbing) that – if you prepare to go in your car, after shopping, you watch properly from distance, and then – run and lock yourself in the car as quickly as you can…

At captains party – was crowdy, but nice. All kinds of welldressed, overdressed, underdressed and so ladies. I put the green patterned long dress!! Haha. It was the most bright colored dress – heavens! My roommate, the Austr. girl said – it looks nice! OK. Later, when I went in frunt of her the long corridors to the restaurant for the supper – she asked who made it for me, and repeated that it is very nice.
So – who knows – it might be allright even in that crowd of so many nice dresses.

At captains party we kept together with the Austr. girl – and were joined by 3 people more, and one oficer then came to entertain us – to speek to us. Asked about our trips etc. He asked all of them, exept me – it came somehow so out – so of course – I wanted to join in – and asked if Orsova is still going round? And he said – no! And then it turned out – that on the trip (from Sydney to Southampton) when I went on Orsova – he went too, and remembered the trip very well. I did not remember him.

Yesterday I joined again the quiz – our table did not win again – but one question more they would win if they would listen to my suggestion – that the so called unfinished simphony is not written by Beethoven, but by Schubert. So – if I know really something – I have to speak it out more firmly.

I joined also the indoor players group in – scrabble. There formed a table of 4 people. We had only 2 games – first game I was the poorer looser, the second game – I was the big winner! Only stupid was the confess – that I am glad! Haha. Then it was no time for another game.
Just now – I played with a little boy, he still goes only for tin, sun, in, on – but it was fun.

Yesterday in the quiz questions one was – what is the ships alarm signal – ? Nobody knew the answer right – a table wrote: all kinds of bells and whistles ajusting – and all the ships officers – jump in ‘the sea’… Nobody knew the question that asked the names of this ships captains – one table again made fun ‘shark and pike’.

3 oct.

Sailing quietly! Sea calm. – Today did sunbathing, for the first time. I have some trouble – injured my throat with a fish (bone?) went to see doctor – he could not find anything, gave some tablets to suck – a girl, who is nurse, said – she had such trouble once – it may calm down after some time. Hop so. It hurts…

Tomorrow – in Honolulu, booked myself for a bustour – (9 dollars!) Almost – am sorry to go!
I play scrabble with many people – usually the big winner! But a mother, who has 5 children, beat me – because she had more practice with the 5!!

Esmu pierakstījusi te visādus niekus, ko vari lasīt to lasi, ko nevari – don’t worry! Mūsu kuģis domā ka ieies agrāk Sidnejā – at noon, ir teikts kādā ziņojumā. Uz kuģa ir vēl viena latviete – ļoti skaista un maiga kā lelle! Zilām acīm, labu augumu, skaistu sejiņu – kundze ap 40, bet terribly overdressed dažreiz – reiz uz parasto vakara entertainment’u – tumšā materiāla ar zeltu austa kleita un 3 reiz pērles (milzīgas, artificial) ap kaklu un veseliem pušķiem ausīs! Nesaku ka viņa būtu bezgaumīga – viņa izskatās ļoti skaista – bet tik savādi – out of life! Kā tāda ‘bijusī grāfiene!’

Cik sveši tie trimdas latvieši ir cits citam! Katrs savā pasaules malā kaut kā kaut ko cīnījies, par kaut ko ‘stāvējis un kritis’ kā saka, un kaut kā it kā visur – izkritis no īstās dzīves! Tāpat arī es – tikai citādā veidā. Es arī – nekur īsti nepiederu, bet mazākais – spēlēju scrabble ar meitenēm kas brauc strādāt uz Austrāliju, ar kādu kanādieti, kas visur maisās klāt, ar vēl kādiem kas grib spēlēt. Bij musikal quiz – es varēju atbildēt (un to varēju labi) tikai klasisko mūz. daļu un tā bij ļoti īsa daļa. Nopietni ko darīt – kaut kā nav iespējams – labi ja šo to var – novērot.

Kā iet Sam’ai? Kā Tev ar āboliem? Vai zaftes vēl ‘stāv’? Etc. Etc. Un – kā ar ‘salonu’? gaidu vēstuli!
Xxx M.

4. oct. 1974.

Rīts. Iebraucam Honolulu! Silts. Man sāp kakls – bet tas OK – esmu tievāka, jo nepatīk tik daudz ēst…

—————–

Mond. 7. okt.

Today we will cross the equator. It’s muggy, sea quiet – all goes smooth – exept that I cannot speak but whispering, can swallow only with pain – the bloody bone (or wounde) is still there. Doctor gave me something strong to inhale – it cleared a little my throat – but not yet proper change – but I hope for the best – many people say – they had the same troubble… And somehow get allright. Now I am a decent old lady – eat slow and carefully, speak little and whispering… And I hate it!!!

I booked myself to a bustrip round Huva – a short one. Had a bus trip out of Honolulu – but we stayed almost all the time in the bus – though it was nice to see the famous piece of land – good for nothing if one has enjoied Australias rough beaches, wide, free etc. etc.

Play scrabble sometimes. So far only an Australian lady beat me twice – I won the first, she the last 2 in a 3 people game. I quite wonder, how with my poor spelling and little knowledge of words I can do it — ? It’s mostly the eye – to see the pattern, where to put in 2 or 3 words. It pleases me of course, to able to join in something.

Yesterday were the ‘horse races’ – I looked at the first race – and get bored – all the same, as last time on the ship. Have not gambled at all – no good to fall in for pure nunsence – it’s only where you are in company, when it’s interesting.

Today lunch up on Promenade deck – last time it was really very good things – all kind of salads – even crab. With all my sore throat I will stuff myself with that food today (have lost a little weight!).

Interesting are quizes, but to tell the truth – I am pretty stupid on common knowledge – even did not remember, how much a newborn kangaroo weighs – knew its very small, somebody said ½ once. It was – 1 once… And so on. It’s very muggy now – all wet, like in a Turkish bath.

I am longing for a letter from you. Did expect it in Honolulu – but it was not there – so, may be in Suva! Would like to hear – how is everything there with you? Do you do some art or some cooking (preserving) etc. Have no tryed yet the California wine Roger suggested…

Tuesday –

All quiet (‘in Western front’…). Hot. Muggy. Yesterday was a big (really Romes time [weather] like) festival for the Neptun – again they ‘cut out’ sosages and dolls out of men and nice girls…

My throat is a little clearer and less painful – so – it probably means, that I will get back my wild manners again. Yesterday I played Bach in a little (writing) room, where seldom come people, and the entertainment officer has sneeked in (I noticed an embroidered blouse and thought – a wooman…) and played along – the ‘wooman’ furtively disapeared after a while. But later the entertainment officer stopped me in a hall and asked if I would play in the ‘concert’ – the passengers will do next week? He said – he heard me playing, it was very nice etc. I refused because I cannot trust myself – I can do very well sometime, and the next minute – I can slip off the keys completely… And after all – the ‘concert’ is mostly a fun not for a not quite performing stage Bach of mine. Anyway – it was nice that he made that compliment to me. Others do to, if I play confidently for a while… I ordered the Californian white for tonights supper! There is a mother and doughter at my table – (younger a little, then you and me) they were pretty stiff at the beginning, but now we go along quite well at the table – the mother has given me all kinds of special fruits, she got in Honolulu – popows and avocado pears – so after some thought I ordered not 3 glasses, but a bottle of wine. We will see – how it will go. There is an American girl sometime at our table – she might be the company tonight. The next to us table drink wine all the time – once they passed round (our table too) a ‘glass of love’ – a wine rosé – just to taste – so if it comes to that – we will give a glass to them…

———————————

Suvā, 11. okt. 1974.

Paldies par karti un Dz. adresi. Laba dūša, ka dabūju dzirdēt ka Jums iet viss O.K. un arī pumpkins pieminēts! Haha!

Tikko biju uz bus tour – gandrīz 3 stundas pa – Fidži! Maksāja tikai 2 dolāri un bija tikpat labs un ilgs (un jaukāks) kā Honolulu par 9 dollari. Bet – kā tas ir – tā jāpieņem.

Jūtos labāk – gandrīz pavisam labi. Nu es zinu – mana vitality un labs gara stāvoklis un dzīves prieks – viss ir galvenā kārtā – no labas veselības. Tikko man kaut kur visu laiku kaut kas sāpēs, kā daudziem cilvēkiem manos gados sāp – tā es būšu tikai tāda pati piepiņa – dāmiņa kas čīkst un pīkst! Jādzīvo vēl priecīgi, kad veselība vēl turās.

I think – Fidgi is more interesting as Havaji. Here is really – nature and nature’s people – but – we did not see too much of Havaji – it was mostly ‘civilized’ places, here the bus went along really poor (real) villages, on unpaved, gravel roads –

When we arrived – in the morning – a huge band was playing aboard – all in costumes: white skirts (approximately) red belt, black tops, black socks – they did all kinds of marching, a real stage performance of a long and complicated poloneze, the leader à la Scott – throo the swerd like a feather in the air and cought it etc. Music was fine. A girl who has lived a ½ year here, said it’s a band that makes world tours in other countries too, but its – Suva’s.
So – we were welcomed.

On the bus tour we met on the road side somewhere: a mother and 5 children + omā – performance: 4 little (dressed) sung and danced – we stopped and watched – fotografed, cheered – then the bigger boy left her drums (grandma took them over…) and danced too, however he was just in shorts and an old shirt – and mum and granny sang and beat the rithm faster and faster…

What I want to tell you to try – an Australian man said (he took the nut kodols? of the avocado pear) – you prick the ‘kodols’ of the avocado – there comes a juice out and it colors permanently every stuff – he said you can even prick a pattern or intials and press on the material – leave unwashed 24 hours and then you got orange pattern – OK?

Xxx M.

———————-

13.oct. 1974.

Hallo!

Tomorrow will be in New Zeeland! The see is more choppy – it does not yet bother me. Thanks for the letter (it should arrive in Honolulu, but – got it in Suva, fine!) Thanks for the newspapers – you should not bother to send – exept if there is some of my works – but it is good to have the news here…

Nothing special happens. I regain my voice slowly and feel much better, can swallow almost without pains – so I had to listen to some people who said – it happens that you got a fish bone or a wound in your throat and – it is well again after some time.

My trip goes to it’s end. May be near thouse Newzeeland’s and Australias coasts we will have a rougher time!! Otherwise the see – has been absolutely quiet. I loved Fidzi (Suva). It gets cooler to. And that is good – I have more wormer things to put on, as I have the sommery dresses.

Watshed the crue performing – all kinds of silly, easy jokes – but one can laugh… I do not gamble and do not drink (!) exept the one night (supper) with the California’s white wine… A bottle costs 4 dollars (American), and I think – its expensive. So is a glass of wine – 65, 10 or 90 cents. 2 years ago was – 40 cents. Anyway – I do not need more vine. The food is good – only have to choose! Can have camembert almost everyday. Only troubble is – when you come to the cheeses – you are too full to have them…

Have not made any ‘lasting’ friendships. Had more compliments for piano playing – people probably are fed up with radio and modern jazzmusic what goes all the day in all kinds of ‘bars’ and rooms, and when somewhere one quitly is playing the piano – they enjoy it.

So – your rain is starting! But you might get some sunny outomn days – go for mushrooms! I had heard about that red ‘bērzlape’ before, it was said – the one who has also a red stalk, or reddish stalk but at home we liked thouse very much – they had strongest mushroom taste… We boiled them, until they loose all the colour – and ate them. But – you can avoid them. All the gailenītes and bekas – as I read there – are innocent. Anyway – there are other things to eat…

Xxxx M.

P.S. Got a letter (in Aucland) from Ida – Austra is going to meet me at the ship!!!
Xxx

————————

Hallo from Australia!

I am at Ida. It’s 7 am 18 oct. Arrived yesterday at noon.

Es labāk runāšu latviski – lai man ātrāk iet. Jūtos O.K. ja tikai vakar vakarā nebūšu noķērusi kādu coldu. Bet liekās – nekas liels nebūs (cerams!).

2 pēdējās dienas uz kuģa bija vējainas – kuģis šūpojās, pie vakariņām bij maz cilvēku…. Es gan paēdu O.K., bet vēlāk, kabīnē ģērbjoties nost un krāmējoties palika nelabi – paķēru lielo konvertu, kurā Tu atsūtīji latv. avīzes, un viegli un ātri ‘izmetu’ tur savas vakariņas – viegli un ātri, izskaloju muti, aiznesu to ‘paku’ uz lady room un viss bij O.K. Žēl tik ka nepaguvu noņemt stamps, sorry… Otrā dienā arī bij viļņi, bet man bij O.K. biju iedzērusi vienu sea tableti.

Iebraucot Austrālijā – lija! Bet tomēr, cik aiz miglas un lietus varēja redzēt krastus un ostu – Sidneja bij – ļoti skaista, ļoti liela, plaša pilsēta.

Ida rakstīja (uz Auklandi) ka Austra būs pretī un vai nu ar Ian’a mašīnu, ja viņš būs mājās, vai ar taxi, novedīs mani uz Idu, un Ida būs tikai satikt, bet vēlāk steigsies uz koncertu. Tas bija tad – kad bija domāts ka kuģis ieies 6 p.m. Tagad bija zināms, ka kuģis ieies at noon. Rakstīju Austrai vēstuli – jau aizlīmēju – nevarēju atrast Austras adresi (steidzos ļoti) – uzrakstīju Idas adresi un pierakstīju virsū, kas par lietu –

Kad iebraucu Sidnejā – nezināju vai Ida būs to vēstuli saņēmusi. Biju mazliet worried – bet ne daudz – mums teica ka lielo bagažu varēs dabūt ārā tikai next day – tā man nebij tik complicated – ja nebūs pretī – paņem taxi, vai zvana Austrai. Kuģis ienāca pēc 10 am. (10.45) Customi sākās pēc 11 am. Kuģi sāka ļaudis atstāt ap 2 pm. Ir yellow tags – pēdējie no E un F. Līdz tam kam es nevienu savu sagaidītāju neredzēju – lai gan gāju uz deck un skatījos. Domāju ar Amerikāņu meiteni, kas sēdēja dažreiz pie mana galda (brauc strādāt par librarian) ņemt kopā taxi un braukt uz Austru. [in this section, first part of each line is missing – guessing at some, not sure about others].

Bet pēdējā brīdī – pazaudēju to skuķi (ļaudis malās pa kuģi no viena gala uz otru) un yelow tags sāka iet un es arī gāju – un ieraudzīju Idu. Tā kaut ko kliedz un māj – bet tur dzirdēt nevar absolūti neko: viens laudspeekers no krasta bļauj kaut ko par emigrantiem un vilcieniem un [..]neniencies etc. Otrs laudspeekers no kuģa sauc desmitiem pasažierus ierasties tur un tur un tur, cilvēki kliedz cik jaudas uz saviem sagaidtājiem, kuri kliedz no krasta… Īsta bābele! Bet – actually everything allright.

[..]ai Ida bij rakstījusi – lai es gaidu uz viņu kabīnē, un nu viņa bārās tur augšā stāvot, kāpēc es to nedaru. Bet – neviens apmeklētājs nevar iet uz kuģi virsū – un mums jau kabīnes atslēgas vairs nav. So – tā kā Tu pazīsti Idu, tad zini ka es biju strained no viņas command – kad es lejā piegāju pie milzīgā cabin bagāžu lauka – es nevarēju tūlīt atrast savu koferi – es nedomāju, ka bagāža būs salikta pēc alfabēta, jo tags red, green, blue, yellow – tie visi juku jukām – tā es diezgan nepacietīgi tur staigāju un meklēju un Ida no augšas redz un nevar nociesties – skrien pie kāda loudspeekera ka viņas friend nevar atrast bagažu – un pa laudspeekeri es dzirdu ‘Mrs. Dzelme etc.’ Hell – leave me alone, es domāju, jo sapratu ka Ida uztraucas – un es dabūju arī to savu koferi un dabūju ‘the man with the troller’ un – nācu uz vārtiem ārā, kur jau Ida bija pretī un māja tikai lai es eju tur, uz viņas mašīnu. Tad – mani saķēra Freija kundze ar puķu pušķi! „Mīļā Dzelmes kundze, es domāju, ka es Jūs nekad nevarēšu atrast!” Un tas bij tik jauki! Bet pienāca Ida un „Why didn’t you tell me that you will have other visitors?” – Un tad sāka runāt un brīnīties un kritizēt – ka es nesapratusi kā atrast bagāžu un viņa ziņojusi laudspeekerī un es to arī neklausījusi, etc. etc. Tad es sapratu, ka Ida ir ļoti nervoza. Viņa ir slimojusi (tikko bijusi pie daktera) kaut kas ar ulcer, vai tamlīdzīgi. Ir zaudējusi 10 pounds svarā, patreiz ir 2 ned. slimības atvaļinājumā no skolas.

Viņa bij tik asa ar Freija kundzi – ka Freija kundze pabrauca gan mums līdzi līdz pilsētai – bet tad teica, ka viņai darīšanas pilsētā un izkāpa. Bet mēs norunājām šodien sazvanīties un droši vien es iešu (Ida varbūt aizvedīs) viņu satikt Essera kundzes mājās. Freija kundze zina, jau agrāk, ka Ida ir tāda ‘commanding’ – un neņēma ļaunā Idas aso toni. Essera kundze esot istabu sagatavojusi – ar visādām krāsainām segām un paklājiem etc! Bet Essera kundzi es varu satikt tikai pēc darba, tā es vēl nezinu kad es īsti tur visu nokārtošu – bet šodien vai rītu tas jādara – es gribu ātrāk tikt viena būt un strādāt! I had a holiday on ship un dabūju ar ‘jaunas idejas’ ko varētu rakstīt – tā, nedrīkstu mētāties apkārt un sākt ‘ciemoties’ te un tur.

Pie Idas – viņa piezvanīja Austrai – tā vēl nezināja ka kuģis jau klāt, Ida nebija varējusi Austru agrāk sazvanīt – tagad norunāja ka Ians + Austra nāks mani ‘entertainīt’ – vakariņās pie Idas, bet Idai pašai bij jāiet uz Operas namu, uz koncertu. Tad piezvanīja Idas draudzene, ka viņa slima un nevar iet Idai līdz uz koncertu. What to do now? Ida zvanīja lai Ians un Austra nenāk – un mēs ar Idu gājām uz koncertu. Es biju diezgan nogurusi – bet operas nams ir tik ļoti skaists – viss harbour no iekšpuses – no kāpnēm un ‘foajé’ var redzēt – ‘visapkārt’ brauc kuģi, mirdz ugunis, tilts, etc. Bijām uz simfonisko koncertu – Newzeelandes orkestrs + viens jauns (labs!) Newz. pianists.

Un ejot uz koncertu (tur atstāj mašīnu kādā lielā parking plac’ā, un no turienes iet busi, speciāli, uz operu) ‘kāpjot busā’ – dzirdu kādu balsi saucam latviski: „neej garām, neej garām” – Mr. Zariņš + Mrs. Zariņa sēž un brauc uz operu! „Ķikuriņš, tikko iebraucis ar kuģi – jau iet uz Operas namu etc etc.” Apsveikšanās bij ļoti silta!!! Tāpat no Freija kdzes un tagad – jau esmu pie Austras. Austra Tev ir rakstījusi 3 lapām garas vēstules – redzēju! – un nav nosūtījusi – just, how it happens – now you might get them.

Redzēju istabu pie Essera kdzes – istaba diezgan liela – nav sevišķi gaiša – logs uz ziemeļiem un uz kaimiņu (austrāliešu) backjardu un tālāk suburbu ar sarkaniem jumtiem – not bad! Un ir garden un backjard un klavieres un neviena nav mājās pa dienu etc. Šodien vēl jāiet Essera kdzi. satikt – jo tur bija tikai Freija kdze, Esser kdze darbā. Piezvanīju uz Wollongongu Vicman kdzei. ka nevaru šodien tikt – kaut gan rakstīju ka būšu – tie mazliet hurt – but I cannot arrange every so – that I can use all the conveniencies and help I need of them – and to offend somebody which cannot be fitted in the ‘program’ as expected.

Still – it is the hardest thing for me – to offend somebody by neglecting some former arrangements. I phoned too late to Wollongong – a lady (of the group) had arrived with the flowers, Aina said. Bad! Owful! But that lady is just waiting for such a moment when and where she could (arrive wit her flowers…) She is sweet – I know her, but the most part of the flower busines’s joy – is for herself, not for me, even if she thinks its for me. She needs it all to fill her life. So – actually it is not too bad if she had to fill yesterday with disapointement about the flowers. But – that thing she does not understand either. She has been just – sad!
Oh! What was next?

Saturday at Ida’s. Yesterday – talked with Austra + Taņa [note inserted, upside down in the space between the lines: Marvellous of course, but my heart turns when I have to think how big Talis will be… when I will see him…] till Ian came. Then had a biezpiena + anchovies omelette + coffé and then Ian took me to Camerray again – I stayed there an hour – spoke to Mrs Essers – took the room $10 a week – can use automatic washing mash., piano, kitchen, pots + pans – T.V., etc. I do not know yet, what my pension will be – but this 10 a week, probably is the lowest I should have to pay for a bare little room anywhere else. So – its fine. And afternoon sun is in the room too. There is a little bed, nice deske, lamps, a big capboard, 2 chairs and a teatable, bare walls for my own (Dzidras etc.) pictures, one door to entré hall other to another entré room before the kitchen.

Will stay with Ida till tomorrow – Sunday morning. I suddenly feel – I need rest, and there in my new room without my things, I would be just an object to the landlady to talk to (she is talkative) and at the moment – I cannot stand anymore talking – had it with Ida, Freijs, Austra, landlady!!

One thing I may learn from the landlady – that even if you are the sweetest thing – it is not good to be talkative as I sometimes are too… and the moment also…

[section circled]:

!! So – read this first: !!

Arrived – all right (throat – allright)
Ida + Mrs Freijs met me (Freijs + flowers, Ida + car…) Stayed (and still till Sunday) with Ida. Saw – Austra + co. (Ian, Taņa).
Took the room in Cameray $10 a week.
Tomorrow Sunday Ida will take me to the new room.
Will collect big luggage on Monday – do not know yet – how? Maybe with Imants utility (Austra mentioned he has got one)
Will go to Wollongong with Ida on Wednesday –
Will fix up my pension and bank there (transfer from Wollong. to Sydney and transfer from England to Sydney).
Now if you want to – you can read the long messy letter with the details. And know Austra has written you pages and pages and had not sent them just as you sometimes get shy or unsure etc.

Xxx M.

Now – please send [….]? [….] to the friends.

———————-

15.12.74 
[From Inese to Dzidra]

Laimons & Dianne have just left for a few weeks (I don’t know for how long) in Australia — Mum met Mrs. B. & she was looking forward to their coming — So, I feel free!
[Inese]

—————-

20. febr. 1975.

Nosūtu Tev čeku par 1000 doll. Man te viņi prasa un meklē cik man Anglijā bijis naudas, cik te naudas – man apnicis, un lai te nestāv tik liela summa, kas īstenībā ir mana tikai tādēļ, ka man bērni to iedod – es to izsūtu Tev, lai viņi neskaita to kā manu viņu iedotu bagātību. Lieto kā Tev vajag! Man varbūt būs jāatmaksā par 2 (vai tā) mēnešiem paymenti, varbūt nē – nauda man tam vēl te paliek.

No Dzidras kartiņa – gleznojot un arī taisot illustrations Clive bosa bērnu grāmatai ko viņš laikam grib izdot.
Lots of love.

P.S. Ians + Austra + Taņa bij vakar uz momentu te – man šodien jāiet tur babysitting, Ians pickīs mani up ap 5 pm. Viņi iešot kādu rakstnieci klausīties – to kas ir rakstījusi ‘the love affair is a splendid thing’ vai tamlīdz.
Xxx M.

P.S. Dear Inny I thought so $930 for ticket $100 for picket money – if they ask for explanation – but if I had known that in Australiand dollars it makes only 800 – I would have asked to calculate for a bigger sum. Anyway – I have left here more then I thought – still 800 doll!! Fine!
Use it.
Xxx M.

————————-

12. 3. 75.

Mīļo Inī un Gordon!

Paldies par kartiņu! Labi, ka saņēmi čeku! Man neparasts tādas lielas summas vēstulē sūtīt (SORRY, tā mašīna man nekad neiet labi… [word printed higher, out of alignment]) Mums vakar bija šausmīgi lieti – viss mitrs. Sidnejā bija visādi plūdi – un vēl ir, jo šorīt arī lija. Vakar ciklons ‘Alisons’ nogāza 6-8-12 (arī teica) inčus pāris stundās… Tā es nebiju redzējusi ūdeni no debesīm plūstam! … Radio teica – šis esot lielākais lietus, kas Sidnejā kādreiz bijis…

Vakar – tomēr nosūtīju, kā biju solījusi, visus manuskriptus – sakārtotus, ar visu index klāt uz USA Edition Minnesotā! Nosūtīju arī čeku (to jau Jums laikam rakstīju). Tā tad – viss izkārtots – lai viņi var sākt iespiest, un ceru – viņi turēs solījumu un iztaisīs to grāmatu – pirms Xmas! Uzrakstīju arī to vienu stāstu, ko vēl gribēju pielikt klāt un izņemt ārā vienu no vecajiem… Bija ļoti jāpiespiežas lai varētu uzrakstīt. Iznāca varbūt kaut cik labs tikai tādēļ, ka dažas vietas no tā bija jau nesen agrāk uzrakstītas, mazliet mierīgākā, nesteidzīgākā laikā. Spiest pie darba vajaga – bet ne par daudz!… Tev ir taisnība, ka ir ļoti grūti iesākt strādāt – ja kaut ko iesāktu pārtrauc. Man šai mājā ir grūti strādāt tādēļ – ka katru dienu – satiekot un vakarā dzīvojot ar mājas ļaudīm, domāšanā, iejušanās iesāktajā darbā – tiek pārtraukta, tādēļ, ka lai cik es labi mēģinu sadzīvot un lai cik viņi labi ir – šie ļaudis ir man garīgi sveši. Pie Jums bija citādi – tur arī pie Detman kundzes mani nekas nepārtrauca un Jūsu atnākšana pusdienās, bija tāpat, kas netraucēja, bet bija manā darbā iekšā. O.K. Tagad – man gribētos kādu ‘bracke’ – bet neredzu, kur es varētu aizbraukt tādā – brīvā, inspiring vietā? Uz Newcastli pie Freijiem kādreiz būs jābrauc – lai gan tur nekā jauna nebūs. Pie Čipēniem – braukšu vēlāk. – Tur – man būtu jāsašuj arī vairākas blūzes – (kādu duci, vai mazākais pusduci) un tad es viegli uz tām varētu uzšūt rakstus un tās blūzes varētu pārdot. Ja blūze nav pašūta – es tur piņķerējos un taisu rakstus un vēlāk nezin – kā no visa to blūzi uzšūt? Tā man ir tas gabals ko nopirku – abos galos jau ‘aprakstīts’, bet kā to šūt? – to atstāšu domāt kad tu atbrauksi, vai kad būšu pie Čipēn kdzes.

Galdauts jāšuj? – To pamazām varētu! Bet labu krāsas linu, arī te ir grūti dabūt – es jau vairāk reizes esmu apskatījusies pēc krāsaina – bet, nekā liela nav – Bez tam – izvilkuma darbi – tas ir kur taisa kā ‘lace’ – ar izvilktiem diegiem, izskatās labi tikai uz gaišākām krāsām. Ja ņem tumšāku brūnu, zilu, vai zaļu, vai sarkanu – tad labāk ir ja diegus neizvelk, bet taisa virsū šūtu krāsainu (ar krustiņiem, vai ievilktu) rakstu. Tad – arī vajaga labi rupja audekla lai var skaitīt diegus. Pasūtītu var taisīt – kādu prasa, bet latv. raksts – daudzkrāsains – ir labs uz gaišiem pamatiem, vai ja uz tumša – tad ar vienu krāsu. To tu apdomā – apskati rakstos, kas tev ir – un tad aprunājies un ieteic kas labāk izskatās un ko var iztaisīt. Man jau te padomu devēju var dabūt cik vajaga – tā kā gandrīz visu – ko kāds iedomātos, varbūt var iztaisīt… Labi, ka nāk kādi pasūtījumi! Es starp intensīvas rakstīšanas brīžiem, kad man te tik daudz vajadzēja savest kārtībā, nobeigt, labot, izvēlēties un vēl no jauna rakstīt – starp visu to – es vienmēr – liku tikai kārtis – jo for relaxing nebija nekā viegla uzsākta ko šūt vai adīt. Vajaga kaut ko – automātisku, kur nav nekas jāgudro – tik skaiti un pucē uz priekšu!…

Sorry for poor Sam. Gandrīz bija jānoraud. Bet ko var darīt, ka Jums nav tik daudz laika. Ar tādu suni ir ļoti jauki uz brītiņu padzīvot un paspēlēties – bet visu laiku pilsētas apstākļos ar viņu ir grūt. Būtu labi, ja Dzidra varētu braukt un padzīvot pie Jums, tas ir BC, kad Jūs būsiet prom arī. Ja tikai viņa varēs – šķirties no Cliva uz tik ilgu laiku. Nu labi būtu – ja Clivs arī varētu tikt brīvs un braukt – bet viņam ja arī atvaļinājums no darba būtu – tas teātris aizņem laiku.

Dzidra, cik varu vēstulēs izlasīt – ir labi sākusi strādāt pie gleznošanas un grib tā īsti netraucēti turpināt. Brauciens prom viņu no tā izrautu – bet ja viņa strādās vēl līdz jūnijam tad jau ‘a bracke’ varbūt ļoti noderēs. Un labi tur būtu pie Jums – ezers tur ir tuvu, kur viņi varētu iet peldēties. Un dārzā – dzīvotu kā paradīzē!!! Ideālāk nevarētu vēlēties. Un – nekāda bēda nav arī par foodu – lejā pie tā vecīša var nopirkt visu – saknes, augļus, pienu – un gaļu var viņam pasūtīt – to jau es toreiz paprasīju!! Tikai, uzmanīgi jāiet pāri ceļam… (Tālis oh dear!)

Sīpolus tu sabāz zemē, lai aug – Gordons var pamācīt un palīdzēt – burkānus, pētersīļus, dilles iesēt – arī pupas zirņus, cornus – un ķirbjus un bietes un kāpostus stādīt un – Heavens – I got carried away! Like in that stream that goes here along the day…

Nē, es nedomāju nopietni visu to sakņu stādīšanu – bet ja mazliet patīk – var arī ko ielikt zemē. Jā, jūtos tā, ka gribētu ļoti ar kādu no jums – Dzidras vai Tavu famili pabūt kopā. Bet – jāpaciešas. Man būtu jāraksta vien cītīgi visādi raksti un jāsūta latv. avīzēm un žurnāliem – lai mani atcerās un pērk grāmatu… Bet kādu brīdi gribētos vairāk – būt ārā. Tā galdauta drēbi – ja tur nē – te jau gan kau tkā dabūs.

Lots of love!!
Xxx M.
Cammeray 2062, N.S.W.   Australia

——————————-

19. 3. 75.


Daudz labas laimes!              1975. Mama.

Mīļo Inī un Gordon!

Happy Easter to you!

Rakstīšu latviski – jo steidzos!
Paldies par karti. Gaidu pasūtījumu galdautam. Man operation (venas) – 4. jūn. Gribu to izdarīt. Tas ņems kādu nedēļu…

Tagad gan domāju – man labāk būtu jābrauc ātrāk pie Jums – es vairāk te iztērēšu (par istabu etc.) kā es te ko savas grāmatas pārdošanai izdarīšu. Cik jau pārdotu, tik arī bez manis te. Zvanīju Social service – viņi domā ka – kamēr tāda lūgšana (pēc speciāl atļaujas braukt agrāk) – būs apskatīta un dota atbilde – tas gads būs jau pagājis. So! Ja vēl par to domātu – rakstīšu Gordonam visus datus – bet kur prasīt – who knows! Varbūt tad – tomēr jādzīvo te līdz okt. Gaidu no Jums atkal ziņas. Man vēl nav atbildes no Editora – vai ir saņēmis naudu un manuskriptus. Nosūtīts viņam viss ir.

Hope Jums iet labi. I feel pretty useless. Bet kaut ko jau turpinu rakstīt.
Tikko saņemšu vēstuli no Editora – rakstīšu atkal Jums. Redzēs – vai viņš visu iztaisīs tik ātri, kā solīja.

Lai Jums labi klājas! Relax!
Xxx M.

—————————–

Tuesday 22. 4. 75.

Dear Inese and Gordon!

I am so tired of rain, of waiting for the letter from editor (just as a waiting for Godo…) that I will do this letter with all the complaints in latvian…

Jā – vēstules no izdevēja vēl nav. Es vakar aizrakstīju – prasot – kāpēc nav ziņu? Un tagad domāju – varbūt es esmu viņu nokaitinājusi, kā jau latviešus ātri var nokaitināt – jo runājot par to, kā es gribētu, un kā negribētu likt grāmatā tās nedaudzas ilustrācijas, faktiski tikai dažas Dzidras skices, es pieminēju kādu viņa paša izdotu grāmatu, kā es negribētu lai liktu manā grāmatā ilustrācijas… Varbūt — tas bija nepareizi un viņš ir apvainojies… Nu – jāgaida tālāk – ko viņš atbildēs, ja viņš to darīs, uz manu šo vēstuli. Patiesi – es negribēju to viņa grāmatu kritizēt (un to es arī piezīmēju) bet runāt par to – kā varētu ielikt zīmējumus vairāk pēc tā, kā es iedomājos, to esam labi. Mana pirmā grāmata arī man nepatīk, kā mēs ielikām ilustrācijas – tagad es tā neliktu. Anyway – runāsim ko citu un vēl gaidīsim – kas nāks no editora puses…



Par apmierināšanu Tavas Studijas nozarei – manai austai vestei [with Dzidra above, with Inese below] – ir liela piekrišana uz ielas: reiz dzirdēju aiz muguras ka divi, parasta izskata, ne visai jauni austrālieši, svētdienā varbūt uz pubu ejot teica – funny jacket – but very beautiful, very beautiful… Otrreiz, kad biju lielajā izstādē, atkal daudzi noskatījās un viens savai sievai (tie abi bija jauni) teica – [phrase crossed out] (sorry, neizteicu pareizi) „that kind of work I like”… – tā, ja man būtu tas Loom – man vajadzētu ko aust. Bet – kaut kā es domāju – tikko man tas gads te būs cauri – es braukšu uz jums!



Te iet kā pa ellīti – liekas ka komunisms būs drīzi vien iekšā – Unioni pilnīgi valda par visu, arī par governmentu un cik tālu tā streikošana un algu pielikšana un faktoriju degšana etc. etc var iet? Patiesībā jau arī kādas citas ideoloģijas dzīves vajadzētu – tā sauktais kapitālisms jau laikam ir deģenerējies, bet – no komunisma, kas savā ziņā ir vēl nelabāka veida kapitālisms – ir bailes. Mazākais – ja tas notiek, tad es gribētu būt Jūsu un Dzidras tuvumā. Esmu priecīga – ka oktobris vairs tomēr nav tik bezgala tālu…

Biju pie latviešiem uz Literārās sekcijas 25 gadu Jubileju. Aizgāju neiekrāsotiem matiem – un varbūt izskatījos very washed out – bet bija tur diezgan citu visu spīdošu un nokārušos ķēdēm un krellēm un gredzeniem un auskariem – pilnīgi kā pārkrautas ziemsvētku eglītes… Vienu garu ziemas vakara (smalkas vilnas?) kleita jau man derētu – bet varbūt arī tik reti aiziešu pie latviešiem – ka nebūs nozīmes taisīties smalkai… Biju otrreiz uz to lielo izstādi – darbi jau nav tā kā Parīzē, kur mēs redzējām Mod. Māksl. Muzejā – halles un halles pilnas ar viena mākslinieka darbiem – bet tomēr, var just ‘the victory of the spirit’ – var just lielu nopietnību, skaistumu etc. – nav nekur tikai – play and experiment – visur, visas gleznas un kopā visa izstāde apliecina – ka māksla ir liels, nopietns gara spēks… Izstādi līdz šim esot jau apmeklējuši 60 tūkstoši cilvēku, neieskaitot skolas, kas tur brauc katru dienu buss pēc busa. Es biju arī uz vienu lekciju par šo izstādi – Sydney University (Wallace Lekture Theatre) to lasīja amerikānis, šīs izstādes rīkotājs (vai tā apmēram) kāds William S. Liberman, zāle bija absolūti piebāzta ar ļaudīm – bet tā vien nav ko debatēt. – Tas Libermanis tikai bija pateicis dažus vārdus par galvenām gleznām – ko viņās var ieraudzīt, ja labi apskata – tas ir – kur semiabstraktajās gleznās is saredzami cilvēki, vai koki etc. Par Modigliani viņš teica – ka reiz, kad viņš Amerikā rīkojis Modigliani izstādi, viņa māte esot teikusi, ka cilvēki Modigliani gleznās izskatoties tik dzīvi, ka tie varētu izkāpt un aiziet no rāmjiem, ja viņš neuzmanīsies… O.K. Tas jau – very amusing – bet lai dzirdētu – nebij vērts maksāt divi dolāri un gaidīt 3 stundas.

Nu – man jau tomēr ir labi – dzirdēt kaut pa vārdam, neesmu bijusi uz daudz lekcijām tikai pati skatījusies un dzirdējusi runājam par mākslu… Vēl neesmu piezvanījusi Idai – man izrādās šo sestdienu ir jāiet uz Old Tota trešo izrādi (kas man ir in subscription) – tā tad es varēšu uz Austras vecākiem [right] braukt tikai svētdien, man Ida teic – nex weekend, bet nenorunājām vai sestdien vai svētdien – būs jāpiezvana un jānorunā, ceru, ka Austras mamma būs ar mieru, kā jau viņa to teica. Pie latviešiem satiku Birstiņa kundzi – tā pienāca, kur es sēdēju – un gribēja ļoti runāt un dabūt manu telefonu – un nāca līdz ārā un neatlaidās un stāstīja – „cik ļoti man sāp sirds, cik ļoti man sāp sirds par viņiem”. Tas ir par Tevi un Laimonu – un vēlāk es sapratu – ka tie bija balti meli – viņa tikai gribēja izdabūt – lai es sāku bēdāties (bet es to nedarīju…), jo viņa patiesi nemaz nav ‘nelaimīga’, Laimons ir bijis te, un laikam arī viņa saderinātā – un Birstiņa kundzei teikuši – lai brauc pie viņiem – tā kā to es sapratu tikai vēlāk, kad viņa piezvanīja un kādu stundu norunāja – ka viņa bija atklāti gribējusi uzstāties ‘mierinātājas lomā’ lai ‘es nebēdājos’. O.K. Viņai būtu paticis redzēt mani tur – raudam. Jocīga sieviete vēl arvienu! Sunnijs tikko esot ielikts slimnīcā – esot samocījis mugurkaulu. Nezinu – cik nopietni – no Birstiņ kundzes jau neko nevar pareizi zināt. Man pašai būtu vajadzējis atkal vairāk rakstīt – kā atbraucu šurp no Newcastles, tā neesmu neko darījusi – tik ļoti nospiež tā neziņa par to kas notiek ar manu grāmatu – ka es nevaru nekādu inspiration dabūt rakstīšanai – un man kaut kā tomēr vajaga kāda prieka, lai rakstītu. Gribas arī vēstuli no Jums – kā iet ar visām lietām? Kā ar studio? Kā ar pasūtījumu veikšanu? Kā pa māju? Kā fiziski un garīgi abi jūtaties un tā par visu un visu. No Dzidras arī nu nav vēstules – bet viņa gan nupat atsūtīja dažus mazus zīmējumus, ko es prasīju varbūt vēl grāmatai. Tikai – viņa neko nav pierakstījusi, kā iet – tagad, kad Clives ir – direktors!!! Ja Austrālija kaut cik mierīgi spētu nostabilizēt – un ja viņi gribētu after all – dzīvot te – Clivam varbūt būtu vairāk te izredzes, nekā tas agrāk te bija – strādāt arī ar savu actīšanu – jo tagad Austrālijas TV nevedīs iekšā ārzemju filmas – un tas droši vien radīs lielāku, dzīvāku filmas un teātru dzīvi. O.K. – Gaidu atkal kādu ziņu no Jums…

Jau ceturtdiena – no news, no letters at all, nor from you, not from Dzidra, not from Editor! Ida said – she does not know if she will be able to go to Windzor, but if she will not go, she said Ian + Austra will take me there. O.K. I want to be there and walk in the bush. I am tired of those dogs un cats here, I want to look at sky and have quietness and cleanleness round for a change. On T.V. there was an enterview with an American lady (married to an Australian) she critisized very much Australia, also she talked about dogs, which are going round, turning rubbish bins over, leaving their dirt on the streets etc. So I am not alone complaining about too much dogs… Please scribble a letter!! Send it here – I will be back in a week. Have a good springtime!!!

Xxx M.

——————————-

Otrdiena, 13. 5. 75.

Daudz laimes vārda dienā! Tikai – sorry, ka par vēlu, dienas ir aizskrējušas nemanot. Nezinu ko daru – mazgāju, lāpu, taisu kleitas garākas, izārdīju savu woolen-tamborēto (creamcolor) vesti, kas man bija izstiepusies un arī nemoderna. Izmazgāju wool un ir kā jauna – varētu ko adīt, tamborēt vai – aust. Arī te tagad wool ir ļoti dārga un vairāk ir visādi jaukumi kopā ar nylon etc. Vai es teicu, ka Austras mamma man uzšuva vienu nakts kreklu un vienu branchcoatu? Both – cotton, man drēbe bija līdz, to nopirku Wollongongā tai lētajā storē (fabrikas veikalā) un pie Austrasmammas mēs aizbraucām šopīt uz Windzoru – nopirkām vēl biezāku (ziemas) cotton drēbi 2 naktskrekliem, jo es taisos iet uz slimnīcu ar to venu operēšanu un tur man vajadzēs vairākus nakts kreklus. Vajaga arī mājās. Austrai mamma uzšuva divas smalkas vilnas kleitas – garās. Abas ļoti skaistas. Es palaidu garāku to, vilnas, ko man Toronto uzšuva Alma, nekas sevišķs, bet varēs iet uz teātri. Uzadīju (no vilnas paliekām) Dzidrai vestīti (īsu, kā tagad valkā) ar latvian musturi un aizsūtīju viņai uz dzimšanas dienu, Tālim klāt mazas vilnas zeķes. Pie Austras visi adīja zeķes un džemperus etc. Austra teica, ka viņa saņēmusi no tevis vēstuli, tā vēstule viņu tā iedvesmojusi, tas ir devusi tādu paļāvību uz sevi, ka viņa Canberrā – Chinese coursā, nolikusi spīdošu testu. Uz to vēstuli gan viņa vēl tev neesot atbildējusi. Tu savā vēstulē esot rakstījusi, ka tev nav daudz selfconfidence, un Austra domājusi, ka Tev tik briljantai nav selfconfidence, tad viņai radusies dūša – būt selfconfident, un tā viņa bijusi tai kursā – just briljant. See – esi selfconfident!!! Mans editors nav devis dzīvības zīmes. Bankai uzdevu izmeklēt – kad čeks ir cashīts. Interesanti, pirmo reizi, jau vairāk kā mēnesi atpakaļ, kad es bankā prasīju, vai viņi var izmeklēt čeka cashīšanas laiku, viņi teica – jā, un pieminēja ka just now – viņiem bijis jāmeklē uz USA sūtīta nauda uz kādu edition! Tagad bija tikai kāda girl tur, kad es uzdevu man izmeklēt to lietu, bet kad es iešu pēc rezultātiem, es paprasīšu bankmanageram – uz kādu edition bija tā iepriekšējā izmeklēšana – vai nav tā pati? Vai nav kāds no mums (te tuvumā dzīvo Bērziņa kundze, kam iznāca viena grāmata un Zariņš teica ka viņa gribot otru – korporācija viņai izpērkot…) – varbūt ir tāda pat lieta, kā man??? Tas Skrastiņš, (es uzdošu jums viņa adresi) ir vecs vīrs, viss ko es varu iedomāties – vai nu viņš nomiris (bet tad ziņotu) vai aizbraucis uz Latviju. Tas būtu quite exiting – ja viņš izdotu tur mūsu grāmatas. Vienai Amerikas latv. ir Latvijā izdota kāda grāmata, es nezinu kā tas izdarīts. I have no inspiration here, tas ir tiešām traki, ka es te nevaru neko padarīt. Bet – es ceru – ka vēl jau kaut ko izdarīšu arī. Vai Tu neesi lucky – jauna mašīna? Kā iet? Kādā krāsā? Vai – esi happy? Man dažreiz ļoti gribās braukt – bet negribu te sākt pa kreiso pusi. Freij kundze mācās un laikam jau brauc. Austras mamma arī brauc – nu gandrīz tāpat kā es… Šā un tā – bet tomēr – iet…

—————————–

6.  jun. 1975.

Dear Inese and Gordon!

Has not heard from you lately!? But my be it seems to me a long time, just becose I went through some little difficutlties and happenings…
I am in Marricville hospital – rītu iešu mājās!!!

7. jūn. Was interrupted yesterday – oh! I will speak latvian, after operation my thinking is – slow…

Operācija bija 4. jūn. ap 2 pm. Dr. P. Halliday ir (liekās) specialists, ķirurgs uz vēnu operēšanu.
Man operēja tikai labo kāju – kreisā vēl laba… Sākumā doktors teica – ka būs viss ‘under narkoze’, bet vēlāk laikam changija mindu – iedeva man injekciju kreisā rokā un pēc minūtēm 20 dažas injekcijas mugurā, kaut kur pie skriemeļiem – un tad teica, ka tikai kājas būs nejūtīgas, bet es visu dzirdēšu un redzēšu. Nu – rādīt gan man nerādīja – lai neuztraucos, bez tam – bija jāguļ taisni, uz muguras. Ko viņš grieza un darīja kājai – to nejutu, tas ir ne sāpīgi, tikai jūt ka kaut ko tur knibina un pabada… Bet gulēšana uz šaurā galda bij grūta, nebij itkā kur rokas likt un no narkozes injekcijas kļuva ‘slikta dūša’, tas [..]a grūti cīnīties ar ‘breaking’, lai gan nekas ārā nenāca, jo brokastis gandrīz nebija ēstas.

Anyway – viss izgāja OK. Jau otrā dienā man lika staigāt ‘ap gultu’, tad tālāk – etc. Tagad ir ceturtā diena un es iešu mājās. Ida bija domājusi mani vest mājās, bet neviens, laikam arī ne dakteris nezināja ka es tik ātri būšu ‘uz pekām’. Bet arī citi ar vēnām iet tādā pat laikā mājās, tikai mēs ar Idu bijām domājušas ka vēlāk – un viņai šodien nav laika mani vest mājās. Mani aizvedīs Esera kundzes meita – Inese. Ida arī gribēja mani pēc operācijas vest uz Windzoru – tur Taņa atkal dzīvo, kamēr Austra ir uz film festival – bet tik ātri pēc operācijas es tomēr negribu būt starp cilvēkiem, gribu būt viena un Esera kundze jau par mani rūpēsies ar visu, ēdienu etc. Viņa, kad nācu uz slimnīcu, neņēma naudu nemaz par vienu nedēļu īres un arī kad biju Windzorā, pa to laiku rēķināja tikai puscenu. Viņa arī ar Freiju tūlīt tanī vakarā pēc operācijas atbrauca mani apmeklēt un uzdāvināja man vienu siltu (flanel) nakts kreklu. (Domāju jau ka visu nedēļu te dzīvojot man pietrūks nakts kreklu ko katru dienu mainīt.)

Tā – cilvēki par mani rūpējas, lai tik es pati būtu laba. Dažreiz jau neesmu… Arī slimnīcā ir visi laipni un sirsnīgi. Un mans dakteris bija – prieks tādu cilvēku satikt – nekāda izlikšanās vai tukša smaidīšana, bet tieša, sirsnīga palīdzība, paskaidrojumi un droša darbošanās. Es esmu tiktāl ļoti apmierināta ar operāciju. Ceru ka tālāk arī viss ies labi – varu jau no pirmās dienas staigāt bez traucējumiem, sāpes nav bijušas, izņemot to, kur jūt injekciju dūrienus. Nu – man būšot viegli, bet pastāvīgi, tas ir katru dienu – jāstaigā, varu kāpt arī pa trepēm, vēl daudz nestāvēt uz vietas un ilgi nesēdēt ar kājām uz leju. Tā nu – visa vēstule pilna par to vien. Mājās man būs – jāraksta manam editoram – bet naudu nesūtīšu pirms saņemšu kādu ‘advice’ from you. Hope to hear from you soon. Love, love! Happy ka atkal būšu O.K.

Xxx M.

Spent 2 days at home, Mrs. Esers looking after me with a duck dinner etc. Feel well…

——————————–

20.7.75
[From Inese to Dzidra]
[Sydney]

[…] I’ve paid $70 deposit on Mum’s fare…

[…] I find that I don’t like Sydney any more (me! saying that!). It’s big and ugly and dirty and the people are petty & boring & dumb — and I don’t think I’ve ever called the place “dirty” before…

I really don’t know — I’m certainly — really & truly not trying to dissuade you about coming here — I’m just telling you my own reactions. In fact I can’t see how you can decide without coming here — In that sense it was a good thing Mum came home, otherwise she would never have felt “at home” anywhere else, always feeling that she really “belonged” here — well, she doesn’t feel that way any more. So, advice I can’t give & don’t want to — it would probably be best to visit & look, but that costs a lot of money.

[…] Meantime Mum & I are settled in Austra’s flat & bare waiting for the other two (Brian & Gordon] tonight — Rita & I will meet them.
[Inese]

————–

Friday 29th August 1975
[From Inese to Dzidra]

Well, I’m airborne, heading back to Canada…

[…] After my first nasty impressions, I left feeling a bit better about the place — but then we were living on the harbour, sailing across on ferries and seeing lots of lovely friends…

[…] Sunday, 7 September

[…] I guess Mum has written to you that she’s booked on 2nd February to come here. Also, they are finally getting divorced — Ojars Neimanis is kindly looking after the legalities — this came up because Mum would need Dad’s permission to become an immigrant here — and since I feel I would still rather not tell him that she’s coming to live with us (or you), I thought it might be easier to arrange a divorce & it is — Dad didn’t mind at all, and had already considered it himself but hadn’t got around to it yet — so there doesn’t seem to be a problem.
[Inese]

—————–

8. Sept. 1975.

Dear Inese and Gordon! 

Today I got a telegram from Toronto – Uncle Jaša has died. On the little island, from heartattack. Feel a little stupid. I even wrote on a piece of paper, when you were here – to remember – that I have to write to him on Jēkabu dienā! Un aizmirsu un neuzrakstīju. Un sen jau gribēju rakstīt – bet – neuzrakstīju… Un es tik dzīvoju te tā, it kā man vēl 1000 gadi būtu ko dzīvot. Viņš jau sen, vēstulēs, un arī kad mēs tur bijām, runāja tā, ka var aiziet drīz, un negaidot. Bet strādāja vēl līdz pēdējiem gadiem smagajā fabrikas darbā pie Goodyear. Laikam nu, varbūt pāris gadus bija aizgājis pensijā. Tā tas iet. Bet es nevaru to saprast.

Biju abos šo weekendos pie latviešiem uz nelieliem sarīkojumiem. Nupat vakar tur – satiku Buivīša kundzi un kungu. Viņa pienāca un bija tik aizkustināta mani redzot – teica ka ir it kā radu (relative) satiekot! Teica lai piezvanu un katrā ziņā norunātu satikšanos, vai apciemojumu. Prasīja par Tevi. Arī Dzidru. Būs jāpiezvana. Satiku arī Svirska kundzi – arī tā grib satikt, ciemos lai eju, arī Aldis gribot satikt. Viņam laikam ļoti paticis, ka es par to veco itāli, kas pie viņiem Newcastlē dzīvoja, uzrakstīju labu stāstu…

Patreiz cītīgi pārrakstu vēstules – daudz tur vēl nepārrakstītu. Bet – kādas nedēļas laikā ceru nobeigt. Tikko zvanīja Ida – lai piezvanu uz Windzoru – piezvanīju – norunājām, ka es braukšu ceturtdienas pēcpusdienā uz turieni. Tad būs atkal pārtraukums pārrakstīšanai. Tikko jau tā dūšīgāk biju ievingrinājusies uz šīs mazās mašīnītes rakstīt… Bet nekas. Šo to jau paveikšu – vēstules pārrakstīšu drīz vien. Zariņš jau palaidis valodas – ka man iznākšot grāmata! Kur viņš to ķēris – nezinu! Varbūt sarakstījies ar manu editoru, vai tikai tā domā, jo viņš ieteica šo izdevēju, un es arī teicu, ka es tam esmu jau rakstījusi. Never mind, nepareiza tā ziņa jau nebūs – tā grāmata jau laikam iznāks, nekādu ziņu (citādu) par to nav, tā tad viņš to grāmatu drukā.

Brianam nekas nav pienācis, ne redzēts, ne dzirdēts…

Tikko – Ida zvanīja atkal – Austra zvanījusi no Canberras – viņi brauks šurp šo weekendu un man tad uz Windzoru nebūs jābrauc tagad. Viņi braukšot šo ceturtdienu uz Windzoru, un tad piektdien šurp – pakot dažas lietas. O.K.

Es satiku Priedīša kundzi – viņa teica, ka kāds žurnāla numurs, ko Tu gribējusi – esot tagad dabūts, viņa to nesūtīs Tev, bet es iešu to paņemt un ja Tev tas nav tūlīt vajadzīgs – aizvedīšu to kad braukšu.

Tad – tas latvietis, Ģērmanis, kas sarakstījis to vēstures stāstu grāmatu ko Tu lasīji un iedevi Ritai – tas apmeklē Austrāliju un lasīs trīs referātus par – tagadējo Latvijas latviešu valodu, par to – ko tag. latvieši domā par emigrācijā dzīvojošiem latviešiem – un vēl kādas vispārējas mūsu laika problēmas. Viņš ir beidzis universitāti Zviedrijā – vēsturē, (nezinu tieši kādā vēsturē).

Es apskatījos koferus (ceļa somas) pie Farmers – un tās tur bija ļoti dārgas – 56 dolāri lētākās. Un tad nejauši uz George street, netālu no Winjarda veikala logā, kur pārdod armijas lietas – ieraudzīju koferus (pa gabalu, plauktā augšā izskatās o.k.) kas tai pašā lielumā maksā ap 20 dol. Iešu tur nopirkt. Tāda zila metāla kaste kā mana (trunk) maksā tur tagad 18 dolāru mēs pirkām par kādi 8? – OK.

10. Sept.

Nav nevienas vēstules – ne no Dzidras ne jums.
Jāraksta būtu māsai uz Latviju but it’s an awful emptiness after that tellegram.
Xxx M.

————————–

[mailed 19 Sept. 1975]

Hello, There!

Got your card today – has travelled a long time. Today Ian came and went, and Austra will come later, she is in the town – shopping. Ian will stay until sunday, Austra, he said, will stay a coupple of days longer. From Canberra they went to Windsor yesterday, left Taņa there. They will arrange all about the transport men and then they will come in 2 weeks time and pack all the things and take away. Ians mum will take the flat over, and however she is not moving in straight away – she slowly will do it, and come some times befor Xmas here, so – she said – she will not lend it any longer, just until they take the furniture away. For me it’s O.K. I was at Essers one evening – we watshed T.V. She wants me very much to come back. Her one old cat has died, she feels old etc. I stayed the night there, she gave me an enormous soft and larg blanket, and I slept in my old room. As the spring comes – it will be allright for me there. Mr. Freij had been sick, pretty badly, with flu. I also was a little with ‘izsitumiem uz lūpas’, it was a cold week when you left. I did not go to Wollongong. Visited Latvian home, met some Wollong people there – might go to Wollongong later – when my staying here will be finished and all the things taken back to Cammeray. Going to Wollongong means only – that I might get some dress or blouse made. Those 2 weeks here – I will spend to finish the countless letters to retype. I did not know – there are still so many…

Dzidra has not written. Editor has not written. Hope – soon I will get some news. The spring is there for 2 last days now – is getting milder and warmer. The awful thing is – that the time has run away – the people who were there, when I ‘blissfully’ started my writers carrier, start to – die off! And I have not yet reached my climax in my writing!! When I read all my letters, I see also the reasons for that, but sure – I should have done more.

Sestdiena, es būšu tikai vienu nedēļu te, jo Austras mantas jau vedīs prom pēc 1 ½ nedēļas, un tad būs jau klāt arī Iana mamma, un labāk ja tad te ir jau viss brīvs no manām mantām, bez tam – Ida bija te uz brīdi, un teica, ka tad (svētdien) viņa var manas mantas aizvest – tas ir – nākošā weekendā.

Austra un Ians pārgulēja te, bija vakarā – out [left], šorīt agri prom, un viņi abi brauks uz Windzoru jau šodien un Austra nepaliks ilgāk, bet abi kopā ar Taņu jau brauks uz Canberru no Windzoras. Tā – es te vēl viena varēšu palikt pilnu nedēļu. Essera kundze jau šorīt zvanīja, ka viņa nopirkusi jaunu galda lampu man un nezin ko vēl tur – kādas gultas galu ar grāmatplauktu pirkšot etc… Tā – viss kārtojas ok, un ir labi, ka es zinu – kad viss notiek,ir skaidris kā rīkoties. Ida domā reiz mani aizvest un pati, protams, aizbraukt ciemos uz Canberru. Arī Austras mamma kādreiz brauks un tad man būs jāiet palikt dažas dienas Windzorā. Uz Bondy būšot jāiet, Ida domā, late November vai early December. Tā, man viss ir skaidrs. Uz Adelaidi nedomāju, ka būs laiks un iespēja braukt, bet tepat uz Wollongongu un pie Freijiem uz Newcastli vēl aizbraukšu,

Ceturtdiena. Nopirku jaunu lentu šai mazai krāmīgai rakstāmmašīnai – viņa ir tik daudz mazāka par normālo lielumu, ka pirksti visu laiku sitas nepareizi – un nez kādēļ, nedod pietiekami salasāmu rakstu – arī jaunā lenta kā redzi, nav neko tumša. Esmu izsitusi kādas 60-70 lapas puses un vēl jāraksta pāri par 100, varbūt pat 200 – atradu 2 pakas manu nepārrakstīto vēstuļu. Tā ka šī mašīna tik ļoti jāsit, lai var ko saredzēt, tad kreisai rokai pirksti ir sapampuši un es nevaru rakstīt tik daudz dienā, cik vajadzētu. Varbūt pie Esera kundzes dabūšu Freija mašīnu, tā bija labāka. Anyway – kaut kā jāizklaberējas cauri tām vēstulēm. Tas ir viens briesmīgs romāns, kas tur ir sarakstīts – tomēr derētu izdot. Vispatīkamākais (starp visādām vaimanām) ir daži īsi dabas apraksti un bērnu (Jūs ar Dzidru) izteicieni par šo un to. Tur ir pilnīga mana autobiogrāfija no 1954-1964.g. Nevaru tikai sagaidīt nekādas ziņas no editora, nezin cik tālu viņš ir ar to grāmatu. Būs jāraksta – lai steidzās un tūlīt ņem drukāt šo – doubblletters, tas tomēr ir kaut kas literatūras vēsturē atzīmējams, kā nekā 2 autori, 10 gadus sarakstījušies, tik vaļsirdīgi cik vien var iedomāties un tomēr bez kādas mīlestības vai kā, tikai Human, social, art business. Man protams apnīk lasīt pašai savas visādas cīņas un vaimanas un veltīgas noņemšanās – bet nevaru noliegt, ka tā sieviete, kas tur es kādreiz biju, ir diezgan alive and attractive, un citiem katrā ziņā būs šis tas ko palasīt. Svētdien Ida mani vedīs uz Cammer. Patreiz ir ļoti silts un – lieti nāk. Kā Jums iet? Nav vēst. no Dz.

Xxx M.

——————————

Sept. 25. 1975.

Dear Inese and Gordon.

I am back in Cammeray. It was cold weather for 2 days and I have to fight my reumatism (?), but othervise – everything is allright. Ida took me here. Ian came the same day from Canberra in, when I was moving (Sunday afternoon) and he helped Ida with my bags. Not that Ida was worried how to manage it all – but I was sitting all the day with the packed things and worriing – how the hell we will get them down and up etc. Ian helped, it went quick. Here – in the warm weather might be the best time to live. But – it is only 2 month, hot or cold, and then I go to Bondy.

I do not think to go to Adelaide, I got a letter from Mrs. Kreismane to go, but I can not make it all – and for the expences and troubble – I do not see the reward there – the same little talks and big pretendings and that’s all. I am waiting for news from my editor and pray – he would make the book before Xmas. As he has not written to Dzid, asking for more illustrations (as he planned) I hope – he has enough stuff of all the things, that has been send to him – AND IS MAKING THE BOOK READY? –

Got a letter from Dzidra – the same you got. Could not sleep last night thinking of the mad plans they make. But – I can understand they do that. They are tired of the tension – you were too – now you are living in country, what they are longing for. But – I do not believe – they can make it there, in Wyong. Please – write to them as clearly as possible about all the problems, also – if you would like to have them [in] Canada near you, may be – to buy the place from your lanlord together and share the ground for two families? I just started to think it last night. The youngsters – Talis and yours if you adopt and have also yours – they would be happiest to be near, I too – I do not know how the 2 ‘real families’. And – I think – they should not sell the house unless – they can buy in Canada or even from Dad – straight away a property, othervise they will come to a state they even cannot imagine – living in Dads farm etc…

I do not see other way out of it (those ideas) as for them to come for a visit. At least Dzid, and then if she feels – they still want to come, may be they can arrange the visas so, that she has not to return to England, and Clive can fix the selling or renting the house. I always have said – do as you like, as you think it is right – when asked about opinions, but this time I am terribly scared, and I write a short letter to Dzid, telling – I do not believe in their plans, and first thing – not to sell the house in a rush. If Dzid speeks about – the Union of the family – then naturally – it does not work out to be – in Australia, as you are not coming back, and Dad is happiest as he is now, he even can be shaken out of all his balanced life – if Dzid and Clive – live in his house, it would be different, if they could buy it – then at least – after some trying out the life there (if really comes to that) they had something to sell, and be able to move. I understand how Dzidra feels. You have been twice in Australia – since you left – she has not been, she feels hard about Australias climat beaches, life (at least she misses it and hopes here is nice etc.) so – she has to sea – the reality. But – how? They have to have a little money – Dzid has to use it for a visit, and Clive (as I understood from Dzids letter) has some hopes to travel here on companies expences – They should use that oportunity. They – should come and see – they should go for a visit to Canada (if its cheaper) and see – if they could make their lifes there. I think – Dzid could fall in love with Canada easily – the country, the weather etc. But – they have to see. And first and last – not to sell out, before they know where they are running in. Dzidras letter for the first time may be, sounds to me – just unreasonable – just – longing to be away, to believe – there is some easier, happier life – and just there – where she was a child and where with all the difficulties – the life was sunny.

I wrote to my editor asking how the bookmaking goes and also – mentioned that I have that 10 years period letters of Sarma and me – and if he would be willing to print them in a book very soon. I think that book might pay. Zariņš (the big businessman…) was interested in those letters, when I left for England last time – he even asked me – what about the letters – do Itake them with me? So – if not that editor – I might find (may be) an editor easier for the letters, as every editor first thing is afraid – if the book will sell? Oh, if he just would make this my book before Xmas. May be I could make some – buks!

Hope to hear from you soon – how your studio is progressing, how is the weather, how your creative jobs go on etc. etc. If Dzid really settles in Australia, and – so soon, may be I have to postpone my coming to Canada a little. But – I would not do it willingly. I have counted, and still do count the weeks and month I have to spend here. I do not like[love?] Australia as much as I did. Except from the happines to be near children – England and Canada – let me feel 2 forgotten but once owned things – the kindness of the northern coutry’s nature and the status – not to feel a bloody newcomer, what I feel here everyday, every hour – I am stranger between the people, always like the jews by the Nacies with a yellow star on the frunt. I know – it is too late for me to make reall a life, friends etc. there – but – I cannot do it here either. I also would be happie I imagine – that my grandchildren could grow up – well, not in Australia. I think they might find a wider, quiter mental bases for their lifes there. Not that – is my busines to think of them, and not that anything else makes so much difference, as just – to be reasonably well off in the country you live. I am tired – feel better now, after seeing you, as you could say do Dzidra some clever words… But – the best thing after [..] that useless thinking about lives etc – that – everyon is well – Talis has m[..]my [..] on and is healthy and happy, and you have your beautiful little house and can [..] each other etc. etc.

Pirmdiena. Biju uz 2 Germaņa referātiem (latv. namā), šo to pastāstīja par Komunistiskas Latvijas izprašanu, bet neko daudz. Redzēju atkal latviešus, Freij kdze brauks ekskursijā kopā ar savas meitas vīra māti – uz Tailandi un salām. 2 nedēļas novemb. Mums te krāso māju – visas citas istabas tikai ne manu – bet smird tā, ka galvā met [..]putumi, tā kā alerģijas laikos Wyongā. Bet – tas jau būs tikai kādas nedēļas.

Kas notiks ar Dzidras plāniem, un Wyongas pārdošanu un etc. etc? Viss ir tai ziņā [..]e down. Bet – gan jau noskaidrosies. Luces kundze – savā ceļojumā satikusi manu editoru – tas teicis, ka vairs grāmatas nedrukās – bet manu iztaisīs vēl. O.K. To man Zariņ kdze teica – neesmu Luci satikusi ilgāk un izprasījusi.

Xx M.

———————–

Tuesday the 7. Okt. 1975.

Hello there!

Gaidu vēstuli no Jums un no Dzidras, kamēr pastnieks atnāks – uzrakstīšu kā iet te. Nekā sevišķa nav. Te pārkrāso visas istabas, izņemot manu – stipras smakas un lielas nekārtības, bet istabas, kas nāk jau pa pusei gatavas – izskatās ļoti jaukas. Ar tapetēm. Esera kundzei viss tas maksās 4000 dolāru. Neticami! Pasta maksa palielināta – vēstule uz Jums – 40 centi, uz Dzidru – 45. c. Tad nu vēl varēs rakstīt tikai – airogrammas, tās – 25 centi. Bija tikko garais weekends – un no sestdienas pēcpusdienas līdz otrdienas rītam – negāja ne vilcieni ne autobusi – oilstrikeshortage or something. Es nekur nebiju – sēdēju mājās, mazgāju, lāpīju un pārrakstīju savas nebeidzamās vēstules. No mašīn rakstīšanas man uztūkst un sāp pirkstu locītavas un es vairāk par 7-10 lappusēm dienā nevaru uzrakstīt. Viena vēstuļu paka jau būs cauri. Vēl jāpārraksta otra – tad varbūt tā lieta būs galā. Nekā liela tur nav – bet – prom mest tas būtu žēl. Tā tad – jācīna cauri, jāgaida atbilde no mana editora, ja viņš negribēs iespiest – jāmeklē cits. Vakar nolauzu vienu zobu (ar muesely…) jāmeklē zobārsts, jāmeklē brilles etc…

Esera kundze pret mani ir laba un tā kā es zinu, ka viņa tiešām grib lai es te dzīvoju, tad man ir vieglāk te dzīvot. Viss iet tā normāli un nesaspīlēti. Ne Wollongongā ne Newcastlē neesmu bijusi. Jātiek cauri tām vēstulēm – tad redzēs…

Nezinu vēl īsti – kuru weekendu man jāiet uz Windzoru – būs jāzvana Idai. Sapratu ka ‘nākošā’, bet Ida minēja datumu 19 – un tas nav vēl ‘nākošā’ week. Negribētu izlaist to Ģermaņa nākošo referātu, bet tas varbūt būšot nedēļas vidū. So – tas viss par mani. Lasu Gid’a ‘The Journals of André Gide’ – daudz ko prātot, te atradu to 2 lielās grāmatās. Kad to lasa, tad redz ka viņi tur Francijā – ir drukājuši ko tik kurais, un rakstījuši ko tik kurais var, un kritizējuši cits citu un pārpratuši un bijuši labi un slikti etc. etc. – tas dod ierosmi – arī rakstīt un – drukāt un bāzties virsū – lai drukā etc. etc. Gaidu – ko Dzidra būs izlēmusi darīt. Kaut Jūs varētu visi palikt tai pusē jūrām un nebūtu tik tālu cits no cita. Es tik ļoti gaidīju – ka varēšu braukt uz Jums… Un es protams tik ļoti arī gribētu dzīvot kur Dzidra būs. It’s crazy – ja viss atkal iznāks nezin kā… Bet nothing doing…

Pēcpusdiena. Saņēmu Jūsu vēstuli – kartiņu. Paldies, thank you for Birthday greetings and – Congratulations, congratulations to you both! So there you are – happy as can be!!! [Inese and Gordon got married on October 2, in Victoria on Vancouver Island, left] I am not going to write it down all the good things I wish to you – you know it and hope and accept and they will come! it must have been nice on the Island! May be better all that happening as if it had been here. It seems to me you have not got yet the letter from Dzidra, and the letter (after Dzidras letter) from me. It has changed all my future plans and hopes – and I do not know how all will turn out and be. I really – wanted so very much to live there with you, and also – away from Australia. Now – I do not know what will happen. There is no letter yet from Dzidra. I am afraid – my first letters (I wrote 3 letter one after the other to her…) were very – against all her plans and may be hurt her and confused her. But in the last letter I accepted evrything that comes and what they choose etc. and thought – if they come here in the time – I have to leave – I might postpone my trip to Canada. There are many young people who – go back to ‘nature’ (Mrs. Buivid said – her Edvin is away in country life too) But still – I hardly can imagine how they could settle in Wyong. I also cannot imagine – dad selling it for nothing, where after some years – you and Dzid could have so much to sell of the land. You need (Dzidra needs) some capital so very much. But – how to make it with dad? Couldn’t he sell to Dzid? Could not Dzid come and see and arrange things, and have the visit and may be – get rid – of that dream of Australia. I am waiting for her letter again, and for your letter with news – what you have decided together with Dzidra?

I got a letter today also from Alma – Jašas wife. She writes all how it happened: they were in the Island – had Light lunch, started to look the afternoon program on T.V. then after some 10 minutes Jaša said – that his head is dissy (reibst) and wanted to go to bed – she helped to get him up from the chair and helped to go to the bedroom but at the bedroom door Jaša fell to the ground. Alma put a pillow under his head, asked – how he feels. Nothing, he said – only dissy. She gave him water to drink – he said – now it’s better! And then she saw – that his look is not anymore alive. And he stopped to breathe. Then she ran and called for help, and the neighbors came, and doctor came in 15 minutes with helicopter – but Jaša was dead. She says – he was allright, had not high blood pressure, however he took some medicine (for heart?) all the time. He felt happy and full of joy to live. Alma also send me Austras letter which came after Jaša was burried. Jaša died on 5th of Sep. Austra has written the letter on 4th of Sept. But she has written sometimes all the time to them and Jaša has known how Austra and his children live in Latvia. Lately – they seem to go on very well. So – there we are. May be – the cream and butter had something to do with the early death, but Jaša suffered mentally much of his guilt – by marriing Alma, and leaving his children, and some of the children, Gunta – the eldest doughter and the son also – I think had made him very bitter accusations. He never really was free from those heavy thoughts… I could have written him more often too –

P.S. Kāda kundze tu tagad esi?

————————-

[postcard: Manly surf beach, Sydney. A popular and famous ocean beach, scene of many surf carnivals.
Photograph by Polkinghorne & Stevens, Murfett Publishing, Australia]
15. okt. 1975.

Hallo!

This card is kind of good luck massage to you – I + G!
[Right: wedding, October 2, Victoria, B.C. Canada]

Man ir iesākta rakstīt Jums vēstule – bet to nosūtīšu, kad saņemšu no Jums! Jūtos atkal ‘kā uz plosta’, jo nezinu – vai Dzidra patiesi nāks dzīvot uz Austrāliju un tieši tad, kad man bij domāts braukt prom. Sēžu kā uz pulvera mucas un gaidu – ko Jūs un ko Dzidra par to rakstīs. Man rītu (vai parīt) jābrauc uz Windzoru, uz weekendu. Negribās – jo viss ir vienmēr tik izjaukts pēc tādiem braucieniem – bet ir jābrauc. Uz kuģa ticket (pay recieat) ir tās $50 collected $698 jāmaksā. Kas man vēl tur jādara? Mana bank b. ir Comm.W.Sav.B of Australia, CAMMERAY acc. No. 19631.

Ja viss iet kā bij domāts sūtīt var uz banku.
Xx M.

———————

 15.  okt. 1975.

Dear Inese un Gordons!

Biežāk nu ir jāiedomājas par jums abiem – kā nu jūs jūtaties, kad viss oficiāli (un definate) nolīgts un nokārtots? Atkritīs jau viens otrs smagums, Gordonam skolā (ar tiem ‘kungiem’) un varbūt arī Tev. ([content of parentheses blacked out]). Kā tu pati jūties? Ceru – turēsies tāpat, kā arvienu un tad būs labi. Vai ir bijusi runa par Jūsu mājas pirkšanu? Cik sajucis viss ir manā galvā, kopš Dzidra atrakstīja par diezgan noteikto nodomu – nākt šurp un visu pārdot tur. Zinu – cik ļoti viņai gribētos padzīvot – saulainā Austrālijā – bet – kaut nebūtu tā viss jāriskē, jāatstāj un jāpārdod… Te – dzird par election – pirms laika, domā ka būs jaunas vēlēšanas – jo mūžīgie protesti no oposition leaderiem, un – inflation iet tālāk un tālāk. Pastāvīgas cīņas ar Unioniem, bezdarbs, cenas visam kāpj un kāpj. Cilvēki jau sāk – storēt foodu mājās, jo lielākajos foodstoros sākot daudz kas trūkt no precēm, tā lai mazliet apdrošinātos – sāk iepirkt un iekrāt visādas bundžas un preces, kas nebojājas… Kā kara laikos. To dzird uz T.V. – bet kā īsti iet, to jau mazais cilvēks nezina – tikai cenas ceļas un ceļas. Un kad skatās uz T.V. – tie valdības vīri izskatās diezgan stupid, reti kāda realy vitāla un inteliģenta seja – tādi vienā pusē, tādi otrā. Austrālija bijusi tik bagāta un dzīvojusi tik labi, ka tikko ir ekonomick trouble – viņi nemāk saimniekot. Bet daudz citās zemēs iet tāpat. Vienīgais – jādzīvo būs nabadzīgāk, un to neviens nevar iedomāties.

Vakar aizbraucu pie savas dentistes – izrāva man to nolauzto zobu un sataisīs jaunu denture. Viņa labi strādā un es esmu diezgan ‘special’ pacient pie viņas (kas brauc uz ārzemēm etc.). Redzēju, ka viņai blakām strādā – dentists Ivar Peterson – Ivariņš kas dzīvoja dažreiz pie mums Wyongā – un bija beidzot ne visai no jums mīlēts… Viņam esot angliete sieva, viņš kādu laiku bija Anglijā. Andris (Dzidras lielā mīlestība) vēl esot Anglijā, Svirska kundze man stāstīja (Dzidra grib viņa adresi), ka viņa esot ļoti dusmīga uz Andri – tas ņemot no mātes naudu, liekot tai sūtīt uz Angliju, un māte tik smagi strādājot. Es teicu – ka māte droši vien grib sūtīt, kā jau tas parasti ir, — Nē, Andris prasot… Ej nu zini. Varbūt iet pagrūti – un mamma taisa lielu pasaku – cik viņa ļoti palīdz… Tā – kā nu kuram iet. Buivīša kundzi uz brīdi satiku otrreiz pie latviešiem, viņa teica ka viņas dēls Edvīns (šķīrās no pirmās sievas, no tās ir 2 meitenes) dzīvojot – laukos. Apprecējies otrreiz, ar kādu austrālieti, kurai esot 1 meitene – tā pie Buivīša kundzes dažreiz esot – 3 mazmeitas…

Man 2 pirksti tik ļoti sāp no typing, ka es uz kādām dienām pārtraucu pārrakstīt vēstules. Tā roku sāpēšana sākās tur Austras dzīvoklī: — es biju ‘ielaidusi’ vannas istabu – izskatījās tīra un es neko tur neberzu, bet sliktākā laikā – baltās svītriņas starp tilēm, bija visas pēkšņi kļuvušas melnas, ar kādu – fungus. Es berzu 2 dienas, un samocīju pirkstu locītavas, un tās sākot daudzo typīšanu, kļuva pavisam nelabas. Tagad – sāku atkal arī dzert cidervinegar un medu. Tam vajadzētu – palīdzēt. Man jau gribas vēl mazliet kādreiz klavieres spēlēt…

21. okt.

Sorry, ka tik messy ir tā vēstule līdz šai vietai sarakstīta…

Biju weekendā Windzorā – no piektdienas līdz pirmdienai. Izdarīju visu cūku, vistu un old dada barošanu labi. Priekš Tālīša man Čipēna kundze iedeva kādu uz mašīnas adītu vilnas jaciņu, kas bija adīta Taņai, bet viņai esot par daudz, un to vienu (no trim) atdeva man. Tas O.K. Tālim derēs. Sūtīšu pa parasto pastu – gaisa pasts tagad tik dārgs, ka vairs nevar samaksāt. Esmu saķērusi mazliet coldu, bet – not to bad. Un trouble ir arī ar zobu – tas nav pilnīgi tīri izrauts, kāda maza šķembiņa palikusi iekšā – sāp un aug un nedzīst, rītu iešu atkal uz dentisti. Varbūt šī zoba dēļ, nejutos labi un neaizgāju vairs uz 2 pēdējiem Ģermaņa referātiem… But – does not matter. Šodien – no Dzidras vēstule! Viņi vēl laikam pirms ziemsvētkiem šurp neatbrauks. Vispār – vēl nezina ko izdomās.

Ed jūtos priecīgāk, ja viņi tagad nebrauc. Es tomēr gribētu padzīvot pie Jums Kanādā! Un negribētu atlikt šo nobookēto ceļojumu februārī. Domāju arī, ka Dzidrai ļoti jāpārdomā – ko viņi izlems darīt. No papa jau 2 pretējas vēstules – viena – lai brauc un dzīvo Wyongā pie viņa, otra – ka viņš tūlīt pirms Ziemsvētkiem māju pārdos etc. Un tad beigās prasa – ko viņi izlēmuši darīt? Nezinu – ko viņi var izlemt, ja paps ātri māju pārdod – citiem? Ja nu viņš pārdod šiem, Dzidr. un Clivam – tad viņi var domāt par braukšanu vai ne, bet ja māja jau pārdota – tad… Anyway – izklausās no Dz. vēstules, ka man iznāks vēl laiks braukt uz Jums, pirms notiks lielākas pārmaiņas ar šiem. Tas labi. Man galva jūk – ja atkal kaut kas grozītos citādi. No editora nav ziņu.

Vēstules (manas un Sarmas) neesmu vēl pabeigusi pārrakstīt, bet nu jau drīz būšu.

Čipēna kundze grib lai es vēl reiz eju uz Windzoru un viņa – brauks uz Canberu! Visas tādas braukšanas man ļoti traucē no darba – bet jāmaisās jau ir pa visu. Adelaidē laikam bijušas labas rakstnieku dienas – gandrīz žēl, ka neaizbraucu, bet – nevarēju sataisīties un ar to jāsamierinas. Gaidīšu tagad, ko man editors būs izdarījis ar grāmatu – un vai viņš uzņemsies drukāt tās vēstules? Ja ne – ceru, ka to atrakstīs – un tūlīt man tad jāmeklē kur drukāt citur. Vēstulēs, kaut kur, atrodu, ka Sarma ir rakstījis – ka šīs mūsu vēstules – būtu jāizdod cik drīzi vien var – to es biju aizmirsusi. Tā tad – jādara ko var. Cita rakstīšana patreiz stāv uz vietas. Nu – kad zinu, ka mans ceļojums uz Jums nemainīsies – viss būs noteiktāks un es atkal varēšu mierīgāk visu darīt, arī varbūt ko jaunu rakstīt… Tu jau zini, cik nelabi ir pārtraukt creative work, un arī tik daudz lietas to dažreiz pārtrauc. Hope – you are feeling fine!!

Please – write! Love – Mum.

—————————

Thursd. 23.okt. 

Dear Inese and Gordon!

Thank you for ringing me – it was nice to hear your voices. I am lately very impatient – wait for letters, wait for my book, wait for going to Canada, wait for summer… Mans izrautais zobs dzīst ļoti lēni, nevaru arī vēl dabūt brīvu dentistu – sakarā ar Medibanka pārmaiņām Healsth departmentā – par zoba raušanu un ārstēšanu būs pašai jāmaksā (arī agrāk tā bija) bet jaunu denture vajadzētu saņemt par brīvu – bet vēl nekas nedarbojas pareizi – biju Northshore hospitalī, biju Paramatta Hosp. – nekā nedabūju – esot jāiet uz Dent. Hospit. un tur esot jāgaida – 11, vai 12 mēneši… So! Mana dentiste – latviete, ir ar mieru pierakstīt mani, ka dzīvoju viņas mājās – tad es dabūtu no Paramatta hospitala aprūpi – un viņa pati man par brīvu zobus sataisītu. To viegli varētu izdarīt – tikai bailes, ka ar adreses maiņu kaut kas ar social servici atkal nesaiet dēlī!… Tikko tiem kaut kas jāmaina, tā viņi izdara kādas nepareizības. Anyway – kaut ko jau izgudrošu.. Zvanīju Neimanim – jo gribēju prasīt – kā ir ar šķiršanās papīriem, bez tiem es nevaru tos immigration papīrus izpildīt (vajag vīra atļauju izbraukt, ja nav šķirts.) Bet Neimanis ir holidejās – līdz nākošai weekendai. Būs nākošnedēļ tomēr jau jāsāk citu papīru kārtošana. Šodien (piektdiena) vēl nesāku – visu dienu (un nakti) lija. Labi ka neaizbraucu uz Newkastli – Freijs teica – nu brauciet līdz, tur atkal tā ’60 and under’ izstāde (tagad – 90 doll. and under) – bet man negribējās visu weekendu zaudēt (vēl jāpārraksta vēstules), nebraucu – un labi bija – Jūs piezvanījāt un – labi, ka biju mājās. Par Dzidras dzīvošanu Wyongā – varbūt tas O.K.? Lai viņi brauc šurp un izmēģina. Ja grib, no Latv. bankas var paņemt naudu un māju no papa nopirkt. Ja būtu cerības – ka kādreiz vēlāk to varēs pārdot – pa gabaliem un dabūt ‘labu naudu’. Bet – jāskatās – vai te neienāks komunisms un vai privātīpašumi vēl pastāvēs? Patreiz pa governmentu iet kā pa trako māju. Bet lai arī daudzi viņu neieredz (es arī) Whitlams varbūt nebūs tik viegli dabūjams pie malas, Frazers bļaustās gan – bet nezin cik viņš panāks un nezin – cik viņš labs leaders arī būtu… Anyway – vēl jau komunisms (absolūtā veidā) te tik ātri arī nebūs. Un ja būs – nu tad būsim komunisti! Es Windzorā esmu dabūjusi tik daudz blusu (no suņiem), ka vēl neesmu visas noķērusi… Mūsu suņiem tomēr blusu nav – nēsā kakla saites, kas aizsargā. Čipēn kundzei tagad 4 sivēni. Pirmie 2 (kas bija tad, kad es tur pie viņiem biju pavasarī) ir jau apēsti. Viens laikam tādā veidā: — Imantam (vai viņa draugiem) bijusi partija, (barbequeu) – cūku piepildījuši ar vistām (!) un cepuši 6 stundas paraktu ārā, zem ugunskura oglēm! See – kā dzīvo! Pieticis 50 viesiem vis garšīgākās maltītes. To var domāt – kā indiāņu virsaiši! Te jau komunismam vien jānāk. Tomēr – tas esot bijis lētākais veids, kā sataisīt feinu partiju.

Te no Amerikas ir iebraucis (jau vairāk mēnešus te dzīvo) kāds sprediķotājs – (preacher?) Tas sludinot ‘īsto kristīgo ticību’ – visus ‘pārkristot’ — bāžot ūdenī, kā tas Jēzus laikā ticis darīts, un tad – visa manta jāatdod baznīcai, — Dievam – respectīvi – tam sprediķotājam un jāatsakas no visiem pasaules priekiem. Daži Wollongongā, un tagad arī Windzorā (pat prātīgi un pat skopi vīrieši) – likuši ‘pārkristīties’ un kā redzams un dzirdams – gandrīz vai sajaukti prātā – stāstot ka redzējuši Jezu savā mājā, varēšot drīz saprast visas pasaules valodas – iegūšot debesu valstību… Tīri nesaprotami – kur pat ‘gudrie’ latvieši krīt uz tādiem āķiem!… Es noklausījos 2 Ģermaņa referātus – nekas sevišķs tur nebija. Es domāju, ka viņš varēs kaut kā norādīt – kā lai mēs saprotamies un sazināmies ar komunistisko Latviju – apmainām grāmatas etc. Bet neko tādu viņš nepateica. Žēl ka es neaizgāju uz viņa 2 pēdējiem referātiem – tur varbūt viņš vairāk būtu runājis par – sadarbības iespējām. Bet te mājās tai dienā visu laiku logus un durvis turēja vaļā tie ‘painteri’, es biju nosalusi un nogurusi – un nekur nevarēju aiziet. Otrā dienā atkal zobs taisīja traubble – tā tieši tur, kur vajadzētu iet, es atkal neaizgāju. Never mind. Lasu vēl Gide Journals – diezgan gudri, bet nekas sevišķi exiting. Tikai – lasot, kā viņš nodarbojas ar saviem un ar citu rakstiem, tas uzmudina domas uz rakstīšanu… Kaut kā jūt – ka viņam rakstīšanā iznākums ir – more job, then talent matter, un tas savā ziņā dod drosmi, negaidīt tikai inspiration bet – to go on with the work. Patīkami pie viņa ir redzēt to – cik ļoti viņš cienī un mīlē un vērtē – daudz citu autoru darbus. Viņš kritizē arī lielos, tādus kā Ģēte piemēram, ko gandrīz citi pieņem kā nekritizējamu – Gids kritizē, bet – to kas labs – to tikpat labi cienī, vai tas ir Ģētes rakstīts, vai mazāka gara rakstīts. That is fair, un dod tādu vērtības izjūtu, citu cilvēku un paša vērtības izjūtu. Tas ir to, ka mūsu lielums galvenā kārtā ir mūsu pašu radīts – ar mūsu darbu.

30. X. Ceturtdiena.

Biju Canadian Officē – Ja man ejot šķiršanas process – tad zīmi no husbanda nevajag. Tas O.K. Biju Police Headquat. – izkārtoju – police clearance (6 doll.) Biju (šodien) pie mūsu vecā daktera Gibsona – dabūju visu vajadzīgo medicalo izziņu ar parakstu (doctora) etc. Bet vēl redzu – tālāk no izpildāmām lietām listē stāv – x ray, blood analize, urine anal. etc. – tas vēl kaut kur citur jādabū – ne pie ārsta vien. Zvanīšu rītu atkal uz Canad. Officu – varbūt viņi pateiks – kur vieglāk un ātrāk to visu vēl dabūt. Tad no solicitora (Ojāra) jādabū apliecība par šķiršanās lietu – Un tad jāapskatās vai man ir mana un Tava – birth certificate!!! Prasa abas. Tad – būs apmēram viss izpildīts – un cerams līdz 1. febr. dabūšu Immigr. papīrus kārtībā.

Piektdiena.

Šodien nekā liela neizdarīju – man vēl otrreiz ir jābrauc uz dakteri – lai izraksta zīmi kur man dabūt xray un blood Wasserman etc. – tas vēl atsevišķi klāt pie medical examination – un dakteris tā steidzās, ka pēdējos items neievēroja…

Vajadzīga arī mana birth certif. (man ir – bet latviska, varbūt būs jātulko…) un Tava birth certif.! Kur tā ir? Pie Tevis? Vai ātri var dabūt norakstu (copy)??

Es varbūt tomēr jau visus papīrus došu iekšā, arī ja vēl tā nebūs atsūtīta – jo jāsteidzas. Funny things they ask. Marrig. certif. man nav – bet divorce jau būs – tad pietiek. Ida zvanīja, lai esmu gatava 7 a.m. rītu – un tad brauksim uz Canberru. Vispirms vēl uz Windzoru pēc goodijiem, ko vest Austrai. Braukšu atpakaļ svētd. pēcpusdienā – ar Idu. Šodien biju pirmo reizi peldēties ar Freiju, te vienā līcī. Ūdens silts, bet es jūtu it kā reumatic pains…

Xxx M.

Don’t worry – reumatic pains nav stipras – man tikai būs jāpaguļ saulē…

2. of Nov.

Esmu Canberrā – good holiday, soon leaving for home.

Xx

[Note in Austra’s handwriting]:

I just had a beautiful day at Lanyon with your mum + Ida. Have your news via both of them. Am writing to you next week. Happiness to you both.
Love. Best wishes.
Harts.

—————————

11 Nov. 1975.

Attentione, attentione – šodien, 11 novembrī – Whitlams tika atlaists un Frazers iecelts par – Austrālijas Premjeru! Visi radio ziņo un visi telefoni zvana: Kerrs, General gaverners – sackījis Gogh’u Wh. un iecēlis Malcolmu F.! Bet vēl nav zināms, vai tā paliks – Whitlams esot aizskrējis uz ‘upper house’ (vai kas nu tā viņa augstākā office) un esot atradis punktu us kura pamata – viņš tomēr vēl varēšot valdīt tālāk. Gaidīsim vakara ziņas – tad redzēs, vai viņam laimējies, vai jāatstāj tas augstais postenis. Mēs te tādi ‘politiķi’, katru vakaru skatāmies T.V. visas politikas ziņas un nu man Esera kundze zvana no darba un Freijs zvana no darba – lai jau slēdzu T.V. iekšā un – klausos – those incredible happenings. Tas mums – politikā. Nebijis notikums visā Austrālijas vēsturē. Man pašai – daudz bija ko skriet (4 reizi uz Ashfieldu un Burwoodu pie dakteriem, Xray un patoloģistu – piektdien to visu beidzot dabūju gatavu un visus medical examination papīrus nosūtīju uz Singapor’u. Ceru – būs o.k. Tagad visu dienu zvanu Neimanim un nevaru viņu dabūt rokā – lai no viņa dabūtu kādu papīri, ka šķiršanās ir ‘on the way’ – un tad vēl jāpievieno Birth certificate – un tad varbūt ar Emmigration to Canada – būs apmēram cauri, nu vēl jāiet un jānes viņiem tie papīri un jāiet pie jara[?] – un tad jāgaida, kad man ziņos, (vai mani izsauks uz offici) – ka esmu (vai neesmu) pieņemta izceļošanai uz Kanādu. Tā kā es te dzīvoju diezgan tālu no centra (buss un vilciens vienmēr jāņem) tad visa tā medic. examinetion mani nodarbināja gandrīz 2 nedēļas… Tikko dabūju Ojāru pie telefona – viņš man atsūtīs to vajadzīgo zīmi, tad iešu to aiznest uz Kanād. Embassy. Bet – tad nu vēl sāksies kaut kas ar P O. Varbūt baku potēšana, bet tas jau ilgi neies, un tas arī nav tālu ārā, kā Ashfieldā. Naudu jūs varat sūtīt tik vēlu, cik to laiks atļauj, jeb varbūt tagad – ar jaunu valdību dollars mums atkal celsies – ja Whitlams būtu messījies tālāk, domāju dolārs būtu vēl arvien krities, un tad būtu labāk Jums samaksāt – vēlāk. Bet tagad varbūt – labāk – ātrāk. Grūti zināt, bet bankā (ja tur gudri clerki) varētu apjautāties par Austrālijas dolāra kursu, uz tik lielas summas katra maiņa var daudz nozīmēt… Anyway – esmu apmierināta, ka manas lietas tik tālu gatavas. Ir vēl liela traoubble ar to zobu – dzīst lēnām, un nu jau būtu arī sadzījis – bet kā lai dabūju brīvu denture, to vēl nezinu! Laikam, rakstīju jums, ka ne North shore hosp. ne Parramatas Hosp. neko vēl nedabūju – un dent. hosp. – jāgaida 9-11 mēneši! Varbūt būs jāriskē (kas īsti?) un jāmaina adrese, fiktīvi, tas ir – jāpieraksta manas zobārstes adrese un jāmēģina dabūt to lietu Parramatas Hospitalī. Bet – arī tur laikam ir – pie ‘viņu zobārsta’ un neko nevar darīt pats ar savu dakteri vai zobārstu… We will see. Jūtos O.K. Tikai — sāku adīt Tālim džemperus un tad iet kā pa miglu – nezinu cik lielu, un kā īsti – gudroju, taisu, jaucu – un tērēju laiku. Bet pa šo braukšanu uz Ashfieldu es iemācījos adīt vilcienu gaidot, autobusu gaidot, ārstu gaidot – un arī – braucot, un brīnums — cik daudz var noadīt tos laikos, ko citreiz pavada tukšā. Šonedēļ vēl noņemšos ar adīšanu, tad atkal sākšu un mēģināšu pabeigt vēstuļu pārrakstīšanu. Savam editoram par to izdošanu prasīju – nav vēl atbildējis – iešu uz Priedīša kundzi un sameklēšu tur adreses no citiem izdevējiem. Reiz jau tur biju (paņēmu to žurnālu, ko tu pasūtījusi – nezin, vai sūtīt Tev, vai gaidīsi, kamēr es to aizvedīšu?)

Ceturtdiena. Nekas sevišķs nenotiek – tikai šausmīgas demonstrations – „We want Gogh, we want Gogh” – Redzēs ko ziņos un rādīs uz TV šovakar.

Svētdiena – 23 novembris. Šī iesāktā vēstule te nogulējusi veselu nedēļu. Saņēmu Tavu vēstuli ar – placematu. Tieši tādu drēbi vairs nevaru dabūt. Nopirku citādu, un paņēmu no divi drēbēm, viens sniegbalts, otrs tādā krāsā, kā bija tā pirmā drēbe. Sēdos klāt pie šūšanas – strādāju cik ātri varu (arī lai redzētu cik es tādu šūšanu pa dienu varu iztaisīt) 5 dienās iztaisīju 8 tādus placematus – 4 no katras drēbes (bet visu laiku tā nevarētu šūt – nogurst no salocīšanās, Tev arī sevi jāsargā, un nedrīkst par daudz ilgi sēdēt pie rokdarbiem… ) Jā – rītu nosūtīšu abus lot’s, pa gaisa pastu, jo pirms svētkiem citādi nesaņemsi. Vēl gan ir gandrīz mēness laika – bet nevar uzticēties.

Ida zvanīja – man viņa atbrauks pakaļ nākoš svētdien un aizvedīs uz Bondi! Laikam tur būs jāpaliek apmēram 5-6 nedēļas. Laiks tikko ir sācies ļoti silts – tur tad iešu peldēties. Zobs vēl nav saārstēts – rīt vēl mēģināšu iet uz Parammatas slimnīcu – varbūt izdosies dabūt to danture atļauju. Biju vēl arī 2 reiz uz Canad. Embasy – un viss ir kopā, trūkst vēl tā šķiršanās zīme, (Ojārs nekādu pagaidu zīmi neatsūtīja, kā solīja – bet drīz būs tā īstā…) un trūkst vēl Tava birth certificate – ja to nevarot dabūt, man jāiet pie kāda ‘justice of peace’ un jāzvēr – ka Tu esi mana meita un jādabū zīme… Uz P&O zvanīju, pateicu savu jauno adresi un teicu – ka nauda būs Decembrī. Viņi teica – tas O.K. Smallpox zīmes nevajagot, bet man būs jāiet pēc American Visas. Nu – tas jau ies ātri. So – tas viss kas mani nodarbina. Tālim izadīju un aizsūtīju visādus jocīgus džemperus.

Gaidu atkal Dzidras vēstuli – viņa rakstīja – ka varbūt būtu ‘good idea’ dot Tāli padzīvot pie Jums kādu mēnesi! Es aizrakstīju – ka man liekās tā absolutely marvellous idea – ja Tālis padzīvotu kādu laiku pie Jums Kanādā, kad es arī tur būšu – kamēr šie rīkosies ar mājas pārdošanu un pakošanos etc. Kaut tikai mans editors beidzot būtu to grāmatu iztaisījis – viņš nesaka nekā! Kaut jel pirms ziemsvētkiem es to saņemtu un varētu kaut ko darīt, lai to pārdotu.

Monday – iešu nosūtīt placematus. No atlikušās baltās drēbes gabaliņa ‘izbrudierēju’ mazu ‘placemat’ – to var ieteikt kā – maizes šķīvja (vai kurvīša) paklājiņu. Zem visādām maizēm, vai biskvītiem drēbes paklājs izskatās – ‘sweet’. Mazgāšanai dod līdz padomu (vari uztipīt uz balta papīrīša un piespraust klāt)… (it is important) ‘Before washing – soak in pure caold water, dry in a clothe, ironī moist with a hot iron.’ Uzraksti pareizi un ieteic pircējai, šie lini ļoti pieņem plankumus un tos nevar izmazgāt ja neliek vispirms tīrā aukstā ūdenī. Ja jūs varat pārdot (un mēs nevarētu tik daudz piešūt) no latvietēm ‘komisijā’ var dabūt visādus rokdarbus cik vajaga.

Politiķiem pie deguna (liberāļiem…) sprāgst letter bombs! Unionisti staigā pa ielām un bļauj – „we want Gogh”, mazi bērni un vecas sieviņas (shopping centrā) pīkst – „we want Frazer, we want Frazer”. Dibinās jauna Strādnieku partija, etc. etc.

Xxx M.

[On outside of aerogramme]: P.S. Paku nepieņem jo – Jūsu strikes! Jāgaida. Vai nevar sūtīt uz Ameriku kaut kur? (Suma?)

———————

[Bondi  2026 Australia]
Friday, the 12. Novemb. 1975.

Hallo there!

I am the second week in Bondi – and the weather is getting hoter and hotter, today reaches over 100… I have drunk all the beer (cold!!!!!) I found here in the fridge – 4 cans! Have not done a thing worth mentioning. Though have been back in Cammeray a coupple of times – got the money you send! Thank you very much! I have saved too! Went to P&O, but have not got the ticket yet – as I still have not got the USA visa in my passport – will have it after Xmas. But I paid the money (the rest) for the ticket and got a receat on which I will get the ticket as soon as I will arrive there with the pasport and visa. Have not heard yet from Canadian Embassy – I brought them the last asked paper (a paper from Justice of peace that – Inese is my doughter…) – and now just have to wait for their letter, that I am alloved to – immigrate to that Magnificent Country!!! In this terrible heat – really I think – it is magnificent, as it does not turture their people baking them alive… Tomorrow is the big day – the elections. Sorry – the most spectaculour sceans on T.V. will be finished now! (I really do not know – why I am blubbering in English?…)

Jā, ir ļoti grūti tik karstā laikā te. Bet drīz sola (jau rītu) mazliet vēsāku. Rītu būs jābrauc atkal uz Cammeray – jo man būs jāiet vēlēt. Nezin vai man tur kas iznāks – biju nokavējusi pieteikties un dabūt election card – mēģināšu vēlēt as ‘absenty’ – uz veco Wollongongas adresi, kā īsto, bijušo dzīves vietu. Būs jau laikam Liberāļi atkal pie valdības, mazākais tā izskatījās un izklausījās uz televison, kad ziņoja par election compagne. Frazers sāka visur ņemt virsroku. But who knows till tomorrow, and who knows what is the best?…

Sestdiena. Pulkstenis bez piecām minūtēm 12 naktī – un ir zināms, ka Liberāļu partija vinnējusi – ar lielu vairākumu. Savādi – ka paši laboreļu ministri par to brīnās un nevar saprast, kāpēc viņi zaudējuši? Viņi runāja un izturējās kā neinteliģenti, gandrīz ‘razbainieki’ un te nu ir – tauta grib godīgus un pieklājīgus cilvēkus un tas ir galvenais iemesls. Jo vairāk Whitlams plātījās pa vēlēšanu kapmagne, un unionisti ālējās un bļāva – „we want Gogh” – jo vairāk tauta nosvērās uz Frazera pusi. Nu, Whitlamam bija daudz piekritēju arī jaunajā inteliģencē, bet taisni brīnums – ka arī Canberrā Liberāļi vinnējuši.

Svētdiena. Jā, vakar es skatījos T.V. līdz pusnaktij un klausījos, kā abu partiju (tas ir visu partiju) vīri uz TV rindā sēdēdami sekoja vēlēšanu rezultātiem un runājās par to – kas ir, kas bij, kas būs? Uz T.V. ļoti labi tomēr var redzēt kāds kurš cilvēks ir – pāris labas intervijas – un skatītājam lieta ir puslīdz skaidra, kas tas par vīru. Bet grūti jau šinīs laikos ir pateikt – kādu vīru mums politikā vajaga? Ar godīgumu vairs tālu netiek. Bet kur tiksim ar – blank violence? Pēc Whitlama runas uz T.V. (pēc viņa pasaules ceļojum) es teicu – viņš ir ‘heartless, cold – fish’. Pēc viņa intervijas (intervētājs channel 9 Michel Shoeberger) es teicu – viņš (Whitlams) ir – ‘stinky rat’. Un zināju, ka jābalso par Frazeri, lai gan – par to vēl es nezinu īsti neko. Tomēr liekas – viņš, Frazers, ir humans – un lai gan daudz reiz (visu šo laiku kopš viņš ir bijis pagaidu premjers pēc Whitlama sackīšanas) es esmu domājusi – viņa ādā es gan tagad negribētu būt! Viņš tomēr droši ir palicis ‘savā ādā’ – tā tad ir cerības ka viņš valdīs o.k. Lai gan pat politiķi ir izteikušies – ka hell viņam būs! Viņa wife līdz šim ir bijusi īsta – ‘saule un puķe’ pie viņa sāniem, ja viņa paliks tāda sincere and smart – viņa būs liels palīgs viņam, jau tagad, pie vēlēšanu iznākuma – viņai liels nopelns. Nu – liels nopelns pie iznākuma ir – T.V. Es domāju ka šis pagrieziens politikā, kas te notika – ir labvēlīgs visas pasaules mieram un ‘prosperity’. Cik ilgi? Who knows? Ja kapitālisms mācēs izvest sevī – renaisance – atjaunoties ideāli, atraisīties no kalpošanas naudai – varbūt komunisms netiks pāri visam. Anyway – you must be bored to death no manas politikas!! But believe me – I am pretty clever, when I compare my impressions, my conclusions, etc.). – I am doing quite fine! Sure – I loose much – not beeing able to catsh all what is said in English, also – I do not know anything about real politics. Well – I have been pretty useless in my own field. Es neko nevaru īsti rakstīt, es gaidu – kas ar manu grāmatu? Nav vēl – nekas. Es esmu diezgan nospiesta no karstuma – aizvakar bija – 103 grādi, un visas 2 iepriekšējās nedēļas tas gāja apmēram tā. Šodien un vakar – ir pirmās divi vēsākas dienas.

Bankā Jūsu iemaksa ir – 770 Austrāl dolāri. Man priekš ticket vajadzēja vairs tikai 698 foll. Pāri paliek – 73 doll. Paldies! Tos lieku pie savas iekrātās naudas – and I am quite rich! Kad tikai tas sūda editors būtu taisījis un sūtījis to grāmatu!

Pirmdiena – Biju pie Lijas Gailītes uz – partiju. (Bija jāņem taksītis un jātērē nauda, jo svētdienā nevarēju sagaidīt autobusu… but, never mind) Tur bija daži parastie literārā pulciņa cilvēki – Klauverts, Elga Leja etc. Elga Leja visu nedēļu nostrādājusies pie liberāļu partijas vēlēšanu priekšdarbiem – bet priecīga ka liberāļi vinnējuši – ar ‘landslide’, kā to saka. Viņa personīgi pazīst un ir satikusi visus agrākos galvenos liberāļus un tagad arī Frazeri. Viņa domā – ka Austrālija izglābusies no drošām komunisma briesmām. Starp Whitlama priekšlikumiem, ko Senāts noraidījis – bijuši tādi, kas līdzinājušies čekas ievešanai (izziņa par katru individu etc.) To žurnālisti sākuši manīt, kādi likumi tad būs ja tie nāks spēkā (aizliegumi rakstīt vai ziņot brīvi – bet tikai pēc noteikta partijai patīkama plāna) – nobijušies un tas pagriezis presi un TV pa labi – uz liberāļiem. Tā tas bija. Un tautu uz ielām nobaidīja un sakaitināja Whitlama lelēšanu pa pagne stils[?]. Tā – nu atpakaļ pie liberāļiem. Redzēs – kā nu būs ar manu ārzemju pension.

Happy Xmas! Have a good holidays!
Xxx M.

The heat was till 109 last week and today is – kā maisā, bez saules, bet karsts.

—————————-

Otrdiena 13. janv. 1976. 

Dear Inese and Gordon!

Es rakstīšu latviski, lai Tu neaizmirsti latviešu valodu…
Es norakstīju Jums garu vēstuli – bet tas bija karstajā laikā un man bija tik grūti šinī savādi celtajā mājā, kas ir ļoti karsta (ar brick layed backyard), ka šī vēstule iznāca tikai – vienas vaimanas. Es to vairs nesūtīšu – tagad ir labāk, ne pārāk karstas, ne aukstas dienas, ar lietu šad un tad – un nu ir citāds gara stāvoklis. Viss liekas labāk un varu rakstīt normālāk… Vakar zvanīja Esera kundze – ka man ir liela vēstule – tā ir no Jums. To vēl es dabūšu tikai pēc dažām dienām – jo te atbrauca vēl tikai tēvs un dēls, bet mother un doughter būs tikai šodien, vai rīt, vai parīt, un tēvs puiku negrib te atstāt visu dienu vienu, kad viņš pats ir darbā – un grib lai es vēl te palieku šīs dienas. O.K. Liekās viņš bija apmierināts, ka atrada māju kārtībā, dārzs laistīts, suns apkopts etc. Es gan – izdedzināju vienu kettle – tas notika jau pirmā nedēļā, kad es te biju, bet es to pēc ziemsvētkiem nopirku tādu pašu vietā. Viņš saka – ka man par to nebūs jāmaksā – bet – does not matter kā būs, tā būs.

Es arī ļoti worriju, ka laikam nevarēšu dabūt brīvu denture – ar visām medibank maiņām tā ir, ka laikam to tik ātrā laikā nedabūšu. Bet does not matter – nauda man ir, un samaksāšu pati. Galu galā tā nauda, cik man ir, ir tāpat iekrāta no pension, un – nav nopelnīta. Un tas kas man nāk palīgā atkal, manos rēķinos ir tas – ka P&O on Arcadia trip ir pamazinājuši cenu, un es dabūju refund čeku par $168.- Tas ir tieši tik daudz, cik man vajadzēs izdot par denture. Tā mani rēķini visi balansējas O.K. Karstajā laikā jutos ļoti nelāgi – bet tagad ir O.K.

Vakar biju pie dentistes, biju uz USA office pēc visas, biju uz P&O line offici pēc savas ticket. Tur es jau dabūju arī refund cheku. Bet tā diena bija grūta, jo uz šīs līnijas bija bus strike un man bija jāgaida 3 extra stundas līdz tiku mājās. Bet – tad te bija labas vakariņas, ko Mr. Lauzinger atnesa no Qantas – un pēc tam lietainā vakarā laba gulēšana.

Tagad jāpagaida te pāris dienas – un tad iešu uz Kammeray, šis tas jāsalāpa, varbūt kaut kas jāuzšuj, jāiet vēl un vēl uz dentist, jābrauc ciemos uz Freijiem uz Newcastli, jābrauc uz Wollongongu – un tad jāpakojas… Jānokārto pension, jānokārto bankā naudas lietas etc. etc.

Tikko zvanīja Mr. Leucinger no darba, ka saņēmis telegrammu, ka sieva ar meitu te būs parīt, (thursday the 15 th. January) no rīta. Tā tad pēcpusdienā, pēc visām ceremonijām, mani aizvedīs mājās. Ida ir on cruise, kaut kur uz salām tepat, uz 2 nedēļām, viņa būs atpakaļ īsi pirms es braukšu prom. Ja viņa varēs, viņa mani aizvedīs uz kuģi. Lielā bagāža būs jānodod jau piektdien un priekš tā man būs jādabū kāds real mover, no ostas. Man jau in PO adresi iedeva. Tikai nezinu kāpēc, pie visas čupas papīru, kas nāca līdz ar tiket, (ar visādām information) nav klāt – kad kuģis atstās Sidneju, (cikos, tas ir?) un kādās ostās viņš piestās un kad būs S. Francisko. Tas man vēl jāzvana, vai jāiet labāk pie zobārsta, tad es ieiešu PO officē un dabūšu zināt – un Jums paziņošu. Anyway – there is nothing to write about it now… Jo nosūtīšu šo vēstuli no Cammerejas… Esera kundze kritusi vannas istabā un lauzusi roku, kaut kur pie elkoņa. Tagad nēsājot kaklā pakārtu, jāiet pie daktere šad un tad un vēl nevar iet darbā. Dzidra man piezvanīja – they just have given the house ‘on sale’. Clivam būšot vēl viena play, kas sākšoties tikai marta sākumā, tā tad viņi tik ātri vēl nekur nekustēsies. Viņi arī domā, ka vispirms brauks visi šurp, un tad uz Kanādu. Bet es gribēju, lai viņi, mazākais Dzidra un Tālis, atbrauc vispirms uz Kanādu. Tagad, ja mums būs visa tā māja, kur ir Jūsu studio, telpas būtu visiem diezgan uz kādu mēnesi… Tā es sapņoju. Bet – kā būs tā būs. I am happy to go to one of my doughter, if I can not be with both of them… Es ļoti priecājos arī būt uz kuģa dažas nedēļas, es ceru, ka tas būs labi, kā tas bija vienmēr, un man būs laba atpūta no suņiem… Savādi, ka šis gads Austrālijā, man visu laiku bijis jāpavada suņu sabiedrībā un tas mani ir diezgan traucējis.

Wednesday.
Today I went second time to PO – and there is how I will travel:

February
1. leave Sydney
3. in Brisbane
Mail: Passang. E. Dz.
Ship ‘Arcadia’ Cab. F214    P & O Australia Ltd.
GPO Box 134   Brisbane, Q’ld, 4001

7. in Suva
Union Steamship Co of NZ Ltd.
PO box 43    Suva, Fiji

13. in Honolulu
P&O LInes’s Agent
PO Box 3165    Honolulu, Hawaii

18. in San Francisco
Williams Dimond & Co.
215 Market street
San Francisco, California 94105    USA

If you want to write to some of the ports – please do it early.

Thursday.

I am back in Cammeray. Tūlīt nosūtīšu šo vēstuli, saņēmu Jūsu vēstuli ar bildēm! Beautifull!!
I am all right. Jāiet tik vēl uz Ojāra [left] offici, jādabū certificate (divorce) un tad vēl jāiet uz Canad. Embassy, es domāju ka jau viss kārtībā bet tā divorce certific. vēl pieprasīta. O.K. bet jau to ceru izkārtot. Nu mums – līst un līst! Un tad kad man bija jādzīvo tur – tad bija sauss mēnešiem.

I am glad to leave this funny country. I am glad to come to you! I am glad – you got the house there! Be careful with the long driving to San Francisko. I will look forward for the trip. Still 2 weeks here to run around pretty madly!…

Today Mrs. Leucinger arrived from Switzerland and Mr. Leucinger took me home here to Cameray. So – here I am. They paid me clear 85 dollars (I had not to pay for the burnt kettle and phone calls…) So its – allright. Now – have to run with the letter and may be even to city, to Ojars etc.

Yours M.

Please write early all messages.

————————-

[P & O Arcadia notepaper]

1.2.76.

Hallo there!! 

I am here again on Arcadia at my old writing table, in the sunny Cornwal room! Feel great! Little bit bored with the old, very old, elderly, withering faces… But have to – join the club…

Jā, vakar (lietainā dienā) bija mana atvadīšanās no Austrālijas. Ļoti friendly: Ida ielūdza uz lunch’u, man atbrauca pakaļ visa Leucingeru family (the Swiss family from Bondi) – abi vecāki un abi bērni, paņēma mani un manu cabin luggage un aizveda pie Idas. Tur pusdienu galds jau bija gatavs. Vēlāk tur atbrauca (jo Ida tā teica) Freija kungs un kundze un Esera kundze. Tad dzērām kafiju un runājām. Freija kundze atveda savu ceptu kūku (Idai arī bija visādas kūkas. So… ) Tad visi braucām uz kuģi. Visi varēja iet virsū uz kuģa un skatīties. Izrādīju Freijiem un Esera kdz. visas zāles un recreation rooms etc.

Visi bija extremely kind un nice. Leucinger kdze. uzdāvināja man koka (kind of sandalwood) krelles, pirktas Grieķijā. Tās man ļoti labi piestāv pie manas ļoti vienkāršās baltās (offwhite) blūzes. Jūtos par tām priecīga kā reti kad. Leucingeri ar bērniem un Ida negaidīja kuģa atiešanu (10 pm) bet Freiji un Esera kundze stāvēja un svieda streamerus pa visu lietu tāpat kā viss lielais ļaužu pulks. Sidnejā vienmēr kuģus izvadā ar lielu sajūsmu. Esera kundze ir ļoti bēdīga, ka zaudē ‘kompanjon’ – viņa tiešām laikam jutīsies vientuļa… Kabīnē esam pagaidām tikai trīs. Divas pajaunas sievietes un es. Tās abas brauc visu tour – uz Angliju etc. Liekās būs nice people. Varbūt Brisbanē vēl tā ceturtā iekāps. Gulēju labi.

Biju ļoti ‘nopakojusies’. Nezinu ko es darīju, bet 3 pēdējās dienas visu laiku pakojos – lāpīju, mazgāju gludināju, liku klikatām papēžus klāt etc. etc. Domāju, ka man nebūs diezgan plānu kleitu, bet patreiz laiks miglains + lietains un ar biksēm un top ir labi. So – hope to see you so soon now!!

3. Febr.

Happily arriving in Brisbane! Laikam nekur daudz te neiešu – jo feel lazy! M.

———————

11. 2. 76. 

Hallo dear Inese and Gordon!

I am rocking to Honolulu! Hope to be there – after tomorrow! The weather is fine. Today is a little bit more rocky, but still not harmful. I have had some nice swimming in the pools and sunbacking. My new denture is funny (big, horslike) and hurts a good deal when I eat. So I am eating less eagerly and am not putting on weight. And – feel allright. Have already my disembarking card ready. Only have to ask still about the heavy baggage – if they will keep it and if I can get it out on Saturday?

Ceru ka Honolulu būs vēstule no Jums un būs tuvākas ziņas, par to hoteli, kur man būs ‘the room booked’. Jūtos O.K. lai gan ir ļoti garlaicīga publika – 75% old housewifes, then some of their husbands, and some young boys and girls. No one ‘to catch’ exept cold… I have not yet cought that. Some have.

Honolulu, 13. 2. 76.

I am here! Got your card!! Thanks. Congratulations to Gordon, for his promotion! I am very happy for him! It shows that he is now ‘a good boy’!! haha!

Paldies par ziņām par Holiday Inn. Es to atradīšu, ar taxy. Mana cabinmate, Australian girl, who goes to England to study Scientology (science about souls returning many times back to live on this Earth…) She said she will see me off the ship. It means – viņa man palīdzēs sameklēt taxi, and hoteli, un pakas izkārtot – etc. Varbūt es tad vēl ņemšu kādu ‘tour around’ kopā no kuģa. Varbūt arī ne.

Te dabūju vēstuli arī no Dzidras. Viņi pārdod māju par 12,750 pounds. Tas nav visai daudz priekš tā, kā te maksā mājas (tas ir Austrālijā). Bet kā nu ir tā ir.

Redzēs cik man būs pension tur pie Jums? Man būs apm. 5 dolāri nedēļā mazāk, kā Austrālijā. So it is. Un redzēs – vai viņi maksās to pašu manu ‘pretty high’ – pension. Un – redzēs kas būs ar manu grāmatu? So much to see, when I will be there. I have some dill seeds – big and nice from Esers garden, hope – custom men will not find them. I myself do not know – where I put them in?… See you very soon!!!

Xxx M.

P.S. My cabin is O.K. I like that it is so near [..]

—————————-

[October 1977, Erna returns to Australia]

[Erna and Talis in Dzidra’s house in Sydney]

———–

[no date – from Sydney to Mission]

Hallo there! 

Here I am sending you a proof that what I told you about the oldtime Latvians making food from the ‘grass’ (kaņepes – Hanf in German) is true.

Siegfried von Vegesack is a Baltishen Baron, lived in Estonia and Latvia, he has written a big roman (and other books – short stories etc.) about German baron life in Baltic from the end of 19. cent. till the worldwar first. The book a novel, 500 pages is named ‘Die Baltische Tragodie’. There you have a little quote off the page 441:

„Unten beim Gartnerhauschen glomm ein gelbes Licht hinter dem Fenster. Drinnen war es warm, es roch nach Hanf und frischgebakenem Grobbrot. Karlin stapmfte in einem gewaltigen holzernen Morser Hanfkorner, und Aurel musste von dem schwarzen Brei kosten, der wie Wagenschmier aussah. Dieser sonderbare Geruch, dieser kraftige Geschmack errinerten ihn an die Kindheit. Und immer noch nannte Karlin ihn ‘Jungherr’, klopfte vertraulich seinen Arm, sprach von alten Zeiten: von Indrik, von Marz, vom Vierzug un vom alten Jaunsem.”
Siegried von Vegesack ‘Die Baltische Tragodie’. [The Baltic Tragedy]

In that book are names of very many places in Latvia, also the names of some persons (latvian) at the worldwar first time, when the Latvians were fighting and got their own country and government – and freedom. But the author does not tell much, actually – as little, as possible, as his interests are – only the Baltic Germans. It is interesting to read, becose of the nature descriptions, and very nice portraiting – how the German Barons lived until the world war first: very leisurely and very good indeed. All the servants were Latvians and – poor and miserable. Only shortly before the 20. century they started to own land and get better materially, started to send children (some only) to universities with the Latvian names changed with German endings – Salming, Avoting, etc. Vegesack also mentions the name ‘pelēkie baroni’ (the gray Barons) as were called the first rich Latvian farmers. It was interesting to read the big book – to see the end of a 700 years long time of German Barons, (von’s, and Graf’s, and Gutbesichters) ruling over Latvians. Most sweet and nice nature descriptions and the carefree idill of Baron life.

We are proceeding with our summertime. I am going for swimm to Bondi. The water is very warm, however we had some big storms and all the sand of Bondi beach is blown up till the big street – buldosers are working to push it back to the water side, but so far the beach is made by the storms very shallow and flat, and it makes the water coming even from a quiet ocean roll big waves. Good for the surfers. For the more quiet swimmers now lately is convenient the childrens swimming pool – where the waves roll in – too wild for the little kids, but clean and fine and exelent for the grownups to enjoy swimming round. Well – that’s fine. Only after the morning spent on beach – one is useless all the day for some proper mental work – one just wants to ‘feel good’…

This week Tālis is with Clive in Balmain. The house is not yet put on – sell, but they plan to do it soon. I might go to friends in Wollongong next week.
Ko es Tev vienmēr mocīšos ar angliski rakstīšanu – lai Tu pavisam neaizmirsti latviski, labāk rakstīšu Tev latviski.

Laiks ir ļoti silts – karsts, jāsaka, sevišķi pēdējās divi dienas. No rīta eju peldēties, tad kamēr atbrauc ir jau gandrīz pusdienas laiks, tad jānopērk ko taisīt vakariņās un četros jau Dzidra nāk mājā no skolas un tad jau ir labi ja vakariņas ir gandrīz gatavas. Svētdienas vakaros viņa iet squash spēlēt, tagad 3 dienas pēc skolas viņai kādi kursi (kind of workshop) kur kaut ko māca par video. Zaļās vīnogas pašreiz ir in season – vislētākais ko var dabūt ir 45 cents a kilogram. Ļoti labas. Gaļa arī samērā lēta – var dabūt visādu veal, priekš gulash, vai chops, vai – šnizel… Es dažas reizes esmu taisījusi tavu recepti – veal, onion and green pepper stewed. Green pepper arī jau ilgu laiku ļoti ir lēti – nupat nopirku 7 gabalus par 29 cent. Parasti ir ap 10 cent gabalā. [Pi]ens 45 c. maize – Latvian sweetsaur – 72 c. citas parastās baltās – es nemaz nezinu cik maksā – kaut kas ap 45 c. Visumā – visa ir diezgan, un viss dažreiz ir lētāks [lēt]s ir sevišķi augļi un saknes, kas ir ‘in’. Tomāti piemēram tagad lēti. So – jāuzmanās tikai lai nepieliek svaru. Ar lielu peldēšanu esmu kādu mārciņu vieglāka…

Gribētos kaut to māju labi drīz pārdotu – lai es varu palīdzēt pārvākties. Citādi nekā ‘traģiska’ vairs nav. Dzidra ar Clivu šad tad (Tāli apmainot) satiekas un ir draudzīgi. Dzidrai ir kāda varbūt ne sevišķi hopful romance ar kādu telvizion [..]sun raidstacījas atbildīgu darbinieku, kas strādā Paddingtonas town hallē – rīko tur kultūra centru ar izstādēm, kursiem, televīzijas – radio raidītāju etc. Town halle ir te netālu. Tas cilvēks (bijis tā kursa vadītājs toreiz, kad Dzidra mācījās video vēl pag. gadā no skolas). Viņš cik var saprast ir nopietns, varbūt mazliet izlepis, un arī mazliet dzīvei neticīgs kungs. Kas domā – ka visas saistības, visas romances un precēšanās – beidzas ar – beigām, ar vienaldzību – un tā, ko tad ir vērts sākt ko? Būs atkal beigas. Bet Dzidra tā nedomā, viņa ir happy ka tik kaut kas notiek, ka tik var iemīlēties un – būt happy. Viņi dažreiz sazvanās un dažreiz satiekas un tas keep Dzid going. Un tā kā tagad Clives crowlij back un izturas uzmanīgi pret Dzidru – Dzidra kaut kā mierīgāk var strādāt un iet uz priekšu. Zināms – kā viņai vēlāk ies – kas to zina. Kaut varētu izkārtoties tās lietas tiktāl, ka viņa būtu savā pastāvīgā dzīvoklī – tad es varētu aprīlī braukt uz jums, ja – Jūs – tur vēl būsiet. Nākoš gad ir Zviedrijā dziesmu svētki – ja tas velna Skrastiņš beidzot izdotu to grāmatu un ja es aizbrauktu vēl uz Kanādu – tad varbūt es varētu aizbraukt uz Zviedriju uz Dziesmu svētkiem, nu mazāk uz dziesmu svētkiem kā uz – Zviedriju. Vai Jūs ar Gordonu arī nedomājiet – ka Jūs varētu tur aizbraukt?

Tas Grauds, kam kult. dienās sieva nositusies – ir kāds cits Grauds, aktieris, no Melburnas, ne – Sidnejas Grauds. Sorry par nepareizām ziņām…

Gribas zināt kā iet ar izstādēm pie Jums? Vai rodas vairāk publikas un apmeklētāju? Vai atmaksājas izdevumi? Un – kādas izredzes ir palikšanai turpat Silverdalē, vai Gordons cer dabūt tuvumā vietu? Un visu – kas notiek? Es gribētu kaut viss nokārtotos puslīdz pārredzami, varbūt jau uz pastāvīgu dzīvokli Dzidra izvāksies etc. Bet kas zin kā ar mājas pārdošanu ies.

Tikko piezvanīja – Birstiņa kundze! Dabūjusi manu telefona numuru no Austras mammas. Vajagot Ozoliņa kundzei kādas ziņas par mani – tur Ozoliņa kundzes māsas [dēl]s izdodot kādu grāmatu par māksliniekiem… vai tā ir vai nav – nezinu, (būs jāpiezvana Ozoliņa kundzei) tā nu mums bija gara saruna ar Birstiņa kundzi, nekādu [jau]numu tomēr nebija. Kā iet ar sniegiem un aukstumu? Jums laikam nav tik traki.

Lai labi veicas Tev ar – tapestriju…
P.S. Vakar pēkšņi uznāca tāds karstums, ka mēs ar Dzidru vēl pēc 9 vakarā aizbraucām uz Beachu, peldēties poolā pa tumsu…
Xxx M.

——————-

M. [Minotaur] Studio [Mission, B.C.]
Monday 12. June. 1978.

Mīļo Inī [in Banff]:

Uzrakstīšu Tev īsu report, kā mums gāja pa izstādes atklāšanu. Bija diezgan ļaužu – pilns ar mašīnām, kā parasti, daudz bērnu, un tā kā pēcpusdienā bija saule, tie visi skraidīja un spēlējās pa āru, arī Augusts, kad bija beidzis iekšā spēlēt, sēdēja kādu brīdi ārā pie egles, zem kastaņkoka un spēlēja, un Tracy ‘dejoja’ zālē, taisīja visādus baleta soļus un paklanīšanās knikšus (visu gan ļoti kokaini, viņai nemaz nav grācijas kustībās… bet varbūt tas zālē tā izskatījās), citi bērni sēdēja uz laivas un priecājās… Arī pieaugušie šad un tad klejoja pa āru un – visi jutās ļoti labi un teica – ka this is a wonderful place etc. Pārdeva 3 printus, Gordons varbūt to teica jau Tev, un viens prints ir aizrunāts, varbūt to pirks. Cena visiem $130.- Good. Sevišķi laimīga bija paša mākslinieka famīlija – sieva, 2 mazi bērni un paša brālis un grany un granpa etc. Visa publika bija (tas ir gandrīz visa) cita, kā jums te ir parasti. Tikai Robina un Denis bija, un vēl kādas sejas, ko esmu redzējusi. Tas O.K. – jo Minotouram rodas atkal jauni paziņas. Kāda vecāka kundzīte apjautājās par Juvellery un teica, ka Tev esot jātaisa broša, paletes veidā – viņai pašai bija (viņa teica just cheep) broša paletes veidā un uz tās visādi krāsaini akmentiņi, supposed to be the colours… Viņas broša bija taisni Tava ovālā emaljas karuļa lielumā. Es teicu ka es Tev viņas ieteikumu nodošu – tikai tas nebija pasūtījums, bet ieteikums, kā Tu labi varētu pārdot. May be.

Uz workshopu laikam nebija 20 ladijas, kā es teicu – atceroties varu saskaitīt kādas – 15. Käte tikai atnesa sviestmaizes, apsēdās uz brīdi krēslā, kad vēl nebija lekcija sākusies, un tad aizgāja, jo viņai esot jāiet citur un bez tam viņa nevarot ilgi nosēdēt savas kājas dēļ, kas ir slima ar iekaisušām vēnām. Viņa pēc kāda mēneša braukšot uz Vāciju […]. Vēl viena otra vecāka kundzīte aizgāja ļoti agri, bet tā mazliet pastrādāja. Citas visas pina kurvjus uzcītīgi. Es arī kaut ko taisīju. Ēda pusdienas lielajā istabā – apklāja tur virtuves galdiņu un vēl vienu kas viņām pašām bija līdz, un uz kuriem darba stundas laikā bija visi materiāli. Visas bija happy. Kafija bija laba. Bet visčaklākā aptīrītāja, kad viss beidzās, bija pati lekotre. Grīda bija ļoti piekaisīta ar skujām etc. Bet Gordons teica, ka viņš ar putekļu sūcēju iztīrīs, tā mēs tikai slaucījām lielāko drazu. Kāda jauna (neatceros vārdu) no Vonack laikam, teic lai es piedalos viņu grupā un viņas mani ‘pickīs up’ ja man nebūs kas ved. So – they were very kind.

Tās cirkus biļetes atnesa, un es samaksāju to 20 dollars, ko Tu iedevi, un samaksāju ar twice par avīzi. Un Gordons man iedeva 20 dolārus again – tā man naudas netrūkst. Colleen and Pam bija pag. ceturtdien, bet šo nedēļu abas nebūs, tas o.k. lai nāk kad viņām ir izdevīgi un strādā happy, bez piespiešanās. Stunda bija kā parasti o.k. Pam ir veikla šuvēja un pati prot rīkoties ar patternu salikšanu, kombinēšanu etc. Tas labi.

Piektdien mani pickīs up (Jerry) ap 4.15-4.30 p.m. Tā es teicu Robinai, ka viņiem studiju vaktēt nav jānāk agrāk kā 4 pm. un tad tas viņiem būs tikai 2 stundas! Svētdien es būšu jau atpakaļ ap 2 p.m. Bet Gordons pats būs te – līdz 5 p.m. viņš teica. So – viss ir kārtībā. Jerrija zvanīja šorīt, ka šodien mūsu sanāksme nebūs, bet būs rītu, no rīta un Jerry atbrauks pēc manis. O.K.

Es gaidu Dzidras vēstuli. Rakstīšu viņai – lai viņa sataisa kādus printus, viņa jau labprāt to darītu, un ja atgādina viņa varbūt kaut ko uztaisīs un printus var sarullēt un atsūtīt pa pastu viegli – uz izstādi, printus pērk…

So – strādā happy! [Inese attending a fibre course at the Banff Centre] Mums atkal līst – bet tas o.k. Love! M.

P.S. Brians iet slimnīcā piektdien, you know. For one day –

—————————–

19.  june, ’78. Monday.

Mīļo Inesīt,

Uzrakstīšu Tev atkal reportu – kā ir gājis, lai pa telefonu nav tik ilgi jārunā, un Tu zini – arī sīkumus, par visu.

Vispirms par māju te – Atbraucu mazliet pēc 3 p.m. (es domāju, ka tā tas apmēram bija, Gordons teica, ka Tu tikko esot zvanījusi). Mēs būtu bijušas agrāk, bet pie robežas (Border) mēs gaidījām rindā gandrīz pilnu stundu. Bija tik daudz mašīnu un laikam alus dēļ – kontrole vilkās lēni.

Mājās – Gordons patreiz gaidīja, ka Karena atbrauks un pastāvēs Studio kādu laiku, un mēs aizbrauksim šopīt, jo viņš sestdien nedabūjis to izdarīt. Bez tam Karenai bija jānodod tie čeki, kas te stāvēja iemaksājami bankā. Karena atbrauca ar Tracy, un mēs aizbraucām tikai līdz tam augļu veikalam šo to iešopīt. Gordons domāja, ka viņš 5 p.m. tūlīt brauks prom. Bet viņš laikam bija zvanījis uz ferry, un uzzinājis, ka esot liela rinda gaidītāju, un nolēma braukt šorīt no rīta, un mēs aizbraucām pie Brian un Karenas vakariņās. Mums sabaroja ļoti labi (krāsnī cepts ham un strowberry short cake) un Gordons Brianam izpildīja kādu aptaujas (questionary – ja tā to sauc) rakstu, kas skolotājiem jāizpilda, un es parunājos ar Brianu pa to laiku un tad drīz mēs atbraucām mājās. Noskatījāmies Poldark. Gordons pakojās un es nācu uz savu māju. Gordons aizbrauca agri. Es gulēju ļoti slikti, bet tas does not matter – šodien neviens visitors nenāks.

Pa Bellinghamu – gāja ļoti labi. Un Tev daudz paldies par visādu encouriging un help – lai tas iznāktu tur labi. Tā kā ceturtdien man bij nejauka gastric flu un tad sāpēja galva un negulēju labi etc. etc. – tad piektdienas rītā es daudz neēdu un vēderā jau sāka atkal griezties – un es domāju – ka braukšana [to literary discussion group session at University of Bellingham] laikam nevarēs notikt. Bet tad – es teicu savam vēderam, ka tam jāstrādā pareizi un sabāzu iekšā foodu, visu laiku domājot – I am allright! Un biju arī. Pēcpusdienā kad man jau viss bija sapakots un es saģērbusies gaidīju Robinu un tad Jerry, to pick me up – iebrauca Gordons – un tā es atstāju visu viņa ziņā. Robin un Denis arī tūlīt atbrauca un Jerry pēc tam – un es aizbraucu.

Iebraucot Bellinghamā, viņām ir parasts vienā Caffee (kur dabū zivju ēdienus) ēst late lunch or supper, kā to nu var saukt – un es gāju līdz. Paņēmu tikai kādus crab salad – un bija o.k. Kad aizbraucām uz Universitāti – es tūlīt dabūju savu istabu – atslēgu un all directions etc. Un es varēju iet vakariņās, pirms lekcijas. Bet tā kā es baidījos pārēsties – es paliku ar savām dāmām staigājot pa dārziem un vakariņas izlaidu. Labi arī bija. Mana istaba bija ļoti ērtā vietā – koridorā tūlīt otrās durvis pie ieejas un pie lielās recreation zāles, arī toilet gandrīz pretī otrā pusē koridoram un vannas telpas tuvu. Tas varbūt tādēļ – ka Tu čeku aizsūtīji agri. Otrā dienā (sestdien) gāju brokastīs, tad sagaidīju savas ladijas iebraucam un gājām atkal uz discussion. Tad lunch. Tad discussion. Tad ladijas brauca mājās atkal. Es varēju 2 stundas iet uz pilsētu, ja gribēju – bet tad man sāpēja galva un es labāk gāju uz savu istabu atpūsties līdz vakariņām. Un tas bij ok. Jutos labi, un pēc vakariņām kas ir citā buildingā, mēs nācām atpakaļ uz to buildingu kur ir istabas un recreation hall, un tur mums bija – partija! Jau pie vakariņām visi bija (gandrīz visi) more or less dressed up. Es nebiju, bet es mazliet changiju un uzpucējos pirms Partijas.

Tur paši sanesa mazliet vīnu, mazliet viskiju vai ko citu, mazliet alu – bet patiesi ļoti maz, un dzerts gandrīz netika – tikai pa glāzei. Es iedomājos – ka būs parastā boring partiju atmosfaira, bet bija ļoti jautri. Kāda jauna girl, bija actīva vadītāja un mēs sasēdamies pa grupām un spēlējām dažas social games ar rakstīšanu commonly poems, tad ar zīmēšanu guessīšanu – what it means. Es arī tai girlei pastāstīju kādu game, ko es zinu – un tā bija succesful. Galvenais bija – atrast kādas jautras asprātības, ne par daudz muļķīgas – bet par ko visi varētu smieties. Varbūt viss bija bērnišķīgi, bet ne pa visam, visa bija arī ar vit. Kāda dāma kaut ko deklamēja un pati pavadīja uz klavierēm – viņa bija no kādas modernas aktieru grupas. Vēlāk – teica, ka taisīs mim’us, bet tad man jau bija diezgan – un es aizgāju gulēt. Vēlāk, kad vēl nevarēju iemigt un dzirdēju cik traki zālē smējās, man gandrīz gribējās iet otrreiz – bet bija jau par vēlu. Un priekš manis, pēc manas flu – diena bija bijusi gara diezgan. Ilgi naktī atkal sāpēja galva bet masēju un grozīju – un rītā modos un biju o.k. – Atkal brokastis, discussion and lunch – etc.

Jau pirmā dienā mani iepazīstināja ar divām dāmām no Abbotsfordas. Viena no tām partijā visu laiku bija pie manis un dalīja ar mani savu vīnu (white, Chablis) ļoti labs. (Bet varbūt tomēr no viņa vēlāk sāpēja galva. Bet – tā jau tam jābūt…)

Abas Abbotsfordas dāmas būs tai pašā nedēļā kad es – BC universitātē. [also for similar literary discussion session] Viņas abas ir retired, un lielas lasītājas.

Vēl no cilvēku laipnībām, kas iepriecināja bija tas, kā mani apsveica kāda dāma, kas ir tur lielākā šīs lietas vadītāja. Viņa pienāca pirmā dienā pie manis un tik spontāni sirsnīgi un charmingly sniedza roku un smaidīja – ka viņa pati tai brīdī izskatījās ļoti skaista, lai gan viņa ir īsa un ļoti resna. Un vēlāk es domāju – ka es esmu aizmirsusi to, kā es biju audzināta, un kā mēs Latvijā sniedzām roku satiekoties, un cik skaisti tas ir – ja to pareizi prot darīt. Un es otrā rītā piegāju tai ladijai un pateicu to – cik laba bija man sajūta, ka viņa mani tik silti apsveica, un ka es vēl arvien pasaulē jūtos mazliet outsider, un ka viņa man atgādināja manas homeland paražas apsveikšansa veidā, un arī to – cik viņa pati bija tai brīdī charming. Varbūt es biju mazliet affectionēta – bet o.k. Dažreiz ir jāsaka – tad kā ir justs. Viņa bija tā ledija, kas pagājušā gadā vadīja to discussion grupu, kurā es nenocietos un sāku runāt, un kas izdevās man labi un viņa man pateicās toreiz pēc tam, un teica, ka mani commenti esot ienesuši jaunu dzīvību un jaunu view point visā tai discussionā, un tā liekās bija…

Šoreiz man partijā kādu brīdi piesēdās blakām kāds kungs, un teica, ka viņam patikusi mana runa, ko es teicu par vienu no grāmatām, ko mēs šoreiz discussijām, un kur bija arī viņš. Es netiku runājusi gari ne ļoti ‘eager’ un ne skaļi – bet man izdevās izteikties ļoti sincēri un arī convincing, ko es teicu, aizstāvot tās grāmatas hero, kam mazliet par daudz citi, daži, tas ir – uzbruka. So – good again. Tad tas kungs ievēroja manu somiņu un manu blūzi – kā tas nākot ka tas viss esot tā saskaņots vienā rakstā? Es teicu – tādēļ ka man pašai tas viss bija jātaisa. Tad viņš teica, ka viņa sieva – aužot, taisot arī visādas tādas lietas pati. Otrā dienā viņš iepazīstināja mani ar savu sievu un es viņiem iedevu Studio karti. Tās man bija līdz un es tās iedevu vairākām dāmām, jo vairākas dāmas apbrīnoja manu ‘bogyshirt’ un man bija jāskaidro kur tas austs un kāds mans sakars ar aušanu un audējiem etc…

Vēl man complimentary bija tas, ka pēdējā discussion es biju gandrīz blakām, tam pārim, kas pagājušā gadā bija leaderi vienai grāmatas apskatei (discussion) un tur es gan nerunāju daudz, bet tas ko teicu itkā ierosināja visu discussionas to point’u, kas leaderim un viņa sievai likās pareizais. Tā – es liekās esmu quite o.k. tur iekšā. Mani ir ievērojuši – kā spējīgu teikt kaut ko intelligent un fresh. Es tomēr sargājos šoreiz nebūt par asu. Es daudz asāk kritizēju to grāmatu, ko bija nokritizējusi arī tā Amerikas rakstniece, ko Tu man iedevi izlasīt, bet tā kā vairums, cik varēju redzēt, tā nedomāja, un vairāk runāja par to kas grāmatā ir uzrakstīts, nekā par to – kā tas ir uzrakstīts, tad man nebija nozīmes plātīties ar savām augstām prasībām. Anyway – es ļoti daudz mācījos no tā, ko citi izteica par šim grāmatām, ko es arī lasīju, un daudz ko neredzēju un palaidu garām. Tā tad – tas viss ir ļoti – veselīgi. So – thank you once more! Tas bija ļoti labi un ar visu to, ka es nebiju fiziski tik labā formā, kā parasti – viss gāja just fine! Un tās divas Abbotsfordas dāmas priecīgi gaidīs mani BC Universitātē. Viņas tur ir jau piedalījušās un – man būs leaderi, kur es kaut ko nezināšu. Tai nedēļā pirmdiena esot holideja – un mums lekcijas tad nebūšot, bet accomodation mums esot paredzēta no pirmdienas vakara tur. So – and that is all. Laiks bija ļoti skaists un skaidrs, un apģērbs man bija piemērots līdz. Būt derējusi kāda vakarīgāka kleita līdz, tai partijai – bet sevišķi nepieciešama tā nebija. Es negribēju ņemt par daudz smagu somu līdz, jo 5 mašīnā braucot nav daudz telpas. Es biju sakreņķējusies par sevi – jo piektdienas rītā Studio ienāca kāda jauna dāma (pazīst Tevi) un gandrīz nopirka manus 6 placemats – bet es laikam nepratu pareizi izteikties, un viņa it kā sabaidījās, ņemt vai nē un – atlika pirkšanu uz otru dienu – bet viņa nav bijusi un mani placemati var gaidīt… Viņa paņēma 2 lavender cashets – un tā kā man vajadzēja naudas, es tos grāmatā neierakstīju. Anyway man naudas speciāl tur nevajadzēja.

Happily use all your time there in Banff!!
Xxx M.

—————————–

Inese’s trip to Poland — postcards sent to Gordon, shared with mum

5.06.79
[Warsaw, old town, lane, church spire at end]

By the sound of mail here — I may get home before this does — Excruciatingly long day yesterday — by the time we got to rooms were just about dead — … we’re out in twos, on rooms rented by private families — Pope has filled all else — Pope pictures & flags everywhere — photos sold on streets — we’re constantly accosted by people wanting to get some $ — were gypped by cabman yesterday — Can’t communicate with landlord/lady in any of my lingos — however they are very nice & our room is very comfortable — some others not so lucky, so they’re off making changes today — weather hot — had fun trying to use public phone today to ring Michelle & find out where we were to meet this morning! — Today, mostly walking about old town — but already saw two weaving exhibitions (by chance) — tomorrow we begin touring studios — tonight we are going to theatre — not sure if it is a play or ballet/dance…

—-

6.06.79
[Warsaw. Plac Zamkowy]

… jet lag… We didn’t manage the theatre last night — time caught up with us & by the time we had supper, we got there 15 minutes late & they wouldn’t let us in. Michelle put on a fine scene in Polish, but it didn’t help. However, we’re just back from the ballet (Giselle) tonight — it is very cheap here (in our terms) — Today was long and hot — Warsaw apparently is the hottest spot in Europe at the moment — We started at 9 am and visited 3 weavers in their studios — it was really fantastic — they we all very nice to us, served us cool drink, showed us slides, photos & and whatever works they had on hand, gave us further addresses etc… I have a neat room-mate & we’ve decided to buy wine/cheese/bread etc & do our meals that way — getting the stuff takes some time, endless lines — but neither of us feels like eating out all the time, so by tomorrow we should have the whole system going.

—-

7.06.79
[Warsaw. Old town alley]

I’m wondering if you got the job. So I hope you’ve bought a tape or keep the paper, if it says anything about the Pope’s visit here — especially as he seems to have taken a few digs at the Russians. Today is as hot as ever, but I think I’m over jet lag — now I’m just worn out from standing in line to buy food & then lugging it about — not really — we keep stopping to have lemon tea (in glasses) at sidewalk restaurants — it is a great reviver. Today we visited another weaver in her studio and another one came to join us there — one who spoke English, so everyone could communicate — I find I can follow tiny bits of conversation (with rusty remains of Russian, sometimes similar) — but am often frustrated when I read or hear words I once knew the meaning of — now long gone! Second visit was to an Art Academy to see the weaving section — We really are seeing a lot — I don’t know how Michelle does it — she’s 4 months pregnant!… This afternoon we are looking at shops (couldn’t get hold of someone we wanted to visit) — so, it’s probably a good break.

————

8.06.79
[Warsaw. Main square]

…Today was the first overcast day, but only occasionally cooler. One member stayed home with some bladder infection (not from here) — maybe just attention seeking — she’s a bit out of it — older, non-weaver, fat, suffering in the heat & walking, including endless 6th floor apartments — another has the runs — the rest of us seem fine, but are worn out today with 3 studio visits & one Fine Arts School visit (studios + exhibition) — so we’re home early to eat & drink & go to bed for 5am rise & train trip to Lodz tomorrow — we’ll stay there overnight — at a hotel this time, so we’ll all be together — I’m glad we get to try one Polish hotel! Visited and old lady (81) today, now senile, who was still weaving a year ago — saw one piece in Vancouver a few years ago. Not looking forward to trams & luggage.

PS Just in case you get this before mid-June — I hope you’re still off to Bellingham & UBC Mum!

——————

8.06.79
[Warsaw. Old fortifications walls & towers for old city]

It has just occurred to me that my cards are getting pretty boring — X number of visits, heat, etc. So, one of these visits goes something like this: We all arrive outside a big central hotel from our separate directions by rickety trams — (but most efficient) — buy a bunch of flowers from a florist or the umpteen little ladies on the corner (each contributing however many zlotys it takes) & catch more trams or walk, map in hand to the day’s address — usually up about 6 flights of stairs (though now we have a universal elevator key — they are locked — and only the fit ones go up the stairs, the others go on the lift — it won’t take all of us) — are greeted very pleasantly & usually served cool drink — look at catalogues & slides of work & whatever is on hand — beg to photograph & snap away — Michelle talks away in Polish & translates — I strain to pick up what I can catch (not much) — thanks, handshakes, down stairs, walk, tram & repeat.

—————-           

9.06.79
[Warsaw — Narrow lane with church tower at end, sun & shadows]

Well, today we’re in Lodz, but haven’t bought any cards here yet — set off early & caught train at 7.30 — our train pass is 1st class, so it’s comfortable — 6 hrs — Lodz, checked into hotel — big room, bathroom, etc. even TV — off to Textile Museum — incredible — Lodz has apparently always been the textile  centre of Poland — their collection of tapestries is immense — 2 exhibitions & visit to their storage section — couldn’t really examine stuff there, but just to see endless stacks of them was overwhelming — they have some 800 modern and about 1000 old — I guess we saw some 100 on show — all this possible only because we’re an “official” group (the shows weren’t open yet) — It’s fun to stay at a hotel — breakfast included — and dining is very cheap (to us) — had a late lunch — tonight we’re to see more studios & have put in stocks of wine & cheese etc for after (since we’re all in one place for once). Shopping here is a little pleasanter than in Warsaw (smaller town, I guess) — however no olives, next to no fruit and still long queues. The pace is pretty hectic — think we all have blistered feet & fall into bed — traffic noise like you wouldn’t believe doesn’t keep us awake!

—————–

11.06.79
[Krakow. Big city square]

I’ve missed a day — but couldn’t write on train (too bumpy  + we were too tired last night to do anything but fall into bed). [This report then for 10.06.79 I assume] Had a studio visit in the morning, where the weaver’s husband held court, while she ran around preparing a fabulous lunch of cold meats, cheeses, tomatoes etc, all very expensive & really too soon after our large Hotel breakfast, but we could hardly refuse — then he ferried us back to the hotel (2 loads) & as time was running short took us & luggage in shifts to the station — slow train to Katowice — we all shared bread, biscuits and bottle of wine en route — changed trains and on to Krakow — saw 2 pheasants and a castle on the way — poppies & cornflowers in the fields — hay stacks and scarecrows. Arrived 9 pm, very tired — station jammed with people, most falling asleep where they stood or sat (Pope’s home town — he’d been here till 2 pm — people very excited) — rushed to tourist office (praying it would still be open) to get our room addresses, queued for taxis — arrived 11 pm — our landlady works in tourist office & speaks English — room great — much relief — very tired.

——

11.06.79 continued
[Krakow. Folk dancers]

Landlady’s mother served us lovely breakfast this morning (funny how these small basics matter so much — whether you can have a bath, find a toilet, care for your feet & carry weight of bag, etc…) Krakow was not bombed, so old town in centre survived — much emotion about Pope — some chance that will see religious procession later in the week (Pope has gone, but it’s a traditional one that has been suppressed for past 15 years) (Almost beginning to feel we wished we had been present — the excitement is catching) — We visited the Art school weaving department & Ethnographical Museum (among other things, such as costumes and equipment, including looms etc, there were life-sized wooden carvings of bears, people etc, little holes for belly buttons — they were bee hives!!! holes were the entry way & back had openings where could get at honey!!) In afternoon, souvenir buying fever bit — (cheaper & maybe more unusual here) — huge folk art market & lots of other stores — Michelle had kept saying “wait till Krakow, it’s better there.” She lived here before — today is moving in with friends — It’s much nicer than Warsaw.

—————–

12.06.79
[Krakow. Folklore group]

First rain, but not very heavy — to market to be tempted by basket — lady selling 2 cupfuls of wild berries. Before that, we had super breakfast, including strawberry cake! (made by landlady’s mother for a birthday the previous day) — gift & souvenir buying bug is still with us — suddenly aware that we’ll be gone from here soon & things will be a lot more expensive — Visit with two weavers today, the second of which was the most charming old lady you could imagine — aristocratic, gracious, etc — she was expecting 10 (we are 7) only 3 arrived (others sick/tired/or wanting to do their own thing) — 10 ft long antique table laden with cookies, strawberries, liqueur chocolates, coffee, Vermouth, Vodka, Pepsi — we ate some of everything & drank coffee + vodka (really special — not like stuff we buy) — and talked and talked — she visits relatives in Holland & France — has been to other places — spoke English — told of war & post war problems — Procession here & everywhere in Poland will be first in 40 years — National Holiday.

———-

13.06.79
[Folk dance ensemble from Maribor, Jugoslavia]

Today has turned out to be a bit of a tourist day — we did set off at 9.30 to see the state co-op weavers who produce all the tourist & export tapestries (some are designed by people we have seen) — however, we were not allowed to visit the factory/workshop without umpteen letters from Ministries of X, Y & Z. So we went shopping instead (all will be closed tomorrow & Friday we leave) –… last thing this afternoon we stumbled onto the castle (had forgotten about it) & toured that…. At 8 pm we visit another studio. Tomorrow the big procession takes place and the town is really filling up with people again. You can really feel the excitement in the air — we’re into fine calculations/estimations to see that we have enough money to the end, but none left over, since they won’t change it back. This morning I was awakened by a pigeon cooing about 18″ from my head (on the sill — window open) — so we fed him some bread.

——


14.06.79
[Krakow. Big square in front of cathedral 13-15c.]

Last day here today — Started off slowly enough — baths & washing and cleaning nails etc — to town to see procession — rain on and off — thought we had missed it, but it seems it stops at about 5 outside altars — people all dressed up, incredible crowd — a long outdoor service — people responding & singing & kneeling & moving on — all very serious and quiet (but they seem that way anyway) — at one point I went down some back streets to intercept the procession & to try & get a closer look — not too many people there, so walked with it (everyone singing) — then it ended in a small square & church — no exit — all the masses behind just kept coming forward — I thought I’d be there for hours — couple of people moved back — followed them till I lost them — inched my way on my own — seemed to be for hours — almost panicky — finally got out — later visit to another studio — then to cafe to spend last zlotys & home to pack — we are going to be too early for taxis — should be fun.

——

15.06.79
[“Va(sic) et découvre le vieux Lausanne” — 6 pics]

 It’s probably not a good time to write a card — especially as it will probably be the first to reach you — I have been writing every day, but no one holds out any hope for Polish mail. The Poland part of the trip was really good — all kinds of frustrations, but on a basic survival level — we saw from 2-4 studios/exhibitions a day & that was tiring but great — Today we got up at 4.30 to lug suitcases to the nearest tram (too early for taxis!) to Zurich to Geneva, bus to Lausanne, Metro to hotel — got there after 3 — had to be ready by 4.30 to go to the Biennale opening — all very confusing, weren’t sure whether could get in — heard some speeches in one part — went off to have coffee — got back (about 1 hour later) for last 10 mins of “opening” — saw bits and were herded out — today is confused downer — tomorrow we’ll have readjusted to West + 3 exhibitions.

—–

16.06.79
[Lausanne. La Cathédrale]

I guess I’m back together again — yesterday I felt quite disoriented & at odds — went to bed and thought miserable thoughts — 4 exhibitions today — two of them openings, so lots of people — going back tomorrow to photograph — went back to photograph the Biennale & went through a lot of film — it actually was a little bit disappointing, except for the Canadian entry, which is spectacular! — one of the other shows is a show of miniatures (developed partly as a reaction against the large size requirements of the Biennale) — it was really more exciting. We met Mariette — also ran into Rose Naumann (from Vancouver) — generally a good day — Lausanne, the old part, is delightful — shops are incredibly expensive — I’m mostly investing in film & catalogues — it’s cool and rainy. So I’m getting to use all the gear I’ve been lugging around.

——

17.6.79

[Paris. Église Saint-Germain-des-Prés: Place Furstenberg; hippies près du Pont Neuf]

Finally in Paris – didn’t think I’d be as excited as I am [..] We got here about 11 p.m. [..] We went for a walk – I just couldn’t resist – we’re in the Latin Quarter off Bvd. St. Germain – not far from the university, Bvd. St Michel & a few blocks from the Seine & Notre Dame & all that – Super! Hotel is fine, not sure where one (if one) takes a bath/shower – sink & bidet in the room…

Spent today photographing shows where there were too many people before (at opening) – left Lausanne at 5.30.

Switzerland was very expensive – France is too, but just a little less so. Since we’re here a bit longer, will really be able to manage the meals of wine/cheese etc. – weren’t long enough in Lausanne – especially as today was Sunday & there everything (markets etc.) were closed.

—————–

18.06.79
[Lausanne. Place de la Fontaine de la Palud]

Lausanne card, but really am in Paris — Today we were all off on our own (or in twos) etc. — Michelle organizing things for the next few days — I started out with previous room mate — to practise catching Metro etc — then most afternoon on own — shopped for food and bought a little pot to boil water in — so very nice to be here — walked past where Jo & I stayed — we’re a few blocks from there — didn’t go to any museums or sights — just walked back to have my wine & cheese — nice to be able to more or less do without a map (though I have one) — I’m surprised at how excited I am to be in Paris — didn’t expect that! Don’t feel need to rush off & see or do everything — just be here — however, programme gets under way again tomorrow & that’s nice too — especially for me — will be places & shows I haven’t seen. Remember us at Eiffel, Montmartre etc. & that’s nice.

———–

19.06.79
[Paris. Perspective sur la Seine et l’Île de la Cité. Au-delà du Pont des Arts et du Pont Neuf on aperçoit la Conciergerie, la Ste-Chapelle et Notre-Dame]

Went today to see an exhibition of crafts, including some fine weaving, at Canadian House — Mariette there too (she arranged the exhibition — big wheel in Canada Council) — apparently it has been well received by the super critical French — In the afternoon off to see a large exhibition of tapestries in the Grand Palais — some good, some bad, but really good to be able to see so much — to look & look & look — I have about a ton of slides and catalogues — then in the evening we decided to all have a picnic in the Luxembourg Gardens — so everyone went shopping for bread, wine, cheese, fruit etc — it was great — (there’s a food market across from our hotel — today it was open — super stuff!) Tomorrow we’re off to see the Gobelin tapestry factory — we really do lots of walking, though the wine etc. probably cancels all the benefits. Traffic in Paris is incredible — it is really “creative driving” — don’t know how they survive (but most cars are dented & scratched anyway) — I have some Polish vodka for you.

—————

20.06.79
[Paris. Centre National d’Art et de Culture Georges-Pompidou, vue aérienne]

Today was a walking day — set off for this place only to find it didn’t open till noon — it’s an incredible building where the old central markets used to be (we had a meal near there — steak on a wooden board I think it was) — at that time it was just a hole in the ground — So I headed off to another museum (walking — still had energy then) — only to find it closed for lunch — by then it was terribly hot — Then we all went on tour of the Gobelin tapestry works — most interesting — & then back to this place to see an exhibition called “Paris-Moscow” — huge — covers everything from literature, to architecture, to interior design, music, art — of the period 1900-1930 approx. — Picassos & Matisses from the Russian collections and from private & other collections in the West (eg New York) — there seemed to be a number of other things which I’ll return to before I leave — The whole place is in glass & steel — all the structure exposed. Tonight I think we go to Montmartre, if we aren’t asleep!

————————————————————————-

Ceturtdien. 12. jūlijs. [1979? Qualicum]

Dear Inese – 

Te nosūtu Idas vēstuli, liekas viņa ļoti nostrādājusies, un arī nesaka – vai Jums būs viņas dzīvoklis un mašīna – jo laikam nezina, kad pati brauks ceļojumā.

Te – nekā ievērojama nav. Šorīt – Bozniči aizbrauc 2 nedēļas uz Kaliforniju. Dons piedāvāja – lai eju šīs 2 ned. dzīvot viņu mājā – lasīt viņa grāmatas, klausīties TV, ēst no viņu fridža, barot suņus, sauļoties – sounds good, but – es teicu, ka 2 nedēļas dzīvot kā visitoram otra mājā un uzņemties atbildību par visu – man īsti nav pa spēkam. Tā – palika, ka es tur neiešu. Dons teica ka – Svens baros suņus etc. un kad Svens būs aizņemts citur (zvejā etc.) tad – Gordons uz darbu braucot iebrauks un to izdarīs…

Šorīt arī aizbrauks Gordona brālis ar saviem divi puikām. Aizvakar bija viņi zvejot ar Svenu. (4 laši noķerti…) Gordons man no rīta piezvanīja – ka viņi ies zvejot un lai es vakarā eju ‘uz kompāniju’ – es sapratu, ka pēc vakariņām, aizgāju ap 8 pm. Tur bija tikai Barbara un Stevens – tie nebija gājuši zvejot un Barbara taisīja labas vakariņas – cepts (krāsnī, foilā) pildīts lasis, nūdeļu cepums ar sieru, salāti un – chockolate cake. Mēs gaidījām zvejniekus mājā laikam līdz 10 p.m. tad visi izsalkuši ēda vakariņas. Tad uz īsu brīdi (pēc vakr.) atnāca Bozniči un Svens un Joana. Tā visu dienu bijusi kādā meeting un bija ļoti nogurusi. Viņa nepalika ilgi. atnāca arī – kāds Whathisname – Gordona boss. Bet tik uz brīdi. Bozniči palika ilgāk un aizveda mani mājā ap 1.30.
Bija parastā ēšana, dzeršana un stupid anekdotes.

Barbara ir very slim. Uz kāda medicīniska šķidruma (‘in little bottle, 70 cents each, 4 times a day’…) noņēmusi svaru, bet nu ēda kūku 3 gabalus… Stevens – apmēram tāds pats. Ak jā – vakariņās bija arī Bruce, nezinu vai viņš bija bijis zvejot vai ne – laikam nē. So there is the social part… Laiks bija – ar showers – un nekāda īsta holidejas atmosfēras nebija.

Dzidras vēstule – o.k. bet ir par biezu, lai Tev sūtītu. Sapratu no Gordona, ka Tev bijusi ‘sajaukta galva’ no citu iedejām, vai padomiem – do not be frightened, go your way…

Šodien ir – saule atgriezusies, kad visi viesi prom…
Xxx M.

Barbara bija sajūsmā cik Tavs wallhanging skaists… Really – inspired she was.

—————————-

Tuesday 24. July [1979 — in Qualicum?]

(P.S. Rītu Dzidras divorcing business)

Hallo Inī!

Sorry about some of my letters – I was just – ‘cranky’.

Nosūtu Tev Freijkdzes kartiņu – varbūt gribi apskatīt Zviedrijas – tapestry. Nav nekas sevišķs. Nesaprotu īsti – kur tā Freija kundze patreiz dodas – laikam jau bijusi Zviedrijā – bet kā tad viņa ir Münchenē un runā – par Latvijas braukšanu no Stockholmas. Anyway – does not matter.

Aizsūtīju Tavu čeku un vēstuli uz UBC. Nav atbildes. Zvanīju – sadabūju pie telefona. Neesot vēstuli saņēmuši! Jau nedēļa, vairāk, kā sūtīju. Teicu – lai sūta čeku atpakaļ, tikko atrod to vēstuli. No vacancies.

Tā – Gordons mani ‘bukīs’ uz vilciena uz Banff 8. aug. Iet no 4 pm. līdz 12 dienā (otrā dienā). Visu nakti. Dārgi izmaksā. Bet – jau iesākts darīt. Laiks ļoti silts. Eju peldēties – un nevaru iesākt neko rakstīt un no tā ir nelabs gara stāvoklis. Bet gan jau kaut ko uzsākšu.

Kreņķē arī ka editors – tagad nav atbildējis vai čeku saņēmis. Tas ir tik absolutely disgusting – ar tiem latviešiem – ka viņi ir tik dumb. Varbūt tiešām tie cilvēki kas visādas business uzsāk – ir tik neizglītoti, ka nezin vienkāršākos likumus. It makes me mad! Neviena vēstule nav zudusi – cerams tas čeks ir jau 2 nedēļas tur – bet nu tikai viņam jābūt initējas[?] un – viņš nedomā ka – jāatbild, kur nu vēl kvīti rakstīt…

Camps te ir ļoti pilns ar tūristiem, milzīgas caravanes, visi suņi, kaķi, bērni līdz – swimming pools pilns no rīta līdz vakaram. Es peldēt eju uz jūru – pēcpusdienās un vēl vakaros ūdens ļoti silts. Te ir daudz tūristu no Albertas, no Toronto, pat no Kalifornijas. Visi rok clamus. Man nemaz nav lāpsta jāņem līdz – ja gribi aizej un salasi no ieraktām bedres malām, kur citi ir beiguši rakņāties un pametuši kā kaujas lauku.

Hope you are doing fine! Mazliet par ilgu Tu esi prom – sāk kļūt ļoti boring te…
Xx M.

———————

[from Australia]  
Trešdien 3. jūlijā 1980. 

Hallo, Inī –

Nu, tā kā tu esi tur Banffā viena, tad kādu vēstuli Tev uzrakstīšu latviski – lai Tu pavisam neaizmirsti šo valodu.
Ceru ka esi jau iekārtojusies un laiks ir skaists! Mums ir – auksts. Sestdien, 29. jūnijā, svinējām Jāņus pie Zariņiem. (Īstajos Jāņos bija literātu sanāksme). Uz Zariņiem (Engadīnē) aizveda Dzidra, tur bija arī jauniešiem domāta priecāšanās pie ugunskura un tā Dzidra arī nolēma aiziet.

Bija ļoti auksts. Visaukstākā diena šogad – sauss, bet traki auksts vējš visu dienu. Bija tomēr sakurts milzīgs uguns kurs, krūmos aiz Zariņu dārza, un lai gan vējš nesa dzirksteles dažreiz uz vienu pusi, dažreiz uz otru – visi līgoja, cepa un ēda desas, sieru, maizītes un pa druskai dzēra. Liekas – ne pārāk daudz dzēra. Man sāka salt kājas un es aizgāju uz istabu, paliku tur kopā ar citām dāmām, kam gāja tāpat un mūs tur cienāja ar saldiem cepumiem un kafiju.


Satiku – Ojāru Gresti, Zariņu Dagnijas partneri [left]. Smaidīja ar lapu kroni galvā. Visiem lika visādu lapu un ziedu, un visvairāk eikaliptu zaru kroņus! Bija arī Dagnija un viņas bērni (meita jau tikpat gandrīz gara, kā Dagnija) un bija Ojāra vecāki. Mēs izrunājamies ar viņa mammu… Ojārs izskatījās tāds sīks un bāls un vecāks – bet laimīgs un smaidīgs un darbīgs. Viņi ar Dagni laikam labi saprotas. Teicās mūs te apmeklēt. Satiku arī Šmugaja kundzi un Inci (Indriķi, viņas dēlu) tas dzīvo Melburnā, ir šķīries no pirmās sievas, austrālietes un precējies ar kādu latvieti. Viņiem bērnu nav, tikai 3 bērni no Indriķa un viņa pirmās sievas. Indriķis pieņēmies svarā, nopietns, prātīgs cilvēks – strādājot jau vairāk kā 10 gadi kā warders cietumā. Rita arī precējusies otrreiz, nezinu kur tā, tikai klavieres nespēlējot, lai gan klavieres mājās esot. Parunāju arī mazliet ar Muižnieku kundzi – tās meita Maija bija kopā ar Dzidru Newzeelandē… Muižnieku pašu nepamanīju (tumsā pie ugunskura?), tas esot ilgu laiku runājies ar Dzidru, lasījis savas dzejas…

Bija daži jaunieši un mazliet aplīgošanās. Aizbraucām pēc 4 pm nodzīvojām līdz 12 naktī gandrīz. Otrā dienā (svētdienā) Dzidra brauca izbraukumā ar busu ar Mārtiņu un tā draugiem, kaut kur ārā, diezgan tālu no pilsētas (2-3 st.) uz kādu ‘krogu’ Jaz mūziku klausīties. Braucot arī visu laiku spēlējis džezs un Dzidra atbrauca ar trakām galvas sāpēm, no trokšņa, braukšanas etc.

Mārtiņš – rādās lādzīgs, bet very simple laborer man, kas izšķiež visu savu naudu ar draugiem, partijām pubiem. Tagad nākošā sestdienā te taisīs milzīgu partiju. Dzidras draugus arī lai lūdzot – bet Dzidra domā, ka viņas draugi labi neiederēs tai klasē, un neko daudz nelūgs, varbūt tikai Imantu ar viņa meiteni (tie prot visur labi justies) un varbūt Dagniju ar Ojāru. Es varbūt nepalikšu mājās, varbūt sestdienas rītā braukšu uz Newcastli, (beidzot)…

Dzidra un Tālis abi ir ar coldu – abi gan iet uz skolu, bet pūš un šņūc un galvas sāp un noguruši. Flū un headcolds. Es turos vēl diezgan labi. Nekāda colda nav. Tikai jāuzmanās ar kāju saaukstēšanu, tagad, kamēr ir elektriskais blankets – nejūtu tik ātri reimatiskas sāpes mugurā vai ceļos. Ziema ir kā jau ziema – mazliet jātinas lakatos un jakās un biksēs. Man labi noder abas garās ‘vatētās’ kleitas (varu atstāt pidžama bikses apakšā tām arī pa dienu…)

Ar manu grāmatas iespiešanu caur Preses biedrību – nav izredžu. Zariņš teica (tas ir — Zariņiene), ka viņu princips (tas nu gan ir tīrs Zariņa princips vien, bet preses citi biedri jau pagaidām iebildumus neceļ) – izdot tikai autoriem viņu – pirmās grāmatas. Tā tad – Zariņš prāto iespiest kāda Krauļa grāmatu, kas jau savus stāstus ir pag. gadā iesniedzis. Citi gan (Eglītis un Luce) teica – ka tam ir tikai tādi skolēnu domrakstu vērtība, gari un vienmuļi stāstījumi, bet – pirmo grāmatu katrs grib un Zariņam tā ir viņa karjera. Zariņiene arī teica – ka tādu piemiņas grāmatu Klauvertam, nespiedīs. Tas neesot viņu principā paredzēts. Ja lugas – tad lugas… Nu redzēs. Varbūt ir iespēja – ka es varētu piekļūt pie tās lietuviešu preses – (viņi visu tur tikai tagad drukā) – privāti, tas ir ja man būtu nauda, un ja es varētu sarunāt Eglīti, lai tas palīdz ar kļūdām – tur kaut kā esot milzīgs darbs koriģēšanā jo tie lietuvieši lativski neprot un drukā tikai to ko saredz (vai nesaredz…) Tagad vēl par to nebēdāju. Varbūt – ja tas būtu lētāk un vieglāk – varētu tur iespiest vienu dzeju krājumu. Bet vispirms – gaidīšu (rakstīju jau tur un jautāju ko dara?) uz savu vēstuļu grāmatas iznākšanu. Ja nu reiz tā grāmata ir visa salikta – vai tad viņi nevarētu steigties – un to iztaisīt! Taisni brīnums, kā viņi tur ķēpājas – te Elga Leja savu dzejas manuskriptu tikko tikai nodeva drukātavai un līdz septembra vidum – tā grāmata būs gatava un iesieta! Izmaksāšot ap $1700 Zariņiene teica, bet ko viņa saka tas nav gluži 100% ticams. Bet varbūt apmēram tā var būt. Es krāju naudu (no pensijas tikai) un dažreiz arī izņemu vairāk, kā vajadzētu, bet neko jau lielu nepērku. Ja man vairāk nebūtu jāpiemaksā tagadējai vēstuļu grāmatai – tad jau ir iekrājies mazliet arī priekš nākošās grāmatas, lai gan priekš tās – negribētu ņemt citu naudu, kā tikai to, ko ceru ieņemt no vēstulēm. We will see.

Kā Tev izgāja ar to architektu? Ceru – ka pārdevi! Tas būtu labi viņiem arī – izdekorēt ar viena mākslinieka darbu, ne saraibināt no daudziem…

Un – kā iet Banffā? Nebūs jau tev daudz laika rakstīt. Atsūti tikai kādu kartiņu! Sveicini vecos draugus – Mariettu, tās 2 francūzietes, to delikāti muffinu ēdēju… tos es atceros… Tā resnā amerikāniete jau šogad varbūt nebūs. Nu – lai Tev labi iet ar visiem Taviem lieliem uzdevumiem, tikai neņem neko pie sirds, zini – ka Tu tagad vari darīt kā gribi, vari rīkot un pavēlēt…

Mumford kundze piezvanīja – viņai esot ļoti slimas acis, nevarot vairs pat lasīt, bija bēdīga. (Varbūt nu ir labāk.) Teica – ka jāpaliekot – ‘in touch’ ar mums, būs jāatgādina Dzidrai, ka mums ir viņiem jāpiezvana… Ida arī piezvanīja – šinī septembrī viņa jau ņemšot lielo atvaļinājumu un braukšot uz Šveici pie radiem, uz vienu gadu pat varbūt… Un tad vēl mazliet pastrādāt (varbūt arī nē) un sākt – pensiju.

Clives septembrī pārcelšoties uz Melburnu – uz lauku mājām, ko viņš jau esot nopircis ($35,000) Dzidra vēl visu laiku domāja par Clivu – tikai tagad Mārtiņa partijām un visādu Mārtiņa un citu kungu tur, uzmanību un flattering, un arī to, ka Glenda nepinas pa kājām, Dzidra atgūst paļāvību – bet badojas un badojas un nāk no skolas absolūtely exhausted…

Lai Tev labi iet!
Xxx M.

——————————-

Ceturt. 10. jūl. 1980.

Mīļā Inesīte,

Gribu rakstīt Tev mazliet arī latviešu valodā, lai Tu pavisam to neaizmirstu, bet liekās, ka neko labi nevarēšu izteikties…

Vispirms – biju pie Qantas – biļeti pagarināt nevar, tas jau nu tā ir – viņiem ir simtiem šo charterflightu, un tos nevar mainīt. Bet viņi var man atmaksāt (arī tikai kā depozītu jaunai lidojuma biļetei) – atmaksa iznāk tikai 240 dol. Canadian, vai apmēram 180 dol Australian. Bet – return biļetes martā uz vienu gadu – maksā tikai A. $650.- Iemaksājot refundu ($180) man iznāktu nepilni $500.- Un – tas man liekās būtu pavisam ok. Man ir tāda sajūta, ka es nevarētu Dzidru atstāt pirms viņai beidzas skolas gads un viņa kaut ko izlemj un izkārto – ko viņa nākošā gadā darīs. Tik ilgi man būtu te jāpaliek un jāpalīdz. Martā braukt būtu labi arī tai ziņā – ka es būtu vasaru te, un tur pie Jums tad arī tūlīt sāktos pavasars, Jums nebūtu daudz jāgudro – kur mani novietot, kur iekārtoties. Tie četri mēneši te ilgāk jau paies ātri. Kā tu domā – vai tā būtu OK? Braukt uz Jums es gribu ļoti, un kamēr man vēl ir kaut cik spēks, man arī jāizmanto visas iespējas – būt pie vienas un pie otras no jums. Man šī izkārtošanās ar biļetēm un braukšanu – ir jādara tagad tūlīt, martā būs daudz gribētāju braukt, jo tad ir vislētākās biļetes. Pēc tās ‘buklet’ skatoties, ko Qantas man iedeva – izskatās ka Martā visos datumos ir cenas biļetēm tās pašas. Man tikai ātri jāizlemj noteikts datums un – jābukij… Tad es pie Jums ierastos apmēram tai pašā laikā, tikai mazliet varbūt vēlāk – kā Peters un And. Pie Jūsu pārkravāšanās uz jauno dzīves vietu es tāpat nevaru būt, ja arī es izlietotu šo biļeti. Bet dabūt return uz gadu, piemaksājot tikai $500 – liekās labi, bez tam kaut kas man te būs ko padarīt varbūt mierīgāk arī ar manām grāmatām.

Šodien saņēmu vēstuli no editora – sola (atkal!) ka grāmatu es saņemšu augusta mēnesī. Ja tas būtu pilnprocentīgi taisnība – tad tai grāmatai būtu jābūt jau – gatavai, un tūlīt tā būtu jāizsūta… Varbūt jau beidzot apmēram tā arī būs. Es tikai rakstīšu lai man atsūta pāris examplārus pa gaisa pastu – lai es varētu sākt iepriekšēju iztirgošanu un dabūt mazliet naudu atpakaļ. Beidzot tā lieta varbūt būs kaut kā iznākusi! Ja būs kaut cik izskatīga tā grāmata – tad varbūt sūtīšu viņam dzejas – lai labi ātri izdod tās. Vispirms – apjautāšos te ar tiem lietuviešiem – vai es te (bez Zariņa un preses biedrības palīdzības) varētu izdot dzejas vai stāstus. (Labi būtu – ja tā vēstuļu grāmata iznāktu (un pienāktu te) laikā, un naudu varētu mazliet dabūt – tad varētu ielikt no tās jaunā grāmatā – citādi, man nav patikas par izdošanām vairs domāt.)

Vai Tu runā franciski? Kā iet pa Banffu?
Mums ir ziema un laiks diezgan auksts.

Dzidra un Tālis slimo ar coldiem, klepo un ir ar temperatūrām – bet abi iet visu laiku uz skolu. Es turos labi, tas ir bez colda, tikai – pretty useless visādā veidā. Nekas nerodas, nekam nav laika, bieži gara stāvoklis saiet dēlī cīnoties ar Tāli etc. Nupat šodien, Dzidra aizgāja asaras liedama uz skolu – vakar Tālis sauca lai viņa atnes viņam kaut ko ‘speciālu’ no veikala (dzērienu, loles, vai ko tādu) Dzidra, teica ka nevajag, ka nenesīs – „Tad es neēdīšu vakariņās” Tālis piedraudēja, neēda arī. Un bija saskrāpējis visas lapas savā mājas darbu burtnīcā aiz dusmām – šorīt Dzidra tās atrada, lika Tālim taisīt homwork, ‘deva pa asti’ un visādi mēģināja iedzīt tam galvā – ka jāuzvedas, nu – tad viņš kādu brīdi ir labiņš un mīlīgs un nākošā reizē sāk atkal savas tiepības un spītēšanos, pretī runāšanu, nepaklausīšanu etc. Tas viss būtu normāli, ja viņš nebūtu tik pārāk ass un rupjš un tik ietiepīgs ar to ko viņš grib un iedomājas un dara aiz muguras, ja nevar taisīt acu priekšā. Tas viss traucē viņa attīstību – viņš uzvedās kā bebis un dara visu bez apdoma – „Nekarājies fridga durvīs, tas sabojā fridža durvis. Mammai būs jāpērk jauns fridgs, viņa nevar nopelnīt tik daudz…” Simtām reizes par tādām lietām viņam var skaidrot, kas nav jādara – viņš to neņem vērā, un tā viņam ir jāskraida pakaļ, kā tādam idiotam, kur viņš tūlīt būs 7 gadi vecs… Bet – varbūt jau mazliet viņš arī – pieņemas prātā, kā to saka. Lasīt viņš tagad lasa jau ļoti labi, vispār visu – arī uzrakstīt mājas darbu un uzzīmēt ilustrāciju tam klāt (kā to prasa) viņš var ļoti labi, tikai 2 nedēļas jāgaida un jāstumj lai tas iznāktu – savas atbildes par to, kas viņam jādara – viņam nav nemaz un nav it kā darba prieka – bet jāgaida, jāgaida… Melus no patiesības viņš neatšķir vai nemaz…

Nu tik daudz par Tāļa nebūšanām es negribēju rakstīt, tā tikai kad sāk, tad nevar izteikt kā tas viss ir – un iznāk gara runāšana. Bet tā tas nu ir, ka Tālis ir gandrīz vai visgrūtākā problēma Dzidras dzīvē.

Jaunais boarders taisīja lielu partiju, kopā ar Dzidras draugiem. Dzid. lūdza tikai dažus – bija viņai atnākuši Dagnija ar Ojāru, vēl kāds jauns latviešu pāris, ko es nepazīstu, tad Hans un kāds aktieris, ko Dz. iepazinusi pag. gadā, kas bijis prom Anglijā tagad un nu atgriezies un spēlē Kiribilly pubteātrī, kur Dz. ar draugiem vienu vakaru aizgāja. Es pag. sestdien un svētdien biju Newcastlē un visu to lielo partiju neredzēju. Esot izdevusies ļoti labi. Dzidrai gājis labi, un citi arī bijuši priecīgi. Mārtiņš, tas jaunais boarders, grib gan nokārtoties šeit tā, lai viņam te ir ‘jumpinbed and breakfast’ bet Dzidra mazliet paflirtējusi – tik noteiktas lietas negrib un nu ir diezgan ko gudrot, kā to iestāstīt viņam… Bet gan jau viņa izkārtosies, viņš tagad būs ilgāku laiku prom, 2-3 nedēļas un tad arī, ja viņš te to istabu patur, viņš tomēr būs tikai pa nedēļas nogalēm. Citādi mums māja – mierīga, neviens pa virtuvi nekrāmējas… Man uz Newcastli jābrauc otrreiz, jo tā galerijas dāma bija tik aizņemta, ka nevarēja man appointmentu dot. Viņai bija divas izstādes tur, un speciāl dinner etc. etc. Aizbraukšu otrreiz. Dzidra ir sakārtojusi labu folderi ar ziņām par sevi, ar slidēm un dažām bildītēm no gleznām, to foto varētu būt vairāk, jo slides ir gan ļoti daudz, bet visas nevar tā uz reiz labi redzēt – bet ir jau labs un bagāts pārskats – what there is to expect –.

Ar tālāku rāmēšanu iet – lēnām, bet Dz. patreiz – taisa jaunus zīmējumus – viņa saka – scribble – bet tas ir tas pats vien creative action.

Man būs jāņem jauna pase – būs tur atkal daudz visādu iešanu un atjaunošanu, jo pase ir jau visu gadu kā novecojusi. Bet – to visu jau varēs izkārtot. Būs jāatjauno arī uzturēšanās atļauja no Kanād. Embassy. Vējš tik auksts, ka negribās nekur skraidīt, bet – jāsāk vien būs, un ies jau drīz – uz pavasara pusi. Gaidīšu vēstuli – kā iet Tev ar visu, kā ar jauniem uzdevumiem, etc. Tikai – neņem neko par daudz pie sirds, neņem – on your back anybody and anything – liec vairāk visu uz citiem arī…

Lai Tev labi iet.
Xxx M.

Did you go to Siettle? Is Gordon in Victoria? M.

———————-

Wednesday, 6 August.
[Erna to Inese]
[sent to Banff, forwarded to Victoria, B.C.]

Dear Inese,

Thank you for the letter from Banff… We got the last National Geographic with pictures and story about Canadian Rockies and especially about – Banff. All about the millions and millions of tourists, and black bears and grizlies and wilderness and horse pack trips etc. etc. but not a word about the Banff Centre and colledge and art etc. So – the usually story. But it is good to look at the added map with all the lakes, and roads and some very colorful pictures, and one – Banff in the late evening (with lights) deep in the valey, fotographed up from one mountain, with 2 late skiers there.

We have some hope for nearing spring, had a long and pretty sharp winter. It might be, that the cold winter stopped us from more vital artistic activities. I have not had the courage to go for second time to Newcastle to arrange the exhibition, Dzid has not done any search for galleries here. But – we have gone to some performances – theatres, play readings, films, I keep walking to the park, reading too. And soon now – the warmer days might come. already have nicer air at daytime. Alltogether – we had not much rain – so nothing to complain.

I have not been yet to Canadian Ambassy – have to go, settle the extent of my stay, if possible. In Canada, when I got the permission to stay a year here, the office cleark said – just go and ask for more extension and you will get it. But have to ask about it before I make all my plans to stay longer.

Your plans in all the directions seem to develop just fine! Even your French comes in so good a use. It sure will help your popularity a lot! So enjoy yourself with all the social life you get there. You will be able to do your work more freely at home afterwards. And – the big success with the selling those 3 pieces! Also the news from Hope seems to be good – pleasant surroundings natturvise etc. I would like to join in there straight away – but I think I have to stay until March, and also – enjoy as much as I can the goodies what is here – the theatres, the big city etc.

… Just now – went and asked about the extension of my stay away from Canada? I can get it, have to fill a form, and supply a photo. So – that I must do. It was a long walk around the city, to find the ambassy, also went to David Jones for some goodies – cheeses, smoked ‘teylor’[?]. Canadian smoked salmon costs 32 doll. a kilo! (Teylor – 4.25.).

Wednesday, 6 August.

Nekas jauns nav noticis, ziema ir vēl ar aukstām naktīm, un mūsu māja (lejas stāvā) stāv auksta vai visu dienu. Kurinām kamīnu, zāģējam visādus malkas gabalus etc. Bijām uz barona Tysena gleznu ‘privāt collection’ izstādi. Ļoti liela – ļoti daudz labu darbu no visiem (visvairāk franču) meistariem. Bija kāda neliela Dali glezna, no kuras būtu aizsūtījusi Gordonam reprodukciju ja būtu bijusi – ļoti ‘patīkama bildīte’… Ejam arī šad un tad uz teātri. Vēl nevaru īsti brīvi kustēties ziemas aukstuma dēļ. Arī – nepatīk, ka jāraksta kaut kas Rakstnieku dienām – vispār tā ķēpāšanās ar tām ‘Dienām’ ir tāda plāna un ne visai īsti kulturāla padarīšana. Bet tā jau visiem mums jākārpās lai kaut kas notiktu. Ja Tu atbrauc mājās kādas desmit dienas pirms 15. Septembra – lūdzu izsūti man to garo melno kleitu ar jaciņu – ar sarkano oderi, ko gatavoja priekš Tavām kāzām, varbūt ka es to varēšu uzvilkt rakstnieku dienās. Tur jau būs vairākas dienas no vietas – un negribās neko jaunu pirkt. Tā kā mēs tagad te turamies mazliet pie kaloriju skaitīšanas, varbūt es varētu noņemt vēl kādas mārciņas un tikt tai kleitā iekšā.

Tālis noteikti brauks Clivam līdz uz Melburnu šais holidejās, un brauks jau vienu nedēļu iepriekš hol. tas ir – jau nākošā ceturtdienā. Tad mums būs brīvākas dienas visādām iziešanām. Tālis gan pēdējā laikā ir mazliet jau pieņēmies prātā! Dažreiz esam aizgājuši uz teātri un atstājuši viņu vienu. Nekas ļauns nav gadījies – bet pēdējo reiz jau bija kāpis virtuvē pie plauktiem un tā viņu tomēr nav droši vienu vēl atstāt – var nokrist kaut kur kāpdams. Skolā viņam ar mācīšanos iet labi. Matemātikā un lasīšanā vienmēr – good. Tāpat ja uzraksta un ilustrē kādu mājas darbu (ar mammas piebakstīšanu, lai to dara) tas arvien iznāk labi. Tā – varbūt sāks iet viss uz labo pusi. Tagad pa holidejām viņš būs farmā – kuru Clives ir nopircis, tur viņi jau sāks pa daļai dzīvot un iekārtoties. Mums – boarderi vēl ir tie paši abi. Tas, kas brauc te tikai pa weekendiem, gan ir tāds sarūdzis, ka – Dzidra neielaižas uz visu ko viņš gribētu – bet kaut kā jau vēl nomierinās. Otrs cīnās ar savu bistro – tagad ir apstaigājis visas galerijas un ielūdzis visus māksliniekus nākt viņa Bistro, kā mākslinieku satikšanās vietā, mainīs bildes pie sienām etc.

Mans editors solīja ka augustā es noteikti saņemšu grāmatu – augusts jau labi iesācies – ja viņi vēl nav grāmatas izsūtījuši – tad līdz rakstn. dienām tā te nepienāks. Kaut būtu izsūtījis kaut kādas pāris grāmatas pa gaisa pastu – bet man ir apnicis rakstīt vēstules un klausīties viņa solījumus kas nav un nav vēl pildīti – bet gan jau nu reiz būs. Par Dzidras izstādēm arī nav nekas vairāk darīts – varbūt kad holidejas sāksies, varbūt Dzidra pati varēs aizbraukt uz Newcastli un apskatīties – vai viņai tā galerija patīk etc.

Tu droši vien strādā ka put! Un Jums tur būs atkal skaista izstāde! Nu – raujies, raujies, un lai Tev viss labi jo labi sekmējas!!!

Tikko Freijs piezvanīja – viņu Dace izšķīrās un tagad esot arī manta izdalīta. Dace, tāpat kā Dzidra, atmaksā kaut ko par māju un tā paliek viņai. Bet esot par lielu (maksājumi par lieliem) un viņa šo māju pārdošot, pirkšot mazāku. Kaut kā tā jau Dzidrai arī būtu jādara, tikai žēl šīs vietas.

Lai Tev labi klājās!!
Xxxx M.

——————————

12. august 1980

Dear Inese and Gordon

I am writing this note – just to share your big success – Gordons new pleasant work in Hope, Ineses enormous luck with such high class order! I hope, you Inese, will be able to work that thing as you please and let yourself go on all your creative forces freely. I wish you all the ideas to be realised without too much frustrations, doubts etc. We here are still under those things – frightened to grab the bull by the horns…

Now – the holidays are almost starting – Tālis goes to Melbourne this Thursday (but we do not know for how long, probably not for all the holidays, as he is going away couplle of days before the school fineshes).

In those free days I have to write something for Rakstnieku dienas. If you have not done yet the sending of my dress – leave it. I will have the long one (silk, what I have here) to wear for the ball (or something) and make together some new, or halfnew outfits. The spring is kind of starting – we have already nice and sunny days. The nights still cold, but not too bad.

We (that is – I) hope that we will make a trip to Newcastle and may arrange an exhibition there. I am speaking of it all the year already…

Clive is leaving for good to Melbourne now together with Gay and Tālis. They go to Clives new farm – halfanhour drive from Melbourne. Clive will soon stay on 3daya week job, and live in farm mostly. Now (from thursday on) they will go and arrange the farm – house, and garden etc. etc.

Dzid imagines that they will live – so beautifully, so good, so ideal etc. etc. and has trouble to persuade herself that nothing will be so perfect and ideal that she should envy – but so the thinking goes.

Our boarder did not come this weekend from his job in Newcastle – we got message from his friends, that he is sitting in jail for some driving troubbles. He needs $400 to bail him out of jail till the court day, and the friends did the money finding. But we have not heard of him, how it all goes. He had lost his driving licence for a year, and there were only 2 month left, and he could get it back, but now he has fallen again for something, just driving without that licence or something more. He was coming the weekends here, dead tired from the long drive after work (often from Glosester) then all the weekend drinking and parties, then driving at night back. Last weekend he was sitting in our loungeroom quite exhausted from the good times – and waiting for his friend late after the midnight to start the long drive back to work. He said – his friend will drive, he will not – but how it all was – who knows. After all he has been driving and now is – basta. Dzidra is thinking only of her board money – if he will come and pay. The other boarder keeps trying with his bistro. One of Dzidras pictures is there too, and she changed it for another one after 2 weeks – so at least there is some exhibited from her works. Now all our hopes are for the holidays, to do some working, some going around to the galleries to offer the paintings etc.

At Latvians there is a play (first night) this weekend – I have to go.

Have not heard again from my editor. Promised – that the books I will get in August… Today I send them a card to remind them about that…

Well – you probably have not time for long letter reading – so I will finish… We are eating some healthy food – lemon tree still gives us most delicious fruit – mild, juicy almost like oranges – we make jelly (with gelatine, out of them – all juice and skins). Sometimes I am making also alfalfa at home and beansprouts…

Have good times! Be happy! Enjoy your success! Good luck!
Xxx M.

Friday – Tālis away to Melb. We – Dz + me were to a theatre – play (in Nimrod) written by a young Latvian from Quinsland. Had learned acting in London etc. The play – ‘Backyard’ – about Australias suburban life. His name – Jānis Balodis – Australians pronounce it Žanis Baloudis – sounds funny…

The big city’s happening was the 23-24,000 people ‘jogging’ from Town hall to Bondi beach. ‘City to beach’ 14 kilometres run, had to be finished in 45 min.

It was an amazing sight how they (the mass of people – standing full street from Town hall till the other side of the Hide park) moved, like a cloud of ants, children, women, oldies even cripples – some finished in 2 hours time…

—————————-

Tuesday 2 sept. 1980.

Dear Inese and Gordon!

How are you ??? Will you have to pack out of Victoria soon? Good luck! I got the dress you sent me, Inese. Thank you very much. It came on here perfectly fine. I am a little too fat yet for it, but I can get in it in… And I have 3 weeks to count calories! I do not know if I really will need it – but I might – there will be Rakstienku Dienas, Kultūras dienas and Eižena Freimaņa piemiņas vakars – he composed music for 3 of my poems, and there will be a concert, and I have to be there too… These all are small things – but have to attend they and etc. etc.

Our holidays were fine, and they practically are ending tomorrow when Tālis will arrive… However Dzidras school starts halfaweek later. Dzidra felt Tālis absence as releaving and relaxing as I did. She felt happy, took paintings to Maquary Univers. exhibition (however – no prices for her this time…) and is painting big paintings and plans to send some to Blakes exhibition which starts late September. I have not done a thing new – but have sent things to Latvian paper, have rewritten and revised a short story for Rakstn. dienas. (Found also the good reader for it – Zeltīte Nīce.) Now I am relaxed about Rakstn. dienas no more to worry too much.

This weekend I was in Newcastle with Freijs – we almost have sommer here. At least some days have been perfectly warm. In Newcastle I was sunbathing one day with others, but next day drank too much wine (with the others…) and was sick at night… But the day after that – I was allright again, exept a little slower and weeker…

With Dzid we have been round to all the nearest galleries to look at the exhibitions – to learn what really goes on in the art world? Before that Dzid took some of her drowings to the top gallery where all the ‘big aces’ are exhibiting, but she was refused – was asked if she has paintings too, but really they were not interested to start with an unknown artist just by seeing some of his drowings. Dzid of course (and me too) had to reorganise our thinking and our ways to making new plans! Dzid took it quite reasonably – looked at all the other exhibitions – found out – that she is allright, but she might need to exhibit not only drowings, but make some new paintings too – and started to work quite happily. So – the big attacking Sydney – is just a little postponed, but also – already started with the exhibitions to be joined.

Only – harder changes will bring Tālis returning, and school. But at the moment Dzid seems to be on her way to work even in between other duties. She has made a big painting for Ojars Neimanis – she phoned him and he settled a day to come and pick it up – and then postponed the coming, date not now settled. Dzid thinks – may be the wife said a word. But – once he will come. The painting is unusually romantic and sweet – like those she made for the theatre hall, and which were sold — with plants (green, green) water, sky (blue) birds (white). About the same way – she has painted one still bigger which she plans to send in for Blake. But she is not quite satisfied, and will try to paint one more. My air ticket, to Canada and back to Sydney, is in my pocket! I have to go (and come back if wanted) in 15. of March (1981-1982). For my old ticket I got $282 refund and had to pay cash (at once ) — $396.- I think – it came out just fine. But the little cleark was working 2 days to get agreement for it from 2 bosses which one was willing and for it – the other not willing and against it – there seem to be dozens of kinds of rooles, which have to be (or not have to be) followed – all, or some, or none… I still have to get the visit extension – but my foto and a filled out form is already there – I have only to bring them and show – my ticket. (They were not happy to give me one more year to stay here, as for a while seemed, that I might get only an oneway ticket, but free to take my trip in one years time. What was not really what I wanted myself.)

Dzid also have spoken to the saturday market people – and one sat. morning she will take her ‘cards’ there and might get a half table – and I am making some little embroideries to join. So – in the last days we have been quite productive…

Hope you both doing fine as usually!!
Love xxx M.

P.S. Our boarder phoned (sent money too) that he has got his courtcase postponed…!

———————-

Tuesday 12. Sept. 1980.

Hallo there!

I hope you are in the new – magnificent place, in the special corner of that magnificent country! Much happiness, good days, success, health and wealth etc. etc. Thank you for sending me the cuts out of the magazines – I think of the place quite often and wish to start there a good time too…

Dzid does not think much of going there. She is busy here… The bad news first… Dzidras car was stolen. On sunday morning (last week), she discovered – her car is gone. Went to police – could not find her insurance papers, discovered – the last payment has not been paid (no reminding has been sent), and if the car will be lost forever – no compensation she will get. So – worries and anger… On wednesday night police phoned – they found the car not too far away somewhere on the street. Dzid went straight away and got it home – badly bent in, at right front wheel, damaged something at the pedals inside, — but – it moves. She will have to spend some hundreds to straighten it out, but the first good thing the old wreck could help her was – to take her big picture to Blakes exhibition…

Further – the good news: Dzid got invitation to Dagnijas and Ojārs wedding on 9th November. She is glad to go.
In holidays started outburst of Dzidras painting powers have not stopped and she is busy working out pictures and sketches.


Ojārs Neimanis and his wife [left] came and happily took the big painting (what Dzid prepared for them) home and gladly paid $250.-

After Rakstnieku dienas (yesterday, the monday after all the 3 days festival) I invited the outhors and literature lovers here home at us. It was a nice – open day, they come (not all of them, but sufficiently many) had a good chat – and the best thing for Dzid – as the last two persons came Vita Kristovska and Krīvs. He has been a painter, an owner of a little gallery, now has a commercial art office. He has a really sharp and trained eye for paintings and artists talents – (as he has been experienced juging them for his gallery once), and he was astonished by Dzidras abilities. Incouraged her to start with exhibitions, said just the same advice that you, Inese, did – to let the word Dzidra be here and there and more and more of it – and let the critics notice it and, start to speek – and then she will have the material with what to impress the big galleries and get possibilities to exhibit there. He described very clearly what the hard, but necessary road to all that is. First – just not to postpone anything – start at Latvian house, then Newcastle etc. Dzid – is impressed and has got a real push, and will do all the starting. Krīvs liked very much her drowings, her little abstracts and the big works. He said – she has rithem, composition, aliveness etc. So – at Latvians the hall is not hard to get, and in nearest future Dzid will have to bring her paintings and all her stuff there.

My Rakstnieku dienas also went O.K. Zeltīte Nīce did a good job by reading it (my story) – people liked it, thogh I think – it was just a little bit too long, but others were still much more too long. Got some compliments. Then, here at home, I showed the paperback – my new book, the letters – and it is to be hoped – the book will go well – only troubble is – the editor is sleeping again. Before Xmas he has to send the books here! How to impress him to finish the job – I do not know. I hope – he will move again.

Last tuesday Ida visited us – said goodbye, and on wednesday left for Switzerland, for nine months or so.
The weather is warm and sunny, the nights still cold, but – the spring is here. Hats, onepiece swimmers, pants with narrow ends – are in. All kinds of walking ‘sneekers’ ar in etc.
We were voting our local leaders – from the laborer list…
Tālis had a cold – but not too bad, all others – O.K.

I got at Rakstn. dienas a present from Ozoliņa kundze – a long, nice josta – belt. Here at home they brought cut flovers, 2 little pots of living flouvers and there are a casket and 2 bottles of riesling and 3 boxes of chocolates left – (and beere and a flagon red wine from our supply) so we could have a party straight away continued, but we have to work. I have to write a novel – that would make bigger things of me – however – the troubble is the printing of the stuff what I already have…

We will wait news from you! How all the big things are going and how is the new place??
Xxx M.

——————————-

 24. okt. 1980.

Dear Inese and Gordon!

Now it is really a very long time since we have heard from you!! I am waiting for – November, as you said – in November you will finish your big work! I hope – you do well and there is not too much trobble with it all!!! Keep cool. Take your time. Ann Dads companion phoned last week, so we know, that you are moved to Hope. Sure – it all makes you terribly crowded with little and big duties, but as soon, as you have a minute – write some lines!

We are struggling like always. Dzid is still in creating mood, still produces new paintings (experiments and working with colors,) has also survived a second ‘shock’ – the painting in Blake exhibition was rejected. It was not framed, they asked – all to be framed, but this is so big, even it seems not possible to put in frame, and so – still Dzid felt the rejection painful. But when we went to Blake exhibition – we were shocked by the quantity, and by the unexplainable choise of works – half of them ugly and bad. The first part going through the Bank hall (where they are put out) we both had sad feelings – that Dzidras painting is not to be seen there, but going further – we both confessed to each other that we had the feeling – good that Dzidras work first is not be seen here among the rubbish and peculiarities. And it was not – only becose Dzids picture was rejected… Straight away – we put it on the roof of the car again and went to Ryde – for another exhibition. Halfway down – the wind tore off the picture (one side) and broke the frame, pushed the wood through the canvas too… So – we turned back, and as it was the last days for the entrees to that exhibition – the picture has not been restoureted – it will be quite a job to pull the canvas on a new frame – and then may be also – put a frame around it. – So – there has been hard moments, but Dzid is settling down – doing and appreciating her work. She also thinks – she has much to do – to make bigger paintings, to experiment etc. and as there is no much hope of selling at the Latvian club – she does not start the effort to exhibit there – she – is in working mood and have to use it!

I have not done absolutely nothing. But there is a good change for me now – I (for the first time now) have my typewriter upstairs in the room, where Martin (formerly Glenda) was – Martin likes to be downstairs – so I happily accepted the change in our rooms. I have to be careful with the stairs – but I think I can manage that. All other things here is much better – the room is much bigger, really my own, as nobody has to go through it or even near it – and here I will not feel so much the weather changes. I really hope, that I will put around all my unfinished works – and go happily through them, here I feel free from the fear of interruptions, and that for me is very important. There is not much news othervise – We have not been out much lately, the weather is summerey warm, Tālis got a bike (secondhand, mamy bought for him), and sometimes we all, or they two only, go to park and have a good ride.

The promise to have my book on August was a ‘bluff’ – there has not been no letters, no explanations – just nothing from the editor. I wrote a short letter – that they should send out the books this month… I also phoned Ojārs Neimanis [left] – if he has an advise – what to do in such a case – and he said, there is hard to do anything impressive from here. But he suggested to write a demanding letter, and if there is no news in 3 weeks time, then he might think of something more official to attack him. We will see. It is annoying. It is also hard to understand – why he does not finish it, as it is already set in print, and even promissed so convincingly – you get it in August…. I wish, I had learned and tryed to write in English. I even am tempted to start it now… But…

Ann said about them – that they go to bowling every day, and even twice a day, she also said – that she is not allowed to phone or write to Dzid – she was away coupple of days from home, and then phoned…

All our love to you! Do not work to hard – let them wait a little if you are late…
Love to you both from us. Tālis is strong and – not too bad!!
Xx M.

————————-

Monday 10. Nov. 1980.

Dear Inese and Gordon.

Thank you for your letter. So you are in the new house, the new place! Who of you will bet that I will not come to the magnificient country – will loose. Only in case (what seems not to happen…) Dzidra would be too deep in her troubblesome life, I would stay here. That is – without a break to go to you place. Tālis is not too bad, but still – he is a full time job for everyone who is around him. We have dry weather all the time – exept yesterday for one day it was raining. The country is black and brown, but city is just beautiful. Dzid was to Ojārs + Dagnijas wedding. For the present we bought a ceramic, a pot (vase) from Dzidras friend Willy, in his exhibition. By the way – it was an annual exhibition of North Sydney – many potters and painters and weavers – (Willy hoped to get Dzidras paintings there – but the Gallery has their own countless painters…) and the paintings were not very good, but the weavings were – just owful! Even big pieces without any taste of colours, composition etc. (So were some wallhanging pieces in the Latvian rokdarbu izstāde.) Somewhere there are good weavers – but mostly around there goes just – crap.

Tomorrow Dzid will start marking, — every afternoon she will go from 4-9 pm or so, for 2 weeks.
Then – soon after that will be the holidays!!!

Clive, once in a phone call, when he had come to Sydney, mentioned – that to take Tālis for the Xmas holidays, will be pretty dificult for his mother… Now, couple of days ago he phoned from Melbourne – talked to Dzid, how she is guilty herself that she has lost him… If she would be more understanding – all would have been good… How he misses – Tālis! Will she miss – him too, and may be she would not let Tālis come all the holidays to Melbourne?… Is not he a hipocrite?? Dzid said – no, she wont miss Tālis for those – 6 weeks, having him all the year here. So. It is not yet quite sure, if he will have Tālis for the holidays. If not – we have to plan to put Tālis in some childrens holday home. I cannot imagine not having a break from him, for some weeks… And Tālis would need some more strict patterned life for a while. He is not too bad – but all modern children, how much I can see – are burden on their parents much more as children ever have been so. They are demanding, crancky, stubborn, rude, noncooperative, lazy and with all that develop slowly, stay babylike, without respect for people and things. They are full with the TV crap, full with pocketmoney buying crap etc.

For the first time I think – it is not bad at all that you have no children. They are just new human beeings, without special mistery, and if they happen to have their stubborn demanding characters – they just use up your life. Sure I am blubbering nuncence, the sun is disturbing my typing – and that is why I see all like that. But – there is much truth in that horrible statements of mine… I just started to read a book written by a French Canadian author – Rejean Ducharme – ‘The Swallower swallowed’. My editor (after receaving a short and demanding letter from me) has written again – a promise, to get the book ready till Xmas. I do not believe in his words, but – once he will finish it, I believe in that. Alltogether I am full with nasty thinking of everybody and everything. I am trying not to – but it is quite a fight to keep oneself mild and good and happy etc. etc. Dzid has met some younger Latvians in the wedding who might buy some of her pictures, if she will make an exhibition. So – after marking, — we have to think of that.

Imants girl is pregnant (4 months) – and friends are not happy about his ‘luck’ – that is what Dzid has seen and heard in that wedding. Duly’s wife has told Dzid, that she has arranged with Duly [right] – if he leaves, if they have to separate – he will have to take the children and she will take the furniture!… I think that is a splendid idea to settle the things timely so, that the ‘Flying Duchman’ knows that he will not be able to fly alone… And so – the flying might loos the meaning…

Wednesday 12. 11.

Dzid has her second marking day. I am fighting to go smooth with Tālis. May be Dzid will make a party on saturday here…
Wish a big success to you with that big ‘tapestry’!!!
Xxx M.

Thursday, the 13th Nov.

No, I did not think of alluring Bosniches to come to Australia, but I wanted to ‘cheer them up’ – I send them a picture book of Sydney (the ones which are printed 2-3 years ago, are very cheep to buy), and in the page, where there is ‘the Night lif’, I put in a postcard – a girl striptease, also said – to be from Kingscross – ‘Night life’ – If I had known they have babys and cradles on the programme at the moment, I might not have done that, a little bit noughty thing… Anyway – let them have it!

We will have a party on saturday – that is Dzid will have her friends all what she can get, also from the marking people. Some of them had had supper at Tilley’s (our boarders place) and have seen there Dzidras pictures and – liked them!

If only I could push Dzid to go to Newcastle and see the art gallery there, she could fall in love with that place – and might arrange an exhibition there. But – she is too busy… May be we will be able to do something in Latv. Nams.

In our garden does not grow anything what I put in, exept Dads big garlics – Nobody have eaten them, they gave a funny taste to every meal I tryed to put them in, so – we planted them, they are growing high, but – what the result will be – does not matter. The trees are growing fine! The eucalipt is just beautiful – now it is dropping its bark, as a really big tree. Then – Sydney city gave to every citizen who wanted it, one plant of a tree (to choose – a special gumtree, some bushes etc.), I took a jekaranda – Dzid planted it – and it is growing just like a cabbage! It can have only an hour, or so, of the sun in the day – but it struggles up like mad. So we will have – another nice tree.

We have been to some galleries, but not to theatres, have to wait untill all the schools will be over… The weather is dry and hot, but not yet really a nice beach weather… Also – that will come later.

Be good, have a good time! – I would not mind to be there with you already…
Xxxx M.

————————

9. dec. 1980.

Wishing the Merry Xmas and the happy Newyear to you! We might write more and a better Xmas messaage – now I am just hurriing to send you this simple card, what is meant for Davenports – have lost their address – please readdress and send it to them! Hope for a letter from you soon. This is the last week in school – and may be next week Tālis will go to Melbourne. We hope so. We would like to have a rest from those days with him… I have done nothing in writing. I cannot enjoy the Australias weather as well as before – the sun kills me the weather is – dry and hot without a breack.

Dzid finished her marking – o.k. Then we had a weekend camping in Kangaroo valey – together with some of Dzidras friends. It was quite beautiful there – but it was very hot and terribly many flies… In all the years spent in Australia I had never seen so many flies… The river was very dry – but there were among the stones, deep in the valey fresh water, we even could have a swimm (kind of swimm…)

I have not received news that my books would have been send out – and the Xmas is there, and the last promisse was – „You will have it on Xmas 2!” So I let Dzid make photos of all the letters (promisses) and all the money orders I have sent to him – and together with some warning words that I will do something – I send them to the editor, and asked to send the books out – or I will let translate the letters and agreements, and promisses and look for some official help… We will see what happens.

It is just a misery – what those people do to me. I hate it all so much, that I cannot sit down and finish writing. May be when Tālis will be away and all that shopping and cooking and babysitting done for a while, I will do something… I should not, but I feel tied up. I went to optist, got new (expensive) glasses – and they are ok, but no so good as the old ones – makes tired my eyes when I read long time. He said to come and tell him [….rest of sentence missing]

[..] as I will get your letter!
Xxx M.

Got a long letter from Bosniches.

——————————————-

Hope 17.8.81.

Dear Inese

Te es nosūtu Tev Dzidras vēstuli – varbūt gribi pārlasīt. Tur arī ir tā ‘Vajadzība pēc admiration’ (tam Stevam, es domāju). Bet kā tas ir – ja Dz. dod visu to admiration, tad viņš var teikt un darīties ar viņu – ko tik viņš iedomājas, ka viņa nav beautiful, ka viņam vajaga citādas skaistas, etc. etc. Kad Dz. beidzot iet prom – tad viņš nāk atkal – varbūt tur palikusi kāda daļa no viņas, ko viņš vēl nav ieguvis sev, tā tad vēl tā jāiegūst… Tā ir absolūta selfishness un weakness un mūžīga sevis buildīšana up uz visu citu rēķina. Un jau sevišķi uz tā – kas to admiration parāda, par kuru tad vairs nekāda bēda, jo tas ir pilnīgi iegūts. Daudz kas no tā paša stāvokļa ir te ar G. (un visur līdzīgās vietās) – ja G. ir pilnīgi drošs ka Tu piederi ik brīdi, visur un vienmēr tikai viņam – tad admiration no Tevis – nav vajadzīga, tā jāmeklē citur (un visur un vienmēr). Tādēļ es domāju – Tev jādod viss no Tavas admiration un love viņam, bet jānopērk jaunas brilles, jāpieliek savam izskatam un personaliti kaut kas jauns, un arī kaut kas mazliet apslēpts, mazliet hidden, par ko viņš nav absolūti 100% drošs, ka Tu mūžam esi viņa īpašums. Tu nevari to teikt ar vārdiem – tad ir tikai tā tukšā vaimanāšana, prasīšana etc. un zaudēšana – jo viņš redz, ka Tu fightij lai paturētu viņu – un protams, tad viņam nav jābēdā, viņš ir tikai sakreņķēts par Tavu nemieru. Tev ir jāliek viņam mazliet būt nedrošam par Tevi, kā savu īpašumu, bet jābūt priecīgi mīļai.

G. ir daudz vienkāršāks fellers, nekā mūsu famīlija viņu iztaisa, izņemot varbūt Dzidru, kura jau sen teica – viņš ir vienkāršs fellers. Un tā tas ir – to var redzēt kā viņš glaimo un glaimo katram, katrai un visur un vienmēr – lai tikai viņam būtu vienmēr pulks admireru apkārt. Tas ir o.k. Bet ja tas ir tik pastāvīgi un profesionāli darīts – tad beidzot nevar saredzēt – kur kādreiz ir viņa īstās jūtas, īsta sirds – un vai tāda ir, jo viss ir pilnīgi aizņemts ar savas personas un sava labuma un karjeras un dzīves buildīšanu ar to visu, — labu izskatu un glaimiem. Tu vari būt pilnīgi droša par savu dzīvi tālāk ar viņu, viņš grib lai viss būtu labi ar Tevi un jūs būtu tālāk kopā. Tas ir redzams no tā ka viņš uzmana mani un nav nepacietīgs un patiesi ir vienkārši – labs. Es domāju pret Tevi viņš tiešām jūt to, ko ne pret vienu citu, un grib Tevi paturēt – bet lai Tu varētu savu dzīvi ar viņu nostabilizēt tā – lai arī Tu vari būt laimīga un droša – Tev ir jāliek viņam just, ka Tev ir savas prasības no viņa, ka ja viņš tās nevar pildīt, vai noraida, Tu esi, vai būsi spējīga – dalīties mazliet ar kādu citu, būt ieinteresēta kādā citā. Tev to nevar tā pateikt – jo Tu it kā tam netici un nav jau arī tā – ka Tev jālec tūlīt gultā ar citu.

Par Tavu darbu – esi mierīga, pirmā laikā neviens nemaz nezina – kas Tev īsti un katru dienu – jādara. Tu novēro visu un visus mierīgi – un tad vēlāk, gan viss izkārtosies. Pirmo nedēļu pie Read. Digesta es vai nositos no bailēm, cik un kas man jāpadara – un neviens par to nebija ne domājis, ne vērojis – ‘just do what you think and can and basta’.

Xxx M.

The 1. Page of Dz. letter – was missing…

———————–

[Hope? – March 13, 1982 to Australia?]

Mīļā Inī!

Nu viss puslīdz sapakots! Viena maza bet briesmīgi smaga paka – papīri!! Nezināju ka esmu te tik daudz sīku ‘miniatūru’, stāstiņu sarakstījusi un izmētājusi pa visiem plauktiem – 2 dienas rakos pa tiem un kārtoju visus uz 2 daļām, vienu te, otru Austrālijā…

Ar drēbēm iet vieglāk – mazgāju, ņemu līdz ko domāju – vajadzīgu.
Atstāju te 4 kastes ar rakstiem, diengrāmatas un vēstules šis un tas, gatavi un negatavi stāsti.
1 kaste balto tīro papīru un 1 (Gordona vecais) koferis – ar vēstulēm, tas ir mūsu ģimenes vēstulēm! Kad beidzot apsēdīšos uz ilgāku laiku vienā vietā – kaut ko varēšu vēl – izlietot.

Šodien, kad rāvos kā kurmis pa savu alu – piezvanīja Gordons, ka Noreene un Andžela brauc ciemos ap 5 p.m. būs klāt! Labi ka tā ziņa nenāca agrāk – es neko nebūtu varējusi mierīgi kārtot. Tagad – sarāvu visu un – kārtībā būs. Atstāju atvilknēs drēbes, un piekārtas drēbes un kurpes, arī tās ko atvedi no Arizonas, jo es tagad nevaru tās valkāt (savas kājas dēļ).
Vakar Gordons aizveda uz Harrisonu uz Siera vakariņām. Laiks mazliet lietains – bet nav arī laika iet vairs ārā.

Tev nosūtīju (no Bankas uz Banku) pa pastu Ka. $2000. Tā man tā girle izkārtoja, lētāk kā telefoniski.
Pašai palika Amer. $800, tos izmainīju Amer. trav. čekos. Gordons paņēma tikai 20 dol (23 resp.) par ‘bordu’. Tā man palika naudas vēl 125 dol. No tiem $20 būs jāsamaksā duty par braukšanu. Un vēl man paliek vairāk kā 100 ceļa naudas. Very good viss izkārtojās.

Jā – grāmatas visas ļoti vērtīgas (haha!) paliek 2 plauktos un arī vēl kāds keramikas nieciņš. Un bildes (of course) pie sienām.
Gordons saka – lai viss stāv kā līdz šim. O.K.

Nosūtu te kādus niekus, kas izkrīt no maniem rakstiem – varbūt paturi Tu tos, arī pāris markas. (Jau 5 p.m. dāmas vēl nav klāt…)

… Nu dzīvo priecīgi un laimīgi un gaidi kad atkal tiksimies. Mana ciemošanās Banffā bija ļoti laba visādā ziņā – atpūtos fiziski un garīgi – iegāju atkal īsti rakstīšanas priekā – Būs jāmēģina turpināt Austrālijā. Būšot rakstnieku dienas Sidnejā septembrī. Netīk piedalīties – bet būs jāsaņemas! Visu labo!

Sveicinu!!! Xxxx M.

Esmu jau lidlaukā – atbraucām ap 1.30, paēdām lunch, tad Gordons aizbrauca (laikam uz feriju, uz Viktoriju)
Gaidu savu lidmašīnu un lasu latv. avīzes – 3 pienāca pēdējās dienās – garlaicīgas… Sorry, to say.
Lieti staigā, ir silts, mazliet sāp galva, bet – not too bad! Ceru ka lidošu O.K.
Laikam nekādu liķieri nepirkšu, negribās stiept, un labāk iedzersim Austr. vīnu ar Dzidru.
Labi, ka Tu jūties priecīga!
Gordonam būs vientuļāk bez scrabble – bet gan būs [..]
So long!

————————

[On back of postcard of Sydney Opera House]
March, 1982

Happy Birthday dearest Inese!
Australia is a magnificent country!
Your mama and your sister.

—————

Sidnejā 23. April, 1982.

Dear Inese, vai labāk jāsāk latviski – mīļā Inesīt, 

Dienas iet ātri, bijām ar Dzidru uz kādām 7 filmām, 3 koncertiem, 1 teātri, lielo divgades reiz – izstādi (mākslas izstādi) uz Easter Show Dzidra veda savus skolēnus, bet es jau negāju. Gaidīju un rīkoju Preses biedrības biedru sanāksmi pie manis – kas viņiem ir pēc kārtas pie visiem, un ir arvien rīkotas kā mazas partijas. Es izdevu diezgan daudz naudas, bet pārāk daudz nepūlējos – nopirku ½ kilo Kanādas smocked salmon, 2 smocked chickens, kas visiem labi garšo, 2 flagons vīna un dažus zaļumus, olīvas (ko neviens neēda…), kafiju, un izcepu 2 carrotcackes – vēl vīnogas un riekstus… Bija viss o.k. Bija kādi 14 cilvēki un viss bija o.k. Kliegšana un runāšana sākās un beidzās, — par Tavām slidēm, aizmirsu – tikai beigās kad citi jau aizsteidzās mājās, Krīvs ar kundzi neatlaidās – ka viņš grib tās redzēt, tad palika vēl arī Zariņi un Elga Leja – un visi bija ļoti izbrīnīti un apbrīnoja, kā kaut ko nekad neredzētu! Un Krīva kundzīte teica – „Kad viņa to paspēja, cik ilgi viņa to dara, tas jau mūža darbs!…” Un Krīvs teica – „vai viņa nevar braukt šurp un rīkot te izstādes?” Bija jāsaka – ka tas nav tik viegli un kādēļ lai to te dara? Nieku grāmatu neviens nevar nopirkt, kur nu tādas lietas! Pieraduši ka no Svilāna sapērk bildītes par dollari 10-20, vai arī kāds ‘miljonārs’ tad nopērk Zusteri par pāris simtiem! Ko darīt – visi iet vecumā un jaunie nav iemācīti cienīt ‘pašu lietas’. Bet ir jau labi. Tagad – parīt man jāiet klausīties, ko Lucis madāma ‘protestēs’ pret tiem diviem kritiķiem, kas ir rakstījuši par to grāmatu. Man jau ir vēstules no 5 vai 6 sievām – kas to grāmatu ‘tur pie gultas’ un lasa un lasa! Bet kur viņas to pērk? Par to man vēl būs jāzina un jāizprasa. Par grāmatas pirkšanu arī preses biedri te – neviens neinteresējās. Ir tikko atkal iznākušas vairākas grāmatas – viena par Klauvertu, (ar Klauverta lugām iekšā), viena par Sidn. Latv. Biedrības lietām, viena par Dēliņa (Latv. Avīze) braucienu līdzi Frazeram 1980. gadā, kad tas brauca apkārt uz visām valstīm aģitēdams, ka jāboikotē Olimpiskās spēles Krievijā, jo krievi iegāja Afganistānā. Nu tā.

Dzidra iet uz visādiem Insight kursiem – un tie dara viņai daudz laba, viņa ir laimīgāka un daudz labāk varot strādāt skolā. Es arī biju viņai līdz uz 2 workshopiem un viņa ir samaksājusi man pilnu insight kursu maija beigās – 5 dienas. Par ļaunu jau nebūs. Un Dzidra laikam ir nomaksājusi kādu lielāku sumu bankai par māju [left] – un pārāk daudz par naudu nebēdā. Viņa saka arī lai Tu nesūti viņai atpakaļ to kas tur vairāk aizsūtīts – bet to nu jūs abas izspriežat kā domājat. Nākoš nedēļ man jāiet uz Qantas un jābukij biļete atpakaļ ceļam. Laikam jau būs jāņem – return, pāris simti vairāk, un tad varēs, ja spēki turās, atbraukt vēl ciemā.

Labi ir ciemoties!… Latvieši arī mīļi pret mani. Tagad svētdien, pirms tā Luces referāta – Ozoliņa kundze ielūdza pie sevis pusdienās, (viņa nevarēja atbraukt pie manis uz Preses biedr. vakaru) tad svētdien man atbrauks pakaļ viņas krustdēls, aizvedīs tur dienā, un vakarā aizvedīs no turienes uz Strathfieldu. Pie Ozoliņa kundzes būšot arī igauņu rakstnieks, vecais Lindsaars ar kundzi – Tad būs liela runāšana! Vakar man atsūtīja ‘Jauno Gaitu’ autora brīvnumuru – tanī ir iekšā divi mani stāsti. Nezinu, kas tos tam žurnālam ir nosūtījis? Luce kaut ko sūtīja, un tas jau bij agrāk iekšā, bet varbūt viņa ir sūtījusi vairākus stāstus uz reizi. Tas ko es pati aizsūtīju – vēl nav bijis. Tad nu trīs Amerikas latv. žurnālos, apmēram vienā laikā, būs iekšā mani raksti, jo tas jaunais žurnāls, kas arī saucās ‘Žurnāls’, droši vien arī kaut ko drukās, jo tas prasīja lai sūta un teica ka par to pat maksās… Labi būs, ja tas eddiors (sorry – editors) ņems un izdos manus stāstus. Viņš solīja tos dabūt no Skrastiņa un es pielikšu vēl jaunus – un tad lai ņem un taisa.

Es redzu – cik grūta ir to grāmatu pārdošana. Un šīs Vēstules, ir tik šausmīgi smagas un Austrālijas pasts ir tik neticami dārgs, un nupat aizvakar – vēl paaugstināja… Well – laiks ir jauks un silts un nav gluži tik muggy, kā bija kad atbraucu. Vakar aizbraucu ar busu uz Bondi beachu. Ida aizveda reiz, nesen – uz Palmbeachu, bet tur es tikai 5 minūtes pasauļojos, (Ida gribēja mūs, mani un savu otru friend vācu dāmu ēdināt un barot ar savu picknick lunchu), bet vakar paliku saulē kādu 1 ½ stundas. Šodien sitijā jāsatiek – Freija kundze, viņa ir iebraukusi iepirkties, satiksimies un ēdīsim lunchu (cup of coffee). Freiji brauks uz Latviju 26. maijā. Zariņi brauks uz Portlandi – uz rakstn. nedēļu un dziesmu svētkiem, bet – man neko negribas par tur braukšanu domāt – tur būs parastais ‘šurumburum’ un nekāda ieguvuma nebūs, ja es vēl būtu jaunāka un prastu labi lasīt savus darbus – bet to es neprotu. Varbūt labākais ir rakstīt – cik labi var unuz cik daudz pusēm var.

27. apr.

Šodien iešu bookīt ticketi. Piezvanīju Qantas sestdien tie teica ka jūnijā lētākais mēnesis un vairs brīvas vietas tikai – 19. jūnijā. Tā es steigšos dabūt biļeti. 25. apr. referāts (Ņina Luce) nogāja o.k. Dzidra aizbrauca līdz. Ozoliņa kundze nevarēja pusdienas un viesības pie sevis taisīt jo viņas mazmeita mājās tur saslima ar hepatitis. Tā vietā Ozoliņa kundze ielūdza atbraukt uz Latv. namu agrāk un kafejnīcā ‘uzkost’ un iedzert kafiju un izrunāties ar Lindbergiem. Tā – bija ok. Bija arī viņas krustdēls Uldis Linge Bērziņš – un tas ir jauns, ‘smuks’ cilvēks – Dzidrai nebija garlaicīgi. Lindbergi, nē Lindsaari – bija jauki kā arvien – māk runāt un saprast latviski tikai – ‘Labdien kā klājās’, bet sēž un klausās visu vakaru.

Luce slavēja un runāja un lasīja Sarmas vēstules un redzēja un centās iztaisīt tikai viņu lielu, bet bija labāk, kā es sagaidīju. Un – visi Luci pazīst un redz visam cauri. Daži prasīja kāpēc viņa lasa tikai Sarmas vēstules, ne manas arī… „Nu viņa gribot runāt tikai par mākslu, manās vēstulēs esot tikai par pupām.”

Viņa izsauca mani [..] autori – ja es gribētu ko teikt un kritizēt! Es izgāju arī priekšā un smaidīju ka kritikas šim vakaram diezgan (viņa jau runāja pretī 2 kritiķiem un pati ir kritiķe) es teicu, ka man ar vārdiem nav ko teikt, ka šai grāmatā ir mana dzīve, ne literārs darbs, un es par to varu runāt vai aizstāvēt to – ar savu dzīvi tālāk. Tad es sirsnīgi pateicos par lielo darbu referentei un klanījos un atgriezos vietā.

Cilvēki nāca pie manis un bija sirsnīgi, lūdza ierakstu grāmatā – un kādi 5-6 grāmatu nopirka. Krīva kundze pat otru, jo sūtīšot draudzenei uz – Kanādu! So – viss iet ļoti labi.

Daudzi latvieši ir kļuvuši veci un slimi, Eglīša kundze nebija – jo ir slimnīcā ar kādu operāciju, Krūmiņš nebija – jo tikko bijusi smaga operācija u.tt. Esmu laimīga ka varu kustēties!!

Xxx M.

You said, you will wright – so, when you have time, please wright. Dzid wanted to wright to you – but we are busy, busy,
Love to you + Gordon – xxx

P.S. I booked my flight: 19 of June, leaves Sydney 2.45 pm. QF 003.
(Price – A $ 1119), return 18th jun 1983, QF 004.

—————————-

[1982?]

Mīļo Inesi.

Paldies par vēstuli – karti. Bija jau ļoti gaidīta. Redzams, ka Tev iet – diezgan labi!!! Ko vairāk, ka tik var izturēt un – cary on… 9 [or 19?] jūnijā – izbraukšu (izlidošu) uz Vanc. Iet te arī ļoti labi un labi. Grāmatas nepērk neko, gandrīz – neko, ņemot vērā to lielo grāmatu kaudzi kas ir pie Dzidras. Daudzi kas tirgojuši un kuru adreses es dabūju – atbild, ka vairs netirgo. Uz Pertu aizsūtīju 6, prasīja tikai 5. Wollongongā atstāju 5, Newcastlē 2, dažas (5) pārdevu pati, pie Priedītes kādas 20, jāiet jāprasa, vai ir pārdevusi, un vai vajaga vēl. Uz Melb. un Adelaidi – jāmeklē vēl citu tirgotāju adr. Very boring. Bet – kā ir tā ir. Maz cilvēku vairs palikuši, kas lasa latv. un arī – nepērk tādēļ – ka domā, ka neinteresanti lasīt vēst. un tie kas nopirkuši – saka ka lasa un lasa un lasa…

Tālis aizlidoja vakar atpakaļ uz Melb. Kā viņi nolems Tāļa dzīvošanu vēlāk – maz vēl zināms. Tālis nesatiek ar Gaju un Clives kļūst nervozs no tā – un grūti. Bet – Dzidrai te grūti – jo nevar zināt kur Tālis ko dara un iet, tikko viņš ir ārā pa durvīm. Jo – iela un pubi un šopi etc etc. Tālis ir mazliet saprātīgāks, bet vēl ne daudz – aizmirst un pazaudē savas drēbes (jackets) un bumbas un kaujās un melo – viss kā puikam vajaga, bet – mazliet par traku, ja nav stingrāka valdīšana kā Dzid to var izdarīt. Mēs bijām visi trīs uz Latv. tautas deju sarīkojumu (Jaunatn. Dienas) Tālis tagad ātri iemācītos latviski – ja varētu iet uz latv. skolu.

Dzid nobeidza Insight 2. un es nobeidzu Insight 1. Bija daudz tomēr ko redzēt, jauns experience un no tā vien, ka redz un draudzīgi dalās pārdzīvojumos ar 146 cilvēkiem – tas ir kaut kas ‘great’. Dzidra ļoti gribētu – lai Tu arī šos kursus ņemtu. Varētu arī, ja ne kas cits – ļoti priecīgi un neparasti sirsnīgi pavadītas dienas. Redz un dzird kā cilvēki raud (arī vīrieši raud balsī…) un smejas etc.

Man iznāca vēl pavisam neparasta laime – es vinnēju Grand price. Ja Dzid nofotografēs to ‘diplomu’ – nosūtīšu Tev. Pa vidu nopietnajiem experimentiem arvien tur ir vieglāki – games. Viena no pēdējām bija tāda, ka visus 146 cilvēkus sadalīja riņķos pa 12, tad katrā aplī kāds no vadītājiem ‘performīja’ ko viņš kā bērns visvairāk vēlējies darīt. Tad prasīja katram apkārt – ko viņš vēlējies, un pēc kārtas bija tam jāiet vidū – un jātēlo. Es teicu ka es gribēju spēlēt vijoli. Tā kā milzīgajā (Shevron Hotel) zālē bija ellišķīgs troksnis, mūzika un smiekli un visi trokšņi no 146 cilvēkiem, es savu vijoles spēlēšanu (bez vijoles protams) izdarīju ar lielu patiku – un vinnēju mūsu 12 cilv. riņķī – nākošā brīdī visi vinnētāji tika savākti kopā – un visiem pēc kārtas bija jāiet uz skatuves (vaļējs paaugstinājums) un – jātēlo tas pats – visu 146 priekšā. Pirms manis tēloja visādi baletisti, stripteasy (vairāki) bellydancery etc. etc. Tas bija bezgala efektīgi un jocīgi – es ar savu ‘vijoli’ biju viens no pēdējiem, un sāku nobīties arvien vairāk – kā pēc tik trakiem numuriem es kaut ko varēšu izdarīt. Bet – jādara bija. Un es nesaprotu – kā es to varēju, es ‘uzstājos’, jutos kā vijolists, ar visām tā izdarībām uz skatuves un saņēmu trakas ovācijas, pēc kam atkal visi 13 performeri tika izsaukti rindā uz skatuves – un pēc aplausu stipruma katram – 3 tika izvēlēti grand price starp tiem es un pārējie – price. Es dabūju (rakstīts uz diploma) 100 dolāru iemaksai insight kursā sev vai draugiem – tas ir vienai personai, 1. vai 2. Insight kursā. Tas viss bija neticami funny. Kad Dzidrai stāstīju ka es vinnēju ar ‘vijoli’ viņa vai plīsa no smiekliem. Tas bija – terribly funny un cilvēki pēc tam nebeidza teikt man komplimentus – cik labi es performījusi. Viens vecāks (polis) prasīja – vai es spēlējot vijoli, gandrīz varējis dzirdēt skaņas… Arī citi prasīja – vai es spēlējot kādu instrumentu. So – Whatever is in you – comes out. Visumā citos experimentos es saņēmu raksturojumu – very cari loving, caring for others, warm etc. Arī – shy – un no tā man jātiek vaļā.

Dzid. saka – lai Tu nesūti viņai to naudu, kas tur ir vairāk – ka viņa to paņems no Tevis, kad viņa aizbrauks uz Kanādu – kādreiz! So – do not worry par iešanu uz banku – Dzidrai patiesi šīs naudas te tagad nevajaga. Viņa pavisam brīvi rīkojas ar naudu – un domā ka viņa ir very well off.

Freiji rītu, vai parīt tagad brauks uz Latviju ciemos, un laikam es varēšu nosūtīt ar viņiem pāris simt dolāru (Amerikas trav. čekos) māsai, ko viņa varēs izpirkt tai specialajā ārzemju veikalā.

Vēl par to manu vinnēto 100 dol. Dzidra domāja ka to vajadzētu sūtīt Tev, lai Tu more willingly piedalies kādā no šiem kursiem tur – bet es domāju – ka Tev naudas tam pašai ir diezgan un šis ‘Diploms’ ir jāizlieto 1 gada laikā, un Tev varbūt tur var novēloties…

Vēl kas, man jau Kanādā sāka sāpēt labās kājas pēda, sevišķi papēdis, tik ļoti ka es ar tiem ziemas zābakiem vairs nevarēju iet – tie bija ar ļoti plakanu zoli. Te man nekļuva labāk. Kāja sāka sāpēt līdz celim. Nopirku klogas (Dr. Scholls) – bija labāk, bet ar tām tomēr visur nevar staigāt un sāpe nepārgāja. Biju pie Daktera, tas aizsūtīja pie chiropr. – ir sastieptas pēdas dzīslas – nopirku feet arch support, ko likt kurpēs un nopirku kādu Masseur sandals, un tās ir ļoti labas – (arī Dzid nopirka sev). Tās ir ar plastika ‘nagliņām’ zem pēdas, kas masē pēdu ejot. Kļūst jau labāk kāja. Tā kā Tu arī – arvien turi pāri klogas, un staigājot tālāk ņem labas sne[…].

————————–

Kalnā kāpējs                 J. Rainis

Tad kļūsi vientulīgāks
Gads pēc gada, no Tevis atšķelsies
Pēc drauga draugs
Rets ceļotājs kas būs Tev dvēslē rada
Un reta puķe, kas Tev klintī augs.
Tad zudīs arī tie
Un kalnu tālēs
Bezgala klusums sirdi Tevim žņaugs,
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs,
Visapkārt Tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas
Krūtīs degs.


The Mountain Climber.           Rainis

Then you will get lonelier
Year after year
From you will go friend after friend
Rare traveller, relative of your soul,
And a rare flower, who will grow (for you) on stone,
Then will disappear those too,
And in the mountain voids
Endless calm will weight your heart,
You won’t find the rest in the glaciers
Around you the shield of ice will close
But all the desires of Earth
Will burn your chest.

————————–

31.12.1982
[From Inese to Dzidra]

[…] I’ve spent Xmas here [at the Banff Centre] — as you probably know by now, Mum came & spent 4 days here too. There was no point in going home. Gordon is spending a week with his lady-friend & I thought that I didn’t need to go through all that trauma at close quarters. It seems that he & she are serious & that we are splitting…

[…] I have had this incredible feeling that I’m changing so fast that I can’t keep up with it — Mum had some insights on that — her theory is that I’m sort of freewheeling — following my own thinking without reference to another (father, husband etc) I think there’s some truth in that, but somehow I have to slow it down a little, control it a little, before I destroy myself physically, if not mentally — I have this incredible sensation of growth!

One of the things I keep telling myself I’m incredibly lucky in is friends — and I think that is true beyond all reasonable measure! I feel I have friends who are the most amazing people — and I’m amazed that they have any interest or time for me — There’s something there that is more important than any job or success will ever be — provided that I don’t starve to death of course! […] It is incredible to me to have Mum for a friend, though we don’t share as openly as you & she do; it is amazing that, finally, I can write to you like this — though I know that we can talk like this & more — & it’s crazy that we’re all so far apart — and yet, there is some cord that denies distance.

[…] I think of you, I think of Mum & I’m overwhelmed — I don’t know how you cope — I don’t know what kind of tearing happens to you in terms of Talis — I don’t know what kind of tearing happens in terms of Mum visiting and leaving you & me & being on her own — there seems in all that a loneliness that is too terrible to contemplate — I am told around here, that I am such a strong woman — well, it’s a great act — I am incredibly tired of being a “strong woman”! It is said as a compliment and with much admiration — it is ture & it is a fraud! It is said with some envy and with much fear of understanding — we all do understand, but won’t face it & won’t talk about it! What else can you be to survive, and to save face, & to try and not make the other person feel uncomfortable and not make them alienated, since even if they know, they can’t help you and all it does is make them acknowledge their own loneliness — this sounds pretty grim — but it probably is. There are times when my friend (woman) of the couple I mentioned above, comes with such need, in such nakedness, that I have to be almost (no, not almost) cruel, and be breezy and bright because I can’t stand to be faced with it from another person — I can’t help her — I can’t even help myself — I feel the same way about Mum — and even about Dad — there seems to have to be some barrier of self preservation (or self-deception, which amounts to the same thing) which makes you stop, which makes you put on some sort of mask of “everything is OK — just keep going!” — I don’t know where I’m heading with all this & I don’t know any answers — right now, all I can say to myself is the same: “everything is OK — just keep going!” — and eventually, in some form it’s true…

[…] [Note on side] The perception of those kind of lonelinesses seem to cut me open — from the front of me — top to bottom, to my backbone — I feel them literally — perhaps that’s how I should “show” it in my “bodies”!

[…] Well, Dzid, … I love you more that I can say and more than you know. When will I see you? At the moment, I can’t imagine — and that hurts!
Inese

————————-

Pirmdiena 27 vai 28 jūn. [1983]

Hallo Inī!

Mums – aukstākā diena 34 gados, tā radio ziņo. Ir – gan auksts! (Sidn. 4 gr. Liverpulē – 0 gr. kaut kur tālāk vidienē -2 etc.) Savādi, ka te 4 gr. liekas daudz aukstāks kā tur -5 (‘zem nulles’). Vējš un saule, bet saldē nost.

Anyway – visu nedēļu bija gluži silts un saulains. Es saģērbos reiz par siltu, sasvīdu, izģērbos – dabūju klepošanu. Tagad kad aukstais uznāca – sūkāju C tabletes un neko lielu nedaru. Ārā staigājot liekās siltāks, tikai vējš!!…

Visu nedēļu bija – filmu festivāls. Mēs ar Dzidru gājām un ‘enjoījām’ cik vien varējām. Dzidrai bija draugi pagādājuši biļetes – arī man tika uz daudz filmām. Un tā – nedēļa ir aizgājusi.

Biju pie Priedītes – nekas daudz neesot pārdots (varbūt kādas pāris grām…). Social servicē dabūju transporta un healthcare kartes, čeki nāks vēlāk, kad viņi izkārtos. Daļu no travelers čekiem iemaksāju bankā, vēl ir (500) – liekās jāiemaksā visi, lai nāk kāds dolārs intereses?

Vai saņēmi laikā Dzidras mazos zīmējumus? Viņa teica, ka par vēlu atcerējusies ka viņai ir special mazas zīmējamās spalviņas, tikai dažus zīm. iztaisījusi ar tām, bet bija jau quite a lot… Dzidra ir uzgleznojusi dažas (nelielas) abstraktas neabstraktas glezniņas. Tikai jāgudro kā ierāmēt.

Sidneja izskatās tāpat kā arvien – staigā visādi un visādas ‘funny’ apģērbušies ļaudis. Plenty of food etc. Kad pārcietīšu auksto laiku (varbūt pieradīšu pie tā) domāšu par latviešu satikšanu, varbūt jātaisa būs kāda ‘housparty’, bet vēl jāsakārtojas – jau nopirku vēl vienu folderi kur sakārtot stāstus (2 jau ir pilni…)

Mumfordi bija zvanījuši 2 reiz, kad bijām filmās, es piezvanīju tad viņiem. Prasa kā iet Tev etc. Lūdz lai apciemo. Kādreiz aizbrauksim. Dzidra nopirkusi man lielu rakstāmgaldu – ir ērti, manā lielajā istabā. Nopirkusi arī ‘neat’ krēslus, lejā ko likt ap galdu, viss ir kārtīgāks un neizskatās tik vecs un noplīsis. Klavieres labas, ļoti tumši brūnas.

Gailīša kundze esot ļoti vārga un maz vairs kaut kur ejot. – Būs jāapciemo, kad būs siltāks laiks.

Kā Tev iet ar Japānieti? Kā bija satikšanās ar Tavu izstādes kompanjonu? Un – kā Nelsonam patīk Dzid. zīmējumi – vai var lietot? Biju tur Banffā ļoti iedzīvojusies, tagad viss jāpārorientē uz šejieni. Citādi – labi – tikai nejauki auksts laiks. Bet tas jau pāries. Tālis nāks dzīvot te (uz 2 gadi) sākot no jaunā skolas gada – februārī. Dzidra izskatās OK, bet mokās atkal (for nothing) ar dieting… [Photo: Nelson with one of Inese’s exhibition pieces in Banff]

Xxx M.

P.S. Tas bija labi, ka Dzidrai bija izdevība zīmēt priekš Jums tur kaut ko, lai arī ļoti lielā steigā, bet – kontakts ar darbu atkal un ar Jums tur!
Xx

————————

Otrdiena 5 jūl. 1983

Dear Inese! Mīļā Inese! I miss your phonecalls.

Te bija telefona darbinieku streiks – varēja zvanīt uz ārzemēm par velti, bet tikai no ielas telefona būdām – un ilgi jāgaida – Dzidra mēģināja, bet tad jau bija par vēlu, jau bij jāmaksā. Anyway – es biju 3-4 dienas gultā vairāk kā ārā no tās – pirmā nedēļā kādu dienu saģērbos par siltu, ejot uz pilsētu – tad norāvu silto jaku par ātru nost, dabūju vēju – un klepoju nejauki. Tagad jau ir labāk. Dzidra tagad pāris reizes (kad laiks labs) aizveda ar mani mašīnu uz parku un mēs mierīgi pastaigājām, jo man ir jāsāk kustēties un jātiek vaļā no klepus. Esmu uzmanīga jo gribu justies OK un stipra. Laiks kādas dienas bija ļoti auksts (bet es saaukstējos siltākajās dienās…) tagad atkal normāls, ne par siltu ne par aukstu. Mēs arī kurinām kamīnus – vispār, viss ir very ok, tikai es pazaudēju vienu nedēļu klepojot un vēl neesmu pilnīgi vaļā no tā. Un tas nebija ne klimata maiņas dēļ, ne brauciena dēļ, tikai nepareiza apģērba dēļ. Anyway – mums iet ok! Dzidra nupat teica ka tos mazos zīmējumus viņa nevarējusi Jums iztaisīt perfektus, tādēļ, ka tik mazus viņa tomēr nekad neesot zīmējusi un tikai uz beigām sākusi ‘iestrādāties’.

Gordons pārsūtīja man vienu latviešu žurnālu, kas bija pienācis Hopē. (Un uzrakstījis īsu vēstuli Dzidrai, pateicoties ka viņa rakstīja un aicināja ‘iegriezties’, kad ir Austrālijā. Pierakstījis arī ka miss mum, kā tas pieklājās).

Es patiesi – miss your phonecalls, bet tur neko nevar darīt. Atraksti kādreiz vēstuli, kā iet? Kā iet ar izstādes gatavošanu? Etc.

Dzid does not work in painting, at the moment. Just now – got an invitation to send her works for the common exhibition, where she once got that award. She said – she might start to make some painting.

Carol (the English girl) is struggling to extend her visit in Australia, but if she will not get it – she will leave in 3 weeks time… Dave, the other boarder (Scottish) will stay till Xmas. So – it will be big changes again with the people here. Those 2 are good, live normally (do not smoke) pay OK.

This saturday a Latvian ‘boy’ Brūveris, phoned Dzid to come to – Selonijas ball with him. Dzid will go, but probably not in a balldress.

I have read Falkners novel, started another one. Thinking hard – what to write in a story? Probably I will have to write – what I think, and that will not be very ‘national’, sorry to say. My story ‘Saules brālis’ (about a tramp) is in Latv. paper. So – I can write what I see…

Love! Xxx M.

—————————

Monday – 18th July 1983

Dear Inese!

[Photos: Left, Inese and her own work in Banff studio. Right, the work in exhibition at Banff]

Your exhibition is near (or maybe started already!) and you might be very busy!

I am through with my cough (have sucked away 3 packets of menthol bonbons…)

The weather is warm and sunny at daytime, still – cold at nights. Alltogether have to know to ajust as the harsher habits of this weather: warm in the sun, cold in the shade etc. Lately there are not so much wind.

We went to a theatre in Seamore Centre – it was a nice performance with real wrestling in the ‘struggle of the life’ (man and woman), we enjoyed it very much, very modern and powerfull stuff!!

Now, for tomorrow Dzid will try to get tickets for some theatre in Opera House.

We also visited 3 art galleries. In one was an exhibition of – weaving. Big things on walls, mostly – not wool, but some rougher fibre. Some quite nice, some a little boring. But – plenty work done.

Dzid is painting little colourful abstracts to put them together in a bigger pictures, and to top them with some little landscape and nature stuff. [Sketch of 16 small squares with a roundish shape in the middle, in rows of 4, forming together a larger square] Something like that. In the little squares there is an oval drowing – they all are the same size and in all different colours. It all looks very poetic! She has made already ‘hundreds’ of them, and puts together in colour schemes – but does not know – how she will frame them??


I have not done a thing!.. But soon now, I will start to finish some my unfinished stories. Have not got ‘new ideas’. Would like to know – how you are doing? How is your new position, how the catalog etc. etc. Some day we will hear from you! And how is Nelsons cookbook? Etc. [Nelson (left) was designing a cookbook for a client, using Dzidra’s drawings]


Wednesday – 26th July.

Vakar bijām (operā house) Drama theatre. Lugu par Hitleri + Jews, ka Hitlers vēl dzīvs, Amerikā (Arizonā vai Brazīlijā) Kāds aktieris lieliski notēloja Hitleri kad tas pusbeigts vēl tur politisku runu Žīdiem – kā 1st race, etc. (tāpat kā kādreiz par vāciešiem). Citādi luga – garlaicīga, lai gan milzīgi inscenēts uzvedums.

Dzidrai atnāca kāds paziņa no Wollongongas laikiem, kas precējās tai pat laikā kad Dzidra – tagad sen šķīries un pustraks – galīgi sajucis. Mēs bijām nodomājušas iet kaut kur out – ēst mazas vakariņas pirms teātra – tas nāca līdz un nebija tik jauki, bet nekas pārāk nepatīkams arī nenotika.

Šīs dienas ir bijušas saulainas un naktis aukstas (es jau salstu un salstu!) tagad šorīt redz nākam mākoņu segu pāri, varbūt būs lietus. Pa dienām, saulē, bija labi iet ārā, tagad būs jāpatup istabā. Telpu te daudz, kurinām kamīnus un gaidām pavasari. Tas ir – es gaidu! Bet kad būs karsts – tad vaimanāšu.

Neesmu vēl bijusi uz latviešu pusi, ne arī zvanījusi…
Lai Tev labi veicās ar izstādes lietām! Un par visām lietām – do not worry!!
Xxx M.

P.S. Es biju pieradusi strādāt un ‘enjoiīt’ dzīvi pie Tevis, tagad te vēl nevaru neko iesākt darīt…
M.

—————————-

Otrdiena 26 (?) jūlijs 1983

Mīļā Inese!

Kā iet ar izstādi? Kā iet ar ‘head’ job’u? Varbūt tagad drīzi Tev būs katalogs gatavs – un tad mēs te saņemsim dažus exemplārus un – vēstuli! Agrāk jau nav ko gaidīt –.

Te ļaunākais ir – aukstā ziema! Tik auksta man Austrālijā likās tikai Bathurstā, kad mēs pirmo gadu te dzīvojām… Pa dienas vidiem nemaz nav tik auksts, šodien un vakar jau pa brīžiem sēdēju verandā – saulē, protams saģērbusies kā nākas. Gāju staigāt arī! Neesmu vēl nekā uzrakstījusi lai gan zinu – ka jādara tas būs.

Dzidra strādā dūšīgi ar saviem maziem krāsainiem četrstūriem, taisa vienu ‘plati’ kopā pēc otras. Saka, ka tai pat vienā mazā četrstūr formā, ar mazu (svītrainu) ovalu vidū – varot atrast nebeidzamas jaunas krāsu kombinācijas.

Brūveris (ar ko viņa bija uz partiju) aizveda viņu out for dinner – te netālu tanī vinebistro, kas piederēja kādam, kas te dzīvoja. Tas – bankrotēja. Tad tur bija homosexual clubs. Tas arī bankrotējis. Tagad tur atvēris restorānu viens latvietis, Cīrulis, sieva esot franču izcelsmes. Tikko nesen sākuši – izdekorējuši pēc sava prāta un domā – varbūt ies tā lieta. Dzidrai tie cilvēki patikuši un ēdiens (daudz Latvian dishes) bijis ļoti labs. Cīrulis pats esot ar ‘mākslām rīkojies’, prasījis Dzidr. ja grib lai nes izstādīt kādus zīmējumus tur.

Dzidra 2 dienās uzgleznoja 8 tautu meitas nelielas bildītes (kādi viņai bija rāmji) un ierāmēja un aiznesa šodien. Izkāruši un esot labi! Ceturtdien nākšot Zariņš un apskatīšot jauno restorānu, rakstīšot avīzē etc. Tad Dzidra steidza lai viņas bildes tur jau arī būtu. Tautu meitas bija jaukas, krāsainas kustīgas, divas bildes arī ar tautu dēlu kopā – dejas pāri. So! Dzidra uzrauj ātri ko vajaga.

Tagad 2 ned. viņa būs uz ‘strikt’ diet, pēc tam es arī (kopā ar Dz.) gribu aiziet uz to restorānu.
Neesmu nevienam latvietim zvanījusi vēl… Man labi jāiestabilizējas šai klimatā, tad…
Nu drīz varbūt dzirdēšu kaut ko no Tevis. Gribās zināt visu, kā Tev iet. Un – kā iet Gordonam…
Raujies dūšīgi un jūti arī vasaru!
Xxx M.

Love from Dz. She asked me – how much is airfares to C.
P.S. not perfectly, but somehow I am doing the exercises…

——————-

Sveiki tur viņā pusē!

Gaidu vēstuli – kā Tev iet? Kā ar darbu kā ar izstādi, etc? We have – warm days now, especially in the middle of the day. I am through with my coughing (and spitting…) and I hope I will be allright now. (I have quite changed there in Canada, cannot understand this climat anymore… takes time…

Dzid was to a party to Ojārs and Dagne. Met some other Latvians – also Ilze and Dāliņš, and Imants and Polly. [Photo L to R: Ilze Dāliņš, Kārlis Gulbergs, Jānis Dāliņš]


The next day was the Sunday when there is the big run, ‘from City to beach’ – Ilze and Dāliņš did the running (without their 2 sons), after the running, the Latvians, the same group – met in Centennial Park for a picknick – Dzid went too.


Then it was arranged that Dzid (and me) we will go to Latv. theatre – ‘Kaleidoskops’, where Ilze [right] ‘going plika’ uz skatuves… (Actually she was not plika, but in swimmsuit…) Anyway – Dzid had to go to some insight gathering that saturday, so we went to latv. theatre next day, (second performance) – the young Latvians were not there, but I met some of my – preses ļaudis. Dzid said, that the sayings goes around that – Imants does not love his wife, but loves very much his little son – 2 years old now. Nice kid, Dzid. said. Dzid finished her strict diet 2 weeks, (on veget. No fat, no milk, no sugar etc. But sometimes – cheese.) Now she eats other things too, when she goes out, but at home mostly stays on the same diet. She is working busy with her little paintings, making already about 16 pictures – she wants to make about 20. The hard thing is to trim them and then – how to put them in a frame…?

Dzid is also very busy with putting pot plants all over the house hanging them on balconies etc… The garden is also trimmed from all the useless branches, full of sunshine now, and just now, Dzid is phoning some man who makes fences and gates, and will let him make a fence and a gate in the back of the backyard, so that people from the street cannot walk in. Carol is leaving next week, going to share a flat with her girlfriend. But as Tālis coming next week, then Dzid will postpone advertising for a new boarder – after holidays. Dzid plans to take Tālis to snowy mountains for some days, now she is thinking hard – how to arrange that – all the things that would be needed – boots etc. are expensive, and the hotel and all the other things. We will see, how she will get with it all through.

16. aug. Šodien saņēmu Tavu vēstuli!

Hurray, ka Tev izstādes gatavojās! Cik varu saprast, tad vēl pēc 11. aug. izstādes, būs otru – Kalgarijā! Lai nu labi izdodas un ir ‘iespaids’!

Ja brauc uz Hope, tad gan saturies, ka nenonāc par daudz ‘under his spell’ again… Citādi – kā varat tā izdarat visu kas tur jādara! Good luck! And – look after yourself!

Mums laiks ir siltāks un pat – labi silts! Šodien atnesu salāpītas (pamatīgi!) Tavas koka kurpes, kas man labi der. Bet tagad jau varu staigāt arī ar citām, kāja nesāp.

Dzidra taisās braukt uz sniegiem ar Tāli – ir atradusi slēpu veikalā kādus piemērotus zābakus ko bradāt sniegā. Ne slēpu zāb. Tālim tos noīrēs uz kādu dienu un ko staigāt nopirks arī Tālim arī tos ‘bradājamos’. So, lai Tev labi klājās! Un nepārraujies ar darbiem. Good luck!

Love, M. + Dzid.

—————————-

Svētdiena 21. aug. 1983.

Mīļā Inese!

Lai Tev neaizmirstās latv. valoda – rakstīšu latviski. Nu Tev daudz grūtības būs jau pāri – izstāde gatava, slīdīšu lekcija nolasīta, varbūt jau arī Hopes ceļojums izdarīts? Kad laiks – tad nu raksti par to visu! Gribās zināt visus sīkumus…

Šodien (svētdiena, 21 augusts 1983) ir ļoti silta saule, nakts bija auksta, laukos salnas.
Dzidra ar Tāli – 7 a.m. izbrauca uz sniegiem [right] – caur Canberru uz Coomu etc. (Canberrā domāja, ka turpbraucot neapstāsies, varbūt atpakaļ braucot, bet to vēl nezināja, kā iznāks.) Sakrāmēja pilnu mašīnu ar segām, sleepingbagiem, ‘bootiem’ etc. Nopirka Tālim (lielus!) un sev kādus (izoderētus – ar kādu stuff) – gumijas ‘sniega zābakus’, ne slēpošanai, bet bradāšanai pa sniegu. Tālim domāja īrēt zābakus un slēpes tur kādai ‘lesson’. Kur pa nakti paliks un cik ilgi – to redzēs kā tur būs. Tālim – ko slēpot sataisīja to ‘slēpoš. kostīmu’ ko mēs reiz no Kanādas atsūtījām – vēl der viņam, cik nu tur vispār kas ir, un Dzidra pataisīja platākas piedurknes un es pieadīju tās garākas.

Diena ir skaista un weathermans solīja – sausu laiku kādas citas dienas arī, varbūt būs laba holideja…
Es paliku mājās – lai varu īsti apdomāties un izdomāt varbūt – ko rakstīt. Un lasīt un staigāt!

Bijām ar Dz. latviešu teātrī – laikam to jau Tev rakstīju. Carola aizvācās vakar. Viss iztīrīts, sakārtots, māja mierīga, kad Dz. atbrauks, tad sludinās avīzē – meklēs mītnieku. Daves mazajā istabiņā (otrā stāvā) būs līdz ziemsvētkiem – labs, mierīgs īrnieks, jauns Scotchmans, iet visus weekendus prom ar jachtu uz jūras.

Esmu iekrājusi (kopā ar to naudu ko paņēmu līdz) gandrīz 2000 ($1975) un tagad maksāšu Dzidrai mēnesī (tāpat kā Gordon.) $125, varbūt 150. Šos mēnešus Dzid. teica lai nemaksāju, bet viņai sāk ‘dilt kapitāls’, jāpalīdz izdevumiem. Tāpat man vēl atliks ko katru mēnesi mazliet ielikt bankā, un tad ja būs jābrauc uz Tevi – man būs laba ‘kabatas nauda’.

Satiku Mintautu Eglīti (rakstnieku un kādreiz editoru) kas izdeva tas ir salika un iespieda manu pirmo grāmatu. Teica ka Melburnietei ‘whatsthename’ lietuviešu spiestuvē (kur izdod latv. grāmatas arī) esot izdotas viņas lugas — $6000! Pati maksājusi. Bet taisot kādu cita jauna veida iespiešanas techniku, un tad varbūt varēšot grāmatu iespiest par apm $2000. (ja tikai varēs tikt klāt…)

Pirmdiena 22 aug.

Vakar vakarā jau Dzid. zvanīja, ka viņi jau pēcpusdienā aizbraukuši līdz Coomai (aiz Coumas…) dabūjuši kamping (istabā, mājā iekšā, ne karavanē) 17 doll. a day, (labi!) ‘bookījuši’ līdz piektdienai. Sniega un slēpošanas vieta – 20 min. (laikam ar busu). Tālim patīkot – esot labi – abi happy! Es arī. Tikai nav sajūsmas rakstīt. Jāraksta ‘bez sajūsmas’. Šī nedēļa labi jāizmanto, jo nekas netraucē.

Lai Tev labi veicās ar izstādēm un visu!
Sagādā arī Tu sev mazliet holidejas kaut vai tik daudz – ka nebēdā ne par ko!
Look after yourself
Xxx M.

———————

Sept 23. 1983 [Banff]

Dear Mum & Dzid,

Thanks for the letters & the photos — the gums in the snow are beautiful — since I’ve been away, I’m always startled by their colours — I remember that from the first trip back. […]

[…] Life has been pretty hectic. The summer always is hectic and putting our two shows at the same time doesn’t help. Still, I am alive and well. […] I do need some time off. […] There was only one weekend between the opening of the show in Calgary and the beginning of the Winter session here — and that was a bit rough — and the last body for the show was still damp when I hung it!! I keep saying I’ll never do that again, but I know that it always ends up that way, no matter how well you think you’ve planned it.

So, included here are some of the brochures we had done for Calgary. The catalogue for the Banff show won’t be ready for a few weeks yet — lots of trouble with photographing the stuff — some of Anne Pixley’s work is more or less impossible to reproduce. Nelson re-photographed some of it 4 times! (And I was usually involved with being an assistant!) Lots of effort, but in the process, I’ve sure learnt a lot, especially about lighting my pieces and about the differences that there are between what one can see in real life and what shows up, and how it reads in photographic reproductions (“transparent fallacies” is what Nelson calls them).

[…] I’m pretty pleased about both shows and there’s been quite a bit of interest from people who run galleries — whether anything will come of that remains to be seen – but it’s nice to know that at least some of them find the work interesting and “different”.

Other stuff — I met a Latvian woman — she is apparently a writer (from Toronto) & said that you, Mum, would know of her — she knew of you — I gave her your address & here is hers:
                  Indra Gubiņa […] Toronto, Ont.

She came to the studio and looked me up as a fellow Latvian, I guess. She asked if I was interested in showing with the Latvians — I said, yes, of course — but I must say I have my doubts as to what their interest and/or understanding might be! Still, who knows. She looked at portfolio photos of my stuff and my impression was that she related a lot better to the old, flat, “wallhanging” stuff, than the newer “bodies” stuff, which I don’t think she knew what to think of — more of less expectable! Quite funny, really!

Gordon has been sending the Latvian papers on to me — in the April 29 issue is the poem Laiks Zvana & in the May 13 issue is the story Saules Brālis — the last issue I have is July 8. […]

[…] Angelika got your letter and said she would write — don’t know if she has — she’s pretty busy too. She got the job of Assistant Head in Ceramics here and I think that will make her private life much easier. From what I see of them at work, she & Hubert [right] are getting along just fine. Jane also got your letter — she & Bryn are in Europe at the moment (2 months — back Oct 8) — it’s the first time she’s been, so I imagine she’s having a wonderful time — they started in England and Wales (most of Bryn’s family is there) and then are going to the Continent — France, Portugal, I think — don’t know where else. Maggie has got a job here a couple of days a week to look after the plants in all the buildings (she’s an expert) — that means that she has been able to quit all her other awful part-time jobs — she makes the same amount of money (which is very little) but has more time — she is painting furiously (she’s the one who paints the apes etc — now also whales) — so, I see her regularly.

Barbara is 1/2 time assistant to me and that will make my life easier.

Nelson is doing well — working like a dog — still doesn’t have much money, but is certainly making his reputation. The Cookbook is out — everyone seems to be very pleased. — Dzid, I guess you’ll get some copies soon […] Everyone loves your drawings and thinks they make the book. Maggie said they were free & unselfconscious […]. Nelson […] found your drawings perfect and worked hard (but with pleasure) to put them in the “right” place — he says that they could not be more appropriate if you had seen the text — not having seen it, it is amazing etc. — When you get your copies, look for all the “Nelsonisms” as I call them — […] the funny little puns, quirks etc — often a word in the text links with the drawing in a funny way (or quirky way) — e.g. p.15 “pinch” + “Adam & Eve” type illustration
p.17 “crudite” + drawing itself — also carrots in it
p.19 “to peels a tomato”… + sawing pumpkin=
p.22 “dipping” + guy in pot
p.23 “try this… delicious!” + kiss
p.25 “crunch” + bite
p.39 “variations” & also “practise” + pianist                 etc etc etc

I told him you would get his kind of humour — and I’m sure you will. The odd part, as he says, is that the text & drawings came together separately — neither was consciously (or unconsciously for that matter!) done for the other — Hard to believe!

The only place where he adjusted the text was p.84 & p.88 where the order of the lines was arranged to mimic the configuration of the drawing (text wasn’t changed, just arranged to give similar outline) — pretty subtle, but fun when you know about it. So, I hope you enjoy it! […]

[…] Also, just sold my blue VW to Leo Svoboda (friend of Gordon’s — I think you met him, Mum — […] if I remember rightly, is very interested &/or competent in music). […] I guess I’ll get a little money for it — not sure how much, since the repairs Gordon is having done to it have to come off the price…

Gordon is applying to a Superintendent’s position. […]

[…] My job here is OK for another year — I don’t know about after that. I am now called Associate Head & have, as I said, a 1/2 time assistant (and a bit more money — though my rent has gone up too, of course) — So, it makes more sense in terms of what I do around here — it also adds a few extra responsibilities […] On the whole it is probably better — somewhat more scary though. We’ll see. […]

[…] Nelson & I seem to continue more or less as before — don’t know what it all means — have been trying to take a little mental distance (and only partly successful). Nelson has applied for a Museum Designer’s job at the National Museum in Ottawa — if he gets that, he’ll be gone […] — and while that will be hard, it would probably be a good thing — maybe I could sort myself out to some more “normal” life… […]

Much love to you both!
You have a handsome son, Dzid!
Inese

—————-

Fryday 7th oct. 1983

Dear Inese!

We got your 2 big letters – and catalogue and the book!!! I cannot express how happy your letters made me, and Dzid of course… I knew, that your letter will come one day – but I was thinking and worriing too – how it will be, how you can survive all your exhibition things, job, and still – private life, go to Hope and all! Your letters are long and are telling so much happy happenings and acheavement and – just sunny luck too in all what you have finished. Luck – I mean the fact, that Dzidras drowings suited all the other thing, and you could be there and make it all happen. Dzid is really thrilled. And it all happened for her in coupple of days – to create it. It gives a deep satisfaction for all the years long work, what she is doing, scribbling and loving it, but mostly – staying alone with it all.

Your catalogue looks – just beautiful! Is so cleverly made – all put out for both the ladies equally… I can understand better the critic what is said about your work. I think it is said with appreciation and love and hope and beleave in the work! That is good. You said – you get a friend in her (the one who wrote it) and that is very very good. Those good thoughts (you got them from people already in your Peterborough’s exhibition too…) goes around, and even if you do not meet them all – there are people around who support your work with their good feeling for it.

I got also quite a lot loving words from many people in Rakstnieku dienas. One lady (she also writes, is old already, but have not worked much in writing literature, but mostly critics) – told me how she loved one of my stories, which I had quite forgotten, she thinks its one of my best stories. I have to find ir from old Latv. newspapers, for keeping them all together. I have to look so for other 3 stories, which I have not cut out of the newspaper, and they are lost for me, have to go to Melbourne once, and find them at Dēliņš.

Good, that Gordon has sent the Latv. Pp. to you – keep them, when I will be there again (one day) I will find them there. As it seems – Dēliņš has put now almost all my stories in the paper, what I have send him, only 2 last ones have not been yet in. So – I have to hurry and prepare new ones. People (in Rakstnieku dienas) were really nice to me, and I was happy, free from duties, and free from shyness – attended all 3 days all the happenings, talked to people all around. Got, as I said – many compliments which were meant well. Tomsons – the good old (nusty too) poet – said also a warning about my poems what I wrote in one day (travelling to Banff in the train) – that I should not write too – easy, too carelessly, too quickly – as not to get shallow, becose he said – I cannot aford that, I am too good for that… May be it is so – I really blubbered out those poems like a bird, looking through the window – but I wanted to – let me go, to enjoy it – talking without much thinking, I even hoped that my skill in talking is already so great, that I can rely on it without considering all the ‘demands of a poesy’. I imagine – the little poems, all in a row, were like those Dzidras drowings – not a ‘big art’, by what one could judge all the persons work – but a happy, playful thing. I also think – that Tomsons words were a good advise to me, meant good, but still with a little unrealised envy – how one can afford such silly – happy dance with such a serious thing as – poetry… Well – I really judge pretty carefully my words when I am writing, and rewriting a story. I almost would like to tell ir more carelessly and also – not to cut too much out, to talk more of the ‘small talk’… But – well – „You are too good for that” – you have to be good for the sake of art, not for the poor people, readers…

You probably will not get more of the Latv. Newspapers – as with the last stories which I send to Dēliņš – I told him, to send the paper only to this Sydney addres, no matter where I am – and the papers are now arriving here. I think – that I will get them safer in one place. About – printing and publishing a book here – the hopes are not great – there are a quey [queue] of – the new, first book people, who are waiting (on the list). May be – once somehow… Kreišmanes book – 10 stories, is made just in paperback, still over $2500 – but the money is not all – one just cannot get to the press, as the rule so far is – the first book people first, and there is no end of them…

I like much more Kreišmanes writing now, as I did before, I can apprishiate much more now her slowly moving, calm style, the simple, old language, the love for little things etc. It almost gives me the confidence and trust – to slow down myself, and allow myself the little thing loving, what is in me, and not to care so much for the ‘interesting’ topic. But – it all must go together, and – my way, for me.

As it seems – I have had the new kind of flu (forgot its name) what goes here around. I thought – I will never be able to get out of my being tired, sweating, coughing and spitting – but no temperature, only later pain all over, specially back and legs, which I took for reumatic pains. Now – people told me – all the same troubbles, which for many have ended in pneumonia, and what repeats itself as soon as you start to live normally, if the flu is not yet – ‘izgulēta’. Well I was kind of guessing the possibility of getting something in the lungs, — and kept – ‘vaimanāt un gulēt un neiet vējā’… Today Dzid is coughing – hope, it wont start with her the same. With me – it is finished now, and I feel allright, however – I am waiting for nice warm weather, this week was – unexpectedly cold and rainy and windy again. Funny weather…

Lucija Kalniņa stayed with us for 3 – days. We wanted to go to beach etc – and there was not a single day we coudl go out of the house, we only went to film and supper. The film – Australian, ‘Careful, he might hear you’ – the best film (Austr.) this year, and the best actress (this year, Austr.) in it. It was not quite what we expected – a little too crowdy, all the Australian things packed in it – storms, gardens, old richpeoples housing and life style, etcetc, but the camera has worked fine – really beautifully taken things, colourful, etc. The supper afterwards, we took in a latvian restourant not far from here, small winebar, (where Dzid put out her tautu meitu bildes). The owner latvian – really surprisingly sympathetic man, his wife – french. They struggle to survive, and they might! However – really they just hang on – and hope. They need advertising – after one ad in Morng. Herald ($50) they said – it was full house, then again – pretty quiet. The place is small, not in centre, but – may be.

Latv. ‘vecā paaudze’ – slowly are dieing away. Mrs. Swirska – has died, probably – a cancer. But – I do not know, or nobody knows exactly. Many people – look very – ‘līki un lēni, stīvi un klibi’. I am trying to go and walk ‘with an elastic’ step – the legs, specially the one – let it feel, the pain sometimes in the knee sometimes down ‘potīte’ – but, thank heavens – I am not too bad yet…

We will write soon again! Thanks and more thanks for your long letters.
Xxxx M.

It kā gribās – ļoti teikt – labi sveicieni Nelsonam [right].
M.

P.S. Luces kundzes draugs, ar ko viņa dzīvoja pēc Luču kg. nāves — esot miris, un viņas dēls laikam ļoti slims ar nerviem. Luča kdze. bija bēdīga.
Freiji piezvanīja (4. okt.) nebija rakstn. dienās, bet būšot Sidnejā kādu nedēļu drīz.
M.

————————–

Ceturtd. 27. oct.

Dear Inese!

I got a letter from Gordon telling that you will be at 21. Oct. in Hope. So – you will be back in Banff now and we might have a letter from you.

Dzid is on her trip. By looking in the booklet about the trip – today they will reach the middle of the desert!… Tomorrow will come out of it.

The weather is hot with some heavy rain storms in between.

I feel ok. Went (twice) to Bondi beach, did not get a ‘beautiful tan’ but got a little burned – not bad. Tomorrow I will have some (4 or so) Latvian ladies + Mr. Krīvs for slide show, and after that – to the little Latvian restorant. (I told you…)

In our house everything goes smoothly (so far…) exept that the new gate Dzid let to make in the backyard ($150) is kicked open with both 2 big bottles!!! People are getting really wild!

In next door neighbours house police arrested a young man – put irons on the hands, pushed him in the car. He was struggling madly, banging the car doors like an animal. What he has done, I do not know. I also do not know if he is the son of the neighbours wife (she has children from first marriaged) I reckon they have sloughtered the old chap – they had terrible scenes from the first day the family came in this house. We could hear the screaming and swearing all the time. Now is silence there – So – have to thank God and be happy, as long as nothing too terrible happens to you.

I have not got this weeks Latvian paper, for 3 weeks now it came regularly on Mondays. Have to remind them again, not to send to Canada… I will make, for my guests (as a little entrée before we go to restorant) the fish dish – Seviche – you said it was good. I will show the book to the ladies, they might buy it, when some books will be send to Dzid. Mrs. Freija saw already and would like to have – and this time – she will have to pay for it…

Dzid had an electric hair curler – after using it she left it on off at the thing, but did not switch it out at the line (wall). When she came home after going out – she found it all melted, hot like hell, but luckily the house had not started to burn yet! So – swich it out, swich it out!!

Piektdiena 28. Oct.

Man būs tikai 3 viesi – Krīva kgs + kdze un viena ‘whatshername’ kdze. Abas dāmas ir ļoti labi lasījušas (latviešu sarīkojumos) manus stāstus un dzejas.

Yesterday I tried out the slide projector – it did not work! Something I do not right – 3 slides go allright at the 4th starts to show empty space. The slides by the way – are standing so loose in the rack – that they are moving like grass in the wind. So the thing cannot catch them – may be there is a way to help it. But – I will not bother, I will leave the slide showing out. I will show to the guests the new cook book! It will be enough entertainment before we go for supper. And we will try the entrée – made from the recepy out of the book.

Actually – it will be even better, to look at slides, it is better to do it leisurely – in all the evening at home, not when you have to run out for supper.

All is going now well in my life here, exept that I cannot yet start properly my writings. The days are full with little empty things – but once I will settle to that, need some encouraging push, don’t know what really…

Sestdiena, 29. oct., … jau svētdiena, 30. oct.!

Man bija 3 viesi, kā jau teicu ka būs. Slides nebija iespējams rādīt – tad rādīju Cook-Book’u!

Krīvs ir tagad komersiāl artists, agrāk mācījies un strādājis kā – artists. Viņam patika Dzidras ilustrējumi cookbookā – teica ka ļoti labi, brīvi, savā stilā, droši un ar humoru. Viņš teica, ja Dzidra ar šo grāmatu aizietu pie jebkura Austrālijas lielākā grāmatu izdevēja, viņa noteikti dabūtu darbu kā ilustrētāja! Tas droši vien tā ir. Un Dzidra varētu pelnīt naudu par to, ko viņa ‘skribblē’ katru dienu uz visām papīra lapiņām. Viņa arī man rādīdama savas skiču kaudzes ir teikusi „ko lai ar to visu dara?” viņa patiesi varētu ilustrēt lieliskas grāmatas. We will see! Tā tad – paldies par šo cookbooku, tas ir drošāks pierādījums darbu meklējot, kā zīmējumi vien, lai gan ar tiem vien arī varētu ‘rādīt ko var’, bet Dzidra jau nav uzņēmīga. Nu tagad viņa arī grib atpūsties no pelnīšanas (skolas) darba, bet ilustrācijas taisīt jau viņai nebūtu nekāds liels darbs ja tikai viņa tikpat ātri un brīvi un nebēdājot varētu darīt katru citu pasūtījumu.

Vēl visu nedēļu viņa būs prom, un nezin kā tur iet – laiks dažas dienas bija ļoti karsts…

O, jā – maniem viesiem tas ‘Seviche’ (zivju ēdiens) garšoja labi, lai gan es laikam biju pielikusi mazliet vairāk to stipro ‘green chilies’!! tā tad visas receptes ko mēs esam jau mēģinājušas ir ļoti speciāls! Tā grāmatiņa ir burvīga.

About our neighbour (being murdered…) I have a little exagerated: he is alive! But what there happened I still do not know – it was something very bad, becose – to be thrown on ground and put in irons by police – there should be some awful reason. Anyway – when Dzid comes home, she will discover it – somehow, and I am sure – it does not concern us, whatever happened there.

Today Dzid is climbing the big rock, if it all goes as the information says in the booklet Dzid left to me. Here the weather (for 3 days now) is smoky-cloudy, and a little cooler. When Dzid was ‘in the middle of the desert’ – we had the very hot day. The map (on T.V.) showed clouds all over the half of Australia, almost till Alice Spring. Sorry if the big rock will not show the colours to Dzid…

Pirmdiena klāt, un līst un gaiss pilns ar gāzes smaku, nav vēja kas izdzenātu pollusion.

Vakar Luce lasīja referātu par Sarmu, bet man negribējās mitrā laikā braukt ar busu + vilcienu, un es jau esmu dzirdējusi ko Luce saka par Sarmu, neko jaunu nevarētu atrast.

Tagad sākšu gaidīt kādu zīmi no Tevis. Gordonam jāaizsūta kāda kartiņa par to vēstuli un jāsaka lai tās latv. avīzes nepūlas sūtīt Tev, ja vēl viņas tur nāk, vajadzēja nākt tikai te.

Karavongs arī sūta Tev savu saucienu…
Xxx M.

—————————-

Nov. 26. 1983

Well, you two!

[…] The weekend before that, I drove with a bunch of people from here to Vancouver. The Vancouver Art Gallery had its official opening in its new space with some huge exhibitions — Emily Carr in permanent installation, a group of Old Masters (European) from the National Gallery and about 4 floors of the past 50 years of BC artists — also in another space and “alternative” show of current art art etc etc etc. Stayed with Mary & that was nice. Called in at home for 10 minutes (Gordon was away, which I knew) — and that probably helped — to set foot in the place after more than a year, on my own first. Then, the next weekend, drove down by myself & Gordon & I sorted things out — exchanged cars (my blue bug was sold to a friend of his — Leo, I think you’ve met him, Mum, a couple of weeks before that) — worked out medical & dental etc. separations — it was all very civilized, if odd. I slept in your room, Mum — everything is as it has always been — I gathered up left-over bits of clothing, bathroom stuff etc — so, all that is left is the main stuff — furniture, books, art, my weaving stuff etc. Gordon says he’ll be there till the end of June anyway, so we don’t have to move anything till then […]

[…] So, after coming back from Hope, the next week it was the trip to New York with the Visual Arts group from here — […]

[…] And now it’s back here & the same as usual, more or less — I’ve had about 10 days break from work, more or less — a couple more to go — I’ve really needed that — it’s been over a year since I’ve had a break (apart form Xmas, but then, everyone gets that) — the times I could have had holidays were the times I was preparing for the shows — in fact, I still need more time to gather myself — I feel quite fragmented, rather unsure and anxious — and I suppose that is understandable, but that doesn’t help. […]

[…] I really don’t know how things will sort themselves out — don’t know what I should be aiming for — or even how to begin to think about it. Mariette will be here in about a week — maybe we’ll clarify how much longer I can expect to be here. I don’t think she is very clear about any of that herself. So, I suppose there are reasons on all sides for feeling uncertain — still, I wish it would end.

I really am tired (not physically — I’ve had lots of sleep etc etc) but mentally/emotionally. And am very glad that Xmas isn’t far off. Have been trying to quit smoking for the past week — partially successful — by the end of Xmas break hope I’ll manage it — have also cut out most of the booze (that’s much easier to do than the smoking!) — but there is a good incentive — if I quit smoking and drinking, maybe I won’t gain weight for not smoking! […]

[…] I’m enclosing a couple of catalogues, which are finally ready […] I’m not very excited about Connie’s essay, but I knew that before it went to print — too much talk about materials and techniques — puts us back into the “craft” camp… […]

[…] Nelson […] hasn’t heard any more from Ottawa and has progressively been becoming more sure that he wants to stay in Calgary — he really has a lot of work […] he is surviving well. […]

[…] So, as you see, my life goes on, more or less as before. Must stop — Whenever you are ready to come, Mum, just come — we’ll find a place to live & live — and move if & when we have to.

Love to you both,
Inese

P.S. Mum — you already gave me your Latvian jewellery stuff — I have it here in my drawer — I had forgotten that.

———————-

11. dec.

Ir svētdiena. Dzidra vakar aizbrauca uz Golburnu – tur sanāksme tiem visiem kas kopā ar autobusu brauca uz Alice Springu. Rādīšot visi savas slides un – having good time. Dzidra samīlējusies tai busa driverī, kas viņus tur vadāja, un kā parasti tad – ‘out of proportion’ ar visu domāšanu – bet lai, kaut kas jau jādara romantikas laukā. Un vienmēr iznāk – tāda ‘zilā gaisā’ tā lieta… Tas busa drivers tur gājis ar visām daiļavām un pašam sava girlfriende vēl turklāt. Bet tā tas ir visur. Ja grib ko dabūt (maz vai daudz) jākārpās tur visur līdz un iekšā. Tikai nebūtu vērts tik daudz cīnīties – badoties un domāt un gudrot un baiļoties. Bet tā tas nu mūsu famīlijā ir.

Pēc nedēļas Tālis nāks mājās, tad mazāk būs Dzidrai brīvības, būs jāpiemērojas vēl viena prasībām.

Dzidra saņēma čeku par 150 Kanādas dolāriem par ilustrācijām, vēl nav izmainījusi – jo mūsu dollars taisās slīdēt lejā – tad labāk paturēt čeku kādu laiku un mainīt to vēlāk. Grāmatas vēl nav pienākušas. Labi ka tā grāmata tur iet labi pārdošanā. Visiem tad labāks prāts.

Šodien gribēju braukt uz Strathfieldu pie latviešiem, tur (3 pm.) ir teātra izrāde. Gulbergs uzved Anšl. Eglīša kādu lugu. Sataisījos braukt ‘balta un skaista’, bet gar debess malām visu laiku staigā melni mākoņi – un paliku mājā. Tomēr laiks nemaz tik bēdīgs nav kā rādījās – nelīst un saulē ir gluži karsts, bet vējš ir ass un vakarā tomēr varbūt līs. Nekas, ka neaizgāju. Tas brauciens turp un atpakaļ busā + vilcienā vairs nepatīk tik labi kā agrāk.

Freija kdze piezvanīja, viņa ar savu ģimeni bijuši tur vakar – uz lugas pirmizrādi. Freiji braukšot ziemsvētkos uz Melburnu – uz Kultūras dienām. Man vairs laikam nepatīk mētāties pa svešiem ciemiem – braukt uz Tevi uz Banffu, ar vilcienu, vai ar autobusu – bija priecīga un viegla lieta, te braukt uz kādu svešu ciemu – lieta liekās grūta. Idai piezvanīju, ja viņa kādreiz aizvestu uz Canberu, uz Austru – tad varbūt gribētu braukt. Ko pa Ziemsvētkiem darīsim, to izlems vēlāk, kad Tālis būs mājā. Varbūt taisīsim kādu picnicu kaut kur. Mumfordiem neesam zvanījušas, Dzidra tik ļoti aizņemta ar domām par savu busdrivera affairu… Un es, itkā tikai ‘pūšos un taisos’ un nekā daudz nepadaru.

Otrdiena 13. Dec.

Dienas iet. Nekas nenotiek. Kā Godo… Nosūtu Tev dažas markas – pag. gadā Xmas mēs darbojāmies ar tām Banffā.

Man ienāca prātā – ja Tu nākošā gadā nestrādā Banffā – vai Tev kādu gadu vai pusgadu nederētu padzīvot te, Austrālijā? Tad Jūs abas ar Dzidru varētu rīkot kādu īstu izstādi Sidnejā (ne jau latviešiem…). Bet droši vien – Tu jau strādāsi vēl Banffā un varbūt es braukšu tur. Kā būs tā būs. Pasaule runā tikai par kariem un atombumbām. Sievieši skraida un protestē, bet – kā pie krieviem???

Priecīgus svētkus! Lai nav par daudz auksts un par daudz sniega, kā Amerikā raksta ka esot.
See you soon!!! Next year!
M.

———————-

Jan 23, 1984

Dear Mum & Dzid,

[…] Congratulations, Mum, on your prize etc! it arrived today — the money ($246 Canadian) I put in the bank — the letter (a copy included) I’ll be sending off tomorrow, […] I assume they’ll understand my Latvian!

Yes, I’m off to Toronto and then Montreal & then Ottawa — all of it 10 days & paid by the school. I’m going with Angelika […]. The idea is to go and visit other schools and lots of galleries, both to promote the Banff Centre and explain it to and recruit participants for our programmes and to find out about other places — what their philosophies etc are — it is not such an unusual thing to do. People from here do it all the time. I’ve never done it and am basically scared of it — Angelika isn’t — if we do it together, we can probably do it better and it will get me over my fears and will probably be a great education for me. […]

By the way, Angelika and Jane have both got your cards/letters — I don’t know if they have replied yet, but both said they would — neither one knew your surname…

I can’ t remember if I told you or not, but I see quite a lot of Jane and Bryn (his surname, by the way is Finer — and Angelika is with Hu, or Hubert, Hohn). Jane & Bryn have an apartment like mine one floor down & so we often have dinner together, or once in a while I watch TV with them. They are two of my most favourite people — though spending an evening watching TV with them makes me nostalgic for “normal life”.

I got a long letter from Austra today — she’s been to see you and says how much she enjoys you, how much she gets from talking to you etc etc etc. She calls us “3 ladies” “magical people” — so, that’s nice! She gets strength from you, Dzid, and feels really valuable friendship there. She has been reading your book, Mum, with much pleasure and pain. So, perhaps we really all are very wonderful.

Life here goes on as before […] but there has been some anxiety between Mariette and me — I think it is mostly because she is unsure as to whether she wants to continue here or not. I found all that pretty hard during her last 2 visits, but feel that I’ve come out of it since. I think that I’m doing a pretty good job and she’ll have to decide for herself what she wants to do. I still haven’t done any of my own work since the last 2 shows, but I’m beginning to not feel guilty about it. Recently I’ve had the time, if I wanted to really do it — and I even know what the next “logical” step would be — but somehow, I’m unwilling/uninterested in pursuing it. I think I’m in another “gestation” period — there doesn’t seem to be any point in continuing “variations on the theme” — I have no idea what will come out, when it comes, but I’m also not afraid of waiting. It may be quite different again (though none of it is that different underneath)… […]

[…] It is late & I have to pack for tomorrow morning, leaving early! I’ll be seeing a lot or people I’ve got to know here — plus doing the “official” thing and in the process, perhaps making some contacts that might be of use — and if not, it will be a good holiday and I’ll make the most of that! […]

So, much love to you both!!
Inese

————–

Sidnejā 2. Febr. 1984.

Mīļā Inese!

Tā nu bija priecīga vēstule ko saņēmu no Tevis! Tavs ceļojums atkal laba lieta! Mana godalga – laba! Un Tava vēstule, ko Tu esi latviski tiem rakstījusi – tiešām ļoti labi un pareizi uzrakstīta! Paldies Tev, ka Tu pūlējies to izdarīt! Labi ka nauda banka, lai arī tā bija sūtīta Birstiņa kungam, Tev ir izdevies to dabūt!

Es nezināju kā īsti tur tos vārdus izkārtot – kam jāsūta tas manuskripts atpakaļ – es liku lai Tev sūta, tikai varbūt nevajadzēja ‘Birstiņš’ rakstīt arī uz manuskripta. Bet tur es to iedomājos kā ‘motto’, ko sacensības darbiem liek īstā vārda vietā. Ķikures vārdu es pieliku klāt aiztaisītā aploksnē un uz tās uzrakstīju I. Birstiņš adresi. To konvertu viņi ir atvēruši, bet redzams par Ķikuri tiem nav ne jausmas, kā te Austrālijā tas ir. Nu – kā ir ir! Pareizi vien jau viss ir iznācis, tas ir – priekš manis, ko viņi tur domā – tas tagad man vienalga. Panākums labs – jo no 30 tikt 5 iekšā – tas ir OK!

Un šo pašu lugu (tikai mazāk izstrādātu) es 10 g. atpakaļ iedevu Gulbergam – (viņiem neesot ko spēlēt latviešu lugu…) un viņš man atdeva atpakaļ ar sāju smīniņu – „tā luga neder”! Tā viņš teica. Ja arī tā nebūtu bijusi piemērota viņu teātrim – kaut kādu labu vārdu viņš būtu varējis pateikt, kaut ko labu tanī saredzēt. Nekā! Tas mani tā nosita, ka pie lugām es vairs neķēros. Bet šo aizsviest bija žēl, un laimīgā kārtā tā bija vecos papīros saglabājusies. Salaboju to – un redzi, kā ir laimējies. Tā mums iet – nav neviena kritiķa, kas redzētu kāda darbā to kas tur ir – un neprasītu pēc tā, kā tur nav un ko viņš būtu gribējis vai iedomājies, ka tam tur jābūt.

Gulbergs taču nav no dumjiem, ko tad par citiem lai domā un kādu saprašanu lai gaida.
Laikam tādēļ, man te neko nav bijis dūšas sākt rakstīt – redzot un dzirdot šo palikušo (daudzi jau nomiruši…) latviešu strīdēšanos, naidošanos un neizpratni (un nemācīšanos no citu literatūras) kas labs, kas nē, ka tikai kaut kas tautisks un jocīgs un priecīgs un panākumu pilns.

Tagad nu man būtu vēl kaut kas jāraksta, jātaisa gatavs. Bet – es esmu ļoti piekususi, un te iet kā dzirnavās. Man ir bijušas visādas mazas kaites: celis sāpēja un vēl sāp – nezinu īsti vai reimatisms, vai tā pēdas sastaipīšana. Nēsājot tavas kocenes (jau otro reizi papēžus tām man pielika un labas zoles!) pēdā man vairs nesāp. Celī vēl sāp. Bet es samasēju ar ‘Deep heat’ Krēmu un sabindēju, lai ir stingrs ejot. Tā – ir ok. Tad vaginal iekaisījums bija jāārstē. Tad reiz paslīdēju uz kāpnēm un atliecoties mazliet sadauzīju muguru – sāpēja kaut kur ‘pie nierēm’. Tas bija jātur silts – ir tagad O.K. Nezinu kas vēl viss nav bijis – ‘jāuzmana’, tā es noņemos ar sevis ‘uzturēšanu’. Karstumā – grūti, sasvīst – tad sāp reimatisms. Aukstumā – atkal nav labi. Bet visumā – esmu visu labi pārvarējusi un eju staigāt, iepirkties etc. Biju līdzi Dzidrai un Tālim nedēļas nogalē uz Kangaroo Valey! Bijām teltī – un lija visu nakti!

Dzidra nopirka (jaunu) lietotu mašīnu – jo veco nevar vairs reģistrēt. Jaunā ir Holdena ‘Kingswood; — offwhite, 4 doors car. Automatic. Ēd daudz! Bet būšot ar to ‘ēšanu’ labāk, jo tikko ir ieliktas tai ‘jaunas iekšas’, nav vēl ‘notonēts’ etc. Samaksāja laikam $3300 – vai 3500. Tas neizklausās daudz. Bet pie dealeriem ir mašīnas par $1500. Un mazāk. Tikai – nevar zināt kādas. Šito Dz. pirka no tā busdrivera brāļa, kas brauca to autobusu uz Alice Spring, viņa brālim – garāža. Šī mašīna bijusi tā, ko viņš devis braukt customeriem, kamēr labojis to mašīnas. Mašīna – izskatās O.K. un vēl ‘uzpūtīs’ tur garāžā krāsu no jauna, etc. Dz. tikai gribēja to mašīnu ātri dabūt un tur viss vēl nav pabeigts – ‘jānotonē un jānopūš’. Dz. ir daudz worrījusi kā būs, kā nebūs – bet laikam jau būs OK!!

Tālis vakar sāka iet uz skolu. Labāks viņš ir daudz, nekā tad kad te atbraucu. Bet mierā, bez kāda speciāla uzdevuma, tas nevar nostāvēt ne brīdi. Tad kaut kāds trabble tūlīt sākās. Un ko viņš gribētu darīt – tam jābūt tādam uzdevumam, kas tam patīk. Kā piem. tas video computor kurss. Melošana arī ir visu laiku! Bet iet jau labāk – un gan jau izcīnīs visu O.K. ja tikai kādās nepatikšanās kaut kur neiekritīs! ‘Galva liela’, kā to agrāk teica un ‘klausīšana maza’…

18. febr.

Pie manis te būs Preses Biedru sanāksme. Tas nu ar Zariņu norunāts. Varbūt šurp atbrauks arī Kreišmanes kundze. Tā man raksta skumīgas vēstules cik viņa ir vientuļa un nezina ko dzīvot, ko darīt. Meita nopirkusi kādu zemes gabalu un aizgājusi tur dzīvojot pilnīgā vientulībā – ‘ar savu zirgu’.

Nu stāsti – kāds bija Tavs ceļojums un visu citu!
Xxx M.

P.S. Stamp henges es neesmu vēl meklējusi, neesmu tagad bijusi pilsētā. Bet – to izdarīšu!
M.

—————————–

apmēram 12. marts 1984.

Mīļā Inesīte!

Mēs te nākam Tevi sveicināt Tavā dzimšanas dienā! Lai nākošais gadiņš atkal būtu labs un priecīgs un Tev labi viss veiktos! Priecājies, nebēdā ne par ko par daudz. Esi laimīga par katru labu dienu. Te – man ir diezgan jācīnās, lai vienmēr būtu priecīga – biju atkal vai nu saaukstējusies, jeb – pārkarsusi – pāris nedēļas atkal tupu vairāk mājās vien, ‘klepoju, spļauju kā vecis’, kā to mēdz teikt. Ēdu vai riju tagad arī ķiplokus (garlic) jo kājā ir kaut kas reimatismam līdzīgs. Bet viss tomēr it kā visvairāk saistās ar ļoti karstām vai ļoti vējainām dienām un tādu ir – daudz. Dzidra cīnās ar Tāli un viņai ir nepārredzama cīņa! Tālis ir – terribly difficult – Dzidra lasa grāmatas par bērnu audzināšanu un pūlas kaut kā tikt uz priekšu – bet Tāļa ietiepība, neklausība un pilnīgi neapvaldītās dusmas – atkārtojas un atkārtojas. Bet – kaut kā ar to visu jādzīvo – varbūt viņš būs tāds vienmēr, varbūt kaut ko izdosies labot. Tālim nav respekta ne pret ko – ne pret savām lietām ne citu jūtām, kad viņš sāk savus tračus (un tos viņš dažreiz gluži apzinīgi sāk) tad viņš kļūst – quite unhuman. Pret mazāko kriticismu, vai pamācību, vai aizrādījumu, viņš ir tik jūtīgs, ka to nemaz nevar iedomāties un tik nejūtīgs to atriebjoties, un atdarot, ka to arī nevar iedomāties. Bet patreiz (ar Dzidras piepalīdzību) viņš skolas darbus sagatavo labi, un uz specialiem sportiem (basketbolu) Dzidra ved viņu trīs reizes nedēļā. Dzidrai mašīna bija garāžā (un vēl ir) un tā viņa vairāk kā nedēļu brauc viņam līdz uz divriteņa – aizved, tas ir pavada viņu uz sava riteņa viņam līdz – un brauc pēcpusdienā atkal atvest to tāpat mājās, jo ir jābrauc diezgan tālu, un pa satiksmes pilnām ielām Tālis tik tālu nedrīkst braukt viens pats. Autobuss tur nepieiet.

Tā – viss tiek darīts cik labi vien var. Varbūt tieši tādēļ viņam vairs nav nekādas cienības pret to ko viņš saņem – ja kaut kas nav tieši tā kā viņš iedomājas, viņš var ieiet savā istabā sagriezt savas drēbes, savu jauno skolas somu (ko Melburnas grandparenti tam nopirkuši) etc. Tā nu ir atkal gara apsūdzība – bet varbūt tas – lai Tu zinātu, cik grūti ir audzināt bērnus un ka viens pats tāds var izjaukt visu mājas normālo dzīvi – jo tas izsūc enerģiju, padara dienu smagu. Bet – tā nu tas te ir, un liekās gan – ne jau tikai te vien, bet daudz labās ģimenēs tāpat, vai apmēram tāpat.

Bildītes ko nosūtu, ir no tās Latviešu preses biedru sanāksmes. Mana kleita izskatās diezgan stupid, sevišķi, kur vajadzēja būt O.K. – tas ir kopā ar to Amerikas Dzidru Zeberiņu… Bet – kā nu ir tā ir.

Man garas un labas vēstules raksta tagad Kreišmanes kundze – viņai iznāca pirmā grāmata, un tas viņu laikam ir diezgan satraucis – priekam par to, nāk līdz bailes – bailes no kritikas, no tā – ko tālāk darīt, etc. Tikko Sidnejas Latv. namā bija viņu gadskārtējais ‘Smieklu un zobošanu’ teātris – Kaleidoskops. Es nebiju – negribēju iet, jo pirmais tāds kad te atbraucu – bija tiešām ļoti slikts spēlē un saturā, bez tam mans klepus tagad neļāva man skraidīt apkārt. Kaleidoskopa autors šoreiz – lielais (jaunais protams, jo vecais jau miris) Siliņš. Esot bijis kaut kas arī par Ellu Kreišmani, sakarā ar viņas pirmās grāmatas iznākšanu – Zariņa kundze telefonā teica – ka bijis ļoti skaisti, un ne aizskaroši – kaut kas par Kreišmanes 30 gadus rakstītu grāmatu – dziedāta kāda dziesma par to! Zariņa kundze tomēr noteica – „Nu, Ella jau to nesaprastu”… Tas tomēr laikam ir tā – ka par otra pazobošanu ir viegli to ‘saprast’ – bet par paša – tad nāk tā ‘nesaprašana’… Kreišmanes kundze nekādu zobošanos nav pelnījusi un mūsu stāvoklī, kad ne katrs, un reti kāds, var publicēties cik bieži grib un kā grib, (arī rakstīt ne tā, kā tas būtu paša zemē) – zobošanās var atnest vairāk ļauna kā laba. Biezādainu mums ir diezgan – un tie vien it kā vairs var izdzīvot. Kāds ar smalkāku jušanu ja ‘dabū pa degunu’ – tam ir maz līdzekļu un iespējas to atspēkot. Tā – jāstrādā klusām, lai gan prasība no ‘sabiedriskajiem vadītājiem’ (Rodze Ķīsele – Elga Leja) ir – lai iet un piedalās, un uzstājās un rādās – „citādi neviens tevi nelasīs”…

Velna milti – lai tad nelasa arī, lai lasa Šmugaja atmiņas etc… Man te nav cerību tikt pie publicēšanas – vesela rinda viņiem jau gaida ar ‘savām pirmajām grāmatām’. Un šī rinda nebeigsies… Bez tam par mani viņi laikam domā – ja es varu braukāt pa pasauli, es tad pati varu maksāt un kaut kur izdot savus rakstus. Varbūt tā kādreiz būs arī – izdošu kādus – 50 exemplārus, tikai lai grāmata parādītos un būtu, jo pavisam maza metiena, iespiešana tomēr būtu daudz lētāka. Patreiz atkal (beidzot – jāsaka, jo raksti pie Dēliņa ir un stāv tur jau vairāki…) bija viens mans īsstāsts (miniatūra) Latv. avīzē. Dēliņš vienmēr tos rakstus taupa it kā tādam piemērotam gadījienam, kad kaut kas cits līdzīgs ir avīzē – piemēram tagad – Dzidras Zeberiņas – pozitīvas domāšanas ideju darbi un referāti – un man ar līdzīgu ideju tas darbiņš.

Bet es gaidu un gaidu – kad viņš iespiedīs aizsūtītos darbus – lai tad varētu saņemt dūšu un sūtīt jaunus… Mīļais bērns – raksti nu par sevi, par saviem ceļojumiem un visu citu! Gordons atrakstīja ka man istaba tur gaida, ka viņš būs vai nu līdz šī gada jūlijam – vai vēl visu gadu ilgāk. Es domāju – man laikam būs jābrauc jūnijā, kad man atļauja izbeidzas. Kā tu domā? Es Hopē varētu dzīvot kaut vai visu gadu, ja tas viss tā paliek un ciemoties pie Tevis šad un tad…

P.S. Es Gordonam aizsūtīju apsveikšanas kartiņu – jo domāju, pēc tā ko viņš pirms Ziemsvētkiem rakstīja – ka Garijs būs jau apprecējies. Un Gordons atrakstīja ka Garijs precas martā, un Lorele septembrī. Un mana istaba ir manā rīcībā. Tad tas būtu O.K. vai ne?

Xxxx M.

—————————–

Frid. 23 May [1986]
[Postcard from Banff]

Dear Mum,

Well, I’m starting to settle in. Today I am cleaning my studio — Terrific space! All kinds of office stuff to do, but it is probably OK. There seems to be a suggestion that I will get next summer! I will know next week — It will mean quite a bit of work, but that is fine! So, it is just as well that I brought all kinds of papers with me with all kinds of information.

People are still saying they will come to the writing course. So, it will probably be a good summer! So, maybe all those letters, phone calls and effort were worth it. My apartment is big & nice.

Keep up your French classes — there are not very many!

Inese

———-

3. jūnijā 1986. [from Montreal to Banff – Inese there for the summer]

Dear Inese!

Šorīt saņēmu Tavu kartiņu – labi ka darbs būs nākošā vasarā!!!
Saņēmu arī Dzidras vēstuli rakstītu pirms izstādes atklāšanas. Tagad telef. saruna mums bija pēc ist. un viss ir gājis ļoti labi. Austra no Canberras ir piezvanījusi un teikusi, ka grib ierasties uz izstādi – lai aizsūta ielūgumu – viņa par izstādi uzzinājusi no Imanta. Vēlāk Dzidra atrakstīs – vai Austra ir bijusi. Telefonā tik daudz visu nevarēja izrunāt.

Laiks ir vēsāks, bet nelīst vairs.

Vakar franču kursā bijām tikai 4 cilvēki, (pierakstīti un sanāk dažreiz 10-12) un tā bija laba stunda jo dabūjām vairāk runāt!
Nav nekādu jaunu ziņu, viss iet O.K.!

Būs jāiet pie friziera, mati gari izauguši, tikai nezinu, vai Toronto ‘uzstāšanās’ dēļ man mati būtu ‘jāiestraikij’ drusku ar tumšu? Negribās saķellēt tagad glīto silver krāsu – bet – to jau neviens negrib. Cīnies un priecājies!

P.S. Ejot sestdien (piektdien??) pa M. Royal ielu – biju iegājusi tur ielas tirdziņā – tas bija laikam […..] par $5!

————————–

Monday, 8. June 1987.

Dear Inī!

Here is the one ‘music’, but it is from a lesser (I think…) musician, Maršovs in Melbourne, then the Freimanis was in Sydney. But I am not sure. Maršau was himself a singer (Conservator. of Latv. finished or not, do not know) and was popular in Melbourne, also as a choir (kora?) dirigent. Freimanis was a pianist, finished educ. of Conservat. of Latv. Did also compose music. So – I am writing to Elvira Arone-Renga, Freimanis former wife, and may be she will send you something.

It is long forgotten funny poem what I have written and which Maršaus has chosed to ‘put to music’… The music is ‘a migrants edition, handmade’.

Here I put in also Dzidras happy letter.
The weather is awfully ‘soft’, and I am so too…
But I make myself ready for the trip.
Love. M.

Gilles Wigneault… well I cut it out and put in here…

Izspēlēju to mūziku un domāju – ka tā ir interesanta tai ziņā, ka ir komponēta tādam ‘jocīgam’ dzejolim. Austrālijas lietus un zāles īpatnībām rakstīta – lieti kas ilgi līst un zāle kas pazūd kūlā un izdeg melna un atkal zaļo un zaļo –. O.K.
Tagad man tas viss patīk labāk, kā toreiz kad man mūziku atsūtīja. Abi komponisti ir jau miruši.
M.

Nosūtu visu grāmatu, neizkopēju – lai ‘labāk izskatās’ un lai redz kā migranti pūlējās kaut ko no savas ‘kultūras’ lēti izdot.
M.

—————————–

[June 12-21 1987 trip to Kalamazoo writers’ week]

Mans airporta šoferis – no mugurpuses (like – ‘she’), no priekšpuses (like ‘he’)
Visu ceļojumu izdarīju apmēram kā vajaga. Tikai šim jaunam, daiļam šoferim iedevu kā es domāju busa biļeti: Viņš to ļoti mierīgi apskatīja un izlasīja un tad tikpat mierīgi man prasīja – vai man esot autobusa biļete – jo – šī neesot tā! Tā bija bankas zīme par izsūtītiem 50 dolāriem Ruņģim…

Es tad nu sāku cītīgi meklēties pa somu un visiem dokumentiem un beidzot noliktu vislabāk redzamā vietiņā, atradu vajadzīgo biļeti!

Citādi – viss gāja O.K. Šur tur prasīju, šur tur lasīju, pat dzirdēju ziņojumus skaļrunī un noteiktā laikā, un īstā vietā atradu visu ko vajadzēja. Kaut kur maigi mēģināju kaut ko franču valodā – jo man liekās, ka mani uzrunāja tā – un tad dabūju laipnu smaidu un padomu. Laiks aizbraucot bija kā maisā – lietains, pelēks – bet mēs tūlīt uzlidojām virs mākoņiem un tur bija – nu kā jau debesīs – gaišs un skaists. Sevišķi krāšņs bija ceļojums no Detroitas uz Kalamazoo – uzbraucām augšā, tikpat kā kādā katedrālē – zem milzīga mākoņa spārna – tad tālāk tikai – virs mākoņiem, tie bija balti un lieli un ‘pubuļaini’ ar neskaitāmām sejām, vienai sejai pat saules brilles uz acīm, bet visumā – visām sejām vairāk sāpju un ciešanu izteiksmes. Savādi – cik mākoņos var daudz ko redzēt. No Montreālas man blakām sēdēja milzīga apmēra melnbārzdains (ne ļoti vecs) – žīds, vai arābs, vai kas tamlīdzīgs, lai kā viņš turēja savas rokas un visu – ķermenis tomēr plūda pāri šaurajam sēdeklim. Tā kā viņš cītīgi lasīja (pirms lidmašīnas pacelšanās) svētos rakstus, no vairākām biezām, skaisti iesietām grāmatām un grāmatām žīdu (?) rakstā – nu tad es par viņa resnumu nebēdāju. Viņš padzērās (ne kafiju – bet nezinu arī ko, sulu vai alkoholu) un aizmiga. Kad nāca nolaišanās Detroitā – viņš atkal lasīja svētos rakstus. Tā – es domāju varbūt man arī tiks dievu aizsardzība ja uzvedīšos pret svešinieku ar cieņu…

No Detroitas biju otrā pusē lidmašīnai – arī pie loga – un bija patiesi skaists brauciens – mākoņiem cauri lejā varēja redzēt zemes rakstus, mazliet zemāk mēs lidojām kā no Montreālas.

Runģa kungs bija pretī un nogrāba mani pie rokas, lai es neaizdrāžos kaut kur sāņus. Tur nekādās dokumentu lietās vairs nebija jādodas – tik pagaidi kad koferis ceļos garām kur sēdi gaidot – tad ņem un ej.

Te Kalamzoo – ir plaša universitātes apkārtne ar atsevišķām mājām studentu grupām – mēs esam latviešu mājā – ļoti jauka un mīļa un laipna studente ir mūsu saimniece kas gādā par visu – viņa ir pavāru mākslas studente un gatavos mums arī ēdienu. Ir arī citi latvieši studenti, kas te vasarā kaut ko dara. Savādi redzēt latviešu māju – latv. jaunajiem kas studē.

Ruņga kundze atbrauca vakarā vēlāk un atrada Tavus sveicienus! Thank you, thank you! Tas jau gluži ceļ manu nozīmi cilvēku acīs! Tagad ir 13. jūnija rīts un vēl tikai kādi 2 citi (rakstnieki) ir ieradušies – vēl visi ierīkojas un ir aizņemti ar sevi – es varu mierīgi ‘pūsties’. Laiks ir silts, karsts, saulains – bet te nav tik spiedīgs (mitrs) kā Montreālā. Galva sāpēja līdz Detroitai un tad pamazām pārgāja. Nogurums gan milzīgs, jo naktī (Montreālā) nevarēju gulēt, dzēru ‘citronu’ par vēlu, nevarēju to varbūt labi izgulēt. Bet tagad – viss ir O.K. Gulēju OK. un sāku pierast.

Pēcpusdienā sāksies lielā viesu ierašanās, troksnis, iepazīšanās etc. Bet ka te kādu karjeras lietu varētu sekmēt, tas gan varbūt nenotiks [..]. Bet – kaut ko jau darīšu. Cik esmu dzirdējusi – visiem ir tā pati nelaime, ka to ko raksta grūti publicēt un ja to izdara – grāmatas pietiekami neizpērk. Bet – jāražo visiem ir.

14.

Otra nakts pāri (šoreiz – maz un ar pūlēm gulēts…) nodušojos un vēl ½ stunda līdz brokastīm. Vakar vēlu līdz 11 ½ — runas, stāstījumi – iepazīšanās, ēšana. Ļoti ļoti garšīgas vakariņas tās 2 meitenes – studentes – saimnieces sagatavojušas un tad vēl 10 pm. atkal visi pie zemenēm, saldumiem un tortes! (Ruņģ kundzes gatavota). Mīļie latvieši, mīļie latvieši!!! Šorīt būs piemiņas akts 14. Nov. (uz Sibīriju) aizvestiem. Tad referāti etc. etc.

Mēs sēžam mājas dārzā – zemes un koka veidotās terasēs un vakaros lasām un klausamies lasīšanu. Dienās tik karsts – ka ārā nevar rādīties.

Ir jau 18. jūn.

Mani ‘priekšnesumi’ atzīti par ‘jaukiem un labiem’ – un tagad nav vairs programmā man jāuzstājas. Man piezvanīja manas māsas skolas biedrene, atbrauca ar savu vīru mani satikt un šodien vien ½ dienas braukšu viņiem līdz redzēt apkārtni. Viss iet OK!!
M.

Mājās – 22. jūnijā.

Vēstule no Freijas un Dzidras. Dzidras vēstule ļoti gara, būs Tev jāsūta, bet man vēl tā jāizlasa. Būs drīz jāsteidzas uz pastu – laiks apmācas, varbūt sāks līt.

Jūtos te tagad – kā no dzīves izkritis – tur Kalamazoo gāja tik spoži… Man ir dabūtas – 5 latv. bibliotēku adreses, kur var sūtīt glabāšanai visu – grāmatas, dokumentus, manuskriptus, vai retas grāmatas etc. Tur varēs izsūtīt Nelsona grāmatu arī. Tu saņemies un pārraksti kas Tev tur jāpārraksta tai esejā – varbūt tikai izsvītro tās vietas kas nav vajadzīgas. Nu – ņem to Makintoshu palīgā. Haha!

Tā manas māsas skolas biedrene atbrauca ar savu vīru un izvadīja mani pa visu Garezeru. Tur ir liels latviešu centrs – skolas, 2 baznīcas, visādi laukumi sportam, dziedāšanai etc. Tur svinēšot lielus Jāņus. Tas nav tālu no Kalamzoo, kur arī ir daudz latviešu. Daudzi laikam dzīvo Kalamazoo un tiem ir arī mājas – vasarnīcas (bet pamatīgas mājas…) Garezerā, kas ir pie ezera un vispār – kokos un dārzos, vēl vairāk kā Kalamazoo. Latvieši visi liekas – ļoti bagāti. Bet cik redzēju – nav zaudējuši latviskumu un ir ļoti laipni.

Māsas skolas biedrenes viena meita (viņiem 2 meitas un 2 dēli) ir sākusi strādāt ar keramiku un tagad taisa izstādes, ari Newjorkā – ar visādiem galdiņiem, krēsliem, traukiem, kas ‘dejo’ visādi saķerburojušies kopā. Uzņēmumi bija ļoti skaisti. Droši vien Tev viņas vārds būs kaut kur manīts. Grīnberga, nē tagad laikam precējusies un ir arī cits vārds. Es apsolīju rakstīt vecajam Grīnbergu pārim un sazināties par šo un to kas notiek. Viņi abi ir no Priekuļu lauksaimniecības skolas, kur mācījās mana māsa, un pats Grīnbergs ir bijis Austras (manas māsas) kāzās, bijis tad arī Ķikuros, jo kāzās mēs braucām visi trešā dienā svinēt arī mūsu mājās. Viņa pati nav bijusi – jo beigusi Priekuļus citā gadā. Viņi iedeva arī milzīgu grāmatu, kas ir viņiem iznākusi par Priekuļu skolu – tāda pati ideja, kā tie Toronto taisās izdot par Madonas vidusskolu – un arī citas skolas ir jau izdevušas – Kaut nu Madonas grāmata nebūtu apmēros tik liela, un izskatītos vairāk – vairāk pēc grāmatas, bet laikam jau valda likums – jo lielāka, jo labāka. Tā kā – ja Nelsonam patīk taisīt lielu un platu un garu etc. lai taisa vien to mūsu grāmatu tādu — . Tagad iešu uz pastu nosūtīt Tev dažas pienākušās vēstules – pāris žurnālu paliek tepat… Jāiet arī šopīt – piena un maizes un zaļumu nav mājās, jo fridgu atstāju tīru. Man vēl galva reibst no piedzīvotās nedēļas, un… nu jā, ir jāsāk atkal kaut ko rakstīt – lai ko un kā…

Xxx M.

————————–

[card] 6. jul. 1987.

Dear Inese,

Here is the precious card…
The mail starts to arrive today. I got a letter from Californy, where I have send 3 books, to a latv. woman writer. She has got them! Good!
Weather hot and smelly – they repare the streets and ‘brūvē’ some stuff near here on the street… Love!
M.

To think – how 40,000 people are hurt by the flood –
I sit in this flat like in heaven!
They say 100,000 million dollars of damage…
You are lucky to have this flat – however there are better climats in the world…
M.

——————–

13. jūl. 1987.

Dear Inī!

Saņēmu vēstuli no Gordona sev vienu lapu, Tev otru un avīzes izgriezumu. Savu vēstuli paturu te – jo Gord. prasa lai rakstu kā iet, ko daru un ko mēs (tu un es) darīsim tālāk, viņš saka – ja Tev pēdējais gads Banffā?
Prasa – vai mēs domājam atgriezties Austrālijā? Vēstule ļoti laipna – jāatbild, varbūt viņam kaut kur gadās zināt kādu labu ‘jobu’ Tev?

Šodien mazliet sausāks gaiss un mazliet vējš, var labāk elpot. Un auksts ūdens uz roku locītavām ļoti der – kādu brīdi ir vieglāk, varbūt trakākais karstums būs pāri, lai arī ir jau atkal 33 gr.

Love!
M.

————————-

27. jūl. 1987.

Dear Inese,

Here are the music – and the bad copy, just one, I did not put here in the 2 others. But – it would be good, if the music would be in the book – specially those from Freimanis, but also – from Marshovs, there are plenty of musicians among Latvians, the book would be more popular. The 2 musicians, here, from Australia died early – and their music is not printed, as later all the other musicians could, when the ‘Trimda’ got more rich. And then – the book would be also more like a document of the trimdas Latv. life. What about the materially for the publisher – probably not much… But – we just make the book for… our pleasure? And – let it be so.
I put here in also – the disasters of the world – heat and flood.. not the wars and fights so – they are too many…

Today is already cool – 12-13 degr. In the morning, and yesterday was so windy – that sitting at open door – I got already almost pain in the ear… So – I go like an old ship through the big waves of the life… Today – feel fine. Have send out – 8 books, paid 23 dollars, have sent also many letters, and still have to send. That is a big job, if you start sending letters. Where I send the 3 my books to Germany long ago (Invalide home) now there came a letter – not a word, but a list for – money donations for the Inv. Home. It made me really angry – send them books, pay the high mail rate – they cannot reply a single word, if they have receaved etc. Now – they know my address and send the donations list. If at least now there would be written word – no. Well – then – NO, from my side too. Really – they make such dumb fools of themselves. Sure – the lady who is there the housemaster, and to whom I send the books – she – thinks that the writer, is a big person, what he needs is just to give them money… So also the big Latv. libraries – they all got books without pay. What is connected with spirit (exept pastors, they get their pay) it is supposed to come to the Latv. society – for nothing, „Because it is so great, that it is not possible, to pay for it with money.” Blabla-bla!

Yes – in the Wangy Dienas – the big celebrations for 2-3 days, with kora singing, dancing performances, and etc. etc. – it was a nice touching descriptions of this big happening, and then the statistics:
300 people – atklāšanā
267 – vīru kora koncertā
317 – raibajā pēcpusdienā
! 488 – ‘Apkūlībās’ that is the afterall eating drinking etc.
50 – referātā
35 – jaunatnes seminārā.
So – the main thing is to drink and eat and blablabla but so many times there was repeated – „jaunatnes maz” and to Jaunatnes seminars, what ever it was – 35 persons from all 500... The crowd lives now on sentimental (false in a way) songs etc. Speeches etc. written by the writers, who express ‘the big sad feelings’, what the folk listens in some ‘Atklāšana’ then – to the Apkūlības.

Ok! There are 50 persons who have gone to the referat. Those are our deal.
Xxx M.

P.S. Make 50 exempl. of the book, really.
Tikko Dzidra atsūtīja par Zusteri (German born? Probably — !).

——————-

29.11.87
[From Inese to Dzidra]

[…] I feel that we’ve got into difficulties because of the peculiar black & white & limited nature of stuff written down — I find that frustrating — and also understand that you find my silence frustrating — I know I am in a privileged position, in that I get to read your letter (and know it is unfair that I don’t respond in the same way) — I may never do that — you write to Mum in an especially flowing and open way — it is very special.

[…] Banff summer was busy — stressful — I had hopes this last one would be easy & pleasant & enjoyable (it was some of that too — that is always there).

[…] Part of the actual time in Banff, and all of the mental time available, got eaten up by my guilt (& effort) re Mum’s book — I had got it into my head to write an essay on Mum’s poetry — did that before I left Montreal. Then, passed it around for comments etc. It needed some editing, re-arranging. At first there was no time, then, when I tried to do it, I couldn’t.

I spent some actual time of about two weeks struggling with it — the rest of the time, just huge quiet guilt feelings, feeble attempts & flights into avoidance — It dominated the summer, and I was short & withdrawn &b irritated, for no visible reason…

It has not been that different now — just two days ago, I finished a re-write & xeroxed it — now, I should be re-reading — It seems totally unreal & astounding how many forms (& with what persistence) thie avoidance techniques can take. I’m not totally clear on all the reasons… but have thought much about them — most of them I can’t face — Including, by now, such guilt-trips as wondering whether Mum will die before this bloody book [Artava] comes out — I wake at night, listening for her breathing, snoring, coughing… It is insane! — And we’ve fought about it — and I understand her anxiety “to get on with it” — it is only the reverse side of my guilt about procrastinating…

I’m sorry I ever got involved — what seemed to start it was the idea that a “few bits needed to be added/changed in Austra’s essay”.

I have such huge blocks in terms of writing (matched only by blocks re speaking French/German…) — and I understand that it becomes ludicrous when it is my problem that hinders the other, not at all to do with me. All I can say is that I’m sorry & I am fighting my way out, inch by inch, of a situation I should not have got into! … I could die, thinking about it — and there is something only partially “funny” about that…
[Inese]

———

Monday 28.12.87
[From Inese to Dzidra]

[note at the top of the first page:] P.S. Today is the 30th — Mum’s flu is much better!

[…] You had mentioned Mum going — she said she had not thought of going so early — fine — that is not the main problem.

Right now, mum is battling her second bout of flu this fall — this one very severe — I am sure she’ll be OK — but is it a scary battle and the last couple of days, when it got bad in the night, she didn’t think she would be ok — I took her to the doctor yesterday — cough medicine and aspirins to reduce the fever (come back, if it doesn’t reduce in 3 days) — meantime she was throwing up &b getting exhausted from headache &b lack of sleep etc etc etc — The first bout lasted 3 weeks in October & was tiring & frustrating, but not so scary & no fever & no throwing up — In between, she continued to feel “fragile”. As I say, I am sure she’ll be OK — but, it is tough & it is sapping her confidence — I am putting all the energy, strength, will, love & care & whatever into getting her through it — thank God I can be home the whole time — Anyway, I am not trying to scare you or make you feel awful — I know how hard it all is at this distance… She talked of going back later in the year — I’m sure it will happen — I think she will have to try to assess what kind of temperature/weather etc she can stand best — hot-cold-damp-humid — whatever — last summer was hard on her [extremely hot] — Right now, it is not the cold, since she is inside — and even, when well, the cold outside can be measured in small doses — She has to think of what will be ok for her both physically & mentally — she wants to go back & should & I’m sure she will — She felt that she should stick around here for a little bit this year & sort of consolidate/follow up on the sorts of connections etc she has been making, especially in Kalamazoo — and also continue working for a bit, which she was, until this flu (this one struck so suddenly — I was still up, at about 2.30 am Sat. morning — sudden & vicious).

 Anyway, she can & will decide when she’ll travel… I don’t think she should/could contemplate looking after Talis — is all went well, then, probably no problem & not much looking after — and if not, there’s not much she could do, but the worry/anxiety would be a physical problem for her — between the two flus, she complained about uneven heart action, especially if she got thinking about whatever & anxious — & then the anxiety increases, because of the unevenness… It kept her awake, had her worried — she became a lot more cautious, even about the daily walks, which I am convinced keep her alive…

I don’t know how useful it is to tell you all this at this distance — I always feel that it leaves you helpless & worried — but, in some ways, not more helpless & worried than I feel at a closer distance. And I am not being morbid — In fact we have agreed, that I will encourage her as much as I can to keep moving, to keep having courage & not give up — and she will say when she really isn’t up to it — and that’s OK (mostly I want to avoid exercises etc too).

 We talked about her feeling frail after the first flu — she said she was surprised at how suddenly that kind of change came — and we decided that there was no way of knowing yet whether it was still an after effect of the flu or whether it was the “next stage” — And then, wham! This second massive kick in the teeth.

I’ve spent the last two days re-typing the poems for “the book” — they needed too many corrections — Let me tell you that the timing could not be worse — under the circumstances it is close to breakdown material! Still, there was also, partly, a kind of mechanical aspect to it, plus it needed to be done, and I seem to be incapable of concentrating on anything that requires thought & attention & decision — not even the cards/letters to friends and acquaintances I thought I might tackle.

So, I didn’t intend to end up here with this letter tonight — I had intended to send it tomorrow — I will wait till Mum begins to really get better — she was better today, but so she was yesterday & then went under again in the early hours of this morning — By “better” I mean over the fever — (and I think the headache & vomiting are part of that) — the more regular parts of the flu will have to take their time & their course… This is the scary part & the battle.

Wednesday Dec. 30

So, Mum is slowly getting better — and it will take a long time, but the scare is probably over — this morning she had an upset, frail stomach — it may be from the aspirin she’s been taking to reduce the fever — and so it goes & it is slow & she gets frustrated etc — but it is beginning to begin and we will work on patience together.

Something that has helped was to play musical tapes on the ghetto-blaster — I almost never do, even though I have an assortment (I did in Banff) — also Mum had had some tapes made of some of the pieces she heard in concert in Banff (they tape them anyway & one of the students made her some copied) — so, all that was a godsend and gave her relief and calm — it ain’t much fun when you’re flat on your back & too sick to read even…

Anyway, enough on that.

Well, right now, I can’t think of much else — I feel as if I’ve been in a kind of fog for a week — Monday, it’s back to work.
[Inese]

——————

21.5.1991
[From Inese to Dzidra]

Mum is doing really very well — she is currently feeling “dry” in terms of new work, but the fact that we have been able to put out this bunch of books has been pretty marvellous and seems to have ben at the right time & by some luck, got to some of the right people — I’m sure she has told you, but getting the books to Latvia & to some of the “right” people there (by miracle, I think) to have some of it published in the “Literatūra un Māksla” publication (the most important one there), some by their own finding it somehow (the contact with them directly came afterwards) — has been a kind of vindication of everything since she always thought, and rightly, that there was the true audience, the true critical test — Some of it is due to current political easing, some to her having “lived long enough”, some to the advent of the computer & Nelson’s help to figure out how to publish “cheaply” with it etc etc. And, if she had not gone to the writers’ conference in Kalamazoo & somehow come back with the idea that she should get a computer (although she didn’t attend the session which explained more about it) and we could not have got a discount to buy it because I was employed at Concordia (by the time I bought it, the term had just ended, but it was enough…) etc etc — Anyway, it all seems pretty amazing.
[Inese]

—————

[8. Feb. 1992]

Dzidra has miljons and millions of drowings on little sketches, nicely kept in many folders – and the big ones many framed on the walls [right]. What to do, to use all the skill and talent – she thinks she will do that after she finishes her course. She prepares to work hard and finish it nicely.

And you should – come and visit Dzid and Australia. As soon as you will payd the morgage. Dzidra gets a little over 100 doll. a week from government for the course. It is not much – but she manage to live ok. She switches out the hot woter every night and also day, leaves in only in the time when you use bath etc. She said – she has saved about 100 doll. a year like that. Sometimes she uses her microwave oven for preparing meals, she says – it takes a little less elektricity as other elektric stoves.

[pages missing?]

Dzidra strādā vakar un šorīt pārkrāsojot un tīrot istabu, no kuras vakar izvācās boarders un rītu nāks citi to skatīt un īrēt.

Visa — cita māja ir iztīrīta un izkrāsota gaiša [above] ar gaišiem mīkstiem tepiķiem, izdekorēta ar bildēm un aiz logiem koki ir saauguši neticami lieli un augsti! [below] Ir ļoti skaisti! Pirmo nakti laižoties miegā – bija kā pasakā, viss mierīgs, koki zaļi aiz loga, kad pēc kāda laika pamodos, Dzidra bija ienesusi nolikusi augļus uz galda – un es gulēju un gulēju.


Vēl ir liels nogurums no garā ceļa un aukstās peldes un varbūt arī no cita klimata (lai arī nav lielas maiņas) un dienas un nakts maiņas. Nekur ārā negribas iet – jo ir ļoti vējains. Otrā dienā gan apstaigāju dažas ielas, bet tad sāka līt.

Austra otrā dienā aizbrauca uz Kanberru un no turienes pēc 1 dienas uz Hongkongu. – Taņa paliek Kanberrā, puikas Hongkongā. Imantam dzīvoklis Cr[o]ydonā, Austras mamma ar Richardu – Windzorā, mamma atradusi (caur avīzēm laikam) daudz savu radu Latvijā – esot ļoti priecīga, aktīva un jaunāka 10 gadus tagad.

Zariņa bērni bijuši Latvijā vairāk mēnešus, tur paticis labi.
Freijai piezvanīšu kad Dzidra sameklēs viņu tel. numuru, vecais — neder.

Zariņš teica, ka Gailītes kundze vairs nepazinusi nevienu, bijusi jau kādā comā. Un ap 60g. vecais dzejnieks Brēdrichs miris (Melburnā) ar ‘kidneys’ – tās samaitājis ar kādu bex tabletēm (laikam miega tabletes) ko dzēris pa 12 tabletes dienā!

Kā būs, kad saule nāks (ceru ka nāks) to nevar zināt, bet tagad tāpat kā Kalgarijā, uzvelku Dzidras vecu mīkstu kardiganu – un ir O.K.!

[pages missing?]

I have no Australian pension card – and can not use it on busses. May be later, when I will be more relaxed and the weather will be milder – I will go to pensioners Centr. Office and try to get the card.

Šovakar (uz vienu nakti apmēram) atbraukšot Taņa – kādās darīšanās, tad es redzēšu to young lady.
Un tagad Dzidrai istaba priekš jaunā boardera ir gandrīz gatava un viņa ies pašopīt.
Pagaidām nu viss ir izstāstīts!
Look after yourself, be careful and good and
All the best from mama.

P.S. Dzidra is happy and strong!

Love to you from her!

P.P.S. The sun is starting to come out a little…

———————-

13.2.1992
[From Inese to Erna & Dzid in Sydney]

Dear Mum & Dzid,

Got your letter today, Mum (written on the 8th) — so, that got here quite fast — You sound good & that is good.

Here, nothing too new of different — last week, for most of the week, it got cold –0 to about 20 below, but not more & now it is warmer again, but not as warm as when you left, Mum — So, perhaps you are in the better place for the moment. Everyone is very impressed that you’ve undertaken and managed the trip!

I haven’t finished with re-organizing the books yet — it is a major undertaking! And, in between, last weekend was spent on putting the flooring down in the two bathrooms — some problems in all that (including that the upstairs toilet had a leak under it, etc etc) — still, some of it is done & some still to do — (P.S. I already had the lino tiles for the bathrooms — same as the kitchen, bought way back at that time.) Also put in a little more insulation on doors & windows (a couple) — And, if it now gets warmer again, the “incentive” will no doubt evaporate…

Have printed out your texts but have not got far yet with any corrections etc.

I did go to see the Canada pension people and did get some answers & the required piece of  paper to send to Australia pension …. So: of the cheque for $542.61 (monthly) — $374.07 is Pension and the rest is Income Supplement (i.e. not counted as income by the Aust/Canada agreement) — also the $10 — from Alberta (i.e. a Provincial extra) is also Income Supplement &b not counted as income —

So, probably, the Canadian part ($374.07) will get deducted from your Australian Pension in some way and the rest of the Australian Pension will still be paid (as well as the Income Supplement bits i.e. $168.54 + $10). I assume that that is how it will sort itself out — when you come back, we’ll send off the information & then we’ll find out — In any case, you will not get less than the Canadian cheque, since they already have your information & are prepared to pay you that amount. Anyway, I don’t think you have to worry about any of it — it will all sort itself out & be OK.

Well — I’ll send this off, just so that you get a letter! — I did forward a couple of letter from Ruņģis & someone else — hope you got those — Nothing else has come since then… Take care & don’t overdo it — but do go for walks — And don’t worry about the “social” stuff — Let them know you are visiting and let them take care of the rest!

Much love to you both — and when my [mortgage] payments lessen a little later, I will be able to do a few things again…

p.s. Do you want me to call Mary in Vancouver to meet you on the return trip?

pps. Happy Valentine’s Day! [3 hearts]
[Inese]

Inese 1971-72 (Ķikure/Kikure)

3.1.71.

Mīļie bērni Kanādā, tikko saņēmu vēstuli no mīļiem bērniem Anglijā. – Tiem balta ziema, vēl gan nežēlojas, bet nezin vai drīz nesāks salt?

Gaidu arī no Jums ziņas – kā būs gājis pa svētkiem? Man gāja labi – ziemsvētku sestdienā saņēmu telegrammu lai braucu uz Freijiem – tūlīt. Tā es pasvētīju Xmas Eve tepat – iededzināju sveces visādos lukturos un podiņos un keramikas traukos un arī pāris zaļos zaros, ienesu tepat no dārza, tie nu gan pēc ziemsvētkiem nesmaržoja, bet izskatījās o.k. tā es nospēlēju ziemsvētku dziesmas – padomāju par tāliem bērniem, uzēdu kādu lolliju un otrā rīta agri braucu uz Newcastli. Tur mani sagaidīja priecīgi – uzdāvināja man vienu nelielu vacoom bottle, kur man vienai turēt aukstu vai siltu (pēc vēlēšanās) padzērienu vai uzēdienu. Es nekādas dāvanas nevedu. Gāju līdz Freijiem pa šādiem tādiem svētku ciemiem, dzēru drusku vīnu un ēdu šādus tādus labumus, kādā mājā kur bija klavieres spēlēju ziemsvētku dziesmas un pa dienu gāju līdz Freijiem uz jūru peldēties, visvairāk gan peldbaseinā turpat jūras krastā – Freijs ir liels peldētājas, pārpeldējis Macquarie ezeru un dabūjis kādu ‘sudraba podu’… čempions! Es arī vingrinājos peldēties (tāpat suņu stilā) garākais gabals ko uzreiz nopeldēju bija tomēr 600 yardu – not too bad? Paliku tur līdz 2. janvārim. Jaungadu gaidījām Freiju mājā kopā ar kādu citu viņu draugu ģimeni – dzērām šampanieti – Austrālija tagad pilna ar visādiem vīniem un šampaniešiem… Liekas tie kļūst arvien labāki – vīnogas jau te sliktas nevar būt un vīnu meistari iebrauc no ārzemēm.

Atbraucot te mājās atradu priekšā daudz vēstuļu – no Sarmas, no Dzid+Cliv, no māsas Latvijā un no Mumfordiem (tie prasa – kā Jums iet?), tad bija visādas zīmītes no tiem kas mani te meklējuši – taisni tad kad es prom – viesi ierodas: bijuši Freimaņi un Gulbergi, grib lai pārtulkoju Waiting for Godo – no franču valodas. Man te tagad šī luga ir franču un angļu valodās – pārtulkot (kaut kā) būs viegli, bet ja gribētu īsti izmeklēt pārtulkot – būtu labi ja Tu, Inī, būtu te, tad varētu sīkāk izprasīt – kā un ko Beckets īsajos, mazrunīgajos teikumos domājis. Vai angļu valodas tulkojums ir Becketa paša? Ja tā, tad uz to var arī labi balstīties meklējot latvisko izteiksmi, bez tam – no franču valodas liekas ir vieglāk tulkot diezgan burtiski uz latv. val. Teikumu uzbūve ir – līdzīgāka. Ja Tev, Inī, ir kādas piezīmes kaut kur par šo lugu – varbūt Tu vari pateikt man kur tās ir, vai atsūtīt, lai gan – ja tādu nav – es ceru iztikt! Viņi Sidnejā grib šo lugu uzvest. Neesmu vēl viņus satikusi – kaut nu man viņi mazliet maksātu par to — tad es priecīgāk varētu to darīt. Esmu vesela, vasara ir laba, ne pārāk karsta ar biežiem lietiem, es savā dzīvoklī ar daudzajām grāmatām, klavierēm, recordplayeri un bez walltowalliem jūtos mazliet tā kā tāds profesors! Ieskatos visādās gudrās grāmatās… Ja tikai velns mani nedīdītu skriet nezin kur gar jūru, pa ielu un nemierā skatīties gaisā – es te daudz varētu samācīties – lasīt 3-4 nē, 5 – valodās! Bet es daudz no sava laika kaut kur pazaudēju…

Nu kamēr bebis te bija, tad neko daudz laika nebija. Bebis ir tagad prom – viņi nopirka lauku māju, kādas 10 miles ārpus Wollongongas – Garijs pats no skolotāja amata atsakās, varbūt kaut ko citu darīs nākošā gadā, varbūt būs vairāk pa mājām un bebisitting man vairs tur neiznāks. Neesmu pēc svētkiem viņus satikusi. Mums laikam atkal daudz cilvēku beigti uz ceļiem pa svētku laiku, arī citādi – daži noslīkuši, 2 no seawasps beigti, viena jauna (expecting mother) no funnelwebspidera beigta – bet Anglijā – tikko lasīju avīzē briesmīga katastrofa futbola sacīkšu skatītājos – 66 beigti kāpnēm sabrūkot. Cerams mūsu Londonieši nebūs uz Glazgovu tur bijuši. Kā Jums iet? Sargāties, sargāties, un lai Dieviņš Jūs sargā no visādām neuzmanībām un negadījumiem!! Nezin kā būs pa Brisbeni dziedātājiem gājis – Freiju Annele, kas dejo Dzintariešos un bija uz Brisb. Kult. dienām – vēl neatbrauca kamēr es tur biju. Nākošā gadā ir (jūlijā laikam) dziesmu svētki Anglijā – piebiedrojaties kādam korim un aizbrauciet – pa lēto! Bet Jūs varbūt tad jau būsiet Eiropā – cerams ka Dzidra un Clives Jūs ielūgs ciemos… Es aicināju Freijus lai brauc šurp – te ir skaistas vietas apkārtnē kur izbraukt – un labi būtu ja tanī pat dienā atbrauktu Ida un Austra – Austra ar Freijiem iepazinās Dzid. un Cl. kāzās un viņi labi sapratās, bez tam Ida un Austra grib braukt šurp un arī uz to Jambaroo waterfalls, kur mēs no šejienes (20 miles) gribam ar Freij. aizbraukt. Ja izdosies sakombinēt visus tos kopā – tad būs viena laba weekend.

Jau 6. janv. Es tulkoju Godo. Tikai mazliet trūkst Franču dictionery, bet kad salīdzina ar angļu tulkojumu, tad var saprast gandrīz katru vārdu. Un ja angļu val. ir Beketa paša – tad to var pieņemt 100%. Tomēr ir maza starpība kā valodas izteiksmē – (angļu ir more nasty, bet dažās sīkās vietās (atkal otrādi) tieši tās nasty via noty – izmestas) tāpat tekstā. Anyway – just jātulko!

Hurray! Es atradu to lielo French dictionery – es neskatījos nekad uz to lielo, milzīgo grāmatu, kad meklēju – bet tā stāvēja plauktā, goda vietā!

Šodien vēl nebij vēstules…
Xxx M.

———————-

[Postcard to Clearbrook from Wollongong]
[Ian Fairweather, born 1890, Australian.
Roi Soleil. 1957. Gouache on pulpboard 40 x 30 inches]



8.1.71

Labdien!
Daudz laimes kāzu dienā!
Daudz baltu dieniņu
diženi, raženi
dzīvojot!!

Es tik gaidu no jums ziņas un nemaz agrāk neatcerējos cik jums liela diena! Tulkoju Godo un neiet nemaz tik ātri, kā domā. No Dzid. arī nav ziņu, tur laikam ļoti liela ziema! Man nekādu pārmaiņu nav. Jāsāk istaba iekrāmēt, jāmeklē borders.

Atrakstiet! xxx M.

———————-

10.1.71

Dear Mum,

Pienāca Tava paka ar Laimona džemperi un jostām etc — visi labi. […] nopirku bikses […] pagaiši brūnas — jostas ļoti labi piestāv — bet nu, kā jau teicu, pietiek ar adīšanu etc — ķeries pie rakstīšanas vai ko citu. Paldies arī par markām. Austrālijas markas sāk uzlaboties — Cook series pavisam labas — vismaz salīdzinot ar agrākajām.

Vakar vakarā bijām augšā pie landladijas un redzējām “Agony & Exstasy” (par Michelangelo) uz TV — Tā tagad tik ļoti daudz vairāk nozīmē, ka nu esam paši tur bijuši un to redzējuši!

[…] nav arī bijis neko auksts. Bet OK — man tik un tā nekur ārā nav jāiet — viens skolotājs no manas skolas kas te tuvumā dzīvo, piebrauc šeit, “pick me up” at savu mašīnu, aizved un atkal atved — samaksāju “benzīna” naudu & that’s OK. (Citādi te transporta nekāda nav — un L. neiznāk uz to pusi braukt.)

Ēdam Laimona šauto brieža gaļu un tikko tie paši draugi nokāva cūku (viņi dažas audzē) un mums atdeva pusi (bučers visu smuki sadalījis un satinis paciņās — […] freezeris pilns) — nezinu vēl, vai pa daļai maksāsim, vai viss par Laimona darbu viņu mašīnas labošanā — Anyway — ir very good.

Ziemassvētkos bijām pie viņiem uz dinner “turkey” — tad viņiem sabojājās krāsns un mēs cepām savā 2 (viņu pašu audzētas) zosis un vedām pie viņiem ēst New Year’s Dinner. Vecgada vakarā arī bijām tur un visi zīmējām un lozējām laimes un pat lējām svinu — viņu puikām liela nodarbība un lieli brīnumi.

Holidejās bijām te pat tuvumā kalnos slēpot — Laimons mēģināja pirmais un izmežģīja (ne locītavā) kāju — nu jāklibo kamēr pāries — Būs drīzi OK, bet tā nu no slēpošanas vairs nekas nesanāca. Man nemaz nekas nebij pretī — es labprāt pa māju un atpūtos un mazliet tiku pie lasīšanas. Tagad jau pirmā nedēļa skolā […] Laiks lēnām iet uz priekšu un nauda sāk krāties.

Pašlaik sāku lasīt “Cancer Ward” Alexander Solzhenitsyn (krievs kas tikko dabūja Nobel Prize un kuram tādēļ pašlaik iet grūti Krievijā, ko kritizē par daudz atklātu — būs otrs Pasternaks).

[…] Te local cilvēki jau sāk runāt par pavasari. Pēc pagājušā gads garās ziemas, izliekas pavisam jocīgi. Es vēl it kā visu laiku gatavojos uz to “īsto” ziemu — būs pagājusi nemanot.

Lots of love Tev,
Inese un Laimons

————-

Pirmd. 11. janv.

Mīļie Inī un Laimon! 

Ļoti gaidu vēstuli vai kartiņu, no Dzidras arī vēl nav, pēc jaungada. Bet vēl jau neko neuztraucos – man jau Jūs rakstiet pietiekami, tikai gribās vēl un vēl. Rītu ceru vēstules būs. Pastāstīšu kas man jauns: Vakar, svētdienas pēcpusdienā, atbrauca Freimanis + kundze un Gulbergs + kundze. Braukuši redzēt un pārrunāt tulkošanu. Esmu jau pārtulkojusi vairāk kā 1/3. Bet patreiz apstājos trakajā Lukija ‘domāšanā’ un lāga netieku uz priekšu! Bet jāurbjas un jāgudro! Mani viesi bija ļoti laipni – atveda ābolkūkas, kasti šokolādes (kas tagad gribot negribot pazūd vēderā Lukiju tulkojot…) un pudeli vīna. Tā palika neizdzerta, nebija laika – dzērām kafiju un runājām. Man iedeva $10.- priekš ‘papīra un zīmuļiem’ – un tas ir ļoti ļoti vajadzīgs! Un es dabūšot 2 ½% no brutto ienākuma izrādēs, kad uzvedīs Godo. Viņi cer uz 40-50 dolāru tas būšot! Tā es mierīgu sirdi tagad varu tulkot un gudrot un rakāties pa dictionerijām. Žēl tik, ka šo un to nevar, Tev Inī, paprasīt. Bet jācīnās vienai. Tad norunājām, ka es kaut ko rakstīšu latv. avīzei labu par absurdo teātri – un Freimanis (zem cita vārda, piem. Sidnejietis) rakstīs man pretī strīdīgā garā, tā kā vecā paaudze to dara! Un tas būs – advertisement priekš izrādes. Tad – es Freimanim teicu (viņš ir press man) ka es gribu izdot dzeju grāmatu, varbūt kopā ar Dzidras zīmējumiem. Viņi visi par to priecīgi, bet Preses biedrība nezin vai dzejām dos naudu – jo viņi noraidījuši Kārļa Ābeles (junior) dzeju izdošanu (Freimanis domājis – ka vāja dzeja.) bet Kārlis Ābele ir liels Preses biedrības vīrs Melburnā. Tā kā – kaut kā nevarētu iznākt – ka manām dzejām dotu naudu. Bet šie visi nākšot palīgā – lai es sarīkojot savu vakaru un naudu grāmatas izdošanai!

Lai runājot par dzeju, lasot dzejoļus, viņi arī deklamēšot, lai dodot to ludziņu (reiz tādu īsu bērnu lugu uzrakstīju – nezinu kur ir?) vai citu, — viņi nospēlēšot, solo balsij un korim esot iespējams varbūt nodziedāt tās dziesmas kas komponētas uz maniem dzejoļiem etc. etc. Viņiem ideju pilnas galvas. Es lai arī spēlējot. Tas nu man neko neies – varbūt kādā dzejas un mūzikas kopsakarībā, ilustrējot kādu mazu Bacha prelūdi varētu spēlēt – bet tas man grūti mokas nervozity dēļ. Par to visu jādomā. Tas vakars varētu būt jūlija sākumā. Godo uzvedīs maijā. Daudz darba man. Bet tā kā būs mazliet nauda – tad varu cīnīties. (Vai var salasīt ko es rakstu? [letter in handwriting]) Mans viens stāsts avīzē – vēl neesmu lasījusi. Freimaņiem patīk, kāds teicis ka – nepatīk. Tas nekas. Šodien no A. Zariņa bij vēstule – ielūgums pie viņiem mājā uz kādu viņu lielo latviešu partiju. Bet nezinu kā būs ar iešanu – tanī dienā man pašai ielūgti te Freiji un Ida ar Austru. Nākoš ceturtdien – tas ir pēc pāris dienām – Freimaņi atvedīs pie manis (dažas dienas te padzīvot) Gailītes kundzi. Tā – very social viss sāk iet. Izlasīju Balzaca Beatrix – man Balzacs liekas diezgan dumjš ar visām savām duchess’ēm un baronessēm – bet šis un tas jau ir. Izlasīju arī André Mauroi ‘Illusions’ – lekcija par illusions, par sience and art. Diezgan common, arī nekas sevišķi brilliant.
xxxM.

—————-

12.01.71
[Postcard]
[Emily Carr, Big Raven, Vancouver Art Gallery]

Dear Mum,

Saņēmu Tavu vēstuli — labi ka gāja ok pa svētkiem etc. Tā Becketta luga “Godot” ir viņa paša tulkota angļu valodā — cik zinu, viss agrākais darbs tāpat — vienmēr paša tulkots — tagad jaunākie darbi varbūt vairs nav — nezinu. Vajadzētu būt pāris grāmatām par “Theatre of the Absurd” — vai tamlīdzīgas — kur vaig būt kaut kam par Godot — jeb vismaz par Beckettu — Varbūt arī starp literary esejām — paskaties indexī, grāmatas beigās. Manas piezīmes laikam visas Wyongā, ādas portfelī. Mums atkal sniegs. Lots of love.
I & L

—————-

Trešd. 13. janv. 1971.

[this section typed]

Šī vēstule būs jāsūta prom. Ir jau janv. vidus, bet nav vēl vēstules no Jums ne no Dz. + Cl. Tur viņiem, avīzēs raksta, esot traka ziema – nezin kā viņiem iet? Ziemsvētkos vēl bija o.k. par to man abi viņi rakstīja. Un nezin kā iet Jums – no Jums vēl nav arī tas – kā gāja pa ziemsvētkiem? Šodien atnāca atpakaļ kāda mana vēstule, ko Jums biju rakstījusi uz Vancouveru, bija gan kāds uzrakstījis Jūsu jauno Abbotsf. adresi tur diezgan saprotami (varbūt Jūs to teicāt tiem mājas cilvēkiem tā pāradresēt) bet nezin kādēļ nebija Jums nosūtīta, nu nekā tur liela nebija, tikai ikdienas lietas, kā biju pie Idas un Aust. toreiz, kā Idas māja tiks pārtaisīta un grāmatas visas jāved šurp – etc. tas viss jau noticis. Es tulkoju Godo. Līdz pusei gandrīz (pirmo ainu) pārtulkoju un tagad sāku pārrakstīt un tas iet ļoti ilgi, bet galā jau tikšu, man laiks dots līdz 14. febr. – tieši vēl mēnesis, esmu strādājusi tagad pusotras nedēļas, tagad gan sēdu visu dienu (neapnīk!) Visgrūtākais pagaidām ir Lukija runa un to vēl neesmu pārtulkojusi, bet ceru būs labi, varbūt pat ļoti labi! Kā Jums iet? Man atkal jādomā – varbūt rīt būs vēstule, tā no dienas dienā…

Rītu man atbrauks Gailīte, tagad nemaz negribās – bet būs arī labi. Lai Jums labi iet! Uzmanāties uz ledus neslīdēt, nesalt, etc.
Rakstiet vai Dz ir rakstījusi Jums un Jaša?
Xxx M.

—————————-

24[?]. 1. 71.

Mīļie Inī un Laimon! 

Kā gan tie streiki jauc visu pasauli!…
Tagad pēc ziemsvētkiem nav nevienas vēstules ne no Jums ne no Dz. un Cliv. Sākumā nevarēju saprast un sāku ļoti bēdāties, tad dzirdēju – ka laika apstākļu dēļ no Anglijas nenāks nekas ārā – tā kādas 2 nedēļas cietos un pacietos – šodien gāju uz pastoffici un visu cik varēju izprasīju – palika mierīgāks prāts. Viņi teica, ka Anglijā vispārējs pasta streiks, nevar ne iesūtīt kaut ko, ne izsūtīt; uz Kanādu var iesūtīt, bet no turienes nevar saņemt, jo Qantas streiko. Bet kā tad var iesūtīt? Nu to es nezinu – uzrakstīšu Jums vēstuli, mazākais pažēlošos par šīm nekārtībām! Mums atkal laiks ir nejauks! Nu nevar varbūt teikt tieši nejauks – bet lietains. Es tikai dabūju labas brīvdienas pie Freijiem, jo pa svētkiem līdz jaungadam, laiks bija puslīdz labs – peldējāmies, sauļojāmies un pa lietaināku brīdi gājām ciemos. Bet šī nedēļa visa ir bijusi bez saules, labi ka pag. sestdien aizgāju uz jūru un dažas stundas vēl saulē padzīvoju, jo kā svētdien sāka līt, tā nekad nav bijis īsti skaidrs. Freiji atsūtīja telegrammu, ka šo weekendu nebūs te, kā bija norunāts. Austra un Ida nav neko ziņojušas un es arī viņām neziņoju ka Freiji nebūs – (es rakstīju Idai vēstulē ka Freiji labprāt satiktu Austru, ko iepazina Dz. kāzās etc.) Ja viņas rītu atbrauks – kaut kā jau varēs paciemoties, bet es neticu ka būs – ko tad visā pielijušā pasaulē darīs? Zariņiem es aizrakstīju, ka uz viņu partiju nebūšu jo domāju ka Freiji būs te. Labāk arī ka uz Zariņiem nav jābrauc – šoreiz negribējās – tagad jau man pietiek reklāmas – es tulkoju Godo, mans vakars būšot 22 augustā, atlikums viss būšot manu dzeju grāmatai, ko es pati gribu izdot.

Tik daudz ko gatavoties visam – ka labāk tad strādāt un nepļāpāt. Bet ja nebūtu atteikusi – varbūt rītu šaubītos – ko darīt? Rītu pēcpusdienā man atbrauks pakaļ mani bijušie boarderi – ielūdza mani pie sevis uz – dinner!! Nekā prātīga (izņemot ēšanu) tur nebūs – bet vai nu vienmēr tik prātīga kā vajag? Waiting for Godo esmu pārtulkojusi – tikai nav vēl gatava Lukija runa! Tā ir tik nejauka pārtulkot, ka apnicis ar to krāmēties. Bet jāizdara tas būs! Pirmais cēliens ir jau otrreiz izskatīts cauri un ir apmēram kārtībā, otrs cēliens vēl reiz jāizskata un varbūt kādi sīkumi jāpielabo. Un tad vēl tā Vladimiera dziesma otrā cēliena sākumā – tā arī nav pārtulkota. Tā kā vēl darba daudz, bet – laikā jau es ceru būt ar to kārtībā – vēl man 2 nedēļas laika līdz dotam datumam. Tad būs tālāk visu laiku ļoti daudz ko krāmēties un gudrot – jāraksta par absurd teātri avīzei (kaut kas slavējošs – un Freimanis rakstīs pretī) tad jāpārraksta un jākārto ‘poems’ – (negribas nemaz visu to par dzeju saukt!) un būtu gan vēl jāmēģina uzrakstīt kaut kāda play! To viņi, ja tā nebūtu gara, uz manu vakaru nospēlētu, man ir viena bērnu play, (par angļu un latv. valodas jaukšanu) – bet tur nu nekā kaut cik laba nav. Tā es daudz ko gribu arī padarīt. Patreiz tā Luky thinking mani apturēja, citādi tulkošana gāja ļoti labi! Pa vidu lasu dažas J.P. Sartra lugas.

Pirmdiena, 25. janv. 1971.

Ir atkal saule, tāda aizplīvurojusies bet very nice. Tikai vēstuļu vēl nav… Šodien būšot kāda konference Qantas lietā, bet kas zin kad vēl sāks kustēties!

Vakar biju pie boarderiem – baroja mani ar roast lamb un plenty of vegetables un apricots un custard and tea and coffee and cider and wodka, to wodku es nedzēru un neviens cits arī nedzēra. Tas bij dinner tikai priekš manis kā guest un 3 mājinieki, trešais viņiem ir kāds jauns highschool teachers – for english and french, bet māca patreiz tikai english. Es domāju ka viņi kādreiz teica ka tas ir primary school teacher, nu man vienalga, tikai šis jādomā ir more educated – paprasīju vai skolotāju vēl arvien trūkst – viņš teica ka jā. Tā mani boarderi tagad paši ir iemācījušies vārīt un cept un aprēķina visu un zina, ka viss ir dārgs un lai varētu dažas reizes nedēļā taisīt steaku un roast – citas dienas ir jāiztiek ar kādu tin foodu… Bet viņi izskatās visi ļoti labi un izklausās prātīgāki kā tad, kad bija te. Tā es tur jutos gluži relaxed – paēdu, parunāju un noskatījos vienu filmu par Barjerriefa jūras dzīvniekiem (bezgala interesanti) un otru kādu par Spāniju – viņiem labs īrēts T.V. Citas visas mēbeles, gultas un galdi un trauki un hooveri ir klāt pie dzīvokļa, visa māja! Ir kādas 7 istabas, viss ļoti vecs – bet o.k. un maksā 28 dolāri nedēļā. Šorīt satiku lejas dzīvokļa kundzi, kad viņa atgriezās no veltīgas dzīvokļa meklēšanas saviem vecākiem – tie bija tagad aizbraukuši pie otras meitas un tagad atkal grib nākt šurp. Viņi nāktu varbūt pie manis – tagad es esmu atpūtusies (no boarderiem) un gandrīz varētu ņemt – bet mazliet ir bailes, ja es nevarēšu te darīties kā man patīk ar savām rakstīšanām etc. – nezinu kā tad būs. Tā es gudroju un gudroju par to izīrēšanu, bet vislabāk patiktu – ja būtu vēl kas jātulko un man maksātu par to… Ida un Austra neatbrauca.

Radio tikko teica kaut ko, ko Quantas nolēmis, bet skaidri nedzirdēju, liekas ka teica, ka citas airline companies ņems pasta vešanu. Vakar uz beachiem izglābti 100 cilvēki, uz ceļiem beigti 14, etc. Un nu man jāiet samaksāt gas (ir tikai $6, — pa ziemu ar board. bija $20.-) un tad es mēģināšu nobeigt Lukija trako domāšanu, esmu jau vakar diezgan tālu tikusi ar to, bet gatava vēl nav. Uzrakstiet kādreiz Mumfordiem, viņi man atrakstīja kartiņu uz Ziems. – prasa kā Jums iet? Nu – un kā Jums iet???

Xxxxx M.

————————-

Svētdien, 31.1.71.

Mīļie Inī un Laimon! 

Beidzot no Jums pienāca vēstule, un kartiņa reizē! Ak cik ilgi gan bija jāgaida un jāgaida! Un no Dzidr. un Cliva vēl nav – jo viņiem laikam vēl streiks. Te otrdienas avīzē lasīju, ka Quantas sāk (3 p.m.) cilāt iekrājušos 4000 bags of mail! Bija teikts – begin to move! Tā es gaidīju kad pirmais mail atmouvīsies pie manis! Pienāca Jūsu vēst + cart. piektdien!!! Varbūt vēl kāda vēstule guļ kādā citā no tiem 400 bags.

Labi ka Jums pa svētkiem gājis labi ar turkeys un gooses… Tikai Laimonam gājis sliktāk ar slēpošanu – bet labi ka jau būs pāri klibošana un drīz sāksies zvejošana un medīšana!…

Un labi, ka Jums tur ir tādi labi draugi! Tad darba dienas arī paies vieglāk, kad svētdienas var pavadīt priecīgāk. Pavasars tur droši vien būs ļoti skaists! Mums ir ļoti nenoteikts laiks – dažas dienas saule – tad lietus klāt! Neko nevar iepriekš izlemt un izgudrot. Es pirmdien biju aizgājusi uz beachu, jo bija diezgan maigs rīts – tad Ida te bija piebraukusi, laikam ar kādiem saviem draugiem, resp. draudzenēm, bija atstājusi zīmīti, ka varbūt atbrauks trešdien. Es tupēju mājā trešdien un ceturtdien un nokavēju īsti karstas beacha days – piektdien atkal lietus klāt. Bet arī jauna Idas vēstule – ka varbūt viņa būs sestdien! Es šoreiz neko negaidīju, jo sestdienas rīts bija tikai tāds pusē skaidrs. Bet Ida atbrauca, un mēs gājām uz jūru, izpeldējāmies, lai gan beachs bija slēgts jo bija ļoti nelabi viļņi. Bet mums tomēr tika fresh feeling. Atbraucām mājās, šo to ieēdām for lunch, parunājamies un Ida norunāja ka brauks pēc dažām nedēļām uz Maruyas ieleju black berijās un ņems mani līdz. Paliksim tur kaut kur mašīnā pa nakti un pielasīsim blackberijas, viņa tur bijusi pag. gadā ar kādu draudzeni, tur esot skaista valey. Tepat kalnos arī ir ļoti daudz blackberiju, bet ja viņa grib braukt tur – es esmu priecīgs līdzbraucējs. Vēl nav blackberijas gatavas un tas būs tikai pēc 2-3 nedēļām. Šodien, svētdiena, ir neiedomājama lietus diena – pilnīgi kā tumšā lietus un miglas mākonī visu laiku – dažreiz gāž pamatīgi, dažreiz tikai mazliet bet tumšums un ūdens nepārstāj. Nu, man nekur nav jāiet – lasu un rakstu, tikai galva nelabi sāp, naktī nevarēju gulēt, tas weather iespaids, — droši vien, lai gan es tagad vairs lāga nevaru gulēt – par daudz domāju par savu vakaru un grāmatu etc. Tomēr – nav arī tik traki, ja kādu nakti nevar aizmigt – otrā dienā nekur nav special jāiet. Saņēmu telegrammu, ka Gulbergs un Freimanis rītu (monday) būšot for a short visit te. Droši vien gribēs jau Godo tulkojumu, bet varbūt arī vēl kaut kas jauns sagudrots, kas man būs jādara vai nu priekš vakara vai grāmatas lietā. Tulkojums būs gatavs, Lukija runai tiku beidzot cauri – gan uz beigām nevar tur noturēties pie teksta, jāsāk pašam muldēt, jo tā muldēšana tur tik liela, ka aizrauj pavisam nezin kur! Pa vidu esmu šo to uzmetusi no vienas lugas – ko es reiz sāku rakstīt, žēl ka es to neturpināju un esmu lielāko daļu aizmetusi, tikai dažas piezīmes vēl sameklēju un mēģināšu – varbūt ka es varu kaut ko uzrakstīt. Tad man būtu daudz vieglāk sadabūt manu vakaru interesantāku un cerēt uz vairāk naudas. Ir jau gan iespējams, ka viņi pie Zariņa kur bija partija – runāja par manu nodomu izdot grāmatu un varbūt ka to gribēs finansēt un ņemt kā savu izdevumu Preses biedrība. Freimanis ir preses biedr. liels noteicējs, viņš jau teica te – ka viņš liktu priekšā Preses Biedr. manu dzeju grāmatu izdot – tikai viņš esot bijis pretī Ābeles Junior dzeju grāmatai un nezin kā tas ar manu būšot tādēļ. Es to jau laikam savā vēstulē Jums teicu. Ja es varētu sadabūt naudu pati – es nemaz negribētu lai Preses. biedr. krāmējas ar manu lietu. Bet – varbūt būtu o.k. Un to vēl redzēsim, ko man rītu tie kungi te stāstīs. Tas ir apmēram viss no manām sabiedriskām lietām…

Ak jā, reizē ar Jūsu vēstuli piektdien, dabūju atkal agrāku vēstuli no Līksmas Ķirpes (Sarmas bijušā dēla sieva Melburnā) viņa atkal, kā parasti saka, cik ļoti viņai mani raksti iet pie sirds un priecājas par manu pašreizējo activity Austr. Latvietī. Neesmu to tagad lasījusi, redzējusi, bet saprotu no viņas vēstules, ka Dēliņš ir ielicis jau arī dažus no tiem dzejoļiem ko pirms svētkiem reizē ar stāstu viņam aizsūtīju. Kamēr latv. avīze tagad iznāk savā jaunajā veidā (ar citiem burtiem) Dēliņš ir ļoti daudz licis iekšā manu darbu, tūlīt būs atkal viņam kaut kas jāsūta, lai tad līdz tam laikam kad varbūt iznāks mana grāmata, mani raksti būtu mani jau reklamējuši… Tā es te viena cīnos – dažreiz ir bēdīgs prāts, pasta tagad nebija, Jūsu neviena te nav, jāsaprot ka vecums nāk virsū – bet dažreiz ir labs arī un priecīgs prāts – esmu vesela, cilvēki pret mani labi… Rudzāta kundze gan nav rādījusies un droši vien vairs nenāks klavieru stundās – viņai vienkārši negribās man tos $1.50 maksāt, es kaut kā laikam to lietu nostādu tā – ka viss cik viņa panāks uz klavierēm – ir galvenokārt atkarīgs no tā – cik viņa mājās spēlēs, un to spēlēšanu viņa tagad atkal kādu laiku var pavisam labi bez manis izdarīt. Nu neko darīt – jāiztiek bez tā sīkuma naudas ko viņa atnesa. Mums sola atkal, ka pensionēriem pieliks 75 centi nedēļā. Varbūt būs, nesen jau pielika 50 centi nedēļā. O.K. Piens tagad maksā 13 centi pudele, tikko nesen pielika atkal 1 centu, arī citi produkti laikam ir dārgāki. Es gaļu daudz nelietoju tagad – eju nopērku svaigas zivis un izvāru zupā ar daudz sīpoliem un tomātiem un kad leju uz šķīvja tad pielieku citronsulu – iznāk ļoti labs, (jāvāra ar visām galvām, lai vairāk flavor, daudz asaku jāsūkā, bet o.k.), kas paliek pāri, to ielieku fridžā un tad iznāk zivju galerts. Šādai zivju zupai der šķīvī pielikt dažas karotes skāba krējuma, bet es to reti pērku, jo man tas izēdas uz reizi un tas nav labi… Laimona mammu pēc kult. dien. Brisbanā neesmu satikusi un nezinu, kā tur ir gājis. Labi ka aizrakstījāt uz Latviju. Mumfordiem arī Jums derētu kādreiz kādu kartiņu uzrakstīt – viņi laikam brūvē savu alu un dzer diezgan desperate, jo viņiem laikam dažreiz uznāk bēdīgs prāts, ka nav bērnu. Tā Mumforda kundze kāzu laikā izteicās…

Otrdien, laikam 2 febr. (Man nav jaunā kalendāra un es nekad nezinu kāds datums, vakar par to sākām runāt un Gulbergs teica ka viņa sieva nezinot arī kāds mēnesis un pat kāds gads…! Jocīgi ka tā arī iznāca, viņa gribēja kaut ko Freimaņa kundzei uzrakstīt lai neaizmirstu un uz reiz prasa – „Kāds gads?” visi smējās locīdamies). Jā – vakar izrādās bijusi holideja, es izgāju no rīta kaut ko nopirkt jo viesi gaidāmi – viss ciet! Viesi atbrauca – abi Gulbergi un abi Freimaņi – bet atveda visu ēdamo līdz – šķīņķa tin, lielu tin īstas kafijas, kādu speciāl jāņogu jam un biscuits un chokolate kasti. Pēdējā palika neaiztikta jo es nezināju ka tā ir – tā bija ielikta papīru kastē ko man Freimanis atveda rakstīšanai – vesela kaste visādu burtnīcu un office paperu – nu varu lietot bez bēdām, vēl jau kaut kur ir arī tie ko izplēsām kādreiz no eksāmenu papīriem. Godo jau atdevu viņiem, otrs cēliens gan palika patreiz neizskatīts – varbūt šis un tas jālabo – to norunāja vēlāk – kad viņi sāks pārrakstīt un pārdomāt spēlēšanai. Tagad – manas pašas darbu – grāmatas izdošana, (Zariņš teicis un Eglītis arī) izmaksāšot ap $1,500 dolāru – tas ir neticami! Man pašai nav ko cerēt tādu summu sadabūt un es nekad arī nevēlētos tādu grāmatu izdot – tad labāk vienkāršu paperback. Bet man tiek teikts – lai es visu sagatavoju salieku kopā un iesūtu Preses Biedrībai – varbūt ka vienā jaukā brīdī viņi sakot – O.K!

P.S. No Dz. vēl vēstules nav. Tur Kanādā BC laikam South Bournaby pēc studiju beigšanas te aizbraukusi strādāt skolā kāda latv. Steinerte no Maitlandes, Freiju paziņa – ja gribiet uzmeklēt – es dabūšu adresi. Laikam valodu teachere.

Xxxx M.

———————-

Ceturtdiena 11. febr. 1971.

Mīļie Inī un Laimon!

Tik savādas dienas vēl nekad nebija bijušas, kad ne no vienas manu bērnu ligzdas nav nekādu ziņu? Nezini vairāk kā mēnesi neko par Dz + Cliv. un tāpat par jums arī jau ļoti ilgu laiku, tomēr labi, ka pēc svētkiem man ziņas no jums ir, zinu ka Inesī, tu, jau strādā skolā atkal un Laimona samežģītā kāja drīz būs vesela – bet kā tālāk? Jau divi nedēļas pagājušas kamēr Gulb. + Freim. paņēma pārtulkoto Godot, bet nu no tiem arī nav nekādu ziņu, kā pārtulkotā luga tiem izklausās? Droši vien kādi sīkumi būtu jālabo. Teica lai aizbraucu šo sestdien vai svētdien uz Sidneju, laikam ir kāds teātris latviešiem, bet nezin vai es gribēšu no mājas kustēt ārā – ir lijis un lijis un laiks tik miglains un smags, ka es tikko varu paelpot, zināms, vairāk par nogurumu un dažreiz kādu ‘sirdī vilkšanu’, kas nāk no smagajiem lietiem, es neko neatrodu ko sūdzēties, bet tomēr braukt ar vilcienu un palikt tur kaut kur vēlu, es negribu. Gaidīšu kamēr viņi paši man vai nu atsūtīs, vai atvedīs lugu vēl reiz caurskatīšanai. Es lasu – Becketts sāka darīt par daudz bēdīgu un pesimistisku, sāku pa vidu arī ko citu lasīt (atkal Anuilh’i, kas ir tik viegls un graciozs, dažreiz…), pārrakstu dzejas (savas) neizskatās neko labas, bet kad lasa kādas, kas nav ilgi lasītas – tās liekas nekas… Uzrakstīju atkal vienu stāstu – un nezinu cik tur labuma, cik nē. Iesāku otru stāstu – tie visi tādi veci, mazi tematiņi, kas kādreiz iedomāti rakstīt, un kā par spīti – tagad tos gribās rakstīt, kad patiesībā būtu kāda luga jāuzraksta, iesāku jau – bet atliku vēl lai nostāv, gribu stāstos pamācīties – kā jāraksta kaut kas sarunu veidā. Man nu beidzot ir visa diena laika, nemiers ir tikai tādēļ ka nav vēstuļu un vispār – te mazliet tā kā no cilvēkiem aizmirsts. Vienkārši sakot – neesi jauns un stiprs un draugu pulkā bez prasīšanas kādēļ tā ir labi! Tagad vienmēr jādomā par pienākumu – ka kaut kas jādara, vienmēr jācīnās ar to – ja ko dara tas jādara tik ļoti labs, jo kā vecāka dāma teiks kaut kādus niekus?

Mums pēkšņi viss paliek ļoti dārgs – ceļas katras sīkas ikdienas mantiņu cenas. Rītu ir kādas vēlēšanas – nemaz nezinu – kādas, bet nedrīkst nokavēt – būs klāt atkal – kāpēc nevēl.

Biju pag. sestdien pie latv. dāmām te Wollongongā uz viņu kārtējo sanāksmi pie vienas dāmas, bija 10 dāmas, smalki ēda, iedzēra parunājās par saviem lieliem panākumiem rokdarbu lietās – piedaloties izstādēs, iepazīstoties ar citiem migrantu klubiem etc. es jau tur esmu ņēmusi dalību – tā kā varu līdzi runāt. Man reiz būs jātaisa šo dāmu uzņemšana pie sevis. Sidnejas rokdarbnieču kopas sanāksmes neesmu apmeklējusi – tur būs lielas pārmaiņas – pag. gad viņu priekšniece sanīdās ar sekretāri, sekretāre izstājās, atteicās, tagad atteicās priekšniece (bet paliek kopā) tā ir Mrs. Palava, viņa kā vadītāja bija liekas ļoti spējīga.

Laiviņš rīkojis zaļumballi Straumēnos un viena daļa ballinieku, kādi 17 cilv. bērni. arī – vakarā vairs netikuši ārā – plūdi noslēguši ceļu. Tie dzīvojuši tur pa nakti, diezgan trūcīgi ar pārtiku, ūdens pie tās būdas sliekšņa un pilnas teltis, rāpojuši iekšā arī visādi mudži no ūdens bēgot… vārdu sakot – bēdīgi, tikai ziņu varējuši izsūtīt – laikam ar kādu sakarnieku – jāšus. Tad Laiviņš iesūtījis viņiem ēdienu un kasti alus un 2 viskiju – tad kļuvis atkal tik labi, ka šie nokavējuši atkal izbraukt, uznācis atkal lietus un bijis jāpaliek līdz trešdienai! Īsti – latviski! O, jā man ienāca prātā, ko Gulbergs te ‘atreferēja’ par Rakstn. dienām – labākais bijis kāds referāts kurā bijis tāds teiciens – ‘ja latvietis kaut ko nezina, tad tas to izdomājot’ – tā tīri laba uzslava un īsti latviskā garā! Es to visu te penterēju tikai tādēļ, – ka patiesībā nav nekā prātīga ko rakstīt – bet ļoti gribas kādas ziņas no jums, un ja pats runā – tad mazākais tai brīdī liekas – ka jūs tuvumā kaut kur esiet…

Primdiena, 15. Febr. 1971.

Gaidot pastu jāuzraksta vakardienas notikumi – atbrauca Ida – aizbraucām tepat kalnā blackberijās – pielasījām kādi trīs litri katra – ēdu visu laiku. Ir norunāts ka brauksim nākoš sestdien uz Morouy’u blackberijās, paliksim pa nakti viņas mašīnā – no odiem gan man bailes. Vakar pēc lasīšanas turpat kalnā tālāk uzbraucām uz picnic vietu un cepām desas – viņai vienmēr viss līdz – un es arī vienmēr visu pieņemu, jo viņai naudas diezgan… Pēc tam nobraucām lejā un prom uz jūru izpeldēties, tad cup of coffée un viņa aizbrauca ap 4 p.m. Teica ka Ians ir jau kādu nedēļu kā atgriezies no salas esot gājis labi. Mums mazliet saulaināks, bija arī mazliet vēsāks, bet patreiz mākoņi atkal nāk – un es tikko izkāru lielu lērumu veļas, izvārīju jau šorīt! Bet – gan jau izžūs. Un – tas ir viss. Nav nekas uzrakstīts vairāk – bet gan jau kaut ko mēģināšu. Noraudu ka nav vēstuļu un – jādzīvo tālāk uz otru dienu…

Jau pēcpusdiena – pastā nekā! Tikai Gulbergs atsūtījis pārrakstīto Godo man vēlreiz caurskatīšanai un grib mani vēl satikt un aprunāties – man nebūs laika nākoš sestdien tur braukt – varbūt iztiksim bez aprunāšanās, tikai ļoti uzmanīgi vēl jāpārlabo sīkumi. Daudz kas man atklājas dažādas kritikas par Godot izlasot – tas ir – sīkākas domas, ko viņš ar to un šo gribējis teikt, tas ir tie sīkie teikumi kuri var iegūt tādu vai citādu nozīmi tikko tos pagroza uz vienu vai otru pusi. O.K. – jāskata atkal abi, tas ir visi 3 tulkojumi kopīgi cauri – angļu, franču un latv.

Man nezin vai no krūmos līšanas, kur visādi ziedi zied, vai no daudz blackberiju ēšanas, ir sacēlušās pumpas! But – does not matter what matter… izvārīju 3 mazas burciņas blackberiju zaftes. Brauciet mājās ēst! Veļa sausa, saule spīd – un vairāk nekā!

Lūdzu rakstiet! Arī visu ko ziniet par Anglijas mailstrike. Kad tas beigsies? Un kā pēc tik ilgi nav nekā no Jums? Vai esiet veseli?

Piezvanīju Laimona mammai. (Viņa atsūtīja telegrammu lai piezvanu.) Viņa ir saņēmusi no Education Depart. vēstuli kur pieprasa no Dzidras parādu par Scolarship. Arī man tāda vēstule pienāca – pirms ziemsvētkiem. Es to nosūtīju Dzidrai. Viņa nav paspējusi atbildēt – jo streiks. Un šie meklē visus radus rokā. Laim. m. teica – ka viņi rakstīšot Jums!!! So don’t worry. Vispār es domāju ka Dzidra teica ka viņai nekas vairs nav jāatmaksā – jo ka precējas tad atlikušais parāds nav jāmaksā! O.K. Gaidu ziņas! Lai Jums labi iet. Esiet uzmanīgi visās lietās un vietās!

Xxx M.

———————

14.2.71

[Card: (red heart & roses) “To Mother. With loving thoughts of you on Valentines’s Day and always”

Ceru ka tās “thoughts” tika ātrāk pie Tevis nekā šī karte — šodien vēl tik ķeros pie rakstīšanas!!

Atkal nezin cik ilgi neesmu rakstījusi — sorry! Laiks pašlaik iet ļoti lēnām. Ziemassvētku īsās holidejas liekas jau tik ļoti sen atpakaļ — bet Lieldienas vēl tālāk! Pagājušo nedēļ paņēmu divas dienas “sick” — nebiju nemaz slima, bet vienkārši “sick of school” — un tā bija ļoti laba ideja. Atpūtos — iznāca laika skolas darbiem un pašai lasīšanai arī. Un bērniem arī “change” — daži pat bija “happy” kad redzēja mani atpakaļ, jo nebija neko sajūsmināti par skolotājiem kas mani atvietoja. […]

[…] Labi ka Tev tāda interesanta nodarbošanās iznāca ar to Beckettu. Paskati manās grāmatās — tur šur tur tādās kurās rakstīts par “literatūru” šur tur, kaut kas par “Theatre of Absurd” — Te Vancouverā tikko spēlēja Becketta “Endgame” — neaizgājām — bet avīzē rakstīja ka esot ļoti labi spēlēts. Palasi kādu Ionesco arī — un man liekas ka vajadzēja būt vienai grāmatai par Antonin Artaud — viņš skaitās tāds “absurda” priesters — viens no agrākajiem — un kas arī ir rakstījis par “absurda” idejām — mazliet devis “theory”. Es pašlaik nekā gudra nevaru pateikt — par daudz ilgi nav par to domāts — un nav nevienas grāmatas pie rokas.

Kā Tev iet ar naudu? Izklausās no vēstulēm ka ir problēmas — lūdzu pasaki ja trūkst un mēs aizsūtīsim. Tas ir nopietni domāts — man nemaz nepatīk ka Tev tik daudz par to jāgudro. […]

[…] līdz skolas gada beigām, jūnijā (1972) — ilgāk noteikti nepaliksim — un kad brauksim tad domājam ka būs jānokārto tā ka būs kāds mazais vai nu pusceļā vai jau uz rokas — so, kad redzēsimies būsim 2 1/2 vai 3!! Pacieties vēl — un lūdzu pasaki ja vajag ko. OK?

Lots of love Tev no mums abiem — gatavojies vien uz Tavu vakaru — un raksti daudz, bet neworry!!
Inese & L.

———

Feb 18. [1971]

Dear Mum,

[…] Pirmās nedēļas beigās taisīju pie mums piektdien vakarā tādu kā pārtiju. Ieaicināju jaunos skolotājus un citus kuri tādi simpātiski un Jo un Garth un savedām visādu ēdamo (ham un desas un sieru un olives un čipus un skābus gurķus un pašas iepriekš ceptus meatballs (kotletes — bet mazas — aukstas — very tasty — daudzi brīnījās) (un maizi un sviestu) un plenty dzeramo — un šie visi vēl atnesa pa pudelei — bijām kopā 29 un divi bebi — māja bija pilna — sēdēja kur tik varēja — uz krēsliem, sofa, grīdas — virtuve kā parasti pilna — un es no paša sākuma  nolēmu nekādu lielu hostessing netaisīt — ēdiens plenty — help yourself — pirmo glāzi rokā iedevām — tad tālāk help yourself — un bija very successful!!! Visi runāja pilnā balsī — mūzika arī pa vidu un laikam jutās very good — un man liekas ka biju trāpījusi īsto laiku — pēc pirmās nedēļas, ka vēl visi nav līdz kaklam skolas darbā — un arī jaunie skolotāji (t.i. jauni mūsu skolā — kas tikko sāk) droši vien gribēja mazliet relaxīt pirms pirmās nervozēšanas…

Anyway — bij very good.

[…] Mūsu ziema laikam galā — sniegs viss pazudis un tik līst un līst — un dubļi un dubļi. […]

[…] Mēs arī bijām uz to filmu “Fiddler on the Roof” — arī labi patika. […] Nevaru atcerēties ko Tu agrāk teici par Tavas grāmatas izdošanu — ja vienīgi naudas dēļ neizdod, tad mēs varam piedāvāt aizdot — bet nezinu cik priekš tā vajag — ja gribi, tad saki droši — un neworry tik ļoti par katru centu — Laimonim iet ļoti labi ar saviem business [investment] te un nauda mums ir — Tāpat ar tām rokdarbu stundām — ja patīk OK — bet ja to dēļ nevar gulēt, vai citādi par daudz laika paiet, tad ne. Mūsu success [investment] te diezgan pēkšņi uznācis — tādēļ agrāk nevarēju piedāvāt.

Lots of love
I & L

P.S. $19.20 par to tulkojumu! Tiem latviešiem gan nav kauna un laikam arī nebūs. Ceru ka varbūt Tavam “soul” tika kaut kas no tā visa!!

———————–

[19. Feb. 71]

Mīļie bērni! 

Nu gan bija liels prieks, ka beidzot bija tāda laba, skaista vēstule, ilgi ilgi gaidīta. Zinu, ka Dzidra nevar atrakstīt streika dēļ, bet tā kā no jums arī ilgāku laiku nebija, tad visādas aizdomas lied virsū – ka tik iet vien labi? Nu labi, ka labi! Un cik tas arī ir labi (!) – ka varu gaidīt lielāku skaitli no jums mājās – vienalga vai 2 ½ vai trīs – ka tik jau uz to pusi iet! Varbūt jau labāk būtu vēl 2 ½, lai tepat var viss tas lielākais notikt, bet kā jums tas nu izplānojas, tā jūsu lieta. Jūsu atbraukšana jau sāka it kā tuvoties – jo cik ilgi – būs vasara klāt! Bet jūs nu liekat vēl vienu gadu klāt! Neko darīt, ja tik var izturēt, un viena lieta – ja tikai jums te vairs pēc tik ilga laika patiks? Bet gan jau – ja labi ies, ja nauda būs iekrāta. Nupat mūsu avīzēs raksta par – sašaurināšanos un ierobežošanos (kā Lukija runā…) un novājināšanos un valsts naudas taupīšanu… Visas preces ceļas cenā un visi kliedz pēc pielikām algā, bet tas nozīmē tikai to, ka arī šī labā zeme vairs nespēj uzturēt tādus paslinkus ļaudis un bērni tik dzimst un dzimst… Paldies par naudas piedāvājumu! Man vēl pietiks ilgam laikam, pat visam gadam bez strādāšanas, es tikai gribētu – lai es protu labāk dzīvot un gribu taupīt un iekārtoties un vienmēr par to runāju. Es iesāku, pēc Dz. un Cliv. aizbraukšanas ar pāri par $500.- Un esmu, ar visu borderlietu un visu bebysitting, tomēr no tā iztērējusi apm. $100. Tā tad es nemāku dzīvot! Lai gan es tiešām dzīvoju uzmanīgi, neesmu bijusi pat ne uz nevienu kino izrādi, kamēr šie aizbrauca, to gan ne jau naudas dēļ, bet tādēļ, ka nav bijis labas filmas, (reiz bija Ekstazi and, a what ever it was) bet es nepasteidzos, nevarēju iedomāties ka tā filma ies tikai vienu nedēļu, kur visādi draņķi iet vai mēnesi! Esmu to redzējusi, bet gribēju pēc Itālijas redzēšanas to otrreiz apskatīt. Anyway – naudas man tagad vēl diezgan, tikai mani worrij tas, ka es nepelnu un neko nemāku ietaupīt. Bet vienu laiku es gribu pamēģināt tāpat viena dzīvot, neņemt nevienu uz kakla (kādu laiku) un redzēt – ko es ar savām rakstīšanām vēl varu paveikt. Tikai tagad – kad man pilnīga brīvība un visas piezīmes pa visu māju izklātas – es kaut kā varu šo to padarīt. Godo – šie man atsūtīja pārrakstītu un arī it kā šo to sagrozītu – viņi gribēja sākumā lai tulkoju tīru – franču tekstu, angļu tekstā nāk šis tas klāt, un viņi pārrakstot ir pietulkojuši šīs angļu vietas klāt, nāk klāt daudz rupjāku izteicienu – ar bloody tulkošanu – nolādēts… etc. Es tagad sāku sev pārrakstīt vienu norakstu tīru, franču teksta tulkojumu un ļoti ļoti uzmanīgi turoties pie teksta. Tas ir – cik vien var – burtiski tulkojot. Un to norakstu es paturēšu sev, varbūt pat aizsūtīšu kaut kur – kritikai un kas zin – drukāšanai. Man tagad te vesela nedēļa būs ar to darba – vēl visu sīki apskatīt un pārrakstīt, bet tas jādara – citādi es neredzēšu sev nekā no tā tulkojuma, viņi lietos, mācīsies teātri, sagrozīs, ko vajag un man tur vairs nekas nepiederēs. Tikai atbildība – ja kāds prasīs, kas tulkojis? Šī tulkošana mani nu jau ir nodarbinājusi 2 mēneši – un tāda maza luga! Bet tagad es lasu par Beckettu un viņa lugām visādas grāmatas, (Tavas, Inī, un no bibliotēkas) un tad es arī šo to sāku vairāk redzēt, kas tur ir, un kā to nepazaudēt tulkojumā. Tulkošana man tomēr daudz ko māca: Vispirms mazliet vairāk iemācos franču val., iemācos arī – drosmi rakstīt, jo redzu, ka tie lielie arī – tikai raksta, nav nekādi dievi. Tad nāku arī (tāpat kā Dilon Thomas apskatot) pie visādām valodas problēmām – kā ko var labāk izteikt. Man tāpat kā Becketts to domā, ir bijis jācīnās ar valodas ‘daudzumu’ – nāk vārdi, teicieni paši no sevis un aizrauj ne vienmēr tur kur gribi, dažreiz esmu pārrakstījusi nezin cik reizes, lai tiktu vaļā no liekiem vārdiem – tagad redzot, ka arī citiem tā iet – varu šo to strādāt drošāk.

Anyway – cik nu es padarīšu, bet vienu laiku es dzīvošu brīvi, taupīšu naudu, bet neko neuzņemšos darīt tādu, kas paņem manu laiku vai vienkārši attur mani no manām lietām. Es jau esmu tik nejauki lēns strādnieks šai laukā, (tikai piezīmes pierakstu kilometriem…) Man rītu nāks Ida – brauksim uz Morouyu. Laiks – visu laiku mainās lietus ar sauli. Nezin kā iet Anglijā – tur varbūt snieg… Man bija šausmīgas pumpas! Sākumā vēl nekas, bet otrā, trešā dienā pēc blackberiju lasīšanas (un ēšanas!!!) es domāju ka āda būs pagalam, tik briesmīgi niezēja un tik ļoti daudz visās mīkstākās vietās, labi ka uz sejas tikai uz acīm bija uzcēlušās. Tagad ir piektdiena un ir puslīdz labi – tomēr taisos braukt atkal uz lasīšanu, domāju – varbūt tas bija no pārāk lielas ogu ēšanas, vakarā ļoti daudz ēdu tās, tādēļ ka nevarēju aizmigt… Un jums izvārītas burciņas būs jālieto pašai! Jums, ja pēc gada tikai vēl sāksiet domāt par atgriešanos, būs jāvāra nākošā gadā! Ilgi gan jūs neredzēšu! Nupat, kad nebija vēstuļu – dažu brīdi likās visa dzīvošana bez jēgas un neizturama. Bet – tā jau uznāk un pāriet un dzīvo un darās tālāk. Darba jau tik daudz – Sarmas vēstules vēl visas nav pārrakstītas, ceļojuma piezīmes jāraksta, dzejas jāsakārto – katrs sīkums prasa laiku… Labi ka jums nāk pavasars – lietus jau pāries, ja daudz lijis, būs bagāts pavasars. Un ja jums ir rezerves skolotāji – tad jau ja kādreiz noguris, vai grib ilgāku holideju – var tikai paņemt. Te tas tūlīt bija tādas briesmas, no citiem skolotājiem, jo tiem bija jācīnās dubultīgi tikko viens trūkst. Neesmu satikusi Dzidras collegu, to meiteni kas palika viņas vietā Worillā – reiz kad atnāca tad bija galīgi nobijusies ka nevar vairs darbu pavilkt. Neesmu nevienu pazīstamu tagad satikusi. Būšu prom atkal šo weekendu – ja arī kāds te pienāk, neesmu mājās. Man būs jāpērk ziemas mētelis, vai varbūt arī – tāds lietus mētelis zem kura var visu pavilkt, tādi te tagad ir smuki, balti, bet ar baltu es visu ziemu nevarētu iet. Būs labi jāizgudro, manam vakaram arī man vajadzēs kleitu – varbūt būt stingri jānotamborē, vai jānoada ar oderi iekšā izskatās labi, O.K. Lai jums labi iet! Taupiet savu veselību par visu vairāk!

Xxx M.

Paldies par kalendārīti!
Cik ilgi gan jādzīvo vienam bez neviena tuva cilvēka te! Cik ilgi vēl jūsu te nebūs…
Es Justini neesmu redzējusi pēc svētkiem, kā aizbrauca uz laukiem, tā pazuda. Tā kā labi ir gan ap dūšu par to – ka Jūs būsiet vairāki!!!
Xxx M.

[on envelope]: Ļoti skumīgs prāts palika, vai nu no Becketa vai vientulības…

———————-

[25. Feb. 71]

Mīļie Inī un Laimon!

Vēl jau droši vien paies labs laiks, kamēr pienāks kāda vēstule no jums, bet man jau ir pamazām jāsāk rakstīt, lai šo lielo papīri var puslīdz piepildīt, kad tas būs jāsūta prom. Par Jums tagad prāts ir mierīgs, — liekas Jūs esiet ļoti prātīgi visu izlēmuši… Ilgi, jā ilgi gan ir nolemts vēl nebraukt šurp – bet gan jau paies, ja labi ies.

No Dzidr. + Cliv. ziņu vēl nav. Neesmu dzirdējusi ko angļu lordi domā ar savu streiku darīt.

Man pagājušais weekends bija ļoti labs ar Idu un blackberijām. Ida atbrauca sestdien no rīta agri, ap 8 a.m. nebiju vēl paspējusi atnest kaut ko labāku brokastīm – bet viņa bija jau brokastis paēdusi un Kiamā mūs gaidīja 2 citas mašīnas pilnas ar 7 citiem Swiss people – kāda Idas labu paziņu ģimene – tēvs, māte, dēls, vedekla, meita, un mātes brālis ar savu meitu. Tie bija jauki cilvēki – tie ir tā ģimene kas ceļ Idas māju, šis dēls kas bija te līdz, ir tikai architekts un līdzi nestrādā vairāk par zīmēšanu, bet strādā tēvs un kāds otrs dēls. Kiamā iedzērām kafiju (no termosa) un kādu ogu kūku un tad visi braucām uz Moruy’u (es nekad nezinu, kā īsti to vārdu raksta?) Tas ir krietni liels gabals ko braukt. Apstājāmies Moruyas beachā, ļoti skaists, ar savādām klintīm, ko nebija laika apskatīt un ar smiltīm kur sauļoties, labas ģērbtuves etc. tur izpeldējāmies un paēdām lunch (– vista + svaigi kāposti). Tad prom uz Maruyas waley – kādi 25 kil., (tas ir miles) kalnos, mežos, pie upes. Viņiem tā vieta bij zināma no pag. gada. Paddokā (ļoti liela zāle šogad no lietiem…), šie uzcēla telti, Ida kurināja uguni – tā vienmēr viņas šefte… Laikam pēc cup of tea – tūlīt gājām ogās, turpat gar ceļa malu un ganības un mežā, pilnas malas ar ogām. Pielasījām katrs savu ķobi (apm. pusotra litra, tādi spainīši, ko Ida apgādājusi), jāsaka gan, ka tie ogotāji vislielākie bijām mēs ar Idu – citiem nebija garās bikses, un tie lasīja tikai no ceļa malas. Tad citi gāja upē peldēties un es vēl reiz aizdrāzos ogās… ātri pielasīju otru spainīti. Tad jau nāca krēsla un šie teica, ka es varu iet peldēties bez kostīma – tā arī izdarīju, jo upe bija tik dzidra un skaista un mierīga vakarā, ka atgādināja Latvijas mājas un pirmo reiz Austrālijā peldējos tik Latvijai līdzīgā upē. Bija labi. Tad Idai jau čopi bija gatavi un viņa uzlika savu tiprecorderi ar Swiss dziesmām un dejām un klaigāja un jodlerēja līdz. Jutāmies ļoti labi. Tad vecais pāris aizbrauca atpakaļ uz Moruyu pārgulēt hotelī, mēs ar Idu mašīnā un citi teltī un citās mašīnās. Nakts bija silta un mierīga un miglaina no upes, bet odu nebija, jo tie laikam visi aizbēga no Idas ugunskura – viņai kādu stundu vai divas, cits nekas tur nenāca ārā, kā tikai balti, biezi dūmi, malka bija tik slapja, bet viņa nekad neuztraucas, tik pūš un liek klāt un baksta, kamēr agrāk vai vēlāk tomēr deg gaišās liesmās! Jā, bija skaista mierīga nakts un kāds putns skaisti zvanīja pirmo saules staru parādīšanos uz pretējā upes krasta koku galotnēm – ielejā saule nāca tikai daudz vēlāk, kā te pie jūras. Mēs ar Idu pirms brokastīm atkal jau bijām blackberijās un pēc brokastīm vēl – bet tad man bija diezgan, — saule bija ļoti karsta un zāle pāri vidum, kur es gar kādu vecu, pamestu māju bradāju. Tur es atradu (nesmejaties…) skābenes! Pieplūcu, atvedu un ēdu skābeņu zupu! Tad nu vēl bija peldēšanās un sauļošanās un steiku ēšana un blackberiju krējumā likšana etc. Celiņš no kalna, no paddoka, kur bija mūsu camps, bija zālē labi iemīdīts, uz upi un visi skrēja basām kājām, nevienu čūsku mežā neredzējām, bet uz ceļa gan tikko iebraucām mežā… No blackberijām man šoreiz pumpas necēlās, viss bija o.k. Tad svētdien ap 2 pm. braucām mājās, bet uz otru pusi – prom uz Braidwoodu un Goulbournu, pa ceļam vēl lasījām mazliet ogas, kamēr vēl bijām Maruyas lejā, bet tad tieši prom, ārā no kalniem, pāri klajumiem, kur starp akmeņainām ganībām, kas mazliet atgādināja (ne daudz) Francijas aitu apgabalus pie Rockeforas… tikai te līdzenāks, mazāk akmeņu un ļoti daudz aitu… Goulburnā mēs šķīrāmies no citiem un ar Idu saulei rietot un tiprecorderim visā spēkā spēlējot – braucām uz Wollongongu. Bija lieliska, laba, mierīga sajūta, jo viss ceļš, visa campīšana aizgāja labā saskaņā. Pēdējās 50 miles vairs nevarēju apkārtni redzēt, jo bija jau tumšs, kur kādā vietā, tepat netālu no Wollongongas, bija skaists nobrauciens no kalniem – ceļš slikts, bet kalni liekās bij skaisti. Ida pie manis nodušojās un iedzēra tēju un aizbrauca mājās, teica tagad tik drīz nebūs te, jāstrādā. Es izvārīju 12 mazas burciņas blackber. ievārījumu, jo nezināju ko citu ar tām darīt. Varēju vairāk fridžā sasaldēt, redzu, ka tā ļoti labi turas.

Nekas – būs vēl pašai jāiet ogot, ja gribēsies. Tad – šodien gaidu 2 borderus, kas grib apskatīt istabas – ja viņi ņems, varbūt izdošu – tikai bez vārīšanas, ja neņems – lai stāv, labāk jau būtu 1 persona, bet kā nu būs būs. Tad vakar atnāca Rudz. kundze un viņai ir tāds priekšlikums: — kaut kur kāda pazīstama dāma (viņu kora mūziķe) nomirusi un tai palikusi meita (pāri 20 gad.) polio slima. Viņa meklē kādu kas dzīvotu pie viņas – galvenais – būtu naktī tur, un viņa aizvedīs mani tur – aprunāties.

Pārbraucu no turienes tikko, — māja no šejienes kādas 30 min. ko iet, (un ir arī autobuss). Viņi grib mani, ja es varu – uz 4 mēneši, no 12 marta, lai dzīvoju tur iekšā, pa nakti galvenais, pa dienu brīva, un pagatavoju viņai vakariņas – (vienkāršas, staek + salad) un nomazgāju traukus un iztīru vannas ist, un virtuvi – Tas domāts tikai par manu istabu tur un ēdienu. Tas iznāktu vairāk – ja man nebūtu jāpatur šis dzīvoklis, bet te nu es esmu un palikšu un nedomāju nekur skraidīt, bet tā māja ir bagāta (2 flīģeļi) skaistā vietā, brīvu skatu visapkārt un tā meitene šķiet jauka, tā es domāju – es mēģināšu tur tos 4 mēnešus dzīvot – man ietaupīsies pārtikas nauda, varbūt viņa man šo to kādreiz arī piemaksās, ja vajadzēs kaut ko citu izdarīt, tā viņa teica. Liekas – viņa mani labprāt grib. Liekas inteliģenta meitene, un mums būs kopējas valodas. Tēvs viņai brauc kādā ārzemju tūrā uz šiem četriem mēnešiem (tāds sakaltis, nobēdājies vecītis, sieva tikko nomirusi… ) Es došu atbildi pēc pāris dienām – es domāju, ka tāpat, kā pie Mooriem BurraBirra ielā, te būs man ok. Man mazliet vajaga redzēt, kā citi dzīvo. Tā būs citāda dzīve, jo viņa nevar neko darīt, tikai sēdēt krēslā, rokas arī sakropļotas, bet kaut kā viņa tās var lietot. Ja kādu weekendu gribu brīvu – varēšot dabūt. Uz kino viņa teica – iesim reizē! Viņu taxi drivers izceļ un ieceļ mašīnā. O.K. es vēl pārdomāšu – un liekas iešu. Tad – man atnāca (uz manu piezvanīšanu uz Tecku, ka te istaba) 2 zēni, tikko atnāca viens ar ziņu – ka viens nāks te dzīvot, varbūt meklēs sev otru, tas ar ko viņi atnāca, ir sarunājis citur. Es labāk gribētu vienu OK – kā būs, viens maksās $8 ned. Un ja nāks otrs kāds arī, tad $10.- Taisni, tas no tiem 2 zēniem, (kad viņi te bija abi), kas man labāk patika un kam labāk varētu uzticēt dzīvokli (pēc izskata) tas nāks te. Tās nu manas naudas lietas, es domāju – neko lielu nezaudējot – es mazliet iegūšu. Tad – latv. avīzēs, ko atnesa Rudz. kundze – ir 5 mani dzejoļi un 1 stāsts iekšā, sākot no dec. mēneša! Tas ir ļoti daudz, tās dzejas viņi ir iekrājuši, ko pag. gadā sūtīju – laikam tādēļ, ka viņi tās taupīja uz šo laiku, kad viņi izdod avīzi jaunā drukā. Tieši pirms Rudzāte atnesa avīzes, es atkal avīzei biju nosūtījusi 1 stāstu un 2 dzejoļus! Tas nozīmē – ka es ļoti raujos! Visi citi arī izdod grāmatas vienu pēc otras, jādara ko var.

Iznāca vēstule ātrāk pilna, kā domāju. Tagad jādara kaut kas, parīt nāks borders. Sūtīšu šo vēstuli prom. Ilgi te ko lasīt būs…
Good luck. Write!
Xxxx M.

———————————

25.2.71

Dear Mum,

[…] Nosūtam Tev $50 — tas domāts kleitai un mētelim — zinu ka droši vien nepietiks, bet domāju ja sūtīšu vairāk tad Tu droši vien nepirksi ko vajag bet “taupīsi” nezin kam! So — ej un pērc smukus — un “that’s an order!” Citam to nedrīkst lietot!

Šodien pirmā saulainā diena nezin cik ilgā laikā! Nice. Pašlaik visi skolā un arī Laimona garāžā, tik ļoti kreņķīgi (bērni arī nezin kādu kašķi lai kuro reizi sāktu) — pa pusei laiks vainīgs, pa pusei garais gabals kas jāstrādā bez kaut kādas, kaut cik īsas, holidejas, no Jaunā gada līdz šī gada vēlām Lieldienām. […]

[…] Tu nekādā ziņā nedomā par kleitas adīšanu vai tamborēšanu — tas ir īsts nonsense. Labāk uzraksti kaut ko!

Mums ar veselību abiem OK. Laimonim kāja ar OK.

Vasarā gudrojam par visādiem braucieniem — varbūt ka es ar to Jo (tā skolotāja, draudzene) brauksim uz Angliju un Eiropu — vēl tik nesaki Dzidrai, jo nav vēl drošs. Tikmēr Laimons brauktu uz Alasku, kas viņam interesē, vai nu ar Garth vai viens. Mums ar Jo iznāktu 7-8 nedēļās un tur atpakaļ grupas (t.i. lidmašīnas charter) cena apmēram $300 katrai — tas ir really ļoti lēti… Satiktu Dz & Clivu un paskatītu vēl kaut ko no Francijas, Vācijas etc. Liekas būtu OK — bet pilnīgi izlemts vēl nav.

 Anyway — lots of love Tev — un neworry — Laiks, kaut gan katra diena velkas ilgi, tomēr skrien ātri.

I & L

————–

Otrdien 2[?]. febr. 1971.

Mīļie bērni!

Nu gan jūsu vēstules nāk arvien labākas – es jau visu laiku cerēju dzirdēt no jums šīs divas lietas – 1) ka jūs domājiet par jūsu trešo… 2) un pirms brauciet šurp atpakaļ, vēl brauksiet uz Eiropu! Ja nu Laimonam gribās redzēt Aļasku un Tev Inī ir laba companjone – tad ir tikpat labi, vajag izmantot to, ka Jūs esiet tur, pāri jūrām un apskatīt visu ko var.

Paldies par čeku – bet to absolūti nevajadzēja Jums man sūtīt, jo es gandrīz domāju – aizsūtīt Jums visu savu kapitālu $400 – jo te iet runa par naudas devaluation, un es jau noskaitos – ka man būs jāzaudē kāda % no tā, un domāju tad jau es labāk aizsūtu jums un jūs tur dabūjiet bankā pat lielāku procentu. Bet nebija laika avīzēs te vairāk lasīt un informēties un par to lietu, jūs traucēt. Cenas jau visam ļoti kāpj un tā savā ziņā ir practical naudas devaluation pret ko nekā nevar iesākt. Anyway – man tiešām ir naudas diezgan, bet kad čeks atsūtīts – paldies, lietošu to taisni tā, kā tas teikts, vēlāk, pirms sava vakara, nopirkšu mēteli un kleitu. Es jau tā iedomājos, kad biju par šo pirkumu jums uzrakstījusi – ka tas atkal var izklausīties pēc naudas prasīšanas, vai kā, — bet tas tika pieminēts vairāk tādā sakarībā, ka pirkšana man tagad ir liela problēma, jo nav neviena kas palīdz un pasaka – kā izskatās? Pagājušā gadā, kad Dzidra vēl bija te, pie Dav. Jona izpārdošanā paķēru vienu džersy, plānu, vasaras kleitu (ļoti tumši zils, gandrīz melns ar baltu, tādu kā vēdekļu motīvs maksāja $3- !) noliku kaut kur un aizmirsu Dzidrai parādīt, un šovasar nezināju – vai var to vilkt virsū vai nevar. izrādās, ka var – pie Freijiem sāku nēsāt un tā iznāca mana šīs vasaras labākā kleita, jo viņa man piestāv lai arī tik lēta, un nevienas citas tādas uz ielas neredz, lai gan šogad tieši tāda krāsu un apmēram zīmējuma kombinācija dažām kleitām parādījās. Ja man tā izdosies nopirkt, tik piestāvīgu mēteli, tad labi. Bet viegli nav vienam šopīt…

Tu Inī esi priecīga, nebēdā par sīkumiem, ja skolā nepatīk, nākošā gadā, ja vēl gribi tur palikt un arī strādāt – meklē atkal ko citu. Labi nu ka jums tur ir draugi. Un uz Eiropu braukt ar pazīstamu kundzi būtu labi. Dzidrai protams vēl neko neteikšu – bet ja viņiem kaut cik labi ies – viņi paši ļoti gaidīs un gribēs iztaisīt tā, lai jūs abi vai viens tur aizbrauciet. Es savās divās pēdējās vēstulēs iznācu ļoti dažādās domās un izdarībās par savu dzīvošanu te: es teicu – neņemšu nekādus īrniekus – un pēkšņi paņēmu īrniekus un sarunāju arī darbu – bet tas nebija tikai naudas dēļ, vai kāda desperat action – tikai – uz manu sludinājumu, tas ir piezvanījumu par istabu – pēkšņi pēc ilga laika atnāca tas Newzeelanders un viss likās ļoti izdevīgi. Varbūt būs arī – tagad 2 dienas viņi abi ir ļoti happy, tīri un klusi izrīkojas pa virtuvi un rītos pusseptiņos (kas ir mans parastais dušošanās laiks) viņi abi ir jau prom, nav nekāda aizgulēšanās nekā. Viena, tā vecākā vārds ir George Wilson – tēvs anglis, māte moariete, jaunākā vārds Allen Hughs un esot Welch izcelsmes – abi te atbraukuši nopelnīt, apskatīt pasauli etc. taisni tādi kā mani vismazāk traucēs, un tā kā abi nesmēķē, man nebūs bail atstāt māju, kad es iešu tos 4 mēneši pie tās Sally Carr. Galu galā – man jau istaba kāda bija jāizdod, katrs cilvēks kas pie manis ienāca vienmēr to atkārtoja – bet kāpēc jūs turiet tukšas istabas kur jums nauda nāktu par neko. Nu tā es to izdarīju. Vakar uz brīdi ieskrēja agrākais boarders, tas austrālietis, pateikt ka Keith, pēc nedēļas brauks uz Angliju un vēl nāks atvadīties. Viņš gan tūlīt nebrauks uz Angliju, bet sāks hitchhikīt uz Pertu un tad pa visādām zemēm cauri Eiropai, laikam arī Āzijai un varbūt Krievijai ceļos visādos veidos uz Angliju. No turienes vēl vēstules nenāk – 6 nedēļas tagad. Un kāds cits Union esot piedāvājis līdzekļus Mail strikeriem, — ja viņi grib turpināt streiku, lai ņem naudu un nestrādā vēl 6 weeks! Neticami kas var iet vaļā šinī ‘civilizētā’ pasaulē! Šodien, līdz ar Jūsu vēstuli saņēmu vēstuli no Jaša un Almas un – Sidnejā iemestu! Ata mamma atbraukusi atkal uz Sidneju holidejās 3 nedēļas – viņai esot liela daļa no ceļa brīva lidmašīna, un tā – (ahā!) iegribējies Austrālijas saules! Šogad gan ir ļoti daudz lietus, bet ir arī silts! Vakar un aizvakar biju atkal jūrā. Tagad šīs 2 nedēļas iešu kārtīgi uz jūru – jo tad varbūt, kad strādāšu pie Sallijas, tik bieži nenonākšu lejā, un bez tam – ies jau arī uz rudeni.

Ar rakstīšanu es arvien vēl daros ļoti lēnām – kaut kā nevar pārvarēt to paškritikas grūtumu, tas jau ir vajadzīgs, lai dabūtu ārā no sevis to labāko, bet dažreiz gandrīz būtu labāk, ja rakstītu drošāk un grūstu ārā vairāk, tā kā citi dara. Palasu avīzē – visiem iznāk jaunas grāmatas, kā sēnes! Nu – kā ir, tā būs labi, rīkošos cik varu, un tas ir taisnība – laiks aiziet tik ātri, drīz vien arī tas pieliktais gads, ko Jūs vēl tur gribiet pavadīt – būs aizgājis. Labi ka esiet veseli – taupiet veselību, nekreņķējaties ne par kādiem sīkumiem. Vesels cilvēks daudz ko var panest un arvien atrod dzīvi labu. Kādreiz kādu kartiņu uzrakstiet Jašam, piemin, ka nav ziņu, lai gan nežēlojas par to, tāpat papam Wyongā kādreiz neaizmirstiet. Saprotu jau, ka darbs nogurdina, un nav laika – bet varbūt pavasars nesīs jaunu labu noskaņu. Bērnus skolā jau gan nevarēs arī tad valdīt – tad tiem nemaz mācīties negribēsies… Jūsu vēstules konvertu izdevās atvērt bez konverta griešanas vai plēšanas – viss marku klāsts un konverts visā godībā atmiņai paliek…

Nu nepļāpāšu – Jums nebūs laika lasīt.
Visu labu pavasari gaidot!
Xxx M.

Un neaizmirsti iekrāt brūnās sīpolmizas! Un liec olas aukstā ūdenī un turi ilgāk mizās – būs skaistas!

————————-

Piektdien, 12.3.71.

Mīļie Inī un Laimon!

Šodien mani atveda uz jauno – supposed to be – darba vietu. Varbūt tā bija nepareiza iedoma, te nākt, es jau cerēju ko nopelnīt, bet nerādās ka vairāk par foodu, es ko izspiedīšu. Austrālieši ir tomēr skopi un Newaustralians viņu acīs ir un paliek tāds, kam vajadzētu būt priecīgam par mazumiņu. Nu ja tā lieta nevorkijs, viņai būs jāmeklē cits manā vietā, tā jau ir norunāts. Mani borderi kā nebūt dzīvo – vecais jau ir absolūts paraugs, tīrs un godīgs, jaunais piemētā savu istabu ar kurpēm, zeķēm un visu ko tik var atrast, un aizmirst durvis mājai aiztaisīt, aizmirst pats savu atslēgu paņemt – bet neko jau lielu sūdzēties nevaru, vienu grāmatu bij lasījis vannā sēdēdams un atstājis vannas istabā, mazliet slapju, bet nedaudz. Vakar atveda viņam noīrētu TV. Ierīkoja savā istabā, es negribu to savā launge room, nezinu kāpēc nelika Georga, vecā istabā, tā tukša un liela, viņi kopā to T.V. īrē — bet tā ir viņu darīšana, ko viņi abi dara. Ēdienu taisīja kopā no sākuma, tagad katrs taisa savu. Lai dara to arī kā grib. Vecais jau samaksāja 2 ned. uz priekšu, jaunais vēl nav maksājis (uz priekšu tas ir) bet vēl arī nav sestdiena, tikai piektdiena. Tā – man liekās ka sūdzēties nevaru. Vakaros ļoti skaļi iet recordplayers, bet TV būs mazliet klusāks un pa dienu ir abi prom un tas ir O.K. Bet nu es pati tikai šad un tad būšu mājās. Tikko pabeidzu un nosūtīju Latv. avīzei to rakstu par absurdo teātri, ko latvieši gribēja. Iznāca mazliet steigšanās, nemaz neievēroju, ka noteiktais nosūtīšanas datums jau klāt. Uzrakstīju – tādu ‘norakstīšanas no grāmatas’ – jo ko es jaunu drīkstu pielikt? Šo to jau pieliku ar, kādu sīkumu. Es pateicu (varbūt dumi tas bija) ka latviešu tautā tāda izteikšanās tēlos (images) nav sveša un Beckets ir ilustrējis vairāk lugās tādu teicienu ‘nu ir trubā’, ko agrāk uz laukiem labprāt lietoja, tāpat citus tādus izteicienus, kur domātais jāsaprot aiz tā, kas izteikts tēlos. Lai nu kā, gatavs tas ir un Freimanis, ar parakstu ‘Sidnejas jaunietis’ tīšu prātu rakstīs kaut ko pret absurdo, moderno teātri un mākslu, lai izprovocētu citus uz runāšanu un radītu troksni un interesi par lugas uzvešanu. Viņš domāja, ka man nemaz vairs tad nebūšot jāraksta atkal pretī aizstāvoties, jo viņa raksts droši vien nokaitināšot kādu patiesu Sidnejas jaunieti! Tā ir sagaidāms mazs fun’s. Šodien saņēmu pirmo vēstuli no Dzidras no Anglijas, izrakstītu janvārī, bet vakar saņēmu viņas vēstuli no Francijas! Cerams viņi būs Jums arī jau rakstījuši – kā tas iznācis ka viņi dabū 5 nedēļas paid holidejas un pavadīs tās Francijā un Spānijā. Nopirkuši 2 g. vecu Van, gaišpelēku bez logiem aizmugurē.

Viņiem es nevaru rakstīt – jo nevar zināt uz kurieni, bet ceru saņemt viņu vēstules! Tad tik nu Jūs ar to kundzi (ja Laimons nebrauc) pasteidzaties kaut kā sazināties, lai viņi nepārdod to van un Jūs noorganizējiet vēl reiz ceļošanu vasarā. Bet kā sazināties? Tas tomēr muļķīgi, ja ne uz kurieni viņiem 5 ned. nevar uzrakstīt. Tas Parīzes post. rest. bija labs, bet kā pateikt – lai viņi to izmanto? Liekās ka viņiem iet OK. ar algu, lai gan Cliva firma computorus nodarbināšot vairs tikai 3 mēneši, ja viņš brauc ‘uz ārzemēm’ – tad jau cerības ir uz darbu citur. Es vakar vēl biju peldēties – bija silts ūdens, bet ne vairs karsta saule – jo tas bija vēlu pievakarē – pa dienu bija jāraksta par to teātri. Šodien pakojos mazgāju drēbes, tīrīju fridžu – der jau iet ārā no mājas kādreiz, tad māju vairāk piekopj. Bet te nu es sēžu un man nav visas grāmatas līdz, ko es iedomājos, bet man – nevajaga visu. Anyway lasīšu par Francijas pilīm – lai beidzot varu ceļojuma piezīmes rakstīt.

Sestdien – vakar biju, pārgulēju jaunā vietā, gulēju labi, vakariņās bija jātaisa fish fingers un čipi – pannu gan tur nav!! Bet elektriskā plītē zem grillera var labi cept. Nu – kādu laiku mēģināšu tur dzīvot, pa pēcpusdienām un naktīs. Dienā jānāk lejā šad tad, pēc pasta…

Inī – Dzidrai no Education Depart. te atsūtīja kādu vēstuli, ka viņai esot jāatmaksā vairāk kā $400 bond ($500 varbūt, neatceros). Bet man liekās ka Dzidrai ar vairāk kā 2 g. strādāšanu un – apprecēšanos, tas bonds viss bija anulēts? Tagad – (es to vēstuli aizsūtīju viņai) varbūt ar tiem streikiem nav sarakstes, un tie no Education D. meklē visus radus rokā, lai piedzītu to parādu. Laimona mammai aizsūtīta atkal tāda vēstule, un viņa (telefonā daudz neizjautāju) teica, ka tie sūtīs ziņas un meklēs Jūs abus rokā! That’s owful!

7 pm. Svētdien. Pabeidzu pārrakstīt (arī vēl tulkot labāk) Godo! Hurray!
Kad laiks – rakstiet!
Xx M.

—————————-

[birthday card]

Mīļo Inī,

Nevaru nekādu zīmi par dzimšanas dienu Tev pasniegt – nopirku loterijas lozi Tev. Parastā State Lottery. Lejā te pierakstīšu šīs lozes numuru, lozes vēl nebija te atsūtītas. Kāds nosaukums, man prasa, es saku: „for tree” domājot lai Jums laime nāk uz to, ka būsiet 3! Tā girl uzraksta 43! Tā kā viņai nevar tik viegli izskaidrot – ko es domāju, es saku o.k. Tā tad zem tā skaitļa 43 būs laime ar lozes No. 42123. Izloze 25.III.71. Lot.N. 4651.

Daudz laimes dzimšanas dienā!
Veselību, dzīves prieku, raženību, diženību
Vēlē
Mamma
Martā, 1971.g.
Wollongongā.

—————————-

Halo Inī un Laimon! 

Gribēju jau sūtīt Laimona karti prom, kad saņēmu Jūsu vēstuli! Ātri atnākusi.

Man iet o.k. Es te vairāk varbūt noslinkoju – skatos TV, staigāju augšā lejā (uz Crown str. dzīvokli pēc pasta un peldēties) — bet kaut kā, tas viss nāk par labu, jūtos derīgāks cilvēks. Sāku beidzot te arī rakstīt, jo sāku iejusties kā mājās. Sallija domā ka es esmu viņai „very, very good” –

Nupat svētdien uztaisīju Hungerian Goulash – Sallijas brālis ar sievu un puiku nāca ciemos, sievai bija dzimš. diena. Tā kā – tā bija tāda maza dzimš. dien. partija. Sallijas brālis strādā pie būvēm un studē architektūru – sieva studē laikam arts un ir skolotāja Port Kemblā. Jauki austrālieši.

Es ta vairāk te nomaisos šā un tā – (spēlēju arī, uz lielā grandpiano – Sallija grib lai ņemu vēl labu skolotāju un taisos par lielu ‘musicien’ bet – es neko lielu nedomāju – rokas piegurušas, bet mazliet jau var…)

Kad nāks mans vakars tuvāk, tad nezin kā būs, bet varbūt atradīšu laiku visu padarīt. Es rakstu par Loiras pilīm (un rakstniekiem tur), ko dot Zariņam.

Dzīvojiet vien un braukājiet cik vien var! Tomēr ne par ko nevar to izlasīt grāmatās, ko var piedzīvot un saprast redzot to ceļojot. Visu nevar ne atstāstīt ne uzrakstīt kas redzēts un izjusts – bet tas tomēr pašam paliek liels un skaists. Un katra grāmata vai filma par kaut ko tuvu redzētam dot tik daudz vairāk…

Xxx M.

P.S. Neaizmirstiet Jašam un Almai Lieldienās uzrakstīt – es aizmirsu dzimš. dienu…

—————————

Jāpieraksta vēl šis tas. Dzīvoju jau šo nedēļu tur Mt. Keirā, 2 Allens str. pie Miss Carr. Ne nu tur labi, ne slikti, man dažreiz kavē (tā dzīvošana un staigāšana lejā uz manu māju) – darbu, dažreiz atkal labāk – vairāk kopā ar cilvēkiem, neaizmirst uzvesties. Vēl nezinu, vai palikšu visu laiku, tas ir 4 mēneši, bet kādu laiku jau palikšu. Tur ir elektriska plīts, šis un tas jāpierod, kad taisu vakariņas, bet nekādu grūtību jau nav. Ja traucēs manas rakstīšanas lietas, tad tur nedzīvošu, kamēr dienas ir vasarīgas, es viegli varu nonākt lejā uz savumāj.

No dzidr + Cliva nav otras vēstules no Franc. tik zinu, ka viņi ir sākuši braukt pa Franc. ziemeļpusi uz Spāniju. Gaidu ziņas no viņiem un jums. Jašam bija dzimš. diena 10 martā – neaizrakstīju… 3. aprīlī jāejot uz Luča kdzes māju (te, nextstop… Eastcorrimal) būšot Preses biedrības sanāksme + kafija. Zariņš ir atrakstījis, ka atbrauks gar manu māju un pickīs mani up savā mašīnā… (Grāmatas drukājot tiek mašīna, grāmatas rakstot netiek…). Sarma atrakstīja, — domā ka mani pēdējie raksti esot ar citu pasaules uzskatu – may be. Mani boarderi ir o.k. nekādas blēņas nav izdarījuši vēl. Es meklēju bibliotēkā to Cancer ward – bij izdota kādam, vēlāk dabūšu. Kā iet? Vai ir uz pavasara pusi? Mums ir uz rudens pusi – nezin cik vairs iznāks peldēšanās. Pielieku markas.

Jaunā mode sāk beidzot stiepties uz leju – viss liekas plunčīgs un neglīts un liels…
Xxx M.

Būs jāuzraksta Idai, varbūt ka viņa vēl var atbraukt, varbūt vēl ir blackberijas…
Labu priecīgu laimīgu dzimšandienu!
Xxx M.

————————

Pirmd 22. martā 1971. 

Dear Iny + Laimon.

Šodien, pirmdien 22 martā, saņēmu Dz. + Cl. vēstuli no Spānijas – atstājuši Jūsu adresi Anglijā un nevar jums uzrakstīt. Manā vēstulē ir apmēram tas pats, ko viņi raksta Jums, tikai vēl klāt, ka kaut kad apm. marta vidū, vai pirmā pusē – viņi ieskrējuši jūrā peldēties! gluži traki austrālieši, kas domā ka jūrā var peldēties visu gadu. Bijis frising cold, bet vēlāk bijusi ļoti laba sajūta! viņiem gan iet raibi tur! Man jau tūlīt likās, ka mazliet par agru viņu ceļojums ir – nu varbūt uz dienvidiem būs skaisti un laiks arī mazliet pavirzīsies uz silto pusi. Bet lai nu redz arī visu, būs vairāk visādu atmiņu. Žēl, ka viņi nevar norīkot kādu vietu kur saņemt mūsu vēstules. Man iet arī mazliet raibāk atkal – dzīvoju pa naktīm un pēcpusdienās pie tās Miss Carr, Salliju viņu saucu. Vakar viņa teica, ka viņa maksās man mūzikas skolotāju, lai es kārtīgi atkal piestrādāju pie spēlēšanas – tas bij tīri pārsteidzoši – viņa dzirdēja mani pāris reizes tur spēlējam un domā, ka vajadzētu ‘uzbrušīt’ īsti labi. Es varbūt pamēģināšu, šos mēnešus, ja es tur palikšu – nekāda liela rēķina man tur neiznāk, jo es skrienu lejā pēc pasta, dažreiz arī pēc vientulības, un te dažreiz ņemu autobusu un tāpat pa sīkumam izdodu – tomēr, foods jau var teikt tur iznāk, arī washing mashīne. Sallija ir ļoti apmierināta ar mani tur, gribētu, lai es lieku savas klavieres tur savā istabā un taisu vaļā īstu klavierstudiju, kā viņas mammai bijis, un lai tur palieku uz dzīvošanu ilgi, es to vēl nezinu – vēl ir galā tikai pirmā nedēļa. Nekādu grūtību jau nav – bet es tik viegli nevaru savu dzīvokli likvidēt – un negribu arī, ja to studiju varētu tur iekārtot uz viņas klavierēm, tad citādi – bet viņi laikam to vienu – skolēnu piano, pārdos, un otrs ir jauns un tādā vietā stāv, ka tur skolēnus nevar laist – salonā.

Anyway – pagaidām es par to vēl neko nedomāju – man daudz jālasa un jākārtojas ar rakstiem. 3. apr. būs preses biedru sanāksme pie Lučiem, man kāds atbraukšot te pakaļ, tur varbūt būs interesanti – iztirzās Ilzes Šķipsnas, kādas pusjaunas rakstnieces jauno romānu. Es to dabūju no Luča kudzes un arī izlasīju – (Beketa iespaids mazliet), bet dūšīga grāmata. Laimona mammai piezvanīju – viņa reiz nedēļā auklē Vijas Spoģes meitiņu. Citādi – O.K. Mani borderi dzīvo godīgi un nekādas nepatikšanas nav izdarījuši. Un es pati skraidu no viena dzīvokļa uz otru – bet kustēties jau vajaga…. Gaidu ziņas – kā jums iet, vai nu drīz būs Lieldienu brīvlaiks? Vajadzēja būt 2 ned. brīvām? Laimīgu dzimšanas dienu un labas pavasara dienas!

Nu drīz varbūt būs ziņas no Jums! Jašam neesmu aizrakstījusi…
Xxx M.

——————

25.3.71

Dear Mum,

Paldies par vēstulēm, kartiņu un fotogrāfijām no Dz & Cl — šie abi izskatās ļoti labi un izklausās ka viņiem iet tik pat labi, raibi un interesanti kā mums — neuztraucies — gan nenosals — mēs arī esam bieži ledu no busiņa logiem skrāpējuši!! Good luck to them!!

[…] Lēnām, lēnām iet šis skolas “terms” uz beigām — bērni paliek nepacietīgi un es arī — Pašlaik man tieši “inspection” — vēl nezinu vai labi vai slikti — vienu stundu no katra priekšmeta ir redzējis — ceru ka ar to pietiks. […]

[…] Tā ceru ka grūtākais būs izturēts!! Nemaz tik slikti nav bijis — un darbs ir pa lielai daļai sagatavots arī nākošam gadam. […]

Laiks vēl visu laiku ir bijis slapš — bet pēdējā bija pirmā skaistā weekenda — braucām tūlīt “for a drive” — te apkārtnē daudz skaistas vietas, kalni, upes, ezeri — domājam drīzi taisīt picnic un dzīvot ārā visu dienu kādā upes malā — Tad, kad laiks paliks drošāks, dosimies ar telti tālāk uz visu weekendu. Pūpoli šeit ļoti reti atrodami — un tādi savādāki — kā koki un lieli dzeltenīgi, zaļeni, resni — istabā smird! Jau apmēram pārziedējuši — Pēc kādas nedēļas vajadzētu būt pirmam īstam zaļumam krūmos — zāle jau sen lien ārā…

Anyway — par to Dzidras bondu — ja viņai tāds pats kā man un Austrai, tad jānostrādā 3 gadi un tad ja ir precējies, tie gadi kas vēl nāktos pēc tam (pēc pirmiem trim) tie atkrīt — Dzidra pilnus 3 nenostrādāja — tā kā droši vien šiem ir taisnība. Bet nav ko uztraukties — tā nauda nav uz reizi jāatmaksā — var sadalīt mazos maksājumos uz ilgu laiku — bet tas viņai pašai jākārto, un jāarrange ar Education Departmentu. Kamēr viņa prom Spānijā etc, ja šie par daudzi uztraucas, uzraksti (lai Austra vai Ida palīdz) vēstuli ka lai pagaida, ka Tu pašlaik Dzidru kontaktē etc etc etc.

Mēs abi esam ļoti happy — ja cita laba no šīs ceļošanas nebūs iznācis (un gan jau būs) tad mums abiem vien otra saprašanas ziņā tas viss būs daudz palīdzējis — ja Dz & Clivam puse no tā tiek, tad viņi būs “lucky” — skatāmies uz citiem ar visādām problēmām un sakām viens otram “Cik cilvēki ir jocīgi — labi ka mēs tādi neesam…!!!”

Love,
Inese & L.

———–

[Birthday card – to Laimons probably – with parrot and koala family in a tree – mum and baby koala together, father asleep.
Wildlife of Australia. Koala Bears. Galah. Flowering Red Gum.]

Daudz laimes daudz prieka un visa laba dzimšanas dienā!
Vēlē Mum.
1971. g.

P.S. Tā, Laimon, Tava tuvās nākotnes aina, kad varēsi ‘sēdēt uz lauriem…’
M.

Vēlu Jums abiem priecīgas Lieldienas! Daudz olu un daudz zaķu!…

Laimona dzimšanas dienas loterijas lozes numurs ir No. 67324 ‘Home is calling’. Loterija N.S.W. State No. 6455.
Inesei bija No. 6451 – un loze bij tukša! Nothing doing!

Es dzīvoju pa naktīm pie Sallijas un jūtos puslīdz labi, eju lejā saņemt pastu un izpeldēties, tā kā liela daļa dienas paiet staigāšanā un slinkošanā – bet ‘kur tie ātrie ir tikuši un kur tie lēnie palikuši?’… Gan jau kaut ko padarīšu arī.
Lai Jums laba picnikošana!
Xxxx M.

——————————

Piektdien 16. apr. 1971. 

Mīļie bērni – kā iet? Atkal darbā? Ko darījāt pa Lieldienām? Ko pa dzimšanas dienām? Arī Laimona ticket bija tukša – neko darīt, varbūt Jums cita laime, ja nav loterijā…

No Dzidras esmu saņēmusi vairākas vēstules, citu pēc citas, ar aprakstiem – kā gājis pa viņu ceļojumu – steigušies laikam ļoti no vienas vietas uz vietu. Jums sūta daudz labu sirsnīgu vēlējumu – un rakstīs – tikko tiks pie rakstīšanas! Dzidra tīrot jauno dzīvokli saaukstējusies, vai dabūjusi kādu germ + flū. Bet domā, ka drīz būs O.K. Dzīvoklis jaunais esot lēts $6.50 week, tas ir laikam $13 – jo viņa raksta 6.50 pounds. Anyway – esot lēts, otrā stāvā, ateja lejā, vanna augšā, virtuve esot lielāka un labāka, kā vecajā dzīv. bijis, doublebedroom un launge. Turpat uz stūra esot kind of selfservis store un loundrymat. Tā ka viņa domā ka labi iekārtojušies. Kādu laiku Clives varēšot lietot darba vietas mašīnu, paši cer nomaksāt savu 6 mēnešos (par savu parādu teach. colleg. viņa gan neko laikam vēl nezina, vai ir aizmirsusi un Clivam arī tikko pienāca pāri par 150. dol. bills par lifeassurance –) Bet gan jau viss kārtosies. Dzidrai esot arī atkal pasūtīta gleznot viena bilde, gan jau ies labi. Bet – kā iet Jums? Es esmu mazliet saaukstējusies, sāp mugurā – plecā un es svīstu tikko pastrādāju dūšīgāk vai ilgi eju – bet es domāju – to es saķēru nākot te augšā, kad biju par biezu saģērbusies un gan tas pāries.

Lieldienās (svētd.) atbrauca Ida (es viņai aizsūtīju kartiņu un teicu ka labprāt viņu atkal redzētu…) Mēs aizbraucām uz Jambaroo parku, cepām čopus un steakus, bija ļoti mierīga skaista diena, otrā dienā bija vējš un auksts un tad es saķēru coldu. Tagad atkal ir skaistas dienas. Nezinu cik ilgi lai es te palieku ar to Salliju – dažreiz nogurstu staigājot, bet – viņa tagad solās man pirkt (samaksāt) slaksuitu, viņa redzēja mani manās vecās slakās un domā ka man ļoti labi bikses piestāvot. Viņa ir savā ziņā ļoti kind – bet viņa īsti nevar saprast, kā pasaulē tagad dzīvo un cik dārgs viss ir. Es viņai tamborēju vienu pončo – tādu pat kā mans lakats un, par to arī viņa man kaut ko maksās – tā es šo to mācos, kā cilvēki dzīvo un mazliet ietaupu, bet nezinu vai visus četrus mēnešus te palikšu kamēr viņas tēvs nāks mājā, jo man būs jāgudro ko sagatavot priekš mana vakara, ja tāds notiks. Pie Lučiem noklausījos un novēroju mūsu ‘labākās sabiedrības’ inteliģences pakāpi un viņu domas un spriedumus – grūti viņiem ar kādu dzeju lasīšanu un par dzeju runāšanu visu vakaru aizpildīt. Tā man jādomā – ko vēl? Šodien Rudzāta kundze mani vedīs uz dāmu sanāksmi (kādas te notiek ik mēnesi ar ēšanu un dzeršanu) negribas gan neko iet – bet ja aizved un atved – tad jau var. Viņa lasījusi Austr. Latvietī manu rakstu par Absurdo teātri – teica nesapratusi nekā, par ko tur bijis runāts! So there you are – es jau tā pūlējos nerakstīt pārāk gudri (mācoties no Tavas grāmatas par Absurdo literatūru) – bet tomēr – cilvēki neko nevar saprast un tagad kad nāks tas Freimaņa ‘dumais’ raksts – speciali rakstīts dumi – to viņi sapratīs… Oh, dear, o dear…

Pirmdiena – 19. 4. 71.

Sestdienas pēcpusdienā Rudzāta kundze aizveda mani uz dāmu sanāksmi – atkal pie vienas dāmas, kur es vēl nebiju bijusi – atkal brīnišķīgi rauga cepumiņi un vēlāk visādi citādi labumi – gaļas un salāti cik vēderā lien. Es tā visu noskatos un iemācos un tad vēlāk varbūt pēc kāda pusgada man arī būs jātaisa tā dāmu uzņemšana, un gan jau tad zināšu ko labu arī es sataisīt. Žēl ka tā pavāru grāmata vēl ir pie Richarda, bet recepšu jau citur arī ir diezgan. Te deva (starp citām gaļām, zivi un desām) galertu un to ir viegli sagatavot, to es arī varētu, vai vēl labāk – paņemt 2-3 mārc. sivēna krūti (pork spring), ietīt tanī mazliet wealsteak, sasiet un nosutināt katlā un kad atdziest griezt šķēlēs – tas ir ļoti labs (latviešu gaumei), Clivs ar Dzidru arī ēda lielīdami. Tā es kādreiz tās dāmas arī varēšu ‘uzņemt’. Tagad es dzīvoju te pie Sallijas un dažreiz nezinu īsti, kāpēc to daru – bet viņa varbūt man dāvinās (viņai labāk patīk dāvināt, kā maksāt par darbu…) man slaks un top. O.K.

Tagad es viņai tamborēju gaišzilo poncho, Dzidra jau pukojas, ka es vienmēr cilvēkiem visu darot par velti – bet tā vien man iznāk, ka es neko lielu neprotu nopelnīt. Viens mans borderis aizgāja (uz Pertu) otrs vēl paliek. Ak, es tikko redzu – es atkal šinī vēstulē rakstu visu otrreiz, ko jau esmu stāstījusi par saviem poncho etc. Un es nepārlasu vēstuli un domāju – ka es Dzidrai to rakstīju… Anyway – nav jau daudz ko stāstīt – Rudzāta vakar atkal atbrauca un aizveda mani uz Townhalles pēcpusdienas koncertu – tas bij tāds ievada notikums kultūras – mākslas nedēļai, kas būs Wollongongā, koncerts bija lielāko daļu no baznīcu koriem, dažiem solisti kādai vācu akordeon grupai etc. Bij labi noklausīties, kad aizved un atved. Rītu arī viņa atbrauks un aizvedīs uz kādu šīs nedēļas izstādi – nekā liela jau tur nebūs – bet labāk kā nekas. Rudzāta kundze nāk atkal pie manis klavieru stundās, pa svētkiem pāris mēnešus pārtrauca. Es izlasīju savu rakstu avīzē par Absurdo teātri – ļoti koncentrēts, katrs teikums jāapdomā, ja tikai skrien uz nākošo teikumu un domā ka tur, tā doma tiks ielieta kā ar karotīti – tad protams – nekā nevar saprast. Gulbergs atrakstīja – paldies par labo rakstu un – rakstiet pretī rakstu tam rakstam, kas jau esot avīzē pret manu šo rakstu… Es tad nu vēl nezinu – vai tas ir tikai Freimaņa norunātais kašķēšanās raksts – vai patiešām jau kāds cits arī ko runājis Modernismam pretī. Ja tikai Freimanis – tad viņš pats solījās rakstīt, varbūt ar savu vārdu – pretī savam muļķīgam rakstam. Pie Lučiem Freimaņa kdze teica, ka tas muļķīgais raksts viņu tā nokaitinājis, ka viņa aizmirsusi, ka tas viņas vīra rakstīts un skrējusi pie tā – lai tas tūlīt raksta pretī… Nu – man nav liela bēda, kas tur iznāks – ja vēl jāraksta man – O.K. Es par to absurdo teātri esmu diezgan lasījusi (un varu vēl, ja vajag) un es varu vispār par modernās mākslas aizstāvēšanu pietiekami droši uzstāties. Kāds Gudrinieks – latvietis no Melburnas, kas apbraucis pasauli – teicis, ka pēc MikelAndželo – visas Eiropas pilsētas mākslas ražojumus varot vienkārši – apart zemē, nekas neesot derīgs! Tā ir vislielākā muļķība ko kāds muļķis tikai var pateikt. Un tā viņi te liekas daļu visi runā. Pat tur pie Lučiem, kur nu visi ‘Inteliģenči’ bij sanākuši – tomēr jādzird tādas sīkas domiņas un mūžīgā pretošanās jaunajam un visur jūtama vēlēšanās tupēt ierastajā un slavināt nezin kādu veco labo laiku sasniegumus. Mans colds ir pazudis kaut cik, tomēr jāuzmanās sasvīst un jāuzmanās – kājas saaukstēt, tagad skaidri zinu ka manas nejaukās mugursāpes kādreiz (gandrīz veselu vasaru reiz nepeldējos) cēlās no kāju saaukstēšanas sēžot caurvējā, pie loga, vai durvīm – Tu Inī arī ņem to vērā – kad sēdi ilgu laiku – vienmēr zini, ka kājām un protams arī pleciem un mugurai – jābūt siltiem. Austrālijā protams – velk no visiem logiem, tagad pat rakstot, jau ir pēdējais laiks celties no galda – lai kājas par daudz nenosalst. Nu – tas ir viss preaching (un stupid speeking about others). Galu galā – muļķības vien es arī varu uzrakstīt un pat bailes ir rakstīt, ka neko labu nevar sadomāt…

Dzidras + Cl. jaunā adrese ir
Stoke Newington, London N16, England.

———————

Pirmd. 26 + otrd. 27. 4. 71. 

Dear Inī un Laimon!

Atkal liekas ilgi kopš dzirdēju, kā jums iet – ceru, varbūt šodien, kad noiešu lejā uz savu dzīvokli – tur būs kāda vēstule, (bija garais weekends tikko – Anzac D.)

No Dzidras un Cliva arī nu vajadzētu atkal drīz būt – jo pēc ceļojuma pienāca vēstules, rakstītas apmēram vienā, divās dienās, un tagad apstājās – droši vien iekārtošanās jaunā dzīvoklī un parāda lieta priekšā no Educ. Dep. un Cliva jobs – daudz pārkārtošanās. Un kā Jums? Skaists pavasars? Vēl jāstiepj skolas gads galā? Man colds izbeidzās, bet ilgi knibināja mugurā – tas viss no lielas sasvīšanas uzvelkot pārāk siltu apģērbu un nākot kalnā, tagad mēģinu ieturēties atkal plānās drēbēs un ir labi. Man Sallija iedeva $20 priekš slakssuit, un tagad es viņai tamborēju pončo (2 ned. pa vakariem TV skatoties, un dienā arī šad un tad tamborēju), par pončo viņa maksās $10-, tā kā kaut kas man ienāk, lai gan Rudzāta kundze domā, ka man esot te jādabū kādi $12 weekly, par apkopšanu, bet tā tik var izrēķināt un pateikt, kad jāmaksā kaut kas, tad visi pazūd. Man Ruta teicās pasūtīt sedziņas un maksāt – bet tik ar solīšanu pietika, un nekad es nevaru no rokdarbiem neko pārdot – tā labi ja man tagad kaut kas ko samaksā! Jūs jau man sūtiet naudu, sakiet – „lieto sev!!!” Bet man vienmēr nemierīgs prāts, ja es pati neko nevaru. Tad ir labāk ap dūšu, ja kaut ko dabū pats arī, lai arī tas paņem laiku – bet visi jau strādā un atdod par to savu laiku.

Avīzē bija mans raksts par Absurdo teātri – tas O.K., bet neesmu lasījusi to trako rakstu ko Freimanis rakstījis un neesmu lasījusi arī ko viņš solījās atkal rakstīt trakajam pretī.

Spēlēju mazliet, nekādu skolēnu mācīšanu neesmu uzsākusi, nav neviens pieteicies. Rītu te atkal nāks uz dziedāšanas mēģinājumu tā ‘Dirndle group’ – viņiem trūkst alta balss dziedātājas un viņas grib lai es piebiedrojos, rītu es mēģināšu, just for fun. Visi kustās un rīkojās, kad tieši mājās pienāk tāds mēģinājums – tad varu piedalīties, bet es nedomāju, ka es tai grupā īsti palikšu, viņām patiesībā vajag stiprākas balss, viņas ir tikai 12. Tad te bij arī Art nedēļa, Rudzāta kundze aizveda uz Techn. Colleg kur bij Art show – nekas jau liels nebija, dažas bildes vecā stila bij ok un daži atradumi trakā krāsu vibrācijā bij ko paskatīties. Tad tanī koncertā, kas ievadīja art week, bija akordeonu grupa – vācietes, ar vācieti vadītāju, to pašu kas vada šo Dirndle group (varbūt viņa ir austriete) un tā teica, ka viņa paņems līdz rītā savu akordeonu, viņiem trūkstot kāda laba labās rokas (augšējās tēmas) spēlētāju, tā kā es spēlējot klavieres, lai es pamēģinājot. Nu es pamēģināšu – viss jau tas ir tikai laika tērēšana un nestrādāšana ar rakstiem… bet ar tiem rakstiem dažreiz jūties tik vientuļš, ka gribas citu kādu sīkumu un nieku un – redzēt, kā cilvēki dzīvo.

Laiks mums atkal jauks un saulains, cenas ceļas, visādi streiki un demonstrācijas pa pilnam, gari mati un bārdas un dziedāšanas festivāli ārā uz paddock, ar ģitārām un puķēm un krellēm – arī pieņemti – tā ka jāskatās dažreiz apkārt, lai saprastu kā pasaulē dzīvo.

Es savu ‘slaksuitu’, vai tikai ‘slaks’, neesmu izvēlējusies, ļoti trūkst kāda kas pateiktu – ko pirkt. Mēteļus apskatīju – neviens nebij īstais vēl. Kleitu neesmu nemaz apskatījusi. Spānijā pirktos svārkus tikko atkal palaidu garākus un tie man vēl būs puslīdz labi ikdienai. Man tagad smagums virsū ir tas – ka jāraksta luga. Un tā (un ne tikai viena bet viena īsāka un viena lielāka) ir jāraksta! Ja izdotos ‘ejošs gabals’ tad būtu reizē ir kāds dolārs ir – kaut kas padarīts. Varbūt tagad, pēc tā pončo pabeigšanas, to mēģināšu. Te man nekas vēl labs rakstos nav iznācis – ir kādas piezīmes par ceļojumu tālāk pavirzītas, tas viss. Freiji no Newcastles nav rakstījuši – nezinu kā tiem iet. Laimona mamma arī nav rakstījusi, tikai telefonā teica ka trešdienās iet babysitting Vijas Spoģes meitiņai.

Nonācu ‘lejā’ – te Dzidras vēstule. Viņai colds puslīdz pāri, atkal sākot dzīvot, paintīt, etc. Liekas ir apmierināta ar jauno dzīvokli un apkārtni – esot tuvumā kāds parks ar animals + birds, un esot tuvu arī laba bibliotēka. Clivam jāmeklē būšot citur jobs, jo te kādas pārmaiņas, to jau viņa agrāk rakstīja. Clivs kopā ar savu bosu ejot kādos computoru kursos tālākam jobam. Viss izklausās O.K.

Un kā Jums ar vasaras ceļojumiem? Kur brauksiet un ko redzēsiet? Vai ir domāts arī uz Eiropu? Kas redzams tur pavasarī apkārt?

Braukājiet un esiet priecīgi – redziet, ka man iet tīri labi, vesela esmu, kaut ko daru, kad brauksiet šurp – adīšu un tamborēšu lielas un mazas jaciņas visiem.

Xxx M.

P.S. Ja taisāties aizbraukt uz Eiropu, pie Dz. + Cl. droši vien varēsiet paciemoties. Viņiem liekās ir arī pietiekami draugu (stāsta ka ies uz kādu partiju…), un arī tie varētu palīdzēt dot mājvietu, ja vajag. Atceraties ka Anglijā augustā ir arī latv. dziesmu svētki!
Xx M.

Jau ceturtdiena (29.4.), nav no Jums vēstuļu – bet ceru, ka iet Jums labi! Vakar dziedāju pie tās grupas – vācu, angļu un austriešu valodās. Viņas grib mani pieturēt tai grupai. Nu OK, kādu laiku. Vakar latv. avīzē ir atkal viens mans mazs dzejolis. Izklausās labs. Jādomā kā lugu uzrakstīt – dodiet ‘topic’ par ko rakstīt?
Xx M.

——————————

4.5.71
[Mother’s Day card]

Dear Mum,

Nezinu kur laiks paliek — kamēr darbā, tikmēr liekas ka dienai nekad gals nepienāks — weekendos, tikko domā nu varēs sākt pūsties, jau jādomā atkal par pirmdienu. Lieldienās 10 dienas ātri aizgāja — bijām pie draugiem un ar visiem bērniem pindzelējām olas — […]

Anyway — Happy Mother’s Day Tev!

Te pavasaris pilnā spēkā — uznāca pāris īsti karstas dienas un izplauka viss uz reizi — ziedi, lapas, zāles — […] Kamēr bija karstās dienas un pavasara plaukšana, bērni bija gandrīz nevaldāmi — un pašai arī krietni apnicis — Tās vasaras holidejas varēja mierīgi būt īsākas te (10 nedēļas) un citas brīvdienas garākas — nedabū pa vidu nemaz īsti atpūsties. Bet nu jau drīzi būs cauri — Labi ka Tu esi busy ar visādām nodarbībām un izklausies more or less happy — Paps arī raksta ka viss OK. — Mūsu vasaras trips vēl nav izplānots — biļete samaksāta — pie Dzidras noteikti brauksim — un droši vien uz Eiropu arī – vismaz tā gribam —

Esam abi veseli un happy — tikai nepacietīga esmu gaidot skolas beigas.

Tikko nopirku sev divus slack-suitus (te “sales”) — ļoti happy ar tiem — varu visādi mainīt un kombinēt — ar Tavām tamborētām vestēm, džemperiem etc.

Anyway Lots of Love, vēl reiz — I & L. Jāsūta prom, citādi būs par vēlu…xxx

———

Pirmdien 10.5.71.

Mīļie Inī un Laimon!

Ilgi nav vēstules no jums – bet varbūt šodien būs. Tā es katru rītu mierinu sevi. Es vēl dzīvoju pie Sallijas – nu gan ir laiks iet un dzīvot mājās vien, bet vēl jau turpinu staigāt no viena gala uz otru. Pēc pončo, Sallija vairāk neko crochetējamu nav vēlējusies un man nekāda ienākuma neiznāk. Pati noadīju sev vienu sarkanu vesti – dabūju lētu dziju no Rudzāta kundzes (par vienu klavieru stundu). Ida piezvanīja, viņa būtu atbraukusi 8. maijā, bet man bija jāiet uz latv. dāmām tai vakarā un tur bija gaidāms viesis – gleznotājs (tagad jau vai pasaulslavens ar savām gleznām un to augstām cenām un pasaules apbraukšanām…) Zusters – un tā Ida teica, lai es to nenokavēju un viņa atbrauks citreiz, jo tagad sāksies Mayholidejas. Ceru ka Jums iet labi – tādēļ es bezrūpīgi rakstu par šejienes notikumiem un holidejām… Jā, tad sestdien es biju pie latvietēm te, un bija ļoti interesanti klausīties ko Zusters stāstīja par ceļojumu Eiropā un Latvijā. Viņš Anglijā nejauši kādā izstādē iepazinies ar pāris latviešiem no Latvijas – izrunājies un ēdis vakariņas kādā pubā ar tiem – nemaz nezinot, ka tie nav emigranti latvieši bet Latvijas latvieši, un tad kad tas atklājies viņi bijuši tik draudzīgu un uzticīgi cits ar citu, ka pierunājuši viņu aizbraukt uz dažām nedēļām uz Latviju. Tie bijuši kādi izglītības ministrijas ļaudis un Zustera ceļojums un palikšana Latvijā iznākusi patīkama un bez sarežģījumiem – tomēr izbraukt no Rīgas, vai izsaukt radus no laukiem, lai tos satiktu – viņam nav bijis laika, jo tas prasot ilgas atļaujas. Nezin, kā mana māsa Austra, toreiz tik ātri tika uz Leningradu, bet viņa droši vien nemaz neteica, ka brauks satikt ārzemniekus. Zusters ir šķīries no sievas un viņam līdz kāda latviete, arī gleznotāja.

Man par prieku nācās dzirdēt, ka glezniecībā atgriežas vairāk atkal – figūras, un tas būtu tik labi priekš Dzidras, jo viņa tiešām pārvalda figūras zīmēšanu… Man bij arī citas patīkamas lietas ko dzirdēt – manas dzejas patīkot, un tagad esot vai katrā avīzē: uz mātes dienu avīzē bija mans dzejolis ‘Bērns’, to es uzrakstīju mazo Justini auklējot un aizsūtīju Dēliņa kungam jau labi sen, viņš to labi bij noglabājis tādam piemērotam gadījienam, dzejolis manuprāt bij patīkams tai ziņā, ka viņš nav speciali mātes un bērna slavināšanai rakstīts un nebij uzkrītošs ar savu tēmu. Tad avīzē tagad bija arī Freimaņa ‘labais’ raksts pretī viņa paša rakstītajam ‘sliktajam’ rakstam pret manu rakstu par Absurdo teātri. Tā nu pēdējā laikā, (un jau varbūt labi ilgi) – latv. avīzē ‘izkarojusi’ labu stāvokli, gandrīz varētu teikt ‘sāku attaisnot, uz mani liktas cerības’ no tiem laikiem, kad man deva godalgas un drukāja manu grāmatu. Tagad dzeju grāmata nav sakārtota – vēl gaidu jaunas dzejas (kas patreiz nenāk…) un nezinu īsti ko un kā izkārtot Dzidras zīmējumus klāt dzejām. Katra skice ir tomēr citāda un arī citā lielumā un tur man vienai izlemt ko likt un kā likt – tas ir grūts darbs, un nemaz to vēl īsti neesmu sākusi. Bet tas nu ir tas kas būtu jādara. Neesmu nopirkusi arī ne kleitu ne mēteli – kleitu es varētu pirkt vēlāk, bet mēteli jau nu vajadzētu pirkt tagad, bet nav laika skraidīt un meklēt. Esmu uzmēģinājusi kādus ‘pantsuits’ un tie man neko neder, bet droši vien, kaut kur ir kāds kas derētu pavisam labi un tad man būtu ko ātri uzvilkt, kad šur tur jāiet.

Saņēmu vēstuli no Freijiem – tie solās atbraukt ciemos nākoš nedēļas nogalē – sestdien – tad nu būtu labi, ja es dabūtu te brīvu dienu + nakti, tad mēs paciemotos un varbūt Ida arī atbrauktu un mēs varētu taisīt kādu picniku… Rudzāta kundze atkal paņēma mani uz kādas pianistes koncertu (ABC) – bija jauna – 31 veca jugoslāviete pianiste, Rubinsteina audzēkne – technika lieliska, un tik traki dauzīja klavieres, ka likās stīgas pašai sāks sist pa degunu – bet laba bija, pirmo reizi dzirdēju sievieti pianisti, kas spēka ziņā neatšķīrās no vīrieša pianista un vispār izpildījuma ziņā bija spēkpilna, spēlēja tikai sonatas, tā tad – īsti classical music. Un tas ir viss – kā man ir gājis. Esmu mazliet nogurdinājusi sirdi, nezinu īsti no kā, vai tas ir nervozums, vecums, vai kalnā kāpšana, bet patreiz jūtu šad tad ātrāk to bumpijam – bet neko lielu žēloties nevaru.

Tas viss par mani. No Dzidras + Cliva esmu saņēmusi dažas vēstules, Cliva māsai būšot uz ziemsvētkiem kāzas. Rutai – Dzidras kādreizējai kolēgai, muzikteacher Warrilla – arī būšot kāzas ziemsvētkos. Par savu mazo Justini, ko auklēju pag. gadā, un kam bij uzrakstīts mazais dzejolis, neesmu neko dzirdējusi, kā viņi aizgāja ārpus Wollongongas dzīvot – ir kā pazuduši, varbūt esmu nokaitinājusi ar kaut ko. Un – tagad drīz iešu lejā uz otru dzīvokli, tas ir uz manu īsto dzīvokli – gaidīt no jums vēstuli! Varbūt Jums arī esmu uzrakstījusi kaut ko dumi un Jums nepatīk man rakstīt, lai gan ceru – ka tās ir visādas darba lietas, kas nedod laiku vienmēr rakstīt.

Nonācu lejā no Mt. Keira uz savu dzīvokli – nav ko bēdāt – sirds nesāp, kad ceļš iet uz leju. Te vēstule no Jums – Paldies, paldies! Tagad viss kārtībā – zinu esiet sveiki veseli un laiks iet uz brīvdienu pusi! Varbūt būsiet sazvejojuši zivis uz Queenes laimi! [Proud fisherman, right] Un labi ka brauksiet uz Angliju! Tās būs priecīgas dienas satikties atkal. Dz. raksta ka jūtoties laimīga. Labi labi mīļie bērniņi ka esiet veseli un brīvi!

Xxx M.

Otrdien 11. maijā 1971.

Šodien saņēmu vēstuli no Dzidras – viņiem iet labi!
Bet viņa neko nav minējusi, ka būtu saņēmusi vēstuli no Jums. Jāsaka lai aiziet vēl uz veco dzīvokli, varbūt tur ir arī kādas manas vēstules, jo viņa pēc streika nav visas manas rakstītās saņēmusi. Nu Jūs drīz tiksaties! Address: 5 Springdale Rd. Stoke Newington, London N16, Engl. SPRINGDALE! – nevar nekad salasāmi uzrakstīt. Sorry.

Nopirku ‘pantsuit’ – (slaksuit) Nezinu vai labs vai nē, nav neviens kas apspriež… Sallija teica ka man bikses piestāv, ka jāpērk nice, gaišs suits. Ir gaišs – bet tad bābīgs patterns – smalks gaiši zils + pelēks + brūns, brūnas pogas. Crimplena — nu tas nav tik smalks kā vilna, bet labi valkājas. Jaka priekšā aizpogājama (daži pār galvu velkami) un varu to viegli novilkt un vilkt apakšā – vieglu džemperi, vai blūzi – tikai – vienkrāsainu, jo par nelaimi – arī bikses ar pattern. Nu – varbūt būs labs. Mēteli vēl nevaru izmeklēt… Nu – varēšu rādīties pie latviešiem jaunā formā…

Lai Jums labi iet!
Xxxx M.

———————–

Trešd. 19.5.71.

Mīļie Inī un Laimon!

Vispirms, tev Inī, ļoti novēlojies sveiciens vārda dienā! Nu gan ar visādiem notikumiem te – biju aizmirsusi kas par datumiem un kas par dienām nāk? Bet kad bija klāt – tad nu gan uz Tavu laimi tika dzerts vīns un teikti visādi vēlējumi: pie sestdien 15 maijā, atbrauca abi Freiji, palika pa nakti, aizbrauca svētdien pēcpusdienā – iznāca laba ciemošanās. Tad arī pieminējām tavu vārda dienu, Dzidras kāzu dienu, valsts svētkus (bijušos Latvijas) un vēl visādas labas dienas. Freiji atrakstīja, ka brauks, ja nav par kavēkli – un tā es mazliet sagatavojos ciemiņus saņemt un dabūju arī brīvu nakti no Sallijas. Es sapirku foodu, viņi atveda foodu, man bija vīns, neizdzerts, ko kādreiz Sidnejieši atveda, un viņi, Freiji, bij atveduši vīnu – tā mēs sirsnīgi iedzērām, ēdām karstu cāļa zupu un jutāmies ļoti labi. Otrā dienā aizbraucām apskatījām Minimara waterfalls, kas ir interesanti un tikai 20 miles no Wollongongas. Freijs pats tagad strādā Sidnejā un braukā uz Newcastli weekendos – visi bērni arī pamazām taisās uz Sidneju, tā, pati kundze jau klusām apskatās vai Wollongongā, vai citur pie Sidnejas tuvāk, nebūtu kāda jauka mājvieta, tikai pats Freijs negrib šķirties no Newcastles peldēšanas sporta dēļ – tur esot labākie beachi un siltāks klimats… Šoreiz ciemošanās atkal bija ļoti sirsnīga un es ar viņiem jūtos tagad kā ar tuvākajiem cilvēkiem, kas man te palikuši. Pirmdienas rītā agri – piezvanīja Ida – ja man nekas neesot pretī – viņa tūlīt uzbraukšot šurp uz Wollongongu un mēs iešot – for a picnic lunch! Man vēl desas (kādas krasskijas) bija no Freiju ciemošanās un salāti arī – tā Ida teicās paņemt gabalu steika – un off we went. Bija ļoti skaista diena, silta un mierīga. Ida atbrauca agri un mēs aizbraucām uz 20 kil. attālo State Park – jeb Maquary falls, kā tos arī sauc. Tur bija ļoti happy un wild apkārtne – ar maziem creekiem, lieliem akmeņiem, cows drippings un wild roads – mēs lēkājām un staigājām un priecīgi nobeidzām ar savu steiku un sousage lunch un melni nodegušu maizi, kas viss garšoja ļoti labi… Tad vēl es paspēju tikt mājās un pirms man nāca klavieru skolniece (tagad viena jauna meitene – maksā $1.40 par lesson) nospēlēju Idai vienu garu Beethovena sonātu, ko viņa atstiepusies uz dīvāna un atpūšoties noklausījās. Tā mums bija šoreiz ne tik tāla braukšana, bet ļoti jauka padzīvošana atkal pa citādu apkārtni. Tagad ir lietainas dienas un nekur daudz ārā nestaigāju.

Sallija laikam šodien pirks dziju un man būs jātamborē viņai balts džemperis tādā pat rakstā, kā bija pončo. Tā tad – ceru mazliet nopelnīt. Mēteli vēl neesmu nopirkusi – jo nevaru pa prātam atrast. To slacksuitu nopirku mazliet ātri – lai arī staigāju un meklēju ilgi. Mēteli varu pagaidīt un vēl labāk apskatīties. Nopirku siltas slaks atsevišķi, ko valkāt ar džemperiem uz ielas, jo to slaksuitu esmu nopirkusi – tādu dressi, ka pa ielu katru dienu nevaru iet. Tas jau nu nebija izdevīgs pirkums – bet kādreiz nevar zināt, ko vajag ko nē. Man stāv priekšā mans vakars, ja kaut kas negrozīsies citādi, tur man varbūt tas slaksuits derēs. Ja es būtu jaunāka – es uztamborētu sev lielu, biezu pončo, apmēram tādā lielumā, kā bija Dzidrai un tad man ziemas mēteļa nevajadzētu, bet vecākiem cilvēkiem tie lielie pončo izskatās mazliet ‘daring’. No māsas neesmu saņēmusi vēstules un uz Toronta Lāčiem neesmu aizrakstījusi, lai gan nu jau sen to vajadzētu darīt. Bet tā dzīvošana pie Sallijas, ēst taisīšana un šāda tāda kopšana un uzmanīšana, tomēr paņem domas un laiku, un negribas daudz vēstules rakstīt svešākiem cilvēkiem. Dzidrai un jums – tā rakstīšana iet tā bez domāšanas un ir relaxing.

23.(?) maijs 71.

Jau svētdiena pienākusi…
Nav nekas šai nedēļā noticis. Sāku tamborēt Salijai džemperi – viņa nopirkusi ‘baby wool’, kas kamoliņos gan izskatās ļoti mīlīga – bet nav nemaz wool, bet brylon un tas iet lēnāk tamborēt un tāds šļurcīgāks iznāk, bet – viņa pirka, es nemaz nebiju klāt – un es tik tamborēju ko man liek. Ir atkal labs laiks. Manas vilnas bikses – nopirktas slaks – ir ļoti siltas, (platas un jocīgas gan izskatās…).

Pie Sallijas lielajā mājā ierīkoja oil heating – mana istaba gan maz no tā dabū, bet visā mājā ir siltāka dzīvošana. Tomēr – gaidu kad tikšu atpakaļ savā mājā dzīvot. Tur nekas nav tik mierīgs un jauks kā te, manā dzīvoklī kur varu celties un gulties kad gribu.

Šodien esmu te un tomēr neko neuzrakstīju,… gaidu vēstules – kā izplānojāt vasaras brīvlaiku? Kur brauksiet un kad un kā?
Nu jau skolas laiks iet uz beigām.
Tikai esiet uzmanīgi ar ‘partijām’, ja to atkal ir tik daudz, kā Vācijā bija…

P.S. Ida teica ka – pabeigusi māju krāsot…
Xxx M.

———————

2.6.71

Dear Mum,

[…] jau jūnijs — bet labums tas ka skolas gads nu gan jau tuvu beigām — līdz 25. vēl jāiztur. Kā Tu jau brīdināji gada beigas aizņem ar visādām nodarbībām — bet don’t worry — guļam diezgan un ne viens ne otrs visu gadu neesam smēķējuši — tā kā būs OK! […]

[…] nākoš gadu būšu tepat — ceru ka būs vairāk vācu ko mācīt — tur esmu pats savs boss, un bērniem arī diezgan labi patīk, jo nav “compulsory” (franču pirmais gads jāņem visiem — un tā diezgan ko cīnīties ar visādiem razbaiņiekiem).

Anyway — bijām pāris weekendus prom ezera malā, camping — ļoti lovely. Pavasaris te ir brīnišķīgs — zied un zied un zied — kā viens pārziedējis — tā otrs vietā — pienenes un buttecups un drīzi būs daisies — un augļu koki un tulpes un daffodils un magnolia koki, un ceriņi un kastaņi un vēl simtiem citi kuriem vārdus nezinu. Un zāle aug līdz vidum, un raibas govis (melnas ar baltu) atpūšas apmierinātas, apaļas, spīdīgas… un bērniem un skolotājiem niez kājas.

Mums lidojums ir 3. jūlijā — un atpakaļ august vidū — vēl Dzidrai jāraksta kad būs viss izdomāts — jau teicu ka brauksim. Flights brauc uz Amsterdamu — un tā domājam kādu nedēļu būt tur un cari Beļģijai  uz Parīzi — un tad uz Londonu pie šiem — un tālāk vēl nekas nav nolemts.

[…] Laimons laikam turpinās darbā — un tad kad būsim atpakaļ, tad iznāks vēl pāris nedēļas kopā pabraukt uz ziemeļu pusi.

Lots of love Tev, […]
I & L

———

1971. 3. 6.

Mīļie bērni! 

Es sāku jau atkal nepacietīgāki pa pasta kastīti krāmēties un virināt to vairāk reizes dienā – vai tik nu būs tā vēstule? No Dz+Cl. arī patreiz nav, un varbūt no abām vietām būs jau rītu!

Es te uzteicu savu darbu – man te pa ziemu nav nekā laba – izbraukāt ar busiem grūtāk, gulēt te lāga nevaru – jo nevar vairs visu nakti durvis turēt vaļā, bet pa reizei vien tās attaisīt un ielaist svaigu gaisu nevar, jo Sallija mostas augšā no katra trokšņa – nu visumā, man jau pāris nedēļas agrāk vajadzēja taisīties prom – patreiz avīzē esot atkal mans stāsts, un tas ir pēdējais ko es Dēliņam esmu iesūtījusi, ar steigu jāraksta kaut kas jauns…

Mani te negrib atlaist un mānās visādi un dusmojas un labinās, kā nu mācēdami – bet man ir bail ka es par daudz novārgšu, kļūšu aktal alerģiska pret visādām lietām un nokavēšu tikai darbošanos rakstos – tā es turos pretī un laužos prom uz māju un varbūt pēc nedēļas būšu mājās. Tas džemperis ko es Sallijai tagad tamborēju ir ļoti smalkas dzijas un grūti un ilgi tamborējams, bet iesākts ir – jānobeidz, kaut ko jau maksās, un tad mājās būšu brīva.

No vecā kostīma svārkiem – man bija divi brūnu svārki, aiznesu kādai greek ladijai iztaisīt man ziemas kleitu – rītu būs gatava, absolūti vienkārša, ar garām rokām, apaļu, slēgtu kaklu un apmēram midi (!) ar tādu pat šauru gurti ap vidu. Liekas – būs O.K. Nopirku arī mēteli – vienkāršu rūtainu, brūnu – sporta tipa. Tādu, ko var ņemt līdz vilcienā, locīt etc. nav varbūt neko flattering — bet sport drēbe un fasons ir nēsājami ilgi. Braukšanai kaut kur labs – tāda man vajaga. Maksāja 32 dolāri, pie Dav.Jon, un tai nedēļā bija 10% off uz mēteļiem, tā man iznāca zem 30 dollari. Tā es ziemai beidzot būšu sagatavojusies vēl puslīdz laikā – tikai tas pantsuits – tas nu ir nopirkts nepareizs, gribēju jau sapakot un aizsūtīt Tev, Inī, jo viņš ir diezgan labs un diezgan izskatīgs – jaunākam, bet – varbūt Tev arī nekas no viņa labs neiznāk un tu tikai kreņķēsies. Varbūt uz pavasara pusi derēs. Galvenais – domāju savam vakaram – bet nemācēju nopirkt… Un kas zin – varbūt ir OK. Es – neredzu!…

Man atbrauca ciemos Jānis Grauds seniors un atveda līdz kādu dāmu, kas iebraukusi no Latvijas ciemos pie radiem uz 6 mēnešiem. Viņa izlasījusi manu grāmatu – patikusi vai vislabāk no visām grāmatām ko trimdas literatūrā lasījusi. Viņa ar lielu sajūsmu skatījās uz mani un runāja un klausījās un asaras šad un tad bija acīs – par visu to, kā tas viss ar latviešu būšanām un Latviju un visu ir. Es viņai iedevu līdz vienu savu grāmatu – varbūt viņa to varēs aizvest uz Latviju. Tad jau man pāris grāmatas tur lasīs un tad viss rakstītais nav par velti… Man liekas, ka Dēliņa kungs, Latviešu avīzes redaktors, tagad ir tiešām ļoti labvēlīgs pret mani – visas manas dzejas un stāsti, kas avīzē visu laiku ir tagad šad un tad bijuši – ir tik izmeklēti labā laikā ielikti, ka taisni prieks – uz mātes dienu un tāpat citreiz un tagad atkal tieši tad, kad ir teātra izrāde gatava, ko es tulkoju un aizstāvēju – viņš ir ielicis pēdējo stāstu, kas tīri labi saskan ar visu kas notiek un labi palīdz tieši arī man. Nu tik traki ātri jāraksta atkal! Freija kundze šodien atrakstīja garāku vēstuli – brauks uz Godo izrādi, bet uz pirmizrādi sestdien, es varu tikt uz otro izrādi – svētdien. Man gan Gulbergs atrakstīja, ka man rezervētas 2 biļ. pirmizrādē, bet es lūdzu lai pārceļ uz otro izrādi – jo sestdien ir atkal sanāksme pie Wollong. latv. dāmām – un Rudzāta kundze mani vedīs un pati un citas dāmas, brauks uz izrādi svētdien, tā es esmu priecīga – ka varēšu Rudzāta kundzei ‘izmaksāt’ teātri.

Tā – liekās, ka man iet labi. Tikai te esmu mazliet nonīkusi, nevaru gulēt labi vairs te, bet tikko tikšu mājās – atpūtīšos, jo tad būšu brīva.
Ticu un ceru – ka jums iet labi! Un nākošā vēstulē dzirdēšu par Jūsu vasaras plāniem, kas laikam būs – very exiting.

Pirmd. 7. junijā 1971.

Vēl nav vēstules. Varbūt vēl pastnieks nav bijis.

Man bij 2 naktis brīvas – gulēju te, savā dzīvoklī, vakar biju uz Godo. Strādājuši kā traki. Man liekās Estragona lomas tēlotājs – tēlo par daudz kādu dzīvu cilvēku un traucē visas lugas imaginary world. Dekorācijas, kā jau parasti, pārāk smart. Bet o.k. par tulkojumu – teica labu. Rodze-Ķīsele meklējusi pirmizrādē mani – izteikt lielo atzinību par labu tulkojumu. Tomēr – viņi – šo un to ir sagrozījuši citādi, to jau nupat vēl Gulbergs atzinās, bet man ir mana kopija.

Šie domā ka profesors Fennels – latviešu valodas zinātājs un aizstāvis – būšot Melburnā uz Latv. teātra festivālu, kas tūlīt tur notiks un Sidnejieši spēlēs Godo. Būs tur 2 latv. lugas (klasiķis Blaumanis un modern. Zīverts) un 2 tulkotas: Godo un Friša ‘Pilsonis un dedzinātāji, nezinu kas to tulkojis. Sidnejieši prasa lai rakstu lugu uz savu vakaru. Ar ko citu ar es gan tos lai apmierinu? Bet ko uzrakstīt? Es gandrīz domāju – vienu Camping ground diennakti – ar visādiem ļaudīm, ar izdarībām un visādām tents + caravans. Visu to – kas raksturo cilvēkus. Bet – kā lai dabū gatavu? Kaut Jūs būtu mājās – ar ko parunāt.

Otrdiena 8. jūn. Jūsu vēstule klāt! Paldies, paldies! Un tik jauka un laba! Tik skaisti, ka variet dzīvot ‘pa puķēm pļavās’, tik labi – ka nesmēķējiet! Un – brīnišķīgi, ka ceļosiet uz Eiropu un Dz+Cl.

Es biju tagad vēl vienu nakti brīva, gulēju tepat mājā, jo pie Sallijas vēl anty. Šodien pēcpusd. man jāiet tur, tad redzēs, ko viņi būs sameklējuši manā vietā. Dažreiz jau (tagad pēc atpūtas mājās) liekas ka varētu vilkt to uzdevumu tur līdz galam, līdz jūlija vidum, (mazliet ilgāk) bet negribās, ja nebūtu jādomā par manu vakara sagatavošanu, tad paliktu tur. Bet ir jādomā ātri, jo augusta beigās viņi gribēja rīkot. Esmu jau bailēs, ko varēšu izdarīt. Nekas pats no sevis nenāk ārā, viss ar varu jāvelk… Tagad, kad sabaidīju Salliju, ka eju prom, tagad viņa kaut ko vairāk man maksātu… Bet scrabbīt kitshen un taisīt vakariņas – es varu arī citur dabūt. O.K. – don’t worry! Mana kleita gan tāda ‘čammīga’ izšūta, bet jāiet cēli!

Nu priecājaties uz holidejām…
Xxx M.

———————–

Svētdien 20. jūn. 71.

Dear Inese un Laimons!

Vēl jāpasteidzas jums uzrakstīt – jo Jūs kā spruksiet no skolas ārā – tā uz airportu prom, un neviena vēstule jūs vairs neatradīs kādu laiku! Labi ka nesmēķējiet (arī Dzidra saka esot pilnīgi atmetusi) ar iedzeršanu vien jau gada beigas svinot cerams, ka nesaslimsiet. Bet uzmanāties gan. Ko dara jūsu draugi – vai tie uz Eiropu nebrauks? Vēl gaidu kādu vēstuli par visu – kā nobeidzās skolas gads, kāds pavasars, kā paši jūtaties? Es esmu jau vienu nedēļu mājās – un labi ka tur izbeidzu to darbu – jo zinot, ka ne par ko nav jābēdā un naktī nav jāceļas – sāku aizmigt atkal labi. Ir šis un tas izdomāts – kas jāraksta vienā play’ā – bet nav vēl bijis pietiekami dūšas uzsākt tā kārtīgi.

Godo esot pārtulkots ļoti labi, tā saka, un Sidnejas teātris ar to lugu ieguva pirmo vietu Melburnas Latv. teātra festivalā – bij 1. vieta par labu režiju, 1. v. par labu izrādi, un par labāko vīrieša lomu – viss gandrīz iet – Kārlim Gulbergam. Man Zariņš atrakstīja – vēl no teātriniekiem neesmu nekādu ziņu saņēmusi, tikai Zariņš arī bijis tur, laikam arī viens no žūrijas locekļiem – un tas atrakstīja, kā gājis. Ko esmu vēl izdarījusi? – Neko lielu, bet nosūtīju atkal vienu dzeju un vienu gabaliņu no ceļojuma apraksta par Versaļas campa Dēliņam un Zariņš raksta, ka tas ceļojuma apraksts ko es viņam iedevu (par Loiras pilīm un rakstniekiem) esot tik ļoti paticis Dēliņa kungam, ka tas to paņēmis priekš avīzes – viņš pats arī tur pie Loiras esot bijis un ļoti iemīlējis tās pilis, viņš pielikšot arī uzņēmumus klāt pie mana raksta. Tā kā Zarīņš paņēma to rakstu kādam latv. (pašu preses biedru) žurnālam, (lai gan tas raksts bija tam mazliet par garu), tad tagad man viņam bija jāaizsūta dažas dzejas tā vietā. To jau izdarīju – tā nu atkal varu gaidīt, kas kurā vietā būs nodrukāts un kā tas izskatīsies.

Es saņēmu arī vienu, pa pusei anonīmu, vēstuli ar lielu uzslavu manam pēdējam stāstam, kas bija Latv. avīzē – no tā vajagot taisīt lielu romānu! Nu – tas bija par 2 cilvēkiem, kas atceras ‘vecos labos laikus’ – un tādēļ droši vien tā ir paticis. Bet – patreiz jau jāraksta ir – jo avīze visu drukā un visi gaida un sāk piegriezt lielāku vērību. Tas labi – ja izdotos izdot kādu dzeju grāmatu – tad to ātrāk izpirktu. Un jāraksta kāda luga, šo to esmu izdomājusi un arī iesākusi – bet paškritika tik liela, ka neiet uz priekšu. Tā es mokos ‘radīšanas sāpēs’ un dusmojos uz sevi.

22. jūn.

Es nezinu – kā man trūkst, bet visu laiku ir kaut kur it kā jāskrien, kaut kas jāmeklē, (ko? – nezinu) un nevaru vien mierīgi sēdēt un rakstīt. Bet zinu, ka ir jāpiespiežas lai tiktu pāri galvenam sākumam. Nav nekā jauna.

Sidnejā kādai sievietei, kas bija lietojusi fertiliser pills, piedzima 9 bērni, 2 bij jau nedzīvi un tie citi nomira 2 ned. laikā viens pēc otra. Owful!

Mani apciemoja Pat un Gary ar savu mazo Justini. Tā tikko sākusi iet kājām. Ir kustīga un smuka meitiņa, kā lellīte, bet esot vēl arvien bieži slima ar pēkšņu vemšanu, kā viņai tas jau no paša pirmā laika bija.

Mums būs Jāņu dienas svinēšana 26. jūn. te Wollongongā (Corrimalā), es arī apsolījos sataisīt vienu kūku, jo visas dāmas taisa un dod kaut ko. Es taisīšu no Freija kundzes receptes: iemērc ‘honey snap’ biskvītus uz mirkli brandijā un liek uz maliņas, uz šķīvja, kārtām ar putu krējumu, tā kā iznāk tāds garš kukulītis, tad patur fridžā un vēlāk griež iešķērsām un dabū kā tādus tortes gabaliņus.

Man atbrauks pakaļ Rudzāte un aizvedīs uz to vakaru, būs kopā ar igauņiem, man jāvelk tautas apģērbs un visiem būs jālīgo. Kas jādara, tas jādara! Es aizsūtīju Jašam $50.- (Canadian) lai viņš pieliek pie tās pēdējās summas ko viņš sūtīs Guntai uz Latviju. Man tagad mazliet iekrājās no Sallijas, un īrnieks arī vēl ir un es no tā pa pusei varu iztikt. Gribu lai tie Latvijā reiz dabū, ko tā ir sadomājuši. Nezin kā nu iet Dzidrai – tā meklējot darbu, jo jāmaksā vien būs tā nauda Ed. Depm.

Ziniet – ka šodien laikam jau ir īsākā diena gadā (mums – jums garākā…) un lai gan vēl būs auksts, jo ziema tikai vēl nāk – dienas drīz būs garākas un gaišākas. Mums jau gan viņas neko tumšas nav… Bail man jau ir, kā es tikšu pāri tam savam vakaram Sidnejā! Lai arī es redzu un zinu – cik visi citi vairumā ņemot – ir vienkārši un ne visai gudri – runāt ‘par dzeju’ (!) tomēr nebūs viegli. Lai Jums labi iet! Atpūšaties labi, kad sāksiet sēdēt lidmašīnā. Agrāk jau nebūs laika….

Gaidu ziņas!
Xxx M.

—————————

Pirmdien 28. jūnijā 1971.

Mīļie Inī un Laimon!

Novēlu Jums – labu ceļa vēju! – uzrakstu vēl šo vēstuli! Varbūt būs kāda ziņa no Jums šodien, varbūt nebūs – kā nu Jums būs atlicis laika. Un varbūt Jūs vēl saņemsiet šo vēstuli pirms izbrauciet, varbūt nē, kā nu tam pastam laimēsies.

Man nav nekas jauns ko teikt – tikai vēl tāpat visādi tīri labi sīkumi, kas manā dzīvē notiek: biju uz Jāņu dienas svinībām, Rudzāta kundze aizveda un atveda, tai ziņā bez rūpēm, bet biju gan ‘noilgojusies’, vakar visu dienu bija smagas paģiras, izdzēru gan tur tikai vienu glāzi limonādi ar brandy un vienu ruma ar cock, bet kustējos tur – palīdzēju pārdot kūkas, līgoju, dejoju pat, un pēc tam palīdzēju nokrāmēt galdus. Bija jautrs vakars – liela zāle, vienā pusē galdiņi latviešiem, otrā pusē igauņiem un vidū somu muzikanti — tā kā patiesi kopā vai visas Baltic States! Rudzātas meita dejoja 2 baleta gabalus, četri pāri igauņu (no Sidnejas) dejoja igauņu tautas dejas (pie Somu mūzikas…) un tā visiem bija jautri, igaunietes pārdeva kāpostus ar desiņām, latvietes tortes ar kafiju, ienākums liekās labs un visi draudzīgi un apmierināti. Tur bija hotpants un longpants un brunči līdz zemei vaļā līdz augšai, un mūsu mācītāja kundze bija sudraba kleitā ar zelta un sarkanu plīvuru un citas dāmas bija tautas tērpos (es arī) – īsts mazs pasaules tirdziņš – bet viss notika bez kaušanās un lamāšanās tikai ar jokiem un prieku, tā tad – labi. Es biju aizsūtījusi Idai ielūgum, domāju, varbūt viņa sestdien dienā atbrauc uz picniku ārā, un vakarā iet uz Jāņiem, bet viņa atrakstīja ka nav šo sestdien laika un – ielūdz mani pie sevis 10. jūlijā – uz franču teātri!!! Sidnejā viesojoties kāda franču trupa ar Jonesko un Giroudoux. Ida solas atbraukt man sestdien pakaļ un atvest atkal svētdien (vai vēlāk) mājās. Tas ir tik labi, ka labāk nevarētu iedomāties un es patiesi priecājos par to, par to ka redzēšu izrādi, un par to ka Ida man sagādā tik daudz patīkamu dienu! Taisni tagad, kad domāju par lugu rakstīšanu, ļoti gribējās tikt uz Sidnejas teātriem, jau rakstīju Freija kundzei, vai nevajadzētu noorganizēt kādas dienas palikt Sidnejā un paskatīt visus teātrus. Tagad man jau sākums tam būs, ja gribēšu, iešu vēl uz kādiem Sidnejiešu teātriem arī.

Sāku lasīt grāmatas – par dzeju un dzejniekiem, jo man laikam jāgatavo kaut kas līdzīgs referātam par kaut ko tādu. Izlasīju John Masfield Poetry – tur nebija nekā.

Sāku lasīt James Devaney Poetry in our Time – neesmu to pabeigusi, bet nekas liels tur nav, tad sāku lasīt T.S. Eliota On Poetry and Poets – un tur es jūtos kā mājās – tur jau no paša sākuma ir tik daudz par valodas problēmām, nozīmi etc. taisni tādā veidā, kā tas sevišķi skaidri un asi skar emigrantu dzeju un valodu – ku valodu cenšas ‘saglabāt’ un līdz ar to viņu iznīcina, neļauj attīstīties, dzīvot. Ja vien es varētu piespiesties un mierīgi visu studēt – lasīt un atzīmēt grāmatu pēc grāmatas – es varētu būt quite a clever woman, var redzēt ka saprašana man ir, (jo ko Eliots saka par dzejnieka valodu – to visu esmu jau izjutusi uz savas ādas rakstot un domājot – kā un kāda valoda jālieto dzejā?) bet tik grūt ir nosēdēt vienam un mācīties, man vienmēr par katru domu, ko esi salīdzinājis ar kādu grāmatā izteiktu un izskaidrotu domu – tūlīt vēl gribās aprunāties ar kādu tuvinieku – agrāk, kad Dzidra bija te, es arvien parunāju ar viņu, kādreiz franču autorus lasot, runāju ar tevi, bet šī runāšana ir viegla un vienkārša – kā lai runā ar klausītājiem zālē – to es nezinu?

Es ieliku ilgviļņus – vislētākos un vieglākos un ir iznākuši labi, Tev, Inī, arī tādi viegli ilgviļņi derētu – liekās ir otru tik vairāk matu uz galvas, jo tie nesalīp kopā un nenokrīt uz leju.

Tikko saņēmu vēstuli no Dzidras – viņiem nav ziņu no jums. Viņiem nav arī – job. Clives nav vēl atradis jaunu darbu un Dzidra skraida apkārt ar Kind of fashion drowings – priekš kuriem viņa grib atrast kādu edition. Nu redzēs, kā viņiem ies tālāk. Gan jau kaut ko atradīs. Clives kā arvien ir social ar visiem bosiem un tā ātrāk kaut ko var varbūt sameklēt. Nu būšu parunājusi ar Jums –, tikko Dzidra vēstulē parunāja ar mani – nu varēšu atkal mierīgāk lasīt Eliotu vai citu kādu grāmatu un pa rindai izdomāt un uzrakstīt pati savai lugai vai dzejai, tā vajadzīgā communication ir notikusi uz brīdi, un var mierīgi strādāt. Rītu varbūt būs kāda ziņa no Jums, vai vēlāk, kad jau būsiet gatavi izlidot uz Eiropu. Priecājaties par to, priecājaties kad kāpsiet lidmašīnā, skatīsaties jūrā un zemē un debesīs, un atpūsties varēsiet un jūs labi apkalpos… Have a good time, be happy. Un lai Jums viss labi izdodas!

Xxx M.

P.S. Saņēmu jūsmīgu vēstuli no Sarmas dēla sievas Melburnā, par manu tulkojumu un par moderno Godo lugu – daži bijuši lielā sajūsmā par jauno third-dimension domāšanas veidu, ko tā atklājusi (tā jau tas absurd teātrī notiek) bet daži pūtuši un lamājušies…
Laimīgu ceļojumu!!!

————————

5.07.71
[Postcard]
[Pieter de Hooch (1629-1683) Morning toilet. Rijksmuseum Amsterdam. Woman working on hair of another kneeling in front of her with head in her lap, beside climb-up bed in alcove]

Dear Mum.

Esam abas ar Jo Amsterdamā — vieta Youth Hostelī jau bija rezervēta (aizrakstīju no Kanādas, pieteikties) — atlidojām labi — 9 stundas, nolaidāmies te 10. vakar no rīta. Vienīgā bagāža, katrai sava mugur soma — so far, so good — staigājam daudz — Laimons palika darbā — Garth nevarēja uz Aļasku braukt un L. viens negribēja — kad mēs abas atgriezīsimies (15. augustā) tad L. ņems holidejas un brauksim abi uz ziemeļ pusi — man vēl atliks 3 nedēļas pirms skolas — man ja gribi vari rakstīt uz Dzidras adresi (nezinu vēl kad būsim tur) — bet uzraksti labāk Laimonim — viņš droši vien nejūtas very great.
Lots of love
Inese

—————-

Piektdien 9. jūl. 1971. 

Sveiks, Laimon!

Tikko saņēmu kartiņu no Ineses, ka viņa ir Amsterdamā – ielidojušas ar Jo dienu iepriekš, plkst. 10 a.m., tā tad tas ir bijis 4. jūl. Viņas kartiņa izsūtīta 5. jūl. Varbūt Tu jau no viņas esi ziņas saņēmis, bet arī man gribās par to uzrakstīt – viņas staigājot daudz, vēl pirmā dienā, bet jau skraida apkārt cik var – nu tā ir labi.

No Ineses vēstulēm iepriekš, es sākumā sapratu, ka viņa brauks ar to kundzi uz Eiropu un Tu un tās kundzes vīrs – uz Ziemeļiem, bet vēlāk es domāju, ka Jūs abi ar Inesi brauksiet uz Eiropu. Par to Franciju nu Tev nekāda lielāka interese varbūt vairs nav, jo redzēji pietiekami, bet par Angliju – žēl ka neaizbrauci. Tā kā Dzidrai un Clivam ir kāda mašīna tur – Jūs būtu labi varējuši visi pabraukt apkārt. Tu vēl vari paņemt kādu nedēļu agrāk savu atvaļinājumu un aizlidot uz Londonu vēlāk, kad Inese un Jo jau būs no Francijas atgriezušās Anglijā. Bet ko nu es tur varu teikt – nauda droši vien iznāk diezgan liela izdot, bet ja viņa ir, tad jāizdod tur un tā, kā gribās. Dzidra un Clives jau būs vīlušies, ka Tu neesi, jo es viņiem pēdējās vēstulēs rakstīju, ka Jūs abi būsiet, jo tā es biju sapratusi. Neesmu saņēmusi šo nedēļ vēstuli no Dzidras – viņa meklē darbu, kaut ko, kur varētu izlietot savas zīmētājas māku. Ar to ka viņai jāmaksā bonds, viņiem krietni iegriež makā. Bet gan jau kaut ko sameklē kur nopelnīt.

10. jūl. 1971.

Mums ir ziemas vidus un diezgan vējains, kā jau parasti. Cilvēki taisa visādus streikus un demonstrācijas un prasības un pretestības etc. etc. Man šodien Ida atbrauks pakaļ un aizvedīs pie sevis – viņai māja esot tagad gatava, pārtaisīta (izmaksājusi pāri par $5,000), un šovakar viņa mani vedīs uz franču teātri, kas viesojas Sidnejā. 2 dienas biju baby sitter tepat lejas stāva dzīvoklī, meitenei bija colds un es taisīju viņai cup of tea un nopelnīju $5.- un divas klavieru skolnieces man nāk – un tā es dzīvot varu.

Freija kundze man atveda un iemācīja kādu recepti, kā viegli un ātri sagatavot pupu salātus, kas labi pie katras gaļas ēdiena un arī tāpat vien, un to es Tev te uzrakstīšu – ja Tev pašam jātaisa kādreiz ēst, vai – Tu brauc zvejot, tad sataisi kādā plastika bļodā (ar vāku) sev līdz:

1 tin – sweet corn (niblets)
1 tin – butterbeans
1 tin – red kidney beans
Finely sliced onion, fresh
Oil + vinegar
Nokāš pupām un sweetcorniem šķidrumu, sajauc ar svaigi griezto sīpolu un eļļu un etiķi pēc garšas. Pamēģini. Zināms, ja vasarā Jums tur ir svaigi salāti, gurķi etc. tad varbūt šādus nevajag, bet šie ir uz ātru roku, nemaitājas, ir ērti paņemt līdz un very filling too.

Un te vēl kādas fish soups:

Strong fishsoup (Rossol)
1-3 lb. Fresh fish
2-3 onions
4-6 tomatoes (or tomato purre in tin)
Saur cream
Pepper + salt
Prepāring: Put sliced onion + tomatoes in sauce pan, put fish on the top, some water to cover + pepper. (Salt later.) Don’t mix.
Bring to boil and simmer for 25-35 minutes. Take fish out carefully, so as to not to mix the bones in the soup.
When the soup is served – add sourcream, some fine lemon slices and lemonjuice to taste.

Light fishsoup
Fish, new potatoes water, salt (pepper, not much)
When almost ready – add fresh milk, or cream + fresh shallots or spring onions – Sīpollaksti!

Ruķu pappa (Jaša tēva) padoms, kā jātīra zivis – nomazgā zivi, iztīra muti un žaunas no dūņām etc. – (jo zupā, lai būtu garšīga, jāliek zivis ar visām galvām) nokasa zvīņas, vai gļotas – tad vēl nomazgā un apslauka zivi un rokas – un vairāk zivi ūdenī atpakaļ neliek, bet veikli ar asu (asu galu arī) nazi atgriež zivi no izvadu cauruma līdz galvai, pārgriežot arī žaunas – tad uzmanīgi izveļ ārā iekšas, atņemot ne ar nazi, bet rokām, visu no zivs mugurkaula, (gaisa pūsli un ikrus var atstāt iekšā, ja grib). No aknām uzmanīgi atgriež žults pūsli. Ja zivis mazas – visas aknas var sviest prom. Bet svarīgi ir zivi, kad to atgriež, atgriezt uzmanīgi, un nepārgriezt žulti un neskalot zivi vairs ūdenī lai nezaudē garšu un to labāk uzglabāt, ja vajag.

Tu, Laimon, nekreņķējies, ka es tādus sīkumus rakstu, bet ja tāds Ruķu tēvs vēl būtu dzīvs, kas pats zvejo un prot tik viegli un pareizi zivis tīrīt, tad būtu vērts noskatīties kā viņš zivis tīra, tad viss tas sazvejotais ir tik viegli sagatavojams un labi izlietojams, un ja tādus sīkumus neievēro – griež un mokās un notašķa visas malas – tad tas ir briesmīgi grūts un nelabs darbs. Zināms – to nevar pastāstīt visu, kā jādara, to var – parādīt, var arī pats iemācīties, un varbūt Tu un Inese prot to lietu labāk, kā es.

Nezin, kā nu Jums te Austrālijā vairs patiks, kad atbrauksiet – daudz kas tur ir Jums jauks un labs, nu bet te arī ir šis un tas labs.
Nu lai Tev labi klājas un neņem ļaunā manas pamācības, tas jau tikai tā no laba prāta… Visu labu. Mum.

——————-

10.07.71
[Postcard]
[Bruges. Church of Our Lady. Madonna 1506 Michelangelo — seated with boy Jesus on lap. Marble]

Dear Mum,

Esam jau pāris dienas Beļģijā — bijām pa priekšu (pēc Amsterdamas) Antwerpenē — apskatījām vēl reiz to muzeju vecā mājā kur bija Brueghels un Bosch. Bijām arī uz lielo Art Gallery — tur, un vēl citur, daudzi Rubens. Nezvanīju Zariņ kundzei — domāju nav vērts — nav ko stāstīt… Tad ar vilcienu uz Brussels — Toreiz kad neiebraucām pilsētā neko lielu nemisējām — liela pilsēta, no vecā maz palicis — bet paēdām lētas vakariņas — apskatījām galeriju un izstaigājām veikalus — tie labi patika. Šodien uz dienu izbraucām te uz Bruges — burvīga veca pilsēta ar kanāliem. Jo ir iepaticies tāds gleznotājs Constantins(?) Permeke — viņa aizbrauca uz izstādi kādus 15 km no šejienes — atbrauca sajūsmā — grib braukt vēl te apkārtnē pati skicēt — viņa pati pindzelē kad ir laika. Rīt uz Rheims.
Love, Inese

—————–

17.07.71
[Postcard]
[Paris. Quais of the Seine. Eiffel Tower. From balcony on Notre Dame, with 2 gargoyles in foreground]

.


Dear Mum,

Esam šeit no svētdienas — rīt brauksim uz laukiem uz Bretagne — padzīvot pa mazām pilsētiņām — pašlaik dzīvojam diezgan lētā, bet labā hotelī (apmēram kur krusts uz bildes) — Kreisā pusē, kādi 100 metri no Seines, mazā ieliņā — liels logs uz ielas, bidet, un brokastīs croissanti un kafija. Vakar bijām uz Rouault izstādi. Tikko arī bija 14 jūlija svētki [right] — nekad tik daudz cilvēku nebiju redzējusi — visa Parīze uz ielām, staigāja, dzēra kafiju, dancoja. Jūtamies kā mājās uz Metro — varbūt apciemosim Annā tanti un pie Dzidras brauksim ap 1. augustu — jocīgi būt te bez Laimona — vietās kur ēdām pusdienas etc.
Love, Inese

————–

26.07.71
[Postcard]
[Quimper. La Cathédrale vue de la rue Kéréon. — drawing of narrow, cobbled street]

Dear Mum,

Tādā pilsētiņā tikko pavadījām 3 dienas — Bretagnes province — Festival Folklorique [below] — dejoja, dziedāja, gāja gājienos tautas tērpos ar visu visādām špices cepurēm — esam lidlaukā — braucam uz Angliju — nav vērts kur tālāk mēģināt — laika, naudas dēļ — labāk ilgāk Anglijā — vienu vietu tuvāk apskatīt — so, rakstīšu no Mitchell residences.
Inese


————

27. jūl. 71.

Mīļo Inī,

Tu teici ka varu Tev uzrakstīt vēstuli uz Dzidras adresi – lai gan tikko nosūtīju Dz. + Cl. vēstuli, uzrakstīšu arī Tev. Aizrakstīju arī Laimonam, kā Tu teici, un tūlīt kā biju saņēmusi Tavu pirmo kartiņu no Amsterdamas. Žēl gan, ka Laimons palika nebraucis, bet es domāju – viņš vēl var arī Anglijā ierasties un pievienoties Jums braukšanā pa Angliju – to jau Jūs pamatīgi variet izdarīt, ja Dz. + Cl. ir mašīna…

Tavas kartiņas ko sūtīji – sagādāja man ļoti lielu prieku! Tik labi ir zināt, ka Tu izmanto holidejas cik vien vari un es domāju, ka kopā ar Tavu biedreni jums droši vien iet ļoti labi. Varbūt dažreiz grūtāk, kā toreiz, kad bija mašīna, bet gan jau būsiet tāpat atradušas kur dzīvot lētāk un justies happy.

Labi, ka Tev ir tāda draudzene! Es dažreiz par Jums abiem ar Laimonu, tur prom no visiem draugiem, radiem, domāju – cik labi, ka ir tur jauni draugi. Es pat tai kundzei domāju kaut ko noadīt no Austrālijas vilnas, bet Tu man noteici – vairāk neadīt neko, un es esmu likusi pie malas to adīšanu uz kādu laiku. Tagad jau Jums drīz vien būs čības noplīsušas, bet patreiz par to nedomāju – man kādu laiku ļoti stingri jādomā par manu vakaru.

Ir labi, ka to atcēla uz Novembri: būs varbūt jau siltāks laiks un es jau līdz augustam neko nebūtu paspējusi sakārtot. Lai gan – galvenais kas man būtu jādara – jāraksta ludziņa, bet to es vēl neesmu izdarījusi. Kārtoju visu uzrakstīto – stāstus un poems – un kad izmeklē visus koferus un saliek visu kopā – iznāk ļoti daudz! Iznāk, ka man jau žurnālos un avīzēs nodrukāto stāstu ir tagad tik daudz, ka iznāktu vēl tādas 2 grāmatas, kā man jau ir, ja vēl pieliktu klāt tos, kas ir uzrakstīti un nav nodrukāti, tad vēl lielākas. Un dzeju – vesels lērums, tas ir – arī vesela laba grāmata. Cik viss tas vērts – kas to lai zina.

Daudziem – patīk. Bet vai tas labi – to arī nevar zināt. Tikai – labi, ka tomēr ir kaut kas darīts un tagad vēl būtu jāsasperas un jāizdara kaut kas, kas man pašai liktos kaut cik labs. Bet tas ir grūt. Patreiz avīzē ir ceļojuma piezīmes par – Luaras pilīm un rakstniekiem un dzejniekiem, kas ar tām saistās: Rablē, Vilons, Ronsards, Moljers etc. Dēliņš domā ka, tas ko es par to rakstu, ir – jaukas poems prozā. O.K. Taisni tagad es varētu visas tās ‘poems prozā’ par to ceļojumu rakstīt, bet jādomā kaut kas cits priekš tā vakara. Tā vienmēr viss kaut kā maisās un jaucas un es nevaru vien – ‘kārtīgi nodoties darbam’ un es zinu, ka tā visa manis pašas vaina – vienmēr bail no tā darba – izteikt visu un izbalansēt visu, tā kā tas iznāk poems. Ja nav, man nepatīk pašai, bet viegli tas nav. Tomēr man prieks (un tāpēc jau es par to katrā vēstulē runāju) ka kaut kas ir padarīts un cilvēki gaida lai tik eju un daru un rādu ko nu esmu sastrādājusi. Gribētu labāk, labāk – bet var jau tikai – tik cik var. Cik labs priekš manis bij tas ceļojums to vēl es visu nemaz nevaru aptvert – patreiz lasu Prustu, vēl no gala par Combry. Bij labi, ka es šo to par franču literatūru un mākslu zināju, kad braucu tur – bet būtu bijis vēl labāk, ja es būtu vēl vairāk lasījusi un zinājusi. Un labi būtu, ja Tu būtu te un šo un to varētu parunāt par to. Arī Austra teica – ka viņai trūkstot Tevis… Jā, Austra un Ida – ir neizsakāmi labas pret mani, to jau es rakstīju – Ida aizveda un atveda mani uz Franču teātri (Giradoux – L’Appolon de Bellac un Ionesko – La lecon) un pie Idas es paliku pa nakti, bet pie Austras ēdām vakariņas. Tev sveicieni no visiem!

Par Permeke.
Savai draudzenei Jo, Tu vari pastāstīt par manu Dicka (Braam, no Haagas, kuru mēs apciemojām) piedzīvojumu: Briselē, muzejā, kādā no pēdējām istabām, tādā nelielā stūrītī, bija Permekes viena glezna kas saucās – Pavasars – un tās priekšā es pēkšņi izjutu to, ka tikko labi paskatoties uz šo bildi mans gars (vai dvēsele vai spirits) pēkšņi gribēja aizlaisties gaisā – tāda sajūta, ka es tūlīt izslīdēšu no sava ķermeņa un tas gāzīsies zemē, par ko man vairs nav kontroles, kas itkā nemaz vairs nav mans ķermenis, un nekas – sajūta bij tik stipra ka es kā nekā atkāpos līdz otrai sienai un atbalstījos tur pret kādu tukšu stūri un tad kā caur miglu skatījos uz Permekes bildi, jo man pilnas acis bija asaru. Un – believe me – tai dienā (kā parasti) es nemaz nebiju sentimentāli noskaņota, man bij labākās kurpes kājā un cepure un kostīms un cimdi, perfekti, jo es gāju ar Zariņa kundzi, bet viņai bija viņas beļģu boyfriends līdzi, un es gāju viena pati pa priekšu, tāļu prom no viņiem, lai tos netraucētu. Es gribēju nopirkt šīs gleznas reprodukciju, bet nevarēju atrast. Es no Latvijas vēlāk, aizrakstīju Dickam, lai tas sameklē un man atsūta. Dicks man atrakstīja, ka viņš arī to nevar dabūt, jo laikam reprodukcija nav pagatavota. Un viņš atrakstīja kāds bijis viņa experience ar to pašu gleznu: pirmo reizi to redzot, viņš pašam to nezinot atradies tās priekšā uz grīdas, sēžot un skatoties uz šo bildi, atjēdzies tikai tad, kad muzeja apkalpotājs pienesis viņam krēslu… Šis līdzīgais pārdzīvojums ar to Permeki bija tas, kas mūs ar Dicku vēlāk kaut kā tuvu saistīja. Un tas tiešām bija tāds, ka man tas ne ar kādu citu mākslas darbu nav gadījies. Es ilgus gadus domāju par – aizrakstīšanu Permekem, bet te Austrālijā, beidzot dzirdēju rakstam – ka viņš miris, tagad, ne tik sen.

O.K. – tas bija skaists piedzīvojums. Kas to izsauca, man liekās: vieglās, gaišās krāsas kas rādija ābeles ziedus (sākumā) un kādus mākonīšus, kas ar lielu ātrumu likās pazudīs aiz bildes rāmja un – tāds ir dzīves skaistuma ātrums un zudamība etc. – bet bilde bija tik neskaidri gleznota, ka tas viss bija tikai suggestet imagination… Viņa citas bildes visas citādas, cik esmu redzējusi – tumšas krāsas un drūmas, bet neesmu daudz redzējusi.

Piektdiena, 30 jūlijs.

Saņēmu no Dzidras vēst. – viņai it kā cerība dabūt darbu travel officē un viņa to gribētu pieņemt, tikai žēl – ka Tu brauksi un viņa nebūšot tik brīva… Ceru viņa darbu būs pieņēmusi – un lai nu viņa strādā vien un nekavē par daudz – gan jau izrunāsities tāpat un izciemosities. Man bij colds – pāris dienas, bet ir atkal labi.

Tikai creative minds neko nedarbojas – baidās un baidās un par daudz artificial visu beidzot taisa… Bet – kā būs, būs, kaut ko jau daru. Tikai tagad kārtīgi izlasīju Prusta grāmatu (pirmo no lielā romāna) par Combry – toreiz atceros, ka tu runāji par baznīcas torni, par abiem ceļiem – Guermont un Deseglise – un es par to nekā nezināju – labi, ka tagad mazākais Tavu stāstīto tur uz vietas vairāk ievēroju, varēšu uzrakstīt ceļojuma piezīmēs šo to īstāk. Man tagad jāsūta Dēliņ kungam par Illieru, nav gatavs.

Sveicienu Jums visiem! Lai Jums labi iet! Pieraksti visus sīkumus: daudz kas aizmirstās, ja nekas nav atzīmēts.
Xxx M.

—————————

30.7.71

Dear Mum,

Man iet extra labi — lasu Tavas vēstules šeit, un ja Tu kādu Laimonim arī raksti, tad dabūšu tās kad aizbraukšu mājās!! Mums te iet ļoti labi — vismaz man tā liekas — tagad jāuzmanās, tagad Tev šie arī rakstīs no viņu puses — varbūt ka nav nemaz tik labi kā izliekas — — Anyway, esmu very, very happy — labi ka atbraucu un satiku Clivu [right, painted by Dzidra] — man viņš patīk — nezin kad viņus atkal satiktu — un very, very happy Dzidru redzēt — kamēr mēs abas more or less “pieaugušas”, esam ļoti maz kopā bijušas — un tagad nice ka varam būt “friends”, nevis vien “relatives”.

Laimons gan ļoti trūkst — saņēmu vienu vēstuli, rakstīta diezgan drīzi pēc mūsu aizbraukšanas — Tagad gaidu, gaidu — Bet šeit ar D & C ir tik daudz ko pārrunāt, ka laiks skrien ātri — parasti visi runājam kopā, jo katram ir tik daudz ko teikt — un domas skrien ātrāk kā vārdi — daudzi teikumi paliek nenobeigti, jo jau esam pie nākošā — un pat dažreiz jautājumi paliek pus-teikti… mazliet vēlāk droši paliksim lēnāki — lots of fun.

Labi ka Tu raksti un esi busy. Un labi ka Tu esi pāri tam Sally business.

Esam bijuši uz Tate Gallery — biju ar Dzidru — bija nice kopā apskatīt — parasti, ja kaut kur jauns tad kaut kā nevar ar otru kopā, un katram jāskata “at own pace” — bet tā kā Dzidra bija jau redzējusi, varējām quite happily abas kopā skatīt un pārrunāt.—

Man daudz mainījies, jeb vismaz palicis nenoteiktāks manās preferencēs — kas patīk, kas ne — ir daži jauni discoveries — patīk Gauguins — agrāk patika tik tā pa pusei — bet ka redz bildes pašas un keramiku (fabulous!) tad real thrill — viņa krāsas ir really impossible to reproduce —

Dzidras bildes arī patīk — un dzīvoklis ir nice, gaišs — un tad diezgan unusual vecākās mājās — lieli logi, gaišas sienas — nav tāds stuffy atmosphere.

Clives saka ka tā insurance nauda esot samaksāta un “don’t worry” — ja nāk vēl kādas vēstules, lai sūti viņam, vai atpakaļ sūtītājam, vai met prom, “but not to worry”.

Rīt laikam, vai parīt, domājam pabraukt kaut kur “in the country” — (svētdien) — man ļoti patīk Londona — cilvēki nice — pilsēta liela un ugly, bet full of life, life, life — ne tik shows un nightclubs (tie arī) — bet vienkārša, raiba everyday life — cilvēki visu visādi, kādus tik var iedomāties —

Šie ir very lucky — un liekas very happy (un tad trūkst Laimons vēl vairāk) —

Lots & lots of love Tev — ļoti, ļoti proud of you + Beckett.
Inese

——————

[first of 2 airletters written on same day, marked No. 1 on envelope]
Ceturt. 5. aug. 1971.

Dear kids, dear Inī!

Nezinu kādā valodā lai rakstu – šiem jau lauzos angļu mēlē un viņi domā, ka var saprast ko es saku. Bet labi ir, ka ir vēl kāds bērns, ar ko latviski parunāt – Clives jau gan būtu latviski iemācījies, ja mēs ar Dzidru būtu vairāk viņu mācījušas un ja ilgāk būtu kopā dzīvošana bijusi. Viņš jau tā kāzās sauca reiz pilnā balsī: „Kur ir Dzidra?” Cik labi, Inī, ka Tu esi tur happy un ka tu izredzēji vēl Eiropu un satiki nu savus vienīgos visīstākos, tuvākos radus! Un žēl, ka Laimons nav tur! Es jau nezināju ko viņam lai raksta, ko viņš gribētu, ko negribētu lasīt? Es uzrakstīju tikai vienu vēstuli, un teicu ko domāju – ka viņš varētu sēsties lidmašīnā un aizbraukt uz Angliju, lai tā Francija viņam paliek, taī viņam nav tik daudz ko redzēt – bet Anglijā, redzēt satikt šos, un pabraukāt apkārt pa laukiem – būtu ļoti labi. Bet laikam jau Jūs bijāt izlēmuši citādi.

Es vēl pierakstīju dažas vienkāršas ēdienu receptes – domāju, ka viņš viens pats taisa sev ēst… Vai Dzidra strādā? – Vai dabūja to darbu? Un – saki Clivam, ka es domāju ko tur gaidīt – un samaksāju pirmo ceturksni insurance par šo gadu! Tas ir traki – ja to nevajadzēja maksāt??? Es biju bankā, pie tā Jonson kunga, kas pagājušā reizē paņēma Cliva bank booku un teica nokārtot to maksu, kas bija pagājušā gada parāds. Tagad, kad es saņēmu atkal ziņu – ka ir pirmais maksājums šī gada (due 16 July, $43.84) es gaidīju kādas 2 nedēļas – tad aizgāju vēl uz to Mr. Johnsonu – tas teica jā, tas ir pirmais šī gada maksājums kas jāmaksā – un es aizgāju uz to building kur tas jādara un samaksāju. Now what? Iznāk, ka Clivam ir par gadu jāmaksā apmēram $180 – Un kā tad tas var būt samaksāts? Es nekā nezinu un I am very worried un very sorry – Bet kas galu galā tas ir? (Un vai tas gredzena apdrošinājums viņiem arī nav jāmaksā?)

Te es nokopēšu no tā paziņojuma, lai Clives redz – kas tas ir?

[copied text with box drawn around it]:

New South Wales Branch. Sydney Cove
Australian mutual Provident Society
Box 2527 GPO Sydney 2001

14 July, 197[1].

Mr. CC & Mrs. DI Mitchell,
Address

Dear Mr. Mrs. Etc.

Policy No. C 53012 – Life of C.C. Mitchell.

I am pleased to advise that reinstatement has now been completed and your assurance restored to full original benefits.

The due of the next premium is 16th July, 1971, when a new Quarterly premium of $43.84 will fall due.

Manager for NSW.

Well + izskatās, ka man taisnība un tā insurance 4 times $43.84 gadā – ir jāmaksā, un tas ko Mr. Johnson nokārtoja no Clive bankbookas, bija par pagājušo gadu, kas bija jau sen pa ilgu nemaksāts un viņš gandrīz zaudēja. Nu – tālāk, lai viņš dod instruktions vai vislabāk – lai raksta pats uz to offici.

Oh – tas ir grūt rīkoties kā pa tumsu ar naudas lietām. Bet – es tik lepni solīju Dzidrai – ka es sūtīšu to naudu, ko viņi man atstāja ko vajadzības gadījienā lietot – lai viņi brauc ar tevi uz Franciju – Parīzi atkal. Un tagad – kad pienāca tas paziņojums – es domāju – nu izlielījies, ka man naudas diezgan, kā lai es nemaksāju parādus viņiem kas var palikt par vēlu???

Vorget it – uz brīdi – lai es happy ar Tevi varu parunāt! Cik labi, ka jūs visi tur esiet happy! Es tik ļoti gaidīju šodien to vēstuli no tevis – un pienāca arī! Šodien es taisos braukt uz Newcastli pie Freijiem – atrakstīja lai apciemoju, mīļi lūdza – esot tur Old Tot teātris ar Crucables (may be wrong spelling) viesizrādē, un gribot arī tikai ar mani izciemoties. Freija kungs tagad strādā Meadowbankā (Teck or Unī) un viņš mani šovakar tur paņems savā mašīnā – man tikai jāaizbrauc ar vilcienu uz Sidneju (uz Epping resp) Viņš brauks 7 p.m. tā man ir laika diezgan nokārtot lietas te mājā un aizbraukt. Cik ilgi palikšu – nezinu. Viņi gribētu pāris nedēļas, bet nākošsvētdien Ida ir tikko atrakstījusi, ka atbrauks – tad nu man vajadzētu labāk būt jau te, un priekš mana vakara man arī kaut kas būtu jāraksta – bet galva ir tik tukša, ka absolūti neko nevar izdomāt. Varbūt tāda īsa paciemošanās derētu – bet kā es tikšu atpakaļ – es nezinu. Freijs jau brauks tūlīt svētdien un es līdz nākošai sestdienai varētu tur palikt. Nu redzēs – ja grib izdot naudu – ar vilcienu katrā laikā var atbraukt. Jā, labi – ka man prāts mierīgs aizbraucot – jo saņēmu vēstuli, ka jums iet labi. Rakstiet vien atkal – kad ir laiks, tikko būšu mājā – (varbūt drīz) – gaidīšu lai mailbox dod kaut ko… Raksti arī ‘notes’ – tik labi ir, ka šis un tas ir atzīmēts – man ir tik žēl, ka es pazaudēju (Romā!!) savas pirmās, garākās piezīmes par ceļojumu – rakstīju tik daudz Vācijā! Un žēl arī ka vairāk nerakstīju vēlāk. Viss kas atzīmēts, lai cik noguris bija rakstot – ir tomēr svaigāks un īstāks, kā tas ko vēlāk atceras. Mums ir nu pāris dienas siltāks laiks – bija ļoti auksta ziema, es arī kādas pāris dienas šņaukāju – bet trešā dienā jau līdu zem aukstas dušas – kas tur iztur, iztur. Un ir o.k. (bet nu ātri jau gan es skrienu ārā no dušas – tikai to shok dabūt, lai asinis sāk riņķot.) Lasu Prusta lielo romānu, es biju tikai sākumu lasījusi – interesanti ir lasīt un redzēt to lielo starpību, kāda jau tagad ir starp sabiedrības iekšējo dzīvi, sevišķi jau ar to – nobles un nenobles, un visādas lietas par sex un honors etc. – kas tagad patiesībā jau ir pilnīgi beidzis existēt un ar katru dienu vēl vairāk mainās. Mums te ir diezgan plaša izstāde patreiz – Gleghornam arī 1 bilde (man patīk) Zusteram arī – bet godalgu dabūjis kāds 87 vecs vecītis – man viņa glezna neko nepatīk – ar tādu borīti borēti visādi līkumiņi bālizaļganā pamatā – un tā no viena gala līdz otram! Juges esot gudrojis – kas labākais – Gleghorns, Zusters vai tas vecītis – beidzot – tas vecītis. Vakar es iegāju otrreiz izstādē – pirms manis bija kāda skolēnu gruppa – kad es taisījos iet prom, ievēroju ka Highly commendet (vai tā apmēram) kas bija Gleghornam, Zusteram (un ūdens krāsas vēl 2-3 uz visas izstādes), zīme no Zustera bildes bija noņemta. Es par to ierunājos kādam coupple, kas tur gudri par Zusteri runāja, un turpat bija arī tā jaunkundzīte, kas sēž pie kases – „No, no – Zusterim neesot bijis”… Es aizejot redzēju ka tā zīme bij piekārta kādam jocīgam gleznojumam, kas ir ‘moderns’ ar aso stūri uz leju stāv rāmis. Anyway – skolas puikas to droši vien izdarījuši – bet tai jaunkundzītei nav tik daudz jāzina, kur tāda zīme bij kur nē! Austrālija! Gan jau, kad pārbrauksiet te – daudz kas Jums visiem liksies ridiculous – bet saule ir laba! Man māja ir pilna ar ‘piezīmēm’, mēģinu kaut cik sakārtot – šo to atrodu un salieku kopā – bet ir iesākts simtiem lietas, kas nekad nebūs pabeigtas un tomēr – šis tas tur ir…

P.S. If ever one has to be proud of somebody – so I am proud and happy about you — ! You gave me books and spoke about Frenč literature, about Beckett, Camus, Moriak etc. And you – took me to student drama festival!!! That’s why I love it, I should work much more, but I am lonely… That’s a bit hard… but so it is.

Xxx M.

—————–

Ceturt. 5. aug. 71.

Nu redzi – šorīt saņēmu Tavu vēstuli un norakstīju Tev, bet nenosūtīju – taisījos braukt uz Sidneju un Newcastli – saliku somu, sataisīju matiņus – nogāju līdz stacijai apskatīt kuru train ņemt – viss ciet – train strike! Jau vairāk dienas, bet es to nezināju – labi ka nestiepu to somu tūlīt lejā uz stac. bet aizgāju tik apskatīties – nu nekā, paliku mājās un – nav nemaz slikti – darba daudz un siltāks laiks arī te tagad, un Ida brauks nākošsvētdien – tā kā Newcastles ciemošanās varbūt arī labāk būs citreiz mierīgākā laikā. To Oldtot theatre es varu Sidnejā arī iet redzēt, pie Idas pārgulēt etc. Aizgāju vēl uz izstādi – vēl skatīt Highly commend zīmes pazušanu – un pazudusi viņa ir un neviena kases dāma nezin ka Zusteram bijusi. Es tāpat – lai zinātu skaidrāk – piezvanīju latvietei Nicmanei, kurai arī izstādē ir bildes un kas Higly commend dabūja in water colors – Viņa teica ka Zusteram tā zīme būs pazudusi – nu tas does not matter to me, bet – atkal latviešu jaunieši 3, cietuši auto aksidentā – un viena meitene (tikko iesvētīja) ir no Wollongongas – viņai lauztas kājas un lauzts deguns, sejā jātaisa operations etc. es nezinu kā un kas tiem 2 citiem jauniešiem, — šai meitenei ir tāda jauka mamma, viena no retajām, kas ļoti labi ar saviem bērniem saprotas – viņai ir 4, — 3 meitas (dvīnīši – 2 meitenes) un viens zēns un vēl 1 meita, visi tikko tādi labi vecāki teenageri, vecākiem nesen bijusi 20 kāzu jubileja un bērni bijuši nofotgrafējušies nezinot, un uzdāvinājuši vienu kopēju lielu bildi. Tā kundze nupat mums to bildi rādīja un priecājās (bija dāmu sanāksme tikko) un tiešām – jauki, smaidīgi bērni. Un tagad – šīs briesmas, bez tam tā kundze pati tikko bija ļoti slima, ar kādu iekšēju kaiti, tikko izglābusies, un viņa vienmēr ir tik priecīga un jautra un arī jūtīga – anyway – quite charming un delikate person – un viņa mūs ielūdza nupat šo svētdien aiziet uz kafiju – viņai laikam dzimšanas diena, es vēl domāju sūtīt kartiņu šodien, ka es nebūšu – bet nu pavisam citas lietas viņai. Un tas nāk un nāk atkal, un atkal – brauciet uzmanīgi, brauciet apdomīgi, pārbaudiet mašīnu, neriskējiet nekad neko – un lai Dieviņš Jūs sargā! Savādi, es šorīt vairāk kā citreiz par to domāju, ka jāsakārto māja, (jāsakārto reiz arī labāk visi raksti…) jo tagad nezini, kad tu tālāk varēsi pats rīkoties, ja sēdies mašīnā…

Oh – it was awful to think of it… By the way – saki Dzidrai, ka es Warravongā, kad gāju uz izstādi tur, shoping centrā (kur tā izstāde otrā stāvā bija) satiku John un Sandra + their little doughter – tēvam pie rokas. Un Sandra is very big – tūlīt drīz būs otrs bērns! Dzidra zina, — tā Sandra arī ir autokatastrofā sabojātu seju un viņas personality, un līdz ar to marrige, bij diezgan problēmas. Es netiku neko runājusi – Sandra runāja ar kādu personu, tikai John mani sveicināja un es acumirkli apstājos un tūlīt gāju tālāk. I don’t know why – patiesībā man gribējās parunāt. Šodien satiku Dzidras paziņu Ray uz ielas – tas mazliet spēlējot klavieres, bet neko lielu. Cik labi – ka Jūs visi tur esiet kopā un happy un – priecājaties un esiet good cits citam un that’s all what there is…

6.8.71. piektdiena – lietus līst.

Man jāiet iepirkt kāds food priekš weekenda. Gaidīju lai pienāk pasts – bet man nekā nebija, nu nav jau arī nekas sevišķi gaidāms, līdz nāks atkal no Jūsu puses. Man būtu jāraksta kaut kas jauns – bet nevaru, nevaru nekā sadomāt.

Man jau ir viss labi tagad, veselība turas, brīvs laiks ir – bet tik jocīgi ir dzīvot absolūti vienam, liekas tā it kā tas nedrīkstētu būt, bet tā nu tas ir un lai kaut kā to pieņemtu – vienmēr daudz laika notērēju (skrienu kaut kur, slinkoju, ēdu, nedaru to kas jādara etc.) līdz saņemos un varu kaut ko strādāt. Liekas tādēļ, visvairāk, lai būtu pie cilvēkiem kādā special needed tuvumā, es pieņēmu to vietu pie Sallijas, bet – tur es kļuvu tikai servant – un beidzot nevarēju tikt no visa vaļā, tagad – tas aizmirsts. Šodien būs arī līdz bibliotēkai jāiet – vēl jāņem tālāk Prusta milzīgais romāns – un pamazām jādomā arī ko, ko, ko, tam vakaram vēl varētu uzrakstīt? Man te ir tāda zila itkā vilnas lupata uz kuras sen domāju – šūt spilvenu. Tagad pie dāmām (Wollong. rokdarbgrupā) uzsāku to šūt – bet ir tik netīri zaļa tā spilvena drēbes krāsa, ka nekādas krāsas diegus tur nevar pieskaņot – visu ko sāku šūt – pēc laiciņa – jājauc ārā. Nevajadzēja sākt, tikai kreņķis, un kad kaut kas neiznāk, tad es iespītējos un jaucu un šuju un taisu – un mēģinu atrast – kā tam būtu jābūt? Tas paņem par daudz laika, rokdarbs ir labs šad un tad pastrādāt – bet tikai ja ar to nav pārāk liela galvas lauzīšana.

Nu – šinī lielajā papīra lapā man nebūs ko pierakstīt – bet domāju – jāsūta būs, tās pārmaiņas, ka es neaizbraucu uz Newcastli un tas nelaimes gadījiens ar pazīstamu latviešu bērniem, tas visu sagrozīja manā ikdienā, ka tas bija jāizrunā.

Wollongongas avīzē jaunākais – lielmatainie puikas te esot dabūjuši utis! Frizieri dzenot dozens of kids mājās, jo baidoties likt tiem šķēres matu pinkās, ka ar tām tad pielaidīšot utis visai Wollongongai! Terrible!

That’s about all. Freija kundze man pagājušā reizē atveda dažus bean konserve un pateica kā no tiem kopā sajaukt good salad – here:

Red kidney beans
Butterbeans
Nibblets (sweetcorns)
Ņem no katra 1 tin nokāš šķidrumu, izjauc ar smalki sagrieztu svaigu sīpoliņu un eļļu un etiķi. Good. (Es jau laikam reiz to jums rakstīju. Haha!)

Lai jums visiem labi klājas. Thanks for letters! Love to all of you.
Xxx M.

————————–

12.08.71
[Postcard]
[William Blake 1757-1827. An angel striding among the stars. Pencil. Victoria and Albert Museum]

Dear Mum,

Paldies par vēstulēm — garāk rakstīšu kad būšu mājās — vēl tik 5 dienas. Esam really ļoti, ļoti happy. Es sevišķi rakstu Laimonim ka “miss him terribly” (un tā tas ir) — bet arī ka esmu “very glad” šos satikt, un ļoti labi ka nebraukājām ilgāk pa Eiropu — tā braucot (ar vilcieniem) kā mēs braucām, tas paņem vairāk enerģijas kā tas vērts — tas ir ja laiks īss. Un 3 nedēļas šeit būs apmēram riktīgi. Būsim labi iepazinušies un būs laiks bijis mazliet relaxīt kopā. By the way — tas šo assurance maksājums — don’t panic — šie visu kārtojot caur banku un esot samaksājuši (varbūt ilgāk paiet līdz ziņa tiek tur) — Dzidra saka sorry ka nav visu izskaidrojusi — bet don’t worry — tas ko Tu samaksāji būšot tad uz priekšu un viņi paši Tev to atmaksāšot, bet lai Tu neko vairāk nemaksājot, jo viss tiekot maksāts no šejienes caur banku —
Šo nedēļ iesim uz 2 Beckett lugām, Godot un Endgame —
Lots of love Tev — te lētas drēbes un es krītu kārdināšanā — un grāmatas.
Inese

—————-

14.08.71
[Postcard]
[Peter Bruegel the Younger (1564-1638). Charity]

Dear Mum,

Nu esam atkal lidlaukā, pulkstens 2 no rīta, mūsu lidmašīna izlidos 5 am. Dzidra guļ mašīnā. Mūsu visits ir galā — bija ļoti, ļoti jauki. Rītā šie abi varēs mazliet atpūsties. Pirmdien Dzidra sāks jaunu darbu — izklausās ok. Tas fellows ar ko viņa runāja liekas viņu ļoti grib un ļauj sākt kad grib, pat deva extra nedēlu, kamēr es biju ciemos… Pagājušo nedēļu bijām uz 3 Becketta lugām — ļoti labi uzvestas — Endgame, Godot un Happy Days — Godot bija pavisam “fantastic” — Becketts var būt ļoti “boring”, bet nemaz — Estragons tika spēlēts kā pa pusei homosexuals — ļoti labi un dialogue izrādījās ļoti piemērota tādai “interpretation.”
Love, Inese (un citi)

——————-

Sestdien, 15. aug.

Mīļie Inī un Laimon!

Tagad, kad rakstu, Inī Tu vēl esi Londonā, jo teici ka ap 15-16 izlidosi atpakaļ. Saņēmu Tavu kartiņu šodien un Dzidras vēstuli vakar – labi jau gan Jums, kā liekās, ir viss gājis. Tikai es mazliet cerēju, un diezgan daudz cerēju – ka Laimons arī aizlidos uz Angliju un Jūs visi vēl krietni tur padzīvosiet. Bet Tava kartiņa izrakstīta 10. aug. un – tad jau Laimons nebūs vairs gaidāms. Nu – jābrauc vēl nākošā gadā!

Ceru ka vēl paspēsiet kaut ko jauku apskatīt arī Kanādā. Man tikko no šejienes Ida aizbrauca – viņa atbrauca šodien (jau labi pēc 12) bet tā viņai iznācis šodien ne rīt, un vēl paspējām labi izbraukāt kādas 100 (-150) miles, uz Picton un Warragarong lookout. Tur bij ļoti skaista, mierīga un krāsaina pēcpusdiena, novakare, var teikt, kad cepām un ēdām desas un dzērām tea – un uz mūsu galda malas nolaidās jauns kukabara un ēda desu kumosus līdz ar mums, tikai daži bij viņam tādi piparotāki un varbūt arī par siltiem – ilgi turēja knābī un skatījās acīs – tikai tad norija. Tas bij jauki. Megpaji skaudīgi skatīdamies staigāja galdam apkārt. Izrēķinājām – ka Londonā varētu būt kādi 6 a.m. (no rīta), tā tad Jūs vēl gulējāt…

Sestdien 16. aug.

Atpakaļ braucot nopirkām pa kastei ābolu – man pietiks ilgam laikam, būs arī jāvāra, jo tie ir zaļie grany Smith, laiks iet jau uz pavasari un āboli vairs nav nekādi sevišķi svaigie.
Jau vatlli (kā tos spellij) sāk ziedēt, vēl pēc kādas nedēļas, jau visi meži būs dzelteni…

Te Wollongongā pavasaros ir ļoti vējains – tas bija brīnums, cik tur kalnos bija mierīgs – visi tie ezeriņi, ko tur dambis tur ielejās (Sidnejas water supply), bija tik absolūti mierīgi kā spoguļi, bet bija jau diezgan vēls, un vakari arī te dažreiz ir ļoti mierīgi

Tā Ida mani izvadāja atkal pa pasauli, sabaroja ar desām (tāpat kā kukabaru) un aizbraucām mājās. Šodien (viņa bija teikusi ka šodien būšot šeit) viņai esot jātaisa atvadīšanās dinner priekš saviem apakšstāva mītniekiem – tie aizceļojot overseas un to vietā jau esot sarunāti un nākšot tūlīt citi. Jā – arī man būs jauns boarders! Vecais (Georgs) vēl palikšot kādu mēnesi, tad septembrī iešot prom, es vēl nebiju par jaunā īrnieka meklēšanu domājusi, kad nupat pag. ned. atnāca kāds jauns, garš, bārdains fellers un prasīja – vai Dzidras atstātais dzīvoklis vēl nav dabūjams? Tas ir kāds teachers colleg. students, viņš pats Dzidru nepazīst, bet kaut kur kāds viņam par to pastāstījis. Tā es viņu tūlīt arī sarunāju un viņš jau atvācās. Dzīvos vienā istabā (kas bija mana, es gulēšu Dzidras istabā un man vēl paliek sitting room) viņš pats taisīs ēst (varbūt tas viņam būs tā pagrūtāk..) maksās man $8.- weekly par ist. un gas + electr. Tas nav pārāk daudz, bet Georgs man maksā tikai $5.

Nu – O.K. Tas man atkal palīdzēs noturēties ar naudām. Viņam family ir Sidnejā un viņš laikam weekendus brauc vienmēr mājās, gribot paturēt istabu arī pa vasaru, ir nesmēķētājs – tā tad very good. Neesmu neko rakstījusi tagad, nosūtīju Dēliņam vēl vienu ceļ. piez. daļu par Illieru – un vairāk nav nekas darīts. Nošuvu to spilvenu, ko iesāku – raksts tam iet tikai pāri, vidū, tas ir – nav nošūts viss audums, jo tā ir zaļā vilnas drēbe un var būt tikai pa daļai nošūta – izskatās o.k., bet gribēju vēl vienu sarkanīgāku diegu iešūt starp visiem greens un browns un paleyellows – bet nevaru nekur to iepasēt – notērēju tikai laiku. Bet dažreiz tāda šūšana vai adīšana uznāk un nav par ļaunu, kamēr nesāk par ilgi no vietas darīt to. Nu es jau parasti sāku… Bet – nekas. Tikai – nevaru atkal saņemties un sākt kaut ko pamatīgāk rakstīt. Paškritika par lielu. Bez tam, kad dzird tos latviešus tā kritizējam Becketu – tad arī nezini – ko īsit varētu viņiem pa prātam uzrakstīt? Un ja grib lugu rakstīt – tad tomēr kaut ko tādu vajadzētu, ko iet skatīties.

Gaidu vēl – ko pastāstīsiet par Kanādu, un arī vēl par ceļojumu? Arī to – kādas bija tās Becketa lugas Londonā? Te jau lielākā daļa publikas vēl spļaudās par to lugu Godot un tikai daži atzīst. Bet tā jau tas ir normāli…

Pirmdiena, 16. augusts.

Mums atkal ir ļoti auksts laiks – vakar visu dienu tupēju mājās jo bija briesmīgs vējš un auksts, bet tomēr ir izsitums uz lūpas, bet tas jau ziemas parādības, biju tikai norūpējusies, vai varēšu šodien iet un iepirkt kādu katliņu un kādu šķīvi priekš jaunā īrnieka, bet tikko viņš atbrauca no Sidnejas un ir paņēmis no mājām visu: pannu, katliņus, šķīvjus, elektrik jug, segas un palagus – tā kā viņš liekas būs labi apgādāts no savas family – un man par viņu nebūs daudz jārūpējas un es esmu pavisam apmierināta ar tādu pēkšņu boardera atnākšanu, jo es ceru, ka viss ies labi.

Es arī beidzot esmu pieradusi par boarderiem pārāk galvu nelauzīt – pasaku tikai lai dara visu un netaisa pārāk lielu troksni. Šitais spēlēšot flautu – lai spēlē, tikai ne par vēlu.

Šodien Dzidra sāk darbu un Tu Inī, [part of sentence missing] tas vējš, kas te trako, nebūtu arī tur jūsu pusē, bet tur jau ir vēl vasara!
Šodien nekā pastā nebija – nevarētu jau arī but, lai gan gaidīts tiek vienmēr…

Ir jau vakars un vējš mazliet piestājies, varbūt būs jāaiznes šī vēstule uz pastu – es vienmēr gaidu lai ir vairāk ko sarakstīt, bet nav vērts līdz rītam gaidīt. Mēs ar Dz. + Clivu bieži izmainām vēstules, ja arī nekā svarīga nav ko teikt, un tad ir vieglāks prāts, tad nejūt tik ļoti, ka jau tik ilgi arī viņi ir prom no šejienes…

Mana mazā klavieru skolniece spēlēja labi šodien, viņa nav nekāds brīnumbērns, bet ņem to spēlēšanu vienkārši, kā kādu ‘game’, un viņai iznāk savā ziņā labi un viņa progresē.

Jaunais boarders ir piepircis bagātīgi visādu foodu – redzams viņam naudas ir diezgan. Ja viņš būs tāds kārtīgs, kā rādās, tad, kad Georgs aizies, būs jāsaka, ļai ņem otrā istabā kādu savu draugu, lai tik man nāk nauda, jo viss jau te arī kļūst dārgāks un nauda iziet. Tu, Inī, raksti, cik ļoti patīk Londona ar lielpilsētu dzīvi – jā, Jums ir iznācis ārzemēs vairāk dzīvot tikai pa mazākām, provinces vietām, bet — ja atrod dažus draugus ar ko satikties, provinces dzīve ir jauka ar to ka ir mierīgāka, lielpilsētas ‘labumus’ var īsākā laikā, tur iebraucot iegūt – apskatīt izstādes, teātrus – visu laiku tos tāpat neiet skatīties. Nu gaidīšu ko Dzidra rakstīs par savu darbu. Tagad viņa rakstīja – vai tad tas būs ‘back to normal’ ja Tu Inī, atkal būsi pāri jūrai??…

Kad laiks – rakstiet visu kā gājis Laimonam, ko tālāk vasarā darīsiet?
Xxx M.

P.S. Vai čības ir noplīsušas? Vai derēs tādas pat jaunas? Vai paliksiet vēl turpat visu ziemu?
Lai Jums labi iet! M.

——————————

19.08.71
[Postcard]
[Henri de Toulouse Lautrec (1864-1901) La loge — lady using opera glasses — programme for Le Missionaire on front of box]

Dear Mum,

Nu, esmu atkal savās mājās — rakstīšu vairāk kad būšu pāri “time change” un atkal visam te pieradusi. Meantime, everything is OK — Atpakaļ braucienam lidmašīna bija 14 stundas jāgaida — labi ka Dz. & C. abi jau tūlīt aizgāja mājās, (kaut kas bijis jālabo). Bet beidzot jau tikām OK mājās, kaut gan diezgan “worn out”. Laimons un Garth bija pretī (viņi tās 14 stundas mājā gaidīja, kad dabūja zināt) —

Anyway — Laim. man nopircis Voksvagen mašīnīti!!! [left] Ar ko braukt uz skolu!! Fantastic! 2nd hand un pats piestrādājis. Mācos braukt — 2 nedēļas vēl brauksim camping — tad darbs atkal — rakstīšu vēl.
Love I & L.

—————–

Ceturtdien, 26. aug. 1971.

Mīļie Inī un Laimon!

Labi gan, ka Jūs man variet tādas priecīgas vēstules rakstīt – te tāds labums, te citāds, te ceļojums uz Eiropu, te uz Ziemeļiem – te jauna mašīnīte! Luxus jau tas laikam ir – bet labs gan, liekās daudz mazāks strain, (tādas sīkas piesietības un atkarības no citiem, braukt ar citu, tas tomēr mazliet nogurdina). Tev ietaupīsies spēks un laiks, skolas darbā ejot. (Ak, es tikko tulkoju vienu Prusta teikumu, mazliet garāku kā viena lapas puse, un laikam tādēļ nevaru īsi un godīgi izteikt savas domas…) Paldies par kartiņu un par visām ko sūtīji kamēr ceļoji – tas bij tik labi, zināt kā viss norit. Tas lidojums mājup gan ir bijis grūts – bet pāri būsi un vēlāk tāds neliksies. Dz + Clives bija kaut kur tālāk mašīnā gulējuši, — iedomājušies, ka atmodušies no lidmašīnas pacelšanās trokšņa, kas aizved Inī prom… Bet tā nu tas nemaz nav bijis… Jā, bij labāk, ka viņi tā iedomājās, jo Dzidrai darbs sākās un Tavai gaidīšanai uz lidmašīnu viņi daudz nevarēja palīdzēt. Šādi notikumi atņem to labo no sagaidīšanas mājās un pavadīšanas. Tā kā Laimons droši vien, bij ‘izvārdzināts’ ar tādu sagaidīšanu ievilkšanos garumā, tiktāl, ka tā sagaidīšana vairs nebija nekāds prieks. Bet tās lietas gadās. Un labi ka tās, ne citas, kad kaut kas gāžas zemē no gaisa, kas nav bijis salabots…

Gaidu Tavu solīto vēstuli, Inī, bet tā kā Tu ziņas atsūti, tās svarīgākās, ar kartiņām, tad esmu mierīga un happy. Dzidra atrakstīja diezgan sīki, par Godo izrādi un man prieks, ka es tik daudz ko esmu izpratusi šai lugā tā, kā arī tur tanī ir lietas rādītas, par koku (ar zaļām lapiņām, ne kādām brūnām piparkūkām, kas karājas zemē) un par bērnu, vienkāršu bērnu, kas jau sevī ir šīs dzīves brīnums un dzīvības ziņa, tāpat kā koka lapas, un tam nav jālaiž „kāda zaļa vai zila gaisma virsū”, kā to te latv. kritiķi bija sadomājuši. Jau tā, latv. nevaldāmā lieluma mānijā uz nezin ko, dekorācijas bija samaitājušas šo lugu tiktāl, ka grūti aktieriem bija kaut ko saprotamu pavēstīt. Galu galā, koka dzīvība tur, un bērns – ir galvenās gaidīšanas pozitīvas, cerības zīmes. Anyway – vēl pilna avīze nāk ar visādām vēstulēm – par Godo kā komunisma idejas paudēju un visu citu ko tik var un nevar iedomāties – un labi vien tas ir. Lai netup zem segas (kaut arī tā ir latviskiem rakstiem izrakstīta, haha…) bet klausās arī, kas notiek pasaules mākslā. Es esmu iestigusi ar lugas rakstīšanu – it kā sadomāta būtu no gala līdz galam – bet nevar uzrakstīt, no bailēm, ka – varbūt tur nekas nav pietiekami skatuvisks, nekādas idejas, nekāda sarežģījuma… Bet – kad paklausās ko paši aktieri saka – „tik neliekat nekādas pamācības un idejas iekšā!”… Tad varbūt varētu turpināt un uzrakstīt. Biju Sidnejā uz Osvalda Lāča (viņam tagad jau 2 vai trīs stāstu grāmatas iznākušas) 70.gadu dzimšanas dienas sarīkojumu. Bija OK. Un Klauverts viņu tā salielīja, ka liekās – manam vakaram nekas vairs labs nepalika pāri, ko es vēl varētu sev cerēt… Gandrīz izskatījās tā, ka sāka grupēties ļaudis – par Lāci un par Ķikuri, kas par vienu balsos un kas par otru?… Lai nu kā – jāgatavojas ir man uz savu vakaru – un kaut ko man vajag uzrakstīt, ko viņi varētu spēlēt…. ja viņi tā grib. Kāpēc es tulkoju Prusta garos teikumus, kad man pašai jāraksta – jūs brīnīsities? Jā, pa vidu es lasu Prustu, un rakstīju arī avīzei par Luaras pilīm (+ rakstniekiem) un par Illieru, un tagad, es tur biju pieminējusi Šartru – un man jau raksta no Melburnas Ķirpes kundze (Sarma dēla sieva), ka viņa gaida manas piezīmes – par Šartru. Bet lasot Prustu es uzgāju ļoti labu teikumu, par to, kā tas ir, stāvēt priekšā beidzot pie kāda slavena mākslas darba, par ko ir tik daudz foto skatīts un domāts un cerēts – ka tas ir vairāk, skatīt īstenību, un savā ziņā īsā brīdī tur to skatot, tas arī ir mazāk. Tā ir – īstenība, no kuras pašam būtu tie brīnumi jādabū ārā, kas ir piekliegti ausīs no grāmatām etc. Un tas – tad ir citādi. Prusts to raksta par Balbekas (Balbec) baznīcu un tās portāla Virgin tēlu, un tas man ļoti labi derētu stāstam par Šartru – ka satikšanās ar šiem lieliem mākslas brīnumiem bieži ir citāda, un šo brīžu lielums ir atrodams citādā plāksnē, citādā veidā. Dažreiz varbūt pavisam paiet garām, un citreiz atklājas negaidot ļoti spēcīgi. Un nupat to rakstot – man nāk prātā, vai man nevajadzētu izstrādāt kādu, ne pārāk, garu sarunu par šādām lietām, ko varētu 2 aktieri norunāt – nospēlēt, manā vakarā, jo viņi saka – kaut ko īsu, garo lugu atsājiet lugu festivālam… Kā tas būs to redzēsim. Slinkums, vai bailes ir lielas, kad jāstrādā kaut kas kaut kam noteiktam. Bet lugas Godo tulkošana un mans raksts par to – ko es tik grūti un ilgi kombinēju, grāmatas par absurdo teātri lasot – ir tomēr man bijis ļoti derīgs – tagad mani par šādām lietām, tā sakot, uzklausa un es varu pateikt ko domāju, un tas nav nemaz tik dumjš ko saku…

Pastā šodien nekā nav. Sūtīšu šo vēstuli – un tad gaidīšu – kā Jums iet ar camping? Kur esiet, ko dariet?

Mums ir auksta ziema. Tagad 3 dienas kārtīgi nolija lietus (Sidnejā esot bijusi arī traki liela krusa) un tagad ir saule un pavasara vēji.
Es biju mazliet saaukstējusies un netiku tik ātri ‘vecā formā’, bet tagad jau ir o.k.
Divi vakarus (pāri 12 naktī) bija baby sitting, bebis gulēja absolūti mierīgi, tikai tas ka ilgāk jāpaliek augšā, citādi tie 2 dolāri ko man par vakaru maksā, bija viegli dabūti.

Man nav vēl vēstules no Toronto, no Jaša, vai viņš manu vēst. un čekiņu saņēmis un vai jau sūta kaut ko uz Latviju. Māsa nav ļoti ļoti ilgi rakstījusi…

Lai Jums priecīgi un labi izdodas Jūsu camping-holidaing.
Xxx M.

——————–

6.09.71
[Postcard]
[Totem pole at Kitwancool Indian Village, near Skeena river, B.C. — Detail]

Dear Mum,

Sorry ka vēl reiz karte vien — bet beidzot atkal pietrūka laika — jau vēls un rītā jāiet skolā — ugh! — nemaz nevar iedomāties ka garās holidejas jau beigušās — bijām 2 nedēļas camping — bija labi — ciemojāmies arī pie Indian draugiem — Laimons zvejoja daudz un ķērās arī, ēdām gandrīz katru vakaru svaigu salmon — es pa vidu praktizēju braukšanu — iet ok bet vēl nav tests bijis — priekš tā jāpiesakās labu laiku uz priekšu — tā, sākšu rīt vēl kā parasti. Nu lots of love — rakstīšu cik drīzi varēšu.
Inese & L.

——————–

Sept. sākumā. [mailed 13.9.71]

Mīļie Inī un Laimon!

Gaidu jau vēstuli – varbūt rītu būs. Domāju – kā iet jums ar ceļošanām un kā Inesei ar auto vadīšanu? Kādā krāsā ir tas – ‘vāģis’? Es jau sapnī redzēju, ka Inesei bij uzpampis vaigs – bijusi kāda maza ķibele ar braukšanu… tas tādēļ tā rādās, ka te mums atkal road toll – 19 dead vienkāršā weekendā. Weekendos nemaz nedrīkst kādā mašīnā kāpt.

Neesmu arī nekur braukusi – tikai Rudzāta kundze savā volsvagenītī aizveda tepat pie latv. ladijām uz vakariņu partiju. Tagad ir skolu brīvlaiks, man bija norunāts, ka braukšu uz Newcastli pie Freijiem. Bija man jāaizbrauc tikai uz Sidneju atkal – šoreiz viņi abi bija kādā sarīkojumā sestdien, bet es nevarēju braukt – jo svētdien (pēkšņi uzzināju) Lācim bija vakars, man bija jāiet tur. To es jums jau laikam rakstīju. Tur Klauverts Lāci lielīdams savā runā teica, ka Austrālijā esot tikai 3 rakstnieki: Lācis, Sarma un Pļavkalns. Tad no kaktiem sāka murkšķēt pretī – Ķikure, Ķikure etc. tad Klauverts teica – tie kas nerakstot visu laiku, neesot nekādi rakstnieki… Tad man bij tīri labs prāts, ka tūliņ nākošā dienā latv. avīzē bija atkal mans raksts – šoreiz diezgan stipra fabula arī viņam, lai arī tik ‘ceļojuma piezīmes’. Jau no Melburnas saņēmu vēstuli – (no Ķirpes kundzes) cik stāsts labs, ka viņā aizķerta tāda problēma, kas viņu dzīvē mocot un esot labi – ka tagad par to ir uzrakstīts! O.K. tas man labāk, ka kādam tas tik ļoti interesē ko rakstu. Tā nu es apķēros ka man vairs pie Dēliņa ir tikai viens nenodrukāts raksts un ka man jāsūta tūlīt atkal, lai nepārtrūktu tā avīzē parādīšanās, tā es pametu savu lugu (jo nezin vai uz manu vakaru viņi lugu iestudēs – viņi tik grib tā pa druskai kaut ko patēlot, palasīt etc.) jā, un rakstīju atkal ceļojuma piezīmes – par Šartru. Nostrādāju vai visu nedēļu! Un šodien nosūtīju 4 ½ lapas puses! Tas ir šausmīgi lēni taisīts! Tā nevar! Meklējos pa grāmatām ziņas par Šartra Kathedral – nevarēju neko sameklēt, biju aizmirsusi arī – ko tur īsti redzējām – tikai pamazām atcerējos kopā kaut cik, ko gribēju. Dabūju arī ziņas par to pieminekli karavīriem, kas bija aiz Šartra baznīcas un kas man nepatika: tāda dūre ar lauztu zobenu – Jean Moulinam, ko vācieši mocījuši etc. Nezinu tikai vārdu – kas to pieminekli taisījis un žēl, ka man nav foto no tā. Ja tu, Inī gadījienā Modern art’ā vai kaut kur kādā veidā par Franciju – to varētu atrast – lūdzu atsūti man. No Šartr. Katedr. tēliem man pāris kartiņas ir un es tās Dēliņam nosūtīju. Pie Dēliņa ir raksts par Illieru un tagad par Šartru. Rakstam par Illieru būtu noderējis uzņēmums no Prusta mājas, vai baznīcas. Tas man nenāca prātā, ka Jūs varbūt dažu vietu slides varētu pagatavot kā bildītes.

Bet sevišķi svarīgi tas nav, jo es mēģinu rakstīt tā, ka lai tas nav tikai apraksts par vietām – bet more or less kind of literature… Varbūt es iespaidojos no Prusta, bet drīzāk gan – it kā atsaucos uz viņu, ka arī viņš tā raksta, un daudzsējumu romānu – tikai kā piezīmes, kā apspriedumu ko redz un novēro. Man vēl ir uzrakstīts (bet jāpārstrādā…) raksts par puķēm (no ceļojuma) tam noderētu tas uzņēmums, kur Laimons uzņēma Itālijā, upes ielejā kur gulējām, saplūktās puķes un arī kāds cits par puķēm [right], ja gadījienā jūs taisiet kartiņas – uztaisāt no tā vienu.

Par Spāniju es gribētu rakstīt par to Klosteri El Escorial un tālāk par to milzu krustu, kur bija brīvības cīņu kritušo capelle [below left]. Varbūt par šo to tanī ceļā – tur bij skaistas pilsētiņas (Segovia [below right]) varbūt par Baskiem. Man tikai maz materiālu, maz piezīmes un uz atmiņu vien nevar paļauties. No Francijas man gribētos kaut ko par Platou rakstīt, par Rockeforas apkārtni, ar akmeņaino zemi, kur apstrādāti bija ‘ezeriņi’ – ielejās. Par Itāliju – varbūt kaut ko vispārēju, šo to no Romas – pirtis, katakombas. Ak, tik daudz ko esmu aizmirsusi – tas ir kaut ko ģeogrāfiski un varbūt vēsturiskie dati aizmirsti – tie iespaidi, redzētais jau nav aizmirsts.

—————-

Pirmdiena 13. sept.

Paldies par kartiņu – tikko saņēmu, un saņēmu vēstuli no māsas – ilgi ilgi nebija rakstījusi. Nesaka, ka būtu bildītes no jums saņēmusi – domā, ka Jūs jau esiet te Austrālijā. Aizrakstiet kādu kartiņu viņai.

Nu – es ļoti cītīgi rakstu savu play – kas tur iznāks, kas to zina. Gara nebūs un pirmais mēģinājums arī labāk, ja nav nekas ļoti komplicēts.

Neesmu nekur bijusi, lai gan Freiji atkal atrakstīja kartiņu ka gaida mani tur. Bet man vēl dūšīgi jāsarauj ar tā mana vakara lietām – vēl jāsakārto dzejoļi arī un tad šo nedēļu tas viss jānogādā Sidnejā, un tad varbūt ņemšu holidejas uz Newcastli, bet varbūt arī nē.

Mans jaunais boarders Geralds 3 nedēļas nav te (holid.) otrs, Georgs, tagad nav minējis, vai paliks ilgāk, vai ies prom šo mēnesi. Es biju tāda priecīga un laipna visu nedēļu, (viņš vienu vakaru vārīja zupu, kad es rakstīju un neko vakariņās netaisīju – viņš iedeva man no savas zupas. Es – uztaisīju citu vakaru īsti labu gaļas zupu – un viņš paēda pilnas vakariņas) un tagad īri maksājot viņš iedeva man $2 – vairāk, jau agrāk reiz viņš tā iedeva (par viņa zupas poda ielikšanu fridžā!) Tā – man mājās ir miers un labi. Ar Geralda atnākšanu – izjauca man tur iekārtoto stūrīti ar desku, un tikai tagad es to ieliku sev lielajā istabā – un tikai tagad varu labāk strādāt ar rakstīšanu jo ir kur nolikt visu apkārt. Kad nu laiks – šā un tā saraksti, kā iet?

Nosūtīšu Tev nākošā vēstulē markas – varbūt derēs skolā…
Lots of love
Xxx Mum.

———————

Ceturtdien, 23. septembrī.

Mīļie Inese un Laimon!

Gaidu jau vēstuli – bet vairāk tikai intereses dēļ – kā iet, bet vēl ne ar bēdāšanos… Dzidra atrakstīja – viņa dūšīgi gleznojot un mācoties tiping un darbā arī laikam viņai nav tik daudz ko gudrot, kā skolā. Atrakstīja arī māsa no Latvijas. Ilgi viņa nebija rakstījusi – strādājusi dūšīgi visu vasaru, viņa ir uz laukiem tagad, un tur ar ‘lopiņiem’ vienmēr daudz ko darīt. Gunta mašīnu nevarot vēl nopirkt, jo cenas esot patreiz stipri cēlušās, gaidīšot vēlāk, varbūt pazemināšoties. No Jaša vēl nav vēstules – būs jāaizraksta un jāpaprasa vai viņš naudu ir saņēmis, ko sūtīju Guntai, sūtīju ar čeku no bankas, uz vārda. Ar mūsu banku nekad nevar uzticēties ko viņi izdara, vienmēr kāda girl skraida apkārt un prasa padoma – kas nu viņai ar to lietu jādara, ko no viņas prasa…

Man pašai ir – O.K. Sāp bieži galva, bet domāju, ka tas ir no pavasara biežiem pērkona negaisiem, vējiem un visādām maiņām, varbūt pāri reizes kādas dienas bija arī flū, un varbūt ka nebūtu jādzer vairs kafija, bet visvairāk – nebūtu jāworij par manu vakaru, jo tur nekā liela nebūs – luga, cik nu to uzrakstīju ir par vēlu un režisore Gailīte ir tik veca, ka tikko turas kājās. Aizbraucu uz Sidneju aizvedu viņai visu savu ražoto – stāstus, dzejas (lugu). Stāstus un dzejas izgriezu arī visus no avīzēm un žurnāliem, kur tie nodrukāti, un sakārtoju lai var izdot grāmatā kā dzejas tā stāstus – ja ir kāds kas to dara. Un pie Gailītes atbrauca arī Freimanis un tai dienā, kad tur biju, visu par vakaru, cik varējām – norunājām. Freimanis domā, ka tāpat kā uz citiem tāda veida sarīkojumiem, (kur nav kaut kas extrā) cilvēku nekādu nebūs.

(Lācim arī bija tikai kādi 30 cilv.) , bet galvenā nozīme, ko Freimanis domā izdarīt, ir noorganizēt kādu grupu ļaužu, kas būtu ieinteresēti grāmatu finansēt un kas no saviem līdzekļiem, vai citādi, padomātu un parūpētos par naudas sagādi. Freimanis domā, ka tā ir pavisam droša lieta, ka tādi naudīgi cilvēki ir kas labprāt ieliktu pāris simtu dolāru (ko kādreiz dabūs atpakaļ) un grāmata varētu iznākt. Freimanis par maniem darbiem galv. kārtā dzeju, lasīs referātu un tas, cik var nojaust, būs labs, jo viņš izteicās labi par pēdējiem dzejoļiem, un arī no cilvēkiem vienmēr nāk kāds teiciens: … „man patika jūsu dzeja avīzē”… Tā kā, man jau tur daudz tagad nebūtu vairs ko domāt un kreņķēties – tikai tā lugas rakstīšana gāja tā piespiesti un ar steigu – bet Gailīte jau to arī nevarēs sagatavot, bet es viņai iedevu arī vienu stāstu, kas ir gandrīz tikai sarunās uzrakstīts, un varbūt viņa dos dažiem aktieriem ‘inscenēt’ to. Tagad, kad esmu savus rakstus pārcilājusi un sakārtojusi – un redzu, ka to ir diezgan daudz – gribas lai grāmata iznāktu un kaut kas būtu padarīts. Tad vēlāk kopā ar Dzidras zīmējumiem, varētu izdot kādu mazāku, personīgāku, izstrādāt tā, lai iznāk lēti un labi kāds izdevumiņš. Bet tas vēl tālu. Par Godo cilvēki plēšas pa latv. avīzi – taisni pēc muļķiem! Studējuši cilvēki no Melburnas – ‘pierāda’ ka Godo ir ‘tīra komunisma propaganda’, daži runā pretī, bet tiem jau vienmēr ir tās vājākās balsis, kas nav fanātiķi. Jaunais Siliņš gan bij diezgan krietni sadevis tiem komunisma apsēstiem – tas bij rakstījis, ka nākošais, ko tiem vajagot pierādīt esot ka komunisma propagandu esot jau – Jaunā Derībā (Bībelē). Taisni tas arī man nāca prātā, kad es lasīju kā tur kāds Lazdiņš (advokāts laikam) rakstīja par Godo un Becketa briesmīgo komunismu… Bet tas jau laikam labi, ka par Godo tā strīdas – cilvēki domā. Beidzot arī es sāku redzēt – cik grūti ar to domāšanu iet daudzām ‘slavenām personām’. Kļūst arī visi pamazām veci – nupat miris prof. Slaucītājs. Noturējis vēl kādu lielāku referātu un drīz pēc tam (laikam ar sirdi) miris. Sarmam neesmu ilgi rakstījusi – nezin kā tam iet, bet cik dzird – vēl turās, jo piedalās visādos sarīkojumos. Man, tagad pēc holidejām, ir atkal 2 boarderi, Geralds 3 ned. bij prom, tagad atkal ir te. Viņam laikam istaba labi patīk – samaksāja īri jau iepriekš, negaidot nemaz to dienu, kad jāmaksā. Es, uz Rudzāta kundzes ieteikumu, devu rokdarbus Legacy House exhibition-marketā un pārdevu vienu spilvenu un 2 sedziņas – tur man $6.- ienāk (25% paliek viņiem, citādi būtu $8.-) Būs jāpiedalās arī Wollong. Showā, jo latvietēm būs atkal savs stends, pag. gadā man bij tur laime ar ‘čempion prize’ un Coles special prize, bet šogad man laikam nebūs ko uz competition likt. Es labprāt strādātu vairāk rokdarbus, ja es varētu sevi noturēt mierīgi strādāt un ilgi – bet man tā nelaime, kā sāk, tad tūlīt jāredz kas tur iznāks un tad strādā kamēr no sēdēšanas un salocīļšanās, paliek nelabi un aizmirst arī visu citu kas jādara. Labāk vajadzētu gudrot – vai nevar izgudrot kādu labu lugu. Kas no šīs uzrakstītās iznācis, to nezinu – liekas, tā vēl jāpārstrādā un jātaisa lielāka un garāka. Uz Freijiem vēl nav bijis laika braukt – nupat jau varētu, bet – nupat te Wollongongā arī nāk pavasars un ir labi. Šodien, tikko, saņēmu vēstuli no Dzidras draudzenes Ericas, viņa studēja architektūru un bija ar Dzidru kopā hostelī Newcastlē, viņa bija arī uz Dz+Cl. kāzām, viņa lūdz Dzidras adresi, beigusi studijas un braukšot pēc viena mēneša uz Angliju. Dzidra būs priecīga satikt, tā ir jauka meita, nopietna, prātīga, nezin vai viņai nav Anglijā arī radi, nevaru atcerēties vai viņai bija vācu vai angļu ‘piemaisījums’. Biju pie šuvējas šodien – man šūs linu drēbes kleitu un priekšā es taisīšu mazu rokdarbu izvilkumā (tāpat kā visas latvietes, izgreznošu arī pati sevi!), uz manu vakaru varbūt jau vajadzēs paplānāku kleitu, ja ne – tas pantsuits gaišais ir labs, sākumā domāju, ka nekur neder, bet visi saka, ka ļoti eleganti izskatās…

Piektdiena, 24. sept.

Jūsu vēstules vēl nav. Bet – drīzi būs!

Iztīrīju māju šorīt, gribēju braukt pie Freijiem, bet jāpaliek mājā – jāpastrādā vēl ar to lugu – jāpārraksta kārtīgi, un tad jāķeras pie otras…

Vakar pie šuvējas biju, man būs šāds vecmodīgs joks – [sketch of dress with front ‘insert’ and buttons] priekšā, varbūt ar svītrām uz leju būs izvilkums, cik tā lieta gara un plata – vēl nezinu, un gar malu – varbūt tamborētas ‘čakiņas’, varbūt nē. Man ir off white linu drēbe no pag. gada, pogas es māku uztaisīt no diegiem, just for fun.

Lai Jums abiem labi sākas jaunais darba gads!
Xxxx M.

————————-

28.9.71

Dear Mum,

[…] Skola sākusies un ir jauns systems … gads sadalīts divos pusgados… bērni ņem katrā pusgadā 4 (nevis [visus] 8) priekšmetus — […] stundas garākas un to ir vairāk katrā priekšmetā […] Laika nav vairāk, tā pat gada beigās būs izņēmuši vecos 8 subjects, tikai vienus 4 vienā pusgadā, otrus otrā… Valodās tas nav sevišķi izdevīgi… labāk būtu mazāk uz reizi, bet biežāk… nevar par daudz uz reizi iebāzt… Otra problēma, pirmā pusgadā man nav neviena brīva stunda… mācu visu dienu. Otrā pusgadā būs daudz vairāk brīva laika kā parasti, bet pa priekšu jāiztur pirmais… nu jau sāk pierast, bet no sākuma bija diezgan heavy… So, ja vēl sūtu kartiņu vēstuļu vietā, don’t mind too much!

Sestdien aizbraucu Laimonim līdzi apskatīt kur šie domā šogad medīt… tikmēr skatījāmies kamēr ieraudzījām buku un Laimonim izdevās nošaut! Skaists, jauns, fresh! Ziemai lovely gaļa!

Labi ka Tu raksti… un neuztraucies par to vakaru… Tas tiem guestiem ir privilege tādu rakstnieci tuvāk drīkstēt apskatīt… un kā es redzu ar bērniem, visus nekad nevarēs apmierināt, ne visiem patikt, lai dari šā vai tā… ir viegli negatīvi kritizēt… priekš tā nav nemaz jāsaprot tas ko kritizē (kā Tu labi zini, un kā redzi arī ar to Godot…) Raksti kā patīk, un runā “gudri”… don’t apologize for anything! Un nedomā par mums čību adīšanu… vecās šo ziemu izturēs, un ja viss ies kā domāts, tad nākošo ziemu vairs nebūsim te.


Un Happy Birthday Tev! Man to dien pēc skolas jāiet uz driving testu, tad varēšu braukt pati (I hope!). Būs jauki, un ceļš arī OK… maz satiksmes, country road, pazīstu ļoti labi.

Pēdējās 2 nedēļas holidejās bija ļoti jaukas. Braucām camping kā bijām domājuši. Netikām tik tālu kā bijām gudrojuši, bet tas OK jo plāni nebija noteikti. Ciemojāmies pie Indian draugiem (puikas te iet skolā, Abbotsfordā). Laimons gāja ar šiem, un viens pats, zvejot, un ķērās labi… lielas skaistas zivis — laši un foreles. Cepām svaigas katru vakaru….



Bijām ar tiem draugiem uz Totem Pole celšanu [at Kispiox, above]. To chiefs pats bija izgriezis (liels koks, visādi simboliski zvēri un putni, viens uz otra) un to tad cēla ar visām vecām ceremonijām… dziedāšanu un dancošanu, un pēc tam, kā tādā reizē pienākas, baroja ciemiņus ar žāvētu lasi, moose gaļu, herring ikriem un vēl citiem labumiem, un deva katram par piemiņu, woodcut printu, [Killer Whale Dances] tradicionālā stilā, no tā paša chiefa [Walter Harris, right] … anyway, bija tik labi un cilvēki tik jauki, ka palikām ilgāk un nebraucām tālāk.

Sorry bet man nav bildes no pieminekļa aiz Chartres catherdral… nemaz neatceros tādu… bet anyway, nav tik un tā, un nav arī grāmatas kur varētu tādu atrast… te vispār ar grāmatām diezgan švaki… Londonā jutos kā paradīzē kad staigāju no viena grāmatu veikala otrā… Viens tik liels kā David Jones, viss pilns ar grāmatām!! Protams kritu arī kārdināšanā… Londonā arī drēbes lētas un labas… Staigāju ilgi pa veikliem, un šo to nopirku… tagad funs ka var šo to tādu modernāku vai lustīgāku uz skolu uzvilkt, un bērniem arī patīk…

[…] par skolu neko daudz neuztraucos… gan būs OK… pirmais pusgads būs janvārī cauri, un tad nāks atkal jaunas klases, dažām būs tas pats jāpasniedz kas pirmā pusgadā… tā kā tas būs jau sagatavots, un būs arī brīvais laiks…

Dzidrai liekas labs jobs un nice boss. Tikko atrakstīja mums, un izklausās pavisam relaxed un not neurotic… un that’s very good… ja arī domā vēl darbu atstāt, nākoš reizi nebūs bailes citu meklēt, jo reiz būs izmēģināts un labi izdevies… Tā man arī te bija… pēc Cochranes labi ka Abbotsfordā tik labi gāja, un visi bija apmierināti… tagad Missionā daudz mazāk uztraucos….ja neiet, OK too bad… vienu dienu iet, otru neiet, ar dažiem bērniem OK ar citiem ne… bērni paši vienu dienu tādi, otru dienu citādi, un pavisam aizmirsuši kādi bijuši iepriekš…

Tev vajadzēja redzēt kā mēs abi ar Laimoni to buku tīrījām! Tā chicken tīrīšana Wyongā labi palīdzēja…  apmēram zin kas kurā galā sagaidāms! Un tad viņš bija jādabū uz mašīn… Tikai kādi 50 metri no ceļa, bet stāvā kalnā jāvelk… vilkām un stenējām un pūtām… pūtāmies un vilkām un … un Laimons no excitement pavisam uztraucies… very funny!! Well, that’s all… vēlreiz Happy Birthday…

Mēs esam abi very healthy un very happy!

Lots of love Tev,
[Inese un Laimons]

P.S. Clives māk jūs abus ar Papu ļoti feini mēdīt! (Pa latviski!)

Tu: “Kāpēēc tik vēēlu??!!”
un tad: “Kur tu bīīji??!!” (Laikam kad šie abi gājuši out, un nākuši vēlu mājās)

Paps: “RRabbitts tāds! Ko tu smēēj!!?” (Nevar uzrakstīt — tas jādzird)

————–

No [..] okt. – 5 okt.

Mīļie Inese un Laimon! 

Saņēmu no Dzidras un Cliva tur augustā uzņemtās fotogrāfijas! Prieks redzēt – kā jūs tur rīkojaties! Inī, Tu izskaties ļoti labi. Liekas esi bijusi tiešām priecīga, Dzidra izskatās tāda bālāka. Bet no foto jau neko nevar spriest. Tikai prieks, ka Tu smejies, bet kas tik daudz uz pirkstiem par riņķiem un kas ap kaklu – to nevar izpētīt. Dzidrai ļoti gari mati – beidzot izstiepusi! Tev labi izskatās modernāks veids – gar ausīm mazi ‘sidewhiskas’ – un cepures! Dzidra raksta, ka visādas labas lietas esot sapirkusi Tu, un Laimonam samta bikses! Vajadzēja jau arī – par to mašīnu. Nu kā iet ar braukšanu? Vai ir laiks nolikt eksāmenu lai var braukt? Varbūt drīz būs vēstule. Mums bij 2 ļoti karstas dienas, un ļoti vējains – tik savāds laiks uz reizi uzbruka, kāds te nav bijis – šausmīgs vējš un karsts vienā dienā, bez kādas pieteikšanas. Es nevarēju 2 naktis gulēt – bet nu, kā vējš nostājās – nogulēju 9 stundas. Pie manis trešdien zvanīja pie durvīm – redzēju caur mattrsilu[?] – 2 sievieši, dzirdēju arī kaut ko runājam – domāju: Jehovas liecinieces, — sataisīju labi dusmīgu ģīmi un rāvu durvis vaļā – un aiz pārsteiguma ievēlos Zariņa kundzei rokās! Bija Zariņa kundze un Šmugaja kundze, atbraukušas man pakaļ, lai aizvestu mani pie Lučiem – kur ieradies Anglijas viesis Jānis Andrups (Žurnāla Ceļa zīmes redaktors) kas apbrauc Austrāliju. Bijis Adelaidē, Melburnā, Sidnejā – es nebiju ne uz vienu viņa priekšlasījumu, bet nu satiku pie Lučiem, kur to bija atveduši Sidnejieši. Es uzvilku savu jauno pantsuitu – ko nopirku un 2-3 mēneši turēju skapī, un lādēju kā nelabu, un kas izrādās esot man ļoti elegants! Ko es pats varu zināt, ka nav ne viena bērna klāt kas ko pasaka? Jā – to Andrupu satikt bij labi, labi ka iznāca tā, mājas kārtībā, kur visi kliedza un brēca pēc trakiem, lai tik vairāk par sevi ko izkliegtu – Zariņš, Šmugajs, Lucene… Andrupam bij jāsaka beidzot: „Mēģiniet nerunāt vairāk par 4 uz reizi”. Man viņš teica lai rakstot Ceļa Zīmēm.

Es jau varu tām rakstīt arī bez redaktora uzaicinājuma – bet labāk ir, ja viņš mani ir redzējis (glītā pantsuitā un – nekliedzot, jo es laikā apķēros, ka tā neizskatās visai labi…) un pats uzaicinājis. Arī Lucene dabūja uzaicinājumu rakstīt par teātriem – un nu viņa atkal priecīga, jo Dēliņš viņai nostrīpojis tituli – ‘literāte’, un bez tā viņa nevarot rakstīt kritikas. Tā Lucene varbūt asa, bet sabiedrībā viņa ir patīkama un gudra diezgan, bet – Šmugajs! Es nezinu kā tas ir – bet man būtu bail ar viņu palikt vienā istabā, viņš man liekas kā īsts čekas priekšnieks. Rītu (mums te ir garais weekends un rīt skaitās svētdiena) man jāejot pie Rudzāt kundzes pusdienās, atbraukšot pakaļ. Viņa te bija uz klavieru stundu, neko nespēlēja, tik runājās, un teica, ka viņas ar Ainu Nīcmani atnāks pie manis – (Aina grib iemācīties kādu grafikas techniku), bet tad otrā dienā pastkastītē bij iemests Rudzātes kundzes ielūgums pie viņas. Ok. – būs jāiet, kad lūdz un ved.

5. okt. 1971.

Hurray!! Paldies par vēstuli – tikko saņemu, ir jau 5. okt. jo vakar bija holideja un pastu nenesa – tā es mierīgi gaidīju uz šodienu – un – bija arī. Vēstule no jums un no Jaša, no Dzidras saņēmu pag. nedēļ – viņa laikam kādu laiku dūšīgi glezno un tas ir labi – jāmēģina ir cik var. Tu, Inī, raksti, ja nav laika, tikai pa kartiņai – kaut kā tik ļoti nomierina, kad saņem kādu zīmi. Es zinu – ka nav laika garas vēstules rakstīt – es rakstu Dzidrai daudz, tas paņem laiku, bet gribu ar Dzidru turēties cik var vēl kontaktā – viņa tomēr apprecēja nelatvieti un ātrāk varbūt aizmirsīs visas latviskās padarīšanas, arī runāšanu — ! Jo – viņa grib lai rakstu angļu valodā – lai ātrāk var izlasīt un labāk saprast. Bet viņa grib lai sūtu latv. val. savus dzejoļus un arī kādus stāstus – un tad viņa tos tulko Clivam – un raksta man veselām listēm latviešu vārdus no tiem – par kuriem viņa īsti nezin ko tie nozīmē, nu mazliet viņai no latv. valodas tā paliek. Es nopriecājos abās pēdējās vēstulēs par tavu labo latviešu valodu! Tik īsi, skaidri un daudz izteicoši, labi teikumi – bija jāsmejas pilnā balsī par to mūša tīrīšanu – ka vistu tīrīšana bijusi tomēr derīga – „… Apmēram zin, kas kurā galā sagaidāms”. Tas nāvīgi forši teikts! Es tikko izlasīju vienu latv. grāmatu – Uldis Germanis (autors), dzīvo Zviedrijā, ir vēsturnieks, māca vēsturi Zviedru ģimnāzijā – bijis Latvijā komandējumā vēstures pētīšanai – un ir sarakstījis arī tādu – ‘foršu’ grāmatu par turieni un par savu ceļojumu, faktiski 2 ceļojumiem, pirmo reiz kopā ar savu meitu tikai 2 dienas, tad vēlāk viens pats, dažas nedēļas. Grāmata saucas ‘Zili stikli, Zaļi ladi’ (tā sākas viena dzeja no latv. slavenā autora Raiņa). Šo grāmatu es gribētu lai jūs ar Laimoni izlasiet – viņā ir ļoti labs latviešu valodas stils, daudz citātu no visādiem izteicieniem, arī daži teikumi, visādi veci labi vārdi, arī fourletter vārdi visā pilnība – bet viss solīdi līdzsvarots. Varbūt viņš ir par daudz optimisks par to iekārtu, varbūt arī, tas ko viņš raksta – par teātru apmeklēšanu, bibliotēku un vēstures muzeju apmeklēšanu – vecu draugu satikšanu – viss ir very OK un mazākam cilvēciņam Latvijā ietu pavisam citādi – bet tomēr grāmatu ir vērts lasīt, jo lai arī citi atzīst, ka autors esot šausmīgi lielīgs par sevi – tas netraucē, jo viņš tomēr ir – inteliģents. Grāmatā ir arī viens otrs paskaidrojums par Latvijas strēlniekiem (jo tas ir viņa vēstures izmeklējamais temats) un viena otra doma – par komunismu, vai pareizāk sakot – kā ar to nezvēru rīkoties, jo citi tur dzīvo un tiem tur jādzīvo.

Jā – jūs tur netiekat pie latv. grāmatām – Es domāju – man būs jums šī grāmata jāaizsūta. Ja brauciet uz kādu latv. centru ar grāmatnīcu – nopērciet turpat. Man citi ieteica lai paņemu izlasu citu grāmatu par Latviju – ‘Sarkanā migla’ — , to aizņēmos no Rudzātes un sāku lasīt – bet cik palasīju – tai nav nekāda personības spēka un diletantisks stils. Nu – aizrunājos par nieka lietām… Kā gājis te? – Tāpat. Vakar pie Rudzātiem man bij rīkotas dzimšanas dienas pusdienas – ar baltām neļķēm un dāvaniņām – smarža un viens oranžkrāsas dvielis, kas man pie peldkostīma piestāvēs, lai gan nav beach tovel. Ēdām, iedzērām – diena pagalam. Vēlāk uz kafiju ieradās otra ‘gavilniece’ – tai vārda diena, tā bij tāda kopīga ‘balle’.

Thank you thank you for your letter! Lai labi veicas!
Xxxx M.

Jaša raksta – iešot ‘mūšot’! Laimons gan varētu aizrakstīt kartiņu un palielīties par savu ‘mūsi’! Lucky devil!
Ko īsti manā vakarā darīs – vēl nezinu, Gailīte atrakstīja ka manu ‘jauno lugu’ – laikam nevarēs sagatavot – es arī neticu, ka tā ir jau gatava, vēl arī no manas puses tur jāpaplašina – un dekorācijas viņi šoreiz vēl nevar sasteigt. OK. Kas būs būs!

———————–

Pirmdien, 25 okt. 1971.

Mīļie Inīt un Laimon!

Esmu pie Freijiem Newcastlē, atbraucu ceturtdienas vakarā – (līdz Sidnejai no Wollong. ar vilcienu, no Sidnejas šurp ar Freiju viņa mašīnā). Te mani grib paturēt ilgāk, lai gan man būtu jābrauc atpakaļ uz Wollongongu – tur šo ceturt + piekt. + sestd. ir lielā Show – un tur latvietēm būs savs stends ar rokdarbiem – man arī vajadzēja tur piedalīties – bet nu, iztiks jau bez manis, ja es neaizbraukšu. Es nemaz vairs nezinu, ko es Jums jau uzrakstīju, ko nē? Mans vakars atkal esot atcelts – uz 20. februāri 1972. Tā man rakstīja Gailīte, kas tikko dažas dienas atpakaļ rakstīja – ka viss kārtībā un vakars būs!

Tagad atrakstīja arī Gulbergs, ka mana vakara sarīkošanu pārņem viņš (no Gailītes), un ka nekas nav darīts un viss jāsāk no gala. Tā ir – neizprotama ‘mess’ ar to vakaru. 2 reiz atliek, un tagad nesen zvanīju Freimanim, tas teica: viss kārtībā, viņš ir referātu uzrakstījis, aktieri lasīs dzejas, dziedās laikam arī Rutupa koris – etc. Un nākošā ziņa no Gailītes – bijusi pārruna ar Klauvertu – tas neesot izsludinājis vakaru biļetenā, viss par vēlu, Gailīte nevarot sagatavot to lugu, ko es uzrakstīju etc. (To lugu es rakstīju un viņai nosūtīju – bet viņi paši teica, ja koris dzied un dzied 2 solisti un referāts un dzeja – lugu nav tur kur klāt vairs to pielikt…)

Un – jocīgākais: atbraucu te pie Freijiem un lasu biļetenā vakars mans ir izsludināts! Kas to visu tik nejauki maisa, to es nezinu. Nu – lai viņi darās kā grib. Uzspiest es nevienam nekā negrib un nevaru. Gulbergs gribēja rīkoties, bet Klauverts nodeva lietu Gailītei, tagad Gailīte (nezin kādēļ?) nav neko noorganizējusi, lai gan teica, ka ir, un lietu nu atdod Gulbergam. Bet – vairāk kā pusgads ir novilcināts un neglīta izsludināšana un atteikšana šurp un turp. Man liekas, ka Klauverts, kaut kāda iemesla dēļ (varbūt tas viņa kundzes neievērošanas dēļ) vēlās lai rāpo tur viņa priekšā un runā un prasa un lūdzas – nezin ko? Lai viņi darās. Gailīte bij nolikta par ‘režisori’, visa darītāju, man tur nebij vietas kur iespiesties iekšā un rīkoties. Bet – varbūt nav beidzot neviena kurš vēlās un oficiāli to vakaru pieprasa – un tādēļ Klauverts dara šā un citādi.

Man liekās smieklīgi. Vienīgā interese man par to lielāka tā, ka Freimanis vēlās nodibināt mazu ļaužu grupiņu, kas finansētu manu grāmatu. Tas kavējas. Man liekās – tur latviešu būšana: cits citu neieredz un aizmuguriski mazliet ‘ēd nost’. Un tādēļ – ja kāda persona nav pietiekami lūgta un prasīta – viss iet citādi, nekā varētu domāt. O.K. We will see – kas tur tālāk būs. Ja kādam beigtam rakstniekam rīko vakaru – tam rakstniekam pašam nekā neprasa, es jau domāju, ka man būs kas jālasa (par dzeju) tad mani gandrīz izsmēja – kur nu pati lasīs savā vakarā referātu?? … O.K. – lasīs Freimanis. Etc. Nu – lai tas pagaidām paliek. Es – iztaisīju partiju savām dāmām, man tas bija jātaisa, jo esmu tur pie viņām tās partijās piedalījusies. Iznāca laba. Man izdevās izcept ļoti labu ‘kind of’ kliņģeri, ļoti labs iznāca, un vēl kāda kūka bija feina – nu un tas cits jau nekādas lielas rūpes nedara – visādas gaļas bļodas: — Fish (kā Austras mammai) chicken salāti (kā Laimona mam.) oxtang – kā es to taisu un vēl rolāde (auksta sutināta sivēna un teļa gaļa) – Bija ļoti omulīgi. Man jau gribēja palīdzēt un Rudzāta kundze atnesa kartupeļu salātus, Aina labus salātus, Merija – kūku. Visu nevarēja apēst – devu no visa atpakaļ līdzi mājās dāmām. Nu – tas man nost no kakla, varu mierīgi tālāk ciemoties pie citām dāmām – ja gribu.

Boarderi – O.K. Šie man klusi un mierīgi un maksā regulāri. No partijas leftoveriem iztaisīju viņiem labu zupu un uzcepu vieglu kūku un uzliku putu krējumu, kas palika pāri – abiem viņiem bij ‘partija’ – Varbūt Georgs par to samaksās visu elektrības bill… Te atbraucu atpūsties no tām partijas rīkošanām un parunāties ar Freijiem par citādiem jautājieniem – grāmatām etc. Domāju pat – viņi man varētu aizdot naudu manai grāmatai, bet viņi gudro par otras mājas pirkšanu – ģimene dalās – viena daļa bērnu Sidnejā, otra Newcastlē – un nu nezin kā izkārtoties. Dzidra raksta ka iet labi, no Jums varbūt drīz arī būs kāda ziņa. Lai Jums labi viss veicas!

Xxx M.

[on envelope]: P.S. 2 reiz jau te biju peldēties (3 sekundes…!)

—————————–

2.11.71
[Postcard]
[Emily Carr. Forest, British Columbia. Vancouver Art Gallery]

Dear Mum,

Paldies par vēstuli — Šie tur ar to Tavu vakaru gan ķēpājas — bet varbūt labi vien — jo viņi vairāk ākstās, jo droši vien Tev mazāk uztraukšanās — drīzāk varbūt dusmas — un tas arī labi. Mums iet ok. Man ļoti maz laika, bet šis semesters jau gandrīz pusceļā. Esam laikam very happy, esam veseli. Man ļoti patīk ar manu mašīnīti braukt — un kad Laimons medīt aizbraucis, varu tikt uz veikaliem — tie diezgan tālu. Laiks slapš, vēss, bet vēl ziema īsti nav. Lots of love no mums abiem.
I & L

—————-           

Ceturtdien. 4. nov. 1971.

Mīļie Inī un Laimon!

Biju 10 dienas Newcastlē, pie Freijiem – atbraucu, un te ķēru pēc pasta – šis tas ir, no Dz+Cl. ir, no jums nav. Raujaties atkal ar darbu! Ko gan jūs varēsiet piepelnīt, ka te viss tik ļoti paliek dārgāks! Lieciet mazākais labā bankā – ar labām %, ko gribiet krāt, priekš jums būtu labāk, ja Austrālijas dolārs kristos arī starptautiskā tirgū, tad par Kanādas dolāriem Jūs vairāk dabūtu austrāliešu dolāru – bet tas laikam krīt prikšanas spējā tikai tepat uz vietas.

Un ļaudis – tik streiko, un streiko un taisa pollution… Pie Freijiem gāja labi – bijām uz vienu filmu, uz divām izstādēm, ēdām reiz out, bijām peldēties – es gan tikai iemērcējos, bet tomēr, sezonu atklāju, tikai te atbraucu mājās un tūlīt dabūju caurvēju uz kājām un nu jau trešo dienu nejaukas mugursāpes, nez nu vai tās ir kidneys vai reimatisms, bet tikko uzpūš vējš uz kājām – klāt ir. Salt, uz ielas vai kaut kur skraidot, pat ūdenī skrienot – tas nekas, bet sēdēt, kad no durvju apakšas lēni velk caurvējš virsū – nemaz nejūti, ka jau esi pagalam.

Newcastlē apmeklēju arī Svirska kundzi – tai dēls maisās pa visādiem mītiņiem un taisa speech un latvieši domā ka viņš jau komunists, krīt virsū arī Svirska kundzei, ka tādu nelabu dēlu uzaudzinājusi, — latvieši pavisam latviski uzvedās, paši dzer un nedara nekā, bet ja kāds politikā pamaisoties kādreiz neizrunā pa prātam, tā elle vaļā, tāpat kā ar to Godot – ēd sarkanu burkānu – komunists! Kāda latviešu dziedātāja turējusi savā koncerta laikā sarkanu lakatiņu rokā (bijis tikai rozā gan…) – komuniste! [Photo: Jadviga Svirskis]

Avīzē iekšā visādas sūdzības un pamācības un žēlošanās… Biju (ar Svirska kdzi.) pie Bērziņiem – tur tāpat, kā agrāk: vecais darbā (arī sestdien) pati taisa smalkus liķierus un kūciņas, vaimanā ka bērni nemāk dzīvot, bērni runā pretī etc. Tur man nav jāiet – tur vienmēr dabū sliktu gara stāvokli, bet iznāk, ka kādreiz pierunā aizbraukt. Pie Freijiem bija ļoti labi – smējāmies un runājām par šo un to, arī par grāmatām – izlasīju tur kādu Boll’a romānu vācu valodā, kaut ko no M.Frish, un Solzhenitcina Cancer Ward. Man ir jaunas brilles no pagājušā gada, bet tomēr ilgi nevaru lasīt – nogurst acis – domāju, ka tā ir briļļu vaina, varbūt tāpēc ka man ir tāl un tuvu skatāmas vienā stiklā, lasīšanai tādi mazi laukumiņi briļļu stikla apakšējā malā – un šī iemērķēšana un noturēšana skatu tieši šai mazajā laukumiņā, man liekas ir tā, kas man ‘izstiepj’ – acis. Bet citu neko nevar darīt – tikai nelasīt ļoti ilgi bez pārtraukuma, un nešūt smalkus rokdarbus, tie maitā acis.

Tomēr Wollongongas Show’ā latv. dāmas paņēma arī manus rokdarbus un ir pārdevušas atkal 1 spilvenu un 2 sedziņas (placemats) kopā par $8.60. Tas labi – jo tie pārdotie rokdarbi bija tikai tādi nieki, labi, ka prom. Freija nopirka izstādē 2 gleznas – tur Newcastlē tagad katru gadu ir kāda izstāde – ‘Collectors choise’ – kur visas bildes ir vai nu $60.- vai zem tā. Un – ir diezgan labas bildes – no visādiem Tecku beigušajiem un arī no slavenākiem māksliniekiem – (mazākas bildītes), no Gleghorna bija kāda maza skulptūra. Un uz šo izstādi cilvēki sēž un gaida kad vērs vaļā – un vispirms tiem izdala numurus, lai nekaujas ap bilžu pirkšanu, bet lai izvēlās pirkt pēc kārtas, pēc numuriem, tīri neticami. Es no rīta stāvēju rindā priekš Freijiem pēc tā numura – stāvētāju bija kādi 20 cilvēki – lielāko daļu jaunas sievas (2 ar bebiem, 3 pregnant) un jauni husbandi – visi ‘moderni’ un casual ģērbušies un happy, laikam pērk savām jaunām mājām tās bildes, staigā ar džīnēm un koka tupelēm. Freiji nopirka māju (kādi 2 gad. atpakaļ) un tagad nezin ko tālāk – pašam darbs Sidnejā un bērni arī beigs skolu un varbūt studēs Sidnejā – domā, ka māju tomēr paturēs Newcastlē, vai varbūt kaut kur citur ārā no Sidnejas – pilsētās arī te, sāk tā pollution baidīt ļaudis – pat jūra tiek piemēslota tā, ka nezin vairs kur un kurā dienā var peldēties. Gribot negribot būs jāiet uz laukiem dzīvot – un – kas vainas! Visu to ‘kultūru’ – grāmatas, recordus etc, var dabūt tur līdz, un ceļi labi, ja grib iebraukt pilsētā – mēs ar Freiju no Sidnejas ceturtdienas vakarā par 2 stundām aizbraucām uz Newc. – gandrīz tukši visi lielie ceļi, tikai weekendos – nevar rādīties uz ceļa. Atpakaļ mēs braucām agri pirmdienas rītā arī pa tukšiem ceļiem, bet pamēģini weekendos – riteņi vien iet pa gaisu! Te mani bija apmeklējusi Ida – garāmbraucot, viņa raksta zīmītē, bet atvedusi plasticbagfulu ar malberijām un lielu gabalu pork, viņa bijusi Windzorā un Austras mamma to atsūtījusi man, viņi kāvuši cūku. Ida braukšot atkal kādreiz pēc 3 nedēļām – tad jau te laikam sāksies eksāmeni skolās. Vai jums jau sākas ziema? Dzidrau jau sals kniebjot kājās no rītiem transportu gaidot. Kā iet ar jauno mašīnu? Vai vajaga kaut ko siltu adīt? Nu jau par vēlu to prasīt – tagad jau vajadzēja būt klāt visiem siltiem adeņiem, ko vajaga, bet jūs sakiet – ka nevajag… Liekas, ka manas mugursāpes sāk pāriet! Hurray! Varēšu atkal staigāt uz visām pusēm. Freiji jau negribēja mani vēl laist mājās braukt – bet es domāju, ka 10 dienas slinkots ir diezgan, jābrauc te un jāraksta kaut kas – bet ar tām mugursāpēm, galva kļuva pavisam tukša nezinu, ko varēs rakstīt, ko nē – vislabāk vēl patīk domāt un rakstīt par to pašu ceļojumu, bet tagad avīzē tik daudz pasaules apbraucēju raksta – ka nevar vairs izlasīt, un dzejot? Ko tad nu tā var piedzejot – tur jau vajag visādu puķīšu un mēnesīšu – sāk pietrūkt ko šai ielā ieraudzīt, jāsāk čīkstēt par vecumu un mugursāpēm un dzīves grūtumu etc. Varbūt – par pollution, tas tagad diezgan modē…

Varbūt drīz būs vēstule no jums, bet – tad rakstīšu atkal, šī jāsūta šodien prom – tās markas nav nekādas sevišķās – tāpat vien, parastās.

Un tas ir viss. Mums – sauss pavasars, viss atkal brūns izkalst, tikai no Itālijas atvestie meža (upes ielejas) ķiploki zied ka prieks!
xxxx M.

P.S. Tas Kārlis Goppers (uz latv. markas) ir bij. ģenerālis, cietis no komunistiem (cietumā) un viņa brālim bija grāmatu izdevniecība.

—————————

Trešdien, (vai ceturt.?) – 10. nov. 1971.

Mīļie Inese un Laimons! 

Paldies par kartiņu – šodien saņēmu, jāatbild tūlīt – pagājušā vēstulē es žēlojos par mugursāpēm, jāsaka, ka tagad viss O.K. pārgāja atkal, tā jau ir bijis vairāk reizes, nevar saprast ka no kāju apsaldēšanas, ko nevar saukt ne par kādu apsaldēšanos, tikai vēsi, tā kā palicis… ) var rasties tādas troubles, būs kādreiz jāaizbrauc uz Ashfieldas dakteri, kad laiks būs siltāks. Labi, ka Jūs abi esiet veseli un iet jau laiks uz ziemsvētku pusi – tad grūtākais gada laiks būs pāri. Mums jau arī bērni, kur tik kādam tie ir – par eksāmeniem vien runā, Freijiem abi jaunākie, puika un meitene, lika jau eksāmenus tad, kad es tur biju. Tam puikam – Robertam, nemaz neiet ar mācīšanos, bet kā Freija kundze domā – viņš nemaz – neprot mācīties, grib gan, bet nesajēdz kā tas jādara – viss gada kurss stāv priekšā un viņš nevar ne no viena gala saprast, kā to visu iebāzt galvā – tikai skraida apkārt un domā – vai to prasīs? Vai to prasīs. Labi ka Tev, Inī, patīk tā mašīnīte, — esi gan grand ledy – braukā ar savu mašīnu!… Vai Laimons bieži iet uz medībām & vai kaut kas gadās arī? Ko vēl tur var medīt? Te būs – ķenguri, es nezinu – varbūt pīles arī var šaut, un lapsas! Bet ko ar tām var darīt? Man bij jāiet atkal uz vienu mūsu dāmu partiju, bet taisni tai vakarā man iznāca baby sitting pie Pat + Gary, es aizgāju bebysitting un tur arī bija maza partija – ēdām kūkas ar kafiju, kad šie abi un viņu viesi, kāds vīrs un sieva un vēl viena dāma – visi pārnāca atpakaļ no tās izstādes atklāšanas, uz ko viņi gāja, un kādēļ man bij jāpaliek pie Pat Justines un vēl arī to viesu meitenes, kas bij mazliet vecāka, kā Justina. Man nekādas grūtības tur nebija, ap 1 a.m. atveda mājās, nopelnīju $3.-. Izlasīju Sartra romānu The Age of Reason tikko. Paņēmu no bibliotēkas vēl kādu Sartra grāmatu, kad lasa tad jāizlasa no viena autora vairāk grāmatas, kā kaut ko var par viņu saprast. Viņa Sartra Nousea kādreiz lasīju franču valodā – un varbūt ne visai labi izpratu, to pārlasīju otreiz angļu valodā. Sartra grāmatas man liekās gudras un arī interesantas, bet viņa tēlotos cilvēkus es nevaru iemīlēt, ar Camu otrādi, tur es pieķeros katra viņam tēlotam raksturam. Pati neko patreiz neesmu rakstījusi – bija jāpabeidz tas izšuvums uz pant suita jacketes – man Nicmane uzšuva (kind of linen, bet nav linen) zelta dzeltenā, patumšā, krāsā, un priekšā ‘ielocītā rakstā’ latv. izšuvums ar brūnu diegu. Varbūt ir o.k. – bet man iznāca briesmīgi liels darbs ar to – drēbe mazliet par smalku lai skaitītu diegus šujot, un es šuvu uz ‘kanvā’, bet ne uz īsti kanvā – paņēmu gabalu smalkas gardīņu drēbes, kas man bija, un uzšuvu uz tā – iznāca labi, bet – nevar izvilkt neviena vienīga diega – tas ir nylons, smalks un lai gan izskatās glīti, vienkārši saausts – ir salīmēts tā kopā, ka pilnīgi neiespējami vilkt no auduma ārā kādu diegu – tā kā man zem šuvuma bija tas baltais pamats, tā gardīņu drēbe, kaut kā jādabū ārā – tad divi dienas griezu ar šķērītēm un plucināju ar pinceti – un beidzot nu esmu galā, pārgriezu tikai divās vietās diegu šuvumā, to var viegli ielāpīt, drēbi – thank heavens – nepārgriezu, gāju pirku vismazākās nagu šķērītes, ar ko griezt un knibināt ārā. Pa to laiku es divus tādus rakstus būtu uzšuvusi – bet tomēr kaut kāda ‘kanvā’ man vajadzēja, tā laba mācība — ja vēl kādreiz ko tā šūšu – zinu, ka jāpērk īstais kanvā, kas tā austs, ka viegli izjaucams pa diegam vien. Šo svētdienu man jābrauc uz Sidneju uz rokdarbu izstādi – un fashion parade – man ar to zelta pantsuitu jāpiedalās tai parādē! Nenokrītiet sēdus no pārsteiguma! Nu Laimona mamma jau arī pagājušā gadā modelēja – prāta jau man nav, man gribējās, lai to linu pantsuitu man pašuj – un es apsolījos – labi, labi, es iešu modelēt, bet ka nu jāiet, tad dūša ir papēžos. Bet – tur ‘modelēs’ visādas resnas dāmas – tas ir tikai – parādīt, kā uz kleitām var likt latviskos rakstus, un kas nu tur par lielu publiku tai rokdarbu skatē – droši vien lielāko daļu pašas madāmas. Man nu būtu jānokrīt svarā – bet Newcastlē ēdām un dzērām ka nu, un te tagad ar to slimošanu un šūšanu esmu maz kustējusies un tā, arī lai maz ēdu – tievāks nebūšu. Neesmu extra resna, bet tā vidēji, vairāk, kā pēdējo reiz kad redzējāmies Toronto… Vai esiet rakstījuši Jašam + Almai? Nezin kā tiem veicies ar ‘mūsošanu’?

Pirmdiena, 15. novembris, 1971.

Lietus un vējš un mājā nav neko ko ēst, bet negribas līst ārā un meklēt… Vakar biju Sidnejā uz Rokdarbu Kopas izstādi etc. Nodemonstrēju savu pantsuitu un jutos kā varonis [right] – parādīju ka man nav ne no kā bail. Nevienam jau neteicu ka to darīšu un daudzi kas mani pazīst bija pārsteigti – Gailīša kundze kaut kur sāka skaļi aplaudēt, kad es stāvēju uz paaugstinājuma un es viņai droši uzsmaidīju un tas man ļoti palīdzēja ‘graciozi’ un uz kājām neskatoties kāpt nost un soļot ārā. Man bija īsi apgriezti mati, varbūt mazliet par brūnganiem iekrāsojušies, vairāk varbūt vajadzēja sirma spīduma, bet mazliet jau bija, un krāsa piestāvēja zeltainajam tērpam ar brūngano izšuvumu – visi teica ka ļoti skaits. O.K. Svīdu jau nepatikšanā kamēr tiku līdz tai modelēšanai, jo ļoti nepatika ka bij jākāpj uz 4 pakāpienu paaugstinājuma zāles vidū, teica ka būs jāiziet tikai zālei cauri – nu es pakāpu 2 pakāpienus un tad jutos pietiekami augstu – apgriezos, pastāvēju, kamēr uzsmaidīju Gailītei – un prom. Gados es droši vien biju vecākā, bet resnākā bija pati Modiste – Aina un tad vēl 2 bija, ko nezinātāja Merija skaitīja kā ‘mana vecuma’ dāmas, to vienu nepazinu, bet tā otra – bija jaunā Siliņa sieva Ilze. Un jāsaka – viņa neticami novecojusi, mazākais ātri uzskatot – matos kušķis sirmu pinku un seja pabāla un nogurušu skatu – bet viņa tak nevarētu būt vēl 40 gadus veca un tā pati Merija, kas viņu ierēķināja manā vecumā, ir ap 45-50 gadi. Man bija 2. numurs iziešanai – un tas bija labi – ātri garām un sākumā vēl publika nav tik kritiska – tā kā tas trakums man izdevās. Tas pantsuits man pašai arī patīk – bet nezin vai neburzīsies sēdot.

Sākumā satiku Gulbergu (tas manu uzstāšanos laikam neredzēja, jo aizgāja mājās agrāk) — un bija jāpieņem ne tik glaimojoša atsauksme par to manu uzrakstīto lugu – pēc viņa domām to nevar uzvest, par garlaicīgu, par neizteiksmīgiem raksturiem, par maz darbības – un neder mūsu publikai. Zināms tas mani neiepriecina – bet arī neskumdina, zināju, ka taisni tā var būt – kā viņš teica – bet ticu arī – ka tur ir vairāk laba iekšā, kā viņam liekas un, ka pārstrādājot ilgāk, es jau to steidzu, varbūt kaut kas tur būs iznācis – jo tas tas teiciens „jārēķinās ar mūsu publiku” un „aktieriem ļoti daudz tur jāliek klāt izdomas, raksturu izveidojot” – tas liek domāt – ka tie lugas trūkumi ir gandrīz man patīkami, asumus var pielikt klāt – Bet to lugu es patreiz kādu brīdi neaiztikšu – varbūt pastrādāšu pie otras tēmas, kas man domāta, un ja neizdosies lugas veidā ko uzrakstīt – viņi var lasīt stāstus un dzejas un pielikt kādu skatuvisku izdomu klāt – tikko lasīju (pie Freijiem) kādā Latvijas žurnālā, ka tur ir teātris sagatavojis dzejnieka vakaru – inscenējot tā dzejas, tikai – dzeju. Es tā dzejnieka dzeju zinu, man māsa atsūtīju grāmatiņu – viens no jaunajiem, bet ne kāds kas uznācis ar ļoti lielu spožumu – taču nekas, viņš varbūt tiks diezgan tālu. Kad es par to ieminējos Gulbergam – atkal tas „bet mūsu publikai…” viņi paši ir izaudzinājuši – tādu nezvēru…

Satiku Laimona Mmm. Sākumā viņa likās ļoti nobēdājusies – visi viņu pušijot pie malas, bet vēlāk viņa rosījās gluži priecīga un izskatījās very good, varbūt atbrauks te, vēlāk.

P.S. Kad nu reiz vēstuli rakstiet – tad gan labi garu, par visu kā iet??
Xx M.

Mani aizveda un atveda kāda no šejien. latv. ģimenēm, savā lielā mašīnā (tur bija klāt arī Rudzāta kundze) un tas bij viegls un labs brauciens.
Mīļie bērniņi, sargājiet savu veselību! Redzēju vairākus agri novecojušus. Kaupmanis ļoti sabojājis acis – draud aklums. Traģiski. Sargājiet visu kas jums tagad jauns un vesels. Visu labu Jums.

Xxx M.

Tikko par Sartru lasīju kritikā (Maurice Nadeau) „… our minds may be interested, but our hearts remain unmoved…” Savādi, ka tas ir ko es domāju…

——————————-

21 Nov. 1971
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid and Clive,

[…] … meantime here is a quote from Mum’s last letter (sorry Clive… get out that “Latvian without tears”…) … I think it’s just great… I don’t think the Latvians are being any more moronic than usual… I think it’s Mum who’s been doing a lot of thinking (starting with Godot) (but not stopping there) and, also partly through Godot, discovering more vividly than ever just what loud-mouthed ignoramuses the pillars of L. society are… [from Erna’s letter of 4 Nov.]: “Newcastlē apmeklēju arī Svirska kundzi – tai dēls maisās pa visādiem mītiņiem un taisa speech un latvieši domā ka viņš jau komunists, krīt virsū arī Svirska kundzei, ka tādu nelabu dēlu uzaudzinājusi, — latvieši pavisam latviski uzvedās, paši dzer un nedara nekā, bet ja kāds politikā pamaisoties kādreiz neizrunā pa prātam, tā elle vaļā, tāpat kā ar to Godot – ēd sarkanu burkānu – komunists! Kāda latviešu dziedātāja turējusi savā koncerta laikā sarkanu lakatiņu rokā (bijis tikai rozā gan…) – komuniste!

Avīzē iekšā visādas sūdzības un pamācības un žēlošanās…”

Meantime nothing new here… […]
Lots of love, I & L

———————

21 Nov. 1971

Dear Mum,

[…] Esmu pašlaik viena mājās — Laimons ar Garth atkal medībās. Bijuši gandrīz katru weekendu, bet pēc tā mūsu pirmā “buck” (moosis tas nebija), nav nekas gadījies — redzēti gan ir, mooši un brieži. […] Tā tava adītā sarkan-oranžā vesti ļoti laba. L to uzvelk pāri citam un tad ir ļoti labi saskatāms — galvā spilgti oranža cepure — drošs ka neviens cits mednieks šo nenoturēs par moose!!

Man nekas liels nav pretī pašlaik ka šie prom — tagad kad ir mašīna, neesmu pie mājas piesieta — aizbraucu nopirkt avīzi un nedēļas ēdamo — Pagājušā weekendā aizbraucu uz pilsētu. Bija gatavas jaunās brilles (mazliet stiprākas kā vecās — sola ka derēs 20 gadus) — paņēmu tādas modernas ar šauru šauru metāla rāmi — izskatās OK un bērniem protams patīk. […] Pie tās pašas reizes aizgāju uz Art Gallery apskatīt Eskimo skulptūras (akmens, koka un valzivs kaula) — Man liekas ka Tev reiz aizsūtīju kalendāri ar bildēm — Anyway, man ļoti patīk. […] Diezgan liela izstāde — salasīta no visām malām — ceļos ārzemēs — Parīzē, Leningradā, Maskavā un citur — nākoš gad šai laikā būs Londonā — jāraksta Dzidrai lai aiziet.

Labi dzirdēt kā Tu tur uzstājies ar pant-suit modelēšanu! Jolly good!! Un man sevišķs prieks par Tavām piezīmēm iepriekšējā vēstulē par tiem mūsu “latviešiem” ar viņu “komunistu” būšanu. Man nekas liels tiem latviešiem nav pretī, bet tai pārspīlētai komunistu meklēšanai gan it — lai ir pret — nav jau jābūt par — bet ar prātu!! Un kad sāk lakatiņos un burkānos komunistus redzēt, tad paliek smieklīgi — nezinu kādu politiku tas Svirska kundzes dēls taisa — bet ja jau latvieši tūliņ sauc par komunistu tad droši vien kaut kādā veidā “sociālists”, kā lielākā daļa jaunie, aktīvie, kas mazliet par kaut ko domā — un sociālists un komunists nav viens un tas pats — tad jau tiem pašiem mīļiem latviešiem vajadzētu turēties pretī pensijām un medical fondiem un brīvām skolām utt — bet varbūt ka viņi patiešām tic ka bagātie tam visam no savas žēlās sirds sagādā naudu — Anyway, lai kasās — viņi dažreiz ir ļoti stupid un ļoti boring!

[…] Tikko pārbrauca Laimons — atkal tukšā — un stīvs — esot noīrējuši zirgus — un jājuši visu dienu — bijis ļoti nice — saulains mierīgs.

Man nekādu complaintu nav — esam abi veseli — ļoti gaidu Ziemassvētku holidejas — tikai nedēļa un pāris dienas — bet labas arī tās […]

Lots of love no mums abiem,
I & L

————

Pirmdiena, 29.11.71.

Mīļo Inīt un Laimon,

Nu gan bija liels prieks par jūsu vēstuli, tā gribējās zināt, kā jums iet, nu, liekās, grūtākais šī gada laiks būs pāri jums. Man, pirms ziemsvētkiem ir uznācis liels slinkošanas periods – nekā patreiz nerakstu, pa dzejas rindai jau tāpat vienmēr nāk klāt – dienas piezīmēs, bet gan jau atkal sākšu kaut ko. Patreiz cītīgi lasu gudras grāmatas – lasīju par franču noveli pēc 2. pasaules kara, tas jālasa otrreiz, man nekas nepalika prātā – varbūt mazliet par Sartru… Sāku tagad lasīt – par Dag Hammarskjöldu, vispirms izlasīju (and ‘enjoied’ very much!) viņa grāmatu, kas ir piezīmju veidā, ļoti īsi, koncentrēti viss izteikts, es domāju ka viņā daudz dzejas un protams – dzīves filozofija, reliģijas, resp. Dieva atrašana un dzīves nozīmes atrašana, viņa personīgā dzīvē, viņš neuzspiež citiem savus atklājumus, runā tikai pats par sevi. Šī grāmata saucas Markings (ceļa zīmes). Tagad izlasīju kādu grāmatu – par šo H.Damm. [D. Hamm.?] grāmatu un iesāku atkal vienu. Šī otra grāmata iesākas ar piezīmi, ka Daga Hammerskjolda ‘Markings’ esot katram mājās, to izlasījusi esot ļoti maz cilvēku un – kaut ko no tā sapratuši vēl mazāk. Oh, geee! Esmu viens no tiem, kam pašam gan nav šīs grāmatas, bet kas to esmu izlasījis, enjoyīs very much un – sapratis arī quite a lot. Jo, kad es lasīju zviedra Gustaf Aulen’a grāmatu par Markings – es biju pārsteigta pati par savu labo šīs grāmatas izprašanu, pat to es biju atklājusi, ka viņa ļoti slikti tulkota no zviedru valodas, pat kreņķējos par to un daudzās atsevišķās vietas taisni bija tās, ko es atzinu tulkojuma vainu, ja nevarēju domai īsti pievienoties. Tas nu bij ļoti flattering priekš manas pašapziņas. Šis Dag Hammerskjöls bija kādreiz UN Secretar-General, (kā to angliski sauc) un viņš strādāja ar sevišķiem panākumiem un nositās lidmašīnas katastrofā 1961.g. Tā kā tā bij laikam gandrīz privāta lidmašīna, ļoti nedaudz personām, vai pat vienai – 2, tā laikam palika neskaidrs – vai tas ir tīrs nelaimes gadījums vai atentāts. Šī D. Hamm. Fotogrāfija bija Parīzē Unesco mājā, un es tur skatījos uz to, kamēr Tu Inī, paliki nepacietīga, bet man viņa seja likās ārkārtīgi pievilcīga un tur es nekā nevarēju darīt, un viņa man atgādināja citas sejas, kas manā dzīvē bijušas mazliet nozīmīgas, kādreiz jaunības dienās. Domāju, ka tā tikai tāda ārēja parādība, un man nevarētu būt nekādas daļas ar viņa domām, bet izlasot viņa grāmatu, un grāmatas par viņu, man liekas viņš ļoti liela, vienreizēja persona un varbūt tādēļ, kā ziemeļnieks – man saprotams un tuvs.

No Dzidras emu saņēmusi vairāk vēstules – visādas domas un problēmas – kur kādreiz īsti settlīt down? Vai iet kādā artschool? Etc. Bet visumā – kaut kā viņi ir iesākuši dzīvot un noturas ar savu dzīvokli un darbiem o.k. tikai – domā, ka pelna ļoti maz, jo Anglija nu laikam ir tāda nabagu zeme tagad. Mums ir atkal uznācis auksts laiks – īsti traks vējš un īsti auksts, lai gan ir bijušas siltas un karstas dienas arī. Šīs pāris nedēļas pēc tam, kad biju Sidnejā, ir aizgājušas ļoti klusu, neesmu satikusi ne savas Woll. dāmas neko. Drīz būs laikam kāda sanāksme – (ēšana iedzeršana), tad jau satikšu, bija domāts, ka varbūt pie manis būtu labi sarīkot vienu kafijas (bez lielas ēšanas) vakaru, un ielūgt arī Sidnejas rokdarbu kopas priekšnieci Palava kundzi, to jau Sidnejā runājām, bet – nav bijis izdevības ne ar vienu tikties – un droši vien, kā nāks Ziemsvētki virsū, tā katrs būs savās personīgās partijās, tā ka man nezin vai tagad iznāks rīkoties. Es arī neko sevišķi nekāroju, kā būs tā labi.

Neesmu arī par svētku svinēšanu neko domājusi – Ida solīja atbraukt, vēl nav bijusi. Varbūt iznāks atkal braukšana uz Newcastli… Svirsku Aldis ir runājis TV par komunismu un kaut kādā vietā laikam izteicies ne tik gudri, un ta visa tā viņa vaina, bez tam viņš diezgan aktīvi ir rīkojies un rīkojoties arvien vēl politiskās padarīšanās – bet viņš pats domā, ka viņš ir pret komunismu, bet viņš neslēpjas no komunistu biedrībām un izdarībām, taisni maisās tur iekšā, runā un darās kā nu māk, bet latvieši domā, ka ja pret komunismu – tad jāuzstājas tikai liberāļu vakaros un nekādos strīdos ar pretējiem nedrīkst ielaisties. Es domāju, Aldis varbūt izdara visādas dumjības, bet viņš ir jauns, izglītots (beidz Uni, ar visādiem honoriem), ir nepacietīgs, bet diezgan labs un eager savu domu izteicējs – taisni tāds mums derētu, kas kaut ko arī zina par šejienes komunisma ‘šūniņām’, un to tuvumā darbojoties viņa pretdarbība būtu daudz spēcīgāka, nekā turoties pa lielu gabalu un skrienot sāņš no katra sarkana kabatas lakatiņa…

Nu ar to modelēšanu man izgāja o.k., un man pašai bij par to laba dūša, ka es – uzdrošinājos – piedalīties tādā nevisai ‘cienījamā’, vai kā to nu lai saka, varbūt ‘cienīgai dzejniecei’ nepiemērotā vietā! Bet taisni to es gribēju, parādīt, ka es esmu great enough darīt kā man patīk, un Aina (tā modiste – kas ir te technical colleg beigusi gleznotāja) mani bija ielikusi kā otro, starp savu meitu un otru jaunu meiteni, kas sāka to parādi, tā iznāca, ka tas bija no manas puses kā tāda labvēlība šo jauno meiteņu izdarībām, kas nebūt nav tādas, kurās vecākas dāmas nevarētu piedalīties, un no otras puses visas latviešu nama izdarības ir puslīdz vērtībā vienādas, visiem pieņemamas, vai nu tā ir ‘modes skate’ rokdarbu, mākslas izstāde etc. Man varbūt mazliet kož kaulā, ka mana luga nav atzīta par īsti derīgu, bet es jau pati zinu, ka viņai vēl vajadzētu daudz klāt piestrādāt, lai to varētu likt uz skatuves, jo ir iespējams, ka citi vēl mazāk to var izlasīt, ko es tur gribēju teikt, nekā es pati. Ir jāatklāj vairāk, nevar par daudz lakoniski, īsi izteikties, tā kā vis lasītājam pašam jāgudro… Par to Eskimo izstādi, varbūt te to arī varētu sagaidīt – dažreiz jau šurp arī kaut ko retāku atved. Ko domājiet pa ziemsvētkiem darīt? Maz jau gan to dieniņu tad, brīvu būs, tās tā īsti jānoslinko, tieši – kā patīk pašiem…

Pa tik īsu brīvlaiku jau daudz nedrīkst enerģiju iztērēt – jādzīvo priecīgi un bezbēdīgi, ar tādām iešanām un tādiem ciemiņiem, kas neapgrūtina. Labi ka tev Inī, būs 2 brilles, ja tāda lieta uz acīm jānēsā, tad jau labi, ja tāpat kā drēbes kādreiz var apmainīt arī to, tāpat jau saules brilles katru gadu valkā citādas, tad tās kas ilgi jāvalkā arī var būt šad tad apmaināmas. Te mums jau ir vasara, lai nu dažreiz vēl auksts – staigā hotpansuitos meitenes, ar sandalēm kājās, kam smalkām ādas lentītēm notītas kājas līdz ceļiem, kā seniem grieķiem – izskatās ļoti gorgeous, kas skaists pats. Garās kleitas arī ir, bet midī neko neiet, pat vecenītes arī nevar pierast laist kleitas malu pāri celim…

Tu Inī, saki ka vēstules rakstīšana prasa enerģiju – man Tu varētu rakstīt šad un tad pa teikumam, kamēr vēstule pilna – un nemaz nedomāt – kā tu uzraksti, katrs vārds labs. Bet – zinu jau, kā ir, kad laika maz un darba lietas stāv uz kakla. Tu saki, ka vispār nav enerģijas – kad visu iztērē – daudz jau nevar palikt pāri pēc skolas, bet – es tūlīt ar ēdienu padomu – sorry, bet nevaru nociesties: ēd medu! Newcastlē viena famīlija (nursery owners – Vilks) tie teica, ja viņi neēstu medu, viņi nevarētu izturēt savu business – viņiem stāvēja tāds pods medus uz galda un karote klāt, kurš nāk no lauka piekusis, tas tūlīt ieņem medu! Viņi dzēra arī visādas zāļu tējas, no Vācijas, arī es nopirku dažas – reimatismam un nerviem – bet vai nu es tās tējas sataisu par stiprām, vai neesmu vispār medicīnas lietotāja – kā es sadzeros tās tējas, tā man rādās nebeidzāmi sapņi, droši vien tur klāt ir visādas stipras miega zāles, vairāk kā kādas ko izārstējošas medicīnas, es vēl arvien ‘šad tad’ dzeru kafiju, lai arī mēģinu dzert to mazāk, medu lietoju viscauri cukura vietā.

Visu labu Jums.
Xxxx M.

P.S. Labi, ka Laimonim der sarkanais puloveris – bet – tā tur viņiem gan tad ir – ka tie meža dzīvnieki arī tos medniekus pamana pa lielu gabalu un ‘pazūd krūmos’, lai arī tie laikam vairāk pēc trokšņa un smakas uzzina mednieku, tomēr, spožu krāsu droši vien pamana. Bet ko darīt – no cilvēkiem jāuzmanās vairāk kā no zvēriem.

——————–

Otrdien 7. dec. 1971.

Mīļie bērniņi!

Kā iet? Es sapnī redzēju, Inī, ka Tu ļoti smagi strādāji: dzini pilnas ‘tačkas’ ar tādām kā izravētām zālēm un smiltīm, augšā pa ļoti stāvu kalnu. Un tā darba uzraudze bārās, ka neesot pareizi braukts ar to tačku, vajagot pa mietu galiņiem to uzvadīt augšā! Varbūt tāds sapnis rādījās tādēļ, ka vakar vēlu pabeidzu lasīt kādu grāmatu, kur rakstīts par nacistu (vācu) koncentrācijas nometnēm, čechiem, žīdiem, komunist. vāciešiem etc. galvenais – gan par Kafkas mistress – Milenu Jesensku. Nedomāju, ka tā sevišķi labi uzrakstīta grāmata, bet šādas tādas ziņas tur ir, paņēmu nejauši no bibliotēkas. Ceru, ka to tačku būsiet jau nu līdz svētkiem kalnā uzdzinuši un tad varēsiet mazliet atvilkt elpu! Neesmu jums neko sadomājusi uz svētkiem aizsūtīt – Dzidrai aizsūtīju vienu pāri mokasīnu un vecas vilnas zeķes… Jums mokasiņus droši vien var labākus dabūt kaut kur no Eskimosiem, vai? Un jūs vienmēr stāstiet, ka tur auksts nav. Varbūt, ka ir arī?

Man Ida bija ciemos sestdien – tikai piebrauca, kopā ar savu friend (no Melburnas), kādu vecāku kundzi, šveicieti, paņēma mani līdz, uzbraucām tepat skaistajā Mt. Keirā, kur var redzēt visu Saust Coast – un tur Ida cepa steiku un vārīja tēju, mēs meklējām žagariņus, malka jau tur ir sagādāta, tagad visas picknic vietas ir ļoti labi izbūvētas ar mūra uguns kuru vietām, dzelzs restēm kur cept, un sazāģētu malku – un šie laukumi tiek būvēti plašāki un plašāki, jo svētdienās visi cep savus steak un sousage kaut kur ārā. Sestdien vēl nebija daudz cilvēku, bija ļoti skaista diena, Sauth coast tiešām izskatījās neticami skaists – viss savijies kopā ar zilu krāsu – kalni, jūra, zeme, mākoņi (ēnas, kas no mākoņiem slīd pār zemi un guļ jūrā…) – burvīgi. Mēs paēdām, izskatījāmies, nobraucām lejā un padzērām pie manis kafiju, es parādīju savus izstrādātos rokdarbus uz kleitas un panstuita – un mani ļoti uzlielīja, protams… Un – varbūt Ida mani aizvedīs uz Melburnas kultūras dienām! Viņa ar kādu citu friend, Elleonora, arī sviss, ko es esmu kādreiz ar Idu satikusi – brauks uz Adelaidi – un mani varēs (laikam) paņemt līdz Melburnai līdz. Atbraukt mājā es varu ar busu, vai vilcienu, vai varbūt kādu latviešu mašīnu (ja tie nebūs ļoti piedzēruši, tagad ar to jāuzmanās, ar ko brauc mašīnā). Man gandrīz būtu ieteicams uz Melburnu aizbraukt – vēl satikt cilvēkus, patreiz es mazliet esmu literāri atdzīvojusies – esmu šo to rakstījusi avīzē, dzejoļus, ceļ. piezīmes un mana Becketa tulkošana kaut kas arī bija, tā kā nav ļoti kauns rādīties, un viss ir sašūts, tā kā es esmu arī pieklājīgi apģērbusies. Nopirku arī lietus mēteli ($29.-) tas ir ļoti tumši brūns, piestāv pie visām manām lietām un ir viegli lietojams, ne tieši tikai kad lietus līst, bet var paķert līdz arī šad tad. Nupat mums ir lietus dienas (un ziņo, ka svētku laiks var būt lietains) tad ir ļoti labi, ka var uzmest mēteli un tik pat droši izskriet šopīt, kā sausā laikā.

Trešdien, 8. dec.

Vakar biju uz mūsu dāmu grupas dzimšanas dienas partiju pie priekšnieces Sidorenko kundzes – nezināju, ka tā dzimš. dienas partija, bija jau arī ļoti maza un tikai – kafija, maizītes un kūka. Tur redzēju mūsu Modelēšanas fotogrāfijas – dūša man ir bijusi to izdarīt, bet nekādas lielas vainas nav. Vispār, kā jau tūlīt bij redzams, Wollongongas sievieši noturējās ļoti solīdi savos ‘sniegumos’, Sidnejietes nebija tā sagatavojušās, izņemot vienu kundzi, kas modelēja austu, bet modernu tērpu. Tā nu Ainiņa ļoti apmierināta, bet man par suit’u prasa tomēr $10.- par šūšanu, nav jau nemaz tik labi bikses pašūtas, bet zem tā augšgala ir o.k. un tas ir pašūts labi. Drēbe – izskatās ļoti spīdīga, bet ir – lins, (mixture) bet laikam jau burzīsies, nu tur neko nevar darīt. Par braukšanu uz Melburnu te neviens, no mūsu grupas, nedomā. Man jāturas, ja varēšu tikt līdz ar Idu. Mūsu dāmas arī – sašķēlušās! Tur jau visu laiku bij šādas un tādas nesaprašanās, sevišķi ar vienu kundzi, varbūt viņa bija vainīga (neziedoja naudu cik vajag, negribēja rīkot partiju etc.) bet viņai par to pārāk asi un nezolīdi uzbruka visas dāmas, sevišķi Rudzāta kundze, tā kas mani vienmēr savā mašīnā visur aizved – bet viņa ir, tas ir – var būt ļoti prasta, kad labi, tad labi, un tas labi arī ir ļoti atkarīgs no tā, vai ar to personu, ar ko viņa ir laba, viņai pašai ir izdevīgi tas, būt labai – ja kaut kas vairs ‘neatmaksājas’ (sevišķi jau goda ziņā) tā iet vaļā otra puse, un tā ir parupja. Man ir jāuzmanās – tikko kas neštimmēs – visa draudzīgā izturēšanās un sevišķi jau runāšana, būs jānožēlo. Tagad tās vienas kundzes vīrs, atskrējis uz dāmu sanāksmi (kurā es nebiju) un visas pamatīgi izlamājis un izsunījis, un tā dāma (Peterson laikam to sauc) vairs mūsu grupā nenāks un līdz ar to tur ir vēl citas, kas arī jau tika visu laiku ‘nosodītas’, par visādu ‘nepareizu uzvešanos’ – (tikai pastāvīga un brīva, tā bij no manas puses apspriežot, bet varbūt mazliet naiva) – un tās arī ir tā kā atsalušas no tā vidus kodola – tā kā iet vaļā neizbēgamā – naidošanās. Man gandrīz liekas, ka lielā daļa tur vainas ir Rudzāta kundzes rupjai, asai un valdonīgai runāšanai, lai gan viņa nav priekšniece, viņa izkliedz vienmēr pirmā visus norādījumus un apvainojumus – jā tā nu tas ir.

Tā kā man daudz nav kur iet – es turpat vēl turēšos. Norunāju – ka aiziešu pie Sidorenko kundzes nākošnedēļ un mēs kopā cepsim piparkūkas, man nav receptes, viņai nav palīga – un es domāju, ka ar to kundzi mēs nesanīdīsimies, man piparkūkas derētu paņemt līdz uz Melb. tad nebūtu dāvanas jāpērk.

Nomirusi pēkšņi ar sirds trieku dziedātāja Pijols kundze, viņa dzīvoja Sidnejā, kādreiz brauca uz Newcastli dziedāt Dzintara kopai, es reiz to pavadīju, labi dziedāja tautas dziesmas, bet bija izvēlējusies dziedāt arī walsing Matilda un vēl tādas pāris Austr. dziesmas – un mums pēc ļoti labi izpildītajām tautas dziesmām, tās izskanēja tā – ne šā ne tā. Viņas vīrs bij kreņķīgs un dusmīgs visu vakaru uz viņu – „izskrējusi – vai izkritusi – kā caur jumtu” – viņš teica, bet es tur arī biju mazliet vainīga, vienā no tām garajām dziesmām aizmirsu kur tur tās rindas jāatkārto, un šā un tā viņu tur ‘ķerot’, viņu varbūt sabaidīju, un viņa nenodziedāja tik labi jo tās dziesmas bij bezgalīgi garas. Es gan tam Pijols kungam teicu, ka tur bij mana vaina daudz klāt, bet viņš tik pūt par to sievu, ka nekad nezinot kad diezgan… Tā es domāju – sava taisnība viņam bija, bet to viņš varēja iepriekš teikt – cik gari dziedāt, ja viņš to zināja, kad iziet ne tik labi, tad klūp virsū. Viņa laikam bija ļoti labsirdīga un mazliet ar to dažreiz iznāca (kā jau parasti…) tāda plain. Viņa auda jostas un kakla saites un grāmatu zīmes – un nupat rokdarbu izstādē, viņai bij ļoti skaistas, daudz un dažādas mantas un viņa turpat sēdēju un auda. Mēs ar Laimona mammu piegājām un priecājamies, un gudrojām – vai nopirkt un sūtīt jums, ‘šlipsi’ un jostu? Bet – nenopirkām tūlīt, varbūt Laim. mma vēlāk nopirka. Tas savādi – pāris nedēļas atpakaļ redzēt cilvēku dzīvu un veselu strādājam savu darbu – un te jau saka: apglabāts, zem zemes. Bērni – nedariet pāri savai veselībai ar darbu, nekreņķējaties, ja kaut kas neiznāk, tā kā domāts – priecājaties un nekad neaizmirstiet, ka jūsu sirds un rokas un kājas un viss cits ir kā tādi kalpi (slave) jums doti, kas izpilda visu ko jūs tiem liekat, kamēr tie var… Tādēļ – jums pašiem tie jāžēlo un jākopj, un nav par daudz jāapgrūtina, dažreiz visādu nieku dēļ. The life has hundred ways – ja kādreiz neiet vienā vietā tā kā sadomājis – varbūt tas nemaz nav tas īstais, tas labākais veids, kā tam jāiet, varbūt tas, kā pagriežas kas citādi, vēlāk izkārtosies par labāko.

Un – nekārojiet būt too – perfect. So I am preaching… lai jums labi klājas, smile…
Xxx M.

P.S. Jocīgi ir – dažus bērnus vecāki dzen un dzen – lai strādā vairāk – Jūs esiet jātur, kā ātri zirgi, lai neskrien tik traki…

————————-

[Xmas card]

Mīļie bērni!

Ceru, šī vēstule atradīs Jūs pie labas veselības, (burt. tulk. – hope this letter will find you at a good health etc.) ko arī par sevi visā pilnībā varu ziņot. Izņemot to, ka svētdien saulē mazliet par pamatīgi apcepu…

Nosūtu Jums muļķīgās modelēšanas bildītes, es jau nebūtu apņēmusies, ja zinātu, ka jākāpj uz ‘trepēm’, teica – tik iziet caur zāli – anyway, es to izdarīju (augstāk par 2. pak. nekāpu), tas pantsuits ir no lina (ersatz) bet spīd uz foto par daudz. Nu tas bij joks un ja kāds mani par to nosoda – O.K.

Vakar biju pie Sidorenko kundzes (mūsu dāmu priekšn.) un sacepām piparkūkas, bij laba mierīga ciemošanās un strādāšana. Viņai grūta dzīve – vīrs dzer ļoti un ālējās visādi, bet 3 lāga puikas ir kas palīdz mammai un cīnās paši pa skolām. Sestdien iešu uz dāmu ziemsvētku partiju. Un tad – 27. dec. taisos uz Melburnu, gaidu vēl vēstuli no Kreišmanes – labprāt tur apmestos (jo nezinu – kur citur?) un arī domāju – tur būtu interesanti parunāt, jo tā mazā viņas meitene Baiba – tagad ir liela, studē un tā ir pārtulkojusi manu grāmatu angliski. Gribētu dzirdēt – kādēļ viņai to patika darīt.

Neesmu patreiz neko labu uzrakstījusi. Bet ir pēd. mēn 3 dzejas avīzē no agrākām. O.K.

26. dec. Ida solās atbraukt un paņemt mani līdz uz Sidneju, lai 27. agri var izbraukt uz Melb. Ceļā vienu nakti kaut kur kampīsim. Tā tad man ļoti bagāti svētki paredzami (piparkūku kārba līdz…)

Naktī sapnī redzēju atkal ka auklēju Jūsu baby un tas tikai 6 mēn. vecs sāka ar mani skaidrā latv. valodā runāt. Nākotnes ainas rādās…

Mums karsts laiks ar lietu un pavēsu vēju mainās.

Ceturt. 16. dec.

Iet dienas tādas aukstas un lietainas. Nav vēstules no Dzidras. Nav arī no Kreišmanes – bet braukšu…

P.S. Uz bildītes var redzēt Laimona mammu!

Vēlu Jums labus, jaukus, silti mirdzošus un priecīgus svētkus!
[Merry Christmas and may all your dreams come true]
Laimīgu, bagātu ar visām labām lietām Jauno gadu!
Mum.

————————-

17.12.71
[Postcard]
[Eskimo artist, West Baffin: Sharni — bird with ears, two little birds in front, all going sideways]

Dear Mum,

Nezin vai saņemsi laikā — bet ja nesaņem tad paklausi un noteikti brauc uz Kultūr Dienām — un ja trūkst nauda atsūti telegrammu — Ceru šo weekend (pēdējā — vēl pēc tam 3 dienas un tad 11 dienas brīvas) uzrakstīšu vēstuli — bet tā jau vairs pirms svētkiem neaizies — so Merry Xmas Tev! Laimons saka ka jūnijā brauksim mājās — vai palikt vai ciemos vēl nezinu — bet anyway, tad droši vien neiznāks nekāda Kultūr Dienu braukšana — so brauc! Lots of love,
Inese & Laimons

——————

18. Dec. 1971

Dear Mum,

[…] Man vēl 3 dienas skolā — bērni visi grib mācīties svētku dziesmas un vācu klase grib taisīt partiju — un tā viss mans weekends aizgājis meklējot un rakstot dziesmām vārdus un klausoties plates un organizējot visādus niekus priekš partijas — Tas viss very nice un labi — bet laiku prasa…

Ceru ka Tu aizbrauci uz Kultūr Dienām!

Mēs domājam jūnijā braukt mājās — bet Laimons domā ka būs vēl tad atkal uz kādu laiku jābrauc vēl šurp te — viņš uzsācis visādus business deals te, kuri viņš domā labi izdosies, bet būs vēl kādu laiku jādzīvo te.

Man nekas nav pretī — te strādāt es varu arī labāk — un ja būs mazie, tad var dabūt darbu kā papild skolotāja (kad kāds slims) — un tā strādāt tik dažas dienas…

Un plānojam (ja izdosies) varbūt kādu mazo uz nākoš gada beigām.

Un tad, ja Tu gribētu, mums braukt līdzi šurp, tad būtu man baby-sitters — bet tas tik ja Tu gribi — par to visu vēl varēsim gudrot un runāt kad būsim mājās (un vēl nemaz nezinu vai tāds baby iznāks!!) […]

Lots of love Tev,
Inese un Laimons

———

12.71
[From Inese to Dzidra]
[Xmas card]

[…] …At the moment we’re thinking of heading home in June — for a visit probably — L. has all kinds of business deals going here & wants to come back for them — for a while anyway — and I don’t mind, so that may be what we end up doing — Planning maybe an offspring end of next year (if can manage one!!) And have vague thoughts of maybe bringing Mum out here with us — if she wants to — but all that is just thoughts at the moment — nothing definite yet — Lots of love to you both.

Merry Xmas to you both!
Inese & Laimons

—————

24. dec. 1971.

Mīļie Inī un Laimon!

Ir ziemsvētku vakars – tā tad – priecīgus svētkus! Neminējāt kartiņā, kāds pie jums laiks? Kādi ziemas svētki? Jūsu kartiņu saņēmu šodien, svētku sestdienā (piektdienā, tā faktiski), labi ka viņa pienāca, būtu smaga sirds, ja nebūtu ziņas no jums. No Dzidras nupat pāris dienas atpakaļ bija vēstule. No Jaša arī – tas piemin, ka neesot no Jums dzirdējis – varbūt nu uz svētkiem ko rakstījāt. Viņš raksta itkā Vankuverā esot ļoti dziļa ziema, ar ļoti daudz sniega, pie viņiem uzsniegot un nokūstot. Pie mums – maigs, maigs lietiņš, silts, mierīgs, bez vēja, un šad tad tālu ieducinās pērkons, gluži kā Jāņos. Lietus sāka smidzināt tikai nupat pievakarē, ļāva jau sapirkties visiem sausā laikā, bij no rīta īsta beach day, lai gan mums ir bijis vairāk auksts laiks, vēl nemaz nav īsta vasara, tikai es jau paspēju vienā dienā aizskriet no rīta uz jūru – nogulēt līdz pusdienai un krietni apcepināties tā kā visu nedēļu ne āda vien, bet gandrīz tikai ‘gaļiņa’ sāpēja, āda laikam bij iesmērēta ar protective cream, un tai nekas nav noticis. Gribēju jau dabūt brūnu izskatu uz Melburnu – bet nekas liels tur neiznāca, otrā trešā dienā pēc tam saulē nevarēju rādīties, jo visas malas sāpēja, un tad – sākās lietus un auksts. Jā – uz Melburnu braukšu – jāliek tik viss somā.

Ida solīja braukt pakaļ 26. dec. un vest mani uz Sidneju, bet tad beidzamā vēstulē atrakstīja ka būs te agri 27. dec. un sāksim ceļot uz Melburnu tūlīt no šejienes. Būsim tur 28. dec.

No Kreišmaņa kundzes saņēmu karti un vēstuli, ka gaidīs mani pie sevis – viņa ar Baibu, kas laikam vēl studē, esot mazs dzīvoklītis (iepirkts), vīrs viņai nomiris. Viņas dzīvojot netālu no Sarmas kunga, varot kājām aiziet ciemos, netālu esot arī Dēliņš, latviešu avīzes redaktors, vēl dzejnieks Silkalns ar jauno sievu, kas arī raksta dzejas, (un Sarma man reiz atsūtīja viņas pirmo dzeju krājumu, mazu, ar roku saliktu un nodrukātu grāmatiņu – un teica, ka tā esot man follover, dzejojot pēc mana parauga, lai es saņemoties un nelaižot viņu sev garām…) Vēl tur tuvumā esot šādi un tādi ‘kultūras un gara darbinieki’, viņām ar Baibu neesot mašīnas, un vilcieni esot tālu un neērti, bet transports uz kultūras dienu sarīkojumiem esot tagad apsolīts. Tā tad – viss ir very o.k. Labāk man būs, ja es palikšu pie pazīstamiem, svešā māja man vajadzētu vairāk visādu morningfrock un afternoon smock – un es nejustos tik mierīgi, es domāju, ka tādā gadījienā, man jāpērk vēl vienas modernas sandales, bet tagad es zinu, ka man visa būs diezgan, tā kā man ir. Tur jau jūs uz kartiņas variet redzēt – man tās kurpes ir brūnas un piestāv un īstenībā izskatās pat labāk, kā uz foto, un tur ko iet ciemos uz Sarmu, es varbūt ņemšu līdz pat koka zolenes. Kreišmaņa kundze jau gudro sataisīt kādu rakstnieku sanākšanu tur un lasīšanu un runāšanu – lai nu viņa dara ko zina, man nav nekādu prasību, es noklausīšos visu ko dzirdēšu, redzēšu, un satikt Baibu un viņu vien jau būs ļoti interesanti – pie viņām jau mēs toreiz kult. dienās bijām, un Baiba bij mazs skuķis, un tagad – viņa pārtulkojusi angliski manu grāmatu, lai cik nu labi vai nē – tas ļoti interesanti, kādēļ viņa to darījusi? Kas viņai tā paticis?

Piparkūkas man ir saceptas (laikam Jums rakstīju, ka pie Sidorenko kundzes cepām…) ko ņemt līdz, un priekš Sarmas kunga ir 2 mazas paciņas smalkas speciāl tējas! Viņi ar Čakanovska kungu, pie kuriem Sarma dzīvo, taisot tādas tea hours, kad viņi divi vien sēžot pie galda vakaros un lēni iedzerot tēju runādami par dzīves lietām, šiem tējas brīžiem, es reiz Sarmam aizsūtīju smalku ‘English’ (India) tēju – un tad viņš bij ļoti priecīgs, jo viņiem tā tāda ceremoniāla izdarība ar to tēju…

Tā tad – es domāju tā tēja, divas dažādas lepnas šķirnes, būs atkal maza svētku dāvana, Sarmam laikam ir tā, ka visādas goda parādīšanas ir diezgan, bet kad jādabū kaut kas praktisks, tad nezin kur ņemt naudu – viņš nu gan dabūja kādu tautas dāvanu, un no grāmatām arī kaut kas atlec, bet laikam jau jādzīvo trūcīgi un pieticīgi un jājūtas – ka ir vienmēr Čakanovskiem pateicību parādā par dzīvokli un uzturu. Es redzēju cik viņš tur uzmanīgi un nopietni mazgāja traukus – lai būtu kas padarīts no viņa puses… Tad viņam ir laba sajūta, ka kādu nieku no tā ko viņš tur ēd un dzer – viņš kaut kā var papildināt no savas puses.

Idai arī sagatavoju dāvanu – paņēmu linu (ir jau tikai kāds mixture) drēbi un gribēju taisīt 2 place mats, bet redzēju, ka iznāktu labs spilvens, tādā dabīgā linu krāsā, ja uztaisītu izvilkum un arī kādu brūnu ielocījuma rakstu, (kā uz mana pantsuita) – tā es ātri uzšuvu, un ir tīri jauks. Pagājušā reizē viņas ar savu paziņu te nopriecājās un uzlielīja, ko es sašuvusi sev uz tērpiem, tā es domāju – laiks būtu, ka es viņai kaut ko uzšuju, jo tas man tagad atkal par velti iekrīt rokās, tas brauciens uz Melburnu. Atpakaļ – to nu tad es varu braukt ar vilcienu, vai busu.

Patreiz plkst. 8 vakarā ir tas laiks kad latviešiem ir tepat ne sevišķi tālu – Ziemsvētku dievkalpojums kādā mazā baznīciņā, bet lietus līst un man negribās iet. No mazām dienām mēs šinī vakarā bijām tikai mājās – baznīca bija tālu un mēs nebijām nekādi baznīcā gājēji, bet eglīte dega mājās. Te nekur nekādas egles nav redzamas, pie pilsētas bibliotēkas gan laikam ir – tur ir pāris ļoti garas (dabīgās) egles un tur ir ievilktas elektriskās lampiņas, izskatās diezgan jauki, bet es esmu viens pats un man labāk tupēt mājās.

Rītu – pirmos svētkos, Freimaņi aicināja uz Sidneju – bet negribēju braukt, jo domāju ka otros svētkos jābrauc uz Sidneju pie Idas, nu tagad viņa brauks te, trešos svētkos, bet es tomēr negribu uz Sidneju braukt, jātaupa spēki uz Melburnu. Varbūt būs kāds ciemiņš, Zariņi tā kaut ko ir minējuši Ziemsvētku kartiņā, ka varbūt atbrauks, un Gailīša kundze raksta, ka Freimaņi un Gulbergi ir taisījušies braukt pie manis, var beidzot gadīties, ka viņi atbrauc šurp, jo es aizrakstīju, ka tur nebūšu – tā man jau svētki diezgan raibi var būt, Rudzāta kundze arī atsājusi kādu zīmi, te vakar garāmejot (un kabatas lakatiņu dāvanai…) lai eju rīt 4 p.m. uz kafiju – bet es Zariņiem rakstīju – ka būšu mājās, un Freimaņiem arī – tā tad es būšu mājās…

Latv. avīzes Ziemsvētku numurā ir (daudz garu stāstu no visiem) manas ceļojuma piezīmes, vairāk kā eseja šoreiz – par Chartre Kathedral, man bija 3 foto no Chartras tēliem, tos aizsūtīju, tie ir ielikti avīzē visi trīs rindā un izskatās ļoti ļoti labi. Arī raksts ir sirsnīgs un piemērots ziemsvētkiem, bet tad nu gan ir viss nodrukāts, ko esmu iesūtījusi, nu jāraksta kaut kas. Esmu tik – ‘sedziņas šuvusi’ un visu māju un pati sevi izraibinājusi – nu varēs ko nopietnāku strādāt pēc svētkiem.

Un ko Jūs bērniņi darīsiet te jūnijā, Austrālijas sliktākā gada laikā, ja brauksiet tikai ciemos? Ja nu uz palikšanu – tad o.k. Bet – laikam, jums jau būs krietni jāapskatās – kur labāk sāksiet īsto dzīvi? Grūti varbūt būs to izdomāt. Mūsu dolārs tikko ‘nokrita’ par apmēram 1.75% tā avīzē bija rakstīts, viss nejauki ceļas cenā, bet – brīvība un saule jau ir laikam labāka kā daudzās citās pasaules malās. Nupat Dzidras pirmā vasara ir garām – bet nezin vai viņa ir kaut dažas dienas kārtīgi bijusi saulē un peldējusies? Patreiz pie manis ir ļoti kluss – tik lokasti dzied un vienmēr šādos vientuļos svētku vakaros, ir kaut kas tik ļoti skaists, ka tas nomierina sāpi, par to ka esi tik vientuļš – tagad ir ļoti skaista zilā debess logā, aiz baltā priekškara, kas vēl nav satumsusi, lai gan jau gaismas deg, man deg arī trīs sveces un vienkāršas visādas puķes, ko Georgs bij nopircis un iedeva pusi man, tās stāv man uz galda un ir ļoti skaistas – pāris Xmas bells, dālijas un kādi sīki ziedi, un otrā krūzē – gladiolas…

1. ziemsv.

Silts. Ziņas – ka Townsville ļoti cietusi vētrā – ½ pilsēta nopostīta.

26th.

Svētki pavadīti klusu – Rudzāta kundzei nebraucu līdz, kas gribēja vest pie sevis uz kafiju, jo biju solījusies Zariņiem un Freim. būt mājās. Tie neatbrauca, rītu gaidīšu Idu. Laiks labs. Labu jaungadu.

Xxx M.

—————————

Svētdien, 2. janvārī 1972. 

Sveiki jaunā gadā! 

Lai viss labi izdodas, ko gaidiet un cerējiet! Vakar ar vilcienu 6.45 pm atstāju Melburnu – braucu visu nakti līdz Sidnejai + uz Wollongongu, pienācu te tomēr bez galvas sāpēm, tikai ar noreibumu, kā no kuģa brauciena. Te bija Jūsu vēstule (visbiezākā!!) Dzidr+Cl. vēstule, tad no Gulbergiem vēl svētku apsveikums un pension čeks (lai var dzīvot tālāk jaunā gadā…). Biju ļoti, ļoti priecīga saņemt abas ārzemju vēstules tagad, pēc sava Melb. brauciena, tas tā kā pārnākot mājās – kad bērni sagaida!! Ātri ieskrēju vannā un tad gultā, izlasīt vēstules un gulēt – bet prieks bij tik liels izlasot, ka miegs pazuda. Cik labi, ka jums iet labi un ir tādi nodomi! Ar tiem jau nevar arī kavēties… Tad nu, Inī, esi ļoti ļoti uzmanīga – dzīvo normāli, ej un dari savus darbus, ej arī staigāt labi regulāri, bet – lūdzu klausi (kā Tu teici man… ) uzmanies no paslīdēšanas, apdrošinies ar ērtām, labām kurpēm, kas neslīd, kas nespiež, ar kurām droši un labi staigāt. Tad – nestiepies (tīrīt zirnekļu tīklus no griestiem), un necel smagus priekšmetus. Tas tomēr ir jāievēro – un galvenais – šīs lietas – celt, paslīdēt, stiepties – nedrīkst notikt pēkšņi, negaidīti ķermenim, tā ka muskuļi pēkšņi kļūst aut of control. Ēd tikai svaigu barību, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk to izjūtu – cik daudz veselīgāka ir svaiga barība – viss vienādi – augļi saknes, gaļa – viss dod citu sajūtu un spēku un tīrību ķermenī, ja tas ir svaigs. Konservi un spice (pārāk stipri) jāatmet, un kad to skābumu (kā latviešu sievas saka) sāk gribēties, tā ir ķermeņa prasība pēc vairāk vitamīnu barībā, un tad ir jāēd augļi. Tagad jau varbūt vegemite un šādi tādi citi (jogurts un kas viss) arī var būt ļoti labs, bet jāievēro tas ir, ka ir jāēd priekš otra arī! Dakteris jau Tev Inī, visu arī var pateikt, un pateiks, bet pašai pie visa jāpiedomā. Es to Tev nesprediķoju tādēļ, ka domāju, ka Tu nekā nesaproti, bet tādēļ, ka zinu, ka Tu ļoti paļaujies uz saviem spēkiem. Tas jau ir labi, bet šie spēki ir apzinīgi jāstiprina. Un lai Jums Dieviņš palīdz! Trešais pregnanc. mēnesis ir tas, kad visvieglāk var kas misēties (sākumā), tas jāpārlaiž sevišķi uzmanīgi. Varbūt es tik daudz jau sāku par to runāt, (kas Tev var arī nepatikt), tādēļ, ka tikko Melburnā sievieši runāja par jaunām sievām un kā kurai iet un, ka neiet tik labi dažreiz, kā vajadzētu. Un neapdomība dažreiz ir pie tā vainīga.

Nu – par to vairāk nē. Atbraucu patiesībā ļoti labi, lai arī kupeja nebij nekāda sevišķi ērta. Bet bija gadījušies jauki ļaudis – viena kundze ap 35-40 un 2 jaunas, ap 20 girls, viena no tām strādā Newzeelandē un otra ar Austr. mother, bet uzaugusi Amerikā, tagad 6 mēn. strādā Austrālijā, tad vēl 2 jauni skautu youth, abi kādu jauktu parentu bērni – tā mēs bijām visāda vecuma un visādu tautību ļaudis tur un ļoti labi sadzīvojām – runājās, spēlēja kārtis, dalīja saldumus un lasāmo vielu. Viens no zēniem bija braucis uz Melburnu kopa ar latviešu kori un dejotājiem (2 carige pilni) tas bij sajūsmā par Latvians, tā tūlīt jaunās dāmas bij atkal ļoti sajūsmā par manu gredzenu, ko biju uzlikusi, es varēju arī pastāstīt, kā jūtas Newaustr. kas nekad nav īsti drošs par jauno valodu, kurā tam jārunā, un ka tādēļ uz reizi ir vieglāk, ja kāds ir bijis ārzemēs un arī bijis tādā vietā, kur viņa valoda ir cita, un tam jāsaprotas svešā valodā. Tā – ceļš bija O.K.

Tur braucot zināms bija – holideja. Es izcepu biezpiena kūku uz ceļa ko ēst, un Idai uzšuvu spilvenu – nav nekas sevišķs, bet o.k. tā es nejutos, ka esmu tāds ‘liekēdis’ pie viņām, Albūrijā pārgulējām carvanē (var tās īrēt caravanparkā) bij ļoti labi. Zināms, es visu šo nedēļu esmu maz gulējusi – tādēļ, ka nevar nomierināties un iemigt.

Pie Kreišmaņa kundzes bij – o.k. Bet tomēr – kā jau pie Kreišmaņa kundzes, Tu Inī, varbūt mazliet atceries – viņā ir kaut kas neaprēķināms, viņa ir laba un jauka, bet dažreiz pēkšņi visam sāk runāt pretī – itkā lai otru izsistu no sliedēm, pēkšņi apgalvo pretējo visam ko tas saka, tādā veidā, tik asi, ka ir jāpaliek mazliet muļķim, ja negrib būt tieši nepieklājīgs. Nebija arī transporta – lai gan viņa vēstulē teica, ka būs, bet tas saprotami – visi, kam mašīnas un mājas, bija pārkrauti ar kultūras dienu viesiem. Bija jau labi, ka Silkalns ar kundzi atnāca uz kafiju, uz ko Kreišm. kundze it kā man par godu vienu pēcpusdienu (pirms deju sarīkojuma) aicināja, Rozītis arī solījās un Lēmane gribēja, bet tie nevarēja atnākt. Tā ka, nekādas mājas viesības pie Kreišm. nebija, māja (dzīvoklis) labs, bet ne jau kā māja ar dārzu un viņa tagad bez vīra kuļas kā nu var, jo meitene vēl nepelna, dzīvo no scholarship.

Bijām uz taut. dej. un kora koncertu un dienā uz 2 priekšlasījumiem, — Dunsdorfa un K. Ābele juniors (profesors tagad, tas puika…) Tas bij Latv. namā – pirmo reiz redzēju Melb. Latv. namu – skaists. Uz brīdi satiku (tikai citu pulkā sasveicinājos) ar Misiņa kungu, kas Vācijā mums vadīja angļu val. kursus, tas bij tagad kult. dien priekšnieks – viņš ir brainy feller – izteica atzinību maniem ceļ. aprakstiem, arī Silkalns teica Kreišm. k. ka – „ļoti inteliģenti un interesanti rakstīti ceļ. apr.” Tā, tas O.K. Es jutos labi visur – jo biju rūpīgi apģērbusies. Kora konc. uz brīdi satiku Laimona mamm., tā iepazīstināja ar Laimona krustēvu (?) Dr. tādu un tādu – kura vārdu es labi nedzirdēju, tas izskatījās ļoti feins un simpatisks kungs, esot patreiz pats slims ar sirdi. Vēl satiku uz brīdi (mājās pie viņa) Sarmu – ļoti vecs palicis, un apmeklēju Ķirpes kdzi – viņa dēla sievu. Pie tās bij viena kundze no Latvijas – daudz runājām, bet tikai sīkumus.

3.I.72.

Būs tūlīt jāraksta Jums otra vēstule, tik daudz ko domāt par visu to kā Jums iet un kas vēl nāks! Ļoti labi ja Laimons var tur iesākt kādu business! Tad Jūs abi un Jūsu family kas augs, nebūsiet piesieti vienā vietā, varēs rīkoties brīvāk – Tur un te. Braukšana jau kļūs arvien lētāka. Man arī tā kā plašāks vēl tad kaut kas paveras – vēl kustēties – dzīvot…

Xxxxx M.

———————

Piekt. 7. janv. 1972. 

Mīļie Inī un Laimon! 

Esmu jau vai visu nedēļu mājās no kultūras dienām, bet neko vēl neesmu rakstījusi, neko prātīgu darījusi – tikai vēstules gan ir atbildētas daudzas un tad pamazām no apmulsuma sāk atraisīties liels prieks par visu to ko izlasīju jūsu vēstulē! Sākumā bij tikai tāds uztraukums – kā tik viss būs, bet tagad vēlāk līdz ar jūsu dzīvi mana arī paveras tik daudz lielāka un tālāka – ja es varētu Jums noderēt, un braukt līdz un vēl daudz ko piedzīvot. Un tagad liekas – tas jau tik tuvu, kad Jūs brauksiet šurp! Mēneši jau aizskrien tik ātri – man tikai jāsteidzas visādus darbus padarīt: rakstīt, satikt draugus – būt vēl Newcastlē pie Freijiem, tepat iet uz beachu (vēl šogad nav bijis īsti karsta un skaista laika…) un adīt – adīt arī! Es patreiz nevaru koncentrēties uz smalkām mazām lietiņām, es domāju, vispirms ņemt kādu darbu kur mierīgāk, ilgāk jāsēž – kādu vilnas sedziņu – lakatu, kur to dārgumu segt un tīt un glabāt. Nezinu kādus business Laimons tur taisa, bet katrs mazs uzņēmums, vai kaut kas aktīvs, praktisks, katrā ziņā būtu ļoti labs. Kā tas Jaša znots, tur visādas cano laivas būvējot un pārdodot un laikam pat ‘pa kluso’, tas ir šo to bez likuma un atļaujām, kamēr tiek uz ceļa. Ja gadās uzsist naglai uz galvas – atrast ko, kas ir vajadzīgs, kas iet un neriskēt par daudz – tas jau var dot kādu drošību dzīvei.

Pirmd. 10. janv. 1972.

Vēstule no Dzidr. Šorīt, — liekas viņa ir busy un tā tam jābūt, pie gleznošanas laikam maz tiek, bet gan jau pa brīžam ko dara arī. No Jums nav ziņu – bet, nesen jau bija un tik labas, ka var atkal pavisam sparīgi dzīvot. Mums ir vasara, beidzot siltas dienas, citādi lietus vienmēr pārtrauca. Bet apkārtne gan labi tālu, (kad braucām uz Melb.) bij tik zaļa un kupla, ka liekas nebūtu nemaz Austrālijā – ganības un govis tādas, kā toreiz Vācijā redzējām uz Fechtu braucot…

Es sāku rakstīt vienu stāstu – ir to dauzi pusizdomāti, pus uzmesti, bet tā izkārtošana un izslīpēšana liekas itkā nevajadzīga un nepatīk to darīt, bet tā nav taisnība, ka tas nevajadzīgs, tas stāsts jau uzbuildijas tikai, kad to vārdu pa vārdam uztaisa. Vēl labi jāpiespiežas – tad jāpārraksta un jāsūta Dēliņa kungam. Man ir iznācis tik jocīgi, ka es nemaz nezinu, kā Dēliņa kungam to pateikt – es viņu laikam satiku Melb. Latv. namā – kāds kungs, garš, ar brillēm ātri pienāca un ļoti sirsnīgi sasveicinājās, bet es nobijos, ka es to nepazīstu un man acumirklī nemaz nav laika, ar kādiem ‘no publikas’ noņemties – jo man jāsatiek, tie ko gribu, piem. Dēliņa kungs… Tā es ātri pazudu, ne vārda nebildusi kungam, kas laikam bija Dēliņa kungs!… Tādēļ, tagad ātri gribētu kādu stāstu uzrakstīt, (dzeju nekādu nav) un sūtīt Dēliņa kungam avīzei. Šodien saņēmu vēstuli arī no Ķirpes kundzes, pie kuras es biju ciemos Melb. Viņa brīnās, ka šinī cietajā zemē, kāds varot būt saglabājies tik maigs, kā es esot – Te nu bija, un es domāju, ka es tur viņas tuvumā, Trumpes izstādē, pavisam droši un uzstājīgi… runāju un attēloju iespaidus un Trumpes kungs tik labi to saprata, ka vienā otrā vietā manu stāstīšanu papildināja ar starpsaucieniem, kad man pietrūka vārdu. Bet Ķirpes kundze jau gan manu maigumu domā labā nozīmē, pateicas par apciemojumu, žēlojas ka nav vairāk varējusi to izmantot, lūdz lai rakstu vēstules ja iznāk, bet ja ne – viņa lasot arī visus manus avīzē rakstītos darbus kā viņai arī personīgi rakstītus. Tā tomēr daudzi izsakās – ka tas ko saku, atrod otra personīgo dzīvi, iet klāt…

Es nezinu kas tam Klauvertam ir noticis – es jau nedomāju, ka visiem mani darbi jāliela, bet viņš pēkšņi ir sadomājis, ka man atkal jāatgriežas pie zīmēšanas!, to nupat atkal ziemsvētku vēstulē atgādina un jau visādi ir ar to mēģinājis pēd. mēnešos mani iespaidot – pat izsludinājis, palaidis baumas, ka man būs izstāde, un laikam to darbu, manu linogriezumu, kas bija avīzē kad Lācim bij vakars – arī Klauverts ir latv. avīzei nosūtījis. Aiz visa tā nevar slēpties nekāda ‘mīlestība’, drīzāk kaut kas cits. Drīzāk tas, ka es avīzē rakstīju (ļoti īsi un droši) par absurdo teātri, tad tulkoju Godo – un viņš ir teātra priekšnieks un pats raksta lugas un ir ‘galvenā persona’ teātra pasaulē, varbūt viņš domā, kas sākšu maisīties un kritizēt un rakstīt par viņa teātri sliktas lietas, vai ko. Sākt tagad atkal zīmēt – to varētu sev par patiku, bet ne jau lai par ne ko pēkšņi stātos publikas priekšā ar tiem darbiem, kur tagad cilvēki gadiem ilgi studē moderno mākslu un māskla risina tik grūtas problēmas… O.K.

Mans vakars būšot 12 martā. Bet es neko uz to nepriecājos, divreizējā tā atlikšana ir mani atsaldējusi – sarakstīts man ir tas kas man ir – lai taisa no tā ko grib skatuvei. Man liekas, ka man nav vērts laiku tērēt locoties un gudrojot – ko varētu sataisīt, uzrakstīt tādu – kas publiku pievilktu. Lai cik tur viņu mēģinātu ‘pievilkt’ neko praktisku nesavilks…

Man tikai jāraksta avīzei cik labi un nopietni es to varu. Man būs jābrauc arī uz Newcastli, janvārī Freija kungam esot holidejas un tad viņi taisīšot lielākas apkārtbraukšanas, tad lai braucot pie viņiem. Redzēs kā man ies ar stāstiem, kad mazākais vienu nobeigšu, tad varēšu braukt. Ida būs atpakaļ janv. vidū – viņa kādu reizi te atbrauks pēc spilvena, tad varbūt būs atkal pickniks…

Žēl, ka Jums ir brīvlaiks mūsu ziemā, un tikai jūnijā, kas tur būtu jums vasaras labais laiks, te būs auksts un neinteresants, bet gan jau būs labi. Man liekas ka es jau par agri sākšu iztēloties kas tik nu būs un kā būs – jādzīvo mierīgi, jo tāda iztēlošanās nekā neder – vienmēr ir viss tā kā tas notiek, un tā tas ir vislabāk bez kādas iepriekšējas izgudrošanas. Nu – tad nepļāpāšu vairāk, gaidīšu vēstuli, kā Jums gājis pa svētkiem? Par to jūsu buka vilkšanu kalnā, es biju iedomājusies ļoti, ļoti līdzīgu to nogāzi kur jums tas bija jāvelk, tikai es to skatījos no otras puses nekā uzņēmumā, dažreiz varbūt lietas iedomājas arī tādas, kā tās ir, bet citreiz iedomās redz kaut ko pavisam citu. Ak, man gan liekās – ka es ļoti, ļoti gribētu braukt un jums palīdzēt ko es varētu, tikai jāizkārto pensija, Anglijā to man laikam maksātu (9 mēneši man liekas teica, var būt tur ciemos – un maksā tur, vai te, pensiju) bet es nezinu kā tas ir ar Kanādu. Kaut kā jau nu tas jāiešmugulē, ja citādā ceļā nevar. Saka jau, ka latvieši pierakstoties Anglijā ciemos, tur saņemot pensiju un paši braucot apkārt kur patīk, neteikt ka izbrauc, uz ilgāku laiku laikam ir riskanti, var saiet viss dēlī… Dzidra jau savilkusi visas gultas un galdus etc. vienā istabā, lai nebūtu aukst, — nezin kā jums ar ziemu? Lai jums labi klājas visās vietās un lietās!

Xxxx M.

———————-

23.01.72
[Postcard]
[Eskimo artist, Cape Dorset: Lucy — startled looking owl going sideways]

Dear Mum,

(Kartīte ir Eskimo) — Nav nekā jauna ko stāstīt — šīs nedēļas beigās būs maiņa uz jauno semestri — jaunas klases un viena stunda brīva!!! Šo pēcpusdien (svētdiena) iesim ar Laimonu un, ja atbrauks, Jo uz izstādi — mūsu skolas skolnieku darbi — jau pagāš nedēļ izvēlējos dažus pirkt — daži ļoti smuki printi $2. Laikam no visas skolas labākais — ir pēdējā klasē, Andris Gurtiņš, Latvietis — taisās iet tālāk mākslas skolā… Citādi — jocīgs laiks — snieg un snieg un tad atkal viss kūst nost un līst lietus — pagāš nedēļ lija, bet uz zemes, kokiem, drātīm sala — drātis palika smagas — trūka — visur bez elektrības, koki lūza — tad atkal nokusa viss, un šodien snigs no jauna.
Lots of love Tev, Inese & L.

————

Svētdiena, 23. janvāris. 1972.

Hallo, there!

Kā iet? Gaidu jau ziņas. Šodien tā diena, kad man vajadzēja būt pie Zariņiem uz preses biedru sanāksmi – rep. Partiju, bet vienu brīdi lietus, otru vējš, trešu saule, un — galvenais, nav vilciena, tur jābūt 2 p.m. un es varu aizbraukt tikai vai nu 10 a.m. vai 5.30 p.m. Varēju jau varbūt ar to vēlo braukt, bet ierasties tik vēlu, kad viss jau izrunāts, un nezināt kā pa tādu laiku tikt naktī mājās – to apsverot paliku mājās (ar visu nopirkto šokolādes kasti…) Ja būtu vilciens kaut cik izdevīgs (ar šiem abiem pat vēl jāpārsēžas, lai tiktu Engadīnē), būtu jau braukusi, arī lai laiks ir nejauks, un tā abi kopā nejauki – tad es paturu savu laiku un naudu un sēžu mājās. Šī līnija ir tiešām nožēlojama ar vilcieniem. Tik tuvu Sidnejai, bet nekādas kārtīgas satiksmes svētdienās – ir jau, bet reti un nepietur Engadīnē. O.K. Par to vairāk nav ko runāt, lai arī mazliet kremt ka netiku. Kas citādi?

Man nekā īsti laba nav, slikta arī nē. Istaba, ko Geralds teicās neņemt vairs pēc svētkiem, (nezinu, vai rakstīju, ka viņš atbrauca, samaksāja par janvāri un teica ka ies ar kādu group un te vairs nedzīvos) ir atkal pa pusei izīrēta: kāda, tā jaunā Newzeelandera (kas te mazliet dzīvoja) drauga māte, man atsūtīja vienu very old chap – kam esot jāatstāj dzīvoklis, jo tur ierīko kādu bērnu dārzu – un viņam jāmeklē citur. Viņš nāks jau pirmdien, vai nu viņš te paliks vai būs ok, viņam un vai man (man nepatīk, kad visu dienu te kās mājās grozās) – bet pamēģinās dzīvot. Bez tam – Ģeralda draugs ienāca (ar ko Ģeralds grib to group kaut kur rīkot) un teica, ka viņam vēl nekas nav sameklēts, un varbūt Ģeralds nāks te atpakaļ, kad teck. sāksies. Tā viss ir atkal neskaidrs – bet varbūt viens vai otrs – Ģeralds vai tas vecītis – te būs un man mazliet nāks nauda. Kad Jūs nāksiet – vienu vai otru metīšu ārā, ja nebūs īsti kur visiem apgrozīties. Bet līdz tam laikam varbūt Georgs, tas Newzeelanders tomēr jau būs sagudrojis iet uz Quinslandi.

Uzrakstīju to stāstu, ko sāku kad atbraucu no Kult. dien. nezin nu cik tur labuma – bet nosūtīju jau Dēliņa kungam, un tas atrakstīja, ka lai tik sūta, visu ko es sūtu viņš liks avīzē, tikai viņš grib lai vairāk stāsti stāv pie viņa, lai viņš tos pēc to satura var piemērotākā brīdī likt avīzē, to jau es biju ievērojusi, ka viņš tā dara un tas stāstiem nāk par labu, viņi avīzē tad tik ļoti nepazūd, ja viņu temats kaut kā saskan ar patreizējiem dienas notikumiem, (piem. par Chartres Cathedral bij tagad uz Ziemsvētkiem avīzē manas ceļ. piezīmes kopā ar 3 attēliem no svētajām skulptūrām, tas deva labu noskaņu, to es jau laikam visu rakstīju.) Tā – nav nekā jauna – tikai jātaisa kādi raksti.

Bet es knibinos ar visādiem niekiem, bet bez tiem arī nevar. Varētu arī rokdarbus pārdošanai atkal strādāt – daudz es negribu, bet šad tad mazliet var to darīt – te būšot kādas jaunas telpas, kur būs pastāvīgas izstādes no visādām lietām, un latviešu dāmu grupai esot piedāvāta viena telpa – lai rīko tur rokdarbu skati – tirdziņu. Tas ir very o.k.

Mēs ar savu piedalīšanos Legacy house izstādēs un Show’ās esam mazliet ‘ievērotas’ un cilvēki sāk pirkt un interesēties. Ida nav pēc sava spilvena vēl bijusi – mums laiks ‘ir pēc suņa’, līst dienām un nedēļām, es kurinu elektrisko sildītāju lai glābtu klavieres. Segu, ko solījos sākt adīt, vai tamborēt, neesmu uzsākusi, jo nav atrasts īsts musturs, bet to dziju, ko jau nopirku izmēģināšanai, saadīju kādam mazākam garmentam… Laikam man par mierinājumu lietus tikko sāk atkal gāzt gluži melns, tā ka labi vien ir ka esmu zem sava jumta!

Pirmdiena.

Atbrauca vakar Rudzāta kundze uz kādu brīdi – izpļāpājamies šo un to – un galvenais lai šuju latviskas mantas un lieku uz to izstādi. Ok. – cik varēšu. Tur kāda privāta kompānija atverot trīs telpas pastāvīgām izstādēm: gleznām, podiem un rokdarbiem – un pirmā atvēršanas nedēļā rokdarbu telpa piedāvāta latvietēm – tās nu happy un visas taisīs cik tik māk, jo visiem rokdarbiem jābūt pārdodamiem. Šo to es arī sagrabināšu, pamazām jau iekrājas. Viena neliela galdsega, tāda diezgan grezna, bij domāta jums – bet ja jūs tādi pastāvīgi pasaules apbraucēji – tad nemaz nebūs kur likt, uzlikšu labu cenu, ja kāds tādu maksā – lai ņem prom, jums iztaisīšu citu, jo ja es jums gribu braukt līdz, tad man jākrāj nauda – ir jau labi ja var šad un tad uzdzīvot!…

Jā, man šodien atnāca istabā tas vecītis – samaksāja nedēļu uz priekšu un tup istabā un lasa grāmatu. Es pusdienā, tikko viņš tur iekrāmējās, ienesu cup of tea – lai jau pierod un nejūtas slikti. Varbūt būs solīds vecītis, mašīna viņam liela un skaista un visas panniņas un bļodiņas pašam savas. Viņš dzimis Īrs, te nodzīvojis kādus 50 gadus, pēdējos 10 gados esot 3 reizes apmeklējis Angliju. Nezin tikai kādēļ viņam nav neviena zoba mutē! Varbūt set of dentures ir labošanā, bet tā bez zobiem izskats tīri mīlīgs! Varbūt ka, ja Geralds nenāks atpakaļ, šis gribēs palikt un būs O.K.

Trešdiena, 26. janv.

Dienas iet tādā pastāvīgā lietū, ka nevar ne līdz pastam aiziet un šo vēstuli aiznest, vēl jau gan gaidu, ja jūs atrakstīsiet, varbūt, ka kaut kas – jāatbild…

Mans īrnieks, kas atnāca – kā nekā dzīvo, varbūt tādam vecam kungam būs grūt pierast. Nu..

Papīrs tik mitrs, ka nevar mašīna ievilkt – un tikko izslēdzu sildītāju un logs pa nakti nebija vaļā, bet lietus ir lijis no svētdienas atkal bez pārtraukuma, pilnīgi kā tādā lietus un miglas maisā, nezin kad mums nāks vasara, varbūt uz jūniju, kad Jūs brauksiet…

… Nav šodien nevienas vēstules… No Jums jau nevar arī gaidīt – neapsveicu jūs uz aniversariju – man vienmēr tās aizmirstās, tās citas jubilejas vairāk paliek prātā… Nu – lai jums šis gads nes labi daudz jauku cerību piepildīšanos, pelnījuši jau esiet lai jums viss labi ietu, cīnījušies un prātojuši.

Tā, ka nekā šodien jauna nav, jāaiznes šī vēstule uz pastu un jānopērk kaut kas ēdams, pa to lietu neko negribas pirkt un gatavot, vakaros aizskrienu un paņemu kādus fish + chips vai fish cake – un ir ok. Pa šo nedēļu esmu uztaisījusi 2 cushens, izvilkuma darbā un 2 ‘placemats’, jāuztaisa vēl 2 placemats, lai ir set – un tad uz kādu laiku atkal tā šūšana jāizbeidz. Nelaime ar mani, ka es nevaru šūt lēnām – kā sāk tad iet kamēr gatavs un tā nogurdina. Būtu jau labāk atkal kaut kas jāraksta, vienu stāstu uzrakstīju un tad vidū ienāca tā Rudzāta kundze ar šūšanas plāniem… Nu – gaidīšu ziņas no jums. No Dz + Cl. arvien kaut kas pienāk, laikam visādas pārdomas kur Clivam strādāt un ko ar Dzidr. gleznošanu… cik var noprast gudro un rēķina ko labāk ķert, ko pamest.

Visu labu. Atā. Xxx M.

P.S. Mans jaunais īrnieks jūtas tāds lonely, bet neko es nevaru izgudrot lai viņam būtu labāk…

———————

Otrdien, 1. febr.

Sveiki mīļie Inī + Laimon!

Paldies par kartiņu – gaidīju jau to, ja ne garu vēstuli, tad – tik tādu jocīgu eskimosu putnu, kas kaut ko īsu un labu pasaka – ka viss iet O.K. Tie ir gan jocīgi un jauki zīmējumi – es par to pirmo (vistu ar cāļiem…) dažreiz paskatoties sāku pilnā balsī smieties, viņi visi ir tik neredzēti, citādi zīmēti – un tomēr tik dzīvi, tik īsti putnīgi, ka nevar vien nopriecāties. Tādas kartiņas vajaga iegādāties vairākas, derētu arī, ja ir kāda grāmata par šo eskimosu mākslu. Nu bērnu zīmējumi arī ir ļoti skaisti, tā ka ir vērts kādus iegādāties.

Mums beidzot ir trīs dienas pēc kārtas saulains un vasarīgs laiks, tas ir sākot no svētdienas.

Es pagājušo nedēļu nostrādāju ar rokdarbiem – uztaisīju baltā linā, ar dabīgas linu (zeltainas) krāsas diegiem izvilkuma darbā – divus spilvenus, vienu sedziņu un 4 ‘placemats’. Tad sestdien, kad domāju ķerties pie kāda raksta – atbrauca Gailīte, palika pa nakti un rītā – jāiet bij uz Lučiem – tur esot partija, bet tā ka tā bija vārda dienas (Kārļa) partija tad man bij jāierodas līdz ar Gailīti kaut gan nebiju lūgta… Bet viņi jau ir piekusuši mani lūgt – domāju ka būs priecīgi, ka aiziešu – un tā arī bija, saņēma ļoti sirsnīgi un priecīgi un tur man šad un tad būs jāiet, jo tur vairāk salasās tie – inteliģentie – un tad vairāk var dzirdēt kas notiek pasaulē – respekt. pie latviešiem. Pie savām dāmām vien ejot – ir tomēr ļoti šauras valodas, bet sirsnīgas viņas ir un ar viņām dabūju pārdot rokdarbus un arī tās monthly sanāksmes manu vientuļo dzīvi mazliet uzfrišina.

Nupat sestdien būs pirmā šī gada sanāksme pie vienas kundzes. Tagad visas taisa daudz rokdarbus uz to izstādi –. Man jau kaut kas vēl būs jāuztaisa, bet tagad vairs nav tik liels naudas bads – man atnāca tāds vecs iemītnieks, to laikam jau rakstīju, bet es viņu ieņēmu tikai uz norunu – ja Ģeralds nāks atpakaļ, tad viņam istaba jāatstāj – jo es labāk gribu tādu, kas pa dienu ir prom darbā. Ģeralds nenāks – bet atnāca Ģeralda draugs un tas noteikti ņemšot šo istabu no 1. marta, tā man vecais te būs līdz tam laikam un tad nāks tas Ger. draugs, arī Teach. Coll. skolnieks. Šis gan smēķē, un Geralds nesmēķēja, bet citādi liekas tāds pats apzinīgs puika kā Geralds bija. Vecais smēķē kaut ko ļoti rūktu – visa māja smird, un tur savas istabas durvis vaļā uz koridoru, kur mums visiem nāk viņa istabas gaiss – citādi ir very nice and polite and fine old feller. Es domāju tomēr, ka $8.- maksāt pa nedēļu visu laiku viņam var būt par dārgu (pensionārs) un viņš pats arī liekas labprāt ies prom, tikai grib palikt šo mēnesi.

Citādi jau viņš būtu varbūt vēl mierīgāks, vēl mazāk virtuvi lietotu, kā tas jaunais, bet tas, ka viņš visu laiku mājās, man mazliet nospiedoši, viņam ir mašīna – viņš mūs ar Gailītes kundzi aizveda uz Lučiem un viņš gribētu visu laiku kaut kur vest un runāt, bet man nav laika ar viņu noņemties, viņš lasa arī grāmatas visu laiku, bet nav nekāds literatūras zinātājs – lasa vienmēr kādu vieglu rubbish, pat ne īstus kriminālromānus – tā – vīņš nav man nekāda kompany… Ja Geralda draugs tāpat kā Geralds, pa weekendiem brauks uz mājām un pa weekday’ām jau viņam būs jāiet uz teck., tad man māja lielāko daļu būs pa dienām man vienai pašai, tad es varu brīvāk spēlēt un taisīt savu coffeé un justies pa visu māju kungs un brīvs no visādām laipnību rādīšanām un durvju aiztaisīšanām. Priecājos, ka man istaba būs izīrēta (un jau ir) un nebūs par katru sīkumu ko izdodu tik daudz galva jālauza.

Kas īsti būs ar manu vakaru vēl – nezinu. Būs jāsatiek Gulbergs – tas tagad būs laikam tas visa darītājs. Varbūt jau kaut ko sataisīs. Pati nezinu – kas man būs jāģērbj virsū? Vai ar to pantsuitu, ko aizsūtīju jums uz foto? Tagad ar to biju pie Lučiem –jutos ļoti labi, bet es nezinu cik viņš piemērots tādam – vakaram, kas tomēr nekāda balle nav. Mana baltā (offwhite) linu kleita, ar izšuvumu priekšā, ir arī o.k., bet taisa mani tādu ļoti ‘latvian mum’ like – ar lielu, pilnu priekšu… Bet varbūt ir o.k. Nu – tas man pašai vien būs jāizgudro, kā iet, ko vilkt – neviena bērna te nebūs, kas pamāca, un ne uz vienu citu neko nevar palaisties…

Pie Lučiem bij parastā kliegšana un runāšana par gudrām lietām – galā nepasakot nekā jauna – vienmēr uzbrukumi modernai mākslai, jaunatnei etc. tomēr kaut kas jau kādreiz ir arī ko vērts dzirdēt, mazākais pats kādu vārdu iemācās pateikt.

Ceturtdiena 3. febr.

Mums vēl ir silts. Iztīrīju māju. Šuju. Adu kaut ko baltu… Nav nekā jauna. Gribētos braukt pie Freijiem, bet ar to savu ‘vakaru’ == karājos kā gaisā, vienmēr jābūt tā, ‘ka mani var atrast’, vai arī varbūt pašai jāmeklē atkal tie rīkotāji?!…

Kad Tu rakstīji Jo nākšot pie Jums, es iedomājos to Jo kas bija ar Jums Anglijā – bet tā laikam atbrauca uz Austrāliju, un šī ir tā, ar ko braucāt uz Eiropu. Tad jau Tev, Inī, ir tur kāda gudra sieviete ar ko vari parunāties arī par beby jautājumiem. Tu esi no veselīgas bērnu ražotāju dzimtas, es ceru ka Tev ar visām tām lietām ies O.K. Man jau par to domas skraida šurp un turp!

Lai Jums labi klājas. Un labi ka būs kaut viena brīva stundiņa, kādreiz vairāk varēsi ko uzrakstīt. Atā.
Xxx M.

———————–

Pirmdien 13. febr. 1972.

Mīļie bērniņi!

Laikam esiet tāpat kā vienmēr – lielā steigā un darbā! Visi draugi žēlojas, ka Jūs nevienu vēstuli nerakstiet! Es arī esmu lielā steigā – vienmēr. Tagad gribu šo to sataisīt tai rokdarbu izstādei – ceru pārdot, ja ies tā kā te tas Legacy House exhibition’ās gāja. Bet – tad man vēl arvien par maz bij sašūts! Nu tagad rauju ko varu – bet man gribās skaisti un labi apstrādāt un tas prasa daudz laika. Patreiz taisu vienu baltu somu (uz tāda smalka balta lina + vilna) ar melnu diegu šuju latvisku rakstu – iznāk skaists – bet ļoti sīki jāskaita un jāskatās – tāpat vēl iznāk kļūdas – un tas manām acīm ir par daudz. Bet iesākts ir un ir jānobeidz. Tāds darbs būtu jātaisa lēnām – to es jau sen 100 reiz saku – bet tas jau ir apmēram tāpat kā taisīt kādu zīmējumu – un to nevar nociesties neredzējis – kas tur iznāks.

Visi mani šuvumi tomēr ir pašas kombinēti, lai arī rakstu ņemu no parauga, tomēr viss salikums, un visādi jauninājumi un atradumi – tie nāk klāt un tad vienmēr liels uztraukums – kā tik tas būs un kas tur iznāks? Tā – te varbūt man nākšot piesolīt arī vienu darbu – mācīt rokdarbus kādai grupai pa vakariem – 2 vakarus 3 stundas, bet maksājot tikai $1.- pa stundu. Ja nāks ar mani runāt (Aina teica ka nāks, bet Rudzāte atteikusies – jo neatmaksājoties. Ja Rudzātei neatmaksājas – tur kaut kas nav kārtībā…?) tā es mēģināšu nokaulēt to laiku tikai uz 2 stundām vakarā, par to pašu naudu – jo ja es ilgi palieku vakaros augšā, es nevaru gulēt, vispār pēdējā laikā guļu ne visai labi, bet tas gan arvien tad – ja ‘satrakojos’ ar kādām nodarbībām un galvenais – ja palieku ilgi augšā. Ja es to darbu dabūtu – (sākumā tur jāmācot crosheting – to es māku, bet nezinu angļu nosaukumus visām tām cilpām un nemāku izlasīt tādēļ paraugos šo vārdu saīsinājumus… ) man būtu mazliet nauda. Un naudas jau nekad nav par daudz….

Mans vecais boarders dzīvo šo mēnesi un smēķē savu rūkto tabaku un vienmēr grib mani kaut kur ar savu mašīnu vest – bet man nav laika un man ir arī bailes ar viņu braukt, viņš ir tik vecs, ka viņš pats pēc 5 pm arī baidās braukt. Bez tam – man nav nekāda vajadzība braukt ar tādām nedrošībām un beigu beigās – jauns vai vecs – neviens neko nedara par velti, tikko ko dara, ko domā esam pakalpojumu – tā tūlīt kaut ko izgudros ko vajaga dot pretī…

Biju pag. nedēļā pie Idas. Man bija jābrauc dzirdēt – ko Gulbergs taisa ar manu vakaru, un bija arī vēl jāaizved daži solītie manuskripti. Tā es piezvanīju Idai (jo viņa atrakstīja lai braucu nedēļas vidū, jo weekendi viņai aizņemti, un mēs ned. vidū varam aiziet uz teātri…) un ceturtdien aizbraucu, vispirms iegriezos Latv. namā – nodevu tur rakstus, saņēmu arī no Siliņa ‘algu’ par Godo tulkošanu — $9.20. Haha, $10 dolāru jau man iedeva avansu, kad viņi te bij atbraukuši runāt par tulkošanu – un tie jau bij iztērēti, tā par visu to tulkošanu — $19.20. Vēl it kā esot jāprasa no tās izrādes (2½%) kur šie uzstājās Melburnā. Tad varbūt tur vēl nāks kaut kas, no vienas izrādes, te bij no 2 izrādēm… Jūs man teiksiet, droši vien – ko es plēšos dēļ tās naudas! Nu, man jau pienāktos gan plēsties un strādāt un skriet un darīties – bet es patiesībā – slinkoju. Nekad neko nemāku padarīt, kur patiešām nauda nāktu. Ar tiem rokdarbiem, tie ir tādi sīkumi, un austrāliešu klavieru skolniekus es nemāku pieturēt. Campā, Grētā, man liekās, ka man kaut cik visi skolnieki mācījās un visiem gāja uz priekšu – te mātes tik ir pastāvīgās bailēs: Vai tik bērns nelooz’īs the interest – un kā viņš to sāktu loozīt – tā tūlīt pa galvu pa kaklu jāmet klavieru stundas pie malas…

Jā, un tad no Latv. nama – ierados pie Idas un tūlīt pēc garšīgām vakariņām mēs gājām uz Old Tot teātri, redzējām kādu vecu lugu „Trelawny of the ‘Wells’”, bija ļoti, ļoti interesanti un skaisti. Man jau parasti ļoti patīk, kā austrālieši spēlē teātri. Varbūt es vairs nevaru atcerēties, kā Latvijā to spēlēja, bet te Trimdas Latv. teātri man neapmierina. Vienmēr ir tā lieta tāda – ka kopā jaucas tie kas ko var un saprot un tie, kas nezina ne vella, tik darās un velk visu zemākā līmenī.

Otrā dienā, (piektdienā) Idai bij vēl jāstrādā skolā, un viņa ieteica man aiziet uz vienu filmu ‘Fidler on the Roof’ – tā arī bija ļoti laba. Tā, es īsā laikā redzēju 2 labas lietas. Pēc filmas Ida mani (dienā, ap 5 p.m.) pickija up – un aizveda uz īsu brīdi pie Austras [right] + Iana. Tur izdzērām kafiju – un Austra ļoti, ļoti žēlojās, ka Jūs nemaz nerakstot. Austra bij ļoti vāja, esot bijusi nostrādājusies un taisni kad sākusies holideja, atbraukusi Iana mamma ar savu draudzeni, un Austra gribēdama spēlēt labu housvife (tā viņa teica) nocīnījusies ar cookīšanu.

Tad vakarā, Idai bija kāds auting, un es braucu mājās. Tagad ir norunāts, ka Ida mani atkal pickīs up, sestdien no rīta – un ar to pašu ‘Swiss company’ – mēs brauksim uz Maruy’u, uz to pašu vietu kur pag. gadā, lasīt blackberijas un palikt pa nakti upes krastā. Tur nu gan žēl – ka Jūs nebūsiet līdz, tur ir tik skaidrs ūdens upē peldēšanai (bija pag. gadā.) un tādi meži un kalni un protams – jālasa ogas! Nezinu – vai tur ir arī ko medīt. Man liekās – tagad kad Jūs atbrauksiet – braukšana būs šad tad uz tādām vietām kur kaut ko var medīt…

Manam vakaram Gulbergs nav sadomājis neko sevišķu. Es domāju viņš varētu būt inscenējis kādu manu dzejoli, kā to Latvijā tagad darot, un par to es ar viņu reiz runāju, bet jau tad viņš teica – ne priekš šīs publikas!… Nu – O.K. Viņš ir sadabūjis ka dziedās koris, dziedās baritons Ruņģis, (jauns laikam) kāds lasīs vienu stāstu, kādi 5 deklamēs katrs pa 4 dzejoļi un Freimanis lasīs referātu – man nekas nebūšot jādara (!) tik jānoskatās, kā Ulmanis varēšot ierasties un sēdēt!… Tas jau nu ļoti labi!!! Bet tagad – ko lai es velku virsū??? Ja ir koris – visas tās koristes būs garos melnos brunčos un baltās špicu blūzēs – jo viņam ir tikai 2 autfiti ar ko uzstāties – šie melnie + baltās un tautas apģērbi. Ja koristes ir tādas ‘vakarīgas’ – kā lai es eju? Patiesībā man būs jānoskaidro ko vilks tās deklamētājas un jāpiemērojas vairāk tām, jo citādi – ja es uzvelku savu melno (ko šuva jūsu kāzām) tad es tur grozīšos kā pāvs… Bet ar pantsuitu – arī tā jocīgi? Heaven knows! Ar to balto kleitiņu ar izšūto priekšu – gandrīz varbūt varētu iet – tā pēc izmazgāšanas ir tīri mīlīga, tikai es ļoti esmu viņa iespīlēta un ‘iešūta’, tā ka ne kur ne vīlītes nemetas – kā balodis ar izlocītu priekšu!!…

Saņēmu no Dēliņa kunga vēstuli – tas prasa pēc kādas mana foto, šim vakara gadījienam un vēl kādu speciāl stāstiņu – nezin ko varēšu sameklēt.

Jau otrdiena, — nav patreiz ne vienas vēstules, ne no Jums ne no Dz + Cl. Tie laikam ir very busy – domā par jauniem darbiem (Clives mainot darbu…) un mājas pirkšanu!…

Nu – gaidīšu vēstuli, kā iet Jums un ko gudrojiet par jūnija šurp braukšanu. Uzņemšanu savos dzīvokļos Jums gādātu laikam daudzi…

Xxx M.

P.S. Debess tik zila, mākoņi tik balti, un iela – tik netīra un čābīga…

——————————

Monday, 21.2.72. 

Mīļie Inī un Laimon! 

Man ir gandrīz tā, itkā es tikko būtu Jūs redzējusi: biju ar Idu uz Maruyas upi blackberijās, tur bij tā pati šveiciešu kompānija, kā pagājušā gadā, tikai vēl viens dēls līdz, tas bij ar savu jauno sievu un meitiņu 4 mēneši vecu, un šī jaunā sievele, kas bij vienīgā austrāliete tur – ļoti, ļoti atgādināja Inesi. Izskatā un kustības, un augumā – (zināms kad visu tā ļoti grib iedomāties, bet bij līdzība!), un tad redzēt cik viņi bij priecīgi un laimīgi ar savu mazo meitiņu, tas darīja pavisam labu prātu. Gaidu – kā Jums iet? Laikam jau labi: Dzidra raksta, tik priecīga par tādu family!!! kas tik laba, Jūs piesolot viņai naudu mājas pirkšanai! Nu pērciet, pērciet visi – tad būs visiem kur padzīvot, kad vajaga.

Maruyas mežā mums tāpat kā pagājušā gadā – gāja varen labi. Ogu lasīt gan man tik ļoti negribējās, kā pag. gadā – aizmirsu, ka bija kādā Armijas lietu veikalā jānopērk lēti gumijas zābaki, ko līst slapjajā zālē un krūmos – žēl bij samērcēt vecās ejamās kurpes, ko salāpīju staigāšanai šur tur. Beidzot tās izmērcēju cik vien to var iedomāties, jo lietus pilnā zāle bija slapja tikpat kā pa upi! Beidzot pielasīju diezgan daudz – 3 icekreambundžas (plastika) tagad stāv fridžā un laikam ātri būs jāvāra ievārījums, bet es esmu galīgi noreibusi vēl no 2 dienām pa mežu, upi un tad garais brauciens turp un atpakaļ – bet tas viss bij tik ļoti patīkami! Upē peldējos tā, kā agrāk Ķikuros, bradā un bradā pa gaišo smilti un straumi un tad laidies peldus un ūdens nes lejup tik ātri ka krasts griežas…

Ar visiem tiem priekiem (un Idas ceptām desām un salātiem un blackberijām un kafijām un manas cheescaks un šo carrotcakes) man beidzot vēders sāka sāpēt un šodien nevar necik blackberiju ēst… Ida jau teica – ka viņas nogurums nākšot šodien, tas ir pirmdiem, es arī jūtos kā uz kuģa, bet – pienāca Jūsu sūtītais Eskimo kalendārs un par to tik liels prieks! Apsēdos paspēlēt Bachu, kad biju kalendāru piekārusi pie sienas, bet necik ilgi nevarēju paspēlēt, kad bij jālec augšā un lielā ātrumā jāmeklē – kur sākt rakstīt – par Aiviekstes upi! Biju solījusi kaut ko tādu Dēliņa kungam, biju nosūtījusi viņam jau bildīti no Ķikuriem, (ar upi) un nu pēkšņi teikumi paši sāka nākt ārā! Tāpat ar visu Maruyas dullumu, varbūt tieši ar to – jo Maruya man tomēr tik ļoti atgādina Aivieksti (ne taisni lielumā, jo viņa ir mazāka, kā Aiviekste, bet ūdens maigumā un peldēšanās un mazgāšanās mierīgumā), ka laikam ar šīs upes iespaidu es sāku runāt bez domāšanas par visu veco laiku Ķikuros un uzrakstīju 4 lap.puses (pietiks pašreiz, mašīnrakstā tas diezgan daudz…) un nosūtīju Dēliņa kungam. Nu varbūt tas, ko viņš vēlējās ielikt avīzē pirms mana vakara, viņam iznāks. Nu, redzēs, ko viņš teiks? Šoreiz nebija nekāda trīsreiz rakstīšana, reiz pārrakstīju un pietiek – tas jau tikai tēlojums, ne kāds stāsts ar fabulu.

Otrdiena, 22. febr.

Ak, paldies par kalendāru – man vēl nebija šī gada kalendāra ne pat tik maziņa, kā Tu, Inī, reiz man atsūtīji (tas ir pag. gadā) un ar ko es labi iztiku visu gadu. Šogad bij jāskatās avīzē un vienmēr jāprasa boarderiem – what’s the date? — nu man ir pie sienas mani putni! Es brīnos, cik tāda tautas māksla var būt skaista – jo es domāju – tā tomēr ir vairāk pamatota tautas tradīcijās – kā zīmēt? Tie ir brīnišķīgi putni!

Man jānobeidz ātri šī vēstule, un jāaiznes uz pastu – jo rītu man būs baby sitting tepat apakšstāvā pie jaunākās meitenes, kas neesot vairs tik slima (ar cold) ka jāguļ gultā, bet uz skolu negrib laist, un man pāris dienas ar viņu jāpadzīvo, lai kaut kur nepazūd. Būs man atkal pāris labu dolāru. Šuju vēl mūsu izstādei – tirgum, ko atvērs šī mēneša beigās vai drīzāk gan marta sākumā. Patreiz dabūju kādu egg yellow linu drēbi, nevar neko labu te dabūt, un ar melnu diegu šuju rakstus – izskatās pavisam čigāniski, bet jāpamēģina kaut kas krāsains, man visi darbi ir sašūti tik balti un smart, ka beidzot nezinu vai būs tik smart’i pircēji!

Šodien neko neesmu uzrakstījusi, bet jūtu ka Maruyas upe man ir pavērusi vaļā daudz atmiņu par Aivieksti un varbūt es drīz varēšu tāpat kā vakar – ķert tik papīri un raut visu virsū, kad tā padomā – tur ir viela gariem romāniem un taisni šis Latvijas stūris ir maz rakstos parādījies, ir rakstīts par Kurzemi – bagātu, par Piebalgu – tādu panabagu, bet par šo Vidzemes malienes stūri, kur pirms pirmā pasaules kara bija ļoti ātri augšup ejošas saimniecības un ‘gaiši’ ļaudis, kas gāja skolās un ļoti rosīgi dzīvoja, par visu to varētu būt svaiga viela. Turpat kaimiņos ir profesora Malta dzimtās mājas, turpat otros kaimiņos prof. Kuga (gleznotāja) dzimt. mājas un vēl daudz šis un tas – bet tur nav gadījies neviens rakstnieks, izņemot dzejnieku Andreju Eglīti (no Ļaudonas) kas ar prozu nenodarbojas – tā, patiesībā man būtu jādara ko varu! Un kamēr vēl varu – jāprasa šis tas arī Jašam – tas zina visu, par visu pagastu, visas tās lietas, kas man ģeogrāfiski, vai vēsturiski varētu būt neskaidras.

Tikai – es vēl kavējos un kavējos ar tādām lietām, bet patreiz liekās – pēdējais laiks ko darīt, un klāt varbūt ari tas laiks, kad sev vairāk varu uzticēties – tikai varētu pati būt jaunāka! Tomēr, viens labums man ir — : es to jaunumu, tas ir kaut cik jaunākas lietu skatīšanas veidu varu dabūt no Jums, maniem bērniem, vairāk nekā parasti citas mātes to var, jo kaut kā ir vēl kopējas pārrunas un kopējas lietas, tepat redzu pie latvietēm, cik tomēr tālu vecāki visumā stāv no bērnu pasaules. (O.K. – uzrakstījusi pāris lapas puses, es jau te runāju gudri un plaši un patiesībā – padaru tik maz tik maz…)

Labi – gaidīšu kādu vēstulīti! Lai jums abiem labi klājas! – nākošais mēnesis jau jums nesīs pavasara zīmes!!! Izvārīju blackberiju ievārījumu – kaut nu varētu paglabāt līdz jūnijam —- bet vārīju tā uz labu laimi ar to cukura svēršanu, tā kā nevar zināt.

Atā   xxx M.

———————

[mailed 28. 2. 72]

Mīļie Inī un Laimon! 

[…] vēstuli – labi ka uztaisījāt partiju, tas cilvēkus tur kopā draudzīgākā garā, ja kāds prot partiju uztaisīt, tādas little meat balls arī ir very good idea, nav dārgas, ir garšīgas, viegli pasniedzamas, — nu darbs ir jāpieliek gatavojot – bet kaut kas jau jāgatavo ir. Dzidra par iešanu uz jauno māju arī par to vairāk ir norūpējusies – vai tur nebūs pārāk vientuļi? Ir jau labi ka cilvēki var sanākt kopā, un tas nemaz ļoti dārgi neiznāk, sevišķi citreiz: jo ja reiz partija bijusi izdevusies, tad citreiz viens otrs un arī trešs ienāk un jūtas labi arī ar vismazāko pacienājumu.

Man nāk virsū mans vakars – kā jau rakstīju – Gulbergs teica, ka man nekas nebūs jādara. Tik nezinu vai pareizi izdomāšu ko vilkt virsū? Bet gan jau viss pāries. Ko es tur iepriekšējā vēstulē sarakstīju par to – ka es gribētu un vajadzētu un varētu rakstīt romānu – tas tikai tāda acumirkļa sajūsma, (kad kaut kas iznāk ātri uzrakstīt, tad sāk lielas lietas domāt…) visam vajaga daudz drosmes. Tagad man vēl jātiek arī ar to rokdarbu izstādi cauri – iesākts daudz kas šūt – tas jānobeidz. 3 dienas biju bebysitting – tas baby gan jau 9 gadi vecs un mēs visu laiku spēlējām kārtis un skatījāmies TV un cepām pankūkas – tā kā nekādu grūtību jau nebija – nopelnīju arī tikai lielu tūtu ābolu un $6.- bet diezgan ir, vienā dienā nebij arī līdz 4 jādzīvo, tikai līdz 1 p.m. Tomēr esmu gan aizmirsusi, kā tas ir, kad dienu esi prom no mājas – lai arī tas tepat apakštāvā) – neko tad vairs mājā nevar padarīt. Saprotu gan, ka Dzidra, kamēr strādā – neko lielu nevar uzgleznot – un tāpat Jums – nekāda liela vēstuļu rakstīšana nevar iznākt, vēstules patiesībā paņem ļoti daudz laika, ja grib tās vairākiem rakstīt. Jūs nerakstiet – kas ar mājās braukšanu izdomāts?

Par to, ka es par tulkošanu (Godot…) dabūju ļoti maz – man nav kam žēloties, %2½ no izrādes ienākuma, tāda esot tā nodeva tulkotājam vai lugas rakstniekam – visiem, ne tikai man, zināms – tas ir smieklīgi maz. Nu, man no Godo tulkošanas tika, kā Tu Inī ski – for soul, es biju ļoti priecīga par to darbu, ļoti daudz guvu, izprotot, izpriecājoties par Becketu un arī – cilvēki, kas ko saprot – atzina manu tulkojumu, es guvu tā sakot viņu uzticību.

Tagad ar ceļojuma piezīmēm, es laikam esmu guvusi atziņu tam tālāk – ka esmu ‘inteliģent’ – un tas diezgan svarīgi, latvieši ir diezgan lieli dill – no tā, kādā stilā raksta, tie tūlīt vis neies kādu atzīt – bet ja tas kaut ko prot par pasauli pateikt – tad gan. Nu – es galu galā varu būt tikai ļoti pateicīga, ka šie tagad pa Sidneju ņemas ar mana vakara rīkošanu – tomēr – visi strādā par velti, koris, dziedātājs, deklamētāji – un tā parasti viņi strādā vienmēr. Zināms no tādas situācijas iznāk tas, ka visur līdzi profesionāliem (teiksim – ar izglītību dekoratoriem, aktieriem etc.) strādā līdz arī ‘mūžīgie diletanti’, kas nekad nedos ko bez vainas, ar kvalitāti, bet bez viņiem nevar iztikt, ir labi – ka daudzi strādā etc. – galā gan iznāk, ka tie, kas ir ar skolu un varētu ko vairāk dot – tie turpat ir mūžīgi pielīdzināti i izpildījumā i atmaksā tiem ‘brīvprātīgajiem’, hobbij’istiem… O.K.

Ar manu grāmatu ir tā: Freimanis domāja – nodibināt kādu dažu cilvēku grupu, (nedaudz) kas to grāmatu ņemtos finansēt, un tad vai nu Sidnejā, vai citur, to izdotu. Tā ka viņš to laikam runās un mēģinās darīt – tad lai tas notiek – viņš domāja arī, kad kāda organizācija (Vanagi vai citi tamlīdzīgi) var ņemt to savā apgādā. Tā tad – redzēsim kas tur iznāks? Bet ja arī viņi vienu grāmatu – laikam dzejas – izdotu – man būtu nodoms izdot uz savu roku – brīvākā izvēlē, varbūt arī ar brīvākiem Dzidras zīmējumiem, kādu izdevumu, dzejas, vai ceļojuma piezīmes, vai stāstus. Dzejas tai grāmatai, ko viņi varētu izdot – man ir gatavas.

Tai otrai – būtu vēl kāds gads jāsakārto – jāpadomā ko un kā vispatīkamāku un labāku varētu sataisīt. Tur – ja Jūs palīdzētu – tas būtu ļoti labi, es domāju tāda grāmata varētu izdoties labāk, kura nebūtu tādā pusoficiālā garā kārtota. Bet to visu vēl redzēsim. Paldies daudzreiz ka Jūs piedāvājiet aizdot tam naudu, vēl ir viena lieta ko vajadzētu vēlāk izdot, un kas droši vien izpārdotos viegli – tā ir sarakste ar Sarmu – viņa + manas vēstules. Lielākā daļā ir jau pārrakstītas man uz mašīnas, vēl tomēr nav gluži visas. To ir daudz. No Sarmas puses: kāda indivīda cīņa ar savu brīvību, dzīvi, nodomiem, viņa vēstules vairāk prozas noskaņas stils, mans gaisīgs un dzejisks un sievišķīgs, ir diezgan interesanti man pašai lasīt, daudz sīku notikumu no tā laika, kad Wyongā Jūs bijāt mazas, gājāt skolās, dzīvojāt pa pupu laukiem etc. Tā kā – ļoti labi, ja Jums būs nauda, ko palīdzēt kaut ko izdot – dažas lietas parasti izdod, kad viens (mazākais) no rakstītājiem jau miris – es vēl negribu mirt…

Ir gan labi, ja Jūsu bisnes iet – lai arī nezinu – kas par business, bet lai kas – ir gan labi, ja Jūs varēsiet kaut cik savu dzīvi nostabilizēt, mājās mums bija mūsu tēva mājas un tas bija tāds pastāvīgs drošums, tagad par Jūsu (un Dz+Clivu) domājot – dažreiz tā kā bailes ir uznākušas – kā tas ir visu dzīvi karāties tā tikai – no sava spēka strādāt katru dienu!… bet ja var tā, ka iegūst kādu īpašumu – vai mazliet naudu, tad tas ir atvieglojums domājot par visu nākotni, un kur tad komforts – ja tomēr var šo to atļauties…

Ak, Jūs labie rūķi – labi, ka Jums iet labi!

Svētdiena, 27. febr.

Ļoti mierīga diena – neviens nenāk, nekur neeju. Gribētu vēl kalnā uz blackberijām, bet tur ļoti speciali jāģērbjas, ja varbūt kādreiz vēl nākošnedēļ, kad Aina atbrauks ar mašīnu, tā varēs mani uzvest kalnā, tad varbūt vēl palasīšu. Aina nāks uz Russion lesson un varbūt arī palīdzēt sašūt tām somām oderes, ko es esmu te ‘izrakstījusi’ – 2 spilveni, trīs vai četras somas. Ja nepirks, tad būs visam mūžam ko pašai nēsāt… Ak, es gribu, lai tas mans vakars reiz ir garām, tik ilgi tur jāpekelējās ne šis ne tas – tā bija tāda mazliet gaisīga iedoma, to te izteica Gulbergs un Freimanis – un tā viss sākās un nu velkas vai gadiem, un nav jau tā, kā kad es tur Sidnejā dzīvotu, visus tos ‘augstos un zemos’ vīrus pazītu un zinātu ko un kā labāk to darīt – tagad paļaujos uz Gulbergu, kas tur būs būs. Tikai tāda gaidīšana un nebrīvība. Bet būs ok, kā būs. Ja nebūtu iekritušas abas šīs lielās izdarīšanās vienā laikā – tā rokdarbu izstāde un tas vakars, šodien pat visu dienu nošuvu, kaut kā iet tā, — vai nu vienu vai otru nevar neko reizē darīt – vai nu ko raksti un gudro to visu laiku, (arī tad ka neraksti), vai ņem un šuj un negudro neko… Tais trīs dienās, ko lejā te bebbysitiju – jutu – ka neko gan citu nevar vis padarīt, kad dienā esi prom, tā Tev arī pēc skolas, kad vēl pusdiena jātaisa – nekas cits vairs nav ietilpināms, kā tikai kāds sīkums.

Paldies par aizdevuma piedāvājumu – gan varēsim izmantot, ja vēl būs dūša sataisīt.
Xxx M.

————————

[Postcard from Wollongong: El Alamein fountain, Fitzroy Gardens, Kings Cross, Sydney]
9.3.72

Mīļie bērni!

Paldies par naudu! Man jau nav tāds trūkums, bet skaidrs — priecīgāk ir izdot, kad tā nokrīt necerēti priekšā tāda summa!
Tikai — ne vārda vēl, kas un kā? Vēstule man arī jums iesākta, bet patreiz tā taisos uz savu vakaru — ka nav arī laika nobeigt — un nezinu kā jums iet? Kad brauksiet??

Tikko Freiji raksta ka Steinerte, kas strādā Abbotsf (?) kā skol. esot atbraukusi uz 2 ned. mājās — (Tēvs slims) un braukšot atpakaļ, esot apprecējusies…
Adrese (agrākā)
A. Steinert (Humpfrey tagad)
South Burnaby, B.C. Canada

xxx m.

——————

[mailed 13. 3. 72] 

Mīļie Inī un Laimon!

Paldies, paldies par naudu! Man visa kā ir diezgan, tik nav kas dod padomu – bet paldies! Varbūt tas ir tas padoms – lai nu es ‘neskatos uz naudu’, kā saka un daros kā gribu. Tikai – kaut es zinātu kā es gribu un kā būtu pareizi? Gan jau būs labi, nopirku (vieglāk tad, tas ir ar nebēdīgāku garu) dažas veļas gabalus, vēl reiz apskatīšu savas kurpes (negribu jaunu pirkt, jo patiesi – nevajaga!) un par kleitu patreiz gādā Aina Nicmane – Tā kas man uzšuva to pantsuitu. Ja nu es ar to varētu iet (lai gan tas visiem ļoti labi patīk) tad Aina, kas te nāk uz Russion lessons un ar ko mēs kopā rīkojam to rokdarbu skati, ņemas un šuj man vienu linu kleitu vēl – mēs jau cerējām ka februāris turpinās būt ļoti silts (tā viņš skaisti sākās), bet patreiz līst ka plikš – un auksts diezgan arī, bet vēl jau tikai trešdiena, nē – otrdiena – tā tad līdz svētdienai, ja laiks rīkosies tāpat kā visu vasaru, tas uz brīdi pārmainīsies uz siltu. Aina mani arī aizvedīs, viņai ir liela mašīna (vīram sava, viņai sava) un viņa ņems arī Lučus tanī – tā man nav ko bēdāt – transports un laba kritika viss ies kopā… Un ar to kleitu – Aina cenšas cik var, jo viņai tā prestižas lieta – viņas kleitas modelējām Sidnejā un avīzē tās bija par maz atzīmētas – nu viņa vēl grib parādīt – ka mēs protam ģērbties!!! Bet ja jau laiks būs ļoti nelāgs, tad varbūt mana kleita atkal nepiestāvēs tai lietai – tā ir offwhite linu – bet diezgan dressy piegriezta un man vēl jāuzšuj kāds izšuvums. Šodien viņa man uzmēģināja un es izskatījos very good – bet ko nu kurais no manis un manas kleitas tur sagaida to es nezinu – un droši vien negaida neko. Tā kā tām koristēm būs baltas blūzes, tad es ar to ka man būs gandrīz balts – būšu o.k. Es Ainai pretī šuju vienu spilvenu – tas nav grūti, ļoti labi resni diegi drēbē, un es viegli un ātri varu ievilkt tam pāri vienu musturi. Tā mēs diezgan jauki visas tās dāmas sadzīvojam (dažs jau gan sanīdās un aizgāja…)

Vienai iet ļoti grūti – vīrs briesmīgi dzer un ir tik tirānisks – ka viņa beidzot ir iesniegusi šķiršanos – un tagad pati staigā melna un pelēka no bailēm, kas no visa tā iznāks, bija nupat viņai kāda nervu lēkme, bija zaudējusi samaņu uz ielas, dzīvo tagad uz tabletēm pret uztraukumiem, bet saka ka tāpat nevarot gulēt. Bet mūsu izstādei ir visādi rokdarbi sastrādāti – un mani esot visskaistākie – nu daudzi ir arī – un mēs gribam parādīt – cik tās latvietes lielas gudrinieces un cik latviešu ornaments skaists. Nu redzēs – kā mums izdosies. Ja jau Jums til ļoti labi iet ar Jūsu busines – tad es vienam setam (4 placemats un centrepeace, balta lina ar baltu izvilkumu) likšu ļoti augstu cenu – jā grib kāds lai pērk, ja nē – glabāšu jūsu jaunai mājai.

Ir jau piektdiena – un vēl nav vēstules ne no Dzidras, ne no Jums! Nu – cerams, ka tas nozīmēs tikai to, ka daudz šeftes un ar vēstulēm nav laika krāmēties. Es jūtos o.k. Tikai – neesmu gan nekādu ‘runu’ sagatavojusi, ko Sidnejiešiem teikt, esmu noņēmusies ar to mustura šūšanu uz kleitas, jo tas uz īsa gabaliņa izskatījās citāds, nekā pāri visai kleitai no augšas līdz lejai – un nu ir ko gudrot un grozīt, bet laiks šodien ir noskaidrojies un arī silts, ja tāds paliks līdz svētdienas vakaram – tad būs very o.k. Šinī laikā ir tā, ka vēl grūtāk ir panest drēbes, kas mazliet par siltām, nekā tās, kas mazliet par plānām…

Saņēmu vēstuli no Freija kundzes (rakstīju viņai lai brauc šurp blackberijās…), neesot tam laika, Freijs pats strādā prom no mājas pa nedēļu, un tad weekendos negribot nekur kustēt prom. Tā tas jau ir. Freija kundzei patikušas manas pēdējās ceļojuma piezīmes (kaut kas par puķēm…). Man vēl nav uzrakstīts ne trešā daļa no tā, ko varētu vēl par ceļojumu rakstīt – bet no visām pusēm par šīm piezīmēm saņemu ļoti sirsnīgas labas atsauksmes – būtu jāsaņemas un jāuzraksta viss un jāizdod grāmata!… Nupat šodien saņēmu vēstuli no kādas kundzes Pertā (arī – bijusi aizkustināta no manām ‘Puķēm’…), tā ir manas skolotājas meita, tā skolotāja un viņas vīrs abi bija man audzinātāji ģimnāzijā (Madonā), abi tagad miruši. To meitu, tagad Daina Šķēles kundze, (tad – maza, maza sārtvaidzīte meitene Dainīte) raksta man garu un sirsnīgu vēstuli – viņa esot sekojusi visiem maniem rakstiem un beidzot saņēmusies un uzrakstījusi šo vēstuli, apsveic arī uz manu vakaru un prasa par visu family.

Pie viņiem Madonā, tas ir pie viņas vecākiem un viņa, kad tā bija jau jauna dāma, (laikam jau saderinājusies), es iebraucu un apmetos kad es gaidīju piedzimstam Tevi Inī, un pirms iestāšanās slimnīcā man vajadzēja kaut kur gaidīt. Nebiju šos abus savus skolotājus apmeklējusi varbūt vairāk kā 10 gadus, viņi mani saņēma ļoti ļoti laipni – domāju, ka man pie viņiem būs jāpadzīvo vairākas dienas, bet tās pašas dienas vakarā man vajadzēja jau doties uz slimnīcu un plkst. 10 p.m. Tu biji klāt… Viņus šis ātrais notikums ļoti aizkustināja, un pavasarī, apmēram maijā, (laikam vasarsvētkos) viņi kopā ar savu jauno meitu Dainu, atbrauca mūs apciemot uz Ķikuriem – Viņa tagad to visu savā vēstulē raksta un es varu šo to atcerēties, bet viņa raksta, ka Tu jau rāpojusi – nezin vai tik ātri Tu jau to darīji? Bet otrā gadā – Tu jau staigāji – tā tad tomēr viņi būs bijuši pirmā, Tava mūža gadā un viņiem tas brauciens bijis ļoti skaists un palicis atmiņā visu mūžu. Viņa tagad ir Pertā un viņai jau esot mazbērni – viņa droši vien ir mazākais gadus 12 par mani jaunāka. Bija labi viņas sirsnīgo vēstuli lasīt šodien (kad no jums ne no viena nav…) un dzirdēt pieminam vecos laikus un zināt, ka kādu cilvēku atmiņās esi līdz iesaistīts un tam ir labi vārdi ko teikt.

Viņa prasa par visu manu ģimeni – būs jāaizraksta. Pēdējā Latv. avīzē ir apraksts par Ķikuriem un Ķikuru bildīte, ko man atsūtīja māsa. Tā tad – viens otrs kas lasīs būs iepriecināts, jo visi vēl nav pazuduši, kas to pusi kādreiz pazina. O.K. Gaidīšu no jums rītu vēstuli.

Pirmdiena – 13 mars.

Vēstules no Jums ne no šiem Anglijā – nebija, varbūt šodien!

Vakars mans ir garām – publikas bij daudz, priekš tāda vakara – viss gāja very ok. tik tagad (labi ka no rīta, ne vakar vakarā – nebūtu gulējusi…) man nāk prātā cik nepareizi es izdarīju beigās nepieceldamies un nepieiedama pie skatuves un nepateikdamās Rullim un korim un dziedātājiem – solistam etc. Bet – bij man jārīkojas uz savu pašas izjūtu un es to neizdarīju pareizi – vienkārši no kāda nesabiedriska stīvuma, no bailēm kāpt pašai gaismā – lai gan man vajadzēja pieiet tikai pāris soļus līdz skatuves malai – bet vienkārši – aizvērās priekškars – un viss cauri – lai gan Rullis atgriezās, jau gribēja iet prom – un viss tas bij ne visai un varbūt pavisam nejauki no manas puses un vakars palika bez (jubilējiska) noslēguma. – Bija tā – ka mani stādīja priekšā Klauverts pirms iesākuma, turpat zālē visu pateica kas te notiks un pasniedzās pēc manis, kur es (pie galdiņiem bijām) sēdēju, es izgāju un pasmaidīju etc. Pienāca Gailīte ar puķēm un kādu vēstuli (no Gailītes + Freimaņi apsveikums un $20) un pateica pāris vārdus un es šo nobučoju un ok – viss sākās – uz skatuves –. Vispirms Gulbergs 3 dzejoļus nolasīja – tad referāts un tad citi deklamēja, — es nezināju kā īsti uzvesties – skriet katram klāt no lejas – tas būtu bijis par daudz – un tā es beigās, kad vajadzēja, nepakustējos, nokavēju – vienkārši – dumš! Kaut kā, nē, nav attaisnojuma – zināms tad sauktu mani uz skatuves – un galu galā tā būtu smuki un pareizi – man liekās varbūt esmu pat apvainojoši dumi izturējusies – Nu. What?

Kaut kā mazliet viens un nobijies es biju – tas ir tāds, ka tik par daudz kur neiemaisītos un iznāca par maz – dziedātājs pazuda – pat ne iepazinos, jo – nesagaidīja graciozu vienkāršu pateikšanos – Bet citādi – very good!

————————–

[birthday card]

Thought of your birthday
And thought about you –
Something it’s always
A pleasure to do
Then picked out this greeting
And sent it your way
Especially to wish you

A wonderful day.

Have a happy year, too.
Daudz laimes
Dzimšanas dienā!
Visu, visu, ko kāro sirds
Lai nes šī diena un gads!
Vēlē mam.
1972.18. martā.

——-

18.03.72
[Postcard]
[Eskimo mother and child, by Osowetok. Cape Dorset. — soapstone sculpture, mother kneeling, child in hood on back]

Dear Mum,

Paldies par vēstulēm – šoreiz tikai karte — maz laika un jauna nav nekā — gaidu lieldienas. Labi ka Tavs vakars garām un ka viss labi iznācis, un beidz gudrot par sīkumiem, kurus varbūt vēl labāk varēja veikt… Ja esi Sydnejā, varbūt vari aiziet uz Kanādas Consulate vai Trade Commission un dabūt papīrus priekš “immigration”… ja esi nodomājusi braukt! — un pajautā arī kā ir ar pensiju, vai to var “transfer” uz Kanādu… Mēs esam nolikuši deposit uz Charter Flight — no šejienes 3 jūlijā un atpakaļ 2 septembrī. Lots of love — rakstīšu vairāk nākošā vēstulē — esam healthy un happy un te līst un līst un līst…
Inese & L    HAPPY EASTER

—————–

Mīļo Incīt! Nu tad visulabāko laimi!! 

Ņemu papīru un rēķinu un nevaru ticēt, ka man jau tik veci bērni! Bet iznāk un iznāk Tev viens apaļš skaitlis. Nu zaļo, zaļo un kuplo un audzi!!

Gaidu jau kādu ziņu no Jums, kā visi nodomi veicas? Kad brauksiet? Es laikam ļoti gaidīju, lai mans vakars būtu reiz garām, un nu kad ir, liekās es esmu gaidījusi ka pēc tā vakara tūlīt notiks arī kādas citas lietas: Jūs būsiet tūlīt te un pat Dzidra, vai kaut kā tam līdzīgi, bet nenotiek nekas, pat vēstules nav (no Dzidras gan nu saņēmu) un mierīgi ir jāsāk atkal kaut kas tālāk rakstīt – un tā bez stājas… Par savu vakaru ne ar vienu neesmu runājusi, tas ir no tiem, kas viņā bija, nezinu – kā viss paticis.

Bij jau ļoti – serious. Par to savu nepateikšanos – neko lielu nevaru vairs darīt – avīzei aizsūtīju pateicības vēstuli – kas zin, varbūt par daudz sentimentālu, bet lai. Biju šīs dienas mazliet saaukstējusies, autobusu gaidot, kad apciemoju Lučus. Viņš pats ir slimnīcā, un viņam nav neko labi. Abi Priedīši (grāmatu…) esot arī slimnīcā, pēc auto katastrofas, nezinu cik nopietni. Nezinu – vai man tur būs ienākums grāmatai no tā vakara? Kas tur var būt – pa 20 centu parasti ‘pret labprātīgiem ziedojumiem’ tā ieeja ir. Nu – ja viņi neko nesagudros ar to grāmatu – tad lasīšu visu kopā – to kas man būs un to ko Jūs pieliksiet. Redzu, ka tagad nemaz nevarēšu mierā nostāvēt līdz Jūs sagaidīšu mājās. Kad šī rokdarbu izstāde arī būs garām – vajadzēs kaut kā jauna pie kā domāt un darīt kaut ko. Dzidra laikam ļoti norūpējusies gudrojot – kas un kā ar darbu, ar māju, ar gleznošanu jādara, liekās viņa arī nemaz nevar relaxīt. Nu – kā iet Jums, kā iet Jums?

Tikko bija Aina te, viņa saka es rīkojusies pilnīgi pareizi ar to manu vakaru – tur nebijis kur skriet un pateikties. Nu redz – es tikai dažreiz sāku uztraukties, kad viena esmu tādās izdarībās. Šī nu gan ir jocīga dzimš. dienas vēstule! Bet – visi sīkumi jāraksta, jārunā no sevis nost, citādi man ir par grūtu – jo te jau tik maz ar ko varu par visu izrunāties.

Jums varbūt pavasars jau klāt – te, nāk vēl pa siltai dienai. Labi ka nu jūtos brīva no visām Sidnejas lietām un nu – gaidu, gaidu – kā klājas Jums, kā dzīvojiet, ko gudrojiet, kas ir, kas būs?

Priecīgu dzimš. dienu!   Xxx M.

—————————

[Postcard to Clearbrook from Wollongong]
28.3.72

Priecīgas Lieldienas, bērni!

Cik satraukts prāts!!
Tikko saņēmu jūsu kartiņu — vienai pašai viss jāgudro — kā un kā darīt!! Es — gatavošos braukšanai! Ja vien jūs abi mani savā tuvumā gribiet un ja es ko varu arī palīdzēt — es gribētu atkal braukt. Tas ir prieks! Ir man te iesāktas draudzīgas attiecības ar latv. ir šis tas te rakstos uzsākts (to varu arī tur darīt — ) Mīlu Wollongongu, bet — cita nav ko mīlēt. Būtu labi — ceļot! Par pensiju noskaidrošu!

Paldies par kartiņu!!! Priecīgus svētkus!! xxx M.

————–

[mailed 4.4.72]

Mīļie Inī un Laimon!

Ir Lielā piektdiena – mums nu jau kādu nedēļu (gandrīz) – ir labs laiks silts un nelīst, pēdējās pāris dienas – ļoti skaists! Uz šo lielo laika maiņu – pēc visas vasaras lietainības uz sausu, skaidru un karstu rudeni, man bij lielas galvas sāpes, visu dienu mocījos līdz nelabumam, un nekas nelīdzēja – bet nu ir tas pāri un jūtos o.k. Varbūt neesmu vairs tik stipra, kā pagājušā vasarā – bet vēl iet labi. Vakar aizgāju tālu uz jūru un atnesu zivis, tur ostmalā ir svaigu zivju veikals – ja to gabalu varu nostaigāt, tad nevaru žēloties. Staigāju katru dienu cik varu – parasti kaut ko iepērkoties, mēģinu nekad neņemt autobusu – lai jau nepierodu tikai tupēt.

Saņēmu kartiņu no Idas – viņa solās atbraukt rītu, Lieldienu sestdienā – agri, un ņemt mani līdz kaut kur uz mežiem, meklēt vai vēl ir blackberijas. Nezin gan vai vairs būs. Šodien pēcpusdienā, esmu aicināta aizbraukt ar busu līdz Ainai Nicmanei – tad braukšot ar viņu mašīnā un viņas teenager meiteni uz jūru un svētīšot Lieldienas (vēl jau gan nav klāt…) Tad nu man atkal svētku ciemošanās un svētku ciemiņi ir nodrošināti – un tas ir labi. Svētkos tagad tomēr sāk gribēties kādu cilvēku, tik ilgi jau ir mani visi ģimenes cilvēki prom no manis, ka vientulības ir pa pilnam darbdienās vien.

Georgs nu ir jau sataisījies un ies prom – vispirms uz Sidneju, tad domā tālāk uz Queenslandi. Vakar sadeva man atkal lielu klēpi puķu, tā pat kā ziemsvētkos, un iedeva $20.- priekš gas + elekrticity. Jo drīz tā būs jāmaksā, un tad viņam ir jāmaksā puse, bet viņš parasti maksā vairāk, labi jau viņam te ir – mierīgi un brīvi viņš ir izdzīvojies pa savu istabu, pa virtuvi un vannas istabu turpat blakām, tikpat kā savā dzīvoklītī, par $5- nedēļā. Es tad arī teicu – ja sadomā citādi un negrib Sidnejā palikt – lai brauc atpakaļ te un dzīvo. Liekas – ka man nav ko jaunu īrnieku uz pāris mēnešiem meklēt – nezin kāds gadās un kad jūs atbrauksiet tad būs te labāk apgrozīties, jo ceru jau ka kādu laiku jūs te būsiet – mazākais kamēr sakrāmēsies – kur un kā visas mantiņas nolikt, vai likvidēt.

Pilna māja – nezin kur tās liks? Dārgākais un jaunākais gabals manas klavieres, tad Jūsu dublbed, un vēl 3 citas bed, un fridžs, (kas iet vēl kā pulkstenis), un mans desks un recordplayers un grāmatas un grāmatplaukti un bildes un trauki – kad apskatu – tikai nedaudz grabažu, ko varētu sviest prom – viss cits derīgs dzīvei…

Bet – kas ar dzīvošanu, kur un kā – to tad varbūt dzirdēšu jūsu vēstulē, kā Jūs to gudrojiet? Tu, Inī, savā kartiņā raksti lai aizeju uz Kanādas Consulu priekš Immigration papīriem, gaidu vēl vēstuli – kas man par papīriem būs jāņem? Jūsu kartiņa, kā pēc kādas štempeles ‘BADEN bei WIEN’ – varu saprast – ir aizgājusi no Kanādas vispirms uz Austriju – un tad tur ir laipni pārsūtīta (ar sarkanu tinti pasvītrota adrese) šurp. Nākusi 10 dienas, un tas ir mazliet ilgāk kā parasti – tā es pirms Lieldienām vairs nekur nevarēju aizbraukt, bet tagad – varbūt pat jau ar Idu, es tūlīt varu aizbraukt, (vai arī pēc Lieldienām), uz Sidneju un sākt visu kārtot. Man ir vēl divi gadi derīga mana ārzemju pase. Pensiju – maksā Anglijā. Līdz šim vēl nemaksāja citur, tikai 9 mēnešus (laikam) sūtīja naudu, nē tas ir – uzglabāja naudu te un izmaksāja kad atgriežas. Bet nesen avīzē lasīju, ka tas ir uz tuvas nākotnes izkārtošanas nolikts – ka maksās pensiju visur citur. Varbūt līdz tam laikam tas būs jau izlemts, kad man vajadzēsies.

Vakar iegāju arī vienā Traveling office, pajautāt kā ir ar tiem Klubu memberiem, vai tie dabū kādas ceļa naudas concession? Teica – ka nekādas, tikai tos Charter ceļojumus, kas tagad on 1. februāra esot it kā anulēti un aizvietoti ar kaut kādām ekskursiju biļetēm, kas esot uz pus gadu – return, brauc kur un kad gribi, bet jāpaliek Eiropā ne mazāk kā 45 dienas un tad pārējo laiku kur grib. Tā apkārt zemes lodei brauciens maksājot apmēram nedaudz zem $800 dolāru. Tas būtu ļoti izdevīgi – ja es pēc pusgada gribētu braukt atpakaļ – paliktu pie Dzidras 45 dienas un brauktu pie Jums uz Kanādu un atpakaļ – bet man ir tāda nojauta – ka man būtu jāpaliek ilgāk?… Vai nē? Un tad man tāda biļete neko nedod, jo viens brauciens (lidojiens) uz Vancuver maksājot nedaudz zem $500. Tie skaitļi ko tā girl man uzrakstīja ir tādi – exursion round the world for 6 month — $777.20. Single uz Vancuver — $494.60. Tā kā liekas, ka neko ar ekskursijas biļeti nevar ietaupīt, tikai to atpakaļ ceļā lidojienu, ja grib braukt atpakaļ pēc 6 mēn. To visu jau nokārtosim, kad būsiet te, tikai man tas iepriekš jāizrēķina, vai man atmaksājas samaksāt kluba biedra naudu, lai būtu kādā klubā (es esmu newsletter klubā ar 2 gadi nemaksātu biedr. naudu) un vai tas dos kādu lētāku braucienu. Tā, tad laikam – nē. Man nekas nekaitētu braukt ar kuģi, ja laiks atļauj…

Ir gan liels prieks – ka Jūs brauksiet šurp, būsiet atkal te Austrālijā kādu brīdi – un prieks arī taisīties Jums līdz! Esmu iemīlējusi Wollongongu, man ir tik ļoti labi dzīvot tai brīvajā, vecajā dzīvoklī, kad gadās tādi labi īrnieki, kā bija Georgs un Geralds, kas palīdz maksāt. Tagad otrs iemītnieks, Ģeralda draugs, Ross, arī ir tikpat maz redzams, kā Geralds bij – weekendos prom, dienās prom uz teku, tikai šim divi reizes ir bijis jālūdz atlikt uz dažām dienām īres maksu – un tas man mazliet nav tik droši, kad tik kādu dienu viņam pavisam nepietrūkst – bet tas jau gan nevar notikt – viņš arī ir ar scholarship un nauda viņam nāk regulāri un vecāki Sidnejā. O.K.

Dzīvot te ir labi – bet tomēr viena daļa dzīves aiziet lielā tukšumā, to noslinko jo nav dūšas ķerties ne pie kāda darba, ka esi tik vientuļš un domā un nevar izdomāt – kā varētu to dzīvi pilnāku, normālāku iztaisīt? Zināms – rakstīšanai ir tīri o.k. Bet – notikumi atkal dod – ko rakstīt, tā kā man ātri nu būtu jāuzraksta atlikušie iecerētie gabali par mūsu iepriekšējo ceļojumu – un tad varu doties jaunā…

Es brīnos un nevaru nobrīnīties – cik Eskimo māksla ir skaista, īsta! – šī kartiņa pēdējā ko atsūtījāt – māte ar bērnu – ir tik brīnišķīga maza skulptūra, ka es nevaru atcerēties, ka es jebkur būtu redzējusi skaistāk izteiktu šo motīvu – māte un bērns! Labi gan, ka šī kartiņa, kas bijusi aizsūtīta uz Austriju, ir tomēr nonākusi te! Es jau būtu arī ļoti bēdīga, ja pirms Lieldienām nebūtu ziņas no Jums. No Dzi.+Cl. arī gan nebija, bet viņu vēstule bij tikko nesen nupat – tā man prāts mierīgs par jums visiem!

Jau ir otrie Lieldienu svētki – Abas dienas līst no rīta līdz vakaram! Viss apmācies, kā maisā. Bet sestdienu mēs noķērām labu un skaistu: Ida atbrauca agri, pirms 7 jau bij te, es arī biju sapaunojies ar visiem guļammaisiem un meža biksēm – tā iedzērām ātri krūzīti kafijas – un prom! Bij ļoti skaists brauciens turp un atpakaļ tai pašā dienā – mežā gan neko ilgi nebijām – tomēr – necerēti uzgājām vēl gluži labas ogas un pa spainītim pielasījām. Man tikai žēl, ka nedabūju vēl gar Maroyu pastaigāt – man tā upe tāda mīļa! Bet – redzēju lielu brūno čūsku! Jau biju nodomājusi – redz, ka te nemaz to čūsku nav, trešā reize kā briedu pa mežu kā traks – nav nevienas… Un ejot ar pilno spainīti ārā no ganībām – uz celiņa ne pāris soļus, turpat zem deguna – guļ kā plācenis – es apstājos, atkāpos – šī tad ātri atritinājās un izstiepusies kā striķis, galvu pāris pēdu no zemes gaisā – tā viņa pazuda krūmos…

Gaidīšu Jūsu vēstuli!
Xxx M.

P.S. Lielā piektd. pēcpusdienā ap 2, aizgāju pie Ainas – bijām pie jūras pasauļoties tādā rudenīgā saulītē, tad mani aizveda pie Rudzātiem – tur bij lield. ‘zaķis’ bijis priekš manis: bija paciņa man ar pāri zeķu un liela šokolādes ola!… Haha!… xxx M.

4. apr.

Vēstule no Dz + Cl. liekās viss O.K. tur. Gaidu Jūsu vēstuli! Good luck!
Xx M.

———————-

9.04.72
[Postcard]
[Eskimo artist, West Baffin: Parr — 2 seal hunters dragging a dead seal with ropes]

Dear Mum,

Sorry ka atkal karte vien — pēdējais vakars holidejās — tā aizskrēja ka nevar saprast, mazliet bija laika palasīt un tas arī viss. Laiks vēl vēss — dažas skaistas dienas pa vidu — šogad varbūt būs plūdi (mums tieši ne, bet varbūt ielejā netālu) jo esot daudz sniega kalnos. Tu neworry par to immigration business — tas tik tā ja esi Sidnejā tad varbūt var pieiet un paprasīt — Būs jau laika arī kad mēs būsim tur — nedomāju ka būtu kādas complications… Dzidra un Clivs atsūtīja mums abiem paku ar 6 zortes tējām — dzeram un smaržojam! Nav itnekā jauna — bijām tikko uz moderna baleta izrādi — ļoti labi, ļoti abstrakts — moderna “mūzika”, gaismas, krāsas un kustības.
Love. Inese & Laimons

————-

Sestdien 23. apr. 1972.

Dear Iny + Laimon!

Tā gaidīju jūsu solīto vēstuli, ka nokavēju Laimonu apsveikt viņa (35???) dzimšanas dienā – tā tad ar nokavēšanos – bet vēlu labu un laimīgu tālāk soļošanu gadu rindā! Paldies par kartiņu – lai arī neatnāca solītā vēstule – kartiņa ar jocīgo zīmējumu man labi pastāsta kā jums iet: tik velk un velk lielu lomu! Kā es uz to karti paskatos, tā man liekas ka es redzu Jūs abus, kā Jūs tur ņematies ar visādiem uzdevumiem, nodomiem etc.

Es – ar vienu kāju jau taisos prom no šīs apkārtnes, man vairs it kā nekas te īsti nepieder, viss tikai vēl ko paskatīties un ardievoties… un tā, neko neesmu padarījusi – neko uzrakstījusi – tikai sāku jau izmazgāt un nolikt rindā segas un citas mantas. Palikšana te nebūs, ja var uz Kanādu braukt! Apzinos cik maz esmu te padarījusi – tomēr, kaut ko jau darīju un latviešu dāmas te, domā ka viņām būšot ‘liels zaudējums’, (esot ‘visu iecienīta’…)

Mums patreiz ir jaukas rudens dienas – eju atkal šad un tad uz jūru, pat sauļojusies tagad esmu, ko visu vasaru nedabūju darīt. Rokdarba izstāde beidzās – maz pārdots. Varbūt cenas bij augstas, varbūt cita vaina – tūlīt nāks audēju (austrāliešu) izstāde tur, varbūt nevajadzēja beigās izraibināt ar barkpicturēm, bet izņemot podus, maz ko šinīs galerijās pērk. Vienu atvēra pēc Ziemsvētkiem Warrawongā – dzird ka ejot ‘klusu’, un es tur gribēju vest dažas Dzidras bildes pārdot.

Mans boarders tikko gribēja ņemt abas istabas, ieplēsties brīvāk, varbūt ņemt vienu draugu klāt – un tikko to izgudrojis – atkal bij saticis citus draugus – tur kāds aizgājis citur dzīvot un esot vieta tukša priekš šī, mana boardera, — varbūt pēkšņi aizies! Bet kā nu būs, tā būs. Te tomēr tikko viens aiziet – kāds cits grib nākt vietā, varbūt kāds gadīsies…

Es rītu braukšu uz Idu – viņa atrakstīja kartiņu lai braucu rīt (svētdienā) vai pirmdienā un tad pirmd. vakarā iesim uz teātri – Brechta ‘The good woman of Sezuan’, patreiz pārlasu to vācu valodā, lai zinu kas tur ir. Freimani, pēc mana vakara, neesmu satikusi – nezinu, vai ir kaut kas atlicis no vakara – kas nu tur daudz var būt, tomēr bijuši 100 apmeklētāji (koristus ieskaitot). Rītu pie latv. ir Luča kundzes referāts (par latviešu rakstura īpašībām kā tās tēlotas 2 latv. autoru darbos) varbūt pirms es iešu uz Idu – es iebraukšu Strathfieldā un noklausīšos referātu, varbūt satikšu Freimani – redzēs vai ir kādas izredzes manas grāmatas finansēšanai, tas tad jāizkārto ātri – ja kaut kas iznāk. Varbūt pirmdien aiziešu uz Kanādas sūtniecību. Būs jau daudz ko darīt arī tad, kad Jūs atbrauksiet – un jums gribēsies arī brīvā padzīvot un apciemot visas malas, bet te krāmēšanās vien būs tā nejaukā, bet gan jau viss izkārtosies. Es ‘ieliku’ jaunu dentur set – tas pensionāriem ir par brīvu (kur visi zobi ir ārā – augšējā pusē man ir visi ārā…), vecais sets bija palicis melns un viens zobs ielūzis, sen jau vajadzēja iet un ielikt jaunu – bet es nezināju ka tas ir bez maksas, jo zobārsts zobu labošanai ir jāmaksā pilna cena, tāpat acu ārsts – (bet brilles brīvas).

Domāju arī, ka man vajadzētu vienā kājā operēt vēnas, Laimona mamma to ļoti ieteic, bet Ashfieldas dakteris (pag. gadā) domāja – ka nav vēl ko taisīt, bet viņš jau gan neko lielu neredzēja, jo pēcpusdienā vēnas mazliet piepampušā kājā nevar ārā neko redzēt. Anyway – laikam to neizdarīšu. (Vajadzētu kādu kas to pavēl lai eju un to izdaru.) Ar koka tupelēm staigājot kāja neko nesāp, bet kurpēs staigājot, tā ir stīvāka kā otra. Tā visas tādas lietas jau būtu jānokārto te, lai tad es tur varu vieglāk kustēties.

Atkal un atkal es skatos uz tām Eskimo kartiņām – un brīnos, cik viņiem ir expressionfull tas primitīvisms, ja tā var teikt. Dzidra raksta, ka bijusi uz kādu izstādi ‘From today painting is dead’ – tā bijusi kāda foto mākslas izstāde – un es skatoties tanī Eskimo darbā – domāju, ka pat akadēmiskā māksla tai nevar līdzināties, kur nu vēl foto! Jo, ja cilvēks kļūst arvien ‘more educated’ (un tā taču jādomā ka ir) viņa fantāzija arī kļūst arvien spējīgāka, un to nevar apmierināt ierobežota, reālistiska māksla. Foto jau gan var būt arī kombinēta nereālsistiski, jaucot elementus – bet tas dzīvais ‘touch’, tas tomēr var būt tikai dzīva roka, kas ierosina imagination. But – who knows, visāda pop un op un nezina kā vēl art arī ir mechaniska padarīšana un tā laikam atbilst šīs dienas prasībām…

Pirmdien 24. apr.

Esmu pie Idas. Te man iet labi – klausos radio mūziku un apskatu avīzē – vai neaiziet uz kādu kino, kamēr Ida šodien ir skolā. Vakarā uz Old Tote (Brecht). Vakar iebraucu uz Strathfieldu – noklausījos ½ referātu (jo vilc. ienāca pavēlu) un debates. Nebij nekas sevišķi ilgi ko spriest – un bija mazā zālītē augšā – pārāk pilns ar ļaudīm – jo: lejā krievi!! Izīrē naudas dēļ, lielie ideālisti un pretkrievi, kas iet pa ielām protestēt lai neskatās krievu mākslu. Tā tas ir viss tik mixed up ar mums. Rodze Ķīsele, pretkomunistu speekere, arī teica – kauna lieta jau esot naudas dēļ izīrēt krieviem telpas, bazūnēt pretkrievu nostāju (lai gan ‘krievi’ un ‘komunisti’ nav gluži viens un tas pats…) un pašiem tupēt bēniņos, kad krievi salaisti lielā zālē…

Tādā krievu sarīkojumā reiz nozaga vienu jauku Dzidras bildi no foajē sienas, kur vēl nebij noņemta jaunatnes dienu izstāde, tādēļ man ir uz tiem krieviem nags…

Freimanis esot slims – referātā nebija. Zvanīšu viņam šovakar pirms iesim uz teātri. Zariņi teicās atbraukt pie manis, esot jārunā kā doties un ko gatavot priekš rakstnieku dienām septembrī Melburnā. Es ieminējos, ka Jūs brauksiet ciemos… „Un vai tad tik neņems mammu līdz?…” Tūlīt jau iesaucās. Es teicu – nevar zināt.

Šodien, tūlīt kā nomazgāšu brokastu traukus, iešu uz city un uz Canad. Ambasy in AMP build. Tad redzēs kas man vēl jādara, lai jau iepriekš lietas izkārtojas.

Ozoliņa kundze aizsūtījusi visus manus 5 ceļojuma piezīmju rakstus (izgrieztus no avīzes) uz Latviju – un visi esot saņemti tur un prasot – vēl vēl!! Viņa tagad pārrakstot, un pamazām rokrakstā sūtot manu lielāko stāstu prom (Mūsu kaimiņš). Sievieši ir traki ‘manis cienītāji’ jauni un veci tulko un darās ko māk. OK. Good luck!!

Love!! Xxx

————————–

Ceturtdiena, 27.apr.1972.

Dear Inī un Laimon!

Vakar saņēmu labu vēstuli no Dzidr+Cliva, viņa nu beidzot ir atradusi respektējamu personu apgalvojumu, kuriem var ticēt, ka viņai nekādu art school vairs nevajaga – tikai jāstrādā pašai ar visu savu painting! Viņa jau jums droši vien arī rakstīs – ka bijusi uz interviju Central art school’ā un tur teikuši, ka viņi būtu happy, ja varētu Dzidras art standartu dot saviem graduatiem! Bet ja Dzidra tur iestāsies postgraduat’u printing kursā – tas ir ļoti labi. Tas esot tikai 1 gadu un tur viņa iemācīsies technikas ko viņa nezin, tas viņai ļoti noderēs, un tur viņa būs atkal kopā ar cilvēkiem, kas cīnās ar mākslu, būs vairāk ‘iedvesmes’ strādāt…

No Jums drīz ceru saņemt atkal kādas ziņas – bet nekādu sevišķu sarešģījumu nav, par ko būtu jāgaida norādījumi: biju consulatā (Canad.) officē – tur man teica, ja man ir ārzemju pase kas vēl derīga 2 gadi, ja man ir nauda, vai cilvēki Kanādā, kas par mani gādās – tad man nekas cits nav jādara – kā jāiet, jāpērk biļete un jābrauc prom. Otrā pusē, Kanādā tas ir, — izkāpjot no kuģa, vai lidmašīnas, jāiet uz kādu, turpat tuvumā esošu, offici un jāstādās priekšā kā labam, veselam, priecīgam cilvēkam, kas grib padzīvoties pa Kanādu. Man viņi iedeva kādu zilu papīru, kur tā ir rakstīts, to es kādreiz varu Jums nosūtīt, bet tur nekā cita nav. Ja es gribu uzturēties Kanādā ilgāk kā gadu, tad turpat (kaut kur) jāierodas uz veselības pārbaudi.

Ar pensiju nav tik labi – to maksā tikai Anglijā un – uz vienu gadu, ne ilgāk. Citās zemēs izbraucot – pensiju var uzkrāt tepat social service officē, to maksās (mazāko, man patreiz ir lielākā, un starpība ir apmēram kādi $4 vai $5.- dolāri) 9 mēneši (30 nedēļas) tad tā personīgi jāierodas izņemt un paskaidrot, izpildīt papīrus, kur un kādos nolūkos bijis prom. Nepaprasīju, būs jau jāiet vēl runāt, cik ilgi viņi to 9 mēnešu iekrāto naudu uzglabā neizmaksātu, ja tā persona vēl nav diezgan izciemojusies… Un, ja kavējas ilgāk – vai tāpat automātiski atkal sāk pensiju maksāt te tālāk, kad ierodas? Tas vēl viss jānoskaidro pamazām.

Jāaprasās būtu kādā labākā social service officē – varbūt Newcastlē, te ir tādas ļoti niknas un liekas ļoti stupid un nerwous woomen’es. Viņas arī zina tikai to, kas patreiz ir common visiem, vai ir kādi izņēmumi un vai likumi tiks grozīti – to viņas nezina. Bet avīzēs, es tikai pati neesmu dabūjusi lasīt, rakstot par to, ka jāsāk maksāt pensija visās zemēs uz kurām working children grib izsaukt kādu laiku savus vecākus. Tā kā – drīz varbūt būs kādi jauni likumi. Iegāju arī bankā paprasīt, vai pensijas čekus nevarētu izsūtīt uz manu bankas grāmatiņu, uz kādu banku piem. Anglijā un – es pati varētu ciemoties Kanādā? To es protams viņiem nepieminēju… Nē – tikai war pension varot maksāt no Social service tieši bankās. Bet kad es pirmo reiz sāku saņemt to pensiju – es atceros, ka man prasīja, kā es labāk naudu gribu saņemt – mājās, vai sūtīt uz banku — ? es izvēlējos mājās, bet tā bija kļūda. Bankā man teica – ka tomēr čekus, ko izsūta tikai uz mājas adresi, kurš katrs, kam ta nāk rokās, varot iemaksāt manā bankas kontā bez mana paraksta. Tagad, kad es tos cash’iju, man katru reiz ir čeks jāparaksta, bet tas varbūt tādēļ, ka ja es naudu saņemu bez bankas grāmatiņas un bez pases rādīšanas – es varu arī nebūt tā persona, kam čeks sūtīts, bet ja to iekasē manā kontā, tad lieta skaidra. O.K. – Ja man jāpaliek ārzemēs gadu – es varētu pierakstīties (tad būtu jābrauc ar kuģi vispirms uz London) Anglijā, ciemoties Kanādā un Anglijā nāktu čeki un Micheļi to iemaksātu manā kontā – 1 gadu, tas ir ja tāda pussmugulēšanas izdodas. Citiem laikam ir izdevies, cik esmu no latviešiem agrāk dzirdējusi. Es nezinu – cik ilgi un kādi ir Jūsu nodomi par šo immigration? Bet pagaidām (taisnā ceļā) Kanādā es ilgāk par 9 mēn neko nesaņemu, un tikai ja paliktu dzīvot tur – man būtu jāprasa Kanādas govern. pension.

Ida mani otrdien, pēc teātra vakara – atveda mājās – caur Windzoru! Teātris bija o.k. Bija vesela grupa mūsu teātrgoer’u – es, Ida, Austra + Ian, Helen, Franču val. skol. (Ineses vietniece) un 4 vai vairāk Swissdraugi. Es visus nepazīstu. Es tikko biju beigusi izlasīt Brechta lugu, atcerējos vēl katru vārdu – un būtu bijis mazliet interesantāk man – ja būtu bijusi maza atstarpe, ja nebūtu tūlīt tas viss jāklausās atkal, varbūt tādēļ šoreiz tik ļoti luga nesajūsmināja, kā parasti. Bet bij o.k. Pie Čipēniem [right] paciemojāmies, ieēdām pork un uzdzērām kādu franču dzērienu uz Austr. – Ian baby, kas ieradīšoties septembrī!… Tā kā – Jūs arī cerams nebrauksiet tukšā… Ida domāja – ka man jāpajautā Čipēniem, vai pie viņiem varētu nostorēt klavieres, ja šo dzīvokli likvidē? – Čipēni ļoti laipni un to labprāt darītu, arī citas mantas varot uzglabāt. Bet to jau bez jūsu apsvērumiem un nodomiem te nav ko kārtoties – tikai Ida, un tāpat es – gribam pēc iespējas visu ko var izgudrot un apjautāties iepriekš, lai jums mazāk laiks jāziedo tādām lietām, lai Jūs varat braukāt apkārt un ciemoties… Patreiz laiks turas skaidrs, saulains, Austrālija ļoti kupla un zaļa pēc lietainas vasaras. Bet kā būs jūlijā, augustā – kas to nu var zināt? Ida 6 maijā brauks kaut kur ciemos aiz Newcastles, viņa piedāvāja man liftu līdz Newcastlei – es ceru, ka es to pieņemšu un mēs happy aizbrauksim un es izdarīšu to kind of atvadu vizīti pie Freijiem. Ida brauks atpakaļ pēc dažām dienām – ja man ies tur Newc. kā parasti – tad tas būs man par agru, būs jāpaliek ilgāk. Mājās – jaunais Tech. koll. skolnieks, ies prom – kāda vieta viņam atbrīvojusies draugu kopējā dzīvoklī. Vēl tāds domīgs gan ir – savā ziņā esot tur par croudy un te par lonely — , bet laikam jau ies tur. Un es saņēmu to veco, kas te jau dzīvoja, lai tas tagad dzīvo ‘tumšajā’ istabā, kur Georgs bija. Tā ir vairāk prom no manām citām istabām – viņš tur var smēķēt savu rūkto tabaku un spēlēt savu radio un mani tas neko netraucēs. Man nāks $7- nedēļā, no kā dzīvot ikdienas sīkos izdevumus. Tai tumšajā istabā viņš var pat palikt, kad Jūs te būsiet, ja viņš ir kluss, kā viņš bija…

Citas istabas – gaidīs tik Jūsu atbraukšanu! Georgs bija te weekendā (samaksāja man $2- par nakts mājām…) to viņš varēs darīt arī citreiz, ja viņš grib šad tad iebraukt Wollongongā, viņš dzīvošot Sidnejā vienu gadu – saņēmis kādu līguma darbu. Freimanis ir slimāks kā es domāju – piezvanīju un ilgi izrunājos ar kundzi – viņam no augsta asins spiediena traucētas kustību centra smadzenes – guļ gultā un gaida atveseļošanos. Viņš man neko par manas grāmatas līdzekļu meklēšanu tagad nevar palīdzēt. Varbūt es pamēģināšu kādu manu ‘cienītāju’ domas šai lietā, būtu labi, ja šai grāmatai dabūtu līdzekļus kaut kur un tos ko Jūs piesolījāt – paglabātu otrai… Ja tā varēs. Zariņi solījās braukt reiz ciemos – runāt par Rakstn. dienām kas būs septembrī. Un šo svētdienu – es braukšu ar busu uz Kanberu – ceļu maksās, ēdienu dos… tikai ja man esot termosa pudele, lai paņemot – man ir, to man tādu mazu (2 cups) uzdāvināja Freiji. Tā – par mani daudzi gādā, un nevar teikt ka man ietu skumīgi – bet ļoti, ļoti trūkst jūsu un Dzidr. No Inī, man sen jau trūkst aprunāšanās por to, ko vērts lasīt, un par izlasīto, no Dz. trūkst šādas tādas sarunas par art. Un par visu – trūkst manu bērnu, kuru dzīve iet uz priekšu citur – bet nu drīz būs tikšanās.

Lai Jums labi iet!
Xxx M.

————————

2.5.72
[Postcard]
[Howling spirit (Tornak) and its young. 24x22x11cm. Kiawak 1933, Cape Dorset. Soapstone — 2 animal figures, larger with front paw raised & mouth open, menacing teeth]

Dear Mum, HAPPY MOTHER’S DAY!!!!

Paldies par vēstulēm — labi ka Tev iet o.k. — ka visādi draugi par Tevi gādā. Neworry par daudz par to pensiju — ja nevar ilgāk dabūt, tad too bad — nezinām paši cik ilgi te būsim. Pašlaik Laimons strādā vakara šiftu — pārmainām pāris vārdu brokastīs (un protams weekendos) — Ir o.k. Laimonam iznāk mazliet laika tikt uz pilsētu, vai kur ārā zvejot etc. Pašlaik, beidzot palicis siltāks un lietus uz pāris dienām pārstājis — viss vienos ziedos — koki un krūmi un zāle tik zaļa ka izskatās “plastic” un nobērta visa ar milzīgām, resnām pienenēm — fantastik! Kādu dienu L. aizies te uz officēm un paprasīs kā te ir ar pensiju etc. — Bet tas nav ļoti svarīgi. Es domāju ka būs jau ziņas man arī par “bebu business” — bet vēl nav — bet gan jau būs arī — Labi ka Dzidrai tādas labas ziņas — tas droši vien liels encouragements pēc visas staigāšanas ar applications un zīmējumiem etc. — especially svešā vietā kur nav nekāds background uz kura paļauties!!

Mēs te kādas 10-12 ladyas sanākam kopā reiz nedēļā un runājam par bebiem, women’s liberation un taisām podus un citu keramiku [right: saki set, mask]…
I & L

————————

Ceturtdien 11. 5. 72.

Mīļie Inī un Laimon! 

Esmu Newcastlē pie Freijiem. Ida mani sestdien atveda. Iznāca mazliet citādi, kā viņa bija domājusi: viņa gribēja braukt kaut kur aiz Newc. apciemot savu draudzeni pie kuras bija aizbraukušas 2 Šveices meitenes, kas Austrālijā ciemojas. Bet šīs 2 meitenes bija jau atkal ‘attikijušas’ uz Sidneju, pie Idas. Ida atlika ciemos braukšanu uz šīs nedēļas beigām, bet tāpat ‘for a drive’ atveda mani uz Ne wc. kopā ar abām meitenēm taisot arī picnicu. Bijām (tikai cauri braucot) Visemans Ferijā un tad pa mežiem uz Toronto[sic][Wyong?] un Newc. Viņa, Ida tas ir, brauks uz savu draudzeni šīs dienās, brauks pirmdien atpakaļ un ‘pikīs mani up’. Aizvedīs uz Sidneju, pie Austras, Ians ir prom, Austra viena mājās, es palikšu pa nakti, mūs tur apciemos Bidija – (tā domāts) un tad es braukšu mājās uz Wollongongu. Man te jau ir nemierīgs prāts, iznāk gandrīz par ilgu te ciemoties, man nav laika tagad vienā vietā tā tupēt – jākārto kaut kas ar grāmatu, vai varēšu dabūt izdevēju. Sidnejā atkal būs jāzvana Freimanim. Freija kundze jau gan negrib vēl laist mani mājās, bet šoreiz – te pietiks. Viņai visādas māsīcas Kanādā un Čikāgā – lai tad brauc mani apciemot uz turieni, kur būšu pie Jums… Pa ceļam mājās braucot lūgšu Idu, lai pietur pie Hazenfusiem. Viņš pats kādreiz domāja ka šinī 1972 g. brauks uz Vāciju. Jāaprunājas. Mājās varbūt būs vēstules no Jums un Dz + Cl.!! Tad dzirdēšu – kā Jūsu lietas kārtojas, kad īsti, kurā dienā (Ida prasa un prasa to…) Jūs te landīsiet???

Es tā pilnā balsī vēl nestāstu, ka taisos braukt prom, bet tuvākiem draugiem (Freij. Id. Austr.) jau pateikts. Te mūs apciemoja Steinerta kundze, no Maitlandes, viņas meita bij Vankuverā, bet tagad apprecējusies un pārcelšoties uz Čikagu – visi kustās kur kurais!

Te neesmu nekur bijusi apkārt, neesmu pat Newcastles un Parnell Place skaistajām vietām good by pateikusi tās apstaigājot – jo esmu diezgan tālu ārā.

Svirska kundze te vairs nav – dzīvo Sidnejā pie Alda – laikam māju tur nopirkusi. Pie Bērziņ kundzes arī nedomāju braukt – nav jau tik tuvi draugi. Bet dažus cilvēkus vēl gribās satikt un tā pa pusei atvadīties, kas zin kad redzēšu atkal.

Tas ir pagaidām viss. Ļoti jau gribās tikt Wollongongā – te nekā nevar domāt un darīt, tikai lasu visu laiku. Freija kundze iet darbā un tikai vakaros mājās – tad visi skatāmies TV. Ko tas Nixons nu iesāk? Vai viņam izdosies izkarot mieru? Vai varbūt nu tikai sāksies visādas ķezas? Vai varēs vairs brīvi izkuģot no šejienes? Visur būs mīnas?

Gaidu Jūsu vēstuli. Un – daudz laimes vārda dienā, Inī! (Būs jau vēlu…)
Visu labu pavasarī!
Xxx M.

————————-

Otrdiena 16. 5. 72.

Mīļie Inī un Laimon!

Tikko šodien pārbraucu no Newcastles, biju tur vairāk kā nedēļu – aizbraucu sestdien, atbraucu ar Idu atkal, vakar pirmdien uz Sidneju – un paliku pa nakti pie Austras, šorīt atbraucu ar vilcienu šurp uz Wollongongu. (Ak, cik labi ir būt home!…) Pie Austras – domājām izkārtot satikšanos ar Bidiju, viņa kādreiz ļoti gribējusi mani satikt, un es arī būtu labprāt viņu satikusi – bet viņai neesot vakar iznācis laika uz Austru braukt – bijis jāved viņas grieķis pie zobārsta,… Austra vēlāk teica arī, ka neesot ko žēlot, ka tā satikšanās neiznāca, Bidija pēdējo reiz pie viņas esot bijusi ne visai patīkama, runājusi ciniski par laulības dzīvi – un tas gandrīz aizskāris Austru un Ianu. Nu – Bidijai laikam diezgan slikti ejot ar abu bērnu dzīvēm – šķiršanās etc. un pašai arī – viņa dzīvojot kopā ar kādu grieķi bijušā Hedlija mājā (Rockdale) un Hedlijs dzīvojot kaut kur pie saviem radiem. Varbūt ka Bidijai par visu to tomēr nav visai priecīgs prāts un tāpēc viņa ir ciniska – anyway – I did not miss her, un atbraucu mājās un te ir tik relaxing un labi tagad. Nav gan neviena boardera, kas maksā naudu – bet māja tīra, un tā lai arī tā paliek, ir jau tikai pāris mēnešu, kamēr Jūs būsiet klāt un tad jau drīz būs jātaisās prom pavisam. Bet kamēr Jūs būsiet, varēsiet padzīvot brīvi. Patreiz te labs laiks, nezin kāds būs tad.

Tā kā – baudiet to pavasara jaukumu, kas ir tur! Tas ļoti labi, ka Jums ir tādas lady sanāksmes, taisīt keramiku ir Ok, un runāt par bebiem arī. Austrai nav bijis ar ko parunāt, un tā kā viņai ‘pirmais metiens’ ar to baby tūlīt neizdevies, viņa bijusi ļoti uztraukta un nobēdājusies gandrīz slima, labi ka dakteris nomierinājis. Ceru, ka Tu Inī, neuztraucies. Tu šinī ziņā esi no speciāl stipras un veselas famīlijas, un es domāju – ka Tu katrā ziņā būsi successful, bet ja vairāk reizes pazūd tā lieta, tad ej pie daktera izrunāties. Bet es domāju, ka ja pazūd pēc neilga laika (kad jau iesācies) tad viss vēl ir ok, un kā Tu atpūtīsies no skolas, un happy ieradīsies Austrālijā ciemos, tad gan jau sāksies un turpināsies labi. Vajaga jau būt nepārgurušam, labi gulēt, ēst, priecāties relaxīt – tad dabū viegli to lietu. Agrāk sievas special stipri strādājušas un sevi nogurdinājušas, lai negadītos grūtniecība. Tā kā – nevorij par daudz par skolas lietām, take it easy – un būs ok. (Man pašai ir bijis visādi, bet atkal vienmēr O.K.)

Man nekā jauna nav ko stāstīt – pie Freijiem tikai runājām, iedzērām vīnu (ko viņi tur no Huntervalej lēti pērk) bijām pie citiem latviešiem, divās vietās, tur vienā vietā svētījām Irēnas un arī dzērām vīnu – tā kā es jau nu esmu priecīga, ka esmu mājās, lai nesāktu par daudz vīnu dzert… Dzērām arī kādu rožu tēju – vācu izstrādājums, no rožu ogām, tāds sarkans pulveris ko lieto tāpat kā instant coffee, tikai pienu nelej klāt, lai nedzertu daudz kafijas, tā bij laba pārmaiņa. Freiji bij sad and shocked – ka es braucu prom – bet gan jau viņi arī brauks kādā pasaules apceļojumā, tad satiksimies. Viņiem visa pasaule pilna ar visādām nice + cousins, man jau arī dažas no tām būšot jāapmeklē.

Nupat runāju ar šīs mājas apakšstāva iedzīvotājiem (man bij jāatvainojas, ka nepateicu viņiem, ka būšu prom un viņi bij uztraukušies, kur es palikusi, jo mazliet itkā atbildība par to katram, kur kāds no šīs mājas paliek…) jā, un viņi neņemšot šo dzīvokli, tie abi vecie, kas to gribēja, ir palikuši Golburnā, jo nevarot izkārtot tik labi pension pārnākot šurp, tā es nezinu, kas te nāks, kad mēs vāksimies ārā – nu, ja mēs te atpakaļ nenākam, (un nav jau laikam nekādu tādu iespēju), tad ir vienalga kas to saņem. Es uz social service iešu otrreiz, vēl parunāt, vai kaut kas nav grozījies ar likumiem par pensijas saņemšanu ārzemēs. Patreiz pielika pie pensijas 2 dolāri (fortnightly), algas arī laikam visas paaugstinātas par $2- nedēļā. Būtu jau labi, ja viņi maksātu pension ārzemēs cik ilgi kāds tur grib palikt, jeb arī, ja paliek pavisam, tad jau laikam pensiju var dabūt no tās valsts kurā sāk dzīvot. Tā vecā Tikiņ kundze, ko jūs arī apmeklējāt Toronto, kas bija no Latvijas tur ieradusies (gan jau kādi 7 gadi atpakaļ) teica, ka viņa saņem pensiju no Kanādas.

Nupat mani apmeklēja landlords kopā ar solicitoru – visi nobijušies, kas ar mani noticis – es nekad neesot pazudusi tik ilgi bez teikšanas – un nu visi uztraukušies, ka es varbūt esmu dzīvoklī beigta. Es tanī rītā nevienu nesatiku, kad braucu prom, reiz jau gribēju uzrakstīt kartiņu – un to arī vajadzēja – jo cilvēki tomēr bijuši neziņā, bet anyway – priekš citiem jau tas funs, ja kaut kur notiek kas dramatic and terrible. Tomēr landlords nedrīkstējis viens lauzt durvis vaļā, jo nezinājis – ko te iekšā ieraudzīs, uz policiju arī vēl nedomājis ka jāiet, tādēļ vispirms nācis kopā ar to solicitoru – oh, dear, es nemaz to nevaru aptvert, kādas briesmas citi jau sadomājuši, bet labi, ka viņi jūt, ka kādreiz neesmu mājās, jo es jau viena tagad dzīvoju. Vajadzēja atrakstīt to karti, kā jau domāju – bet kaut kā vienmēr neizdaru kā vajaga, ja pirmā brīdī to nepagūstu izdarīt. —-

Labi, ka tur jūs strādājiet arī ar podu gatavošanu – tad es arī varēšu kaut kā tur pievienoties, taisīt podus, šķīvjus, es gan neko neesmu mēģinājusi ar krāsām uz tādām lietām darīt, bet who knows, varbūt kaut ko varu. Vācijā reiz jau sāku tādas un šādas figūriņas taisīt un tās citiem patika, tikai lielākā daļā tur kilnā sasprāga. Un šķīvji – tie tik burvīgi bija trakajam Pikasso, tur kaut kur Francijā (tai pilsētiņā pie jūras…) varbūt ka kāda inspiration var nākt un kaut ko var uztaisīt. Un tapestry and needlwork jau arī man ir diezgan labas zināšanas – tā kā, varbūt es tur varēšu piebiedroties tīri sekmīgi.

Manas latvian ladies nav nemaz priecīgas ka es braukšu prom, viņām jau es diezgan palīdzēju uzstāties pati šujot un viņām šo to pamācot, ko viņas nezināja, un viņas man vairāk šo to no adīšanas iemācīja. Tagad cenšos nozīmēt tik daudz pattern cik varu, lai būtu no kā ņemt idejas… Tas ir – latviskās. Tur jau jums laikam netrūkst to eskimosu lietu, no kā arī var ņemt paraugus. Te esot bijusi eskimosu mākslas izstāde, Newcastlē, bet – jau bija pagājusi, kad es tur biju. Oh, man liekas, ka es šo mēnesi nevarēšu nu Jūs sagaidīt aiz nepacietības, un neko vairs te prātīgu nepadarīšu – gribas tikai staigāt apkārt un vēl visu apskatīt. Patreiz Austrālija ļoti kupla un zaļa un skaista pēc labās, tas ir, lietainās vasaras. Garās giant lilies, kā Ida viņas sauc, te mežos ap Wollongongu ir vai divstāv mājas augstumā, patreiz ir pumpuros un sāk atvērties, varbūt vēl jūlija sākumā būs pilnos ziedos, tās te tiešām izskatās ļoti skaisti.

Nu – tas ir pagaidām viss. Dēliņš laikam ir uz mani noskaities – pat mātes dienas avīze ir tukša, bez neviena mana (arī ne citu rakstnieku) literāra darba, tīri jocīgi pēc tā, cik bieži viņš lika manus rakstus avīzē pirms mana vakara…

Nu, paguli saulītē un zālītē un puķēs, kamēr Laimonis velk zivis, atpūties un izpriecājies par pavasari, un tad cepiet līdakas un asarus, vai kas jau nu Jums tur ķeras. Nupat lasīju kādas lepnas hausvife padomu, kā visvienkāršāk cept zivis – ar ādiņas pusi likt filē gabalus uz lorbēr lapas, tad zem grill, vispirms vēl uzliekot visādus labumus virsū, salt pepper, nutmeg, oil, chopped parsley, butter, fine lemona slices – tad grill about 4 min. tikai no vienas puses. Sounds easy.

Xxx M.

————————–

27.5.72
[Postcard]
[Spirit. 41x70x17cm. Kabubawakota1928, Cape Dorset, collection: Montreal Museum of Fine Arts — soapstone sculpture, cougar, human face, with fish along back of head & shoulders]

Dear Mum,

Guļu saulē, ezera un upes malā — sniegaini kalni un lieli meži viss apkārt — Laimons mēģina piemānīt kādu zivi… Pirmā siltā weekenda — pēdējā bija garā weekenda — tad arī izbraucām campīt bet sāka līt un palika vēss — bet šodien perfekti!!! No Tavas vēstules liekas ka varbūt domāji ka esmu zaudējusi kādu bebi — nav vēl izdevies nevienu uzsākt — bet gan jau būs —
Pašlaik uzsākām negotiations mājas pirkšanā — neliela, 3 gadu veca divstāv māja ar 5 acres zemes — architektūra diezgan interesanta — vēl šis tas jānobeidz — bet tas tieši labi — var taisīt kā patīk — uz zemes visādi augļu koki (esot 100 koki!!), lielākā daļa jauni… Varēsim pārcelties Septembrī kad atbrauksim atpakaļ — Mēs te izbraucam 3 Jūlija — vēl nezinu tieši kad ielidosim Sidnejā — Ja Tev patiktu, Tu varētu šurp braukt ar kuģi — domāju būtu funs un arī var šo to līdzi atvest par brīvu.


Anyway — lots of love,
Inese un Laimons… (Te ir gandrīz tā ka uz tās pastmarkas…)

[p.s.] Laimons saka ka ierodamies 5 jūlijā 8.30 no rīta, ar Quantas.

—————

3. jūn. 1972

Mīļie Inī un Laimon – jau sākas pēdējais mēnesis pirms jūsu atbraukšanas – palicis maz vairs laika te grozīties. Un pēkšņi – nekā nopietna vairs negribās darīt, jo kaut kā arī te man vēl dāmas mācās virsū ar visādiem sīkumiem, un pašai tik sīkumus gribās darīt – tas nav labi, bet kaut kā netieku ārā: Latv. dāmas (kura pulciņa locekle skaitos un pienākumi jāpilda…) taisīs Jāņu balli, kā parasti kopā ar igauņiem, (24. jūn.) un nu man jāmāca dziedāt līgo dziesmas – dāmu maz, jo pulciņš sanīdās, sakāvās, izšķīrās – bet dziedāt un uzstāties grib – nu kaut ko jau tur sataisīs – grib taisīt uz skatuves tādu – Jāņu vakaru – Anyway – kas tad tie skatītāji būs? Tādi paši – ‘Jāņu bērni’, jo parasti tikai igauņi un latvieši un kādi australian friends tur nāk un iedzer un danco. Bet – nu līgo dziesmas jāmācās – jau reiz dāmas bij pie manis, un rītu atkal nāks. Un vakar – bij townhallē tāds saukts ‘fusion’, (mēs gan to saucam par ‘confusion’…) kur visas tautības (te jau to migrantu ir miljoniem) izstāda un pārdod savus cepumus – kūkas, biskvītus, pastrijas – ko nu kurais – tā kā dāmas bij ļoti sajūsminātas par manu kliņģeri pagājušā gadā – o.k. es apņēmos izcept vienu kliņģeri – vakar piecēlos 3 no rīta un izcepu, iznāca mazliet savādāks, kā tas pirmais, bet arī šis ļoti garšīgs – pārdevu tikai pusi, jo maz par viņu varēja ieņemt, (nevar par šķēlīti prasīt to ko par kūkām un neviens arī tādu ‘yeastbread’ nepazīst), un arī negribēju vairāk pārdot, lai paliek pašai kāds kumoss un dāmām ko izdalīt – jo tās visas gribēja katra pa gabaliņam sev – tā lielākais ienākums bija no dāmu ceptām tortēm – viss kopā bij tuvu pie $40 – bet puse bij jādod ‘governmentam’ – tas kādai charity, kas to tirgu rīko, es dabūju tomēr atpakaļ savu izdoto naudu par produktiem un pāris dolāru klāt – bet galvenais – nu zinu, ka to kliņģeri es varu izcept labu, tikai biežāk jācep, lai ir experience, tagad piemēram – pietrūka beigās miltu, kad vajadzēja rullēt un likt uz pannas – sāka lipt pie drēbes uz galda, un pie rokām tā – ka vienkārši – cīnies, kā ar tādu oktopusu – un nevar absolūti neko saglābt – tad atcerējos ka ir kaut kur cornflour – un tad ar tiem dabūju tiktāl ka varu dabūt no rokām nost un uzlikt uz pannas. Tā – kad mēs saimniekosim pa to slaveno Kanādu – tad jau es varēšu mēģināt Kanādas miltus! Man te tās treknās tortes, ko parasti latviešu ladijas taisa – ir apnikušas – garšo labi, bet vēlāk gandrīz nelabi – tik sviests un krējums un cukurs – tāds kliņģeris ir apmēram kā te pazīst – Danish pastry un labāks lietošanai. Bet speķa pīrādziņi man vēl jāvingrinās cept – tie man neiznāk tādi kā Laimona mammai, vai te Rudzāta kundzei. Būs vēl te kādreiz jāmēģina cept. Pie Freija kundzes Newc. iemācījāmies kādu vieglu izcepamu ābolkūku – ar kādu gatavu dabūjamu pastry slavenās ābolkūku ‘lapu mīklas’ vietā. Tā es kaut ko samācos no praktiskas dzīves – jo laikam, šīs lietas jau visvairāk no manis noderēs. No Dzidras bij nesen vēstule – nekur vēl nebij braukusi – tas Eddijs, bez kustināšanas laikam viņai to ceļojumu nepiesolīs.

Uz Dzidras ieteikumu lasu Francois’es Gilot – ‘the Life with Piccasso’ – esmu jau līdz pusgrāmatai – bet simpātijas man vēl visu laiku Piccaso pusē, lai gan visi pēc šīs grāmatas izlasīšanas spriež – ka Piccaso – a bad man –, es vēl nekādu bad man tur neredzu, viņš ir tikai man – lai būtu good painter. Bet varbūt tas ļaunākais vēl nāks. Tomēr – Francois’ei es jau šo to, ne tik labu īpašību atrodu – piem. par to – ka viņa Picasso kazu atdod čigāniem… Tur tiešām ir tā – ka to nu nevarētu darīt – Piccasso kaza pazīstama visai pasaulei – bet ja Francois’ei viņa piemessij istabas – tā ir Francoises personīga lieta, kā viņa tās iztīra. Kazu tādēļ nevar atdot čigāniem – kad padomā, un atceras Spāniju, kaut vai to puiku ar ēzelīti, ko Inese, tu nofotografēji – tad var gan iedomāties, ko tāda kaza Picaso var nozīmēt, kuram tur jādzīvo ar viņa smalkām sievām un mistresēm pasaulē, kas nav nekāda Spānija… Anyway – būs labi, ka atkal būšu tuvāk Jums, varēsim šad tad dalīties uzskatos par šo un to, gribas kāda leadera arī – ko lasīt? Kas jauns pasaules literatūrā etc?

Ja jūsu dāmu pulciņš strādā ar pottery – tad tā jau ir augstāka klase, kā mūsu friendship klubs – te gan ir ‘dramatiskā kopa’ kurā ir mācītāja sieva un vēl 2 dāmas (un mācītājs) bet tie ir milzīgi ‘neatzīti’, un tie ir kas nošķēlās no mūsu ‘vārītāju’ grupas, varētu teikt, un protams – šuvēju un rotātāju… bet tai dramatiskai kopai iet grūti – to neatzīst arī ārpasaule – tas ir no Sidnejas. Bet – tā jau ir jācīnās. Man šī līgošanas lieta pavisam nelabi stāv virsū tagad, patiesi man vajadzētu domāt, kā satikt Freimani un izkārtot – kas atlicis no vakara (ja viņiem jau ir kaut cik rēķini savesti), un ko es varu cerēt vēl kaut kur dabūt – un vai tad to dzeju grāmatu tē varētu izdot? Bet – pagaidām jāpalīgo – un ka tikšu brīva, tā tas jāizkārto –. Avīzei vēl ļoti būtu kaut kas jāuzraksta – bet nav vairs uz to noskaņa un piespiešanās būs jāpielieto – daudz laika pavadu tik gaisā skatoties un domājot – no kā vēl jāatvadās, kas vēl jāuzņem sevī – lai – tad vēl par Austrāliju zinātu ko rakstīt – es jau esot tā, ‘kas vistuvāk piegājusi, izpratusi etc, Austrālijas dabu’ – tāds vērtējums preses žurnālā bij – un tas tad jāturpina apliecināt. Dzidrai aizsūtīju kādu izšuvumu uz lina (bija jālieto teatowel’u lins, jo cita nevarēju atrast). Rudzāta kundze nāks pēc vienas sedziņas – tai vajagot ātrai dāvanai – viena man izšūta, ar mazliet šķībi iešūtu rakstu – tā pati būs jāpārdod – jāmācās no Piccaso – kā tas mācējis tirgoties ar saviem darbiem.

Nav nekā jauna – Nezin vai jau reiz to teicu – ka Jaša ir atrakstījis – braukšot tad mūs apciemot uz Abbotsfordu, kad mēs visi tur dzīvošot… Palika man arī tīri priecīgs prāts – kad viņi ies medībās, mēs iesim ogās un sēnēs pa kalniem un mežiem, te man ļoti trūkst tādas staigāšanas un iešanas – viena pati nekur tālāk par ielu un beachu nevaru iet – visur jau griež kaklus nost un bāž smiltīs te. Lai gan ir tik skaista zeme – kad ar Idu izbraucam – dažreiz tepat, pāris kilometrus, kalnā – kad skatās lejā uz Wollongongu – visa pasaule vizuļo kā krāsains opāls – bet ogu un sēņu te nav un viens staigāt nekur arī neko nevar – nav visai omulīgi, — neviens tā neklejo. Bet – ja pulkā, tas citādi. Šo māju atstāt – mazliet žēl, daudz kas labs te mierīgi dzīvots, bet šī māja nav mūsu un man te tikai jāatvadās no atmiņām.

Nu – šodien pastā nekā nav, tā kā nosūtīšu šo vēstuli tāpat vien. Ir skaista diena – mierīga, ne pārāk auksta – rudens labs. Ceru ka Jums skolas laiks un pavasara laiks raujas ātri un priecīgi uz priekšu – un Jums jau jāsāk salikt somas, un jādomā – par lielo apciemojumu!!! Isnt it marvelous, isnt it patiešām lieliski ka tā var būt – strādāt te un tur un vēl kaut kur, un tad braukt ciemos – lidot pāri pasaulei! Man jau drīz būs tad jādabū ziņas – kas un kur un kā Jūs saņems te, kas brauks uz lidostu, kur Jūs vedīs – un kur es tur fitīšu iekšā? Man nav braucamā – tā kā es vai nu pie Idas vai kāda cita turēšos un kādreiz, kad tas Jums būs iefigurēts – tā apmešanās nonāks līdz manai dzīves vietai!… See you soon!!! Gaidu ziņas. Lai Jums labi iet!

————————-

Approx. June 1972
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid & Clive,

[…] Going home [to Australia] July-August… […]

About Mum, part of our thinking was that if we were to have a baby, it would be good for us &b her (maybe) to have her around — also, we seem to be staying longer than planned, so can’t see what else to do — I mean we’d like to have her — and all — just hope it all works out & that it’s the right decision — In any case, we can try it, and think of something else if it doesn’t work. Thought she could come by boat, which would be more relaxing and she could take all sorts of possessions with her.

This house bit should work out well [I & L bought a house, above, in Aldergrove] — there’s enough land and “nature” around for it to be just great — enough for privacy too — lots of fruit trees — a small creek — the house is a bit unusual, with rough wood planks on some of the walls — staircase going up in middle, fireplace — can look down from bit of a balcony on top of the stairs back down into living room — big glass windows — or rather glassed bits of wall & one set of big glass sliding doors — and much finishing, cupboard building and outside drive etc fixing to be done.

The place is 3 years old — we’ll have to sell mum’s piano & get her another one here — the place lends itself to all sorts of homemade arts & crafts type of things — of all varieties…

[…] None of this means we’re settling for good. […]
Inese & Laimons

—————–

Pirmdiena 5. jūnijs 1972

Mīļie Inī un Laimon!

Tikko saņēmu Jūsu kartiņu – paldies, labi ka jau pasacījāt kad te ielidosiet, Ida jau man vairāk reizes to prasīja, kad biju pie viņas. Kamēr mēs te sazināsimies, kas brauks Jūs sagaidīt, kur es pievienošos, kur Jūs vispirms paliksiet etc. etc. – mums te arī paies laiks, labi ka jau varam sākt plānot… Tas nu gan nenozīmē, ka mēs Jums nezin kādus goda vārtus uzcelsim, bet jāsagatavojas jau būs!! Es līdz 24 jūnijam te nokulšos ar savām Latvian ladijām – nevar ne kā tikt vaļā – jāmāca līgo dziesmas, jākārto tautas tērps un jātaisa kādi mazi mēģinājumi, jo grib iztaisīt uz skatuves tādu kā līgo vakaru – kas tur iznāks – negribas ne domāt – bet, kā jau tas parasti tādos ‘pulciņos’ ir, visi ir lieli izgudrotāji kā tā varētu un šā varētu – bet kad uz skatuves tas patiesi jāizdara – tad maz paliek to, kas var muti paplēst un ko teikt vai dziedāt. Bet – gan jau tiksim tam pāri, tikai žēl ka rakstīšana kavējas – bet – rakstīšu uz kuģa! Es labprāt braukšu ar kuģi – tad varētu par velti aizvest visu ko grib un kas tur var noderēt. Es jau apjautājos, travel officēs (gan vēl tikai tā ātri un pavirši) cik un ko var ņemt līdz – varot bagāžu likt 40 feet (squere) apmērā – un tā jau ir milzīga platība, tas ir domāts visādām mantām, kastēm mēbelēm, tur varot būt viss, kas iepakots 4 by 5 pēdu paunās. Vienā officē teica – ka klavieres nevarētu vest tur par brīvu, tas ietu uz kādu tur tarifa, bet otrā officē teica, ja man citu mēbeļu nav, un klavieres ir iepakotas 4 by 5 feet – tad iespējams, ka man nav nekas jāpiemaksā – un tā man pat tā doma ienāca prātā – ja Jūs neziniet cik ilgi taisāties tur palikt, un Dzidra arī pērk māju, un Jūs arī, kā tagad sakiet – tad varbūt jāņem viss līdz, ar ko dzīvot. 2 lielus koferus varot ņemt kabīnē līdz – es domāju tad ar kuģi var aizvest Dzidras bildes, ko viņa vēl gribētu, te vēl ir daža pottery, no kāzu dāvanām un Cliva grāmatas, etc. Tāpat – ja Jūs ko iegādātos ‘no Austrālijas’ sev vai draugiem aizvest – ar kuģi visu varētu viegli dabūt tur. Un ja Dzidras mantas jau ir Abbotsfordā – tad tās arī no turienes vieglāk dabūjamas Londonā – jo gan jau tad man kādreiz būs jātaisa otrs kuģa brauciens, ja es ‘pa ceļam’ nevaru izkombinēt ka varu iebraukt pie Dzidras, un Dzidras mantu arī nav tik daudz, ka tādēļ no Abbotsfordas ar kuģi jābrauc, ja tas nav izdevīgi. Tas viss ir – future jautājieni. Liekās, tagad iekritīs arī offseazon cenas ar kuģi braucot. Jums congratulations par mājas pirkšanu! – tas brīnišķīgi, ja to var, un esiet atraduši – jo ja jātaisās uz family life ar bebiem, tad nekur viņi tika labi un laimīgi neaugs, kā mājā, kur apkārt pašu zeme! Tas taisni marvellous, šais laikos, kad pollution un visādas overcrowded būšanas visā pasaulē, tas būtu tik jauki, ja Jums būs sava brīva pasaule – 5 akri zemes, ar kokiem etc… Bet – tad jau Jūs gan laikam taisāties uz ilgāku palikšanu tur??? Bet – ko var darīt, neesiet jau dzimuši Austrālieši – (Ubi bene ibi patria) tas esot tulkojumā – kur labi, tur tēvija! Un lai gan to agrāk teica ar tādu kā izsmejošu skaņu – šos laikus, tā laikam ir laba patiesība. Tikai – tik tālu cits no cita – Dzidra pērk māju Anglijā, Laimona brāļi Austrālijā, Jūs – Kanādā! Un tomēr tik labi būtu — ja būtu cits citam tuvāk, kā es atceros, ko Dzidra rakstīja, kad Tu, Inī, pagājušā gadā pēc ciemošanās tur brauci prom – viņa bijusi fiziski slima, no iekšēji, nemaz vēl ārā neizteiktām bēdām. Un vēlāk, kad nedzīvo kopā tuvu, tas tuvums kaut kā nav vairs varbūt tik nozīmīgs, tik vajadzīgs, dzīvo bez kaut kā, ko tomēr nekas cits, kā tuvinieki – nevar dzīvē dot. Bet – bet – ir jau arī bet, jo tuvāk dzīvo dažreiz, jo mazāk viens par otru domā. Jauni laiki – varēsiet braukt ciemos, atvaļinājumos, ceļojumos… Man ir jāsāk ‘salikt’ mantiņas. Bet es nevaru vien uzsākt – te apkārt tāda visādu mantu mantiņu krava, ka nevar saprast kā bez tās var iztikt – un, on the other hand, — kam tās vajag? Nu, redzēs, kā Jums patiks Austrālija pēc tik daudz gadiem – te arī ir šis tas pārvērties – ceļi un mājas un labi ierīkotas tūristu picknik vietas – ja būs labs laiks, Jums daudz būs jāceļo, lai šo to apskatītu – Ida jau laikam Jums dos mašīnu, kad būsiet pie viņas, bet Jums vajadzēs arī tālākiem braucieniem, daudz vietas būs jāapskata.

Šodien man būs izdevība aiziet uz ABC koncertu Wollong. Townhallē – ar kādu (laikam Amerikas) pianistu, vakar Rudzāta kundze iedeva savu karti, viņa ies, bet viņas vīrs raksta savu doktora grādu (par sēnēm, kas iespaido cilvēku sapņus, un psichi, ja tās ēd…) un viņš uz koncertu nevarot iet. Tā es atkal kādu lielāku dzirdēšu. No Freijiem tikko saņēmu vēstuli un dažas bildītes ko tur uzņēma, kad biju pie viņiem – nu tik jocīgas, ka bij jāsmejas balsī – esmu tik resna un tik omulīga, ka lai arī nav shick – tas izskatās tīri stilish! Jā – esmu par resnu, nezinu nemaz, kā tāda varēšu Jūs saņemt – bet jūtos labi un nezinu, kā tikt no dažām mārciņām vaļā? Dzidra saka, ka bez stārvēšanas tas nekad nenotiekot un man nemaz negribās stārvīt! Kaut kā liekās – ka visu laiku jau to dara… Būs vēl stingrāk jāmēģina.

7.6.72.

Jau trešdiena! Pāris dienas atkal prom tā, ka ne apdomāties nevari. Man te ienāca Luča kundze – lai aizeju līdz pāri ielai uz lielo Wollongongas slimnīcu – tur pēc autokatastrofas, kaut kur braucot no Brisbenas uz Melburnu atpakaļ, guļ latv. dziedātājs Ernests Maršavs – abas kājas lauztas, kreisā roka lauzta, piere sašūta, lūpa sašūta, krūtis salīmētas – taisni nesaprotami kā pēc tādas kaulu samalšanas vēl viss atkal būs kārtībā, bet paldies Dievam – tā būs, un tā viņi var salāpīt. Vakar tad arī Zariņi atbrauca slimo apskatīt un vienu brīdi ienāca pie manis parunāt, bet ne ilgi. Es tikai domāju, ka viņi varbūt paliks ilgāk un par velti tur sataisīju visādu ēdienu. Haha.

Nu – laika paliek maz, kad saņemsiet šo vēstuli – tūlīt drīz lūdzu vēl atrakstiet pavisam skaidri – kādi ir Jūsu plāni tūlīt pēc izkāpšanas no lidmašīnas? Tas ir – vai varēšu Jūs vest pie sevis – vai Jūs apmetīsities Sidnejā kaut kur? Man jau reiz dāmas piedāvājās aizbraukt ar mani Jums priekšā uz lidlauku un atvest Jūs šurp – bet es vēl nezinu ko Jūs labāk darīsiet? Pie manis ir brīvas trīs istabas + 1 mana vēl, (kādas nu viņas ir – bez tepiķiem, bet citādi lielas diezgan) un Jūsu lielā dubblbed kur atpūsties, un viss dzīvoklis, virtuve, vanna jūsu rīcībā, bučers blakus ar labu steaku!, tā kā atpūsties te varētu labi. Un varbūt pēc brauciena ar negulēšanu un klimata maiņu etc. Jums te vispirms būtu visērtāk. Tas ir arī nedēļas vidū, kad iebrauksiet un varbūt Jūsu citi draugi un radi ir darbā, un labāk tās lielās ciemošanās sākt no weekenda, kad Jūs te būsiet atvilkuši elpu. Bet tas Jums jāapdomā pašiem – jo Sidneja jau pilna Jums radiem un draugiem! Vienīgais ko es te lietošanai nevaru piesolīt ir – mašīna, bet varbūt arī kāds te aizdotu, bet to es vēl nezinu – un Ida jau kā parasti – sestdienās droši vien būtu happy atbraukt un pickīt Jūs up. Ja brauksiet šurp vispirms, tad es to dāmu piedāvājumu pieņemšu un braukšu uz lidlauku no šejienes un vedīšu Jūs šurp. (te kāds stundas brauciens Jums jāiztur vēl pēc lidmašīnas…) Gaidīšu ko nolemiet?

Mašīnu arī laikam var noīrēt. Te [..text hidden] Jūs varētu [..] atspirgt. Es tikai nedrīkstu neko uzmākties, man jāgaida – gan jau man arī Jūs tiksiet!!
Xxx M.

———————-

[Postcard]
19.06.72

Priecīgus Jāņus!
Kuriet guni līgojiet augsta kalna galiņā, lai sanāca bērni no maliņu maliņām. Mēs stipri līgosim, man jāpalīdz mūsu dāmām taisīt Jāņu balli. Domāju — Jūs varbūt tomēr gribēsiet palikt Sidnejā, kad iebrauksiet — rakstīju Laimona mammai, lai viņa brauc padzīvot pie manis un Jūs varat ņemt viņas dzīvokli, kamēr atpūtaties un notiek “tā lielā runāšana”, tā — kā nu domājiet tā. Man Ida atrakstīja, lai aizbraucu jau iepriekš pie viņas, viņa mani tad aizvedīs uz lidostu, bet pati brauks uz skolu, un tad — redzēsim kur un kā?
Biju vienu ned. ar flū — tā nedaudz, nu labi atkal. Uz redzēšanos drīz!!
xxM.

————

Mon. 10.07.72 [in Australia]
[Postcard]

Dear Mum,

Mums iet ļoti labi — par daudz labi gandrīz — ēdam un dzeram vien! Labi ka atpakaļ braucienam svērs somas vien un ne mūs pašus. Anyway, piezvanīju Papam (mazliet vēlu!!) un domājam ka brauksim uz Wyongu nākoš pirmdien (laikam 17 jūlijs būs) un paliksim uz kādu nedēļu — un tad pēc tam varbūt pie Tevis. Ja iznāks tad varbūt varēsim aizbraukt pie Tevis uz dienu — bet labāk negaidi, jo kad un kā, nezinu.
Lots of love
Inese + L. + S.S.

——————-

svētdiena 30. jūl. 

Dear Inny un Laimons!

Cerams, ka aizbraucāt uz Canberru. Te tas little petrolquelle darbojās līdz piektdienas vakaram vēlu – tad uzlika zīmi, ka pa weekendu slēgts, bet droši vien pirmdien sāks liet atkal (droši vien viņi bij tā nostrādājušies, kā savā mūžā to nebija nekad darījuši), tā kā – ja citur nav petrol – Jums jābrauc uz Wollongongu, vislabāk tūlīt no Canberras pa ceļam to vajadzētu darīt, bet es jau nevaru Jums to pateikt, un varbūt jums nemaz nevajaga.

Es biju uz Wollong. lielāko travel offici (Kennedy’s), tur bij tā pati girl brīva for interview, kas pagājušā reizē man teica, ka klavieres var iefitīt tani 4 by 10 feet space, ja viņas ir ieliktas kastē, kas nav lielāka kā 5 by 4 feet. O.K. – bet man sāk likties, ka tās klavieres tomēr ir viss tas trouble, jo jā tās ņem līdz, tad neko daudz citu nevarēs paņemt, viņas ieņems gandrīz ½ no visa space. Tā, kā – varam paspēlēt uz kādas ģitāras, un tas nemaz nav apsmejama lieta!!! Liekas arī – ka jābrauc uz Vancouver vispirms, jāizkrauj mantas – un tad – ja lidojums uz London maksā turpatpakaļ tikai $300 dolāru, bet kuģis kādi 300-400 dolāru tikai viens (single) ceļš, tad jālido uz London tikai ar 44 lb. mantām, jānokārto pension lieta tur uz 1 gadu. Tad – atpakaļ uz Kanādu kad grib, tikai ne vēlāk, kā uz sakņu stādīšanas laiku… Tad – ja to pension citādi nevar atkal uz gadu dabūt, ka jābrauc uz Austrāliju – un ja var atbraukt par $700-800 dolāru (vai mazāk), un pension ir $880, vai vairāk – tad var braukt, (that’s ko Dzidra domājusi) un ņemt to next load of things, vai kā nu grib. Tas viss var arī mainīties, pension var sākt maksāt arī visu laiku ja dzīvo overseas.

Tad – tur man iedeva vienu phone number priekš viena kurjer, furnisher mouver or so, kas man var izskaidrot cik tas maksā un dot arī kastes lietām ko grib sūtīt ar kuģi. Es piezvanīju tur – tas ir kāds vācietis, nevarēja man īsti saprast, ja ātrāk runāju – viņš atnāks šodien, viņš tā gribēja, un visu lai zinātu – kādas kastes vajaga un cik tās pie viņa maksā. Ja viņš pats taisa kastes – es viņam varētu izšeftēt tos 8 dēļus, kas te mājā ir, no kuriem ir salikti uz ķieģeļiem Dzidras un mani grāmatplaukti – tā tie neietu pavisam zudībā, tāpat varbūt dažas lielās Dzidras masonīta plates.

We will see. Jāizprasa man arī vēl reiz – vai lētāk neiznāk ja es lidoju ar excursion ticket – round the World, kur jāpaliek ne mazāk kā 45 dienas Anglijā, un pārējo, laikam 6 month, kur grib. Tas maksā mazliet pāri par $700, bet mazāk kā kuģis, un dod atpakaļ braucienu (samaksātu) – zināms, tas der tikai tad, ja ir jābrauc pēc kaut kā – pension, piem. atpakaļ, bet tā kā tas ir jau pēc 6 mēneši, — un ja esi atbraucis te tad atkal ir jābrauc atkal turp – tad varbūt tas neko nedod. Bet ja mantu sūtīšana vien (bez pasažiera uz kuģa) nemaksā vairāk kā tā starpība ko kuģis maksā vairāk kā lidmašīna – tad to arī var apsvērt – kā ir labāk braukt. To – es pirmdien atkal iešu vēl izprasīt – un redzēs arī šodien – cik maksā kastes, cik vešana uz kuģi. Klavieres varētu varbūt atstāt arī te Wollongongā pie vienas kundzes (Sidorenko) kam ir sava māja un 3 dēli, kas gan nespēlē klavieres, bet kāds varētu arī mazliet pamācīties un pabungot – tas ir – ja vediens (klavieru) uz Windzoru būtu dārgāks, kā pārvest tepat līdz Austinmerai. Anyway – kad visu izpētīs, tad jau atradīs, kas vispareizāk darāms.

Mans landlords vēl nav bijis.

Vakar tā Sidorenko kundze bija ienākusi mani apciemot (arī paziņot, ka mans atvadīšanās vakars būšot 12 augustā, pie Ainas Nicmanis) un viņa ir ļoti prātīga sieva (pie viņas es arī uzdrošinātos atstāt klavieres), viņa gan mazliet nobijās, kad es teicu, ka tie jaunie latvieši te grib nākt dzīvot – bet viņa jau pati neko īsti nav redzējusi, tikai zina tos stāstus cik tā girl tomēr neuzticama, viņa aizgājusi no savas mājas 14 g.v. (tas nu nebūtu nekas), bet dzīvojusi kind of on the street, tas arī vēl nebūtu nekas, tikai viņai nākot virsū visādi frustrating ‘anger’ un ‘could not care less’ periodi, esot vesta pie psicholoģiem etc. – bet – tas arī varbūt vēl nav nekas, viņa sadedzinot savu netīro veļu, lai nav jāmazgā – bet tas arī varbūt nav nekas – ja ir bailes no vīra mātes, kas lai arī ļoti laba, tomēr tik ļoti labi zina visu – kā jādara, kas jādara, etc. kurai ir tik skaista un perfekta māja, kā šai girlei nekad nav bijusi – ka tīri saprotami viņai var uznākt doma, labāk savas biksītes (kas var gadīties jaunai sievietei kādreiz šausmīgi netīras) sadedzināt, nekā mēģināt izmazgāt tik tīras, ka vīra māte viņai tās uzdāvinājusi, un kas nekad pēc nepieradušas girl mazgāšanas tomēr vairs nebūs tādas, kā vīra māte to gribētu. Anyway – kā tas ir, to es nezinu, bet var jau būt ka tik traki arī nav, ka viņi te taisīs tikai nepatikšanas. Ja viņi nāk, un ja saimnieks tos te ņem – mums viņi nekādas nelaimes nevar izdarīt, un varbūt – viņiem iet labi.

Ir jau pirmdiena – landlords nenāk. Tas kastu taisītājs un vedējs – arī vakar neatnāca, vai nu to adresi aizmirsis, (jo visu laiku teica lai runā lēnāk, un vai es nevaru runāt vācu valodā) – bet varbūt tā pati petrol lieta, nedrīkst lietot to. Šorīt te atkal nextdoor mazā garāža dod petrol un rinda stāv visu rītu lejā aiz hospital. Hope – jums ir petroleja, resp. Bencīns – ja ne, nāciet ātri un stāviet rindā – just like in big, good Russia – „tam nerabotajet, tam dože nerabotajet – a, zdes – smotriķe, rabotajet!!! Var dabūt 1 litru bencīna! Rabotajet!!”

Manas dāmiņas rīkošot atvadīšanos vakaru – 12 augustā – tā tad man jātaisās prom. Bet kleitas, kas man vēl iedotas šūt, ir tik neapdomīgi izvēlētas (jocīgs materiāls šūšanai) un es nezin kad un kā tikšu galā – jau gaidu Tevi, Iny, lai nāc un šuj no viena gala, es no otra!! Ja tas landlords vēl nenāks – būs arī tam jāzvana – viss kaut kā ir jānokārto.

Tā tad – hope to see you soon!

What a nice view – 2 policmeņi dežurē te ārā pie mūsu vārtiņiem un regulē satiksmi uz petrol, just a real mess, arī tas mašīnu čekotājs (zaļā formā)! – Unions var būt really proud uz šo streiku, ir gandrīz tikpat feini, kā lielajā pasta streikā.
Ka, tik nu Jūs dabūtu petrol braukšanai.

Laiks te apmācies un nekas burvīgs nav. Send some note, kā jums iet un kādi nākošie plāni? Sveicini visus. Mum.

————————————-

Otrdien 8. aug. 

Dear Inni + Laimon!

Nosūtu Jums Dzidras vēstuli – viņa droši vien tagad ir manu vēstuli saņēmusi, kurā rakstīju ka gudrojam bookīt uz Orsova un es brauktu 12. sept. (iebrauc tur 17. okt.) Tagad – ja viņi vēl tur netiek savā mājā, viņiem tas neder, ja es braucu tur. Jāgaida būtu – kamēr jau droši zina, ka mazākais mantas no kuģa (klav. etc.) varētu jau vest tur.

Tā kā – atkal jāgaida, ko Dz. vēl rakstīs. Es jau tādā gadījienā vēl varu te dzīvot un braukt mazliet vēlāk. (Fairstar laikam izbrauc oktobrī.) Bez tam – redzēs ko saka cargo kuģi. Lai gan – man mazliet tā kā bail ir doties ar cargo, ja tas nav daudz lētāks – jo varbūt tur nekā nevar citādi brīvs justies, tikai kopā ar tiem 10-12 cilvēkiem – un varbūt tiešām var gadīties, ka ir ļoti boring, ka nav pat kur pastaigāt. Bet tas vēl jāizpēta. Izlasiet Dzidr. vēstuli – un tad apdomājiet – what to do.

Es šodien Jums īsi gribēju piezvanīt (uz Sunny) bet – neviens nebija mājās. Es atbraucu labi! Just in time.
Šodien te ienāca viena latviete un nopirka no manis 2 ‘sedziņas’ à $5.- O.K. Kabatas naudai.
Te ir silts un jauks.
Redīsiņi aug un salāti būs, kad atkal atbrauksiet.
Ka tik dabūsim kastes un sapakosimies, tad es vēl te varu gaidīt, līdz Dz. būs ērtāk mani un mantas novietot.
Priecājaties!! Xxx M.

——————

26.8.72
[From Inese to Dzidra]
[postcard]

Dear Dzid & Clive,

Well, here we are, Mum & me  in W’gong, more or less finished with the packing. The piano has been carted off — and the hallway is full of trunks — a big one & a small one going to you, containing — record player, more books, salad bowl, Mum’s papers, blanket, some sheets, Mum’s “feather bed”, in the big one — in the small one blankets, glasses, iron, pottery, glass carafe — and assorted bits & pieces — so, have fun! I’m about sick of packing though!! And the stuff still has to be moved. we’re distributing furniture & bookcases among friends as much as possible and leftovers (fridge, table, chairs, cupboard, couple of beds & odds & ends) will go to a 2nd hand dealer. It’s funny how prosperous all our acquaintances have become, you can’t give stuff away to them… Meantime our 2 months are nearly over — unbelievably quickly — back in Canada on 2nd September — back at work on 5th!! Don’t feel ready…
[Inese]

————– 

11. sept. 1972.

Mīļie Inī un Laimon!

Esmu pēdējo dienu Austrālijā – vakar 6 pm. atbraucu no Austinmēres pie Idas. Šodien Ida aizgāja uz skolu – es izmazgāju matus un pusdienās (ap 1 p.m.) gaidu te Austru ‘for lunch’. Vakar Ida tā sarunāja. Tad, pirms 4 p.m. Ida atbrauks no skolas un paņems mani – uz kuģi. Visas mantas (2 lieli koferi + mazais apaļais (no Spānijas) + tipwriters + rucksaks, ko nopirku vēl lietām kas nekur negāja iekšā + tīkliņš ar vīna 2 pudelēm + mans handbags ar čekiem un dokumentiem + 2 mēteļi un vindjaket + lietussargs piesiets pie viena liela kofera…) ir te, Ida, lielos koferus un visu izņemot rucksaku, ko pirku dzīvojot Austinmērā, atveda šurp jau trešdien. Man ir gājis ļoti labi. Pēc Jūsu pavadīšanas Ida mani ‘realy entertainija’ — : Bijām Windzorā, svētdien, aizvedām grāmatas un plauktu – paēdām pusdienas, atvedām Austras mum uz latv. namu – uz rokd. izstādi.

Es tur paliku ilgāk, Ida atbrauca agrāk. Ak – es vairs nezinu kas kurā dienā notika, bet bijām 2 reiz uz pickniku, bijām pie lauvām, bijām pie koala lācīšiem pa visādiem līčiem un kalniem ap Sidneju, bijām uz teātri, vācu guest group ‘Die Brücke’ rādīja Büchnera Wojzek – labi. Arī ‘Rožu kavalieris’ šoreiz patika ļoti labi, bija ļoti noskaņota, laba izrāde, ar labi krāsās saskaņotām dekorācijām un kostīmiem. Tad trešdien, kopā ar 2 Idas skolas kolēgām (to, kas deva Jums mašīnu un laikam to, kas māca franču Inī vietā, es domāju) braucām uz lauvu farmu, tad pēc pusd. pie Warrangambe dambja caur Pictonu uz Wollongongu. Tur (pēc 20 min. gaidīšanas) lejas dzīvokļa ļaudis ieradās mājās un mēs paņēmām manas somas un Ida atveda mani uz Austinmēru, šomas šurp.

Austinmērā bij ļoti labi – mierīgas, skaistas dienas, gājām staigāt uz jūru, uz mežu – braucu arī uz Wollongongu izkārtot gas + elektricity, abos ir $6 – deposita, atsūtīs billus šurp uz Idas adresi. – Un tas tad viss. Vakar sapakojos – un atbraucu ar vilcienu šurp. Austinmērā vēl bija ‘dāmu sanāksme’, es palīdzēju to sagatavot, izcepot kliņģeri un sataisot to biskvīti + brandy + cream kūku. Viena dāma, kas nevarēja būt uz sanāksmi, atbrauca uz Austinmēru vakar, un atveda mani uz Austinmēras staciju. Dienas te, kā īstā vasarā. Domāju, ka viss puslīdz izkārtots. Aizrakstīju Cliva vecākiem, kad kuģis būs Melburnā un saņēmu vēstuli, ka viņi būs pretī, aizvedīs mani uz savu māju pusdienās un atvedīs uz kuģi, man jāpagādā guest kartes, lai viņi (mum + dad + sister) var uznākt tad uz kuģa.

Tās bildes, ko Laimons aizveda uz Ozoliņa kundzi, ir saņemtas ar lielu pateicību, un es rokd. izstādē par tām dabūju austu spilvenu un mazu austu paklāju (pie gultas ko likt, vai citur). Tas nu beidzot ir viss.

Austinmērā esmu pieņēmusies svarā 2 mārc. Bet man tur teica ka viņi gribot nosūtīt mani uz Angliju nice and plump – un man tas bij jāpieņem.

Satiku vēl uz brīdi – grāmatu izdevēju Eglīti – un teicu, ka uz tiem noteikumiem, kādus viņš man izskaidroja, es tikko iebraukšu Anglijā – sūtīšu viņam poems + illustrations un lai viņš grāmatu tūlīt taisa gatavu.

Jūsu kartiņu pie Idas vakar izlasīju – un jau gribētu mesties tai lielajā zālē un kaut ko darīt. Bet ko? – varbūt tomēr audzināt vienu zirgu?!!

Ar Austru + Ian mother + Ida bijām Australian Square augšā – ēdām lunch – bufét – un apgriezāmies reiz (ar visu smorgasboard) riņķī – sākām no opera house un beidzām ar opera house.

Tā tad – viss kaut cik iespējamais ir izdarīts. Sue man te piezvanīja un pateica cabin number. Dzidrai kuģa mail karti nosūtīju (laikam pag. pirmdien). Freija kdze. piezvanīja šurp vakar – viņa uz kuģi nenāks, bet varbūt pats Freijs, ja iznāks laiks starp lessons. Uz kuģi taisās 3-4 Wollong. ledijas un Ida un varbūt Ians. Austrālijā ir ļoti agrs un skaists pavasars, bet es esmu septītās debesīs ka varu braukt plašā pasaulē!!

Xxx M.

P.S. pēdējo penšion čeku dabūju – pa pusei jau iztērēju!
P.P.S. Mēs noskatījām kā Jūsu sarkanais, nelielais Flugzeugs pacēlās un pazuda gaisā…

[On outside of aerogram]:

Everything went like clockwork. Mum’s safely on board. Had a nice afternoon with Austra & Sue at my place. Mrs. Birstins & son came to the boat – are still there drinking champagne. [Right: Sunny and Sue]
I’ve just left.
Tons of love,
Ida.

————————

[Orsova notepaper]
16. sept.

Dear kids!

Esmu – Adelaidē. Tikko pārbraucu no bustour round city. Ļoti skaista pilsēta. Bet – es vairs Austrālijā neko īsti nemīlu – un tik ļoti esmu sadomājusies būt citur un pie Jums un Dzid etc. Anyway – jau pirmā dienā slimoju, un nekā tam nevarēju pretoties.

Esmu F decka pēdējā stūra (astes) kabīnē – līdz šim bijām 4 vecenes! Šodien Adelaidē iekāpa viena jauna dāma ar mazu meitiņu. Kuģis liekās – very stuffy. Bet ceru ka pieradīšu un iedzīvošos. Domāju ka cilvēki te tūristu galā ir interesantāki, bet telpas ir plašākas otrā galā. Tā kā slimoju un gribot negribot jutos very bad, un arī vienam pašam esot, ir bailes, ka pēkšņi neies labi un pietaisīsi mess kur nevajaga, tad daudz neesmu kuģi izpētījusi. Bij arī tik vējains un lietains, ka uz klāja maz varēja iet, tā kā neesmu bijusi uz play deck’a. Tikai pa bibliotēku dzīvoju, kad ir labi, jo tur ir vairāk gaisa un mazāk cilvēku. Kuģis tik liels un kaut kā nepārredzams, ka Sidnejā no saviem pavadītājiem satiku tikai Sunny + Laim. mother + Freiju, tas jau bij gaidījis uz kuģa, kad es ierados, kā kāpu uz kuģa, saņēma pie rokas un aizveda uz manu kabīni. Ida nāca pa otru uzeju un tūlīt turpat satikām, tas ir, ieraudzījām lejā un uzsaucām augšā Sunny un mum. Bet Wollongongas ledijas – nesatikām. Katrs no mums reiz skrēja apkārt un meklēja – bet nekā! Atradu tikai vēlāk kabīnē ziedus un vēl vienu labu podiņu Avon scent!… Bij ļoti žēl ka tās dāmas nesatiku, jo viņas specieli bija braukušas no Wollongongas. Ar viņām kopā bij bijusi arī Gailīte – 2 sark. rozes atstājusi – bet mēs dzērām savu neatdzisināto šampanieša pudeli (man to ieteica pirkt) vienā kuģa malā, kamēr otrā tās ledijas kaut kur sēdēja ar atvesto ledu!! I felt really upset un varbūt tāpēc slikti gulēju, un kā sākās vētra – tā man bij nelabi.

Kaut kā izcīnījos līdz Melburnai. Tur pēc visādiem pūliņiem (nevar tikt pie telefoniem, ne satikt) beidzot satikos ar Cliva māsu un tā mani aizveda uz viņu mājām. Bij pavisam happy visi – ļoti labas pusdienas, ar šampanieti (un čikenu) un man milzīgs, ļoti skaists puķu pušķis. Tas bij tik liels, ka es to kabīnē nevarēju paturēt – stuarts tāds padumjš melnais nevarēja sagādāt trauku kur likt, un teica lai nesot uz ēdam zāli, tur lielos pušķus liekot. Es atstāju sev dažus ziedus un atdevu pušķi tur. Neesmu satikusi nekādu kompāniju – pie galda viens ļoti vecs holandiešu pāris, kas neprot angliski un vakar Melburnā piesēdās viens jocīgs tips, tāds kā on strike workers neapkopies un dusmīgs vecītis, bet vakar pie vakariņām viņš bij uzvilcis tīru džemperi, jo tie holandieši ir ļoti nice and smart.

Melburnā es labi atpūtos no slimības, bet tūlīt naktī sāka šūpot atkal un es nākošā dienā biju – not happy. Nevar noturēties kājās bez – spit. Es tomēr gāju brokastīs un vakariņās. Un vakariņās es pasūtīju glāzi klareta – un tas manī very much buildija up – rezistenci! Šodien, Adelaidē iebraucām 7 am. Es braucu uz bus tour. Apskatīju pilsētu un beach. Ļoti skaista pilsēta. O.K. Bet – es tik domāju uz priekšu.

Ceru, ka jūrā būs šodien labāk, laiks ir skaidrs un jūra izskatās mierīga. Bet vakar Melburnā arī izskatījās mierīga…

Es aizmirsu ieņemt tabletes. Varbūt būtu labāk. Varbūt būs jānopērk. Bet – laikam jau daudziem bij slikti. Striķi bij visur izvilkti kur ejot pieturēties, jo šūpoja pamatīgi.
Nu – es steigšos beigt, varbūt ka varēšu vēl no Adelaides šo vēstuli nosūtīt…

Kā Laimonam iet medībās!! Un kā pa māju??

Cliva mother taisās apciemot Angliju pēc gada. Bet māsa, Caroline, jau taisa gatavus savus dokumentus un lidos uz Eiropu (Londonu + citur) ziemsvētkos. Visi – lido vai brauc, vai peld apkārt kur tik var.

Jā, Austrālija bija pēdējās dienās ļoti skaista – laiks silts un īsts pavasars, bet es esmu tik ļoti sadomājusies par citām zemēm, ka man nemaz nebij žēl visu atstāt. Varbūt vēlāk, kad sniegi snigs un miglas un lieti un nezin kas vēl mocīs, tad domāšu par šejieni, bet tagad viss te man liekās priekš citiem, ne priekš manis, un es par Crown Street’u vairs nedomāju.

Jau braucam uz Freemantli. Nenosūtīju šo vēstuli Adelaidē…
Kā mums ies kabīnē – who knows! Jaunā dāma ar meitenīti, nezina kur palikt, viss jau ar pakām piebāzts un apakšējās gultas aizņemtas. Visas vecenes vecas – es arī negribu rāpties kaut kur augšā, jo man bij teikts F 429 A. A ir apakšējā gulta pie durvīm. Nu redzēs kas tur būs, mēs būsim tur kā siļķes bundžā – katram ir 2 koferi + visādas somas. Nezin vai tiešām tas kuģis ir tā pielādēts ka tālbraucēji saspiesti tik cieši. 5 no mums iet uz Southhampton, 1 uz Lisabonu.
Jūra ir mierīga – thank heavens!!

Pēcpusdiena, 18. sept. Braucam gar kalniem, nezinu, kas tie var būt – kaut kas no – Austrālijas. Šodien jūtos OK. Laikam daudzi ir slimojuši, es tikai viena pārāk baidījos staigāt, bet bez tabletēm neko labāku nevarēju – kā gulēt.

Šodien jūra mierīgāka, dzeru tabletes, un ēdu! Ēdiens labs, bet jāizmeklē, jo viss nav pa prātam. Ir pietiekama izvēle un katrs var atrast kas tam garšo. Liekās no visām lietām – tīrība, ventilācija, entertainment – food ir vislabākā stāvoklī. Žēl, ka es slimoju pirmo nedēļu un tā nedabūju ‘nodibināt’ kādas pazīšanās, bet es jau vienmēr esmu bad mixer. Rītu Freemantlē braukšu tāpat kā Adelaidē ar kādu ekskurtion busu. Un tā būs pēdējā diena Austrālijā.

Un tad – svešās zemēs ar saviem ļaudīm!
Xxx gaidīšu vēstuli xxx xxx Mum.

—————————-


16.9.72
[Postcard. British Columbia Railway. Lillooet. B.C.


Dear Mum,

[…] Labi ka paspējāt visu ko vēl varējāt — vai tur tornī nav feini? Atgādina toreiz Rotterdamā, ne? Es esmu viena pati savā jaunā mājā.

.

Nedēļu atpakaļ L. un Billy aizbrauca medīt. L. piezvanīja vakar — esot “campers” uz mašīnas un ļoti ērts [right] — esot redzējuši stirnas un pāris “moose” bet vēl rajonos kur nedrīkst medīt — tas ir vēl sezona nav atklāta — Viņi brauc tālāk uz ziemeļiem un šodien jau būs pie tiem mūsu Indian draugiem — varbūt arī tie brauks līdzi…

Man nav laika viņus missīt — skolā daudz ko darīt un šinī semestrī nav brīvas stundas […]

Kā patīk braukt ar kuģi? Kāda kabīne? etc.

Love,
Inese

————-

[Orsova paper]

Mīļie Iny un Laimons! (+ Billy too!)

Vakar, nē mazliet agrāk, no Adelaides, nosūtīju Jums vēstuli – bet aizmirsu paprasīt un uzlīmēt by Air – tā kā var gadīties, ka tā vēstule ceļos pa jūras ceļu, tāpat kā es.

Tikko rakstīju Dzidrai un smagi apsūdzēju šo kuģi, esmu no pirmās dienas nejauki slimojusi, un tas laikam ir ‘salauzis manu garu’. Bet es ceru uzlaboties. Jo – lietoju tabletes un nu iet citādi. Pa vidu – biju ārā no kuģa Melburnā un Adelaidē. Melburnā, pēc ilgas gaidīšanas un nespēšanas uzņemt kontaktu, mēs beidzot satikāmies – Cliva māsa un es, un tad bija labas vakariņas un pārrunas un puķes un labs gara stāvoklis, bet jūra bij ļoti vētraina un es slimoju atkal. Varbūt tālāk man ies labāk – jo, visi cer, ka ārā no Austrālijas ūdeņiem, jūra būs mierīgāka un es arī būšu – uz tabletēm.

Tagad visu ceļošanas prieku man ir sabojājusi slimošana un ļoti šaurā kabīne, ļoti tālu lejā un ļoti primitīvie (pat netīrā tualetē un nabadzīgajās dušās) apstākļi, man trūkst gaisa. Bet – food is O.K. un es ceru ka vēlāk vairāk varēs pavadīt ārā uz brīvā deck, kuģis ir milzīgs – tikai tūristu daļa ir norobežota – bet varbūt āra daļas pieder visiem un vēlāk kad kaut cik iepazīšos ar ģeogāfiju – varēšu ņemt garākas āra pastaigas.

Nupat nosūtīju Dzidrai tādu complaining vēstuli – bet to protams nevajadzēja darīt, visas šīs sīkās nepatikšanas ir pārejošas – bet es esmu pieradusi vienmēr visu runāt ārā, un tā varbūt izklausās dažas lietas pārāk bēdīgas. Es jutos ļoti slikti, un tas ir galvenais sūdzību iemesls, bet es jutīšos fiziski labāk, tabletes uzlabo to lietu, un tad būs citādi. Man ir atkal jau sajucis, ko es rakstīju Jums ko nē, (ko Jūs saņemsiet, ko nē?) Tā kā nav vērts varbūt visus sīkumus atkārtot.

Šodien, Fremantlē, saņēmu vēstuli no Dzidras. Viņi vēl nezina kad – tiks jaunajā mājā. Kaut nu tas notiktu pirms tā sievas māte ierodas! Ko viņi nabagi ar mani iesāks, ja es iebraukšu agrāk – ar visām tūkstoš mantām!!

Ir tomēr labi ka paņēmu līdz visus sīkumus, kurus nepaņēmu, tos jānožēlo, un labi, ka man tā grāmata līdz, te maz kas prātīgs atrodams, un labi, ka es kā nekā varu lasīt franču valodā – man patīk lasīt to Simone de Beauvoir – un tā grāmata man ir – kompanions.

Tikko no rītiem jutīšos labi – (šorīt jau biju augšā agri!) tā mēģināšu iet un spēlēt tukšajā ballroomā klavieres. Laim. mamma teica, kad bija uz kuģa – viņa gan neadītu un netamborētu – bet spēlētu klavieres – un viņai ir taisnība. Spēlēšana mani vairāk atspirdzinās. Ceru ka nākošā ostā, vai kaut kur tuvu tai, būs no Jums vēstule! Un ceru ka Laimons un Billijs šauj lāčus ka jūk! Bet – es ceru arī, ka viņi nejokojas un neiet zvēriem tuvu, te tikko bij filma par lāčiem, es to noskatījos. I am mouving to you!!!

Xxx M.

——————–

[Orsova paper]
19. sept. 1972.

Halo, vēlreiz šodien! 

Mēs stāvam Freemantle ostā, es nekur negāju jo nebij ‘laba jušana’ milzīgajā pūlī pēc nakts, bet tagad ir burvīga diena un miers un es atpūšos un kuģis un visa braukšana rādās citās, priecīgākās krāsās. Man ir žēl, ka žēlojos par šo un to, man ir tikai jārelaxij – un tad būs labi.

20. sept. 8 a.m.

Kuģis iet ātri. Laiks pavēss no rīta. Saule – būs vēlāk silta. Gulēju labi. No 6 am. sēdēju ārā uz D deck. Staigāt tur daudz nevarēja, jo vējš sita ūdens piles sejā, tagad vairs nē, lai gan viļņi lielāki. Jūtos O.K. Visi, ar ko parunājas, saka, ka no Sidnejas bijusi ļoti rough sea – vienai kundzei 14 g.v. zēns bijis cabinē 3 dienas. Tad jau es vēl turos labāk. Tikai – kabīnē es nevaru atgriezties – tur tāds gaiss, ka tūlīt ir slikti. Bet vēlāk dienā tur beidzot izvēdinās un ir labāk. Mūsu kabīnes jaunā dāma šorīt atnāca mājās no dancošanas ap 6 am – kad viņas meitenīte jau sēdēja kādu ½ st. un auklēja savu lācīti – otrā stāva gultiņā – māte to atstāja vienu no 8 vak. līdz 6 no rīta. That’s the way to live. Viņas ieveda kabīnē jauns handsomes mans un jaunā sieva arī ir very beautiful. Un meitenīte ļoti paklausīga un klusa un laipna un mīļa 3-4 g. veca. Fanny.

Vecais holandietis (no mūsu galda) smagi saslimis, ne tikai ar jūras slimību, bet kaula sāpēm rokās. Jocīgais vācietis (šaubos, vai viņš ir vācietis?) slimoja 3 dienas, tagad atgriezies. Tam arī – ne tikai jūras slimība – bet arī mugursāpes. Man sāpēja krūšu kurvis – ribas etc. kreisā puse – bet es domāju ka tas bij no šķības apgulšanās. Who knows?

21. sept. 10 am.

Jūra – swelly. Daudzi slimi. Es o.k. No 6 am-7 am spēlēju Bachu tukšajā ballroomā. Dažs gabals piestāv jūras kustībai un iet labi, dažu nevar tik viegli pieskaņot.

Vakar – coctail party with captain – ½ st. pirms vakariņām visi sapucējušies gāja uz ballroom – skraidīja apkārt pa deck ārā – nezināja kur iet – beidzot apkārt bār’ā, tad pār slieksni ballroom’ā kur capt. stāv un gaida. Kāds oficer pie sliekšņa saņem pie rokas, paprasa vārdu – tad stāda kapt. priekšā uz labu laimi Mrs. Dzelm! etc. Tomēr – very nice, kad visi tā sapucējušies. Man bij tas gaišais pantsuit, ko Inī teica – Chinēse? –

23. sept 1972.

Ceturtā diena Ind. Okeānā. Jūtos ļoti labi. Ieturu labu (pareizu) dietu. Ēdiens labs un variety liela. Augļi svaigi etc. Pie neērtībām kabīnē un dušās – pierasts. Kad vesels – tad viss ir ok. Žēl, ka žēlojos sākumā. Bet bij – nelabi. Te ir kāda flu – daži ļoti smagi slimo. Es ceru, ka mana reize jau pāri un tā bija – tikko es uzkāpu uz kuģa. Saka – ka ļoti daudzi tūlīt bijuši slimi. Dučmens no mūsu galda ir jau 5. dienu slimnīcā. Citi, kas veseli – dzīvo bez bēdām – jo jūra šīs dienas laba. Vācietis pie mūsu galda uzvedas kā – cūka un man ir kauns un žēl, ka vecā holandiešu pāra dēļ, sāku ar viņu vāciski runāt, jo holand. vācu var saprast. Tas vācietis (prasts vecis) paliek neizturams – runā skaļi, bļaustās, piedāvā – tas ir ne piedāvā, bet grūž uz šķīvja mums augļus, tur nazi un dakšiņu gaisā, kā uz kaušanu un ēd 6 desas brokastīs – un sāk bļaut uz stuartu, rausta to aiz piedurknes – vakar bij īsts skandāls un vakarā viņš nebija pie galda – kaut nu viņu būtu nolikuši kur citur. Ja nē, un ja vēl kādreiz viņš bļaus – es piecelšos un iešu prom. Es jau vairāk reizes biju galīgi upset – bet nezināju ko darīt, un vecā, pieklājīga daču pāra dēļ runāju un uzvedos laipni. Bet – tas jānožēlo – tikko runā tā valodu kurš uzvedās neglīti – pats esi tā maisā.

Citādi – visi ļoti spoži. Lai kā un kas – bet vakara kleitās vien iet uz dance. Vakar bij dāmu lady’s ball – tad dāmas taisīja carnation (no papīra) un visā ballē bij dāmām jāspēlē kungu loma – jāuzlūdz, jāentertainij, jāizmaksā etc. Esot gājis ļoti labi – tikai ļoti overcrowded. – ship’s compānijām laikam tagad ļoti jākonkurē ar lidmašīnām – tāpēc viņi visādi izgudro, pārdod daudz lētas biļetes, sabāž ļaudis kā tik var, bet tad lai tie nežēlotos dod labu food un entertainij cik var. Ļoti vienkāršas spēles ir, kur var vinnēt – un tur ļaudis sēž un gamblij visu vakaru. Mana vieta līdz šim ir bibliotēka un ārā – un no rītiem 3 reizes esmu bijusi klav. spēlēt – kamēr citi guļ.

25. sept.

Jūra tumša bet diena spoža – nav vēl karsts. Jāuzmanās no vēja – visi klepo. Vecais holandietis no mūsu galda naktī nomiris. Citādi – visi happy. Es drusku klepoju – bet citādi – arī happy – jūtos labi. Tikai grūti zināt ko ģērbt virsū – vienu brīdi auksts otru svīsti. Bet – pie tā pierasts Austrālijā. Kāds jauns pāris gadījās bibliotēkā blakus – austrālieši, brauc uz Āfriku strādāt, tās jaunās austrālietes cousins apprecējis latvieti – Pričard meitu. Es nepazīstu, bet to vārdu esmu dzirdējusi. Esmu laikam vienīgā latviete uz kuģa. Ir holandieši vairāk, angļi, kāda dumja ungāriete arī sēdēja bibliotēkā blakām – tā brīnās ka jūra (Indian okeāna vidū – 5 dienas tālu uz visiem krastiem, vai tā apmēram) esot tik tukša, neesot kuģu un zvejnieku, te gan esot miljon un miljon šārkas… Durbinā viņa ārā nekāpšot – varot viņu apzagt –

Vakars jau. Šodien (vakarā) apbedīja holandieti. Mūsu deckā iznesa kādu ‘katedre’, kur mācītājam (resp. Kapteinim) uzkāpt, kas tur vēl bija es neapskatīju, jo deku sagatavoja jau dienā un noslēdza. Apbedīšanā piedalījās tikai holandieši, bet tā kā es sēžu pie galda kopā ar šo ģimeni, tad mani arī aicināja, ja gribu piedalīties. – Es izgāju – bet neko neredzēju, lieli vīri stāvēja man priekšā un es arī neko negribēju redzēt – īsus vārdus kāds tur norunāja angliski un holandiski un tad kaut kas noklaudzēja pie borta, bet ūdens šļakstēšanos troksni nedzirdēja – ielaida laikam klusām ūdenī. Tas viss. Bij tumšs jau vēss un mazliet vējš, sievietes stāvēja lakatos satinušās, vīri ar šallēm ap kaklu, atsegtām galvām, visi kopā – izskatījās kā gadsimtus atpakaļ – skumīgi, bezcerīgi, īsi.

Tas esot jau 4. miršanas gadījums šinī īsajā ceļā, bet vai tas pareizi vai nē, to es nezinu. Zinu tikai par šo. I am allright!

26. sept.

Šodien – siltāks un mitrāks. Man sāp mazliet kakls, bet nekas liels – nāca arī miegs un galva dulla – gribēju gulēt, bet kabīni patreiz tīrīja – tā es uzgāju atpakaļ augšā, launģā pasūtīju rum + cock – un tagad, tikko pēc tās iedzeršanas galva šūpojas bet – feeling very much better. Te visi dzer ka bail. Varbūt pret visādām flu – ir labi kaut ko ieņemt. Tur pie galdiņa launģā, gadījās spāņu famīlija ar 3 puikām un 1 meitenīti – visi brauc no Austrālijas (pēc 8 gad.) ciemos atpakaļ uz Spāniju. Bija patīkami parunāt par Spāniju.

27. 9. 72. Trešdiena.

Rītu – Durbinā. Būsim nobraukuši Ind. okeāna ceļu labi, izņemot to, ka flu un kakla sāpes ir daudziem. Man arī kakls iekaisis. Iedzēru rumandcok, ko Inese reiz ieteica kā labu, palika arī labāk.

Vakar – masku balle. Uzgāju zālē paskatīties – bezgala daudz masku – kad viņu visu to sataisījuši – bij pat vesela grupa ‘arābu + kamēlis’ etc. Bet tik crowded – ka elpu nevar dabūt.

Durbinā bustūr’ā nepieteicos braukt – jo ar šo coldu varbūt būs par grūtu. Iziešu varbūt tikai pastaigāt, ar vienu no mūsu kabīnes vecām dāmām.

Capetown pierakstījos uz bus tour – ja kalnā nevedīs – būs jāsarunā ar kādiem kopā, vai viena no pilsētas mēģināšu uzbraukt kalnā. Žēl ka saķēru šo coldu – pēc Freemantles bija ļoti labi, bet sēdēju par ilgu vējā, vai arī – germs! Mūsu holandiete, kas zaudēja vīru, pati arī ir slima, nav pie galda.

Tā mums iet – kā nu kuram. Ēdiena reizes tīri patīkamas, tikai tas dumjais vācietis tā upsetij, ka šodien piecēlos un aizgāju ātrāk – nevar izturēt – viņš pilnā balsī bļaustījās ka tam waiteram nedos ne peniņu – ne peniņu, ne peniņu – Es paklusu uz viņa izsmiedama teicu – „you will put him in a jail”… Bet viņš nesaprot ka to izsmeju – viņš pilnā balsī sauc: „I will send him back to India” un visi apkārt tur ir Indiešu waiteri, tas ir tik nejauki būt pie viena galda – tikko parunā, un visu laiku nerunāt nevar, viņš sāk plātīties vēl vairāk. Idiots, bet tomēr – ja es runāju (kā es saku) vāciski ar viņu, es esmu tāds pats idiots. Velns kur cilvēki ir dumji!

Jāiet vakariņās un jāuzvedas godīgi! Jūra mierīga un rītu būsim Durbinā!!
Ceru ka būs kāda vēstule!!
Xxx M.

——————————-

[Postcard to Aldergrove from the Orsova]
Port Elizabeth
30.9.72

Dear Kids!

Es vairs nevaru atcerēties vai es jums arī šo kuģi nosūtīju? Sūtīju to vai visiem draugiem pēc kārtas! Esam P. Eliz. — es šodien beidzot kaut cik esmu atveseļojusies no flū + cough. Negāju no kuģa nost ne šeit, ne Durbinā, jo gribu būt tik vesela, ka varu iet Captown!! Viss kuģis ir ar flu, ka briesmas, bet smēķē cigārus un dzer un klepo, ka skan vien. I hope, ka mans labākais ceļa gabals vēl nāks jo es arī esmu tas nīkulis.
Paldies par kartiņām, 2 vēstul. arī no Dzidras! Tas dod sparu! Daudz mūšu etc. jums visiem!
xxx M.

———————

Dear Iny un Laimon!

Vakar nosūtīju Jums vienu ‘paku’ no vēstulēm – bet šodien tāpat vien jāsāk rakstīt, ko nosūtīt no Captown. Es redzēju uz kuģa te filmu, kur bija very terrible skati, kā iet, kad lācis uzbrūk, nevar to nemaz aizmirst – cik uzmanīgiem gan jābūt tādiem lāču medniekiem, bet ja ir divi, tad drošāk! Nu Laimons ar Billiju jau būs kaut ko samedījuši.

Dzidra raksta, ka vēl nezina kad ies jaunā mājā. Clivs ļoti ļoti apkrauts ar overtime worku, par ko tur nemaksā ne pens. Tikai vēlāk domā – tas palīdzēs labi strādāt, ko tagad izcīna. Tāpat kā Tu skolā! Kā izskatās jaunā māja rudenī? Please, please raksti, kā jūties tur dzīvojot un whats going in the garden??

1. okt.

Tuvojamies Captownai.

Es esmu jau izmainījusi naudu un bukījusi bustrip, bet kā tikt kalnā, to vēl nezinu – buss laikam tur neies. Mana flū vēl nav galā, tā kā nezinu, vai šodien, ja vēl vakarā pēc 5 pm (kad ceram tur iebraukt), būs gaišs, un varētu iet un uzbraukt atsevišķi, man būs dūša vai nebūs to darīt. Šī flu ir misery. Dažu rītu ir labāk, bet tad tikko iziet ārā – atkal bad. Un nav nevienas vietas uz kuģa, kur nesmēķētu šausmīgās pīpes un cigārus, es nezinu, varbūt mana allerģie starts to come up – bet – citiem jau nav labāk, tas ir – daudziem ir tāpat.

Es nezinu, kur man tik bad luck te ar visu – kaut vai pie galda būtu more cheerful company – bet vecā holandiete slima, viņai vīrs nomira un protams bēdīga, un nerunā ne vāciski īsti, ne angliski, viņas vīra vietā tagad sēž tāda pat veca holandiete un man blakus tas silly vācietis ir absolūti neiespējams – izskatās netīrs un ķēmīgs, jūrnieka džemperī, sirmiem sprogainiem matiem, galvai apkārt, bet vidū pliks pauris un sivēna actiņas un deguntiņš – bet tas viss nebūtu nekas, kaut viņš nebļautu uz vaitera par katru nieku un uzvestos reasonable. Tikko ar viņu parunā godīgi, un jārunā taču mazliet ir, viņš sāk plātīties kā tik māk. Bet – varbūt tas man good stuff priekš caracter study! Tādu jau diezgan ko pētīt un tas labi. Es tikai pati visur esmu out of place – vecie, kas būtu my age – runā un uzvedās, interesējas un kustās pavisam citādi kā es gribētu – well, viņi man ir boring, un jaunie nav for me un ir visu grupās. Bet šodien kaut kur man būtu jāpiebiedrojas, ja varētu privāt aizbraukt uz kalnu, gluži viena es negribētu. So – I miss you, my family!! Ar vienu jaunu austrāliešu pāri mazliet sapratos – bet tie izkāpa Durbinā, strādās kādā misionery pie Austrāl. Ambasy. Apmainījām adreses – just in case, ceļojot var – cits citu apmeklēt.

Ir jau pāri 11 am, vēsa bet skaista diena ārā, zilganās dūmakās var redzēt Āfrikas krastu, te patreiz skaisti augsti kalni, liekās pašā krastā. Lai Jums labi iet, un lai Jūs varat ‘make good money’, ceļot tomēr ir burvīgi! Šī nu gan nav nekāda interesantā vēstule – bet jāsūta ir, šī airogram vairs citur nederēs. [from South Africa]

Love love… xxx M.

————-

2.okt.1972
[Postcard]
[South Africa. Cape Town — Cable Car on Table Mountain]

Sveicināti no skaistās Captownas!!
I did fall in love with South Africa! Captowne ir burvīga! Vakar 4 p.m. iebraucām — tā kā Inese mani bija nozvērinājusi katrā ziņā iet kalnā — tad dabūju vienu girl partner — un mums bija ļoti skaista novakare kalnā! Šodien biju uz 3 hour bus trip. Bija inteliģ. šoferis kas pats mīl Captown — izvadāja mūs 4 stundas all around! Skaisti. Labi ka turējos un izdarīju visu!
Tagad 9 dienas jūrā…
xxxM.

——————–

[Orsova paper]
5. okt. 1972.

Dear Iny un Laimon!

Jau 3. dienu braucam prom no Captown – vēl 6 dienas, tad būsim Tenerifā. Paldies par feino dzimš. dienas karti! Tā jau nu gan ir tik piemērota šim ceļojumam – taisni tā mēs braucam – galvas vien kust! Es pamazām atveseļojos no flū un no klepus – bet nevar un nevar tikt vēl vaļā – te headcolds – iesnas un synes – kas nezin kad nav man bijis. Bet – tagad nevaru neko žēloties – tas ir gandrīz visiem. Es ēdu labi – guļu arī, jūra ir mierīga, tikai nelieli vilnīši, 2 dienas ir piemācies, miglains, bet lietus nelīst un nav vēl karsts, naktīs vēl vēss un dienā arī nav neko silts. Varbūt tā vēsākā laikā vēl labāk ceļot, kā ļoti karstā pie mūsu pilnās kabīnes. Nevaru atrast nekādus draugus, ja nebūtu tā flū, tad varbūt vairāk visur maisītos, tagad tik kādreiz kādu scrabble paspēlēju, bet tur es neesmu tik gudra kā īstie English, un holandieši, kuru te daudz, to nemaz nevar spēlēt, tas ir – ne angļu valodā.

6 okt.

Siltāks un mitrs. Lidojošās zivis ‘lido’. Rītu brauksim pāri ekvatoram.

[sketch of two people at a table, fish on the wall, windows behind]

9. oktobris

Hello!

Kaut kur ir Jums iesākta vēstule, bet vairs nezinu – kur? Staigāju augšā lejā. Tā scetch supposed to be mūsu library. Neko labu nevar atrast. Lasīju to franču (Beauvoir), bet kāds ir to paķēris un es vairs to nedabūju. Izlasīju (apmēram) E. Hemingweja kādu lielu grām. kas man liekās nav nemaz labi rakstīta. It’s not art, kā viņš raksta. Tagad atradu ‘When I was old’, tulkots no franču. Kāda rakstnieka piezīmes. Tas nekas – interesanti lasīt. Jūra ir mierīga. Jūras slimība nemoka, tikai klepus, kakla sāpes etc. Bet gandrīz neviens nav no tā brīvs. Aizvakar, (sestdien) pārbraucām Ekvatoru. Uz to es plīst vai lūzt, gāju augšā un sauļojos, bija gan piemācies, bet nocepinājos par daudz, tagad nevaru iet saulē, ne pussaulē. Bet eju no rītiem agri uz playdeck, pavingrinos sviest riņķus un – ļoti patīk izkustēties pēc mūžīgās sēdēšanas. Parītu – būsim Tenerifā. Bukiju seat uz vienu bus tour. Captown’ā bij ļoti labi būt ārā. Capetownā bustourā – nomira (ar trieku?) viena angliete. Labi, ka nebija mūsu busā! Te vispār ir daudz ko redzēt, novērot cilvēkus.

Šodien bija bufét lunch’s un man nebij jāsēd, kā parasti, ar to idiotisko German, kurš visu laiku kaut kam uzbrūk – visvairāk vaiterim, tad food’am, tad galdautam etc., etc. Es dažreiz domāju lūgt, lai mani pārceļ pie cita galda, bet tagad – just to endure it, es palieku turpat un – novēroju viņu. Viņš ir just a little pig – seems very good-natured too, bet grib smieties happily ar citiem par citiem, ne par sevi. Tā kā es to holandiešu dēļ parādīju, ka runāju vāciski, tagad visu laiku iet vaļā ‘loud German’, bet tas viss ir kas ar mani gadās šinī ceļojumā un no visa tā – jātaisa tas labākais.

10. okt. 1972.

Šorīt – vēsāks. Tikko vakar tā dūšīgi sāku sportot ar riņķiem, (no rīta un pēcpusdienā) te šodien arī vairs nekas nav darāms – liels vējš. Bet varbūt vēlāk atkal mainīsies. Visi tādi uztraukti un rosīgi – rītu kāpsim atkal uz zemes! Es tikko bukīju bustour Lisabonei. Vienmēr esmu ņēmusi 3 hour tour – tagad ņēmu 6 hour. (Maksā gandrīz 8 dolāri!!) Gribu redzēt atkal kaut ko no tā, kas ir varbūt līdzīgs Spānijai – Portugāle!

Rītu Tenerifa – tā laikam ir Spānijas sala, bet nezin, cik tur būs līdzības ar Spāniju. Anyway – to mēģināšu redzēt. Tagad var dabūt smaržas (French) uz kuģa. Nezin kādas Tu, Inī, gribētu? Es paņemtu kādu ‘pudulu’! Vai to sen slaveno Canell 5 – vai Dior – vai Givenchi, le Dix vai Worth? Redziet kāda izvēle. Kaut kas jau jāpaņem. Neesmu neko lielu tērējusi naudu – bet tāpat ir izgājis vairāk kā domāju – taču šoreiz esmu ļoti flot – ko vajag to vajag! Uz Bingo paspēlēju 3 dolāri, uz ‘Zirgiem’ 1 dolāru un Dievs piedos – nodzērusi alkoholiskos dzērienos būšu varbūt kādi desmit dolāri — ! Te varētu iemācīties to labi! Rīkle sāp, darīt ko nav, glāzīti pienes klāt, citi žūpo visu laiku – tā tad, join the club! Mana izvēle tiktāl ir bijusi 3 Pims, kādi 5 Rumandcock [rum and coke] 1 glāze Moselles un kādas 8-9 glāzes klaret – tas pie vakariņām, pie staeke and salad. Ak un – dzimšanas dienā glāze semidry sherry. Nu — ? Es jau protu izvēlēties! Nē, kad sarēķinu, iznāk tikai kādi 7 australian dolāri – tā tad vēl jānodzer kādi 3! Jo Laimons teica: enjoy the trip! Un nu es daru ko tik māku! Gamblīšana man tomēr neko nepatīk. Reiz gandrīz vinnēju uz Bingo – nezināju un nepiesteidzos kā second full card, — varbūt vinnētu, tad iegaršotos tā lieta, tā tad labi, ka nevinnēju, kas zina – aizbrauktu pie Jums dzērājs un spēlmanis, kur tad Jūs mani liktu??

Šī ir pēdējā diena no 9 jūrā vien, rītu būsim jau 8 am. Teneriffā. Šodien biju tik sleepy, ka to nevar iedomāties – tikko paņēmu grāmatu un sāku lasīt, tā jāiet uz cabini gulēt, jo nevar acis vaļā noturēt.

Tagad – jāiet vēl vakariņās. Ir miglains pavēss laiks. Ja šāda būs tā Anglija – tad es tik gulēšu!!

Gaidīšu rītu pastu! No citiem nav ko gaidīt – tik Jūs un Dz + Clive! Nevienam no draugiem neaizsūtīju to pasta formu. Anyway – citu vēstules nebūtu arī svarīgas. No Jums gribas zināt – kā ar mūšiem? Kā jaunā mājā? Kāds rudenis? Etc.

Ja ir kāda special smarža ko gribētu Inī, atraksti uz Rotterdamu. Bet nezin, vai vairs saņemsi šo vēstuli lai paspētu to izdarīt.
Nopirkšu just something!
Yours mom xxxx
xx.

———————

[Postcard to Aldergrove from the Orsova]
11 okt. 1972

Sveiki no Santa Cruz, no Teneriffas! Esmu laimīgi pāri otram 9 dienu brauciena okeānam. Šodien pēcpusdiena — bus tour. Sapucējos baltā kleitā! Diena saulaina + miglaina, ostā mans flū vienmēr kļūst gandrīz nemanāms un es jūtos o.k. No jums te vēl man nav vēstules. Ceru ka iet labi un esiet visi very busy ar mūšiem un citām tādām lietām. No Dzid. vēstule viņi vēl nezin kad būs jaunā mājā.
Teneriffa izskatās skaista, kalni. Bet man nav citas kartiņas kā šis kuģis.
xxxx M.

————————-

Lisbonē 13. okt. 1972.

Dear Inī + Laimon!

Paldies par kartiņu – nu zinu, ka viss kārtībā, te rādīja tādu briesmīgu filmu par lāčiem, un man bij nelabs prāts, kā tik tiem lāču medniekiem iet?

Man iet labi. Flu ir uzveikta un jūras slimība jau sen. Sealegs tabletes palīdz, ja kuģis šūpo. Pret flū palīdz tas – ja tiek ostās nost no kuģa. Pēc Captown bij 9 dienas atkal jūrā vien, tad bij vēl ar flu jācīnās, bet pie Ekvatora palika labi, un Teneriffā bija skaists bus tours – 3 ½ stundas. Ļoti neparasta daba – vulkānu sala. Laikam tās visas Kanāriju salas, skaitās, tas ir – tās ir vulkānu salas. Teneriffa lielākā, mums atkal tur bija tāds jūsmīgs ‘gaids’ un tad viņam bij tik daudz kas butīfūlē un būtifūlī – ka mums arī tas patika ko viņš rādīja – tur bija banānu plantācijas – tumši zaļas, viens ķekars sver līdz 25 kilogrami.

Tur bij vīnogu dārzi, bagātnieku rajons ar lepniem hoteļiem, bet peldēšanai tikai – peldbaseini, jo lai gan tas jūras krastā – tanī salas pusē beachos ir tikai gluži melna smilts un melni akmeņi. Nemaz nevar ticēt no kalniem uz jūru skatoties, ka krasti tik melni, jo jūra pati tur vizuļo rozā un bengāliski zilā krāsā, kā gliemežvāks.

Teneriffa atsāja pievilcīgu iespaidu, lai gan vīnkopju mājiņas mazas maziņas, un vispār liekās nabadzīgo cilvēku dzīve ļoti primitīva, tomēr – kaut kas happy. Un jo vairāk no tās lepnās pasaules redz, jo vairāk liekās, ka laime cilvēkam gan varbūt ir tuvāk tur, kur viņi dzīvo vienkāršāk un kur vēl ir daba apkārt! Man ļoti labs prāts domājot par Jūsu jaunās mājas izvēli – tur varētu Jums būt ļoti skaista un laba dzīve.

Vai Teneriffa nav viena no tām salām (viņa ir lielākā no Kanāriju salu pudura) uz kuru no Vācijas, no Tavas skolas, Inī, taisījās braukt holidejās tas skolotājs (ģeologs)? Es saprotu, ka tur var būt labas holidejas.

Tagad, šodien esmu Lisabonē, Lisbonē [above], laikam jāsaka. Šoreiz biju uz allday bus tour’u – biju prom 6 ½ stundas. Redzējām šo un to, un bij ļoti labi – braucām uz kādu 18.g.s. celtu pili, apskatījām to (Versaļas vāja kopija). Kelush [Cascais] – itkā bij tās vārds. Tad tālāk uz kādu kalnu, kur galā ir Sauru[?] klosteris, ļoti vecs, Sintra – laikam bij tā kalna vārds un kaut kur pusceļā uz galotni tur pie kalna sāniem ir skaista pilsētiņa, šaurām ieliņām, kokiem etc. Arī veca pils. – Bet mēs kalna galā nekāpām – esot vajadzīga vesela diena. Tā vietā gājām lepnā restorānā (tādi tagad laikam ir visur pasaulē.) un mums bij sagatavots lepns lunch’s ar vietējo vīnu, kas man ļoti garšoja – viegls, gaišs, apmēram kā rieslings – bet vēl maigāks.

Tad kaut kur gar beachu (pilsēt. Estoril) atgriezāmies uz kuģi. Vēl pa vidu 2 reiz šopijām jo tūristiem domātie allwhatyoulike veikali, arī ir visur, kur tie bustouri iet. Tenerifā šo to pirku, te arī – bet mazāk. Nevar krist kārdināšanās – tikai ideas var dabūt, ko pats var mājās iztaisīt – piem. tādi zvani no porcelāna, varētu taisīt – keramikā, un tādi pie sienas liekami, piekarami sveču lukturi, kur priekšā sveces ieliekamais un aizmugurē liesmu sargājoša plāksne – viss kopā ovāli apstrādāts. Inesei būs jātaisa keramikā tas.

Well – tagad vēl Roterdama – (12 naktī atstāsim Lisboni) un tad jau – Sauthhampton. Roterdamā nezin vai ņemšu bus tour. Varbūt pati uz savu roku iešu kaut kur. To – redzēs. Man jau rītu jāsāk sapakot mantas, jo luggadžroom’u rītā noslēgs. Un tad viss kas izņemts, man tur jāsabāž atpakaļ + + nopirktais!

Šis trips uz beigām sāk iet daudz labāk – pati pa daļai vainīga, ka sākumā man nebija nopirktas jūras slim. tabletes. Bet – tur gāja visiem diezgan raibi, jo kā jau rakstīju – citi teicās nemūžam uz kuģa vairs nekāpt, un citi gribēja ņemt tālāk lidmašīnu. Un citi – vēl tagad nevar dzirdēt – flu aizbojājusi ausis, un citiem ir išiass (reimatisms mugurā). Man – tagad labi!!! Tas, ka tikko atnāk no ostas uz kuģa, kaklā sāk krekšķināt – tas ir laikam tā, kā tam uz kuģa jābūt, un tas neko lielu neskādē. Varbūt vēl būs kādas stormy dienas. Daži pareģo ka līdz Rotterdamai būšot vētras – bet – to nevar zināt. Un tas ir tikai 2 dienas! Un tad vēl – viena, no Rotterdamas.

Pēdējās 3 ostās Capetown, Teneriff (Santa Kruz) un Lisbone – man ļoti labi ir izdevies izmantot laiku, ir bijis skaists laiks, esmu pareizi notrāpījusi uzvilkt drēbes, lai nav karsti ne auksti – un redzētais ir bijis marvellous. Vairāk nevarētu nekā labāk to apskatīt, izņemot ja brauktu tā kā mēs braucām ar busiņu! Portugalē tomēr, tas ir cik redzēju, lietas nelikās lētas. Tad Capetownā un Tenerifā likās viss lētāks. Anyway – I am very happy, ka beidzot esmu good sailor un arī – ka man ir čeki ko mainīt visās naudās! Es gan vairāk tikai angļu naudu lietoju.

Xxxx M.

———————

[Return address: Hertford. Herts. U.K.]
[Air Letter, sent 20 Oct. 1972]

Mīļie Inī un Laimon!

Es jau sēžu gultā (uz grīdas) pie Dzidras. Vakar happily satikāmies Sauthamptonā. Kuģis ienāca agri, un es Dzidru un Clivu vēl nemaz negaidīju, viņi jau sen bij bijuši krastā un skatījušies – es gāju brokastīs, kā parasti, un tad caur immigration formalities, un tikai tad izgāju paskatīties lejā uz sagaidītājiem – un tur Dzidra + Clives māja ar rokām ka briesmas. Tad vēl pēc vairāk kā stundas es tiku lejā un tad ar Cliva company car, visi koferi un es un šie braucām pa krāsainu England.

Viņi vēl ir pie Any + Alan un es esmu next door pie David + Rosemary. Man ir 1 istaba, Dz + Cliv. arī 1. Vakar Dzidra abām ģimenēm un man un vienam Alan draugam, taisīja vakariņas un mēs (8 persons) dzērām manu no Austrālijas atvesto vīnu burgundy – (+ vēl kādu Rosé, kas Clivam bija) un mums bij īsts – fiest! Šodien gājām pastaigāt pa ganībām un gar upi – Any ar mazo Nik un Dzidra un es. Bij pavēss, apmācies, rudenīgs laiks. Tagad atpūšamies. Šīs nedēļas beigās solīts (probably, bet ne noteikti), ka māja būs gatava. Būtu jau labi – Dzidra ir nogurusi no dzīvošanas un saimniekošanas svešā mājā. Es vēl Rotterdamā arī ņēmu bus-tour, aizbraucām līdz kādai pottery Delft un līdz den Haag – un atpakaļ uz kuģi vēl uz lunch. Man bez kādas prasīšanas immigr. clerc iedeva 1 year uzturēšanos Anglijā. Bet tas laikam does not matter cik ilgi es dzīvoju. Tagad, tikko šie un es arī būšu atpūtusies no kuģa – man būs jāiet uz social service, nokārtot pension. Lielā bagāža nodota uzglabāšanā Southampt. un kad tiem ziņos, viņi sūtīs šurp. Bet jāgaida, kad būs jaunā mājā. Man, pēc staigāšanas, atkal vēl sāp kakls, bet tās vēl atmiņas no kuģa – faktiski – jāskalo ar kaut ko, citādi jūtos very well. Rakstiet – kā iet Jums?

[note from Dzidra]:

Friday 20th.

Yesterday we heard that we won’t get into the new house till the end of next week – i.e. mum will be staying with Dave & Rosemary & us with Annie & Alan for an extra week. Nothing to be done at this late stage.

Meanwhile she’s here & happy & it’s getting crisp & cold & we’re just going for a walk.
Much love – happy house decorating.
D & C.

—————————-

[airletter sent 13 november, 1972, from Chelmsford]
[Couple of lines crossed out + note]: Sorry – tā bij iesākta vēstule kādai latvian ledijai – bet nenosūtīju —

Mīļie Inī un Laimon!

Jūsu kartiņu saņēmām – bet tas nav daudz – kad laiks iznāk, rakstiet vairāk – kā iet pa māju, ko taisiet, kā ar siltumu, etc. etc. Mēs te pikojamies un paunājamies pa jauno māju un tas paņem visu laiku – Dzidra plāno kā visu dabūt labākās krāsās un spendij visu enerģiju skrienot pa shopiem, skatoties visādus materiālus ko vajadzētu likt logiem, ko grīdām etc. Bet – tas viss – tikai izskata dēļ, jo visur jau carpeti un priekškari ir. Tomēr – katrs savā pirmā mājā gribētu visu tā – kā tas viņam patīk, tā tad tas nav silly skrāpēt krāsas nost un likt citas, un plēst carpetus ārā un likt citus – tikai tas daudz maksā un paņem tik daudz laika, ka tas tad ir fulltime job, un tas vairs nav pareizi. Viņi abi ar Clivu dara cik var lai tiktu ātrāk tādā stāvoklī, ka dažās istabās būtu viņu gaumē, varētu sākt mierīgāk dzīvot, (Dzidra gleznot…) un citu varētu darīt pamazām.

Bet ir tik daudz to darbu – cooking un cleaning un izgudrot un izskraidīt pa veikaliem – kur vislētāk iepirkties, rēķināt un domāt… Viņi jau daudz ir paveikuši – bijām vienu weekend (vienu dienu) kaut kur uz jūru, tur tuvumā bij ceramic shops, nopirka šķīvjus un dažus citus galda traukus. Vakar nopirka washing mashine, rītu atvedīs, ne automātiska, bet tāda kur blakus washerim ir wringers, kurā jāsaliek veļa pēc izmazgāšanas un jāizwringij. Tāda bij Freija kundzei un viņa teica man – lai tādu mašīnu nekad nepērk, esot ļoti daudz darba, jo wringerī neiet vairāk iekšā, kā viens vai divi palagi, bet washing mashine tomēr tā ir – un te laikam tādas lieto ļoti daudz. Un – sestdien bijām visi 3 un – nopirkām klavieres!!

Lietotas, vecas, bet liekas – ļoti labas. Maksā £35.- ar visu piano chair klāt. Tas liekas pavisam neticami — nieka uzpūšamais gumijas matracis, ko viņiem vajadzēja pirkt kur gulēt, Clivam maksāja £10.- Un klavieres – 35. Te vienā veikaliņa logā, par 3 pens nedēļā var izlikt sludinājumus, kas ko grib pirkt vai pārdot – tur ielikām sludinājumu, ka meklē lietotas klavieres un tai pašā dienā nāca piedāvājums, norunāja kad brauksim skatīt, palikām diezgan vēlu uz to date, jo bij garšīgas vakariņas jāēd – varbūt tādēļ cena nebij augsta, viņi gribēja pārdot un ja vēlu ierodas, varbūt domāja, ka nemaz mums tā nevajag. Anyway – tā bij nice lady, kam meita spēlējusi, bet tā apprecējusies un aizgājusi – klavieres var pārdot. Tās ir labi uzturētas, visi kauliņi strādā vienādi, arī abi pedāli un skaņa jauka. Tieši, ko te vajaga, lai var spēlēt un mācīties. Rītu Clivs brauks ar van un atvedīs. Tā mums te iet ļoti labi – tikai dienas ir par īsām, pirms 12 naktī, nekad nevar gulēt aiziet. Bijām ar Dzidru jau 2 reizes arī uz Londonu. Man atsūtīja čeku par to laiku (pension) kamēr esmu bijusi prom. Nav tikai teikts – līdz kuram laikam un tieši no kura laika šī nauda ir. Apmēram iznāk no leaving, līdz – tagad, ja drīz nāks otrs regulārais 2 nedēļu čeks, — tad būs apmēram £10 nedēļā, kas ir ļoti labi, tikai £1.- mazāk kā Austrālijā, un tur man bij lielākā pension.

Iemaksāju £50.- savā Londonas Austrālijas bankā, čeks bija par £59.25. Savus traveling čeks vēl neizmainīju, tas ir – neieliku bankā. Nezinu vai to vajadzētu darīt, vai paturēt čekos? Nezin vai procenti, ko tur maksā, būtu vairāk, kā tas ko izdos čekus atmainot un atkal mainot, kad to vajadzēs?

Pagaidām Dzidra domā, ka es te varētu dzīvot ilgāk, visu gadu, vai tā, bet to vēl nevar zināt – kad man paredzama ceļošana uz Kanādu?

Un man tik daudz traveling čeku nevajadzēs (ir vēl čekos £220.-). Anyway – kā būs tā labi, ja jāiemaksā, nākoš reiz kad būšu Londonā, kad būs pienācis un būs jākašij mums regularly fortnightly čeks, tad to varēs darīt. Tagad – tur ir daži jautājieni par grāmatām – vai kaut kur bija, vai ir uz jums nosūtīts kādas Cliva un Dzidras lielākas diktionērijas? Te ir tikai mazā Dzidras. Bet esot bijusi kāda liela – kāda Dzidras un kāda Cliva. Varbūt – ja tās nav bijušas Wollongongā tās bija Wyongā, vai arī Wollongongā tās kāds students man ir borrovijis un nav atdevis. Anyway – it does not matter too much — . Vai ir jums ziņas – kur, cik tālu ar ierašanos Kanādā ir jūsu klavieres? Jums tad būs abiem jāspēlē – jo klavieres nevar stāvēt bez spēlēšanas… Ir gan žēl, ka neesiet tuvāk kopā ar Dzidru. Bet – varbūt in future, šie attālumi paliks mazāki un vieglāk pārejami. Neesmu vēl rakstījusi Austrai un Ianam – tas tūlīt jādara. Un – kas ir ar Sue? Tas ir – kas ieradās?

Neesmu saņēmusi vēl nevienu vēstuli no Austrālijas, un maz esmu arī tur rakstījusi. Vēl nevaru īsti atjēgties un nostabilizēties te. Gaidīsim atkal kādu ziņu no Jums! Medījiet un zvejojiet ko var!

M + Cl + D.

——————————-

Dec 3. 72

Dear Mum, Dzid, Clive,

Well, how are you all in your house??? I hope you’re enjoying it! I hope you’re NOT spending too much money on it!

Have Jo’s kids been to see you? Some of them are in England (or were, the last we heard) and Jo gave them your address…

Jo has just left Portugal with the other kids and is heading to France and then I think probably Greece, where I think they’re all supposed to meet up, including Garth from here. […]

[…] it’s sunny again today, and with all the glass window space [right], the house is really full of light.

The piano arrived safe and sound and Laimons has been doing some playing — which is great! I’m glad to hear you guys also have some sort of piano, otherwise we were wondering whether we shouldn’t send this one along. […]

[…] I’m working very hard, but by choice not necessity and feel good about it. The art teacher at school decided to give an evening a week to teach us poor other laymen (teachers) to do batik and possibly a few other things — it’s really a great chance, and so, of course, I’ve joined. Last Thursday was the first session and we were supposed to bring along some sort of pattern. I actually managed to do some sketching outside — a funny old church with a separate bell tower — some trees — and although frustrating, it made me feel really good! Frustrating because you feel that with lots (and I mean centuries!) of time, you could really come up with something satisfying!

Meantime, my Tuesday night class on women novelists has just ended — good, in that it give me another free evening, but also too bad, because I really enjoyed it and actually managed to get the reading done! I still go to an anthropology course on Indians of B.C. which is good — Another course (speed reading — it did increase speed + comprehension, but I felt it was too short) has also finished, so I really should have lots of extra time.

Laimons has not gone back to mechanicking and I think it’s OK. He and Garth went out to re-stake claims on some mining property of Garth’s and I think Laimons really enjoys it — and, since the summer that Jo & I went away, Garth & Laimons have been really good friends — which is great. Laimons is doing an evening course two evenings a week on mining and prospecting, and is really enjoying that — meanwhile he & Garth and others are wheeling and dealing on the stock market…

So, generally, I think all that is pretty good.

Austra writes about her daughter, and I guess you know that Sunny & Sue also have a daughter, Kim.

As for us, we are not yet under way […]

Lots of love to you all,
Inese & L.

————-

4. dec. 1972. 

Hallo Inī un Laimon!

Gaidām jau ziņas no Jums, kā iet un ko dariet un ko gudrojiet ar braukšanu šurp uz, vai pēc svētkiem? Te – šie (visvairāk Dzidra, jo Clivs darbā) ņemas ar krāsu nokasīšanu un drīz vannas istabu sāks izkrāsot pēc sava prāta. Kaut nu drīzāk tie darbi veiktos, lai Dzidra sāktu arī vēl gleznot – tagad nav nemaz to darījusi, laikam jau ilgu laiku nē. Kaut kas viņu ir pārņēmis ar hausvifes uzdevumu kultivēšanu, tagad arī vēl nav dabūjusi atjēgties pēc vairāk mēnešu čigānu dzīves citās mājās, citu dzīvokļos. Lai būtu mazliet vieni – viņi aizbrauca uz vienu nedēļu uz country, palika kaut kur farmā (kur ņem arī guests), esot labi baroti, bet citādi nekādu lielu pārmaiņu tur rudens laikā nevar atrast. Te arī ir – tomēr ļoti, ļoti miglains, streb gaisu kā zupu… Mitrums arī mājā, sevišķi virtuvē – ir lielākā problēma, kamēr iekārtos kādu apsildīšanu kas ir pastāvīgāka, kā kāds elektric heaters, paši jau nesalstam tikai klavierēm tas mitrums nevar būt nezin ko labs. Vai rakstīju, ka klav. nop. no kādas kundzītes par 35 mārc. un jau ir mājā – virtuvē kas ir diezgan liela, kā ēdamistaba. Bet – arī mūsu labās, jaunās klavieres izturēja vienu gadu Wavertonā mitro virtuves gaisu. Es no aukstuma neciešu – man ir lielais ‘eiderdown’ un es guļu pa lielākai daļai pie vaļēja loga, jo citādi nejūtos labi. Pēlis ir tik liels, ka mazliet (viena spilvena daļu) vēlāk varēs izņemt ārā. Bez šī pēļa, man ietu daudz grūtāk, un vēl jau īstais aukstais laiks nav nemaz bijis, tikai dažas dienas bij tāds ‘vaigos kniebējs’ gaiss. Anyway – es domāju, ka Jūs tomēr laikam esiet izmeklējuši sev klimata ziņā, labu stūri un šo te gan neko nevar lielīt. Man atsūtīja no Wollongongas (lejas dzīvokļa madama) vēl vienu fortnightly čeku ($ 40. Australian) to ceru, ka varēšu iemaksāt savā Londonas bankā kur tagad cash’iju savus čekus kas te jau pienāk regulāri un ir taisni tā pati summa, kas man bij Wollongongā – un tas ir labi, man te ir fortnight čeks — £20.15. Tie pensi grozās pēc Austrālijas dolāra vērtības, bet tur nav liela starpība kopējā summā. Esam bijušas ar Dzidru jau 3 reizes Londonā – uz galerijām, — redzējām ļoti plašo un skaisto Eskimo art show un mazliet Audrey [Barbara] Hepworth skulptūras – cits – nekas ko atzīmēt. Filma nebija nekas sevišķs. Pēdējo reiz arī neko citu nedarījām – tikai banka, un tad nopirkt materiālus priekškariem (durvīm), ko Dzidra iepriekšējo reiz izmeklēja. No Austrālijas neesmu saņēmusi nevienu citu vēstuli – tikai no lejas madāmas (viņi arī esot pārkrāvušies uz citu dzīvokli un mūsu landlords abus dzīvokļus jau esot izdevis citiem par daudz lielāku maksu.) O.K. Viņa pārsūtīja man Jaša vēstuli, ko tas bija rakstījis uz manu dzimšanas dienu – brīnās – kur mēs visi esot palikuši?? Austrai un Ianam – aizrakstīju tikai vienu kartiņu, jāraksta Sue. Bet es nezinu – kas viņai ir – boy or girl? Dēliņam aizrakstīju un aizsūtīju 3 tādus pavājus, lirikas dzejoļus. Par grāmatas lietu – vēl neesmu Eglīšam rakstījusi – nevar vien saņemties un visu salikt kopā – bet jādara tas beidzot tūlīt būs – un varbūt, lai tur neieliktu par velti naudu – varētu izdot tikai 100 exemplārus. Vispār – ja es esmu te prom, tad viss man jāatstāj viņu ziņā, es varu tikai aizsūtīt visu un paļauties uz viņiem. Tādēļ nebūtu jāuzsāk par plašu – viņi jau – grib pelnīt, jo tā drukātava ir privāta Eglīša lieta, un nevar gaidīt lai viņš strādā par velti.

Man kreņķīgs prāts pašai uz sevi – ka es nevaru saņemties un visu dabūt jau gatavu – bet tā nu es te esmu izkritis kā no mākoņiem no visas tās ierastās dzīves un liekas ka man mazāk ‘pulvera’ kā tur, kamēr tikšu pāri kādām vēl neaptveramām pārmaiņām.

Nu – varbūt drīz no jums būs vēstule. Pēc 3 nedēļām atlidos arī Cliva māsa (+ draudzene) no Melburnas, tā te viss iet lielā burzmā. Dzidra skrāpējas pa vannas istabu, es iešu uz pastu un nopirkšu kaut ko labu pusdienām, būs jāizmēģina kāds mazs gabaliņš Argentīnas steaka, kas ir lētāks kā English (ko mēs nelietojam) un jāuztaisa ar salātiem…

Lots of love!!! Xxx M.

[Note from Dzidra]: Hurry up & come – for Christmas or New Year or soon.

————————-

[Orsova notepaper]
Dec. 1972

Mīļie Inī un Laimon!

Svētki ir gandrīz jau klāt. Es cerēju, ka Jūs varbūt lidosiet šurp, bet viss ir kluss, no Jūsu puses. Te – nekā īsti ‘ziemsvētīga’ nav – ir samērā silts laiks un – mitris, un mitris un mitris. Ja izmazgā kaut ko, vienīgā cerība kā to dabūt sausu, ir likt to istabā uz elektriskā heatera. Bet visus palagus tur nevar uzlikt. Patiesi – man šis laiks nepatīk. Dzidra pūlās ap savu māju, bet tai ir vajadzīga kāda nebūt nopietnāka apsildīšana, ne tik daudz aukstuma, kā mitruma dēļ. Lejā – kur ir virtuve + ēdamistaba (tas ir viena lieta vienā istabas pusē, otra otrā) un kur stāv arī klavieres, ir tik mitrs, ka kaktos sienas apaug ar melnu mildžū, lai arī šad tad tur ieslēdz elektrisko sildītāju.

Tur Dz. jāmazgā arī veļa un jāskalo – zinkā, jo šīm mājām mazgātavas nav, un tad, kad ārā ir mitrs – visa tā lieta ir bēdīga. Mašīna ir tikai tāds palīgs tai lietā, ne izdarītājs. Bet šī nu neiznāk nekāda ziemsvētku vēstule, ka es tā sūdzos. Es tikai domāju, ka Anglija, (sacrebleu!) nav nekāda feinā vieta ilgai dzīvošanai. Te tagad, Chelmsfordā, arī nav nekāda būšana – pasaules notikumu vidū – vienīgā izstāde, kas bij skaista, ko redzējām – bij Eskimo un French art. Ar vārdu sakot – man ir žēl, ka viņi te ir ietupušies un liek enerģiju šinī mājā, bet bez likšanas te arī nevarētu dzīvot.

Nākošnedēļ atlidos Cliva māsa ar draudzeni – tad svētki formēsies apmēram pēc tā, kur viņas gribēs iet, ko redzēt. Dz. izcepa lielu Xmas cake, liekās būs ļoti laba. Sagatavosim arī kādus citus ātri galdā uzliekamus ēdienus. Viņi ir sapirkuši nupat ļoti interesantus māla traukus, krūzītes sevišķi jaukas, šķīvji gan skrapst par daudz, kad ēd ar nazi un dakšiņu, jo tie ir gatavoti ļoti rough un primitive, bet krāsās jauki – kā zeme un zaļums. Man ir laba staigāšana, kad mitrs, ar manām baltām klog’enēm. Uz kuģa es nopirku tādu vatētu weather jacket, par £2.50, tā ir ļoti silta un ērta staigāšanai (ar biksēm), to es jau laikam rakstīju. Neesmu Jums nekā adījusi – es nezinu kur laiks iziet? Palīdzu Dzidrai iepirkties un ēst gatavot, jo viņa plēšas ar sienu krāsošanu. Nupat vakar pirmo reiz kaut ko zīmēja – ziemsvētku kartiņas. Humora tur daudz, bet krāsas ļoti bālas – tāds pats kā viss te apkārt. (sorry!)

Šodien viņi abi brauks uz kādu partiju, pie kādas Dz. (teka) studiju biedrenes Mišelas. Tā apprecējusi kādu krievu (tādu pat bēgli kā mēs no Latvijas) viņi reiz bija te. Tas ir 60 kil. ko braukt un mājās viņi šovakar nebūs. Vakar visi bijām šopīt – pa self service storēm un tirgu – te ir tirgus piekt. un sestdienās, kur var dabūt foodu un arī citas preces tā palētāk. Dzidra nopirka mazu ziemsv. eglīti – īstu eglīti. Te visi lielie skatlogi dekorēti ar īstām eglēm un egļu skujām – tas jauki.

Mēs vēl tagad neesam bijušas ar Dz. Londonā, kamēr man atsūtīja arī to aizkavējušos čeku – ceru ka varēs to izmainīt vēl otrdien, kad visi brauksim ar mašīnu uz Londonu, uz lidostu Cl. māsai pretī.

Man viss citādi iet labi – mazliet sirds piekūst no miglainā laika, bet ja uzmanās – ir ok. Vajadzētu iet vairāk staigāt – bet katru dienu jau mazliet izeju. Virtuvē ir gāzes plīts un krāsns un – strādā labi. Ēdienu gatavot nav grūti, tikai es laikam neesmu vairs pieradusi pie mitruma, ja pie plīts uz reizi viss tiek no vārīšanas karsts – es jūtos slikti, bet – tas labi tai ziņā, ka tad es tūlīt atceros arī klavieres, kas tur virtuvē stāv un – taisu logu vaļā!

Dz. – liekās jūtas OK. Un varbūt viņai drīz būs māja puslīdz tiktāl, ka viņa vairs visu laiku neskrāpēs to, bet sāks arī gleznot un kaut ko citu darīt. Clivam bij liels klepus – tāds pastāvīgs, šad un tad kas sagrābj, bij pie daktera, esot kāds bronchītis, dabūja zāles – tagad ir labāk. Darbā viņš dažreiz strādā naktīm cauri, tad atkal dabū kādu brīvu dienu. Tā tas te mums iet – žēl ir, ka Jūs esiet tik tālu – varētu vairāk tikties un šo to kopīgāk izlemt par dzīvi.

Bet – Jūs jau visi esiet jauni un visam laika diezgan. Neesmu Jums nosūtījusi nekādu ‘ziemsv. paciņu’ – ja atbrauktu šurp – tad varbūt kaut kas būtu, bet nav tāda ziemsvētenīga nekā…

Lai Jums ir labi un gaiši svētki!
Xxxx M.

Inese 1969-70 (Ķikure/Kikure)

6. jan. 1969

Mīļie cālīši, kur nu Jūs esiet palikuši? Nu ilgu laiku nav nekādas ziņas? Laikam jau sviniet labus svētkus un nav laika rakstīt.

Dzidra arī vēl nav pārradusies no kultūras dienām, lai gan ir jau pirmdiena (6. janvāris). Redzēju viņu uz brīdi 30 dec, Sidnejā Townhallē uz kopkoru koncertu, kas bija vienīgais sarīkojums no kultūras dienām uz ko es ierados. Mani aizveda Dzidras maigais draugs Ray’s (sēņu farmers un Bacha enthusiasts) kopā ar savu draugu Kārl’u, kas ir jauns nenogatavojies un neizperējies mūziķis-komponists vai kaut kas tamlīdzīgs. Rays bij jau agrāk lūgts uz koncertu un biļete tam bija pirkta, bet tad viņš teica ka nevarēs laikam tikt un biļete bija atteikta, bet nu beidzot viņš atkal ieradās un mēs visi braucām, lai gan droši biļete bija tikai man.

Tomēr man laimējās – kāda Ozoliņa kundze man iedāvāja vienu biļeti (ko viņai kāds iedāvājis) un vienu pie kases atpirku no kādas dāmas kam tā palika pāri. Tā abi austrālieši klasiskās mūzikas cienītāji noklausījās koncertu un viņiem ļoti patika. Koris bija liels un ļoti labi nostādīts, apgaismots un krāsains no tautas tērpiem un četri diriģenti pēc kārtas tiešām ļoti prasmīgi un eleganti (frakās) to diriģēja. Bij ļoti skaistas komplicētas tautas dziesmas un arī ‘mākslas dziesmas’ lieliskas. Publikas bija vairāk kā pilna zāle – tāda ļaužu masa jau no plkst. 7 (konc. sākās tikai 8) ka uz trepēm bija grūti ieraudzīt vai satikt gaidāmo personu (mums Dzidru) – dzirdēju ka viena kundze žēlojās – „nu iet gan traki, ko grib to nevar satikt, ko negrib tam ieskrien rokās…” Bija ļaužu no Pertas, Tasmānijas, Newzēlandes.

Beidzot Dzidra atradās un tur pie manis pienāca Ojārs Greste [right], ko es vairs nepazinu (gari matiņi!) Viņš iebraucis holidejās no Kalifornijas universitātes kur viņš strādā. Solījās un ļoti gribēja atbraukt uz Wollongongu lai visu izjautātu par Jums abiem un varbūt nākošā gadā apciemotu Jūs Kanādā vai norunātu kaut kur satikties. Bet nu vēl nav atbraucis. Teica ka atbraucis un jūtoties kā pazudis – daži draugi aizgājuši citur, citi pārmainījušies, nejūtoties nemaz tā kā cerējis. Ka tik nu Jūs arī nepaliktu sveši šai zemei, bet ja tā – kaut tad atrastu citu labāku zemi. Onkulis atrakstīja uz svētkiem labu vēstuli – Jūs esot solījušies būt tur nākošā gadā un viņš jau gaida un dos Jums apmešanos. Es ceru ka Jums tur ies labi. Viņš ir atsūtījis fotogrāfiju kur ir uzņemts pēc medībām ar nošautu kādu meža zvēru ‘moose’. Tur Onkulis izskatās diezgan līdzīgs, kāds tas bija agrāk, ir tikai sirms. Man liekās ka ar viņu Jums abiem labi ‘sapasēs’ domas un dzīvošana, kāda ir Alma, viņa tagadējā sieva, to nezinu, bet ceru ka Jūs tur būsiet happy. Un tad Jums atpūtas un visādu medību, zveju un izbraukšanas prieku būs diezgan. Slēpes arī noderēs. Tikai – ilgi Jūs nebūsiet šai pusē! Laimona mammu satiku uz brīdi koncertā – viņa gribēja lai braucu pēc koncerta līdz uz latv. namu ēst un dzert bet man bij jābrauc mājās – Dzidra uzdzīvo ar latv. draugiem un pa to laiku man jābūt uzmanīgai ar viņas šejienes draugiem, citādi tie var pavisam atkrist – Ray’s būtu juties ļoti nelaimīgs, ja arī es pazustu latviešos un viņam nebūtu ko izpalīdzīgi vest mājās. Rays ir ļoti jauks cilvēks, tikai nedejo un ir vispār it kā par lēnu priekš Dzidras, citādi viņi ņem viens otru ļoti nopietni. Rays tikko pameta kādu darbu pie BHP un sāka sēņu farming, ko viņa paziņa jau pagājušā gadā mazliet sācis. Viņam ir zemes gabals pie jūras ar kādām amerikāņu ierīkotām apakšzemes ejām – un šinīs izmūrētajās ejās viņi tagad rīko to sēņu lietu. Cer laikam uz lielu naudu – bet, kas zin kā ies? Farming ir farming – pastāvīgi kaut kas var iznākt citādi. Tā kā Rejam galva pilna ar Bachu tad nekāds standart farmers tas nav. Ir interesanti – kas iznāks.

Vēl vienu dienu biju prom no mājas – jaunā gadā bija visi aicināti pie Zariņiem Engadīnē, man vilciens iebrauca mazliet pavēlu priekš pirmo viesu partijas un citi nāca tad kad es jau braucu mājās – bija tāda izjukusi gara partija – katrā istabā kāds aprunāja citus, kas bija otrā istab. etc. Mani kopā ar Lučiem uz Wollongongu atveda Jānis Grauds, kas strādā Port Kemblā. Viņi visi ienāca uz tasi kafijas. Grauds aizbrauca ātrāk un Luči palika runāties – viss gāja ļoti spīdoši – dzīvoklis iespaidīgs etc. un tad iedauzījās kāds no Dzidras Shopa paziņām – tāds Bills kas ir tikai tāds ‘pusprātiņš’ un spēlē līdz citiem – šo nu Luči pazina jo tēvs tam dzīvojot viņiem blakus. Luči izrādīja izbrīnu un pārsteigumu – ka Dzidrai tādi ‘kavalieri’ – es nekā nevarēju novaldīt viņu domu gājienu (un iekšējo sajūsmu) – jo biju ļoti kreņķīga, ka man tik slikti izdevās tālākā iespaida atstāšana uz šo Distinct family!

Tā man dažreiz laimējas, dažreiz nelaimējas… Ar Sarmu ir gandrīz norunāts, ka es šinī vai nākošā mēnesī, to apciemošu Melburnā, — viņš domā ka ilgi vairs nedzīvos, vēstules viņš atstāj manā ziņā, bet vēl pārrunāsim, viņš rakstījis savam izdevējam – bet tas nav atbildējis. Es tomēr domāju, ka šīs vēstules var būt ļoti labi ejoša grāmata. Manas vēstules ir neparasti vaļsirdīgas, pilnas ar traku dzīves cīņu un viņa vēstules ir pilnas sabiedrisku notikumu un kritikas par šejienes latv. dzīvi. Ja neviens izdevējs neņems izdot par savu naudu – man būtu jāmeklē pašai sava nauda un jāizdod. (Bērni palīdzēs!)

Gaidu un nevaru sagaidīt pastnieku – ir pirmdiena un varbūt no Jums un no Dzidras, kas nezin kur mētājas, būtu kāda ziņa, bet ir jāiet iepirkt kaut ko ēdamu un nevaru ilgāk pastnieku gaidīt – rakstīšu citreiz kad saņemšu Jūsu vēstuli tai atbildi, šodien ir lietains un patreiz nelīst, tad tas brīdis jāizmanto. Vakar bija no rīta karsts un saulains – mazliet ieskrēju jūrā. Mugura pēc tam nesāpēja (kā parasti pēc aukstām dušām) tā nu es šad tad sākšu papeldēties, tas tomēr ir ļoti svarīgi iet uz jūru, tad var labāk aizmigt un visā jūtas stiprāks. Jums jāizmanto slēpošana un visādi sniega prieki cik vien var – lai variet sagaidīt pavasari. Jūs droši vien jutīsiet saules trūkumu, es nemaz nezinu kā varētu dzīvot bez šīs nocepināšanās un izsildīšanās. Gaidu ziņas, kā Jums iet?
Labu labu jauno gadu – lai tiek makā un mājā un sirdī no visa laba ko viņš atnesīs!
Xx M.

P.S. Mums apakšstāvā aizvakar ienāca jauna family – ar 4 bērniem, angļi, tikai 1 gadu Austrālijā. Varbūt būs ok.

——————-

[January, 1969]

Mīļie Inī un Laimon, ir jau pēcpusdiena (ceturtdienā) un ja šodien vēl nav Jūsu vēstules, tad gan nevar saprast kā lai padzīvo uz priekšu, ka nezinu kā Jums iet? Bez tam – Dzidrai tik ļoti vajag Jūsu padoma! Viņa jau Jums rakstīja, droši vien ļoti happy, bet es esmu bailēs kas tas viss ir un kas tur var iznākt? Es zināms varu spriest tikai pēc savas izjūtas. Reys bija ļoti labs un maigs, bet savā ziņā arī stingrs – noprasīja otrreiz vai Dzidra domā ko nopietni ar viņu, tas ir – vai domā ka varētu precēt un tā kā Dzidra tā nedomā – viņš teica ka vairs te nenāks (varbūt pēc kāda mēneša). Nu tur nav ko teikt – ja Dzidra jūt ka viņš viņai par lēnu un nesaprot viņas talantus – O.K. izņemot viņa maigumu – daudz nekas sevišķa viņā varbūt arī nebija (atraujas no parastās sabiedrības, nedejo, nevelk modernas šauras bikses. Domā tik par Bach un Beethovenu – un arī – domā, ka tas vienīgais īsti pareizais dzīves veids).

Otrs kas Dzidru veda uz teātriem ļoti smalkā un nice veidā un uz svētkiem atsūtīja recordplati un prata visādi uzvesties kā moderns jauns cilvēks, slaids, glīts, 3 gadi stud. arts, strādā bibliotēkā un domā nākošgad turpināt studijas – tas Dzidrai patika autingiem un arī dejošanai, bet par muļķīgu mīlestībā. O.K.!!! Ja nepatīk! Par jaunu etc. bet tagad tas, ko viņa satika kofé shopā un par ko viņa būs rakstījusi arī saka esot 21 gad. vecs (– tāpat kā tas bibliotēkas Chess laikam poļu izcelsmes). Ar šo Dzidra zaudēja galvu uz reizi. Man viņa smiekli un uzbāzīgā, ļoti drošā uzstāšanās nepatika pirmā dienā. Man viņš liekās īsts playboy – ķiķina savus smieklus visur un par visu. Bet varbūt man tikai ir kāda nepareiza izjūta. Nu lai tā būtu. Ja viņš būs labs Dzidrai – es viņu slavināšu un dievināšu. Tikai tas ātrums ar kādu viņš grib precēties mani baida. Vispirms pirmā dienā, ka viņš te atnāca (lai ietu ar Dzidru uz beachu) viņš gribēja sarunāt dzīvot mūsu brīvajā (bez logiem, storrūme) istabā. Es Dzidrai teicu ka es to nevaru iedomāties, es nespētu te tad dzīvot un tikt ar visu galā, kā te ietu. Laikam otrā dienā Dzidra man prasīja ko es teiktu ja viņš būtu – viņas lover’s? Ko es varu teikt? Es teicu – ka viņa varētu mazumazliet nogaidīt un tad mesties tādā lietā. Vēl pēc tam otrā dienā viņa teica – ka viņi grib precēties. Viņam te ir 6 mēneši kurss jānobeidz, bet viņš ir iekalkulējis precēšanos 5 aprīlī – negaidot kursa nobeigšanu. Tas ir – ja viņš nenobeidz – does not matter – viņam ir sieva ar lielu dzīvokli un darbu un algu. (Es jau te tad nebūšu – bet tas arī neko nematerij). Tas ātrums, vieglums un giglīšana ar kādu viss tas tika darīts – mani dzen izmisumā. Ja kaut cik nopietni kāds domā – vai tad nevar gaidīt 6 mēneši lai nobeigtu savas lietas? Tāpat Dzidrai – viss tad gada vidū, kad viņai jādomā par darbu. Viņam esot izdevīgi savu kursu dēļ ap to laiku, vai Dzidrai izdevīgi – par to nav domāts. Bet tas viss ir runājams un apsverams tādā gadījienā, ja viņa runātais ir ņemams nopietni, varbūt tas ir tikai – iekārtošanās dzīvei te ar Dzidru, kamēr būs viņa kursi. Viņam (21.g.vec.) esot četrus gadus bijusi sakari ar kādu nurse – viņš (nezinu vai arī viņa, kas varbūt arī nav tik ļoti svarīgi…) gribot tikt no tās vaļā, darīt galu tam kas velkoties jau ilgi – tā izšķiršanās. Nu – tas varētu būt tā – un tas nebūtu nemaz tik traki. Bet viņa personība man ir tik sveša, ka man mati ceļas stāvus, ja Dzidra izdara kaut ko, ko vēlāk nevar labot. Es ceru, ka viņš viņai apniks – bet varbūt nē. Bet tas būtu labi tikai tad – ja viņā ir kaut cik cilvēka. Kā lai to visu saprot un noskaidro – to es nezinu. Dzidra negribēja lai es tagad uz kādu nedēļu aizbraucu – jo tas bij pirmais ko es vēlējos kad redzēju ka Dz. sāk nopietni ar viņu iet, es domāju – lai viņa pati redz un zin kas jādara – bet Dzidra domā, ka viņai tomēr vajag mana padoma, man ir tikai mana nelabā sajūta pret viņa giglīšanu un tikko es to Dzidrai saku – viņa vēl ar lielāku spēku aizstāv un pieķeras viņam. Es nezinu ko darīt. No vienas puses – man nav jāmaisās viņas lietās, bet tagad viņa saka – tā kā tu visu gadu esi maisījusies, es nevaru tagad iztikt bez tavas maisīšanās. Inī, Dz. izteica, ka būšot ļoti žēl, ka Jūs nebūšot uz viņas kāzām – ja tu viņai rakstītu (ja arī tie meli vien), ka Jūs esiet nodomājuši braukt uz Kanādu un būsiet te teiksim – jūnijā, varbūt viņa kaut ko darīs lai Jūs pagaidītu pirms precas. Lai viņš nobeidz savus kursus un ir kaut kas pats!! Varbūt ka pāris nedēļās viss noskaidrosies – varbūt manas bailes būs nepareizas, varbūt viņš ir zelta cilvēks (un ja arī tikai puszelta vai sudraba Dzidrai būtu o.k….) Varbūt precēšanās nemaz nav domāta nopietni, varbūt Dzidrai viņš apniks. Bet tāda mess kā patreiz kad nedēļas laikā ir gatavi precēšanas plāni – (mazas kāzas, dzīvos protams te, Dzidra strādās) un mana ļoti lielā neuzticība – tas viss ir pārāk daudz! – Lūdzu rakstiet Dz. un man arī – kopā vai atsevišķi, vienalga. Tikai vienu ticiet mana nepatika nav mātes greizsirdība vai kaut kas tāds – Rejs man kā cilvēks patika un es būtu bijusi ar mieru lai Dz. domā par to nopietni ja viņš tai patīk, bet tā kā viņai nepatīk – es atrodu tūlīt arī Reja trūkumus un piekrītu, ka viņš nav jāprec. Ja es tagad brēcu lai viņa apdomā – tas ir no bailēm kur viņa var ieskriet. Viņa dzeja (viņš dzejojot no skolas gadiem, bet nezinu vai ir kur iespiesta viņa dzeja, un viņš te grib izdot poēma žurnālu) ir ne jūtu bet moderns pārsteigumu salikums, ne bez asprātības, bet cik laba – nezinu spriest. Doma izdot savu žurnālu protams nezin cik gudra. Un kad? Tagad jāpabeidz kurss (jāprecas etc.) Viņš esot studējis vienu gadu medicīnu, nepatikusi, tad darījis kaut ko ar arts, bet nezinu cik ilgi un ko īsti – viņš ņem grāmatas no bibliotēkas un kā redzams zin šo to (varbūt daudz) par literatūru, izrakstot no dzejām viņam svešos vārdus, strādājot Dzidra saka.

Citādi esam O.K. Es tikai nedabūju izgulēties ar visiem uztraukumiem.
Xxx M.

—————

8.01.69
[Postcard: Area, town, kids on T-bar lift]
[Bruck an der Glockenstrasse, 758 m. Wintererholungsort.

Dear Mum & Dzid,

Married 3 years!!!
School tomorrow, ugh!!!
Just a short note to let you know that we’re home safe & sound after a fabulous 2 weeks in the snow — will write more later — it was lovely — we headed towards the Grossglockner, but only got as far as this place (north of the mountain, Winklern is on the other side) because road was closed further down — is snowed Xmas Eve — beautiful — after one week here (including ski lessons) got itchy feet & headed for Switzerland & Liechtenstein, then home via Schwarzwald & Rhine — apparently they had some snow here (Damme) for about a week, but then it all melted (warm period in all of Germany) — no snow around now — glad we went South & had white Xmas. Love.
Inese & Laimons

——————-

[25. Jan. 69]

Mīļie Inī, Laimon!

Esmu divas naktis izgulējusies un steidzos Jums uzrakstīt mierīgāku vēstuli pēc tās – panik striken’ās.

Bet vispirms – kā iet Jums? Te klīst baumas, ka visā pasaulē plosās kāda jauna gripa, te arī esot, vai būšot, bērnus laikam jau potē ar pretpoti, ja tur kaut kas tamlīdzīgs notiek – ejiet potēties, esiet ļoti uzmanīgi un ja saslimstiet ārstējaties un paliekat mājās ilgi, neizgulēta gripa atstāj iespaidu uz sirdi vai kādu citu svarīgu orgānu. Mēs ar Dzidru esam veselas. Man tikai savādas (reimatiskas) sāpes ir rokās, un peldēties ilgāk arī ir bīstami, jo tad sāp mugura. Bet sauļoties ir labi un īsāka peldēšanās liekās neko nekait. Šodien ir sestdiena un vēl varu gaidīt pienākam Jūsu vēstuli. Aizvakar Dzidra aizbrauca uz Wyongu, vakar ap 6 p.m. atgriezās, nedabūju parunāt nevienu vārdu, jo viņa iegāja vannā un es uzliku tea – bet tūlīt ienāca Clives, (esot meklējis Dzidru un nesaticis pie vilciena) Tā, kamēr Dzidra bija vannā es dabūju ilgāk parunāt ar Clivu un varu mierīgāk Jums rakstīt, vispār biju jau pirms sarunas ar viņu, nolēmusi Dzidras lietās vairāk nemaisīties un ļaut viņai vaļu, lai rīkojas kā pati jūt un domā.

Sarunā aci pret aci Clives ir ļoti charming un pilnīgi var saprast Dzidras aizraušanos, (vispār tā bērnišķīgā giglīšana itkā mazliet pārgājusi, bet ja arī tā ir – varbūt tai pamatā ir vienkārši dzīves ļaunuma mazāk skārta dzīves izjūta), jā, sarunā parādījās viņa dažas labas īpašības, cik nu to var acumirklīgas sarunas spriest – 1) viņš patīkami pieminēja savu mother un dad, otrs) viņš neizlikās zinām to, ko viņš nezina un atklāti teica ka to nezina, trešais) zinot ka viņš man nepatīk (Dzidra teica ka viņa to viņam jau teikusi) viņš centās iegūt manas simpātijas vienkārši un varētu teikt sirsnīgi, bez lielīšanās un bez naida. Tas viss kopā ņemts ir ļoti daudz. Kas to zin cik viņš ir spējīgs dzīvi iekārtot un būt jūtās izturīgs – bet tādas lietas ne par vienu, ieskaitot arī sevi, nevar zināt. Tā es mierīgi aizgāju gulēt, viņi īsi pirms vienpadsmitiem pazuda un šorīt (9 a.m.) Dzidra vēl nav mājās, bet es par to neuztraucos, katrā ziņā viņš ir viens no vislīdzīgākiem partneriem Dzidrai pašai – ir jauns izskatā labs un vesels, neprecējies – un tas pēc visas pagājušās ziemas maniem uztraukumiem ar Dzidru un Hansi, ir ļoti daudz. Viena lieta arī ir skaidra, ka Dzidra ‘bez vīrieša’ nedzīvos (un tas ir o.k.) un ja viņa domā par precēšanos – lai domā. Redzēs ko viņa teiks tagad un kādu virzienu viss ņems – tas būs pēc viņas pašas izjūtas. Nezinu arī ko viņi ir runājuši ar papu, droši vien paps viņai ir devis kādus prātīgus padomus un tas ir viss ko mēs varam darīt.

Tikko viņi abi pārnāca! – galvas pilnas ar smiltīm brokastis esot paēduši – O.K. (Bijuši jūrā un hostelī pie Cliva).

Tagad es gaidu Jūsu vēstuli un ja nebūs tad nu visa svētdiena būs pilna ar gudrošanu – kā Jums iet.

Man pašai ir jābrauc uz Melburnu – Sarma raksta, ka būtu priecīgs ja es aizbrauktu (maksātu ceļu) un labāk drīz, jo jūtoties tik vājš, ka nezin cik ilgi te palikšana būšot. Man atkal nav bijis laika rakstīt vēstules, bet viena daļa jau ir kārtībā un tikko būs kaut cik mierīgāka situācija ar Dzidru, es braukšu uz Melburnu. Daži saka, ka labi esot braukt ar kuģi uz Melburnu – bet tad laikam iepriekš viss skaidri jāzin kad?

Pastnieks laikam ir bijis, jo otrā kastītē ir vēstules, bet mūsējā – nav! Sad, Sad! Kā Jums iet? Taupiet veselību un nedomājiet neko citu – tas ir, nebēdājiet par nokavētu dienu darbā ja kādreiz ir jāatpūšas. Nākošā gadā būsiet jau prom no turienes.

Ar Dzidru tikko pārmiju dažus vārdus – viņa jau sāk baidīties ka Clives viņai liekas par jautru un vieglprātīgu savās izdarībās, lai gan viņš visu laiku plānojot par to, kā taisīs visas precēšanās būšanas. Lai nu viņi abi tad cīnās par to ko var un ko nevar izgudrot un izdarīt. Dzidrai tūlīt jāsāk skola, bet gan jau viņa varēs arī to. Viņas bērni diezgan labi tikuši cauri eksāmenos, laikam pat ļoti labi un tas dod drosmi strādāt tālāk.

Es nezinu vai Jums rakstīju, ka Freimanis, Freimaņa kundze (tie ir Freimaņi kas par manu dzeju lasīja un rakstīja labu kritiku) Gailīša kundze un rakstnieks vecais Lācis mani te apciemoja. Gājām uz jūru un viņi piekusa un visa ciemošanās bij tāda nogurusi!!                        

Xxx M.

———————

29.1.69. Damme

Dear Mum,

Tikko biju domājusi rakstīt vēstuli. Jums ar “surprising news”, bet jūs abas ar Dzdidru esat pasteigušās pašas ar savu “surprise”.

Bet nu, mūsu surprise pa priekšu — Dzidrai jau sen rakstīju — Mēs visi gribētu lai Tu atbrauktu šurp uz Vāciju un padzīvotu dažus mēnešus šeit pie mums. Mēs jau sen plānojam un krājam naudu — nemaz nav tik daudz jāsakrāj. Mēs domājam tā — ja Tu ar lidmašīnu pāris dienās atbrauktu, padzīvotu te kādu laiku, mēs pabraukātu kopā vēl pa Eiropu, un tad, vasaras beigās, kad mēs dodamies uz Kanādu, vai nu Tu brauktu atpakaļ, vai līdzi — kā Tev patīk. Laika ziņā vislabāk būtu kaut kad pavasarī, jeb agri vasarā.

Tagad ar to jūsu “surprise” — ja Dzidra patiešām precas drīzi, tad varbūt vislabāk būtu braukt tūlīt pēc kāzām, bet ja atliek līdz (Eiropas) vasarai, vai vēlāk, tad labāk ja Tu brauktu pa priekšu šurp — nezinu par visu to vēl — tas vēl jāizrunā un jāizdomā.

Bet tāda nu bija tā domātā mūsu “surprise”. Mēs būtu ļoti happy ja tas viss tā varētu būt possible.

Par Dzidras “surprise” — Tu domā ka viņai vajag mūsu padoma — es šaubos, bet tik un tā, kā jau parasti, savā “Dorothy Dix” lomā, aizrakstīju vēstuli. Neuztraucies — gan jau viņa pilnīgi bez prāta nerīkosies — jo tuvāk nāks tā “lielā diena” jo vairāk nāks prātā arī aizdomas, sirds pārbaudes utt. lai arī cik aizrāvusies viņa pašlaik būtu.

Bet vienu es teikšu Tev, un lūdzu neņem ļaunā — nesaki Tu neko. Vai atceries kā man gāja ar Imantu? Es viņu arī pazinu četrus gadus — beigās sākām jau runāt par precēšanos un droši vien tā būtu arī bijis, except for one thing — katru reizi kad bijām Wyongā, Paps viņu treatija tā kā suni — un tad uz reizi viņš pārmainījās un bija laipns un pat “nice” pret Imantu — tad bija laiks man būt aizdomām!! To visu sapratu tikai pēc tam. Vai Paps to bija apzinīgi darījis vai ne, es to nezinu, bet uz reizi bija tā, ka visi to pieņem, labi lai tad tā ir ja es tieši tā gribu — uz reizi tas vis bija manas pašas “responsibility” un man palika bailes (ne no “marriage” bet no “marriage ar Imantu”!)

Es neticu ka kāds varētu Dzidrai dot padomu — viņai tas jāizdomā pašai — un priekš tā viņai ir prāta diezgan — Tu uztraucies un vispār par daudzi par to visu domā un dzīvo līdzi — vai Tu atceries cik daudz Tu kreņķējies par Laimonu un mani kamēr mēs vēl bijām Wavertonā? Un tad kad es dzīvoju Milson’s Pointā, tad Tev noteikti Laimons likās labāks palicis, kad Tu nezināji cikos mēs bijām naktī mājās pārnākuši etc. Laimoni es pazinu apmēram divus gadus pirms kāzām, bet tas otrais gads bija Teachers’ College gads — ja es būtu bijusi precējusies, tad nebūtu bijusi stipendija — anyway, lūdz nepārproti ko es saku un neņem ļaunā — pasaki Dzidrai savas šaubas un tad esi very, very nice pret to puisi un runā par kāzām vien — ja tas nenobaida ne vienu ne otru, tad lai iet — un uzdzer glāzīti, lai viņiem labi klājas — In the meantime, raksti drīzi un tad gaidīsim kad brauksi šurp.

Love
Inese & L.

P.S. Jūs mani visi turat par “sensible” — ja tāda esmu, tad tas ir tādēļ, ka lielās “dzīves problēmās”, sevišķi Paps (un Tu arī) man teica: “Tas Tev, meit, jāzin pašai! Tur Tev neviens nevar palīdzēt.”

—————

Sestdiena, 11. febr. 1968[9] [?]

Mīļie Inī un Laimon,

Nu jau otrā diena kā pie manis ir Jūsu vēstule ar ‘to lielo thing’, kā Dzidra teica. Tā laikam ir mana mūžā svarīgākā un skaistākā vēstule! Kad es par to domāju, ka Jūs tiešām gribētu mani tur pie sevis ciemos un manis dēļ krātu naudu, tad man jāraud gribot negribot! Tas būtu neizteicams prieks braukt uz Jums un uz Eiropu, un zināt ka Jūs patiešām mani gribiet redzēt tur. Dzidra šo vēstuli bija noturējusi pie sevis vairāk kā trīs dienas, viņa bija to izlasījusi un paturējusi, lai es nesāku pārrunāt vēl neskaidrotās lietas ar Laimona mammu, jo Laimona mamma bija te. Mums bija trīs tiešām skaistas jūras dienas un mēs daudz runājām un arī strīdējāmies par lietām, kur mūsu domas nesakrita, jo es domāju, ka ir pēdējais laiks, lai mēs ar Laimona mammu tiešām justos kā radi, nekā paziņas vien. Tomēr visa nedēļa mums abām kopā esot mūs abas diezgan nogurdināja garīgi, jo mēs abas esam pilnas ar domām par mūsu bērnu laimi vai nelaimi un daudzās vietās esam absolute silly!…

Tā pēc tam kad Laimona mamma aizbrauca, un Dzidra tad man iedeva Jūsu vēstuli, es biju tā nogurusi no sarunām, saules, staigāšanas, jūras, Drambuie, kafijas un beidzot ārkārtīgi pārsteidzošām ziņām par ciemošanos pie Jums, ka vakarā nevarēju Jums vairs vēstuli rakstīt. Daru to tagad, kad esmu viena, jo arī Dzidra ir prom, Wyongā abi ar Clivu. Laimona mamma runāja par braukšanu uz Kanādu, jo viņai pašai nauda iznāktu, viņa teica, bet es neko nevarēju par to līdzi runāt, jo man nav naudas. Ja viņa varētu braukt uz Kanādu pie Jums (pie onkuļa palikt ilgāk) tad man būtu arī mierīga sirds pieņemt Jūsu, tā sakot ‘upuri’ un izdošanas manis dēļ. Bet lai tas viss nebūtu par velti un lai es tur kaut ko varētu derīgu darīt, nezin vai Jums abiem nevajadzētu sagādāt man kādu very special duty!… absolūti neticami tas viss ir!…

Ar Clive lietu es jau sāku samierināties, jo Dzidra varbūt sāk pati domāt, bez tam viņš tik traki vairs negiglij. Manas lielākās bailes bij (un vēl ir) ja Dzidra neapsverot lietas, varētu uzņemt apgādājamu vīru, kas nespētu pelnīt. Dzidra savā skolotājas darbā ārkārtīgi mocas un ja kaut kas tanī nemainās, viņa to nevar ilgi vilkt. Tādēļ es domāju – Clivam būtu jānobeidz kurss un jādabū jobs un tikai tad vajadzētu precēties. Viņa ‘statistics’: nenobeigtas divas fakultātes, neturpināts skolotāja darbs, pamesta meitene ar abortu, pat ne savas mašīnas nav, kas ir vai ik vienam jaunam cilvēkam, — tad idejas par dzeju žurnālu, kas ir tikai illūzijas, un dzeja, kas arī labākā gadījienā ir bad stability – tas viss prasītu pēc viena apliecinājuma ka viņš kaut ko var un tas būtu – nobeigt kursu un sākt strādāt. Bet lai nu Dzidra izdomā pati. Liekās jau ka viņa ne vairs nezin kādas sajūsmas dēļ, bet drīzāk kalkulēšanas dēļ, to lietu turpina – vienu viņa grābs ciet tā kā tā – un viņa domā – varbūt šis pats tas ir? Un ja nav – visu nākošo gadu viņa nemierā skries uz savu kofé shop etc. Mani baida tas, ka Dzidra vispirms dara un tad tikai domā – sagrābj ciet kaut ko un tad skatās kas tas ir, un tādā situācijā ir diezgan neskaidra domāšana lai arī dažus reālus sīkumus uzzina labāk, kā domājot vien.

Dzidra varbūt arī baidās ka es savos spriedumos nepalieku silly no pārāk lielas domāšanas par viņas laimi vai nelaimi. Bet to viņai nevajadzētu baidīties – es tikai tiešām ļoti nogurstu jo nevaru gulēt kad viņa iet caur saviem life trial’iem. Paldies Dievam ka tagad ir vasara un es dabūju atpūsties pie jūras…

Būtu jau netaisni man pieņemt Jūsu krātu naudu, bet ja domā ka varbūt Jūs kādreiz dabūsiet no papa, kur es nekā nedabūšu, lai arī Wyongā nostrādāju vairāk kā desmit gadus ceļot visu to farming lietu, tad – varbūt varētu arī to darīt. Bet nezin kad un vai ko lielu Jūs no papa dabūsiet, viņš varbūt dzīvos vēl ļoti ilgi un Jums jāuzmana ka viņš nedabū kādu hauskeeper kas ir stiprāka par viņu… Varbūt kādreiz no tās grāmatas, ko mēs ar Sarmu tagad gudrojam sakārtot, Jūs dabūsiet naudu, bet varbūt nekad neko.

Tā kā, ja Jūs manis dēļ taisiet izdošanas tad es ne ar ko citu to nespēju atlīdzināt kā ar savu lielo prieku etc….
Bērni krāj naudu lai sagādātu mammai ārzemju ceļojumu!!! Tagad, šinī gadsimtenī kad vecākiem ir tādi bērni ka vecāki raud un plēš matus – ‘kāda tā jaunatne!’ –

Es pēdējās nedēļās absolūti neko atkal neesmu darījusi ar Sarmas vēstulēm, bet gan jau vēl pārrakstīšu pēdējās, kad jau būs norunāts vai, un kur tās drukās. Man tikai jātaisās un jābrauc pie Sarmas kunga – viņš teica labāk ātrāk, jo jūtoties ne vairs ilgs dzīvotājs. Tā kā man tagad pašai tik lielas gudrošanas un braukšanas stāv priekšā, tad par Dzidru arī daudz nebūs laika domāt. Bet padoma, un kaut kādas sajūtas, ka viņa nav viena pasaulē, viņai ir vajadzīgs, tādēļ – lūdzu rakstiet viņai. Nevienam jau nav jāprecējas savas labas dzīves dēļ, bet lai partneris būtu varbūt dabas instinktu izvēlēts un dotu labus pēcnācējus, lai tad pašiem kaut jāiet bojā. Taču tas nav viegli un tādēļ, labāk ir padomāt cik vien to var.

Ar Laimona mammu [far left with Penny] mēs tomēr īsti draugi netikām – dzīve viņas domāšanu arī ir stipri sabeigusi – mīlestības dēļ uz mazo Peniju [left] viņa nīst Sue tik ļoti, ka redz visu pavisam neticami slikti un nepareizi un cieš un padara sevi nemīlamu – bet ko tur lai palīdz to es nezinu. Mums šīs kopā pavadītās dienas bij tīri labas, bet tomēr kopā dzīvot mēs nevarētu vēl.

Paldies Jums par to vēstuli un visu to domāšanu un darīšanu un lai Jums labi iet.
Kad atbrauks Dzidra, gudrošu kur un kā es varētu kaut ko nopelnīt kādu daļu ko pielikt.

Xxxx M.

————————

Svētdien, [15 feb, 1969]

Mīļie Inī un Laimon, varbūt no Jums būs rītu vēstule. Mums te atkal ir streiki – vilcienu streiki viens pēc otra un pasts kavējas, nav vērts nemaz vēstuli rakstīt, jo tāpat nekur to nesūta… Bet vakar otrs vilcienu streiks beidzās un rītu (pirmdien) varēs vēstuli sūtīt, un gaidīt… Man tik daudz darīšanu jādara, ka es nezinu pie kuras ķerties un neķeros ne pie vienas – Jāpabeidz kaut kā ar Sarmas vēstulēm un jābrauc uz Melburnu. Jau sen vajadzēja un sen domāju braukt, bet varbūt labi ka paliku mājās – pag. piektdien bija briesmīga dzelzceļa katastrofa Sidnejas ātrvilcienam uz Melburnu – 9 vai 10 beigti un 45 ievainoti. Varbūt Jūsu avīzēs vai radio dzirdējāt. Baigi kāpt vilcienā… Nupat aizvakar uz ielas arī redzēju vienu sabrauktu – tepat pilsētā, uz galvenās ielas – iznācu no bibliotēkas, redzu cilvēki klusi skatās, viens guļ uz ielas, nāk ambulance… Un vakar braucot autobusā no jūrmalas, autobuss tik tikko neuzbrauca mašīnai kas izdrāzās no šķērsielas un aizskrēja autobusam gar degunu, tas bremzēja tik strauji, ka mēs visi čupā – kājas stilbā puns un zilums – labi ka saturējos kaut kā, citādi uz pretējā sola malas stilbs pušu – tā no visām tādām nebūšanām esmu sarāvusies pavisam maza un nedrīkstu ne kustēt. Bet jākust būs uz Melburnu. Otra lieta kas padara sastingušu ir Dzidras ‘saderināšanās’ vai nesaderināšanās – viņa ar visu spēku domā, ka kaut kam jānotiek, ka tā ir viņas dzīve, kas jāgrābj etc. Es jau saprotu viņu, redzot cik ļoti viņa grib ‘savu dzīvi’, bet tas puisis mani baida, man liekas ka pavisam wrong izvēlēts, esmu runājusi vairāk nekā man vajadzētu Dzidrai runāt, es tikai viņu nomocu un pati sevi – bet nevar izturēt no bailēm cik savādi tas viss iet. Es zinu ka jāstāv klusu – bet kā to lai izdara? Kā Dzidra ar skolu tiek galā, kas to lai zina, bet patreiz gan viņa guļ vairāk. Šodien (svētdien) viņi ar Clivu un kādu citu puisi un tā girli ir kaut kur izbraukuši, diena ir ļoti skaista. Vispār (pēc dažām lietus dienām) laiks atkal ir burvīgs, daudz maigāks un mierīgāks nekā bija vasaras sākumā, jūrā rudens lieli viļņi… Un man ir jādomā par to – vai patiesi man būs uz Jums jābrauc? To varētu atļaut darīt tikai vienā gadījienā – es jau pagājušā vēstulē par to minēju… Arī tad tas nebūtu nezin cik pareizi – būtu te jāiepērk māja un jākopj dārzs lai tas zied, kad Jūs atbrauksiet. Man ir savāktas kādas 20 puķu un kaktusiņu šķirnes dārzā, visādi mazi ilgaudzēji, kas ar tiem notiks, ja man jābrauc prom un tos nevar pārstādīt savās īstās mājas dārzā? Manas sīkas lietas nekad nedabū iedzīvoties savā vietā – mani stādi un plāni un dārziņi vienmēr jāpamet…

Trešdiena 18. febr. 1969.

Jau ir pienākusi trešdiena, nav nosūtīta šī vēstule Jums un nav saņemta vēstule no Jums. Lai gan nav nekas īsti nozīmīgs kas ko teikt – sūtīšu šo vēstuli prom. Dzidra divas dienas ir mājā no skolas ar coldu, spēlē plates un glezno un šņaukā savu pilno degunu. Ir pirmās pazīmes ka viņa sāk ar precību lietu apdomāties un sāk redzēt ka partneris nav it kā pareizais visai dzīvei – ko viņa tālāk darīs un kas būs – to protams vēl nevar zināt, bet man liekas diezgan droši, ka viņa neprecēsies pa galvu pa kaklu – viņa nu gan tagad pazaudē varbūt citus pielūdzējus, kas atraujas kad jau viens tik karsts un dedzīgs visu laiku klāt – bet arī tur – kā būs būs, ka tikai rīkojas un arī domā tad o.k.

Es tikko biju izjautāt kā ir braukt uz Melburnu ar busu – te tāds pioner express iet katru vakaru garām no Sidn. uz Melb. Iet ilgāk kā vilciens, bet tad man nebūtu jābrauc no šejienes uz Sidn. un es tieši varu sēsties busā un braukt. Tā – tad nu tik vienu dienu jāsaņemas un tas jādara. Negribās kustēt… Bet jādara tas ir. Nopirku vienu vasaras kleitiņu, jo man vajadzēs ko pārmainīt un man nav, tad vēl jāizmazgā Dzidras mētelis, tas ko viņa pirka braucot uz Newzēlandi, un jāņem tas līdz. Ja man patiešām būs jābrauc uz Jums – man liekās es tik daudz galvu par to nelauzīšu, kā tagad uz Melb. braucot, bet varbūt arī – būs traki ap dūšu. Biju social servise paprasīt vai man maksā pensiju, ja braucu oversees, — maksā 12 nedēļas, un to izmaksā kad atgriežos te. Tas ir ja es braucu, man jāiet saņemt pēdējā fortnight pay – un tad es varu dzīvot prom cik ilgi gribu, kad atgriežos par 12 ned. man samaksās, (protams ne tik daudz, ja esmu bijusi prom mazāk kā 12 nedēļas un vairāk nē, ja esmu bijusi ilgāk) Tā man ar kuģi braukt nebūtu izdevīgāk jo ko es ietaupītu naudas ziņā, ja es paliktu ilgāk kā 12 nedēļas es zaudēju no pensijas naudas. Bet vai man jābrauc, to vēl vajag 10 reiz izdomāt. Kur Jūs mani liksiet, cik tas Jums izmaksās etc. Vai nav labāk – pirkt te māju? Dzidrai jau vajadzētu tagad pirkt te Wollongongā, pēc pāris gadiem ja iet citur varētu pārdot un kādu 1000 dolārus nopelnīt. Ja es domāju par braukšanu – tad kā granny…

Gaidu ko Jūs rakstīsiet. Galva man griežas vēl no Dzidras lietām, tagad atkal no Jūsu surprise! Bet ja Laimons būtu apmainījis tās Tavas pills, Iny, pret aspro tabletēm – tas būtu gan grand! Tomēr tad, lai gan man vairāk būtu vajadzīgs braukt tur, man arī vairāk būtu vajadzīgs domāt par Home ierīkošanu Jums te. Viss tas labi jāapdomā.

Gaidām vēstuli. Lai Jums labi klājas. Rakstiet visu kā iet?
Xxx M.

————————

Damme 18.2.69
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid,

I am starting this letter at school, so I don’t have your letter here to answer — I’ll do that later. Meantime, it has occurred to me that if possible we ought to try to work out soon when Mum can come — she has written saying that she’d like to, & sounding happy about it, so I’m assuming that we go ahead. Now, this is not meant to be pressure on you with your decisions, but it might help if you know our dates as well. For us it would probably be better if Mum came fairly soon, mid-March sort of thing & stayed till we left for Canada toward the end of August. But this is the ideal picture, which can be modified in any number of ways. It would be ideal because of our holiday dates — we plan to use every available free day to get about seeing places. 1. Easter 29th March to 14th April (both days inclusive). 2. May 24-28th (could extend it to 1st June). 3. End of school 29th June — 5th July. 4. Then Austra and I are applying to do a French course in France in Vichy — [I did not enrol, though sat in on a few bits when we visited Austra there] — The course lasts 6th July to 30th August, but we may have to leave early because of Canada. For this period, we would probably be rather stationary apart from organized weekend tours — I really don’t know enough about it yet.

Well, those are our dates — get out a calendar and mark them on it and see how it looks. At Easter we are planning to go south to Italy/Spain — if you were able to decide on April 5th, it wouldn’t matter much as I’m sure we could arrange to pick Mum up somewhere en route!
[Inese]

—————

18.2.69

Dear Mum & Dzid,

Well, Mum, we’re glad that you are happy about the thought of coming here — I think Dzid, that pretty soon, even if you haven’t worked out the dates yet, you should go to a largish travel agent and ask about price, bookings, how often flights go, where they stop over, how long it takes, how soon one has to book, how long a return ticket is good for, etc. We’ve got probably enough money, though we may have to ask dad to send us some from our bank at home to help out as well — anyway more of that when it’s more definite. In the meantime I think you should keep quiet about it all — stories have a strange way of getting around and we wouldn’t like to upset Laimon’s mother — we’ll think of something for her later.

Meantime, I think Mum should get herself off to Melbourne instead of just talking about it! And as for nonsense about trying to earn some money for the trip!! That really is not necessary — the money is not such a large sum, and in any case, not so important. You would be much better off & we would be happier if you did finish writing  those letters & get them published and did some writing of your own!

News from us — We had a beaut holiday at Xmas. On way to Austria, called in and visited the Regels in München, then headed towards Grossglockner. We got as far as a place called Bruck (to the north of Gg.) for a week — took ski lessons (me black & blue & stiff) had a lovely Xmas Eve. Bruck is small village in valley — huge mountains around — it was snowing, we went for walk after dinner — all quiet, lights in windows, church bells — walked through local cemetery — all graves had lighted candles on them — snow falling silently — lovely.

After the week, we went up in a cable car to the top of some of the mountains to a glacier on which you could ski — all the way fine — very cold, but sunny — then took a smaller lift to the top of a fairly steep rise — suddenly, on top, I panicked — too scared to move in any direction, so I stood there & howled — tears freezing on the front of my parka — poor Laimons didn’t know what to do, but finally managed to talk me down!

From there we went east into Switzerland — went to St. Moritz — famous expensive ski resort, full of ex-film stars & other celebrities (Shah of Persia & family are there now) — Laimons had a ski (just to boast that we had) & we sent postcards to all our skiing friends at home. Then on to Liechtenstein — it really is tiny — had a ski there — & home via Schwarzwald and along Rhine.

A week ago we had Karneval celebrations here [right] — Damme is the centre for the celebrations in this area — for a week beforehand there are big gatherings in the local hall, where people (town celebrities and well to do locals) dressed in various costumes (basic themes fools’ & jesters’ costumes) — also other locals — get up and give witty speeches making fun of various local personalities and events. Then, private parties — we went to one at teacher’s place — Laimons dressed as Hippy (fantastically authentic-looking with long-haired wig), me, as Chinese in my cheong sam. Then a costume ball (we didn’t go to that). I forgot to mention that a Prince of Fools is chosen earlier, who reigns for the week & chooses his princess — they star at the ball. Then comes the Rosenmontag procession through the town with floats and costumes and lollies and sweets are tossed to the crowd by those taking part in the procession [above left].

[ …] Since Xmas we have had a T.V. — a teacher lent us a spare set which one of his relatives had left him — it’s rather beaut, except for time. […]

[…] When we went back to school after Xmas, our Aunt, Dad’s sister, rang me up at school from Berlin (I wrote to her at Xmas) — we arranged that we’d visit her sometime when the weather got warmer — it was funny talking to her, because she soon gave up trying to cope in Latvian and we ended up in German! […]

Love,
Inese & L.

P.S. For St. Valentine’s Day I got a red rose & a card saying “Du bist meine geheime Valentine” from L.

————–

[26. feb.]

Mīļie Inī un Laimon!

Šodien, trešdiena, 26. febr. atbraucu no Melburnas un tikko izlasīju Jūsu vēstuli. Aizbraucot uz Melburnu, (piektdienas vakarā), nosūtīju Jums vēstuli un šī Jūsu vēstule vēl nav atbilde uz to. Tanī es saku savas šaubas – vai man ir jābrauc uz Eiropu? Tā tak ir briesmīga izšķērdība, naudas izdošana un vai es to varētu pietiekami izmantot tas ir – vai ir vērts man ņemt tādu izpriecu? Lielākais prieks jau man no tā ir iegūts ar to, ka zinu ka Jūs esiet tik labi pret mani un gribiet man to prieku sagādāt. Viena lieta mani arī mazliet baida – ka īstenība vienmēr ir saistīta ar visādām izdarībām kas to prieku mazina, ja ir grūt to izkārtot – piemēram, kur Jūs mani liksiet, kā varēsiet iepekelēties tanīs ceļojumos kur gribēsiet mani ņemt līdz pa Eiropu? etc. Bez tam – kārdinājums iepirkt te māju par to naudu. Apdomājiet vēl visu labi. Ja es kaut kur varētu pati naudu nopelnīt ko pielikt klāt! – bet ar visu to pensijas lietu pa pusei piesiets un ar to, ka es iedomājos ka man bij Dzidrai jāpalīdz saimniekot – nekas nav ar pelnīšanu citur izdarīts. Ar Sarmas vēstulēm ir tā, ka viņa apgāds, (tas ir kur iespiestas ir viņa grāmatas) nav atbildējis lai uzņemtos šīs vēstules izdot. Vispār Sarma pats arī nevar ne ar peniņu palīdzēt un viņa grāmatas (kādas 9) esot no kādas mācītāju sanāksmes apzīmētas par kaitīgām un ar apkārtrakstā norādītas nepirkašanai un nelasīšanai, tas esot sakarā ar to, ka Tilta grāmatu apgāds, kas šīs Sarmas grāmatas izdevis, apvainots par – komunistisku! Tie mācītāji to redaktoru Amerikas valdībai pieprasījuši izdot krieviem! Bet šis prasījums neesot tomēr ievērots. Ar vārdu sakot – mīļo latviešu mēslu kastes lieta. Sarmam nav nekādas politiskas grāmatas, ne tendenciozas pret šejieni vai par komunismu, ir gan tiesa, ka viņš domā un grib lai viņa grāmatas tiktu lasītas Latvijā, vai nu tagad, vai vēlāk, kad tik tas iespējams. Var jau būt ka tā grāmatu izdevniecība ir mēģinājusi uzturēt kādu sakaru ar Latviju, bet manuprāt tā ir labākā lieta ko kāds varētu darīt. Bet mūsu līdzšinējā politika to nosoda un grib iet tikai – pret kominismu, ne mēģināt izaugt caur komunismu, kā tas dzimtenes latviešiem būs un ir jādara. Tā nu tagad Sarma nesaņem vairs ne tās nieka procentes no savām grāmatām un viņam jādzīvo no pensijas un tautas balvas ko viņam piešķīra, bet ko viņš laikam ir gandrīz jau izdevis dažu dzejoļu grāmatu iespiešanai kuras viņš tikai izdāvina. No Sarmas es tomēr paņēmu viņa solīto un doto čeku par Melburnas braucienu. Domāju ka vēlāk man viņam būs jāaizsūta kāds silts un labs apģērba gabals ziemai. Viņam tagad bija 85. dzimš. diena, bijuši pāri par 20 viesi, bet nav nevienas materiālas dāvaniņas izņemot 15 kastes cigāru un kādi apsveikšanas papīri. Es redzēju ka viņam nav naudas ne uz kafejnīcu ko aiziet un atpirkt vienu grāmatu ko apgāds viņam bija piesūtījis, bet kas viņam jau bij uzdāvināta, tā ir O. Lāča iznākusī grāmata par $4.

Sarma ir vājāks kā bija, bet izskatās puslīdz spirgts – aizbraucām ar elektrisko vilcienu no Ivanhoe uz Melburnas citiju, nogājām lielus gabalus un bukijām man atpakaļ braucienu.

Arī uz staciju viņš man atnesa koferi – tiepās un neļāva man pašai nest – izspēlēja līdz galam ģentlmeni un tad palika ar asarām acīs sīks un maziņš. Viņam viena acs vairs neredz un otra arī vāji – tomēr viņš teica ka viņš var aiziet no stacijas mājās bez rūpēm.

Es braucu ar autobusu – Ansett pioner express. Nav jau slikts, airconditioned, toilet iekšā un apstājās reizes 2-3 pa ceļam dzert un ēst un atpūsties kādās kafejnīcās un restorānos. Tomēr kad aizbraucu tur, (vēl tad ar tramvaju un elektrisko) un kādos 3 p.m. tiku Ivanhoe hotelī – mani pārņēma trakas galvas sāpes un nelabums. Bet tas bij galvenokārt tādēļ, ka bij spēja wetherchange – izbraucām te vakarā 8 p.m. pēc karstas skaistas dienas un iebraucām Viktorijā smagā lietū kas no 4 a.m. vilkās visu diennakti. Hotels bij tīrs un nice (to man Sarma ieteica) un maksāja $3.50 diennaktī. Es Sarmam biju solījusies jau tanī dienā pie viņa ierasties ciemos, kad iebraucu, bet jutos tik slikti ka nespēju kustēt, piezvanīju Sarmam un viņš otrā dienā solījās atnākt uz hoteli. Otrā dienā jutos samērā labi, Sarma atnāca un atnesa līdz Čakanovska kundzes vēstuli ar sirsnīgu lūgumu – palikt kādas dienas pie viņiem. Tā es gāju Sarmam līdz un Čakanovsku māja, kur Sarma dzīvo, paliku divas naktis un šorīt esmu mājās. Šis šurpu brauciens bij labāks un tagad galva gan mazliet reibst, bet nekas nesāp. Buss nebij pārpildīts, man bij divi vietas kur saritināties un gulēt. Tagad gaidīšu Dzidru mājā no skolas un redzēs ko tā ar savām precību lietām būs darījusi?

Par to mūsu vēstuļu grāmatu – visa lieta paliek manā ziņā. Nezinu vai citādi tās varēs izdot – kā, ja man pašai būtu nauda. Nezin arī vai cilvēki to gribētu lasīt vai nē, man tomēr liekas ka tā būtu daudz ilgāk ejoša grāmata, kā viens otrs romāns. Man vēl jāpārraksta viena daļa manu vēstuļu – tad atliek tikai sakārtot pēc datumiem un nolikt pie malas.

Bet – vai tad nebūtu labāk iepirkt māju un varbūt pat izdot to grāmatu tā vietā, kā sēsties lidmašīnā un braukt? Tas viss jāpārdomā vēl. Man pašai ir atlicis vēl naudas tikai 170 dolāri. Man ir nopirkta viena vasaras kleita ko var vilkt visur – nopirku uz Melb. braucot, gaiša ar puķu zīmējumu (rozā uz offwhite, lins ar terilenu – laba). Man ir labas kurpes un labas sandales, tas ir ko vilkt pieklājīgā vietā. Man vēl būs viena vēstule jāraksta un jāizprasa – kā īsti Jūs varējāt nākt uz tādām domām – ņemt mani uz ārzemēm? Man tas liekās pārāk extravaganti!

Xx M.

———————-

Piektdien, 28. febr. 1969.

Mīļie Inī un Laimon –

Sāku jau skraidīt pa travel agencijām lai visu sakārtotu braukšanai un tad, ja izdomātu ka labāk ir nebraukt, atteikt varētu viegli, prieks nebūtu iznīcināts jo – Jūs jau piedāvājāt braukšanu un tas ir galvenais!!

Ja es braucu (lidoju) tikai turp, un nebukiju atpakaļ ceļu, ir $617.50 viens ceļš uz Frankfurti. Ja ņemu turpatpakaļ biļeti (derīga visu gadu) ir lid. turpatp. $1173.50. Ja es būtu vācu klubā 6 mēneši – būtu $350 mazāk. Bet es neesmu vācu klubā etc. Bet nu – es aizgāju fotografēties pases bildītei un fotogrāfe, feina, runīga ungāriete (?) Zorka, man teica — „nieki ar to klubu, aizejiet pie citas aģencijas,” (pateica pāris adreses) un tad mani ielikšot grupā un es aizbraukšot lētāk. Aizgāju un atradu vienu to aģency. Varu dabūt uz Al Italia, (vai apmēram tāds ir šīs airline nosaukums) turpatpakaļ biļeti, tieši 4 mēneši ilgs laiks palikšanai tur, par grupu cenu $830, vai apmēram tā. Tā grupa izbrauc 14. maijā un jābūt atpakaļ braukšanai 16. sept. Jāizkāpj un atpakaļceļam maijā jāiekāpj – Romā. Lidojums ļoti ātrs – business trip – apmēram 16 st. 14. maijā pēcpusdienā iekāpj lidmaš. un otrā rītā agri ir Romā. Izklausās tīri labi. Kāda tā viņu busines tur ir – to es nezinu. Legali Qantas un Ansett un visas citas lines – laikam drīkst grupās tomēr ņemt tikai klubu ļaudis, kas bijuši klubā 6 mēneši. Bet laikam cilvēki un aģencijas ir ieinteresētas ātrāk dabūt tādu grupu pilnu un kaut kā ieraksta pasažieri tūlīt klubā un varbūt kaut ko tur piemelo klāt. Man tur atbildība nekāda nav. Ja es pati uz savu galvu ko būtu samelojusi un tikusi grupā pa lēto, viss kas notikt varētu, esot ka mani un visu grupu nelaiž lidot. Tagad man tomēr būtu jāizpētī – vai viņi mani kaut kā nevar izgāzt un es pazaudētu lidojumu naudu – un ne valdība, bet viņi, tā aģency, vai kādas lidmaš. company – iebāztu to naudu kabatā? Kā to lai izpētu? Bet tā laikam nevar būt…

Otra aģencija man ieteica braukt ar kuģi – no Chandris Lines kāds kuģis Ellinis atstāj Sidneju 13. aprīlī. Nonāk Bremerhavenā 16. maijā, ja kabini dala ar 3 citiem un ņem atpakaļ biļeti (kuģī vai ar lidmašīnu) turp kuģis maksā $432, atpakaļ kuģis $420 ja grib lidmašīnā tad $598. Kuģis turp iet no šejienes caur Tahiti, tad Amerika, Newjorka un uz Bremenhaven’u. Tā esot kāda Grieķu kuģu kompānija. Ja es braucu – es gribētu izmeklēt lētāko ceļu. Ja jāmaksā pilns lidmašīnas ceļš – tad par to naudu varētu iepirkt i māju i izdot grāmatu, kas arī būtu labas lietas. Labi ir jāpārdomā – nebūtu vieglprātīgi jāizdod Jūsu nauda. Braucot ar kuģi tur + atpakaļ es varētu ietaupīt $310 dolārus, ja es braucu turp ar kuģi un atpakaļ ar lidmašīnu (no Chandris kuģu kompānijas) es varu ietaupīt $170. What do you think?

Dzidra patreiz griež kleitu, nopirkusi materiālu un pattern kādām garām biksēm – very extravagant – un parīt viņi te mājā grib taisīt partiju un Dzidra uz to šuj to kleitbiksi. Partija būs Clive draugiem un varbūt arī kādam Dzidras draugam, bet laikam ne tiem kas te bij Dzidras pirmā partijā. Dzidra ir ļoti busy ar to kleitu – un es nevaru ar viņu par savu braukšanu neko lielu pārrunāt. Tāpat par nebraukšanu – to redzēs vēl vēlāk. Man negribas izdot par daudz naudas. Es labprāt tupētu kuģī, ja varētu ar to nopelnīt, lai arī ietu ilgāk. Varbūt brauciens caur Tahiti. Kuģa nosaukums kā jau minēju ir Ellinis maršruts: Sydney, Wellington, Tahiti, Balboa, Cristobal, New York, Southampton, Bremerhaven. Sākas 13. aprīlī. Iebrauc Bremerhav. 16. maijā. Atpakaļ var ņemt kuģi (15. sept.) Australis, kas iet – Southampton, Gibraltar, Cape Town, Fremantle, Melbourne, Sydney. Vai vienu mēnesi vēlāk ņemt lidmašīnu no Frankfurtes uz Djibouti un no turienes ar kuģi Patras caur Muaritius, Fremantle, Melbourne, Sidney mājās. Šie saskaņotie lidmaš. un kuģis skaitās atpakaļ ceļš kuģim Ellinis, tāpat kā kuģis Australis — jo tie visi ir vienas – Chandris kompānijas. Es (cik atceros ko man skaidroja) domāju, ka šis lidmašīnas un kuģa Patris kombinējums tāpat skaitās tikai kuģa atpakaļ ceļš un maksā $420, bet ja grib braukt tikai ar lidmašīnu tad atpakaļ ceļš maksā $589. Ja Dzidrai manis te nevajaga – tad jau es tīri labi varētu sēdēt kuģī, vai nē? Lai arī dažas nedēļas pensija naudas ietu zudumā – tomēr man iznāktu ceļš lētāks. Visērtāk un vislētāk jau būtu ar to Al Italia vai kā to nu sauca, lidmašīnu, kā grupas dalībniekam, ko man tā aģencija solās izkārtot, ja tikai tai var uzticēties, un jādomā ka var gan? What do you think?

Es gaidīšu ko Jūs rakstīsiet. Uz šīm abām vietām – uz kuģi un uz group lidmašīnas ceļojumu, man ir jādod atbilde apmēram 2 nedēļu laikā. Jāiet potēt small pox un jānokārto papa parakst lieta. Bet – tad jāizlemj – vai labāk nedomāt par māju un grāmatu un vēl – vai – ja Dzidra neprecas, es nebūšu viņai vajadzīga, vai viņa visu ziemu varēs pati ēst taisīt? Ja viņa precas (tagad viņa saka – nē!) tad jau manis nevajaga. Bet kā tas viss te vēl būs – to nemaz nevar zināt. To jau redzēsim vēlāk. Es kārtošu visu iespējamo braukšanai un vislētākā veidā un tad ja neizskatīsies par dārgu un nebūs pārāk žēl mājas pirkšanas – tad var laisties. Lūdzu rakstiet braukšanas padomus. Neesmu vēl citu neko pēc Melburnas brauciena izdarījusi tikai skraidījusi ap aģentiem. Būs daudz kas arī mājā jānokārto, ja gribēšu braukt. Jāzina kas notiks ar dzīvokli, ar Dzidru etc. Tagad pagaidām – rakstiet ko kārtot, kāds ceļa veids Jums liekas labāks?

Tā tad – vai tā ITLIA group lidmaš. ceļš vai kuģu komp. Chandris kuģi Ellinis + Australis — ?
Vai variet kaut ko saprast ko rakstu?
Xxx M.

———-

3.03.69
[Postcards above]
[Luftkurort, Damme i.O.]

Dear Mum & Dzid,

It’s just occurred to me that I said in the letter that the story would be that the money came from D. I think it would be better not to say anything about it at all. Otherwise it would be even more awkward if stories got around & someone told D — it is possible.
So here’s a few pictures of Damme. I walk home from school along the bottom left one, which continues down top right one & then a bit further (not much). Church is centre of Damme.
There will be tulips in Holland soon!
Love, I & L.

————————-

3rd March.

Dear Mum & Dzid,

[…] It has just occurred to us that if Mum is to get anything out of coming here, she’d better come straight away! I don’t know how your plans are progressing, Dzid, but unless you are setting a definite date before say about June, we’re going to run out of time to do anything in. Then, if Mum did come now and you did decide on a date before August, I guess Mum could go back for it. We definitely think Mum should come immediately and get here before Easter, if possible. That doesn’t mean much time at your end!! There are quite a few things to be done — passport, vaccinations etc. and these take some time. […]

[Long list of what needs to be done at various institutions — mostly in Sydney not Wollongong] […]

I think Mum should get in touch with Ojārs [Neimanis] as soon as she arrives in Sydney — he could go with her & sort things out — it’s near where he works & he can take time off & extended lunch hours etc. Also, if you’re married, you need husband’s permission to leave the country — I think a statutory declaration or something like that saying that they’re separated should do — Ojārs again could arrange that. […]

[…] If anything is to come of this, you must get cracking — Lots of love — it’s not extravagant, we don’t want a house — babies, yes, but later.

I & L

P.S. If passport ready in time, get plane to be in Frankfurt by 29.3. at latest, earlier if possible — if not, then ROME on 1, 2 or 3 of April.

P.P.S. DZID — Please send us your bank’s postal address (or whatever) & your account number, so that we can  send you the money.

————–

6.3.69

Dear Mum & Dzid,

We’ve just got your letter written on 28th Feb. — we’re very proud of you Mum! You’ve really been busy & got things organised! We’ve had another think about it all and the Al Italia group flight sounds like a good thing, so I hope you haven’t cancelled it since our last letter! We’ve rethought our plans and everything would now work out really beaut. We’ve decided not to do the French course this summer but to do it next summer instead, after Canada — this works out much better in every way & will give us a chance to see a bit more of Europe this summer & having extra time to travel around with you Mum will be just beaut. So go ahead with passports and everything and book the flight. I don’t think a ship would be any better at all & certainly not any of the Chandris Lines‘ Greek boats — we know all about them. […]

[…] As soon as things are more definite we’ll send you the money — you must tell us exactly when it is needed and how much.

Also, when you book the flight, find out about a train to Germany — Köln would probably be best, but if the line goes to Frankfurt or somewhere else, that’s OK too. I think for the train you should make sure that you get whatever is the most comfortable — the price difference isn’t worth worrying about — and after a long plane trip, which probably messes up your day/night rhythm, it would be silly to try anything at all uncomfortable — or you’ll be too worn out to even think straight. […]

[…] Well, I can’t think of anything else official for the moment […]

[…] Meantime, we’re both very happy with the way things are turning out — much better than we had thought at first — we’ve got the whole summer holidays & can feel nice and relaxed and not rushed about time to see places. […]

[…] Spring is coming!

Love,
Inese  & L.

————

Svētdien 9.II [III?] 69.

Mīļie Inī un Laimon!

Pagājušā sestdienā, Dzidras + Cliva partijas laikā sāku rakstīt Jums vēstuli – bet nepabeidzu un šodien – likās tā par messy – aizmetu un nu jāraksta jauna. Tā partija bija traka – patiesībā Cliva partija, pāri par 50 cilvēku un ne jau kādi draugi, bet visi, kas apmeklē tos pašus computor kursus kā Clives un vēl to – draugi, tā bij īsta publiska balle, tomēr ēdienu mēs ar Dzirdu bijām sagādājušas diezgan daudz un nice un Clives arī kādus dzērienus, bet viņi nesa savus dzērienus un arī ēdienus un dzēra un dejoja kā briesmas! Māja bij arī nice dekorēta, visa ar Dzidras bildēm un arī Clive kādi ‘posteri’ un visas lampas aptrieptas ar krāsu un sveces šur un tur, un Dzidra garā bikšu kleitā! – laudspeakeri no recordplayera bij izlikti pa gabalu in viss gāja tik stipri, ka laudspeakeri pastiprināja arī mašīnu taures no ielas un mīlētāju sarunas, kuri kādi četri pāri bija satupušies uz verandas malas – tā bija liela partija un es lūdzu Dievu kaut nu viss labi beigtos un nedzertu un nebļaut par ilgu – tā arī iznāca ka apstājās apmēram 2 a.m. Varbūt tādēļ ka Clives – izmežģīja kāju, visi tikai par to smējās, jo viņam laikam nav neviena kaut cik sirsnīga drauga. Clives likās gultā un Dzidra sāka skraidīt ar ledus pūšļiem – tad viesi pamazām aizgāja. Clives palika nakti te un otrā dienā gāja uz slimnīcu pie daktera – kāja (mazais stilba kauliņš) lauzta, tagad lēkā līdz (celim gandrīz) ģipsē (plāsterī). Tāda rūcoša un nēģeru mūzikas partija nebija redzēta – bet izbeidzās bez nepatikšanām, (vēl viena thonga stāv zem galda kādam nokritusi…) Jā – Clivam jau gan nepatikšanas ar kāju – bet par to neviens nebēdā. Liekas arī Dzidra nē (es jau nekad Clivu neesmu gribējusi)… Kādi ir Dzidras tālākie plāni, es nezinu, bet neko lielu neizskatās, ka viņi kaut ko nopietnu domātu. Tomēr ar manu aizbraukšanu mazliet būs jānogaida – lai redz kā te viss izkārtojas.

Kā jau Jums rakstīju, braukšanas lietas es kārtoju, lai ja varu braukt, viss ir gatavs. Nofotogrāfējos (speciāl pasēm) Paņēmu gan tikai 4 foto, bet tur ir vēl divas gatavas, būs tad jāņem arī tās. Parakstītas vēl nav –. Te pasi var dabūt tepat Wollongongā un visas izbraukšanas lietas var izkārtot caur travel aģentu. Tikai – vēl nezinu kā īsti ar to papa parakstu? Ja es pati parakstu nedabūju, tad viņi meklē viņu – ja nevar atrast – tad izdod bez paraksta. Papu viņi droši vien varētu sameklēt, tā tas man jādara kaut kas, lai tas paraksts man ir – Es domāju, es pati varētu parakstīt un cauri tā lieta! Tās offices meitenes necels ne pirksta – kas to rakstījis? jo tas papīrs tagad ir pie manis, lai es pati viņa parakstu dabūju. Likumīgi nav parakstīt – bet, likumīgi arī nav pēc 7 gadiem prasīt pēc tāda vīra paraksta. Varētu jau braukt uz Sidneju pie tā Ojāra – bet tikai tā paraksta dēļ vien negribētos braukt, jo visu – citu, vaxination etc. izkārto tepat. Te jau ir pilna pilsēta emigrantu (strādnieku BHP) un tie laikam bieži brauc šurp un turp un tāda traveling ir parasta lieta. Ja es varētu braukt – man liekas, ka man būtu jābrauc ar group biļeti – tas atkal ir nelegali, bet ja es tieku iekšā, tad tā atbildība ir ne man, bet trawelaģentam. Tā group, kura mani teica varētu pieņemt ir tikai no 16. maija. Varbūt pie cita aģenta varētu kādu citu grupu dabūt, bet maz cerību, jo tās grupas ir laikam sataisītas vienmēr ļoti agri pirms lidojuma, ne tā kā privātos braucienos. Jā, ja tikai ez zinātu – parakstīt papa vietā, vai nē – cits viss kārtotos viegli, zināms izbraukt agri var tikai par pilnu cenu un tas ir žēl. Bez tam vēl kādas nedēļās jāpagaida lai redz ko Dzidra darīs, lai arī liekās – viņa neprecēsies…

Es aizrakstīju Kanādas onkulim ka Jūs mani aiciniet ciemā – un varbūt to nevajadzēja rakstīt, ja Jūs domājat lai klusām braucu – te es neesmu nevienam latvietim teikusi, tikai Sarmam minēju un viņš jau domā labāk lai izdodu grāmatu, ja ir nauda un palieku mājā… Es nevaru teikt – ka patreiz es tā domātu, ja vien nebūtu par daudz izdošanas – es būtu priecīga arī pabraukt!
Taču jāaprēķina viss ir labi. Jums jau arī nauda no gaisa nebirst – būtu jādomā par krāšanu. Bet ja Jūs sakiet – ka tā nav extravangance – hm, hm – tad jau ir labi!

Jau ir pirmdiena atkal – patreiz tikai gaidu kas būs ar Dzidru?

Ja viss nokavēsies – nebraukšu. Lai Jūs neizpostiet savas holidejas uz mani gaidot. Tagad – šinīs pāris nedēļās – dabūšu visus dokumentus kārtībā – un tad ja var braukt – tad ātri. Bet līdz Lieldienām? To es nezinu? Tad būtu tikai par pilnu cenu jābrauc un tāpat nevarētu to izdarīt – un tas ir par traku. Redzēs ko Jūs domājiet par to ceļojumu ar kuģi? Lai Jums labi klājas! Es daru ko varu.

Xxx M.

—————————-

Otrdien 18. martā 1969.

Mīļie Inī un Laimon, nu vienu laiku atkal manas braukšanas lietas ir atstātas uz vietas, bet ir jau vēl vairāk kā mēnesis laika un pa to visu varēs savest kārtībā. Būtu pasi jau izņēmusi, ja nekavētu tā papa paraksta lieta, negribēju uz Sidneju braukt, bet būs tomēr jāaizbrauc, jo vajaga paraksta arī uz fotogrāfijām un vēl kaut kur (kāda oficiāla paraksta), tā tad varbūt rītu, vai parītu aizbraukšu pie Ojāra Neimaņa. Biju nodomājusi braukt šodien, bet līst lietus un bez tam viena maza meitiņa grib nākt klavieru stundās un viņa nāks šo pēcpusdienu, tā tad braukšana jāatliek. Kavējos vēl izšķirties īsti – braukt vei nē – Dzidras dēļ, bet būs kaut kā visas viņas lietas arī jādabū tik tālu – lai es varu braukt, tagad kad tik daudz ir jau domāts, — jāsaka, man ļoti gribētos braukt! Es esmu savā ziņā ļoti nogurusi no kopdzīves ar Dzidru, viņa iet caur visādām grūtām lietām un es veltīgi mocos līdz, varbūt pat labāk būtu ja es nebūtu pie viņas, lai viņa justos vairāk viena pati atbildīga par visu, kā viņa savu dzīvi izved.

Par Clivu viņa tagad šaubās, bet ir arī jāuzmanās – vai tāda šaubīšanās nav par vēlu. Man vēl laika te būtu diezgan visu mierīgi izkārtot, tikai uz to grupas braucienu ar Alitalia – man drīz jādod atbilde un jābukij – jāiemaksā. Es negribētu šo braukšanas iespēju ar viņiem laist garām, tādēļ šonedēļ visam ir jābūt skaidrībā. Vēl jau vienmēr nāk prātā, ka tā ir traka naudas izsviešana, pavisam neiedomājama, bet varbūt reiz Jums nāks no papa tā māja un viss kas, ko ar šo naudu varētu dzīvei iekārtot. Dzidra nav ilgi rakstījusi papam un nezin kā patreiz viņam iet. Pēdējo reiz kad viņi tur bija ar Clivu, Dzidra teica ka paps sākot atpūsties no vistu kopšanas un paliekot stiprāks, tas būtu labi. Viņš laikam pērkot arī visu laiku loterijas biļetes, jo teicis nopirkšot Dzidrai Kondena māju (!) kad vinnēšot otrreiz. Es pēc vasaras arī jūtos daudz stiprāka, tagad ja vienu otru nakti nebēdātu par Dzidru, būtu sevišķi O.K. Vasara un jūra priekš manis tomēr ir galvenais un no saules un jūras gaisa arī otrā naktī varu gulēt. Bet tagad laikam drīz šī lieta būs galā – tagad līst jau trešo, ceturto dienu. Lieliski būtu tad kad te sāksies īsti auksta ziema – aizbraukt pie Jums, jaunā vasarā un atbraukt te, kad atkal te būs vasara! Tas tā kā visi bagātnieki to izpunktierē. Tavi atstātie kaktusiņi Inī, ir mazajos podiņos auguši cik varējuši un tagad laikam vairāk nevar un stāv uz vietas – tie būtu jāpārstāda lielākos podos, tāpat viena otra cita puķe būs japārstāda lielākā podā, varbūt tad tā saglabāsies līdz es atkal būšu mājās. Tā zaļlapainā, lielām garām lapām, kas Rozevillas logā no saules mazliet apdega, tagad reiz jau ir pārstādīta un tagad atkal būtu jāpārstāda un jāsadala uz 2, viņa izdzina 4 lapas pagājušā gadā un tagad nāk uz reizi 6. To puķi latviski daži sauc par ‘mājas svētību’, tā tad mūsu mājas svētība vareni zaļo patreiz! Tā nu būtu jāuzmana lai tā ir arī uz priekšu! Šai vēstulē nav nekas pateikts, bet jānosūta tā ir, jo viņā ir tāpat mūsu ikdienas dzīve. Šodien Dzidra palika mājā no skolas – atpūsties un nokārtot kādus darbus. Viņa pabeidz šūt vienu vasaras kleitu ko iesāka Newcastlē. Clivs lec ar savu klibo kāju un neko lielu nežēlojas, kas ir viens plus viņam. Dzidras koledžas draudzene Pat tikko pārnāca dzīvot (ar savu vīriņu, abi skolotāji) mums gandrīz next door. Tas būtu labi – bet tā Pat ir diezgan apšaubāma draudzene Dzidrai. Pat bija tā par kuru Dzidra pēc tecka beigšanas bija dabūjusi dzirdēt, ka viņai bijis aborts etc. no ‘liela stila dzīves’ un Dzidra no tā ļoti iespaidojas, domādama it kā viņa būtu miss’ījusi svarīgas lietas, tādēļ viņa tik nepacietīgi dzīvo šos pāris gadus. Labi tomēr ka tagad (aizvakar viņi ar Clivu apciemoja Pat) viņa sāk kritizēt un redzēt ka liela spožuma Pat’ā nav, laulība gandrīz jūk jau ārā pēc viena gada un viņi abi mēģinot diezgan uzmanīgi to saturēt kopā – es to tikai piemetinu lai parunātu par to, ka Dzidra ļoti uzticas citu spriedumiem par dzīvi un vienmēr domā, ka viņa dzīvo pārāk rezervēti, lai gan tas tā nemaz nav bijis.

Gaidīsim ziņas no Jums, kā pavasars sākas, kā mācās bērni kā iet pašiem? Markas es krāju, bet nu tik daudz un tik dažādas kā tev Inī, bij, es nevarēšu sakrāt.
Lai Jums abiem labi klājas! Rakstīšu atkal drīz noteiktas ziņas par savu braucienu.
Xxx M.

Tas Al Italia brauciens sākas 14. maijā pēcpusdienā un Romā esot otrā dienā. Par vilcienu uz Kölni paprasīšu kad viss būs skaidrs ka braukšu.
M.

———————-

25.03.69
[Postcard]
[Albrecht Dürer,
Hare]

Dear Mum & Dzid,

Happy Easter to you both! Thanks for B’day greetings. Last bits of snow are finally disappearing, though had another fall a couple of nights ago — apparently an unusually long winter in Europe this year. But to business: if Mum hasn’t been to Sydney, she can write to Ojārs & send him things to be signed. Apart from stamps (variety doesn’t matter, just quantity, I teach about 200 kids!) Could Mum also get following for me: 1.) Mitchum (or was it Mitchell?) Deodorant & Anti-Perspirant — not more than one (they cost about $3!) 2.) Some Revlon “Silicare” hand cream — used to be big flat plastic bottle at about $2.
Over Easter we + Harts are going with a group of Germans to Prague and are looking forward to it — about 10 days — then 3-4 days in Berlin + seeing Aunt.
How much money will Mum need? And what is your Bank’s name and address + your account number?
Love I & L.

—————–

29. martā 1969.

Mīļie Inī un Laimon!

Priecīgus Lieldienu svētkus!
Vai ir skaists pavasaris? Es nezinu nekā vairs, kas ar manu braukšanu vai nebraukšanu būs? Biju Sidnejā pie Ojāra [right]. Viņš man neko nevarēja palīdzēt kamēr nav papa paraksta. Vai nu viņš aizmirsa (vai nobijās ka es nemaz neesmu tā Ineses mamma kas uz bildītēm, viņš tās foto arī nav parakstījis, — tik uzrakstījis ka līdzīga…

Nu man tā kā tā viņam viss jāsūta vai jāved otrreiz ja gribu ko izdarīt – tad kad būs papa paraksts. Esmu noskaitusies un apnikusi ar šo paraksta muļķību… Ko citu es varu darīt? Sūtīt papam? Šo Alitalia grupas braucienu uz Romu esmu nokavējusi. Iestājos kādā New citizen klubā – tie grupas taisot bieži un tur maksā ne $800 bet $700. Un tad no jūnija mēneša viņi īrēšot paši lidmašīnas un tad tās katru mēnesi iešot uz Eiropu un turpatpakaļ ceļš maksāšot tikai $450!!! Nu – tā es sadusmota par papa paraksta nedabūšanu un ar labām cerībām uz to vislētāko braucienu visu citu esmu likusi pie malas. Lūdzu rakstiet vai sūtīt papam to formu un prasīt parakstu. Varbūt teikt ka gribu uz New Zēlandi braukt? Un vai tiešām būtu vērts braukt citādi kā pa to lēto – vēlāk?

Dzidra nav laimīga un nezina ko darīt? Precēties vai nē? Viņa dzīvo ar Clivu (visas weekendus te, arī nedēļas vidū) – visi to zina un nezin cik vajadzīgs tas nebij. Bet nebūtu nekas ja viņa būtu laimīga. Bet ja viņa precēsies – tad it kā aiz bailēm – ka neko labāku nedabūs. Ir uz viņu bieži vien dusmas, bet viņa ir ļoti mixed up sevī un viņai ir ļoti grūti visu saprast ko darīt un + skola. Es arī nezinu nekā teikt.

Xx M.

P.S. Tu Inī varētu Dzidrai izprasīt kā viņai iet – un kaut ko labu pamācīt, pateikt.

————————

15.4.69

Dear Mum & Dzid,

[…] School has just started, we’re back from our trip to Prague & Berlin […]

Mum, I think it would probably be simplest, if immoral, to sign the form yourself — Dzid can probably do a fair imitation. If this doesn’t work, then I think that a New Zealand trip (Latvian writers or something) sounds a reasonable excuse, but Dzid would have to persuade Dad to sign it quickly — I rather imagine Dad dragging things out. […]

Our trip was very interesting — in Prague we were with a group of Germans who went there on a more or less official visit as members of a Czech-German friendship society — So, we met representatives from newspapers, unions, writers’ group etc for talks — most rewarding. In between we managed some tie looking at Prague and visiting some Czech friends of Ian’s who had been with him at the London Film School. So we felt the trip worthwhile and rewarding —

Things are not going well for Czechoslovakia — after the anti-Russian exuberance in Prague in the rejoicing about the ice-hockey results (Czechs beat Russia in both games 2:0 and 4:3) [above left on fountain in front of National Museum, Wenceslas Square] the Russians are putting pressure on them again to conform to pro-Russian Party line – censorship has been re-introduced and security measures increases etc. People are not happy — [right: National Museum pillars pock-marked by bullets]

In Berlin, we stayed with Annā tante [right] — it seems that both she and I were rather terrified of the meeting — all unfounded, as it turned out — we got on very well, found we had lots in common and were very happy & will try to manage another visit.

She is at the moment a rather successful business woman, is well and full of life — after a period of extreme depression at her husband’s death — has now got over it and, together with a young secretary/companion, is working hard, but finding it satisfying. She is a sort of representative for a number of firms, mainly dealing in heavy machinery. She arranges sales, contracts of all kinds for these firms with interested buyers in East Germany — she’s sort of a go-between — travelling continually between East & West Berlin on these business deals — when a contract gets signed, she gets a percentage of it.

While there we were fed & fed & wined at her place — both of them cooking and serving and running about — and talking German! But it really was very nice. She send you both her love & is very human. Mum, you must find a copy of your book for her. I sent a copy to Latvia from Czechoslovakia — hope it gets through.


[Right: Office of Russian travel agency, Intourist, in Prague after it was vandalized]

Love
Inese & L.

————–


18. apr. 1969.

Mīļie Inī un Laimon!

Nu ir bijusi pārāk ilga nezināšana kas notiek un kas jādara? Nav ziņu no Jums un nav nosūtītas vēstules Jums (arī Laimona Dzimšanas dienas kartiņa, par ko Dzidra man plēš matus!). Tā pases lieta papa paraksta dēļ mani galīgi mocīja. Tad pagājušā nedēļā apģērbu jaunu blūzīti un sataisīju smuki matus un gāju otrreiz uz Emmigr. offici un man laimējās – satiku citu girl, kas izskatījās un bija nice lady, viņa man pastāstīja kā es tikšot cauri bez paraksta: lai aizejot pie kāda justice of the peace, izstāstot visu pareizi un ja viņš sapratīšot un došot savu parakstu manu prasību ievērot, tad es pasi dabūšot. Tā man laimējās arī ar to Justice of the peace, arī tas bij nice gentlemans un man visu izkārtoja, parakstīja arī manas fotogrāfijas. Un tad es prasību ar parakstīto paskaidrojuma papīri nodevu atpakaļ officē, tur tagad arī bija tā otra girl, kas man tik stingri noteikusi bija, ka nav citas izejas kā dabūt vīra parakstu, tagad tā likās bija drusku ofendet, un diezgan auksti teica – „nu ja Jums tā lieta ies, tad pēc pāris nedēļām Jums ziņos lai nākat pēc pases”. Tā nu es domāju tomēr ka tā lieta ies. Un ja nē – nu tad vēl reiz no gala!

Citādi izceļošanas lietas neiet spīdoši – Romas grupa ir garām palaista un neticu ka gluži droša tā bija, tur man bij jāstājas kādā katoļu klubā un jāuzticas ne comp. Alitalia, bet kādai privātai itāļu businesmeņu grupai, var jau būt, ka būtu bijis o.k. bet tas ir garām.

Vispār patreiz esot ļoti stingri ar to likumu, ka jābūt 6 mēneši kluba biedram, lai brauktu grupā. Jo lidmašīnu kompānijas cenšoties noturēt savas augstās cenas lidojumiem un kamēr nebūšot likums par 6 mēn. lietu grozīts, grupas tikšot stingri izmeklētas ka tur kāds neblēdījās.

Tā es zvanīju arī New. cit. cluba priekšniekam, kas man pa pusei solīja ka jūnijā varbūt varēšot braukt par lēto – (Tas bija kad iestājos klubā) Tagad viņš nedod nekādu cerību. Vispār tās lētās lidmašīnas sākšot iet tikai jūlijā, bet no tā redzams, ka tā lieta nav vēl skaidra. Tomēr viņu organizējumā iet arī citas grupas, pa parasto grupu cenu (ap 700-850 dolāru) bet tikai ar tiem 5 mēn. biedriem. Un ja izņēmuma gadījienos – varot rakstīt uz Angliju un izskaidrot kāpēc lidojums vajadzīgs un varbūt dabūt atļauju. Tās visas lietas varētu izmēģināt – ja nebūtu vasara klāt un jābrauc tūlīt, ja grib braukt. Tā es esmu turpat kur biju – ja grib braukt jābrauc pa pilnu cenu. Un tā kā naudas pārsūtīšana arī prasa savu laiku – tad es vēl šodien noskaidrošu, vai tas ir tā, kā man teicis, ka brauc ar pilnu cenu, vienalga kurā galā nauda iemaksāta, un tad, ja es brauktu ar Lufthanza – varbūt es piebrauktu Jums tuvāk un nauda nebūtu jāmaksā pārvedumam citā valūtā un sūtīšanai – tas jau daudz mazāk izmaksātu kā no Romas. Un ja Jūs varat atļauties tādas lietas – es būtu priecīga braukt. Bet ja mēs varētu izdomāt to uz citu vasaru vai kā – nu tad varētu gaidīt uz lēto lidojumu, jo klubā es jau tagad esmu iestājusies.

Braukt man ir bailes dažreiz Dzidras dēļ, dažreiz viņa ir tā pārgurusi, ka, ja ēdiens nebūtu gatavs nezin kā viņa noturētos, bet no otras puses – es viņu savu daļu arī nomocu, ja manis nebūtu klāt, viņa vairāk palaistos uz saviem pašas spriedumiem, kā viņai ar savu dzīvi jādara un tas viņai būtu vieglāk, nebūtu tik daudz jāpārgremo otra domas. Ja nebraucu uz Jums, man būtu tepat kaut kur kādu laiku jāpazūd no Dzidras, tikai tas iznāk tā mazliet nedabīgāk.

Mums pāris dienas briesmīgi lija un bija tāds vējš, ka visas panckiņas purināja cauru nakti, jo māja, kā jau tas Austrālijā pienākas, ir krietni šķirbaina, lai gan tāda pavisam neizskatās. Ziemā, kā parasti, būs salšana. Jā, bet šodien saule ir atgriezusies un viss laistās un mirdz gaismā un siltumā.

Gaidu ļoti Jūsu vēstuli. Kā esiet atgriezušies no sava ceļojuma un kā iet pavasarī un ko lai es daru?
Man ir iepotētas smallpox un – aug un niez kā briesmas. Nu jau četras piecas dienas kož kā pastāvīgs ods rokā.
Kā tie cilvēki varēja tādu slimību izturēt?

Šorīt, vai no manas smallpox varbūt, jūtos nogurusi un izskatos dzeltena, bet parasti jūtos ļoti vesela un par to esmu priecīga, kad paskatos pāri ielai uz lielo hospitāli kas ir pilns ar slimiem cilvēkiem! Kaut kas tikai zobos ir iemeties, domāju tomēr ka tas būs tikai smaganu nospiedums no mākslīgajiem zobiem, jo īstu zobu sāpi nejūtu un ceru ka nebūs jāsāk skriet uz zobārstu. Kādu laiku arī muguras sāpes šad tad bija, bet – ja uzmanās nesaaukstēties aukstā ūdenī – tad ir O.K. un vēl kas – esmu ļoti apmierināta ar savām kājām, kas pagājušā gadā pēcpusdienās diezgan stipri piepampa un labā kāja bija arī stīva un dažreiz sāpēja un uz ielas es vairs nevarēju visai droši un ‘graciozi’ iet, tas ir mainījies tagad – un laikam no koka tupelītēm, ko Inī man nopirka, tagad manas kājas ir atkal spirgtas, veiklas, nesāp, un pēcpusdienās gandrīz par veselu pusinču ir mazāk pietūkušas, esmu staigājusi ar šīm sandalēm visu vasaru, virspusē kājai ir mazi nospiedumi, bet citādi pastāvīgā vieglā pirkstu kustība, ar ko sandales ir it kā jātur kājā, dod laikam pastāvīgu labu asins cirkulāciju. Tā tad – paldies par tām koka tupelītēm, tikko viņām pielika jaunas pazoles, jo gumijas daļa apakšā bij nodilusi.

Xxx M.

————————

Pirmdien 21. apr. 1969.

Mīļie Inī un Laimon!

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli!! Labi ka no Čekoslovākijas esiet mājās laimīgi un labi ka ar Annā tanti patīkama tikšanās – tad Berlīnē Jums citreiz būs viegli un patīkami iebraukt, un tāpat arī citādā dzīves ziņā – jo vairāk draugu un radu tur, jo labi. Mūsu vēstules Jūs nu būsiet saņēmuši un apmēram ziniet kā mums iet. Es vēl neesmu saņēmusi pasi – bet gaidu ka šonedēļ varētu būt un tad viss cits kārtībā izņemot – kā ar Dzidru un, man zobi ir nemierīgi, ja smaganas vien, tad nebūs nekas, bet ja kas vairāk, tā būs nejauka ceļojuma traucēšana, tā, man būs tūlīt jāsazinās ar zobārsti, gribētu ar to pašu latvieti, jo viņa ir ieinteresēta savu darbu uzturēt cik ilgi var un visu labi salabot, ja iešu pie cita, tas man nezin ko tur var sajaukt! Tā tad – vēl atkal jābrauc uz Sidneju. Man smallpox izauga briesmīgi liela un mani mocīja līdz vakardienai – šodien jau ir mierīgāka un varbūt nu sāks novīst, es arī vienmēr ar viņu ieskrēju vai nu sienā vai durvīs un šad un tad nevajadzīgi to saspaidīju, bet tur neko nevar darīt, rēta būs.

Ar naudu ir pavisam viegli izkārtoties – ja tik Jums viņa ir! Ar Lufthanza braucot (uz Frankfurti) nauda nav nemaz šurp jāsūta, es Jums aizrakstīšu kad – un Jūs tuvākā Lufthanza oficē iemaksājiet turpatpakaļ biļetei naudu. Lidmašīna iet no Sidnejas katru sestdien 2 p.m. un pienāk Frankfurtē 8 a.m. otrā rītā, tas ir svētdienā un tad Jums būs vieglāk mani sagaidīt kur nu tas būs izdevīgi.

Tikko runāju ar Dzidru – viņa saka tas jau izlemts ka es braukšu un viss kārtībā! Man tas gluži tā neliekas, bet tomēr laikam jau ir tā – ka viņa būs jāatstāj lai rīkojas viena. Grūti viņai ir un palīdzēt viņai vajadzētu visās lietās. Tu Inī raksti viņai labi sirsnīgi – Dzidra sevī iekšā ir ļoti vārīga un ļoti cieš un grūti viņai ir šo skolu izturēt, laikam jau tā tomēr ir tādā stāvoklī kur kaut cik jūtīgs cilvēks iet postā – nekārtības vadībā, un pārpildīta ar neinteliģentiem bērniem. Ruta tagad no Parks raksta cik tur pavisam citādi var skolā justies un nav jājūtas katru dienu līdz ‘point of screaming’.

Dzidras personīgās lietas arī ir tik nenoteiktas un viņa runā daudz drošāk, nekā tic sev un dzīvo. Šo weekendu teica Clivam (un pa pusei domāja arī) braukt uz Wyongu, bet neaizbrauca un – bija priecīga, ka Clives domās ka viņa Wyongā un viņu šo weekendu netraucēs! Tā tomēr pēc manām domām nav jušanās, kā būtu jājūtas tad, ja domā par precēšanos ar to cilvēku, kura tuvums ir tomēr tik traucējošs. Ko Dzidra tālāk domā darīt – es nezinu. Es gribētu lai kaut kā viņa varētu novilcināt to precēšanos (ja tā nāk) līdz tam laikam kad Clives būs beidzis savus kursus, lai būtu drošs, ka tas notiks. Bet laikam izlemšanai ko darīt, būs jānāk agrāk, jo pēdējos 3 mēnešus Clives varot tikt pārcelts uz Newcastli vai Melburnu un jāizšķiras pirms tam. Es nevaru ticēt ka viņi būs O.K. [phrase scribbled over] un nezinu kāpēc Dzidrai būtu tagad tādā gadījienā jāprecas – bet tas viņai ir jāizlemj vienai pašai. Tikai – ja viņa būs galīgi viena – ir iespējams ka viņa jutīsies pārāk viena un skries iekšā lai ir kas būdams. Un tomēr no manis te nekāda labuma nav. Varbūt es par daudz Dzidrai lieku apsvērt visu kā viņa savu dzīvi ved un dažreiz tas nav vajadzīgs. Bet tā nu mums iet.

Šo svētdienu, kad Clives te nebija – Dzidra atpūtās un bij happy. Bet – ilgi viņa viena nevar būt happy. Mazāk kā viens otrs cits. Tu Inī ar viņu labi daudz pārrunā, prasi visu lai viņa izstāsta un pārspriediet – viņai nav neviena cita ar ko parunāt, kas kaut ko varētu nopietnu teikt un viņa tomēr ir lielāks bērns tagad, nekā tad bija kad savu dzīvi (pieaugušas sievietes dzīvi) nebija uzsākusi, viņai ir gan spara diezgan, bet tomēr daudz daudz mazāk kā agrāk un nekā mēs dažreiz domājam, viņai būtu jāpalīdz ar šo to – lai viņa vairāk atkal palaižas uz savu spēku un patstāvību. Ir tomēr – mazākais man – gandrīz neiespējami padomu dot – jo neviens nezin kā viņas dzīve vienā, kā otrā gadījienā var iegrozīties.

Maija sākumā, varbūt 10. maijā, man būtu jālido uz Jums. Cliva aizbraukšana laikam būtu (ja tā būs) jūnija beigās un (nezin kāpēc tieši?) Dzidra domā, ka tad viņai būtu jāiet līdz un jāprecas. Un tad viņa domā – lai labāk justu kā viņa īsti ar viņu jūtas – man būtu jābūt prom. Ja es maijā (10) izbrauktu, Dzidrai tad būtu mēnesis un mazliet vairāk laika apdomāties. Man tomēr jāraksta būs Jums otra vēstule, jo man vēl ir jāpagaida pase un jāredz mana zobārste. Ja zobi kārtībā un pase rokā – tad beidzot esmu Jūsu rīcībā.

Rakstīšu par to Jums rītu vai parītu.
Tagad atā un lai Jums labi iet.

P.S. Uzziniet tuvāko Lufthanza offici, un tikko varēs – iemaks. naudu un es rakstīšu datumu un lidmašīnas numuru un biļeti viņi man atsūtīs uz manu travel aģentu.

Xxxxx M.

———————

22. apr. 1969

Mīļie bērniņi – vakar nosūtīju Jums vienu vēstuli un šodien, kā jau solījos, ziņošu kas šodien ir izdarīts.

Ir norunāts apointments ar zobārsti, parīt (šonedēļ ceturtdien, tas ir). Tā es domāju ka ar zobu lietu es arī līdz 10 maijam tikšu cauri. Agrāk nezin vai varēs – kaut kā nevarēs jau visu izkārtot, bet tad nu man būs jābūt precise – jo ja Jūs nopirksiet biļeti – tad man nekāda cancellation nebūs, būs tūlīt jāsēžas lidmašīnā un jābrauc, tādēļ tagad vēl viss ir pamatīgi jānoskata – kā tas te paliek.

Ja Dzidra liktos mazliet ar sirdi skolas darbā – tad viss grozītos viņai par labu, viņa būtu spēcīgāka un laimīgāka, bet tad precēšanās lieta varbūt tiktu atlikta un no tā viņai ir mazliet bailes gluži tādu common apsvērumu dēļ – te kāda viņas tecka paziņa Margarete esot perfekta skolotāja un kaut kur ļoti atbldīgā vietā – bet viņa nevarot apprecēties un esot nonākusi jau tādā stāvoklī ka histēriski bļaujot – „is there a man?” protams Dzidrai no tāda skolotājas stāvokļa ir bailes un es arī nevaru teikt un apgalvot ka viņa tādā nevarētu nonākt, kaut gan es domāju, ka nevarētu. Tā nu Dzidra mokās ar visādiem apsvērumiem. Ir ļoti žēl, (man mazākais) ka viņa nevar iemīlēties Chesā, tas ir puika kā bilde un visā lielisks, esot arī Dzidra teica viņai perfekts atbalsts skolas darba problēmās un mākslas lietās – bet viņa nevarot būt no viņa sexuelly thrilled! Nu ko tur lai dara Dzidra pati domā, ja viņš mazliet pamācītos dzīves un mīlas lietas – tad būtu citādi. Tās nu ir vecas lietas ko es te pieminu – jo Chess nu gandrīz ir nozudis no mūsu redzes punkta. Tāpat ir citi nozuduši, bet tikko Dzidra būtu redzama brīva – viss mainītos un ap viņu atkal atrastos cilvēki un ‘pielūdzēji’. Es domāju un domāju, ka no Cliva Dzidrai, latviski sakot, nav lietas koka.

Patreiz mēs ar Dzidru par viņas lietām neesam runājušas, tāpēc man pašai galvā te maļas visādas vecas lietas – bet kamēr es kaut cik noskaidrošos kādā stāvoklī Dzidru atstāju – tikmēr tā tas ies. Droši vien viņai būs labi. Neviens viņu netraucēs un viņa visu redzēs skaidri un labi un varēs labāk atpūsties un labāk gleznot etc. kad mājā būs miers.

Citu problēmu ko nokārtot man nav. Varētu varbūt sarunāt kādu woman kas Dzidrai nāktu palīgā apkopt māju – bet, varbūt arī tad nebūs vajadzīgs.

Mani vienu dienu apciemoja viena Wollongongas latviete kāda Rudzāta kundze, viņa pazīst Freijus un tie teikuši lai pienāk pie mums – jauniem Wolong. latviešiem. Viņa runātīga sieva un viss viņai jauks un labs, inženieris vīrs un dēls un meita – skolā un studē un abi tālu mūzikā, baletā etc. Bērnus neredzēju ne vīru, bet redzēju viņu māju, jo viņa atbrauca pēc manis citā dienā un aizveda mani pie sevis uz pusdienām (lunch). Iepazīstināja ar kādu mākslinieci (gleznotāju) latvieti, commercial art kursus ņēmusi un palikusi par īstu mākslinieci (pavāja kvalitāte, bet liela dūša). Tur apskatot māju un dārzu un visādus stādus un stādiņus – beidzot panācu pretējo – pirms tam domāju, kaut man arī būtu māja un es varētu audzēt stādiņus (un tas viss ko vēl gribu) – bet redzot kā citi jau to ir tik perfekti izdarījuši un nezina ko tālāk darīt? – es priecīgi braucu mājās un sāku atkal domāt par savu ceļojumu. Kādēļ man kārot miera, kamēr vēl var pakustēt? Gan jau kapā izgulēsies – tā vienmēr mājās ļaudis teica un tas tā ir. Es visu laiku bēdājos arī par to, ka iztērēšu Jūsu naudu – bet varbūt arī Jums tādas pašas domas – gan jau tiksiet i pie mājas i pie miera un dārza un bērniem un vēl paliks laiks pāri!

No visām domāšanām un negulēšanām man būtu tagad, kad viss būs izlemts, krietni jāatpūšas, lai tad, kad es aizbraukšu pie Jums, es nebūtu Jums uz kakla nederīgs maiss kas nevar pakustēties. Ceru, ka tā nebūs, es staigāju te katru dienu diezgan daudz un varu gandrīz ilgāk soļot, kā tad, kad te atnācu. Vēl būs labi jāpārdomā, kādas kurpes ņemt līdz? Man liekās ka gandrīz vajadzētu ņemt manas koka sandales arī, tās tagad ir salāpītas un es no viņām nekad nešķiros! Tāpat teica Dzidras draudzene Diana, kas pagājušā gadā bija Anglijā, arī viņa staigājusi visur ar tām. Mums vēl turas silts laiks. Naktis ir aukstākas, bet ne daudz un tikai dažas dienas ir bijis auksts un lietains. Varbūt es varēšu neņemt nekādas smagas drēbes līdz, jo tur arī būs silts jau.

Šodien pietiks rakstīts, gaidīšu jūsu vēstuli.
Būtu jāaizbrauc vēl uz Newcastli satikt Freijus, bet tas – ja iznāks laiks un būs nauda. Viņi rakstīja lai aizbrauc. Varbūt Sidnejā kādu apmeklēšu, kad braukšu pie zobārsta. Un tas viss, tagad gaidīšu pasi, šodienas pastā vēl nebija.
Tad viss ies ātri.
Xxx M.

——————-

[3 May 69]

Mīļie Inī un Laimon!

Jūsu vēstule, ko solījāt – nenāk un to gaidot neesmu Jums šo nedēļu uzrakstījusi vēstuli. Nav arī nekā jauna ko stāstīt. Man vēl nepiesūta pasi. Būs vai jāiet atkal uz offici prasīt. Lai gan viņi teica – ka būs, tad man ziņos. Tikko (sestdien 3 maijā 9 a.m.) pienāca pasts un Jūsu vēstules nav. Bet pienāca vēstule no New citizen’s Council’a kurā ir printeds ziņojums par viņu lidmašīnu darbības sākumu – viņiem neesot rakstiska apliecinājuma, bet viņi cerot ka visas lietas tā izkārtošoties, ka viņu lidmašīnas sākšot darboties jūlija beigās vai augusta sākumā. (Tad jau nu ne agrāk kā augustā) un es pirmajā nevaru tikt, nevar gan zināt cik tur viņiem to braucēju un gribētāju būs – bet jādomā daudz, visi Eiropas emigranti, strādnieki etc. Ja jums šī lieta kaut kā varētu noderēt – teiksim, varbūt izgudrot kādu ceļošanu vēlāk, tas es Jums te uzrakstu to Anglijas adresi, kas tur vēstulē ir pielikta klāt un no kurienes visa tā lieta tiek kustināta. Tur arī ir jārakasta speciālie lūgumi par ceļošanas nepieciešamību, tiem kas nav klubā vēl 6 mēneši. (Es esmu 2 mēn.)
U.K. & European Office:
Group Captain E.L. Mole,
Picadilly House,
33/37 Lower Regent Street,
LONDON S.W.L. U.K.       Tel. 01-734-7685

Sidnejas New Citizen’s Council adrese:
Daking House,
Rawson Place,
SYDNEY N.S.W. 2000       Tel. 211-0107

Šīs adreses es pierakstu gadījienā ja Jūs kaut ko izlemiet un gribētu sazināties ar Anglijas šo lietu offici un kādu atļauju dabūt. Tas viss ir vēlu šai vasarai, bet varbūt ka ir kāda cita iespēja. Tā kā Jūsu vēstule vēl nepienāk tad es domāju – varbūt Jūs kaut ko pārdomājiet par manu braucienu. Ja viņu lidmašīnas tiešām ies katru mēnesi un ies uz visām pasaules daļām un ies gandrīz par trešdaļu maksas no parastās cenas, tad kaut kā tas būtu jāizmanto. Ja ne man, tad Jums pašiem un Dzidrai. Dzidra zināms vēl nav iestājusies klubā bet man gan jau iet otrais mēnesis! Te kaut kur ir viens dakteris ‘skottish’, tā sieva reiz transporta streika laikā pikija mani uz ielas, kad velti gaidīju busu un atveda mājā savā mašīnā – viņa ir pazīstama arī ar Dzidras draudzeni Rutu (mūz. skol.) un šī Dr. Maccormy – vai apmēram tā – satika mani, un aizveda reiz uz Sidneju un arī iestājās šai klubā, lai var braukt uz Scotlandi. Ja cilvēki redzēs ka tā lētā braukšanas lieta iet – tad klubs būs pilns ka mudž. Un – tas jau labi. Cik žēl, ka nav vēstules no Jums pirms weekenda – nu tik ilgi jāgaida! Mums dažas dienas ir aukstāks laiks, jāsāk gudrot ko vilkt virsū.

Dzidra ir izšķiedusi 3 filmas vienu pēc otras visādos uzņēmumos, no manis ar vesela čupa bilžu! Pati nu gan beidzot sāk aprēķināt cik dārgi (un nepraktiski) iznāk tādi uzņēmumi bez apdomāšanas. Bet varbūt viens otrs tad starp tiem iznāk tāds, ka ar gudrošanu nevar to dabūt. Lasu Jean Giraudoux play’as, bet visumā – briesmīgi slinkoju. Tikai pa dzejolim šad tad uzrakstu. Briesmīgs hunger for life mani padara necreative. Vai es rakstīju, ka biju Sidnejā pie zobārstes? Tas bij kad tā daktera madāma mani aizveda (atpakaļ gan viņai negribējās vest, jo jātērē pusstunda laika līdz manai mājai braucot, tā es atsacījos un braucu mājās ar vilcienu). Ar zobiem pagaidām vēl kārtībā, viņa salaboja manu plati, kas bij salocījusies un spieda uz smaganām, tagad o.k.

Gaidīšu Jūsu vēstuli ar daudz ziņām, kā Jums iet? Man nekā nav laba cita izstāstīt. Lai Jums labi iet, un droši vien jau plūciet pirmās puķītes? Haha!

———————–

Otrdien. 6.V.69.

Dear Inī + Laimon!

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli un telegram. no Quntas. Biļete jau te! pie Quntas! Bet man vēl nav pases. Nezinu kādēļ vēl nav – ir jau 4. nedēļa kamēr papīri iesniegti. Bet – es ceru ka to 10 dienu laikā (9 jau šodien!) es viņu (to pasi) dabūšu. Un tad cita nekā nav, kādēļ būtu jākavējas. Ir traki jocīgi ap dūšu – darīt vairs neko nevar, gaisā vien jāskatās, raudas nāk un smiekli un žēl un prieks – galīgi mixed up.

Šodien ātri vēl skriešu uz immigr. offici. Ka tik tur tā viena girl nespēlē lielu ‘power’ un varbūt nav laikā nosūtījusi tos papīrus, viņa bij neapmierināta ka otra girl man iztaisīja to lietu ar pasi vienkāršu, ko viņa taisīja negrozāmi komplicētu. Bet – es ceru ka Jūs varat mani gaidīt ceturtdien! Ja nē – man jau nemaz nav uz Frankfurti priekšā jābrauc, es jau pati varētu ierasties pie Jums!!!

Bet – varbūt viss ies kā runāts. Šī vēstule tāpat vien ejot uz offici Jums iemesta, lai Jūs ziniet ka apmēram viss iet o.k.

Dzidra saņem dūšu un taisās saimniekot viena. Būs jau labāk viņai dažreiz un būs arī ne tik comforti. Kā kuro reizi. Viņa ir gan sweet child! Un trakākais ka – man nevienam (Laimona mammai pat!!) nav brīv nekā teikt!

Xxx M.

——————

7.5.69

Dear Mum & Dzid,

Well, I’m expecting a letter from you […] if you have sent off a letter to us which will reach us before Tuesday 13th, saying that all is OK, then it’s all right. If not send a telegram (or whatever the Post Office suggests) & let us know if the flight 15-16th is on of not — actually you only need to let us know if you are not coming by that flight — we must know on the 13th if we have to cancel.

I hope everything is OK though. Be prepared — it will be a long flight — if you get a headache or anything, or want to know anything at all, don’t forget that that is exactly what the hostesses are there for — ask! You seem to have several stops of approximately 1 hour at places like Singapore, 2 cities in India (can’t remember which ones) Bahrain in the Persian Gulf and Rome — I don’t think this can mean more than a possible stretching of legs at the airport — But if you get out anywhere & get on a street, please remember that traffic is likely to be coming from the other side, so don’t step off automatically, as one normally does — this is quite serious — I had trouble remembering at first when we came.

I think I mentioned that we are planning to go to Holland at Pfingsten (May 24th to 28th) & hope to do the trip camping — so have something not too fancy to wear, but don’t bring much, as I said — I’ve got jumpers & cardigans, if it gets cool. Don’t even bring a towel — we’ve got some.

I’ve spoken to my landlady & she has offered a room here in the same building as we’re in — so that’s OK. […]

[…] Oh yes, Laimons just reminded me that you probably don’t know much of our plans. Well, we go on working till end of June — you can go for walks in the countryside, especially the beaut forests & enjoy the Spring. We may take a weekend trip somewhere, though this is limited as I work Saturday mornings. We’ll see a bit of the Harts. Then from beginning July to more or less end of August (when we have to leave for Canada & I guess you will be heading home (unless the travelling bug gets you!) We plan to spend the time travelling & camping. Basically, I want to see France & then whatever is possible of Spain and/or Italy. We’ll probably head South first, along the Rhine — have a look at Fellbach & on through the Schwarzwald to Switzerland & then I presume on to France. We don’t have a fixed plan.

Don’t forget your glasses & sunglasses & maybe swimmers. I really can’t think of anything else. […]

Love
Inese & L.

—————

Piektdien 9. maijā 1969.

Dear Inī un Laimon!

Šodien pienāca paziņojums ka es varu iet un saņemt savu pasi. Esmu ceļā uz to un te iegāju pastā Jums paziņot, ka viss ir izkārtots un man ir tikai jāsaliek pekelītes un nākoš ceturtdien rītā jābūt Sidnejas airportā.
Dzidra un Clives solas mani uz turieni pavadīt.

Dzidrai šodien ir pirmā holideja. Viņa taisa rāmjus un laikam izliks dažas savas bildes Sidnejā uz jaunatnes dienas izstādi. Šovakar viņai ar Clivu norunāts braukt uz Sidneju pie kādas Cliva kursa studentes pavadīt weekendu. Dzidra vēl skries uz banku pēc naudas, iesitīs vēl naglas rāmjos un pēc stundas jau viņi aizbrauks.

Es arī rāmēju un pārkārtoju savus zīmējumus jo Dzidra ir sarunājusi lai izlieku kādus savus zīmējumus café shopā. Man ir 4 no Austrijas un tā kā tur iet daudz vāciešu, tad es mēģināšu likt – varbūt kādu pārdot.

Šodien uz ielas satiku Rudzāta kdzi. (pie kuras biju uz pusdienām) viņa pateica ka rītvakar ir te Townhallē latv. Sidn. vīru kora koncerts! Dzidrai ir žēl, ka sarunājusi braukt prom, jo gribētu iet uz koncertu. Tā viņai arvien iznāk – prom no latviešiem! Labi ka Freiju Dace viņai atrakstīja par jaunatnes dienu izstādi – ja viņa nesagudros citādi – tad dažas bildes viņa izliks. Un tomēr – labi.

Es iešu uz koncertu. Ja latvieši būtu tikai kafijas cienītāji – varētu tos aizvest rīt uz kafé shopu – ja manas bildes jau būs paspētas izlikt, bet latviešiem pēc koncerta droši vien vajadzēs ko stiprāku…
Tas nu ir viss.

Es Dzidrai šodien sapirku vienu daļu tin fooda, ko nolikt skapī virtuvē – kad nav cita ko ēst, lai taisa konservus vaļā. Būs jau o.k.

Par manu lidojumu un šīs puses atstāšanu – ir kā jau parasti pirms tādiem lieliem notikumiem: nevar ticēt ka tas notiks un liekas viss ‘ārpus dienas kārtības’, ārpus iespējamā un droša – bet šīs lietas parasti nāk virsū un viss notiek automātiski…

Mīļie bērniņi – es jūs drīz redzēšu! Gaidīšu Frankfurtē!
Xxx M.

—————————————

[Toronto — sept? 1969]

Dear Innī!

Labi ka Tu aizbrauci nesaaukstējusies un labi ka viss tur kaut cik pieņemami izskatās. Gaidīsim vēl ko Tu šovakar teiksi.
Es esmu gatava aizbraukšanai, šodien Laimons aizveda mani uz Airportu ‘bookīt’ seat properly un rītu 2.15 p.m. es izlidošu!

Alma man uzšuj pinaforu no Tavas atlikušās (sark.) vilnas pinafora drēbes! Tur kur Tu domāji šūt sev svārkus. Bet ja Tu gribi – vēl var Tev svārkus arī izšūt, tas ir – griezt manam pinaforam augšu nost! Varbūt Tu man to tomēr atstāsi un Alma Tev izšūs no citas drēbes kas man būs jāatsūta, vai arī Tu pirksi te.

Iznāca tā, ka Alma atrada to drēbes atlikumu, uzlika uz galda un teica – „nu te Ineses svārki!” un tad sāka skatīties, ka tur vēl var iztaisīt visu garumu man – tas ir pinaforu. Tagad šujam un steidzam, un es palīdzu apšūt visas vīles. Man būs gluži taisns, bez gurtes, ar apaļu kaklu un priekšā ieliktu gabalu apmēram tā [sketch of pinafore]. Es esmu priecīga. Man ļoti noderēs ko vilkt aukstākā laikā uz blūzēm vai džemperiem. Otra kleita ar vēl šovakar jāpabeidz – Tavu dzelteno (jauno) kleitu es salāpīju cik labi varēju, bet tur nekas nav drošs, cik ilgi tās vīles turēsies cieti.

Alma domā ka es varētu uztamborēt Tev vesti (varbūt brūnu?) ne visai biezu, bez pogām, pār galvu velkamu, garu līdz kleitas faltēm – [sketch] – lai nosedz salāpījumus. Kādu kakla izgriezumu vestei? [sketches of V, U square, U rounded and oval necklines] Vai būtu labi taisīt vieglu, ne resnu dziju, tamborēt paretā musturī, like a lace? Varbūt apakšu maziem robiņiem [sketches of wavy lines] vai lieliem? [sketch of zigzag]. Atraksti man par tādām vestēm? Varbūt vajaga priekšā sapogājamu? Varbūt nē? Varbūt biezāku? Kādā krāsā? Mājās es notamborēšu.

Varbūt varu atsūtīt ar kuģi, vai ar Astrīdi – tas gan tad būtu tikai janvārī. Labāk jāsūta ar kuģi. Vai Tev ir kādas ‘idejas’ par tādu vesti, kādu Tu gribētu? Mēs ar Dzidru krāsim naudu un gaidīsim Jūs mājā any time, kad Jums vairs te nepatīk. Ja nevar nodzīvot izdevīgi visu skolas gadu, tad jābrauc mājās pirms ziemas svētkiem, lai var skolā sākt strādāt ar Austrālijas skol. gada sākšanos. Kamēr atrod vietu var dzīvot pie mums Vollongongā, ja arī Clives tur dzīvo – vasarā tur vēl visiem iznāktu telpas kur padzīvot pāris mēnešu. Palieciet te tikai tad – ja paiesi patīk un ir labi atmaksāts darbs. Ja klimats nepatīk – tikko var sarēķināt ceļa naudu – brauc mājās! Tavu veco mēteli atstāšu te, lai Laimons paņem līdz, ar to rudenī vēl varēsiet pastaigāt, kad uzvilksi kaut ko siltu apakšā. Un – kamēr sameklē ko siltāku nopirkt.

Laimons visu laiku pucē un fixē mašīnu. Klapē no iekšpuses un ārpuses.

Tev pamācības: vāri ziemā visādas zupas, taisi visādus stew – tur var likt visas labas lietas klāt: saknes, sīpolus, gaļu, sieru, sviestu, [… section on side of page missing].

Paldies par visu garo ceļojumu!
Xxx M.

———————-

19. sept. Piektdiena.

Mans pinafors gatavs – ļoti neat, es domāju. Kleitai vēl šuj piedurknes iekšā.
Drīz brauksim uz airportu un tad es lidošu pāri Kanādai.
Onkulis vēl teica: „Tā Inese man gan ļoti patīk, caur’ un cauri feina meitene un šim (Laimonam) ar nav nekādas vainas!”

Tā kā Jūs abi esiet novērtēti dzīvot spējīgi, labi cilvēki. Piezvaniet šurp šad un tad, apjautāties kā viņi te dzīvo un uz pavasara pusi, vai ziemsvētkos jau var iznākt ciemošanās te, vai viņi arī tur Cokrainā. Nezinu ko nu vēl mācīt (!) – lai Jums labi klājas! Rakstiet uz mājām mums, cik variet.

Xxx M.

——————————–

Sat. 27th Sept. [Cochrane, Ontario]

Dear Mum & Dzid,

Hope you got home OK Mum, and have been resting properly to get over the time change — NB Dzid — make sure Mum does get sufficient rest, and doesn’t spend her time shopping & cooking to feed you!! — the change of time is pretty rough on the system & it takes a couple of weeks to recover!

Well, about us — I’ve been “teaching” for a week now […] Laimons has been out looking for a job — nothing very definite yet — he’s sure to get something — has had some offers.

We should be able to move into our flat next week — the flat is beaut! — bedroom, living room. kitchen, bathroom, small hall — upstairs section of house, outside staircase — i.e. completely self-contained & private — someone had been there before and now it’s being renovated, painted, etc — it will be like new — it is heated. We’ve put deposits on 2nd hand fridge & electric stove and the teachers seem to be willing to lend us other furniture (bed, tables, chairs) — there’s plenty of cupboard & wardrobe space built in. Right now we are still with the family I started with — full board (all meals etc) — nice people — a real help for getting used to the place.

The town itself is rather like Wyong — one main street of shops & scattered houses — very “small town” sort of place — everyone knows everyone (& all their business). Parts of the town are quite pretty — school is on bank of small lake (about 5 mins from flat) — last week trees all suddenly turned yellow & red pretty well overnight. […]

[…] No sign of the rest of our luggage yet — I think we’ll have to write to Paris and ask.
Rang up Lācis last night — they’re setting off for their 2 weeks today — said they had a card from Mum.

Mum, slippers are beaut, both of us wearing them around the house. If you want to make vest — off-white or bone-type — V neck + buttons — fairly long seems to be the style — don’t make it too thick wool. [sketch of vest, right] […]

Austra & Ian should be home by now.

Lots of love
Inese & Laimons

———-

Otrdiena [sept.? 1969]

Dear Inny un Laimon!

[{Photo: Erna and Alma at Toronto airport]

Nezinu gan vēl īsto jūsu adresi, bet mēģināšu jau sūtīt vēstuli uz skolu. Lūdzu, atraksti pareizu adresi. Vispirms: pārbraucu mājās ļoti labi! Nolaidāmies Čikago, tad Phonix’ā – braucu pāri visam ‘Wild West’. Laiks bij pietiekami skaidrs, lai redzētu visus kalnus un tuksnešus, neiedomājamas zemes veidošanās formas, visdažādākās formas un līnijas. No Phonix tālāk – uz San Francisko. Tur pārsēdos uz Qantas – liels jets, ļoti mierīgs lidojums. Nolaidāmies Honolulu un Fidžī salā. Tur ausa rīts, kalni bij zili un zelta un sarkani, laiks bij jau fresh un cool. Honolulu bij silts un uzsijāja smalks, smalks tropu lietiņš. Sidnejā iebraucām ar vairāk kā stundu nokavēšanos, jo no Sanfrancisko izbraucām vēlāk (ap 2 stundas) par paredzēto laiku – jetam pielika jaunus riteņus, kādā landingā laikam bij tos sadragājis! Mūsu brauciens bij bez nekādiem traucējumiem. Vienu laiku pat gulēju pilnīgi izstiepusies pāri trīs sēdekļiem, tā mēs sarunājām ar blakus sēdošo pasažieri – viņš aizgāja otrā pusē ieliņai apgulties un es pa trim mūsu puses vietām. Bet Honolulu sakāpa daudz pasažieru, tad lidmašīna (otrā klase mazākais) bija pilna līdz pēdējai vietai, bet bij ļoti labi, kā jau Qantas – mūs dzirdīja ar afelsīnu sulu, ar cideri, etc. Steiks gan nebija gluži tik tender kā toreiz uz Boac, bet varbūt es biju vairāk izlutinājusies, jo pie Almas izbraucot ēdām steiku… No Mascota ņēmu taksīti, jo nekāda busa tur nebija. Centrālē pēc 15 minūtēm gāja vilciens uz Wollongongu – tā es pirms divpadsmitiem dienā iebraucu mājās. Tikko sāku zvanīt pie durvīm – Dzidra drāzās pa ielu no šopīšanas svētdienas pusdienām, Clives bij darbā, strādāja overtimu. Liekas viņi ir sadzīvojušies ļoti labi – Clives raujas ar overtimu cauras naktis patreiz, viņš pie BHP esot palicis vai vienīgais computoru darbinieks, no tiem, kas reizē ar viņu beidza kursus un sāka tur strādāt – citi meklējot citur labāk atalgotas vietas, jo lai gan BHP ir šo kursu vienīgais organizētājs Austrālijā, tas maksājot mazākas algas kā citas firmas, bet Clives grib te palikt un tā varbūt ātrāk uzstrādāties labākā atalgojumā – tādēļ viņš tagad rauj visus darbus kas tur jādara un nākošā mēnesī viņam būšot krietns algas pielikums – viņš iet arī auto vadīšanas kursos un cer drīz pirkt auto – mazo volks vagenu, laikam jaunu. Viņi ir izpletušies pa visu māju – vienā istabā attīsta fotogrāfijas, vienā Dzidra ierīkojusies gleznot – es nemaz nezinu vai te iznāks vieta arī vēl man, jo vienu istabu laikam mums ņems nost – tā bijusi aizslēgta (mēs atlauzām un iesākām lietot arī to) tādēļ, ka tā nemaz nepieder mūsu saimniekam, bet ir pārbūvēšanai blakus esošam estate aģentam – bet kamēr tas nenotiks (varbūt vēl gadu) mēs to tomēr varot lietot. Dzidra ar Clivu katrs savu nedēļu gatavo ēdienu un mazgā traukus. Tā kā Clivam patreiz vienmēr overtimi – šo nedēļu es tūlīt pārņēmu vārīšanu. Šodien biju līdz elkoņiem katlu berzēšanā, kad ieradās viena Vollongongas latviete – Rudzāt kundze. Vajadzēja norunāt lielu garu laiku – stāstīt kur kas un kā? Man būs jāsteidzas vēl uz Lučiem – lai nomierinātu visus par to, ka neesmu atdevusi grāmatas bet aizlaidusies uz Eiropu priecāties. Laiks saulains bet pavēss te. No šī brauciena es atžirgstu ātrāk un ceru neslimot ne ar kādām klimata maiņas iesnām. Ir jāatbild visādām vēstulēm – ir bijušas rakstnieku dienas – visādi ielūgumi piedalīties. Tad tūlīt būs jāskrien dzijas pirkt – būs jāada onkulim Jašam viens džemperis (tā ar Almu iznāca runāt) un tad, jeb tev gan iepriekš, tā veste! Apraksti kādu tu vēlies, vakar pilsētā redzēju skatlogā divas adītas kleitas, sorry – tamborētas, no pabiezas dzijas, ne gluži cietā, ne ļoti caurumainā rakstā. Uzraksti ātri – kādas Tavas idejas ir? Un tagad – kas un kā iet Jums? Vai mantas atnāca? Dzidra tikko pagājušā nedēļā saņēmusi grāmatu sūtījumu no Dammes, bet – spilveni vēl nav pienākuši un tas ir owful – spalvas būs sabojātas, tādu sūtīšanas nekārtību nevar saprast! Vai Jums ir adrese un kāda kvīte par izsūtījuma vietu un laiku? Žēl ka to pēli un spilvenu nenosūtījām no firmas kur Gervin kundze pasūtīja, tas būtu pavisam citādi bijis, kā cīnīties tur ar divreiz pārpakošanu un 3 mēnešos vēl nav pienācis – bet vēl jau var pienākt!

Kā Jums iet ar dzīvokli, kā ar skolu, kā Laimonam ar darbu, vai trauciņi ir kur cept un vārīt etc. etc. Kā vispār izskatās pilsētiņa un vai domājiet ka būs labi tur dzīvot? Ja nevar īsti patīkami dzīvot un kaut cik vairāk nopelnīt kā te – brauciet mājās! Mēs ar Dzidru mēģināsim nolikt mazliet naudu, Laimons jau man visu atmaksāja ko es no savas biju paņēmusi līdz, to ieliku atpakaļ bankā. (Esiet uzmanīgi ar naudām – kāds kas bija mainījis naudu Sanfrancisko lidostas bankā naudu, bija saņēmis apm. $30 Amer. dolārus mazāk nekā viņam vajadzēja, sēdēja lidmašīnā un sodījās). Biju jau savā social serv. oficē, viens čeks par 2 nedēļām man ir atsūtīts, to teica lai es paturu un cashiju – tā solītā 2 nedēļu nauda vēl nāks, tikai nezinu vai šis čeks būs tur atrēķināts, droši vien jau būs, vairāk jau man neizmaksās, bet labi arī tā.

Tas nu apmēram viss. Vēl dažreiz līgojas galva it kā es vēl lidotu! Bij gan labi! Cik īsti labi un kādā ziņā un kas viss no lielā apkārt pasaulei brauciena palicis, to tikai vēl vēlāk īsti varēs zināt – viens liels labums, ko jūtu pirmo, ir tas ka Austrālija vairs neliekas tādā pasaules ‘pamalē’ kā tas bija pirms šī brauciena, viņa vairs nav tāda uzspiesta bet izvēlēta lieta un tas ir brīnišķīgi labi. Es gribētu, ka es kaut kā varētu arī šo braucienu ‘reģistrēt’ – kā to izdarīt, to vēlāk redzēšu, bet jāķeras pie darba būs ātri. Un pa vidu – jātamborē, tādēļ – lūdzu raksti ātri par vesti. Lai Jums labi, labi iet un lai šis Kanādas laiks Jums atlīdzina visas piedzīvotās grūtības un nepatikšanas, lai Jūs nenogurstiet un nesalstiet un kad vairs nepatīk tūlīt variet braukt mājās, arī te Wollongongā varētu kādu laiku padzīvot. Atrakstiet kas notiek ar Hartiem, vai viņi brauc mājā vai paliek Eiropā vienu gadu? Dzidra un Clivs ir prom darbā – sveicieni no visiem! Mēs jūtamies ļoti laimīgi un vēlam Jums būt ļoti laimīgiem.

Xxx M.

Paldies no Dzidras un Cliva un manis!!!

——————————

[to Canada]
[mailed 10 Oct. 1969]

Mīļie Inī un Laimon!

Paldies par vēstuli, šodien saņēmu. Kā Jums īsti tur ir – to jau te nevar uzzināt! Izklausās gan tā pilsēta ļoti maza! Ja visa ziema tur jānodzīvo – labi ja dzīvoklītis būs lielāks un – būs jābrauc vēl tomēr, cik vien var, apkārt pa Kanādu un USA. Man iespaidi no pasaules apbrauciena tikai tagad sāk īsti dzīvot. Nupat aizgāju uz vienu filmu un tur bija kalni – pirmo reiz filmā varēju īsti priecāties par kalniem un līdzi dzīvot to kā tas tur viss notiek, jo mūsu braucienā redzēju tik daudz kalnus! Tāpat tas laikam būs grāmatas lasot. Ir gandrīz neticami – bet visa pasaule nu ir kļuvusi mīļa. Pat tas, ka tik bieži biju nejauka un kreņķīga lai cik žēl, ka tāda biju – liekās tomēr, ka arī tas iespaidus nemazinājis, bet pavairojis, iekrāsojis neizdzēšamākus. Jums uzrakstīju vēstuli uz Cockrani, bez kāda Ontario, un nezin vai to būsiet saņēmuši. Pirmā nedēļā jutos ļoti labi, bet tad sākās visādi coldi, izsitumi uz lūpām, temperatūra etc. Tagad atkal paliek labi, ceru būšu aklimatizējusies. Laiks kāds kuro dienu – bet visumā labs. Es eju staigāt uz jūru, par peldēšanos gan vēl nav ko domāt.

Dzidra gan jau reiz bijusi – nupat garā weekendā viņi ar Clivu aizbrauca uz Newcastli, pie kādas skolotājas uz birthday partiju. Viņi apmetušies pie Dianas. Diana ielūgusi mani uz kādu nedēļu tur pie sevis. Viņas vīrs kapteinins, arvien prom jūrā un viņa ir viena lielā dzīvoklī. Būs varbūt kādreiz ielūgums jāizmanto.

Diana gaida baby… Freiji arī raksta no Newcastles lai rādos uz viņu pusi. Bet man ir jānosetlijās ar veselību un jānokārto visādas lietas te – jāatbild vēstules, jāaizsūta (jāuzraksta!) kaut kas rakstnieku dienām Melburnā, šī mēneša beigās. Aicina arī braukt tur pašai, bet jūtos diezgan nesociāli noskaņota lai rādītos festivalā! Varbūt arī to izdarīšu. Biju vienu dienu sataisījusies braukt uz Windzoru pie Laimona mammas, domāju ka tā viņas vārda diena, bet biju skatījusies vecā kalendārā, stacijā apķēros ka viss nepareizi – nācu atpakaļ mājā, labi varbūt ka nebraucu, pēc tam man sākās mani coldi te. Nu būs jābrauc kad būs vēl siltāks laiks. Manas abas kleitas (pinaforu un kleitu) Dzidra pavēl šūt īsākas! Te visas vecenītes iet ar kleitām virs ceļiem, tikko kādai garāka – saka, ka tā kleita ‘nostiepusies’! dažām meitenēm izskatās ka svārku nemaz nebūtu, jo tie ir tik īsi, ka izskatās ka ietu peldkostīmā vai tamlīdzīgi. Izskatās tomēr O.K. Jo ja visas sievietes staigātu shortēs, arī izskatītos O.K. Es trakās bailēs par Jūsu ziemas aukstumu, sāku adīt Jums visādas bedsocks un socks ko varbūt valkāt kādos zābakos – apavi Jums būs jāperk lieli un pirkstgalos nesaspiesti – citādi ziemā nosals pirksti. Man nav īsti jēgas cik Jums tās kājas ir lielas – iznāk visuvisādas sizes tām zeķēm, nezinu arī – kā varēšu nosūtīt.

Te sākas vasaras sezona un visa wool tiek izņemta no veikaliem, vēl paspēju Tev, Inī, nopirkt pareizo wool (Bloebell Crep, shade Dyelot – kas ir creamy-offwhite), bet onkulim svīterim, ko Alma it kā gribēja, būs varbūt grūti vairs wool sameklēt, bet – varbūt. Tavai vestei Inī, man crocheting musturs ir, liekas tas izskatās decent, bet īsta patern pašai vestei man nav – būs jāgudro kā nu redzu, tavas dzeltenās kleitas garums no pleca līdz vietai kur sākas faltes – man kaut kur ir pierakstīts un tas ir viss. Viņas, tās vestes, jau laikam ir jātaisa taisnas, bez ieņēmuma sānos – ja to grib, ta tamborējums sānu vīlē mazliet jāiešuj, tāpat kā drēbi kad šuj., bet varbūt nē – adījums un tamborējums mazliet pastiepjas kur vajag. Mazliet bail ir par pareizo platumu – bet ceru ka kaut kas iznāks! Mums apakšstāvā ir atkal citi iedzīvotāji – ir atkal divas meitenes (8 un 12) un abas tagad sāk nākt klavieru stundās – par abām $3 – pa nedēļu, mazā meitene, kas agrāk nāca, vēl nav ieradusies, kādreiz Dzidrai prasījusi – kad es būšu mājā, varbūt nāks. Tā man mazliet būs ‘income’. Dzird arī, ka pensionāriem būs brīv vairāk pelnīt un tomēr saņemt pensiju – ja tā, tad man labi būs jāpadomā, vai nevaru vēl kādreiz kādu hauskeeping taisīt! To vēlāk redzēs, kā ar spēkiem un kā ar visu dzīvošanu labāk būs. Patreiz liekās ka Dzidrai un Clivam te noder piepalīdzēt ar pusdienu gatavošanu, viņi ir patreiz ar overtimu pārkrauti (Dzidrai par pirmā gada bērniem vien 230 bērnu kopā un kur visas citas klases!) bet tomēr – viņiem jau pašiem kaut kā jāiekārtojas ar savu dzīvi. Vēl viņi neko nav izlēmuši, kā to īsti darīt – vai nedarīt.

Rakstiet – vai esiet jau jaunā dzīvoklī un kā tur iet? Vai Laimonam ir darbs? Vai tur ir meži tuvumā – vai variet iet pa svētdienām staigāt? Vai ir cerība uz kādu sportošanu? Etc.

Mana zobu plate, kas tur ezera malā nejauši salocījās, nav labojama – būs jātaisa jauna. Owful, bet neko darīt. Jā – šodien pienāca paziņojums lai braucu saņemt pillow un blanket Port Kemblas customofficē!! Tā tad Jūsu mantiņas arī reiz pienāks – grūtāk tikai zināt – kad? Man jāpiemaksā $3.50 custom nodoklis un kaut kas vēl par uzglabāšanu – ak, tā nelaimīgā iedoma par to pēli! Bet esmu tomēr ļoti priecīga ka man tas būs, ziemā nebūs jākrauj visas mājas drēbes, kad guļ, virsū. Un vēlāk… – nu to jau redzēs ko vēlāk. Nekādu elektrisko segu man arī nevajadzēs. Nelaimes tur bija diezgan ar to pēļa sūtīšanu etc. bet labi ka viņš ir te! Labi ka Jums dzīvoklī ir apkurināšana resp – heating. Ziemā būs aukstums, no kā citādi nevar paglābties. Un ja nav labi – brauciet mājās. Ja nepietiek naudas – rakstiet un prasiet lai tūlīt sūtam, ziniet ka esam parādnieki. Dzidra jau krāj cik var un varēs Jums kaut ko dot, ja ir par grūtu, nevajag tur palikt. Uz aukstumu Jums tur arī jāgatavojas: vienā dienā tas būs klāt un tad vairs nevarēs sameklēt ko kājā ko mugurā!… Labi nu ka skola ir tuvu pie dzīvokļa, kā es sapratu.

Love xxx M. Dz. Cl.!

Dzidrai tikko pienāca viena mana postcard no Romas!

———————

Piektdien 10. okt. 1969.

Dear Inī un Laimon!

Nav nekas sevišķi noticis, bet jāraksta Jums vēstule, jo tagad vēl it kā vairāk dzīvoju ‘overseas’, saucu visu laiku Dzidru par Inī, nesu mājā visādas maizes un maizītes un saku ka tas French breakfest – īsti kā tāda agrāku laiku ledija, kas mazliet pabraukājusi pa svešām zemēm. Viss ko Dzidra glezno (skolas bērniem kādi paraugi šim un tam) man izskatās kā ‘pasaule skatoties no lidmašīnas’…

Aizvakar saņēmu un izpakoju pēli un spilvenu – abi pienākuši labi, mazliet saspiedušies, kunkuļaini, bet tas pamazām izpurināsies un izvēdināsies, lielā paka ar pēli, bija attaisīta vaļā un šā un tā tik aiztaisīta, mazā liekās nebija attaisīta, vai arī kārtīgāk atkal aiztaisīta ciet. Paldies Jums par šīm lietām! Man tas pēlis derēs vēl vairāk nekā es domāju – vakar jau sedzu pāri un nekāds vējš no loga negāja tam cauri, bija viegls un silts. Vakar vēlu te iebrauca Dzidras draudzene Diana – gaidīja kuģi ienākam ostā ar viņas vīru – tas ienāca tikai naktī un Diana palika te pa nakti, vīrs arī uz rīta pusi ieradās – tā mums iznāca taisīt vēl guļvietas un pēlis tūlīt man gāja darbā, to es paturēju sev un bija ļoti labi, jo pie mums ir atkal auksts laiks. Man ir jāraksta uz Kanādu Jašam un Almiņai – viņa atsūtīja vēstuli, teic ka tu Inī, zvanījusi un teikusi ka tur Jums patīkot tīri labi! Par to, ko Tu Inī tur iemāci vai neiemāci – Tev nav jābēdājas, te atkal teacher pārrunās par teachīšanas uzdevumu nāca pie conclusion – ka nav jau nekas jāiemāca – ir tikai bērni jākeepy busy. Protams – kad nāk eksāmeni – tad laikam kaut kas it kā jāzina no tā ar ko bijis busy…

Diana un viņas vīrs tikko aizbrauca uz savu kuģi – Diana laikam būtu palikusi vēl tepat, bet viņa ir tik tolkative – ka man nebij enerģijas teikt lai paliek. Vakar es ar viņu dabūju runāt no 7 p.m. līdz 11 p.m. bez pārtraukuma, jo Dzidra kaut ko bij sākusi zīmēt skolai, kad viņa ienāca un es gribēju lai Dzidra savu darbu var pabeigt. Dažreiz viņa pēc 12 naktī ceļas un mēģina strādāt, jo kad atnāk no skolas tad neko nevar izdarīt no noguruma. Visu laiku te viss iet pa galvu pa kaklu – overtimi, homworki etc. Šo veekendu jābraucot viņiem uz Wyongu – paps bij tādu izmisušu vēstuli Dzidrai atrakstījis, — par bērniem, kas atceroties vecākus tad, kad kaut ko vajagot… Tā viņa tagad grib aizbraukt – bez vajadzības! Man tas tīri pa prātam, ja mani atstāj vienu, tas ir vienīgais laiks, kad arī es varu kaut ko mierīgāk uzsākt – kaut kāds dzejolis jāuzraksta Rakstn. dienām un vēl nav uzrakstīts.

Tavas vestes dzija ko nopirku ir it kā par resnu, lai gan ņēmu smalkāko ko varēju dabūt, jo tad nāk tikai baby wools – un tās nevaru dabūt tai krāsā, tikai labākā gadījienā baltas, vai rozā un zilas. Varbūt es sākšu taisīt to pašu, ko nopirku, ja būs ļoti plāna dzija, tā veste būs pārāk mīksta un staipīga, vispār – es jau nezinu kas man tur iznāks – bet taisīt gribu.

P.M. Biju un atkal apskatīju wools – nevaru labāku neko atrast atnesu mājā pāris citādu kamolu – bet dažam krāsa neizskatās labi, cits nav īsts wool, viens balts, vienkārša wool labi tur musturi un būtu apmēram labā resnumā – bet ir mazliet asa, tava ādiņa tādu asu wool negrib – to jau es atceros, tādēļ taisīšu to pašu, apmēram cream color vairāk kā offwhite un arī ne visai smalka dzija – tā kāda nu būs tāda būs. Ja būtu laiks braukt uz Sidneju, tur varbūt ko special atrastu, bet tā nevar izbraukāt.

Šodien ir atkal labs, pavēss laiks un es vēl varu pastaigāt savā pinaforā, tas ir ļoti silts un kad saule sāk īsti spīdēt – tad man ir par karstu, citādi tas pinafors ir ideāli silts un mīlīgs krāsa gan man liekas traki spoža, bet Dzidra domā ka ļoti laba. Ja Jums lielā bagāža vēl tik ātri nepienāks – Tev Inī, mazākais tas pinafors ar džemperi apakšā būs kaut cik silts.

Tas pagaidām viss. Nezin ko Dzidra sagudros ar savu precēšanos – iesākta tā kopā dzīvošana ir, bet Dzidra vēl baidās ‘taisīt contractu’ un tā tas diezgan – ne šā ne tā iet uz priekšu.

Rakstiet visu kā jums tur iet? Kāds ir laiks? Ko dariet pa svētdienām? Ko ēdiet? Kādi ir ļaudis? Etc.
Xxx M.

—————————

14th Oct. 1969

Dear Mum & Dzid,

A very belated Happy Birthday — […]

[…] Been very busy — school is pretty horrible — I sympathise a lot more with you in Wollongong now — I’ve got real hillbillies here — but I mean real — long hair, beards — most of them aren’t really bad — it’s just that school doesn’t interest them etc etc —



.


Anyway, we’ve moved into our flat [upstairs of house, left] — it’s beaut — bought second-hand fridge & electric stove — just had Thanksgiving Weekend & we roasted a traditional Thanksgiving Turkey in the oven — all 13 lbs of it! & stuffing!! all by our two selves!! — (turkey here is the cheapest meat — we’ll still be on this one next week!). The flat was unfurnished, but in typical frontier fashion, teachers & people we started out with all lent us bits & pieces — and now we have a furnished flat, including a desk for me!

Guess what — yesterday morning we looked out of the window & all was white!! — snow!! Same today — […] Mum, don’t worry about the cold! Flat is heated, car is heated, Laimon’s workshop (he got a job here in town) is heated, school is over-heated — I’m forever rushing around opening windows and turning heaters down & I’m going to get a good winter coat and a pair of boots — for the very few occasions I’ll be outside […]

Laimons caught his first pike (līdaka) the other day (& boy, was he happy! — he’s been trying ever since, without success so far) & we had it for tea [dinner] — even I had to admit that it was nice!

Well, the “town” here is full of hunters — all in red coats and caps — nevertheless reports still keep coming in of accidents etc — they seem to blast anything that moves, wearing horns or red coat doesn’t seem to matter — some bloke even empties a few barrels into his own car, which he’d driven into the bush…

We’re steering clear — this is the big moose district, but apparently fewer around this year — other possibilities are bears (haven’t heard of anyone getting one yet) & lots of partridge —

Well, I don’t relly know much about all that — I’ll have to get in touch with my uncle & see how they fared in their 2 weeks.

We’ve got a phone.

Birstiņa kundze (not me!) has written Mum a letter to here! wishing happy birthday etc — I’ll send it on with next letter in envelope [i.e. not aerogram]. Lots & lots of love from us both! Mum, look after your health & Dzid you make sure she does! […]

I & L

———–

[16 Oct. 1969]

Mīļie cacranieši, vai cocrochi vai kas nu jūs tur esiet salīduši pasaules malā! Šodien mums patiesi siltais laiks ir klāt un es jau pabradāju jūrā un pagulēju saulē un – tā ir kā jauna dzīvība kaulos. Darba ir briesmīgi daudz – neko neko nevar padarīt, dzejas vēl nav nosūtītas, nevar neko dabūt gatavu. Zeķes arī vēl visas cik iesāktas, nav īsti nobeigtas. Tava veste Inī, iznāk laikam par biezu un es tur nekā nezinu iesākt? Kamēr notamborēts bij mazs gabaliņš – izskatījās jauks un skaists un es tik nu sēdos klāt un tik rāvu un rāvu, kamēr mugura nu gandrīz gatava – un kad tagad piemēra un apskata – tad nevar saprast kā viss pārvērties, musturs neizskatās interesants un visa tā būšana bieza, bet tā kā šinī krāsā es plānāku dziju tik viegli nedabūšu (varbūt tik Sidnejā) tad – lai tur iznāk kas iznāk – es notamborēšu visu. Varbūt būs kāda vieta kur derēs. Un ja ne – tad izjauks pirms sāks valkāt un no dzijas var taisīt varbūt to pašu vesti tikai plānāku musturi. Un tad tas Tev Inī, būs jādara pašai – es te varēšu pameklēt citu krāsu – baltu varbūt un more slowly uztamborēt otru tamlīdzīgu. Man īstenībā nav arī idejas – kādai viņai īsti jāizskatās, tikai to es sen zinu, ka tamborēšanai vajag tik smalku dziju, kādu reti var pa prātam atrast. Tagad, kā iet ar ziemu un visu? Varbūt šonedēļ būs vēstule, bet vēl nav.

Dzidra ar Clivu bija Wyongā. Piektdienas vakarā te atnāca viens Cliva paziņa no darba (kāds zviedrs, kas dzīvo ārzemēs, lai jāiet kara dienestā) un vēl kāds agrāks Dzidras paziņa – visi bij priecīgi un jautri, atnesa pāris pudeles alus un vienu vīnu un pēkšņi sadomāja – braukt visi tūlīt naktī uz Wyongu, jo tiem abiem bij mašīnas. Tā viņi aizbrauca un tikuši Wyongā ap 6 no rīta, jo pa ceļam apmaldījušies, bet tas bijis labi – lai neiebrauktu naktī Wyongā. Tomēr ciemošanās laikam nebijusi visai priecīga – mazākais Dzidrai un Clivam ne, jo paps bijis ļoti nejauks un zobgalīgs pret Clivu. Atbrauca viņi visi svētdien – ar tādām garām sejām. Dzidra nemaz vēl nav atvilkusi elpu. Pirms tam viņi happily bij izlēmuši (Clivs to darījis) ka nepirks mašīnu, bet krās naudu un nākošā maijā abi brauks uz Angliju, kur Clivs domā ka varēs viegli dabūt darbu kā komputoru darbinieks. Es jau arī biju ļoti priecīga, ka abi nopietni sāk domāt par nākotni šādā vai tādā veidā – bet nu nezin kā viņi domā tālāk – vienmēr tādi nepatīkami notikumi aptur viņu domāšanu.

Ja viņi varētu to izvest – iekrāt un Clivs dabūtu darbu – tad jau būtu labi – Tu Inī varētu braukt uz Wishy (woshy) un strādāt savos kursos un vēlāk visi, kad Jums ar Laimonu jābrauc būs mājās – vēl pabraukātu un satiktos Eiropā. Man nebūtu visas šīs lietas jāpļāpā ārā – bet tā kā Cliva draugi šos nodomus jau zināja pirms vēl Dzidra man bij spējusi pateikt – tad es jau varu arī tālāk parunāt. Kamēr nav nekādu nodomu – ko ar dzīvi iesākt – Dzidra laikam ir ļoti domīga par precēšanos lietu, bet kad kaut ko tālāku sāk domāt – tā kā par tādu Eiropas ceļojumu tad viņa saka – varētu arī visu taisīt gatavu. Clivs nākoš piektdien liks eksāmenu for driving licence, tad, ja nu ļoti gribēsies pirkt mašīnu, tad citi nodomi vēl nebūs tik tuvu izvedami. Tas zviedrs, kas strādā ar Clivu kopā ir ļoti optimistisks par darba izredzēm Anglijā, jo viņš domā, ka computoristu tur neesot par daudz. Visas šīs lietas un plāni – pie Dzidras un Cliva liekas nav tik mierīgi un apdomāti izplānoti, kā tas bij ar Jums – bet ja Cliva darbs ir pieprasīts un labi atalgots (kāds viņš ir) tad jau viņi var arī izklaidīgāk domāt.

Man vakar atnāca arī trešā meitene uz klavieru stundām – mazliet būs nauda ikdienas izdevumiem, to ko iedeva Laimons un to ko saņemšu par 12 nedēļām no social service, varēšu nolikt priekš Wichy ceļa ticket Inesei uz kursiem un Laimonam vēlāk ko braukt tur – jeb anything ko vajag un galvenais – lai Jums nav jābēdā tik daudz – vai man visa pietiek un lai Jūs varat savu pelņu izdot ārzemēs cik vajag un cik gribās. Nevaru nezin cik labi to visu izteikt – lieta ir tikai tā – ka labi ir ka varu nopelnīt kādus dolārus nedēļā un justies labāk un drošāk.

Taisās lietus, pēc ļoti saulaina un silta rīta, jāiet šo to iepirkt un aiznest vēstuli, dzejas paliek vēl vienu dienu nenosūtītas un man pavisam negribas viņas polishīt un pārrakstīt. Man tikai gribas domāt un atcerēties visu ceļojumu un varbūt – rakstīt pavisam neievērojamas piezīmes vēl par visiem campingiem etc.

Kaut kā es esmu ļoti happy, ļoti ļoti happy kad that has happened to me – ka es aplidoju apkārt pasaulei un ka mēs nobraucām tik ļoti ļoti daudz pa Eiropu – tas viss kopā tagad ir kā viens ilgs dzīvojiens pa dažādām vietām, ne tikai kā brauciens vien.
Xxx M.

Lietus nāk virsū, nav laika vēstuli izlabot. [no accents added]
M.

——————————–

[25 Oct. 1969]

Dear Inī un Laimon!

Ak, kur labi bij šodien ka beidzot bij no jums vēstule! likās ka bezgala ilgi nebij ziņu. Nu labi ka Jums viss ir ‘heatīts’, jo gan jau aukstums nāks. Nu varbūt manas dažādas sizes zeķes nebūs tik vajadzīgas, kā es baidījos, bet labāk tā, nekā kad Jums salst. No Toronto pienāca viena Ineses sūtīta grāmatu un kartiņu paka. Vai Jūsu mantiņas pienāca? Ka Laimonam izdevies izvilkt līdaku tas ir laime, rudenī jau viņas laikam maz ķeras, rudenī laikam laši (salmon) vairāk ‘staigā apkārt’, bet pie mums bija tā – tikko nokrita pirmā sniega pārsla, tā visi laši no upēm pazuda – prom uz jūru, ezerā varbūt viņi dzīvo mierīgi visu ziemu, nu ja viena zivs noķerta tad jau nāks arī citas. Žēl ka Jūs mežos nevarat rādīties to trako mednieku dēļ. Nu ziemā varbūt vairs nebūs mūšu sezonas un tad būs mierīgāks. Es Jašam aizrakstīju vēstuli, apjautājos kā izgāja ar mūšu šaušanu. Ja būs kādu nošāvis atrakstīs drīzāk… Dzidra 2 dienas palika mājā no skolas – atkal colds, bet nebij jau pārgājis, kad šodien viņa aizgāja uz skolu, šodien ir ļoti auksts un slapjš ārā. Bet vakar no rīta es aizgāju uz jūru un kaut kur aizvējā vienu laiku sauļojos. Kad nācu mājā bij tik auksts, ka vajadzēja skriešus skriet lai sasildītos. Tā mums te ir – vienmēr mainās laiks. Dz. ar Clivu runā par braukšanu uz Angliju, bet noteikti nekā nezin ko darīs, galvenais – vēl nezin ko darīs paši ar sevi? Inī, lūdzu atsūti Gervin kundzes adresi kāda viņai ir Dammē, gribu kādu vēstuli aizrakstīt viņai.

Vēstule bija iesākta jau 3 dienas atpakaļ – tagad jānobeidz, un nav nekas jauns ko pielikt klāt. Manai veselībai nekas nekaiš, eju jau vairāk reizes uz jūru sauļoties, lai gan vēl nav bez vēja un savas daļas aukstuma – bet karstā arī ir grūt, jāpasauļojas kamēr vēl nedeg. Man arī jādomā par to laiku, kad beidzot arī jūs nāksiet atpakaļ un varēsiet sauļoties, ir gan tomēr lieliska šī Austrālijas saule. Ir ko atcerēties citu zemu labumus, bet labi, ka te ir saule. Es ieliku zemē divas mazas puķu saknītes (sīpoliņus) no kādas Itālijas puķes, ko paņēmu līdz, tagad viņa ir uzdīgusi, iznākusi tāda gara, vāja lapiņa, bet varbūt augs tālāk stiprāka, ziedu neatceros kāds bija, bet tas bij no tās upes ielejas, kurā reizi campijām un kuras ziedu pušķi Laimons vēlāk nofotografēja.

Neesmu bijusi pie latviešiem. Uz Melburnu rakstn. dienām nosūtīju pāris paplānus dzejolīšus. Nevaru saņemties un kaut ko uzrakstīt, nopinos ar sīkumiem darbos un domās. Bet vienmēr jau ceru – saņemšos.

Nevaru nobeigt arī Inese, tavu vesti, bailes kas tur iznāk un tā dažreiz to tamborēju visu dienu dažreiz nometu un neņemu augšā ilgu laiku.

Labi ka jums nav bail no aukstuma, es jau par to vien domāju adot un tamborējot, bet esiet uzmanīgi, pieradināties iet arī ārā, jo būs jau laikam kādreiz ļoti auksts. Nevar nemaz tā īsti saprast, ka tas tiešām tagad tā ka Jums ar katru dienu tuvojas ziema, mums vasara.

Rītu mums vēlēšanas! Laboreri milzīgi propogandē ka vajadzīga change, bet vairāk izklausās – ka tikai just for a change un tā gandrīz negirbās ticēt, ka mēs vēlētāji tam klausīsim. Jau vairākas nedēļas braukā mašīnas pa ielām arī te Wollongongā un klaigā laudspeakeros par un pret kā laboreri tā liberāļi, laikam būs liela cīņa.

Clives šodien nolika braukšanas eksāmenu, praktisko braukšanu nolicis, bet teorijā vēl jāiet otreiz, labi jau tā, jo viņš mācījās tikai nedaudz stundas pāris reizes nedēļā kādas trīs nedēļas.

Šodien tam notikumam par godu ir kāds steaks pannā un pēc tam būs kafija ar cheese un french bread. Jums tas turkejs gan ir bijis milzīgs, nezin kā varēja dabūt gatavas 12 mārciņas! Noēst – tas jau vieglāk. Mēs ar Dzidru esam cepušas cepamā bļodā tos scallops ko Alma Toronto mums deva: sagriež plānas šķēles kartupeļus (zaļus) saliek pannā kārtām pārkaisot ar kaut kāda siera drupačām, gaļas, vai desu atliekām un sagrieztiem sīpoliem, arī pa sviesta piciņai pa vidu. Uzlej krūzīti piena!! Tad aiztaisa ar vāku vai foil paper un cep apmēram 40-45 minūtes, oh, jā – kad viss salikts pannā – jāuzlej pāri kāda krūzīte piena! Iznāk bez bēdām labs – protams sāli un piparus arī. Pamēģini ziemā, kad siltuma derīga, vajag gatavot krāsnī cepamos ēdienus.

Man 2 meitenes nāk klavieru stundās, tās no lejas dzīvokļa, pagājušā gada meitene 2 stundas atnāca un – tad salauza roku, tagad nevar nākt. Kaut kur locītavā (wrist). Vēl no social service man neatsūtīja čeku, bet no Chesa nopirktās bildes un no klavieru stundām man dzīvošana iet uz priekšu, un tīri labi ja mazliet iekrājas nauda. Varbūt būtu jāaizbrauc uz Melburnu uz rakstn. dienām – bet nezin vai labāk neiešu – uz jūru, kā arvien. Uz Newcastli jābrauc – tur arī jūra.

Nu kāds ir Kanādas dollars – vai var labi dzīvot? Vai alga Inī ir tik liela kā solīja? Un kā Laimonam ar darba algu un patikšanu?
Nu sargājaties no mūšu medniekiem un lai Jums nesalst, lai ķeras zivis un – varbūt drīz brauksiet ar ragaviņām…
Nu rakstiet drīz atkal – kā tur viss iet?
Neaizmirsti atsūtīt Gervin kundzes adresi, lūdzu. Man jāaizraksta, ka federbett ir klāt

Xxx M.

Bijām uz Wollongongas show.
Beckets dabūjis Nobel Price!!
Mums šogad gar jūru smiltīs ir tik daudz melnas darvas vai piķa, vai velns zin kas, ka pēdas paliek melnas un nav nomazgājamas!

——————————

[3. Nov. 1969]

Mīlie Inī un Laimons!

Ir pirmdiena un laiks ir skaists, man nekas nesāp un es esmu – very happy, man gan ir vēl ļoti daudz kas jākārto, kas man nepatīk, bet drīz jau izdarīšu arī to. Vispirms par patīkamo: Uz Melburnuas rakstn. dienām sūtīju vienu dzeju pēc otras, kura gatava (vai apmēram gatava) to prom, jo visi iesūtīšanas termiņi jau bij garām, kad es ierados. Beidzot esmu aizsūtījusi 6 dzejoļus, visi tagad uzrakstīti, 4 no tiem ar tēmu, ko iespaidojis brauciens apkārt zemei… Gan tikai vienā dzejolī ir pieminēta Roma, bet arī trīs citos ir viss no iegūtiem iespaidiem – 2 ir par šejienes ikdienu. Vai dzejoļi labi – nezinu, kaut kas jau būs arī labs viņos, jo daudz melots nav, viss ko runāju ir manis pašas, tikai nezin, cik labi viņi pabeigti nav, ir ar nolaidības kļūdām vārdu izvēlē etc. Dzejoļus lasīšot Melburnas labākā vecākās (manas) paaudzes aktrise-režisore Lucija Kalniņa. Par to man ļoti laba jušanās, jo tā ir vispār cienījamākā un mīlētākā dāma vai visā Austrālijā, skatuves ļaužu vidū. Viņa izskatās labi un lasa ļoti labi. Kad es dabūju zināt, ka viņa lasīs – man bij žēl, ka es nebiju strādājusi vēl nopietnāk ar saviem dzejoļiem, bet varbūt labi tā, jo es droši vien tad būtu – pārcentusies un nekas labāk nebūtu iznācis. Bija prasīts lai raksta arī komiskai Rakstn. dienu avīzei, visādus humoristiskus tematus – bij uzdoti vairāki temati, viens: kā man dzīvē, mīlestībā vai ēdienu gatavošanā izgājis greizi? Par to es arī aizsūtīju (pašās beigās, kad avīze jau pilna, bet pateicās sirsnīgi, varbūt to citā jautrā vietā viņi lasīs.) Mans gabals bij par ēdienu gatavošanu, kas gadījās pag. gadā uzņemot ciemos Freijus no Newcastles: saldā ēdienā taisīju ceptus banānus oranģu-olu mērcē, un no ilgas gaidīšanas (tie jāēd silti) tie saplaka un zaudēja krāsu un briesmīgā kārtā atgādināja kaut ko no Pitera Breigeļa gleznām kur viņš notēlo suņus un kaķus partijās ar ēšanu, dzeršanu un tā.t. Es domāju ka es uzrakstīju tā, ka par to var smieties, arī par to, ka liekot toreiz galdā šo saplakušo, šausmīga izskata ēdienu, — es nevarēju iesmieties. Tas nu viss pagaidām no mana rakstīšanas darba. Bet es domāju – tagad šo to varēšu dabūt gatavu. Tikai jāpiespiežas – paškritika neļauj bez piespiešanās rakstīt. Ja Rakstnieku dienām nebūtu bijis jāsūta, man šie 6 dzejoļi nebūtu uzrakstīti, mazākais ne vairāk kā dažas rindas iesākumam uzmesti. Labi ir arī tas, ka maijā uz Jums braucot es uzrakstīju mazu ‘emotional’ kritiku, apceri, par vīru kora koncertu. Tas laikam ir daudziem un visiem ļoti paticis un visi nu ir noskaņoti ļoti labvēlīgi pret mani, tas ir – neskaita mani par latviskas būšanas nonicinātāju. Tā nu tagad – tikai būtu jāraksta un tad šad tad, ja ne cits – kāds draudzīgs vārds no cilvēkiem. Klauverts bij rakstījis (pirms es ierados te) lai mēs ar Dzidru taisām izstādi Latv. namā. Vēl neesmu tagad viņu satikusi, varbūt to kādreiz uz priekšdienām varētu izdarīt, ne tik daudz ar maniem zīmējumiem, jo man to vairs nekādu nav – bet ar Dzidras, ja viņi tiešām aizbrauks uz ārzemēm, ar Clivu, viņiem vajadzēs naudas, varbūt Dzidra varētu kādas bildes pārdot, paga. gadā viņai gāja pie latv. labi. Pie gleznošanas gan viņa netiek – viss te lielā mess, steigšanā, skriešanā un tagad pa vidu – to relax, viņa noadīja Clivam džemperi. Viņa ir ievingrinājusies adīt un lasīt reizē, un tad protams ir vieglāk un labāk relax’īt. Ir vēl ļoti agrs šorīt un es esmu sataisījusies braukt uz Laimona mammu. Es viņai piezvanīju ceturtdien uz Latv. nam. dzied. mēģinājuma laikā, bet viņa nebij ieradusies, es iemetu kartiņu pastā, ka būšu ciemos pie viņas pirmdien. Laiks ir labs – tā tad braukšu. Nākoš sestdien būs kora 20. gad. jubilejas koncerts, uz to tad nu es arī domāju iet. Ka es esmu bijusi – raund the world – to jau vairs nekā nevar noslēpt un laikam nav arī nozīmes, par to kas bijis – par to var visādi aizbildināties, vai izstāstīt ka tas nemaz īsti tā nav bijis, ja gadījienā paps kādreiz uztrauktos, bet es domāju ka tas nebūs. Viņš dzīvo happily ar savu Anniņu un par citu daudz nedomā, un ko lai viņš arī daudz domātu? Ko Dzidra domā ar savu precēšanos vai neprecēšanos – to es nezinu, viņa taisās Jums rakstīt, bet laikam vēl to nav izdarījusi. Labi būtu ja viņa ar Jums beidzot parunātos, jo viņa laikam pati nezina – ko īsti ar savu uzsākto dzīvi tālāk iesākt: vēl neesot ready baznīcā pazvērēt ka visu mūžu paliks uzticīga… Clives liekās grib darīt un veidot un uzņemties no dzīves visiem pienākumiem cik nu viņš var. Viņi ir briesmīgi nekārtīgi, bet tad abi atkal kārto cik var, kad viss ir sajaukts. Šodien sākās Cliva vārīšanas nedēļa, pagājušā nedēļa bija mana. Labākie ēdieni iznāca: galerts (ieliek katlā pigs cheek un weals breast, apm. 3lb. iznāk no katra) uzlej aukstu ūdeni, tā kā apsedz, pieliek bayleaf, pepper (salt vēlāk) un vāra uz mazas uguns apmēram 1-1 ½ stundas. Tad izņem no katla gaļu, kad mazliet atdzisusi, noņem no kauliem un sagriež gabaliņos, saliek bļodiņās, pārlej ar izkāstu izvārīto zupu un noliek lai atdziest, tad fridžā. Jāpieliek labi sāls, jo kad ēd aukstu, galerta sarecējušai zupai jābūt ‘kreftīgai’. To Tu Inī vari kādreiz gatavot. Tanī dienā kad gatavo, var atliet no zupas un atņemt no gaļas un uztaisīt vakariņas ar zupu (siltu) un gaļu. See? Dzidrai ļoti garšo galerts, un tā kā šīs gaļas te lētas, tad šad un tad es gatavoju, lieku pat uz viņas Schoolsandwichiem. Es dabūju, (laikam jau to rakstīju), samaksātu social sevices naudu par šo laiku ko esmu tagad te, čeks par prom bijušo laiku vēl nav atnācis, bet tiek solīts. Esmu tagad beidzot atpakaļ, savā istabā. Dzidra ielika savu gultu manā istabā, viņiem paliek viens coach un daublbed. Te es tagad varēšu būt more relaxed.

Vēstule pilna, gaidīšu no Jums – Kā iet?
Xxx M.

———————

9.11.69

Dear Mum & Dzid & Clive,

So nice to hear that you’re happy and well & got some poems sent off etc — Glad you’re happy about trip — we are! […]

[…] We rang up Toronto — apparently they managed 2 moose between 6 of them & so were pretty happy, I guess. […]

[…] Today, Sunday, went for a drive to one of the rivers here & Laimons tried his luck with the line again — caught an 8 lb pike — he’s so proud of it you’d think he was the father! — He’s busy cleaning it at the moment.

Yesterday did a bit of hunting of my own & came home with a skin — don’t panic — I’d ordered from catalogue [right], from Eaton’s in Toronto… a fur coat!! And got it yesterday — an opossum skin — sending picture — price works out to a fortnight’s wage… have a new pair of boots, cap & scarf — Let the winter roll! — Laimons has jacket similar to one pictured — his is brown — under waterproof outside jacket there is a separate white wool one, which has the fur trim on cap — […]

[…] Our luggage still hasn’t arrived — no sign at all so far — Laimons has written twice now, so either it shows up soon or we’ll have to get nasty… It’s pretty annoying, but no drastic yet as there’s nothing that is essential in there — just like to have it!

Did Laimons’ mum like the Spanish shawl?? [left]


Our flat is rather beaut — most comfortable & convenient etc — I’ve framed the prints I bought in Paris (Picasso & Gaugin & boy with flute — Manet?) — we’ve draped & hung our Spanish rug and castanets & leather wine bottle & bullfight poster [right] — very Spanish at the moment.

For Xmas we’ll probably go to Toronto. […]

Lots of love

I & L

———————-

19. nov. 1969. 

Mīļie Inī un Laimon! 

Paldies par vēstuli un bildēm ar Jūsu kažokiem – gandrīz jau noticēju ka Jūs tie abi esiet, ļoti līdzīgi! Nosūtu markas cik man patreiz ir – vēlāk iekrāšu atkal. Un nosūtu 50 dolārus ko Jums abiem uz ziemsvētkiem nopirkt dzintarus – kurus Gunta (manas māsas meita) sūtot no Latvijas lai iekrātu sev naudu auto pirkšanai. Viņa to sadomājusi un viņai atvērts kāds konts dolāriem. Tā kā Jums abiem tur lielas tās rotas varbūt neiznāks, bet dažreiz tās lielākās nav nemaz tās skaistākās. Nesen nosūtīju arī Jašam 50 dolārus, lai Alma sev nopērk tādus dzintarus – un tad es viņai būšu atlīdzinājusi par viņas pūlēm ar manām kleitām un vēl Guntai tiks kāds labums. Es domāju ka viņi, Jaša un Alma, būs ar mieru, tas ir viņiem tas patiks, jo viņi bija rakstījuši, ka Gunta ir atsūtījusi trīs krelles pārdošanai un varbūt Tu, Inī, kādas gribēšot pirkt. Mana vēstule viņiem un Tev iznāk varbūt jau šīm atsūtītajām krellēm par vēlu, tās varbūt būs jau iztirgotas, bet Gunta varētu sūtīt vēl un tad Jūs varat apmēram izvēlēties ko? Man tas ļoti mazais dzintariņš ko Austra reiz atsūtīja ir visglītākais un īpatnējākais ko no visiem lielajiem izstrādājumiem es būtu vēlējusies.

Esam veseli un darbojamies cik spēdami, bet vienmēr ir kaut kas kaut kur ķerams un grābjams un nenokārtots un nepadarīts un aizmirsts un stāv uz kakla. Dzidrai ar Clivu jāiet šo sestdienu uz kādu draugu kāzām un Dzidra tagad steidz šo savu adāmo kleitu lai to varētu pabeigt un vilkt virsū, es arī palīdzu adīt, ir diezgan uzmanīgi adāms musturs un tumšās krāsās, tā es pastāvīgi kaut ko salaižu dēlī un tad jājauc ārā un jāsāk viss no gala utt. Dažreiz tad mani bar un citreiz priecājas par sevišķi labi izgudrotām kļūdām. Es vēl neko neesmu dzirdējusi – kā gājis pa Rakstn. dien. Rīkotāji vairs neraksta, lai gan pirms tam nāca visādas vēstules kas un kā? Laikam jau nepatika ka es solīju (apmēram gan tikai) bildi un nokavēju to aizsūtīt. Būs jāiet pie latviešiem atkal un tad dzirdēs kaut ko. Par Laimona izvilkto līdaku mēs visi bijām sajūsmā, mērījām pie galda cik gara un resna tā varēja būt – 8 mrc. ir jau ļoti liela zivs. [3 lines crossed out] Sāku te rakstīt receptes, kā mēs Latvijā līdakas gatavojām, bet nevaru arī vairs neko labu atcerēties un sviestā cepta ir un paliek laikam vislabākā. Ja jau Laimonam tā ir laimējies, tad tas gadīsies arvien biežāk!

Es ļoti maz padaru rakstīšanā, tos dzejoļus izspiedu un tagad atkal viss stāv, bet varbūt reiz saņemšos izdarīt vairāk. Rakstiet!!
Xxx M.

Tās Latvijas markas ir tikai ‘greznuma markas’, ko uzliek tikai tāpat uz vēstules kā ‘message’. Ja Tev Inī tiem bērniem kaut kas tāds der – sūtīšu visu, ko varu atrast.
P.S. Cheku tikko izrakastīja, COCHRANĀ neatradām banku, sūtu uz Toronto, gan jau ziemsvētkos dabūsiet.
Lai Jums labi klājas.
Xxxx M.

Uzmani markas, neizkaisi!!

Piekt. 21. nov.

P.S. Dzidra gandrīz jau nobeidza savu adījumu, man jāiet nopirkt odere, tad šodien šūs visu kopā, labi ka atkal uznāca aukstāks laiks, ja rītu būs tāpat tad kleita derēs…

——————————

30.11.69

Dear Mum & Dzid & Clive,

Absolutely nothing new to report — writing just so you won’t get anxious about no letter…

Snow has been with us for at least a month and is obviously here to stay [right] — for last couple of weeks temperatures have rarely risen to freezing (320) — at night go down to below zero, during the day somewhere between zero and about 250. But so far the cold has been no problem at all. […]


[…] As the snow is starting to pile up (still only about 1 foot) — all the locals are starting to use snowmobiles [left] — small machines, cross between gogomobile car and

with engine & skis — look like a lot of fun.

Have heard that our luggage has finally arrived in Canada this week, so maybe we’ll get it before Xmas. Have ordered and paid for Russian film, but not yet received. you must ask Austra & Ian to arrange some way for you to see their copy. They are staying at Ida’s place and were saying that they intended visiting you. […]

[…] We’ll be going to Toronto for a week at Xmas. […]

[…] I’m not really at all happy teaching here, so if I last the year, I can’t really see me staying for another, unless there are lots of Big Changes. It would of course be sensible to stay in Canada one more year and here in the North you get better paid than anywhere else — just to save up and be able to make a decent start at home, but I don’t know about that yet… at the moment I can’t see us staying another year. […]

[…] Laimons says that his 8 lb fish was 2′ 9″ long — in any case it fed us for a whole week — last week was again turkey week — one bird really keeps us going —

And you, Mum, stop your knitting and fiddling and dithering and get some writing done […]

Lots of love
Inese & L.

————–

9.1.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

Happy New Year to you all […]

[…] School has just gone back after Xmas, but I haven’t gone back with it — after a lot of struggling and thinking about it, I finally decided that it wasn’t worth it and resigned at the end of December. So, at the moment I am being a housewife only. I am looking for some other job here, but nothing has yet come up. […] I have my doubts about the course being workable anyway (and so has everyone I’ve ever talked to who knows about it) — but as well as that all the basic conditions necessary for it (equipment, small classes, kids at same level, etc etc) were non existent here […] Both of us felt that I should resign. We’re planning to stay here till summer, whether I get work or not — […] it probably works out cheaper than somewhere else starting from scratch. Don’t worry about it, I’m quite happy about things […]

[…] Meantime, we spent Xmas to New Year in Toronto at Lācis’ place and with parties there and at other Latvians’ places got so overfed with rich Latvian food that we feel like having a holiday from eating for a while to recover! It was really very nice and we met a few Latvian kids of roughly our vintage — made some friends in fact — […]

[…] One evening we went to see the Tikiņš and met the gorgeous “Tikiņ māte” that mum visited while she was here. She really was a dear! And after a while decided that I reminded her so much of Mum that she forgot to call me Inese and I was “Erniņa” for the rest of the evening, as she showed me the fabulous knitting and crocheting she that she’s done — whole bedspreads of finely crocheted lace!

Anyway, it was a very nice trip and we’re waiting with great curiosity to hear about the return of Atis & Astrida and their impressions of an Australian Xmas! They had intentions of visiting you, but I have my doubts — they’re there for three weeks and plan to include a trip to Melbourne — I guess they won’t find much time for extra trips — Lācis got a letter form Atis’ mother (I think) complaining about the terrible heat & humidity (in the 90s at Guildford) — the contrast must be something! Toronto had a lovely white Xmas, which it doesn’t always manage […]

Lots of love […]
Inese & L.

P.S. Our luggage all finally arrived & was OK — so did our Russian film.

————–

12.1.70. 

Mīļie Inī un Laimon!

Nu jau divi nedēļas katru dienu gaidām jūsu vēstuli – un tā nenāk. Alma rakstīja ka Jūs vienu nedēļu vai vairāk būsiet pie viņiem Toronto un tad jau droši kādu vēstuli mums atrakstīšot. Bet tā nav noticis un nezinām ko domāt ko darīt?

Man ir gājis neticami grūt un nejauki un es nezinu kas īsti tas ir bijis un vai es esmu tam pāri. Kaut kā tamlīdzīgi, kā man bija tanī Maskota ielas faktorijā 4 gadi atpakaļ, un kur es nezināju ko es tur daru un kas ar mani tur notiek. Tā bija tāda mess – ka taisni tagad, kad viss jau varētu būt garām – ir visgrūtāk jo man jāpieņem kāda īstenība kura ir tik tukša un bēdīga un vientulīga un kuras gandrīz nemaz nav. Es esmu dzīvojusi savās fantāzijās (lai varētu rakstīt un justies labi) – bet man šķita ka es nevienu ar to netraucēju, es no tā varēju kaut ko rakstīt etc. Ja Tu, Inī, nebūtu tik rūgti raudājusi, kad šķīrāmies, es nemaz nezinu kas ar mani notiktu – bet varbūt Tev kaut ko labu varu darīt, ja es saņemu visus spēkus un dzīvoju cik labi varu tālāk. Kaut tik es zinātu kā Jums iet? Man šo laiku – (nu ne jau visu kamēr te) dzīve ir likusies pilnīgi nereāla un ja arī reāla tad tik nevērtīga un absurda, ka to nav iespējams pavilkt. Bet tagad kaut kāda īstenības sajūta ir atgriezusies un es cīnīšos lai to noturētu. Ļaunākais ir tas, ka es kaut kā iedomājos, jutos, ticēju, ka man vēl daudz spēka dzīvē ko panākt un daudz kas vēl var notikt. Bet tagad man ir jāsaprot, ka man ir pāri 60 gadiem un viss kas es esmu – i.e. viena omamma. Tā nav slikta lieta varbūt, bet ja tas ir jāpieņem tūlīt pēc domas, ka esi vēl spēcīgs – tad ir grūt. Dzidra man pūlās ieskaidrot, ka viss ir tikai manas iedomas bet tam es nevaru ticēt, jo vidū tam kas bij manas iedomas vienmēr gāja kāda cita realitāte un es dzīvoju it kā starp abām, īsti neticot ne vienai, ne otrai, jeb pareizāk, vienu brīdi vienai, otru otrai. Tagad es atkal domāju tāpat kā toreiz Maskot ielā – ka bez šīm divi realitātēm ir vēl trešā – tas ir kaut kāds varbūt ļoti clever (bet ne tik delicate) paņēmiens – kā atgriezt mani tikai pie vienas realitātes, tas ir – pieņemt vecumu sevī un citos. Man ir jāsaprot, ka man cita ceļa nav. Tomēr pie manas dzīvot kāres no vienas puses un no maniem vientulīgajiem apstākļiem no otras, tas ir neiedomājami grūt. Es mēģinu tagad meklēt augšā visas piezīmes un rakstīt. Galu galā tādēļ, jau mana dzīve ir tāda, ka es domāju, ka mans vienīgais uzdevums ir – rakstīt… Cik man tas izdosies – nezinu. Varbūt man vajadzētu iestāties darbā atkal kādā ģimenē – bet tad es nevarēšu savas piezīmes pabeigt un Klauverts diezgan nopietni minēja – lai sagatavoju stāstus un tad varētu izdot grāmatu. Nejauki ir tas – ka es te apgrūtinu Dzidru, jo viņai arī ir pietiekami ko noskaidrot viņas problēmas: Clivu viņa tagad precēt negrib, jo iekšēji jūtot ka nav viss kā vajaga, bet tā paša tukšuma dēļ, arī viņa grib to turēt un kopā braukt uz ārzemēm. Vēl līdz tam laikam ir pusgads un viņiem patiesi ir jāpadzīvo vieniem – lai zinātu kur viņi stāv.

Tagad es beidzot esmu saņēmusies tiktāl, ka varbūt šo nedēļu braukšu uz Newcastli un varbūt mēģināšu kādu nedēļu vai vairāk palikt kādā pansijā – staigāt, iet jūrā un rakstīt. Varbūt kādu laiku es tur varētu palikt pie Freijiem – bet tur es nevarēšu rakstīt. Un tā tas vienmēr ir – galīgā noslēgtībā es nespēju strādāt bet kaut kādā ciemošanās atmosfērā es to tāpat nevaru izdarīt. Mums ir ļoti karstas dienas patreiz. Esam melni nodeguši kā aborigēni. Astrīda šurp neatbrauca un es viņus satiku tikai Sidnejā – jaungada ballē, kur es ar visu savu dullo galvu aizbraucu. Laimona mamma atsūtīja kartiņu no Pertas – teica ka 5 janv. izbrauks uz Sidneju. Tagad viņa varbūt jau ir mājās, viņu es gribētu redzēt uz kādu dienu, bet ilgāk – lai sāktu rakstīt – es pie viņas nevarētu palikt. Es nezinu vai man šī vēstule būtu Jums jāsūta vai nē? Varbūt Jums manas problēmas ir zināmas labāk, kā man pašai, galu galā es mūsu braucienu arī maitāju tādēļ ka mans prāts nespēj būt netraucēts un skaidrs. Tomēr brauciens bija tik skaists, ka viņa dēļ vien ir vērts cīnīties ar visām nepatikšanām. Gaidu vēstuli – kā Jums iet? M.

[note added]: Esmu pārrakstījusi jau 4 stāstus!!

——————-

 15. janv. 1970.

Mīļie Inī un Laimon!

Atkal viena diena un ziņu no Jums vēl nav! Tas ir tik nesaprotami ka mēs esam vienās bailēs, kas ar Jums notiek? Kas ar aukstumu ar ceļiem un visu ko tur var gadīties?

Nosūtu jums iekrājušās markas. Dzidra šodienas avīzē izlasīja ka viņas skolnieki VISI dabūjuši pass. Vienai meitenei esot sliktākais pass – bet tomēr pass, un tā Dzidra ir apmierināta un tup uz grīdas un glezno. Es ar katru dienu atgriežos pie tās domas – ka jāstrādā cik vien labi var, jāpeldas cik vien bieži var, jāiet cik vien ātri un daudz var – tā vienīgi var kaut kā padzīvot. (Lai gan – es jau tā cenšos vienmēr darīt…) Tagad katru rītu kaut ko pārrakstu. Man nav tagad nu vairāk neviena īsta gatava uzrakstīta stāsta, bet ir pa pusei tādi sagatavoti, ar tiem būs daudz vairāk darba, bet tomēr, ja beidzot negrib būt nevajadzīgi kritisks un grib samierināties ar to ko var atsakoties no tā ko gribētu bet nevar – tad rakstīšana un pārrakstīšana veicas diezgan labi, ātri. Man ir laikam sakrātas piezīmes kur gadiem būtu ko šķirot un kārtot un rakstīt un pārrakstīt. Vai tās kādam derēs lasīt, kas to lai zina, bet Klauverts vienmēr prasa stāstus, žurnāliem Amerikā un tagad prasīja lai sataisu gatavu stāstu rindu visai grāmatai. Nu tā es cīnos. Freimane pirmo reiz kad satiku deva lielākas cerības, ka varēšu viņas klavieru skolnieku grupā ņemt no tiem kādu daļu, tagad pēdējo reiz teica, ka tikai divi iesācēji ir, ko es tūlīt varētu ņemt, tas ir mazliet maz lai brauktu uz Sidneju, to nu tad vēl redzēs, vai varēšu tos ņemt vai nē. No manām meitenēm te, ir atgriezusies tā, kas lauza roku, tā ir ļoti ieinteresēta spēlēt nopietni un diezgan labi arī mācās. Tā man te jāpatur. Otras divas māsas, kas dzīvo apakš stāvā zem mums, tikko atgriezās no holidejām un ja nāks spēlēt, tad varbūt tikai tad, kad sāksies skola. Mazākā no viņām mācās diezgan labi, lielākā mācās gan, bet nav neko muzikāla.

Clive uz ziemsvētkiem man uzdāvināja Dylan Thomas letters un tur man ir daudz ko pārlasīt par dzeju, par rakstīšanu etc. Šo grāmatu lasīju no bibliotēkas pag. gadā, bet tur ir lietas kas jāpārlasa šad un tad. Šodien ir apsolīts ka mēs visi iesim uz Bowling club spēlēt – bet vai tas tā iznāks un vai par to būs prieks (kā Vācijā bija aizbraucot starp zaļajiem labības laukiem un cūku farmām uz klubu…) to vēl nevar zināt. Bija domāts ka pēc svētkiem, tas ir ap šo laiku, te atbrauks Cliva ģimene – tēvs, māte, māsa – bet brauciens ir atlikts, jo viņi laikam negrib samierināties ar to ja Clivs un Dzidra dzīvo neprecējušies.

Man no Latvijas atrakstīja jau otru vēstuli nelaimīgais skolas biedrs kam pag. nomirusi sieva ar kuru tas ļoti laimīgi nodzīvoja visu mūžu no skolas laika. Tam būs jāraksta vēstule. Tā esmu busy.

Bet nu gaidu gaidu no Jums. Visu kā gājis pa svētkiem un [section cut off]

P.S. Man par holidejām (overseas) social sevice samaksāja $136. – O.K.

—————————–

Otrdiena 20.1.70.

Mīļie Inī un Laimon!

Jūsu ilgi gaidītā vēstule beidzot pienāca, nevarēju nemaz saprast kā tik ilgi nerakstījāt! Vispirms par Tavu ‘resignīšanu’, Inī, tur vienīgais nelabums tas, ka Tu droši vien daudz cieti, kamēr atteicies, droši vien ņēmies cik vien varēji ar tiem bērniem! Tagad ja nav Tev darba, tad labi atpūties un izdzīvo visu hausvif’u labās lietas – atpūties, lasi, ej staigāt vai sportot un gatavo labus ēdienus. Bet ja tas viss nedod prieku un labāk būtu tūlīt drīz braukt mājās — brauciet mājās! Mēs sūtīsim naudu, ja nauda nav iekrāta. Te zināms ir tikai tas pats, kas būs vēlāk, bet tur atkal ir nozīme dzīvot tikai tad ja jūtas patiešām priecīgs par tur dzīvošanu.

Vakar vakarā mēs bijām visi satikt Cliva vecākus un viņa māsu, kas ir holidejās no Melburnas un patreiz iebrauca Wollongongā, ir apmetušies hotelī, ($20 istaba pa diennakti! Ir gan tad priekš 3 personām un vannas ist. un maza virtuves iekārta ar stow un frdg. Ļoti komfortabli.) Viņi laikam paliks visu nedēļu – galvenā lieta ko viņi gribētu darīt – ir nokārtot Clive precēšanos, vairāk varbūt – neprecēšanos, jo cik tur runājām – viņi domā ka Clivam kaut kas būtu jānokārto izglītībā, jāpastudē, lai dabūtu kārtīgu algu un nostiprinātu palikšanu pie computoriem. Viss tas ir diezgan nejauki un smagi. Dzidr. un Cliv. kopā dzīvošana viņus, tos parents, ļoti ļoti nomāc un viņi out of mind – ko darīt?

Dzidra nav skaidrība, vai viņa grib Clivu precēt, bet iet un braukt uz ārzemēm ar viņu viņa grib, varbūt tikai tādēļ ka cita labāka nav. Dzidra arī ir bezgala bored ar savu skolas darbu un ja šogad nenāks vēl otrs zīm. skolotājs, viņas darbs būs tikai mocības, bet viņai tas jāvelk, jo kaut kas ir jādara lai dzīvotu – ja viņa aizbrauc ar Clivu uz ārzemēm, viņa cer, ka viņi tur iztiks no Cliva algas un viņa varēs vēl pastudēt glezniecību – tas ir ko Clives gribētu. Kā tas viss būs – kas to lai zina. Cliva bankbookā nav nekas iekrājies (cik zinu $350 vai apmēram tā) jo viņš nopirka mašīnu un pie tās arvien šis tas arī jāpieliek. Dzidrai ir kaut kas ap $1500. Līdz jūlijam abi vēl strādās un cer piepelnīt. Clives domā Anglijā dabūt darbu un pēc 6 mēneši iestāties tur universitātē, lai kādreiz tiktu pie degree un lielākas algas. Vai tas viss var realizēties, kas to lai zina. Viņiem jānodrošina ceļš mājā braukšanai, tad viņi var laisties, ja pēc 6 mēneši viņi vēl to gribēs. Viņu neprecēšanās lieta ir owful, bet vēl owfulāk būtu, ja Dzidra negrib un apprecētos, tomēr viņas bailes, ka viņa nevarēs izšķirties, ja gribēs, tāpat kā es nevarēju, varbūt ir pārspīlētas.

Tagad – stāstiet kā Jums iet? Un kādi ir Jūsu plāni? Ja gribat braukt mājās – tad prasiet naudu ja tās nav, es varu sūtīt 300 dol. + Dzidra. Ja Jūs nebrauciet mājās līdz vasarai un ja Dz. ar Clivu aizbrauc uz Eiropu – tad Jums būtu jāsatiekas Eiropā. Un man būtu jāpatur šis dzīvoklis uz dažiem mēnešiem, kamēr Jūs atbrauksiet, lai ir kur apmesties, kamēr izgudro ko darīs. Zināms – Jums ir arī Windzora un Wyonga, bet kādus pāris mēnešus varētu paturēt arī Wollongongu.

Es cenšos pārrakstīt visādas savas piezīmes un no negatavām lietām mēģinu kaut ko gatavāku dabūt – bet nezinu cik labi tas iznāk un visai ātri tas neiet. Cīnos ar depresiju, bet nekas nevar palīdzēt, tikai darbs. Naudas dēļ vajadzētu vairāk klavieru skolēnu, tagad nāk tikai viena meitene, jo lejas stāva ģimene vēl ir holidejās un nezinu vai viņas nāks spēlēt vai nē. Šo svētdienu būtu jāaizbrauc uz Sidneju – rokdarbniecēm ir sanāksme, tad satiktu arī Laimona mammu un varbūt dzirdētu no Freimanes – vai tur ir kādi klav. skolēni kuru dēļ, man būtu vērts braukt uz Sidneju. Tās visas ir lietas par ko es dažreiz dūšīgi domāju un gatavojos strādāt un tad atkal viss liekas galīgi veltīgi un es nekā nevaru izdarīt. Nekad nav bijis tik briesmīgi vientulīgi. Bija labi aizbraukt te uz to bowling club, bet te bumbas ārkārtīgi smagas (ar 3 caurumiem kur ielikt pirkstus) man neko labi negāja un mēs par trijiem tanī vakarā nospēlējām vairāk kā 6 dollari, tas par daudz dārgs prieks. Klubs ir liels un laikam tikai naudas ieraušanai, un nav laikam arī nekāda liela pazeminājuma ja ir kluba members, ne arī kopīgas sabiedrības, kas mierīgi varētu spēlēt, tikai publika nāk un maksā par zināmu sviedienu skaitu un citi jau stāv rindā un gaida kad varēs nopirkt savu laiku sviešanai, ne tā kā Jums tur Dammē bija – visi kopā pazīstami un mierīgi un ar jokiem var sviest bumbu un vingrināties. Tomēr bowling ir funs – un ja Jums tur iespējams, Jums derētu atkal iet spēlēt, zināms varbūt citi ziemas sporti ir interesantāki. Mums ir atkal lietus periods un uz jūru netiek – bet tas te ir vienīgais spots kur var aiziet, citādi, ja gribi pastaigāt eji pa netīru ielu no viena kroga gar otru vai grūsties starp nebeidzamiem shopītājiem, nu bet tik labi kā Newcastlē, kur visādi parki un beachi bija apkārt, tā jau visur nevar būt, un te kad tiek līdz jūrai, tad ir brīvības diezgan. Nu Jūs tikai uzmanāties ka nesaaukstējaties vai nenosaldējiet snuķus. Mēs ar Dzidru dažreiz mēģinām spēlēt chesu, bet tur nu es piedalos tikai lai Dzidra mazliet varētu dabūt paspēlēt, jo viņa arī manā vietā tad domā… Lūdzu rakstiet.

Visu kā iet, ko dariet, kas padomā?
Xxx M.

—————————-

[21. Jan. 1970]

Mīļie bērniņi – Vai Jūs vispār no mums kādas vēstules saņemiet, vai nē? Šodien atnāca no postofices viens cilvēks ar visādiem papīriem no Kanādas – un izrādās, tā paka ar zeķēm Inesei notamborēto vesti (der vai neder viņa?) atrodas kaut kur Kanādā (Ottawā?) un vēl nav Jums nosūtīta un ir kādas neskaidrības ar Jūsu adresi, jeb uz tās pakas uzrakstīto adresi, tā tad tā varētu būt mana vaina. Un es domāju, ka paka būs saņemta pirms ziemsvētkiem, kā tas bija domāts! Uz svētkiem laikam sūtījām tikai kartiņas un vēstules pa gaisa pastu, tā paka bija ar kuģi. Nu varbūt tagad kaut kas notiks un viņa pienāks – bet Jums jau nāks uz pavasara pusi un tādu jocīgu wooliju vairs nevajadzēs! Mums pēdējās dienās ir uznācis lietains un arī diezgan auksts laiks, labi ka es diezgan daudz skrēju uz jūru kad bij saule lai kaut cik iemantotu no vasaras, bet ir aizgājusi tā visādās upsetīgās depresijās, taisni pretēji tam, nekā es to biju domājusi, kad braucu mājās no Kanādas – domāju iesim opālus meklēt un šur un tur brauksim, bet iekritu pati savu muļķīgo iedomu, illūziju un visādu silly game lamatās. Tagad gan es zinu, cik dārgu laiku es esmu pazaudējusi dzīvodama iedomās, bet tas nu vēl būtu izlīdzināms, ja es tagad varētu racionāli dzīvot. Bet iet ļoti grūti. Tomēr – kaut kas jau no visa ir palicis pāri, ko citādi (bez illūzijām un dzīvošanai ārpus īstenības) nevarētu iegūt: daži dzejoļi uzrakstīti un daudz piezīmju, ar kurām nezin kad tikšu galā. Un vai maz tur kas labs būs? Patreiz pārrakstu kādas Wyongā rakstītas lapas – ir tik daudz ko svītrot un tomēr tik daudz gribētos atstāt kādā shortstorijā, ka es te nu jau kādu nedēļu mokos un netieku vēl galā. Ir arī žēl to lapu, ko nozaga Romā un žēl, ka vēl vairāk piezīmju neuzrakstīju ceļojumā. Bet jāiztiek ar to, kas ir. Atmiņā jau ir daudz kas, tikai stila ziņā vienmēr tas kas uzrakstīts, kamēr tas notiek, vienmēr ir labāks, vitālāks. Tā kā Tu arī, Inī – nopērc īsti lielu, biezu piezīmju burtnīcu un raksti katru dienu pamatīgas piezīmes par visu kas notiek, ko redzi, ko domā. Kad Tu neesi tik aizņemta ar skolu, kā biji, tad tev laiks iznāks. Tas arī ļoti labi atspirdzina domas.

Tikko saņēmu vēstuli no Laimona mammas, viņa ir no Pertas laimīgi atpakaļ, raksta ka Perta ļoti skaista pilsēta un viss tur gājis labi, tikai sirds sāpot ka Jūs neesat tik ilgi neko rakstījuši. Es jau arī ilgi no Jums gaidīju, bet nu pienāca viena vēstule – tagad jau sen gaidu atkal otru – kā iet pa māju dzīvot, kā var iztikt ar ziemu? Es varbūt drīz aizbraukšu pie Laimona mammas, viņa ir piezīmējusi, ka viņas mugura esot čupā. Bet nežēlojas daudz un cer ka 1 febr. būs Sidnejā, rokdarbnieču sanāksmē.

Mēs satikām Cliva radus – jauki, feini cilvēki. Tēvs domā ka kaut vai kā, lai Dz. un Cl. nokārto precēšanās lietu labi ātri. Māte domā – lai nekārto neko un Clivs iet dzīvot citur un iet studēt… Dzidra šodien saņēma vēstuli no Dianas un tā raksta par kādām trim Teck biedrenēm, kas tikko apprecējušās – tā Dzidra arī palika mazliet domīga, gan tikai mazliet – jo viņa domā ka uz visu dzīvi vēl nevar neko noslēgt. Tā mums iet. Cits citu stutēdami kaut kā turamies. Mumfordi arī šodien atrakstīja – rakstīšot kad mēs tur varētu kādu weekendu aizbraukt – un prasa Jūsu adresi, gribot Jums aizrakstīt – variet Jūs pasteigties un viņiem uzrakstīt, bet Mumfordiem jau adresi mēs arī nosūtīsim. Tas nu ir viss.

Dzidra vāra lielā katlā savas visādas vecas bikses un brunčus – pārkrāso, kas tur iznāks, to redzēs vēlāk.
Mumfordu adrese: xxx, Erina 2252, via Gosford.
Tas nu būtu viss – Es skrienu uz pasta kasti 3 reiz dienā, lai atrastu kaut ko no Cochrane!
Xxx M.

————————-

[28. Jan. 1970]

Mīļie Inī un Laimon,

Gaidu Jūsu vēstuli, bet lai vairāk no Jums saņemtu – sūtīšu jums atkal vienu no savas puses, atzīmējot visus mūsu notikumus.

Cliva vecāki un māsa, palika te hotelī visu nedēļu – Dzidra nedabūja vairs gleznot, lai gan šī bija pēdējā nedēļa un viņa patreiz bija iešvunkojusies to darīt… Bet tā tas arvien ir kad jau būtu tiktāl atpūties, ka ir kaut kas uzsākts savā laukā strādāt, tā skolas laiks klāt, vai arī vēl kāds cits vidū, un nekas vairs neiznāk.

Jā, mēs bijām 2 reiz pie Cliva radiem viņu hotelī – viņu istaba ar virtuvi – uz vakariņām un viņi bija vienreiz pie mums, te gadījās vēl ciemos Dzidras un Cliva draugi – jauns saderinājies pārītis un ienāca vēl kādi Wolongongas paziņas – tā mums vakar bija tīri raibs, Dzidra gan visu laiku, kopā ar viņiem esot, bija ļoti exausted no kāda iekšēja strain. Viņi jau vai pustraki no tā, ka Dz. un Cl. dzīvo kopā un nav precējušies! Tagad nu ir viņi paši, Cl. + Dz., sarunājuši, ka precēsies, man vēl šī ziņa nav teikta Jums to paziņot, bet jāraksta ir un tad jau jāizstāsta arī, Dzidrai ilgi varbūt nebūs laika. Pēdējā rītā kad Cl. radi brauca prom Clives viņiem arī pateica par viņu nodomu jūnijā precēties un 1. jūlijā izbraukt uz ārzemēm. Dzidra visu laiku vēl nebija skaidrībā vai viņa gribētu uzņemties dzīvi ar Clivu, bet laikam viņa ir piekususi no citu prasībām un laikam aprēķina arī pati ka varbūt tā ir labākā izeja. Viņa arī teica – ja apdomā un apskata visus citus, ko varētu dabūt vai gribētu dabūt – tad viņa neredzot neviena labāka. Un ja Clives paliek tāds kā viņš ir tagad – tad labi vien ir. Viņš ir labs, pacietīgs diezgan, nedusmojas bez iemesla, nedzer… Varbūt viņš ir citāds domāšanā, mazliet savādāka dzīves uztvere – bet kas nu to tā var izpētīt, tā tad tagad ir miers mazliet no tās trakās gudrošanas – ko darīt? Es arvien domāju – lai viņi nedzīvo kopā kādu laiku un tad redz – grib precēties, vai nē, bet ja viņi izlēmuši – o.k.! Protams, man žēl ka Dzidra jau apprecas – bet tāda ir dzīve!… Cliva ģimene ir pārtikusi, labi nostādīti cilvēki, jauka ir viņa mazākā māsa, viņa ir 18 un tikko beidza ģimnāziju. Strādās laikam pamatskolā kā skolotāja. Tēvs kāds inženieris, māte strādā smalkā kleitu veikalā, kā pārdevēja.

Es vēl neesmu īsti atmodusies no sava apreibuma, bet it kā ar katru dienu jūtos labāk. Man liekas ka liela daļa no mana nervu break – bija arī no tā, ka Dzidra dzīvoja un nedomāja precēties un nezināja – kā izkārtot savu dzīvi. Ja viņa izlemj un nomierinās – tad viss ir labāk.

Mani gluži fiziskās depresijās nomoka bezgalīgais dzīves tukšums, kas liekas ir jāsaņem. Es jau strādāju un cenšos cik varu, bet neko lielu nevaru padarīt – un nekur tālu tas mani neved – man nav piemērotu draugu, sabiedrības, kur man būtu kāda dziļāka intīmāka interese un tuvu cilvēku cilvēcisks siltums – katram ir sava dzīve un es esmu palikusi bez tās – izņemto savus bērnus, kas man vēl paldies Dievam ir, lai arī tie aiziet savā dzīvē… Šodien saņēmu no Sarmas vēstuli, ka kāda latv. studente (19.g.v. laikam Amerikā, varbūt arī Melburnā, to neraksta) esot pārtulkojusi manu grāmatu angliski un cīnoties lai kādu stāstu dabūtu kādā amerikāņu žurnālā. Ko tas man vairs var dot – nezinu, patīkami tomēr, ka kādam mana grāmata patikusi un tas pielicis tik lielas pūles pie tās. Tas gandrīz neticami! Nu tas pagaidām viss, šonedēļ man vārīšanas nedēļa, tādēļ nekur nebraukšu – varbūt jaunnedēļ pie Laimona mammas. Kā Jums iet, kā jums iet?

Dzidra šodien pirmo dienu skolā — esot arī otra zīmēš. skolotāja, tikai nezin vai varēšot izdevīgi sadalīt klases…
Xxxx M.

—————————–

28th Jan 1970

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] we’re both well etc. — I don’t know why all the congratulations about giving up teaching — I still like teaching — in fact the was one of the reasons I felt like giving it up here. Conditions for various reasons were so bad that I felt I’d end up hating teaching…[…]

[…] Meantime, I’m home & haven’t yet had time to get bored — in fact I’ve been dividing up my day and allotting an hour only to each activity at a time, so that I don’t get stuck on one for the whole day (which is my usual style) & spend too long & waste time fiddling & end up disgusted & depressed. I’ve been practising typing (in between reading, sewing & other bits & pieces) —  […]

[…] We’ve had a cold stretch — clear & cold  & went down to 420 below zero (Fahrenheit!) — but it didn’t worry us any — I don’t know why or how, perhaps you get used to it, but I’ve been much colder at home, in England and even in Damme. […]

[…] In February they have a big Winter Carnival here with all kinds of activities, including competition snow sculpture [left] — figures made of snow & watered over to freeze them so they’ll last a long time — some are already starting to appear here & there in town, we’ll have to get slides of them when they really get going. […]

[…] Glad to hear you’re doing some writing Mum — make yourself a timetable too — it works!

And stop worrying about us — we’re OK — I’m just a lazy writer […]

Love
I & L

———-

Trešdien 4. febr. 1970

Mīļie Inī un Laimon, nevaru no Jums sagaidīt vēstuli – jāsāk atkal man uzrakstīt jums vēstule, lai lasot to jūs saktu rakstīt arī mums. Es svētdienas pēcpusdienā aizbraucu uz latviešiem – mazliet vēl tiku pie rokdarbnieču sanāksmes (kafiju un kūkas gabalu noķēru) un vakarā paliku uz literāro vakaru kurā Klauverts lasīja par Latvijas mākslinieku biedrību ‘Zaļā Vārna’, tās dibinātājs bija mans zīmēšanas skolotājs Madonas ģimnāzijā vairākus gadus, tā arī man pāris vārdu vajadzēja piemetināt – apstiprināt Klauverta teikto, (Tāpat no sēdvietas, kājās celties nevajadzēja un tas man arī nepatiktu – ‘uzstāties’). Vakars bija pēc manām domām vāji apmeklēts un neinteresants, nekādas debates pēc tam nenotika – visi ir palikuši veci un nav vairs tādas intereses runāties un spriest, kā tas bija vēl dažus gadus agrāk, bet varbūt citos vakaros iet aktīvāk. Man pieprasa 2 stāstus kādiem Amer. latv. žurnāliem un – varbūt – vēlāk grāmatai. Bet man stāsti ir gan kādi 4 pārrakstīti – bet ka lasa cauri – jāraksta un jāslīpē vēl reiz… Tomēr – labi, ka to vajaga… Dzirdēju no Zariņa kundzes, ka Vanagu literārā žurnālā Kanādā esot iespiests viens mans stāsts – kāds vecs ceļojuma apraksts par Parīzi, ko es gadus 4 atpakaļ tur aizsūtīju un viņi man norakstu atsūtīja atpakaļ, ka neiespiedīšot, jo ceļojumu aprakstu esot par daudz. Tagad iznāk tā, ka viņi ir paturējuši sev kopiju un tagad, kad sadomā – iespieduši to žurnālā. Man nav nekas pretī – tas ir vienīgais žurnāls kas līdz šim maksāja mazu honorāru. Varbūt pāris $ būs. Stāsta stils gan ir izstiepts un novecojis – bet ‘never mind’. Tad vēl ļoti patīkama ziņa, ka mana grāmata tiekot lasīta Latvijā, Ozoliņa kundzei kāda kundze atrakstījusi, neminot manu vārdu, bet pastāstot kādi stāsti ir grāmatā, ko viņa lasījusi no ‘brīnišķīgās šejienes rakstnieces’. Ozoliņa kundze, kas šo vēstuli no Latv. saņēmusi, aizsūtījusi pāris manas dzejas tagad arī tur un uzdeva man tās kundzes adresi Latvijā, ko es nosūtīšu savai māsai uz Latv. lai viņa to kundzi Rīgā uzmeklē un dabū izlasīt manu grāmatu. Viņi nedrīkst atklāti saņemt un lasīt te izdotās grāmatas – bet aizsūtītās kaut kā tomēr (mazākais kāda) ir slepeni iekļuvusi tautā. Tas man protams patīkami.

No liter. vak. aizbraucu līdzi Laimona mammai – nodzīvoju līdz otrdienai un viņa mani paņēma līdz uz dziedāšanu – un nu esmu gandrīz iestājusies korī! Sēdēju blakām rakstn. Lāča meitai glezn.-ilustrētājai, Astrai – un viņa mani nelaidīšot nenākt…

Tā – notiek jocīgas lietas. Varbūt jāsāk kaut kā sevi apdrošināt ar cilvēkiem – jo ja Dzidra apprecēsies un aizbrauks – tad kamēr jūs ieradīsities (un arī vēl tad) būšu briesmīgi vientuļa. Agrāk man tas nebija nekas – Rozevillā es biju bez bēdām laimīga viena pati, bet kaut kādas pārmaiņas ir notikušas no kurām es nevaru tikt vaļā — apzinos savu šausmīgo vientulību (lai gan tā nav vēl tik ‘šausmīga’ kā vienam otram) un jāmēģina ir turēties kādā cilvēku pulkā. Korī dziedāt varbūt – silly, reiz nedēļā jābrauc uz Sidneju, jātērē ceļa nauda – bet var gadīties, ka tur dabūju kādu klav. skolēnu, vēl nezinu, jo neesmu satikusi Freimaņ kundzi. Dzidra ar Clivu šo sestdien domā braukt uz Wyongu – ‘rādīties papam’… Laimona mamma taisās saņemt 2 ist. dzīvokli kaut kur Strathfieldas apkārtnē. Laikam Jums rakstīju, ka Sarma atrakstīja, ka mana grāmata pārtulkota angliski – Tad jau viņu vajadzētu arī izdot angliski, ja kādam tā tik labi patīk, ka var pārtulkot – tad varbūt viņu pirktu arī citi… Un ja vēl tulkotāja ir studente, jauna sieviete ar moderna cilvēka prasībām literatūrā… Visumā ņemot, ir tik daudz labu ziņu, ka man vajadzētu būt ļoti happy… Mīļo, Inī, lūdzu raksti – vienalga ko, tik raksti vēstuli šurp! Jā, un raksti arī sev piezīmes – to jau es teicu – bet ņem to nopietni, tagad man žēl – ka es katru sīkumu nepierakstīju, ne tikai galveno, bet par katru sīko gadījienu un izjūtu...

Jūsu vēstules nav arī šodien!

5.2.70. ceturtdiena – Jūsu vēstule pienāca, tikko izlasīju – jūtu lielu svētību no tās – viss atkal uz kādu laiku izskatās mūsu dzīvē, notikumos un domāšanā par dzīvi – pareizi un normāli, kas pēdējā laikā tik ļoti nepareizi un nepanesami nenormāls ir izskatījies. Labi ka Tev ir daudz ko darīt. Pa vidu mums tomēr atraksti biežāk – vienalga ko, patreiz vairs nemaz nevarēju izciest gaidot… tik ilgi Jūs vēl domājiet tur palikt? Es jau cerēju ka vasaras vidū būsiet klāt. Dariet kā Jums labi! Dzidra jau lauza galvu – ko darīt, ko nedarīt, bet viss iet tagad mazākais praktiskā plāksnē kā nodomāts: precēšanās, tad braukšana uz Angliju. Ir atkal ļoti karsts te, esmu piekususi iet uz jūru – tagad vairs tūlīt neskrienu uz to, tikko saule parādās, tā darīju līdz šim, varbūt labi tas ir, bet tad nekā nevar padarīt un patreiz gribu ko uzrakstīt. Viss ko esmu tikko pārrakstījusi – nekur neder, vēl un vēl jālabo un kaut kā ir jāmācās tik reāli domāt, kā man tas neveicās. Par ceļojumu ir par maz piezīmes – protams es atceros, bet vēl vajag sīkumu – un es atkārtoju – pieraksti Tu sev ik dienas visu kas un kā tur ir. Esmu aizsūtījusi Jums neskaitāmas vēstules… jo ļoti gaidīju no Jums. Atsūtiet kādu foto.

Good luck….

———————

Cochrane, Ont. 4.2.70
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid and Clive,

Well, congratulations! on finally making the “BIG DECISION” — apart from all the sarcasm on my part, I’m very glad!

… [much info about practical side of their wedding & England trip planning for Dzid…]

Well, lots of love to you all — lots of love to Mum — tell her we’ll be home soon — hope she keeps writing her stuff — Make her go and see people like Laimons’ mum, her friends in Newcastle or Sydney etc. I’m sure Austra’s mum would love to see her — she’s always asked her to come & Mum never goes — it must be discouraging after a while — and then Mum talks about not having friends!!

Treat Dad gently but firmly — all you have to do is be happy and he will accept it — that is all he really wants you know — and I suspect that up to now all you’ve done is dither — it shows you know.
[Inese]

—————-

10.2.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] Glad to hear all the good news, particularly about your book in Latvia — you know I tried to send it from Czechoslovakia with some art books, but assume it never got there. […]

Meantime, there’s no chance of us getting home before Xmas — […] Laimons would really like to see a bit of this part of the world, now that we are here and I think it is only fair — he spent plenty of time, happily enough, trooping around galleries etc in Europe — things that probably interested me more than him  — he very much wants to see a bit of Canada and the States. I think he had hoped to stay 2 years here […] so you’ll have to be patient — it’s really not that far away and if you keep busy with your writing — and see some of the people who have always wanted you to visit them, the time will go before you realize it. Why not join the choir? if you can manage somewhere to stay and can bear the travelling — if that is unpleasant, then it’s not worth it — but don’t worry about the money part — that certainly isn’t worth worrying about — friends always mean a little money and bother. Anyway, enough on that — except, don’t go to literary evenings and then complain that they’re not interesting — make them interesting. I’m amazed actually that Klauverts hasn’t given up before now — just think of the number of invitations to write, send, appear etc that you’ve turned down from him!!

Love to you all,
Inese & L.

————

Ceturtd. 18. II. 70.

Mīļie Inī un Laimon, kā Jums iet sniegos un ledos?

Paldies, Inī, par vēstuli. Bēdīgi būtu ja tu uz māju arī vairs nerakstīsi – gaidu ļoti katru vārdu. Raksti varbūt tikai kartiņas, lai nav daudz jāraksta.

Es biju trešo reiz šonedēļ uz kora mēģinājumu. Nedomāju gan, ka es tur lielu ko varu padziedāt – bet visi ir laipni un priecīgi tur – un ja Dzidra arī aizbrauks es nevarēšu noturēties viena pati bez cilvēkiem. Agrāk es varēju dzīvot pa jūrmalām un visur viena pati – tagad kaut kā esmu pilna visādu bēdīgāku domu – jāturas pie citiem. Braukt nepatīk protams, kad jātaisās un jāiet uz vilcienu – bet kad jau sāk braukt tad nekas nekait. Paliku pa nakti pie ilustrāciju zīmētājas Astras Lāces, viņai ir dzīvoklis Ashfieldā, tuvu pie stacijas. Viņa šķīrās no vīra un tur nopirka (vēl izpērk) divistabu dzīvokli ‘flatos’, viņa jau tur ir vairāk gadus, bet dzīvoklītis tik jauns un tīrs kā rotaļlietiņa. Pārgulēju un atpūtos labi. Viņa ir bijusi ekskursijā Fidžī salās un Newzēlandē un nākošgad grib braukt uz Vāciju. Es būšu pie viņas arī nākošotrdienas naktī, pēc dziedāšanas, jo es gribu aiziet pie daktera Ashfieldā un pie zobārsta – man vēl nav tā salocītā zobu plate salabota. Kāda Liepiņa kundze (viņai ir puķu saimniecība kaut kur Pennanthillā) arī solīja ņemt mani vienreiz pēc dziedāšanas pie sevis, tā man būs vieglāk braukt uz mēģinājumiem, jo atpakaļ naktī braucot ir diezgan grūti vilcienā.

Vakar kad aizgāju no Astras, gribēju tūlīt braukt mājās, bet paņēmu avīzi un sāku meklēt hauskeeperes vietas – vienu apskatīju, mani būtu ņēmuši, bet māja Belleview Hillā ir par lielu priekš manis un tur vairāk ir cleanera darbs kā kooking, bet man būtu vieglāk otrādi, kaut ko vārīt un mazāk gludināt un polishēt. Es domāju – varbūt kādus pāris mēnešus man vajadzētu saņemt kādu jobu un mazliet nopelnīt. Tad kad Dzidra brauks prom, man būtu jāpatur dzīvoklis, jāizīrē kādas 2 istabas un ja varētu jātaisa ēst un tad es varētu to dzīvokli noturēt, zināms – tikai ja var dabūt labus cilvēkus kas te grib dzīvot. Dzidrai, un varbūt mazliet arī man – noteikti būs izstāde latv. namā – atklās 28. febr. Tagad vēl jātaisa visi rāmji, būs liela strādāšana šinī nedēļā. Es pati rakstu tikai vēl vecos iesāktos darbus un nekā liela no tiem nav. Tagad beidzot ir trīs vecie (divi kaut cik derīgi, viens ļoti sen un naivi rakstīts, bet kopā trīs…) gatavi un viena maza skice no ceļojuma – tie īsti jau nobeigti, bet tālāk – viss vēl jādara un iet tik lēnām, ka gandrīz neko nevar padarīt –

Lūdzu Inī, atsūti man dažas ziņas par tām pilīm kuras mēs Luāras krastā apskatījām, ja Tev būtu divas kartiņas no tās pils, kur redzējām izrādi tai naktī – to es labprāt gribētu lai Tu atsūti bet ja Tev ir tikai viena – tad nē. Es domāju – varbūt kādreiz iznāktu uzrakstīt un lasīt kādu referātu par visu to Francijas braucienu ar visādām literatūras piemiņas vietām – lasu patreiz par Prustu vienu grāmatu – tur gan par viņa dzīvi nav daudz, vairāk viņa raksti apskatīti (The World of Marcel Proust – by Germaine Bree), tā kā man vēl nav brilles, (bet būs…) lasīšana iet diezgan lēni. Man ļoti žēl – ka neuzrakstīju uz reiz vēl vairāk ziņas par katru vietu. Zināms – kad Tu būsi mājā, tad kopā ar Tavām piezīmēm un zināšanām varēs kaut ko labāk sagatavot. Mums ir diezgan laba bibliotēka – meklēšu par Ronsard un Alfred Missé kaut ko – lai zinātu ko vairāk par to jauko Talcy pili. Gribēju rakstīt kādu skici par Wersaļas mežu un meklēju bibliotēkā kādas grāmatas, bet atradu tikai vienu, Daily Life at Versailles un tur nekas nav par medībām un mežiem tuvāk aprakstīts, tikai kad un kā pilis celtas un ka tās iesākušās no medību pils (mājas). Es tik daudz pa to mežu un viņa ceļiem staigāju, ka man ļoti gribējās zināt vairāk – no kura laika tur izbūvēti ceļi, akas, koki etc. Būs labi, kad tu atkal būsi tuvumā – labi bija kādreiz lasīt Moriaku un citus franču rakstniekus, par kuriem Tu mācījies Uni. un man šo un to pateici un devi lasīt. Tā – lai uzrakstītu kaut ko labāku, lai arī niecīgu ceļojuma skici – būtu jāzina vairāk vēsturiski un literārie fakti. Man ir maza skice uzrakstīta par puķēm un tas ir par to campingu – kur mēs klinšu ierobežotā laukumā gulējām pēc liela Romiešu Akvadukta apskatīšanas – bet kā to upi sauca un kā to Francijas apgabalu – es vairs nezinu. Es domāju tas bija jau Francijā, pēc Itālijas krasta ar mūsu campīšanu marmoru lauztuvju kalnos un tad tanī izžuvušajā upes gultnē, kas vēl bija Itālijā – bet kādā pielsētiņā, nezinu.

Ja Jums ir map – uzraksti lūdzu (kad man raksti) mūsu nobraukto ceļu no vienas pilsētas uz otru visu no Vācijas sākot – tad es paņemšu te map – uzvilkšu precīzu līniju pēc pilsētu vārdiem varēšu atcerēties labāk visas vietas ar viņu vēsturisko nozīmi – tās ko skatījām – tās jau man atmiņā ir, tikai vārdi un viens otrs fakts nav zināms, kas derētu ja gribu ceļojuma piezīmes reiz uzrakstīt. Tas jau būtu derīgi un varbūt – labākais ko es varētu, kamēr man iespaidi ir atmiņā. Dēliņš ir uzrakstījis grāmatu par saviem 2 braucieniem ap zemes lodi – bet mūsu ceļojums būtu daudz krāsaināks un intīmāks kopā ar katras zemes īpatnējiem, ne tik pazīstamiem stūrīšiem. Piezīmē katru sīkumu par Kanādu…

Laimona mamma otrdien dziedāšanā bija nākusi jau no sava jaunā dzīvokļa, vēl bija gan gulējusi pie Herliņa kundzes Windzorā, bet otru nakti jau palikšot savā dzīvoklī, vēl Billijs trešdien vedīšot viņu uz Windzoru – virtuves mantiņas sakrāmēt – jo nebijis laika visu uz reiz aizvest. Daudz ko pārdevusi un daudz ko atdevusi Herliņa kundzei, bija ļoti nostrādājusies, jo pakošanās jau tāda ir. Lai Jums abiem labi klājas!

Un bez lielas gudrošanas pa vārdam atrakstiet!   Xxx M.

Dz. + Cl. kāzas bij domātas Wyongā, sākumā paps piekritis, bet tagad bij atrakstījis ka tas viņam būs par smagu un ka varbūt viņi taisīs pie Mumfordiem.

—————————

Otrdiena 24. II. 70.

Mīļo Inī un Laimon! 

Esmu ceļā uz dziedāšanu atkal. Nav jau nekāds lielais dziedātājs no manis – vakarā pēc garās dienas un braukšanas – bet jānodrošinās pret pārāk lielu vientulību, kad Dz. būs prom un Jūs nebūsiet vēl te. Fiziski jūtos labi, tikai prāts nospiests – tādēļ iešu šodien pie daktera – gribu viņu redzēt un par šo to parunāt, lai apskata visas vietas, kas neliekas tik izturīgas. Neesmu bijusi pie daktera – 5 gadi!

Rītu (nakti palikšu pie Astras) iešu pie zobārsta dēļ plates. Mēs šo nedēļu raujamies ar bilžu rāmēšanu – izstāde jau ir izziņota un 28. II. 6 p.m. ir atklāšana. Svētdien aizgājām visi uz kino, mašīna bij noparkota kādā sānielā un kāds bij uzdrāzies virsū un izsitis ‘labo aci’ (lampu). Damge uz 70 doll. Clivam nav apdrošināta – un viņš to pārdos. Tieši tagad kad gribējām visi braukt piektdien bildes izkārt – un sestdien uz atklāšanu… Tagad Dzidrai viena skolotāja solījusi piektdien aizdot mašīnu, ko aizvest bildes. Sestdien – tad nezin, varbūt ar vilcienu brauksim uz atklāšanu.

Esmu jau Sidnejā – tikko biju pie daktera – love to you – no viņa. Izmeklēja mani – un domā, ka esmu o.k. iedeva tabletes, ar ko lai tieku vaļā no depression – kas ir patreiz mana nelaime. Bet ir jau labāk un es cenšos pārvarēt to ar darbu. Tomēr – šo trešdienu laikam position nemeklēšu. Šie – Clives un Dzidra ir pieraduši pie manis un es tos daudz netraucēju – un tagad katru nedēļu es vienu vakaru un nakti esmu prom, tad viņi pa to laiku justies 2 vien! Jā, tagad es vēl palikšu no tabletēm mierīgāka – tad ņemšos vēl labāk ar rakstīšanu. Tagad rakstu gan – bet tik daudz laboju un neesmu apmierināta, ka nekur netieku un neko nevaru ātri nobeigt. Manas 3 meitenes nāk uz klav. stundām, tikai viena, tā labākā no tām, tagad nāk tikai 1 reiz nedēļā. (Mazāk naudas tiek…) Bet tās vietā būs kas klāt – atnāca vakar tāda latviete Rudzata kundze un tā grib ņemt klav. st. gan tikai 1 reiz par 2 nedēļām, bet tai jau prasīšu vairāk naudas kā tiem bērniem.

Cik Dzidra ir laimīga, to grūti zināt, bet izlēmuši viņi ir un saderināšanās gredzens Dzidrai jau pirkstā – ar papa kādreiz iedoto lielo dimantu viņi pārtaisījuši ļoti skaistu gredzenu! Tavs dimants, Inī, laikam bij mazliet mazāks, varbūt cik atceros, paps teica – labākas kvalitātes dimants. (Dzidr. gredzens novērtēts $800!)

25.2.70.

Pārgulēju pie Astras un biju pie dentista – plate jātaisa jauna un maksā vairāk kā varēju iedomāties – upsetting! Bet – neko nevar darīt. Pie zobārsta arī vēl jāiet vairāk reizes kamēr visu uzmēģina. Dziedāšanā satiku atkal Laimona m. viņai vēl neesot venetian blind – citādi jau esot pamazām iekārtojusies. Man dakteris ir iedevis parastās viņa zaļās mazās tabletītes – no tām man vairāk rādās sapņi – just kāds opiums! Bet labi, ka nav nekas stingrāk jālabo – apskatīja vēnas kājā – varbūt kādu injection varot taisīt.

Tagad jāpārlaiž izstādes atklāšana – tad varēs turpināt mierīgāk. Jāraksta tik daudz – bet visas ‘value of life’ ir tā sagrozījušās – nezin ko gribu ko nē. Lasīju atkal kāda ārsta rakstu ka no pill rodas tik daudz ļauna – arī matu izkrišana, depresija, scleroze u.tt. Jums vajadzētu līdz ziemsvētkiem dabūt baby un kad atbrauktu Inese jau varētu sākt skolā strādāt un es pa dienas vidu – look’ītu after baby – un tad dzīve būtu jau stabilāka. Onkulis atsūtīja bildītes no Toronto!

Xxx M.

—————————–

Otrdien 2. martā 70.

Mīļie Inī un Laimon!

Esmu pie Freijiem Newcastlē. Atbraucu tiem līdz (mašīnā) pēc izstādes (un teātra). Mūsu izstāde ir O.K. Man 9 darbi Dzidrai laikam 29 + skices. Atklāšana bij 6 p.m. nolikta (teātris sākās 7 pm). Eglītis (rakstnieks) kas bija solījies atklāt, bija aizkavēts ar kādu steidzīgu drukāšanas darbu, tad es lūdzu Kārli Freimani un tas vaimanāja gan bet apņēmās, un tūlīt arī to izdarīja – 6.15 p.m. Viņš teica, ka negribētu to darīt kad būs ļoti daudz cilvēku – jo vēl visi nebija sanākuši, bet bija tieši labi – ne par daudz, ne par maz un Freimanis arī netaisīja garu runāšanu, kas bija o.k. Dzidra gan būtu varējusi būt man pie rokas, bet viņa bij otrā galā zālei, un Freimanis jau sāka runāt un viņa palika turpat. Bet viss bij o.k. Man Freimaņa kundze, (tas ir Kārļa Freimaņa mirušā brāļa, pianista, sieva) pasniedza man dažas rozes ar bērza zariņiem un kora priekšniece Liepiņa kundze sveicināja no kora ar lielu šokolādes kasti! Tā – visi bija ļoti mīļi!

Dzidrai Clives līdz, un atnāca arī viņu draugi jauns pāris Klauss ar Patu. Tie bija ļot priecīgi un ļoti noderēja Dzidrai kā gara stāvokļa uzlabotāji latviešu vidū.

Man tūlīt nopirka vienu mazu darbiņu ($15) – vecais Grauds (Jāņa Grauda tēvs) un vēlāk manu lielāko ofortu (Ilūkstes skolas dārzs) $40 nopirka Kārlis Freimanis ar kundzi. Vēlāk, kad Dzidra ar Clivu jau aizgāja uz vilcienu, Freimaņi nopirka vēl Dzidras printu ‘meitene ar puķi’ (uguni!) Gleznotājs Krīvs skatot Dzidras skices teica – laba zīmētāja! Kas ir taisnība! Un Uldis Āboliņš, Sanes tēvs, mani uz īsu brīdi satiekot teica „Labi! Labi!” Tas ir par Dzidru! Tā liekās izstāde būs success!

Vīns bij uz galda glāzēs sherry un sautern. Viņi pēdējā laikā vairs nenēsājot to apkārt, bet ļaudis paši ņem. Dzidras gleznojumu siena izskatījās krāsaina, mana sieniņa smalka un Dzidras skiču siena interesanta, tās priekšā bija galds uz kura arī vēl bij skices – cilvēkiem bija ko skatīties un tas bij labi. Tā kā tanī vakarā bija teātra pirmizrāde, cilvēku bija daudz. Man bija virsū tā kleita puķainā ko Toronto Alma izšuva. Dzidra bij pelēkpuķainā kulotte. Bij O.K. Nekas pārāk efektīvs – bet smart diezgan. Izstāde būs līdz 7. apr. Tas ir par ilgu, bet nekas. Es atbraucu te un laikam palikšu te visu nedēļu. Viņi tā grib un ir ok. Ejam peldēties. Varbūt te dabūšu lētāk ielikt zobus – te strādā kāds techniķis arī bez dentista un man taisnību sakot – dentista nevajag. Kad braukšu mājā – ceru uz vēstuli no Jums! Laimona mamma nebija atnākusi. Austrai ar Ianu arī rakstīju, bet tie nebija. Žēl, ka Bidijai neuzrakstīju. Bija svinīgi un nice! Mums vēl ir silts laiks! Kā iet?

Xxxx M.

—————————

9. – martā 70. 

Mīļie Inī un Laimon!

Dzīvoju jau visu nedēļu Newcastlē pie Freijiem. Ir jau it kā par ilgu, bet viņi grib un otra lieta – te ir kāds zobu techniķis, kas taisa zobus arī bez dentista, ja plate ir tikai sabojāta, kā man, un zobi ir veseli. Viņš vienai kundzei kur Freija kundze strādā, esot uztaisījis labu plati – un es savu arī tagad pasūtīju pie viņa. Tā man iznāk 3 reiz lētāk kā pie dentista jo tas dentists prasīja $84 un vēl 3 vizītes. Es ceru ka man būs ciešami labi te par $28. Rītu uzmēģinās un ta es varēšu braukt mājās.

Būšu nokavējusi 2 dziedāšanas mēģinājumus, bet neko darīt. Dzidrai rakstīju lai atsūta man veco saliekto zobu plati – bet nav atsūtīta, varbūt viņa to nevarēja atrast. Tā nav arī vēstules no Dzidras un nezinu ko viņa šo nedēļu dara? Varbūt glezno. Un drīz jau būs viņai jāsāk taisīties uz kāzām. Es te neko citu labu nevaru izdarīt, tikai lasu un eju peldēties. Šodien pirmā diena, kad neiešu uz jūru. Vakar bijām uz Barington Tops pie Lister Parka – tas ir vidienē, prom gar Maitlandi uz kalniem. Tur es jau reiz ar Freijiem biju. Šoreiz taisījām lielāku kalnos kāpšanu – suns (mūsu) izdzina 2 valabijus, redzējām 2 čūskas, mums (līč) dēles krita uz kājām – bet mežs bija ļoti skaists, ar milzīgiem eikaliptiem, lianēm etc. un upītē bij ledus auksts ūdens un pēc tam saulē uz akmeņiem silta sēdēšana. Esmu nu jau atpūtusies cik tik vajaga un tikko zobi būs klāt taisīšos uz Wollongongu. Varbūt tur no Jums būs vēstule. Nav labs gara stāvoklis, ka tik ilgi nedzirdu ne no Jums ne no Dzidras un ka te nekā nevaru rakstīt, jo ciemojoties tas nekā labi neizdodas. Varbūt Vollongongā atkal varēšu rakstīt. Atraksti Inī, ko Tu atceries par veco Graudu, viņš ir tāds ļoti laipnīgs un grib braukt ciemos etc. Man jau būs ļoti grūti nodzīvot vienai, kamēr Jūs brauksiet mājās un Dz. būs prom, tā es pieņemu visas cilvēku laipnības. Tikai bail ka neizdaru ko dumi…

Xxx M.

P.S. Ja vēl nav uzrakstīta vēstule tagad gan uzrakstiet.

————————-

[14. Mar. 70]

Vakar vakarā atbraucu no Newcastles, nodzīvoju tur 2 nedēļas, gāju peldēties katru dienu (izņemot vienu) un atpūtos no ‘visām dzīves grūtībām’ ļoti labi, bez tam – tas, ka izstādē pirmā dienā pārdevām trīs darbus, un tas, ka izstādi vispār izdevās sasteigt un sarīkot tas viss deva priecīgāku prātu un es tagad diezgan droši domāju stāties pretī visam kas nāks: Dzidras kāzas un aizbraukšana, dzīvošana vienai līdz Jūs atbrauksiet un pašai savas ‘getting old’ trablietām. Te priekšā kad atbraucu bija, Inī, Tavas piezīmes par ceļojumu un Kanādas kalendārs un Francijas pilis! Paldies par visu to! Tā kalendāra sūtīšana Tev dārgi maksāja pa gaisa pastu – bet labi jau ir – tas mani pamudinās dūšīgāk ķerties pie piezīmju uzrakstīšanas. Tagad tur Newcastlē un arī iepriekš izstādi gatavojot par rakstīšanu netiku domājusi. Pārlasot Tavas piezīmes, rodas pavisam labākas izredzes kaut ko uzrakstīt, tikko es ‘got all exited’ itkā es nupat tur visur būtu bijusi un – gribētu atkal tūlīt būt. Piezīmes es, ja es arī ko uzrakstīšu, tagad nekur nepublicēšu, tikai vēlāk, jo es gribētu uzrakstīt kaut cik labi un ja iznāk – pietiekami plaši. Patreiz es vēl nekā nezinu ko varēšu ko nē, to ko es sāku rakstīt, es pārrakstīju vai piecas reizes, jo nevarēju atrast pareizo stilu – ko teikt un kā teikt? Tavas everyday notes būs labs backbone un iespējams ka var rakstīt plašas piezīmes tieši tā – pēc dienu datumiem, agrāk es gudroju vai dalīt: aprakstīt atsevišķi dzīvi campos, brīvdabas camping, un tad atsevišķi vērojumus muzejos un izstādēs – tas ir nogrupēt lielos grupējumos ceļojumā redzēto. Es vēl nezinu, kā būs pareizi, bet katrā ziņā jādara tas būs un darba tur būs ļoti daudz. Ceļojums, un viss tas laiks tagad liekas tiks skaists, ka gandrīz ir tā, it kā ar to būtu beidzies kāds manas dzīves posms kurā vēl dzīvoju brīnišķīgās illūzijās par dzīvi – un tagad esmu atmodusies kādā šaurā kaktiņā kur jāpaliek jo dzīve iet uz beigām. Bet šī sajūta ir jāpārvar ar darbu. Tomēr dažreiz to nevar pārvarēt – un tas bija tik labi braukt apkārt pasaulei, ka no tā vien dažreiz biji kā slims un nezināji – kā īsti to visu uzņemt.

Vai Tu atceries, Inī, tanī Talcy pilī es sapratu, ka tas bija rakstnieks Alfreds (de) Missé, kas no tās dzimtas (Kasandras) radies? Es par to uzrakstīju veselu dzejoli un nosūtīju Lucijai Kalniņai (režisorei) uz Melburnu, jo viņa kaut ko par rakstniekiem gribēja lasīt mūsu grāmatu dāvināšanas dienā 28. janvārī. Tagad es domāju – varbūt es visu saputroju un pārklausījos – jo pamfletā par Loiras pilīm, par Talcy pili ir teikts ka tur dzīvojis gājis Ronsards, bet vēlāk ir piezīmēta tikai kāda Diana, kas iedvesmojusi dzejnieku Agrippa d’Aubigne. Droši vien es esmu sagudrojusi par to Misse nepareizi…

Es neatceros, vai es Jums pēdējā vēstulē uzrakstīju, ka par mūsu izstādi ir rakstījis Gauja (necik gudrs vecāks grafiķis) Austrālijas Latv. kritiku. Man šādi tādi uzlielījumi, itkā es tikai kaut ko parādījusi te, no tiem lieliem ‘sasniegumiem’ kas man bijuši! Par Dzidru – ka viņai vajagot tikt vaļā no ‘skolas iespaida’. Un viņa esot pietiekami talantīga lai to varētu… Varbūt vēl kāds rakstīs. Nezinām arī – vai vēl kāds darbs ir pārdots? Kaut nu būtu – naudas Dzidrai vajadzēsies. Paps viņiem (Dz. un Cl.) bija solījis dot $100 priekš kāzām un lai taisa kāzas Wyongā, vecā mājā, lai Clives palīdz to salabot. Bet tad atrakstīja ka viņš nevar uzņemties to burzu, tas ir redzēt arī mani tur etc. un tad Dz. un Cl. pieņēma Mumfordu piedāvājumu, ko tie jau pirms papa bija teikuši – lai taisa kāzas viņu mājā. Un Mumfordi paši sarunās Cateri – (nezinu kā spellīt…) kas kāzām visu sapērk, sacep un savāra un arī uzklāj galdus. Tas viss jau laikam ir pa pusei norunāts, arī mācītājs no Newcastles sarunāts, kam ir tiesības laulāt ārpus baznīcas – jo viņi grib mājā (varbūt pat ja labs laiks, dārzā), laulāties. Tur viss būs O.K. Mumfordiem ir liela māja, viņi paši to tik ļoti gribēja un virtuve esot liela lai visu sagatavotu – tā kā tas būtu bez bēdām. Ar $100 dolāru vien varbūt nepietiktu, bet labi būtu ja paps tos dotu, viņi laikam ir sarēķinājuši tomēr kādus 40-50 cilvēkus, (visi jau gan nekad neierodas). Nelaba lieta ir tik tā, ka Dzidra nebūt nejūtas laimīga un nezina vai rīkojas pareizi vai nē ja prec Clivu. Tagad viņa domā ka viņa to dara tikai tādēļ ka ir sākusi ar viņu dzīvot kopā un tādēļ ka grib braukt uz ārzemēm un liekas ka ar Clivu kopā to varētu izdarīt. Bet vai Clives ir tas ar ko viņa gribētu visu mūžu dzīvot un vai viņi varētu sadzīvot, to Dzidra nezina un tas viņu dara ļoti upset un nervous etc. Varbūt tas ir tikai bailes to get trapped, varbūt tas nav bijis pareizi ka viņi sākuši dzīvot kopā. Es nezinu neko teikt un Dzidra diezgan mocās – bet maijs tuvojas un jāsāk ir domāt par visu uz kāzām. Man liekas ka Clives ir spējīgs kustēties dzīvē uz priekšu ja viņam ir viegls un labi atmaksāts darbs un ar computoriem viņam tas tāds esot – ja viņam kaut kas apnīk tad ir dumāk. Bet kā var būt Anglijā un arī te vēlāk – to neviens nevar zināt ne pateikt. Dzidra domā ka viņa precas bez mīlestības un nezina kā varēs padzīvot ja nejutīsies vairs free. Tas viss nav neko labi – bet no visas tās mess ir jāgudro un jādara tik labi cik var – un tā viņa pamazām iet pretī tam ka precēsies un brauks prom.

To jau es Jums esmu iepriekšējās vēstulēs rakstījusi un tāpat tas iet tālāk – vienā lielā nezināšanā vai dara pareizi vai nē?… Skola Dzidru nomoka, tas arī viņu nospiež ka dzīvo tik ilgi kopā neprecējusies, paps arī teicis – ka tā kā tā viņi šķirsies un labāk nemaz tad nevajadzētu precēties – tā viņa ir rather frightened. Pa šīm 2 nedēļām kad es biju prom, nekas nav uzlabojies.

Rakstiet mums! Xx M.

———————

18.3.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

The last two days there have been the first tentative signs of approaching spring! Nothing definite yet, but a sort of sweetness in the air, slightly warmer sunshine… Last Saturday I went out with some friends to a nearby farm where they keep two horses and had a go at riding [left]… No, I didn’t fall off, but I just about haven’t been able to sit down ever since! and it’s Wednesday now! My bottom has gone through all the rainbow shades of blue, purple, yellowish-green…

Mum, thank you for the parcel, which finally arrived — what had happened was that the outside wrap had got torn off, completely destroying my address, though luckily yours was still intact. The vest is absolutely beautiful!!! It fits perfectly and the colour makes it wearable with everything I own. And the socks are beaut too… we had forgotten how gorgeously soft Australian wool is. Thanks again, it really is just perfect.

About a week ago we saw the Northern Lights for the first time one evening… they’re really quite exciting… like strange delicate curtains billowing gently across the sky, changing constantly… they were mainly white that night with a bit of bright yellow and red now and again. We now check the sky every night and will probably see more soon as this is apparently the right time of year for them.

In June we’ll be heading for Toronto for the Latvian Song Festival. Laimons’ Mum is coming out for that and we plan to take a short trip into the States with her, to see New York and Washington probably… then, probably on our own, we’ll head West across Canada to British Columbia and the Rockies. It seems really beautiful out that way and we hope to get jobs and stay a while.

Nice to hear about your successful exhibition. I guess Austra has explained why she missed it. By the way they now have a flat in North Sydney. I’m sure they would like you to stay with them some time when you’re in Sydney Mum. Ian is away a lot of the time, making films, so there should be room.

Glad to hear that you went to the doctor, Mum, and that you are seeing a bit of you friends and singing in the choir! Why not? It’s good for the soul to get out a bit more. And I’m sure the people are genuinely gld to see a bit of you, they’ve been trying unsuccessfully for years. And people are just people, good bad and indifferent, and they also need you.

About Grauds senior, I can’t really say much, as I’ve seen very little of him, I just have a few very vague impressions which are probably wrong anyway. He SEEMS to be a rather quiet shy man, I think completely dominated by the women in his family (wife and daughter […]) I can’t really say more than that — I’ve just the impression that both he and John, while he was still at home were bossed about by Mrs. Grauds. […]

[…] Do you know that here the glue on airletters is peppermint flavoured?!! Quite an experience! […]

Love,
Inese & Laimons

———–

Wollongongā 19.3.70. 

Mīļo Inesīt, daudz laimes dzimšanas dienā!

Tā kā Tu teici lai neko nesūta, jo visas mantas jāstaipa līdz vai jāatstāj – tad nosūtu Tev čeku no tās naudas kas man ienāca par izstādē pārdotiem darbiem. Ja Tev ir cerība, ka varēsi sakrāt priekš Wishi-Woshi, tad krāj un es un Dzidra sūtīsim Tev vēl. Dzidra tūlīt jau gribēja sūtīt tagad, bet sāka gudrot – vai tagad Tu gribētu, vai vēlāk, un cik Tev vajadzētu lai tiktu vēl reiz uz Franciju un tad vēl pirms mājā braukšanas satiktu arī Dzidru un Clivu? Mazākais vēl vienu simts dolāru es Tev varēšu nosūtīt, ja Tu brauksi uz Wichi, tad vēl tā būs tikai tā pati nauda, ko es jau pagājušā gadā paņēmu līdz uz ceļojumu un Laimons atdeva man atpakaļ. Un Dzidra varēs sūtīt no savas naudas.

Es nodzīvoju 2 nedēļas Newcastlē un biju ļoti vesela, bet te vakar, (nezinu vai no tā, ka ieskrēju jūrā lielā vilnī, vai no sēdēšanas vilcienā naktī mājā no dziedāšanas braucot), sāpēja viena auss. Vakar bija diezgan nejauki, varbūt bija arī temperatūra, bet šodien ir labāk. Tā dziedāšanas braukšana man neko nepatīk, bet jāturas varbūt pie latviešiem ir, jo tūlīt drīz būšu pavisam viena.

Kā varēšu šo dzīvokli noturēt, tā arī vēl problēma. Bet kaut kā jau viss nokārtosies, man pa šo laiku ar klavieru skolniecēm, tomēr mazliet labāks ‘financiālais stāvoklis’. Gribēju jau meklēt hauskeeperes vietu, bet ar izstādi un ciemošanos viss palika tāpat. Tagad Dzidras kāzas jau liekās pavisam tuvu. Jāpalīdz gatavoties uz tām. Dienas aiziet tik ātri un neko nevar padarīt – Tagad vēl kārtīgi neesmu uzsākusi ne sava ceļojuma piezīmes – Pirmdien atbrauca ciemos (ar vilcienu) vecais Grauds, nodzīvoja visu dienu, otrdien braucu dziedāt, vakar, trešdien slimoju ar ausi – šodien sāks nākt nokavētie klavieru skolnieki…

Kā Jums iet ar veselību, kā ar aukstumu un kā ar visu? Vai tās manas adītās zeķes beidzot ir ieradušās? Un tā jocīgā tamborētā veste? Nosūtu arī markas šai vēstulē, ja arī skolā nestrādā, varbūt kaut kur markas var mainīt, te jau viņas neko neder, jo viņu ir diezgan.
Te vēl dienas ir ļoti skaistas…

Atbrauca Rudzāta kundze – viņa dzīvo tepat kaut kur Wollongongā un viņa grib nākt pie manis klavieru stundās. Šodien tad bija pirmā stunda. Noķēpājos pa ilgu. Neko lielu viņa nespēlē un nāks tikai pa divi nedēļām reiz, bet o.k.

No māsas man nav ilgi vēstules. Tagad nav rakstījis vairs arī tas skolas biedrs, lai gan teica ka tūlīt atkal rakstīs. No Latvijas kā kuro reizi tās vēstules iet. Nu man jāsteidzas uz pastu! Dzidra varbūt Tev Inī, rakstīs pati, ja nē – tad reizē ar šo nosūtu Dzimšanas dienas sveicienus – mēs jau par to runājam un Tevi pieminam, tikai pie rakstīšanas vienmēr nevar tikt klāt…

Lai Tev ir skaista dzimšanas diena, nopērc visādus goodies, kādus Tev gribas un abi labi uzdzīvojiet!

Xxxx M.

P.S. Tā kā Laimonam arī tūlīt ir dzimš. diena – tad vai nu nopērc viņam dāvaniņu no manis arī – vai lai viņš arī brauc uz Wishi…

————————-

Sestdien 4. apr. 1970

Mīļie Inī un Laimon! 

Paldies par pēdējo vēstuli – tā bija laba ar pavasara ziņām! Droši vien tagad katra diena grozīsies uz skaistu laiku, varbūt tur ziemeļos pavasars nāks ar daudz labām lietām – īsti lielu, skaistu pārmaiņu! (gaidu jau no Jums otru vēstuli lai zinātu vai vēst. ar čeku saņemta?) Rakstiet kā Jums ir ar naudu? Dzidra nopietni grib Jums sūtīt, tikai grib dzirdēt kur un cik un kā ir Jums vislabāk? Viņa jau jūtas vēl Jums parādā par manu ceļojumu, un tāpat es vēl varu Jums sūtīt, kā jau es rakstīju. Jums stāv priekšā tagad Laimona mammas ceļa maksājums uz Kanādu – viņa jau liekas ir nogaidījusies, kad dabūs biļeti un ziņas kur lai – brauc un kā un kad? Esot pajautājusi Qantas oficē, tie teikuši ka pēc 1. jūnija būšot ceļš apmēram $150 pazemināts. Tas būtu jāizmanto – viņai laika ir tikt uz dziesmu svētk. ja izbrauc pēc 1. jūn. Ja šim Laim. mammas ceļojumam Jums jau ir iekrāts – ta tomēr rakstiet cik lai sūtam (noteikti) lai Jūs variet gudrot arī par Vichy! Lūdzu rakstiet tūlīt.

Mums izstāde rītu tiek slēgta. Es pārdevu vēl 2 bildes, tās nopirka mana bijusī skolniece Krima kundze, man kopā tad iznāca $90. Dzidrai $25, procentas un apgaismošana maksāja $20, (vēl 3 pusgaloni vīna un $4 par glāžu mazgāšanu) – tā mēs tomēr guvām pie $90, un tas ir tīri labi. Ritas [left] adresi nezinājām, viņa kādreiz gribēja pirkt to Dzidras bildi (meitene ar puķi) ko tagad nopirka Freimanis, bet Dzidrai vēl ir otrs (un labākais) nospiedums Wyongā. Rita kādreiz, ja gribēs to varēs dabūt. Var būt ka šodien vēl kāds ko nopērk – bet neko lielu vairs uz to nevar cerēt – Dzidras jaukajiem moderniem darbiņiem nav pirktspējīgu admaireru. Freija kundze (no Newcastles) vienu ir iekārojusi, bet viņai nav naudas un būtu gandrīz viņai labi lēti jāatlaiž, ja arī pirktu – jo viņa mani tur tik ilgi turēja un ēdināja… Tagad manas domas kā redziet grozās ap praktiskām lietām – jo patreiz visas lietas ir atkarīgas no naudas – vai Jūs varēsiet braukt uz Vichy? Laim. mamma uz Kanādu? Dzidra uz Angliju? Etc. Dažus dolārus es šad tad (ne pārāk regulāri…) dabūju no klavieru skolniecēm, un tā kā Dz. un Cl. man šogad rēķina tikai $7 nedēļā par dzīvokli un uzturu tad es mazliet varu katru fortnightu nolikt bankā (ne vairāk gan kā $10). Mana saliektā zobu plate tagad atvietota ar jaunu, kurai tomēr varēja daļu izlietot no vecās plates, lai gan 2 dentisti apgalvoja ka tas absolūti neiespējami! Newcastlē caur Freija kundzi dabūju kādu zobu techniķi un tas izgatavoja plati – ir gandrīz vai labāka kā vecā bija, tā es izglābos no plain robbery – jo dentists man prasīja 4 vizītes (pirmo gan tad atlaida par velti) un $84 par plati! Tas būtu traki bijis! Arī Freija kundze teica no saviem piedzīvojumiem – ja ko gribi pirkt vai darīt – aprunājies ar cilvēkiem – visi kaut kur kaut ko zina un var dabūt lētāk, nekā tiešā ceļā. Man vēl jādabū brilles – bet tās laikam maksās tikai ap $7 vai $8 un $4 vēl jāsamaksā acu dakterim – tad es esmu ar visiem lieliem maksājumiem galā! Mierīgi vēl jāapdomā kā kaut ko izīrēt no šī dzīvokļa – un tad gaidīšu Jūs te atbraucam un paciemojamies kamēr ‘settlīsiet down’. Līdz tam laikam nebūtu vērts pārkrāmēties nekur, jo tad jau man arī kaut kur būs jānometas uz palikšanu.

Šie, Dz. un Cl. aizbrauca šorīt uz Mumfordiem, visu vēl norunāt par kāzām. Man arī bija jābrauc, bet esmu saaukstējusies un guļu gultā jau vairāk dienas ar muguras sāpēm (sāp arī vēderā), tā kā tas ir kāds iekaisums kaut kur, varbūt no kāju saaukstēšanas vējā – uz dziedāšanu ir diezgan grūt izbraukāt – pag. reiz ievilkās mēģinājums ilgāk un varēju no Sidnejas izbraukt tikai pēc pusnakts un nakts bija auksta. Cik varēšu tik vēl braukšu – un ja nevarēšu, pametīšu. Tagad jāpaliek mierīgi līdz mugursāpes pilnīgi pāriet, laikam kad Jūs vēl bijāt te, man reiz tās jau bija un tad es staigāju apkārt un tad visu vasaru nevarēju peldēties. Šovasar es peldējos ļoti daudz – tikai nupat beigās auss sāka sāpēt, jo iekritu vilnī… Un tagad jātiek vaļā no šīm muguras sāpēm. Kad biju Newc. tad jau ar Freija kungu runājām ka turēsim cauri visu gadu ar peldēšanos – viņš pag. gadā tā darījis… Arī Dzidra ir ar coldu jau visu mēnesi – šņūc un pūš un iet uz skolu bāls un noguris. Clivs tik turās labi – spēlē futbolu lai būtu fit klimata pārmaiņām kad brauks uz Angliju. Dzidrai būs jāņem kāds mēnesis brīvs pirms aizbraukšanas, ja viņas colds nelabosies. Mayholidejas paies ar kāzām… Jau ielūgumus sarakstīja – paši uzrakstīja un Dz. kaut kādus latviskus rakstus uzvilka uz pirmās lapiņas. Dzidra šūs pati kleitu, domā baltu samta, jo tad būs auksts laiks… Labi būtu ja Jūs varētu izkārtoties uz Eiropu aizbraukt – (tas ir arī uz Vichy), tad vēl varētu satikties ar Dzidru un Clivu pirms Jūs atgriezīsities te – un tad diezin kad tiksities…

Es neko neesmu uzrakstījusi vēl īsti kārtīgi no ceļojuma – gribās vairāk rakstīt, bet netieku klāt, gribētu ļoti labi – un trūkst piezīmes, kas taisītas uz reizi, kad lietas notika… Dzidra atrada manas vecās brilles, ko kādreiz Gosfordā man taisīja – ar tām varu lasīt gluži labi. Lasu šo to no Prusta, bet nevaru atrast neko tieši par Illier, tā laikam sauc to pilsētiņu, kuru mēs redzējām, ar Prusta autijas māju (viņa tēva agrākā māja.) Man vajadzētu Jūsu atmiņu arī lai visu pareizi atcerētos un uzrakstītu…

Svētdiena, 5.4.70.

Es vēl guļu gultā, jo colds vēl ir kaulos. Inī, tantei Austrai uz Latviju tu vari uzrakstīt kartiņu, vai īsāku vēstuli, kurā Tev nav nezin kā jāatvainojas par visiem sīkumiem – kāpēc nebraucām uz Latviju. Es to jau rakstīju, tā lai viņa saprot – ka tas politiski nebija iespējams – lai viņai par daudz nesāp sirds, ka viņa vienkārši ir pamesta no mūsu apciemošanas… Viņa tagad man atrakstīja – viņa beidzot ir izlēmusi iet kopā ar to Jāni, par kuru viņa sen jau rakstīja. Viņam ir laikam daļa no viņa agrākās mājas (farmas) pašam un viņš tur dzīvoja līdz šim ar savu māsu – viņi abi jau sen gribēja lai Austra iet tur un Austrai tur arī kā māja, tā tas cilvēks labi patika, bet viņa laikam vēl šaubījās domājot par Jašu… Bet tagad viņa ir sapratusi, ka Jaša nekad vairs īsti neatgriezīsies ne Latvijā, ne pie viņas un viņa ir tagad sagatavojusies jaunai dzīvei un viņa raksta – ka viņa jūtoties laimīga, viņi saprototies labi un cerams tā tas būšot arī uz priekšu. Tas ir ļoti labi, ka tā ir viņai beidzot izkārtojies, tur viņai būs sava saimniecība un labi cilvēki. Man kļuva tik labi ap sirdi un mierīgs prāts, ka māsa pēc visam ciešanām padzīvos saulaināk…

Es lasu (bez Prusta vēl) kādu grāmatu no bibliotēkas – ‘Facets of France and French Literature’ by L.A. Triebel, M.A., D.Lit., (ja Tu vari atšifrēt ko tas nozīmē?) Professor of Modern Languages, University of Tasmania. Tur ir īsā veidā pārskati par Franču rakstniekiem, sākot no ‘song of Roland’ par kuru Tu stāstīji mūsu ceļojumā, tur viņš piemin arī īsā veidā stāstījumu par Cid: … „The Cid (Campedor) was the chivalric hero, the Roland of the Spaniards…” Bet laikam ir vēl kāda šī ‘epika’ pārstrādājums Franču valodā. Gribēju nopirkt šo grāmatu (Tev aizsūtīt) – bet te nevar to dabūt, neesot pat grāmatu listē, teica grām. veikala girle. Nezinu cik tā grāmata vērtīga liela veida kritikai – bet viņā daudz ko paskaidro par rakstniekiem un vietām kur mēs braucām… In the Foreword tai grāmatai ir teikts… „Above all, the book is intended to communicate an eager love of that (French) literature, whilst many Australian and English interactions are noted”. Žēl tikai ka man ir tik vāja atmiņa, ka man ir jātaisa piezīmes par katru rakstnieku, lai es kaut ko varētu paturēt galvā un izlietot ceļojuma piezīmēs. Ja es tās vispār uzrakstīšu, es tās gribētu rakstīt labas…

Pirmdiena 6. apr.

Šie vakar atbrauca no Mumfordiem – viss kāzām apmēram izkārtots. Vai paps dod naudu, kā solījās – vēl nezina, jo līdz papam neaizbraukuši, Mumfordi papu aicināšot uz ‘tea’ vienu reizi, visu izrunāties… Es vēl slimoju, uzrakstīju ceļ. atmiņas no Sidn. līdz Frankfurt… Varbūt nu ies tālāk arī… Jūsu vēst. nav!…

Xxx M.

Pirmd.[otrd.] 7. 3.[4.] 70.

Šodien iešu mazliet ārā – jāiekustina mugura, stīva vēl ir, bet tik traki nav, uz dziedāšanu nebraukšu.
Laiks atkal silts.

Lieldienu svētdienā aizbraucām ‘kaut kur’ piknikā – iznāca aizbraukt līdz Katumbai, uz ‘caves’, bet bijām vēlu neko lielu tur vairs nestaigājām – tumsā cepām desas uz cloth hangeriem, tās krita pelnos, bet garšoja labi… Pārbraucām vēlu, pietrūka dūšas gulēt tur pa nakti mašīnā, kā jau sākām to gudrot, kad tumsa nāca. Bij par aukstu nakts, lai tā darītu un mums nebij līdz sleeping bags…

11 am vēstlules vēl nav…
Lūdzu rakstiet
Xxx M.

P.S. Lielā piektdienā (good Friday) mēs 4.30 am cēlāmies augšā un skatījāmies comet, kas būs atkal redzama tikai pēc 2000 gad.
Congratulations Laimonam uz dzimšanas dienu un uz Kanādas mechaniķa grādu!
Priecājos ka tamborētā veste der!
Xx M.

Mums pa Wollongongas Crown Str. soļos Queene!!!
Jau viss ir noklāts karodziņiem!!

————————-

14.4.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] Spring is still going through long labour pains… last Friday it snowed all day, but in between we are getting a few warmer days and dirty bare patches of ground are starting to appear.

At Easter we went for a couple of days with friends (married teacher couple [above right]) away from civilization in a log cabin out in the bush [Laimons on left]… I wrote to Mrs. Lācis and asked  for a “pīrāgi” recipe, and amid much drama managed to produce a batch of rather dry, but nevertheless recognizable specimens, painted some eggs, cooked some chicken and rissoles — we packed all kinds of gear onto a sleigh (toboggan), got into our winter woollies, and first drove as far as the road went, then put on snowshoes (!) and pulling the toboggan behind us set off across a frozen lake and on about a mile into the bush. We spent two nights at the cabin getting up in shifts to put more wood into the stove to keep the place more or less warm, got water by chopping a hole in the ice covering a small river nearby (a couple of hours of hard work!) went for a long walk on snowshoes [below] to look at the traps set by the trappers who usually use the cabin, two of them in fact came by, checking their traps and left with two beavers. Also, to complete the Easter theme, we discovered the first brave pussy willows (pūpoli), only partly out as yet, but I brought home armfuls and the rest of the buds opened out here inside and will last till we leave…saw lots of rabbit tracks, some fox and one that may have been a mink (!) otherwise, nothing alive except birds and a few playful squirrels outside the hut…

At the moment I’ve got myself drafted by the same friends [above left] to help with the make-up for the school production of “Guys and Dolls” which they are producing […] even found myself helping to paint the set the other day,,,

Well, that’s about it… […]

Inese & Laimons

—————

[16. Apr. 70]

Mīļie Inī un Laimon!

Ļoti gaidu vēstuli – nu tik ilgi nav, un nezinu vai saņēmāt manu vēstuli un čeku, jo uz Jums ar sūtīšanu (kā ar to paku) iznāk kādreiz negadījumi. Tāpat gribas arī zināt, kā jūtaties? Vai esiet veseli? Ar pavasari tomēr tur ļoti jāuzmanās, nav tā kā te – kā saule klāt, tā visas malas siltas; tur varbūt jau puķes ziedēs un vēl uz zemes būs bīstami apsēsties, jo iekšā tā būs sasalusi un mitra aukstuma pilna. Lūdzu uzmanāties no visa.

Es divreiz jau izlaidu dziedāšanu un nezin vai vairāk iešu – ceļš ir par neērtu un tālu – jāzaudē par daudz laika un ziemā auksts… Mana mugura ir kā kuro dienu, dažreiz labāk, dažreiz atkal sāp – netieku īsti vēl vaļā. Dzidras colds ir pa pusei pārgājis, viņa laikam 5. jūnijā domā atstāt skolu. Mēs te ar dārgo dzīvokli neko nevaram izgudrot – landlords jau neļaus neko lielu ar iemītniekiem šeftēties un tie arī ir tik nedroša lieta, (ja arī kādu dabūs) – sākam domāt, ka vairums mantu jānostorē Wyongā – un man jāsameklē Sidnejā vai Nukastlē lētāka dzīves vieta. Par Newcastli sākām domāt tādēļ, ka Freiji atkal atrakstīja labu vēstuli – priecājas par to laiku kad es tur bijusi, gribētu mani atkal redzēt tur – un domā arī – kā es iekārtošos, kad Dzidra aizbrauks, jau atraduši kādu istabu Sidnejā pa pusei brīvu, kur Dace (viņu meita) dzīvo, vai arī domā – lai es eju uz Newcastli. Tā kā tā ir ģimene kas man kaut kā ir vistuvākā no visiem latviešiem un kur es varu izrunāties, atrast jaunākās grāmatas, izbraukt kopā izbraukumos, iet peldēties – es domāju tā ir liela lieta ja manā vientulības laikā man būs tāda ģimene tuvumā – un es labprāt ietu uz Newcastli. Te man pirmkārt – nesamaksājams vienai, otrkārt – nav neviena cilvēka sirsnīgāka – Luču ģimene ir, bet tie man neko neder, tāpat tā Rudzāta kundze, kas nāk tagad klavieres spēlēt – tikai nogurdina. Nezinu kā tas viss vēl izkārtosies – bet te laikam nepalikšu, jo galu galā – uz Wollongongu Jūs nenāksiet dzīvot un tas dzīvoklis te būs par velti turēts, ja arī kā nebūt to izdarītu. Ja es eju citur – būs liela pārcelšanās, bet neko darīt. Kādu laiku domāju ka te man katrā ziņā jāpaliek – bet tad biju aizmirsusi – ka ir Wyonga, kur nolikt lietas. Dzidra ar Clivu sūta ielūgumus un domā par visu kā būs ar kāzām. Dzidras bijušai Teka biedrenei Patai (kas apprecējās te 2 gadi atpakaļ) aizvakar piedzima meita. Kamēr tas notiek un sieva slimnīcā – vīrs te šad un tad nāca mierināties – tagad atkal 2 vakari no vietas bija tāda maza partija ar Cliva un Dzidras draugiem kopā – tikai daži cilvēki – bet jutās labi un runāja un dzīvoja vēlu. Es apņēmos Rudzāta kundzei iespēlēt taprecorderī visādas kāzu dziesmas un maršus – jo viņi taisa balli kur izrādes daļā demonstrēs dažādu laikmeta brūtes tērpus. Likās vienkārši – kas tur, šo to nospēlēs, bet nav tik viegli – jāsamācās absolūti pareizi, un jāsaskaņo pēc minūtēm – cik ilgi etc. tā iznāk daudz ko noņemties. Bet jādara tas ir. Rudzāta kundze pati arī mācās spēlēt – bet iet pagaidām tik smagi – jāvelk kā vezums kalnā, bet varbūt viņa ievingrināsies… Tā mēs ņemamies ar visādiem darbiem. Es lasu Robert Payne The Splendor of France – tur ir šis un tas par tām pilsētām (sauth) kur mēs braucām, vajadzēja iepriekš lasīt, bet iepriekš lasot arī visu nevar ievērot… Kad šo grāmatu beigšu lasīt – bibliotēkā redzēju sarakstā (tikai bija patreiz izņemta) grāmatu par Loiras pilīm. Tā man jāizlasa – tā es gatavojos gan ceļojuma piezīmes rakstīt, bet pie rakstīšanas (izņemot šo to no sākuma) vēl baidos ķerties klāt. Dzidra jau vairāk dienas atpakaļ uzrakstīja Jums vēstuli – bet nav nosūtījusi, nupat iedeva man, lai nosūtu. Nu beidzot būs Jūsu kārta rakstīt!

Kad padomā, ka Dzidrai un Clivam jau pēc 10 nedēļām jābūt uz kuģa, tad bail paliek – kā visu sašūs kāzām, kā visu sapakos ceļam, kā te visu sapakos, sakārtos, pārsūtīs, dabūs dzīvokli kur un kā – bet droši vien izdarīt to var un jāizdara tas būs… tikai jāšiverējas būs visu laiku, tādēļ beigšu runāt un kaut ko darīšu… Un ļoti, ļoti gaidu vēstuli.

Xxxx M.

Kā gājis šo laiku? Ko darīsiet tālāk? Kad Birst.k. brauks? Vai brauksiet uz Eiropu? Un – aizrakstiet, vai zvaniet kādreiz onkulim – viņš reiz bija rakstījis ka neesot ziņu no Jums pēc ziemassvētkiem…
M.

——————————–

23. 4. 70

Mīļie Inī un Laimon.

Labi ka beidzot no Jums pienāca vēstule, bija ļoti ilgi ko gaidīt… Ja uz Eiropu nebrauksiet – Jums tomēr vēl ir iespēja ar Dzidr. un Cliv. satikties Amerikā, viņi izbrauks jūlija sākumā ar Castel Felice – un brauks kaut kur caur kanālu pie West Indies – cik saprotu – starp Dienvid un Ziemeļameriku. Tur Jūs gadījienā variet, savā ceļojumā pa Ameriku, būt pretī – bet ja laika ziņā tas nemaz nesakrīt ar Jūsu braucienu – tad neko darīt. Mums jau nāk virsū kāzu diena (neviens vienīgs vēl nav atteicies no visiem lūgtajiem visiem – nāks un brauks arī no Melburnas visi aicinātie draugi un radi!…) Dzidra griež savu kleitu, domā ka paņēmusi par mazu pattern, mokās ar samtu un liningu, bet gan jau gatava būs kādreiz.

Es esmu visādi izdomājusies par šo dzīvokli – dārgs ir turēt, bet citas izejas laikam nav – kamēr Jūs nāksiet, būtu labi visas šīs mantiņas paturēt vienā vietā, sūtīšana uz Wyongu maksās daudz un jaunā vietā kur es ieietu – arī nebūs lēti atrodama. Domāju reiz par Newcastli – varbūt tur pie kādiem mīļiem latviešiem varētu ko atrast – bet tad jāpamet te iesāktas klavieru stundas un varbūt ka to nevajadzētu darīt, bet vajadzētu mēģināt reklamēties, izlikt kaut kur kādu paziņojumu par klav. stundām, varbūt dabūt dažus skolēnus klāt – un tā noturēties. Tagad man viena skolniece ir atkal laikam saslimusi – neredz nekur staigājam un uz stundu nenāk, bet 2 meitenes nāk regulāri un latviete Rudzāta kundze arī nāk pa divned. reiz. Šī Rudzāta kundze nupat bija te ar lūgumu, lai palīdzu ar mūziku viņu masku balles entertainment daļā. Un es viņai iespēlēju taprecorderī backgraund mūziku tā, ka viņa vai raudāja no laimes un maksās ar 5 dolāriņi… Viņu priekšnesums tai ballē ir – trīs brūtes tērpu demonstrējums: 1) veclaiku brūte, 2) šo laiku un 3) nākotnes (space) brūte – vecam laikam iespēlēju 7 latv. tautas dziesmas (no slavenā Vītola komponētas), šiem laikiem – ‘Here comes the bride’, ‘I love you truly’ un Mendelsona kāzu maršu, modernai brūtei – kādus 5 jazz gabalus. Bija ko uztraukties kamēr visu dabūjām gatavu – bet visa viņu sieviešu kompānija nu pilnīgi sajūsmā! Un laikam izdevās arī visu labi iespēlēt, sevišķi tās tautas dziesmas, bet arī cits o.k. Tā, varbūt man te vienai paliekot būs jāstrādā ar skolniecēm un pašai daudz jāspēlē – lai esmu gatava ja pie latviešiem kaut kur manis vajag un var kādu dolāru nopelnīt. Bailes man šoreiz ir no vientulības – bet jāsaņemas. Newcastlē man Freiji ir labi draugi – tie ir ar tām pašām grāmatu lietu interesēm un zināšanām kā es, citur pie latv. visi tādi sentimentāli mākslas lietās, vai arī pārāk iedomīgi, kā te Luča madāma… Lasu atkal kādas 2 grāmatas par Franciju – Loiras pilis un otra – Provence. Par pilīm diezgan liela grāmata, bet par Provence šī neko lielu nepasaka, tik jūsmo – How marvelous… Man nav dūšas vēl ķerties pie ceļoj. piez. rakstīšanas – viss liekas tik ātri garāmaizskrējis, kā sapņos, domāju – kaut tagad vēl otrreiz visu varētu apskatīt un vairāk saprast un redzēt – bet es jau skatījos cik varēju…

Tu, Inī, esi dūšīgi rāvusies ar Lieldienu gatavošanu, mēs nekādus pīrāgus, ne kūkas necepām – olas gan sīpolmizās ļoti skaistas iznāca nokrāsot.

Man mugura vēl visu laiku nav vesela un es pārtraucu braukšanu uz Sidneju dziedāt – tas iznāk par ilgu naktī braukt un vilcieni ziemā ir auksti – varbūt vēlāk vēl mēģināšu. Par to – vai Tavi sūtītie grāmatu un kartiņu parseļi ir pienākuši vai nav – es nevaru skaidri pateikt, es domāju ka pirms mana pēļa, pienāca 2 pakas Dzidrai un viņa tās veda uz Wyongu, kad te visu krāmēs cauri, pirms viņi brauks prom – tad vēl izmeklēšu pa Dzidras skolas materiāliem, piem. es gribēju to Miro kartiņu atrast, ko nesūtīju vaļēji bet ielikām kopā ar citām pakā un es nekur to nevaru atrast – te ir gan daļa mākslas kartiņu – bet tas ir tās ko Tu sūtīji pirmā gadā. Nosūtu vēl dažas markas un Freija kundze arī priekš Tevis krāj, bet drīz vien jau Jūs būs atkal grūt sameklēt rokā – kad sāksiet ceļot apkārt. Tikai paņem piezīmju grāmatiņu līdz un raksti visu ko piedzīvo. Tas Jūsu dzīvojiens sniegos un ledos izklausās fabulous…

Lai Jums labi klājas – un ziņojiet kur esiet un būsiet…
Laimona mammu neesmu satikusi, jo dziedāt neeju – vai vajadzētu ar viņu Jums kaut ko aizsūtīt? Vai ar Dzidru – ja satiksities?

Xxx M.

———————–

[26 Apr. 1970]

Tikko Jums jau, mīļie bērniņi (sorry mašīnas vaina) vienu vēstuli nosūtīju, bet tā kā jūs drīz pakosīties ceļā un būs grūta sazināšanās, tad uzrakstīšu vēl. Mazliet jāparunā par visām tām lietām, par kurām gan neko lielu izrunāt nevar… Tu, Inī, rakstīji, lai Dzidra neprasa papam naudu – viņa jau ar neko nav prasījusi – bet tad kad viņi izlēma precēties un aizbrauca par to lietu runāt ar papu, tad bija nolēmuši, ka rīkos kāzas Wyongā un paps dos $100. Tad drīz pēc tam, paps atrakstīja, ka viņš nesaprot kādēļ Dzidra grib precēties – jo tā kā tā viņi pēc pāris gadiem izšķirsies, un ka kāzas rīkot viņam ir par grūtu (un tas ir taisnība), viņi bij gribējuši salabot veco māju, kur kāzas rīkot, un Clivs ietu palīgā to darīt. Paps bija rakstījis, ka Clivs kaut ko tur viņam pa svētdienām aizbrauks ‘pieturēt’, bet viss darba smagums būs jāveic viņam (tas arī taisnība). Tā paps no rīkošanas atteicās un viņi pieņēma Mumfordu piedāvājumu – rīkot tur.

Tagad, ko Dz. laikam ir jautājusi papam – vai viņš vēl tos solītos $100 dos? Papam Dz. bija aizrakstījusi kādu mīļu vēstuli (ne naudu prasot, bet tāpat par visu – jo viņš jau bija rakstījis savā vēstulē tā, it kā visi dara tikai muļķības un visi viņam ir jāuztur un neviens nekā pats negrib darīt – kas zināms bija papa parastās runas) un pēc šīs Dz. labās vēstules (un pēc Lieldienu sv. kas esot augšāmcelšanās svētki) – paps bija atrakastījis Dzidrai labu, īsu vēstuli – lai viņa rīkojas ar savu dzīvi, kā pati to saprot, jo neviens nekādus padomus nevar iedot (un tā tas ir) bija rakstījis arī – ka gribētu visu ļaunumu nolikt un visu dzīvot tālāk skaidri un labi… Tā tas nu tagad ir viss uz saprašanās pamatiem, tikai vēl viņi noskaidros par to solīto naudu, neprasot neko citu. Vai Dzidrai vajadzētu Cl. precēt – to viņa pati arī nezina un tāpēc tik ilgi un grūti nācās par to domāt – bet Cliva vecāki taisīja tādu traci (tēvs gandrīz ar nervu breakdown un mammas vaimanas vēstulēs un braukšana šurp un uztraukums – ko teikt jaunajai māsiņai – lai gan tā gluži labi zina, ka Clivs jau vienu meiteni ar bērnu pametis…) tas viss un skolas darbs klāt, Dzidru ir ļoti nogurdinājis. Vienīgais ko viņa spēja izdomāt – bija, precēties un braukt uz ārzemēm.

Varbūt ka viņiem ies labi. Un tā labi iešana būs diezgan daudz atkarīga no tā – vai Clivs dabūs tur drīz darbu – jo neviens no viņiem nesaprot praktiski tā dzīvi izdzīvot, kā Jūs abi protiet. Tādēļ, apdomājiet, ja Dzidra tagad Jums aizsūtītu kādu naudu, kas Jums nebūtu vajadzīga un ko Jūs uzskatītu kā Dzidras naudu – tad varbūt Jūs to labāk mācētu paglabāt un dot atpakaļ, ja iznāktu tā – ka viņi nonāk ‘dimbā’. Varbūt viss ies O.K. un tas nebūs vajadzīgs. Tad par Cliva mašīnu: viņš to nopirka no seconhand sales, par $250 (viņš teica), tas ir Holdens cream krāsā, ar fawn sānos, tā kā Clives no motoriem neko lielu nezin, tad galvenā izšķiršanās kuru mašīnu pirkt, bijusi krāsa… Nu varbūt ne gluži tik vien…

Tagad Clives teica, ka sludināt un meklēt privātpircējus nav laika un ka dos mašīnu atpakaļ kādā sec.h. sales un varbūt dabūs $30-40. Vai tādā gadījienā, man nevajadzētu izlikt šos $40 dolārus un paturēt mašīnu priekš Laimona? Es tikai nezinu kur viņu varētu nolikt? Bet to jau izgudrotu. Solīt Clivam tagad $200-250 un pirkt to Jums, nebūtu nozīmes, jo Jūs neziniet kāda tā mašīna ir un bez tam – Clivam jāmācās kārtot savas business lietas – ja viņš pārdod mašīnu par $30 tad viņš nevar par to dabūt $200 arī no radiem… Mēs ar to mašīnu Lieldienās nobraucām vairāk kā 200 mailes, gāja o.k. Tāpat viņi braukā visu laiku, viņi ielika gluži jaunas safety belts un tagad ielika to sasisto lampu priekšā, tas ir visu to gabalu, un tas ir gaišpelēkā krāsā un tā lampa vēl pati esot jāpārmaina, jo viena tagad ir apaļa, viena ovāla…

Ja Laimons kaut ko no visa šī stāstījuma var saprast un ja mašīnu pārdotu par to zemo cenu – vai man to vajadzētu pirkt priekš Jums? Esam gandrīz galīgi izlēmuši – ka es palikšu ar visām mantām šai dzīvoklī līdz ziemsvētkiem – līdz Jūs nāksiet – vai gadījienā, ja Jūs vēl nenākat un man rastos kāda cita lētāka vieta kur iet – tad es pekelētos prom. Bet līdz tam – meklēšu vēl kādu klavieru skolēnu, spēlēšu arī latviešiem, ja vien vēl kāda izdevība nāktu nopelnīt kādu dolāru… Mana mugursāpe uzlabojās, bet vakar biju zivis pirkt (tas tālu pie jūras) un tikko varēju atnākt mājās, jo slimošana paņēmusi spēkus. Jāsaņemas atkal pamazām, mums vēl ir saulainas dienas, tikai vēji sākas un aukstākas naktis. Dziedāšanu laikam pametīšu – pa ziemu tas ir neiespējami ar šo attālumu un šo vilcienu sarakstu.

Dz. un Cl. atstās man mazliet naudu visādam gadījienam, kā man ies ar šo dzīvokļa maksāšanu, un tā kā es pati arī esmu šo laiku (kamēr man mazāk iznāca maksāt pa dzīvokli) mazliet krājusi – tad patreiz mana palikšana te liekas nodrošināta, izņemot to, ka žēl ir maksāt tik lielu naudu par dzīvokli un to – ka te Wollongongā būšu ļoti vientuļa. Newc. man Freiji labi draugi, ar kopīgām interesēm, nu bet – te man jāmācās kaut ko izdarīt ar savām klavieru stundām! Lasu par Franciju cik vien varu atrast bibliotēkā – atradu vienā grāmatā par Talcy pili tieši to, ko mums tur tas gids teica – tur viesojies Ronsards (dzejojis Kasandrai) bet tā apprecējusi de Mussé un no tās ģim. vēlāk radies Alfr. Mussé.

Lūdzu – atrakstiet vel pirms sāksiet pazust Kanādas plašumos… Ar Austru ceru tikties kāzās – solījās nākt. Visi un visi solās nākt, šiem jau bail metas, vai iznāks telpas…

Xxx M.

Ričards nav redzēts – pavāru grāmata pie viņa – tā Inī Tev jādabū būs atpakaļ, tā laba un vairs nevar nopirkt.

————————–

Piekt. 1. 5. 70.

Dear Inī un Laimon, lai Jums nebūtu jādomā par to car, vai es nedaru ko nevajag – es pajautājos Dzidrai ko viņa par to mašīnu domā – viņa teica „pretty sick, old car (11 years), ne vairāk vērts kā $100”… Tā jāatstāj lai Clives mēģina cik var par viņu dabūt, varbūt viņš tomēr sadabū vairāk – un tikai ja viņš nevar dabūt vairāk kā $30, — varbūt ja tas tā iznāks, tad es to tomēr paturēšu… Vakar mums bij brīva trešdiena – kapt. Cooks day – Sidnejā laikam visa pilsēta bija pie beachiem un skatījās illuminations, pa radio teica ka tās maksāšot $35,000 tad jau tur būs ko redzēt – arī Queene vēl turpat… Mums te, Wollongongā nebija nekas (varbūt arī bij un we couldnt care less) aizbraucām kaut kur uz Picton (country town) un skicējām vecas mājas. Šie gribēja īsti relaxīt – Dzidra kleitu ir gandrīz pabeigusi šūt, bet tikai – gandrīz, jo vēl ir jānostrādā mala, piedurkņu gali un kāda nebūt greznuma (veaven) lenta jāšuj ap kaklu un ap vidu. Man šodien jāuzraksta Austrai un Ianam – viņi atrakstīja ka nāks uz kāzām un atrakstīja vēl vienu vēstuli pēc tam, lai apciemoju viņus Sidnejā – kaut kur pie Milsons Pointa, varot palikt arī pa nakti. Kādreiz noteikti es tur paciemošos – (pēc Ensemble teātra). Bet nezin vai pirms kāzām iznāks laiks. Man tikai tagad viņiem jānosūta map, ko Dzidra uzzīmēja – kā viņiem atrast Mumfordus. No Freijiem arī šodien saņēmu vēstuli – ka viņi nāks uz kāzām. Dz. un Cl. jau ir nobijušies – vai visi varēs saiet Mumfordu mājā jo iznāk laikam pāri par 40 cilvēku! Bet gan jau būs o.k. Kā Tev Inī, gāja ar to performers rīkošanu? Un kāds ir pavasars? Varbūt Jums vairs nav daudz laika apkārt skatīties – jau jāsāk domāt par ceļošanu… Es tamborēju (crochet) Dzidrai pončo! Ir apmēram beetroot krāsā ar melniem latviskiem, (vai supposed to be latviski) rakstiem. Ietamborēt rakstus ir complicated, bet varētu būt to vēl vairāk – tagad tikai dažas rindas šādu tādu līkumiņu – bet būs varbūt skaists…

Ruta – (Dzidras musicien friend) atnāca svētdien – ar visu savu tamborēt sākto pončo – nu tad bij ko redzēt – tāds kā tāda milzīga kleita, gaiši zils ar krāsainām strīpam augšā, ap pleciem un gar apakšmalu, bet visumā izskatījās shocking… Es domāju ka mums būs daudz labāks. Dzidra arī grib lielu – bet ne tik lielu un ne tik ‘derīgu’. Paps tikko atrakstīja Dzidrai, ka viņš dos viņiem vienu black and white bullocku, kas viņiem ir (nezin cik vecs) un lai viņi to pārdot vai dara ko grib! Sākumā viņi bij nelaimīgi – jo cerēja uz solītiem $100, priekš kāzām (nebūtu salūguši tik daudz viesu, ja zinātu ka paps nedos naudu) bet vēlāk apdomājās un kļuva priecīgi – viņi abi Dz. un Cl., ir dzimuši Taurus – vērša – bullocka zīmē un – varbūt šis melnraibais būšot viņu laimes nesējs! Ko viņi ar to darīs – to vēl jāprasa cilvēkiem (varbūt Mumfordiem) kas par lopiem ko zina, tāpat paps pats var dot kādu padomu – kur un kam to pārdot, jo uz klavierēm jau viņu tomēr turēt nevarēs.

Tā tas nu mums ar visādiem notikumiem iet uz kāzu pusi. Es nezinu ko dāvināt? Viss laikam būs tikai tas – cik notamborēju kādu pončo, vai kaut kur pamaisos ar kādu palīdzību.

Mums sākas jau aukstākas naktis, vējš (kā jau austrāliešu mājā pienākas) pūš pa visām malām un saaukstēšanās, ja tās notiek, vienmēr gadās no sēdēšanas pie loga, vai galda, bet ne no skraidīšanas ārā. Es jau velku kājā vienas zeķes, kuras adīju jums, bet iznāca Laimonam par mazām un Tev, Inī par lielām, par savu ‘federbett’ arī domāju ar labvēlību, bet pagaidām vēl nesedzu virsū, lai nepierodu par daudz silti gulēt.

Ruta, kad bija te, ieraudzīja manus dažus sedziņu izšuvumus un norunāja, ka viņa arī grib vienu, vienkārši, ne pārāk smalki izšūtu, palielāku sedziņu – pāris dolāru nopelnīšu, ja viņa atnesīs drēbi kādu viņa grib. Izšūšana gan ir ilgs un nejauks darbs, bet mazliet jau šūt man patīk. Būs jāmēģina salabot adāmā mašīna – varbūt vajadzētu kādus pončo mēģināt noadīt – šogad laikam te sāksies poncho mode, jau daži parādās, līdz šim tādus neviens nepazina. Tā es te kaut kā to laiku vadīšu satinies zeķēs un federbettēs, pret vējiem un kaut ko adot un šujot un knibinoties. Nelaime tikai tā, ka es neprotu tā visu pamazām darīt, ka es vienu sāku – tad visu laiku tikai to, kamēr līks paliek un citi darbi stāv uz vietas…
Bet būs – o.k.!
Xxxx M.

——————

5th May 70.
[letter & Mother’s Day card]

Dear Mum, Dzid, Clive,

First of all Happy Mother’s Day to you Mum!

I’m afraid there’s no chance of us getting down to the Panama to see you guys — by the look of the map it’s some 4,000 miles from here and probably more by car — so the best we can do is wish you Bon Voyage!

Mum, Laimons saka ka Tev nevaig pirkt to mašīnu — Sunnijam var prasīt — nedomāju ka viņš pats to gribēs, bet varbūt kādu pazīst kam būtu interese.

 I think we shall have to confess that we can’t afford a nice present at the moment — so our sincere best wishes are all that we can offer — however, things may improve at some later date…

 About your flat — I don’t think it is worth trying to hold on to it for us, particularly as we don’t know at all at present what we are likely to be doing. If it involves trying to look for boarders and trying to get extra work just to keep a place where you will be lonely anyway, it’s definitely not a good idea. […] I’m in the process of putting out feelers about getting a job in the West […] I’m assuming that I will […] it would mean that it would be sensible to work a little longer before rushing home. Particularly as the money is money is so much better than anything I could possibly earn at home. Also, Austra didn’t get a teaching job, even though she arrived home in plenty of time, applied in time, is obviously highly qualified etc, etc. And she knows others that the same has happened to — I just don’t know what is going on there. I had planned to work at home for a year before retiring to the “babies” that you all are so impatient for […]

So while you still have the car, I think that you should think seriously about a possible move for Mum […] I don’t like the idea of Mum taking a job, particularly not the live-in type, because of piano etc. […]

[…] Spring is supposedly here, but […] One nice Sunday we went out fishing (didn’t catch anything) but were fascinated watching huge slabs of ice moving down river, piling into each other and grinding and groaning — ice on the lake in town has not broken yet. On the river bank saw my first “real animal” (apart from squirrels) — a ground hog — it sat up and peered at me near its burrow — In the neighbour’s back yard have seen a couple of red-breasted robins — supposed to be a real sign of spring.

Lots of love from us Both,
xxxx Inese & Laimons

——–

[9.5.70]

Sveiki, Inī un Laimon!

Tev, Inī, daudz laimes vārda dienā no mums visiem! Domājam, ka Tev ir jau daudz puķu un daudz pavasara skaistumu! Tikai nesaaukstējaties – nesēdiet uz zemes ilgi, jo zeme vēl tur pilna ziemas aukstuma arī kad puķes jau zied. Mums arī ir pirmās aukstās dienas un naktis un arī lietus šad tad, protams – vējš, kas tiek iekšā istabā lai kurā stūrī arī nenobēgtu!

Nav nekā jauna – tikai lielais notikums ar kāzu izdarībām, nāk tuvu. Dzidra vakar pirmo dienu no skolas māja, maija holidejās, cīnās, kā arvien, ar coldu. Šodien gribēja braukt uz Sidneju iepirkties, bet neaizbrauca. Dzidra nevarēja saņemties un aukstā, lietainā dienā taisīt šopīšanu, vēl būs laikam jābrauc pirmdien. Dzidra, lai atpūstos no skolas, sāka vakar tūlīt adīt vienu melnu džemperi sev – savāds, liels, bužīgs un ļoti nice ‘one perl on knit’ raksts, tāds man Tev Inī būtu jānoada, ja varēšu. Nekā cita patreiz nevaru ne domāt, ne darīt – tikai kaut ko adīt, tamborēt, vai šūt – mazliet palīdzēju vīles un lejas malu Dzidras kleitai apšūt, tikko noadīju vienas bedsocks, ko viņai ņemt uz Angliju līdz. Gribētos, man, un jo sevišķi Dzidrai, vēl pirms kāzām parunāties ar Jums – bet tā kā tas nav iespējams, tad jādodas vien Dzidrai vienai, bez kādiem padomiem lielajā afērā. Pončo vēl nav gatavs – ir uztamborēts un sašūts, bet japietamborē mazliet lejas malā vēl klāt un jāpiesien bārkstis — Tā kā tas notamborētais gabals ir četrstūris (sašūts no 4 trīsstūriem, kas tā bija jāada raksta dēļ) tad apakšmala liekas stāv par daudz tālu nost no body un vispār neizskatās, ka dos kādu siltumu citur, kā tikai ap pleciem un krūtīm, varbūt kad pieliks bārkstis lejas malā stāvēs gludāk klāt, būs smagāka. Ruta atnāca ar savu pončo – tas tik liels ka viņas garais boyfriends teica – „arī man par lielu!” Bet arī Rutas pončo, tagad ar strīpām un bārkstīm gar lejas malu, stāv un izskatās daudz labāk, žēl ka es nemaz tā īsti neizmērīju un neapskatīju tavu pončo. Bet būs jau labs, tomēr tamborēšanai būtu noderējis paraugs. Inī, tava viena, no Vācijas sūtīta paka ir te – atradu starp kastēm – mums te ir pasakaini daudz mantu: Dzidras gleznojumu lietas, skolas lietas, manas pekeles, Cliva mantas, grāmatas etc. kas atsūtītas no Melburnas – tā kā mums sienas skapju nav un nav pietiekami arī citu skapi – tad visas mantas ir visādās kastēs visādos kaktos, vislielākā mess! Tavā pakā ir grāmatas (vācu, no skolas lasamām grāmatām) un paka vēstuļu, trīs mākslas grāmatas – Vangogs, Matiss, Durers. Šinī pakā nav nekādu ceļojumu buckletu, jāmeklē vēl… Cik varu atcerēties 2 pakas grāmatu pienāca no Vācijas pirms mana federbetta. Bet no Kanādas – domāju ka nav neviena paka nākusi. Tāpat nevaru atrast no Francijas. Jums vajadzēs vēl Dzidrai un Clivam rakstīt – lai neņem par daudz lietu uz Angliju – Clivs grib ņemt savas grāmatas un daudz mantiņu, ko arī nelietos, bet Dzidra domā, ka to labāk vajadzētu atstāt tepat. Es arī tā domāju, jo redzēju cik grūt ir mantas tur pārvadāt. Viņi arī nezina īsti – ko no drēbēm pirkt te, ko atstāt pirkt Anglijā, ja vajadzēsies. Pēc kāzām Dzidra vēl strādās skolā 3 nedēļas un tad tik sāksies īstā krāmēšanās prom. Jums abiem viss bija izdomāts un apsvērts un laikam gan ietaupīts arī daudz vairāk – šie te visu ņem vieglprātīgāk – un vairāk paļaujoties uz – labu laimi! Bet varbūt būs o.k.

Man jau bija īrnieks tikpat kā rokā! Viens Dzidras agrākais paziņa, Karls, izšķīries uz kādu laiku ar savu girlfriend un grib atkal īsti nodoties mūzikas mācīšanās lietai – un tas gribēja nākt un te dzīvot, jo klavieres te ir. Bet tagad nevar zināt – viņš pārdevis māju (kādu savu vecāku īpašumu Maruyā) – lai varētu braukt līdz savai girlfriendei, kas ir nurse un grib padzīvot Anglijā. Tā nevar zināt – vai viņam vēl atliks laiks te apmesties un man tos mēnešus līdz ziemsvētkiem dzīvokli palīdzēt maksāt, vai nē. Ja nē – tad vēl jāmeklē cits. Vienā ziņā būtu labi – viņš pazīstams Dz. un Cl. un es justos brīvi un droši – viņš nežēlīgi klabina savas modernās pusjaza kompozīcijas, resp nebeidzamās improvizācijas. Nu, bet es jau paciestu, ja tikai tie no apakšstāva nenāktu ar gun…

Dzidrai no skolas skolotāji uzdāvināja koka salātu bļodu uz kāzām. Viņiem 2 skolotāji šogad reizē precas – Dzidra un Dale, mūzikas skolotāja.

Ruta (agrākā mūz. skolotāja) atnāca vienu vakaru, bet es neparādīju sedziņas ko sataisīju uz heashena — , un viņa vēl nav nopirkusi linu, ko gribēja lai šuju – varbūt vēlāk…

Uz Dzidras aizbraukšanu taisos kā uz briesmīgu operāciju – varbūt pārcietīšu labi, varbūt ies nejauki grūt. Life is getting darker and harder… Mūsu brauciens pa Eiropu liekās kā neticams sapnis, kad ir par grūt, tad palasu kaut ko par Franciju, vai atceros visu, kā mums kurā zemē gāja – I did not know, cik happy es biju un cik lonely būs jābūt tagad te. Esmu pavisam sašļukusi, bet būs jāsaņemas.

Tas ir viss ko varu iedomāties rakstīt. Jā, vecais Grauds atbrauca un aizveda mani uz National park, ar kādas kundzes volks vagenu, Graudam pašam nav mašīnas, viņš laikam reti brauc ar mašīnu – gāja kā nelabais, bailes bija, ka tik kas neatgadās… Clivs arī nav nekāds braucējs, Dzidra tāpēc pa daļai šodien neuzdrošinājās laisties uz Sidneju, sestdienas trafikā… National parkā es neko lielu nevarēju staigāt un kāpelēt, jo mugursāpes vēl atkārtojas, laikam esmu aizmirsusi kāda ir ziema – trīs vasaras pēc kārtas dzīvojot…

Xxxx M.

—————————-

16. maijs 1970 Mumfordu mājā.

Mīļie Inese un Laimon!

Ir sestdienas rīts – ap 8 am. Ļoti skaists, saulains un crisp un cool – tā kā mēs ceram ka būs laba diena, — lai gan radio solīja vēju un lietu. Līdz 13.30 pm. vēl var viss gadīties – vējš jau mazliet sākas, bet rīts ir skaists un visi putni, sevišķi bellbirdi zvana pilnā balsī, (tā ka ja spēlē klavieres – tad iznāk accompaniement to bells) un Jūs sakiet ka visu mooši un bebrīši arī priecājas, tad mēs ticam, ka Dzidras diena būs balta un skaista un laime nāks…

Mēs te (Clivs, Dzidra, es) esam jau no ceturtdienas pusdienu laika un jūtamies ar Mumfordiem ļoti happy. Iztīrījām istabu – lejā – garāžas telpās – Dz. + Cl. izpušķoja, viss iet labi. Vakar (piektdien) vakarā atbrauca Cliva draugs Rikijs ar sievu – tie ir divi jauni kids, kas precējušies 16 mēnešus. Ļoti jauki cilvēki – saprotas labi ar Dorin un Johnu. Es tūlīt braukšu ar Mumfordu uz Gosfordu uz frizieri – Dzidra brauks mazliet vēlāk. Katereri nāks tūlīt un sāks taisīt foodu.

John un Dorīnes – kāzu dāvana milzīga 13 mārc. smaga wedding cake – skaisti balti dekorēta.

Vakar Cl + Dz. aizbrauca uz dad. Tas bijis happy un ieradīsies ar savu Anniņu te vēlāk, kad jau būs laulāšana. Mēs zvanījām Ianam + Austrai – lūdzām lai Ians paņem ģitāru… Varbūt viņš to izdarīšot, viņi brauks ar savu mašīnu.

Sannijs zvanīja – ko dāvināt – teicām – kaut ko praktisku – sheets ar towels… Mum – brauks ar viņiem. Ceru – ka neviens nerunās par manu trip to Europ. jo latvieši būs tikai Freiji, Sunijs un Austra.

Uzkalniņš mājas priekšā, kur ir domāta laulāšana, ir noaudzis zaļš un tur zied dažas pienenes un cūku āboliņš – Dzidra neļāva Mumfordam iet tur ar lown moveri – tā kā mēs stāvēsim puķēs. Dzidrai būs 1 roze rokā, apkārt ir kādi dzelteni kociņi, krāsains vīna stāds etc. We are very happy…

Paldies par telegrammām!…   xx M.

Dzidra ir vannas istabā, mazgā matus un take shower un laikam viņai nebūs laika vairs rakstīt – tā
Sveicieni no mums.
Xx M.

[Dzidra’s note]:

What can I say? Thanks for your good wishes – marrying is almost fun – the day is beautiful — & all is well. All love from my almost husband & me.

———————————-

Otrdien 19.5.70.

Mīļie vecākie bērniņi!

Jaunā māsiņa nu ir izprecēta! Ja viņas dzīve būs tik skaista kā bija viņas kāzu diena, un kāzas, un viņa pati – tad neviena grūtāka diena nebūs nepanesama. Nezinu no kura gala lai sāk stāstīt, bet tā kā viņi abi jau ir darbā, un tā tas ies katru dienu, tad nezin vai tūlīt varēs Jums paši rakstīt. Vispirms Jums paldies un vēl paldies, par mātes dienas vēstuli, es nemaz nezinu, vai es jau par to rakstīju vai nē, cik Laimons mani ļoti iepriecināja – pašā virsū citām bildītēm ar savu lielu zivi, eskimo kažoku un ēšanas kāri – bija tā, it kā es ieietu pie Jums, kur patreiz sēžās pie galda vislabākā gara stāvoklī. Un tālāk ceļi, mašīna, bērzi, ezeri, un vēl tālāk ziema un sportošana! Gaidīšu Jūs mājās tad, kad Jūs varēsiet un gribēsiet braukt, mēģināšu saņemties, iekārtoties un paturēt šo dzīvokli, jo patreiz nekur lētāk nevarēs tāpat dabūt – ja man te ir tās dažas skolnieces mūzikā, tad labi vien būs, ja kas mainīsies – tad rīkošos uz pārkravāšanos vēlāk.

Nu par kāzām… Dzidra bij tik skaista cik vien dzīva meitene var skaista būt, tādas jau jūs visas laikam kāzu tērpā un gara stāvoklī esiet, bet Dzidrai nāca klāt brīnišķīgs ‘backrgraunds’ – diena bija skaista, silta, saulaina un bez vēja līdz vēlam vakaram, dzidrs miers un putnu zvanīšana (kukabara smējās pašā ceremonijas vidū – tā palikšot leģenda, kāzu viesi teica…) un zaļais uzkalniņš, mežs, apstādījumu daži dzelteni kociņi – to nevar izstāstīt – redzēsiet kaut ko no tā bildītēs. Uzkalniņā, mājas priekšā nolikām mazu balti (ar mazliet nebalināta lina izšuvumu) apklātu galdiņu, uz tā latvisks, bērza koka svečturis (ko Dzidrai iedāvināja kāds latvietis Adelaidē, kur viņa palika kultūras dienās…) un trīs baltas sveces – mazais altāris izskatījās jauks un mīlīgs un Mācītājs savā tērpā droši iznāca no mājas ar koka krucifiksu, nolika to blakus svečturim uz galdiņa un bībeli rokā turēdams gaidīja, mēs viesi plašā lokā abās pusēs – paps labā pusē (pa kreisi no mācītāja skatoties) es ar Cliva vecākiem, otrā pusē. Un tad viņi nāca – Dz. un Clivs un viņiem katrs savā pusē brūtes māsa – sarkana samta kleitā līdz zemei ar baltu rožu pušķi, Dzidra baltā, ar latviskai jostiņai līdzīgu maliņu gar rokām, ap vidu un kaklu, Clivs melnā ar baltu ‘krūtežu’ un – latvisku jostiņu šlipses vietā, un brūtgāna brālis – bestmans, tas nu tāds pamazs un paraibi ģērbies, mazliet pavairāk apaudzis ar bārdu un matiem (Clivs savu bārdu un matus krietni nolīdzināja un izskatījās smart.)

Tā viņi piesoļoja pie mācītāja un pavisam vieglai vēsmiņai Dzidras matos spēlējoties un saulei vaigu sildot, viņi stāvēja un šad tad pasmaidot klausījās (un nekā nedzirdēja) ko mācītājs laipni runāja, Dzidrai bija viena balta roze rokās – bija viss tik skaisti ka viesi ar foto aparātiem knikšķināja tikko svētākos brīžus izlaizdami – fotografēja pat tikai mazo altāri pirms un pēc laulībām. Mācītājs bija jauns cilvēks, auburn matiem – viss bija dzidruma un krāsu pilns. Freijs teica – „Saule šodien ir Dieva kāzu dāvana Dzidrai” un šis teiciens viņu tūlīt padarīja populāru viesu vidū, jo Mumfordi to visiem pastāstīja tālāk. Mumfordi bija ļoti, ļoti laimīgi – vēlāk pie kūkas griešanas Clivs visiem pateicoties teica, ka viņiem līdz šim bijis viens daddy un mommy, tagad kur citiem būtu divi daddy un mommiju viņiem esot trīs jo + Mumf. Mr. un Mrs! Tad mēs klapējām un klapējām… Ians gribēja nofotografēt mani un Austru kopā ar Cl. un Dzidru pēc laulībām – bet sanāca citi daddiji un mommiji un viņš nedabūja mūs vien – viņš gribēja Jums sūtīt – bet Jūs dabūsiet tā vietā vairāk… Fotografēšanās tomēr varbūt iznāca mazliet vēlu – jo saule tūlīt pēc laulībām drīz vien pazuda aiz kokiem. Tad iekšā mājā bija mazliet neērta pusstunda gandrīz stunda – katereri bija pasūtīti būt gatavi 3 p.m. un viņi nevarēja būt agrāk nevienu minūti – bet laulāšanu iesāka gandrīz laikā, 3.30 un tā bija īsa ceremonija. Lai nebūtu pārāk garlaicīgi, (izņemot plānu augļu suliņu, ko pasniedza mazās glāzītēs) nekā cita nebija ne drupačiņas ko piedāvāt, jo nebija neviens sagatavojies, tad – lai nebūtu pārāk garlaicīgi – Cl un Dz. sāka izpakot kāzu dāvanas, kas turpat vienā viesistabas stūrī bija sakrautas uz galda un tas bij mazliet – fun un ‘ai’ un ‘uch’!

Un tad beidzot visi gāja pa trepēm lejā un ēda izsalkuši kā vilcēni – bija silts un auksts ēdiens – un pēc austrāliešu domām – very O.K. Laimona mammas apsolīto pīrāgu ļoti trūka – bet viņa jau teica iepriekš ka ir pārdomājusi, un tos neceps, jo austrāl. katereri negribot fooda pienešanu, un tā varbūt ir – Laim. mamma uzdāvināja kristalla bļodu un Sue un Sunni skaistus zaļus palagus un bija žēl, ka viņi nekā daudz nedabūja izpriecāties – viņi vienīgie ceremoniju nokavēja – bij iekļuvuši trafik jamā. Dzērieni bija – tikai vīns un alus, un kā tas nu bija kā nebija – daudz vīns palika pāri, arī alus – un gandrīz neviens nebija redzami iereibis – visi runājās, dziedāja, mazliet arī dejoja un skraidīja augšā lejā, lai redzētu kas kur notiek – visi bija it kā pilni no savādā, vienreizējā piedzīvojuma skaistā, reliģiskā notikuma brīvā dabā, visvienkāršākā veidā, kas bija kaut kā tāda skaistuma pārliets – it kā tā būtu īstākā, šāda notikuma vieta. Visi atvadoties man teica nebeidzamus komplimentus par kāzu skaistumu un Dzidru, un viena meitene, kuru es nemaz nepazinu, kas nāca līdz kādam Dz. un C. draugam, noskūpstīja mani un teica ka viņa būtu ļoti laimīga, ja viņas kāzas būtu tik skaistas kā Dzidras.

Kāzu dāvanu daudz: 3 mohair segas, 2 vilnas ceļojuma rugs, perculator, meat carving set, sheets, tovels, ceramic, cristal… Ādas ceļojumu rokas soma, 2 koferi, traveling gludeklis etc. etc.

———

[second aerogramme on same day]

Jūsu telegramma pienāca pirmā un laikā un sagādāja tūlīt Mumfordiem jau pirmiem prieku – pastā tūlīt jautājusi pasta ladija – „kas Jums par brīnišķīgu notikumu?” etc. Jūsu vēstule tāpat – tieši laikā, kā atbraucām mājās, tā Mrs. un Mr. Mičeliem vēstule no tāluma. Arī Austra no Latvijas tikko atrakstīja.

Bija redzams ka paps bija laimīgs un kad mācītājs prasīja Who gives this woman away? – viņš laikam bij lepns un laimīgs atbildot: „I do”. Paps paņēma pa nakti savā mājā kādu jaunu parīti no Melburnas, (Cliva draugu ar sieviņu – abi jauni kā bērni). Tie bija nolemti iet pie Mollijas, Mumfordu labas paziņas, kopā ar otru pāri, bet paps Molliju atslogodams un būdams laipns un viesmīlīgs paņēma tos sev līdz. Anniņa, viņa hauskeepere, prom ejot deva man hug and kiss. Vispār es tur saņēmu no visiem pēc kārtas tik daudz hug and kiss un invitations apmeklēt un paciemoties, ka es esmu nu ar to apdrošināta labam laikam. Mičeli – tēvs un meita Karoline, ir patiesi sirsnīgi pret Dzidru, māte ārēji devoted, bet iekšēji (kā laikam visas dēlu mātes dēlus zaudējot) diezgan neapmierināta. Tomēr apskatot Dzidras kleitu, kad Dzidra saģērbās, viņa nevarēja liegt īstu prieku un apbrīnu, ka Dzidra pati, grūti apstrādājamo samtu sašuvusi un tik graciozi, un labi izstrādājusi. Viņa Karolines kleitu pati nešuvusi, lai gan viņa labi šujot, jo samts ļoti grūti strādājams. Karolina bija skaista un absolūtely striking, un varētu domāt, ka tāda aizēnos visas, ‘bride’ ieskaitot – bet Dzidras tuvumā nodzisa viss cits. Mazākais man tā likās… Mumfords iepriekš teica – kā bride, Inese bij ļoti skaista, redzēs, kāda būs Dzidra… Netiku dzirdējusi viņa domas, bet laikam jau viņa bija tikpat skaista, jo visi to teica un ne tikai es vien, savā blind love. Clivs bij mīlīgs un pēc visu domām – samīlējies kā nākas! Freija kundze teica – „Clivs jau nevarēja sagaidīt, kad varēs grābt ciet un bučot” Clivs teica vēlāk, ka tā arī bijis, viņš īsti nezinājis, kad tas brīdis klāt un mācītājs teicis – not yet – kamēr beidzot devis ziņu…

Viesi aizgāja visi tomēr diezgan agri – visi bij no tālām vietām – lielākā daļa no Wollongongas, tad Sidnejas un Newcastles, daudzi laikam bija gribējuši palikt kaut kur pa nakti, jo piedzēruši nedrīkstētu braukt, bet visi bija tādā gaišā noskaņā, ka laikam negribēja piedzerties, tā mazākais jādomā, ka visi bija tik happy un atstāja ēdienu un dzērienu, varbūt arī tādēļ, ka bija trīs pāri ar maziem bebiem un ceremonijmeistars – kas uzsauca toastu Queenei (kā Mumfordi vēlējās) bija ar kundzi kas bij pregnant, tāpat Sue… Pēc 6-7 nedēļām viņai būšot otrs baby… Mazā Penija izskatās ļoti veselīga un skaista, mazliet atgādina kaut ko no Billija. Viesi aizgāja gandrīz reizē ar Cl. un Dz. ap 10 p.m. Mumfords nobrauca Cl. mašīnu prom, lai to neapkar ar bundžām un daudz par to neviens arī neinteresējās. Dzidrai ‘go away’ dress bija pašas adīta, jau vairāk reiz vilktā un mazgātā vilnas kleita un jaunais, brūnais rabbit coats ($150), (kas viņus ir mazliet iedzinis naudas izdošanās…)

Paps viņiem piedāvājis tūlīt tagad samaksāt $100, jo cattle cenas esot kritušas un bulocku varētu pārdot labāk vēlāk. Neesmu paprasījusi, kā viņi beidzot izdarīja ar to visu. Otrā dienā paps piezvanīja un uzaicināja Cliva vecākus un māsu uz lunch. Tie bija pa nakti (un es) pie Mumfordiem, Dz. Cl. – kaut kur aizbrauca pārgulēt – kādā hotelī, cik man zināms gudri izdarījuši palikdami – karavānparkā, noīrējot karavāni. Tie atbrauca otrā dienā un vakarā aizbrauca uz papu un palika pa nakti. Mēs ar Cliva vecākiem un māsu – vēl vienu nakti pie Mumfordiem un tad pirmdien pēc brokastīm, kad atbrauca no papa Dz. Cl. mēs visi braucām uz Wollongongu. Mumforda kundze jau aizgāja no rīta darbā, Mumfordam bij jāiet darbā – skolā nākošā dienā. Abi viņi bija ļoti noguruši – bet turējās braši – es no rīta tad izmazgāju virtuvi un Cl. mamma mazliet putekļus uzhuverēja, tā kā, kad Mumforda kundze (tas ir Dorine) atgriezās no darba, viņi puslīdz mierīgi varēja iedzert savu alu. Mēs atbraucām te, iedzērām kafiju + gabaliņu wedding cake. Tad trīs Melburnas Mičeli noīrēja istabu turpat hotelī, kur viņi pag. reizē palika, kad te ciemojās – un vakarā mūs – jaunos Mičelus un mani – ielūdza uz dinner kaut kur ‘aut’. Ēdām kādā itāļu restorānā – lēti labi un omulīgi (nezināju, ka te tādas nice vietas ir…) un pēc tam aizgājām – bowling. Pirmā partijā es uzvarēju abas Melburnas Mičelēnes – māti un meitu – un otrā partijā – viņas smagi sakāva mani… Dzidrai arī neveicās – viņas kreisās rokas wrist ir nedroša. Mums līdz vēl bija Dzidras otrā art teacher kas īsi pirms mūsu iešanas un dinner te atnāca – tā bija ļoti laba bowlingā – gandrīz sakāva Clivu. Ja es nenervozētu – es gluži labi varētu bowlīt! Bet daudzos sviedienos – es nespēju koncentrēties, sviest mierīgi – es gandrīz domāju ka bowling būtu lielisks treniņš tieši mentālai daļai, varbūt vēl vairāk kā fiziskai. Ja nebūtu tik dārgi – es ietu praktizēties, man ļoti vajadzētu vēl iemācīties savaldīties – es daudz labāk varētu spēlēt klavieres, varbūt pat auto vadīt, ja es varētu būt mierīga. Bowling iznāk (viena partija – diezgan daudz sviedieni) tikpat cik viena reiz uz kino! Šodien ir pirmā diena (otrdiena) kad viss atgriezīsies normālā dzīvē – izņemot to, ka Dzidra Dzelme vairs neexistējot – lepni paziņoja Clivs mūsu landlordam, kad tas vakar prasīja rent. Dzīvoklis būšot jāpārraksta uz mana vārda, bet mani ārā nesviedīs un es te pa kluso varēšu ņemt vienu vai divus borderus – saucot tos par ‘friends’. Nu – tagad es visu esmu izpļeperējusi – kā es to redzēju, citi lai stāsta savu stāstu…

Xxxx M.

————————–

7th June 1970, Virginia USA

Dear Mum, Dzid, Clive,

I don’t know if this will reach you before you newlyweds set off for the wide blue yonder — […]

[…] Thanks very much for the letters about the wedding — it all sounds gorgeous & we’re both very glad that everything went well — very glad for you. Mum sounds happy about it all & also got a letter from Dad and he sounds pleased about it.

About us — Laimon’s Mum arrived a week ago […] We left Cochrane (just managing to sell our fridge & stove for what we had paid for them) on the day before […] and arrived in Toronto in the evening — […] They [the Lācis] were at their island at Temagami for the weekend, which suited us fine — we had an evening of peace & L’s Mum had a day of rest before meeting new people etc. […]

[…] Then we set off [4th June] […] first to Niagara Falls [above] — then along Lake Erie (in USA) to Cleveland (in Ohio) where Laimon’s Mum [left] has an aunt [rear right] — stayed with her for couple of days — were thoroughly overfed — then yesterday set off across Pennsylvania, heading east towards Washington. We bought L’s Mum a small tent & sleeping bag (we already had air mattress from last summer) […] today again in sort of field — everywhere daisies, red clover, and incredible masses of honeysuckle everywhere — over trees, bushes, across the ground — the smell is beautiful, but almost overpowering — we plan to continue this way (Washington, New York, Boston, then back to Canada: Quebec City, Montreal) and back to Toronto for Latvian Song Festival around 26th June — then, after Festival, we’re heading West, camping, to British Columbia (I don’t know if L’s Mum will come part of the way with us, or go home, or what) […]

[…] L’s Mum sends love.

[,,,] We are all well & fine — just now it’s getting dark & fireflies are appearing — It was funny driving down from Cochrane — in Cochrane trees didn’t have leaves, only buds — then further south, leaves appeared & dandelions were blooming — then further still, trees had big leaves  and dandelions were finished & only white puffs were left — so we drove through whole of spring in ONE day [right, L’s mum & Inese] — in Toronto, hot (like last summer) lilacs (ceriņi) flowering in garden also “krēmenītes, maija pulksteņi.

Inese & Laimons

—————

[June 1970]

Mīļie Kanādas Birstiņi un Lāči pa vidu!

Sveicinām Jāņos no Austrālijas – bet nezin vai Jūs jau Jāņus būsiet nosvinējuši. Mēs svinam – šķiršanās svētkus, jau labi ilgi un vēl tas ies līdz 30 jūnijam, tad abi Mitchelli kāps uz kuģa Castel Felice un dosies nezināmās tālēs. Es te palikšu vienīgais Dzelmes palieka (izņemot īsto Dzelmi, kas turpinās būt Wyongā). Bija domāts, ka kuģis atstās Sidneju 1. jūlijā, bet nupat saņēma vēstuli, ka izies vienu dienu agrāk – tā mums vēl ātrāk jāsašuj un jānoada pēdējie garmenti, šiem vēl visādas atvadīšanās partijas un braukšanas, par Jāņu dienu nav laika domāt, lai gan vakar Wollongongas latvieši kopā ar igauņiem svinēja Jāņus un mums bija ielūgums iet…

Tā – te es norakstu Castel Felice maršrutu – varbūt Jūs gribētu uzrakstīt kādu ziņu uz kādu ostu:
Sydney 30th June,
Brisbane 2nd July, Aukland 6th July, Suva 10th July, Papeete 14th July,
Balboa 28th July
Cristobal 29th July
Curacao 31st July
Madeira 9th August
Lisbon 12th August
Southhampton 15th August.

Clives vēl strādā, Dzidra izbeidza darbu 5. jūnijā, tagad šuj slaks ko valkāt uz kuģa. Pončo ir notamborēts – dramatic izskatā un diezgan silts, jo nav caurumains adīts. By the way – ko es Jums varētu noadīt vai notamborēt no Austrālijas wool? Nebēdā par mājās vešanu – ja es ko aizsūtītu, ko nevar novalkāt – variet atstāt Almai. Bet es nezinu ko adīt? Tādēļ – padomā un atraksti, man mašīnu (adamo) viens šo paziņa paņēma pie sevis un teica, ka pieliekot pāris dolāru – viņa būs iztīrīta un salabota – tad es varēšu šo to uz mašīnas adīt. Manas lietas kārtojas tā – ka tikko šie būs prom, (otrdien) nākošā weekendā, tas ir pēc dažām dienām pie manis nāks dzīvot viens šo paziņa, ar savu friendu – un man būs viņiem weekdays jātaisa vakariņas, citu viņi paši taisīs. Viņi maksās $12 ½ katrs nedēļā, tas mums visiem trim iznāks priekš fooda, un man paliks pāri – cik es varēšu ietaupīt, mani 17 dolārs pension nedēļā – segs tieši dzīvokļa maksu. Es domāju – ka dzīvot varēs, un lai kā arī būs – man nebūs laika bēdāties… Tas viņu paziņa, kas ir galvenais mītnieks man, un kas sev ņem līdz to friendu – ir Keith Hatcher kāds taxidrivers, kas te ir bijis Austrālijā 2 gadi, izbraucis no Anglijas un Dz. un Cl. – Anglijā vispirms apmetīsies pie viņa motheres, viņš ir sīks, neliels, funny un laikam goodhearted fellers un es domāju, ka es varēšu savu hauskeeperes uzdevumu veikt bez lielas gudrošanas, otrs ir vēl teenagers, kaut kur strādā – (‘aprentes’.) Viņi abi bija atnākuši apskatīt dzīvokli un tas izskatījās o.k. (bez gariem matiem…) viņš esot no daudzbērnu ģimenes kaut kur Port Kemblā, kur viņam mājās vairs neesot rūmes – jo citi bērni aug ka biezs! Domāju tāds teenagers būs saprātīgāks un vieglāk sadzīvošanai, viņš ies uz darbu 7 a.m. un taisīs brokastis pats. Otrs, taxidrivers nākot vēlu mājās, pēc divpadsmitiem naktī un guļot ilgi – un par to arī man brokastīs nebūšot jādomā – tā es esmu labākās cerībās ka varēšu manaģīt… Vēl tomēr paliek jautājiens – ko teiks landlords, tas ir tāds drip, kā Dzidra saka, dzīvokli pārrakstīšot uz mana vārda, bet ceram, ka viss izies gludi. Es būšu atkal ļoti saistīta pie mājas, nekāda liela apkārt braukšana nebūs – bet ja es gribu paturēt dzīvokli ar klavierēm, tad es nevaru to nekur tādu dabūt (par velti) ka es varētu skraidīt apkārt – un nav jau kur skraidīt…

Tā – es ceru, ka es varēšu palikt te apmēram kā līdz šim.
Kā Dzidrai būs – to neviens nevar pateikt.
Rakstiet – kā Jums iet? Gribas zināt visu – kur brauciet, ko piedzīvojiet?

Ja man nenāktu borderi, par kuriem būs tūlīt jādomā – ko vārīt un pirkt, man būtu briesmīgi sad, palikt vienai, bet tagad varbūt nebūs tik terribly owful – bet vispārīgi – owful tas ir – ka jāpaliek tik vienai…

Lūdzu rakstiet!
Xxx M.

Sveicieni Almai un Jašam!
Un protams ceļotājai Birstiņai senjorai…
Mum, Dzid, Clive.

——————————-

27 June. 1970. Toronto, Canada

Dear Mum,

I suppose ka Dzidra un Clives jau abi ir ceļā???

Mēs esam atpakaļ no Amerikas ceļojuma. Atbraucām vakar — šodien veļas mazgāšana un pīrāgu cepšana — gatavojamies uz rītdienas Dziesmu Svētku atklāšanu un vēlu Jāņu svinēšanu — Uz atklāšanas ceremoniju laikam aizvedīsim Laimona mammu un Lāča kundzi — Krusttēvs strādā nakts maiņā tagad laikam visu laiku un tā viņam pa dienu jāguļ — mēs abi ar Laimoni kaut kur pazudīsim — nekāda sevišķa interese nav svēts runas klausīties. Tad vēlu pēcpusdienā būs tā Jāņu svinēšana Sidrabenē (tai nometnē kur bijām pagājušā vasarā).

Tad L. mammai būs visādi mēģinājumi — un dziedāšana 4. jūlijā — vēl pa vidu kādi koncerti un teātris un tad 5. jūlijā balle. […] Kā šie aizbrauca? Kā Tev klājas? etc etc […]

Tad mēs brauksim tālāk uz Kanādas rietumu pusi — […] L. Mamma laikam brauks mājās […] nedomāju ka viņa gribēs tālāk campīt — No sākuma (Amerikā) bija OK. Bet tad sakoda odi un tādas mazas mušiņas un viņai un man vija pumpas (šoreiz ne uz sejas, bet vairāk uz kakla un matos, aiz ausīm‘ — un L. mammai sapampa seja — tāda kā allergy (mēs domājam ka droši vien arī mazliet “nervous reaction” jo viņa no visa kā taisa diezgan lielu “teātri”) — Anyway — tā mums gāja — tas jau bija uz beigām — un atlikušās naktis viņa pārgulēja motelī. Citādi, trips bija OK.

Braucām gar Niagaru (tas lielais ūdens kritums) — tad uz Cleveland (Ohio) kur dzīvo radu radi — tad pa Virginia State — tur vienā parkā kur bija camping grounds dzīvo melnie lāči — sargs teica lai teltī neatstāj neko ēdamu jo tie lāči nāk naktī meklēt ko ēst — un tā arī bija — dzirdējām kā viņš nočāpo garām, skaļi ostīdamikes, bet tā kā pie mums nekā interesanta nebija, devās tālāk, kontrolēt citus un izmeklēt garbage tins. Tad bijām Washingotnā — pievienojāmies touram caur “White House” (Nixona pils) [Mrs. B centre right] — tad New Yorkā pie pazinām (no Latvijas) — tad Bostonā (pie Sunnija krusttēva) un tad uz Kanādas franču pilsētām Quebec un Montreal un beidzot atpakaļ Toronto — 3 nedēļas — liels garš līkums — laiks feins un gandrīz par karstu dažreiz.

[photo L to R: Laimons, Jaša, Inese, Alma, Elza Birstiņš]

Nosūtu bildīti no dārza un arī dažus good luck ceriņu ziedus. Lots & lots of love no mums abiem. Esam healthy un happy un nākamās pāris nedēļās droši vien tiksim pārbaroti kā parasti — bet varēsim arī labi atpūsties — jo tā glaunā latviešu “kultūra” neko daudz neinteresē — aizvedīsim mammu uz pilsētu un paši peldēsimies un sauļosimies.

Lots of love again
Inese & Laimons

——-


Wollongong 4 jul. sestd. 1970.

Mīļie bērni un radiņi,

Ir jau 4. jūlijs, nezinu vai šī vēstule jūs visus vēl satiks Toronto pirms citām ceļošanām – bet mēģināšu ātri uzrakstīt šo to Jūsu vēstuli tikai šodien saņēmu. Paldies par bildīti – tur nu gan jūs visi izskatāties smuki un laimīgi un liekās tur ir tik silts un jauks, ka tūlīt gribētos aut kājas nost un laisties zālītē…

Mums arī vēl ir skaistas saulainas dienas, šodien pat laiks ir kā dzintars, bet nakts bija ļoti auksta.

Šie aizbrauca mīlīgā bezvēja dienā, bija mazliet piemācies, pievakarē kad 5 p.m. kuģis gāja ārā – debesis skaidrojās, bet vēja bija tikai tik daudz, ka dažu strīmera sviedēju mazliet pakaitināja – nonesa lentas mazliet sāņus… Kuģis daudz mazāks un ne tuvu tik elegants kā Himalaya – visur kņada un ļaudis un bērni un turpat arī džesa kapela jau spēlē un visi spiežas pēc cold drink etc. Dzidra jau teica – „nezin vai es to ilgi varēšu panest”… – bet varbūt pieradīs un kajīte, lai cik maziņa – tur bija logs un krēsls un izlietne, trīs lietas kas Dzidrai vajadzīgs lai viņa happily nogrimtu savās watercolors un poster colors skicēs – tā es ceru, viņa varbūt jutīsies o.k. un atradīs arī kur iet staigāt, dejot, atpūsties… Viņa ļoti baidījās no jūras slimības un viņai vispār bij mazliet bailes no ceļojuma, bet ceru, ka tas pāries kad kuģis brauks. Jūra šīs dienas te izskatās ļoti mierīga – varbūt arī tālāk vētras nav…

Pavadītāju uz kuģa beidzot atnāca vairāk kā domāja – domāja ka neviena nebūs, izņemot Mumforda kundzi, kas pēdējā dienā telegrafēja ka brauks, un viņa bija arī. Tad vēl atnāca Ruta, Erika (Dz. draudzene no Teka) un Dace, Freiju meita. Es Freija kundzei aizrakstīju kad kuģis atiet un no kurienes, un viņa zvanījusi Dacei uz Sidneju – lai aiziet pavadīt. Labi ka iznāca ka uz kuģa satikāmies – tur bij tāda burza, ka varēja arī nesatikt – Tā Ruta kaut kur bija drāzusies mums tālāk garām un tikai Mumforda kundze to pamanīja un teica – ka tāda kā tā piano spēlētāja meitene no wedding esot pazibējusi – tad Clives metās uz to pusi viņu ķert un beidzot noķēra…

Šie nebija sagādājuši nekāda refrešmenta – es gan reiz prasīju Clivam vai šampanietis uz kuģa būs – un viņš teica – jā. Bet viņš nebija sapratis, ka viņam būtu kaut kas jāpagādā pavadītājiem, bet bij jau tāpat labi. Mūs trīs no Wollongongas aizveda (un mani atveda mājās) Keith, tas kas te nākšot dzīvot. (Bet tas nu vēl ir jautājiens – viņa draugs saslimis, ar ko viņi kopā gribēja nākt, un nezin, kā tas viss vēl izkārtosies.)

Jā – tā mēs vēl uz kuģa parunājamies, paskatīja\āmies un tad sviedām strīmerus – mēs bijām uz otra stāva docka, tā kā strīmeri nebija jāsviež uz augšu, tikai pāri pretī – bet mēs laikam nevienu neaizsviedām, tikai Clivs kādus trīs atsvieda mums…

Dzidrai bija virsū melns džemperis, melnas samta bikses un mans adītais tumši violetais pončo ar melnām bārkstīm un rakstu, katrā ziņā viņa izskatījās ‘artistic’ un beautiful

Es šīs dienas esmu ļoti busy – visa māja ir izjaukta, nekas nav savā vietā – izmazgāju 6 deķus un vārīju veļu un tagad pārnesu visus sīkumus no istabas istabā – jo man istaba tiks izdota un es iešu Dzidras istabā – ātrumā nopirku vakar vienu bedstand ar foam matrace – jo pietrūka vienas guļvietas, jo nāk divi, bet nezin vai būs vajadzīgs. Nu nekas. Man ir domāts liels baby sitting jobs – Dzidras draudzenei Patai ir meitiņa, līdz 1. sep. viņa ir mājās, bet tad grib iet atpakaļ skolotājas darbā un pa dienu atstāt meiteni man. Dzidra teica, ka maksāšot $10 nedēļā – Jāņem jau būs, viņi dzīvo tepat Crown str. un bērnu man atvedīs un aizvedīs. Bet skaidri par to arī vēl nezinu. Lai kā, es jau te noturēšos…

Ja gribiet šiem uz kuģa rakstīt – es te pielieku kādām aģencijām jāraksta:
Cristobal – 24 Jul. (dienu agrāk, kā rakstīju, jo kuģis izgāja 30. junijā ne 1 jūlijā…) Panama, C. Fernie & Comp. P.O. Box 5042 C.Z.
Curacao, Neth. Antilles (26. jūl.) Van Ommeran – Maduro N.V. P.O. Box 890.
Funchal, Madeira (3. Aug.) Manoel Dos Passas Frietas & Co. Ltd. P.O. Box 140.
Lisbon, Portugal, Sac. Com. Catandra Ltd. P.O. Box 3058.
Sauthampton, UK. Keller Bryant & Co. Ltd. 21-22 Queen’s Terrace.
Nu cūcīgi es rakstīju – bet ir pareizi. Pirms šām aģentu adresēm jāraksta Mrs. Mr. D.C. Mitchell, passenger for Sauthampton on board T.V. ‘Castel Felice’ Voyage 105 NB.

Nu vai saprati? Es nezināju iepriekš, ka jāraksta arī aģentu adreses un norakstīju jums iepriekšējā vēstulē tikai ostas un ierašanās laiku – un arī tas tagad ir visur 1 dienu agrāk…

Lai Jums visiem labi klājas, atpūšaties labi pa skaisto vasaru.
Rakstiet!!
Xxx M.

Sveicieni visiem, visiem…

———————

16.07.70
[Postcard]
[Black bear in green growths]

Dear Mum.

Šodien atradām pirmās “blueberries”. Mēs esam ceļā — sāku rakstīt vēstuli, bet kamēr to nobeigšu… sūtīšu arī Dzidrai & Clivam karti — te visādi pasta streiki no viena gala līdz otram, nebēdā ja vēstules kavējas. Tev sveicieni no Šmugajiem un no Jāņa Lazdiņa — viņš ar sievu un dēlu ciemojās pie Lāčiem. Varbūt pēc pāris nedēļām mums jau būs kāda adrese — bet raksti vien uz Toronto — viņi jau pārsūtīs. Mums liela gara braukšana, bet ir smuki (ir arī odi un melnās mušas) — es arī zvejoju! Lots of love,
Inese + L.

—————

[24. July 70]

Mīļie Inī un Laimon!

Paldies par kartiņu ar melno lācīti! Tas ir tik mīļš un jauks, ka es to nēsāju no vienas istabas otrā – kurā strādāju pa dienu, tur nolieku kaut kur redzamā vietā un kurā istabā (man ir apmēram 2, kad borderi aiziet gulēt…) eju gulēt, tur atkal lācītis jāpaņem līdz – jo tad viss tas, ko Jūs piedzīvojiet un kas notiek pāri jūrām, (kur tagad esiet visi mani bērni prom) tiek it kā arī man… Lācītis ir iebridis tik pazīstamās zālēs un puķēs, ka taisni tās dod lielas ilgas pēc tā labā laika, kas bija pagājušā gadā kopā ar Jums… No Dzidras esmu saņēmusi 4 vēstules – no katras ostas kur viņi apstājušies – tagad ir starp Papeete un Balboa 14 dienas starplaiks un tā man 2 nedēļas nebūs ziņu. Visas vēstules bija priecīgas, ka uz kuģa iet ļoti labi, bet pēdējā man nepatika kaut kas un par to man ir jāuztraucas – viņi pirkuši, tas ir gribējuši pirkt, vienā shopā trans. radio – pienācis kāds svešs cilvēks un pateicis – lai nepērk, ka viņš izgādās viņiem par puscenu – Paņēmis Dzidru līdz – uz kādu citu shopu, (Clives palicis vēl tanī pirmā shopā) – tur otrā shopā, svešais teicis – lai gaida kamēr shopā neviena nav, tad pārdos lētāk (ka citi customeri neredz) tad atnācis Clivs arī – un svešais teicis viņam darīšanas, viņam jāiet prom un aizgājis… Tas viss bijis savādi – kā blackmarketing vai kas, un savādi – ka svešais neko sev negribējis no visa tā – tā Dzidra raksta – bet es jau sākumā biju worried par Dzidras diamond gredzenu rokā, un es vienmēr būšu worried – tas izskatās tik rich, ka šādās ostas pilsētiņās (vai arī citās pilsētās) var viņai iznākt sadursme ar robberiem, bet viņa par to nemaz neiedomā – Tagad es atkal rakstīju un pavisam dusmīgi – lai nav tik neuzmanīga – Clives aizlaiž Dzidru vienu ar svešu cilvēku neprasot kas un kur un kā?… Lai tik atceras mūsu Itālijas lietu – un no kabatām, no kakla noņem rotas – bet šie iet kā muļķi ticēdami svešiem cilvēkiem. Nu cerams – būs labi, bet prāta viņiem nav… Citādi viņi laikam uz kuģa jūtas ļoti labi – kuģis tikai divi trešdaļas pilns, telpas diezgan, ēdiens labs, Clives protot iepazīties ar cilvēkiem un tā viņiem vienmēr esot visāda kompānija. Man iet – bez elpas! Tie borderi abi atnāca – viens, Dz. un Cl. paziņa, paidiotisks bet lāga dvēsele, mazs sīks anglis, taxidrivers, pie kura mātes Dz. un Cl. apmetīsies Londonas suburbā. Tas cilvēks – o.k. – ļoti skaļa, dumja uzvešanās – bet nav ļauna, un viņš kārtīgi strādā ar visām virsstundām, nedzer, klausās recordmūziku, bet otrs, bijis slims ar newmania (ja taisnība) un tagad slimo un slimo – kā nevar no rīta laikā piecelties – tā – spēlē sick.

Jau pirmā dienā kad viņš bija palicis gultā kā slims – es viņam neticēju, (bet neko neteicu) – viņš teica – ka aizgājis uz darbu bet atnācis atpakaļ – sāpot galva, etc. Bet es 90% domāju, ka viņš meloja jo es dzirdu kad kāds iziet — un tā tas iet visu laiku. Viņam maksāja Keith, pusi bordu, otra puse vēl nemaksāta, tas arī viņu stiepj no gultas ārā un ved ar savu taxi uz darbu, jo citādi viņš kādu dienu aiziet otru – iet out, vai spēlē slimu un solās un rīkojas uz lielu darbu, staigā baltā audekla uzvalkā ar pīpi (17 gadu vecs) spēlē milzīgu kungu – tagad arī Keith sāk worried – kas ar viņu būs, jo Keith viņu te ieveda — tā – vai tā lieta ies, vai tas zellis strādās un maksās (viņš ir izmests bijis par nemaksāšanu…) to nevar zināt, un man šī lieta ļoti nepatīk. Es stiepju foodu mājā – taisu vakariņas, un tas nav tā kā priekš Dz. un Cl. bija – vienmēr visu vajag ļoti precīzi – viņi iesākuši bording houses ar visiem saldiem un zupām… Es daru ko varu, bet es neko laikam nevarēšu atlicināt un ja man būs jābēdā par to vai samaksās vai nē – tas būs grūt, vispār tas puika ir nolaidīgs ar lietām ko ņem, bet varbūt ies labi. Lai kā vairāk par ēdienu es neko lielu tur nenopelnīšu – laika varbūt vēlāk iznāks man vairāk jo es pieradīšu – viens labums ir – es neesmu paspējusi bēdāties, ka visi bērni prom, man visu laiku jādomā par ēdiena gatavošanu… Bet piezīmju rakstīšana – nezin kad tā sāksies? Varbūt vēlāk, tagad pa vidu tikai kaut ko paadu, patamborēju un paspēlēju. Dz. un C. draugs Davids – sataisīja un iztīrīja manu veco adāmmašīnu – tagad strādā! Prieks par to – vēl varēs šo to derīgu noadīt – tagad turēšu to kārtībā, ar mūžīgām ceļošanām viņa bija aizmirsta – sarūsējusi un pieputējusi, tagad ir atkal pavisam o.k. Vakar pirmo reiz pamēģināju adīt – iet labi. Man ļoti žēl, ja būs iznācis tā, ka neesmu dabūjusi te pareizos cilvēkus dzīvot – es varētu labi to manaģīt –, ja būtu tādi, kas paši brokastis var iztaisīt un kaut — kārtīgi maksāt. Dzīvoklim man jāparaksta jauna lease – tur arī vēl būs troubles kamēr dabūšu tā, ka var to darīt – negribu to uz veselu gadu parakstīt un ne arī tā, ka var mani izmest nedēļas laikā – bet pārlasot listi palika tāds iespaids, ka man jāpārlasa vēl labi un jāredz ko es tur parakstu. Mums ir ļoti sauss laiks, siltas, saulainas dienas – bet ja neuznāks lietus – būs atkal sausuma katastrofa – jau esot klāt pie pēdējā point šai ziņā. Mums ir milk strike, trafick (petrol) strike, regularly (post) mail striki, etc. Laimona mamma man atsūtīja telegrammu – lūdzu atbrauc – un es drusku nobijos un pa galvu pa kaklu braucu uz viņu, bet viss bija o.k. un kamēr mēs mielojāmies pie labām lietām un slavējām savus labos un ļoti izdevušos bērnus – tā piezvanīja Sunnijs un – pateica ka vēl viens bērns ieradies! Jums jau arī gribēja telegrafēt, bet laikam nezināja kur? Tā – Sunnijam un Sue – ir dēls!

Gaidu vēstuli, ko soliet. Rakstiet kā iet pa ceļojumu? Izsildaties un izpeldāties labi – nepavadiet visu laiku māšīnā – vasara būs īsa, nākošā mēnesī jau sākas rudens…

Lai Jums abiem labi iet!
Xxx M.

P.S. Datumi par kuģi bij [..]
Sory – ka tik gari runāju par borderiem!…

———————

Vancouver 26th July ’70
[From Inese to Dzidra & Clive]
[addressed to ship passengers on board Castel Felice in Lisbon, en route to England]

Dear Clive & Dzid,

[…] Well, lots of love to you both, good luck & happy landing! Before we left Toronto, got 2 photos of your wedding — looked great — Mum sounded happy at that stage & so did Dad — keep writing home.
Inese & Laimons

———-

Vancouver, 26th July

Dear Mum,

[…] esam Kanādas otrā malā — pagāja kādas 10 dienas pārbraucot. […]

[…] Tavu vēstuli (4 July) saņēmām vēl pirms Laimona Mammas aizbraukšanas piektdien — tad pirmdien devāmies paši ceļā (13 July) — Šeit Vancouverā noskaidroju ka man ir atļauja šeit strād↠etc — rīt pirmdien jāiet uz interview un tad dabūšu zināt (varbūt) kaut ko par vietām (ja tādas vispār vairs te ir) […]

Dziesmu svētki Toronto bija OK bet ne savādāk kā kādas mūsu Kultūrdienas — mums mazāk interesanti jo gandrīz neviena nepazīstam. Satikām aktieri Freiju ar sievu (no Sidnejas — tagad dzīvo Toronto — resns, bald — vai ir kāds radinieks tiem ko Tu pazīsti?) — arī Šmugājus (vecos) — tie tagad abi “retired” un ņem uzdzīvot tā ka prieks skatīties — nauda laikam netrūkst — esot izbraukājuši Austrāliju (ar tour busiem) un tagad Ameriku — un taisās braukt uz Eiropu — cik varēju saprast ir ļoti happy un enjoy visu cik māk — sveicieni Tev no viņiem — Tad vēl sveicieni no Jāņa Lazdiņa, pazīstot no mājām — esot ar papu kopā strādājis — viņš ar sievu un dēlu bija ciemos no Amerikas pie Lāčiem — dēls (12 gadi) dancoja Svētkos tautas dejās — bija pilna māja, bet viss ļoti OK

Nezinu kā likās tiem Torontoiešiem, bet priekš mums tos svētkos iznāca par daudz cilvēku — ballē Atis mums paturēja vietas pie sava galdiņa — trīs lielas zāles ar divām mazām pa starpu — divās gala zālēs spēlēja mūziku (katrā sava) un dejoja — mazās zālītēs stāvēja garās rindās, gaidīja pirkt “drinkus” — vidējā (kur bijām mēs) galdiņi vien, dejotājus nevarēja redzēt, mūziku nevarēja dzirdēt — tad vēl priekštelpa pilna ka mudž vien — visi meklēja vai nav kāds pazīstams… Jāņos izbraucām uz Sidrabenes nometni […] pilna nometne ar mašīnām [photo, adults L to R: Jaša, Inese, Laimons, his mother, unknown, Alma in sunglasses]– uzvedums uz tās āra skatuves, deju grīda, etc. — viss OK bet lielākā daļa cilvēku turējās savās mazās draugu grupiņās pie savām mašīnām, katrs ņēma savu malku, mašīnā līdzi atvestu, un kūra savu mazu ugunskuru — dziesmas gandrīz nedzirdēju — un visi priecājās cik daudz sabraukuši, bet bij gandrīz tā, ka tik pat labi varēja būt svinējuši katrs savā backyardā.


Nu, te nu mēs esam tagad šinī galā — un tikai jūra starp mums un mājām, bet pa priekšu jānopelna mazliet nauda. Brauciens pāri visai Kanādai bija OK — tā pat kā Eiropā, campijām kur varējām atrast vietu — pat atradām pāris brīvus camping grounds (ar toiletēm un galdiņiem) — Ontario ezeros vēl pazvejojām (jo L. bij Ontario fishing licence) tagad viņš nopirka licenci priekš šeienes, vakar zvejoja ilgi un dikti, bet neķērās. Izbraucām Kanādas “Rocky Mountains” [above] gandrīz visā garumā — arī glečeri [right] un galotnēs sniegs.


Ceļa malā redzējām lielu skaistu “moose” ar skaistiem plašiem ragiem [left] — arī pāris briežus bet kaut gan esot daudz lāču, negadījās neviens, un nebija laika meklēt — un visi tie dzīvnieki ir aizsargāti jo tie kalni skaitās milzīgs National Parks — Nu lots of love — aizbrauc kādreiz pie Hartiem, viņi būs “glād”.

Inese & L.

—————-

28.07.70
[Postcard]
[Kwakiutl totem pole]

Dear Mum.

Esam Vancouverā, campojam mežā un staigājam pa pilsētu — jāgaida, vismaz līdz nākoš nedēļas beigām,  varbūt ilgāk, ziņas par darbu man — Laimons jau var dabūt arī tepat — anyway, Tu vari mums atrakstīt uz šo adresi: Main Post Office, General Delivery, Vancouver 3, B.C., Canada — tas ir pasts kur varam iet saņemt — kad brauksim tālāk (ja brauksim) tad dosim nākošo adresi.
Love Inese & L.

——————–

[mailed: 1 August 1970]

Dear Inesīte un Laimons!

Gaidu apsolīto vēstuli, bet nevaru sagaidīt, jāsāk rakstīt uz Jūsu pusi, citādi dabūšu vēl ilgāk gaidīt. No Dzid. un Clivea arī tagad divi nedēļas jāgaida – jo starp Balboa un Curacao ir lielāks laiks. Nu ļoti gaidu – kā būs viņiem tālāk gājis? Man pašai citādi nekā jauna nav – tikai mēģināšu dzīvot ar borderiem. Viens ir vesels un laikam ies kārtīgi arī darbā – tā tad var cerēt ka arī maksās – bet otrs saslima ar flū un divi dienas te ir apkārt kā tāds nabags – wet cat. Bet tas jau nu darbā ies un maksās arī. Bet tomēr visa tā borderu lieta ir diezgan nedroša un vienās bailēs – vai tik viss labi? Vai ēdiens laikā, vai pietiekami tā, etc.? Bet tā jau man laikam vajaga, lai es par daudz nebēdājos un negaidu Jūs visus atkal mājās. Kad pieradīšu pie saviem duty – tad sākšu arī ko citu darīt – piezīmes par ceļojumu tik ļoti nokavējas… Paldies par to Beethovenu franču valodā – to var tīri labi lasīt, bet tikko vakarā paņēmu lasīt Tavu franču grāmatu, Inī, (les liaisons dangereuses) un tas tik viegli neiet. Bet es gribu turpināt lasīt pa īsajiem vaļas brīžiem, lai pierodu atkal domāt par Franciju un pa garākiem vaļas brīžiem tad varēšu sākt piezīmes. Mums arvien vēl ir sauss un saulains laiks, naktis aukstas, bet dienās kā pavasars. Priecājaties Jūs labi pa īso ziemeļu vasaru – lasiet ogas un sēnes – jo ziniet jau – drīz būs rudens un ziema klāt. Pastāstiet kā Jums iet ar zvejošanu, vai Tu Inī arī kādu zivi vari noķert? Pastāstiet visu par U.S.A. un Kanādas dabu, ko redziet un piedzīvojiet? Man liekas ka Jums grūti būs aizmirst citas zemes, kad atbrauksiet atpakaļ Austrālijā – tādēļ labi apskatāties. No šejienes arī tagad vai katrs otrs, ko redzu un satieku kādreiz, — vai nu taisās braukt vai ir tikko atgriezies no kāda tālāka ceļojuma. Interesanti kur Jūs satikāt un ko stāstīja Šmugaji? Viņš jau pats ‘liels siska’ droši vien kaut kur kaut ko ‘pārstāv’ un ‘kārto’ un ‘ziņo’ etc. etc. Ar uzņemšanām un pavadīšanām. Ko man priekš ziemas Jums noadīt vai notamborēt? Tagad mana adāmmašīna atkal strādā – man liels prieks par to – noadīju vienu mini lakatiņu, skaisti finiš’īju ar aptamborēšanu un aizsūtīju kopā ar divi hesheana sedziņām (ar mazu latv. rakstu uzšūtu) – Latv. korim uz viņu loteriju. Es to kora iešanu pametu tā bez vārda runas – tikai pazudu un jūtos tā kā vainīga, tagad tas mazais devums lai rāda, ka domāju labi, tikai nevaru uzņemties visu dziedāšanas mēģinājumu ceļošanu. Varbūt vasarā – bet varbūt arī nē. Es tur visvairāk no vientulības baidīdamies, sāku iet, bet varbūt ļaunākais tagad ir pāri – grūti jau dažreiz ir un vēl būs – bet – such is life… Un mani borderi mani tā nodarbina, ka man nav laika par vientulību daudz domāt. Te visi pēc kārtas slimo ar – flū. Un dažiem ļoti smagā formā – piem. Rudzāta kundze nebija uz klav. stundu, un kad pēc nedēļas atnāca tad teica – ka nogulējusi 8 dienas un visi citi ģimenē arī pēc kārtas. Mans viens borders ir slims, lejā meitenes viena pēc otras slimo – es dzeru pa karotei wiskija pie tējas un gribu izglābties sveikā. Vēl arvien eju zem aukstas dušas – gan tikai ļoti, ļoti ātri un īsi. Pirms kādas nedēļas Sidnejā nosities auto katastrofā kāds Medenis – jauns, viņa vecāki dzīvo Wollongongā. Kāds otrs viņu vedis savā mašīnā no darba mājās un kaut kur iedrāzies.

Sestdiena, 1. augusts.

Jūsu solītās vēstules vēl nav – to gaidīju katru dienu un šo iesākto vēstuli nenosūtīju – bet nu nekas, gan jau Jūs šo saņemsiet un arī Jūsu vēstule pienāks. Tikko saņēmu vēstuli no Freija kundzes Newcastlē, ar visādām šausmu pasakām par latv. mīļo sabiedrību, tas labi uzfrišina dūšu, citādi tāda skumīga weekenda būtu jāpavada jo nav vēstuļu no bērniem…

Ar borderiem iet raibi – bet liekas – kaut kā jau tas turpināsies, un ja neturpināsies, tad izbeigsies. Viņi abi tagad strīdas par visādiem niekiem (par pamodināšanu vai nepamodināšanu rītos, vai par lifta došanu vai nedošanu – etc.) un tad nu pa vidu nav nekas cits jādara – tikai jānoklausās ko viens un otrs saka un pašai nav jāsaka nekas. Abi samaksāja tagad uz priekšu (viens 2 ned. viens vienu) un tad man prāts mierīgs.

No Sidnejas nāk ziņas ka kaut kas pārsteidzošs jālasa rakstnieku dienās – bet pārsteigumus es nevaru iztaisīt un tādēļ nezin vai tur maisīšos – tā mūsu ‘kultūra’ pamazām pieņem tādu seju, ka nupat Freija kundze raksta – ka kauns ir dažreiz ka esi latvietis. Par rakstnieku dienām man gan nav nekas tāds ko teikt – tikai, es nedomāju ka es varētu kaut ko nolasīt vai uzrakstīt kas viņiem patiktu. Grāmatu rakstīt būtu citādi – bet pūlim priekšā lasīt, tur reti kāds var izgudrot – ko tur vajaga.

Flū mani vēl nav saķērusi – par to esmu priecīga, jo visi apkārt smagi slimo. Es guļu pie vaļēja loga, tas pēlis, kas Vācijā sagādāja visādas nepatikšanas, ir tomēr ļoti labs! Un – paldies vēl reiz jums par viņu. Gaidu vēstuli par visu ko esiet redzējuši, piedzīvojuši un ko domājiet darīt tālāk.

Xxx M.

P.S. Sauss un saulains kā pavasars. Bet lopiņiem trūkst ūdens un barības…

———————-

Otrdien 4. aug. 70. 

Dear Inī un Laimon!

Šodien saņēmu Jūsu kartiņu no – meža, ar to milzīgo (kas laikam nemaz nav tik milzīgs kā izskatās) dievu, vai kas nu tas ir! Gaidu Jūsu solīto garāko vēstuli – bet laikam vēl nav uzrakstīta… Es Jums divas vēstules esmu nosūtījusi uz Toronto. Jašam uz Jēkaba dienu (viņa vārda diena) vēstulē nosūtīju vienu kabatas lakatu, tādu palabāku (Swiss…) lai noslauka sviedrus pēc visiem svētkiem un ciemiņiem, viņš jau teica, ka reiz uz dziesmu svētkiem bijusi pilna māja ciemiņu un tad ilgi gājis kā pa tirgu. Domāju, varbūt tagad arī viņam bija tā mazliet trokšņaini!

Mēs abas ar Laimona mammu mazliet aprunājām Almu – ka viņa ir tāda kā par skopu, un tāda jocīga dažreiz – ka nevar īsti labi justies. Laimona mamma nav bijusi tur visai happy – un to jau es iepriekš paredzēju, ka tā var iznākt – bet nezināju kā brīdināt. Onkulis jau droši vien ir priecīgs Jūs tur šad un tad redzēt, un Alma varbūt arī, bet – skopa viņa ir gan un neuzstājas tik brīvi kā mēs Austrālijā esam raduši to redzēt, (lai gan – kleitu viņa man dāvināja un šuva, un es to nemaz nebiju sagaidījusi.) Es tagad domāju – līdz jūsu ziema nāk – man kaut kas būs Jums jānoada un tad onkulim arī kāds džempers jānosūta no Austrālijas vilnas. Rudzāta kundze jau man solīja iemācīt kādu ļoti biezu un skaistu rakstu, tikai tas ar roku jāada. Uz mašīnas adīšanai man nav neko labu paraugu – tie visi vecmodīgi un ļoti vienkārši tanī paraugu grāmatā. Nu redzēs – tagad es esmu ļoti aizņemta ar saviem borderiem – neko daudz vairāk par ēdienu sev, es no viņiem nenopelnīšu – bet kaut kā jau izkārtojamies – es tikai neprotu – smalki un labi barot un maz izdot. Mums vēl nav lietus – šodien nu staigā daži mākoņi, un Sidnejā dažas dienas atpakaļ esot nolijis. Man nav nekā jauna ko pateikt, esmu vesela un līdz šim neviena flū mani te vēl nav saķērusi, kā jau rakstīju – guļu happily zem sava siltā pēļa, pie vaļēja loga un skrienu zem aukstas dušas. Man nāk prātā tā kartiņa kur Laimons lec no pirts sarkans un rozīgs – sniegā un ledū! Tas nu gan ir bijis diezgan traks numurs!

Šodien saņēmu vēstuli arī no Dzidras – viņi brauc priecīgi – spēlē visādas games uz kuģa, esot ļoti brūna nodegusi, vinnējusi $16.- kādā sociālgamā – kādā spēlē ar numuriem, un kartiņām, Clives kādā citā spēlē vinnējis $4.- un kādā kāršu spēlē (kur neko nevinnē) Dzidra ieguvusi pirmo vietu, uz kādu ‘hippy balli’, kuģa sarīkojumu, Dzidra aizgājusi melnajās samta slakās, ko viņa pašuva, tumšzilā džemperī bez piedurknēm, ap kaklu apsieta tā šallīte, (ko mēs Inī pirkām pēdējā brīdī Parīzē, Rivoli ielā kad Laimons kaut kur kārtoja papīrus…) tad saules brilles un mati sataisīti visi gaisā, kā golivogam, cilvēki domājuši – ka viss tas bijis marvellous! Tā var saprast, ka līdz Balboa – viņi tiešām savā braucienā ļoti labi priecājušies. Naudu gan taupot, Tahiti bijis viss tik ļoti dārgs, ka lai gan iepriekš domājuši kaut kur iet un kaut ko savādāku paēst, tomēr atnākuši atpakaļ uz kuģa pusdienās… Dzidra sūta Jums sveicienus, neesot paspējusi Jums vēl rakstīt un arī īsti nezinot vai uz Toronto vai citur? Ja Tu, Inī, raksti viņiem – tad visi tie datumi laikam ko es Jums sūtīju – nozīmē ne to dienu, kad viņi tanī ostā iebrauc, bet to dienu – kad man uz šo ostu jāizsūta pasts! Es biju šīs lietas sajaukusi, tā uz Lisboni vēl var izsūtīt 6. aug. bet to jau Tu tā kā tā nevari paspēt – viņu pirmā adrese pie Keith mothere ir: Mrs. Hatcher, 75 Myrtle rd. Croydon (CR0 8NZ) – Šādu adresi man Dzidra atstāja bet vai tur vēl netrūkst kāds UK vai kas? Pēdējā kuģa adrese ir (izsūtīšana pasta līdz 10. aug. no šejienes, varbūt mazliet ilgāk var kavēties no Jums): Mr. Mrs. Mitchell, voyagers for Southampton on board t.v. CASTEL FELLICE voyage 105 NB, tad – aģenta adrese klāt: Keller Bryant & Co. Ltd. 21-22 Queens Terrace, Southampton, U.K.

Uz šo adresi jūs vēl varat paspēt aizrakstīt – bet ja ne, Dzidra jau Jums rakstīs – es aizsūtīšu adresi viņai kad Jūs to atsūtīsiet man.

Un tas nu ir viss. Esmu ļoti nodarbināta ar saviem borderiem – viņu nākšana un iešana un brokastis un vakariņas – un pirkšana un mājās stiepšana tas viss mani ļoti aizņem, vēlāk būs varbūt vairāk pie šīs lietas pierasts un tad būs mazāk worries – bet tagad ir daudz, un laikam jau man to vajaga, citādi es par daudz domātu par jums un par savu vientulību etc. Bet kad es būšu pie šīs vientulības pieradusi – tad arī gan gribēsies vairāk brīva laika, lai vēl kaut ko uzrakstītu. Ļoti gribas no Jums saņemt garāku vēstuli lai dzirdētu visu – kā iet, ko redziet, ko dariet vasarā? Laimona mamma pastāstīja kā Jūs no Toronto braukuši zemenes lasīt – tas izklausījās gan skaisti! Ja gribiet palieciet Kanādā – es braukšu un dzīvošu kaut kur tuvumā, varbūt pensiju dabūšu, kā tad tā Latvijas māmuļa, kas dzīvo Toronto ir pensiju dabūjusi? Bet Jūs jau tomēr laikam atgriezīsities uz šejieni. Ja paliksiet pa ziemu tur – man Jums abiem čības jau tūlīt būs gatavas – Laimona čībām vēl zoles jāizgatavo. Šīs man ir tāda paša veida adītas čības kā pag. gadā Toronto, tikai no četrkārtīgas Austrālijas vilnas dzijas un ar zolīti tamborētu no smalkas šņorītes – tādas Dzidrai uz ceļa uztaisīju – raksta, ka ļoti labas.

Lūdzu rakstiet šad un tad, tikai kartiņu, kad nav laika vairāk…
Priecājaties pa vasaru!!
Xxx M.

————————–

[sent – 19. Aug. 70]

Mīļo Inci un Laimon!!

Paldies par vēstuli – garākas jau arī nevajaga tikai labi ka tik gara var šad un tad atnākt, jo gaidu gan ļoti kādu ziņu kamēr esmu viena. Kad nevar neko ne priekš Jums ne Dzidras vairs darīt, kaut ne kādus sīkumus, tad jādomā vienmēr par to – kādēļ to un to nevarēju labāk izdarīt etc. Mums te vakar un šodien pirmās īsti aukstās dienas, beidzot īsti auksts vējš, liekās ka ledus būtu visapkārt. Jādomā par Jums – vai Jums nav bailes uzsākt tur aukstumā vēl vienu ziemu? Vēstulēs gan nekad nežēlojaties par aukstuma nelabumu, bet Laimona mamma gan teica, ka Jums tur bijis mazliet par traku. Ja dollarus tur viegli nopelnīt – labi, dzīvojiet un pelniet, bet ja par grūtu – brauciet mājās, man vēl ir nauda ko aizsūtīt, ja pietrūkst ceļa naudai. Un dzīvoklis te būs kur sākumā apmesties, kamēr izgudrosiet kur dzīvot.

Kamēr izbraukāju visu pasauli – man nekāda liela pieķeršanās vairs nav ne Austrālijai, ne citai atsevišķai zemei. No visa ir bijis jāšķiras – liekas vienalga kur tālāk jāpaliek. Ar to naudu es lielos, jo Dzidra un Cl. man atstāja $200. un man pašai bija iekrāts pāri par $300. Tagad ar borderiem uzsākot dzīvot, (pirku gultu un vienu spilvenu $30. tad vēl visi electr. un gas maksājumi nāca uz reiz un rente tūlīt par dzīvokli) – tā es mazliet iztērēju no iekrātā – bet tomēr man ir $500.-! un es ceru ka no tiem es tagad netērēšu. Ar borderiem iet traki – viens bij slims vai visu laiku tad otrs. Tagad pirmais aizgāja uz hospitāli ar apendix un otrs pēkšņi – feeling ulcers – un tam jātaisa maigi ēdieni. Viss tas mani nogurdina par daudz, jo tas viens borders ir īsts ķēms – lāga dvēsele, bet idiots un tādam visgrūtāk ir ko stingri pateikt lai ir reasonable – tā mums iet kā pa tirgu un nekas vēl nav nokārtojies un redzams – cik īsti es izdošu nedēļā un cik man no viņu maksātā atliks vai – pietrūks, domāju jau ka atliks kādas mārciņas nedēļā! Tad no septembra beigām, man dos baby sitting visu dienu savu mazo meitiņu Pata, Dz. draudzene no Tecka laika. Tad es laikam dabūšu kādi $10.- un darba būs daudz. Bet kaut kā – man laikam vajaga izkārpīties cauri ar šīm lietām, ja nebūtu šo lietu – es par daudz bēdātos ka Jūs visi prom! Dabūju otru vēstuli no latviešiem – mīļu un garu lai piedalos rakstn. dienās – un nu man gudrošana – ko un kā, jo nekāda dzeja pēdējā laikā man nav radusies un laikam tuvākā laikā arī neradīsies. Bet kaut kas būs jādara. Mums mazliet sāk šad un tad lietus līt – vairs nav tik auksta kā dažas dienas atpakaļ (rakstu šo vēstuli jau visu nedēļu…) un pasaule mazliet sāk atkal kļūt zaļa, bij viss izkaltis, pat olas ko pirkām bija galīgi baltiem dzeltenumiem, jo vistas laikam vairs neredz nevienu zaļumiņu… Šodien (11.aug.) saņēmu no Dzidras atkal vienu vēstuli, viņa man raksta regulāri no visām ostām un visas vēstules ir ļoti happy – viņiem tur ir daudz līdzīgu jaunu cilvēku, kas brauc vai nu studijās papildināties, vai te Austrālijā ir bijuši ko mācīties un atgriežas uz Eiropu – ar tiem kopā viņi dzīvo uz kuģa un ostās iet visu izpētīt un apskatīt. Jūs jau tāpat darījāt, cik varu atcerēties un tādēļ tas jūras brauciens ir tiešām laba lieta – mazākais vienu reizi to ceļu cauri. Freiji laikam nav radinieki skatuves Freijam.

Freija kundze tikko rakstīja – lai braucu uz Dzintara balli Newc. Gandrīz jau gribējās – bet par tālu ziemas laikā, vasarā braukšu kad tur būs iešana uz beachiem un izbraukumi – viņi jau arvien kaut kur izbrauc. Viņi ir cilvēki kas Jums arī labi dažreiz noderētu satikt – visu apspriež, lasa daudz un ne tikai mīļo latviešu ziņas vien, meita tagad studē zobārstniecību un droši vien taisa visādas rūpes mammai – jo Sidnejas dzīve visa jāizdzīvo vienai pašai bez mammas, kā tas bija Newcastlē, bet liekas – ir jau tikusi grūtākam sākumam pāri. Mumfordi teica lai rakstu un braucu ciemos, braukt nav laika – aizsūtīju vienu kāzu foto, ko viņi gribēja, bet nav rakstījuši, viņiem laikam neiet neko ar to rakstīšanu – visu laiku bēdājās ka Jums neaizsūtīs nevienu vēstuli un – tik ļoti gribot to izdarīt, bet neiznākot vien saņemties. Variet viņiem uzrakstīt kādu kartiņu, kad būsiet settle down. Un kā iet ar to settle down? Vai ir kas patīkams atrasts kur strādāt? Nebēdā gan neko daudz Inī, par to, kādi tie skolēni un ko un cik tu viņiem iemāci, ka es redzu savus borderus – tad redzu, ka – people just are very simple, if not to say stupid, and they want to stay that way –. Arī Dzidra pārmocījās un izlauzījās ar saviem Warillas bērniem, gribēdama iemācīt to – ko gudri prasa un raksta programmās, nemaz nezinot kāda masa bērnu, kādi apstākļi, kādi neattīstīti mindi ir jāsatiek skolotājam… Jūs abas gribiet lai bērni būtu tik ieinteresēti mācīties, kā Jūs bijāt, bet visi nav tādi un – nevajag tādēļ sev pāri darīt – nodod savu stundu, sabar kas lied uz ādas – ieliec sliktu atzīmi ja nemācās – un punkts. Aiztaisi skolas durvis un par to nedomā. Tā lielākā daļa skolotāju tomēr dara – un tiem nav nekāda bēda. Protams – ja Tu vari atrast skolu ar labu materiālu – ir jau labi.

Dzidra raksta, ka saņēmusi Jūsu sūtīto kartiņu. Un es gaidīšu nu kaut ko no Jums – varbūt jau pastāvīgo adresi un visu ko esiet izlēmuši tālāk darīt.

Jau 15. aug. Vēstules no Jums vēl nav, jānosūta šī uz Toronto.
No Dz. vēstule – iet labi. Viņiem te vēl nāk šādi tādi tax return čeki – saka lai es tos ņemu sev, tā patiešām es esmu very vell off! Borderi arī nu abi samaksāja. Sāku adīt kādas lietas, pa brīvo laiku!

Rakstiet. Lai Jums labi iet!!
Xxx M.

———————-

20.8.70

Dear Mum,

Labi gan bija saņemt Tavu vēstuli — gribējās zināt kā Tev ap dūšu tagad ka visi bērni pazuduši. Labi ka Tev tie boarderi — tikai Tu droši vien par daudz ar viņiem noņemies. Nezinu īsti kas tie tādi ir, jo tās vēstules ko Tu saki esot rakstījusi uz Toronto, vēl neesam saņēmuši — te visu laiku ir pasta streiki pāri visai Kanādai — katru dienu streiko kāds cits districts, nekad nezin iepriekš kurš būs nākošais — tas jau tā kādus 7 mēnešus, bet pašlaik paliek intensīvāk — Unions nevar un nevar saprasties ar Governmentu par algām. Arī, man liekas ka nezin vai Lāči nav kādās holidejās aizbraukuši — bet nekas, gan jau dabūsim. Meantime, no Dzidras arī neesam dzirdējuši — varbūt arī rakstījusi uz Toronto — cik varu atcerēties, divreiz viņiem aizrakstīju uz ostām ceļā, pēdējā uz Southampton.

Nu pa tiem boarderiem — Tev viņus nemaz nav tik “smalki un labi” jābaro, kā Tu domā. Mums ar Austru mūsu Madame Medard Ashfieldā deva margarīnu (pati pārtina sviesta papīrā! lai mēs nezinātu!) Mums tas bija pilnīgi vienalga, bet viņai laikam worrijas lai mēs neuzietu — Tagad mēs paši margarīnu vien lietojam — lētāks, veselīgāks etc. Tā pat ar daudz ko citu. Arī nenoņemies par daudz ar apkalpošanu — norunā laiku kad būs vakariņas — ja nav iepriekš pateikuši ka nebūs, un neierodas, tad noliec pie malas, kad atnāk lai silda paši — tā apmēram bija ar Elsiju, un mums abām tā bija ērti — citādi man arī būtu bijis neērti ja viņai manis dēļ būtu bijis extra jāskraida. Tas tikai skaidri jāpasaka — lai abiem nav jāgudro kas nu tagad jādara vai jādomā, tad tik iznāk nesaprašanas… Anyway… pietiek par to.

Ja Tu tās čības jau esi pabeigusi, tad vari sūtīt ar un būsim happy, bet lūdzu neko citu mums neadi — te Vancouverā ziemas nav neko aukstas […] es jau vēl tik esmu paspējusi vienu pāri čību no tiem diviem ko Tu uztaisīji novalkāt — Laimonim gan jaunās derēs. Pagājušo nedēļu biju pilsētā, staigāju pa veikaliem, pienāca klāt divas ladijas un apbrīnoja Tavu tamborēto vesti — kur esot pirkusi, burvīgs “patterns”, nevarot nekur labus atrast etc.

Meantime, dzīvojam jau trešo nedēļu vienā dzīvoklī — Landlords un lady ir Mexicāņu pāris — tikai 3 gadus Kanādā — izskatās diezgan jauni, bet jau esot grandparents — ļoti feini cilvēki — mums atkal ir augšstāvs — istaba, guļam istaba, virtuve un pašiem sava vanna — lieli logi — virtuves logs uz backyardu ar plūmju koku un zāli un rīta sauli brokastīs. […] Laimons strādā labā vietā, laba alga, pašlaik vēl uz probi. Man nekas nerādās, bet izmantoju laiku un no rītiem eju business kursos, mācos mašīnrakstīšanu un šorthand [sample of a few symbols] (I like it very much, see) — jau sen gribēju, bet nekad nesanāca.

Tā Alma nemaz nav tik skopa — mēs abi ar Laimonu ar viņu ļoti labi saprotamies — kad padomā par algām un par onkuļa zvejas un medību vajadzībām, tad es nemaz nezinu kā viņi iztiek. Protams, Laimona mamma, kur par brīvu atvesta uz Ameriku, gudroja par $890 kažoka pirkšanu, un par to vien runāja, viņa varbūt varēja saredzēt kādu skopumu ko es neredzēju. Ka viņa nejutās sevišķi labi to es zinu, bet tur nekā nevarēja darīt — nevienam nebija pietiekoš laika apbrīnot šo “prima donna” kura bija “vienīgā dziedātāja no Austrālijas” etc.

Lots of love Tev no mums abiem.
[Inese & Laimons]

———

[sent 31 Aug. 70]

Mīļie Inci un Laimon!

Paldies par vēstuli. Labi ka Jums labs dzīvoklis! Ka tikai nav auksts? Otrā stāvā parasti dzīvokļi ir aukstāki, jau tādēļ vien, ka auksts jumts uz galvas, nevis silts otrs dzīvoklis. Bet Jūs jau nedzīvojiet pirmo ziemu aukstā zemē, un šī nemaz neesot auksta, jūs sakiet…

Jālasa kad jaka atnāks:
*** [section outlined in a box] Vispirms – pataupi šo vēstuli, jo te aprakstīšu kas Tev, Inī, jādara ar tiem adījumiem, ko vakar izsūtīju: Ja Laimona čībām zole būtu par šauru, (es domāju, ka viņa stiepsies, tāpat kā pati čība, bet…) tad ar adatu un diegu, ko ieliku līdz, vari apšūt visapkārt tamlīdzīgu dūrienu, kā es vienai čībai iesāku, tad ja virsējā daļa sāktu iet pa grīdu, tā gar zoles malu tik ātri nenoplīsīs. Domāju ka Tavas pašas čības būs laikā, adīju cik cieši vien varēju, jo Dzidras čības, ko atvedu no Toronto, ļoti izstiepās. Zeķes adīju Dzidrai – bet neņēma līdz, izlieto Tu. Lakatiņš ir tāds mazs joks tāds kā ir violetais ieadījums, bija Dzidrai viss pončo un ar melnu rakstu virsū. Tam lakatiņam, kad to liek ap kaklu, atlocas otra mala (kā krāga) un tur grūti ko izdarīt lai tā nebūtu, bet man liekas ka abas malas ir labas un var rādīties, lakatiņš arī ļoti izstiepjas, kad to liek ap kaklu, un tā arī nav nekāda vaina, viņš ir labs zem mēteļa vai džemperim virsū, es viņu pāris reizes jau nēsāju.

Soma ir tikai tāds mēģinājums, no tām pašām šņorītēm kā zolēm notamborēt kaut ko – somai visi diegi vēl ir īsti nenostiprināti – tie ir tik slideni, ka raisās vaļā no mezgla – kaut kā ar adatu tos nošuj, lai nemaisās un nevar redzēt. Nebiju nemaz to somu domājusi sūtīt, viņa ir pasmaga un nav īsti piemērota ne šopīšanai ne citur – varbūt tikai ja iet pastaigāt ar grāmatu un piezīmēm. Viņa arī stiepsies, bet – tāda nu viņa ir. Es notamborēju otru – gribēju taisīt retāku musturi, lai soma nav tik smaga, bet nav ne tik laba, kā šī. Visumā – par mazu šopīšanai, bet es gribēju tieši tam, jo kurvīši man ļoti sabojā drēbes rīvēdamies gar sānu. Bet man ir vēl jāizgudro, kā iztaisīt šopping bagu – varbūt lielāku un ar pietamborētu rokturi, vai kādu šņori savelkamu. O.K. lieto ja vari, somu var noņemt no roktura, noskrūvējot vienā galā skrūvīti un noņemot cilpas nost. Es vienu cilpu liku rokturim āra pusē, jo lai gan tā nevajadzēt būt – cilpas vienmēr saslīd vienā stūrī un izšķoba somu nejauku. Šis viss Tev jāizlasa tikai tad, kad paciņa pienāks, bet es jau steidzos to tagad uzrakstīt.***

No Dzidras šodien gaidu otru vēstuli no Anglijas, nu jau varbūt kaut kas būs par darba atrašanu etc. Es būtu mazliet bēdājusies, ka nebija vēstule no Jums, bet Dzidra rakstīja, ka saņēmusi kartiņu un vēstuli no Jums – un tad es apmēram zināju, kā Jums iet. Dzidra būs Jums rakstījusi – viņa rakstīja, ka bijis brīnišķīgi apskatīt to romāņu pili Lisbonē, kur Jūs apskatījuši savā braucienā un tagad laikā bijāt aizrakstījuši, lai viņi to var izdarīt. Dzidra ļoti priecājas savās vēstulēs par architektūru ko jau ir redzējusi, (mājas, ielas etc.) un ja viņai tas tik ļoti patīk – viņai Eiropā būs daudz ko priecāties! Patiesi Austrālijā jau celtnes nav ko redzēt, mazākais no visādas vienādas stila pilsētas un lauku mājas, kā Basku, Austrijas etc.

Man bija laba svētdiena – atpūtos. Pirmā svētdiena gandrīz 2 mēnešos, kad mani borderi nebija mājās. Varbūt tagad esiet saņēmuši manas vēstules no Toronto – tur jau par tiem borderiem rakstīju. Man ar viņiem iet ne šā ne tā – viens slimoja un nevarēja iet darbā un kārtīgi maksāt – tagad otrs – supposed to be ar ulcer – Viņš ir nožēlojami sīks un viņa vēders rūc un šauj pa abiem galiem – bet pie kārtīga daktera viņš nav bijis – ko viņš var ēst ko nevar, to viņš pats nezina un ja arī zina – tad viņam ir sava metode ēst tikai gaļu cik vien var un rīt briesmīgā ātrumā. Es nezinu ko darīt, jo otrs ir jābaro kārtīgi un tas mazākais var redzēt – saprot, kas ir labs ēdiens un ēd puslīdz visu. Man ir tā – Keith neēd: zivis, rīsu, junketu, carriju, jams, hony, peanut butt. etc. nevar ēst nekādus stiprākus stew ar onions, vai gulash etc. Daves neēd: nūdeles, salmon, green pepper, onions, tomēr citu barību diezgan visādos veidos ēd labi. Tomēr ka šīs abas neēdamās lietas saliek kopā – tad paliek pāri gaļa, kartupeļi, olas. Un no olām rītos Keith jau atteicās, bijis – jau visu nedēļu… Keith ir viens īsts mazs mērkaķis – bet viņš ir tik nožēlojams un varbūt tik labsirdīgs, ka visa viņa ākstīšanās ir jāpiedod, bet ja nevar īsti dusmoties, tad ir vēl grūtāk. Ja es būtu iepriekš zinājusi cik viņa vēders vājš, es būtu citādi rīkojusies, bet kad es sākumā prasīju kādu foodu viņš ciena – „oh, roasts”… Un dzirdēju arī reiz pieminam „ka tur un tur ir labs gulašs” – nu tad es sāku ar roastiem un gulashiem ka kūp vien, un tas laikam viņa vēderu sabojāja vēl vairāk, viņš dabūja flū – un pēc tam nav bijis ar savu ‘gastric’ kārtībā. Daves ir šai ziņa uzlabojies – uztaisa pats sev brokastis (kā jau bija runāts), ēd labi. Nu pietiks par to. Viņi abi nevar no rītiem piecelties – un tā ir viena īsta misery –, bet vakaros viņi varētu iet agrāk gulēt…

Bija labi, ka man bij pēc Dzidras aizbraukšanas tik daudz par citu jādomā un nebij jābēdājas par pamestību, bet tagad es labprāt mazākais vienu borderi atlaistu, bet nezinu kā? Lejas dzīvokļa kundzes vecāki nāktu pie manis dzīvot, tanīs divi istabās, kur tagad ir borderi, tie maksātu maz, bet izņemot to, ka lietotu virtuvi, man nebūtu ar tiem nekāda darīšana. Redzēs, kā lietas kārtosies. Pati esmu vesela. Noadīju Laimonim jau pusi pulovera – un jaucu ārā, domāju, tādu viņš virsū nevilks! Kāda Rudzāta kundze iedeva musturi – ‘honeycomb’ kaut kāds ļoti biezs, izskatās ok, bet paņēmu offwhite – un tā lieta izskatījās exactly kā buchershopos the tripe – biezs, pelēkbalts, ar maziem caurumiņiem… Uzadīju ātrumā Tev džemperi no tās dzijas – milzīgi liels, nav sašūts… Laimonim pirkšu citu dziju, tagad adu Jašam (onkulim) to solīju…

P.S. Tev Inī – tamborēšu tumšu vesti – kādu: melnu vai brūnu? Atraksti! Ātri! Un kādu puloveri Laimonim? Biezu, krāsainu? Gludu? – Atraksti. Redzēju melnu tamb. vesti priekšā tikai viegli sasieti – ļoti labi izskatās.

—————————–

10.09.70
[Postcard]
[Killer Whale. One of the most powerful Crests of the Haida Indians. Queen Charlotte Island symbol of speedy attack and ferocity — motif reproduced on decorative paper]

Dear Mum,

Šī pirmā nedēļa darbā, skolā — pieņēmu vietu uz vienu mēnesi, atvietojot skolotāju kas slims — Labāks darbs līdz šim nav rādījies. Pašlaik nav laika gari rakstīt — daudz ko darīt — jo mācu angļu un franču valodas. Esam saņēmuši visas vēstules no Toronto — Laimons domā ka Tavi boarderi ir īsti mērkaķi. Ja gribi ņemt citus, tad vienkārši pasaki viņiem nedēļu iepriekš ka jāiet — vienalga kādēļ — saki ka esi pārdomājusi, vai ka negribi vārīt — Nepūlies. Love.
Inese + L.

——————–

15. sept. 1970.

Mīļie Inī un Laimon!

Nu jau atkal ļoti gaidu vēstuli. Kā iet, ko dariet, kā ar jobiem, kā dzīvoklis rādās būt, un kā ar veselību? Varbūt rītu būs vēstule… No Dzidras šodien saņēmu 2 vēstules, kaut kur uzkrājušās. Cilvs sācis strādāt un viņi dabūjuši dzīvokli, bet baidās ka būs auksts, jo neesot centrālapkurināšana – veca māja, trešā stāvā (3 stāvu mājā). Bet Clivs meklējot vēl varbūt citu darbu, varbūt ko labāku dabūt, un tad arī par dzīvokli vēl nezina – vai visu ziemu tur paliks. Es cīnos ar saviem borderiem – tagad jau iet labāk, abi maksā pēdējās nedēļas kārtīgi un tad jau var iztikt.

Es jau viņus cenšos pārbarot, bet es nekā labi citādi neprotu, vienmēr bailes – vai tik ir labi un vai ir diezgan? Šodien taisīju tādus hamburģerus, kā mums taisīja Bellewuehillā tā skotch madāma, eļļā ceptus maltās gaļas bumbas, bet nācu pie atzinuma – ka mūsu pašu veida kotletes ir labākas – tas ir plakanāk taisītas un mazāk eļļā vai sviestā ceptas. Vai tev ir laba recepšu grāmata? Nopērc kādu. Dzidrai ir laba, viņa to te atstāja, ļoti labi tomēr ka var apskatīties – Šad tad taisu wiener šnitcel – iznāk ļoti viegli un labi – weal staek izklapē labi, 1. apviļā miltos, 2. ola, tad 3. Breadcrumbs – šī kārtība jāievēro, tad nekas neatsulojas, jāliek karstos taukos (sviestā, eļļā vai margarīnā – vistas taukos labi, kas paliek, kad vāra vai šmorē vecu vistu – boileri) jāapcep īsi uz lielākas uguns, tad jāpacepina uz lēnas ilgāk un 8-12 minūtēs parasti šnitcele ir gatava, nekaitē arī ja lēni pacepina mazliet ilgāk. Nezinu, kādus ēdienus Tu, Inī, tagad taisi, labu recepšu grāmatu vajaga. To vecu vistu – boileri ir izdevīgi šad tad nopirkt un vārīt zupā (2-3 stundas uz lēnas uguns) tad parasti jānosmeļ tauki kuru iznāk vairāk kā glāze un tie ir ļoti labi visādām cepšanām. Ļoti labi ātram stew ir pirkt – filē trimmings – tas ir kādi labākā steika – filē atgriezumi, tie nav dārgi (te ap 60 cent mārciņa) un šī gaļa ir ļoti tender – to, kad sagriež sīkākās strēmelītēs, vai cubes, tad tikai dažas minūtes uz pannas jāapcep, tikai tik daudz lai sarkanums pazūd, tad jauc ar iepriekš saceptiem sīpoliem un tomātiem, pieliek skābu krējumu (ja ir, un arī sēnes, ja ir) un iznāk ļoti labs stew ko ēst ar rīsiem vai saknēm. Šo stew Clives no savas recept. book mums arvien pats taisīja, kad bija viesi. Brokastīs, vai vakariņām ar kafiju vai tēju mums bija (un man arī tagad ir) gardums – honey toast — , notoastij maizes šķēlēm vienu pusi, tad uz otras uzliek medu un sviestu un notoastij kamēr labi brūngans, ļoti gan jāuzmana, jo tikko labi brūns, tā drīz sāk sadegt, bet maliņa tā kā tā arvien mazliet apdeg, kamēr vidū tiek gaiši brūns. Pamēģini. Un pastāsti – ko Tu gatavo? – Rītu es sūtīšu Jašam solīto puloveri – noadīts ir ļoti biezs, nezinu vai viņam patiks, tādēļ nopirku vēl klāt vienu cardigan, fathers day sales, nav neko skaists, bet ok. Un tagad Laimonim – kādā krāsā viņam patiktu? Īsti spožu? Adīt jau es viņam adīšu – tā kā labāk būs, ja pateiksiet kādu krāsu labāk gribētu?

16. sept.

Vakar sāku šo vēstuli rakstīt – domāju ka šodien būs no Jums vēstule – bet nav, jāgaida uz rītu…

Mums sāk tuvoties pavasars, bet kad kāda maigāka vēja pūsma uzpūš, tad tikai tas vien nāk prātā – kā Dammē bija pavasars un kā tur ziedēja zilas puķes un zaļoja bērzi un viss lielais mežs bija tik skaists, sevišķi jau tie ceļi kur Jūs braucot cauri dziedājāt. Tas bij skaisti. Tagad ir gan ļoti tukšs viss te, pietrūkst ko izdomāt, par ko domāt un par ko priecāties. Izlasīju otreiz Hemingveja – ‘For Whom the Bell Tolls’ – gribēju kaut ko vairāk par Spāniju tur atrast, bet nekas tur daudz nav, viņš itkā nemaz nav pazīmējis, pagleznojis to zemi, lai lasītājs ko varētu iedomāties, ir pieminēta Segovia, mēs laikam tur braucām cauri, uz Escorial, tas laikam tuvu tur kur bija lielais krusts šai karā (par ko raksta Hemingvejs) kritušiem kara vīriem. Nākoš otrdien iešu visu pēcpusdienu pie Pat dzīvot un mācīties, kā man jākopj mazā beby Justine. Tā kā es nekur izbraukt daudz nevaru manu borderu dēļ, tad vienalga, lai ir vēl vairāk piesiets pie mājas, pastrādāšu ar šiem uzdevumiem līdz ziemsvētkiem, tad redzēs kas tālāk būs. Gribētos pa vasaru kādu brīvāku nedēļu, lai aizbrauktu kaut kur – varbūt tikai uz Newcastli pie Freijiem.

Neesmu aizrakstījusi Laimona mammai, kamēr biju pie viņas un neesmu bijusi arī pie Sanny un Sue, skatīties mazo puiku, nav bijis laika par to domāt, pa svētdienām gribas miera no borderiem, un pagaidām vēl negribās viņus vienus atstāt mājās, viņi atstāj durvis vaļā, aizmirst atslēgas durvīs etc.

Jašam noadītais pulovers ir ļoti biezs, par biezu varbūt – adījums ļoti mīksts, tad kaklu apadīt iedevu uz mašīnas – kaut kāda speciāl mašīna, uz ko pieņem ar roku noadītos adeņus pie Dav. Jones un tur glīti nostrādā kaklu, to man ieteica Rudzāta kundze, un labi bija, es būtu pārāk mīkstu visu izstaipījusi. Es patreiz nekā prātīga nevaru izdarīt – tas ir neveru neko uzrakstīt, tik pa brīviem brīžiem adu, un tamborēju, mazliet spēlēju, lai neaizmirstas, mazliet lasu, bet tā vien liekās – ka vajadzētu daudz vairāk ko padarīt… Nezinu ko sūtīt Rakstn. dienām – nav nekā no dzejas… Jūs skatāties labi tās svešās malas, kad atbrauksiet te, droši vien jutīsiet, ka vajadzēja vēl vairāk skatīties.

Rakstiet drīz. Visu labu.               Xxx M.

Jā, skatāties gan labi visu, brauciet visur, ejiet visur, lai viss ir redzēts ko varēja. Es tur busiņā tupēdama skatījos un skatījos – nevar teikt ka nebūtu daudz ko atcerēties, ir ir!
Xx

[on envelope]: Vai manu vēstuli, kur rakstīju par sūtītām čībām, saņēmāt?

———————–

Ceturt. 17. sept. 1970.

Mīļie Inī un Laimon!

Šodien saņēmu Jūsu kartiņu un nu sirds mierīga, laikam tikai vakar Jums iemetu vēstuli, bet jāuzraksta tūlīt atkal, jo kad saņemts no Jums, tad tik ļoti gribās būt vēl kādu brīdi ar Jums kopā, un to citādi nevar izdarīt – tikai runājot vēl atkal ar Jums. Labi ka Tev, Inī, jobs uz kādu brīdi, lai tu dabū pavingrināties atkal ar skolas lietām – tikai, lūdzu, ņem visu mierīgi un nepūlies, atceries manus borderus, lai zinātu kādi average peopl’i ir: silly un boasting, tās ir galvenās pazīmes, viņš tev boastīs tā, ka domā nezin kāds gudrais un tu viņa priekšā – neko nezini, bet izmēģini viņa gudrību, tad atrodi, ka tukšs kā pods… Tā, Keith, tas mazais anglis, taxidrivers, (pie kura mātes Londonā Dz. un Cl. apmetās) tas izliekas par milzīgu mūzikas pazinēju, jau sāka iznākt tā, ka es nemāku ne saprast mūziku, ne zinu kā jāklausās: bija plates no music library, viņš plātās ar savām gudrībām par katru plati (no tā kas rakstīts plates aizmugurē…) es saku lai liek to plati virsū un es gribu klausīties un man nevajaga to paskaidrojumu (tos es parasti gribu lasīt vēlāk, kad esmu dzirdējusi mūziku), viņš apvainojās; tā plate gāja uz recordpl., es no sākuma klausījos intensīvi, tad tā pavirši, jo man neko tik briesmīgi tā mūzika neaizgrāba, viņš saka „I am sorry for you, but I cannot help you, if you do not want to know about music etc…” Es zināms to neaizmirsu, es domāju – gan es tevi izgāzīšu ar tavu lielo ‘mūzikas pazīšanu’. Reiz viņš atkal klausās, svilpo līdz un visādi izrādās: … „Do you hier Beethoven?…” Patreiz spēlēja Šubertu, bet paskaidrojumā teikts, ka Šuberta mūzikā tur jūtams Beethovena iespaids. Es neteicu neko, bet kad viņš izgāja ārā, es neuzliku vis plates otru pusi – Šuberta turpinājumu, bet uzliku – cita komponista plati. Šis ienāk un svilpo un izrādās – un nedzird, ka pavisam cita mūzika… Es ļauju lai viņš ākstās un neliekos zinis un neliekos dzirdam viņa gudrības, kas nu var izvērsties galīgas dumjības… No tās reizes viņš ir uzmanīgs, un kad viņš svilpo tik bieži līdz, ka plati nemaz vairs nevar dzirdēt – es neuzkrītoši atstāju istabu. Tā mums ar mūziku vairs nav jācīnās izrādīties. Puslīdz tāpat tagad ar ēšanu arī. Viņš nemaz laikam nav ne ar alcer nekā, tikai pieēdās, pierijās, nevar sagremot un tad spēlē visādus kumēdiņus. Es uztaisu to pašu Hungarian gulash un nesaku ka tas gulašs, bet stew, šis apēd un nekāda ulcera. Tagad es vairs neko daudz neworriju pēc tam, es redzu ka tā – show off – ir viņiem kaut kā – lai izliktos gudrāks nekā ir. Tas otrs, jaunais austrālietis tagad ir labāks, strādā visas sestdienas un ēd normāli. Tā kā no rītiem viņi gandrīz neko citu vairs nespēj taisīt un ēst, tikai cornflakes un toast un tea, tad es vakariņas cenšos taisīt labas un bagātīgas, tagad arī redzu ka naudas iznāk un man nedēļā paliek kādi 4-5 dolāri pāri, bet to vajadzēs, kad nāks elektr. un gas billi. Patreiz es esmu kaut kā pieradusi un kaut kā tā lieta iet, vienu laiku biju jau desperate, tagad es redzu kā viņi ir jātreat’ij – kā stupid, un nav ko kaunēties pateikt lai dara to tā un tā, ja dara nepareizi.

Tā tas droši vien ir arī skolā – tie kas skolotājiem dara visādas nepatikšanas, tie ir tie bad ones, ar kuriem nav jārēķinās, tiem ir mazliet ‘jāieliek sprungulis ritenī’ viņi ir ar nodomu jāpadara mazliet smieklīgi, tā lai varbūt vēl tie nav pavisam ‘izgāzti’, bet lai viņi jūt, ka tas ir atkarīgs no skolotāja padarīt viņus smieklīgus un ka skolotājs could not careless par viņiem. Taisni tas uzmudina uz muļķīgu uzvešanos, ja viņi domā, ka viņi ko lielu nozīmē. Kamēr es te nezin kā pūlējos ar to ēst taisīšanu ‘vai tikai labs diezgan’ – etc. tad visas nelaimes sākās… Pietiek par to. Tomēr viņi laikam mani vēl botherī, ka tik daudz jārunā par to… Šodien nosūtīju paku Jašam, jāuzmana paku svars, dabūju vairāk samaksāt tādēļ vien, ka bija 8 os. pāri par 3 mārc. un tās 8 oz es varēju uz pakojuma ietaupīt. Un Tu, Inī, lūdzu nevorij, un nemaz nevorij – par skolu, to jau es agrāk Tev teicu! Te vakar pie manis uz brīdi ienāca Dzidras skolas otrā zīmēšanas skolotāja – viņa bija īsu laiku kopā ar Dzidru un bija Dzidrai arī jau laba draudzene, viņa gribēja Dzidras adresi. Viņa man vakar prasīja – vai Dzidrai arī bijis grūt skolā? Es teicu ka bija ļoti grūt. Viņa teica – viņa aizmirsusi, domājusi ka Dzidra nežēlojusies par to, bet tagad viņai esot tik grūt, ka viņa nezinot ko darīt, viņa dažreiz ņemot brīvu dienu, jo nevarot izturēt turpināt un tad atkal visi darbi nokavējoties. Taisni tā bija Dzidrai – dažreiz viņa vairs nespēja vilkt, tā ir traka skola – līdz 40 skol. klasē, etc. Bijis kādu nedēļu viens palīgs zīmēšanas skol. bet tas nepratis visai labi angliski, tas pēc nedēļas – aizlaidies prom… Vai Jums dzīvoklis ir labs? Vai ir silts, vai var labi vārīt un cept etc. Kad laiks – lūdzu atkal kādu kartiņu…! Kad tu Inī raksti man vienu kartiņu, tad jau nākošai uzraksti adresi un uzliec marku – tad vairs otrreiz nebūs ilgi jākrāmējas un jāmeklējas – tik uzraksti šo to un nosūti…

Lai Jums abiem labi klājas!
Xxx M.

——————–

Sestdiena 26. sept. 70.

Mīļo Inci un Laimon!

Pirms šo vēstuli Jums sūtīšu, mēģināšu sagaidīt kādu no Jums, bet sāku jau iepriekš rakstīt, lai tad steigā rakstot kaut ko neaizmirstu, patreiz mums ir ļoti auksts laiks. Ceturtdien saņēmu no Laimona mammas kartiņu ka viņa piektdien un sestdien ciemosies pie manis – bet viņa neatbrauca, varbūt tādēļ ka tik auksts, nebūtu ko te darīt, jo pat pastaigāt nevar iet. Inī, es tikko pabeidzu sašūt Tev noadīto džemperi, tas no tās dzijas kur es iesāku Laimonam puloveri, bet pusē izadīju un jaucu āra – izskatījās pēc ‘trip’ un biju tā sakreņķējusies, ka ātrumā nezināju ko darīt, paņēmu patterngrāmatiņu un sāku adīt Tev džemperi, adatas biju laikam paņēmusi numuru par lielām, jeb arī adīju par mīkstu un nevienādi – ir iznācis liels un mīčmaču adījums, nav tik gluds kā vajadzētu, pēc mazgāšanas gan būs daudz labāks, citādi ir adīts pēc dotā valdziņu skaita visur – un ‘uz kaula stāv’, tikko uzvilku virsū, izskatos kā bumba viņā, bet ‘shape’ jau ir pareiza. Gribētu zināt vai Tu to varēsi valkāt? Domāju ka varbūt varēsi arī – visādām zvejošanas dienām, tā tad izmazgāšu un sūtīšu – varbūt es atstāšu dziju galus nenobēdzinātus – lai ja gadījienā Tu jauktu ārā viņu, Tu labāk varētu to izdarīt. Otru ko es noadīju, nē – notamborēju ir – brūna veste uz to pašu pusi, kā Tava baltā, tikai citāds pattern, bet vool nebij tik mīksta, kā vajadzētu, kamolīšos izlikās ka ir laba, bij pie Dav. Johna specialos, bet kad satamborēju – iznāca nemīlīga, pacieta tā veste – bet atkal – ko ar viņu darīt? Varbūt mēģināsi valkāt – te ar visādām šādām croshet lietām ir katrs otrs uz ielas, bet tomēr šīm vestēm nevaru dabūt labu pattern, jo katrs croshet patterns ir jātaisa citādi pēc samēriem. Šo noskatījos no vienas girl pie Dav. John. Viņa nēsā priekšā uz krūtīm tikai vienā vietā sasietu. Bet Tu vari darīt kā gribi, vari likt pogas.

Man abi šie garmenti ir iznākuši tādā ātrā, nervozā steigā taisīti, kad tikai mēģina un nezin ko īsti grib, bet bez darba negrib sēdēt (kamēr mani borderi man visādi jāuzmana). Laimonim tagad nākošais – te ir ļoti skaisti dzelteni toņi, ļoti spilgti, bet nice, varbūt es ņemšu tādu, Jašam nosūtīju – krāsa par bālu varbūt, bet nedrīkstēju vecākam kungam spilgtu taisīt. Nākoš nedēļ man nāks mazā Justine – biju vienu pēcpusdienu pie viņiem mājās ‘mācīties’ kā viņa jākopj. Liekās – būs O.K. Viņa ir taisni tāda, kā Jūs ar Dzidru bijāt – maza, samērīga, tumšacaina, mīlīga meitiņa un man viņa patīk. (Visi beby man nepatīk.) Bet savus borderus es gan gribētu atlaist, viņi mani tomēr ļoti apgrūtina, ka viņu nebūtu es varētu šinī laikā kaut ko arī varbūt uzrakstīt, sakārtot no tā kas jau ir uzrakstīts , bet viņi ir tāda tipa cilvēki, kas mani ļoti traucē, tādēļ ka es kreņķējos, nevar kaut kā saskaņot viņu ēšanu – viens negrib to otrs to – kā jau es rakstīju, ja tas būtu viegli izdarīt es rītdien teiktu lai meklē citur – bet man būs diezgan grūt no viņiem tikt vaļā, labi ka Dzidr. un Clivs vairs nedzīvo pie Keith mātes, to viņš itkā skaitīja par kādu kind of exchange business. Ar klavieru skolnieču naudu un ar beby sitting, man pilnīgi pietiktu, ar viņiem es jau tik un tā vairāk par ēdienu nenopelnu – jo kad nāks elektrības un gas billi – tad es redzēšu kur tas pāri palikums paliek, viens guļ uz elektr. blanket visu laiku, otrs bieži atstāj elektr. aizmirstu un tik daudz gāzes ir jālieto gatavojot. Kaut kā man negadījās pareizie cilvēki – lai gan – tagad jau kaut kā ir viss iekārtojies un iet labāk kā sākumā.

Svētdiena, ir jau pusdivpadsmit dienā, bet visi mani borderi guļ un viens ir atvedis sev draugu līdz, pats iegājis launch room’ā uz dīvāna – un guļ bez bēdām. Viņiem pieder visa māja!… No rīta ļoti nokreņķējos par to – gribēju tur dzīvot un spēlēt – bet tad domāju – O.K. ko es vienmēr kreņķēšos – paliku savā istabā, ņēmu rokā visus savus rakstus un pārrakstīju visu čupu visādus dzejoļus, kādi ir bez pārāk lielas kritikas un varbūt nosūtīšu rakstn. dien. ir mazliet par vēlu, bet – mieux tard que jamais – (ja spelling pareiza). Man visu laiku tā ir – es gribu tikt no borderiem vaļā, lai strādātu, bet mani tikai vajaga iebāzt vienā vietā, no kuras es nevaru kustēt ārā un kur ir manas piezīmes – tad es sāku strādāt.

Šorīt es tā kā tā būtu tikai spēlējusi savu Bachu, ja tiktu lielajā istabā. Tas viss ir tik mixed up – man vajaga dzīvi lai justos normāli un strādātu, un man vajaga brīvu laiku bet dzīve paņem to brīvo laiku ja viņa ir – tas ir kaut vai tāds borderkeeping jobs. Tāpēc jau laikam vīrieši ir visi lielie rakstn. un visi citi ‘sasniedzēji’ – tie ieslēdzas savā istabā – bet dzīve viņiem aiz durvīm tomēr ir: sieva, bērni, pusdienas etc… Šī istaba ir laba, tikai – man vajadzētu 3 galdu! – rakstāmmašīnai, adāmmašīnai un šujmašīnai, tad pēc kārtas pie visām es šo to padarītu, tagad man visas ir sablīvētas uz viena galda un es tieku klāt tikai pie vienas. Arī labi! Šodien līst – tas arī dod mierīgu prātu – nav nekur jāskrien, var sēdēt un strādāt…

Otrdiena 29. sept.

Man jau otru dien te ir mājā meitiņa – iet labi ar viņu – jāgulda, jāpārtin, jābaro no 8 am.- 4 pm. Kad aizmieg varu savus darbus darīt. Un – vakar atteicu saviem borderiem. Laim. m. atsūtīja telegrammu lai piezvanu (tāpat vien) uz šīs telegr. rēķina – es sameloju borderiem, ka nāks mani radinieki dzīvot.

Es gribu vēl mēģināt iekārtoties tā dzīvot, ka man ir kaut cik patīkami, ja ņemšu kādu īrnieku, tad tikai 1 un bez visiem ēdieniem un tādu – kas dzīvo savā istabā, ne manā…

Gaidīšu vēstuli – kā iet pa skolu –? Vai jau izbeidzās tas darbs? Domājiet par beby – brīnišķīgs ir tāds, mazs bērns – visa dzīvība viņā…

Xx M.

—————-

29.9.70

Dear mum,

Labi saņemt vēstules no Tevis kurās izklausies puslīdz happy — vismaz full of fighting spirit pret tiem Taviem idiota boarderiem — […] Laimons domā ka viņi ir īsti mērkaķi! Laikam ja viņi nebūtu iekrituši tieši mūzikas lietā tad laikam Tu nebūtu nākusi pie prāta — lucky!

Vēl tik nezinu kā lai izskaidroju lai Tu liecies mierā ar to adīšanu… tā doma ir very nice un mēs to appreciatijam… un paldies par mantām kas jau izsūtītas (vēl nav pienākušas), bet te mēs vairāk siltu džemperu etc nevaran novalkāt, jo iekšā visur sildīts, un jāvelk plānas drēbes… āram mums ir diezgan, jo aukstā laikā mēs pa āru nedzīvojam, un lai tiktu no vienas vietas uz otru, mums abiem ir zābaki, cepures, cimdi man kažoks, Laimonim mētelis un Eskimo jaka… […]

[…] Un neworry tik daudz par Dzidru un Clive […] gan jau nekas briesmīgs nenotiks. Kāpēc tad lai notiktu? Mēs abi esam ļoti jealous ka šie Anglijā, un sevišķi Londonā. Mums tā ļoti mīļa, un žēl ka laikam neiznāks vairs vēlreiz tur būt — mūsu visits bija daudz par īsu — to tik laikam īsti izjutām kad jau bijām Vācijā, kur tomēr cilvēki un viņu dzīves uzskats tik ļoti savādāks un bieži nejaukāks.

[…] No skolas sākšanas strādāju vienā ļoti feinā skolā pamazā pilsētā ārpus Vancouveras (apmēŗam 45 miles) — Mācu Angļu un Franču, bet vairāk Angļu — Ir ļoti daudz ko darīt jo Angļu mācu pirmo reizi [senior high school English, not as “foreign language”] — nav visi mazie triki kas pataisa darbu vieglāku — atvietoju skolotāju kurš slims jau veselu mēnesi. […] Šodien dabūju piedāvājumu no divām skolām te tuvumā, lai ejot tur kad būšu te galā. Vēl nezinu neko sīkāk, bet vismaz izskatās ka būs permanent darbs, un tas ir labi jo te ir liels skolotāju surplus — daudzi bez vietām. Kamēr vēl bija tikai šis atvietošanas darbs nodomājām neatstāt dzīvokli pilsētā […] atradām man te Room and Board un es pa nedēļas laiku dzīvoju te un piektdienās Laimons brauc man pakaļ un ved mājās uz pilsētu uz weekendu. Man te actually ir īstas dzīvoklis pašai […] ja iznāks permanent vieta tad laikam būs jāpārvācas abiem uz šejieni […] Tad Laimons brauktu uz pilsētu uz darbu. […]

[…] Es, kaut gan strādāju diezgan daudz priekš skolas, neworriju tik daudz. Skola ir ļoti laba, un vispār, ir arī labi ka var šad tad atstāt vecās mistakes un sākt no jauna — viena daļa kļūdas arī pie labākās gribas tomēr atkārtojas, bet mazliet jau laikam arī beidzot iemanās, un var šad tad izvairīties no problēmām — arī var labāk novērtēt kur pats vainīgs kur ne un vairs nedomā automātiski ka vienmēr paša vaina — labi vien bija ka uzdevu to vietu Cochranē — kad redzu kā te ir, tad nāk atpakaļ mazliet “faith in education” — un ar to arī “faith in myself” — esmu really happy. […]

[…] Laimonim darbs ir ļoti labs. Viņa garāžā visi ir Union Memberi un tā alga un darba apstākļi ir labi — alga sevišķi laba, krietni labāka nekā citur — un kā jau parasti, drīzi vien ievēro ka viņš labs un kārtīgs strādnieks un dara ko māk lai viņu paturētu — sūtīja uz special kursu (divas dienas) par jaunām mašīnām — izvēlēja šo kā vienīgo no visiem strādniekiem… So you see… viss ir diezgan O.K.

Lots of love Tev,
Inese un L.

————

 6. okt. 70.

Dear Inī un Laimon!

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli un nevaru jau rimties – tūlīt ar Jums jārunā! Mums ir pirmās siltās dienas – īsti karstas jau. Bija garais weekends, svētdienu paliku mājās, bet pirmdien laidos uz jūru, nosauļojos un ieskrēju arī ūdenī – tas nu gan bij tik auksts, ka izlikās karsts un knieba un koda un dedzināja, bet kad iznācu atkal tūlīt saulē, tad bija varen laba jušana! Šīs peldēšanās dēļ jau es visu ziemu ciešu to auksto dušu zobus sakodis! Jāsaka – jūtos labi tomēr! Izdzīvoju ziemu bez flū un tagad sāku sezonu ar visiem stiprajiem reizē. Man pirmo nedēļu bija mazā meitiņa – to jau Jums rakstīju. Nedēļa pagāja ļoti labi. Bet viņa saslimusi ar gastric flu sestdienas naktī (10 p.m.) no manis viņa aizgāja vesela piektdien 4 p.m. bet kas to nu zina kad un kur tas ģerms viņu sagrābis. Bija diezgan nelaba dūša, kad Pat vakar atnāca un pateica cik slims bērns bijis un viņa paliek mājās šo nedēļu pati kopt mazo. Es šodien aizgāju apciemot (tad jau tepat dažas mājas tālāk pāri ielai) un viss tur iet uz labo pusi – bebys ir atkal vesels un Pat ceturtdien to dos atkal man. Jāuzmana jau būs ļoti – bet jābūt arī resonable – ja saslimst tur nav neviens vainīgs, nav jābeidzas pašam nost no nelabas jušanas. Tomēr pēc šīs beba slimošanas man vairāk bailes no šī darba, — būšu prātīga.

Meitiņa ir ļoti jauka un vispār vesela arī – bija ļoti karsts laiks kas uznāca pēkšņi, mazais kaut ko nepanesa un tā ģerms klāt! Saviem borderiem kā jau teicu – liku lai meklē vietu citur. Is mazliet bailes – vai viņi ies prom bez pretī runāšanas – bet varbūt ies arī. Tagad liekās šad tad meklē dzīvokli un runā par ļoti laba dzīvokļa saņemšanu – ar visiem komfortiem, bet man liekās, ka varbūt aizies atpakaļ uz boarding house, nu man tas vienalga, ka tik es tieku brīva. Es domāju ka darīju pareizi. Gan es kaut ko citu sameklēšu kā kādu dolāru nopelnīt. Kamēr man būs bebysitting – un pāris klav. skolnieces (2 man nāk) tikmēr es turēšos labi. Ar šiem borderiem man bij arī vēl tās bailes, ka viņi kaut ko lielāku saplēsīs un tad es būšu pavisam ķezā. Tagad es gaidu nākoš nedēļu, kad visu varēšu iztīrīt un sakārtot kā gribu, un dzīvot mierīgāk. Man liekas ka es kādu laiku nemaz nesapņošu par istabas izdošanu, no bailēm, ka mani atkal neiespiež vienā kaktā… Un tad es varēšu kādreiz aizbraukt pie Austras un pie Idas un ziemsvētku brīvlaikā, kad beba man nebūs – tad uz Newcastli pie Freijiem. Vai es teicu – ka vienu dienu Ida piebrauca savā mašīnā ar kādu savu paziņu, kādu vecāku Svisslady, un paņēma mani līdz kalnā uz picniku? Tas bija augusta holidejās, bija laba diena un mazais izbrauciens ar garšīgām desām un čopiem, bija labs. Ida teica, lai viņu apciemoju un Austru arī, jo Austra uz pāris mēnešiem būšot viena – Ians braukšot uz kādām salām. Labi, Inī, ka Tu ar jauno darbu esi apmierināta, un ņem droši to permanento, nekad nedomā ka tā Tava vaina, ja bērni nemācās, jo vairāk es paskatos ļaudīs, jo redzu – cik bezgala slinki un apātiski viņi lielākā daļa ir. Tepat man klavieru sk. – tikai pinkšķina, nevar ne notis iemācīties, neko īsti piespiesties, lai lielāku ko spēlētu, vecākā latv. kundze, ar savām sastrādātām, vecām, stīvām rokām izdara man daudz vairāk, kā tās meitenes, jo viņa piespiežas un – mācās, spēlēt! Tāpat tie divi Dzidr. paziņas, lielie jaunie vīrieši, kas domā ka mūzika būtu viņu choise – bet vai viņi dara ko lai iegūtu techniku? Paspēlē to kas patīk un kā – iznāk. Tā kā – nebēdā par skolu par daudz. Labi ka ēdiens tev gatavs – vari būt brīvāka un kad Laimons nāks tur, — arī būtu labi ja pa nedēļas dienām Jums dažreiz landlady taisītu ēst, tad weekendos jūs varētu taisīt ko labāku paši. Par to manu adīšanu – man patreiz, kamēr boarderi – nekāds creative darbs nepadodas, kad adu, tad domāju par Jums, par mūsu ceļojumu un esmu savā pasaulē ar Jums. Kad bord. būs prom, tad ceru sākt un uzrakstīt ceļojuma piezīmes, man ir tikai viens gabaliņš uzrakstīts, kad vēl Dz un Cl bij te.

Laimonam esmu jau pusē noadījusi ‘flame’ krāsā puloveri, bet tas ir domāts – bez piedurknēm, ir pabiezs un nebūtu labi tagad likt piedurknes klāt, tā kā, ja ķeršos vēl pie otra viņam – to taisīšu plānāku un ar piedurknēm, bet nevaru arī zināt, kad un kā tas man iznāks. Tagad Tev ir aizsūtīts tas lielais džemperis un brūnā veste un vidū, (jo paka bij tukša (ātri noadīju ‘teacozy’, tas ir ko likt uz tējas poda! Es noadīju te saviem borderiem vienu un to viņi lieto katru dienu, jo viņi daudz dzer tēju pēc meal – un tad tā stāv silta ļoti ilgi. Šis teacozy, ko Jums nosūtīju ir gan ļoti funny, viņam vajadzēja izskatīties pēc basku mājiņas, bet viņš nu neko lielu pēc tās neizskatās… Man tik ļoti gribas kādreiz būt pie Jums ar kādu mazu nieku, varbūt lai Jūs papriecātos, vai pasmietos, vai lai Jums būtu kāds mazs apģērba gabals, ko Jūs taupības dēļ nepirktu.. Priecājaties, dzīvojiet, nekrājiet par daudz skopi – nekādu speciāl furniture un carpet un visu citu silly business Jums nevajadzēs kad sāksiet savu māju – vienkāršās lietas dos skaistāku dzīvi…

Xxx M.

Inī, te visas sievietes staigā ar vig’ām. Tas ir no nylon un izskatās kā īsti mati, maksā ap 15-20 dolāri un ir ērtas kā cepures… Tev vajadzētu, lai vienmēr nav jākrāmējas ar frizūru…

——————–

[mailed 16. Oct. 1970)

Dear Inī un Laimon! 

Paldies par kartiņu ar dzimš. dienas vēlējumiem un labām ziņām, ka Inī arī būs permanents darbs. Ka tik nu tu varētu nebēdāt par tiem Kanādas bērniem par daudz; nevajag vēlēties, lai Tu būtu ļoti laba skolotāja un nevajaga bērniem parādīt – ka Tu tik ļoti gribētu lai viņi ir labi, ar to viņi iegūst varu par skolotāju un ja viņiem tā patīk – viņi sāk šo varu izmēģināt, jo viņi zina, ka var skolotāju ievainot – ja nepiepilda viņa cerības, ka tie būs labi. Man liekas ka tā tas bija arī man ar maniem boarderiem – sākumā es tik ļoti vēlējos – lai nu viņi justos te labi un lai viņiem viss garšotu etc. etc. Un tad viņi vairs paši nezināja – ko tik nu vēl vajadzētu un gāja pat tik tāl, ka šis dzīvoklis bija vairāk viņu, kā mans, un nekādā ziņā jau ne man kas te piederētu vairāk, pēc viņu domām… Nu viņi ir prom, prom ir arī Cliva jaunais modinātāja pulkstenis, un elektriskā šņore un gultas veļa – to gan viņi teica, ka paņems līdz lai aizvestu uz laundrymat un atvestu tīru atpakaļ, (viņi vienmēr paši to veda uz laundr.) bet vai viņi atvedīs un kad? – to es nezinu – jo tas pulkstenis nebija jāved uz laundrymatu un par to man neviens nekā netika minējis. Ir atstāts viens deķis – sega, vai nu aizmirsta, vai domāta vietā tam ko paņem… Un ir atstāta recordneedle – to Keith teica ka atstās – tā bija viņa pirkta un tika tagad lietota.

Lai nu kā – esmu priecīga ka viņi ir prom, varbūt atradīšu vēlāk kādu labāku īrnieku, ja nevarēšu ar naudu tikt galā, bet ne pirms ziemsvētkiem, pa brīvlaiku gribu būt brīva, tagad jau trešo nedēļu man ir mazā Justine, ātri aug lielāka un kā vecais teiciens saka – ‘aug bērniņš, aug arī niķīši’ – arī viņa paliek more demanding, bet visumā – ir laba meitene, šodien viņu aizved uz kādām needle, kādas potēšanas – tad droši vien būs kreņķīga. Man ir laba education kā rīkoties ar bebiem, laba experience – no šī joba, tad vēlāk varēšu Jums šad un tad palīdzēt…

Līdz novembra beigām viņa man būs – bet tad varbūt vairs nē, jo viņi ir nopirkuši mājeli kaut kur ārpus Wollongongas, saka lai es eju tur līdz, dzīvoju vienā istabā, bet es nevarētu šī dzīvokļa mēbeles vienā istabā salikt un ja jau esmu sākusi šo dzīvokli paturēt – domāju vēl to tālāk mēģināt turēt. Nu redzēs – kā mums ar Justini ies vēlāk kad zobi sāks nākt un visādas rāpošanas etc. Es Jums otru adījumu paciņu izsūtīju pirms Ineses kartiņas, kas teica lai uz veco vietu nesūtu, būs Jums jāapjautājas vecā vietā šad un tad. Tai pirmai paciņai jau vajadzētu drīz būt pie Jums. No Jums es saņēmu vienu paku ar Ineses kurpēm un vienu somiņu. Tā pienāca taisni tai dienā, kad Rudzāta kundze ņēma mani līdz uz koncertu – un es palepojos ar to somiņu – vairāk neesmu lietojusi, lietoju Dzidras veco, kas man vēl laba… Dzidra raksta, ka Clivam darbs būs laikam ārpus Londonas, kādas 25 miles, kaut kur Brentwoodā, domāju tas tīri labi dzīvot tuvu Londonai un ne pašā Londonā. Dz. arī saka – ka gribot padzīvot in country. Es biju pie latvietēm Wollongongas sieviešu grupā – lasīju uzrakstītās piezīmes par ceļojumu un pēc tam runājām šo un to, ko nu kurais domājām un zinājām par ceļojumiem un ārzemēm… Treknas madāmiņas, ar parūkām, ar mašīnām mājās (tas ir tās, kurām nav pašām savas mašīnas un jāiztiek ar vīru un dēlu mašīnām…) Ēdām treknus, garšīgus cepumiņus, dzērām kādu sparkling un visādas Continental dziras, rokdarbi (tā ir rokdarbu kopa) gan bija ne visai skaisti, varbūt pirmo reizi redzēju tik negaumīgus latv. rokdarbus, skaidri redzama atrofēšanās, pārāk labi materiāli, visi vienādiem diedziņiem, lai var redzēt, lai nav jāpūlas, bet bija jau pa vidu arī kāds jauks rokdarbs, Sidnejas dāmas tomēr taisa labākus.

Ceturtdien 15. okt.

Saņēmu vēstuli no Idas – viņa raksta lai sestdien braucu uz Sidneju, lai pārguļu pie viņas un vakarā viņa, es Ians un Austra tad ietu uz teātri – Brechta lugu – ‘Puntila and his man Matti’ jaunajā teātrī – New Theatre, es nezinu kurš tas ir. Būs laikam jābrauc – jo biļete esot jau rezervēta. Rudzāta kundze gribēja mani vest svētdien uz Sidneju – uz rokdarbu izstādi un viņu teātri, un man nemaz lāga negribējās tur braukt, jo jābrauc agri no rīta jau, rokdarbus izlikt, varbūt tīri labi ka man citas lietas tagad – tas ir Idas piedāvātais teātris, ja gribēs varēs svētdien uz latv. namu aizbraukt. Šodien mana Justine man bija ļoti demanding – varbūt pēc injekcijām, un nevar jau cerēt vienmēr beby kā eņģeli. Arī klavieru skolniece mani sakaitināja – nekā nevar – simt reizes vienā stundā saki kā lai liek roku – nekā, it kā nemaz nedzirdētu ko saka, sāku mazliet uzbļaut – ja ies prom, nebūs patīkami, bet kādreiz nevar izturēt to weekness of mind kādā viņš tur tup pie klavierēm un gaida lai viņam visu ielej… Vai Jums arī ir kādreiz izdevība kaut kur uz ko labu aiziet? Teātri vai labu filmu? Dzidra ar Clivu laikam šo to ir redzējuši, bet viņi dzīvo – Londonā un tur var ko expectīt.

Gaidīšu atkal no Jums ziņas – kā iet ar darbu un kā ar dzīvokli? Vai būs interesantāka society? Vai tuvumā kādas dabas skaistumi? etc.

Xxx M.

———————

27.10.70
[Postcard]
[Frohe Östern. Bucolic scene of sheep in flowery meadow under huge pile of white clouds]

Dear Mum.

Paldies par vēstuli un par pirmo paku — saņēmām vakar — čības abiem ir terrific, lakatu likšu rītā uz melna džempera uz skolu. Mūsu jaunā adrese ir: […] Abbotsford, B.C. Canada — nav laika gari rakstīt — ievācāmies abi te (smuks, mēbelēts dzīvoklis — tas kur es dzīvoju viena pati) — Laimons brauc uz darbu — man viens skolotājs dod liftu uz skolu 6 miles — pirmā nedēļa jaunā vietā nostrādāta — 7 klases ar maziem (pirmo un otro gadu High School) — iet ka ņudz vien — skola diezgan disorganised — redzēs kā būs — lots of love Tev — labi ja borderi prom.
I & L

p.s. Kurpes un soma domātas lietošanai ja der — visas jau valkātas — Tava tamborētā soma ir feina.

—————————

Svētdien, 1. nov. 1970.

Dear Inī un Laimon!

Pacietīgi gaidu vēstuli – varbūt rītu būs!!

No Dzidras šad un tad pienāk ziņas, bet no Jums nu nav ilgi, laikam daudz kas notiek. Man nekas daudz nenotiek – ar Justini noņemos visas nedēļas dienas un tad sestdienu un svētdienu gribās lai kaut kas notiktu – šo sestdien biju apsolījusies iet pastāvēt pēcpusdienu pie latviešu stenda, Wollongongas Showā. Sakārtoju tautas tērpu un sataisījos ļoti grezna un lepna un aizgāju, tas ir –aizbraucu ar taksīti, jo bija tā jocīgi braukt busā, bet iet kājām vēl jocīgāk un arī par tālu, mājās mani atveda Rudzāta kundze, tā jau par mani gādā… Viņa bija paņēmusi piedalīšanās zīmes showas rokdarbu sacensībā un pierunāja mani iesūtīt tur savus rokdarbus – tā kā viņa aizvest tos apņēmās, tad sataisīju četru darbiņu kompleksu, kā bija noteikts – iesūtīju veco krāsaino izvilkuma darba (tea table) galdautu ar 2 servietēm, tas kas Tev Inī, patīk – ar zildzelten un brūnganām bārkstītēm, un vienu baltu izvilkuma darbu tagad taisītu – un dabūju pirmo godalgu un vēl kādu speciāl price. Vēl nav samaksāts – 1st price ir $4-. nezinu vai par to special arī kaut kas? Tā kā – lai nu tas nav daudz – man tomēr noderēs un bez tam Wollongongas latvietes par to lepnas, ka viens no viņu grupas (viņas tagad mani skaita pie sava Friendship cluba) dabūjis 1 godalgu. 1. godalgu dabūjusi arī viņu latviete Vicman kdze par gleznu. Par tautisko stendu 1. godalgu dabūja ungāri. Vislabākais stends man likās somiem, tiem bija vienkārši, bet ļoti skaisti, ar viņu kristālu klāts galds un aužamās stelles – īsta istaba. Ungāriem arī bija kā visa istaba, ar mēbelēm un ārkārtīgi daudz greznuma šķīvjiem – keramikas, bet ļoti raibs, mazliet cheap viss – bet var teikt arī – priecīgs! Latvietēm bija tikai kā maza izstāde no rokdarbiem, rotas lietām, mazliet koka darbi, un ādas darbi. Tomēr izskatījās jauki. Bija tīri patīkami pagrozīties tur tautas ģērbā un dod paskaidrojumus tiem kas bija ieinteresēti klausīties. Jā man vakardiena pagāja taisoties un tur uzstājoties un šodien mazliet māju kārtojot – un rītu būs Justine klāt. Liekas ka es nekā nespēju padarīt – tikai norakstu Dzidrai un Jums vēstules, vēl Sarmam dažreiz – un tā tas aiziet. Ierakstu dienas grāmatā piezīmes, pa retam kādu plānu dzejoli – bet būs jāpiespiežas un jāsūta kaut kas kaut kur prom – citādi man nekas nekad nav gatavs – jo vienmēr atkal pārrakstu, vai nevaru pa prātam nobeigt. Mums vēl nav īsta vasara – šodien bij pusdienas laikā silts, bet vakars pavēss un karsts bija tikai dažas dienas oktobra sākumā. Mani apciemoja uz īsu brīdi mani bijušie boarderi, ar mani gandrīz neviens nedabūja runāt – plēsās un runājās tikai abi savā starpā – runāja par ēst gatavošanu, par to ka Davis nemaksājot Keitham renti! ka neesot vēl palagu etc. Es esmu priecīga, ka viņi ir prom no šīs mājas, tā nemaskāšana Dāvim ir diezgan ātri uznākoša nelaime, bez tam – ja viņam kā vajaga – tad liela prasīšana nav – dara un ņem ko vajag! Tagad man vairs nav jābēdā – man bija bailes, ka viņi nesabojā recordplayeri… Kādu laiku man gribās dzīvot vienai pašai – tad vēlāk – būs jāmeklē kāds uzticams cilvēks, un tāds kam man nav visas ēdienu reizes jāgatavo – ar to tikai tādi iestrādājušies boarderu keeperi var iztaisīt ienākumu.

Pie tām Wollongongas latvietēm jau mazliet būs jāturas – tad kādreiz būs kāds kas aizved arī uz Sidneju un tāpat kādreiz sabiedrība, tikai tad man arī reiz būs jātaisa saiešanas partija – bet to jau var sagudrot ne pārāk dārgu. Tā es kaut kā te dzīvoju.

Pirmdiena, 2 novembris, 70.

Saņēmu Jūsu kartiņu un Dzidras vēstuli – hurray!! Labi ka Jūs 1. paku saņēmāt, tad otra arī būs, un trešā – vēlāk, vēl neesmu nobeigusi Laimona puloveri. Tas nu būs diezgan drīz gatavs – bet nezinu ko vēl lai iztaisa? Laikam neko lielu – jāgudro par rakstīšanu, varbūt ka vēl kaut ko var šai laukā padarīt. Dzidrai un Clivam vēl nav zināms, vai viņi paliks tur kur ir, vai Clives sameklēs labāku darbu. Jums tad nu liekas ir viss uz kādu laiku izkārtojies. Laimonam gan patālu jābrauc uz darbu, bet ja nav lieliem centriem cauri jābrauc – tad varbūt nav tik traki. Vai Jūs gatavojiet paši sev ēdienu? Vai nopirki recepy book? Nezin kādā pasaules malā ir tas Richards, kas paņēma Tavu lielo recepy book?

Paldies par somiņu, ko atsūtījāt, tā man noder labi, kad eju out. Ikdienai lietoju Dzidras veco. Neesmu aizrakstījusi Austrai un Ianam. Ians varbūt šo nedēļu jau ir prom uz salām. Viņiem ir skaists dzīvoklis un ļoti skaistā vietā ar skatu uz Harbour – to jau viņi būs Jums rakstījuši, bet dārgi gan jāmaksā par tādu. Labi ir kam savas mājas. Es arī grūžu tādu naudu prom katru fortnight, ka bailes uz to paskatīties – es tiešām, izmainu to pension čeku, satinu to naudu un neskatos uz to ne virsū, kamēr landlords atnāk un to paņem… Bet neko darīt nevar, ja rēķina klāt pārcelšanos izdevumus, tad nekur daudz lētāk es nevarētu ielīst. Justines vecāki laikam uz Stanvel Parku dzīvot neies, un tad, ja es viņu vēl varēšu valdīt, viņa būs man arī pēc ziemsvētkiem. Tas varbūt tā būtu tīri labi. Man viena klavieru skolniece atkrīt – tā, kuru sabāru, bet lai viņa iet, viņai nav labi turpināt, ja klavieru nav mājās kur mācīties, viņa ir tik maza, ka brīvlaikos visu aizmirst un mēs nekur netiekam uz priekšu, viņai tikai visa tā lieta apnīk. Ja viņi nopirks klavieres, varbūt viņa nāks atkal, bet maz ticams ka viņi to darīs.

Pension ir palielināta par $1- divi nedēļās, tā kā es dabūju vienu dollaru pa divām nedēļām no savas pensijas priekš sevis, cits par dzīvokli, bet tomēr ar to dolāru es ne gāzi nevaru samaksāt. Tomēr – es nejūtos nabags! Un var vēl kaut kas atgadīties, kur varu ko nopelnīt. Ja ne, patreiz pietiek ar Justini.

Lai Jums labi klājas!
Xxx M.

Man jāpērk jauna tipwritera lenta – nevar vairs skaidri uzrakstīt, bet gan vēl salasīsi! Kāds ir weather?
Xx

—————————

Sestd. 7. nov. 70.

Dear Inī un Laimon!

Tā kā Tu, Inī, strādā atkal skolā – nosūtu dažas mūsu markas, ja nevajag skolai ko rādīt, varat paši apskatīt. Tas, ar Kapt. Cooku bija vesela sērija, bet te man laikam nav visas. Ziemsvētku markas vēl šogad neesmu redzējusi.

Man ir divas rakstāmmašīnas, bet neviena neraksta īsti labi, varbūt ir lentas vecas, būs jāmēģina likt jaunas. Kādu rakstāmmašīnu Tu Inī, lieto, vai tā ir Jaša? Es šo Olivetti (itāļu?) nopirku Newcastlē, bet tāds mazs nieks vien ir, tikko kaut kas pakustās, visa lieta sāk šķobīties. Tomēr patreiz lentai apgriežu otru pusi un iet labāk, tā tad jāpērk jauna, tad būs tumšāks un labāk salasāms raksts. Man ar steigu jāsāk šis un tas pārrakstīt. Pēdējos 2 mēnešos 3 mani dzejoļi ir bijuši ‘Austr. latvietī’, nezin vai kādi ko es Sarmam pag. gadā sūtīju, vai Dēliņam pašam, nevaru atcerēties, bet tā kā Dēliņš tos tik rūpīgi liek avīzē, tad jāsūta jaunas lietas. Man vakar Laimona mamma atsūtīja telegrammu lai piezvanu – viņiem šodien esot kāds bankets, vai es negribētu iet? Tā kā man vakar bija ielūgums uz Wollongongas latv. dāmu mēneša sanāksmi – tad man pietiek ar to. Tagad jau otrā mājā esmu bijusi uz šī ‘Southcoast Latvian Women Friendship Club’ (vai apmēram tāds viņu nosaukums) sanāksmēm, vienreiz lasīju tās ceļojuma piezīmēs, šoreiz neko, tik klausījos ko viņas runā. Tur ir labi klāts vakariņu galds un pārrunas – ko kaut kur varētu sarīkot etc. Apmēram mēnesī reiz viņas pie vienas dāmas sanāk un tā taisa to partiju. Man arī būs jātaisa – bet es mēģināšu arī, pēc Ziemsvētkiem. Tagad es labi noskatos, kā tas viss tur tiek darīts – kādi salāti, kāda aukstā gaļa, vēl šis un tas, vīns, kafija, torte…

Nav jau neiespējami. Esmu tīri apmierināta, ka piedaloties viņu izstādē dabūju godalgu (naudu, ne jau to ‘godu’…) un sakārtoju sev Dzidras lietoto tautas tērpu, kādreiz ar viņām ejot var uzvilkt, viņas iet arī kopā ar igauņiem un vāciešiem, kaut kur Jāņos etc. Par tām pricem rokdarbiem, man ir 1. un special, par 2. jau dabūju $4.- un par special saņemšot no Coles veikala preces (ko gribu) $5.- dolāru vērtībā. Vēl tā zīme nav atsūtīta. Tur domāju ņemšu – foodu, varbūt arī citus ikdienišķus sīkumus. Ceru ka drīz atsūtīs, lai gan tā godalga man jau bija uzrakstīta uz Erna Dizelline vārda! 1. godalgas zīmē bija pareizi. Tā man tas jauno dienu traki smalkais un ilgais šuvums ir mazliet atmaksājies – par to jau man reiz Newcastles Showā (kad bijām campā) samaksāja 1 godalgu vai kaut ko citu, labi neatceros, bet nauda bija.

Justine pagājušo nedēļu ļoti nemierīga, raudāja un brēca un atvēma visu foodu un nevarēja aizmigt, etc.

Tāpat viņai gājis arī mājās, pie vecākiem, teica ja nebūšot labāk, iešot pie ārsta. Varbūt viņai nāk zobi, vai arī tas Heinz tinfoods ir par stipru. Tā, kad viņa ir pie manis, es neko citu nevaru, tikai tās dažas stundas kad viņa guļ – palasīt vai paadīt. Pat rakstāmmašīnas troksnis viņu modina augšā, ir ļoti izlutināta. Bet dažreiz jau ir ļoti jauka – ja ar viņu spēlējas un nav slapjš dibens un negribās ēst, un nav apnicis viss… Viņa ir tikai 6 mēneši veca (apmēram) bet viņai bezgala gribas jau staigāt – kā saņem pie rociņas un ceļ, tad ar visu spēku uzslejas stāvus, un lai cik raudulīga bijusi – tad smaida pār visu ģīmi! Tā, tāds mazs nieks grib tik ļoti dzīvot! Laimona mamma teica, ka saņēmusi no Jums daudz fotogrāfijas no pag. vasaras – tās reiz būs jābrauc apskatīt, vai arī kad būs siltāks, Laimona mamma atbrauks šurp uz jūru. Bet viņa gan laikam ir ļoti aizņemta ar dziedāšanas mēģinājumiem un koncertiem, jo drīz jau būs Ziemsvētki klāt un kultūras dienas Brisbenā. Neesmu aprunājusies ar mūsu dāmām – vai no šejienes kādi brauks. Ar mašīnu lētāk – kad daudzi brauc, tikai ne drošāk… Te sitas nost kā parasts… Izlasīju Stendala grāmatu – kādas piezīmes, izlasīju Dumas ceļojuma piezīmes – Stendals modernāks, lai arī laikam vecāks kā Dumas. Dumas stilu var just novecojušos, Stendalu nevar. Paņēmu kādu Stendala romānu, bet sīks raksts, nezin vai izlasīšu. Te es šo to lasu. Bija no bibliotēkas 2 grāmatas – spāņu un portugāļu shortstories – bet tās neviena nebija neko vērtīga, tas ir – ļoti vērtīgas, tāda vidēja kvalitāte. Izlasīju arī Servantesa kādas shortstories – sauktas novel’es, bet neesmu lasījusi viņa lielo darbu – Don Kichotu – varbūt būs jāapskata. Tagad tik daudz interesantāk ir lasīt Eiropas tautu literatūru, kad daudz vairāk var iedomāties kāda ir tā zeme, par kuru raksta….

Kāda Jums ir jaunā apkārtne? Kādi cilvēki? Kā iet skolā? Kā Laimonam ar braukāšanu? Ko ēdiet? Kur vāriet? Kas lēts un labs? Vai ir zvejas iespējas? Vai iesiet medībās?… Dzidra raksta ka parkā lēkā 5-6 vāveres un lapas krīt… Clivs to cerēto darbu nav dabūjis un pagaidām darbā un dzīvoklī paliek kur jau bijuši. [Photo: waiting for car ferry in the country]

Neesmu aizrakstījusi ne Idai ne Austrai – tas jādara. Ians jau laikam būs prom uz salām. Gaidu kad Ida vedīs grāmatas šurp – mans dzīvoklis tad būs skaistāks! Man būs jāmeklē 1 boarders – bet vēl dzīvoklī negribas nevienu nezināmu cilvēku ņemt. Tomēr naudas dēļ jāņem būtu – nekur tik viegli nauda nenāk kā par īri, ja neuzņemas lielas vārīšanas. Tikai viss ļoti labi jānorunā un jāaprēķina gāze un elektr.

Pirmdiena 9. nov.

Šodien saņēmu no Idas vēstuli, lai braucu 14. sestdien uz Sidneju pie viņas un Austras – (Ians aizbraucis 5. nov.), un viņas tad svētdien mani atvestu šurp, kopā ar grāmatām, un visas vēl ietu te uz picnic. Bet Laim. mamma teica – varbūt atbrauks piektdien – tā labāk es gaidīšu Austru un Idu te – un iešu līdz uz picnicu, un arī L. mam. ja viņa te būs –

Tā man šodien tāda [……..] lieta [..]

———————–

10.11.70

Dear Mum,

Paldies par vēstuli. Šodien mazliet laika rakstīt […]

[…] Citādi iet labi. Mums no tās pēdējās skolas gadījās labi draugi. Viņa pati skolotāja tur — tā iznāca tā satikšanās — man atgādina Biddy — apmēram 38 gadi, no pirmā vīra 5 bērni — trīs vēl skolā, divi universitātē. No vīra jau pasen šķīrusies, studējusi, strādājusi, bērns audzinājusi pati. Pāris gadus atpakaļ otro reizi precējusies — vīrs ģeologists. Anyway, feini cilvēki un labi draugi. Tiko weekendā Laimons bija ar viņu un diviem dēliem medībās. Mēs abas ar Jo palikām mājās (katra savā, un tad uz kafiju un vīnu pie manis sestdien vakarā) jo abām par daudz skolas un citas darīšanas. Šie nomedījuši visu weekendu un vēl pirmdien klāt un atbrauca tukšā. Bet jau plāno braukt vēl reiz uz citu vietu pēc pāris nedēļām. Laimons nopirka sev šauteni un nagi vien niezēja lai tiktu prom ko izmēģināt… […]

Laimonam ir diezgan tālu ko braukt uz darbu — bet laikam labāk tā nekā citā vietā — un te tas nav tik tālu kā izklausās, jo gandrīz viss ceļš pa expressway (dalīts, bez krusta ceļiem) ja grib steigties, var tikt 30 minūtēs, bet nav ko skriet. […]

[…] Pāris nedēļas atpakaļ, izbraucām te tuvumā uz vienu vietu kur lielie salmoni iet dēt oliņas… tur agrāk bijis strauts uz ezeru. Tas tagad aizdambēts, bet vietā iztaisīti jauni kanāli kur zivis kas atgriežas no tāliem jūras ceļiem, nopārojas un šaurā, seklā upītē izrok bedri ar asti, piedēja ar olām nogaida un nosargā pāris dienas un tad nomirst. Kanāli apmēram 10 pēdas plati, ūdens pavisam skaidrs un apmēram 6″ dziļš — zivis lielas, pāri par 2 pēdu garas, skaidri redzamas, peld un lec un mirst [left]. Citās upēs un strautos apkārtnē, arī tas pats, bet grūtāk saskatīt jo ūdens dziļāks. […]

[…] Nav daudz cita kas būtu jauns. Ja nerakstu daudz tad zini ka ir daudz homework… bet tam tā jābūt.. ja no sākuma palaiž tad visu laiku grūti — ir jau tā diezgan grūti, jo bērni salikti kopā no vairākām klasēm — katram bijis cits skolotājs pirmās 5-6 nedēļās — katram savas prasības un metodes — man tagad jāmēģina dabūt visi gali kopā — jāpierod pie jaunās skolas un jāiemācās visi jaunie rules un regulations — bērnu vārdi vien complicēti enough, jo kad saliek kopā visas septiņas klases, iznāk diezgan liels skaits… un visi mazi, un visi iet ka ņudz vien un nevar pat mierā nosēdēt, kur nu vēl klusi būt…

Anyway, lots of love — esam happy really —
Inese & Laimons

P.S. Vakar headmasters bija noklausīt vienu stundu (tas viņam šad tad jādara) — un teic ka esot ļoti apmierināts — tā tad kādu laiku ir miers.

[On back of letter, 3 red maple leaves attached with tape — leaves have faded, tape has yellowed with time…]

—————-

Pirmd. 16. nov. 70.

Mīļie Inī un Laimon!

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli ar sarkanām kļavu lapiņām, paldies! Jums nosūtīju vēstuli ar markām, bet to vēl droši vien nebijāt saņēmuši, kad rakstījāt šo. Nav nekādu jautājienu un specialu atbilžu bijis vajadzīgs, tā kā nav nekāda vaina, ja es uzrakstu šad un tad vairāk vēstuļu uz kurām visām Jums nav laika atbildēt. Man te patreiz ir skaista, mazliet vējaina, bet ne par stipru, vasaras diena, Justine guļ ratiņos ārā uz verandas, tepat aiz loga, tā kā es varu to redzēt kad viņa modīsies… Vakar es velti nogaidīju Idu un Austru un viņas neatbrauca, bet piektdienas vakarā Laimona mamma atbrauca, un par to es nebiju droša, vai viņa atbrauks. Nebija saules tās divas dienas kad Laimona mamma bija te, bet mēs tāpat gājām uz jūru staigāt un pirkām tur svaigas zivis (divas viņa nolika lai sasalst fridģā priekš Penijas – un aizmirsa te…) un paviļājamies arī smiltīs, runājām visu laku – slavējām savus bērnus un spriedām, ak mums ir labi un nav nekā ko žēloties. Ar bērniem dažām ģimenēm iet daudz grūtāk – kāda jauna latviete, tikko beigusi izglītību, sākusi tik ļoti lietot drags, ka esot ievietota ‘iestādē’ (es arī nezinu kādā, jādomā kind of hospital…) un tik daudziem visādas citādas žēlošanās, bet mūs vadā apkārt pasaulei un raksta mums vēstules – un tas tik tiešām ir tik ļoti ļoti reti, ka bērni ir tik jauki! Tādēļ dažreiz domā – ko nu varētu laba viņiem darīt – bet neko lielu arī nevar vairs izdarīt… Labi ka Jums tur ir atkal draugi, tad būs ziemā labāk un tāpat vienmēr ir skaistāk šad un tad būt pulkā, Jūs jau tā tur esiet divi vien visu laiku. Labi arī ka Laimonam patīk medības – varbūt tas mazliet maksā, bet katrs sports maksā un medībās iet ir, man liekās, veselīgi un skaisti, sevišķi jau Kanādā, tur varbūt ar zvejošanu un medībām tikai var atrast un redzēt visas tās dabas īpatnības. Man liekas tas tomēr nav pareizi ka tās zivis tur izdēj savas oliņas un tad – mirst. Mūsu upē, Aiviekstē viņas tā nedarīja – un visur ir zivis visādā lielumā jau ar oliņām – ikriem, viņas vairojas (zivīm to latviski sauc par ‘nārsta laiku’) un tad atkal dzīvo tālāk un nākošā gadā atkal dēja savas olas… Bet tās tur ir vai nu sava pasuga, vai viņas seklajā ūdenī nogurst un nomirst un nespēj izpeldēt atpakaļ jūrā. Tam vajaga būt bēdīgam skatam, varbūt varētu saukt to par lielu uzupurēšanos nākošai paaudzei. Vai pa ziemsvētkiem paliksiet turpat?

Vai domājiet vēl apceļot šurp un turp? Kā ar veselību? Tev, Inī, dažreiz vajaga iet mazliet līdz uz medībām, abām ar to kundzi, lai jūs arī dabūjiet redzēt mežus un būt svaigā gaisā – tagad Tu atkal skolā strādājot diezgan notupēsi sliktā gaisā. Vai arī jums, sievām jāizgudro kādi citi sporti, lai Jums nav žēl ka vīri iet medībās un jūs nesākiet ‘rūkt’ par to… Pārlasīju atkal Jūsu vēstuli – kā tās zivis lec – tas nozīmē ka viņas grib tikt atpakaļ plašos ūdeņos. Tagad es atceros, ka rudeņos Latvijā, mūsu upē un vēl otrā mazākā upītē, nāca laši (salmon) no jūras dēt oliņas. Tad viņiem taisīja aizsprostus lai tos noķertu un viņi leca pāri tiem, lielākie ļoti tāli un ļoti augstu un tika prom. Naktī viņus gāja zvejot ar gaismu – lukturi vai kabatas laternu, brauca ar laivu un dūra zivis ar ‘žebērkli’ – tādu specialo duramo, jo zivis nāk klāt naktī pie gaismas un tad viņas viegli nodurt, tā Jums arī būtu jāmēģina zvejot, jeb arī citādi. Ja tur tik daudz – tad jau varbūt nav grūt noķert. Tā viņu nomiršana man liekās droši ir tikai tādēļ, ka ūdeņi tur par sekliem un viņas zaudē spēkus atpakaļ iešanai, tā kā ēšanai viņas labas, kamēr pašas nav nosprāgušas… Nu pietiek par to…

Pirmdiena, nē jau otrdiena! 17.nov.

Šodien saņēmu no Idas vēstuli – viņa nevarējusi sataisīties un atbraukt. Būšot te ar pirmo grāmatu kravu decembra 1. sestdienā, paņemšot mani līdz uz Sidneju un svētdien atvedīšot – un abas reizes viņas mašīna būšot loadet ar Inī grāmatām. Tas būs o.k..

Tikko bija piedāvājums ņemt dzīvoklī vienu vecu coupple – tas ir lejas dzīvokļa iedzīvotāju kundzes tēvs un māte, kas grib dzīvot meitas tuvumā. Viņi jau reiz te domāja nākt un tad man bija boarderi, viņi saņēma istabu tepat simtsoļu tālāk ielā uz trīs mēnešiem un pēc divi nedēļām tā landlady viņus izsviež ārā! Nu viņi atkal gribētu nākt te – bet man ir bailes ņemt, man nebūs ne brīdi miera! Un es gribu pa ziemsvētku brīvlaiku (un tagad cik varu) rakstīt. Gandrīz ir nepatīkami atsacīt viņiem – bet patiesi es viņus neko negribu. Es gribēju pāris mēnešus slinki dzīvot un rakstīt – tas ir – staigāt pa visu dzīvokli, lasīt, rakstīt, mazgāt traukus kad gribu, ēst ko gribu un runāt ar kādu tikai tad kad gribu (vai tad – kad ir kāds ar ko runāt…) etc. Tā man nu šonakt liela domāšana – varbūt tomēr ņemt? Bet varbūt arī līdz ziemsvētkiem – neņemt nevienu. Ar viņiem ir tā nelaime, ka te augšā tad visu laiku skries viņu mazmeitenes no lejas un viņa pati vecā kundze šad un tad runās un nāks pie manis, un mana veranda nekad nebūs manā rīcībā. Es domāju – neņemšu. Ar Justini šonedēļ iet labi, viņa ir vesela un tad jau tiekam galā bez lielas kliegšanas. Nu ko es tik daudz par savām lietām Jums runāju – Jums pašiem savu darīšanu un domāšanu diezgan. Ja Tev, Inī, vairs skolā darbs neko labi nepatīk, pastrādā (ja vari) šogad un sagatavojies citam darbam, sekretāres, vai bibliotēkā (ne šefa amatā tūlīt) vai kaut ko citu, ja skolas darbs labi nepatīk, tad tas ir traki grūts darbs. Bet cīnies šogad kā vari, tikai nenomoki sevi par daudz! Dzidra rakstīja, ka varbūt pamēģināšot mācīties computoring – tur esot iespējams mājās ņemt pārt time jobu. Viņa tikai nezina vai būšot pietiekami brainy tādā garā, kā tur vajadzīgs…

Jau trešdiena!

Šodien visādus rokdarbus var vest uz Xmas market, kaut kur, kāda visu nationality lieta. Es sameklēju šo un to un ātri notamborēju un noadīju 3 teacosy – varbūt kāds pirks. Ja nē – gan jau kur likšu. Un tā Laimona džemperis vēl nav pabeigts – bet rītu to ceru nobeigt. Un tā man te iet – vienmēr kaut kādi sīkumi ko gribās darīt…

Lasu Stendhala lielo romānu ‘Scarlet and black’ – daža vieta interesanta, bet beigas tādas jocīgas liekās – ne visai labas.
Lai Jums iet labi un priecīgi!
Xxx M.

————————–

23.11.70

Dear Mum,

[…] Weekendā Laimons un Garths abi bija atkal prom medībās [Garth second from left, Laimons in orange top]. Bet atkal pārnāca tukšā… esot redzējuši kādas desmit stirnas, pat bijis jābremzē kad šās stāv uz ielas… bet stirnas vairs nedrīkst šaut — bukus (?) gan, bet tie gudrinieki nerādās. Laikam tomēr zin likumus. Bet enjoyments tik un tā. Laimonim ļoti patīk staigāt pa mežu, un klusi tupēt un gaidīt, un klausīties — stāsta ka viss mežs pilns visādu dzīvnieku kas taisa lielu skaļu dzīvošanu, vismaz tā izklausās ka pats un apkārtne klusi —

Gan jau mazliet vēlāk aizbraukšu es arī. Pašlaik ir bijis ļoti labi ka varu palikt viena mājās un rīkoties ar skolas lietām — prasa daudz laika, bet ceru ka tad vēlāk būs vieglāk. Anyway, pagājušo sestdien mēs abas ar Jo un viņas divām universitātes meitām aizbraucām uz pilsētu — bijām Art Galerijā, tad uz teātri (luga: Rosenkranz and Gildenstern are dead — tāda Hamlet izjokošana) un vakarā ēdām out pilsētas Beatnik–Hippy daļā. So you see, viss labākā kārtībā!

Meantime, neuztraucies par tiem lašiem — tai sugai tas ir pavisam normāli. Te ir daudz sugas, kaut gan visi saucās “salmon” (protams visādas citas zivis arī) un katra suga ļoti savādāka no citām savos dzīves “habits” — Ir ar tādas kas pēc olu dēšanas vēl atgriežas un dzīvo plašos ūdeņos — Daži jaunie laiž taisni uz jūru kad ir mazliet paauguši, citiem noteiktu laiku jānodzīvo ezerā un tad pēc tam dodas jūrā, citi dzīvo 4 gadus, citi 7, citi vēl ilgāk. Pāri darīts viņiem netiek. Te Kanādā laši ir big business, bet lai viņi turpinātu savu existenci, viņu dabīgie dzīves apstākļi tiek uzmanīgi uzturēti. Kad zivis tuvojas tai vietai kur pašas dzimušas un kur no atgriežas dēt oliņas, tad ir aizliegts tās ķert — citādi no nākošās paaudzes nekas nesanāks. Kamēr zivis vēl dziļos ūdeņos tikmēr vēl drīkst — bet kad sāk nākt uz seklumu, tad viņas vairs neko neēd, un durt, jeb ar tīklu ķert aizliegts (smagi sodi). […]

Vai Īda ved visas manas grāmatas pie Tevis?

Neņem tos boarderus ja negribi — vēlāk ja gribēsi būs citi — un ja kādu pieņem un nav labs, met tik laukā — gan viņi iemācīsies, jeb ja ne, tad tā nav Tava problēma.

Nosūtu Tev ar lēno pastu divas machnine-knitting pattern grāmatiņas — nav nekas sevišķs — tā pat ieraudzīju un nopirku — agrāk zinu ka mājās nevarēja dabūt — Tik mums neko vairāk neadi “and that’s an order!!” Drīz būs visas pekeles jāved mājās. […]

[…] Kā iet Sue ar jauno baby — vai esi dzirdējusi — neesam rakstījuši.

[…] Lots of love Tev no mums abiem — vingrinājies vien ar beba uzraudzīšanu — gan būs mums arī par tādām lietām jādomā kad brauksim mājās.

Pasaki hello Dzidrai un Clivam […]

Inese & L.

———–

Ceturtdien 1970. 26. novembrī.

Mīļie Inese un Laimons! 

Nu vai Jūs jau jūtiet ziemu? Mums vēl nav pavasars, novembra beigas un nav silts, tas ir, — ir silts, bet tikai pa dienai, pa vidu nāk auksts un lietains, un vēl īsti auksts!

Laikam tāpēc, ka ziema bija ļoti sausa un silta, pavasars ir tāds ziemīgs. Vakar 25. nov. nosūtīju Laimona džemperi, (nē, to laikam sauc puloveri — ) taisīju jau pēc visām instructions, bet nevar teikt ka izskatījās o.k., ļoti mīksti esmu adījusi, un kaklu apadīt teica vajagot ļoti cieti, un tas iznāca tā kā sarauts. Anyway – es atkal atstāju dziju galus vēl nenoslēptus, ja kas nelabs – lai var vieglāk atārdīt. Pieliku klāt divas jostiņas kas varētu būt šlipses Laimonam (tie) vai belt, Tev Inī, bet būs jau priekš tā par īsām. Man ienāca prātā pamēģināt jostas pīt (tāpat kā pin stiebrus… ), Dzidrai ir pazudusi vecā tautas apģērba josta un negribētos dārgi maksāt, — varbūt varēšu nopīt, tādas jostas valkāja tieši tai apvidū (Vidzemes un Latgales) no kurienes ir mans tautas apģērbs, tā es pamēģināju pavisam mazas, (teacosy’jam) un tad divas garākas, viena – tā sarkanā ar balto, ir no cotton, un droši vien ļoti stipra, var siet un vilkt cieši, netrūks, viņai vidū raksts mainīts – kā jau visām latviešu smalkām jostām, ik pa gabalu raksts citāds… Vilnas josta iznāca ļoti īsa, gali nenobeigti – Tu Inī, nobeidz, kā Tev patīk, mazliet papin vai ar adatu mazliet iešuj, lai neārdās vaļā. Tai jostai baltā dzija bija pārāk sniegbalta un mazliet nesatiek ar zaļgano un sarkano, bet – tas jau tik mēģinājums… Es tomēr esmu droša, ka tautas tērpam jostu tā varēšu nopīt, jāņem cietāka, biezāka woll un josta platāka un tad būs o.k. To teacosy, (kas ir ar latv. rakstu tamborēts, bet ir mazliet par lielu, tomēr derētu kādai lielākai krūzei), to es pieliku klāt jo, paka bij par tukšu, ja iznāk var uzdāvināt kādam draugam ziemsvētkos, kā fun. Es viņu uztamborēju uz Xmas market, kāds te bija, viena girl (modernā maxi tērpā) to ilgi apskatīja, bet $1.50 viņai nepatika, es atkal to nevarēju mainīt, jo es jau tā biju salikusi lētas cenas saviem rokdarbiem un citām latv. dāmām tas nepatika. Neviena nekā nepārdeva, tikai es 2 ļoti mazas, plānas sedziņas, ko joka pēc biju kādos linudrēbes gabaliņos iestrādājusi, tos es pārdevu par 80 centi gabalā un tā ir smieklīgi lēta cena, bet tā kā es tās varu ļoti ātri uztaisīt – es tā varētu pārdot arī vairāk. Pēdējais ko es rokdarbos darīju bija tās jostas, tādas var arī sagriezt gabaliņos un lietot, vai pārdot kā grāmatu zīmes, bet patreiz es rokdarbus vairs kādu brīdi nestrādāšu, jeb arī tikai vēl tik ilgi, kamēr man būs jāglabā Justine, tas ir līdz dec. vidum, ar Justini neko citu iesākt strādāt nevar – jo lielāka aug, jo vairāk ar viņu jādarbojas, izņemot to laiciņu kad viņa aizmieg, tad varu palasīt, vai kādu sīkumu darīt, jostu pīšana būtu iespējama, jo es uzspraužu diegu galus (pēc krāsām kā gribu) uz segas, kas pārklāta par galdu, tad satinu diegus kamoliņos un nostiprinu ar pin, lai netaisās vaļā, attaisu tikai kad man vajag, un tad sāku pīt, cilāt diegus pāri citu citam, tāpat kā Tu māki pīt stiebrus, kad josta uzsākta, tas kaut vai tikai vienu diegu ja ir laiks izcelt cauri un pievilkt – jostas darbs tomēr iet uz priekšu, tā, kamēr Justine dzer savu pudeli vai mēģina rāpot – es pa brītiņam šīs abas jostiņas pāris dienās nopinu, bet darbu, kaut kur kas jāgudro, to ar Justini nevar darīt, pēkšņi viņa bļauj un jāskrien tūlīt palīgā – tad sajūk visa skaitīšana, vai gudrošana, kas citam darbam vajadzīga. Jā – tā nu mums te iet. Līdz šim viss gājis labi, bez kādām krišanām vai nodauzīšanām, bet šodien gandrīz izgāja dumi – viņas mamma Pat, reiz teica, ka Justine tīri labi spēlējas ar tīru papīru. Es gan domāju – ka tas diezgan riskanti, reiz pamēģināju iedot cornflake pakas iekšējo papīri, kas ir stiprs, to viņa košļāja diezgan ‘sekmīgi’ (viņai niez vēl neuzdīgušie zobiņi), šodien es viņai tikai uz acumirkli iedevu vienu rakstām papīra lapu, kamēr pati kaut ko meklēju atvilknē, pēc mirkļa jau viņa klepo un sarkans ģīmītis paliek kā briesmas – es pārbijos un bez domāšanas – caps, aiz kājelēm un augšā, ar galvu lejā – izskrēja gan tūlīt viss iedzertais piens, bet papīra klucis arī, viņa nebrēca nemaz, tā bija nobijusies. Es nebūtu drīkstējusi tā rīkoties, bet reiz es redzēju ka viens tēvs tā acumirklī paķēra un aiz kājelēm pacēla gaisā savu mazo puiku, (kas jau bij tik liels ka iet kājām) kas bija ierijis afelsīna šķēli, un tam tāpat kā tagad Justinei – acumirklī viss bija kārtībā.

So – that’s the lesson – ja tā gadās ar bebiem – bez gaidīšanas ar kājām gaisā!… Mēs ar Justini esam gluži mīļas viena ar otru – viņa dažreiz ir brīnišķīgi mīlīga un draudzīga un pie manis ir pieradusi tā, ka katru rītu nāk un vakarā iet prom ar uzsmaidīšanu. Bet kad viņa sāks vairāk kustēties – rāpot etc. – tad gan es nezinu kur es viņu valdīšu! Bet – tad būs vasara, būs jāiet uz jūru…

Ida pie manis brauks 4. nov.[dec?] sestdienā, atvedīs grāmatas un paņems mani līdz uz Sidneju, iesim laikam uz filmu, svētdienā ar otru grāmatu kravu, brauksim atpakaļ šurp uz Wollongongu. Tas jau reiz iepriekš tā bija izdomāts, bet Ida neatbrauca, bijis daudz darba. Šo sestdien, tas ir rītu, varētu braukt ar Rudzāta kundzi uz Sidneju, tur visādas jubilejas un balles – bet laikam nebraukšu, laiks ir auksts un kaut kas pa weekendu jāpadara. Šī nu ir tāda izstiepta stila vēstule kad jādomā vienmēr – ka tik Justine neapdauzās – tad domas nedarbojas nezin cik eleganti.

Xxx M.

———————

Otrdiena 1. dec. 70.

Dear Inī un Laimons!

Justine guļ un es negribu to modināt ar tipwriteri – savādi, ka viņa var gulēt ka visas lielās mašīnas un motocikleti ar savu lielo plarkši iet garām (viņa guļ ratiņos verandā) bet ja iečīkstas stiprāk durvis, vai es sāku te pie loga mašīnrakstīt – viņa atmostas. Viņa vakar nebija pie manis – viņu aizveda atkal pie daktera jo viņa atkal raudāja šad un tad un vēma. Tas esot – tikai no zobiem, kas vēl nav uzdīguši. Tā nu es atkal esmu mierīga, lai gan viņa bija weekendā visvairāk slima, es domāju ka es esmu kaut ko nepareizi ar viņu izdarījusi. Viņa šorīt, pēc trim dienām mājās, man tik jauki uzsmaidīja tiekoties, ka man un viņas vecākiem, bija pavisam labi ap dūšu! Ir jau daudz atbildības jāuzņemas uzraudzīt visu dienu tādu mazu radījumu, kas tagad grib kustēties un rāpot un celties kājās – un neko vēl īsti nevar izdarīt. Un jābaro ir ne par siltu ne par aukstu un jāskatās ka kaut ko nenorij, (kā to papīru…) bet iet vēl labi.

Vakar man tad iznāca brīva diena un es pa to izdarīju visādus nokavētus darbus: vispirms parakstīju lease for flat – tā lieta stāvēja no jūlija, nekad nebiju brīva kad office solicitoram vaļā. Un tagad – biju ne pie solicitora bet pie chamber maģistrāta – un tas visu parakstīšanu dara par velti, un mani iekrātie $15.- ko solicitors bija prasījis, palika kabatā! Es tūlīt tad aizgāju un pasūtīju sev brilles – atļauja tās dabūt bij jau sen. Tur par rāmjiem jāmaksā apm. $8.- un tas o.k. Tad dabūju arī to atļauju par savu rokdarbu champion price – dabūt preces no Coles par $5.- Tas ir ne food storē, bet kur visi nieki un sīkumi – nu kaut ko jau tur sameklēšu kas man vajadzīgs, ja ne citu – zeķes un kādu handcream un paper ko rakstīt!

Ida būs šo weekendu – viņa teica toreiz, ka visas grāmatas nāks šurp, tikai Tavu lielo bookshelve nevarēs atvest, bet mazos (2?) gan. Kad viss būs izdarīts – tad vēl Idai visu noprasīšu un Tev par to uzrakstīšu. Es nezinu, vai Jūs bijāt Idas tagadējā dzīvoklī (tas ir – viņas mājā)? Tur, kā viņa teica – jauks nost visu vienu pusi un viņa dzīvos tikai 1 istabā, kamēr sabūvēs. Tad tur viņai tiešām nav kur tās grāmatas glabāt – jau tā viņai tik daudz sīkumu ir pašai, ka nezinās kā tās no lietus un putekļiem paglabāt! Mēs iešot uz kādu filmu par Bethovenu!…

Par Sue un Sunny es neko vairāk nezinu, tik to, ko Laimona mamma teica – ka mazais ir o.k. un tiek tā sargāts, ka nekāda omamma tur klāt netiek. Domāju ka Laim. mamma Jums rakstīs – viņa nopietni teica ka Billijs un Ināra [left] šķirās un viņu māja jau tiek pārdošanā nolikta. Es vēl teicu, ka varbūt tās tikai kādas pārejošas nesaprašanās, bet viņa teica ka tas jau izlemts un viss cauri. Un puika [bottom left] paliek pie Ināras zināms, un Billijam tas viss katrā ziņā ir ļoti smags pārdzīvojums. Laimonam varbūt būtu viņam jāraksta, es nerakstīju to savā vēstulē, jo domāju, ka ja to vajadzēs – Laim. mamma Jums rakstīs pati. Bet varbūt viņa gaida vēstules no jums un viņai arī ir ļoti daudz darīšanu – kult. dienas tuvu un tad viņiem vienmēr ir bieži kora mēģinājumi un arī koncerti. Nupat bija svētdien vecajam Siliņam jubileja un sestdien kāds virsnieku vakars. Es mazliet arī gudroju iet, jo Laim. m. aicināja – bet nebija īsti vēlēšanās, pa nedēļu ar Justini – gribēju weekendā būt pie jūras.

Biju arī – bija school carnevals, viss milzīgais Wollongongas beachs pilns ar neskaitāmām school teamām – skriešanas sacīkstes bez gala!… Tā kā nākošais weekends man outings ar Idu un varbūt arī Austru – tad es labprāt šo weekendu pavadīju saulē pie jūras! Lasu Balsac’a dzīvi un darbus. Fanny feller! Jā – adīt es vairāk tagad neadīšu un kaut ko jau arī uzrakstīšu, bet liela dūša man uz to nav – tas ir – es rakstu piezīmes un arī dzejas, katru dienu, bet kad jādomā, ka man kaut kas jādod printīt – tad es nezinu ko lai dodu? No Dzidras šonedēļ vēl nav vēstules – pag. vēstulē viņa rakstīja, ka vēl ir tai pašā dzīvoklī un ir bijuši izbraukumā ar kādu friend coupple un ciemojušies cits pie cita.

All the best Jums abiem!!
Xxx M.

———————

Otrdien, 8. dec. 1970.

Sveiki Inī un Laimon!

Nu – vai laiks jau ir ar sniegu un ledu?
Mums tikai uzlīst un silts, dārzi aug un zied un smaržo – liekās ir auglīgs pavasars. Biju pie Idas pagājušā sestdienā un svētdienā – viņa atveda visas grāmatas un vienu bookšelve sestdien (otru bookšelve svētdien un lielais paliek pie viņas…) Sestdien viņa bija pirms pusdienas laika te, izkrāmējām grāmatas un nobraucām uz beachu izpeldēties, pasēdējām mazliet pie jūras, bet saules nebija, bija piemācies un cēlās arī vētra – tā mēs tikām mājās līdz ar pirmām lietus lāsēm un milzīgu putekļu un dūmu vētru kas nāca no Port Kemblas steelworkiem. Te ieēdām lunchu – sweetsauer bread, creamcheese, black olives and some salami! Arī īstā kafija! Bet es biju itkā tāda nobijusies hostess Idas priekšā – viņa ir tāda īsta solid teachere, ka man it kā bailes bija, vai viss ir kārtībā? Tad – braucām uz Sidneju, lai 5 p.m. var tikt uz filmu Sydney Uni, par Beethovenu un Beethovena Vācijā filmētu operu (viņa vienīgo) Fidelio. Pa ceļam kur pārdod augļus, meklējām nopirkt ķiršus – lietus viegli lija un mežā varēja redzēt ziedam Xmas bells.

Austra atnāca uz filmu – izdzērām pa kafijai, satikām vienu jūsu skolnieci, kas šogad sāk studēt, laikam medicīnu, ir klavieru spēlētāja, neatceros vārdu, slaida meitene ar brillēm, viņa vienu gadu bijusi arī Tava skolniece, Inī. Filmā mani interesēja tas, ka tur bija redzama kāda veca Castle ar tā laika cietumniekiem – tad par visām tām redzētām castle’s un dzirdētām storijām par to, kas viņās bijis cietumā, man tagad bija mazliet skaidrāk parādīts, kādi tie cilvēki izskatījās, kad viņi tur bija ieslodzīti…

Citādi filma nebija neko ar izlīdzinātu mākslas vērtību – dažas vietas labākas, dažas nē – visumā ģerman reālisms and sentimentalitāte, beigās, kad visi laimīgi, izskatījās ļoti no Hitlera laika uzvaras dienām, ar braukšanu vaļējos ratos, vicināšanu pūlim un puķu saņemšanu. Pārgulēju pie Idas un sāku lasīt Max Frisch’a pēdējo romānu (jau iznācis 1964. Gadā, ‘Mein Name sai Gantenbein’), tas ļoti viegli lasās un man tā patika, ka Ida iedeva to grāmatu man līdz – tikko nobeidzu lasīt. Nezinu spriest – cik liela viņa vērtība, bet patika lasīt, un tas ir tā rakstīts, ka dod man drosmi domāt par rakstīšanu – tā es arī rakstu stila ziņā, kad viņš raksta par mežu lietū, tad tas ir patiesi tā, kā tas ir mežā, kad lietus līst, ar daudz sīkiem novērojumiem, kas stāstījumu dara tikpat dzīvu, kā īstenību un tomēr tas ir tikai Max Frisch’a stāstījums. Nesen mēģināju izlasīt kāda (laikam jauna) latvieša ļoti modernu romānu, un tas man tā nepatika, ka es domāju man laikam nav nemaz jēgas, kas notiek modernā rakstniecībā, bet varbūt ka man tomēr mazliet ir jēga – un viss kas ‘gudri’ sagudrots nav nemaz moderns, tas tikai priekš vecāku rakstnieku un publikas baidīšanas… Svētdienā mēs paņēmām līdz kādu Sviss lady – Eleonoru, un braucām (ar bookšelve uz jumta) uz Wollongongas pusi, lietus īsti nelija, bet turpat visu laiku pie līšanas bija, tā nebija nozīmes braukt uz Jambarroo waterfalls – kur ir skaisti saules dienā, kad ūdens strūklas dod varavīksnes. Mēs aizbraucām uz Cordeaux Damm – tur ir bezgala lieli camping graundy, labi izmūrēti, malciņa sagatavota un nolikta ka nesalīst – tur mēs, tas ir Ida, cepām desas un čopus.

Tad braucām pie manis Wollongongā, padzērām kafiju un viņas brauca mājās. Es izkārtoju Tavas grāmatas, Inī – pilns Clieva lielais plaukts un abi Tavi mazie, vēl ir grāmatas mazliet kastē, bet vēl nav pilno pielikti tie (board and brick) plaukti kas te mums ir. Grāmatas šķiet ir uzglabājušās pietiekami labi, mazliet no putekļiem malas cietušas, bet tā tas atklātos plauktos ir, man tagad ko lasīt – simts gadiem! Nezināju ka tomēr to grāmatu Jums tik daudz! Cits nekas jauns nav noticis – parakstīju flat lease, to jau laikam teicu, un nopirku brilles, tas ir ko man ar piemaksu dod kā pensionēram, tālskatīšanai ir labas, bet lasīšanai varbūt vēl nevaru pierast pie tās acs iegrozīšanas vajadzīgā punktā, tas ir tanī daļā kur ir lasīšanas stikla daļa. Austra teica, ka tagad tās mazās stikla lēcas, ko liek tieši uz acs, taisot no sevišķa plastic un tās esot tik viegli valkāt, ka nemaz neesot jāpieradina acs, tūlīt varot likt un lietot. Tādas Tev, Inī, kādas vajadzētu iegādāties – mazākais sevišķiem gadījieniem, kad jādejo vai, lai ir viegli…

Pirmdien 14. dec.

Tā – jau atkal nedēļa pagājusi! Šo weekendu tīrīju māju, krāmēju grāmatas, gaidīju landlord lai salabo krānus kurus nevar aizgriezt un ūdens tek visu laiku. Viņš atnāca un kā nebūt sataisīja. Vēl tas sinks aizblokēts, ko mani boarderi ar tēju pielēja, to vēl labos. Biju arī saulē un jūrā. 4 dienas vēl jāglabā bebis un tad man būs brīvdienas. Nezinu vēl, ko darīšu pašos ziemsvētkos, tad varbūt būs jābūt kaut kur pie Freijiem Newcastlē vai tepat – viena Dzidras draudzenes mamma aicināja pie viņiem. Nekur jau lielu negribu taisīties. Tad nu beidzot domāju pieķerties nopietnāk kādai rakstīšanai – manas dzejas latv. avīzē (Austrālijas) visu laiku pa vienai liek iekšā, viņi ‘mainīja izskatu’ – modernāki burti un labāks print. Dēliņš bija ielicis vienā avīzē savu referātu par dzeju tagad. Latvijā un tekstā viņam bija šīs dzejas piemēri. Kā parādīšanai kāda te dzeja – avīzes otrā lapā bija mans dzejolis. Tie visi dzejoļi ir, ko sūtīju pag. gadā avīzei. Tagad ir aizsūtīti no pēdējiem arī – redzēs, kad tos liks? Ir tā tad o.k. un Dzidra saka lai ātri sakārtoju dzeju krājumu un lai izdodu kopā ar viņas skicēm. Dzejas var ātri salasīt kopā, bet kā saskaņot kopā izrotāšanu ar skicēm kas nav tieši illustrācijas – tur būs ko gudrot. Nofotografēt te (universitātē) var katru lapu par 5 centi!

Saņēmu no Jaša + Almas Ziemsv. karti un vienu nighty!
Kā iet Jums? Esmu vesela.
Xx M.

———————

14.12.70

[Xmas card. “Christmas Bells” from original painted with the mouth by Glen Fowler]

Priecīgus Ziemassvētkus un daudz, daudz Laimes Jaunā gadā —

Šoreiz kartiņa vien — jāuzraksta pāris kartiņas arī draugiem, pirms tie mūs uzdod kā nevērtīgus!

Vēl viena nedēļa skolā — tad apmēram 12 dienas brīvas!! Nevar vien sagaidīt —

Laimons pārveda smuku jaunu buku no medībām — sadalīja ar draugu un nu ēdam un lepojamies. (Butchers sagrieza un sapakoja mazās paciņās — uz katras rakstīts kas iekšā — smuki sarindotas freezerī — kad grib tik attaisa pa vienai!!) Iznāk pāris mazu radziņu ko paturēt kā souvenīr.

Esam happy un healthy.

Lots of love Tev!!
Inese un Laimons

———–

Priecīgus Ziemassvētkus, mīļie bērniņi!!

Nosūtīju Jums svētku kartiņu un aizmirsu uzrakstīt vai uzlīmēt airmail zīmi. Varbūt viņa aizies ‘pa gaisu’, varbūt atstās braukt ar kuģi. Tā es drošības dēļ uzrakstīšu šo vēstuli.

Viss ir o.k., tikai šorīt nolūza vienam zobam fillings. Jocīgi, ka tikko man apakšējā dzīvokļa madāma teica, ka viņas vīram šorīt nolūzis zobs, nezin vai dabūšot apointmentu pirms svētkiem – un man tūlīt gadās tā pati nelaime.

Freiji aicina uz Newcastli, tikai nezinu vēl kurā dienā jābrauc. Gailītes kundze gribēja atbraukt ar Freimaņiem un palikt pie manis kādas 3 dienas – un nu nezinu kad tos aicināt? Bet gan jau drīz viss noskaidrosies. Newcastlē ilgi nepalikšu.

Justines vecāki nopirkuši māju ārpus Wollongongas, jau krāmējas ārā. Nezinu vai man vairs tur kāda auklēšana iznāks, jo viņi būs prom. Būs jāizdod viena istaba. Es jau to saku katrā vēstulē, tikai darīšu to pēc svētkiem.

Vakar mazliet sāku rakstīt – piezīmju tik daudz, ka nezinu no kura gala sākt – bet ko uzrakastīt, ko iztaisīt, ko pateikt – es vairs nezinu. Būs jātaisa pirmās gatavas ceļojuma piezīmes – tur mazākais nav nekādas sevišķas idejas jāliek iekšā.

Dzidras pēdējā vēstule ļoti happy – pārdevusi pirmo zīmējumu un bijusi partijā. Gaidu ko tālāk rakstīs, kā ies ar aukstumu!
Visu jau esmu Jums tikko uzrakstījusi – tikai jāpasaka bija – ka nezin kā ar to svētku karti būs.

Par Justines glabāšanu dabūju $10.- bonus, bet – ātri arī viss iziet. Iešu uz cofé shop, kur Dzidras bildes ir, paprasīšu vai nav kāds tur no pazīstamiem bez istabas, un tad būs vēl uz Unī un uz Techn. Koledžu jāuzraksta, ka istaba dabūjama.

Laiks ir karsts. Wollongonga rūc no ziemsvētku laika pircējiem – viss parastais šurum-burum.
Vakar biju jūrā – bet viļņi bija tik nemierīgi, ka nevarēja nemaz ūdenī tikt un peldkostīmu tūlīt piebēra ar smiltīm kā maisu!
Šorīt izmazgāju veļu un tagad esmu pastā – nosūtīšu Xmas cards un iešu mājās! Man pilnas sienas ar grāmatām!!

Lai Jums mīksts sniedziņš un silts laiciņš! Un uzmanāties no ledus uz ceļiem!
Xxxx M.

Inese 1966-68 (Ķikure/Kikure)

26. Jan. 66.

Mīļā Inī,

Šī adrese ir Parnell Place, Newcastle.

Tas flat 2 nav visai svarīgs jo pastnieks liekot visu pastu vienā kastītē un abu dzīvokļu ļaudis dzīvodami draudzīgi vēstules sadalot paši.

Es atbraucu ar 2 koferiem, gan ne lieliem un visas mantiņas vēl ir Summerhillā. Mēs gaidām uz Laimona [right] glābšanu, jo citādi mēs visu šurp nedabūsim. Traki ir tik tālu kravāties, bet ko lai dara! Te telpas ir pietiekami lielas un ērtas, viena istaba pilnīgi lieka un to varēs izīrēt ja būs kāda viena vai pat divas girles. Bet nodzīvotas gan ir krāsas visur un samālēts ar uz nebēdu – zaļas sienas rozā griesti sarkani klubkrēsli – tos ievilkām izīrējamā istabā, jo tie patiesi izskatījās šausmīgi. Tagad istabā visas mēbeles gar malām paši var grozīties pa vidu ērti. Ja te pieliktu dažus simtus jaunas krāsas u.tt. u.tt. tad būtu pavisam labi, bet mums būs jāizgudro citādi, kā aizsegt to kas vecs un neglīts. Patiesi nav traki vecs, bet tik tāds nodzīvots, kad pieradīs tad neredzēs.

Citādi miers un ērtība. Trepes gan stāvas un šauras un klavieres te uznest būtu problēma – varbūt transportveči to varētu.

Lejā, pirmā stāva dzīvoklī ir jauns architekts ar madāmu – Dzidra jau bij ar tiem uz partiju un mani kundze šodien nosauca uz kafiju, resp. tēju. Kundze esot skolotāja. (Ir tāda balinātām matu astītēm un gāž savu kafiju divreiz ārā runādama). Viena viņu istaba (kvalitāte tāda pat kā mūsu dzīvoklim) visa izlikta ar visādiem prints un skechs un rabbish bet otrā istabā (kastē!) bija skaisti kārtīgi architekta zīmējumi. Un viņš spēlē vijoli tā kā ja mums būtu klavieres, nevienu te tās netraucētu, drīzāk rastos draudzīgākas attiecības. Dzidra ir pavisam sajūsmā par savu dzīvokli – un labs ir. Jūra nav tieši klāt, bet 2 minūtes un to var redzēt pa vienu un otru logu.

Kaut es varētu dabūt darbu – vienai vēstulei avīzē atbildēju, dažiem zvanīju, bet vēl nekā nav.

Manas acis laikam ir ļoti cietušas, varbūt brilles uzmanīgāk jāvalkā, es tagad nēsāju visas 3 līdz – saules brilles, tuvuma un tāluma brilles un mainu cik vien labi protu un zinu.

Ja vien nauda iznāks, es gribu braukt palīgā sapakoties un paspēlēt. Kaut nu klavieres varētu ienest! Dzidrai Tu varbūt piezvani.
Dzidra ar Hair kdzi. braukšot ar Dz. Wyongas mantām šurp piektdien. –
Esi laimīga un priecīga un very smart katru brīdi.   Xxx M.

P.S. Ja es neaizbraucu pakoties, (lai gan es domāju ka man jābrauc) lūdzu iepako līdz (tas ir paņem līdz jo Tu jau arī brauksi šurp) to manu lielo pavāra grāmatu kas ir pie Tevis – es gudroju vai es nevarētu pelnīties tā, kad es ietu partijām foodu gatavot – auksto galdu zviedru ‘smorgasgard’ vai kaut kā tamlīdzīgi to sauc un tas tagad kļūst austrāliešos populārs –.

———————————

[Early 1966? Newcastle.]

Mīļo Inī, šī dāma ir Dzidra kas ļoti skaisti mācās par teacheri un ar vienu aci un vienu ausi, (nē ar abām ausīm), vaktē vai nepiestāsies viens volksvagens un vai viens garāks kā Laimons (pēc viņas domām) nenāks augšā. Tālāk viņa pati Tev lai raksta.

———

[may be Jan 1966 – Necastle?]

Mīļo Incīt,

Lūdzu atraksti vai šo weekendu varēsiet braukt ar mantām šurp? Ja var, tad es piektdien aizbraukšu palīdzēt sapakot. Iešu šodien uz kādu transport comp. un izzināšu vai te varētu uznest klavieres. Ja nevar – tad nav ko gudrot par to.

Darbu man vēl nav. Employm. off. teica ka man maksās no nākoštrešdienas soc. serv. pabalstu ap 4 pounds, vai 4/16/- a week. Tā es ātrāk dabūšot to darbu, ko prasu. Ko es zināju prasīt? – Es teicu factory work! Un tie būšot vēlāk, tā jau Čipēn kundze arī teica. Officē jau es nedabūšu un houskeeping jobu es varu pa avīzēm meklēt. Lai tas employments gādā factory work.
Domāju šodien vēl likt avīzē sludinājumu pēc houshold joba.

Es cīnos ar visādām pumpām atkal kā Wyongā ar alerģiju pret gāzi un visādiem nelabumiem – bet es cīnos es eju uz jūru katru dienu un esmu nodegusi brūna un varu ilgāk šo to izturēt. Iemācos kas labs nāk veselībai un kas nē, bet nevar jau to labo vien dabūt, tā es tiešām ‘fightiju’ cik varu. Aizrakstīju Zariņam lai atraksta kas ir ar manas grāmatas naudu – ir vai nav? Tad nu bij jāraksta arī Klauvertam ka esmu te sākusi dzīvot. Tā nu latvieši jau zina kur esmu. Jāraksta kaut kas arī Nīcim par dzīvokli.

Tas ir absolūti netaisni, ka man nav tik daudz naudas kā godīgi apkopt sevi. Bet kaut kā man tas jāpārvar. Sūtīju arī 2 stāstus prom žurnāliem.

Jūra ir burvīga! Brauciet te labi izpeldēties, skaisti viļņi. Aizej uz manu dārzu!
Atraksti! Xxx M.
Esiet abi mīļi sveicināti!!!

————————

Mīļo Inī

Nosūtu Tev kaut ko vēstulei līdzīgu pie kā Tu vari turēties un pierakstīt vēl ko gribi, vai svītrot nost ko gribi. Tikai labāk jau kāds vārds vairāk, kā mazāk. Vecam gribās vairāk dzirdēt un pavisam vienkārši faktus no dzīves – kur brauc, kur iet, kādi nodomi, u.t.t.

Mēs ar Dzidru šorīt piecēlāmies 6 a.m. salikām sviestmaizes un sketčbukas somā un gājām uz staciju lai brauktu uz Gretu. Vilciena tūlīt nebija, aizgājām līdz ostas malai un tur laiks bij tik apmācies un auksts ka nobijāmies un atnācām mājās. Dzidrai sāp galva un es arī neesmu nekāds stiprinieks. Bet tā kā tagad, pa pusdienas laiku ir saule – iesim tepat pastaigāt. Mums abām ir jāiet pie acu ārsta. Dzidrai sāp acis un galva. Vakar nopirka saules brilles – viņa šovasar gājusi bez tām un tas nav labi. Man nav bijis vairāk neviena darba piedāvājuma uz sludinājumu, bet employm. office atsūtīja kādu paper kas jāizpilda – varbūt šo nedēļu dos pabalstu ja nebūs darba.

Zariņš atrakstīja ka man par grāmatu ir kādas £8/-/-. Jāņem tās pašas. Dzīvoklī nav daudz gaismas, bet citādi ērts. Ielikām avīzē sludinājumu par istabu – jāgaida rītā būs kādas girl’s.

Lai Jums abiem labi klājas!
Xxx M.

—-

[sample letter for Inese]:

Mīļo Krustēv!

Es un Laimons sūtam Jums daudz sirsnīgu paldies par kāzu dāvanu. Izlietojām to kāzu ceļojumam uz Austrālijas kalniem, uz augstāko kalnu Mount Koziasko. Patreiz gan tur nebija slēpošanas sezona, bet tāpat bij ļoti skaisti. Nosūtīsim kādu bildīti, kad būs gatavas. Nosūtam Jums dažus mūsu kāzu uzņēmumus.

Jūs, Krustēv, es nevaru no Vācijas laika atcerēties, bet atceros Andreju, Rutu un Ivaru. Sveiciniet viņus kad satieciet.

Labākos sveicienus (vai visu labu) Jums pašam.
Varbūt kādreiz tiksimies.
Inese un Laimons

——————————-                                                                              

15.2.66.

Sveiki Inī un Laimons!

Paldies par vēstuli. Mēs dzīvojam un cīnāmies, pagaidām tikai ar problēmām – man vēl nav darba. Šodien dabūju pirmo £4/2/6 par nedēļu social service pabalstu. Employmentā saka, ka viņi patreiz factory work (un tāpat arī citu) nevar man dabūt. Tad nu jāiet būs katru nedēļu, jāraksta tur tāda liste, ka es pati arī nevaru jobu atrast un tad es dabūju tās 4 mārc. Šodien zvanīju kādiem latviešiem, kam 3 dienas nedēļā vajagot palīgu – apkopt māju, izmazg. veļu (mašīnā) izgludināt un pagatavot ēst 2 pers. (vīrs un sieva), viņiem esot puķu farma un pati strādā dārzā. Varbūt es to jobu dabūšu un ja varēšu padarīt ko liek – darīšu. Tas ir Kardifā un 3 dienas es tur paliktu pa nakti arī. Tas o.k. Šodien mēs ar vienu latvieti skrējām pus dienu pa visādām faktorijām, bet nekur nekā nav un saka, ka 2-3 mēn. nebūs.

Naudas man vairs nebija un Dzidra deva. Tagad kaut kā mēs atkal tiksim cauri – jo £4 man nāks un varbūt tas latv. jobs.

To telefona billu es nosūtu Tev atpakaļ lai Tu zini kā tur ir: es te samaksāju no £13.12.6 to £3.12.6 – tas ir savu rēķinu bez £10/-/- kad bij iemaksāts kā deposite. Bet tā kā man te bija jāizpilda liste un jāatsaka telefons, tad Austrai ir jāiet pieteikt to telefonu, citādi viņi atvienos. Un Austrai jāmaksā būs tas £10/-/- Varbūt ka man vēl atsūtīs rēķinu jo es samaksāju līdz 19.1.66. Bet mēs atstājām Sidneju ap 24.1.66. un factiskā telefona atsacīšana bija 7.2.66 – Tad no 19.1.66. līdz 7.2.66 man vēl būs kaut kas par telefonu jāmaksā varbūt, bet ne tas £10/-/-. Tā tad Austrai jāiet pieteikt un £10/-/-.

Par gāzi un elektrību viss ir samaksāts. No šejienes aizsūtīju par gāzi un par elektrību bij tikko tur samaksāts. Depozīta lapas atradīsi manā deska (domāju) augšējā atvilknē saspraustas kopā ar maksājuma lapām. Pameklē un atradīsi un izņem naudu.

Tā sasodītā Suņa Roze būs jāņem, es jau uz to laikam esmu pieteikusies kā visu to grāmatu abonents, kas Austrālijā tanī grām. sērijā iznāks. Tikai nesaprotu kur tik dārgi – vajadzēja būt tikai £1/-/-. Bet es reiz biju Zariņam parādā 1 mārc. laikam par O. Lāča grāmatu – un tad viņš būs pierēķinājis to mārc. klāt. Apskati kas to grām. sūta? Tas ir – kam tā nauda jāsūta? Un ja tas ir kaut kur uz Latviešu pusi – lūdzu aizsūti. Lai ir miers. Man Zariņš atrakstīja ka par manu grāmatu ir ienākušas man, £8/-/- !! Nu tad 2 mārc. nost, iznāks £6/-/-. O.K. Prasīšu lai tad atsūta kādas grāmatas. Bet tās jau man ar neko nederēs – jo viņiem paliks vēl pāris simtu grāmatas ko tirgot. Tad varbūt arī labāk jāņem tikai tās £8/-/- un gaidīt.
Tas – business.

Dzidra ies tautas deju grupā, sāks nākoš svētdien. Viņai bija telef. numurs no latviešiem. Pag. nedēļ mēs piezvanījām, tūlīt pie mums atnāca viena latviete Svirskis kundze (viņa ir Jāņa Vanaga vecākā māsa) Tā tūlīt pieņēma Dz. grupā un prasīja un lūdza visu ko es varētu latv. darīt – spēlēt, rakstīt lugas, ‘taisīt’ teātri etc. etc.
Viņa bij mūs jau meklējusi, jo bijis zināms ka mēs te ierodamies!

Tad svētdien viņa mūs ar busu aizveda ciemos pie (Māsēn) Bērziņ kundzes. Tur mēs ēdām un dzērām un ciemojamies visu dienu un Bērziņ kgs ar kundzi mūs atveda ar mašīnu mājās. Pa ceļam bijām kādā latv. ģimenē kādu ½ stundu apjautāties vai es nevarētu dabūt darbu faktorijā kur tā latviete strādā. Tas ir Cotton Mill – bet viņa teica ka laikam patreiz nevar darbu dabūt. Vēl būs jāiet uz to fabrīku prasīt. Tas gan ir mazliet tālu no šejienes.

Ta, cik var noprast, ir divi latviešu grupas: ‘Dzintars’ un ‘Vanagi’ un tie uzvedās kā pozīcija un opozīcija! Mēs tagad esam mīļi ievilktas ‘Dzintaros’. Dzidra varbūt (ja partneris gadās kas var braukt) varētu tikt tad lētāk uz New Zeelandi ar to dejošanu.

Mēs ar Bērziņiem ciemos braucām ar lielu prieku un bij jauki, bet viņi visi tik šausmīgi sabiedriski, ka sabiedrībai (latv.) jāziedo vai krekls no muguras nost. Un tā kā mums ar Dzidru gandrīz vairāk nav kā viens krekls katrai – tad mums grūti būs ko ziedot. Nu Dz. varēs dancot un gan jau kaut ko no manis arī dabūs.

Bet citādi jau arī laikam nevarēs dzīvot. Es pirmo reizi mūžā jūtu, ka man nav nekā pie kā pieķerties – viss ir svešs, nekā man nav, neko es nevaru cerēt – tikai Dzidra un Tu. Ja es nejustu, ka Dzidra cīnās tā un ir tik viena un nobijusies no dzīves – es nezinu kā es noturētos. Kaut kas no visiem tiem stulbiem notikumiem ar mani, ir ievainojis manu dzīves prieku. Jāņem visi spēki kopā lai turētos pretī kādai galīgi blank depresijai. Mēs ejam uz jūru katru dienu un dažreiz pa 2 un 3 reizes un pūlamies atpūsties. Dzidrai visu nedēļu sāpēja galva kaut kāda nervoza migrēna. Tagad paliek labāk. Masēju viņai vakaros galvu un muguru. Man acis ir labākas, jo lieku kompreses. Bet brilles varu nēsāt tikai kad lasu (lasāmās) un kad eju pa ielu, tad otras. Ka es istabā pie visiem mājas darbiem lieku tās tālum brilles – es palieku galīgi dulla un man ir nelabi, jo tikko man jāmizo kartupelis vai kaut kas jāskata tuvāk, man acis spiež ārā. Tagad ikdienā ejot bez brillēm, kā teicu, ir o.k. Visas trakās nightmares ir beigušās, kā acīm nespīd gaisma virsū. Tikai man ļoti naktīs trūkst gaisa, es guļu ēdamistabā, kur var naktī vairāk atvērt durvis. Likām avīzē par izdodamo istabu – neatnāca neviens. Būs jāliek vēl. Man būs arī jāiet un jāsāk izkārtot, lai ja es gribu, es rudenī varu sākt dabūt vecuma pensiju. ‘Sit man nost’ – es nevaru iedomāties ka es tuvojos 60 gadiem un es citādi neprotu dzīvot, kā kad es iedomājos ka esmu 47-50g. veca. Es jūtos diezgan stipra on o.k., tikai ja es ļoti intensīvi ilgāk lasu vai rakstu, man sāp galva. Un tas varbūt ir no brillēm. Mrs. Hair jau arī teica ka optitioni priekš tā vien esot, ka parakstot nepareizas brilles, lai nāk un ņem citas. Būs jāiet pie acu ārsta vēlāk. Dzidrai arī kaut kas nav īsti labi ar acīm. Bet labāk man ir kā bija.

Kad Jūs variet – tad brauciet šurp! Ja nevar dabūt vēl to lielo mašīnu – atbrauciet ar mazo, padzīvojiet weekendu tanī brīvā istabā un dzīvojiet pa beachu! Man patreiz vēl nav klavieru pārvešanai naudas. Bail dažreiz ir – vai viņas kustināt šurp! Bet grūti būs arī bez viņām. Bet vēl nav steiga.

Tu šo vēstuli lasīsi 3 dienas, tik gara!

Man derētu kāda latv. pavāru grāmata – bet es domāju, ka Tev arī vajag to lielo, tā kā varbūt es te kādu varēšu nopirkt.

Tev kā redzams vēl iet grūti pa jauno darbu, Tu nebēdā ko tās meitenes par Tevi domā! Gan jau vēlāk jutīsies brīvāk, kaut Tu varētu nebūt pārāk perfekta. Te lejā tā skolotāja saka – ja esi jobā iekšā tad jau ārā nemetīs, ja nu galīgi piedzēris aizietu uz skolu – tad varbūt. Bet es jau zinu kā jāpūlas ir lai pats kaut cik var vēlāk labāk justies. Eji pa weekendiem kaut kur prom – ūdenī un ārā! Variet braukt šurp! Neesmu Birstiņ kundzei (sen.) rakstījusi – Jūs varat paņemt viņu līdz, kad brauciet, telpas būs diezgan. Nu esi labs un prātīgs un cep un taisi sviestā un krējumā visu latviskā stilā.

Xxx M.

[On back of page, from Dzidra]:

Dear Inny,

Hello, well mum’s written so much garbage that there’s not much for me to add, except come soon — & bring photos, and I’m going folk dancing, and I might even end up in New Zealand!

We have a black & white cat friend that is supposed to belong downstairs – but visits us quite often. I took out a book ‘The Philosophy of Buddha’ – mum’s comment – „you should read a bit about Christianity first before you start on any others.” Actually I thought Buddhism would be much closer to Christianity than it is – I thought it too would preach things like love you neighbour and all the rest of basic goodness – but it is terribly different in its whole attitude to the purpose of our existence – completely incompatible with Christianity.

Anyway, I’d better let you get back to looking after your husband & your school kids. And don’t strain yourself too hard – they’re not worth it – the school kids I mean.

Love,
Dzid.

————————–

[Early 1966? Newcastle.]

Dzidra Tev rakstīs arī pati, bet uz cita papīra. Tās kaijas no svētdienas vientulības jūrā.

Es velti gaidu Birstiņ kundzi jau otru nedēļu. Nezinu vai viņa būs, vai nebūs? Mums tagad vairs nav tik daudz brīvības mājā, jo iemītnieki — tā girle ar savu mazo girli apkārt ir vienmēr, ēd un dzīvo pa ēdamistabu, un viņas brālis ar draugu arī nāk, bet mums jāpierod. Viņa vēl nav atradusi darbu, bet cer atrast labu sekretāres darbu. Tad gribētu palikt uz full board un es nezinu, vai es to varētu uzņemties. Es nekādu labāku jobu neesmu atradusi.

Kā Jums iet? Patreiz jau ļoti to vajadzētu zināt, jo prāts paliek nemierīgs. Mūsu trobules ir tikai ka nav īsta darba.
Lai Jums abiem labi klājas!
xx M.

————-

Mīļo Inī!

Šodien saņēmu par grāmatu £28.50. Tas ir vairāk kā nekas, un vēl kādreiz būšot kāds šiliņš, jo neesot vēl visas grāmatnīcas naudu par grāmatu atsūtījušas. Lai cik, tomēr labāks prāts. Naudu tūlīt jāizdod, bet kādu pusi noliku bankā, vai nu zobu labošanai, vai klavieru atvešanai. Viena daļa būs jāmaksā par elektrības sakārtošanu, liksim lielajā istabā, kur nav gaismas (tik no verandas) fluorescent (single line) 40 wat, būšot gaišs diezgan, un ietaisīsim arī vienu power point lai var galda lampas iedegt. Kā mums te ziemā ies, nevar zināt, šausmīgas vētras nāk no jūras un mājā ir spraugas un durvis netaisās ciet. Kad brauciet paņemiet ēveli līdz, ja tāda Jums ir, ko noēvelēt durvīm augšdaļas – tā māja ir sagāzusies un tapēc durvis nevar aiztaisīt. Citādi – o.k. Man atkal nav gaišas istabas, bet ja būs elektrība, būs o.k.

Es biju uz kino kopa ar Māsēn kundzi (Bērziņ kdz. tas ir) un Svirskis kundzi (Vanaga māsa) un pēc tam mani Bērziņu pāris aizveda pie Vilkiem, un tur es redzēju to māju un ļaudis kur man būs 3 dienas jāstrādā. Kā man ies – nezinu. Ļoti lepna un smalka māja, elektriskā virtuve u.tt. Man būs jāsāk strādāt nākošā trešdienā. Tad palikšu 3 dienas tur. Man tikai būs katru nedēļu ceturtdien jābrauc vēl uz pilsētu uz Employm. Offici, apzvērēt, ka man nav darba, lai viņi maksā £4.2.6. Pag. nedēļ jau saņēmu, citādi nevarētu galus savilkt kopā. Man maksās tur darbā 30 šil. pa dienu. Tas nav daudz, bet ēšana arī – nu varbūt būs kādu laiku jāiztur, kamēr employments dos darbu. Faktorijās patreiz nevar atrast. Viss ciet.

Tas Mr. Vilks ieteica, kas gribot braukt uz Vāciju, lai iestājoties vācu klubā, tad uz viena brauciena (turp, atpakaļ) varot dabūt apm. vai vairāk kā £100/-/- atlaidi, lētāk. Tagad visi vācu (arī Austrālijas) klubi esot apvienojušies un esot izkārtojuši kluba biedriem šo pazemināto ceļa naudu. To Jūs pārdomājiet un iestājaties klubā, tas gadā maksā katram £2/-/- un Jūs tur varat iet dejot un ja grib iepazīties ar vāciešiem. Tas būtu tīri labi nopelnīts, ja tā varētu. Mr. Vilks apgalvo ka tas tā ir. Neaizmirsti un iestājies klubā pie laika.

Nauda par grāmatu man uzlaboja gara stāvokli 50%. Vairs nav tik desperate feelings! Mēs ar Dzidru zīmējam dažreiz viena otru, palasām viena otrai no grāmatām, ko sākam ņemt no library’s. Dz. lasīja un smīdināja mani ar budismu. Tagad es dabūju grām. R.Maria Rilkes sarakstīšanās (vēstules) ar Priencess Marie von Thurn. Tā man noder.

Sveicieni no mums diviem Jums diviem!
M xxx Dz.

————————-

Pirmdiena [envelope date: 21. Feb. 1966]

Dzidra aizgāja uz Teku, šorīt pirmā diena, Dz. beidzot dabūja labu gara stāvokli jo vakar dejoja tautas dejas un tur Māsēns Jānis un kāds Putns Andris ir gari puiši un Dz. var laimīgi dejot.

Vakar jau te no rīta bij Andris un tad piebrauca Jānis (ar Bērziņ kundzi, savu mammu) un aizveda mūs uz tautas deju mēģinājumu. Te tik liela interese parentiem par bērniem – ka iet pat līdz uz taut. dejām. Tur bija pāri par 20 jauno – būtu tiem kaut kas vairāk jāmāca kā tikai dejas. Tu Inīt lūdzu kad brauc, atved – anyvay tu vedīsi tad visu, ja vēl nav lielais auto – tad tikai koferus. Man Bērziņ kundze varētu pašūt tos bruncīšus no melnās drēbes, kas palika no kleitas pāri un varbūt varētu izgudrot klāt kādu jaciņu. Viņa sev ir pašuvusi skaistu Chanel kostīmu. Viņa mācās šūt Techn. Kolleg. un šuj latvietēm.

Kā Jums iet? Vai varēsiet ņemt holideyu un braukt šurp?
Aizvakar bij neredzēta vētra, visas beacha smiltis bij ielās sapūstas, šorīt ir laiks mīksts un maigs kā piens. Tā te mainās. Kā Tev iet ar saimniecību.

Xxx M.

—————————

Otrdien 8.3.66.

Mīļo Inī un Laimon!

Ļoti gribās dzirdēt kā Jums iet? No Birstiņ kundzes saņēmu telegrammu, ka viņa svētdien ieradīsies te, bet nu jau ir otrdienas rīts un es velti gaidu šo ciemiņu. Patreiz laiks ir tik saulains, ka ir ļoti žēl ka viņa nevar atbraukt un izmantot jūru. Bet varbūt viņa jau ir ceļā. Dzidra ir too busy lai Tev rakstītu, lai gan vakar teica ka rakstīs. Dzidrai ir nejauks colds jau kādu nedēļu, bet ir jāiet uz teku un jāiet dancot un jādara viss it kā tas nebūtu. Es trīs reizes esmu bijusi tīrīt ‘Siluet’ (Amerikan Health Centre, vai kaut kas tamlīdzīgs…) telpas. Darbs ir nejauki grūts, jāmazgā suta pirtīm sienas un grīdas, bet jādara tas ir, jo nekā cita man nesola. Šis ir tikai part time jobs un vēl kādu nedēļu es par to employment officē neko neteikšu, vispār jau es vēl nezinu vai es to varēšu izdarīt un izturēt no steigšanas un svīšanas man reimatisms atkal ir plecos un mugurā manāms, kad aizbraukšu Sidnejā, būs jāaiziet pie Gibsona, viņš man priekš tā reiz iedeva labas tabletes. Pie tiem latviešiem pag. nedēļā biju tikai pusotras dienas, jo tagad vairāk neiznāca laika ne spēka, nezin kā būs šo nedēļu, nezinu vai viņi tik īsu laiku gribēs mani, viņiem labāk kad kāda tante dzīvo trīs, četras dienas iekšā tur, neko lielu neprasa naudas, bet ēd un guļ tur, man atkal labāk ja es varu ātri padarīt un nākt mājā taisīt Dzidrai ēdienu.

Mēs dabūjām mītniekus – vienu pavisam jaunu sievieti ar mazu 3 gad. vecu meitenīti. Dzīvokli saņēma viņas brālis, arī jauns zellis, un teica ka viņa māsa atbrauks no Adelaides. Vakar vakarā viņa atbrauca, vēl nezinām kāda sadzīvošana būs, bet cik varēja redzēt, izskatījās diezgan lāga meitene. Maksā £3/10/- par nedēļu, jau samaksāja 2 ned. uz priekšu un Dzidra tūlīt nopirka sev gultai pārsedzamo (ar pelēko segu nebij visai labi) vakar sašuva uz mašīnas kārtīgu pārsedzamo. Viņai tas Andris, ar ko viņa dejo tautas dejas šad tad nāk ciemos, un tad jau vajaga jo rūpīgāk apkopt šo veco māju, kas nav visai mākslinieciska.

Summerhillā vēl ir palikuši mūsu šķīvji, pāris bļodiņas, naži un dakš. Bet te ir kāds palags, par ko es skaidri nezinu vai tas ir mūsu vai nav. Nu tie ir sīkumi.

Tu, Inīt, uzraksti tam onkulim to pašu ko es aizrakstīju un atsūti ar kādām bildītēm, lai varu nosūtīt.

To pavāra grāmatu man nevajadzēs, ja Tev to vajaga. Ja atbrauks Birstiņ kundze es ar viņu to Tev nosūtīšu.

Tu baro Laimonu kārtīgi un ēd pati labi, ka variet izturēt visas dzīves likstas un grūtumus, kas nekad nebeidzas. (Es iztaisīju ļoti labu debesmannā – cup of semoline, 4-5 (3-4?) cup of water, izvāra 10 min apm., 3 lemon juices, fresh, 1 ½ cup of apple juice, from tin, sugar to taste, beat well all the time after adding. Vai Tev ir gaļas izdauzāmais āmuriņš? To Tev vajag (pie Knok & Kirb.) pat akniņas ir labāk cept, kad izdauza.)

Nu tas ir viss par mums. Bet kā Jums iet un kā ar veselību un kā ar darbu un kā ar sportu????
Lai Jums labi klājas! Turaties dūšīgi un brauciet kādreiz īsti ciemos, ne tikai uz vienu minūti, kā pag. reiz. (Tad Laimonam arī nebūs jāēd tāds ‘beefburgers’ vēh…)

Visu labu! M. un Dz.

————————–

[1966 – before Easter from Newcastle?]

Sveiki bērniņi!

Vakar saņēmu vēstuli no divām Birstiņ kundzēm un manas rūpes un bažas pārgāja, es jau sāku vaimanāt un uztraukties un plēsties ar Dzidru, ka nebij nekādu ziņu no neviena. Labi ka nav nekas cits tikai sīkās ikdienas lietas, kāpēc nebrauc un neraksta.

Tagad tā – Tu raksti ka Lield. brauksiet uz Wyongu un 10. apr. uz Windzoru, bet tas 10. apr. ir Lieldienās. Nu varbūt Jums iznāks laika abām vietām. Birstiņ kundze patreiz nezin vai šurp brauks. Žēl, vēl bija skaistas dienas, bet nu jau paliks vēsāks. Tagad mums nav arī vairs gluži tik daudz telpu, jo dzīvo tā austrā. meitene ar savu meiteni, bet vēl jau tāpat ir viena istaba ar 2 vietīgo gultu brīva. Es guļu ēdamistabā jo es nevaru gulēt ja nevaru naktī logu attaisīt. Dzidra bij saaukstējusies un verandā viņa turēja logu ciet. Ziemā ātrāk vēdināsies aukstā laikā, tad varbūt gulēšu lielā istabā. Dzidra izkrāsoja un izsita ar ‘maisu drēbi’ (hashen?) savu verandu, ielika plauktus un tagad izskatās pavisam citādi. Lielā istabā arī būs jātaisa daži sīki remonti, gaismu jau labāku ielikām. Naudas protams nav, bet ikdienišķo tagad var samaksāt – es tikai nevaru iekrāt zobiem un tas jau man kavējas 2 gadi, kā tā var darīt to nemaz nevar domāt. Visa face man tiek postīta. Tagad man ir bankā £18. Zobiem teica, vajagot £20, bet tas bij 2 gadi atpakaļ, tomēr varbūt par £25 es tiktu galā ar tiem. Tā es domāju – vēl kādas nedēļas mēģināt atlicināt un tad braukt pie tās latvietes un visu sataisīt. Ja to varētu kādas nedēļas laikā izdarīt – es paliktu pie Birstiņ kundzes, bet ja vairāk raizes pēc ilgāka laika jābrauc – tad brauktu no šejienes. Tad ja man nepietiks naudas, es lūgšu no Tevis. Man vēl ir mazliet zobu zelts, to man laikam nevajadzēs, to varētu pārdot kādam gredzenam (ļoti labs Krievijas monētu zelts!)

Par klavieru večiem aprunāšos un Jums rakstīšu.

Onkulim vēstuli nosūtīju un pieliku vienu kartīti arī no tā dambja kalnos. Tava vēstule bij very O.K.

Dzidra, sestdien 2. apr. brauks uz Sidneju ekskursijā ar kādu architektu grupu – ar autobusu, tikai uz 1 dienu apskatīt opera hous no expertu architektu viedokļa. Viņa domā ka grāmatas tad nevarēs paņemt. Sūtīt būtu par dārgu – tad varbūt kad Jūs brauksiet gadījienā ar klavierēm, vai arī es vai Dzidra vēl kādreiz brauks. To vēl norunās. Kad Tu iesi pie Kaldes (zobārstes) varbūt Tu vari paprasīt, bet nē, man pašai būs jāraksta un jāizprasa un jānoliek ‘vizīte’. Tu varbūt varētu atsūtīt man viņas adresi. Un kur Tu būsi savā dzimšanas dienā – vai brauksi šurp? Vai tas par tālu? Cik žēl ka nevar parunāt pa tālruni — visas lietas it kā nokavējas.

Es izdomāju jaunu recepti ‘tautiskai’ ‘kūkai’ ==

1 vai 2 olas 1 cup alus ½ cup piena, 2 karotes ķimenes
3 karotes cukura, 1 tējk. sāls, 3 kar. eļļās (vai sviesta)
3 cup self.rais. (holmeal) rupjo miltu.

Kad es šīs lietas sajaucu un sacepu kopā, tad tas iznākums pazūd no šķīvja stundas laikā, lai kur arī to noglabā.

Ir iespējams ka es […] aizbraukšu… M.

———————-

29. III. 66.

Sveika Inī un Laimon!

Saņēmu tikko Tavu vēstuli Inī, un nu ir pavisam nelāga dūša par to ka mēs tikai jokus dzinām ar Tavu dzimš. dienu, bet Tu runā par dāvanu Dzidrai. Iznāca tā – Dzidra teica ka viņai ir domāts Tev dot kādu gleznojumu vai zīmējumu uz Tavu Dzimš. dienu, bet to nevar aizsūtīt pa pastu, un vispār nezinu vai viņai ir sagatavota tā bilde, un es mazākais gribēju aizsūtīt Tev to džemperi ko iesāku adīt pag. gadā. Bet kad noadīju krāgu, tā, pēc tāda valdziņu skaita kā teikts adīta, iznāca kā čamma. Jaucu ārā adīju otrreiz un nevarēju pabeigt laikā. Aizgāju nopirkt kādu grāmatu – bet nekam prātīgam neiznāca naudas, nopirku, domāju joku, bet Dz. teica to nevar sūtīt, Tu apvainosies, tad sāka pati lasīt un smieties un nokavēja ar to vēl vienu dienu to pašu ko sūtīt Tev. Tā kas bij domāts ko Jums abiem pasmieties droši vien nenonāca ne pat laikā un Tev bija jādomā, ka mēs esam tādi nepateicīgi ķēmi, kas nemaz neatceras Tevi. Tā tomēr nebija – runājām svētdienā par Tevi un domājām kā Tev iet?

Paldies par čeku. Man šinī mēnesī jāmaksā medic. fondam – tad noderēs.

Ja es zinātu skaidri, kad, kurā dienā un vai Jūs atbrauksiet, tas būtu man labāk maniem ‘plāniem’. Jo es gribētu aizbraukt līdz otrai Birstiņ kundzei laikā no 2-10 apr. Bet ja Jūs tanī laikā būtu te, es vai nu brauktu ar Jums uz Sidneju, kas man ietaupītu £1- vai brauktu citā reizē. Jābrauc uz Sidneju man ir zobu dēļ un būtu jāiet pie Dr. Gibsona. Mani moka reimatisms mugurā, sirdī un kur vēl ellē nē – Gibsons pret to man reiz iedeva labas tabletes.

Austras mammai es solījos iet palīgā kāzas rīkot, vai es būtu kaut cik noderīgs palīgs to es nezinu, bet iet es gribētu un darīt cik varu.

Mūsu dzīv. kompanjone Wendija vakar aizgāja gultā ar savu bosu, very quique. Te iet tā, ka es nedabūju pa naktīm gulēt – vakar gulēju lielā istabā, jo Dzidra piekāpās un pēc 11 p.m. izslēdza radio un es varēju aizmigt. Es ilgojos ka man būs pensija, es par to agrāk negribēju vēl dzirdēt, domāju par darbu – bet te nav nekādas cerības vēl uz to. Tā ja es tiktu līdz oktobrim kaut kā un tad saņemtu savas 6 vai 7 mārciņas – tad es kaut kā nomierinātos un kaut ko padarītu varbūt ar rakstīšanu vai. Tagad es skraidu un nav miera te ne tur.

Rakstu uz rakstāmmašīnas – pārrakstīju Dzidrai kādu nelielu grāmateli par Paul Klee. Gribu meklēt kādu tiping darbu mājā, es to varētu darīt, (jo rakstot iet arvien tomēr labāk). Bet nezinu kur kaut ko dabūt un kam vajag.

Būtu labi ar Tevi parunāt. Jūs abi taisāties tā, ka varat atbraukt un lūdzu uzraksti vai būsiet un kad?

Te Tev viena burkānu vārīšanas recepte ko ēst pie steaka vai citas gaļās ļoti garšīgi.

Glazed currots

1 ½ lb currots ½ pint stock or water + beef cube
1 tabl.spoon sugar 2 oz. butter, pepper.
Boil 30 m. till liquid reduced to syrup glazed, add little b. salt.
Carrots take small size and do not cut, leave them whole.

Dzidrai ļoti labi garšoja. Bet vienai reizei pietiek puse no dotā daudzuma.

P.S. Šis te atsūtīts telefona rēķins – lai Austra varbūt labāk nokārto šo, par to naudu par gāzes rēķinu, ko viņa grib Tev dot, vai nē?

————————-

Piektd. 22. 4. 66.

Sveiki Inī un Laimon!

Ilgi nav dzirdēts kā jums iet? Garais weekends nāk, bet nezinu kur kurais būsiet? Nosūtu izgriezumu no avīzes ko tie trakie ielika par mani. Tāda storija te katru nedēļu laikam ir par kāda ‘tipical’ un ‘interesting’ case of a newcomer. Dzidra bija un tagad es. Nu tā jau es izskatos varen braša, vaigi kā āboli!! Haha!

Es biju aizrakstījusi vēstuli ‘applying’ pēc joba, cooking instructress in Hamilton Evening College. Es rakstīju jau pirms lieldienām un vairs necerēju ka man atbildēs. Bet pirmdien dabūju vēstuli lai ierodos uz interviju. Vakar es biju tur – un mani pieņēma par kontinental un hostess cooking instructress, vēl labi nezinu vai tikai 4 weeks 3 x times a week, vai tālāk vēl 8 weeks 1 x a week. Tur man nekas liels naudā nesanāks $7- par vakaru, bet jāmēģina būtu strādāt atkal skolā, tas ikr gan tikai pieaugušiem. Tas direktors bija ļoti nice person un redzēja mani cauri, kāds zaķis – bailīgs es esmu, bet tomēr pieņēma un apm. ap 30 maiju tas sāksies. Man laika diezgan vēl kārtīgi sagatavoties ar visām receptēm. Direktors bij tiešām ļoti nice un man žēl gandrīz, ka es jau pirmā reizē parādīju cik shy un stupid es esmu, bet nu man būs jāsaturas. Es atteicos no chinese cooking. Redzēs kā man ies šīm lietām. Experience un recepies priekš aukstā galda un pīrādziņiem un etc. ir diezgan.

Tad – tā (taut. deju) dancošana Lion klubā bija savā ziņā tāda kā agrāk Gretas campa laikos – 9 tautības katra kaut ko ļoti viduvēju (mediocre?) laiž vaļā un Liona klubs iekasē naudu par biļetēm un nevienam ‘māksliniekam’ ne peniņa. Latvieši izskatījās ļoti gari un ļoti skaisti. Dzidra 1 pārī, veda visus uz skatuves, ar Andri kas ir – ne mazāks par Laimonu, varbūt vēl garāks. Dzidrai bij mans tautas tērps ar baltu margrietiņu vainadziņu. Kāda Mishell no Teka (baleta pratēja un facy girl) teikusi ka Dzid. ar Andri bijuši skaistākais un kopā saskanīgākais pāris, un Mishelas boy friends visu laiku teicis ‘rather attractive, rather attractive’ tā kā Mishele tagad Dzidru noskatot ar approving un suspicious eyes un vakar Dzidra aiznesa Mishelai parādīt manu grāmatu, ko tā pēc avīzes lasīšanas bija prasījusi. Tā mēs abi ‘ejam uz augšu’ (atkal pēc ilgiem laikiem). Tas gan man ņems prom no rakstīšanas, bet varbūt es pieradīšu vēl reiz būt cilvēks aktīvā sabiedrībā.

[most of note on side of letter cut off…. uz Austru braukšu trešd. vai ceturt. pirms … M. un Dz.}

———-

[early 1966? – after Easter?]

Mīļo Inī + Laimon!

Man iet O.K. Tikai daudz jāmētājas apkārt, kamēr viss izkārtojas.

Būs labi ja Jūs varēsiet atsūtīt to Natur[alisation]. paperi. Jo tā dēļ man vēl atlika pensijas lietu. Ja gadījienā nevarat atsūtīt – es braukšu nākošā weekendā pati tur.

Dzidra strādā visādos uzdevumos un essejas pāri ausīm.
Labākais, ka Tom. Gleghorns ‘keep an eye’ par viņu un liekas spēs viņai mākslas lietās palīdzēt, lai viņa sevi pareizi izmanto.

Dzidrai ir mazs kaķītis – kaste ar jūras smiltīm jāmaina katru dienu. Smird, tā, ka man jābēg no istabas ārā! Bet Dz. ‘mīl dzīvniekus’.

Es Dzidru nomocīju ar tur dzīvošanu – jo rīkoju un mācīju un bāru un kavēju rakstīt esejas… Tagad jau pārnācu dzīvot pie Svirska kundzes. Maksā 5 doll. nedēļā. Ir pietiekami liela, laba istaba. Tikai skapis un guļ. dīvāns, tas ir gulta, bez galiem – un pāris krēsli. Tā es esmu atbrīvota no parastām furnitur grabažām, kas ir visās izīrējamās istabās. Man diezgan tālu jābrauc uz Dzidru – ar busu, braukšu 2-3 reizes nedēļā, piekopšu tur un pagatavošu ēst. Tad Dz. var uzsildīt un pati piegatavot ko klāt.

Kā Jums iet? Pie manis varat braukt ciemos! Vēl nav grīda pilnīgi izkrāsota. Šujam logam priekškarus – gribu visu godīgi sakārtot.
Nav laika rakstīt, jo iesāku par vēlu un jāsteidz uz pastu.

Es domāju, ka es te dzīvošu O.K. Klavieres (pavecas) otrā istabā un telefons. Būs daudz ko skraidīt uz Dzidru un sava daļa arī pie latviešiem… Bet varēšu arī sev paspēt šo to.

Tu atsūtīji man Palava kundzes vēstuli, tā ir rokd. kopas vadītāja. Viņa man lūdz lai šuju viņai kādas galda sedziņas.
Tur es mazliet nopelnīšu.

Ceru ka Jūs abi esiet veseli un happy! Nākošnedēļ vai vēlāk, es braukšu uz Sidneju (lai satiktu Palava kundzi un norunātu šūšanas lietu) tad Jūs redzēšu.
By by! Xxx M.

Mana adrese,
Mayfield, N.S.W.              68-2328

—————————-

[28 April 1966]

Dear kids, kā Jums iet?

Vai esiet veseli? Vai es nevaru ko darīt Jūsu labā? Vai ko adīt vai tamlīdzīgi?
Inī, vai Tu baro un barojies labi — ? Sāc vārīt zupas (no vistas, no ham bona + split peas etc.) jo ziema nāk un vēders jātur pilns un silts!

Dzidra sāka šņaukāt ar coldu un Birstiņ kundze no Vindzoras tikko atrakstīja ka bijusi istabā 4 dienas ar flū. Jums kādu, (ne kādu – bet tūlīt šovakar!) jāaizbrauc apskatīties vai viņa ir uz pekām. Viņa raksta ka ir ‘in sad mood’ jo saņēmusi no Krievijas Vladivostokas vīra, Birstiņa kunga miršanas apliecību no kara gūstekņu nometnes. Tā kā – Inī – lai Tev cik tur svarīgas tās stundas un viss kas – Tev jābrauc apskatīt uz brīdi Laimonam līdz kā klājas mammai. Viņa protams man to neraksta, bet to var saprast ka tas ir grūt būt vienam kad slims un bēdīgas ziņas.

Mēs ar Dzidru dzīvojam un mācamies sadzīvošanas problēmas risināt.

Te viens bills vēl par telefonu. Nododiet varbūt Austrai – es domāju es tur vairs neskaitos, jau 3 mēn. atpakaļ parakstīju atteikšanās rakstu.

Lai Jums abiem labi klājās! Tagad drīzi taisīšos uz kājām! Kur vadīsiet holidejas? Padomājiet kaut kur izbraukt arī un atpūsties kur par Jums kāds gādā – ūdens, saule, kalni vai vienkārši – cilvēks.

By by               M.

—————————-

Mīļo Inī un Laimon!

Paldies daudzreiz par Mothers day’s cheku! Lai gan zinu ka Jūs esiet tālu un very busy un nevarat šurp braukt, bet tomēr sestdienas rītā cepu visādas maizītes un domāju – gadījienā ja iebrauciet, lai neesmu tukšā. (That’s the mother’s unlogical logique!) Dzidrai piektdien ir eksāmens, viņa varēs braukt tikai sestdienas rīta un svētdien jābrauc atpakaļ uz taut. deju mēģinājumu jo tūlīt next weekend ir jaunatnes dienas. Es būšu vai nu trešdien pēc pusd. vai ceturtdien ap pusd. laiku un domāju ka es vairāk varu palīdzēt ja es tūlīt braucu uz Windzoru. Ja Jums ir pārkravāšanās, es varētu braukt Jums palīga – bet kā liekās, tad tā jau neiznāks, jo man jāpalīdz Windzorā. Dzidra domāja ka viņa nemaz nevarētu braukt, jo darba daudz un tūlīt jābrauc atpakaļ, bet viņa tomēr grib saņemties un aizbraukt. Jūs ar būsiet norāvušies ar pārkravāšanos un Windzorā vajadzēs palīgu, tādēļ Dzidrai arī jātiek tur, lai gan viņa var tikai uz vienu dienu. O.K.?

Dzidra mocās ar coldu jau vairāk kā 2 nedēļas. Bija sasitusi arī kādu kājas pirkstu, laikam uzsviedusi smagu bildi virsū, no ārpuses nekā nevarēja redzēt, bet sāpēja – aizgāja pie daktera, kāds iekšējs nobrāzums kas pāriešot. Man ļoti gribās braukt uz Windzoru un uz Jums. Man ar ‘rokdarbu’ pārdošanu vēl nekas reāls nav izdevies, bet tās lietiņas kas ir gatavas sievām patīk un tās saka: „man ar tādu vajadzētu” un sāk gudrot. Ja man būs vairāk un noteiktas cenas, varbūt varēs ko pārdot. Man ir notamborēti 3 plecu lakatiņi un sašūti pāris setu placemats – bet priekš tiem es te nevaru dabūt labu materiālu.

Labi ka Jums būs mazliet dārzs!
Tad visādas puķu saknes varēsiet sastādīt no Summerhilla backjarda un atpūsties.
Ļoti gaidu tikšanos!
Mama.

——————–

Mīļie Inī un Laimon!

Piedodiet ka Jūs piemānu – taisījos braukt, bet nevarēšu! Mēs ar Dzidru nespējam šķirties! Viņai te manis tomēr vajag un man palika bailes, kas ar mums abiem iznāks, kad es skriešu darbu meklēt atkal uz Sidneju. Bija gan tieši tagad avīzē, ka Summerhillā tā belt faktorija pieņem atkal strādnieces, bet vai es tur tiktu atpakaļ un man tur būtu dzīvoklis jāmeklē etc.

Mēs paliksim kopā ar Dz. un es varbūt rītu no rīta iešu mēģināt vai mani tur vēl ņems un vai es varēšu izdarīt to cleaner jobu. Tur maksājot labi. Un ja tur neiznāks – gaidīšu ko citu.

Šo veekendu Vendija ir Sidnejā ar savu meiteni, māja tīra un mierīga un es esmu atpūtusies. Tikai Dzidra slimo, nogulēja atkal 3 dienas – bet šodien aizgāja uz taut. dejām. Tā viņai visu laiku iet – paveseļojas un atkal kaut kur jāsatrakojas. Viņai tagad šīs dienas ir nelabs klepus – dzer kādas klepus zāles, varbūt būs labāk. Šodien gan solījās taut. dejas nedejot, jo tiešām jūtās slima, bet viņai bija jānes tie studentu balles posteri – un nevarēja nosēdēt mājā. Tikko var kustēt tā no gultas ārā! Es neko viņai nevaru izdarīt, jo nezinu kas īsti jādara lai ātrāk izveseļotos. Nu drīzi tomēr ies uz pavasara pusi – varbūt laiks mainīsies. Dienas jau ir skaistas.

Labi ka Jūs turaties veseli un variet iet dārzā un justies happy! Tad jau cerams ka kādreiz kaut ko tur raksiet un stādīsiet arī…

Gribēju Jums zvanīt šovakar, bet patreiz te ir lietaini, vējaini mākoņi varbūt nevarēs dzirdēt – tā pagaidīsiet šo vēstuli ar ziņu kapēc mūsu plāni mainījušies.

By by! M.

—————————

8.6.66.

Mīļo Inī un Laimon!

Ilgi nav dzirdēts kā Jums iet? Kā var padzīvot, pa jauno dzīvokli, vai nav auksti? Mums ar Dzidru naktīs parasti ļoti salst, Dzidra nevar gulēt uz verandas, kā pūš. Pa dienām gan silts un jauks vēl arvienu. Pat vēji tikai reti uznāk.

Man tas Evening Colledžas darbs neiznāca – nav pietiekami dāmu sanākušas tam Continent. kursam, bet chinese un hostess kursu ņems kāda cita – arī tiem vēl nav publikas. Strādā tikai kāda rokdarbu klase – sien un ada no salmiem handbagus un shoping bagus – lielāko daļu – šausmīgi nejaukus ar plastica pērlēm. Direktors teica ka es tur varu pa velti iet un mācīties, ja gribu, un gaidīt kamēr varbūt sanāks dāmas cooking kursam, bet vakar es aizgāju un tā rokdarbu vadītāja nesaprot, ka es varētu iet bez maksas un es atnācu mājas, jo maksāt ceļu, skolas naudu un materiālus – tas man neatmaksājas. Ir ļoti nelāga sajūta, ka tik ilgi uz to palaidos un gaidīju, ka tur pastrādāšu, tagad atkal nezinu kur iet ko meklēt. Pa ziemu te diezgan es esmu arī Dzidrai uz kakla, pat durvis nav no vienas istabas uz otru un Dz. nevar īsti koncentrēties savam darbam, bet ar vārīšanu un saimniecību viņai vienai arī nebūtu neko labi, tā mēs prātojam ko un kā un – dzīvojam. Es jūtos terribly useless, bet tā ir manis pašas vaina, esmu palikusi tik bailīgs zaķis, kas nekur vairs nejēdz droši un vienkārši uzvesties. Spēlējot tautas dejotājiem es vienmēr kaut ko pārprotu un eju kā pa gaisu ar visu spēlēšanu cik nervoza esmu. Vairāk neņemšos tur spēlēt – jo rokas jau arī ir absolūti out of practise.

Dzidra dejoja taut. dej. pag. sestdien Townhallē – ‘Cabarē’, pēc tam tur bij dejošana pašiem, nākošsvētd. (resp. pirmdien) Dz. brauks ar latv. jauniešiem picnicā uz Svansea, pēc tam 18. jūn. Ir koncerts — balle ar Sidn. latv. vīru kori. Tur būs kāposti un desiņas un dejošana pie sveču gaismas, loterija ar rokdarbiem (un krāmiem) un arī manas bildes pie sienas. Dzidra jau teikusi saviem teacheriem, ja kāds grib absorb culture – tam katrā ziņā jānāk. Varbūt arī Jums derētu ierasties? Zāle kur tas notiks ir ļoti liela un būšot – Continental band.

Dzidra nopirka sarkanu, (mierīgu patumšu toni) džersej vienkāršu vilnas kleitiņu £7/-/- izskatās ļoti ļoti jauki. Viņa šuva un pārtaisīja kādu rozā ar baltiem punktiem – un es nevarēju saredzēt, ka tā varētu iznākt kaut cik piemērota – aizgājām un nopirkām, tagad mazākais par to nav jāuztraucas ko vilks, jo to uztraukumu ar garo Andri – deju partneri ir tāpat jau par daudz. Es gaidu, vai atsūtīs kādu žurnālu, kur būs mani raksti iekšā, bet nav neviens redzēts laikam nekas vēl nav iznācis. Dzidrai deķi ir ļoti labi. Kad laiks – atrakstiet!

Vai ir jauna gas stove? Sveicieni no mums abiem Jums abiem.
Dz. un M.

—————————–

[28.Jun. 66]

Mīļie nejaukie bērni!

Kāpēc ne vārdiņa neatrakstiet? Lai nu kādi mēs esam, mēs tak domājam labi un gaidam kādu ziņu kā Jums iet?

Mēs ar Dzidru ļoti ciešam no colda. Es nolikos gultā gandrīz 2 nedēļas, saslimu tieši pirms tās ‘Dzintara’ koncertballes. Dzidra aizgāja viena. Tagad tikai otrā diena, ka mazliet eju ārā. Bij briesmīgs colds galvā. Dzidrai šodien atkal ir sliktāk. Te daži saka, ka rudenī vajag ņemt kādas injekcijas pret coldu un tad varot izturēt. Tā būs jādara citu gad – tas nav normāli, ka tik smagi coldi atņem spēkus. Es biju sarunājusi cleaning job (no 5 am – 9 am un 5 pm – 9 pm) bet saslimu un tagad jūtos par nespēcīgu lai to uzsāktu. Tas ir tikai 8 st. jobs un jāstrādā kādā cleaneru tīm’ā. Tā es to vēl atlieku. Vakar teicu – ja šodien no Jums nebūs ziņas, es braukšu uz Jums skatīties, kā Jums iet? Vai arī neesiet gar zemi? Bet šodien nav īsti drosmes laisties braucienā un bez tam – es varētu aizvest germus, kas nebūtu labi. Nosūtu Tev, Inī, zeķes ar kurām var tāpat pa grīdu paskraidīt. (Izgludini ar karstu gludekli lai nav germu.)

Es neko lielu neesmu sataisījusi no rokdarbiem – es nezinu kur laiks aiziet. Vienu lakatiņu nopirka Bērziņ kundze par 3 mārc. Tas ir viss. Mūsu māja pa ziemu (un ar Vendijas bērnu un nekārtību apkārt) ir gandrīz nelietojama publikai. Nevarētu nevienu aicināt ja arī būtu vairāk ko pārdot. Uz pavasari varbūt viss būs atkal tīrāks.

Dzidra ar cigareti aizdedzināja spilvenu gultā tupot un mācoties – izdedzis bija cauri 2 vatētām segām, labi ja jaunās segas palika neskartas. Terrible! Es esmu šausmīgi nemierā ar sevi, ka nevaru te dabūt darbu – viena absurda pilsēta šī Newcastle, bet es jau vienmēr arī nemeklēju un kā es daudz varu darīt anyway?

Sveicieni no mums abiem Jums abiem!! M.

P.S. Dzidra prasa vai Jūs kaut ko ziniet par viņas Jaunatn. Dien. izstādīto bildi? Esot 3. godalga??

———————–

28.6.66. Roseville

Hello Mum & Dzid!

Sorry ka tik ilgi neesmu rakstījusi – mēs te esam ļoti happy – mēs te jūtamies īsti “at home” – svētdienās kad ir saulains laiks ejam dārzā ar segu un lasām avīzes – pa vakariem Laimons šo to pindzelē etc. Mēs nopirkām to tepiķi lielai istabai no tādiem salmu četrstūriem un tas izskatās labi.

Garā weekendā aizbraucām uz Kanberu — Laimonim tur bija jāspēlē baskets un es pa to laiku adīju džemperi – bija very nice – bet pirmdienas naktī man uznāca mans parastais gastric flu un bija jāpaliek mājās no skolas divas dienas, un tieši tanī dienā man nāca Inspektors – bet nekā nevarēja darīt.

Pagājušā weekendā, sestdien, bijām pie Liepiņiem (tur kur bija kāzas) – Ērglis tur rīkoja Olimpijas Jāņu vakaru – ēdām, dzērām, dziedājām un dancojām.

Paldies par visām tām receptēm ko Tu man sūti – nav īsti bijis laika kaut ko jaunu izmēģināt, jo skolas darbs ir vēl visu laiku diezgan “demanding” – bet vakar pat vēl nodomāju ka tomēr esmu pretty happy ka nodomāju iet mācīt skolā un nepalikt pie uni.

Augusta holidejās ceram braukt ar draugiem uz sniegu Victorijas kalnos uz vienu nedēļu.

Pagājušās divās nedēļās pāris no mūsu draugiem ir piebraukuši ar sāls maizi. Rita Veidelis (Riņģu Jāņa draudzene) piektdien aizbrauca uz Grieķiju un pēc tam dosies tālāk uz Eiropu.

Nu, tas laikam ir viss kas mums ir jauns ko stāstīt. Sorry ka Tev nekas negadās ar darbu. Bet neesi miserable – vai jums nevaig naudas?

Lots of love no mums abiem,
Inese

——————

5. jūlijā 1966.

Sveiki laimīgie!

Paldies par grāmatām un vēstulēm no Summerhilla.
Cik labi ir dzirdēt ka jaunā mājā Jums klājas labi – uz pavasari būs arvien skaistāk, kad kļūs silts!

Mums ar Dzidru te arī ir skaistuma diezgan – saules rieti visu ziemu caur verandas logu ir bijuši tik skaisti, ka nevar ne aprakstīt (Dzidra uzgleznoja gan kaut ko…) un laiks, pa pusdienas laiku arī top jauks, un šis Newcastles gals ir burvīgs – bet man nav darba un man tā vajag! Dzīvošana no social service mani ir padarījusi par garīgu nespējnieku – es jūtos miserable un nespēju nekā ne uzrakstīt ne izgudrot kā iekārtoties.

Ar Dzidru sadzīvojam ļoti labi. Dzidra ir tik mīļa un laba, ka ‘sirds lūzt’ domājot, ka man jābrauc kaut kur citur darbu dabūt un papelnīt – bet man tas ir jādara. Man ir jāpamēģina vai Sidnejā vai, dabūt kādu live in vai citu vietu un jāpapelna nauda un jānostiprina mana selfrespect un jādod Dzidrai kāds laiks būt vienai, lai viņa var labāk koncentrēties un padarīt savus skolas darbus. Viņa ir tiešām ļoti mīļa un pacietīga, bet es zinu ka pārāk saspiestā kopā dzīvošana un mans nemiers ka es nepelnu, viņu arī līdz nospiež. Mēs runājam un runājam un esam happy, un skatāmies saules rietos – bet tā nav īsti pilnvērtīga dzīve. Dzidrai pie zobārsta vajadzēs £40 – un uz New Zelandi viņa arī gribētu braukt! Paldies, Inī, ka tu prasi vai mums nevajag naudas, bet tik cik mums vajag mēs nevaram ņemt no jums. Priekš zobiem Dzidra varbūt prasīs drusku no papa, bet man ir jāmēģina arī atkal dabūt darbs. Te to nevar dabūt. Cleanera darbu var, bet to varbūt es varētu mēģināt pēc ziemassvētkiem, kad Vendija laikam te vairs nebūs – tad es varētu savā istabā gulēt. Tagad mēs ar Dzidru saspiestas gandrīz vienā istabā, jo veranda ir ļoti auksta un otrs mājas gals ir pilns ar Vendijas bērnu, loveri, netīriem traukiem, alus pudelēm, krekliem un biksēm, tā, ka mēs ar Dzidru gandrīz vairāk pat ēdam savā istabā. Līdz ar Dzidru es vēlu tieku gulēt un es nevarētu izturēt četros no rīta celties, un vakarā atkal ietu uz darbu. Tā viss ko mēs esam izdomājušas ir tas, ka es mēģināšu aizbraukt uz Sidneju un varbūt pāris mēnešus papelnīt (ja ne vairāk). Dzidrai būtu mazliet grūtāk ar ēdienu, bet fridges ir kur noglabāt kad ko uztaisa – iztiktu kādu laiku. Ja neizdosies dabūt kaut ko, ko var izdarīt – braukšu atpakaļ, ja varēs – pastrādāšu kādu laiku.

Mēs sestdien bijām uz mūsu Jāņu Balli – tikai Dzintarieši, jaunie un vecie, kādi 25 cilvēki noklausījāmies Rodzes Ķīseles runā par latviešu jaunatnes lietām (valoda, un latviskums, un politika) un apēdām maizītes un gabalu tortes un gājām ‘kumeliņi kumeliņi’ un citi uzlēkāja polka kad es paspēlēju un arī Freija kundze. Dzidra ar savu garo Andri sagājuši nesaprašanās periodā, viņa dabūja uzaicinājumu iet uz studentu balli (Sidnejā) no Janča Māsēna (Bērziņ kundzes dēla — ) tas būs 30 jūlijā. Dzidrai jātaisa arī posteri šai ballei, tā tad tas posteris ko viņa izlika Sidnejā par Newcastles Latv. sarīkojumu, droši vien ir pienācīgi labi novērtēts. Par nelaimi – tas tomēr nebūs samaksāts darbs bet kādreiz varbūt vēlāk. Nu tas viss no mūsu raibumiem.

Un Tu tomēr nevarēji iztikt bez gastric flu! Es šinī nedēļā kādu dienu pie Jums arī ieradīšos, es tā ceru. Sidnejas avīzē jau lasīju live in [rest cut off]…

————————-

5. okt. 1967.

Mīļo Inī un Laimon!

Man žēl ka es nesameklēju Grīnb. kundzi – aizgāju līdz Read. D. tur pie stacijas aiz Elizabetes ielas un no turienes viņi ir izvākušies! Jādomā visi atpakaļ uz Stanley Str. Bet man tieši gāja 1 p.m. vilciens un negribēju gaidīt līdz 5 p.m. un pa lietu iet uz Stanley St. Domāju – te Newc. kāda sieva zinās jo te ir daudz Putnu un Putniņu – bet neviens vārds nestimmē! Rakstīju vēstuli Grīnb. kundzei un uzdevu Jūsu adresi un telef. numuru – ja viņa ko zinās varbūt viņa piezvanīs. Ja nē – līdz 9. ja Tev nav ziņu – zvani vien papam. Cilvēki no Campa izklīduši kur kurais nevar jau tā sameklēt, kā domā.

Es nopirku tās Sholla sandales – pie Eagla, tur izmeklēja un uzprovēja, bet ½ num. varēja būt lielākas, viņš gan apgalvoja ka pareizas un visu dienu neviens uzreiz ar viņām neprotot iet – es jau tomēr nostaigāju. Kāja ir brīva tikai jāiemācas ‘jonglēt’ lai neslīd ārā.

Ak Dievs! Tikai tagad man ienāca prātā, ka man jāraksta glīti – lai var salasīt! Vakar pie Dz. dabūju zināt, ka Vendija šai weekendā izvāksies! Jaunnedēļ varēšu iet tur, kad visu izmazgāšu. Viņiem tur blusas!!! Mrs. Palavs no rokdarbu kopas atrakstīja ka man ir pārdoti daži darbiņi par $15. O.K.

Citādi viss bez pārmaiņām.
Dz. pārstrādājusies un pārbijusies.
Varbūt tur dzīvojot klāt, varēšu mazliet viņai palīdzēt mācīties – tas ir – nomierināties.
Tas pagaidām viss!
Dzīvojiet godīgi un saticīgi!
M xxxx.
Parnell Place, Newcastle, NSW 2300

—————————–

8. dec.[nov.?] 1967.

Labdien! Kā jums labi iet? Mums iet labi. Es dzīvoju pie Dzidras jau gandrīz kādu mēnesi un mēs nekaujamies, bet satiekam ļoti labi. Dzidra ir laba un liek eksāmenus ļoti prātīgi, tas ir – netrako pārak briesmīgi ar tabletēm, ēd kaut cik un guļ arī šad un tad. Viņa izskatās tīri glīta un ar lielām cerībām stūrē uz priekšu. Vakar naktī uzrakstīja vienu eseju 5 miles garu, šodien gatavo rītdienas eksāmenu – laikam par kaut kādu …ismu.

Teachers koleģā eksāmenus nolika un nekad nejutās izkritusi – tā kā varbūt ir nolikusi. Vēl šis rītdienas eksāmens, tad vēl kādas esejas un gleznošana. Tad praktis teaching. Beigs 8 decemkbrī. Tad man no šejienes jālasās ārā, lai kad ap 14-16 dec. paps brauks aizvest Dzidras mantas, es jau ar visām savām lielākām pekelēm būtu prom. Dzidra te domā palikt apmēram līdz 16. dec. un tik pat ilgi es arī bet mantas man esot jāizvāc agrāk. Tā es nāku pie jums ar tādu lūgumu – vai kaut kā nevariet laikā līdz apm. 8. dec. atbraukt, paciemoties un aizvest manas mantas? Es jau kādu daļu dedzināšu nost un visādas vecas plates un šo to līdz nevedīšu. Šausmas gan domājot – ka ir arī trauki un podi un šis un tas ko nevarēs dedzināt! Varbūt Laimons savā mašīnā tomēr varētu salikt un es paturētu kādus pāris koferus pie rokas, ko aizbraukt ar vilcienu. Paps Dzidras mantas vedīs uz Wyongu. Newcastles Latv. kopa ‘Dzintars’ rīko savu sarīkojumu ar priekšnesumiem un balli 25. novembrī – brauciet šurp, pa dienu uz jūru un vakarā uz balli, un es pa vidu sabāzīšu mantas Jūsu mašīnā! ????

Jūra ir tuvāk kā jebkad un ir pavisam lieliska sajūta dzīvot tādā vietā, kas pēc pusgada jau varbūt būs pārvērsta hotelī bagātniekiem. Es eju uz jūru ik rītus staigāt un vēlāk sauļoties, kad ir saule. Mēs ar Dzidru badojamies un apēdam ļoti daudz naudas – jo badojoties jālieto tikai labas kvalitātes foods! Dzidrai vēl ir daudz jāpārcieš ar eksāmenu lietām, bet gara stāvoklis mums ir ļoti labs. Es atpūšos un stiprinos un varbūt Sidnejā man vajadzētu kaut ko strādāt lai noturētu Baundary roada dzīvokli. Saņēmu vēstuli no māsas Latvijā un redzu cik tie grūti strādā un tomēr ir pieticīgi un nevaimanā. Nu no manis tas ir viss. Lūdzu vai nu atrakstiet, vai es kādu vakaru jums piezvanīšu.

Mmmamma.

[note added by Dzidra]:

Mother says I may add a few words – so I’m now adding a few words. Good grief! Cripes! Phew! Aaagghhh – are some of the only words I’m capable of. Hope you are both all right. I hope we are both all right… I’ve my final written exam tomorrow – but an essay & painting exhibition after that… and much needed party on Saturday. Lord, only just now I read mum’s report of my behaviour! Anyway, all I can add is that without mum’s support — & had Wendy & Leanna still been here – I swear I would not have survived the exams. As it is, I have hardly felt their passing. One splendid little touch from life… the night before my 1st exam, just opposite my window across the park – a woman got killed by a car – I went down & watched her last gurgles in her own pool of blood. Then next day I was required to go to the speech exam & show how nicely I could mouthe my vowels, & write what I would give kids to paint in lessons. The ambulance took ½ hour to arrive – it came nicely & sedately without haste, without sirens. No police came at all. Just a little group of us watched a woman die. I left in disgust while the ambulance men fumbled around getting her into the ambulance. But somehow all through I was more moved by the plight of the young nineteen year old boy into whose lap this accident had fallen. He was so numb, so stunned – felt so helpless – I felt helpless with him. One minute driving – next minute a killer – at 19! Now he’s got a manslaughter charge on his head. God…

But enough! There was a bomb scare at Art school a fortnight or so back. Some – I think extremly brilliant – person had phoned someone to say – „a bomb has been placed in Newcastle Technical College” – thereby, in one blow dismantling the 3 technical colleges, for no-one could be sure which one he meant. Now that I call superb!

Perhaps I ought to feel old since I don’t feel too wise, but Christine King is engaged to a Greg Collins who was in our class all through high school – who was her on & off boyfriend throughout — & who once, a long time ago told me that the first time he laid eyes on her in Mr. Botham’s class when we first assembled as 1A decided that that was for him. He told me this about 4th year – a boy who knows what he wants & apparently gets it.

I HOPE to be leaving for Adelaide about Dec. 23rd – so I’ll have to see you both before then, and being a veteran overseas traveller, give you all my words of wisdom… or something.

And now – having added these few words – I must continue on with my Constructivism, Symbolism, Gothic Cathedralism etceteraism all for the sake of wisdomism.

Dzid.
(child of mmmamma) – and all that, that, in this case, entails.

—————————-

[late 1967?]

Dear Inese un Laimon!

Piedodiet lūdzu ka tik vēlu atbildam – esam ļoti busy. Te ciemojās 2 dienas šo weekendu Dzidras draugs Richards no Sydnejas un mums bij Dzintar balle ar Dzidras dancošanu un dekorāciju taisīšanu, man jāpavada Pijols kundzes dziedāšana, bez tam Dzidra bij pirmo nedēļu mācījusies pa practise teachingu. Nu tā balle puslīdz laimīgi garām, Dzidrai tikai vēl divas nedēļas jāmāca un žēlojas ka nevarot english klasē dabūt mierīgus bērnus, ir pavisam nobijusies, bet gan jau labi būs.

Es ļoti gribētu vēl pie Jums padzīvot pa dienai un ‘cookīt’ kaut ko kamēr Inese tik aizņemta, bet tagad Dzidrai arī labāk ka sagatavoju vakariņas kad nāk no skolas – (mazākais es tā iedomājos). Jūs ja variet brauciet šurp 2. Decembrī. Dzidrai 9. decembrī ir jāiet uz partiju pie Richarda kaut kur pie Macquari ezera. Zināms, jums kaut kādu iemeslu dēļ būtu labāk 9. dec. es jau savas mantiņas varēšu bez Dzidras jums sakrāmēt, bet jaukāk būtu ja mēs visi būtu kopā tanī sestdienā un padzīvotu pa jūru. Es staigāju un sauļojos tā kā vel nekad savā mūžā, nupat viena kāja celī sāp, bet tas no sēdēšanas istabā caurvējā un tūlīt tas pāries, citādi jūtos labi. Dzidra mazliet nogurusi no skolas un visa, viņa pag. nedēļā nemaz nedabūja jūrā atpūsties, jo visu dienu prom skolā. Dzintara ballē kādu brīdi pie galda sēdēja kopā ar Billija sievas māti – tīri laipna, feina dāma! Domā ka Billijs ar ģimeni nākšot uz Newcastli. Ballē bija Šmugaji, kundz izskatījās ļoti labi, viņa man pastāstīja ka Dzintara meita (varbūt tu atceries no Campa, studēja medicīnu) esot apprecējusi ķīnieti un aizbraukusi uz Ķīnu. Viņš esot viņas studiju biedrs, dakteris no bagātas ķīniešu ģimenes, jau braukšot apkārt pasaulei etc. Vai nav traki – audzināt ķīnietēnus? Dzidra nupat teica ka esot briesmīgi nogurusi, bet tas weekends jau bij grūts ar tik daudz lietām pēc eksāmeniem etc. Dzidrai šis tas no gleznām un potterijas ir paturēts Tekā kādām izstādēm, tā Dzidra cer, ka viņa varbūt būs beigusi o.k. Jūra ir skaista un kad atbrauksiet varēsit peldēties – neaizmirstiet swimmerus paņemt līdz. Pa ceļam jums vajadzētu ieiet pie Hazenfusiem – viņiem droši vien visas daudzās lilijas tagad zied, es arī domāju reiz aizbraukt, tas jādomā izskatās jauki, tik daudz liliju kopā.

Nu ar rakstīšanu vairs nekas šovakar neiznāk – es arī esmu piekususi, vakar biju mazliet iedzērusi tai ballē. Lai Jums labi klājas – gaidīsim Jūs te. Brauciet cik agri variet, ja ir laba diena priekš peldēšanās.

Sveicieni no Dzidras un manis. Mama.

—————————

[Inese and Laimons left on the Himalaya for England on Jan 2. 1968]

————————-
[3.1.68]

Sveiki      

„Tālās jūras braucējiņi,
Kara zirgu jājējiņi...”

Skaisti gan izskatījās jūsu kuģis, kad šleperīši to iegrieza taisni viņa ceļā – milzīgi liels likās un „Oh, it’s loaded!” Hedlijs sauca!

Tā tad nešūpojiet viņu par daudz! Laimona mamma teica, ka Laimonam šurp no Vācijas braucot, jūras brauciens bijis grūts. Ja tagad arī viņam grūt panest jūru – tad Inī, esi viņam žēlīga, tas ir tomēr nejauka lieta, ja ķermenis negrib tādu šūpošanu! Bet nevar jau zināt kurš no jums jutīsies stiprāks. Anyway – tas viss jau būs ‘funs’. Vakar pēc pavadīšanas citi taisījās uz krogu, citi brauca uz Newcastli, Sunnijs ar abām mammām un sievu un bērnu brauca uz māju pusi. Es izkāpu pie Wynyarda un braucu uz Rosevillu. Biju bankā, ieliku naudu, bet tikai šodien izņemšu un nosūtīšu bankas čeku – vakar nebiju paņēmusi līdz mājas saimnieka vārdu un adresi.

Vakar Smith kundze pieklapēja pie sienas „Are you allright?” „Thank you, I’m allright.” Bet tā nu gluži nebija! Es staigāju un staigāju apkārt vien, un nezināju nekur kur palikt. Beidzot piezvanīju Gailītes kundzei, (viņai arī dēls ir Anglijā un ‘uz kuģiem’). Gailīte gandrīz domā, ka viņa gribētu nākt te dzīvot, bet tā tas nu varēs būt tikai, ja es nevarēšu atrast mierīgu iedzīvotāju, viņa te ‘jauks gaisu’ par daudz, bet ja citādi nevar, varēs arī ar viņu. Šorīt ‘inspecēju’ visus kaktus, tas ir ne vēl visus, knapi tiku cauri virtuves skapim ar daudzajām ‘spic’ēm’, un saviem koferiem. Apskatīju verandu – ja to pārmazgā un kaut ko ieklāj uz grīdas, (lai arī tur lietus laikā lītu ūdens uz galvas), tādam iemītniekam, kas dzīvojis tādā istabā, kā Gailīte – kā ver savas durvis, tā tūlīt mājas saimniecei rokās – tādam šāda veranda pie istabas klāt var likties ļoti jauka, kur sausā laikā pasēdēt vai izlikt kādu acumirkli nevajadzīgu grabažu, vai audzēt istabas puķes un turēt kanārija putniņus… Kad es to apskatu kā tur Dzidra varētu savas gleznošanas un zīmēšanas lietas glabāt un arī zīmēt – man tīri žēl domāt, ka jādod tas citam… Tā kā – lai Dzidra brauc mājās un iet uz education departm. kārtot lietas. Protams – ja viņa ir palikusi tanīs latviešu kursos – lai tad paliek tur līdz beigām. Jūs tur Melburnā nofotografējaties pie kuģa – ar visiem šampaniešiem neviens laikam nekā nenofotografēja… Nu tas ir viss – man būs jāmeklē ķieģeļi un jāsataisa grāmatu plaukts un jāturpina visa tā saimniekošana.

Gaidīšu ziņas – kā jums iet? Ko ēdiet, ko dzeriet? Kur pavadiet laiku? Kādi citi ceļa biedri? Kāda – jūra? Etc. Visu labu! Mamma.

P.S. Ja satieciet Dzidru, pasakiet ka Anita teica ka Ritai [right] ļoti patīk tā Dz. bilde ‘sieviete ar uguni’!! un viņa to gribot pirkt. See!
M.

———————–

3. janv. 1968.

Sveiki, mani ceļotāji!

Nosūtīju Jums vienu vēstuli ar visiem aprakstiem – kā Jūsu kuģis izskatījās aizbraucot etc. un uzrakstīju Melbournas adresi, skaidri iedomādamies ka Jūs vēstuli Adelaidē (!) saņemsiet. Tagad pēcpusdienā pienāca Inesei vēstule no franču sūtniecības un domāju – būs labi to nosūtīt neatvērtu uz Adelaidi, tad tikai iedomājos sava šā rīta kļūdu ar savu vēstules adresi, bet tanī vēstulē nekā ievērojama nebija, tikai papļāpāšana, to varu izdarīt arī šinī rakstā.

Apskatīju visu māju labi, — veranda būtu laba piedeva tai istabai, ja to izīrē, tur cilvēks, kas dzīvo vienā istabā, var mazliet ‘justies plašāk’. Vakar piezvanīju Gailītes kundzei (viņai arī dēls ir Anglijā un brauc kaut kur uz kuģiem kādā darbā) tā mēs nožēlojāmies cik grūt ir kad bērni izaug lieli. Gailīte varbūt gribētu nākt te dzīvot. Viņa ir ļoti ziņkārīga un pļāpīga, bet ja nebūs labāka iemītnieka varēs mēģināt ar viņu. Šodien atrakstīja māsa no Latvijas, gaidīs Jūs ciemā, bet ne agrāk, kā maija beigās, agrāk nebūšot ceļi nožuvuši braukšanai ar mašīnu. Viņa laikam domā, ka varēs Jūs šur tur izvadāt un šo to parādīt. Jums pienāca ziemassvētku karte ar sveicieniem no Dzintras un Paula Bušs, karte neieiet šinī konvertā un es to Jums nesūtīšu. Es jau nomazgāju 12 ķieģeļus un kad apžūs sataisīšu grāmatu plauktu.

Kā iet pa kuģi? Skaisti gan izskatījās, kad kuģis iegriezās ceļā un gāja prom. Ineses speciālā vēdināšanas technika un Laimona garā roka mūs deva iespēju saskatīt, kur Jūs stāviet, citādi kad apgrieza kuģis otru sānu pret mums – es ar savām acīm vairs jūs neko nevarēju ieraudzīt, bet tā speciālā lielā un sīkā vēdināšana bija arī man saredzama. Un tas bij very good.

Sunijs vēdināja ar Penijas napkinu un tas gandrīz iekrita ūdenī, kāds svešs kungs to paķēra no ostas malas un tai brīdī kuģis laida vaļā savu lielo Tūuuūūuū! Es nezināju ka nylona zeķes arī sviež kā ‘strīmerus’ no kuģa! Traki jautri! Nu brauciet sveiki un veseli un rakstiet.

Mamma.

—————–

5th Jan 1968
[on ship’s letterhead]

Dear Mum,

Paldies par vēstuli – tā bija mūsu pirmā vēstule! How exciting! Pašlaik mēs esam paēduši brokastis un sēžam uz “promenade deck” un mācāmies vācu un Russian – šorīt pirmo reizi – citus rītus vēl tik staigājām apkārt, vai gulējām saulē un lasījām grāmatu. Everything is marvellous. Ēdiens ir labs un garšīgs – Šorīt brokastīs es ēdu stewed figs, omelet & bacon & bread roll + marmalade + cup of tea. (Pirms brokastīm mūsu cabin stewards katru rītu mūs pamodina ar glass of fruit juice &  biscuits.) Vakar vakarā ēdām spring chicken & vegetables, soup, strawberries + cream + fresh fruit – Vakariņās ir vienmēr augļi un ja mēs tos neapēdam pie galda, tad ņemam līdzi  uz cabinu.

Vakar mēs bijām Melburnā (iebraucām 2 janvārī vakarā ap sešiem). Dzidra bija sūtījusi Radiogrammu uz kuģi ka būšot Melburnā, bet mēs vēl nebijām bijuši uz mūsu cabin kad kuģis iebrauca Melburnas ostā jo gribējām iebraukšanu noskatīties. Tā tad radiogrammu nebijām vēl saņēmuši. Mēs stāvējām pie kuģa malas un skatījāmies lejā – es skatījos uz cilvēkiem lejā un domāju “That looks like Dzid” – un bija arī – viņa mūs arī tai pašā brīdī ieraudzīja! [above] – Tā nu mēs parādījām viņiem kuģi etc.

Vakar mēs aizgājām uz Melburnas Art Gallery un tur es nopirku Dzidrai dažus mazus printus ko nosūtīšu Tev. Mēs Melburnā mazliet iepirkāmies – man jaunas zandales, saules cepuri un sarkanu džemperi ($5) [right]. Bijām ļoti happy – atradām lētu un labu restorānu (aizsūtu Dzidrai to vārdu un adresi ja gadījienā viņa kādreiz brauc uz Melburnu) un pēcpusdienā aizgājām uz kino.

Rītā mēs būsim Adelaidē un no turienes Ivars Birze atsūtīja telegrammu ka mūs gaidīšot. Mumfordi arī atsūtīja “Bon voyage” telegrammu.

Nu tā mums iet un viss ir marvellous.

Laimons saka ka tas neesot bijis viņš kuram “grūti gājis uz Austrāliju braucot”, bet Sunnys. Anyway, mēs nopirkām “sea sickness” tabletes – tā kā es domāju ka tik traki nebūs.

Vakaros te spēlē mūziku un var dancot – mēs vienu vakaru padancojām – spēlēja labu “jazz”.

Es Ritai jau agrāk pāris Dzidras bildes pārdevu un jau tad viņa gribēja pirkt to “Girl…” bet man nebija vairāk printu no tās – lai Dzidra atved vai atsūta kādu uz Sidneju un pasaka Ritai ka pie Tevis var dabūt. (Mēs pirms aizbraukšanas bijām pie Ritas un viņai teicu ka viņa kaut kad varēs to dabūt). – Lai Dzidra prasa vismaz $30 – Ritas adrese ir: xxx (telefons nav).

Lots of love no mums abiem,
Inese & Laimons

P.S. Sūti Dzidru pie tās dakterienes Rosvillā – viņai atkal iesnas etc.

—————

9.01.68
[Postcard, left]
[London Court, Perth, West Australia. English style architecture in the heart of the City]

.


Dear Mum & Dzid,
Thanks for your letter — got it this morning — we’ve just arrived in Perth [right] as you can see. The picture shows a gorgeous arcade [above] all built in Old English style. Did you get the prints I sent? — I got most of them in Melbourne Art Gallery — the ones marked “gallery” are actual pictures in the place — they’ve got 2 Rembrants & some Picasso & I can’t remember the others — originals! We spent a most pleasant 1/2 day with Ivars & Vija Birze in Adelaide and now we’re about to leave this great continent for more distant shores. Last night we celebrated our anniversary in style! Me in cheong-sam, Laimons in dress shirt & bow tie drinking very good French Champagne and dancing to beaut jazz band that they’ve got on board! Don’t worry too much about where you get sent — just have a go at getting wherever you want to go & if you can’t, it will still be OK & try again next year. Lots of love to you both from us both,
Inny & Laimons

—————


10.1.1968

Tas te jums sveiciens no Dzidras skribelējumiem ko atradu izmestu pap. kurvī. Tā mēs jūtamies…
Dzidra šodien veselāka, bet nu izskatās — lost. Es arī jūtos it kā no laivas izmesta. Bet mēs drīz saņemsimies. Kā iet jums?

Sarma atrakstīja un prasa vai varētu izdot grāmatā manas un viņa vēstules? Es domāju ka varētu.

xxx m.

From wastepaper basket Museum

D. DZELME — “MĀJĀ PALICĒJI” — “The leftovers.”

This is a greeting to you with one of Dzidra’s scribbles that I found discarded in the wastepap. basket. This is how we are feeling …
Dzidra is better [healthier] today, but now she looks lost. I also feel as if thrown out of the boat. But we will get over it soon. How are you?

Sarma wrote and asked if we could publish my and his letters in a book? I think we could.

————

[Fragment]

Nu kā šūpojaties?

Es saimniekam naudu aizsūtīju (bankas čeku). Dzidra nav iztērējusi manu iedoto naudu jo paps viņai iedevis, tā viņa man atdeva un man vēl vienam mēnesim ilgāk ir mītes nauda… Bet gan jau kaut ko pelnīšu. Dzidra atbrauca ar ‘coldu’, tagad ir jāpabaro un jādzirda ar tējām.

Vai Franču sūtniec. vēstuli saņēmāt? Good luck!
Rakstiet.
M.

P.S. Vai kaut ko nevajaga aizsūtīt? Vai neesiet ko aizmirsuši? Vai nevajag ko nopirkt un sūtīt?
Rakstiet.

—————–

[envelope date: 13. Jan. 1968]

[addressed to passenger on Himalaya for Durban arrival – address crossed out and changed to Cheadle Hulme, Cheshire, dated 29. Jan. 1968]

Halo, Jūrnieki!

Nosūtīju Jums jau vienu vēstuli un vienu karti uz Durbanu, bet ir vēl kaut kas jāpaprasa un jāraksta vēl viena vēstule. Jāprasa ir tas – vai saņēmāt Inesei sūtīto no Franču sūtniecības? Es to sūtīju uz Adelaidi, es sūtīju arī vienu savu vēstuli uz Adelaidi, jo domāju ka mana pirmā vēstule ko adresēju uz Melburnu, Jūs vairs nepanāks. Bet kā liekas Jūs to esiet saņēmuši, un tas o.k. Man tikai ir bēda – vai saņēmāt to no sūtniecības? Šodien saņēmu Jūsu kartiņu no Pertas un gleznu reprodukcijas. Dzidra jau rakstīs cik ļoti priecājas par tām. Un paldies par kartiņu un vēstuli etc. un paldies ka rakstiet. Tas izklausās kā no filmas, kā Jūs esiet svinējuši anyversary! Priecājaties un atpūšaties!

Šodien mums ar Dzidru pirmā kaut cik normālā diena – jo tikai tagad Dzidra sāk justies kaut cik vesela, viņa bij krietni nelabi saslimusi, laikam ir arī ļoti nobēdājusies kur viņu sūtīs un kā ies ar darbu un dzīvi tur. Tagad gribētu vislabāk Sidnejā – bet kā būs, tā būs. Šodien Dzidra jau saņēma slides no Melburnas. Viena bildīte no Ineses un Laimona pie āra durvīm ko es ņēmu ir laba, otra ir puse uzfotografēta uz iepriekšējās, Dzidras fotografētās bildītes. Es un Inese, ko Laimons ņēma ir laba. Viena no Jūsu waterskiing, kur Inese stāv ar slēpi – ir ļoti laba, bet nav rāmītī, kā citas slides, bet atstāta uz filmas galiņa tāpat, varbūt to varēs nokopēt bildītē. Waterskiing visi uzņēmumi ar ūdeņiem un tālumiem, pašus neko daudz nevar redzēt.

Dzidra šodien taisīja stew ar sīpoliem un zaļo piparu – iznāca ļoti labs. Tagad būs jāmācās vēl citi ēdieni gatavot. Viņa liekās būs – good cook.

Es šodien plēsos pa dārzu, jo pēc lietus zeme ir mīksta. Izplēsu milzīgu kaudzi nezāļu, bet neko lielu nevar redzēt – ko es tur būtu padarījusi. Mrs. Smith prasīja vai es zinu Lawncuttera numuru (telefonu) bet es nezināju, viņa sameklēs kādu citu kas nogriež zāli, viņa teica ka gaidot arī dārznieku uz 3 stundām, bet viņai tas neatnāca.

Tas viss ko teikt! Jāsteidzas vēstuli nosūtīt. Es rakstīju gan uz kādu avīzes sludinājumu par jobu, bet man neatbildēja, un tas bij fulltime jobs, to es arī nevarētu galu galā ņemt. Nu varbūt Dzidra būs tepat un tad kaut kā iztiksim.
Have a good time.

Vakar piezvanīja Birstiņ kundze no Windzoras – pie Herliņa kundzes esot rokdarbnieču sanāksme, lai es ejot tur jau iepriekš, palīgā sacept un savārīt – gribēju gan braukt, bet Dzidra vēl izskatījās tāda vārga un negribēju atstāt – tā neaizbraucu, un lietus arī lija vēl priekšpusdienā. Anyway – tie visi ir mūsu sīkumi, bet mēs vēl ar tiem visiem tik ļoti turamies pie Jums, ka jāstāsta viss! Gaidam jau atkal vēstuli, kā būs gājis pa lielo Jūras gabalu?

Dzidra rakstīs Jums kad redzēs kā ar viņas skolas būšanām būs.
Atā! M.

—————————

18.01.68
[2 Postcards. Durban]
[Tourist Mecca. A fine aerial view of Durban’s popular beach front. With the harbour area in the background. Durban, South Africa.]

This is what the beachfront of Durban looks like [right] — our boat berthed where I have put the ring — it’s a sort of inlet harbour — All these buildings (or most) right on the beach are fancy hotels & apartment houses. The beach stretches for miles to the right. [Inese]

————–

[Flats and office blocks look out across the harbour to the green hills of the Bluff and Indian Ocean. Durban, South Africa.] [right]

Another view of Durban — foreground is main city area, stretching left — the beach on the other card is along the sea in the background, also stretching left, circled is the spot where we berthed. [Inese]


—————


21.1.68
[postcard, left]
[“Rhone” – Situated at Simondium, near Paarl, Cape.
A classic example of a graceful farm homestead.]


This is somewhere outside of Capetown – we didn’t actually see this house, but saw others like it – this particular style is quite common – except that doors & window frames are usually lighter – brown polished wood – they look beaut. Note the rocky hills in left hand corner – they seem to rise up rather majestically behind most of the towns etc. They sort of tower over the place.

———————-



26.01.68
[Postcard, left]
[Groot Constantia, Cape Peninsula. — photo of typical “Dutch” style building, white with curved front and end panels]


—————–


Dear Mum and Dzid,
The Officer of the Watch has just announced that we are just crossing the equator — so we’re on the other side of the world now. We had a marvellous time in S. Africa — In Durban we met Inara’s brother & wife.


In Durban & Capetown we took a couple of bus tours — saw the Natal Lion & Game reserve (including some lions!) [above]



went to a Zulu reserve & saw some native dancing [above] (I bought a beaded necklace) — In Capetown went to this fantastic mountain (flat on top) with views in all directions — had to go up in cablecar — it’s just behind the city & sort of hangs over it almost — most impressed by beautiful homes in S. Africa — lots like the one on this card [above] — immense gardens around them — but best of all, I like the thatched roofs (on some) & the wooden doors, window frames etc. (see pict) [left] most buildings have them — even in the city itself — they make modern aluminium look tinny. Love, I&L.
p.s. I know there’s been a mail strike — waiting for news most anxiously.


Series of 2 postcards from Inese [right] from Las Palmas, Canary Islands:


30.01.68
[Las Palmas de Gran Canaria. House of Colon, interior (courtyard) view of the well from 15.c.]

This is Columbus House [left] — belonged to the City Mayor at the time & Columbus apparently stayed there, before setting out on three of his four voyages of discovery — it is now a sort of Columbus museum, with maps, compasses & bits & pieces of the time. We only had a short time to spend in it — were going to take a shot of this very corner — it’s an inner courtyard of which there are several — but had to rush on, so I’ m glad I found this card — those cockatoos are real & were there — There seem to be a lot of them in Las Palmas, chained to perches like this in various tourist places — they are quite approachable & feedable.

—

This is the outside, front entrance to Columbus House [right].

——————-

31. janv. 1968.

Mīļie bērnini!

Nu Jums jau sniegs svilpo ap ausīm un deguns salst nost?! Velkat woolies virsū un apakšā! Trakais streiks mūs izpostīja visu jauko sazināšanos ar Jums. Mēs būtu daudz vairāk līdz Jums izceļojušies ja būtu iespējams vēstules sūtīt un saņemt.. jau pēc dažām dienām Jūs būsiet Londonā un vēl mēs neesam saņēmušas vairāk kā kartiņu no Pertas (un man vēstuli) jo pēc tam jau viss lērums te sākās. Dzīvo kā maisā! Nu – kaut kā jau tam pāri, tagad sāk nākt tās vēstules kas iestigušas pirmos mailbagos, tikai vēlāk nāks citas. Varbūt šodien no Jums ko saņemšu.

Dzidra jau otro dienu strādā Warella high schoolā 13 miles aiz Wollongongas, jūras tuvumā. Dz. bij ļoti slima – tas ir, ilgi nevarēja atkopties, kā iziet ārā tā galva sāpēja. Bet bij jāiet uz education dept. jo bija sākusi protestēt Albūrijas vietai. Beidzot piektdien pirms skolas sākš. viņai pateica ka Warellā. Viņa bij Wyongā to nedēļu (no svētdienas sākot). Tad sestdienas rītā Mrs Hair un Dz. ar Hair mašīnu atbrauca šurp, paņēma mani un Mrs. Hair māsu (lai ir palīgs braukt) un mēs braucām uz to Warellu. Mrs. Hair bij adrese no kādas sievietes kur var dabūt full board. Tur arī Dzidru ielika, maza istabiņa, bet jūra tikai pāris simtu soļu un tieši tur arī beach’s (peldvieta). Skola kādu labu mili no tās vietas kur Dz. dzīvo un ir iespēja braukt ar busu. Tai sievietei dēls un meita arī teacheri. Dēls otrā dienā brauca skolot. darbā pirmo reiz – uz Canberu. Nezin kur tā meita – tā laikam pamatsk. teach. Tur bij liela burzma un steiga un Dz. bij nogurusi un cilvēkos viņai tad grūt – bet labi vien bij – tur dzīvokli tik viegli nedabūs – tāda plāna pilsētiņa nekādā ziņā vēl ne 1 horse town drīzāk couple of cows town… Skola jauna tikai 3 gadu pastāv. Bet caurvējš gan pa tiem ‘courtiem’ tur svilpoja, kad mēs pie aizslēgtiem vārtiem piebāzām degunus. Kā viņai iet tur – to Dz. Jums pati rakstīs. Labāks prāts ir, ka tik tuvu Sidnejai un pie jūras, ko Dz. mīl.

Es izdevu Jūsu guļamistabu (un verandu) Dzidras vecam sweetheartam – Andrim Putnam! Atbrauca abi ar savu girlfriendu un istabu ļoti gribēja, jo Andr. skola kaut kur ar busu no Tarramarras. Andris pats ceps un vārīs un mazgās un gludinās savus kreklus, tikai par palagiem man jādomā. Gandrīz vajadzētu mašīnu. Maksā īri Andris $7.00.

Dzidra bij dusmīga ka lēti norēķinājusi, bet nebij dūšas vairāk paprasīt. Bet – varbūt šā labāk. Tad visā būs labāka sadzīve, ja nedomās ka plēšu par daudz naudas par istabu. Gan kaut kā ies tā lieta. Andris taisās ļoti ļoti taupīgi dzīvot jo pēc gada grib braukt uz Angliju (par skolotāju). Andris te jau dzīvo 2 dienas – domā ka būs labi. Vēl tikai nevar aizmigt un gulēt no visam dzīves pārmaiņām.

Es izvilku skapi no mazās istabiņas virtuvē, pie tās sienas aiz durvīm kur vannas istaba. Izskatās jocīgi, bet telpas ir diezgan. (Tikai fridžs tāds kā nobēdājies maziņš izskatās, zaudējis visu noteikšanu pār virtuves izskatu – tagad izskatās kā tāda strādnieku dzīv. ēdamistaba vai kas… Man mazā istabā nevar tepiķi ielikt jo durvis neiet tam pāri, citādi istaba kļuva lielāka. Patreiz mums tik karstas dienas (pēc ilgā lietus) ka gaisa nav nekur. Klavieres varētu likt dzīvojamā istabā, bet man būs patumšs spēlēt dienā un vakarā negribēs traucēt Andri. Pagaidām klav. turpat. No Wyongas jāved Dz. matracis un bedbase ko likt dzīv. ist. Dz. jau tagad varēs šad tad braukt šurp. Andrim visas mēbeles palika iekšā + galds no maz. istabas. Laimona skapi es paturu savā lietošanā, bet tas vēl turpat Andr. istabā. Māja jau liela – gan izkārtosimies. Zāle dārzā būs jāpļauj ar izkapti – es jau meklēju kur nopirkt? Ka tik vēl no ārzemēm nebūs jāsūta tāds vēstures retums!

1. II.

Ziņas no Jums nav. Varbūt rītu!
Visus labus vēlējumus! Xxx M.

——————–

2. febr. 1968

Dear Inī and Laimon!!

Your letters still do not arrive, but I have to ask and tell things, so I just go on writing. I finished a letter for Dzidra in English, so that she has no trouble to read it, but for you es sāķšu lativski.

Dzidrai vakar piezvanīju – viņa ļoti worried un kaklā atkal tas jocīgais iekaisums kas viņu te mocīja, ta es arī esmu worried. Ko es vispirms gribu lūgt – rakstiet Dzidrai vienu incouraging letter un ja var apskātaties un pasakiet kādu textbook Anglijā lieto priekš mākslas vēstures ģimnazijās? Dzidra būšot viena pati art teacher uz visu lielo skolu un tagad ne ēd ne guļ – ko un no kā pasniegt historie of arts? Te viss ar to art ir vēl kaut kā beby napkinu stāvoklī, tikai saka – lai skolotāji paši atrod ko un kā – bet ko viens skolotājs vienā 1000 bērnu skolā, kad stundas sākas pa galvu, pa kaklu – var experimentēt vai atrast? Viņam vajag pie kā redzami turēties, kādas īsas grāmatas ģimnāzijas vajadzību apmērā. Būtu labi ja Jūs atrakstītu Dzidrai, kā sauc Anglijā skolu Historie of arts book, vai atsūtīt vienu exemplāru. Tas bij tas svarīgākais patreiz! Un tālāk varu runāt mierīgāk. Mūs te mērcēja lietū kādas 2 nedēļas un tagad karsē un cep un vāra, vakar bij 100°, šodien mazliet labāk, bet līdz vakar dienai visu nedēļu karstums un sutīgums tā pieņēmās, ka vairs nebij dzīves prieka. Pa māju te iet labi – ar Andri līdz šim sadzīvojam ļoti labi. Nopirku garu extention cord un iedevu viņam pagaidām manu galda lampu, jo viņam sāp acis no griestu lampas vien. Es ievilkos ar savu gultu (no dzīv. ist.) mazajā istabā – nav slikti – tikai šīs dienās ārkārtīgi cepināja. Virtuvē lielais skapis sāk pierast un fridgš nomierinās – virtuve ir pavisam jauka telpa kur dzīvot. Dzīvojamo istabu tagad var saukt par mūzikas istabu un tā ir ļoti tukša, bet var labi sēdēt uz grīdas un palasīt, vai paklausīties plates. Andris ir labu recordu cienītājs un šad tad ir uzlicis pa Bacham un Listam. Šinī (lielā) istabā vēlāk ievietosim Dzidras gultu, (resp. matraci un bed base) no Wyongas. Par mazgājamo mašīnu vēl nezinu. Kad nebūs vairs tik šausmīgi karsts, braukšu uz pilsētu aprunāties pie D.J. vai citur. Bet vispirms, kad pēc paris nedēļām Andrim būs mašīna, vedīsim drēbes mazgāt uz publisko mazg. Mrs. Smith bija uz tiesu ar mājas saimnieku, kad atnāca es prasīju kā izgāja? „Not to good, not to bad.” Izteica ka pēc gada, ja paziņo viņai to iepriekš – viņu var no mājas izlikt. Viņa meklēja kādu kas nogriež zāli dārzā – tas solīja un neatnāca – viņa tad teica – viss lai stāv, viņa zāli nogriezīs, tikai veltīgas izdošanas, nezin cik ilgi te būs etc. Es sāku domāt par izkapti. Aizvakar viens mens atnāca zāli griezt – Mrs Smith bij ļoti priecīga, samaksāja $5 un dārzs gluds, tas nogrieza ļoti labi un grib nākt ik pēc 3 nedēļām. Bet to nu vēl redzēs – varbūt Andris varēšot atvest lownmouveri no savām mājām un nogriezt lētāk. Mrs Smith tagad atkal domā, ka viņa te paliks cik ilgi vēlās, no viņas nevar īsti saprast, bet pagaidām mums izmešana nedraud. Vakar samaksāju par otru mēnesi īres naudu un gāzi. Citu rēķinu vēl nav. Kvīte no saimnieka pienāca par janv. mēneša īri. Vannas istabā ūdens no tvertnes pil, bet var iztikt, Andris domā uzlikt kādu hose ar shover cup, lai mums būtu dušas, tāds vienkārši pieskrūvējamas krānam, tā mēs nodedzinātu mazāk gāzi, jo mazāk taisītu vannu un būtu ērti. Andris ļoti taupīs naudu – jo nākošgad jau grib braukt uz Angliju kā skolotājs, viņš ieinteresēts arī dzirdēt visu kā skolotājiem Anglijā iet. Tā mājā viss pagaidām ir under control. No Sarmas vēl nav vēstules – es (pirms streika) rakstīju, ka piekrītu vēstuļu publicēšanai. What do you think? Tur nav nekā intīma, tikai dažreiz nogaudots par manu grūto dzīvi. Jau agrāk Sarma domāja, ka vēstules kaut kā jāizlieto – jo viņš domā ka tām ir literāra vērtība.

Kad Dzidra bija vēl te – aizbraucām pie Sunn + Sue un Birstiņkundze no Windzoras arī bij tur, to jau norunājām, sazvanījāmies. Tur mazliet pagulējām saulē, otrā dienā Dzidra aizbrauca uz Wyongu un Birstiņ kundze vienu dienu palika pie manis, gulējām saulē un lāpījām bikses, bēdājamies arī ka jums būs auksti – bet mēs tur nekā nevaram līdzēt, tik lūgt Dievu lai jums labi iet un to mēs arī darām. Un Jums ir – jāvalkā wooleņi un jāraksta mums ko vajadzētu aizsūtīt? Man liekas ka man te dzīvošana iekārtosies pavisam labi, ja Dzidra man mazliet palīdzēs samaksāt telefonu vai vienkārši maksās kādu dolāru nedēļā – tad es tikšu cauri un pagaidām nekādu darbu nesākšu – jo es gribu pārrakstīt no savām piezīmēm visu – kas būtu iespiežams, dzejas un stāstus etc, un tur ir gadiem darba, kamēr ņēmos ar mājas pārkārtošanu Andrim, neesmu nekā pārrakstījusi, tagad atkal sākšu. Lots of love, liekat ausainas cepures un cimdus!

P.S. Tikko gāju apskatīt vēst. kasti – vēst no māsas, gaida Jūs ciemā. Ārā ozols aug ļoti skaists.
m.

———————

Series of 7 postcards from Inese from Lisbon, Portugal:


2.02.68
[Lisbon. Restauradores Square, above left]

A square in the main part of the city — it’s quite big — with quite big shops & office blocks — it’s rather hilly with steep streets, many of them cobbled.
—-
[Lisbon. The old quarter of Alfama. Right: small cobbled square, with narrow street steps in back, and group around water fountain/well in one corner]

All these postcards of “Alfama” (old city)  are the old part of Lisbon — I’m glad I bought them, as our one good slide of a street just like this, but with more washing, kids & dogs, was ruined — so these are the only pictures we have. It’s a fabulous place & it’s all hilly — these lanes go up & down & around corners & as you can see, turn into steps every so often.
—

[narrow lane, washing poles, etc.]

This us just like the lane that we saw full of fish sellers, orange sellers & most other bits & pieces & full of people carrying their shopping in baskets on their heads — some quite immense.
—
[similar at night with old fashioned street lanterns]

We didn’t see them at night — but this gives a good idea of the washing hanging out everywhere — there was even more of it — even in the more main part of the city higher up above the shops, etc.
—

[narrow lane, steps, lanterns, sun, shadows

A lot of the lanes really are this narrow — we were there rather early in the day — less sunshine, more shadows & damp & most smelt of fish as all the women were out selling fish etc — the lanes were quite crowded.


—


[St. George’s castle above some ruins in garden with couple of b&w storks(?)]

This is the castle [right] in Lisbon that we went mad over — those birds: there were all kinds in the grounds, but mainly white peacocks, which spread out their gorgeous tails — This is the only postcard I bought of the castle, thinking that we’d have plenty of slides — but a lot of the ones we took seemed to be black on about 1/2 the picture — so no white peacocks.
—–


[Cascais. Museo de Castro Guimarães]

—————————-

We saw this place [left] on our bus tour, travelling from left to right along the road that you can see a bit of in the left corner — it was less colourful than this — the sea is all along the right side — the water is an inlet (or a creek) running under that bridge & forming a sort of moat around that building behind, which used to be some sort of palace, but is now a museum. The house in the foreground is probably a private home — this area seems to be a rather rich resort area. [It has one of the huge conical kitchen chimneys that we saw in one of the palaces/museums here — it extended down to the basement, and formed more or less the whole ceiling of the huge kitchen, with huge fireplace, also part of cooking arrangement…]

——————-

[Series of postcards from Inese in England]

Feb. 1968
[Postcard below left: Admiralty Arch, London]

I don’t know the history of this — just one of the places one is supposed to see in London — When we saw it it was a much greyer day — also trees were bare. [Inese]
—-


[Postcard below right: The Tower of London]


Visited 6th Feb. (trees bare) — little men in “yeomen’s” (I think — whatever that means) uniforms everywhere, who take you on guided tour & explain it all & show you where the chopping block was & who’s heads rolled etc. [Inese]

—–

[date mailed: 8 feb. 1968]

Sveiki mīļie draugi – kā nu klājās svešumā? Vai labi pārcietāt jūru, vai esiet vēl veseli Anglijas aukstumā? Mēs jau sākām bēdāties un redzēt sliktus sapņus, bet vakar abas ar Birstiņ kundzi bijām saņēmušas kartiņas no Jums, tad pie telefona lēcām uz augšu uz leju, viņa Latv. namā es savā mājā. Tā kartiņa bija no Āfrikas. Visu tālāko laiku Jums nebij ziņas no mums trakā streika dēļ un varbūt pēdējās ostās Jūs būtu ko saņēmuši, ja mēs būtu iedrošinājušies sūtīt. Bet te jau bij un vēl ir tāda pasta lietu putra, ka negribās uz to pusi skatīties kur pastnieks iet, tikpat neko citu neatnes kā kādu rēķinu vai mēnesi vecu vēstuli. Gaidam ļoti dzirdēt – kā iet ar aukstumu; elpojiet caur degunu, sieniet galvas ar lakatiem, dzeriet liepu ziedu tēju etc. etc. Bet vai Jums iet labi? Man iet labi, Dzidrai grūti. Vakar viņai piezvanīju – atkal tas kakla iekaisums ar izsitumiem rīklē un uz mēles. Rakstīju lai brauc šo weekendu mājā un iesim pie dakterienes, viņa par to Dzidras slimību bij diezgan izbrīnījusies. Dzidrai grūti laikam arī ar to trako skolu, es gribētu Jums aizsūtīt viņas pirmo vēstuli – tur ir trakas lietas par to pirmo skolotāju kas tur sabojājusi tā savu veselību, ka tagad tikai ārsta tuvumā varot uzturēties, bijusi nozīmēta tagad skolai Sidnejā, bet to vietu jau ieņēmis kāds cits (?) un nu esot bez vietas. Dzidru tas viss baida un upsetij lai arī kā viņa turās tam pretī, un tagad pati slimo un droši vien ar uztraukumiem sabeidz sevi. Bet vakar arī labu ko dzirdēju kas Dzidrai varētu būt – Piezvanīja Ida un prasīja kāds Dzidras vārda spellings – Headmistreses gribot rakstīt uz Educ. Departm. un prasīt Dzidru uz Fortstr. High – jo viena zīmēšanas skolotāja iešot prom. Ida teica lai neko nesaka un nerunā, jo tur neviens, pat Headmistr. neko nevarot panākt, kā Educ. Dep. noteic tā būs. Bet es Dzidrai tomēr uzrakstīju, jo telefonā viņa izklausījās tik nelaimīga un slima – varbūt tas viņai dos spēku cīnīties, ka zinās ka viņu tur neatstās uz 3 gadi kā viņa domā, jo to otru skol. nav laiduši no turienes ārā kamēr tā sabrukusi… Varbūt ka Dzidrai jāpaliek turpat – bet tas tomēr labi ka viņa jau uz kādu skolu būs no Headmastera PIEPRASĪTA, tad šie tur Departm. zinās ka pasaule tomēr zina ka tāda meitene tur tiek mocīta.

Man mājā ar Andri iet labi – viņš kluss un mierīgs un godīgi iztaisa vakariņas un nomazgā traukus. Brūno (Laimona) skapīti paturēju sev, jo Andrim to nevajaga un to izvilkām nolikām koridora galā, kur Jums bij grām. plaukts, tur viņš iederas labi. Otrs brūnais (saimn.) skapis virtuvē arī pierasts un ir ok. Man mazajā istabiņā gulēt tīri labi jo nemaz nedzird ielas troksni – kluss. Ja gadījienā Dzidra tiktu uz Sidneju (lai gan maza cerība) es nemaz nezinu kā iekārtotos – būtu žēl Andri sviest ārā, šai mājā vīrieša galva der. Es gandrīz būtu ar mieru gulēt caurstaigājamā istabā, lai Dzidra iekārtojas mazajā un dzīvotu visi trīs – bet nezin kā tas iznāks?

Tikko šīs dienas pastā pienāca Laimonam Driver Licence atjaunoš. list. un Inesei – Mod. Lang. Teach, society atjaun. papīri. Tos paglabāšu, bet Jums pagaidām nesūtīšu.

Tas nu būtu arī viss. Plēšos pa dārzu ar zāli – apraku ap citronkociņu un uzliku pelnus lai aug un veseļojas, tas bij galīgi dzeltens, apraku ap tālāko veļas šņores stabu – tur likšu vienu pašenfruitu, ap ozoliņu apraku un iztīrīju zāles jau pirmā nedēļā, tur tikai lai zāles neaug ielikšu kādu puķīti apakšā – tā viss ir ok. Laikam jau teicu ka laown ir nogriezts un nākošā ir mana reize. Istabas puķes es nesāju no vienas saules otrā – tad atcerējos, ka puķes vajagot atstāt mierā – tagad piestiprināju ārpus sava loga kādu labu smagu dēlīti, ko atradu verandā un tagad sāku turēt visus tos kaktusiņus ārpusē – very good. Tas mazais zariņš kas nokrita kaktusam no manas pieduršanās kad Inī bij vēl te – tagad ir sācis augt – apvēlies viss ar baltu vilniņu un tik mazs kā zirnītis – vakar nāca vētra ņēmu podus iekšā un tas mazais atkal izvēlās – bet viņam ir trīs tik mazas saknītes kā mazi diegu galiņi – nu ar tiem viņš iekārtosies uz augšanu atkal. Man savu dzeju grāmatu (nesen iznākušu) atsūtīja Gunars Saliņš, Newjorkā – lasu tās un nu nav bailes pārrakstīt manus mazākos dzejoļus, jo redzu ka viņam ļoti līdzīgas lietas apdzejotas – tas ir izjūtā tas pats un uzdrošināšanās izteikt. Gribu aizskriet vēl uz pēcpusdienas pasta stundu – tā tas Atā!

Sveicieni visiem un gaidu labas ziņas no Jums! Mammmma.

———————

9.02.68
[Postcard right: National Gallery and St. Martin-in-the-Fields, London]

Again, when we went to the gallery it was a much greyer, drizzly day, because it was still late winter. Fountain in front is part of Trafalgar Square. [Inese]

——-———————

Mon. 12 Feb.

Dear Mum & Dzid,

Well, here we are in “foggy London town”. Sorry I haven’t written for so long, but there has been so much to see that we absolutely collapse into bed every night – we are both well & happy & everything is beaut except that we are waiting most anxiously for news from you both – we haven’t had any letters from Australia since Perth (I know there was a strike on) […]

I’ll try to go back to Lisbon — Lisbon is a marvellous old city — we set off early in the morning and walked through the city to the old section of the town — all kinds of incredibly tiny winding cobbled streets that are about 6 foot wide in parts and steep & end up stairways leading to other levels, full of old ladies selling fish, bits of cloth and oranges, and scruffy kids and dogs & cats & washing hanging out over the alleys from every window and balcony — it was fantastic!… We also climbed the hill to the castle of St. George — built by the Romans (!) and captured by the Moors & then captured again by the 1st King of Portugal — it was our first real castle & we went mad climbing up and down the towers and ramparts and looking through the slits for arrow shooting till our legs nearly dropped off (literally, I could hardly walk back to the ship). It’s a sort of old fortress — no one lives there now, and there aren’t really any proper rooms left in it — it’s sort of semi-ruined and the grounds were full of white peacocks that spread out their magnificent tails — and swans & ducks etc.

In the afternoon we took a bus tour to the surrounding areas — Lisbon is about 10 miles from the sea on a river and all along are al sorts of old forts built centuries ago as defence against Spanish and other invaders — monument to the “Discoverers” such as Vasco da Gama — where he set out on his voyages to discover the “New World” etc.

We were shown over the Palace at Sintra — an old semi-Moorish palace, with all the rooms preserved, which was the summer palace for the various kings of Portugal — rather magnificent — each room built on a slightly different level, so that there are a couple of steps down/up to each.

Oh yes, before Lisbon, there was Las Palmas in the Canary Islands — it is a duty-free port, so we bought a portable tape recorder (£30) and a small slide viewer — we went on a coach tour to see the extinct volcano crater (most of the island seems to be volcanic) & at the bottom (inside) of the crater there is a farm!

In las Palmas there were fantastic woven rugs, fairly cheap, & I had to be physically restrained from buying one. We also saw what is called “Columbus House” — a place where Columbus stayed before setting out on his voyages to America.

Well, we arrived in London on Sunday morning & the sun was shining!!! We docked at a place called Tilbury, about 25 miles from London itself — & at about 11 am caught a special train to Liverpool Street Station – Austra & Ian had said they would meet us there – so there we were with our bags & baggage & up they came (Austra hasn’t grown any taller, but Ian has a beard which suits him) – But not only them, they had Tony Unwin with them (you may remember the Unwins, Tony & Jackie & three little boys […] friends of Austra’s parents and also came tour wedding) Well they came to London earlier last year […] well, they have given us a lovely room for as long as we like – Tony scooped up our bags & here we have been for a week, snug & warm and well fed!! London has been cold but no unbearable and we haven’t seen any snow yet – plenty of cloud & a bit of drizzly rain most days – it doesn’t usually rain hard here – I’ve bought a collapsable umbrella that goes with me everywhere & gloves & Laimons has a duffle coat (he looks gorgeous in it) [left] and gloves – my own boots have been warm enough.

Well, we‘ve spent a week solid sight-seeing, having tea at Austra’s place & yapping till 11pm nearly every night, when we rush off to get one of the last trains home. Poor old Ian has been able to take three days off from his Film School & so volunteered kindly to shepherd us on & off the Underground (the Tube) & show us the sights — well, we’ve nearly worn him out. It goes like this:

Monday. Met Ian in town at one of the stations (Covent Garden) and, actually we arrived a bit early and wandered around a bit on our own & in the middle of Covent Garden Markets, in among the carrots & Brussel sprouts, we found the Covent Garden Opera house! —

Then, with Ian… walked down the Strand (famous big street in business area) to Piccadilly Circus with its statue of Eros & on to Trafalgar Square & statue of Nelson & millions of pigeons — then looked at all the big shops in Oxford St (+ the fashion names: Bond St & Saville Row) & home to be fed by the Harts.

Tuesday. Met Ian again at St. Paul’s & went to see St. Paul’s Cathedral & climbed thousands of steps up into the dome — inside there is a circular gallery round the inside wall called the “Whispering Gallery” — if you whisper against the wall, someone on the other side can hear you distinctly & it’s quite huge, the sound apparently travels around the wall.

Wednesday. Met Ian again at Westminster & went to see Westminster Abbey, which is really fascinating — tombs absolutely everywhere. All sorts of kings, including Henry V & also poets, writers such as Dryden, Shelley, Keats, Jonson, Shakespeare, TS Eliot etc etc etc….

Thursday. Spent morning at home… Then met Ian & Austra & went to Madame Tussaud’s the famous waxworks, with models of all the famous people imaginable, including the London policeman that people are usually sent to go & ask the time or directions etc — they really are quite real-looking. Then to tea in a pub called the “Cockney Pride” — beaut old place — food in these cheap… one of the pubs — they are marvellous, they really have a nice atmosphere — warm & you can have things like “Bangers & Mash” (sausages & mashed potato) & beer —

Then we went to the Tower of London — old fortress near the Thames & near the Tower Bridge (the one that opens in the middle) — The Tower is the old prison where all kinds of famous people were imprisoned & some beheaded on the chopping block (Sir Walter Raleigh spent abt. 16 years here & in one part the boy Princes were murdered at the orders of Richard III etc etc). There were guards in beaut uniforms & beaverskin hats & guides in Medieval (beefeater) costumes …

To a jazz club in Soho (London’s King’s Cross type area) where we had our ears blasted off with very modern jazz.

Friday. This time we went into town alone & went to the National Portrait Gallery & spent hours looking at all the fabulous paintings — you would have gone nuts in this place — Renoir, Van Gogh, Cezanne & Italian & Flemish & Dutch & English etc. (including a room full of Rembrandts) — & walk along the Thames to the Tate Gallery — more of the same + Picasso, & the Moderns & Rodin etc — In both galleries I bought a lot of postcards of some of the pictures we saw…

Saturday. Went with Harts in bus to Windsor to see Windsor Castle — it’s fabulous — saw changing of the guards [right] — went through the State Rooms — saw collection of Da Vincis & Holbeins & some other drawings — walked to Eton & saw all the little boys walking around in their striped pants & tailed coats (they have to wear these)…

Impressions of London — it is terribly big — the Underground is fantastic — efficient, fast, cheap — at first I didn’t think I’d ever be able to follow all the lines etc, but they’re really quite simple, & now we feel quite confident.

People: on trains etc no one ever talks or makes a noise, it’s fantastic — even people together don’t talk or maybe a very discreet whisper, very rarely) — When Laimons walks down a tunnel to the station whistling, all heads turn — However, I think you could wear anything or nothing & they wouldn’t even bat an eyelid — outfits are certainly varied — from real British businessman in suit, bowler hat & furled umbrella (they do exist) to mini skirts or long skirts & cloaks & army cloaks, uniforms, braid, anything & everything imaginable.

Monday we’re at home having a rest & packing – Tomorrow we leave at 9am – we are taking a bus (all day journey, so that we see a bit of the countryside) to Manchester to stay with Jo & Ian Jolly – so that’s where we will be till we set off on our European/Russian trip – I think we may try & find a bit of work for a while – […]

It seems that we probably won’t go to Latvia as we can’t drive there in our own vehicle – Ian & Austra have been n touch with some people in Russia who seem anxious & glad to show us other parts – but all that is still not finalised. Please write – perhaps you have to the other address – will know tomorrow. Our future address will be the one on this letter.

Love,
Inese & Laimons

—————–

16. febr. piekt.

Mīļie bērniņi!

Varbūt ka Jums būtu vieglāk salasīt ka es bulderētu pa angliski – bet lai Jūs neaizmirstu latv. valodu – Jums jālasa latviski. Šodien saņēmu 2 vēstules no Londonas, kas ir īstenībā – 1 vēstule 2 lapās.

Jums iet labi – un tas ir tad viss burvīgi, es jau sāku bēdāties, jo mēs abas ar Birstiņkundzi sākām redzēt baigus sapņus… Tagad Jūs jau būsiet saņēmuši mūsu uz Cheshir’u sūtītas vēstules un apmēram ziniet kā mums iet. Šodien (piektdiena) mēs abas ar Laimona mammu bijā citijā, satikāmies pie Townhalles un gājām pa veikaliem 3-4 stundas, uzprovējām pat kažokus par 600 un 900 dolāriem un uzdevām adresi kur sūtīt ziņas, ja viņiem pienāk speciālas franču smaržas… Tad Birst. kundze aizbrauca uz Sunny + Sue un es atbraucu mājās – un te bij 2 vēst. no Jums un 1 vēst. no Dzidras. Nu tad protams tūlīt pēc abu (un visu trīs) vēstuļu izlasīšanas vajadzēja zvanīt uz Dzidru un uz Sunny + Sue + Laim. mamma un izstāstīt, ka Jums iet labi. Jūsu vēstule bij tik ļoti gaidīta, ka nu prieks tik liels ka viens nevar to panest. Rītu Laim. mamma atbrauks šurp, tāpat vien padzīvot. Mums ar Andri iet labi – esam diezgan ‘busy’ krāmējoties – manu tepiķi ielikām Andrim, tas viņam labāk patīk un manā mazā istabā to nevar ieklāt, ir sarullēts un pagaidām nolikts verandā gar iekšējo sienu. Andris domā ka lietus verandā nāk iekšā tikai pa loga augšējo malu, ne caur jumtu, un viņš (vai viņa tēvs, kas šo svētdien atbrauks) domā to salabot. Man mazajā istabā ir ok. Vai kaut kas iznāks ar Dzidras pārcelšanu uz Fortstreet High – to mēs vēl nezinām. Laikam jau maza cerība. Dzidrai laikam sāk iet labāk ar skolu – viņa vairs nedomā – ka viņai jāmāca jauni mākslinieki, bet dumji bērni „Miljons of morons” viņa saka. Bet grūt viņa strādā un strādās. Viņas kakls ir slims visu laiku, šodien bijusi pie daktera tur, Warillā, un tad domājot ka kakls saslimis tādēļ, ka Dzidras deguns (pēc lauzuma skolā) nestrādā pareizi. Nezin vai tad tas dakteris kaut ko darīs lai iztīrītu to degunu; esot iedevis kādas sarkanas pills. Tas ar to Dzidras veselību ir pretty bad thing, jo kaklā viņai tagad ir kaut kas līdzīgs ulcerim. Vai es jums rakstīju, ka mēs ar Andri ar viņa mazo veco mašīnu (ko viņš nopirka par $60 no drauga kas ies kara dienestā) aizbraucām pie Dzidras pag. sestdien? Es izcepu chicken un Chatswoodā no kāda ‘Stalls’ nopirku kūkas un mēs 10 am izbraucām, lai gan te lija. Netālu no Wolongongas lietus pārgāja un Warillā un Shellharbourā bija saule, bij laba diena un Dzidra priecīga. Es aizvedu visādas kakla skalojamās lietas un medu. Tas o.k., bet Andris jau laikam ir engaged ar to savu austrāliešu meiteni. Viņš skraidīja ar visām latv. un ukraiņu meitenēm – bet no tām kad patīk var tikt vaļā, šai austrālietei ir kārtīgi vecāki (māte kā Horse…) un nu puikam jāgatavojas uz kāzām! Meitene jau laba. Šo svētdienu varbūt braukšot te ciemos visa Andra ģimene – tie visi droši vien gribētu lai nu Dzidra rīkojas un izjauc Andra paredzamās precības (lai tad Dzidru arī varētu pamest un braukt uz ārzemēm…) bet Dzidra man telefonā teica ka viņa nebrauks šurp un nepūlēsies Andri dabūt sev. I don’t care.

17. febr. sestdienā – brīnišķīgi skaists rīts – saule un miers. Man dārzs ir izrakts un zāles izplēstas, tikai pats stūra līkums uz peacha koku ir atstāts zāļains un tur es neplēsīšos, ir iestādīti 12 stādi parsley – tie aug, bet uz pansijām (kas iestādītas stūrī šaipus ozoliņa) – nāk ‘snaiļi’ un ēd nost lapas, būs jāpērk snailkillers pulveris. Sēšu vēl dilles un redīsus un stādīšu dažus salātus un ‘rubharb’. Lai ir zaļumi ko ēst.

Uz Austras mammu neaizbraucu, jo tanī veekendā bij lielā Dzidras izvietošana Shellharbourā. Šodien atbrauks Laimona mamma, ko darīsim nezinu vēl – gulēsim saulē un ēdīsim pankūkas – (neesam vēl pietiekami resnas)… Laimona mamma vakar izskatījās ļoti labi – tas esot no Herlinga kundzes vīnogām. Es esmu mazliet nokreņķējusies par Dzidras veselību, darbu un tāpat par visu, bieži uznāk negulēšana domājot par visu. Labi ka no Jums tagad vēstule un viss tiktāl iet labi. Mājā te pilnīgi kā uz laukiem – miers un dārzs, tikai šopingcentri Chatswoodā patālu, būs šad tad ar Andri jābrauc iepirkties, kad vedīsim veļu mazgāt uz Viktoria str. tur pa to laiku kamēr jāgaida es varēšu sapirkt – tur ir kāds healthfood stors etc. Saknes man 2 reiz deliverija mājās, bet labāk patīk kad pats var izmeklēt. Nu tas ir viss kā mums iet. Par to Dzidras art (History) booku varbūt nav ko sevišķi meklēties, Dzidra jau Jums pati rakstīs. Viņai kaut kas būs jādara ar to degunu un kaklu, bet kamēr nebrauks pie viņas un neņems viņu pie rokas un nevedīs – viņa nezin vai pie kārtīga ārsta ies – viņai vajadzētu iet pie specialista un darīt ātri kas jādara. Ja nu tas kakla iekaisums pāries, var vēl mazliet gaidīt, līdz May holid. vai, bet ne ilgāk, pagājušā gadā viņa bieži teica, ka viņa jūtas nogurusi tādēļ ka nevar – paelpot jo deguns pēc operācijas ir gandrīz vai ciet. Owful thing.

Rakstiet vai ir kādas lietas pēc kā Jums sirds ilgojas un ko mēs varētu Jums aizsūtīt? Vai saules un siltumas arī nevajadzēs drīz?…

Love. Mama.

————————–

Feb. 1968
[Postcards from Inese]

[Greetings from London — Bobby directing traffic, big red double decker bus, large old Austin black cab]

London buses, cabs and Bobbies do look like this [left].
—-


Feb. 1968
[St. Paul’s Cathedral, London] [right top]

One of the coldest dreariest days in our visits to London — we climbed hundreds of spiral steps (inside) to come out on balcony just below dome — fabulous views of London in all directions, except for the cold & mist.

—
Feb. 1968
[Big Ben, The Houses of Parliament and Parliament Square, London] [right bottom]

1st visit, trees bare — day grey — April trees budding, days much nicer.

————

16th Feb. 1968

Dear Mum & Dzid,

Well we are now at Cheadle Hulme – we arrived on Tuesday evening & Jo & Ian & Fiona (the baby) picked us up in the car and brought us home to a dozen of your letters – I’ll first tell you about us & then I’ll try & answer your letters – This place is in the North of England a few miles from Manchester. The Jollys have half a two-storey house & we have a room upstairs – it is very nice here – since we’ve been here we’ve had sun most of each day – there is no more snow (we saw a few isolated patches of old snow on a few paddocks on our way here — but that was all) – Jo at the moment is feeding Fiona (2 months old now) – Yesterday, Laimons rang up 6 garages & they all said he could start work immediately – so he went to see one of them & is going to start on Monday – it will mean that we will be able to cover all our expenses while we are here – so I’m not looking very seriously for work at the moment (there seem to be plenty of various kinds of factory or shop positions, but there’s not  much chance of any decent teaching position as it is about half-way through the school term at the moment – so if I get sick of being at home I’ll do some odd job, if not I’ll just stay here & be a “housewife”. Now to answer your  letters –

Sarma’s & Mum’s letters – sounds like a good idea – also keep writing & get a book together & get it published – don’t put it off.

Dzid – keep seeing doctors etc. till you’re better – you’d be insane to try & cope with first year teaching if you’re not completely fit – Austra’s advice to me in 1st year teaching always was to get plenty of sleep each night – even if you don’t prepare the lessons to perfection & I think this is sound – what you need more than anything is energy & alertness (this sounds unbelievable & unimportant I know – I used to feel that if I could cope with going to Uni & lectures after 3 nights with no sleep, then surely teaching would be no different, but it is) – the kind of energy teaching requires is quite different – it is to be 100 % there all day – you can’t put it all into 1st lesson & then flake for the rest of the day – if you are all there, you can adapt quickly to situations that arise in classroom & be a step ahead of them, otherwise things just build up & kids take advantage of it. Even now, Austra doesn’t stay up late, or drink the night before – you just can’t cope if you do.

About Art books for History of Art – it’s no good looking for anything here, because schools here don’t set texts – they don’t have a syllabus – most schools do whatever they (head + teachers) decide is suitable (they can even choose subjects etc., etc) But at home you have a syllabus – the school should have one – if not write to Ed. Dept. – there’s absolutely no need to feel lack of confidence in the fact that you’re the only one doing art at the place – it’s a good thing […]

[… etc etc – much detailed advice about teaching, based on Inese’s experience, etc…] Well, that’s enough schoolmarmy talk for the moment, I don’t know if it helps, I hope it does.

Yes, we received the letter from the French Embassy.

Slides – if you can be bothered or want to – any slide that has not been mounted, you can take to a photographic shop & they’ll mount it for a couple of bob.

Our trip was very uneventful – seas were calm – and sunshine all the way & weather here is quite OK. Not nearly as cold as we had expected – in any case, inside is warm & outside you put on a coat, gloves & boots & it’s OK.

There is nothing you can send us.

Jo has just given me her sister’s address in Wollongong – if feeling lonely, can call in for a cup of tea – Jo says she would be glad – She’s married & has about 3 little boys & is I think a primary school teacher – she lives close to main shopping centre: [xxx – address] Jo says she’ll mention it in letter to her.

Glad to hear that mum has suitable boarder – Don’t work or worry too much!!

[… more advice for school]

Mum – don’t give away your neon light & ruin your own eyes!! And if you need money please say so, because we are O.K.

Mum – please send Laimon’s licence renewal to Sunny […]

Dzid – don’t panic & worry – all those terrible things you are feeling – everybody feels like that – things do improve — & don’t forget that some of the biggest clots & dills end up teaching — & if they can do it so can you – I know it’s not much use saying all this – I did not believe Austra when she used to tell me either – but it all proved true. Also, you and mum spend too much time turning it all into dramatics & tragedies – others have survived, you will too & better than most, I’m quite sure of that. […] I know this happens to be one of the burdens of our family […]

Anyway, enough moralizing – I don’t really want to sound like a maiden aunt. As Laimons says “She’ll be right” & things usually are.

We are both happy & well. In a fortnight’s time we are going to Scotland for a weekend with the Jollys to show Fiona to Ian’s parents & relatives – then the following week Austra & Ian are coming up for a weekend & we are all going to sit around getting down to finalizing plans for The Trip. [to Russia] […]

[…] Lots of love to you both – write soon – I want to hear more about school.

Inese & Laimons

————-

Sestdien 24. febr. 1968.

Dear Inny and Laimon!

Jūsu vēstules ir ar labām ziņām un tad mums ar Dzidru arī viss izskatās priecīgāk. Labi ka Laimons var darbu izvēlēties. Izklausās jau pēc Jūsu tirgus ziņām, ka ēdamo varēsiet tāpat taisīt kā te. Būs jāsūta pavāru grāmata Inesei, kad nu viņa reiz būs mājā un saimniekos! Bet tā grāmata vēl ir pie Richarda [left]. Reiz viņš zvanīja un solījās braukt – bet neatbrauca. Es biju pie Dzidras šo sestdienu – viņa tup savā mazā istabiņā kā mūks un gudro ko bērniem mācīt, it kā tie būtu visi padarami par māksliniekiem. Tava vēstule, Inny, Dzidrai ļoti noderēs, tur ir tik skaidri pateikts kā jāmāca – ja tik viņa sākumā to varēs saprast – bet gan jau ies labāk. Viņa bij atnesusi no bibliotēkas milzīgu grāmatu par Ēģiptes mākslu un pati par daudz ar visu to lielumu strādā. Kakls viņai arī pa daļai iekaist no runāšanas skolas telpās kur daudz jākliedz. Cerams ka Jūs drīz saņemsiet no viņas pašas vēstuli. Man iet o.k. Andris taisās pirkt jaunu mašīnu un naudas viņam ir maz, bet istaba viņam patīk un nav ļoti tālu no viņa skolas – tā kā viņš varbūt prom neies, un kamēr viņš ir iemītnieks te, tad jau dzīvokli varēšu samaksāt. Domāju ka mūsu elektrības un gāzes billi nebūs ļoti lieli, sevišķi vasarā nē, bet varbūt ka daudz būs jāmaksā par telefonu, Dzidrai iznāk biežāk piezvanīt nekā tas būtu taupīgi dzīvots. Man ir šis tas iesēts – redīsi un dilles, un ir šis tas iestādīts – seleriji, parsleji, pāris sīpolu un kāds salāts – nu vairāk neko daudz nestādīšu, varbūt vēlāk kādu zemeni. Koki jau ļoti noēno manu sakņu lauku. Kā redzams mana jaunā rakstāmmašīna nemaz netur lines attālumu – jeb es to izdauzu vienmēr citādu.

Pirmdien 3 martā.

Nu redziet – vēstule te nogulējusi vairāk kā nedēļu – jo likās ka nav vērts sūtīt, ka nav nekā interesanta man ko teikt. Šodien saņēmu Dzidras vēstuli kopā ar Tavu, Inny. Labi ka tu viņai visu par skolu raksti – vakar vakarā viņa man piezvanīja pavisam bēdīgā balsī – svētdiena – un viņa ļoti viena savā mazā mazā istabiņā, ģimenē kur katram cita dzīve un prieki. Kā varēju nomierināju un – varbūt brauks nākošā weekendā šurp – te ir izstādes, teātri, filmas, un Spara balle sestdien. Vakar uz vienu stundu pašā vakarā atbrauca Svirskis kundze (bijusi pie brāļa Vanagu Janča Sidnejā) viņu vest mājā uz Newc. atbrauca viņas dēls Aldis – tā mēs brīdi padzīvojām dzerot kafiju – viņi lielīja šī dzīvokļa plašumu – ir jau tāds. Es varbūt pēc 2 ned. aizbraukšu ar Andri uz Newc. pie Svirska kdzes – uz jūru. Tagad cītīgi rokos pa savām piezīmēm. Pārrakstu šo to. Darba tur daudz un to darīšu cik varēšu. Tikko piezvanīja Birstiņ kundze – liec Inny Laimonu arī pie vēstuļu rakstīšanas – viņa nav vēstules no jums vairāk saņēmusi kā no Durbanas un var redzēt — sirds sāp…

Pagājušo sestdien (tas ir aizvakar) apbedīts Eižēns Freimanis – tas pianists no brāļiem Freimaņiem. Miris ar sirdi. Varbūt Birst. kundze un es trešdien brauksim uz jūru – Clovelly un pie Sue + Sunny. Birst. k. paliks tur pa nakti pēc dziedāšanas un es aizbraukšu trešd. rītā ja būs saulains laiks. Viss te ir burvīgi – tikai ļoti karsts un dārzā nemaz nevar sauļoties cik karstums nogurdina, pie jūras citādi. Sarma neraksta – varbūt izlasījis manā vēstulē ko nevērīgu pret mūsu vēstuļu lietu. Aizrakstīju otru un trešu vēstuli – jo apskatot Sarmas vēstules (saskaitīju 140) tās noteikti būtu vērts publicēt un tādu grāmatu – izrautu, kā saka. Nu Jūs būsiet pārbraukuši no Skotlandes un būs daudz laba ko dzirdēt. Mēs ar Dzidru sūtam vēstules (jūsu) šurp un turp. Tā kā – ja kas steidzams jāsaka Dzidrai – sūtiet viņai, un ja tāpat vien – gara vēstule (!) sūtiet man, man vairāk laika to pārsūtīt. O, pērkons tuvojas, tumšs paliek pašā pusdienas laikā.

Kaktusiem uz loga dīgst mazi, no saules visi sarkani, zariņi, bet vienam iznāca katastrofa – izliku dvieli uz loga saulē kamēr gultu taisīšu – un ņēmu atpakaļ, tā stūris aptinās ap lielo kaktusu un norāva tam zarus – gandrīz vai raudas nāca, labi ka tagad dīgst jauni zari. Gribas redzēt – cik viņi izaugs līdz jūsu atbraukšanai. Vairāk nevaru sagudrot ko teikt. Andra girlfriende bij te un teica – ka tas marmors Andra istabā ap kamīnu (tad manā arī) esot $500 dolāru vērts, tā mēs jau gudrojam – kā varētu pa logu to dabūt ārā! Bet to – Kad Jūs nāksiet atpakaļ. Andris nopirka (iepirka) 2 gadi lietotu volksvāģīti, no kāda maiga laba vecīša laikam pa $8750, braukta 20,000 miles. Ļoti labi.

Lai Jums labi klājas un esiet priecīgi un laimīgi. ++++ Mamam.

P.S. Rakstiet adresi liel. burtiem un skaidri – te jauns (vecs) pastnieks un bāž citas vēstules mūsu kastē, varbūt mūsu – citur!
M.

——————

Frid. 1st March 1968

Dear Mum & Dzid,

Mum – es rakstu pa angliski ne tīri tādēļ ka nemaz pa latviski vairs nemāku – pareizi visu uzrakstīt jau gan nemāku bet mazliet šo to varu – Papam man tik un tā jāraksta pa latviski, bet tā kā es rakstu jums abām ar Dzidru vienā vēstulē (es ceru ka Tu tās nosūti Dzidrai), un tā kā man iznāk visādas skolas lietas par kurām jāraksta, iet vieglāk pa angliski. So there. […]

[…] About going to Latvia – it just happens to be one of the rules there that you can’t bring in a car,  you can’t drive into the place – you have to fly or go by train or something in a more or less organised tour – this would probably be much too expensive – so we’re not considering it – as is, our timetable is going to be very hurried, as we will have enormous distances to cover in a very limited time. This weekend Austra & Ian are coming to visit us & we’ll finalise all plans then & I’ll write again.

[… more school advice…]

[…] Last weekend we went to Aberdeen, Scotland for 4 days – to show baby Fiona […] We did not manage much […] we did manage one castle [above left] (I souvenired an iron key) & one circle of Druid stone [above right] & a 12th century ruined abbey dedicated to St Thomas à Becket – we whizzed past literally dozens more castles – it’s heartbreaking, but couldn’t be helped. En route we stopped at a couple of pubs – one was a fabulous one with all kinds of antique stuff – to feed Fiona (not on grog – it was somewhere to warm her bottles). Well that’s all for today – L’s first payday – waiting to see how much.

Love
Inny

P.S. Please keep writing about yourselves & about your life at home & school – once on the Trip we won’t be able to receive much news from you.

————————-

Series of postcards from Inese in England:

4.03.68
[Postcard. Station Road, Cheadle Hulme]

This is one of a couple of nearby shopping centres where we buy our stuff. It’s about a quarter of a mile from Nursery Road — down the road you can see & left at the corner & left again further down. [Inese]
——

7.03.68
[Postcard. Old Shambles, Manchester. Big, half-timbered.]

This is what a lot of English pubs look like — This particular one — in the middle of Manchester (it has big grubby city buildings all around it) — is really a group of buildings — we saw it only from a distance on a rushed shopping trip one morning, so I don’t know anything about it, except that it caught my eye because all those houses seem to be leaning at different angles against each other (even more than you can see here) & the centre bulge looks as if it will collapse onto the road & the roof sags here & there. If we’re in Manchester again & have a bit of time, we’ll try & visit it. [Inese]

————————

Ceturtdien 7.3.68.

Dear Inny + Laimon!

Paldies par vēstuli (sorry – jāmēģina otra tinte – jo tā mašīna raksta tik bāli – hm – tas pats?) Jūsu vēstuli tūlīt nosūtīju Dzidrai un tā daru vienmēr. Rakstiet vien mums abām angliski, es Dzidrai savas vēstules arī rakstu angliski, lai viņa ātrāka var izlasīt. Es Jums rakstu latviski tādēļ – lai Jūs vēl dzirdētu kādu latviski runājam un tā būtu vieglāk Jums runāt vai rakstīt kad – kādreiz satiksiet atkal latv. Papam jau vajadzētu Jums sūtīt arī visādas kartiņas, lai viņš biežāk saņem, un kad brauc uz pastu, lai viņam vieglāk ir būt priecīgam un sabiedriskam citu cilvēku vidū, kur viņam varbūt ar cilvēkiem ir, tā sakot, jākaro, par to, ko kurais nu atkal viņam saka un domā… Biju gan dusmīga, ka viņš Dzidru ar savu nelaimi bija atkal novedis tādā depresijā – bet ir jau viņam tā – ja viņš nebrēc par savu nelaimi, tad ilgi arī viņam jāgaida līdz kāds vārds no jums pienāk, es domāju – no bērniem, kas busy…

Es nevaru ne par ko patreiz žēloties – paldies par visu ko sakiet un dodiet – māja liela un skaista un laba, dzīvojam ar Andri kā pilī. Par to, kad nāks telefona un gas un elektr. billi, tagad vēl nedomāju. Rentei apmēram pietiek naudas. Kad biju pie Dzidras viņa iedeva $6 un samaksāja vēl tur hoteli. Tagad gaidu Dzidru te – tad nu būs mazliet jāizņem no bankas, jo gribēšu uz kādiem teātriem iet. Bet varbūt kādu sīkumu šur tur naudas arī dabūšu – uz Newcastli braukšu nākošweekendā un paņemšu līdz to tamborēto lakatiņu, ko esmu iztaisījusi priekš austrāliešu žurnālistes kas to gribēja 2 gadi atpakaļ – varbūt viņa nopirks. Andris solās nopļaut lown – bet vakar lija lietus un viņš neatveda lownmouveri. Andra famīlja ciemos nebrauc un man nav nekādu uzdevumu spionēt viņa pers. dzīvi, es tik mazliet biju uztraucies – ka man, kā jau mīļie latv. dažreiz to dara neprasa visādas atbildības. Andrim atbrauca viņa girlfriende un tas ir viss o.k. tikai Dzidra vēl ne reizi nav bijusi mājā.

Sarma atrakstīja – ja gribam mūsu vēstules izdot – tās jāpārraksta uz rakstāmmašīnas. Vakar saskaitīju – pāri par 80, ap 5 lapas garas Sarma vēstules te (un visas manas pie viņa!). Sāku rakstīt un 5 ir pārrakstītas, gan jau tikšu galā. Sarma saka, ka viņš daudz neko nevarot izdarīt – būs arī manas vēst. jāpārraksta man un tas ir o.k. Ja grib grāmatu – jāstrādā. Mechaniskais pārrakstīšanas darbs ņems tikai laiku, bet ne uztraukumus.

Birst. kundze piezvanīja – bij domāts varbūt vakar satikties pie Sue + Sunny, bet vakar bij auksts (pirmā aukstā diena!) un lija arī. Birst. k. reiz teica, ka viņa kādreiz domājusi papu Wyongā apciemot, bet tas bij pirms Hair kundzes aiziešanas. Viņa teica – varbūt viņa padzīvotu kādas nedēļas. Kad viņa tagad zvanīja, man aizmirsās par to parunāt. Es tikai teicu Dzidrai – bet viņa domā, ka viņi abi par daudz patstāvīgi, lai varētu kaut īsāku laiku padzīvot vienā mājā. Es nezinu – un nezinu vai Birst. k. tagad varētu un gribētu iet, labi jau būtu!…

Mums laikam ziema nāk – nupat tā līst, ka ūdens vien jūk un kājas jau sāk salt. Ar šo tipwriteri man nelaime, ka kaut kā līniju atstarpes visu laiku mainās, un es nezinu ko tur darīt? Laikam būs jāliek arī jauna lenta.

Un tagad es gandrīz nevaru izdomāt – ko vēl varētu Jums stāstīt? Es ar savu tipwriteri dzīvoju pa virtuvi – jo te ir gaišs un ziemā droši vien savas pusdienas cepšu cepeškrāsnī un no tā man iesils virt. un mana istabiņa, uz to jau durvis arvien būs jātur vaļā, citādi tur man gaisa par maz – esmu izlutināta! Svirska kundze nevarēja vien nopriecāties – cik liela un skaista te māja!

Andris vakar teica ka kādu savu klasi (3.) pilnīgi nevarot savaldīt. Vienā klasē devis kādu testu – un tikai 3-4 bērni uzrakstījuši apmierinoši. Visiem jauniem skolotājiem jāejot cauri briesmām!

Un tikko šo vēstuli izņēmu no tipwritera lai sūtītu prom – Dzidra piezvanīja: pēc mēneša viņai jāejot prom no tās vietas kur viņa tagad dzīvo! Dzidra atkal – upset. Tas, ka viņu tur negrib ilgāk turēt, esot varbūt visvairāk smēķēšanas dēļ. Viņa smēķējusi vēlu naktī un saimniece baidījusies ka viņa neiemieg un viss nesadeg. Es arī par to baidījos, kad dzīvojām Newcastlē. Un reiz Dzidra jau tur ar visu spilvenu uz kura sēdēja – sāka degt. Spilvens sadega – tik ilgi jau bij dedzis. Tas ir diezgan traki ar Dzidru – viņa tā ir aizņemta ar savām problēmām – ka nekad nejūt kur viņas roka ar cigareti ir – un cigarete deg vai visu laiku, viņa smēķē par daudz. Tur tai mājā ir arī viens viņas skolnieks (saimnieces dēls) un Dzidrai tas kā skolotājai arī nenāk par labu, ka viņu kritizē.

Anyway! Tā tas iet – vienmēr kaut kas upside down.
Dzidra tomēr braukšot rītu šurp – dzīvokli meklēs vēlāk.
By by xxx M.

[note on envelope]: 3 page letter – saņēmām. Rakstiet tādas vienmēr….

—————————

18.03.68
[Postcard right: Hulme Hall, Cheadle Hulme — half timbered]

This place is about 200 yards from 25 Nursery Road — down the road & over the railway — it was probably once a private home — it is now an Old People’s Home — this type of black and white architecture seems to be peculiar to Cheshire — there are lots of old homes like that & even some more recent ones seem to favour bits of it… [Inese]

———————-

[no date]

Mīļie Bērni!

Varbūt drīz no Jums būs vēstule – bet nemiers dīda – jāraksta atkal lai būtu mierīgs prāts.

Pielieku klāt Papa vēstuli, kas rakstīta Dzidrai. Dzidra tā vēlas – lai Jūs atceroties papu un šad tad viņam uzrakstot. Dzidra man atrakstīja ļoti bēdīgu vēstuli līdz ar šo papa vēstuli, to es Jums vislabāk gribētu nosūtīt, bet tā ir rakstīta uz bieza papīra, ir par smagu un par garu. Ir tikai redzams, ka Dzidra visu ņem par daudz pie sirds. Papam nekāda īsta nelaime nav notikusi par ko viņam pašam un Dzidrai būtu jākrīt izmisumā, viņam nav norauta ne roka, ne kāja, ne nodegusi māja vai cita nelaime – tikai viss lūk neiet tieši tā, kā viņš gribētu! Man viņa šoreiz nav nemaz žēl – lai aprēķina cik viņš ilgi dzīvos un ķeras klāt pie savas naudas, lai pārdod vistas un apkopj pats sevi un dzīvo bez bēdām. Un ja tā negrib – lai maksā Dzidrai pāris tūkstošu mārciņu gadā un Dzidra varbūt var padzīvot 1 gadu mājā un strādāt – mākslai. Viņas veselība ir uz spēles ar šo skolotājas darbu, kuru viņa, kā redzams ievada pilnīgi nepareizi – prasa no sevis un dumjamiem bērniem nezin ko, un ja tā nav – krīt izmisumā, strādā cauras svētdienas un vairs nevar klases savaldīt – tādēļ ka neredz ka tie bērni ir neattīstīti un pie viņiem ir jāiet citādi klāt un – jāpalīdz tiem vienkārši, tādā līmenī kā viņi var ko darīt, nevis sākt ‘hate them’, ka tie ir muļķi. Bet – protams, jauns bērns, kā Dzidra to nevar saprast un tāds darbs arī nav priekš viņas. Es pilnīgi nezinu ko darīt – gribu rīt (piektdien) braukt uz viņu atkal un kaut ko palīdzēt un parunāt, varbūt aizvest atkal pie daktera, tas ir neprāts ja viņas kakls visu laiku sāp un dažreiz ir briesmīgs klepus, tas taču ir dzīvs, vārīgs organs kas ir jēls, var sākt asiņot vai kas trakāks.

Jūs uzrakstiet viņai kādu vēstuli – varbūt jau būsiet to darījuši. Dzidra arī ir nepareizi pārslogota ar stundām – viņai 31 stunda nedēļā, bet Andris saka viņam 29 un tas jau esot par daudz. Ida nav zvanījusi un kas ar Fort Str. High priekš Dzidras – to nezinu. Tev Inī šodien pienāca viens čeks par $7.60, no Education Deprtm. par kādu exām, vai tā apmēram. Man jāiet uz kādu banku, varbūt ka varēs iekasēt jūsu bankas grāmatiņā, tā jau labu laiku atpakaļ pienāca (ka ir transfered to Wyong Branch). Nogāju ar to čeku te lejā kur ir post office un bankas nodaļa (veikaliņā) bet tā kā čekam vajadzīgs Inī paraksts, tad viņš nevar izkārtot – varbūt bankā varēšot, iešu uz Rosevillu.

Citādi viss iet puslīdz labi. Andris ir O.K. un man šad tad gadās lifts no viņa mašīnas. Bija gan jau viņam mašīnas trouble – bremze bij nestrādājusi pašā ielas vidū, kad ugunis mainās uz sarkanām – viņš bij uzskrējis uz trotuāra un kad jau gudrojis vai labāk drāzties kokos vai mašīnās iekšā – kaut kā izdevies iekulties ejošo mašīnu rindā bez virsū uzskriešanas. Tagad viņš mašīnu mazliet salaboja.

Andrim ir uzkritusi – Mrs. Smith! Es par vēlu apķēros un nedabūju neko tur iebilst – varbūt es arī neko nevarētu izdarīt… Nu – dzīvs jau paliks un kāda mācība jau viņam varbūt vajadzīga – bez tam viņš jau ir korporelis un zin ko dara… Pilngadīgs viņš gan būs tikai pēc 3-4 mēnešiem, bet tad tēvam un mātei vajadzēja braukt un paskatīties kā viņam te ir. Teica jau pagājušo svētdienu braukt – bet neviens neatbrauca. O dear – tell me what to do? Droši vien man nekas nav jādara. Viņa (Mrs. Smith) te safrizējusies, eksotiskās, krāsainās kleitās skraida apkārt, Andris bij uzlicis uz verandas durvīm (tā kā no āra var izlasīt) lielu drukātu uzrakstu SIN IS COMING, lai šī no āra garām ejot var izlasīt (viņa iet apkārt visai mājai) un vakar naktī Andris izlavījās un palika prom līdz ½ 2. Viņš domā ka es nezinu, bet nejauši iznāca tā, ka es zinu. Oh, veh! Un – I’m sorry…

Neatceros kad es Jums rakstīju un vai teicu ka Poetu pēcpusdienā pie Dutēm Turramurrā manām dzejām bij sirsnīga atzinība un man ir dūša tās drukāt – tikai šogad tomēr vispirms drukās vēl vienu romānu un tikai tad nākoš gad varētu nākt kārta manām dzejām. Redzēs kas tur būs. Sarma rakstīja lai sazinos ar kādu grāmatu spiestuvi Zviedrijā. Bet Sarma pēc pasta streika vairs nav rakstījis, nav nekas zināms tad arī par to vēstuļu izdošanu.

Iešu tagad uz Roseville, kārtot to čeku.

Rosevillā.
Lieta ar čeku te izkārtojās bez bēdām. Tā Jūsu jaunajā bankbookā ir $8.27. Very nice, indeed!

Lai Jums labi klājas – un gaidām atkal ziņas – kā iet, ko ēdiet, kāda ir Anglija etc.
Kādēļ nevarēs braukt ar mašīnu uz Latviju? Nebrauciet arī daudz ‘aiz tā priekškara’ — tur jau nekā tik svarīga nav.
By by!
Xx M.

—————————

Mon. 18th March

Dear Mum & Dzid,

Mum, when it gets cold, light the oven in the kitchen & keep the door open – when we were in Scotland & stayed at a Youth Hostel, the man in charge told us to do that in the kitchen there – he said it was the cheapest way to keep ourselves warm – I’m sure he knows what he is talking about. Also, take your typewriter to a shop that sells that sort of thing & explain that it doesn’t keep the spaces between the lines even – they will either fix it or tell you where it can be fixed – if your typewriter is new, then the firm that made it will probably fix it for free. […]

[…] Anyway, before I run out of space I’d better give our plans for Russia etc. A fortnight ago Ian & Austra came to visit us & on Sat night we had the Big Six and a Half conference till 2am through the haze of cigarette smoke & rum fumes. We all sat around one of those tables that you can extend, with Ian presiding with his pipe & beard, a detailed agenda in front of him. We all planned, calculated, measured – maps spread all over the table, lists of equipment etc. The Jollys were not yet completely decided whether to attempt the trip with baby & all or not. […] Since then, they have decided that they won’t after all, but are returning to Australia instead. […]

Laimons & I are going to London on about April 9-10 – Austra will have finished school – we’ll have a last look at London & finalize arrangements, buy sleeping bags etc.

April 21st we set off by train for Germany (Köln) where we start looking for a van. We may have to hitch hike around a bit to find one, staying at Youth Hostels – when we buy a suitable one, Laimons will check it & do anything needed & then we set off – we have to reach the Russian border by May 31st – so that should give us time to see a bit of Europe – we haven’t got anything planned there, except that we are going through Czechoslovakia & Poland (Ian has some acquaintances in Prague who might be useful).

Russia – this part of the route has been sent to the Russian Intourist people who have to approve it – we’re waiting for their reply – in the meantime, this is our plan:

Lvov May 31 (stay 2 days}
Kiev June 2 (4 days)
Tchernovsky June 6 (2 days)
Odessa 8 (2)
Yalta 10 (½)
Sochi 11 (2)
These three are ports on the Black Sea – we board a ferry (vehicle & all) at Odessa – have ½ day stop in Yalta – leave ferry at Sochi.
Tblisi 13 (2)
Piatigorsk 15 (2)
Rostov on Don 17 (2)
Kharkov 19 (1)
Orjol 20 (1)
Moscow 21 (6)
Novgorod 27 (1)
Leningrad 28 (6)

We then enter Finland & should have time to see some of Scandinavia before heading South again. Austra & I are enrolling in a course for foreigners at one of the Southern Unis in France & so have to get there by end of July – course lasts till about mid-August & then I guess it will have to be WORK of some kind – preferably in Germany – but it all depends on what is available & where – in any case we plan to keep the van for a while & the four of us try our luck together. Well such are our plans at the moment – write soon – once we leave you won’t be able to write to us probably. So

lots of love till then
Inese & L.

—————-

[mailed 19 March 1968]

Dear Inny + Laimon!

Daudz prieka un laimes un visu skaistu un labu dzimšanas dienā, Inī Tev! Neko vairāk par vārdiem Tev neesam sūtījuši – Bet tā iet – nevarējām neko izgudrot (lēti un labi…)

Dzidrai atkal iet traki – zvanīja man vakar vairāk reizes un es zvanu šorīt – viņai kaut kas kājas pēdā: nezin vai tikai krampis, kas neiet ārā, vai drīzāk gan kāds samežģījums, vai kauliņa izslīdējums – viņa staigā, bet ar sāpošu kāju un varbūt šodien ies pie daktera, otra lieta – viņa ir tā uztraukusies par savu inspektora nākšanu, skolu un + dzīvokļa meklēšanu – ka viņai pampst seja, lūpas etc, kā man tas bija Wyongā, kad mani sagrāba allerģija. Tas ir pavisam traki ar viņu – bet varbūt ir pats grūtākais laiks un drīz būs labi. Viņa ir atradusi (2 ist) dzīvoklīti Wollongongā — $13, kas ir dārgi diezgan, bet jāņem laikam būs. Tas ir nefurnished un tas varbūt nekas – mums jau šis tas ir. Tur esot tomēr iekšā 1 coach un uz tā varēs gulēt. Tai mazajā istabiņā kur viņa ir tagad viņa nevar palikt jo saimniece ilgāk negrib svešu tur turēt – viņa grib iet pie savas pregnant daughter etc. un Dzidrai arī tur ir ārkārtīgi neērti – istabiņas mazuma dēļ, bet grūti viņai būs arī savā cita tukšā dzīvoklī – viņa jūtas šausmīgi vientuļa – Tev Iny, bij visu laiku Austra klāt, bet viņai tur nav pat citu skolotāju tuvumā, tikai līka greiza double bed kas aizņem visu trīs soļu plato istabiņu, mazs lodziņš un viņas pašas bailes par skolu. Dzidra bij te pag. weekendu un bij ļoti laimīga – atpūtās un pirka lietas man un domāja būt happy skolā, bet kā aiziet tur tā pagalam – skola grūta, dzīvoklis jāmeklē (nezin kur Wollongongā) braucot ar busu stundu. Un tās visas worries ko nav vērts Jums klausīties bet Dzidru tas skar ļoti nopietni. Viņa domā, ka lūpu un sejas sapampšana ir tikai no nerviem, bet gan jau tur ir kāds speciāls puteklis vai smaka vai kaut kas kas visvairāk apsetij un kad no tās vietas būt prom – būs labi. Bet gadījienā ja tas ir Steel faktoriju un coalmine gaiss – tad būtu sliktāk. Nu – Dzidra tikko zvanīja atkal – ies uz dakteri un aizbrauks arī vēl vienu dzīvokli apskatīt, ko izlasījusi avīzē. O, dear ka nevari neko no šejienes palīdzēt tik uztraukties tad ir dumi, bet ka Dzidra dabū izrunāties tā viss viņai atkal iet it kā labāk.

Es šo weekendu ar Andri aizbraucu uz Newcastli un paliku pie Mrs. Svirskas. Gribēju pārdot iztamborēto lakatiņu, bet tai austrāliešu meitenei tas bij par dārgu ($6-) es gribēju atlaist mazāk, bet viņa vairs nekā negribēja ņemt – un tā mana business tur neizdevās. Citādi bij ļoti labs weekends.

Ar Freiju ģimeni divas dienas izbraucu tālos auto braucienos ar peldēšanos un sauļošanos un ābolu ēšanu. Esam ielūgtas abas ar Dzidru braukt pie viņiem cik ātri vien var – kamēr vēl ir silts laiks. Viņiem vecākā meitene šogad beigs ģimnāziju un vēl ir viena jaunāka un viens puika – viņiem tādēļ ļoti interesē – kā citiem jaunajiem dzīvē klājas. Es aibraucu ar Mrs. Svirskis arī pie Mrs. Bērziņš – un tā nu es tur esmu visas pieklājības un draudzības atkal nokārtojusi un pilna pasaule tur man ir – laipnu cilvēku. Te es pārrakstu Sarmas vēstules – iet lēni, bet 25 jau ir gatavas. Mūsu māja te ir nodota – for sale. Visādi aģenti ir nākuši, skatījuši – un tagad – kas būs tas būs. Mrs. Smith ir optimistiska – ka nekas nebūs, bet ja nu tomēr pārdos un te nevarēs palikt – mēs ar Andri meklēsim kopā flat, varbūt ka var atrast lētāk un brīvāk, ka ņem dzīvokli, ne istabas vien, varbūt gadās kāds trešais vai kā. Vēl jau tik ātri nebūs – ja vispār būs. Žēl būs šīs mājas – te ir tāda brīvība kā nekur. Dārzā arī jau dilles un redīsi un šis un tas!… Viss iet kā pa pastāvīgiem jūras viļņiem! Te viss saulains un gaišs, te viss burkšķ un brūk un nezin kas notiks tālāk.

Varbūt no Jums būs vēstule – gaidu jau! Bet sūtīšu šo agri prom – varbūt vēl uz dzimšanas dienu variet saņemt tādu ‘Yoifull letter’.

Nu gaidu no Jums labu vēstuli ar visiem Anglijas brīnumu aprakstiem un kā jums labi iet?

++++ mmmm

P.S. Karinai (Newcastlē) ir ap 6 nedēļas veca meitiņa! Esot ļoti happy. [Photo: Karina and Dick]
So – you see!!! the pattern!
Billijs + Irene – back to Sydney.
Vairāk jaunumu nezinu.
Xx M.

—————————–

Sest. Svētd. 24. III.

Mīļo Iny + Laimon!

Vakar vakarā pārbraucu no Wollong. + Dzidr. un te bij Jūsu vēstule! Pēc 10 min., kā biju atnākusi no stacijas, sākās tāds pērkona lietus ka likās – nu Dievs beidzot ir nokaitināts pa īstam un grib cilvēkus no zemes tā puslīdz nospārdīt. Es izslēdzu fridžu un tupēju pie galda virtuvē – nākošā brīdī izdzisa gaisma – bet vēlāk atgriezās, tāpat citur tuvumā nekādu briesmīgu postījumu šorīt nav, tā kā naktī viss izskatās trakāks. Tagad – labi ka Jūs esiet veseli un Jūsu plāni turpinās, kā domāts. Kaut kā jau Jums vajadzētu iebraukt līdz Rīgai arī – kaut ar vilcienu no Novgorodas, tas būtu varbūt tuvākā vieta (man nav atlasa) un tas būtu taisni Jāņu dienas laikā. Bet to Jūs jau paši ziniet un redziet ko var ko nē.

Mums sākas atkal neparedzamas pārmaiņas – Šo māju nolika uz pārdošanu – par to jau laikam jums rakstīju. Aizvakar (piektdien) pārdošanas zīmes no sētas ir pazudušas – tā tad droši vien, tā sieviete kas te bij un teica ka viņi ļoti grib pirkt un nākt pēc pāris mēnešiem iekšā – ar bērniem dzīvot – ta būs šo māju nopirkusi. Es biju šopīt piekt. un nebiju mājā, — vakar atkal pie Dzidr. tā, ja arī kāds man gribētu ko ziņot (par valdības maiņu) nav varējis atrast mani mājā. Mrs. Smith’ei nav nekas teikts, bet ar to jau viņi nerēķinās, jo viņa nāk mājai līdz, kā neatņemama sastāvdaļa. Es arī varētu mierīgāk gaidīt, ja Dzidra negribētu tik ļoti noskaidrot savu dzīvokļa lietu. Tā es aizbraucu pie viņas un mēs saņēmām Wollong. Dzīvokli par $17 nedēļā (£8 ½). Izklausās dārgi – bet cik Dzidra ir meklējusi, neko nav jēdzīgu lētāku atradusi. Nolēmām, ka es iešu dzīvot pie viņas (ar visām mantām, Grace Br. prasa $54 [ar lielo mantu pārvešanu) Tur dzīvoklis būs no 1. Apr. Te man vēl jādomā, būs jāmaksā viss aprīlis. Bet lai nu ir kā būdams – Dzidra jūtas labāk, ka zin kur varēs dzīvot, un laikam viņai vajaga arī manas palīdzības kādu laiku ar saimniekošanu. Ja tā Ruta pie Dzidras ietu tagad dzīvot – es varētu meklēt kur citur, bet laikam Ruta nezin ko izvēlēties. Saņemtais dzīvoklis ir kādas vecas (facy and nice and stupid) ladijas māja, 3 diezgan lielas istabas, liela virtuve un vēl šādas tādas verandas, vaļējas un slēgtas, apkārt. Vanna un gāzes plīte. Māja divstāvu, bet no ielas mūsu dzīv. iznāk pirmā stāvā, jo māja ir ieslīpā vietā, otrs dzīvoklis apakšā, no ielas itkā pagraba stāvā, no sētas pirmā stāv. Saproti? Apkārt uz mūsu dzīvokļa istabu pusi nav citu māju un viss skats uz pilsētu un tālumā jūru, ir vaļā. Virtuves pusē māja ir kopā būvēta ar otru māju, patiesībā saskaras ar to itkā tikai ar vienu stūri. Virtuve ir tumšāka, jo aiz virt. logiem ir tāda šaura slēgta veranda – Dzidra par to priecājas, jo būšot visādiem ‘tūļiem un materiāliem’ noliktava. Dzīvoklis ir tiešām liels un labs – grīdas nav nezin cik labi krāsotas, bet logi ir lieli un stingri un visiem venecian blinds. Dzidra jau Jums droši vien aprakstīs labāk un uzzīmēs. Nu jau Jūsu galvas mums ļoti būtu vajadzīgas spriešanā un palīdzēšanā, bet jāiztiek ir ar mūsējām vien. Dzidrai vēl nāk savādie ‘lumps’ galvā un uz sejas, rokām, kājām, bet viņa domā, ka nav vairs tik slikti. Skolā, cik var noprast, viņai iet pavisam labi – tikai mokas tas prasa, un viņa jau neatlaidīsies kamēr vai beigts, kamēr būs atkal prīmā skolotāja, tāpat kā bija prīmā studente – traks bērns! No vienas puses es negribētu lai es tur esmu un viņas dzīvē maisos, jo viņai vajadzētu jaunu kompanion, bet no otras puses viņa ir tā nomocījusies ka man būtu viņa jāsakopj, lai viņa var atpūsties no visa tā strain, kas viņai bijis un vēl būs šogad. Tā ka – es laikam iešu dzīvot tur. Bez tam – mēs jau nevarētu atļauties katra turēt nezin kādus dzīvokļus, ja Dzidra maksā tik daudz tur, tad man jāiet un sava daļa tur jāliek, ne te citur.

Tur mums dārza laikam nebūs (priekš saknēm) pie ieejas, celiņam abās pusēs ir tādas kā garenas puķu dobes – tās droši vien būs mūsu – un tur es ceru starp puķēm ielikt kādu salātiņu un dilles. Jūs nevarētu ticēt, kā es te šo dārzu esmu pārvērtusi – māja no ārpuses izskatās kā parks! Tāpēc jau tik ātri pārdeva – kurš nāk, tas tik staigā pa dārzu un priecājas cik skaisti! Vēl pēdējās dienās uzraku visu to garo puķu dobi, kas bij aiz bārbekū, viss ko iestādīju aug ‘uz riņķi griezdamies’ kā latv. saka. Jau ēdu pirmos redīsus, apakš mājas viss izslaucīts un koki sakārtoti gar vienu malu – lai var sākt – mushroom farming – zāles sakrautas divi glītās kaudzēs un sapūdētas, ko likt mushroom’ēm – O, dear me! Dilles aug, puķu zirnīši aug, rabarbers aug, pasion fruiti aug – pansijas zem ozola gan tādas mazliet bēdīgas! Bet ozoliņš pats aug kā traks.

Anyway – labi ka tik ilgi to zemi pūdēju un gatavoju, un vēl neieliku zemenes, tās maksā dārgāk, un tad būtu arī materiāli zaudējumi – tagad tikai mans darbs, un tā man ir – tā ‘patīkami žēl’ – Vēl reiz es redzu – cik Austrālijā ir brīnišķīgi kopt dārzu – kā viss aug un ātri, ātri atmaksā par darīto darbu. Ja Jūs atbrauksiet te Austrālijā savu māju celt – tad lūdzu – man dārzu un mazu garāžiņu – dārznieka mājiņu, kur man dzīvot. Un tad Jums būs sēnes uz steika un uz toasta cik gribās un bērniem zemenes! Atsūtiet Joan Jolly māsas adresi Dzidrai – mēs Wollong. apciemosim. Vakar, kad bijām saņēmušas dzīvokli – mēs aizbraucām uz jūru (tā no dzīvokļa ir kādas 40 min. gājienā, mazāk varbūt, un kādas 10. min stacija) – Jā, un pie jūras mēs atpūtāmies un bij brīnišķīga diena. Uznāca viegls pērkons un pēc tam bija pasakainas krāsas jūrā, gaisā, zemē. Dzidra jutās laimīga. Es arī.

Xxx M.

———————–

[mailed 28 March 1968]

Mīļie Inny un Laimon!

Drīz varbūt būs Jūsu vēstule, kurā varētu būt jau kāds padoms mūsu dzīvokļu maiņas jautājienā – bet sākšu jau šo vēstuli rakstīt ar ziņām – kas te notiek.

Dzidra rītu parakstīšot savu jauno dzīvokļa saņemšanu un es šodien vai rītu nosūtīšu vēstuli Berkovitsam – ka es atstāju šo. Zvanīju viņam reiz – 1 ned. pirms marta beigām, gribējām tā iztaisīt to mēnesi – kad aizeju lai iznāk 1 ned. jau samaksāta kā parasti (no marta mēn.) un + $30 depoz. par 3 ned. ko vēl no aprīļa te dzīvotu, bet Berkovits penterēja tādā ātrumā, kā ložmetējs, ka man nav nekur jāskrien, ka viņš mēnesi iepriekš paziņos kad iet, ka mājas pārdošana vēl nav parakstīta un līdz tam ka viss nokārtosies paies pāris mēneši un viņam vajadzīga rentes nauda etc. Beidzot es tiku pie vārda un teicu – ka man tomēr ir jāiet, jo pāris mēneši man neder, ja dzīvokli tomēr nāksies vēlāk atstāt. Tad viņš teica – labi – no 1. apr. lai iesūtu $24.60, tad + $30 depozīta – un varu iet. Nu tā arī palika. Tagad Andris grib dzīvokli turēt cik ilgi var. Gudroja lai paliktu uz mana vārda un viņš iedotu man tagad $30, un deposits paliktu viņa rīcība kad viņš ies prom – bet tomēr laikam abiem mums drošāk, ja es atsakos un Andris paliek uz saviem noteik. ar Berkovitsu. Visa šī lieta ir tāds burkšķis tādēļ, ka jaunais pircējs vēl – nav īsti nopircis, tik iemaksājis un tagad stīvējas lai dabūtu Mrs. Smith ārā – un tā protams stīvējas pretī – un tā parastā nesekmīgā pārdošanas lieta turpinās. Bet šoreiz jau laikam pārdos – un es gribu iet pie Dzidras – tā mums iznāks daudz lētāk lai arī pārvešana (ar visiem sīkumiem) maksās $78. – Vakar zvanīju Grace Broth. Andris grib palikt cik ilgi varēs – jo cik ir pameklējis – dzīvokļi un istabas esot ārkārtīgi dārgi. Ko viņš te darīs pavisam tukšā mājā! – bet gan jau kaut ko sameklēs kur gulēt – un galds un krēsli viņam ir. Mrs. Smith teica ka stāvlampu viņa Tev, Inny, esot atdevusi un es to varot ņemt līdz – and that’s marvellous! Vēl nezinu vai varēs ņemt līdz Laim. brūno skapi – jo to gribēja Birst. kundze, bet varbūt tikai tādā gadījienā, ja to grib pārdot. Par to es ar Laim. mammu parunāšu. Ja viņa grib – mums nav tik svarīgi to ņemt līdz uz Wollong. Tur kaut ko dabūs – ja vajadzēs. Un balto skapi + dress. table – būs jāpiezvana sec. hand veikal. Dzidra domā, ka to tur nevajadzēs. Citu visu ņemšu līdz. Es jau to Gras. Br. minēju – garb. bins, linen bask etc.

Dzidrai ir kāda alerģija – pret kādu foodu, tā domājot chemists, pie dakt. viņa nav ar to bijusi. Kājā kaut kas pēdā sastiepts, vai pārtrūcis un jādzīvo mierīgi (ko viņa nedara) līdz tas saaug. Es domāju ka Dzidrai par daudz tas viss uz reizi bija – dzīv. maiņa, jaunais darbs, inspektors un ne viena ar ko runāt. Vēl šī nākamā nedēļa, kad būs inspekt., un tad viņa varēs atpūsties. Vēl dzīvoklī nebūs viss, jo es varēšu mantas sūtīt tikai mēneša beigās – (lai Andr. tik ilgi var palikt ērti un maksāt man īri…) Bet Dzidra kaut ko sameklēs gulēšanai un tad viņa tāpat arī tukšā dzīvoklī jutīsies labi. Es pārrakstu Sarmas vēstules – nu jau lielā daļa veikta. Bet laikam būs vēl daudz ko pārrakstīt arī no viņa mašīnrakstītām vēstulēm, jo tās pa liel. daļai rakstītas uz abām pusēm, un tad drukāšanai neder.

Jūsu vēstules vēl šodien nav – bet es šo Jums nosūtīšu – jo kas zin cik ilgi Jūs tur būsiet. Lūdzu rakstiet no vietām kur būsiet un uzdodiet adreses kur mums rakstīt. Uz vārda galv. pastā uz pieprasījumu jau šur tur varbūt varēs sūtīt.

Vai Jums ir visas vajadzīgas adreses?
E(lmars?) Jūrmala,
Jojanneshov 4, Sverige
Tas bij pazīstams Vācijā – ka Innī bij maza un Dzidru kristīja. Meklējiet Zviedrijā (un citur arī – Vācijā piem, un Parīzē) Latviešu biedrības. Anglijā vajadzētu jau dabūt adreses.

Es biju mazliet saaukstējusi kāju – tā kā reimatism velk labā kājā – tas no sēdēšanas pie vaļēja loga pārrakstot uz mašīnas.

Svētdien jābrauc uz Engadīni pie A. Zariņa uz Preses darbinieku sanāksmi. Kamēr vēl esmu Sidnejā, reiz vēl braukšu arī uz Newc. pie Freijiem un uz Windzoru un Clovelly arī jābrauc. Priecīgas Lieldienas visiem – ja vairs nesarakstīsimies agrāk.

Galva rūc no pārkravāšanās domām. –
Lai Jums labi iet. Rakstiet par Jums!
Xxx M.

————————

Series of postcards from Inese in England:

31.03.68
[Little Moreton Hall, Cheshire, South-West exterior. This fifteenth-century moated house is one of the finest and most elaborate examples of half-timbering in England. The moat, winter home of a pair of swans, left, is crossed by a charming stone bridge.]

One of the most famous of the “black & white” houses in Cheshire — note the uneven roof etc — all of it seems to be leaning in all directions, inside & out nothing is square — most of this is probably due to warping of timber beams with age, though some of it seems to have been rather uneven when built — staircases and all timber work is hand hewn.
—

[Little Moreton Hall, Cheshire, courtyard bay windows, right.

Carved at the top are the words: “God is Al in Al Thing: This windoves whire made by William Moreton in the yeare of Oure Lorde M.D.LIX.” Below, the carpenter adds his own claim.]

Inside courtyard — note bottom left windows crooked — inscription is along top of windows, just below the gables.

‘




[Little Moreton Hall, Cheshire, Long Gallery interior. The Long Gallery was added, with some risk to structural stability, probably in mid-Elizabethan times. … The structural stresses involved in its addition here are reflected in the irregular floor boards, warped wainscotts, and the iron ties put in later to hold the walls together.]

Hall with inscribed wall bit at the end (one at each end actually) — note dips in floor & crooked walls [rght].
—
[Little Moreton Hall, Cheshire, Plasterwork in Long Gallery. … Panels of plasterwork probably executed c.1580 from designs in The Castle of Knowledge, printed in 1556.]

Triangle of wall with inscription & bit of ceiling.
—-

.


6th April, 1968

Dear Mum & Dzid,

[…] Thanks for birthday wishes & I’m glad you didn’t send anything else. Laimons’ mum sent us a couple of cartons of Styvesants — they cost her $7.70 (Aust) to buy $3.50 (Aust) to send & when they arrived here we had to pay £4/5/10 (Sterling) import and tax duty on them!! So that works out to about 10/- a packet! No more presents like that please — we can’ t afford them!

[…] About going to Latvia — we can’t change our route at the moment — however we may be able to take a trip from Finland across by boat, if we all want to. Ian has been busy getting in touch with all kinds of people (mainly Uni people who present courses in Russian) to try & interest them (& so get some sort of support, financial or otherwise) in a travelogue-type film on Russia. They all have been very interested & have given all sorts of contacts in Russia etc. — so Ian will probably spend the trip filming & we will spend it acting (hamming!)

About the flat at Roseville — I think it would be better to change it to Andy’s name etc & you, mum, get your deposit back & finish with it altogether — don’t forget to ask gas, electricity & telephone people for deposits (I think there should be some for all) — then Andy, if he wants to stay on, can fix all that up for himself.

[…] Soon I’ll be posting you a parcel of all kinds of junk — art pictures from papers & magazines, travel brochures on France & Germany & postcards & pictures of places we’ve been to or hope to go to & also letters I’ve received & can’t bring myself to throw out — if you have room, keep them for me — we don’t want to cart them around with us. They’ll probably take a month or more to arrive, as I’m sending them by sea.

You must buy an atlas so that you can follow our journeys.

Dzid — yes I have read “Catch 22” — read it last year. It’s certainly a depressing book, but in the end I felt it was a bit too clever & too long. […]

Well, we are now preparing to leave here — yesterday Laimons finished work & found that after averaging about £20 per week & paying £5 per week tax, he doesn’t get any of it back — so we’ve really been “backing Britain” without knowing it! It’s not exactly a country to get rich in — still, we’ve covered our expenses & that’s all that matters.

It’s spring here — or the beginning of it — there are daffodils out everywhere [above, Austra & Inese] & trees have buds on them — but one afternoon it suddenly snowed & for a short while everything was white. We’ve taken a couple of drives around the countryside to look at the famous Cheshire black & white houses — white with black beams everywhere. There will be some pictures in the parcel.

Love to you,
Inese

———–

7.04.68
[Bramall Hall, Bramhall]

One of the most famous — probably the most famous — of the “black & white” houses of Cheshire.

—–
[The Flemish Bed]

Bedroom Bramall Hall — Flemish bed — climb into it up the steps — box attached top left of it is for wigs — put them in there overnight — wooden cradle & big 4 poster.

—–
[The Priest’s Hide]

This is one of secret entrances to priest’s hiding place — in Reformation times it was a crime of treason (I think) to be harbouring a priest.

—
[The Elizabethan Withdrawing Room]

The two rounded shapes & the low railing in front of fireplace are gorgeously worked brass — door handles surrounded by similar brasswork.

—-


Easter 13.04.68
[Elm Hill, Norwich]

With Bob & Penny — Elm Hill is old area, cobbled, narrow streets — Houses really were this colour. [white, pink, yellow, right]
—-
[The Presbytery Apse, Norwich Cathedral]

Visited with Bob & Penny — immense cathedral.

—
[Tombland Alley, Norwich]

With Bob & Penny — another old part of Norwich, near Cathedral. [half timbers, cobbles]

—
[St. Peter Mancroft Church and Market Place, Norwich]

With Bob & Penny — looked at small corner of market & went through church.


15.04.68
[Hampton Court Palace, Middlesex. Anne Boleyn‘s Gateway and the Great Hall from the Base Court] [left]

The bricks is red — but looked slightly duller to me.

—

.



[Hampton Court — Air view from North-West]

Visit with Austra & Ian.

—-
[Hampton Court — The Pond Garden]

Only a few of the flowers were out.

—
[Hampton Court — The Astronomical Clock, made by Nicholas Oursian in 1540. Right]

Visit with Austra & Ian. Clock looks rather tinny here — it looked more shiny golden than colourful to me — situated above one of the arches.

——————————————

[mailed 15 April 1968]

Labdien Inī un Laimon!

Ir Lieldienu sestdiena un pienāca Jūsu (ilgi gaidītā) vēstule. Paldies! Dzidra arī bij te – uz vienu ½ stundu – viņa vakar agri no rīta iebrauca ar Ruth, tās mašīnā – ceļā uz Wyongu, padzēra kafiju un šodien ap 12 dienā atpakaļ braucot tikai ienāca abas, atveda man 12 olas, paņēma vēl kādu katliņu un panniņu un pazuda prom uz Wollong! Dabūja izlasīt Jūsu vēstuli. Biju nokreņķējusies, ka bij aizsūtīta Jums nepareizā mūsu jaunā adrese – varbūt arī to jau izlietojāt, bet ceru ka šī vēstule Jūs vēl aizsniegs Anglijā un te nu beidzot būs pareizā (sure) adrese: flat 1, No. 405 Crown str. Wollongong, 2500, N.S.W. Australia.

Telefonu atteikt biju domājusi iet, bet nezināju par gāzi un elektrību, nokārtošu visu – jo katrs dolārs ir svarīgs. Dzīvokli jau Berkovits’am atteicu, aizsūtīju $24.60 un ar to ir nokārtota šī mēneša maksa. Vai tā māja ir jau īsti pārdota – mēs nezinām, bet jaunais (to be ) īpašnieks šad un tad izstaigā cauri, tā kā ilga palikšana jau te nebūs varbūt arī Andrim, lai gan vienai personai var arī vieta te gadīties. Bet saglabāt dzīvokli Jums – tas man neizdevās! Nu tik jāgudro vai nevarētu iepirkt kādu mājeli? Bet kas zin cik ilgi Dzidrai būs skolas darbs Wollongongā, varbūt citu gad jāiet citur – tā nevar zināt kur skatīties pēc pastāvīgas mājas. Žēl jau ir grūst $17 katru nedēļu ne par ko prom! Es vēl reiz ar Andri aizbraucu uz Newcastli – pie Freijiem, paliku 2 dienas un mēs atpakaļ ceļojām ‘dzimto zemi’ – bijām Merywether beachā, (turpat pie Newc.) un Nelsons bay’ā, kas ir tālāk. Es jutos vesela un peldējos visu laiku citiem līdz. Tikko atbraucu mājā – braucu uz Dzidru, viņa jau bij vienu nakti jaunā dzīvoklī. Paliku tur 2 dienas, pagatavoju ēst un mazliet atslogoju Dzidras ‘strained condition’ skolas darbā un dzīv. meklēšanā un – nesagaidīta inspektora lietā. Inspektors nebij ieradies kad viņu gaidīja un Dzidra tiešām no nerviem dzīvo vienās pumpās. Bet liekas ka patiesībā viņa skolas darbu veic ļoti labi – tikai par daudz sevi nomoka ar uztraukumiem un too much worry par to.

Man būs jāpiezvana vēl kādiem furniture mouveriem – Ruth vienu adresi teica un ja nebūs lētāk, tad ar tiem pašiem Grace Broth. aprīļa beigās ieradīšos pie Dzidras. Māja tur saulaina un stacija tuvu, jūra arī ½ st. ko iet tikai. Gan jau būs labi dzīvot. Un kad vajadzēs varbūt citu gadu iet citur – ņems atkal Grace Broth! Kuriem pašiem ir mašīna – pārcelšanās maksā mazāk, bet maksā – mašīna! Andrim pat, jau ir neskaitāmas apdrošināšanas un arī soda naudas bijušas! Bet ja Dzidra būtu laba braucēja – viņai jau arī mašīna noderētu! Bet pagaidām ir – jācīnās ar darbu, lai to var veikt tā, ka nav jāsabrūk.

Es pārrakstu Sarmas vēstules, vēl tur būs ļoti ilgi ko strādāt – jo arī manas būs jāpārraksta. Sarma atrakstīja – ir priecīgs ka es stājos pie darba kārtīgi un kādreiz jau to grāmatu varēs izdot. Pa vidu man jāsakārto tie 32 dzejoļi ko cerē izdot tanī latv. dzeju grāmatiņu sērijā – Dānijā. Grāmatiņas neizskatās necik jaukas, bet tā kā tā ir sērija – tad labi ja tieku iekšā un – ja tik jau nav par vēlu! –

Vakardienas avīzē ir ziņas par lielu jūras katastrofu New Zēlandē – turpat kur Dzidra pag. gad brauca no vienas Newzeel. salas uz otru – ostā nogrimis kuģis un jau ir zināmi 51 – noslīkušie, kādi 4 arī no kādas Austr. tūristu grupas. Tas nu viss par šejieni. Ir brīnišķīga vasara. Vakar – Good Friday bij tik skaists laiks, ka taisni stāvi dārzā un brīnies – ļoti silts un skaidrs un galīgi bez vēja, tāds pat šodien, tikai mazliet mākonīši. Liekas ir ļoti gara un skaista vasara!

Jūs nežēlojaties par aukstumu – tā tad variet to panest? Kā Laimonam bija darbā? Vai ir vieglāk vai grūtāk naudu pelnīt tur? Atlasu mēs iegādāsimies un vilksim ar zīmuli līdz kur jūs brauciet. Tikai sūtiet pa vēstulei šad un tad! Jūsu paciņu, kad pienāks – nostorēsim, tāpat ņemšu līdz uz Wollongongu vēl visus Jūsu atlikušos sīkumus. Žēl dažreiz ir šīs mājas – brīnišķīgi lielas un ērtas telpas – bet es priecājos būt Dzidras tuvumā un pie jūras! Tagad Dzidra man vienīgais ‘rads’ te. Nupat Lieldienās izvārīju un nokrāsoju (sīpolmizās un tējā…) 5 olas – un te nu uz galda viņas stāv… Uz Windzoru gan aizbrauktu, bet gandrīz tagad neiznāks laika, vispirms būs vēl jānokārto visi depozīti un jāpameklē pircējs baltajam skapim.

Kā iet ar veselību svešajā klimatā un svešajā ēdienu kartē? Izmantojiet pavasari un vasaru kas Jums tuvojas – ziema būs nejauka, tas ir ne tik ātri palaižama kā te.

Māc. Laiviņš atkal ar Mint. Eglīti bij prasījis pēc kāda mana dzejoļa Lieldienu numuram viņu baznīcas ziņām – uzrakstīju vienu un teicu Eglītim ka par to viņiem jāieskaita man arī baznīcas (draudzes) gada maksu. Un par to tad nerūpēšos. Neesmu uz Latviju rakstījusi – žēl teikt māsai ka no ciemiņiem viņai nekā…

Lai Jums labi klājas! Laimonam sūtam nokavētus Dzimšanas dienas vēlējumus! Par paciņu sūtīšanu nedomājam – tikai tad to darīsim, kad Jūs teiksiet ka kaut ko vajaga.

Labu ceļa vēju tālākos braucienos! —   xxx M.

—————————-

[mailed 16 April, 1968]

Taisnību sakot nekā nebūtu ko rakstīt – veselu vēstuli, bet kā lai pasaka tikai pāris vārdus? Un tagad kad laižaties atkal prom Eiropā, kur nevarēsim Jūs arī ar vēstulēm sameklēt – ir tāds skumīgs prāts un gribētos pāris vārdiņus parunāties. Tāpat tikai sīkumus – vai esiet abi īsti veseli? Vai kaut kas nav nogurdinājis no svešas dzīves? Vai ir visas mantiņas ko ceļā vajag? Vai ir izrēķināts tā, lai ceļā dabūjiet pietiekami atpūtas? Vai nopirkāt mašīnu? Un – kā ar to tiksiet pāri kanālam? Kā Laimonam iet ar braukšanu ‘pa labi’? viņš jau to vēl nav varbūt varējis izmēģināt? Ceļojiet labi un lēni un uzmanīgi – ja tieši visu nevar izskriet tā, kā iepriekš nodomāts – tā nav nekāda vaina, ka tikai pārbrauciet atpakaļ labi atpūtušies. Vai ir veci labi apavi iešanai, kur jāiet kājām, vai būs arī mugursomas jāstiepj? Vai Vācijā būsiet Štutgartē? Berlīnē? Nu, to jau visu rakstīsiet no ceļa. Patreiz ir Lieldienas un es te pa Sidneju viena pati dzīvoju un rakstu uz mašīnas Sarmas vēstules – ir tik daudz to, ka netieku nemaz uz priekšu, bet jācīnās ir. Gribētu jau tūlīt pēc lieldienām braukt ar visām mantām uz Wollong. bet Andra dēļ varbūt vēl mazliet jāpaliek – lai viņam pēkšņi nepietrūkst visa – sākot no tējkarotes līdz gultai un skapiem. Tomēr, varbūt arī iztaisīšos no šejienes ātrāk prom, nekā tieši pēd. Apr., līdz kuram man te ir samaksāts.

Tā ģimene Newcastlē, Freiji, kur es ciemojos, varbūt brauks pāris gadus (vai vairāk) uz New Gineju. Viņi ir pieprasījuši tur darbu, bet nezin vai dabūs. Viņš pats pasniedz matemātiku Newcastles universitātē, viņa kaut kur strādā oficē vai tamlīdzīgi. Viņiem ir trīs bērni – vec. meitene šogad beigs ģimn. un studēs – arts, jaun. meitene un vēl jaunākais puika (13 gad.) iet skolā. Viņi ir jauki cilvēki, nekrāj mantu bet lasa grāmatas, un brauc apkārt ar bērniem un suni (hush puppy) pa visām skaistām vietām, peldas un staigā pa pasauli. Mājai zemi ir nopirkuši Newcastlē, bet nezin vai tur būvēs un vēl arī nezin kad. Ja Tev Inī, ienāk prātā, kad raksti mums vēstuli – paprasi Austrai Imanta adresi, ja Freiji aizbrauks varētu viņiem iedot. Vēl jau nezina vai viņi brauks – bet tas ir iespējams. Manai māsai, tu Inī, varētu aizrakstīt, kad Jūs tur būsiet vistuvāk – varbūt viņa gribētu izbraukt un Jūs satikt ārpus Latvijas. Viņa šad un tad raksta, ka viņi brauc pat līdz Leningradai visādās ekskursijās un izbraukumos. Nav nekā ko viņai aizsūtīt, bet – viņa jau to neprasa. Manu grāmatu ja var – aizvedi. Tā viņai būs kaut kas lielāks, kā cita manta.

Vai Jums Anglijā paliek dzīvoklis vai istaba? Kur rudenī būsiet – vai par to jau ir kādas domas?
Jānosūta Jums vēl šī vēstule – kā neizbēgamais motheres visa laba vēlējums un domāšana pie Jūsu ceļojuma.

P.S. Es domāju ka pie tipwritera es varētu sēdēt visu dienu – ja ir tikai mechaniska pārrakstīšana – bet jau pēc pāris stundām man uznāk tāds ‘spiediens’ sirdī un sāpēšana ka jāiet prom un jākustas apkārt.

Tas ir nejauki – man tik daudz ko pārrakstīt no tā ko kādreiz gribētu drukāt. Bet – pamazām. Savādi, ka iet uz Chatswoodu pēc grocerijām ir vieglāk un veselīgāk kā tupēt un rakstīt.
Lai Jums iet labi!
Xx M.

————————–

20th April 1968

Dear Mum & Dzid,

Well, we’ve just finished packing our bags — we’re taking them in today to book them onto train for Cologne — train leaves tomorrow morning & we arrive in Cologne late evening — we’re book into a Youth Hostel there, so it should be OK.

Our plans for Russia have been changed slightly, because the ferry across the Black Sea has been chartered by someone & the next one goes about fortnight later, which is too late. But anyway, here is he final, approved route. We enter Russia via Brest on 12th June.

Minsk June 12 (for 4 nights)
Smolensk 16 (1)
Moscow 17 (9)
Novgorod 26 (1)
Leningrad 27 (9)
Novgorod July 6 (1)
Orjol 9 (1)
Kharkov 10 (1)
Zaporozhe 11 (1)
Yalta 12 (3)
Zaporozhe 15 (1)
Kharkov 16 (1)
Kiev 17 (4)
Lvov 21 (1)

This means that we miss out on Georgia (east of Black Sea) which is rather a beautiful mountain area — also many of our stops have been reduced to 1 night which may mean we see less but we  have longer in Moscow & Leningrad. However, the section to & from Leningrad & Yalta covers the same ground, as you’re only allowed on certain roads.

However, I’m sure it will be OK. We have our visas & all seems to be in order. We have spent most of the time in London rushing about to Embassies fixing it all up. When we return from Russia, Austra & I are enrolled (we think) in a French course for foreign teachers at a Uni in Aix-en-Provence (a bit north of Marseilles) in the South of France. This lasts from 29th July till 24th August — then a quick dash to Germany, Coblenz or Mainz where we have applied for jobs as teachers & have a good chance of getting them. We’ll probably have to teach English, which is rather a terrifying thought — I’ve just bought a little booklet in German on “English Verbs”!! Laimons bought himself a little technical dictionary to help with “gear boxes & fan belts” etc. in German. Actually his German is coming on very well, we’re all proud of him. I haven’t done any Russian for ages, but Austra has been working very hard & is doing very well. […]

[…] I’ll try to write to mum’s sister, or better if she wrote, since you have the dates of where we’ll be when, but I doubt if they’ll be able to meet us — I don’t know where the camping grounds are in these places.

If we get a job in Germany in August, we will probably have to work there for a year.

[…] We are both very well & healthy, so don’t worry. England is a terrible place to for earning money — small wages, enormous taxes etc but it doesn’t really matter to us.

We’ve been to see “A Man for All Seasons” & also visited Hampton Court — the big castle affair where it was filmed & where Cardinal Wolsley & Henry VIII actually lived once. Also spent the Easter weekend in Norwich with Bob Ewin (friend from Uni) & his wife & looked at cathedrals etc there — the weather was lovely & we wen for walks along the river & sat in the grass etc. Last night we went to hear a jazz concert by Count Basie & Georgie Fame (English singer) in the Royal Albert Hall — marvellous immense concert hall with balconies in tiers going up. […]

Love
Inese & L.

——————————–

Series of postcards from Inese in Germany:

21.04.68
[Köln am Rhein. Hautbahnhof]

Arrived here — main station — at about 10 p.m. — it was Hot — we would never have believed it! We were dressed in jumpers and duffle coats etc & loaded with rucksacks and 101 bags & parcels. The spot where this picture has been taken from is where Cologne Cathedral rises to all its grandeur [right] — it’s immense — We walked out of the doors in the centre & it loomed out of the darkness in front of us, towering up and almost seeming to overhang — a marvellous entry to Cologne really — most impressive.

—-


22.04.68
[Köln am Rhein. Dom]

Started in 1248, took 623 years to complete — compare size to several storey buildings on left — it really is immense.
—-
[Köln am Rhein. Altstadt mit Dom und Damfenanlegestellen]

Something like this was our view of the city in the morning — it’s taken from the bank of the Rhine where our YH was — it’s the old part of the city — houses on left really look a lot quainter (& there are more of them) — also, when we saw it, there were fewer ferries, But more Barges, which I think are more typical. — again Hot Hot Hot (about 800 I think & us still in jumpers etc) — setting off to look for VW Combi van — we eventually found one.
—-
[Köln am Rhein. Opernhaus un Schauspielhaus]

Haven’t been to look at this yet — saw it from a bird’s eye view from top of one of Cathedral spires — looked a rather impressive building.

—–

23.04.68


[Köln am Rhein. Dom von Osten] [left]

Back view — note flying buttresses — central spire being restored — note sections at back — the Gothic part has been destroyed & ordinary brick put in.
—-
[Köln am Rhein. Dom, Westportal] [centre]

Main entrance — quite a lot of it has been damaged in war — in fact it’s a miracle it survived as well as has — windows mostly replaced — only a few stained glass from early period — a lot of ornament bits broken off — but work still seems to be going strong to restore it.
—-
[Römisch-Germanisches Museum Köln. The Mosaic of Dyonisos near the Cathedral (about 220 AD][right]

This is one of 31 frames in a big mosaic floor which has been excavated right next door to the Cathedral — apparently part of a Roman building that stood there about 220 AD — various bits and pieces of statues etc have been found there (now small museum) — Cologne was once a Roman town (“Colonia” — presumably meaning “colony”) — Throughout the city there are bits of old Roman wall left.

—-

25.04.68
[Köln am Rhein. Hahnentor] [left]

One of several Roman-Medieval towers & sections of wall that once encircled the city — note restaurant (or something) built on to tower — This is an interesting feature here — we saw another tower today that had been extended to form a modern apartment — many new buildings also have old statues or decorative bits from old ones incorporated in them.



[Köln. Rautenstrauch-Joest Museum. Photo: small Mexican clay statuette] [right]

Absolutely marvellous museum — spacious, beautiful building — everything tastefully set out — colour schemes worked out to display each object to best advantage — attendants most pleasant & helpful, ethnological museum (old Indian, Polynesian, New G., African, American Indian, Asian & Austr. sections) — comfortable coffee lounge & theatre.

—-


Mon. 29.4.68

Dear Mum & Dzid,

Well, here we are in Köln, sitting in the railway waiting room, writing letters home, with the immense & beautiful Gothic cathedral looming just outside. Last Sunday (a week ago) — train to Dover (+ 2000 bits of luggage between us) — Ferry across Channel to Ostende (Belgium), continued by train (through Brussels & Aachen) to Köln, where we arrived about 10 pm and went straight to Youth Hostel we’d booked into beforehand.

Monday set off to find car dealer in Köln — much travelling on trams backwards & forwards (with tram driver hopping out of tram, leaving it in the middle of the street & showing us where we had to go) (&v lady passenger also doing same, but noting that we were “English” & promptly talking something that could only be called “foreign” — mixture of German, English, French etc) we finally found a combi van (VW) with windows that seemed suitable & signed for the deal with the salesman in a café over a cup of coffee — Austra & I being main translators (Austra really) — there was still a good deal of work to be done on the van, so we had the next few days to fill in sightseeing in between fixing up details about the car — today everything should be complete — final cost should be about £220 which is OK & we had a choice of colour (it needed respraying) — so: grey on top & bright orange lower half (!) […]

Sightseeing Monday pm. Cologne Cathedral — absolutely marvellous — one of the best (if not the best) example of Gothic — we climbed all of the 509 steps up (& down!) into one of the spires — beaut view of Cologne — Rhine + barges & ferries flowing almost directly below (also we walked across bridge over Rhine to & from our Y.H. to city).

Tuesday more sightseeing — old part of city — not much of it left — Cologne was almost completely flattened in war, so most buildings new & streets quite wide — but some old bits still left — a lot of the churches still being rebuilt — it’s a wonder (a miracle really) that the Cathedral managed to survive — it has suffered some damage, but mostly quite repairable (except for stained glass windows of course) — an interesting feature of rebuilding is that bits of the old building, such as the odd bit of decoration, statue, bits of old Roman walls, old towers (Cologne was once a Roman settlement) are being incorporated into the new buildings [above] — it looks beaut (one tower & bit of old wall has been bought by an architect who has converted the inside & added to it in modern style to make a fabulous apartment).

Then walk through beautiful park along Rhine [right] back to YH. In Germany Spring seems to be at least a month ahead of England & so there are flowers & blossoming trees everywhere (lots of chestnut trees in flower, tulips, nearly all trees are green — lovely.)

Wednesday more business with car & more sightseeing — took cable car across Rhine — beaut view — ends in park on the other side. Thurs. — off to other YH in Köln — visit to beaut museum (old civilizations) — beautiful modern building & exhibits perfectly displayed — spacious, tasteful, colour schemes all worked out — the Germans certainly have a flair for this sort of thing — living standard seems very high — everyone is perfectly dressed & always so — beautiful tailored suits — possibly conservative (no way out gear as in England) but certainly becoming — they look at us poor birds in our grubby slacks and jumpers — but we don’ t care a bit. Friday & Sat more business (Laimons also doing bits to car) more walking — we seem to have walked through, round, across every conceivable bit of Cologne, we’re not even using a map any more! Sat. about 5 pm car roadworthy — so packed it full of luggage & set off to visit a Latvian friend (Vita Kristovskis) in Münster (she’s from Sydney & is teaching at the Latv. High School in Münster) — Laimons driving, the rest of us saying THINK RIGHT at every corner (driving on right side) & reading maps on our knees & giving instructions — at first it was rather frightening, but by the time we got back (this morning) Laimons feeling quite confident. (Ian’s turn when we get to some quieter place as he hasn’t driven for a while) — you get used to it quite soon. Sunday a look around Münster & stayed with some Latvians — there seem to be quite a few in Münster — all beer drinkers etc, folk dancers, but all rather hysterical about being faithful to Latvia (whatever that means) & being morbidly anti-communist etc. — didn’t like them at all. […]

[…] Laimons is doing marvellously with his German — he & mechanic get on fine — common knowledge of cars, technical dictionary, pointing & bits of German etc. […]

Love,
Inese

————-


30.04.68
[Heidelberg. The Holy Ghost Church and Castle] [above left]

On way to München — (Koblenz  to Stuttgart & Ulm stretch) — stopped at Heidelberg to have lunch & look at castle.
—-
[Heidelberg. Partie am Neckar] [above centre and right]

Ruined castle — lots of styles in its architecture — old fortress type walls in parts — powder tower with walls 12′ thick — secret passages down to town (now closed) — much later sections (about 18.c.) — did not go inside to see any of preserved sections.

——————————-

Apmēram 30. apr.

Sveiki Inī un Laimon 

Nezin kur Jūs patreiz esiet – gan jau kaut kur Vācijā, meklējiet pirmās vijolītes! Mēs ar Dzidru krāmējamies pa jauno dzīvokli – telpas ir diezgan, un gaišs apkārt un plašuma arī diezgan – tomēr tā kā visi logi jānoštopē ar venecian blinds (un ķēka logam un manas istabas logam priekšā veranda – tad pēc Rosevillas lielās gaišās virtuves, pa kuru es dzīvoju ar sauli no visām pusēm) te man ir mazliet jāpierod, citādi dzīvoklis ir smalks priekš mūsu vajadzībām. – Vakar un aizvakar (weekendā) Dzidra cīnījās izkrāsot un ar heshenu izlīmējot savu istabu – grib iztaisīt īsti ‘jazy’, ļoti ērta ir arī dzīvojamā istaba – īsts dzīvoklis, kaut tik nu Dzidra vairāk neslimotu, — izsitumi pēd. dienās nebij, bet weekendā lūpa uzpūtās līdz degunam, tas izskatās taisni pēc tādas alerģijas, kā man bij Wyongā – Dzidra domā ka tikai no nerviem, varbūt ka tagad kad visas dzīvokļu traoubles pāri, un skolā viņai iet cik var saprast normāli – viņas veselība uzlabosies. Es sastaipījos pārceļoties – tagad jādzīvo mierīgāk, citādi sāp vēderā. Bet – ceru ka viss arī man būs o.k. jo pēdējā laikā Rosevillā jutos ļoti labi. Tur tā māja nu ir pārdota un mūsu bijušo dzīvokli tūlīt remontēs un tur ies iekšā īpašnieka meita ar savu jauno vīru. Viņi pat par swimming poola taisīšanu ko minēja – tā kā īrnieku viņiem nevajag, bet Mrs. Smith viņi kādu laiku atstās turpat, Andris gan iet prom tūlīt. Jūsu visas mantiņas, kas tur vēl bij – ir atvestas te – izņemot balto skapi: — Izzvanījos visādiem used furniture veikaliem, oukšion saloniem un ko vien varēju iedomāt – nevienam nevajaga – un Dzidra teica lai šurp neved, nezināju ko darīt – atstāju turpat, tikai dressing tabla spoguli paņēmu līdz – tagad ir žēl ka nemēģināju tomēr pierunāt vedējus lai paņem arī to skapi līdz – te mums nav kur likt drēbes un kāds skapis būs jāpērk. Par vešanu samaksāju $60-, kāds Wollongongas mouvers, iznāca lētāk kā ar Grace Br. Par tel. gas un elekt. vēl nav norēķini saņemti bet visiem ir aizrakstīts lai atsūta billus un depozītus un lai disconectij. Mrs. Smith solījās atbraukt ciemos, viņa bij priecīga ka vēl var palikt turpat. Man jau pie Dzidras ir labāk, tikai bailes kā varēs izturēt tās naktis, kad Dz. jāiet uz visādām dzīves ocasionām un man jābaiļojas, vai tik viņai neiet par grūtu…

Es savai māsai uz Latviju šodien aizsūtīju vēstuli, kurā uzrakstīju jūsu ceļojuma nodomus un – ka varbūt Jūs ar vilcienu iebrauksiet Rīgā – bet tas ļoti nenoteikta lieta. Tu Inī, viņai varētu uzdot kādu adresi piem. Leningradā – kur viņa Jums varētu aizrakstīt, vai aizbraukt Jūs satikt. Uz Windzoru pie Laim. mammas vairs neaizbraucu – pārkravāšanās nāca virsū – un nu jau esmu te. Mums būs jāpērk washing mashine. Viss cits mums būs. Kāda ir Eiropa? Jūsu sūtītās kartiņas (mākslas repr.) saņēmām un vienu vēstuli. The next – please!

Nu jau ir nedēļa kopš esmu te – bet vēl viss ir neiekārtots – jo Dzidra krāso vēl savu istabu (puse ar heshenu izlīmē, puse krāsota) un mums vēl nav skapju un nav washing mashines – drīz būs holidejas – tad Dzidra varēs palīdzēt sameklēt. Dzidra kādā koffé shopā iepazinusies ar tā shopa īpašniekiem, austriešiem, vienā tūlīt iemīlējusies un tas flirtējis vaļā – un tikai vēlāk pasaka ka precējies ar 4 maziem bērniem. Viņš arī glezno un coffé shops izlikts ar bildēm – un tur arī citi varētu izstādīt savas bildes – tas viss O.K. bet Dzidra aizrāvusies no savas jaunās lomas – spēlēt lielu mākslinieci un spēlēt līdz arī lielo spēli ar ‘tādu īstu vīrieti’, un tad atkal kliedz un vaimanā – I need you – lai es saku kas jādara, kas nē? – ak, Inī – man jākliedz atkal uz tevi – I need you – jo es te tiešām nezinu ko teikt ko nē – bet ceru jau ka nomierināsies. Viņa ir gan spējīga meitene! – Jums vajadzētu redzēt atkal kādas skices viņa taisa! Bet – jāstrādā skolā un nav kas palīdzētu to izmantot, ko viņa varētu dzīvē izlietot no savas zīmēšanas spējas. Atraksti, Inī, viņai kādu vēstuli par Eiropu, par ceļošanu, par iespējām – (vai tādas ir vai nav) – bet lai viņa te par daudz nemocās ar tādu Hans Shuster, (35 gadi + siev + 4 bērni). Dzidra jau ir prātīga (un vēl bērns vien arī) – bet viņa tik nopietni domā – ka būtu jādodas iekšā tādā dzīvē, kā viena otra no viņas Teka draudzenēm ir izdzīvojušas un tagad apprecas viena pēc otras. Tas viss – O.K. – tikai Dzidra nav tik stipra un nav tādā veidā augusi, lai mestos tādā dzīvē iekšā. Bet viņas izskats un temperaments to prasa. No otras puses viņas dzīves uzskats un vēlēšanās ko dzīvē panākt – ir pavisam pretējs tādai nevērīgai dzīvei. Man nevajadzētu visus tos spriedelējumus rakstīt – bet Dzidra pati tik labprāt ar Jums runātu – bet nav laika viņai rakstīt un viņa arī nav iesākusi dalīties, jo visu jau nevar – izdalīt.

Tā – labāk palika, ka izgāzu visus kreņķus – jo tik ļoti gribētu ko palīdzēt, lai Dzidra kaut cik gludi dzīvē var ievirzīties, — tā jau viņai ir tik grūt savas lielās spējas un savu bērnu dabu apvienot.
Nu – iešu šopīt – un gādāt par ikdienas lietām.

Lai Jums abiem un visiem četriem labi veicas un Laimons lai brauc vienmēr pa labi!!
Xxxx M.

——————————–

Series of postcards from Inese, Southern Germany to Italy:

1.05.68
[München. Rathaus von der Rosenstrasse] [left]

This is the Town Hall — our view of this was more or less like this — evening — Marvellous building — this is only a small section — about as much again to left and right — The coloured sections near the light on the tower (1/2 way up) are a set of clockwork figures attached to clock — apparently they do some sort of little dance or something at 11 o’clock each day — we didn’t happen to see them perform.
—-
2.05.68
[München. Blick auf Frauenkirche, Peterskirche und Rathaus]

Another view of centre of München — churches and townhall.



3.05.68
[München. Blick in den Park von Schloss Nymphenburg] [left]

Visit to this place — gardens looked more or less like this, except that fountain was not working — to left & right, more paths leading off into the “woods”, to small palace buildings. This is view from centre of main building — great hall.


—–
[Schloss Nymphenburg. Deckenfresko des Grossen Saales von Johann Baptist Zimmerman 1756/57] [top right]

The ceilings really do look like this.

.




—-
[Schloss Nymphenburg. Grosser Saal] [lower right]

This is really a beautiful room — huge windows & glass doors at both ends, looking out onto parkland gardens in front of & back of building.

.

——————

4.5.68

Munich. Yesterday we looked at Nymphenburg Palace, a marvellous rococo palace & its gardens — one of those orderly, symmetrical types — hedges, walks, statues, ponds with ducks & swans — then another park — more foresty — with little squirrels in it — red ones — quite tame.

————

4.5.68

[Card (Hümmel illustration): Zum Muttertag, herzliche Glückwünsche]

Dear Mum,

Happy Mother’s Day! from the Happy Wanderers — We drove from Köln down the Rhine) there really are castles, ruined, semi-ruined, more or less preserved, on every hilltop — vineyards on every square inch — barges & ferries steaming up and down) [below].

.



Marvellous scenery — stayed night at Koblenz, high on rocky hill overlooking city (junction of Rhine & Moselle), bridges & churches — the Youth Hostel where we stayed was in fact an old semi-ruined fortress — marvellous — then through Mainz, & east to Stuttgart — we only had time to have a meal & see a tiny bit of the city, not much at all — but I did see trams going to Fellbach! I felt like hopping on! but we didn’t really have time — still, we will get back there sometime — also, I’m busy noting all the things that I remember — people saying “gel?”, signs saying “Sprudel” everywhere etc — […]

For last 3 days we have been in München staying with Renate’s sister (married) (sleeping in our sleeping bags on lounge floor — it’s been beaut) — we’ve had a look around Munich, have bought a tent — have left some surplus luggage with a friend of Ingrid — so things are going well. […]

[…] Today we’re setting off towards Italy — I don’t know how much we’ll see — we have almost 4 weeks — then we’ll call here for mail before Russia & again afterwards — so you can write here.

Lots of love — we are well & happy
Inese & Laimons

————


5.05.68
[Tyrol. Hut in mountains]

I don’t think we actually saw this spot — but this is what southern Austria does look like — on way to Brenner Pass into Italy.


—-
6.05.68


[Verona. Arena] [left]

Stopped here on way to Trieste to buy food — out of sight in foreground, small tobacconist where we bought stamps and also asked directions to Market Place (Method: Ian picked out card with picture of market — Austra took it to lady and asked “Dove é?”, meaning “where is it?”) — anyway we found it ok — no time to look around city — looked very interesting — lots of old buildings, ranging from Roman remains, such as the arena pictured (it is still incomplete — apparently the inside has been fixed up & they stage plays & operas there) to all the centuries in between.

——————————————

[beginning May, 1968]

Dear Iny + Laimon, saņēmu Jūsu vēstuli no Kölnes. Dzidra nupat saņēma otru kartiņu no savas tecka draudzenes Dianas, kas apprecēja jūrnieku un honeymoonā izlidoja uz Eiropu nupat, — Indijā saslimuši ar kādu tur patreiz izplatītu slimību, izlaiduši visas savas Ēģipt, Greec un citas vietas un slimi ieradušies Oslo un vēl tādi pat Danemarkā, laikam tagad jau Anglijā – tikai worries un neērtības tiktāl. Dzidra sprieda – cik dažādi var būt ceļojumi! Jums līdz šim iet ļoti labi un pareizi – objektīvi spriežot, Jūs ņemiet īsti visu, ar kājām un rokām piepalīdzot – torņos uzkāpiet un nokāpiet, atslēgas pievāciet etc. tas labi un lai Dievs dod ka tā variet turpināt, tad tiešām daudz redzēsiet un piedzīvosiet un sapratīsiet, just like dad would say! To Kölnes baznīcu (katedrāli) es arī redzēju, piegāju pie viņas vakarā, tūlīt no dzelzceļa stacijas, iekšā bij kāds svētku dievkalpojums, bet no ārpuses, pievakares krēslā torņi šāvās debesīs kā kaut kas tik liels, kam ar cilvēkiem nav nekā kopēja!

Mums ar Dzidru viss vēl ir viena urķēšanās un pekelēšanās – katra lieta vēl nav atradusi savu vietu un vienu daļu nav kur likt, bet pamazām viss noskaidrojas, jo telpu jau ir diezgan, mazliet trūkst tikai atstātais skapis. Dzidra pāris dienas ‘mārkīja’ bērnu zīmējumus, es palīdzu tos visus izklāt uz grīdas, lai labāk var salīdzināt – tad mums ir izsmiešanās līdz asarām: katrs bērns ir zīmējis visus 4-5 dotos tematus – ‘bandaging my toe’, ‘dancing to pop musik’, ‘two men digging a deep hole’, ‘mother wiping up spilled milk from the flour’ – un tad Jums vajadzētu redzēt cik priecīga izstāde tā ir. Dzidra gan noņemas ar izvērtēšanu līdz pusnaktij un vēl 3 klases nav izņemtas cauri. Cik redzams viņa visus bērnus ir dabūjusi zem kontroles, reti kāds nolaidīgs zīmējums – visi ir strādājuši un kaut ko jau arī iemācījušies. Dzidrai pumpas vairs nenāk – (gan pēc vairāk kā nedēļas) – vakar mazliet atkal iznāca – bet, tas nebija nekas liels, viņa netic, bet tām klāt nāk arī fooda lieta – vakar viņai grillīju steiku, kas bij trīs dienas fridžā un viņa teica ka mazliet varot just, ka gaļa pastāvējusi un tas viņai atgādinot ka pie papa vienmēr bijusi slikta gaļa, jo sapirkta stāvējusi par ilgu. Es ceru, ka ja es uzmanīšos ar gatavošanu – neko grees’y, neko vecu – būs ok. (Pagājušā reizē lūpa viņai uzpūtās tieši pēc vakariņām, kad bij grilled chops – un tie bij hogget un cieti). Varbūt šie visādie foodi viņai stāv kopā, indentifējas ar tādiem posmiem dzīvē (Highschool beigšana un tagad Highschoolteaching sākšana) kad viņa ir ļoti exousted, tikko ir smagāks ēdiena un nervu saspīlējums darbā – body gives away – niķojas ar allerģiju pret kaut ko. Dzidra vēl idealizē savu Hans Shuster – bet laikam jau ir izlēmusi – ka nav vērts ‘spēlēt par visu banku’, tā mēs te cīnāmies. Es jau nemaisos kur mani nesauc, tikai tik daudz – lai Dzidrai būtu ar ko izrunāties, kad ir par daudz vienai ko domāt.

Tūlīt ir brīvlaiks – Mayholidejas klāt – laiks vēl ir maigs un skaists un sauss, (nezin kā iet farmeriem).

Mēs apskatām van’s kas iet pa ielu garām un mēģinām iedomāties – kā Jūs ceļojiet – ar puķēm izrotājušies, valodas maisītāji ārzemnieki? Man vēl neviens bills nav atsūtīts – tikai telefona centrāle atrakstīja divas vēstules – ka viņi kārto telefona disconect. lietu. Laimonam atsūtīja atgādinājumu – atjaunot hospital-medical fonda maksājumus. What to do?

Es aizsūtīju Zariņam savu dzejoļu izlasi – beidzamie izskatījās tādi vāji bet – kas ir tas ir. Tagad mazgāju veļu – un kad tā būs kārtībā tad turpināšu pārrakstīt Sarmas vēstules. Dzidrai jāiet šo veekendu uz Pat’as kāzām (draudzene no teka) Dz. nevar sameklēt patīkāmu partneri ar ko iet – laikam ies viena pati, jo grib tur satikt visas citas teka draudzenes, jābrauc ar busu 45 mailes – varbūt tas nemaz nebūs neinteresanti viņai pēc skolas pasēdēt busā un mierīgi noskatīties apkārtni.

Dzidrai viens frunttooth palika arvien melnāks – viņai tagad to izņem un ieliks porcelāna – maskās ļoti daudz un nezin cik labs tas zobārsts ir, bet uz labo Kalves jaunkundzi nevar izbraukāt par tālu. Dzidrai visumā laikam ir ļoti vāji zobi, visu pagājušo gadu viņa mocījās ar zobārstu un tā tas iet vēl uz priekšu. Ēdam daudz teļa gaļas – te ir samērā lēta tagad varbūt ka zobi kļūs stiprāki! Ko Jūs ēdiet? Kur vāriet un cepiet? Un visu kā ietu? Labi ka Jums visiem valoda veicas un braukšana un etc. Lai tā turpinās un lūdzu raksti ar maziem maziem burtiņiem, lai vairāk var uzrakstīt. Manas māsas meitai (tai ar ko viņa dzīvo kopā) jūnijā būs otrs bebis – viņa jau gaidīja Jūs arī ‘raugos’ – tas ir maza beba visitoros – bet nu nezin vai tur tiksiet. Tas ir viss! Te kūp dzelteni, sarkani brūni, melni balti un visu visādi dūmi no visādiem skursteņiem un ir īsts rūpniecības pilsētiņas paskats.

Vai uz Štuttgarti brauksiet, un kapiem Waiblingenā iesiet?
Xxxx M.

—————————-

Series of postcards from Inese on way to Greece:

9.05.68
[Zagreb. Panorama of city] [right top]

Cathedral, market & buildings out of sight on left = old town. Foreground row of buildings — some more recent = Revolutionary Square.
—
[Zagreb. Cathedral] [right middle]

Cathedral at Zagreb — round towers seem to be parts of old town walls or Cathedral fortifications — 4th rebuilding of cathedral — 1st destroyed by Turks (?) — 2nd & 3rd by earthquakes — cathedral & surrounding area on hill — old town.
—
[Zagreb. St. Marc’s church.] [right bottom]
(Roof: two coats of arms in checkered background — all in colourful roof tiles)

Historical church in old town — colours in roof are accurate — don’t know if they have historical significance or if they are a recent idea.

—-

.


11.05.68
[Belgrade. Church of St. Marc] [left]

Did not visit this church — dressed in slacks — didn’t really see much of Belgrade as couldn’t get map of city which included information on points of interest — only museums — visited one, but found the most interesting one (folk craft) closed!
—-


[Belgrade. National Museum. Katarina Ivanivic (1811-1882) Woman in Arabic costume] [right]

One of paintings by local artists.
—–

.


[Left: Belgrade. National Museum. Paul Gauguin (1848-1903) Nature morte. Cognac bottle with plate of fruit in front]


Belgrade Museum has quite a nice collection of originals by famous names — both paintings & sketches.

—-

.



12/13.05.68
[Macedonia. Folk round dance “Kalajdžisko”] [right top]

Camped in area that we think must have been part of Macedonia — camped in hills — just drove off the road — decided that if we could get away with it, it would be a lot better than paying about 5/6 each — saw some small girls in Niš wearing costumes a bit like these (not the same) — also peasant women wore something similar (or the odd one anyway) though of course not as elaborate — more workday versions.
—-
[Macedonia. Men’s folk dance from Milač, West Macedonia] [right centre]

Didn’t actually see any men dressed like this — but from the clothes some did wear, we could imagine it — just bought this (as were leaving Jugoslavia) for fun.
—-
[“Moreška” knight’s dance] [right bottom]

Didn’t see any of this at all — except costumes (less splendid versions) like that on the girl at the right (also no veil) — pantaloon affairs — Turkish influence I presume — quite strong in south of Jugoslavia — (usually fat old lady with an immense stomach that was wearing the outfit).

—-

.

[Series of postcards from Inese in Greece]


13.05.68
[Thessaloniki. Rotunda] [left top]

St. George’s Church — originally intended as Mausoleum for Emperor Galerius (about 1st c. AD I think), then about 4th c. AD turned into Christian church — inside some interesting bits of early Christian mosaics.

—-
[Thessaloniki. St. George (Rotunda). Mosaic of the early 5th c.] [left]

One of the better preserved bits of mosaic.

————————-


17.05.68
1. Right [Athens. The Parthenon]

We spent a whole day inspecting every inch of the whole Acropolis area.
—
2. [Athens. The Propylaea]

Entrance part of Acropolis — Temple of Athena Nike to right.
—
3. [Athens. The Caryatids]

Beautiful bit of building called Erecthion, “designed to house the shrines of most ancient worship” — They are in the process of restoring this building (fragment by fragment). Acropolis.

—-
4. [Athens. Dionysos’ theatre]

This is on the side/base of the Acropolis (Parthenon roof visible at top) — round back edge of stage can see backs of marble thrones/chairs — they are all inscribed with names of donors — other (backless) seats used to extend up to last row of trees on right.

—-

.


18.05.68
[Ancient Corinth. Acropolis] [left]

Exactly this view is what we woke up to in the car — we had no idea it was there — had been driving around looking for somewhere to camp — gave up here and slept in the car — we knew there were some ruins somewhere nearby — but had no idea we had ended up at the very foot of them. Spent all day exploring the place — it’s big and on top of very steep rocks (can’t really see that here) — view for miles in all directions — farms, Corinth, Aegean & Adriatic seas.

————————————

Sestdien 18 maijā 1968

Mīļie Inī un Laimon!

Daudz paldies par jauko mātes dienas kartiņu! To skatoties un zinot, ka tā nāk no Vācijas, bij gandrīz tā, ka būtu atnākuši ciemā mani divi mazie bērni, kas man tur Vācijā bija! Un tad vajadzēja noraudāt un, kā mierinājums nāca tāda doma, kas nekad tādā veidā nebij domāta – ka tos bērneļus Jūs vēl reiz man ļausiet satikt, pirms vajadzēs no šīs pasaules atvadīties, tas jau tā tomēr ir diezgan žēlīgi šai pasaulē iekārtots… –

Dzidra vakar aizbrauca uz Melburnas jaunatnes dienām – viņai atrakstīja Svirska kundze no Newcastles vai Dz. grib braukt (un Dz. ļoti gribēja…), tad Aldis un Timber Inese, kas brauks Alda mašīnā – Dzidru paņems. Tā arī bija. Viņi te ieradās pēc pusnakts, (3 stundas vēlāk kā teica) un padzēruši kafiju un sasildījušies pie elektr. heatera, (jo bij auksta nakts) aizbrauca, lai nokļūtu Melburnā piekt. priekšpusdienā.

Dzidra Tev Inī, laikam nosūtīja vienu vēstuli, varbūt priecīgu, bet kad viņa brauca uz Melburnu, viņa jutās galīgi nogurusi. Iepriekšējā naktī viņa pārnāca puspiecos no rīta no satikšanās ar to vācieti vai austrieti. Mēs netikām izrunājušas – Dz. ir visu brīvlaiku ziedojusi tikai tur – nav ieskatījusies nevienā skolas darbā, lai gan teica ka tik daudz ko gatavot skolai, ka nezin kā brīvlaikā tiks galā. Lūdzu Inī – uzraksti viņai kādu intīmāku un mīļu un gudru vēstuli – viņa ir galīgi galvu zaudējusi! Es nekā liela viņai nevaru mācīt ne teikt – patreiz viņa rīkojas pati – zini jau kā lielākais vecāku grēks ir ‘bērniem neuzticēties’ – bet grūt to uzticēšanos ir spēlēt, kad redzi ka nav vairs nekāda prāta. Uz Melburnu viņa ļoti gribēja tikt – lai izklaidētos, lai kaut ko iegūtu no latviešu vidus – brauciens arī iznāca, bet viņa aizbrauca bez prieka. Būs atpakaļ – kad sāksies skola – varbūt paliks viņai 1 diena brīva. Viņa gudro tur tanī cofé shopā izlikt savas bildes – tas būtu kā maza izstāde, viņi rakstītu avīzē arī sludinājumu par to – un tas jau viss labi – bet tie cilvēki tur tomēr ir cita tipa un apietas ar Dz. citādi kā viņas latv. draugi – jaunieši. Gaidu tagad Dz. pārbraucam. Dz. visu laiku ir tādā kā uztraukumā, ka dzīve viņai paies garām, ka skolotājai nekas labs vairs dzīvē nevar būt u.t.t. un metās tur kāda stulbeņa rokās un tic visam ko tas fantazē par mākslu un visādām pseudobūšanām. Ir Dzidrai pienākusi šodien vēstule no papa – tam viņa arī nav ne aizrakstījusi, ne apciemojusi holidejās – jo viņai jau tiešām nebij laika ne spēka –

Esmu ļoti worried –

Ceru tomēr, ja jaunatnes dienas uz Dzidru būs atstājušas kādu veselīgāku iespaidu un viņa te būs prātīgāka. Glezno viņa mazas jaukas lietiņas, viņai patiešām ir lielas spējas – bet ar to neko lielu vēl nevar iesākt.

Mūsu dzīvoklis ir diezgan vējains un auksts – bet tas tādēļ ka – te ir tagad vējš un auksts! – Dzīvoklis jau nav vainīgs – ir ērti un jo vairāk pierodam jo labāks šķiet. Lai gan Dzidrai diezgan ir ko skriet un braukt līdz skolai. Jums šodien pienāca atpakaļ kāda vēstule ko Jūs esat sūtījuši no Sidnejas 22. dec. Mr. + Mrs. P. Jostsoniem, liekās svētku kartiņa – redzams ka adrese meklēta vairāk vietās un tad atsūtīta atpakaļ. Man nepienāca neviens pensijas čeks – gāju sūdzēties, tagad saņēmu. Bet vēl ne uz jauno adresi. Par tel. pienāca viens bills, bet tur nekas nav atzīmēts par depozītu – nezinu ko darīt, nemaksāšu neko, kamēr nebūs skaidrs, vai depozīts atrēķināts. No elekt. un gāzes arī neko vēl nedzird. Varbūt būs reiz jābrauc uz Sidneju un jāiet personīgi.

Nu tas ir viss – pārrakstu Sarmas vēstules un nu šinīs dienās būs tās pabeigtas – varbūt tad viņš atsūtīs manas. Ceru ka Jums abiem iet labi! Sūtu sveicienus no Austrālijas – nu jau drīz sāksiet ilgoties pēc tās.

Xxx M.

———————-

19.5. 68

When we set off from Köln we went down the Rhine — we had to get to Munich in a couple of days, so didn’t have time to stop anywhere much, but we should have a chance to see that part of Germany later if we get work there. So we drove through Bonn (which is now more of less used as the capital of Germany, since Berlin itself is a bit difficult to reach, being in the Eastern Sector. Berlin is still the real capital, but Parliament etc has moved to Bonn).

Down along the Rhine to Koblenz — beautiful city at junction of Rhine & Mosel rivers — it’s the real wine growing district of Germany & very beautiful — hills all along the Rhine — there really is a castle or ruin of one on every hilltop [right] — every square inch of soil that isn’t rock & isn’t too steep (though some looked pretty steep) is covered with vineyards — when we were there it was still rather early & the grape vines were not really green yet. However plenty of flowering trees — chestnuts in flower, tulips, forget-me-nots, lilacs. We spent the night at Youth Hostel in Koblenz — it was a huge semi-ruined fortress, high on a rocky hill overlooking city & junction of two rivers — bridges, barges, ferries.

Then 30th April — on further down Rhine to Mainz & then turning east we had lunch at Heidelberg & looked at the castle there & went on further to have tea [dinner] at Stuttgart — didn’t have time for any sightseeing — (had to get to YH at Ulm by evening) — beautiful country around Stuttgart — hills covered in pine forests — lots of orchards — also saw a lot of signs advertising “Sprudel” which I remember from before.

Munich. Evening at Hofbräuhaus — a big beer hall — famous in Munich — waitresses wearing dirndls etc — huge wooden tables & beer in Steins — usually it crawls with tourists — but since tourist season was not yet in full swing, we did see some locals — still the place is too well known to be anything very authentic (Had Schweinefleisch mit Kraut un Kartoffeln.)

In Munich had a look at the city, Town Hall etc & discovered Market place — full of vegs, cheeses, sausages etc — fabulous.

Visited the Deutsche Museum — famous science museum — working models of everything from musical instruments to dams, bridges etc — in the mining section you actually walk through mines (models, but realistic)

4th May set off again heading south — beautiful countryside — mountains (Tyrol) — South Germany & Austria full of fantastic scenery [above, Inese’s sketches en route] — huge mountains & small villages (each with tall church spire) in valleys — houses often have outside mural paintings (usually religious in theme) or decorated shutters — there are small religious shrines everywhere along the roadside — often in middle of a field — usually in form of crucifix or saintly figure & roof over top & candles or lanterns burning in front (similar ones, though local differences, in Jugoslavia, Italy, Greece — in Greece they often have shape of church, but domed type) — everywhere green slopes of pastures & dotted around small wooden log huts — presumably to keep feed or something.

Camped for first time at Innsbruck, near river (fast flowing, cold, clean). In evening walked into the hills & sat in grass looking down at city. (Innsbruck is also the place where last winter Olympics took place — huge mountains around it, but when we were there, weather lovely, slight patches of snow only on tops of highest mountains).

5th May set off again — mountains all the way — through Brenner Pass by mid-morning into Italy — south to Lake Garda [left] — at northern end mountains go straight down into lake — we camped further south where there was space near lake’s edge. Up till then we had thought we’d try & see Italy — but then decided that since we had a bit of time on our hands we should try & head for somewhere further away as we’d probably be able to get to Italy while working in Germany. So we headed east for Jugoslavia & Greece.

Had lunch in Verona — beautiful old town (of Romeo & Juliet fame) — big Roman arena in centre — apparently they hold open air plays & things there — operas etc — we found Market Place… travelled through Italian landscape to Trieste — yellowish plaster houses — vineyards (already very green here — fruit trees also green — fields & fields of yellow dandelions [right] & red poppies) — dark green slender cypresses…

We stayed a couple of days (camping) in Trieste — beautiful, near sea — Italian (also Greek) toilets are a joy – they consist of a hole in the floor & two marked spots for your feet — one’s aim has to be pretty good — they do have water to flush them — but heaven’s know what the advantage of this type is supposed to be?


Again we shopped in the market [right] — doing fine till we went to buy 88 lire worth of apples — Austra held out 1000 lire note to gypsy-looking woman — she grabbed it all in process of serving 3 other customers — we waiting for our change — nothing happened — Austra asks for it & woman pretends she knows nothing about it — us in despair — Thank God for Austra — she got so angry that she kept shouting at the woman “I’m not leaving till I get my change” (in English) & appealing to the bystanders (in sign language + Eng + a few words of Italian) till the saleswoman thrust a handful of change at her — Austra counted out & finding not enough thrust it back — eventually we got the right change!

I’ve never seen so many cars in one town as in Trieste — + narrow streets [and lining the harbour, left]– Parking seems to be a matter of stop the car & get out! — there are plenty of No Parking signs, but they seem to be generally ignored — narrow streets, have double parking one side, single the other & two-way traffic on the one remaining lane — with a bit of hand-waving, stopping & backing occasionally, things seem to right themselves.

Then 8th May on to Jugoslavia — scene seems to change quite amazingly once over the border — trees seem to be different & countryside more rocky — probably because Italians have cleared & cultivated mor intensely for a longer period of time — between the border & Ljubljana (where we camped) lots of old farmhouses, horses & carts, old peasants (women in longish black skirts & scarves — tiny strips of cultivated land — they seem to suggest that these are plots for private use worked by older people, while younger ones work somewhere else — I don’t know if that’s true or not, but that’s what it looked like — gorgeous huge hay barns ( I seem to remember ones like that from way back, I don’t know where).

By now we had put two AUSTRALIA signs in our side windows, which created quite a lot of interest (we don’t want to be taken for Germans from our German number plate). Jugoslavia had fewer private cars but lots of big trucks — many of them quite old.

Before I forget — in Italy there seem to be few post offices — stamps are sold by tobacconists — they also sell postcards & matches (inch long plastic — almost impossible to light without burning fingers!) In Trieste we were trying to buy salt — went into grocer & tried the word “salt” on them — they kept saying “tobacconist”, we thought they couldn’t understand what we wanted & asked again — they insisted — si, si, tobacconist — we didn’t believe them – eventually, another grocer who spoke a bit of English explained that that was right because of some sort of state monopoly on salt.

 Postage in Europe is terribly expensive, particularly Italy (about 3/6 or more for air mail letters).

Then went on to Zagreb — again shopping in market & supermarket — food cheap in Jugoslavia (or at least the basic essentials are) — rather frustrated in Jugoslavia (& Greece a bit) when don’t speak the language — Austra’s bit of Russian didn’t help much — more German spoken than Russian — for getting around OK, but not sightseeing — hard to get info on places, so don’t really know what looking at.

Town rather depressing (so were the others e visited later) — lots of rather dilapidated old houses & lots of ugly “modern” concrete flat blocks & immense official buildings (huge, ugly, heavy) — In Jugoslavia pedestrians seem to own the place — walk on roads, cross wherever they feel like it.

However, camping ground with hot showers — marvellous (whole camping ground fenced, kept locked & guarded, which was rather good).

10th May off to Belgrade — had lunch at small village full of horses & carts [above], cows, ducks — rather beaut. Countryside flattened out — immense fields of some sort of cereal crops — look like collective farms, but peasants still seem to use pretty primitive methods (I think the fields can only have been tractor ploughed & possibly sowed to begin with, but then the caring for then on seems to be done by hand) — groups of 20-30 farmers (men & women) hoeing & weeding. In small patches of green grass small flocks of sheep (5-10) or a few pigs or s couple of cows being looked after by a shepherd (often old grandmother).

——–

19.5.68

Dear Mum & Dzid,

Well here we are in Greece & loving it [right]. But I’ll go back & fill in the rest first. Before that however, Dzid, Happy Birthday! & Namesday to follow!

I hope by now you’ve acquired an atlas or map of Europe, because you’re going to need it —

[…] but first one small traveller’s experience from Münster — driving in the evening to this Latvian place where we were to spend the night — I had to go to the lav. — so we pulled up on a dark road & I hopped down the embankment & bobbed down — when I got up I felt a strange stinging sensation “somewhere” — STINGING NETTLES! (In nearly all places in Germany you have to pay a bit to go to the toilet. The best one was one Ian found: 30 Pfennig to go to the toilet & 50 Pfennig to wash hands afterward!!!) […]

[…] We left some of our luggage with a friend of Ingrid’s [left, L to R: Austra Inese, Ingrid, her friend, in Munich] — a German girl — beautiful house — we had afternoon tea there — prepared by her grandmother — real German type — fabulous cakes (tortes) with cream & strawberries — starched, embroidered tray-cloths etc — Then Ian was persuaded to get out guitar & we attempted a singing session of Eng/German songs — main problem was remembering words — […]

[…] Had a look at the city, town hall etc & discovered Market Place — full of vegs, cheeses, sausages etc — fabulous — we’ve been shopping at markets ever since. […]

[…] to Italy […] Had lunch in Verona […] We found market place like this: Austra & Ian had learnt a little bit of Italian on their ship but couldn’t remember the word for “Market”, so Ian picked out a postcard showing market & Austra asked “where is it?” — (we’ve got a beaut spirit stove & cook beaut meals with plenty of cheap vegetables — sandwiches & milk for lunch). […]

[…] In Belgrade as we were wandering around looking for sights to see (the map of the place we got didn’t give any information except to locate museums, one of which we saw). Laimons became fascinated with an interesting sign that kept appearing at street corners “jedan smer” + arrow pointing down the street — decided to follow them & find out what this place was (must be good with so many arrows pointing to it). After a while light dawned — it meant “one way” streets!!

Then south through Niš to Skopje — all towns rather similarly depressing — people quite unfashionably & rather poorly dressed etc. The further south we went the more donkeys we saw — people riding the or walking beside them (donkey carrying load) & horses for ploughing seemed to gradually be replaced by buffalo (black) — small herds of buffalo being looked after by little kids — a lot more Mohammedans (men wearing skull caps & Mohammedan-type churches) — also Turkish ruins & influence in dress — some ladies in flowing pantaloon type outfits.

By now we were a bit sick of paying about 5/6 each at camping places & decided to try our luck on our own — camped on a Macedonian mountain [above left, L to R: Inese, Austra, Ian] — tried to keep out of sight of gypsy-type settlements in case they pinched our hubcaps etc — (there were quite a lot of gypsies in Jugoslavie — particularly south). — quite pleased with ourselves & decided to continue to camp on our own whenever possible, using official camping areas only when we needed a proper wash etc. In the morning we inspected the area more closely [above right] & had an interesting nature study session watching hairy grubs — there were thousands of them & they had eaten most of the shrubs around quite bare — forming up into long single file trains (head to tail) when they had finished one tree & setting off for the next.

13th May & Greece — first stop Thessaloniki (north-east on Aegean Sea) — people still pretty poor, but seemed much happier — most helpful & friendly & willing to communicate — Shopping in backstreet market — couldn’t quite make ourselves understood (we wanted bread) — up came a Doctor (as the shopkeeper kept impressing on us) who spoke English & who went out of his way to be helpful & show us where to go — Shopping in Greece is a bit confusing — milk seems to be confined to a few special milk shops, hard to find (in a big town sometimes seem non-existent — in smaller villages, no trouble) — then shops that sell cheese & sausages & a few olives or nuts & nothing else — bread at baker only, again have to search for it — grocers often have a very limited number of things — we do manage to get what we want, but it means a lot of trotting around & a lot of asking for directions.

Drivers in Greece are mad, particularly buses, they keep honking at everyone for no apparent reason etc. Greek highways are a bit of a trap — without any warning you find yourself faced with toll gates & paying out quite large sums of money for short stretches of road — then another toll gate for next stretch, etc (& there don’t seem to be any alternate routes except dirt roads) e.g. stretch of road starting some distance after Thessaloniki & going to Korinth eventually cost us 24/- for about 200 miles.

On night of 13th we camped at beaut camping area on the beach — called “Castle Camping” because on top of one headland there were ruins of old castle — towering behind campsite in distance was Mount Olympus, snow capped.

15th May set off for Athens — had lunch at a place called Thermopolai [right] which used to be a famous pass through the mountains where Greeks fought valiantly to hold off Persian invaders — the place is a old spa — had a sulphur spring — hot water smelling of sulphur.

Arrived at Athens — went straight up to Acropolis but too late to explore — camped just out of main part of city — more or less by roadside — between road & sea in a bit of waste land. (We had tried the hills — in Greece it’s almost impossible to find your own camping spot – it is either all olive groves or rock & thistles — literally — I don’t know how the farmers ever managed to find land — it seems to have been a process of centuries of shifting rocks & stones & carefully preserving he soil — it is all almost solid rock — beaut scenery however).

16th May up early & we were at the Acropolis by 7.15 am — nice surprise on Thursday & Sundays it is free — spent the whole day, armed with guide booklet [top left, Laimons, Inese & Austra] — explored every inch of Acropolis & its temples & its two amphitheatres at the base [bottom left] — went through museum of bits left & inspected another nearby set of ruins — tired but happy — actually very little of the ruins have withstood time & various disasters — at various stages in the past most of the temples had been pulled down & the marble used as building material for other buildings — the Parthenon itself was used as an arsenal in 19th century (I think) & was hit by cannon ball & gunpowder in it exploded, blowing it (almost) to bits. Lord Elgin apparently carted off most of the friezes & statues to England etc — now slow, painful reconstruction work is in process & quite a bit has been restored. We were so glad we got there early — from about 9 am on, busload after busload of tourists & schoolchildren kept arriving — the place was crawling with them. We spent another day in Athens wandering around the back street shops, couldn’t resist a few souvenirs — we were hoping to see a “Sound & Light” performance in the evening, but it rained — Sound & Light means a combination of spotlighting various parts of the Acropolis with audience sitting on opposite hill & listening to recorded sound either giving bits of historical info or bits of suitable poetry etc — so we set off again for Corinth.

[Driving up mountain in dark] trying to find somewhere to camp — tried everywhere — just rock & thistles — gave up — slept in car. Next morning woke up to find ourselves right next to a ruined fortress rising still higher above us[above left], right on top of mountain with fantastic views in all directions [below] — Adriatic on left, Aegean on right & villages & farms below. Spent all day most happily exploring ruins, walking round walls, inspecting underground wells [above right] , watching bugs & lizards & photographing humming birds (first we’ve ever seen) — also saw quite a few grass snakes.

Lots of love to you both — keep writing to the München address so that we have lots of mail when we get back there (probably after Russia).

Inese & Laimons

—————

Series of postcards from Inese, Greece to Austria:

.


19.05.68
[Hydra. Photo: waterfront plaza]

This is a typical scene on the harbour’s edge — various fishing and other boats unload goods here & donkeys are more or less the only means of transport on the island, which is steep and rocky.
—-


[Hydra. Harbour]

This is what it looks like & the boat does exist — it seems to be some sort of exhibition of Greek ceramics — The island is inhabited by a lot of artists from everywhere, who exhibit & sell their goods in small shops along the harbourside to the thousands of tourists who flock here — the goods are actually very beautiful — handwoven cloths & clothes, ceramics, paintings, jewellery —
—-


[Picturesque road of an island.]
[Photo: narrow village street, woman, in black, hanging washing, etc.]

This seems to be an unspecified place — which is quite ok — it could in fact be any village in Greece — that’s what the houses, streets & people look like — it’s beaut — We are in fact on the island of Hydra.
—


[Picturesque corn [sic] of an island]
[Photo: Village street, donkeys, sellers of fruit, melons in huge baskets]

Again this is an unspecified place — but could be anywhere in Greece or the Greek islands.

—-



22.05.68
1. [Olympia Museum. Photo: group of assembled bits of statues, 3D, perhaps from a pediment ]
2. [Olympia Museum. Hermes of Praxiteles (back view)]

Museum at Olympia — a good one — not a great many items, but interesting & well preserved.

——

27th May 1968

Dear Mum & Dzid,

[…] In case Mum is wondering how we manage to eat, we’re doing very well, vegetables & eggs etc from the markets — we always head for a market when we get to a new place & shop. We’ve discovered beaut yoghurt in Greece (also in Bulgaria) & have it with most of our meals — bread everywhere has been lovely, fresh baked, bought straight from the baker, usually still warm. Also, we’ve discovered very cheap Greek wine called Retsina & apparently made from tree resin of some sort — 1/2 gallon, wicker-covered bottle, can be refilled for about 5/6 [left, Inese & Austra with wine bottle, Hydra harbour]– we have a bit of that with tea [supper] usually. […]

Monday 20th May — we wanted to visit a Greek island — so we set off, following a route that seemed to be a very round about way of getting to the coast, but apparently was the only reasonable road & roads in Greece are always a problem because it is so very mountainous. Anyway, we eventually got there (a very posh seaside resort) & took a boat across a fairly short distance to the island of Hydra [right, Inese & Austra with refillable wine bottle, Hydra harbour] — a fairly large, rocky island — only small scrubby vegetation, but it has a fair sized village-port (+ shepherd huts & monasteries in the hills). The village is apparently a favourite with artists & painters who come & stay there for various lengths of time to work. All along the quayside are small shops full of the most fascinating stuff produced by these people (probably selling this to the tourists who call there regularly on ferry tours they make enough money to enable them to live & possibly do more serious work). However, the goods were beautiful — all kinds of jewellery, ranging from the traditional Greek to very modern, hand-woven materials (again traditional & modern) made into rugs & gorgeous dresses, embroidery, pottery & paintings. I kept thinking that it would be a paradise for you two. The prices were quite reasonable for this sort of thing (about £3 for beaut gold necklace).

We wandered around looking at the displays & at people swimming, diving off the rocks into perfectly clear water, walked up & down narrow back streets & stairways — sunny & hot & whitewashed houses quite blinding in their brightness. Sat at an open air café & wrote a couple of letters & watched the tourists arriving in great boat-loads, staying for an hour or two & departing again. Our boat (a small one) was fairly late coming, so we had a chance to see a bit more local life after the tourists had gone in the evening — local Greeks sitting at the café tables on the wharf, sipping their wine or Turkish coffee (tiny little cups & glass of water). Donkey trains coming down to the harbour to collect or deliver goods — fishing boats coming in — an important looking priest, accompanied by two others, walking past in his flowing black robes + beard + squarish black cap, blessing all the people, who stood respectfully as he passed.

From about 1 pm to about 5 pm it is siesta time — all shops close & people either stay inside or sit at shaded tables outside cafés or under trees in their own yards — at about 5 pm, all comes to life again. And it really is hot during the day.

That evening we camped in an olive grove on the mainland.

21st May. Set off early, heading for Olympia (home of Olympic Games) — a rather long drive through very mountainous country, road winding backwards & forwards up mountain sides & down again [left] — mostly uninhabited except for a few shepherd huts made of stone.

.



Greece really does seem the rockiest place we’ve ever seen — there are fertile valleys, but mostly it seems to be mountains — inhabited by shepherds with small flocks of sheep [top right] or goats (an interesting thing: most sheep flocks seem to have a goat amongst them, which seems to act as a sort of leader, rather like a dog in fact!). From time to time there are villages on the hillsides [right, village fence made of rocks removed from fields, ubiquitous in Greece] — the fields must have taken centuries of back-breaking shifting of rocks to clear — there are piles of rock all round eac


Stopped for lunch near Tripoli — on the other side of Tripoli the scenery changes a bit — still very rocky & mountainous, but more meadows & fertile land & more forests instead of short scrubby bushes — quite beautiful & less stark.

As we were driving along, we accidentally came upon a village celebration — we heard music & saw a gathering — suddenly a shepherd hailed us & we were invited to join — 3 musicians under a tree (obviously locals) playing Greek music on home-made guitar/bazooki & clarinet-type instruments, outside a small shack that was the village pub. In the shade on a few chairs & on the grass were gathered the locals, including the village priest & policeman & in a clearing in the middle about a dozen dancers (mainly men) doing Zorba-type dances [top, Ian at right]. We were made to join in, much to the amusement of everyone [centre, Inese & Austra at left]. The Greek ladies at the side more or less adopted me [bottom, Inese sitting on ground in front] — I had to have photos taken with them & in sign language they indicated which were their children, admired my bracelets & insisted on pinning a St. Constantine’s badge on me (apparently it was a St. Constantine feast day). No one spoke a word of anything but Greek & we of course none of that, so all attempts at communication collapsed in laughter.


Later that evening we camped off the road near another village & were soon being closely observed in our tent-putting-up activities by serious local kids [right]. We shooed them away to have our supper & later up came two older boys (about 18, last year of school) with whom in their one-year-school English we managed to communicate a few basic facts, such as that we came from Australia & that one of them had a brother there (being Australians seems to be a great advantage to Greeks — they are immediately interested, probably as many of them seem to have friends/relatives there or are contemplating going there themselves). But, in general, Greeks are just such warm, friendly people that it’s wonderful being in Greece — this is probably why people rave about the place. Well, our two friends took us to a taverna (sort of café-pub-eating place with music) at nearby village & we were treated to more “Greek life” — the place really only starts coming to life at about 10 pm — everyone seems to come there, drink a bit, eat & listen to music (authentic Greek) — as the mood strikes them, Greek men get up, either alone or several, & do their slow dances in complete serious absorption with no participation (except respectful watching) from the audience.

Well, 22nd May, on to Olympia — looked at the ruins of the old town, including bits left of the temple of Zeus & the stadium where the original games were held & from where the torch is carried for the present ones [left]. The museum containing statues etc remaining is a very good one — included is a statue of Hermes of Praxiteles, well preserved & quite famous.

.


It was terribly hot here & so we decided to head for the coast (west) — had lunch near Pyrgos & then on to Patra — 40 km further at Egion we took a car ferry [above left] across to Itea at the foot of Delphi on mount Parnassus. By then it was getting dark & by the time we had driven up more winding roads, through olive groves, to DelphI, a tiny village, where there are the ruins of the famous Oracle of Delphi & the temple of Apollo — our usual problem of where to camp? Eventually we found some flat ground & as it was quite warm slept in our sleeping bags on our air-beds in the open [right]. Looking up at the stars, it suddenly struck me that I was looking at completely different skies with unfamquite warm slept in our sleeping bags on our air-beds in the open [right] — looking up at the stars it suddenly struck me that I was looking at completely different skies with unfamiliar star formations. We didn’t know where we were & were expecting to wake up among ruins with busloads of tourists around us, but as it turned out, it was just a piece of waste land. […]

23rd May. Went off to look at ruins & museum (which contains another famous statue: the bronze “charioteer”)

The sanctuary & all the temples are situated in a really magnificent spot. There is an amphitheatre built on the site [above] — looking down at the stage you realize why they didn’t use artificial scenery — just behind would have stood the temple of Apollo (just behind & a bit lower as it’s all on a steep slope) — then you gaze further at the beautiful valley below & the mountains opposite — it’s really breathtaking.

Then, after filling up our water can at the once sacred spring (where the priestesses & others used to cleanse themselves before entering the temple [right]) we set off on what was really a return journey to Thessaloniki & out of Greece. There are a lot of springs in Greece — most villages use spring water (that’s probably why they are built there) — otherwise water is very scarce — the ancient Greeks used to believe the springs were gifts from Gods & held them sacred & often built temples near them.

So, via Levadia, Atlanti — camp near sea, where we were nearly eaten alive by mosquitos — back to Castle Camping (our first spot by the sea) & on to Thessaloniki.

Then on to Bulgarian border — we didn’t need any visas or anything, so formalities consisted mainly of 3 Greek checkpoints, waiting for passports to be stamped & then on to Bulgarian side, where the same procedure. Here we tried to buy petrol coupons (cheaper prices) but they are sold for foreign money only — we had American traveller’s cheques, but apparently they don’t consider them as real money — they wanted “real” dollars (this is nonsense of course).

Then on into Bulgaria — 1st petrol station didn’t sell petrol, second one had closed ten minutes earlier — it was raining and water was rushing across the road in parts (thunderstorm) — peasants splashing home with bits of plastic over their heads (some lucky ones that is, the rest just soaked through — it must have been a surprise storm). Well, without petrol & too we to camp — so we simply parked outside the petrol station & slept in the car. We were up next morning (yesterday) in time for the first trucks arriving & lining up for petrol. When the petrol station opened (6 am) we had finished breakfast (to a few curious stares) & joined the queue — then off for Sofia through beautiful countryside — miles & miles of orchards — & just lovely hills & forests & streams — fields of grain & other crops — some already full of workers — other workers arriving by the cartload all along the roadside [left]. The only problem, the road — apart from usual bumps & potholes, every so often it changes from tar into stretches of cobblestones, guaranteed to rattle your teeth loose — we really do have the most patient little bus.

Arriving at Sofia (quite a pleasant city) we found the camping ground, set up tents & went to look at the city — looked at a beaut museum of local life — full of gorgeous embroidered national costumes, fam implements from the past, wood carvings & metal work. Looked at a huge golden domed basilica, the Alexander Nevsky memorial church — medieval & later religious painting museum in one section — filed through a Gerogi Dimitrio’s Mausoleum where he lies in state — ahead of us was a long crocodile of respectful schoolchildren in their Sunday best — queued for ice-creams in the park & gazed in wonder at the patience with which people queued for everything (we were to see & in our shopping efforts take part in lots of same type of queues) — in the park, there seemed to be lots of kiosks displaying books — all with long queues — on closer inspection, however, they seemed to sell only one or two types of book, brought out from under the counter at intervals (???)

[…] I think our further plans take us to Rumania, Hungary, Austria, Poland & Czechoslovakia, but we’re not sure.

Lots of love — please keep writing,
Inese & L

——————–

Series of postcards from Inese, Greece to Austria:


27.05.68
[Sofia. “Alexander Nevski” Cathedral] [left top]

Fantastic huge building (much bigger than it looks here) — domes shine about that golden colour in the sun — could only catch glimpses of the interior (all walls covered in murals) — part of building a museum of religious paintings from medieval & other periods.
—-
[Sofia. National “Ivan Vazov” Theatre] [left bottom]

Walked past this theatre — the red colour is as dark as this — opposite the columned entrance is a park — bought ice creams & looked at little bookstalls which seemed to display a variety of books, but sell one type only to queues of waiting people.

——



29.05.68
[Romania. Folk costume of the Mureš valley (young couple)] [left]



In Bucharest we went to a museum that consisted of a whole lot of reconstructed village houses (quite authentic) — in the yard of one of them a local film production was in progress, using the farm house as background — in front of it was set up a wedding-type feast & people in national costumes, something like these, were busy acting & dancing — marvellous. The embroidery is fantastic & a lot of it very “Latvian”. [Photo of wedding feast, above right]

———-

1.06.68
[Budapest. Parliament] [right top]

Parliament House — fantastic Gothic building right on the edge of the Danube (this is back view) — it is quite a lot longer than shown here — done in centre & symmetrical towers (one is shown) both sides.
Reminds me a bit, both in style & position, of Houses of Parliament in London.
—
[Budapest. Millenium Memorial] [right centre]

Memorial to celebrate 1000 years of Hungary’s existence — Centre base: 5 heroes on horseback — magnificent Magyars — curved colonnades behind show kings of Hungary from 900 to 1850 (approx.) — below each a relief, showing some aspect of their reign — many were warriors, others church builders & law-makers.
—
[Budapest. Matthias Church with St. Stephen’s Monument] [right bottom]

Fabulous church built by King Matthias in 15.c. — roof brightly coloured tiles — arch is part of Fisher’s bastion, a sort of decorative fortification — fabulous view of city across Danube below.
—


[Budapest. Fisher’s bastion] [right]

Series of towers & wall — a sort of decorative fortification around the Matthias church & some courtly houses/palaces on hill overlooking city — building across river is Parliament House.
—
Didn’t see it at night — but fabulous enough in daylight — Doubt if it ever served as real fortifications — looks more decorative than useful.

———-

2nd June. Vienna

Dear Mum & Dzid,

Well, as you can see we’ve moved on again — three countries further in fact [Rumania, Hungary, Austria] since you last heard. The closer we get to München, the more impatient we are becoming for news from home — so, in two days, I hope… […]

A few more impressions — shopping, even for food, was rather a disappointment in Bulgaria (also later in Rumania) — there are fairly large self-serve type stores for food. They are fairly modern looking & windows contain displays of various jars, tins, bottles, packets. However, once inside, the variety turns out to be very limited, both in the kinds of goods sold (jams, preserves, sugar, sausages, yoghurt, soap, wine, a bit of cheese & that’s about all) & also in choice of make or type (only a couple of types jam at the most). But the worst part is the system of purchasing which seems to involve endless queues — 1. queue to choose article & obtain its price, which is written on a piece of paper by the person behind the counter 2. you take the paper (but not the goods) over to the cashier & queue to pay & get receipt 3. back to the counter with the receipt to queue for your parcel of chosen goods. Sometimes you can’t even choose the goods first, you simply pay first & then get the article — we didn’t ever discover what happens if they’ve sold what you wanted in the meantime. Still, for our humble needs, we managed OK — I can’t say that I’d enjoy the queues as part of daily routine, though.

A word of advice Dzid, if you plan to travel — English does not get one everywhere in Europe. About the only English we’ve spoken has been to fellow English speaking campers at campsites — otherwise it seems to be French or German (surprisingly French was the main language in Bulgaria & Rumania, even Hungary — German seems the best standby anywhere else, including Greece) — so brush up on your school French (Ian manages some communication in his) & do some Beginners German (Laimons fares very well on his) — you enjoy things much more if you can communicate even the tiniest bit with the natives — most of the English-speakers we met seemed to complain of getting sick of talking to each other only. […]

After Sofia, we set off for Rumania (28th May), heading for the border town Russe — only to find that we had to make a lengthy detour because roads were being repaired — this sort of thing just keeps happening & the roads at best of times are pretty bumpy — long stretches of cobblestones (apart from the usual patchy repairs in which potholes appear almost immediately). On our way we saw the usual small flocks of sheep or a couple of cows — but this time tended by ladies who were spinning wool by the good old fashioned method — lump of wool on staff in one hand, twirling thread with the other. Countryside (apart from one beautiful stretch on the detour of mountains & chalk cliffs amongst red cliffs & river in valley below, running red with the red clay) was just like one huge collective farm, stretching over miles & miles of flat or gently rolling countryside, with a lone tractor or a group of workers seeming quite lost & dwarfed in the huge expanse of fields — rather overwhelming & almost monotonous — I didn’t think I’d enjoy living on a collective farm — you don’t seem to be able to get away from it at all (though they’re supposed to have shops & even entertainment centres on the farms themselves.

[…] Across a huge span of bridge over the Danube into Rumania (the border is marked by a line across the centre of the bridge). On the Bulgarian side we were assured that we could change our money (the small amount that we had left) into Rumanian money on the Rumanian side — when we got there, they would have  none of it, sneering rather scornfully at the story the Bulgarians had told us (there seems to be no great love lost between any two of these countries!) Some of the coins we had were called Stutinkis, which we promptly labelled “Stinkies” (which term we have generalized to cover any small, more or less useless coins.) […]

More collective farms & flat country — but somehow Rumania is quite different to Bulgaria, despite these similarities — in the villages & towns you can see that they have kept a lot of their special character — particularly evident in style of housing — probably the most house-proud people we’ve seen, at least that was the impression we got as we passed — a lot of houses gaily painted in different colours, though very tastefully worked out — various combinations of what you might call mossy, corn etc shades of greens, browns, oranges, yellows — a lot quite definite, though palish, blue houses, which looked quite beaut with green vines & rose gardens & bits of woodwork (often carved eaves & verandah posts) [above, carving around an unusual type of well] & quite often thatched roofing — quite poor on the whole, but so neatly kept.

Nearly every farmyard has stables & hay sheds behind the house & most have a good old-fashioned well of the [balanced beam — left] type, or there is a community one nearby.

We drove straight to Bucharest, the capital & fell in love with it at first glance — it seems to have suffered less war damage than the Western European cities & has managed to preserve a lot of the beautiful big buildings — some of them look as if they’ve been some sort of princely palaces — towers & gables & domes — statues & friezes & other bits of ornamentation. Also lots of modern buildings — in particular some exhibition type halls etc, looking quite interesting. They seem to have put a lot of effort into making the city look beautiful — huge well-designed parks, ornamental lakes & various monuments (not all beautiful — some too much of he usual “workers forever” type, but much fewer of these than in Bulgaria.)

At our camping site for some reason the water had been stopped — in the course of various complaints about it (Austra is good at this sort of thing) we ended up having quite a pleasant conversation (in French — this is what I mean — particularly in Rumania this is the main foreign language) with a Rumanian engineer who treated us to a glass of Rumanian plum brandy & a local meat dish & told us a bit about Rumania’s history etc. (We eventually did get the water as well.)

Somehow, probably because of the older European-style buildings etc. Bucharest had a more European & cosmopolitan air about it (though Ian was the receiver of many stares in his shorts, thongs & beard!)

Next day we managed a bit of shopping with the help of some kindly French speakers, & Ian, Laimons & I got our hair cut for 2/6 each (though I must say I didn’t get much say in the style — it was a case of head under tap, out with the razor, then under the drier & lots of pulling & teasing) — still, it’s ok now.

We visited a museum that consisted of a whole lot of village houses gathered from all over the country & reconstructed with barns, churches, water mills & wells — all quite authentic — each house full of appropriate furniture, rugs etc — really fantastic — the kind of old farm dwellings that you see in pictures of old Latvian farmhouses — kitchens with big beams, huge pots over open hearth — sleeping room on top — carved chairs, bowls, spoons — butter churners — embroidered tablecloths, rugs, beautifully woven wall hangings & carpets — the patterns all look very “Latvian”– room with loom in it & usually a suspended cradle. While we were there, we accidentally came upon a film production in progress being filmed in one of the farmyards — some sort of old wedding-type feast, with everyone in national costume, feasting & dancing & the old farm buildings as backdrop — we of course clicked away merrily with our cameras.

Then on to look at the Folk Museum — a collection of folk art by a certain Dr. Munovici, who seems to really have loved the old Rumanian customs & traditions — embroideries, weaving, furniture, costumes, musical instruments, traditionally painted Easter eggs, plates etc. all housed in a beautiful gabled house, built in the style of a fortified farm building with a watch tower — here we were lucky in our guide — a charming little lady who explained it all to us lovingly (in German) & seemed to lament the passing of an age when people had time & patience for such crafts — next door, surrounded by a garden full of statues & reliefs stood the house of his nephew, also a collector (he, and old man now, was actually there, delighted that visitors from as far away as Australia had come to see his life’s work — insisted we sign the visitors’ book & put “Australia” in) — his collection was of European art — medieval to about 19th century — library, various bits or religious equipment, paintings, carvings, engravings, statues etc. All again beautifully housed in a house built especially for it (Tudor style).

30th May we moved on heading for Hungary — more collective farms & beaut villages — stopped to look at a 17th C. monastery on the way — countryside beautiful — mountains & forests — along river valley — as we moved north, the villages became more medieval-looking –houses on street front joined to each other, with big solid wooden gates leading into central courtyards (the kind of door/gate that carriages must have once driven through & which have a smaller door in them when people just want to go through) — cobbled streets etc. Also, the further north we went, the more often we saw people wearing work-day versions of national costume or part anyway — an embroidered blouse or a full skirt + apron or a “ņieburs”-type jacket [traditional sleeveless fitted vest] — men often in white tight pants with an embroidered smock-shirt & small black vest on top of that + black hat.

31st May. On through more villages of the Medieval type to another fairly large & again beautiful city with lots of big baroque style buildings & churches amongst the more modern ones. (An interesting feature here, which was beginning to strike us more & more, was the Russian war memorials, inevitably ugly & massive, usually placed, I’m sure intentionally, fair & square in front of some beautiful graceful old building!)

Finally arrived at border town of Ordea [left, street sign pointing to Oradea] — everything fine until discovered that needed two passport photos for visa into Hungary — we had some spares, the Harts didn’t — mad dash back into town (about 12 km) to find tourist office which could direct us to photographer who could do them in about an hour — got there 5 mins to spare before shops etc. closed at 1 pm, not to open till 4.30 pm.

Back to border again & came across first bit of officialdom asserting itself — customs men searching the car. We of course don’t care & don’t feel or appear impressed, which probably makes them feel like putting on an even sterner air — so they crawled in & out & under & measured engine space & were going to ask us to open the big trunk, which of course had all our junk on top of it, but thought better of it as they got progressively dirtier — car was rather muddy, as we’d had some rain.

On the Hungarian side there was no searching at all — a rather nice bloke who helpfully gave us the words for essentials such as “bread”, “milk”, “vegetables”, “market” etc — Hungarian is an impossible language which corresponds to no other — we never did manage to work out any of it at all — all our communication was in French or German or English at campsite.

1st of June & Budapest, the most marvellous city of them all [right] — it somehow has remained as a bit of real old Europe — graceful, beautiful buildings — atmosphere so European — café life etc. We really were thrilled & happy — fantastic old buildings — & bits of luck. As we were driving around, trying to find the places of interest & work our way there + map — we had stopped on our way to a castle marked on the map & were peering at the map, trying to work out which turn to take, when up came a little, very Hungarian gentleman (grey-haired, spectacles, suit, umbrella, brief case, looking like a professor) & asked us in German what we were seeking – we told him & he insisted on taking us there & showing us what was the most “sehenswürdig” thing about it — showed us in, got us an interpreter etc — it turned out that he was someone quite important at the place, which is really a museum — most of it had been bombed in the last war & it’s in the process of being reconstructed (a baroque & later period palace) — as they started the reconstructions, they apparently came upon a much older section buried beneath (13-14 century) & this was what we had to look at — & it really was worth it — archeologists must have gone mad with excitement when they found it — now the digging is complete & the preserved bits have been marvellously set out & presented — with a modern museum section more or less incorporated & fitting so well with the ole — apparently they even consulted Peter Brueghel to get an idea of the type of garden favoured at the time — down to the detail of the kinds of plants popular — & have added a small reconstructed garden to complement the excavated halls. Our guide was an obvious expert — again a charming lady, obviously loving it all & pleased at our enthusiasm.

After such a fine start to our sightseeing, we continued on our own with much enthusiasm, looking at churches & other buildings, including Parliament house — a fantastic huge fine Gothic building, right on the edge of the Danube (the castle is high on a cliff opposite [left] — from it there’s a magnificent view down over the river & the city with all its domes & spires).

We really felt we could stay in Budapest [right] quite happily for quite a long time — it’s really marvellous that so much of the old European Capital-type city has remained — Germany, of course, used to be like that too, but now is so modern because most of it was destroyed. Somehow, in Budapest we didn’t at all feel that we were in a communist country — & most difficult & upsetting was trying to imagine the terrible street fighting & tanks & all that had been there in the troubles of 1956 — it’s such a graceful city, that it’s hard to believe that things like that could have taken place — though there are plenty of bullet scarred housefronts to prove that it did.

Well, today, reluctantly we had to leave & set off for Austria & Vienna — the delights of the latter are in store for us tomorrow & there are plenty of them — this again is an old European capital that has managed to preserve much of its old beauty — magnificent baroque buildings & plenty of them.

 Somehow, when we crossed the border into Austria, we all had a sense of “homecoming” & celebrated the fact by allowing ourselves a small feast of the fabulous cakes (tortes) that seem to be a specialty of Austria & Germany — the strawberries & cream + coffee variety, which we have so far been very good at resisting!

So Vienna tomorrow & back to our “real” home München the next day to collect lots of mail, we hope, & to stock up on goods which we found to be cheaper & more available in Germany than in the communist countries (though very basic food essentials tended to be quite cheap in the latter) — also things like extra film, hairspray & bits & pieces, before continuing on to Prague & a bit of Poland & Russia on the 12th.

So lots of love to you both — we are very well & very happy — our camping efforts are most successful in every way except that time for writing letters is very scarce — so if you see anyone who might be interested in this info, please pass it on — we don’t manage this sort of letter to friends — only “family”.

Love
Inese & Laimons

—————–

3.06.68
[Wien. Staatsoper] [top left]

Didn’t see it at night, but had guided tour through in day time — huge stage (50m x 50m) — small auditorium (1500 seated 500 standing) (cost 400schg — 20 schg) — hydraulic hoists for whole sections of stage & scenery — underground passage for scenery trucks from nearby storehouse, lift to stage.
Front part survived — rest of exterior restored — most of interior (apart from front section) modern.
—
[Wien. Rathaus mit Springbrunnen] [centre left]

Town Hall, wide symmetrical — tall tower in middle — hung with flags when we saw it.
—


[Wien. Michaelerplatz] [bottom left]

Hofburg behind — old palace of emperors etc (Franz Joseph — we looked at apartments) — foreground, one of less decorated fiacres (some had hood over back seat made of flowers & feathers) used for taking visitors around city — we didn’t try one for fear of expense.

.

.



[Wien. Schloss Schönbrunn] [top right]

Only had time for quick look at park around this castle — trees were much greener & quite thick, forming huge straight walls & smooth arches.
—


[Wien. Straussdenkmal] [centre right]

Didn’t see this one, saw Mozart & others — still this one seems to appear on all guide books etc.
—


[Wien. Stephansdom. Kancel von Anton Pilgram 1510, … mit dem Bildnis des Künstlers unter der Kanzelstiege aus einem Fenster blickend] [bottom right]

This was one of the most interesting bits of this church — sculptures so different from usual church stuff — so full of character. (Also visited catacombs below church — chambers full of human bones, some from last plague.)

———————————–


3.6.68


[Picasso. Pan] [left]
[Picasso. Faun with leaves] [right]



Picasso exhibition (+3 films) Vienna – didn’t actually see this, but others like it (esp. in film)


—————-


4. jūnijā 1968

Mīļie Inī un Laimon!

Tikko izlasīju Jūsu vēstuli (no 27. maija) – Paldies, Inī, ka tik gara! Raudāju visu laiku lasot cik skaista tā bij, un laikam arī no tā, ka visu šo laiku ir bijis briesmīgs strain uz mani Dzidras dēļ. Nupat šodien domāju, ka varbūt viņa ir pāri visiem saviem emotional sarežģījumiem ar to cofé shopa donžuanu un ir kaut kā tikusi galā arī ar skolu. Dzidra visu laiku ir ar coldu – No Jaunatnes dienām atbrauca smagi saaukstējusies (Aldis piedzēris, Jancis piedzēris, Pēteris piedzēris, Juris nemācējis dancot etc.!) Dzidra aizgāja vienu dienu uz skolu (pēc holidejām) tad 2 dienas nolikās gultā, cēlās un gāja atkal un tā tas iet līdz šim, klepo, bāls, noguris, neizgulējies. Nodzīts kā nabags – Bet jāiet bija – nāca inspektors, resp. inspektrise – maza sieviņa, Dz. teica, tā bijus nice ar Dz. un Dzidra saņemšot apstiprinājumu kā pilnt. skolotāja. Nākošā skolā, tūlīt pēc Dzidras, tai pašā dienā, tā inspektrise līdz asarām izbārusi kādas jaunas skolotājas. Dzidra domā ka tas tādēļ, ka inspektrisei neesot bijis dūšas būt niknākai ar Dzidru, un tad viņa tūlīt savu stingrību izgāzusi uz nākošām skolotājām… Dzidra pateicīga ka viņa nav bārta, jo viņa domā, ka viņa to nebūtu varējusi panest un tas viņu būtu saliecis pie zemes. Tagad viņa pūlās kārtot skolas darbus – taisa eksāmenu papīrus, (es arī palīdzēju griezt un līmēt bildītes eksāmena papīriem) labo jau dažus ienākušos darbus etc. Dzidra nokavēja laiku un spēkus – zīmējot sev studijas un izliekot tās tai kofeshopā – tās tur neierāmētas neko labi neizskatās un nav neviena vēl pārdotas – bet Dzidras darbu un sevišķi zīmējuma kvalitāte ir redzama un cilvēki kas tur iet to arī redz. Tas bij labi – bet daudz tas viņai spēku paņēma – sevišķi jau emocionālā pusē, jo viņa tur tos visus (un sevišķi kādu vienu) dievināja un vērtēja nezin cik augstu – tagad man liekas viņa sāk kritizēt un vērtēt pareizāk un tad jau no briesmām būs ārā, mazākais kaut cik. Dzidrai tik ļoti vajag – to ‘īsto, lielo dzīvi’ un taisnība jau ir – viņa grib zīmēt arī sev, ne tikai būt skolotāja – bet tā ‘lielā dzīve’ ir grūt savienojama ar skolu un ar patreizējo coldu un inspektoru etc. Tava vēstule, Inī, būs Dzidrai jauns spēka avots – Dzidra patreiz māca bērniem un liek rakstīt eksāmenos par Grieķu mākslu. O, Inī, raksti cik var bieži!

Citādi mums nekas jauns nav – laiks ļoti auksts un vējains.

Papus Dzidrai atsūtīja viņas gultu – es tagad paņēmu savā istabā Jūsu dubult gultu. Vēl jāpērk galds, kādi krēsli un wash. mash. Par telefonu atnāca rēķins – man jāmaksā $22.99. Par elektrību arī atsūtīja gala rēķ. – tur ir čeks par $7.35 tas uz L. Birstiņš vārda, jo es uzdevu te Birstiņa vārdu, domāju tās offices girles visu saputros ja vēl manu vārdu tur liks klāt. Tagad to čeku es nevaru iemainīt, bankā teica lai eju uz Caunty council un tur viņi apmainīs, (es varot to sūtīt arī Jums, bet Wyongā jūsu kontā nevaru iemaksāt jo vajagot jūsu paraksta.) Par gāzi vēl nekas nav atsūtīts, bet būs jau.

Paps Dz. atrakstīja, ka Mrs. Hair ir aizgājusi un tās vietā viņš dabūjis kādu brīnišķīgu vecāku kundzi, kas prot tik labi vārīt ēst, ka viņš pieņemšoties svarā, un šī dāma pati esot bagāta un naudas no viņa viņai nevajagot! Tā uz kādu laiku tur ir viss o.k.

Es tikai spēju apkopt šo māju un gatavot ēst – pa visu laiku tikai kaut ko vēl palasu – vēlāk varēšu ko vairāk, kad Dz. sāks iet gludāk.
Lai Jums labi veicās!
Xxx M.

—————-

5.6.68

[part of letter lost, where stamp was torn off]

Vienna. — guided tour of Opera House [right] — […] things that strike one in it […] it has the features that Utzon planned [for Sydney Opera House] — which his bourgeois successors have managed to more or less wreck — huge stage (50 metres x 50 metres) with hydraulic hoists to move whole sections of the stage (scenery & all for quick scene changes) — small auditorium (seats only 1500 + 500 standing room) — special underground passage along which huge trucks can collect scenery from a nearby storehouse & take it direct to the Opera House & up in a lift onto backstage, avoiding city traffic, etc — the place is just so efficient — of course it runs at a deficit — no Opera House can really make money (so it’s state supported, which Australia can’t  yet manage — which seems the main reason the Sydney Op.H. is getting it all wrong). Even so, the best seats cost £7.

Part of the old Opera House was bombed — the front part has survived – the outside restored in old style — most of inside new, with some very modern sections, but as usual for the Germanic nations, all fits very well.

We also saw the old Hofburg [left] (Emperor’s palace) & had a guided tour through the apartments – huge Baroque rooms, hung with dreadful tapestries etc.

.


[photo below, L to R: Mozart, HC. Andersen, “Valkyrie” riding to battle]

Vienna is full of statues & memorials to all the composers [and writers, etc., above] — Mozart, Schubert & of course Strauss, all set in bits of parkland — big theatres with imposing fronts lined with statues of the muses & fountains leaping about in odd corners — a lot seems to have survived, making it again a beautiful old city (amongst all the modern as well, of course).

There seems to be a tradition of taking visitors around the city in open horse-drawn carriages [right], decorated with a canopy of flowers & feathers, with coachman high in front — we didn’t try one, fearing the expense, but they looked good along the cobbled (though wide) streets past stately buildings. Then by chance we came upon an exhibition of works by Picasso — quite a large collection, including a few of the of the well-known ones (eg boy + dove) + 3 short films on Picasso — quite a marvellous opportunity.

Finally, we had time enough to make a very quick visit to Schönbrunn castle grounds (palace itself already closed) — again a huge baroque place with symmetrical paths & patterned lawns & fountains & statues etc [left].

.



——————————

Series of postcards from Inese, Germany to Poland:

5.06.68
[Regensburg. Dom St. Peter und Brückentor]

Stopped here on way to Czech border — just long enough to buy some vegs & post some letters — marvellous place — old, full of narrow streets & interesting houses, gates, towers — on the Danube.

————–

9.06.68

[Czechoslovakia. Hradec u Opavy. Photo: castle in forest, fields in distance]

My “fairy castle” in Czechoslovakia — beautiful old towers with a later building inside walls (the white one) — apparently Beethoven had stayed here 1806-1811 and Liszt from 1846-48. Beautiful setting — pine forests on surrounding hills — village down below — beaut gardens & forest walks.
—
Another view of same “Fairy Castle” [right] — view of beaut old towers of entry gate, looking down garden from main (more modern) building.

————

11.06.68
[Warsaw]

Clock on corner of house (post office) in old part of Warsaw.
—
[Warsaw. Zygmunt’s Column]

Castle Square — old Warsaw behind — modern Cathedral building rising above roofs.
—
Partly reconstructed Barbicon around old town. [right]

———————————–

Mīļie ceļinieki!

Vakar saņēmu divas jūsu vēstules – no Vīnes un no Munchenes. Šodien pienāca trīs Jūsu pakas – divas ar brošūrām un reprodukcijām, viena laikam ar sleeping bagu un Ineses rīta svārku – nav vēl attaisīta, bet tā jau reiz tika ziņots, ka būs. Jūsu vēstules laikam ir saņemtas visas – trīs lielas – no 19. maija, 27. maija un 2. jūnija; tad vēl mātes dienas kartiņa un viena airlettere no Kölnes un tagad viena airlettere no Munchenes. Ja Jūs būtu vēl Munchenē pirms došanās uz Krieviju – vēl vajadzētu Jums atgādināt – no ‘aizpriekškara zemēm’ nerakstīt pārāk kritiski un gari. Šīs ko saņēmām bij garas un labas vēstules – varbūt tāpat laimīgi ies Jums uz priekšu. Tikai – Latvijā bija gan jāiebrauc…!!

Vakar Dzidra jums norakstīja garu vēstuli, tā kā man neatliktu daudz ko teikt, bet tā kā šodien pienāca pakas – tad par to Jums jāziņo. Laikam jau rakstīju, ka par telefonu beidzot pienāca gala rēķins un to samaksāju $22.99 un par elekrtību ir bijis tikai pāris dolāri jāmaksā un tur no depozīta atliek $7.35. Un tos es pagaidām nevaru izņemt – bet ka vēlāk nokārtošu. Par gāzi vēl nav. Mums ir ļoti vējains te, tā kā pietrūkst vai dūšas cīnīties. Bij garā weekenda un es domāju – nu lai iet – iekurinās vairāk to heateri! – un laikam esmu par daudz sasildījusies un saaukstējusies. Divas dienas jau nu esmu stīva ar muguras sāpēm – nevar izgudrot – kas tā par sāpi ir, bet laikam jau būs tikai reimatisms, jo nevar palocīties. Šodien gribēju visu dienu vairāk palikt gultā, bet taisni šodien nāk viens zvans pēc otra pie durvīm: vispirms atnesa Jūsu pakas, vienu atvēru un sāku skatīties ‘bukletes’, zvana atkal: — sieviete ar maisu pēc lupatu donation. Kā tā aizvadīta – trešo reiz zvana – Jehovas liecinieces, uzkrīt man ar pasaules gala sludināšanu taisni tad, kad es domās ceļoju pa Eiropas kalniem un lejām un pilīm un pilsētām! Neko darīt – bij jāparunājas par velna būšanām un kā no tām izglābties! Tagad – sēžos un mazliet Jums uzrakstīšu. Kā redzams Jums ir diezgan labi ar to ceļošanu, žēl tikai ka tagad pavasara laikā nav neviena auglīša ko Jums pa ceļam nočiept šur tur dārzos un mežos. Cik var noprast Jūs laižaties uz Prāgu! Un kad apciemosiet Annā tanti Berlīnē? Lai Jums labi veicas turēties gar ceļa labo pusi! Te garā veekendā 19 dead! Paglabāju pie Jūsu bukletēm arī pāris lapas puses no Sidnejas avīzes par Kennedija notikumu; kādu mēnesi atpakaļ – bij Sidnejas Universitātes lektora (vai profes.) 4 gad. vecs puisītis ‘molested and murdered’, kaut kur no parka aizvilināts – tā kā – taisnība tiem Jehovas vittnisēm ir – devils ir vaļā un skrien apkārt, bet kā nu viņu savaldīt, to nu viņas laikam gan arī nezina! Labi, ka Jūsu ceļojumā liekās ir mazliet atpūta arī no šīs civilizētās pasaules nebūšanām. Pie mīļiem latviešiem neesmu bijusi – jo kamēr atnācu uz Wollongongu – nekur nav bijis laika ne spēka izkustēties, ziemas ierašanās bij ļoti barga uz vienu rāvienu auksts un vējains. Te vienu dienu avīzē bij rakstīts ka gar Wollongongas piekrasti vējš naktī bij nodarījis postījumus par pusmiljonu dolāriem, neesmu līdz jūrmalai aizgājusi paskatīties, kā tur izskatās. Kaut kā nebūt būs ziema jāpārcieš, tad nāks labākas dienas. Dzidras colds arī vēl nav prom, klepo un ir nogurusi, bet viss jādara ar visu coldu, varbūt izturēs labi. Neesmu neko labu uzrakstījusi creative minds nedarbojas, esmu gan izlasījusi 4 grāmatas par Vincentu van Goghu, tagad sākšu par Gogenu lasīt un pa vidu – mācīsimies abas ar Dzidru runāt mazliet vācu un mazliet franču valodā. (Ka tik nu nepaliktu ar domāšanu vien, bet tiešām arī mācītos). Man jāraksta Sue un Sunnijam – bet nevaru vien sataisīties. Nezinu arī kā iet Laimona mammai, uz mātes dienu viņa man atsūtīja kartiņu un es viņai pēc tam aizrakstīju, vairāk nav nekāda kontakta bijis, viņa bij saaukstējusies.

Turaties pie veselības. Aizrakstiet pa kartiņai – krustēvam un krustmātei.
Xxx M.

P.S. Kad pārnāca Dz. no skolas – atvērām otru bukletu paku un lielo drēbju paku – visas mantas ir kārtībā un gaidīs Jūs mājā. Vakar pēc kartiņu un bukletu skatīšanas un Inī, Tavas cepures un cimdu izmēģināšanas – mēs jūtamies tā it kā Jūs būtu te atbraukuši un mūs apciemojuši – visu vakaru bij tāda sajūta ka Jūs abi arī te staigājiet…
P.SS. Dzidra aizgāja uz skolu ļoti nogurusi – viņa grib pati sev gleznot bildes – un pēc tam nevar gulēt jo bailes par skolas darbu – owfull –
M.

——————

18.6.68

Well, we set off from München for Czechoslovakia, stopped at Regensburg to buy a few vegetables etc — it’s a lovely medieval town, hope we can visit it again & have a closer look — old bridges across the Danube, towers, churches, narrow streets etc. Camped that night on the German side of the border in a pine forest — marvellous — went for walks in it — part of the Böhmer Wald.

Got to Prague the next day — parts of it still very old [left] — like some beautiful old towers, presumably once fortifications — climbed up into one & looked all around the city — on to old town square with old houses & old town hall & down narrow back streets — the city seemed to be full of young people — lots of student types, girls in slacks etc — camp site by the river (Vistula) which seemed to be full of young people rowing in slim canoes (I think part of the camp was a rowing club).


.

.


Next day (7th June) went sightseeing in town [above, Ian, Austra, Inese in front of astronomical clock and clock before and immediately after WWII] — walk across a very old bridge (now closed to cars) which was lined on both sides with statues (saints & kings & others) [below] — bridge towers both ends & old city at the other end — looked marvellous — all sorts of old houses & towers everywhere — just above, on a hill, is the palace & all the surrounding area below is full of narrow streets & what must once have been noblemen’s houses with decorative fronts.



We walked up to the Palace itself which is a collection of all sorts of buildings within the outside walls — old, beautiful cathedral, some old halls, such as the Vladislav Hall, where twice (I think) in it’s history, now famous “defenestrations” have taken place — the best-known one was just before (it more or less led to its outbreak) the 30 years’ war. I can’t remember the dates, nor the accurate facts, but one of the princes/kings involved sent messengers to Prague with some sort of unacceptable compromise offers, whereupon the angry receivers at Prague threw the poor fellow out of the window! (“de-fenestrated” them!) I think there is a further touch added by history teachers (true/untrue) that to add to their hurt pride (but also saving their lives) they landed in a dung heap below! Well, so much for history — the palace grounds also include modern buildings where (I think) the Parliament now meets.

Prague us full of beaut Baroque churches — we visited several & in one of them accidentally walked into a rehearsal for an opera (religious — songs & music only I think) to be performed there that evening (a lot of churches seem to have concerts etc given in them) — well, we sat down & looked at the rich baroque interior & listened to the rich baroque music (singing + orchestra + organ music floating down from the organ part of the church) [left] — it fitted the place perfectly & really made our visit worthwhile — went later to visit old Jewish synagogue (apparently the oldest in central Europe) & Laimons & Ian had to borrow hats (L. borrowed Austa’s — a blue straw, sailor’s peaked cap type) in order to enter — by then it was unfortunately too late to visit the Jewish cemetery & museums, apparently fantastic collections of Jewish history. We’re hoping to manage to get back to Prague & see them on our return trip.

Sat 8th June. We set off for Polish border — through various towns, villages, some a bit interesting others not – one (Litomysl) the birthplace of what seems to be the most famous Czech composer Bedrich Smetana, there we looked at castle buildings which included rooms where this composer had worked — he seems to have been at the court for some time — the town itself has preserved a lot of its medieval character — housefronts on the main square all had arcaded walks below them — so that the footpath really goes under part of the first floor. Farm houses tended to be big solid plaster buildings, built around a courtyard which has stables etc at the back — little evidence of the primitive wells we’d seen in other places.

[near border] […] set off to look for a nearby castle [right] that they recommended — it turned out to be a beaut one near a village called Hranec [?]. The main building was more modern, but it was surrounded by beaut old walls with gate towers & watch towers etc. On the walls were plaques commemorating stays there by Beethoven (1806-11) & Liszt (1846-8) — beaut woodland park — walks through more or less natural forest with clearings & glimpses of the village & farms in the valley.


10th June off to border & then into Poland. Not far from the border we visited Auschwitz [below], the former concentration camp — it’s been well preserved & displays of evidence of all kins were quite horrifying — the watchtowers, the once electrified fences [left], the bunks & cells etc etc. + gas chambers & ovens [right] — unbelievable really — but strangely though, busloads of quite young schoolkids kept arriving to be taken on guided tours through the place — what this achieves I don’t know — probably more indifference than anything — they were obviously too young to understand or care much & spent most of the time being more interested in each other than anything else.


On through patchwork fields to Warsaw where we stayed at a youth hostel (it was raining) which turned out to be a boarding school — in the morning we were having our breakfast amongst dozens of young girls & boys & their supervisors, all busily scurrying about having theirs.

Down to shop for food — queues for everything — queue for basket, queue to choose goods & find out their price [etc etc, as already described earlier] — its “fun” — prices were almost impossibly high, so we decided to live on the stocks we’d brought from Germany till we got to somewhere better. Prices aren’t all that high for the locals, we’re discovering — it’s just that the amount of currency we get when we change our money makes them high for us. After our shopping efforts, we felt a bit sick of it all & only had a quick look around Warsaw — mainly the old part of the town which was quite beaut — again narrow streets, interesting shop signs hanging out in front [right].

Camped in a forest — the countryside was beaut there — rather what I imagine might be a bit Latvian — woods & patchwork fields — rather interesting wooden farmhouses, some thatched — birch trees everywhere, oaks, pines & others that I can’t name.


18th June. Moscow.

Dear Mum & Dzid,

Sorry I haven’t written for so long — I only just realized how quickly time has passed — I remembered writing from Warsaw to home, but I’ve just realized that that was to Dad! […]

[…] Sat 8th June, we set off [from Prague] for the Polish border […] We didn’t really have time to explore much of anywhere as we thought we should be at the border the next day — well we got there only to find we had to spend another day in Czechoslovakia, because we could not get transit visas (a short-stay type, costing less) for 48 hours in Poland only & had a fixed date (12th) for entering Russia (couldn’t enter earlier) — So there we were, regretting rather that we hadn’t known earlier & so been able to spend longer somewhere more interesting, like Prague.

However, we had to fill in the day somehow & so went off to the nearest town Ostrava — ugly industrial place — we were driving around feeling rather miserable — decided to try a cake shop to cheer ourselves up (such extravagances are limited to occasions like this one only) — there a fat, jolly, blond “Witwe” (widow — as she described herself) & young girl assistant went into raptures when they discovered we were from Australia — apparently they would love to go there — dream about it & collect pamphlets on it — however they need a relative or friend there, who can guarantee a place to live before they can consider going — well we had quite a mad, hysterical session (in German) talking about the place & what we were doing etc — Meantime the girl’s boyfriend (young engineer) also arrived & joined (he also wants to go to Aust.) the happy throng. Much later we finally departed after exchanging addresses & promises to write. They were really nice people (+ beaut cakes) — so we felt much happier & set off to look for a nearby castle that they recommended.

12th June — early start, up at 5 am, at the border by 6 am, only to find that it didn’t open until 7 am! Finally crossed into Russia (near Brest) — spent 4 hours with customs formalities & searches (even undid the some of the panelling in the car!) Finally, in our eagerness to set off, Ian forgot a folder full of important papers — had to turn back again (luckily hadn’t gone too far). People at the border had discovered it & had phoned police ahead of us who kept asking us if we had got our papers. Well, we finally arrived at camping ground in Minsk & discovered that Russian food prices for us were even wors (1/3 per egg £1 lb sausages!!) — our prospects for the next 40 days looked rather grim — our food stocks might last a week. That evening, while cooking our tea [supper] in the camp kitchen (one very good thing about Russian camping areas, they all have stoves for use by campers) in came three workers who were also staying there — one a Lithuanian, the other 2 Russians — jolly fellows — great shouting session — mainly via Austra’s Russian — spreading of maps to show where we’d been — they offering vodka, we offering them tea etc — Austra presented with a pair of calipers (measuring tool) — me with measuring tape as souvenirs etc. Then, when their boss had finally hauled them off to bed, we met a couple of young engineers — more communicating and invitation to visit their place (tent) next day at 9 am.

Next day, when we arrived, they weren’t there — we then discovered that our watches were an hour slow (time change as we’d driven east). Anyway, later they turned up at our camp site, armed with grog & bread & cheese & sausage — spent the rest of the day talking to them & drinking & eating [left]. They both come from Archangel (the most northern port in Russia) — there for 3 months in the winter, not even ice breakers can get through. In the 3 months of summer they get, trees do turn green, but grass doesn’t manage to grow. It had been snowing when they left the day before (by plane — in Minsk it was hot). Apparently they’re sent to various places like Minsk to either work of observe etc. — all this communicating done mainly by Austra’s Russian & one of the bloke’s 1/2 dozen words of English — my Russian is limited to understanding bits & pieces (still a blessing) because I’ve neglected it completely since the ship. Next day another session of talking to them & sleeping off the grog.

15th June setting off for Smolensk — across Steppes (I think) — great undulating plain — collective farms alternating with forests — again lots of birches etc — wooden village houses (some actually log hut type) — huge statues & monuments here & there along roadside — usually some peasant or worker — quite ugly really — sometimes they seem to be there in the middle of nowhere — road straight (though a bit bumpy) going on for miles & miles — little traffic, apart from some big trucks (sometimes full of young pioneers going on some sort of excursion, all with little white caps on & red scarves around their necks) — also posters & other signs along the road celebrating 50 yrs of Sov. Union etc.

Smolensk itself proved a disappointment — little of old town left — factory chimneys, apartment blocks, posters of astronauts, huge bus stations, dug up roads, tram lines sticking out of deep ruts, statues & posters of Lenin smiling benignly over all. Camping are was even worse, there were so many mosquitoes that you literally couldn’t have a wash (let alone strip for a shower!) for fear of being eaten alive — we ate our meals hopping around — if you stood still, that was it! — we retreated into our tents & zipped them up! However, there’s one advantage — it’s still light here till after 9 pm — light enough to even read in the tent.

In the morning we packed up & fled to Moscow — here there are hot showers (which don’t go off at unpredictable moments) & there’s a huge kitchen with beaut big electric stoves. In our shared complaining about prices of food etc. we discovered from fellow sufferers that there’s a Gastronom (food store) in town which deals in foreign currency, where food is normally priced — we made a beeline for it & have been eating like kings ever since (eggs are 52¢ for 10, sausages 56¢ a kilo, vegetables, fresh & in tins, jams cheese, yoghurt, milk etc etc) — so we’re going to stock up here to last us to Leningrad & back & then stock up again for the south — a real life saver.

Looked at Moscow University [right] — huge wedding-cake building (there are about 8-10 such buildings in Moscow,, mostly hotels — something like this: [sketch] — I can’t really draw it — it’s huge — after some trouble with the “little” Russian lady guarding the entrance (you need a pass to get into anywhere like this — or else be a member of an organised tour or something) a German lecturer (kind lady) rescued us & got one of her students to show us around — big marble halls, quite impressive I suppose.


Looked at Red Square, next to the Kremlin, & watched a changing of the guard ceremony at Lenin’s tomb [left].

Streets in Moscow are very wide, but filled with huge old trucks & taxis — the streets aren’t marked out with lanes, so traffic tends to wander all over the place — traffic lights don’t seem to mean anything to pedestrians who cross no matter what is showing — still, Laimons has become such an expert at handling European traffic of every description that I guess we’ll make it.

18th June — decided to visit the Kremlin — quite beaut — churches with lots of really golden domes gleaming in the sun — the old walls with beaut towers (dark brick red) — various yellow coloured palaces — a modern concrete & glass Congress Hall etc — the churches have been opened to the public as museums + other museums — we looked at a couple of them — saw collection of gold & silver plate from former palaces.

In Red Square there was a queue of people literally hundreds of yards long [left], slowly moving forward to pass through the Lenin Mausoleum — lots of little pioneers among them & behind the fenced off area where the queue was, hundreds more people watching the people in the queue — none of us has thought of suggesting a visit — weather has been very hot & we’ve heard of people who get up at 4 am to get a place in the queue — these seem to be limited, as the tomb seems to be open to the public on certain days of the week only & then till 12 noon only.



Well, in the last week or so, we’ve taken things at a more leisurely pace — looked around a bit, without having to rush on again. […]

19th June. We went to a huge showground — the Economic Achievements Exhibition — full of pavilions [above left] of every description, both architecturally & in their contents — all rather grand, with statues & columns [above centre] & various other decorations (Ian’s comment: some archeologist of the future is going to go mad digging it all up & reconstructing it) — fountains & park areas [above right] — one fountain with golden states of ladies (larger than life) all around it, I think representing each of the Soviet Republics.


At the huge columned gates [right] flags of all the republics, including Latvia, but they are the new flags, not the old ones. The Latvian flag is something like this [below]:


It was rather interesting to pick out things that were Latvian in the exhibit — photos of actors, musicians etc, a group of folk dancers photographed in Moscow etc. We’ve heard a surprising number of people speaking Latvian — there was a whole busload of Lat. ladies on tour here, staying overnight at the camping area, also about 3 families (one had come on a motorbike for their holidays) — we haven’t had more than a few words with them, but are determined to speak more in the future.

20th June, went to Film school & got shown over it (after usual initial pass problems) — Ian was hoping to meet someone recommended to him, who didn’t happen to be there but we did manage to watch a play by the drama students, who were doing it before their examiners as part of their exams.

Yesterday we were up at 5 am to get into town & do some filming — Ian is making a film that is to go with a Russian language course [above] […] — it’s a sort of set of scenes involving a couple of young people doing all the sorts of obvious things such as catching trains, going to the theatre, seeing sights in Moscow, shopping — all the usual language teaching situations — and now, wait for it, Laimons & me (& later Austra too) are the big stars — rather a trial, but we’re doing our best. […]

[…] Lots of love to you — pass news to Dad, I think he’d rather I didn’t write.

Inese & Laimons

———-

19.06.68

[postcard[
[Moscow. Kremlin church spires across river]

Dear Mum & Dzid,

“With Love from Russia” from us — spent yesterday wandering around the Kremlin — will write longer letter later — have been here 3 days and another week or so to go — huge wide streets full of trucks & taxis — weather hot — prices high & queues long, but ok in special Gastronom — food shop with foreign prices for foreign currency — stocking up on everything & will also call there on way back from Leningrad, so should be good. All well & healthy & happy. Doubt we’ll meet sister, but will send her a card — problem that we have no address. Love
Inese & Laimons p.s. Pass news on to Dad please.

—————-

28. jūn. 1968.

Nu ta labdien!

Ja Jūs iebrauksiet Latvijā tad jūs tā apsveiks! Nezinu kā to dara jums citās zemēs. Nu jau sen gaidām atkal ziņas no jums. Varbūt drīzi arī būs, bet jānosūta šī vēstule, jo nezin cik ilgi tā ies. Jūlijā jūs solījaties būt Münchenē. Mums jau Jāņu diena garām – abas nolīgojām pa māju (ne pat uz klavierēm kādu līgo dziesmu nenospēlējām). Ziema te man liekas ļoti auksta un nemīlīga, lai gan varbūt tas tā nemaz nav. Bet mums abām arvien ir coldi – sevišķi jau Dzidrai un tomēr visu laiku iet uz skolu. Es dzīvoju vienās bailēs – kā viņa izturēs, bet varbūt laiks griezīsies uz pavasari un būs labāks. Es stiepju mājā ēdienu un cepu un vāru un mēģinu uzturēt Dzidras spēkus. Viņa jau pati arī cīnās – glezno visādas bildes pa vakariem, iet out, un labo skolnieku darbus. Jāņu dienas sestdienā bijām uz oction sales pirkt skapi un galdu un pāris krēslu. Bij ļoti ilgi jāgaida (jo pirmās octionerēja mašīnas) Dzidra atbrauca mājās un izmeklētās lietas es mēģināju nopirkt kad sākās oction. Skapi man neizdevās dabūt to ko Dzidra izmeklēja, jo to kāds jauns cilvēks man pārsolīja. Es cīnījos dūšīgi līdz $23-, tad laidu lai viņš ņem. Manis dēļ viņš par to skapi dabūja samaksāt otru tik, bet nekā nevar darīt. Es nopirku otru skapi par $6- divus ‘vīnes’ krēslus, viegli, jāpārkrāso, par 50 centiem gabalā un galdu (ar atvilknēm) par $15. Vakar solīja atvest un vēl nav! Varbūt būs šodien. Tad laikam Dzidra aicinās savu paziņu, bārdaino Richardu lai brauc ciemos, jo viņš rakstīja ka gribētu atbraukt uz kādu veekendu. Andris atrakstīja – ka šogad precēsies un Dzidrai mazliet skumji aizmirstot jaunības draugus.

Viņa mēģina iztaisīt no sevis gudru un lielu sievieti – kaut kā jau tas iet arī. Birstiņ kundze atrakstīja lai braucu uz latviešu Jāņu balli un šo sestdienu uz Vindzoru, Herlinga kundzei būšot Jāņu ugunskurs – partija. Bet es laikam nekur neaizbraukšu vēl, ir auksts un es nevaru saņemties atkal kustēties apkārt. Bijām ar Dzidru vēl uz otru, kādas viet. aktieru grupas izrādi – diezgan negatava spēle bij. Vienu reizi bijām uz kino – ‘In the heat of the night’ – vai kaut kas tamlīdzīgs – ar to slaveno nēģeri-aktieri, — nekas! Sarma nav vēl atsūtījis pārrakstīšanai manas vēstules – tikai rakstīja ka viss būšot jādara man – viņš esot visu atlicis par vēlu – vairs neko nespējot. Solījos darīt cik varēšu. Es arī neko lielu nevaru – diena aiziet saimniekojot vien. Dzidra ar mani ir ļoti mīļa un tas ir labi – tad mazākais liekas, ka es par velti te nekrāmējos. Mums apakšstāva dzīvoklī ir jauns pāris ar mazu bērnu – viņi ir tik nervozi, ka mēs nemaz nevaram klavieres spēlēt – skrien aukšā prasīt lai nespēlē vai sit pa griestiem ar koku! Taisni – owfully! Bet laikam tā ir, ka tas mens strādā night-shifto’s un bērns arī vēl brēc – un tā ir out of mind par katru skaņu. Vakar viņi uz trim dienām aizgāja holidejās – nu tad mēs dziedājām un spēlējām tā, ka visa māja līgojās. Man ir jāiet pirkt peļu slazdas – te dzīvo viena ļoti resna pele, domāju jau sākt viņu pieradināt par – pet! Bet ka liksies grāmatās, vai klavierēs tad būs beigas! Pēdējās dienās nav redzēta, jau ir bailes, vai nav kaut kur nevietā iegrauzusies. – Un – tā mums iet. Pagājušo mēnesi gas-bill te bij $2.84 šo mēnesi $12.82. Lai nu arī šo mēnesi kurināts ir gas-heaters un es esmu cepusi krāsnī šo un to – tomēr 6 reiz vairāk ir neticami, — jāiet atkal plēsties un tas ir owful. Kaut Austra būtu te – viņa esot specss uz lietu kārtošanu! Ak, jā – Dzidra nopirka washing mashine par $30 – Atsūtīja bez vāka, un bez ūdens izpumpējamā pumja ar klibu kāju… Es gāju mazākais pēc vāka prasīt – viņi vienkārši izzobojās, tas ir viss, lietotajām mašīnām viņiem reti kad esot vāki! Mēs vienmēr iekrītam uz tādiem plēsējiem. Vajadzēja jau iet pie kāda Dav. Jona vai ko, bet nevarējām sameklēt, nu kad šī nopirkta atradu labāku second-hand veikalu bet par vēlu. Mums nemaz nav tā praktiskā nerva…

Gaidām ziņas no Jums! Kā Jums iet – rakstiet!!! Visu labu un skaistu! M un Dz.

———————-

7.7.68. Moscow

Dear Mum & Dzid,

Well, we’re back in Moscow again after a most interesting visit to Leningrad — you’ve probably heard about it already, so I won’t say much now.

Before setting off for Leningrad we stocked up on all necessary food (except bread, which is cheap everywhere) in our foreign currency shop here, so we’ve been doing well, even indulging ourselves with pancakes now & again. Yesterday we stocked up again for our trip south. Weather has been very hot, though in Leningrad we went for a swim in the Baltic (Finnish Gulf) — our campsite was a few minutes’ walk from the water — the most amazing thing was that the water was completely fresh — not a bit of salt in it — must be the many rivers etc from Finland emptying into it — still it seemed odd.

Mum, do you remember a writer Vilis Lācis? He seems to be about the most popular Latv. writer at the moment and is widely read in Russian translation — have also seen Russian translation of J.Rainis poetry.

Met some people that Ian knew about through Film School & they showed us a Russian film & provided us with a very good English interpreter who translated the film for us.

In Leningrad we found it very hard to get used to the “White Nights” — sun setting at about 10.30 and the night not even getting really dark — we’d be sitting around chatting or reading and sort of subconsciously waiting for dusk before starting tea [supper] — then discovering that it was 10 pm! One night we were reading till 11.30 pm!

[Photo L to R: Ian, Alex, Tanya, Austra, Inese at Peterhof]

However our stay was made really beaut by the people we met — a couple of school teachers (husb. & wife) [right] — Russians who teach English […contacts Ian got in UK] — so we had a marvellous time, being taken to all the interesting places etc — their English was very good, so that communication was quite pleasant. Also they treated us to a couple of meals at their place & one at a friend’s (scientist who also speaks English) & so we sampled some typically Russian food — borscht, cabbage soup, “pilmeni” & sour cream, cheesecake, various cakes, biscuits & chocolates, Russian vodka. tea, and a drink called “kvass” made from bread.

The scientist (astronomer) showed us around the observatory he works in & told us how most of the work there is done in the winter, because that is when the nights are long, sometimes as long as 20 hours — & it’s cold work with the big telescopes, because the rooms can’t be heated as this would affect the lenses. Can’t say I’d like it.


From there we drove on to Pushkin, a town about 20 km out of Leningrad & there inspected Catherine II’s palace [left] — pretty well destroyed during the war, but now very well renovated — one of the best palaces we’ve seen, I was particularly impressed by the beautiful parquetry floors — the most intricate designs made from various coloured (natural) woods.

There too, was the room that is known as the “amber” room [above]– formerly it was apparently lined entirely with amber — now only a few decorative pieces — the rest were apparently removed by the Germans & so well hidden that no one has succeeded in locating it since.

Other things of interest — we saw a marriage — civil type, with woman official presiding, pressing button for “appropriate” music, standing behind desk in large marriage room in “Palace of marriages” — [Photo: Sample table for wedding toast celebrations available for rent]

And then of course looking at all the churches & domes (most of them golden) — the Winter Palace & the Hermitage — a rather rushed visit to the latter two — would have liked more time — fantastic rooms & fantastic collections of treasures of the past — also collection of paintings, including quite large section of foreign impressionists — some good Gauguins, rather indifferent Cézannes & very odd unsigned Picassos.

Visit to Peterhof [above] — palace & huge gardens outside Leningrad — most amazing collection of golden statues & fountains — on an artificial lake, watched performance by some ballet dancers on a platform jutting into the water in front of small palace building — looked beaut — reflecting in the water [below].

Visit to Peter & Paul fortress & church (golden spires) within it, view of Neva river & Leningrad from its walls — church containing huge gold altar.

Trip along the river on ferry boat — walks in parks on big islands in the river delta — river divides into about 4 or more major outlets — city full of bridges — one area of these parks is apparently turned into an ice skating rink in the winter, with more palace buildings for a backdrop.

It’s been a most informative & interesting trip — at first we thought 40 days would be too long, but now we’re glad, we really feel we’re getting to know the place a bit.

Today, we’re having one of our few luxury rest days — just sitting around, reading, writing — before we set off for the south, where it will probably be hotter still & more crowded with people, as that’s where everyone goes for their holidays.

We’ve been to a couple of bookshops & have bought a few books (books are very cheap here) that looked interesting, & were also given a few by our teacher friends as souvenirs.

Lots of love to you both,
Inese & Laimons

——–

15. jūl. 1968.

Mīļie ceļotāji!

Tikko saņēmu māsas vēstuli, ka viņa Jūs redzējusi – sīkumus rakstīšot Jūs – viņa tikai raksta cik viņai tas bijis liels un laimīgs piedzīvojums un kā liekās – grūtāk dzīvot atkal savu saspiesto ikdienas dzīvi. Es gaidu Jūsu vēstuli – biju jau mazliet norūpējusies kā Jums pa Krieviju iet? Bet laikam jau labi!

Jūsu vēstule, (pēdējā no Krievijas, Maskavas) skaidri redzams bija plēsta vaļā un kontrolēta un man tādēļ bij nemierīgs prāts – kā Jums iet! Esiet uzmanīgi tikpat daudz arī tagad kā aiz aizkara jo Jūsu adrese ir zināma, ja kontrolētajā vēstulē, vai Jūsu darbībā būtu bijis kas aizdomīgs. Tā tad – turiet mutes ciet! Citas vēstules nevar redzēt, ka būtu kontrolētas.

Mums iet tāpat. Dzidra cīnās ar skolu ar coldu un mākslu un mīlestību un es cīnos lai viņu kaut cik noturētu šīs cīņas spējīgu. Bija atkal uz kādu balli, kas rīkota mūz. skol. Rutai par labu viņas skaistuma karalienes cīņā. Dzidrai kā parasti – bij pavadonis tik tāds ‘prons’ – (vienīgie vērtīgie vīrieši tur tanī kofēshopā…) Bet var jau būt kādreiz būs arī labāk. Richards bij te 2 dienas. Not suitable. Freiji no Newcastles bij uz vienu nakti te pa ceļam. Viņi aizveda uz citu skolu (Murona vai kaut kā tā) Māru Brutans, kas ir no Newc. beidza reizē ar Dz. un sāka strādāt Woga skolā. Viņai bijis kaut kāds ‘break downs’ atstājusi to skolu for good, un tagad pēc pāris nedēļām mājā dabūjusi darbu šai jaunā vietā. Dzidra gaida vēstuli – kā viņai tur ies. Dzidrai trīcēja rokas un kājas, kad viņa lasīja Māras vēstuli par to viņas breakdown’u. Iznāca tā, ka Dz. Māru nesatika – Dz. bij šopīt, kad viņi iebrauca, nevarējām Dzidru sameklēt un viņiem bij jābrauc tālāk – jāaizved Māra vēl 150 kil. tai dienā. Vakarā viņi atgriezās un pārgulēja te pa nakti. Viss bij labi – es tikai uztaisīju tādu stupid saldo ēdienu: ceptus banānus ar orange mērci – (siltu!) un gaidot banani bij saplakuši – un es nemaz neievēroju ka ēdiens zilajās blodiņās – brūnas klimpiņas (iegarenas) ar dzelteno mērci izskatījās tik aizdomīgi, ka neviens nedrīkstēja ne muti plēst! Bet tā jau man gadās. Mums ir petrol strike!!! Viens tikko gar logu aizbrauca ar zirgu droškā!!! Skaisti!

Gaidu vēstuli. Xxx M.
Visi elektr. gas. tel. parādi – kārtībā!

——————–

20.07.68

[Postcard]
[Kiev. The capital of the Ukranian SSR. Shevchenko State University (bright red!)]

Dear Mum & Dzid,

Crazy as it might seem, the building is more or less this colour! Unfortunately our two days in Kiev have been wet, so sight seeing has not been much fun — still we’ve managed a look at the huge, famous former monastery here, including miles of underground catacombs with mummified church dignitaries in coffins in alcoves — rather gruesome, but dry at least — above ground some quite wonderful churches with beaut gold domes. Before Kiev we were in Yalta for a couple of days & actually had a swim in the Black Sea — not much of a beach though — all covered in quite jagged fist-sized stones & thousands of outsized people covering every inch — still we’re adding to the list of seas we’ve bathed in. Tomorrow we’re off to Lvov & then border. We’re still healthy & well — eating well, including such things as stewed fruit! Lots of love from us all, waiting for news.
Inese & Laimons

————————

[Series of postcards from Inese after Russia on way to Damme, Germany, to start teaching at Gymnasium Damme]

21.07.68
[Postcard. Salzburg]

Had lunch here — drove around a bit, but no time for proper look. [Inese]

————————-

21.jūl. 1968.

Labdien!

Šodien (pēc kāda veca saraksta skatoties) Jūs esiet Lvovā, un pēc tam man vairāk nav nekas atzīmēts – kur Jūs būsiet, varbūt Munchenē? Gaidu jau to dienu – kad Jūs būsiet ārā no tā ‘aiz priekškara’ zemēm. No Maskavas, 7. Jūl. Saņēmu vēstuli. 17. jūlijā, par šo nevar skaidri redzēt vai ir vaļā plēsta vai nav. No māsas saņēmu vēstuli – viņa raksta cik laimīga viņa ir, ka ir Jūs satikusi, bet neraksta – kā īsti satikšanās notikusi – Inese rakstīšot, bet Inese arī neraksta, tā kā es vēl vairāk varbūt dabūšu zināt kā tur īsti gāja? Lai nu kā, nerakstiet kamēr neesiet pavisam drošībā.

Mēs cīnāmies vēl ar ziemu – heaters un warmers un hotwaterbottles! Lietus līst maz – nezin ko tie lopiņi uz laukiem ēd un ko dzer? Taču patreiz šodien mazliet līst. Dažu dienu jau izskatās mazliet pēc pavasara, bet otrā dienā redzams ka esi pārskatījies! Šo weekendu pie mums atbrauca Māra (Brutans) no Maruyas, (piektdienas vakarā ap pusastoņiem atbrauca ar kādu skolotāju, kas brauc uz Wollongongu). Bija ļoti jauks weekends, abas meitenes atpūtās, pashopija, pastaigāja, aizgāja satikt Beverliju, (kādu no Nukastles Tecka draudzenēm) un – galvenais – labi izrunājās par to, kā abām iet skolā. Māras skola ir 150 miles no šejienes, tuvākā dzelzceļa stacija viņai laikam kādas 50 mailes, bet reiz dienā ejot tur buss. Jūra apm. 5 mailes, vasarā varēšot iet tur. Citādi esot – viss kā uz laukiem, tikai tāds mazs centrs un skolnieki tik stupid, ka nekādas lielākas blēņas nemākot taisīt – tad mazākais skolotājam par disciplīnu neesot tik daudz ko cīnīties. Es gatavoju Wealstew + greenpeppers, pēc Tavas receptes un otrā dienā viltoto zaķi pēc savas receptes – Māra teica, ka šis vīkends bijis viņai tā kā mājās, ar tiem pašiem ēdieniem – rupjmaizi un ķimeņmaizītēm, ko es cepu. Mēs ar Māru aizgājām uz kino – Dzidra negāja, jo bija jau bijusi – uz Bonny + Clyde, šausmīga filma tomēr, mūsu mierīgajā veekendā tas bij tāds nelabums, ka mēs ar Māru gandrīz slimas tur palikām no idiotic happenings un blood. Man otrā dienā sāpēja galva un vēl tagad sāp – varbūt esmu saaukstējusies (arī negulēju, jo vienmēr iznāk vēlu gulēt iet). Gaidu pavasari un – Jūsu vēstuli. Pirms darba sākšanas Jums gan arī vajadzētu mazliet mierā padzīvot. Un – kur Jūs būsiet – Anglijā vai Vācijā? Un kā ar visu – naudu, veselību etc? Mums ar Dzidru protams nav laika mācīties ne krievu ne vācu valodu – būs tomēr jānopērk kāda maza grāmatele – un kaut vai pusdienas ēdot – jāmācās. Dzidra visu laiku šad un tad glezno un iznāk arī tīri labas lietas – bet tikai – dārgs prieks. Tomēr Dzidras bildes varbūt arī pirktu, ja vien viņa tiktāl tiktu, ka sākt izstādīties lielākās vietās. Viņai ir ļoti lielas zīmētspējas un tas ir lielisks mugurkauls arī gleznās. Bet viņai bija atkal liels kolds – šoreiz aizgājām pie daktera, — nu tikai visādas deguna atvieglinātājas pilles un seducerus vai reduserus sadeva. Bet ko vairāk var gaidīt? Tās jau laikam ir Dzidras nelaimes – skolas darba strain un viņas deguna troubles. Nu jau viss iet it kā drošāk arī Dzidrai.

Mums ar lejas iemītniekiem gan troubles – viņi nevar ciest klavieru spēlēšanu, bet liekās ne tikai to, bet visu: gultas čīkstot un nezin kas viss vēl! Nezinām nemaz kā to visu varēs izkārtot – jo mēs jau staigājam uz pirkstgaliem un es nedrīkstu pat iet uz poda vai nomest kādu tējkaroti uz grīdas! Tie cilvēki laikam nezina nekā cita kā rakāties citu cilvēku dzīvē un ja tur nelaiž tos iekšā, tad taisa traci. Miserable life. Dzidra dzer savas piles un cīnās ar eksāmena papīru gatavošanu bērniem. Sarma atsūtīja manas vēstules un nu man tas būtu jāsāk pārrakstīt, bet man nav vēl bijis dūšas pieķerties un to darīt – tur ir tik daudz vecās dzīves nelaimju iekšā, ka negribās ne lasīt. Bet Sarma domā, ka tur esot katrā vēstulē kāds stāsts. Būs jau jāpārraksta. Viņš raksta arī, ka viņam vairs neesot spēka neko darīt, lai es gādājot par vēstuļu sakārtošanu, viņš tomēr varbūt meklēšot izdevēju – nu tas jau tad būtu galvenais. Bet man stāv priekšā milzīgs pārrakstīšanas darbs! Ar laiku to paveikšu. Patreiz ir tik auksts, ka grūt ir sēdēt pie galda un rakstīt.

Tas nu apmēram viss. Par Jūsu dzīvokļa elektr., gāzi un telefonu – viss ir nokārtots, vēl tikai čeks nav pārmainīts, par $7, ko banka ieteic pārrakstīt uz mana vārda un cash’īt. Varot čeku sūtīt arī Jums – bet nezinu vai tā nezaudēs mazliet no naudas vērtības un vai vispār tā lieta ir viegli izkārtojama? Kad braukšu reiz uz Sidneju – aiziešu uz KantyCouncil – un būs viss o.k.

Gaidām ziņas no Jums.

23. jūl.

Šodien arī līst, bet ne ļoti stipri, tikai – ir krietni auksts. Man ir salāti un jaunie sīpollakstiņi ko likt uz sandwičiem Dzidrai, un drīz būs arī redīsi un – that’s marvelloce! Jo zemes te ir tikai trīs soļi! Bet mēs jau esam economically thinking people!

Lai Jums labi klājās! Lots of love.
M + Dz +++++++ooo

———————-

25.07.68
[Postcard left]
[München. Viktualienmarkt]

Dear Mum & Dzid,

Well we’re all out & safe & sound with all kinds of information which will fill up books rather than letters, but we have to organise our thoughts a bit — at the moment we’re busy with official things such as car registration — however, as soon as we’ve come down to earth a bit & got used to the pace of Western life again, you’ll get long, long letters. In the meantime, our French course is off (probably bec. of troubles in France) but I have a job in Germany (North, near Osnabrück) to start in September — I’m terrified — have to go & see them next week — can’t speak German, but hope that will be able to practise some in the next 4 weeks — write to same address — lots of love.
Inese & Laimons

—

26.07.68
[Postcard left]
[München. Glockenspiel am Rathausturm]

Dear Mum & Dzid,

Well, I’ve just done a stupid thing — in my efforts to let you know that we’re all out and safe etc I’ve just posted you a card with the wrong postage on it, so you’ll probably get it months later — So I’m writing another — we’re busy with official things [etc…repeat of above]

München on return from Russia. [Inese]

———————————–

.

.

.

.


26.07.68
[Postcard right. München. Hofbräuhaus]

München on return from Russia — actually we visited this place with Regels & their friends previously — it’s a beer hall — the most famous in München, but usually too full of tourists. [Inese]



—–

Otrdien 30 jūl. 1968.

Dear kids!

Vakar saņēmu abas Jūsu kartiņas reizē – ar pareizo un nepareizo marku – nekas nebij ievērots. Cik laba jušana ka Jūs esiet uz drošas zemes! Bet vēl uzmanāties, uzmanāties un neklāstiet savas zināšanas par ‘matušku’ pārāk skaļi. Es šodien guļu gultā ar briesmīgu coldu. Bija pirmdien silta, saulaina diena – aizgāju uz bibliotēku, paņēmu 4 lielas grāmatas par Sezannu, uzliku tām virsū afelsīnus, medu, sieru, maizi u.tt. utt. Atnācu mājā nosvīdusi cauri slapja no stiepšanas un pārģērbjoties – saaukstējos. ‘Aizkrita’ kakls ciet, klepus, temp., galvas sāpes – jāguļ gultā! Un taisni šo weekendu gribēju braukt pie Laimona mammas uz Windzoru! Jau aizrakstīju vēstuli – nu būs jāraksta otra. Bet gan jau es tikšu atkal uz kājām. Par Jūsu kartiņām gan liels prieks! Dzidra papam arī uzrakstīja vēstuli.

Par to, ka Tu Inī, labi neproti vācu valodu – nav nemaz Tev jābēdā. Bērniem daudz labāk patiks mācīties angļu valodu, ka Tu būsi īsta angļu valodas pratēja un viņi Tev varēs šo un to izskaidrot kā tas sakāms vāciski. Man bij vācu valodas skolotājs ģimnāzijā kas neprata labi latviski un mēs ļoti labi pie viņa mācījāmies vācu valodu. Tāpat franču val. bij skolotāja, kas vai nu nemācēja, vai tīšām nevarēja izrunāt latviskus vārdus un mēs no viņas franču valodas runāšanas daudz vairāk iemācījāmies, nekā jā viņa vienmēr visu skaidrotu latviski. Bērni Tevi mācīs vācu valodu un tas būs tīri skaisti ka Tu rādīsi ar roku – „That’s the ceiling, this is the pencil!” Mums ar Dzidru iet ar steigu vien – tomēr nevaram sagaidīt pavasari – Dzidra teica ka neviena ziema tik gara neesot izlikusies un man arī ir tāpat. Man ir durvju priekšā salāti un visādi zaļumi – katru lapiņu kas izdīgst – liekam uz sandwichiem. Kā ir jālaista tie mazie kaktusi? Vai tikai mazliet jālej? Es viņus galīgi izkaltēju, jo nezinu kā rīkoties. Gaidīšu ziņas kāda ir Osnabruka? Es tikko sameklēju uz kartes. Tas ir – kur sākas līdzenums – droši vien būs plenty of milk and butter. Dzidra iestājās record clubā un mums arvien ir jaunas plates ko izmēģināt. Bez tam Dzidra ņem plates no bibliotēkas – tur vajadzēja uzrādīt mūsu rec. play. adatiņu. Viņi teica ka ar to vēl 1 gadu var spēlēt. Tā mēs spēlējam. Mazliet mums ir troubles ar lejas stāva iedzīvotājiem – ļoti skan cauri viss. Klavieres nevar spēlēt etc. Jāmaksā tik liela rente par tādu čīkstošu māju – istabas jau ir lielas un nice – bet nav īsti solīdi celta.

———————

2.08.68
[Postcard right: Dümmersee]

Dear Mum & Dzid,

Still only a card, but be patient — the rest will come. Here we are camped by this small lake (about 30 km. north of Osnabrück & about 100 km south of Bremen) — in the meantime I’ve got my job as English teacher at Gymnasium (High  Sch.) Damme (small town near here) — start 27.08.68 — Yesterday went to see Headmaster (I was scared stiff & had been trying to swot some German) — he was very nice — also other official business — Laimons has been guaranteed a work permit, though pay for mechanics is very poor (very good for teachers) — Headmaster is looking for a flat for us — then we’ll have an address.

Meantime, Harts have gone back to England — in next few weeks before school starts. (I’m terrified) we hope to do a bit more travelling & both swot our German — Laimons is already doing very well. DZID buy mum an ELECTRIC blanket!! 
Love Inese & L.

—————–

Piekt. 3. augustā.

Guļu visu šo nedēļu no otrd. gultā un esmu nelabi slima. Galva sāp, temp., klepus, elpot nevar, vēders niķojas, ‘kauli sāp’ – owfully. Dzidra mani apkalpo. Nezin kā tā var vienā brīdī likties gar zemi! Gaidām vēstules!
Atpūšaties pirms ziemas! Xxx
M + Dz.

——————-

Series of postcards from Inese from Aachen:

5.08.68
[Bad Aachen. Kupferstich] [left]

Old print of Aachen — prob 14-15 c. or later (as Gothic but seems to be there already — on Cathedral).
—-

.



[Aachen. Charlhalle des Aachener Domes] [above left]

Visited Aachen — looked at Cathedral — built by Charlemagne (abt 800) — this Gothic section added later.
Shrine (under glass at back) contains Charlemagne’s bones!
—–
[Bad Aachen. Dom] [above centre]

Old parts of Cathedral are more or less towers & dome at back — Gothic additions 14-15 c.
—-
[Bad Aachen. Dom] [above right]

Dome as built by Charlemagne, but mosaic renewed from drawings.



[Bad Aachen. Dom. Kaiserstuhl im Hochmünster] [above left]

Didn’t actually see throne (on balcony above — needed to be part of guided tour to get there). Charlemagne had it made & used it himself (around 800) — later Kings sat there after their coronation below & received homage or bestowed knighthoods from it.
——
[Aachener Domschatz. St. Petrus] [above centre]

Statuette about 18″-2′ tall — rather beautiful piece of work — in Treasury of Aachen Cathedral.
—-
[Aachen. Domschatz — Karlsbüste ca.1350] [above right]

Gold, silver & bejewelled bust of Charlemagne — Cathedral treasury.

—————————————-

9th August 1968. Forest near Oldenburg

Dear Mum & Dzid,

This is going to be the mammoth letter promised & so will probably take quite a few days to complete.

We’re camping in the forest — 3 days waiting for our money to arrive from England — at the moment we are broke (can’t afford a camping area fee) but still have food stocks — money should be here today — so we’ll be OK & hope to take a trip to Denmark & maybe Scandinavia before we start WORK — Laimons starts on 26th me on 27th in Damme.


When we arrived in München, there was a beaut pile of letters — most from you, you beauts — our friends, apart from Helen, don’t seem to write! — Also letter about job at German school — really most terrifying. It’s all very ironic — Austra was the one who was really keen & brave about working here & I more or less tagged on behind — now I’ve got a job, she hasn’t. We took them to Köln station from where they caught the train back to England while we continued on to Damme. Ian had to go back anyway to process the film we made in Russia […] & Austra went back with him — they both hope to work for a few months in Eng., then come back over here […]

Well, about the job [… detailed description of all the steps involved in dealing with German bureaucracy for work for both Inese & Laimons…] Laimons is to start at a local garage […] wage is terrible. […] My wage however is going to be very good, I don’t yet know the exact amount. Meantime headmaster is looking for a flat for us — we’ve arranged an emergency room in a boarding house […]

Damme is really a small village sort of place, abt 10,000 people (Laimons says that’s about Windsor [Australia] size) — school has under 500 kids, co-ed. School building is very modern — only 3 yrs old & has all imaginable equipment in it, including dark rooms for photography (extra-curricular hobbies) — is in the process of building an indoors pool & assembly hall, not likely to see them finished though. Area is quite pleasant — farms, quite large, small hills, bits of forest nearby & of course other villages every dew kilometers — lake about 12 kilometers away — & outdoors swimming pool just over the hill (proudly shown by the head).

Laimons is to start at a local garage (Mercedes place but big trucks & farm machinery only) — wage is terrible. My wage however is very good.

In last week, we went to the Nürburg Ring — famous car racing track about 45 kms south of Bonn — to see a Grand Prix race — it was wet & foggy & not the best — returned via Aachen & visited he old Cathedral there (built by Charlemagne in 800 with later additions. That’s all.

Now for the long awaited news of the Russian Trip. [Had been advised not to write anything critical or suspect, such as meeting relatives while in Russia.] Things for us personally were fine, but news from Russia & Latvia is not very happy. Life seems pretty difficult etc. We went in feeling very light hearted about everything, thinking all the stories told by parents & migrants generally can’t be true anymore today — that was all wo years ago — but came in for quite a few eyeopeners as the trip progressed. We also felt that we had been fairly open-minded about Communism before, but now feel less sure & feel that at the moment we are probably too far biased against it. We know that the kind of information we got is rather one sided, as we were not especially interested in the “achievements” of the USSR, didn’t visit many of their showplaces etc — we were too busy getting the sort of information that isn’t passed on to the West.

Now, the rest will be rather disorganised, as at this stage I’ll have to use the tape material [made by Ian] & we’ve had no time to organise & draw general conclusions. So be patient — also some info may be wrong (Mum will probably know some details — we would be glad if you could send any comments, corrections of facts etc.)

We arrived at Polish border & crossing at Brest at 6.15 am — Had to wait till 7.00 for border to open (Polish side) & 7.30 to be able to change our money — crossed into Russia at 8.00 am.

A. Our passports taken for checking — us waiting in large room full of Intourist (Russ. State Tourist Organisation — the only organisation dealing with tourists) pamphlets and posters, books on Lenin, posters of the type: “Visitez l’USRS  en Auto”, showing charming French couple in VW with Tourist number plates like ours — waited 1 hour.

B. Intourist men approached us to give us our camping vouchers (pre-paid in London) & to sell us petrol coupons (can’t buy petrol with money & with coupons it’s supposed to be cheaper, actually isn’t, as we found out later) and to sell insurance (22 dollars) as, of course, the insurance card we already had, valid in most of Europe, is not valid in Russia.

C. Driver (Laimons) had to sign a pledge saying that he would take the car out of Russia again (i.e. not sell it there) & fill in customs declaration forms.

D. Car inspection by customs — pounced on tape recorder and sealed it up (tied with string & seal on knot) — not to be used inside Russia, though tape recorders can be bought at tourist foreign-currency shops for as little as $10 in Moscow (That’s probably the idea — Russia’s only interest in tourists seems to be the amount of dollars it can get from them & that’s not really an exaggeration). Vegetables (bag of onion tops & 2 cucumbers) — we were told that we could eat them there if we liked, so, as it was already past 11 am, we proceeded to do so. However, lady official was getting impatient (we were keeping her waiting, never mind the fact that we’d been kept there for 3 hours already) — twice she took them off us, twice we took them back, finally she managed to get them into the garbage tin while our backs were turned.

E. Car inspection proper — as Ian describes him “small cretin with torch & screwdriver, in overalls” came up — his job top check for secret hiding places in car & under it — proceeded to pull up seats & unscrew panelling on doors and ceiling, flashing torch inside. Another two officials meanwhile going through our luggage — particular interest in books, note books — went through all our (Austra’s & mine) Russian text & exercise books, great interest in Austra’s school mark book, which she happened to have along (full of lists of kids’ names with numbers & A’s & B’s etc!) — read all Ian’s letters. They made no comment on our binoculars, though we heard later of someone who had theirs taken from them & forwarded to their exit point to be collected when leaving the country.

F. Finally inspection over, Laimons and Ian went to change some traveller’s cheques — stood in queue (you queue for everything in Russia) & when their turn came, the officials were mystified by the Australian Commonwealth cheques (in Sterling) — they searched through their book containing photographs of all traveller’s cheques & couldn’t find a picture of one, so they refused to accept — Laimons stood his ground, saying “I’ve signed them, they’re no good to me now, you must accept them” — finally, after a phone call to someone, in which they read off every single word on the cheque to person at other end, they accepted — to the loud cheering of a group of Aussies, who were just leaving Russia after a mini-bus tour. All this took about 1 hour — Austra & me waiting in the car, with various officials coming up to ask us to move on. Finally an Intourist guide leant in and blew our horn — this was too much for me & I said rudely: “You must be joking!” — to which came the reply in good English (I nearly died!): “What’s this ‘Youmsky jumpsky’? It is new to me.” But I was still angry & replied rudely with “Well, it’s time you learnt!” — he slunk off — But really, that made four hours we had been there & we weren’t even obstructing the other traffic! So much for our entry.

About 40 km from the border, we discovered that Ian had left behind his folder (money, camping vouchers, passports) at the border — back we went — Intourist people had already sent out the alarm to police along our route (only one road we allowed to take) & they stopped us later to tell us that we had left our documents behind.

Arrived at Minsk camping ground — went to the office to ask if they had any pamphlets on the town — of course they had no information at all, But — if we would like to take a guided tour…? (costing dollars of course) — we declined.

That evening we were in the camp kitchen (one good thing about Russian tourist camps — most have cooking facilities — electric or gas rings) cooking our dinner, when in came 3 jolly Russian workers to heat their tin of pork — they learnt that we were from Australia & this brought on the usual reaction “Avstraalia! Wheeeew!!” — they were about to return to Tallin, having been sent to Minsk on some work project — one was the proud owner of a Moskvich car (Moskvich, Volga, Zaporoze, Chaika are the names of Russian cars — more about cars later — it is an achievement to own one) and had a daughter studying languages & was very interested in our travels. So out came the maps etc. (Austra’s Russian was beaut on the trip — it meant lots of interesting conversations with the locals, which we could not have had otherwise — mine extended to being able to get the general gist of the talks) — the second was a quiet, ultra polite Estonian, thrilled to discover Australian Latvians — the 3rd, as the other two explained, was a bit weak-minded, interested only in telling us how he’d been to Berlin in the war & been forced to shoot the Nazis and all he wanted was peace — he insisted we sing a song about peace, so we sang “Waltzing Matilda” (our repertoire is not that limited, but…)

[Inese & Laimons]

—————

31.8.68

Dear Mum & Dzid,

[… In Damme — Info about school, town, living, etc]

[…] On Sundays everyone gets dressed to the teeth, goes to church, & then parades around — jeans and jumper type gear just unheard of (I’m afraid they son will be though!) […]

[…] On Tuesday received a card from Austra. She’s here in Germany practically next door (about 25 kms away) in Vechta, the main village in this area, quite a bit bigger than ours, we’ve been there several times to settle official maters (endless in Germany — work permit, stay permit, medical tests etc etc) — fortunately may headmaster rang up all the people, made appointments for us, etc. I could never have managed it on my own. Austra’s also working in a high school (apparently her letter went to England to her old address, when she got it there, she decided she wanted the job after all & came back (!) on her own (!) Ian will probably come after Xmas — he’s busy with the film we made in Russia & apparently, so far, it looks good. […]

[…] About Russia — I’d like to send all the information on tape, so could you tell me the speeds of your tape recorder, so that we record it on the correct speed. […] News from Russia is not very happy — we had no trouble at all, but we met various people, Russian & Latvian, & managed to have some frank conversations with them — there is not much freedom, life is pretty hard (wages low, goods expensive etc).

[L to R: Inese, aunt Austra, Tanya Dukoff, Austra, Ian in Leningrad]

Meeting with Aunt was wonderful, but very upsetting for me — she told me all about Siberia — they are all well & happy enough at the moment, but a very important piece of information — there are shops in Riga where they can get goods for foreign currency much cheaper than anywhere else (e.g. a nylon all-weather coat costs them normally 70 Rubles (1R = 1$Aus.) & in this shop they cost only $3!!! — this is because Russia is trying to get all the foreign currency possible, especially American dollars) — Now, people in Latvia etc can’t get hold of foreign money, But it can be sent to them & receive coupons to shop in these special shops (we had about $40 between us & gave them to her, also various jumpers, shoes, blouses). The important thing is, could Mum write to Uncle Jaša in Canada & tell him, that if he wants to help (I think he’s said he does, but doesn’t know how) to send money, preferably in American dollars — parcels are useless, too expensive for the sender & usually not what the receiver wants (& there is little chance of re-selling goods, as other people can’t pay for them).


After we had made arrangements about jobs etc, we set off for 12 days [to Scandinavia] […] We  took a longish drive [Sweden to Norway] through some of the most magnificent mountain, lake, fjord scenery in the world [above] — also bought souvenirs (some pewter-ware at reasonable prices) — loved it,

Camped mostly in forests & wherever we stopped there were berries to pick — raspberries, blueberries & some wild strawberries — marvellous — one day we accidentally found an amazing patch of blueberries & in 3/4 hour had picked 1/3 of plastic bucket!! [right]We ate them for the next 3 days. It was a rather mad trip, so close to school time etc, but probably much needed — I think it gave me a rest from thoughts about Russia etc.

We’ve bought a transistor radio & with picking up BBC & Voice of America & trying to read the local papers, have been trying to keep up with the terrible news about Czechoslovakia — it’s particularly real & upsetting for us — both because we’ve been to Russia itself & also because we’ve been to Czech. — we loved the country — we even made friends with a couple of people in a cake shop (they would love to come to Australia). Even then it was impossible for them, now, we don’t even know whether it would be wise to write to them as we had promised — even if they got the letters, it probably would do them no good to have Westerners writing to them. It’s unbelievable & ghastly.

[Inese & Laimons]

———-

7. sept. 1968. 

Mīļie bērniņi!

Neesmu Jums rakstījusi vairs uz Muncheni, jo gaidīju Jūsu jauno adresi. Biju nejauki slima, ne tik ļoti smagi, bet ilgi, vēl trešā nedēļā nevarēju kārtīgi iet ārā. Tagad tas ir pāri – eju atkal tāpat diezgan braši, kā agrāk. Bet šeit Wollongongā vēl neesmu ‘kā mājās’, varbūt vasarā būs labāk. Tagad, Dzidras brīvdienās, es aizbraucu uz Newcastli pie Freijiem un pie Svirska kundzes, nodzīvoju veselu nedēļu, nē, vēl gandrīz 2 dienas vairāk. Dzidra atbrauca tikai tur uz Dzintara balli un palika līdz otrdienai pie Freijiem, tad atbrauca uz Wollong. Es ierados šodien un saņēmu Jūsu vēstuli. Briesmīgi sāk pietrūkt Jūsu. Tāpēc laikam tā bij jāskrien uz Newcastli, pa vecām vietām pastaigāt. Nekā laba jau nebij – vēl par agru iet jūrā, lai gan laiks samērā jau pavasarīgs. Es nezinu vai es te kādreiz iejutīšos, te man ir tik ļoti vientuļi – Dzidra jau protams ir un ar to lielāko daļu sadzīvojam ļoti labi, tikai viņai arī te nav lāga sabiedrības un tad jaucas ar visādiem pusmēsliem. Bet ko lai dara? Newcastlē dejoja ar Juri Liepiņu (visu laiku un krietni mīlīgi) bet Juris viņai nepatīkot. Andri noprecēs tā austrāliete un tā man nav nekādu izredžu tuvākā laikā ieraudzīt ko ‘daudzsolušu’, bet – nekad jau nevar zināt… Es tikai lūdzu Dievu, lai Dzidra turas braši. Viņa pieprasīja pārcelšanu uz Sidneju nākošā gadā, bet viņai laikam nav nekādu cerību pēc viena gada dabūt pārcelšanu. Labi, ka Austra būs Jums tuvumā, tad būs vieglāk paglābties no garlaicības, es jau arī par to iedomājos – kā Jums būs pavadīt ziemu tādā klusā vāciešu stūrī? Bet tur Jums ir Holande tuvu – būs jābrauc tur paskatīties, lai gan tas var notikt tikai ļoti reti. Arī mums te ir viens pats kino – taisni hopeless – viena filma iet bezgalīgu laiku, bez tam visādi mēsli vien ir – nekas jauns un īsti moderns. (Ak, cik Dzidra stipri laiž to recordplayeru! Taisni nesaprotami kā viņa var izturēt! Tas ir viens punkts kur mums domas dalās – bet es jau laikam esmu iebaidīta no lejas iedzīvotājiem un to dēļ nedrīkstu ne klavieres spēlēt ne stiprāku rekordplayeri dzirdēt.)

No Kanādas onkulis atrakstīja – esot saņēmis no Jums vienu kartiņu – uzrakstiet vēl! Viņš raksta, ka tur Kanādā franču val. esot otra valsts valoda un franču val. skolotāji varot darbu dabūt cik grib. Viņš saka vairākkārt, ka grib Jums palīdzēt un pirmā laikā, kamēr Jūs tiktu uz ‘zaļāka zara’ Jūs varētu dzīvot viņu mājā, ja Jūs gribētu pamēģināt Kanādā strādāt. Viņš atkārto, ka grib Jums palīdzēt un vairāk viņš nevarot nekā teikt. Uz Latviju viņš patreiz lielāku palīdzību laikam nevar sūtīt – esot jau 15 nedēļas streikā faktorijā (laikam GoodYear gumijas fabrika). Vispār Kanādā esot ļoti daudz streiku šogad, nupat bijis arī pasta streiks. Viņš tomēr raksta, ka sūtīšot uz Latviju mazliet dolārus mazajam meitas dēlam, kas nupat vasarā piedzima. [note on side of page]: Onkul. būs jāraksta lai sūta uz viņa meitas vārda, ne mazā puikas vārda – jo tas dolārus nevarēs izlietot. Rītu rakstīšu tālāk šo vēstuli – liekās daudz būs jārunā…

Xxx M + Dz.

Man ir tas čeks no elektricity, par $7, un es laikam viņu te nevaru iemainīt – vai sūtīt Jums? Vai Jūs tur varēsiet to ‘cash’īt’ un vai nebūs jāzaudē no valūtas maiņas? Čeks ir uz Laimona vārda – L. Birstins.

Man patreiz nav bijis nekādu extra maksājumu un ar naudu kā nekā iet un var iztikt. Tikai gribētos kaut ko pelnīt. Atrakstīja Rutenberga kundze no Wyongas – lai kaut kur tur uz kādu mākslas galeriju (viņas tuvumā) sūtot zīmējumus, esot cerība pārdot. Sataisīšu kādu paku no saviem un no Dzidras darbiem un reiz braukšu pie viņas tos nodot – varbūt kaut ko var pārdot. Būtu laiks sataisīt kādas patīkamas bildes lai rodas pircēji. Tagad būs jāķeras arī pie vēstuļu pārrakstīšanas (Sarmam manas rakstītās) riebjas gan – bet jāpārraksta. Būs daudz darba.

Pa ziemu te vilka vējš no loga, ka nevarēju rakstīt un tā slimība pavisam izsita no darba. Tavai lapainai puķei, Inī, lied no zemes ārā trīs lapas uz reizi! Kā Jums pa ziemu ies ar saknēm un augļiem? Prasiet padomu gudrām sievām – kā lētāk un labāk dzīvot. Nezin cik tur labs ir transports un vai pieved pietiekami augļus no dienvidiem. Tur jau Jums ziemā būs sniegs, vairāk vai mazāk. Dzidra ir pierakstījusies ar Youthehostel grupu braukt 22. sept. veekendā slēpot uz kalniem – maksā $22 vai 24. Ēdiens neesot tur ieskaitīts, bet zābaki un slēpes etc.

Biju ļoti priecīga ka lasīju Jūsu kartiņā un vēstulē – ka esiet bijuši tādos mežos (kādi tie arī ir Latvijā) kur ir visādas ogas! Man tik ļoti gribējās lai Jūs izjūtiet to ziemeļu zemju mežu viesmīlību. Droši vien viss Zviedrijas un Norvēģijas brauciens bij skaists, pēc trakās Krievijas – redz ko tie zvēri dara ar Čekoslovākiju! Labi ka Jūs esiet ārā no turienes! Man asaras bira – un Dzidra brīnījās, ka man ‘patiesi tas ķeroties klāt’. Jums nu ar tas patiesi ķērās pie sirds – jo dabūjāt redzēt kā tas viss ir. Labi ka Jūs tantei Austrai iedevāt dolārus – Jums jau nav to pāri par savām vajadzībām, bet viņi tur dzīvo ar tik maz visu laiku un viņiem mūsu dzīve liekās kā paradīze. Māsa rakstīja, ka viņa bijusi tik priecīga – ka domājusi – nu varētu mirt, nekas jaukāks nevarot vairs dzīvē notikt, viņa to bij pārdzīvojusi kā brīnumu, ka varēja Jūs visus satikt no brīvās pasaules. Es jau arī cerēju uz nezin ko, ka Čekoslovākijā sākās jaunas idejas – bet te nu viņas ir….

—————————-

8.9.68

Dear Mum & Dzid,

Happy Namesday Mum (I think)!!

[…] We are still working on as best we can, I’m not learning much German as in class I’m supposed to speak English all the time & this is more of less possible (which I find rather amazing). […] they are only about 12 and 13 years old! And they’ve been learning English since they were about 10. I have 25 periods a week including 3 on Saturday morning  (which is normal in Germany, though I can’t say it appeals much to me!) — Laimons doesn’t work on Saturday morning & so he does the shopping instead. School starts at 8 am (!!) & Laimons starts at 7.30 (!) — so I’m always there early . The system is a bit different from home — you have all your periods in a row, one after the other (with a couple of short breaks) […] then when you’ve finished you go home […] the idea of going home for the afternoon sounds great […] but with all your periods in one after the other you end up pretty tired […]

[…] There are endless forms to fill for everything imaginable — the Germans leave the NSW Ed Dept for dead in this respect! […]

Meantime, we’ve been asking around for a flat — this place is so small that it doesn’t really cater for a transient population & most flats are too big for us & far too expensive (though compared to home rents are cheaper) and most are unfurnished, meant for those who are settling in for a while & therefor wanting their won furniture (& Germans have practically not heard of the good old second-hand furniture trade!) — still, we’ve found a room that will do us for a while — it’s just one room, but it has a wash basin with hot & cold water, heating, & the woman is putting in a couple of electric rings — we’ll sharing a bath & toilet, but what I like about it is that it has its own door opening out onto the back yard […] anyway I don’t think it matters much that it’s only one room — I’ll be there on my own all afternoon & at weekends we’re hoping to have the energy to get out & see places, so we’ll not be there most of the time. We’re hoping to move in next weekend.

Yesterday we went to Vechta & picked up Austra & a friend and all went shopping in Oldenburg — it’s really a very pleasant town — the central shopping area is compact & full of tiny narrow streets, some beaut old houses etc. All electronic goods etc are very cheap in Germany (e.g. we’ve bought a beaut steam iron for under £5 & a nice transistor/electric wireless for about £25) — as we’ve got most of our pots etc from our trip, we really don’t need much that’s new & can save our money for sightseeing etc. […]

[…] A bit about first impressions of Germans — can’t say I like them much — they are so status conscious & spend all their time, money, energy on what I think are just appearances that I find them rather boring — perhaps they’ll improve on closer acquaintance. (Teacher, by the way, especially Gymnasium teacher, rank pretty high. They’re all extremely well dressed & groomed & put any extra they have left over into their houses, cars & gardens. A Sunday-best parade in a tiny place like Damme is really quite hilarious — we are determined not to let it bother us & continue in thongs and slacks when off duty — school wear I have plenty of the right kind. Meantime, our present landlady has several apple trees & a huge pear tree in the garden — we are welcome to help ourselves & have been doing so liberally & cooking them up to have with porridge etc. […]

Inese & L.


———-

[Wollongong 9 Sept. 68]

Halo!

Vakar Jums vēstuli nosūtīju un šodien jau pirmdiena! – Dzidrai rītu jāsāk skola – guļ vēl tagad un droši vien no bailēm neceļas pat augšā – ka brīvlaiks jau garām un kā visi brīvlaiki te – nav pietiekami labi izmantots… Jo tas tā vienmēr liekas. Es arī tur ciemos jutos labāk kā te mājās tanī ziņā, ka te nospiež rūpes par Dzidru – viņa jau ir dūšīga meitene, bet kaut kā viņas drosme un vēlēšanās gāzties dzīvē iekšā – ir lielāka nekā viņas jēga par visu to, tomēr – varbūt viņas jēga arī ir lielāka kā daudz citiem. Mums abām trūkst kādu, ar ko prātīgi aprunāties un kas varētu palīdzēt izmantot piemēram sagleznotās bildes. No Dzidras darbiem jau varētu sarīkot izstādi – bet nav laika ņemties ar rāmjiem un kārtoties ar visām praktiskām lietām. Bez tam Dzidra arī lieto diezgan pavirši gatavotu materiālu (lai būtu lētāk) un viena otra bildīte ir uztaisīta uz nepiemērota papīra gabaliņa. Bet viss tas jau ir īsta mākslinieka pazīme un Dzidra varētu jauki strādāt un dažs dzīves izpratējs no tā varētu iztaisīt jaukus ienākumus. Mēs sagatavosim kādu paciņu no kādiem printiem (par kuriem nav jābēdā ja tie jāpamet kaut kur) un nosūtīsim Jums ko izdekorēt Jūsu dzīvokli – Jums noteikti jāmeklē dzīvoklis, jo Jūs nevarētu to ziemu nīkt vienā istabā! Un Jums jāizrāda sava neapmierinātība tam direktoram lai gādā kārtīgu māju – ko šis domā? Ņems ārzemniekus un nedos kārtīgu dzīvokli! Mēs ar Dzidru toastu brokastīs taisot arvien domājam – kā Jums iet, vai ir iespējams uztaisīt toastu? Jā – mēs nosūtīsim kādu daļu mākslas Jums un tad Jūs tur varat rīkot galery + recordclub vai + bowling club. Ka tur nekā tanī pilsētiņā nav Jums vajadzētu vakaros uzsākt kādu business! Cik viegli ir ‘mācīt’ citus – bet te mums nav nekāda business, lai gan Dzidra arī jau sen domā – te sarīkot mājā kādu izstādi, telpu te ir diezgan. Bet lai nu kā – ja Jūs tur ziemu palieciet, tad ar tiem pašiem vāciešiem Jums būs kaut kādi jāsadzīvo un kāda social – sadarbība jānodibina. Labi ka Austra būs tuvumā, varēsiet braukāt ar ragaviņām kopā… Kaut nu Jūs visu varētu ierīkot tā, ka variet justies labi.

Jaša onkulis jau gaida Jūs Kanādā un domā ka naudas ziņā tur vislabāk varētu būt, bez tam viņš pirmā laikā gādātu māju palikšanai. Nu tas vēl tālu. Viss būs labi, ja tik tie trakie nejauks pasauli ar savu ‘iesoļošanu’. Ja sāktos kari – tad gan taisāties uz Austrāliju atpakaļ cik ātri var!! Gādājiet par veselību – ēdiet labu foodu, jo ziema būs gara. Mēs ēdam redīsus, zaļos sīpoliņus, un salātus no mana 5 pēdu lielā dārziņa jau visu pavasari, Dzidrai nekad nav sandviči bez zaļām salātu lapiņām. Ja būtu vairāk no tā dārza – es taisītu sēņu audzēšanu, bet te nevar. Freija kundze vairāk reizes ir teikusi, ka gribētu savu Daci nodot pie manis pansijā, ja es dzīvotu Sidnejā un Dace studētu Sidnejā, varbūt tas kādreiz var iznākt, ja Dzidra būs Sidnejā tad varēsim īrēt visu mājeli un es ņemšu kādas studentes vai oficgirles pansijā. Vēl jau varu pakustēt. Ne jau daudz es varētu apkalpot, bet ja Dzidra un es tad vēl Daci varētu labi klāt pievienot vai pat divas meitenes – tad lētāk varētu izdzīvot. Bet nezin kad un kur tas vēl var notikt.

Nu mašīnai (tipwriterim) atkal viena skrūvīte vaļā – vēl neesmu aiznesusi labot.
Lai Jums labi iet! Rakstiet atkal!
Xxx M.

———-

[note added by Dzidra]:

Dear both, I sit here chewing my pen and wondering what words of wisdom to write – I have been ordered to write… „WRITE – SOMETHING”.

School starts tomorrow – and the holidays have been beautiful – I revisited Newcastle and the heap of bricks that used to be 11 Parnell Place – but it didn’t really matter. My group of friends continues to grow wierder. One Berndt Apel, IQ of over 150 – who has been certified insane by Govt. doctors (because of his political views on New Guinea – where he was trying to get independence for the natives – so this is one way the govt can keep him out). He’s a strange character who fancies he can sing – in a sort of Al Martino style – & now is going to make his second attempt to crash show business — & next year wants to return to Europe to become tri lingual (he’s German – wants to learn French.)

Meanwhile I’ve gone mountain climbing with some mountain climbers — & I climbed DOWN a mountain & couldn’t get back up – so had to start along the long winding road to the top – in the end ended up hitching a ride – thought they’d have search parties out for me – but I got back before them – they were still doing proper climbing with ropes etc. Also I painted – one is an oil sketch of Hans which pleases me no end. Right now I’m attempting to make some sort of a Tax return — & it’s driving me up the wall. I’m rather curious to get back to school again – but no doubt one week of it will have me longing for more holidays AND I’m off to ski the weekend after next with the YHA group. Whoopee — but nothing to wear.

Anyway – love, DZID.

———————————–

15.9.68

Dear Mum & Dzid,

[…] About our room — calm down & don’t panic — we’ve just moved in & it’s quite beaut. It isn’t that there aren’t other flats around — we just can’t see the point of spending large sums of money for a flat (a) that we need for 9 months only (b) we’re not in most of the time (c) where we’d have to heat (& pay for heating) 3 rooms instead of one etc. This place is comfortable and has all we need — landlady is a business woman (owns shop in front) & is easy to get on with — she says just what she thinks & expects us to do the same, is busy herself & non-nosey — besides we have complete privacy & our own entrance. […]

[…] I think it’s time Mum stopped worrying about our food — believe you me, the thought is well inbred in me — we’re making porridge, eggs for breakfast, eating salads [… etc… more listing of food] […]

[…] Ian has written from England to say that the film we made in Russia has turned out beaut & people he made it for are pleased — only problem is that no-one seems to have money to make a commercial thing of it (for schools of course) — however negotiations are still in progress& Longmans (publishers) may be interested — I’m hoping we can manage a copy!

Ian will be coming over here at about Xmas — has been promised a teaching job — split between 2 schools (one a girls’ convent!) & is apparently (Austra reports) getting a bit neurotic about learning German — […]

If you get a chance, you might write Biddy a letter — about what you are doing, school, anything — maybe invite her to visit. She’s having a rather rough time. Earlier she wrote to us that she was having trouble with David — he left school after the Sch. Certif. (although he got a good pass) & got himself a dead-end job & dead-end friends — sole interest, motor bikes etc — got himself in & out of trouble with the police in the process. Now, she’s written that Hedley has just swallowed an overdose of sleeping pills & is recovering in hospital […] He seems to need psychiatric treatment but won’t agree to it — has been drinking heavily and doctors fell his character won’t respond to treatment much. It all sounds ghastly. […]

Lots of love from us — look after yourselves, especially you Mum!
Inese & Laimons

————-

[18 Sept. 68]

Paldies par vēstuli!

Mīļie Inī un Laimon!

Kā Jums nu iet pa Jūsu jauno putnu būrīti? Viena pati istaba [above] – bet varbūt ka vairāk arī nevajadzēs – Jūs jau daudz braukāsiet apkārt. Iesiet braukt ar ragaviņām, ar slēpēm etc. tad uz kalniem un dienvidu pusi būs jāpabrauc. Varbūt labāk ir, ja mazāka īre jāmaksā nekā par lielu flat. Ja Jums turpat istabā jāgatavo ēdiens, tad vajag iztaisīt siltu, izpolsterētu un ar avīzēm izliktu kasti (varbūt papes) un uzvārīt ēdienu, aiztaisīt labi ar vāku ciet un likt tur iekšā lai izgatavojas. Paši var darīt ko grib pāris stundas vai visu pusdienu. Es tā vārīju Wavertonā dažreiz – tikai man bij jāliek gultā un dažreiz aizmirsās ka tur katls un kāds uzsēdās virsū. Būs jau Jums grūtāk kā citiem vāciešiem – nekādu augļu nebūs ietaisīts un iekrāts – viss jāpērk. Bet varbūt būs labi. Bet kur Jūs ņemsiet mēbeles? Es guļu Jūsu gultā! Man ir labi! Tomēr dažreiz nevaru aizmigt – kad Dzidra ilgi nenāk mājā… Mums sākas it kā pavasars, bet te tā Wollongonga gan ir vējaina un dūmaina un netīra pilsētiņa – Jūrmala ir kā viena ‘Miskaste’, bet Newcastlē bij notīrīts katrs papīrītis katru rītu, un vakaros iedegās skaistās, veclaicīgās lampas! Nu tā tas ies kamēr šī Wollongonga iepatiksies un tad būs jāceļo kaut kur citur…

Mēs abas ar Dzidru esam veselas. Es tikai nevaru aukstā ūdenī iet – sāp tūlīt vēders un krusti un viss lejas gals. Kāda krika tur ir iemetusies, bet ja nesaldē tad ir o.k. Jāgaida būs ilgāk līdz varēs iet peldēties. Kā Jums ir ar saulīti, vai iznāca mazliet brūnumu dabūt vai nekā? Nu gan jau Jūs kaut ko atradīsiet ka Jums arī ziemā ies labi. Pie ātri, citaizcitas skolas stundām, es domāju tu Inī, pieradīsi, pirmais laiks jaunos apstākļos varbūt ir grūts. Iekārto tā – ja vienā stundā bijis jārunā, nākošā lai ir bērniem jāraksta ‘domraksts vai diktāts’. Ja vācu skolās stundu iekārtojums vairāk atgādina bijušo latv. skolu darba gaitu, tad jau būs tur iespējams iekārtot lai skolotājam dažreiz stundu laikā ir mazāk ‘strein’. Raksti visu kā iet (kad ir laiks). Mēs nopirkām sekondhand putekļu sūcēju $42 – tomēr izklausās dārgs, ir elektrolux, ar visādām birstēm un kaktiņu uztīrītājiem, garantēja – 3 gadi! Bet es jau pirmā dienā nolauzu vienu mazu kloķīti – dabūju nest lai sataisa – teica ka tas neesot bijis izrūsējis, bet pie salabošanas un uzspodrināšanas kaut kas pārgriezts. Tagad pagaidām ir viss kārtībā. Būtu jāliek arī walltoowall carpets mūsu livingroom’ā – lai vairāk var spēlēt un trokšņot, citādi tie lejā ir nelaimīgi. Es šodien vienā carpetu shopā ieraudzīju kaut ko lētāku – varētu ielikt par 56 dollari. Būs jāsaka lai Dzidra to apskata un tad – varbūt liksim. Bet gandrīz pirms šī gada beigām tomēr nevajadzēs to darīt – varbūt Dzidru tomēr pārceļ uz citu vietu. Arī tad gan Dz. domā, ka man būtu jāpaliek te un jāpatur lielais dzīvoklis (ar kādu īrnieku) un viņa Sidnejā paņemtu tikai istabu. To visu redzēs vēl vēlāk, kad kaut kas būs zināms. Sidnejā dzīvokļi esot ļoti dārgi – labā Rozevilla vairs neeksistē! Es pārrakstu Sarmas vēstule un tas iet tik bezgala gausi, ka nezinu kad tikšu galā. No latviešiem daudzi šogad slimo, miris pulk. Kripens, un Dūtes kundze bij (un vēl ir) ļoti slima pēc kādas operācijas, tas Dūte bij mans boss vienu laiku pie Read. Digesta. Un pēdējā dzejnieku sanāksme bij pie viņiem Turramurrā. Es aizsūtīju slimajai Dūtes kundzei vēstuli ar saviem jaunākiem 5 dzejoļiem – viņa tik ļoti priecīga par to…

Laikam Jums jau rakstīju – lai Jūs aizrakstiet vēl Kanādas onkulim, un ka viņš Jums grib dot tur nopietnāku palīdzību līdz Jūs paši iekārtosities, viņš jau domā, varbūt Jūs apskatījuši Vāciju, Angliju etc. paliksiet dzīvot Kanādā – pēc viņa domām tā esot laba vieta. Protams, viņš saka, ja Jūsu sirds neesot pieķērusies Austrālijai… Kaut nu šī ziema Jums nebūtu bez laba atalgojuma jānostrādā un lietas iekārtotos tā, ka varat justies priecīgi. Dzidra teic, ka nākoš ceturtdien, laikam būšot Teacher’s strike, neiešot darbā, prasīšot labākus apstākļus, alga jau arī derētu lielāka. Nu Dzidra mazākais uz tax. listes salikusi visus iespējamos izdevumus – arī virsvalkus un ķīmisko tīrīšanu un šo manu rakstāmmašīnu etc. etc. lai vairāk dabūtu no atvilkumiem atpakaļ, viņai maksā ceļš katru nedēļu un šis dzīvoklis ir ar lieliem gāzes un elekt. rēķiniem – labi ka vēl nav telefons iekšā… Vai Jūs tur variet dabūt angļu žurnālus? Vai variet lasīt vācu? Dzidra nopirka vācu. māc. grām un mazliet mācās.

[Dz’s handwritten addition]:

Ich bin ein Mädchen. Ich habe nicht das Geld. Hi! Today I received a statement of Indebtedness from the Education Dept! – apparently both my Newcastle dentist and the Gas Co. got in touch with them about uncompleted payments. So I’ve $22 to find somewhere. Otherwise life is beaut – and if I can remember not to be too impatient about Die, Das, Den, Dem, Der, Des – though so help it’s not easy to remain calm about them – then perhaps I’ll enjoy German. I’ve got one of those books with pictures – and it’s rather fun – and a suitable thing to do a bit of on the way to school in the morning. We’re going on strike next Thursday – goody – I’ll be able to shop around for wood for frames. Ich habe zwei Ohren un einen Mund. Oh boy               love, Dzid.

———–

 21. sept. 1968.

Mīļie Inī + Laimons!

Ir sestdienas rīts, Dzidra vakar pēc skolas aizbrauca uz kalniem ekskursijā ar Youthhostel grupu. Es esmu viena mājā un ļoti laba bija Jūsu vēstule!
Vispirms (nevajadzīgs) padoms – tikko esiet ārā no Damme – nopērciet lielu čupu aerogramms!
Paldies par konfekšu papīriņiem! (Haha! Konfektes apēdāt paši) Labi ir lasīt veco ‘Laimas; saldumu fabrikas vārdu!

Tu Inīt, Dzidrai saki lai viņa pērk man elektr. blanketus, bet viņa jau neko nevar iekrāt, kur nu pirks tik lepnus blanketus. Bet – varbūt kādreiz. Taisnību sakot ziemā tā ir gan problēma, ka ir jāsedzas ar tik ļoti daudzām segām, tad ļoti nogurst jo tādā drēbju kalnā ķermenis nosmok bez gaisa.

Labi ka Jūs ēdiet pareizi un kārtīgi un ka ir no kā vārīt un ka jums ir laba saimniece (vecā un jaunā). Printus mēs sūtīsim, tikko Dzidra būs mājā un sameklēs kaut ko. Ja varēs, viņa ieliks arī kaut ko no skolas darbiem. Kā viņai citādi tur skolā iet, to es nezinu, bet skolnieki viņai zīmē, pie darba viņa tos dabū, un kā var noklausīties tad dažreiz viņai uztaisa ko labu tieši tie palaidņi un neklauseļi, tas nozīmē, ka viņai ir pareizas audzinātājas kontakts ar bērniem. Bet citādi – tā programmas lieta un vispār tas zīmēšanas subjekts, kā liekas ir vienā lielā mess, un jaunie skolotāji tur iziet elli cauri – par maz ir izstrādāts plāns – kas ir īsti jāiemāca?

Dzidra ju turas laikam labi, tikai sabiedriska viņa tur nav ar citiem skolotājiem, cik to var dzirdēt. Sākumā bij it kā vairāk – bet tagad var dzirdēt – viņi tai nemaz neeksistē, viņa ēd savu lunchu viena pati un nevar ar viņiem samaisīties. Bet tur nekā nevar darīt – toties skolnieki lunchtaimā dažreiz nāk pie viņas ar saviem darbiem. Daudz sāņus domu jau arī Dzidru atvelk no skolas darba – bet arī tur neko nevar žēloties, ka tik to minimumu padara, jo viņa visu laiku mazliet vairāk vai mazāk glezno un zīmē mājās sev. Vakar salika milzīgu koferi ar visādiem džemperiem un aizbrauca slēpot. Kaut kā jau būs labi, lai gan viņai nebija īstu biezu džemperu.

Viņa dabūja kādu ‘vēja jaku’ no kāda pazīstama un garas, pāri ceļiem, sarkanas vilnas zeķes no otra! Nupat šodien, kad te paliku viena, es domāju ka es jau diezgan ‘sēžu Dzidrai uz kakla’, vienmēr kaut ko badu – dari tā nedari šitā! Viņai ir ar mani diezgan ko izturēt, bet es taisu labas pusdienas un piekopju māju – un dažreiz varbūt, kad bij slikts gara stāvoklis – noderu arī kā kompānija. Lai arī patīkami tas jaunajiem nav – bet ir laikam labi, ja vecie var mazliet šādā un tādā, miermīlīgā un kaut cik draudzīgā veidā viņus ‘slow down’īt’. Kāda neticama traģēdija risinās Bidijas mājā! Gandrīz neiedomājami, jo viņi labi sapratās ar bērniem, vai mazākais varēja domāt, ka tam tā bija jābūt. Newcastlē arī par visām (gandrīz) latv. ģimenēm kaut ko dzird nepareizu, visur nelabas problēmas. Tā es daudzreiz trīcu un drebu un uztraucos, kā tik manējiem te vai tur ies: vai jūs esiet paēduši, vai nav par grūt, vai Dzidra var izturēt skolu, vai neiet kaut kur citur par daudz u.t.t. Beidzot es kaut cik sāku pārrakstīt savas Sarmam rakstītās vēstules. Tur ir dažas jaukas domas un dažas garas ‘mess’, kur tikai vaimanā no dienas uz dienu, un es nezinu ko ar tām iesākt? Šo to vajadzēs atstāt un nepārrakstīt, viņu jau ir simtiem… Man jau vajadzēja būt cauri ar pārrakstīšanu, bet esmu tikai 20 veikusi. Bet es vairāk nevaru. Gan jau kādreiz beigšu. Kreņķējos arī ka citu neko neuzrakstu – un nepārrakstu, bet kaut kā sīkumu un ikdienas darbu (+ slinkošanu) ir tik daudz.

Rītu vajadzētu braukt uz Sidneju – A. Zariņš atrakstīja, ir kāda preses biedru sanāksme. Es labprāt arī brauktu – bet ir tikai viens vilciens, no rīta ar kuru es varu 5 p.m. tur tikt. Visa diena tad jādzīvo Sidnejā un naktī tik tikšu atpakaļ. Problēma tādā gadījienā ir visādu mēteļu līdzvazāšana, jo dienā silts, vakarā auksts. Nu redzēs – ja būs dūša – braukšu. Uz Windzoru arī neesmu bijusi. Vakar noķēpājos Dzidrai ceļa maizi taisot – uzcepu kūku, speķa raušus un ķimeņmaizītes! Īsts latvietis jau citādi nevar nekur braukt, bez speķa raušiem. Haha. –

Šo weekendu Jūs varbūt esiet Štuttgartē – tad varbūt apmeklējat Felbachu vajadzēja aiziet pie Karl Hummel Vordere Strasse 9, ja viņi dzīvi viņi Jūs atcerēsies, viņu meita apprecēja policijas priekšnieku toreiz, viņiem bija maza, skaista bebydoughter… Un protams Jūs apmeklēsiet kapsētu – teica gan, ka pēc 20, vai 25 gadiem, ja nesamaksājot 100 markas īri, kapus pārrokot un liekot citus iekšā. Ja Jūs to kapu vēl atrodiet un kaut kā tas turas – varētu varbūt to īri samaksāt lai vēl nepārrok… Ja tas nav dārgi. Kad brauksiet uz Holandi – Haagā noteikti apciemojiet manu jauno dienu paziņu Dicku Braamu – 77 Druivenstraat, den Haag. Viņš tur dzīvo jau no pirmskara laika, tā tad tā ir viņu pašu māja, dēls viņam tagad Kanādā un meita turpat Hollandē. Viņš bij ļoti sirsnīgs, redzēsiet pie viņa manu portretu no tiem laikiem, ko viņš gleznoja. Kad būsiet Beļģijā vajadzētu uzmeklēt Zariņa kundzi, viņa bij ļoti apdāvināta gleznotāja, dzīvoja Beļģijā jau sen pirms kara un arī tur Jūs redzētu 2 vai 3 manas portretas, ja tik viņa nav uzgleznojusi kara laikā kaut ko citu uz tiem pašiem audekliem… Viņas adresi es varbūt dabūšu, ja ne tad tikai caur sūtniecību, kuru arī būtu grūti atrast jo tā vairs neeksistē, bet tie ļaudis jau tur vēl Briselē kaut kur ir. Es nezinu, cik Jums tas būtu interesanti, bet ja sveši vien ceļā apkārt, tad varbūt tādi puspazīstami uz brīdi varētu būt pārmaiņa. Tikai – mans vārds tad bija ne Ķikure, ne Dzelme bet Erna Bērziņa. Kad es to rakstot visu atceros – tad kaut līdz Sidnejai rītu gribētos tomēr aizbraukt. Man būtu jāvelk Dzidras dāvātais sarkanais kostīms un man ir mazliet bailes! Tās kurpes kas pie tā jāvelk arī nav ērtas visai dienai staigāt, bet ja braucu, tad būs jādzīvo tur apkārt visa diena.

Tas nu būtu viss pagaidām, tad nāks lielie stāsti, kā Dzidrai gājis ar slēpošanu!
Ko Jūs lasiet? Kādas ir vācu grāmatas – lētas? Vai esiet kādu filmu redzējuši? Kino vajadzētu būt lētākiem, kā te, agrāk tie bija arī Beļģijā tik lēti, ka gājām pa divi ķinīšos vienā vakarā.

Typwriters – neiet. Aiznesu palabot tas vecis saka: „es Jums došu $15 par šito, ņemiet citas firmas (ko viņš pārstāv) jaunu” un nelabo, jāved uz Newcastli kur pirku. —

Atā! Un lai Jums iet labi arvienu!
Xxx M.

——————–

24.9.68

Dear Mum & Dzid,

[…] Last weekend we set off on a rather long trip to visit Stuttgart & Würzburg (where Laimons used to live). We didn’t have much time — got to the outskirts of Stuttgart Sat night — was already dark, but we discovered that we were actually in Fellbach — so, happily slept in the car — next morning set off — I knew we lived near a vineyard-covered hill — so, seeing a hill, we set off towards it — then asked one person if they knew where Vordere Str. was — sure, just around the corner — off we went — past the tram stop (we’d been following the tram tracks as well). [below, tram at end of the street]

It was just as I remembered it — up a small hill & there was the baker’s shop on the corner [above right] & the milk shop down the lane [above centre] — Turned left — the blacksmith & his chestnut trees have gone […] — on to “our” house — it looked just the same — shutters, gate, backyard with cow sheds & small shed where there used to be pigs — When you look up towards the hill, there used to be a ruined house on the left, it has been rebuilt, the others were more or less as they were.

We met a fellow at the gate. I can’t quite work out who he is, but think he is an in-law of the Hummels & were invited for coffee a bit later (it was 8 am Sunday) — so we drove up the hill to where there is a fork in the road [above right] (we have a picture of Dzid & me there in the snow [left]) & went further on foot to the top — there used to be a lookout tower, which seems to have disappeared — however, the view across from the other side is still recognizable — a small chapel on a hill opposite is still there, though there seems to be a new housing settlement near it.

Then back down & to the cemetery — we’d almost given up, when we found grandmother’s grave [above] — there are lots of new ones in front of it — I didn’t know it had a headstone — the trees (birch & some sort of pine) are still there, only a little bigger.

Then back down for coffee — the old lady who lived downstairs has died — people upstairs are called Hauser (relatives of Hummels??) — man & wife & very old father (81) who produced a photo of dad’s of Dzid & me & the little girl, caps & stockings, eating sandwiches [right]. Downstairs, where we used to live, are a son of Hummel & his family — we didn’t meet them — the policeman & daughter are somewhere else (she is now a nurse) — they brought out two cardboard boxes which we’d left for someone to pick up, but no-one had come, so they’d kept them for 20 years!! — inside postcards (Mum’s tautu meitas) [below] — books of poems & pictures from Latvia — I don’t know what we’ll do with them — Anyway, it was all very exciting — we may have to go back for the Fellbach “Herbsttage” Oct 12-14 — presumably wine festival or something — I think the people would arrange a “family” gathering if we let them know — they were really nice & obviously please — we were sorry to have to rush away.

On return trip, we managed to find the place where the DP camp was at Würzburg — thrill for Laimons as here too, a lot of it had not changed much — it is now used as a police training centre. It was a marvellously successful trip. […]

[…] Mum, tell me all you can remember about the people, as I can’t work out who the Hausers are & where the Hummels fit in etc. […]

lots of love to you both — look after yourselves,
Inese & Laimons

P.S. Biddy has written that Hedley has recovered and has had treatment & they are both happier than the’ve ever been — really happy — miracles!

[Dzidra, Ilse(?), Inese]

—————

30[?] sept. 1968.

Dear Iny + Laimon, labi gan ir saņemt jūsu vēstules, kas ir tik priecīgas kā bij atkal šī pēdējā! Tu, Inī, esi vairāk atcerējusies no Fellbachas, kā es; par to kalnu un novēr. torni etc. Par tiem ļaudīm es tomēr varu

Jums šo to pateikt: Hummels ar sievu dzīvoja apakšstāvā, blakus mūsu istabai, viņiem bija dēls karā un laikam reiz viņus apciemoja un domāja ka drīz varēs nākt mājās, varbūt tas tur tagad dzīvo.

Tādu Hauser vārdu neatceros, tur bija vairākas precētas un neprecētas sievietes, kas bija Hummeļiem radu un kas dzīvoja sētas mājā, kaut kur pie kūtīm. Nu to Hummeļa meitu + policemeni viņas vīru, Jūs esiet satikuši (?), viņu ir tā meitene, toreiz maza, ar kuru Jūs ar Dzidru kopā ēdiet tās sviestmaizes uz tās foto ko tas vecais tēvs ir Jums parādījis, viņš varbūt ir tas vecais Hummels, un tā vecā kas tu saki, nomirusi ir bijusi viņa sieva. Grūti domāt ka kādam citam varētu piederēt tā fotogrāfija, tā mazā ir viņa meitas meita, un ja tas būtu cits vecais tēvs, tas ir ne tas Hummels, nezin vai tā foto tad nebūtu pie tās policista sievas, mazās meitenes mātes. Vairāk es par to ģimeni neko nezinu. Pāri ielai uz stūra, (divstāv māja bija, laikam blakus tai sagrautai mājai) tur es gāju dažreiz klavieres spēlēt, bet es nekā par tiem ļaudīm neatceros, viņiem arī bija vīna lauki, un reiz vecai mammai viņi bija iedevuši vienu trauku ar vīnogām un teikuši, ka tas viņai vien, ka nevajag domāt ka visai ģimenei. Mēs gar to māju, pa šauru taku no ielas prom, gājām kaut kur ārā uz dārziem staigāt, un dažreiz vecā mamma vien ar jums bērniem tur gāja. Mazās Ilzes vecāku vārdu es labi neatceros, varbūt Smith vai Šmidt vai varbūt pavisam citāds, viņiem bija mazs dzīvoklītis virs (otrā stāvā) kalēja mājas. Tad – uz leju no Bakera, tas ir uz tramvaja pusi, bija viens printera veikals, Schwertschlag (nezinu vai es spelliju vācu pareizi – izruna kā angļu rakstā sverslag apmēram, bet arī nē, nu kā latvisku švertšlag) tur es printiju savus ofortus un tam Sverslagam bija māsa, kas tad precējās un jutās ļoti laimīga un lūdza lai es no Austrālijas atsūtot kādu kartiņu – tikai joka pēc, viņai ļoti patiktos saņemt – bet es to neizdarīju. Ja gadās tur iet variet tos apciemot, bet maz gan ticams ka tur kāds Jūs atcerēsies, jo tā precētā jaunā dāma toreiz tur nedzīvoja, viņas vīrs bija kāds doktors vai kas.

Vecai mammai kapa akmeni uzlika – Aula kundze, viņa vēl palika Vācijā kādu laiku un es aizsūtīju savu pirmo mēneša algu viņai Esslingenā to akmeni pasūtīja pie latv. akmeņkaļa. Skaisti gan tas bija pastaigāt pa vecām vietām un satikt pat vēl ļaudis kas Jūs atceras!! Tās sievietes pāri sētai, kas pie Hummeļiem dzīvoja bija ļoti laipnas vienmēr, kad vecā mamma bija slimnīcā, (pāris dienas pirms viņas nāves), viņas vēl man pāris olas iedeva ko aiznest vecai mammai. Tā kā es katrā ziņā mēģināšu nopirkt kaut ko par Austrāliju un viņiem būs par to prieks. Vēl tur bija kāda šuvēja, kas sašuva Jums kleitas, kad taisījāmies braukt uz Austrāliju, viņa iedeva savu foto un adresi un lūdza Austrālijā pie gadījiena apjautāties pēc viņas sena jaunības drauga, kas atbraucis uz Austrāliju – bet to arī es netiku darījusi – kā nāca visi grūtumi cits caur citu virsū, tā es neko ārpus mājas nevarēju izdarīt un negribējas pat vēstules rakstīt. Tā šuvēja dzīvoja pavisam citur, uz stūra kur tramvaijs nogriežās uz Waiblingenu. Nu Jums jau pietiks tur ar ko parunāt, kad aizbrauksiet uz vīna svētkiem – tad nu gan otrā dienā skolotājs neiznāks, būsiet nodzērušies vīna!

Dzidra kalnus izbraukāja labi – neko sevišķi nestāstīja, bet esot gājis ar slēpošanu diezgan apmierinoši – bet viņa visu laiku neslēpojusi, arī atpūtusies un vēlusi sniega pikas. Braukšot vēl kādreiz. Ar vācu mācīšanos nav daudz laika, bet šo to viņa dara. Viņai sāk nākt viena grieķu meitene no kaimiņiem te uz stundām reiz nedēļā, tā ir 4. kl. pamatskolā un vecāki grib lai šai stundā viņai palīdz sagatavot priekšmetus. Bija jau 2 stundas, Dzidrai tas bija o.k. To čeku par elektrību šodien Dz. nosūtīja dadijam uz Wyongu, jo pienāca ziņojums lai to cash’ij. Dzidra nopirka arī šujmašīnu jo papam viņa mašīna vajadzīga mājās un Dzidra grib šūt kleitas vasarai. Es arī kaut ko šūšu. Ruta – Dzidras paziņa, mūz. skolotāja – vinnēja skaistuma konkursā Miss Illavara, tas ir visa Wollong. apkārtne, tagad viņa ies arī uz N.S.W. sacīkstēm un viņai ir cerība vinnēt – viņa nav nezin cik pretty – bet temperaments un izglītība un neatlaidība. Es neko neesmu padarījusi – lasu šo to, un gādāju par māju un Dzidru un tā tas aiziet – man atsūtīja un es izlasīju Elzas Ābeles (Kārļa Ābeles seniora sieva un Kārļa Ābeles juniora māte) romānu ‘Ar saknēm izrautie’, ļoti prasta manta, bet izlasīju vienā vakarā, ar patiku – dzirdēt ko viņa tur pļekst un tāpat citiem to grāmatu gribēsies lasīt, to Zariņš zina un tāpēc izdod, lai gan literāras vērtības tai nav. That’s where we are – mūsu kultūra mūsu lielums: –– radu būšana, profesoru būšana un vieglas papļāpāšanas būšana! Bet mājās Latvijā – tie cīnītos nopietni, bet tiem atkal jāslavina režīms un tas viss. Tā grāmatiņa ko Austras tante iedevusi ir taisni tāds paraugs – slavina sevi uz augšu lekdams, viena vienīga līgsmošanās cik komunistu zemes laimīgas! Tā tiprecordera ātruma numuru es tūlīt nākošā vēstulē nosūtīšu – Dzidras nav mājās tā es šo vēstuli gribu tūlīt nosūtīt. Iešu apskatīties ko es varētu par Austrāliju nopirkt – reiz redzēju ļoti bagāti ilustrētus Austrālijas kalendārus, varbūt ko tādu pielikšu arī. Nelaime tikai tā, ka ļoti daudz vajadzēs par airmail sūtījumu maksāt, bet citādi vairs neaizies. Papam esot atkal jauna saimniece – vecā nezin kur palikusi, šī esot atkal bagāta, ar savu mašīnu un launchu – tā kā tagad 2 sieviete, nolasot visas papa vēlēšanas no acīm un esot ļoti laba visā – Tas ir labi, ka tik nu kāda nerodas tik gudra, kas nesāk noņemt viņam to ‘bagātību’, beigu beigās – to jau viņas arī domā, kamēr papam nebija vinnesta, nevarēja hauskeeperi ne ar uguni sameklēt! Vistas laikam paps tikko ir izpārdevis un nu varēs atpūsties. Cerams ka viņš paliks stiprāks un kustīgāks, gribēs šur tur pabraukt. Es patreiz jūtos atkal stipra – tikai kaut kā iespiesta šai pilsētā un nekas darīt labi neveicas, dienas aiziet nezin kā – kaut ko palasu, tas viss. Un pat Sarmas vēstules iet par daudz lēni – tur nepatikšanas ar to tipwriteri arī. Nu tas ir apmēram viss – tūlīt drīz rakstīšu atkal.

Xxx M.

——————–

Trešdien 9. okt. 1968.

Mīļie Bērni, nosūtīju Jums kaut ko no Austrālijas, bet nebūs jau tas nekas labs Jums, ir tikai kalendārs un maza maza skatu grāmatiņa. Nopirku vēl divas lielākas (apm. dollaru vērtībā) bet vienā nav nezin cik skaistas bildes un otra bija nopirkta tikai tad, kad pirmo sūtījumu jau biju nosūtījusi, tā es šīs abas atsāju te, jo vairāk kā grāmata, maksā sūtījums un nevar neko prātīgu izvēlēties. Ir kāda diezgan liela un skaista grāmata par pieci dolāri, bet sūtījums tai būs seši vai vairāk dollari un to es domaju Jūs negribēsiet. Gaisa pasta sūtījums ir par dārgu grāmatām, jo tās ir tik ļoti smagas. Paņemat foto aparātu līdz un nofotografējiet viņus tur Fellbachā, tad jau Jūs viņus iepriecināsiet diezgan. Kalendāri sūtīju tādēļ, ka tanī bija labākas bildes, kā grāmatelēs ko nopirku un bez tam – tās bij daudz smagākas.

Mums bija garais weekends (15 dead) un mēs ar Dzidru sestdien aizbraucām uz Sidneju šopīt. Domājām jau daudz vairāk nopirkt kā beidzot nopirkām – bija domāti dvieļi (beacha) man peldkostīms un visādas peldjaku drēbes etc. Bet tik daudz nebija laika – nopirkām man sandales, ļoti pamatīgas, glītas un dārgas, ar daudz siksnām lai labi support’ij kāju (man ir vēl tās tavas Inī, pirktās ar koka zolēm un pa dienu es eju ar tām, bet šur tur vajag vairāk ‘apavīgu’ un Dz. man nopirka šīs) Dzidra pati sev arī nopirka sandales, skaistas diezgan ar apaļiem bronzas izgreznojumiem, plāksnītēm priekšā. Tad Dzidra vēl nopirka drēbi ko šūt beachjaku tīģera krāsās, bet musturs tāds kā no lapiņām, kas tomēr mazliet atgādina kaut ko tīģerisku – liekas labs. Dz. nopirka arī 2 krūšturus, melnu un baltu, sev vienu mug, ko dzert kafiju vai tēju, un abas nopirkām Gala lipstiku towny shean, ko Wollongongā nevar dabūt. Dzidra uzmēģināja un arī atrada tīri jaukas bona kurpes bet tās vēl nepaņēma, vēl nogaidīs un apskatīsies. Gribējām iet uz Ensembla teātri, bet vilciens (pēdējais uz Wollong. sestdien) iet 6.35 p.m. un tā uz pēcpusdienas teātra izrādi iznāk par vēlu. Aizgājām uz gāla kino – (The midnight chimes – apmēram) ne krāsās Shekspira luga. O.K. bet mums nepietika, gājām vēl uz otru – The graduete. Bet arī tas nebija nekas daudz vairāk kā Amerikāņu good joke. Tomēr mums kaut kas tika, te ir tikai viens kino un tagad iet The Sound of Musik for ages. Dzidra mēģina tikt vaļā no savas mīlestības pret savu Hans un viņai iet grūt, bet varbūt ka kaut kā atkratīsies no pārlieku lielas pieķeršanās. Nav nekādu jaunu paziņu. Es lasu Dylon Thomas’a grāmatas – The portret of the artist as a Young Dog un A prospect of the sea, vēl no bibliotēkas dabūšu D. Thom. vēstules un lasu arī vienu grāmatu par viņu – tā kā kopā ar to ko jau no viņa esmu lasījusi, es to būšu pietiekami par šo rakstnieku informēta. Man patīk viņa pieskaršanās lietām tā sakot ļoti tuvu, sevišķi, ja iet runa par lauku, zemes, stādu dzīve etc. Esmu tagad diezgan daudz arī izlasījusi par Impresionisma laika gleznotājiem un pēdējās grām. par Pikaso. Dzidra glezno un pie lasīšanas daudz netiek. Pie spēlēšanas mēs arī daudz netiekam, jo apakšā tie ļaudis ir ļoti jūtīgi. Nupat dabūju zināt, ka viņi pēc kāda mēneša shiftīsies, bet vai citi būs labāki – kas to zin. Kaut atnāktu cilvēki, kas pa dienu ir darbā, bet nestrādā maiņas pa nakti.

Kā Jums iet ar darbiem? Kā iet skolā? Kā Laimonam ar mašīnām? Vai Laimonam 8 stundas darba diena? Vai tu Inī, esi pieradusi pie sava stundu iekārtojuma un kā vācietēni mācās?
[Left: Inese at work, Gymnasium Damme]

Dzidrai jau sākas eksāmeni, nezin kā viņai ies, viņa domā, ka nav bijusi nezin cik laba skolotāja, jo vienmēr bij aizņemta ar savām problēmām. Bet varbūt beigās, kā tas ar Dzidru ir arvien bijis, viņa savilks visus galus labi kopā. Mums laiks nav sevišķi silts vēl un peldsezona kavējas, citi jau gan peldas, tikai mēs vēl neesam bijušas uz jūru, nebūs laikam gluži tik liela jūrā dzīvošana kā tas bija Newcastlē. Nav vēl sapakoti printi Jums, bet nu drīz to izdarīsim un pielikšu klāt arī tās Austr. grāmatas ko nopirku, vēlāk Jums kādai vietai noderēs.

Dzidra teica ka taiprecorders nav kārtībā, kaut kas neiet – (broke.) Un tā kā nav nozīmes speed numuru jums sūtīt. Nu viņa jau teica tomēr to sameklēs, viņai tikai vakar atkal nebij laika, kad es prasīju – līdz 12 p.m. strādāja kādus papīrus skolai.

Klausāmies platēs (no record library) Dylon Thomas’a darbus viņa paša un arī aktieru lasījumā. Tā – mēs edukatījamies. Dzidra maz mācās vācu (bet ko mācās to ļoti ātri iemācās). Šodien ir karsts un saulains, bet vējš auksts – būtu jāiet uz jūru. Jāsāk sauļoties – bet jūtos very tired. Rakstīju uz mašīnas divi stundas un nevaru neko norakstīt. Kāds ir rudens tur?

Kā gāja pa vīna svētkiem? Visu rakstiet.
Xx M.

Šodien saņēmu pirmo pensijas čeku ar $2 pielikumu (2 nedēļās) very good!

——————–

16[?] okt. 1968.

Mīļie Inī un Laimon!

Tikko šodien saņēmu Jūsu vēstuli ar fotoattēliem no Leningr. un bārienu, ka nesūtu taiprecordera numuru! Vienmēr bija tā, kad saņēmu vēstuli, Dzidras nav mājās, kad rakstu atbildi – Dzidras nav mājās un kad pēkšņi viņa parādās – tad citas lietas galvā. Nu pēdējā vēstulē nosūtīju mazākais to ziņu – tiprecorders brouk. Bet to numuru jau tāpat vajadzētu – jo varbūt to mašīnu var salabot. Šovakar noteikti Dzidrai paprasīšu, es pati esmu tur skatījusies un neko nevaru atrast.

Saņēmu no māsas kādas 7 dzejas grāmatiņas, (pēdējie izdevumi) un 2 lielas grāmatas – Rīgas balets un par vienu latv. mākslinieku reprodukcijas. Tās nav tik interesantas, jo tas mākslinieks ir novecojis gados un bildēs, bet dzejas un balets ir ļoti interesanti izpētīt. Baleta grāmatas foto gan ir slikti, lai arī lieli, bet redzēt jau kaut ko var. Uz foto attēliem ko no Jums saņēmu māsa izskatās o.k. kaut ļoti no dzīves nomocīta, un viņa bij tik lepna un skaista meitene, viņa ir strādājusi un strādājusi visu mūžu, sākumā lai uzceltu savu dzīvi tad tos 16 gadus Sibīrijā un tagad atkal – pelna savu maizi un visu laiku strādā un palīdz meitas saimniecībā… Pazīt es viņu nemaz nevaru, izteiksme citāda, lai gan seja, piere ir tāda pati. Bet viņa laikam ir vēl diezgan priecīga. Mēs ar Dzidru arī cīnāmies. Es tikai stiepu ēdamo mājās, pievācu šo to, bet tā vien liekās, ka nav viss padarīts. Tagad sāksies jūrā iešana. Vakar pirmo reizi pasauļojos un šorīt arī aizgāju – kakls nodedzis sarkans kā tītaram.

Saņēmu vēstuli no Laimona mammas, viņa bijusi pie Sunny and Sue un tur viņi klausījušies kādu Jūsu atsūtītu lentu, to došot Andy and Anitai, un mēs lai arī sarunājot kad to klausīties. Mēs vēl neesam par to domājušas – tad mums lielas braukšanas priekšā un nezin vai to varēs, Dzidrai daudz jāstrādā skolā. Mājā viņa trako ar gleznošanu, taisa arī skribelējumus ar zīmuli. Social life nav uzlabojusies bet viens otrs friends mums kādreiz atnāk. Es nopirku tādu italian stile coffe perculator (£3 ½) un man ļoti patīk uztaisīt kafiju!

Vēl neesam sataisījušas printu paku ko Jums sūtīt, bet drīz jau to izdarīsim. Es uz latviešiem neaizbraucu, lai gan gribēju un vajadzēja, tur Kalmane (3 gadi atpakaļ, no Latvijas atbraukusi šurp) lasīja par dzeju (Latv.) šeit un aiz aizkara, bet man nebija dūšas sēsties vilcienā un naktī braukt atpakaļ. Un kurpe spieda un ar sandalēm pie latv. nevar rādīties etc… Bet žēl jau man nav, ka nebiju. Lasu pati latv. dzeju. Un lasu Dylon Thomasa vēstules – tās ir ļoti interesantas kā gudrību un pārrunu noklausīšanās par dzeju un literatūru. Laikam jau teicu, ka Dzidra atnesa D. Thom. recordplati un kāds Dz. paziņa atnesa kāda aktiera ierunātu S. Beketa darbu (kopsataisījumu) – izvilkumu par šo un to no viņa darbiem, tas bija interesanti jo aktieris ļoti skaidri lasīja. Jā – mums sāksies vasara un labāk mēs par to daudz nerunāsim, jo Jums ar Laimonu ziema un tumšie rīti un vakari var sākt izlikties par daudz – sad un cold. Man atkal ir uzkrājušās dažas mārciņas tauku un tās būs saulē jānokausē nost. Ar staigāšanu vien nekas neiznāk, esmu ļoti daudz gājusi, jo jāiet diezgan tālu šopīt, bet vēl tomēr neesmu vasarai piemērotā formā. Kamēr Dzidrai jāgatavo ēst, laikam ar ēdienu par daudz noņemos. Tā Dutes kundze par ko reiz rakstīju, esot vēl arvien ļoti slima un gandrīz negribot vairs par savu veselību cīnīties – piekususi, pēc operācijas kaut kas, kāda lielāka vaina esot mugurkaulā un nevarot kustēties. Kad tā ģimene ir slimības nomāktāka, tad man te nav daudz cerību sataisīt vienu dzejnieku pēcpusdienu, kā to gribējām, bet varbūt vēl vēlāk. Un – that’s all from me. Man dažreiz piekūst sirds un šausmīgi negribās kārtoties ar pārrakstīšanām, nosūtīšanām un tādām techniskām lietām savu dzeju lietās. Tās laikam ir vecuma pazīmes. Citādi – o.k.

Gādājiet par savu veselību – ejiet ārā, ēdiet pareizi, guliet un visu ko vajag siltu ziemai no drēbēm gādājiet – See?

Dzidrai atkal nebija laika – un es gribu šo vēstuli nosūtīt – tāpēc pati apskatīju (ar sērkociņu un brillēm) to tiprecordera numuru tur ir trīs 7 ½, 3 ½, 1 1/2. Ir izdzisis raksts – bet laikam tas vidējais 3 ½ ir medium teikts un tad viens ātrs otrs lēns apkārt tam. Laikam sapratīsi.

Iešu uz jūru, ir silts, un nezin cik ilgi tāds būs, te kad nāk aukstie vēji tad viss pagalam, tupi iekšā.
Nevaru iedomāties ko vēl pierakstīt. Vakar ieraudzīju un nopirku vienu pušķi ceriņus (lilac) ļoti skaisti! Pavasarī Jums tur arī būs un tad tos iemīļosiet.
Visu labu un skaistu!
Xxx M. + Dz.

————————–

16.10.68

Dear Mum & Dzid,

Well, I’ve just finished making the promised tape [all about Russia] and will be sending it, possibly tomorrow, probably by airmail, so that you should have it soon. […]

[…] Now, a serious warning — don’t lend the tape itself to anyone, we don’t want any copies made of it because of the kind of information on it — this is quite serious — various people who know about things like that have warned us — the problem is that if the information gets into the wrong hands, the people who spoke to us in Russia, including our Aunt, can easily be traced — you may not think so, but there’s enough there to identify them, as there are records of all the people staying at the camping grounds etc — if found out, it could mean trouble for the people who spoke to us — and of course, if we ourselves are still entertaining vague thoughts about perhaps making a trip to Riga, it may be just as well not to go around sprouting anti-Russian type sentiments. It can’t really do any harm to let people listen to the tape, if there’s someone you think would be interested, but don’t let it out of your hands.

The information is all rather depressing and one sided, but it wasn’t all like that — we naturally enjoyed our trip and wouldn’t have missed it for anything — above all we feel it was educational and gave us a chance to see for ourselves — we are quite prepared to believe all kinds of stories about the great scientific and other progress that the Soviet Union has managed, but it seems that life is not as rosy as they like to make out in their publications to the West. No doubt Russia itself has gone a long way in improving the lot of the poor worker since the times before the Revolution, but we’re not so sure that the benefits have been all that great for some of the Republics, such as the Baltic States, the Ukraine etc. The most alarming thing perhaps is the suppression of truth or the outright falsification of it — the sort of rot they are told about the West is fantastic & not being allowed contact with the West themselves, they have little alternative but to believe it. Things like Siberia I feel are completely inexcusable and what really gets me is that so few people in the West know about it — in theory they do know about it — hence all the jokes about “the salt mines of Siberia“, which aren’t funny any more when you know the details. It can probably be explained by historical accident — Germany lost the war, so all its infamous concentration camp episodes etc have been dragged before the eyes of the world to be judged. Russia was on the winning side, so it did not need to justify, explain or account for anything it did. We’re in the process of watching Czechoslovakia being dragged back into line — and yet there’s not much that the West seems to be able to do about it, apart from ineffective protests. It really is quite terrible. […]

Love,
Inese & L.

———–

 21. okt. 1968.

Mīļie Inī un Laimon!

Saņēmām Jūsu sūtīto lentu – bet izspēlēt nevar jo taiprec. ir brouke. Laika mums nav iet un meklēt kaut kur citur – tikai ja Dzidra to varēs atrast skolā – tad varbūt, bet tā kā lentas klausīšanās un saturs ir politiski bīstams, tad mums nekāda steiga nav un klausīsimies tikai tad, kad būs tā lieta droša. Vajadzētu šo pašu taipercord. nest uz meistaru, bet arī tam tagad nav laika. Dzidra glezno un cīnās pa skolu un izdara arī neapdomātas iziešanas uz šopu etc. tas viss ņem laiku un spēku – tad, mēs gribētu sarīkot Dzidras darbu skati mājā – māja te ir tik ērta un piemērota tam – picturereil etc. Bildes jau ir, un vēl rodas – tikai jāgādā par rāmjiem, tie maksās naudu un laiku – varbūt pat uz Sidneju kādas bildes būtu jāaizved ierāmēt. Nav jau neko ‘comercilas’ un varbūt neatmaksāsies praktiski – bet būtu labi, ja kaut kādu apskati draugiem varētu parādīt par padarīto darbu. Kas redz visus Dz. darbus kaut cik kopā, tas ir iespaidots no viņas nopietnās strādāšanas un talanta, lai nu tie panākumi vēl šādi un tādi, jo nav jau vēl viņa gatava māksliniece. Šo weekendu mums būs ciemā Māra no Maroujas, telegrammu saņēmām. Man būs jānopērk kāds pāris palagu, jo daži ir izdilušu cauri un nevar lietot. Pagājušā weekendā – sestdienas vakarā negaidīti ieradās abi Freiji no Newcastles. Viņi braukuši uz Sidneju apciemot ļoti slimo Dūtes kundzi un atbraukuši pie mums pārgulēt un paciemoties. Otrā dienā (svētdienā) mazliet pabraucām apkārt ar mašīnu – bet ne daudz – un tad viņi mani paņēma līdz uz Sidneju un Newcastli. Dzidra gribēja labprāt būt viena un atpūsties un pārdomāt savas problēmas un tā kā man bija vēl neizlietota dzelzceļa atpakaļbiļete no Newastles kas būtu kļuvusi šinī nedēļā nederīga – tad es ātri sataisījos un aizbraucu līdz.

Slimo Dūtes kundzi bija labi apmeklēt, bet ļoti nospiedoši redzēt cik viņa ir trīs mēnešos ļoti cietusi un tā pārvērtusies ka grūti pazīt, bez tam viņas stāvoklis ir ļoti ļoti nopietns. Viņai ir – ja pārtulko to medicīnisko vārdu latviski, kā ārsts viņas kaiti nosaucis – mugurkaula audzējs, kind of cancer, un to nevar apstarot. Viņai ir visu laiku sāpes un jālieto tabletes lai var tās paciest, bet no tabletēm viņa gandrīz nevar neko ēst un viņa ir ārkārtīgi vāja. Faktiski viņi laikam tikai gaida uz kādu necerētu pagriezienu – brīnumu, kas varētu lietu uzlabot un glābt. Tas bija smagi redzēt ka visi draugi nāk cits pēc cita tur ciemos ar puķēm un dāvanām. Bet tā kā viņa laikam ir vēl tikko pāri 40, viņa varbūt arī izcietīs.

Tālāk biju Newcastlē kur īsteni ņemot man nekā nebija ko darīt – reiz biju jūrā un mazliet iegāju ūdenī, nosauļojos krietni – nekādu nelabu seku no ūdenī iešanas nav. Vakar trešdienas vakarā atbraucu. Dzidra ņēmusi divas brīvas dienas un nepiezvanījusi uz skolu (!) – vakarā aizgājusi uz šopu un tur to ieraudzījusi Ruta un otrā dienā to pateikusi visai skolai – skola zvanījusi (otrā Dzidras prombūtnes dienā) te uz kaimiņiem, kur uzdots ir sazināšanās tel. numurs, bet Dzidra atkal nav bijusi mājā – tā kā viņa to pāris dienu dēļ, (ko viņa drīkstētu paņemt) – nepiezvanīšanas dēļ uz skolu viņa sev sataisījusi īstas nepatikšanas. Bet – gan jau jāpārdzīvo tas būs, un kaut kā Dzidrai laikam ir jādabū ‘pa pieri’, lai viņa pamostos no savas aizraušanās ar to šopkeeperi un nopietnāk domātu par savu īsto dzīvi. Dzidra runā un spriež ļoti prātīgi, bet patreiz praksē viņai ir ar dzīvi mazliet jācīnās, lai tiktu ar visu galā ko pati savāra. Ceru jau ka par mācību un par labu vien viss būs. Viņa pati ilgojas brīvības un neatkarības no savām visādām ‘sentimentāl lietām’, bet tās jau nekad nav acumirklī izkārtojamas. Māras vēstule ir gara un diezgan nelaimīga par savu darbu skolā. Viņa grib nākošgad dabūt darbu korespondence skolā, bet pagaidām viņas prasības noraida, jo viņa esot par veselu un kustības spējīgu, lai viņai tādu darbu dotu. Nu redzēs kā viņām ies šinī weekendā, pagājušo reizi, kad Māra te ciemojās, viņas abas jutās labi – tagad būs jāiet noteikti uz jūru un jāsauļojas, Dzidra nav dabūjusi ne sauli ne ūdeni. Šodien skolā gan viņa laikam sporta stundās ies ar bērniem peldēties, bet sauli tur nedabūs.

Es Woolworthā nopirku pītu (elastīgu, bet ne plastika!) kurvi par 1 dolāru un ir ļoti labs šopīšanai un jūrai. Dzidra nopirka sev vienu skaistu beachtowel, es vēl nenopirku, lai gan tas man no Dzidras ir solīts un nauda iedota. Vēl meklēju lētāku un varbūt, ja Dzidra no Wyongas atvestu savu veco, kas nebija vēl novalkāts, es varētu ņemt to. Man jau būs spoža beacha jaka – un tā kā pa Newcastli sievieši iet ne ar beacha jakām bet beacha kleitām (no towel drēbes) tad mēs ar Dzidru no saviem nopirktiem gabaliem gribam uzšūt kleitas. Tikai – šai weekendā Dzidr. šuvusi ar jauno mašīnu vecos corduouri brunčus un salauzusi vai samocījusi šujmašīnas adatu, vai tās funktion – tur atkal kas apstājies – tā mums ir ļoti daudz visādu upsetingu, bet vasara nāk un viss tomēr liekās vairāk labs, kā nelabs. Freiji ir labi draugi un dod mums tādu family security izjūtu, Svirska kundze arī bij laba – to satiku Newcastlē. Tie visi atbraukt solās uz Dzidras izstādi. Un – kā tad iet Jums? Kā gāja pa partiju un vai bijāt Amsterdamā? Ja bijāt tur – tad jau uz Haagu arī bija jābrauc un jāsatiek Mr. Braam? Gaidīsim labas ziņas. Pie Freijiem skatījos vācu modes žurnālos – Tur ir tikai elegant, elegant, elegant – vai tas ir lielai, mājai, ceļojumam, vai atpūtai – nekur nav – ‘Just comfortable’ teikts, kā pie mums. Vai Jums iznāk ko visu elegant šūt un pirkt? Un kā iet ar jean valkāšanu? Es lasu Dylon Thomas vēstules un tur ir ļoti daudz kas viņa personu un darbus vislabāk noskaidro, tas ir ļauj saprast. Es jau tagad varētu gudrs beidzot palikt – lasīt no bibliotēkas cik grib – bet necik jau nevar palasīt, jāraksta vēstules un visādi jānoķēpājas, šo weekendu būs Māra, tad arī vairāk būs ko darīt, lai gan ne daudz –Nu – stāstiet atkal visu un visu ko Jūs dariet un kas tur Jums gadās un kā iet?

Pašreiz no jūras sāk pūst vējš kā ledus – kā Dzidrai būs peldēties savā bikinī!! Un paņēma tikai manu veco plāno dvielīti – jo tik pilna soma, ka lielo nevar ielikt. –

Xxx M.

P.S. Mums ir draft (ne – caurvējš – bet sausums) dūmi visur, aiz Windzoras degot kalnu meži – television rādīja. Lietus nav un nav un nav –
Uz TV redzēju kā amerikāņu astronouti atgriežas no spase –

——————————

24.10.68

By now you must have received the tape — I hope. Meantime, it’s the last day of my short holidays and tomorrow, back to school till Christmas. Last weekend we managed a trip to Amsterdam. It was beaut. Holland is really the flattest country in the world & is full of people riding bicycles! Ideal for that! The only time there is any sort of rise in the road is to go over a bridge over a canal or to go up on an embankment or dyke [left]. Canals & waterways everywhere, a lot of them at different levels — there really seems to be little too much water and mud around and I’m not sure that some of the canals don’t get a bit smelly in the summer. Many country houses are completely surrounded by a small canal [below left], and access to them is over small bridges.



The work of reclaiming land seems to go on continuously — in the north there is an incredibly long dyke, about 20 miles long, across the gulf that was once the Zuider See & is now a huge lake [above centre] — we drove across the dyke on our way home — it’s hard to imagine just how much work must have gone into the building of it, truckload after truckload of earth, all the way across! We did see the occasional windmill, but I don’t know to what extent they are still used. A lot of people still wear clogs in the country [above right in Marken]. [On way home also stopped to look at Edam and its famous cheeses, left.]


On Saturday, we set out early, drove west and were in Amsterdam by midday. In Amsterdam we went off to find Rembrandt’s house, pretty well preserved and full of sketches and etchings (prints available, quite reasonably priced, but at this stage we only bought postcard variety). Then quite near there, we discovered a flea market [right] — we’ve never seen anything quite like it before! It really was a junk-collector’s paradise — but real junk — I think the people selling the things must have got them from dumps — no exaggeration — goods ranged from worn clothing & shoes (including moth-eaten old furs) to broken dolls, wireless sets, old phones, bits of cars, bikes — you name it & it was there — hundreds of salesmen & women each with their few bits junk spread out on the ground or on a table. And plenty of buyers, poring intently over rusty bike chains, chipped pots, etc. Incredible!

Then we went on to one of the big Museums of Art — this one was full of old Dutch Masters. We didn’t  have time to look at most of them, but they’re cunningly set out, so that you have to walk through dozens of rooms of all the others to get to the Rembrandts at the end — Rembrandt’s “Night Watch” displayed in full glory right at the end in a room to itself — it’s quite huge — also looked at the 3 Vermeers they had — a bit disappointed that there weren’t more. Then, again prints etc available at very reasonable prices — we picked out two — I chose Vermeer’s “Kitchenmaid” (near window, pouring milk into bowl, yellow bodice) & Laimons chose Rembrandt’s “Self-portrait as Apostle of St. Paul” — they’re about 12″ x 8″ mounted on masonite & are now adorning our room — beaut!

Then off to the City Museum — more modern art this time, but again had time to look at Van Gogh only — quite large collection, though not the very best-known ones, but therefore also interesting s some were earlier versions, painted sketches if you like, of later well-known painting — here again, bought some prints — one set of 8 sketches (drawings) — really beaut — you don’t often get prints of his drawings — and also two huge posters (prints on beaut firm paper) by Toulouse Lautrec for about 7/- each. Fabulous! — Doubt we’ll get round to framing them here — not really worth it, as they’ll be too bulky then.


Well, then we wandered round the city a bit, watched the lights come on along the canals and went to see and incredibly bad American movie on Vietnam (Green Berets) & drove a little way out of town to sleep in the car — cow paddock on one side, permanently moored house-boats along canal on the other — there seem to be hundreds of these — many look just like small modern houses [left].


Sunday we went back into town to take some photos of the fascinating houses along the canals — some date from 17th century — all are narrow, about 3-4 storeys high with facade fronts, all joined on to one another — in the middle of the top of each there is a protruding beam of wood with a hook on it — apparently the stairs inside are too steep & narrow to allow furniture to be carried up, so it was hauled up on ropes outside & pulled in the windows of the various floors.

[…] The German part of the trip was all foggy — then, when we crossed into Holland, it became a beautiful sunny day, quite clear and since the last time we were out for a drive, autumn has advanced in leaps and bounds and trees were marvellous and colourful. […]

[…] Well, that was our short, but beaut trip to Holland — next weekend we’re going to Münster to visit Vita Kristovskis.

Lots of love to you both — don’t be afraid to write about your hot summer!
Inese & Laimons

———–

29. okt. 1968.

Mīļie Inī un Laimon! 

Mūsu kalendārī ieraudzījām ka Laimonam ir vārda diena, bet par vēlu! Ja viņš pieņem tik vēlus vārda dienas vēlējumus – mēs jau tos sūtam domādami labi! Tikko saņēmu Jūsu vēstuli par Holandes braucienu. Laikam Jums Haaga nebija pa ceļam, citādi jau Jums derētu apciemot to Dick Braamu uz kādu brīdi. Vācu un angļu val. viņš laikam runā. Gribēju Jums sūtīt vēstuli konvertā ar izgriezumu no avīzes, kā te iet ar bushfieriem, bet domāju beidzot – nekā jau avīzes uzņēmumā nevar redzēt. Vakar laikam bija visbriesmīgākā diena te Wollongongā, no rīta ziņoja radio kuriem suburbiem jāevakuējas. Visu dienu vējš bij normāli liels, bet vakarā sacēlās īsts viesulis, kas tur kalnu tuvumā notika to mēs tikai pa gabalu redzējām – dūmi burtiski visapkārt, saule kā sarkana oga, debesu vidū formējās itkā pērkona negaisa mākoņi, bet tie visi tikai no karstuma un dūmiem un kalni, cik starp dūmiem var saredzēt, deg kā ar ziemassvētku svecēm izrotāti. Engadines ugunsgrēki bija avīzē – liesmas gājušas 100 pēdas garas. Ļaudis evakuēti no apdraudētām vietām, uz T.V. bija arī par uguns grēkiem kalnos aiz Windzoras – tā tad tie visur! Ir bijis tiks sauss, ka citādi tas arī nevar būt. Vakar visu dienu skrēja ugunsdzēsēji, ambulances, kara vīri smagās mašīnās, mašīnas ar bērniem, lupatiņām un pots and pans etc. Labi ka mēs esam pietiekami tālu no kalniem un kamēr visa pilsēta nedeg – mums vēl neķer. Šorīt vējš bija pārgājis, tikai saule nevarēja izdot gaismu caur dūmiem – dzeltena puskrēsla – tas viss. Bet tagad ap pusdienas laiku viss izskatās normālāks. Būs jāpērk avīze, jālasa kā īsti ir gājis, bet baigi ir padomāt par tiem cilvēkiem tādā sausumā un tādā vējā uguns tuvumā. Tas nu par Jūsu mīļo Austrāliju! Mums – tāpat kā arvienu steiga un ķeršana un vairāk nekā! Vakar nosūtīju Jums to otru grāmateli par Austrāliju, kas bija nopirkta, šodien redzu, ka ir vēl viena mājās nopirkta, būs tā arī jāsūta – varbūt Jūs tur variet cilvēkiem tās uzdāvināt ko paskatīties. Labi ka esiet sapirkuši paši tur ar ko izgreznot savu istabu – mēs vēl neesam sameklējušas ko varētu sūtīt. Šai weekendā bija Māra – bija labi, viņas abas ar Dzidru sestdien aizbrauca uz Sidneju pašopīt un paiet pa filmām.

Bet nekādas lielākas pārmaiņas tas viss neienes – Dzidras dzīves uzskats apmēram tāds itkā rītu būtu pastardiena, un tomēr viņa cīnās cik viņai ir jēgas. Māra arī bija bāla (lai gan uzbarojusies) no visādām skolas dzīves troubles. Ko lai dara! Labi ka Jums iet kaut cik – pēc plāna, ko sadomājiet to izvediet, mums vienmēr viss iet kā gadās un kā varam, ne tā kā izdomājam. Mans dārziņš laikam izdegs, dažas puķes vairs nevar izturēt karstumu, lai gan laistu vai ik vakaru. Kaktusiņi aug! Avīžnieks sviezdams lokālo avīzi trešdienas rītos, apgāž podiņus, nolauž zariņus kaktusiem, es tos iestādu un tie aug atkal citā podiņā tālāk. Bet kā viņi jālaista – to es vēl nezinu. Paps nav rakstījis. Nezin kā viņam iet ar bushfieriem. Es nopirku Woolworthā mājas kleitu par 2 dolāri, ar tādām puķēm ka briesmas bet lai – te jau viss deg un spīd un visas vecenītes staigā kā rožu dārzi. – Jā, Jūsu vēstule, arī lenta ir klāt. Dzidra spēlē viņu uz savā sabojātā taiprecordera, bet es gandrīz neko tur nevaru saprast, jo viņa ar roku regulē ātrumu un to nevar pareizi izdarīt. Dzidra tomēr zina jau visu saturu. Uzmanāties Jūs un nerunājiet par daudz par Russia. Bez plāna kā un ko – tur neko nevar grozīt ne palīdzēt. Jums jābūt ļoti klusiem tagad, ja vēl gudrojiet uz Latviju braukt. Lai par politiku gudro valsts vīri, tiem lielākas galvas, Jūs sargiet savas ādas. Ar Windzoru neesmu sazinājusies, tikai šodien atkal saņēmu latv. avīzi, ko Laim. mamma man sūta. Cik Wollongonga ziemā bija auksta tika vasarā tā laikam būs karsta un vienmēr vējaina, nevar teikt ka patiktu, jūra par tālu, lai gan tik tālu jau nav. Dzidra ir skolā un atkal iznāk tā, ka man vien jāpiepilda visa vēstule. Viņai vēl kādas nepatikšanas ar tām divi brīvi paņemtām dienām – bērni taisījuši eksāmenu – laikam kāds cits skolotājs kaut ko tur viņiem uzdevis, un paņemti nepareizie eksāmpaperi – viss viena owful nusence – bet lai nu Dzidra cīnās kā māk. Viņa laikam to eksāmenu rītu atkārtos. Viss šis gads tomēr ir bijis viena liela vilkšana un stiepšana ar Dzidras skolas darbu un viņas gleznošanu un viņas personīgām lietām – vienmēr no vienas mess ārā otrā iekšā. Vienīgā cerība ka – tā tas viņai laikam ir gājis katru mācības gadu un beigās kaut kā viņa vienmēr izkļūst un izkuļas labi un pat ļoti labi. Paldies par vēstuļu rakstīšanu – ļoti vajaga dzirdēt kā Jums iet. Lasu Dylon Thomas vēstules, tas nu ir bijis viens perfekt mess: — nabags, dzērājs, ietiepīgs, rebells – bet kaut ko jau skaistu uzrakstījis. Man vislabāk laikam no viņa patīk tas pats Milk woods. Stāsti jau arī – A prospekt of the sea – to es pasūtīju un nopirku, bet dzeju man no viņa nav un nezin vai es ko arī saprastu.

Savas vēstules pārrakstīt man tikpat kā nav laika un bez tam tik nelaba dūša tiek vecās lietas lasot, ka vienmēr vajag liela spēka lai ķertos pie pārrakstīšanas. Kādas 50 vēstules jau esmu uzmocījusi. Rakstiet ko piedzīvojiet pa svētdienām un kā dzīvojiet pa darbdienām? Vai istaba pietiekami liela? Vai taisiet jaunus ēdienus? Būs jāaizraksta Hazenfusam – viņš teica ka viņam māsa esot Vācijā un viņš gribot to apciemot. Varbūt satiks arī Jūs, bet nezinu vai viņš ir sakrājis naudu un vai brauks. Tas – viss. Iešu ārā pa karsto ielu un apskatīšos uz kalnu pusi, bet nevar jau neko redzēt jo dūmi turpina celties, daudz ir tur mežu kam degt.

Lai Jums labi iet, rakstiet drīz, gādājiet par sevi, ziema nāk.
Xxx M.

—————————–

 7. nov. 1968.

Dear Inī un Laimon!

Šodien otrdiena un Jūsu vēstule vēl nav, bet norakstīšu Jums šo, lai gan nav sevišķi nekā ko stāstīt, bet tāpat vien, lai Jūs visu redziet un ziniet kā mums iet un lai Jūs mūs neaizmirstiet! Laikam rakstīju Jums pag. otrdienā, tas bij pēc tās Black Monday, kā tā avīzē bija nosaukta, jo bijusi viena no briesmīgākām bushfieru dienām daudz gados. Te bija nodegušas ap 40 mājas, kaut kur citur, (ne te pie Wollongongas) bija sadeguši 3 cilvēki no meža uguns ielenkti, te cilvēki laikam nebija pagalam, kāds zirdziņš gan bija uzfotografēts, kas iegāzies liesmās. Nezinām ko raksta Sidnejas avīzes un kas notiek citur tālāk Austrālijā, te ugunis laikam ir mežos mazliet ierobežotas, bet sausums nebeidzas, vakar nokrita piecas pilītes lietus un šodien atkal ir saule. Nospiedoši ir zināt, ka visa zeme cieš no ūdens trūkuma, un tad kad sāks līt – varbūt līs un līs un izpostīs vasaru. Dzidra nemaz nav dabūjusi sauli tomēr, jo atnāk no skolas vēlu un nogurusi un weekendi paiet visādās lietās. Šo weekendu pavadījām divas vien un ļoti labi (es tā domāju!) Es aizturēju (ar runāšanu un sprediķošanu) Dzidru no iešanas uz savu ‘shop un Hans’ un Dzidra bija gluži jauka un priecīga mājās, gulēja, šuva, kārtoja šo to. Sestdienas vakarā aizgājām pastaigāt pa pilsētu un jūras malu un redzējām labi visu lielo parādes gājienu uz Wollongongas show’u ar marchinggirls un marchingskotchs etc. Svētdien lasījām Camu un vakarā mums bija kandllight dinner. Tad atnāca kāds Dzidras (‘nederīgs’) paziņa, padzēra kafiju un norunāja otrā dienā (pirmd.) atnākt un aizvest Dzidru uz Teachers koledžas sarīkoto teātra izrādi. Tas bija vakar. Bet pirms tam vakarā atnāca Hans. Es redzēju ka Dzidra bija bāla no uztraukuma un rokas viņai trīcēja, cik ļoti viņa grib šim cilvēkam patikt un izpatikt un cik ļoti no viņa baidās – mani tas nokaitināja un es negāju prom no viesistabas kur es biju sēdējusi un lasījusi, kad viņš ienāca. Es tur sēdēju kā beka un necēlos ne kafiju taisīt, ne sevišķi likos par viņu zinis – lai runā un jūtas omulīgi lielais gudrinieks! Tā es viņu krietni vien ofendiju ar savu absolūto indiference un pie tam droši vien ar naidīgo indiference. Varbūt man tā nevajadzēja darīt, bet īsteni ņemot – es nedarīju nekā, tikai varbūt traucēju. Bet man bija dūša padarīt viņu mazu, kur Dzidra trīc viņa priekšā. Viņš drīz aizgāja un atnāca tas otrs (jefiņš) – un Dzidra aizgāja ar to uz teātri lai gan viņai sāpēja galva un viņa bija galīgi nelaimīga par negraciozo Hansa saņemšanu. Teātris esot bijis ļoti labs.

Dzidra nebij visai laimīga šorīt. Man varbūt uz kādu laiku vajadzētu aizbraukt uz kādu citu vietu, lai Dzidra padzīvo viena pati, bet to es darīšu tikai tad ja viņa tiešām būs pārliecināta ka tā būtu labāk. Es viņu savā ziņā traucēju dzīvot, jo iemaisos viņas lietās, bet viņas lietas ir tik sarežģītas, un viņa tik ļoti it kā vēlās tikt vaļā, ka man ir jāpalīdz cik vien viņa to atļauj. Vajadzētu varbūt arī vēl vairāk. Es gan zinu no savas dzīves, ka padomi nav jādod un nav jāpieņem, bet tomēr ir reizes, kad bez citu palīdzības nevar nemaz izkulties no tā, ko pats savāra.

Jā – tā mums te abām visādi jācīnās. Svētdien ļoti trūka Jūsu, nav neviena tuva cilvēka un tādēļ Dzidra arī pieķeras vairāk nekā vajag, un ja pieķeras vienam un nepareizajam, tad protams citi nekā nenozīmē un, nekā nav, un viss ir tukšs etc. Es lasu Dylon Thomas vēstules, jau pabeidzu, tagad lasu kādu grāmatu kas izskaidro viņa dzejas, bet tā kā man ir tikai pirmais Dyl. Th. dzeju krājums ar 18 dzejām tikai, tad man tur daudz netiek, būs jāmeklē vēl kādas viņa grāmatas. Kad es tā par vienu rakstnieku vairāk izlasu – tad arī man kaut kas no lasītā vairāk tā intelektuāli paliek, citādi paliek tikai iespaids un kaut kas vārdos nepasakāms, un kad citi gudri runā, tad nezini ko varētu teikt.

Ar visu brīvo svētdienu tomēr nesašuvu nopirkto beach kleitu. Nav dūšas griezt bez paterna, jāpērk vēl tas. Dzidra šuva un pārtaisīja vienus bruncīšus (iznāca par īsiem!) un cīnījās ar savu mašīnu – neiet tik labi kā gribētu, bet varbūt kad iepazīšot labāk, mašīna būšot laba. No Latvijas neesmu tagad vēstuli saņēmusi.

Tas nu būtu viss ko teikt. Kad Jūs būtu te – tad zināms varētu daudz vairāk runāt un izrunāt.
Varbūt drīz būs Jūsu vēstule un tad varēšu atbildēt – tagad šī ir tikai tāda nemiera vēstule…

Drīz būs ziemsvētki un kultūras dienas Sidnejā.
Varbūt būs uz kādu dienu jāaizbrauc, Dzidra varbūt ies dejot tautas dejas vēl ar Newcastles deju kopu. Man nav daudz spēka kārtoties ar rāmjiem un bildēm, lai gan Ruitenberga kundze rakstīja lai ved tur uz galeriju un pārdod. Vēl vēlāk to varēs varbūt izdarīt.

Es dzeru daudz kafijas un varbūt ēdu arī par daudz maizes līdz ar kafiju šad un tad, un vēl nevaru tikt pie ‘vasaras līnijas’ lai gan kustos visu dienu.
Kā Jums iet? Kā ar veselību, darbu, priekiem etc.?

Māra no Mrouyas atveda Dzidrai saldumu podiņu ar vāciņu (kaut kāda māla) un uzrakstu – honey, es nopirku 4 (Woolworth) šķīvjus un dažas tējkarotes un vienu nazi + dakšu. Dzidrai ir viena mug un man viena – laba keramika, tā mums pa sīkumam krājās atkal manta…

Xxx M.

————————–

12. nov. 1968. 

Mīļie bērniņi! 

Jau otru nedēļu veltīgi uzmanu vēstuļu kastīti – Jūsu vēstule nepienāk, biju jau ļoti nemierīga – kas Jums noticis, bet šodien pa radio dzirdēju, ka vēl ir aizkavējies (streika dēļ) dažs ārzemju pasts, nu tad ceru, ka tur guļ arī Jūsu vēstule.

Mums viss iet pa vecam un laiks tuvojas brīvlaikam un ziemassvētkiem, Jums tas aiz sniegiem vēl varbūt izliekas tālu. Mums jau sāk veikal logi spīdēt ar ziemsvētku grabuļiem un tad tikpat kā viss jau klāt, saule un iešana uz jūru etc. Bija te pāris dienas kaut kas no lietus jūtams, bet maz. Laiks nav ne karsts ne auksts. Svētdien atnāca Dzidras draudz. Diana (kas apprecējās un ceļoja uz Angl.) un atbrauca uz brīdi Ida. Bija atvedusi ciema kukulim malberijas, un viņa pārdod (labdarīgiem nolūkiem) to ilustrēto kalendāru – bērnu palīdzībai. Mēs vienu nopirkām – bet šogad tas nav nemaz interesants, vājas bildītes. Būs kādam uz svētkiem jāatdāvina… Ida braukšot uz Svicerlandi pa ziemsvētkiem, laikam nebūs tur ļoti ilgi, teica ka uz Vāciju braukt viņai nebūšot laika. Neaicināja arī sevišķi lai Jūs brauktu uz Svicerlandi viņu apciemot, bet par to jau es nezinu, ko Jūs dariet ko nē, savā brīvlaikā, Jums jau būs tikai pāris nedēļas. Man nav nekā jauna ko Jums stāstīt, neesam ar Dzidru nekur braukušas ne gājušas, tikai šinī weekendā bijām uz filmu Zorba the Greek – abas to redzējām otrreiz, bet tā kā tas jau sen, kad pirmo reiz to skatījām, tad bija tikpat interesanti kā pirmo reiz, jo tā filma ir laba. Varbūt te nu mainīsies tas – the saund of Musik – kas te iet pusgadu un tad būs kādreiz kāda filma ko paskatīties, šis Zorba bija tikai svētdienas izrāde. Dzidra mazliet bija apstājusies ‘taisīt bildes’, lasa Camu, atnesu lielu grāmatu no bibliotēkas kur visi viņa galvenie literārie darbi iekšā. Tā viņa vienā rāvienā izlasa visu galveno no Camu. Es lasu vēl arvien Dylan Thomas, viņa vēstules Vernonam Watkinam, (tās ir atsevišķā grāmatā no citām viņa vēstulēm). No viņa vēstulēm var ļoti daudz mācīties par dzeju, lai gan viņa dzejošanas veids ir ļoti citāds kā es piemēram taisu savas, tad tomēr arī līdzīgs un daudz ko var saprast vairāk no viņa pāris vārdiem, nekā no mūsu latv. gudriniekiem, kas runā pa gaisu un nekā nezina. Tāpat kā jau to sapratu lasot grāmatas par gleznotājiem (franču impresionistiem un citiem) arī par Dyl. Th. lasot redzu, ka lai kaut ko iemācītos un kaut ko uzzinātu, (ko pats nevar no literāriem darbiem uzzināt), ir jāizlasa ļoti daudz grāmatu, jo katrs penterē kaut ko citu, (jo katrs var saprast tikai to ko viņš var – saprast).

Mani pašas darbi stāv neaiztikti – kaut kā nav un nav laika – patreiz vēl nekur nebraukšu arī, domāju reiz uz Newcastli aizbraukt un padzīvot kādā alā viena pati. – Vēlāk kad būs ļoti daudz saules.

Mums notika lielas labas pārmaiņas – lejas stāva iedzīvotāji sestdien izvācās. Tad nu divas trīs dienas mēs spēlējām ka rūc, bet tikko šo vēstuli rakstot (un pastnieku gaidot un uzmanot) es redzu ka uz lejas stāvu iet visādi sveši cilvēki – vai jau ievācās jauni, vai apskata dzīvokli, to nu vēl redzēs. Lai nu kā – tik nejaukas attiecības, kā tās mums bija izvērtušās ar bijušiem iemītniekiem, mums cerams vairs neiznāks, ja arī nevarēs spēlēt cik grib, mazākais ar slotas kātiem varbūt mums nedauzīs… Ja nu ienāks kādi ar braasband tad mūsu kārta būs vaimanāt par miera traucēšanu! Kas būs būs. Žēl, ja tūlīt ievāksies cilvēki, mēs cerējām ka kādu mēnesi notiks remonti… Mēs neesam nekādus printus Jums sakārtojušas sūtīšanai – tā tas arī laikam paliks. Mēs laikam esam šausmīgi slinkas arī, laiks kaut kā paiet nezin kur. Es tikai nosūtīju Jums to pēdējo bilžu grāmatu ko es biju nopirkusi toreiz, kad meklēju labāko ko sūtīt uz Štutgarti – resp. Fellbachu, šinī es klāt pieliku divas izšūtas sedziņas ko klāt zem Jūsu šķīvjiem kad gribiet svētdienīgāk pusdienot, nav nekādas greznās, tādēļ valkājiet veseli un neturiet nelietotas. Man nekas nenāca prātā ko Jums nosūtīt uz svētkiem un laiks iet tik ātri… Bez tam, atceroties kā Laimona mammai gāja ar sūtītām cigaretēm, tad labāk nesākt neko… Par šīm sedziņām man pastā teica, ka nebūs nekas Jums jāmaksā – bet, kas nu var īsti ticēt…

Pienāca pasts – no Jums nav! Te ir gan citiem vēstule no ārzemēm, tā es atkal domāju un gudroju – kāpēc nav Jūsu vēstules?
Lūdzu rakstiet! Ka tik nu esiet veseli un happy??!
Xxx M.
+ Dz.

—————————-

13.11.68

Dear Mum & Dzid,

[…] We’ve both given up smoking (!!). It saves us £2-3 a week (+ health of course!) About a week ago the weather suddenly cooled down & one morning we had snow falling!! very light and it melted immediately, but it was exciting. Even all the naughtiest boys in my naughtiest class were thrilled & kept looking out the window and telling me, all shiny-eyed, that when the snow starts to fall Xmas gets nearer. […]

[…] We’ve been getting an invitation now & again from various teachers to come for coffee & cakes & have been accepting them all […] partly in an effort to get to know some people. […] For the same reason I’m attending an “art for beginners” painting class once a week and am enjoying it more than I expected to — once a fortnight I go bowling with a group of teachers’ wives (husbands can come once in 4 weeks) & both of us are going to a series of 5 biology lectures […]

End of last month we went to Münster to visit Vita Kristovskis & stayed overnight with a Latvian lady (Mrs Roga) who makes Latvian jewellery. In the evening, went to see a a play in a small theatre. Austra came too. […]

By the way, thanks for the Namesday greetings for Laimons — Our Aunt also remembered him and sent him a card — we wrote a while back, sending the photos from Leningrad — the letter was returned — apparently the German stamp on it (one showing the Brandenburger Tor, which is now in East Berlin) [right] is not acceptable to the Russians — so I put everything into a new envelope, new stamps & sent it off again — haven’t heard yet if they have been received. […]

[…] I’ve been spending all my spare time reading as much German as possible — I keep getting books out of the local library — nothing with much value, but it’s German anyway — also, I’ve discovered that teachers here can get a certain number of text books etc free from publishers — within their teaching subjects, that is — I’ve given my teaching subjects as English, French & German [back home] — and have acquired quite a few German books — they’re intended as readers for various levels, but are rather beaut books — hard covers, decent authors (short stories, extracts, poems) and all the books are full of beaut reproductions of paintings and drawings as their illustrations — marvellous. Actually, it’s quite nasty in a way, the teachers get copies for free or at cut prices, the kids pay full prices for these luxury editions — they have to buy their text books here — I guess it pays the publisher to indulge the teacher with sample copies in the hope that his particular book will be recommended to the kids & so bought in large numbers — meantime, I’m profiting by it — I think the Germans are bastards!

Love,
Inese & Laimons

——–

Otrdien 19. nov. 1968.

Mīļie, dārgie Inī un Laimon!!!

Nu bija ilgi jāgaida uz Jūsu vēstuli – biju pieradināta saņemt regulāri katru nedēļu. Bet nu vēstule ir klāt un Jums iet labi. Liekās ka mums arī iet diezgan labi – mēs jūtamies brīdi ļoti happy, ka zem mūsu grīdas nedzīvo neviens un mēs varam trokšņot un spēlēt… Uz tā pamata laikam Dzidrai sanāca sestdien (provizoriska) partija. Viņas draugi atnesa milzīgi skaļu recordplayeri (last model, 800 dolāri) – un visu visādas plates, daudz klasiķu un jazs. Tad līdz 2-3 no rīta visa mūsu māja līgojās no skaņām. Dzidra bija ļoti happy, es arī, viņa redzēja ka viņai var būt labi un daudz draugu, ja viņa pati turas braši un viņai ir tāds nice dzīvoklis un viņa mīl mūziku un t.t. Recordplayers vēl šodien ar visām platēm ir pie mums un mēs spēlējam kā traki. Arī man ir iepatikusies ļoti skaļa mūzika, ja tā ir laba un ja neviens nedauza ar slotas kātu protestējot.

Šodien, tikko atnāca lejas iedzīvotāju jaunā sieva, vēl izmazgāt dzīvokli, (viņi jau ir prom jaunā mājā), viņa atnāca palūgt mopi un spaini, jo viss viņiem jau prom, es nogāju palīgā un izmazgāju visas istabas, kamēr viņa slaucīja, es biju tik laimīga ka viņi šiftējušies, tēju arī uztaisīju un ielūdzu apmeklēt un viņi ir tikpat laipni tagad – saka lai ņem vecos krēslus, etc. Tā mūsu naidošanās ir bijusi diezgan dumja – bet nekā nevarēja darīt, katrs savu dzīvi aizstāvēja ar kokiem rokā, viņi savu klusumu, es savu spēlēšanu… Tagad – kas nāks iekšā? Viņa arī pastāstīja, ka mūsu landledija ir slimnīcā un mirst nost, jau ir nesamaņā un nezin vai šo dienu izdzīvošot. Nu redzēsim, varbūt ka dzīvos vēl, ja nē, mums būs citi kungi, bet varbūt ka mūs ārā nesviedīs, jo apakšējo dzīvokli laikam tūlīt izīrēšot. Tādi mūsu mājas apstākļi patreiz. Nav no garlaicības ne vēsts, tikai jāķer un jādara ko var, jātīra, jāmazgā, jāspēlē, jārunā, jālasa, un vēl partijas arī un ziemassvētki un skolas gada beigas nāk virsū. Dzidra patreiz ‘koučij’ (māca privātstundās) 3 bērnus, tie nāk gandrīz katru dienu un viņa noņemas vairākas stundas katru vakaru. Bet ilgi tā tas nebūs un viņa ir laba bērnu skolotāja un sevišķi no šīm stundām nenogurst, tas ir – pārāk nekreņķējas par tiem.

Naudu viņa tomēr neko nevar vēl sakrāt – tik daudz sīkumu un arī lielas lietas ir bijušas jāpērk. Smēķēt viņa gandrīz jau atmeta un tagad smēķē atkal, varbūt Jūsu labais pattern, viņai palīdzēs un viņa atkal mēģinās atmest. Es tagad vairāk atkal sāku pārrakstīt savas vēstules, (jo trokšņainas rakstāmmašīnas dēļ to arī vakaros nevarēju darīt, kamēr lejā dzīvoja) bet nekur vēl neesmu tikusi – man te ir tik neticami maz laika! Pat uz jūru tagad neeju. Esmu patreiz ļoti priecīga par Dzidru, jo viņa ir patreiz ļoti aktīva skolas darbā (gatavo bērnu darbu skati pa visu skolu) un ļoti priecīga ir savu citu draugu vidū bez tā Hansa. Tā nu mēs visi citi, mani ieskaitot, ceram to Hansi uzvarēt, jo viņš nepiestāv tur kur viņš ir iemaisījies. Laiks ir silts. Iela nogurdinoša un putekļaina. Es jūtos o.k. Kādu reizi braukšu ‘holidejās’ uz Newcastli, bet vēl nezinu kad. Patreiz arī es te biju vajadzīga vairāk kā parasti un patreiz varu spēlēt un atkārtot mazliet savus gabalus un uzlabot techniku – nevar jau zināt cik ilgi šī brīvība te būs. Labi ka pastāstīji par kaktusiņiem, es viņus laikam esmu ļoti mocījusi – nezinot kā darīt, es tos vai nu nelaistīju gandrīz nemaz, vai šad tad un tad bieži pa lāsītei tikai. Pēc kādas lietus dienas, kad viņi bija lietū es redzēju ka tie ir ļoti uzlabojušies un pieauguši – tad nu atkal nekā nezināju – cik tos laistīt. Tagad o.k. – ne bieži, bet pamatīgi. Man jau gribētos lai Jūs tos variet atrast dzīvus un veselus un pieaugušus un pievairojušos, kad Jūs atgriezīsities… Viņi ir tik jocīgi un mīlīgi un dzīvotkāri, ka viņus ir tiešām prieks audzināt, tādēļ laikam viņi ir tik daudziem hobbijs. Man jau arī citas puķes saziedēja gan labi, bet tad kāda slimība uzmetās un tagad sausums – grūt tās uzturēt. Turpmāk stādīšu vairāk podiņos un visādas izturīgas puķes, ko varēs paņemt līdz kad būs jāiet prom. Varbūt ka Jūs celsiet māju, tad būs jau puķes…

Mēs ar Dzidru nopriecājamies gan ka Jūs abi esiet tik labi un atmetiet smēķēšanu, bet tad sākām prātot – varbūt ka Jūs nevariet tik daudz nopelnīt, kā gribētu un tad jāsāk ļoti taupīt? – Lai nu kā – ja uz smēķēšanas taupa tas ir very o.k.

Es jau reiz tev, Inī, prasīju, vai Tu negribi lai aizsūta Tev kādu wool? To es vieglāk izdarītu nekā tos printus – tos nekas nav kas sagatavo. Dziju es vienkārši nopirktu – varbūt ir kas cits ko Jums no šejienes derētu nosūtīt – lūdzu sakiet. Mēs jau neko nezinām, kas labs te, un kas nav, un kas iznāk dārgi sūtīt kas nē. Ar Idu neko nevarēs nosūtīt, jo nezin vai satiksiet un viņa jau ceļos ar lidmašīnu. Skaisti ir ka Jums tur kaut kur iespējams tikt mežā pastaigāties. Sēnes ir lielākā daļa no tām kas pēc sēnēm izskatās – tie toadstool’i ir pavisam mazs %. Un ja tos labi novāra – viņi neko lielu nekaitē un apēd tāpat. Indīgas mušmires (sarkanas ar baltiem punktiem) varot novārītas ēst. Bet to nu Jums nevajadzētu darīt, citas sēnes Jūs tomēr varētu salasīt un uztaisīt garšīgu mērci – sacep ar sīpoliem un pieliek krējumu. Var arī novārīt ūdenī, nosusināt drēbē un tad sacept mērcē, vai arī ielikt etiķa novārījumā (puse etiķa, puse, vai mazāk ūdens un sāls un pip.) Bet Jūs jau ar to šogad nekrāmēsities, jo sēnes tūlīt būs zem sniega. Saviem skolēniem Tu Inī ļoti labi varētu paprasīt par sēnēm – ne jau lai iegūtu Foodu, bet pastaigājoties tas ir labs un priecīgs sports – sēnes lasīt. Lūdzu rakstiet arvien par turienes dabu un paražām un visu. Man māsa pēdējā laikā arī nav rakstījusi, bet nav arī nezin cik ilgi, ka vēstule bija un tās daudzās grāmatas.

Iena filma esot ļoti labi iznākusi, viņš teica ka iztaisīšot bildītes un tad sūtīšot Jums. Nu – jāsūta būs šī vēstule tūlīt lai drīzāk no Jums atkal saņemu. Esiet priecīgi un gatavojaties ziemai. Oh, mēs ar Dzidru priecājamies par Inī – the painter’u! good luck.

!! Te izklausās it kā es bēdātos ka Jums iet slikti un jāsāk sēnes lasīt – tā jau tīri nedomāju.
Xxx M.

————————

25.11.68

Dear Mum & Dzid,

A week ago, on Sunday, we went off to the Harz Mountains — more or less due east from here on the border with East Germany. On the way, we visited Hameln [right] (of Pied Piper fame) — short look at old part of town hall only — then on to Goslar [below left] — already a bit of snow  there — marvellous old town — arrived in time to hear a piece of the bells arranged on the outside wall of one of the old buildings (Glockenspiel) in the old market place — drove into the Harz mountains themselves & suddenly everything was white [below right] — not snow, but frost! All sort of fuzzy round each branch, twig, pine-needle! Fantastic!


[…] Talking about Xmas, for heaven’s sake don’t send us anything — the idea is nice etc & we appreciate it, but save it for when we get back! The less of anything we have the better while we’re still trying to keep mobile and in any case, we should be buying things here, since we’re not likely to be coming back, but at the moment, we’re trying to save for skiing and other trips, so you’ll have to understand if we send you lots of love & not much else for Xmas — souvenirs later! Mum, thank you, but don’t send wool, I’m not going to do any knitting. The thing that would make us happiest would be if you both saved some money! We ourselves are not short of money, but we are trying to save some for more travel — next summer, etc. […]

Last Friday we had the German equivalent of an Inspection at school — were visited by the Oberschulrat, who seems to think he’s a very important gentleman — and none of the teachers do anything to dispel this view — I’ve never seen so much bowing and scraping in all my life — Germans go quite silly before authority — all Thursday everyone, including the headmaster, ran around in a flap — some of this feeling must have communicated itself to me — Friday morning I awoke with stomach cramps — eventually, of course, the inspection was fairly uneventful, except that I was perhaps mor nervous than I might have been.

About your flat etc — for heaven’s sake keep playing the piano, & often, when the new people move in — since they’re the new ones they’ll have to assume you’ve been doing it all along & will have to accommodate themselves to you, not the other way around! […]

[…] Well, now I know what it’s like to go to school in the dark! At the moment, the sun rises shortly before 8 am, but as I’m already there before 7.30, it’s quite dark — by mid-December it will still be dark by 8 am! — Sun goes down soon after 4 pm — shop windows starting to look Xmasy — about 5 pm, people shopping, lights in windows, fairly cold…

Inese

———-

Otrdiena, 26. 11. 68.

Mīļie Inī un Laimon! 

Kā Jums iet? Vai sniegs ir uzsnidzis? Vai upes aizsalušas? Vai iesiet slidot? Vai brauksiet slēpot?

Mums tikai meži deg un kūp un kūp – dūmi esot jau līdz Jaunzēlandei aizceļojuši, tad jau drīz būs līdz Jums arī. Mums iet tāpat šā un tā. Vienu dienu viss izskatās rožaināks otru dienu melnāks un tas laikam ir tā kā vajaga būt. Dzidra mokās pa skolu un ir bijusi arī uz visādiem teātriem un partijām, bet viss viņai vēl arvien ir boring, vai pa pusei boring, kas nav sakarā ar Hans. Bet pārdomu viņai ir gan daudz un ko izturēt arī ir.

Skolas dzīvē viņa laikam ir diezgan daudz padarījusi un arī diezgan daudz atlaidusi nevērīgāk, nekā varētu. Bet tas arī nekas, žēl tikai, ka viņa ar staffu nemaz neiet kopā, dzīvo (un dzer savu tea) pa savu artroom. Var jau saprast ka viņai tā iznāk – skolotāji neinteresanti, viņa nogurusi, grib būt viena un bez tam, bērni nākot brīvstundās art roomē strādāt un pabeigt visādus savus zīmēšanas darbus. To jau viņa pati var labāk izstāstīt, bet mazliet grūti tas viņai ir un būs vēl arvien, kamēr viņa nespēs iekļauties staffā kaut cik. Nu vairs ir tikai pāris nedēļas atlikušas līdz brīvlaikam un gandrīz tūlīt tad klāt ir ziemassvētki. Nezinām neko ko darīsim pa svētkiem. Dzidrai varbūt kaut kāda partija vai kas, vai kultūras dienas būs – man neko negribas domāt par rīkošanos uz svētkiem.

Šo sestdienu biju Sidnejā, apbedīja Dūtes kundzi. Viņa nomira pēc kādas vēža operācijas ar mugurkaula smadzeņu vēzi. Tas neesot ārstējams, viņas vīrs un tuvie draugi jau to ir zinājuši pāris mēnešus, tikai es negribēju it kā vēl saprast un domāju ka var notikt arī brīnumi. Bet laikam ir lietas kur tie vairs nenotiek. Nomirusi ir arī kāda Masulāna kundze, mēs ar Dzidr. domājam ka tā laikam ir Dulija mamma. Abas ar Dūtes kundzi tās bija ap 45 gadiem. Latvieši nu dzīvo pa bērēm, nomira Freimanis, Dukurs, Pijol kundzes mamma un varbūt vēl ko es Sidn. nezinu.

Man uz Sidn. brauciens iznāca muļķīgs un dārgs. Biju izlasījusi nepareizo apbedīšanas laiku un ierados par vēlu, bez tam mums nebij bijis pēdējais vilcienu saraksta papildinājums (tās parastās pāris lapiņas ko izdod, tikko ir izdots jauns timetable) tā es vilcienu nokavēju (mainīts bija par 40 minūtēm) un neatlaidīgi gribēdama būt uz bērēm – aizbraucu līdz Sutherlandei ar taksīti, tas man maksāja 10 dolāri, nu bet – ja es būtu tik daudz reiz braukusi uz latviešiem kā man vajadzētu – tās naudas man tāpat vairs sen nebūtu. Tikai – pensioners tā nevar vispār rīkoties. Nu nekas. Nezin vai gribēsies braukt uz kult. dienām – tad nauda ietaupīsies. Nopirku (uz bērēm) tumši zilu (ļoti neimaginative!!) mazu terilena kleitiņu – ir jau tā kā par īsu – bet Dzidruls brēc – ok. ok! Nopirku arī melnas ielas kurpes, jo man bija tikai sandales un vakara mazās kurpeles, ar kurām es nevaru paiet. Tā – tagad jādzīvo no ūdens un maizes lai nauda ietaupās, patiesi mēs jau ar Dzidru par daudz apēdam! Tagad kamēr karstāks laiks iet labāk, tik daudz negribās ēst – bet dzert un augļi… Kā jums iet ar saimniekošanu – vai var visu dabūt, vai var ērti pagatavot? Kā iet ar ‘paintīšanu’?

Vai tas nav jocīgi? Tu Inī, droši vien uztaisīsi jaukas bildes jo Tev jau skolas laikā iznāca labi zīmējumi un visādi skribelējumi, tikai Dzidra zīmēja tik daudz, ka tai sāka piegriezt visu uzmanību un Tava zīmēšana palika. Kā iet ar bowling? Kā ar citiem kursiem? Kur gudrojiet braukt pa ziemsvētkiem? Zviedrijā Jums vajadzētu sazināties ar Jūrmalu (es adresi Jums iedevu.) Nezinu cik bagāts viņš tur ir un cik liela māja tam ir, bet viņš laikam strādā kā inženieris – tad jau varbūt varētu Jūs uzņemt. Viņam ir vāciete sieva, daktera meita un viņi bieži brauc ciemos uz Vāciju, es nezinu uz kuru apgabalu. Es pārlasīšu Jūrmalas pēdējo vēstuli, ja varēšu atrast, un Jums aizrakstīšu, derētu arī to dakteri iepazīt ja ir tuvumā, kā meitu Jūrmala apprecējis. Viņš rakstīja ļoti apmierinošas vēstules. Jeb varbūt Jūs plānojiet braukt uz Svicerlandi un satikt Idu?

Pasts pienāca – Jūsu vēstules vēl nav, bet nav vēl ilgi bijis jāgaida.
Sūtīšu šo jau prom. Lai skolā – pirmā starpbrīdī – ir ko saņemt.
Kā iet skolā?
Kā Laimonam ar customeriem garāžā? Etc. Etc.
Xxx M.

————————-

[30. nov?] 1968

Mīļie Inī un Laimon!

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli – tūlīt jāraksta lai šonedēļ vēl saņemiet parasto manu nedēļas vēstuli. Mums laiks tuvojas holidejām. Dzidra skolā izstādījusi skolēnu darbus un tie laikam izskatās labi – bet cik var saprast, tad tur nekādu mākslas cienītāju starp skolotājiem nav. Tikai Ruta, mūzikas skolotāja izteikusi atzinību par labiem darbiem. Es spēlēju un uzlaboju cik varu nokavēto spēles techniku (lai Dzidra nav par velti izlielījusies, ka viņas mother plays piano) un pārrakstu Sarmas vēstules. Un tas iet lēnām… nezinu kā mums iet ar taupīšanu – laikam neko nemākam ietaupīt. Dzidra tagad no saviem privāt skolēniem pa dolāram norauj un tas ir labi. Varbūt kādreiz es varēšu dabūt pa mūzikas skolēnam. Mūsu mūzikas partija, kas te iznāca mājā, laikam ir ļoti nākusi par labu Dzidras personībai – māja ar klavierēm, bildēm etc. izskatījās tik jauka un Dzidra pati arī mājās labi iederas. Sevišķi sācis pieķerties tas ‘boys’ kas atnesa savu recordplayeri toreiz. Viņš ir nācis tagad šad un tad, nesis visādas plates un notis un sestdien viņi ar Dzidru aizbrauca uz Sidneju, viņš gribēja dabūt Dzidrai arī biļeti uz Handela Messia Townhallē decembrī. Nezinu vai dabūja, bet viņi bijuši Australian towerī klausīties džes etc. Es to pieminu tādēļ ka Dzidrai ļoti svarīgi ir dabūt tādu affection no kāda jauka cilvēka un tāds viņš ir. Zināms Dzidra neatlaidīsies vēl no Hans – bet tomēr tas rada labāku atmosfēru un es jūtos tagad vairāk atbrīvota no Dzidras it kā ‘sargāšanas’ uzdevuma. Jāsaka, mani šis gads ir ļoti nospiedis un nomocījis, tagad kad kāds ir pret Dzidru patiesi nice, es varēšu vairāk izkustēt no mājas, uz Windzoru aizbraukt etc. Tas viss izklausās un varbūt ir vecmāmiņas stilā, bet tomēr tam ir pamats. Mums ir jocīgs laiks – jau otra nedēļa ka ir ar dūmiem un izgarojumiem aizmākušās debesis, saule gandrīz nevar izspīdēt cauri. Viena daļa šīnī gaisā tiešām ir meža degšanas dūmu. Lietus tomēr nenāk. Dažreiz, kad gaisā tik daudz dūmu, ka viss ir dzeltens, cilvēki ir kā apjukuši, skrien mašīnas cita citai virsū – visi nervozi. Svētdienā ap plkst. 3 p.m. gaiss bija tik dzeltens un dūmains, ka nevarēja vairs lasīt pie dienas gaismas un mašīnu ugunis ielās izskatījās zilgani baltas pret savādi dzelteno gaismu. Horrible. Nu jau visiem mežiem vajadzētu būt nodegušiem, bet laikam vēl nav. Jums ir citādi ziemassvētki – ar ziemu un sniegu! Tas ko Jūs kalnos esiet redzējuši un kas nebija sniegs – tā bija Sarma. Kad naktī ir bijis mitrs gaiss, un pēkšņi uznāk auksts, tad mitrums sakristalizējas ap visu, dažreiz pat ļoti biezos kristālos un kādu laiku viss ir burvīgā skatā – bet sarma parasti drīz nobirst (no vēja). Vēl kādreiz ir tas ko sauc par ‘apkaliņu’, no vārda – apkalt (kā zirgu apkaļ ar pakaviem) tas ir tad, kad ap zariem ledus sakrājas ne pārsliņās, bet tieši gludā ledus kārtiņā. Gan jau visu dabūsiet redzēt kāda ziema ir. Harz kalni un meži laikam ir slaveni ar savu piemīlību. Die Harz Reize – ir Heines ceļojuma apraksts prozā, ļoti skaists.

Ja Jūs brauciet uz Austriju un Grosglokneri – apciemojiet to vietu kur dzīvojām – tas ir no Lienzes pāri kalnam uz Grosgloknera pusi, netālu no Winklern mazā dorfa [photo right]. Gar Winklernu (tālāk lejā) tek kalnu upīte – uz to pusi no kurienes viņa nāk, ir Merchahas ieleja tā ved uz Grosglokneri, bet uz to pusi uz kurieni upīte tek, ir otra ieleja (aizmirsu kā to sauc) un tur pāris kilometru no Winklernas, upītes otrā krastā ir tā māja kur dzīvojām [Erna’s drawing of Liebhart house, below] – īpašnieks Josefs Liebmans vai Liebners vai kaut kas ar Lieb, ko es nevaru atcerēties. Viņiem bija laikam trīs mazi puikas (vai 2?) un meitene.

Tā kundze būtu ļoti priecīga Jūs ieraudzīt. Viņiem bij veca un neliela māja – bet varbūt caur viņiem Jūs varētu lēti iekārtoties padzīvošanai, tas ir apm. 20 kilometri no Grosgloknera un tur ap Winklernu ir skaista vieta. Jūs visu to uz kartes atrastu viegli pašā Winklernā bija veikals, centrā tur bija tumšsarkanmataina jaunkundze veikala īpašnieka meita, kas stāvēja veikalā, viņa no manis pirka zīmējumus un vienu no Latvijas atvestu vasaras rokas somu – arī viņa mūs atcerētos un tā Jums būtu varbūt dabūjama labāka palikšana. Tam veikalam otrā stāvā bija izdodamas istabas ceļotājiem un tur mēs kādu nakti dzīvojām līdz dabūjām tālāk pie zemniekiem istabu. Tā tad – ceļojiet! Bet uzmanīgi! Tie kalni jau ir lieli un bīstami, atceries, kā tur divi amerikāņi ar savu Džīpi iegāzās kalnu upītē pie Grosgloknera un noslīka, tos nevarēja pat izvilkt kādā dziļā aizā tie tur lejā bija – tieši pie mazā kājceliņa tiltiņa, kas veda pāri aizai un turpat tieši māju vidū!

Patiesībā tur būtu skaisti braukt pavasarī! Bet ziemā ja grib slēpot, arī labi. Un kad brauksiet uz Berlīni pie Annā tantes? Viņai bija tur Austrijā kādi ‘lielāka kalibra’ paziņas. Bija kāds business mans, kas mūs uz Austriju no Berlīnes izsūtīja, tas pats bija austrietis un ārkārtīgi jūsmoja par turieni, stāstīja par austriešu garšīgām klimpām – tik lielām ka cilvēku var nosist! Mēs nu gan neko lielu no šīm klimpām nedabūjām redzēt jo bija bads un nevienam svešiniekam klimpas priekšā nelika. Jūs nu gan tās dabūsiet! Varbūt ka tā zemnieka vārds bija Liebherz vai Liebhart. Gan jau atradīsiet. Tur kalnos bija kilometriem lieli lauki ar blouberries un raspberries! Un sēnes un sēnes un sēnes! Tur es arī vēl labprāt gribētu būt! Jāsāk atkal pārrakstīt Sarmas vēstules – varbūt ka var ko nopelnīt un braukt!

Varbūt ka Dzidra uzrakstīs pati Jums kādu vēstuli – man liekas ka viņai nu sāksies labākas dienas, skola drīz būs uzvarēta un gan arī citas lietas pašķirsies labāk. Varbūt viņa brauks arī uz kultūras dienām. Man jau gan tas puisis ļoti patīk (kā znots?) kas Dzidrai tagad pieķēries, varbūt viņā nav nekā ‘liela’ sabiedriski ņemot, bet viņš man šķiet ir brīnišķīgi labs un maigs.

Bet Dzidrai jau jāgaida kāds latvietis, šis ir anglis no skotlandes puses, nezinu vai dzimis te vai tur. Brālis studējot un pētot valodas ietekmi uz neattīstītiem bērniem. Tas nu īsti izklausās pēc Mr. Bentley – bet es tiešām esmu priecīga, ka kāds Dzidras paziņas ir nopietni sadomājis par Dzidru, tas varbūt atbrīvos viņu no viņas mūžīgām iedomām ka viņa ir viena un viņai nav neviena.

Lai Jums labi klājas. Rakstiet!
Xxx M.

Mūsu landledija nomira, māja laikam paliks tāpat un lejā varbūt izīrēs atkal. –

————–


8.12.68
[Postcard]
[Traditional Xmas toy hedgehog characters (Meckis), tree, candle]

.

.


Dear Mum & Dzid,

Thanks for your letter, this time only a short card, as we’re trying to write a little bit to everyone before Xmas. Happy Xmas etc. to you & thanks for info on Austria — yesterday we bought ourselves skis and boots! (They’re cheaper here than back home). Your bushfires etc sound terrible — there has been TV coverage here but I haven’t watched any. We had a cold spell & then it got warmer & now it’s gradually getting colder again — today went walking in the forest — fabulous — all leaves are down & puddles frozen — mornings it’s dark till 8.15 — school starts at 8! Afternoon sun goes down at 4.15! Then you get that Xmas feeling — dusk & even dark, shops, houses all lit up & people hurrying about, cold in the streets, warm in shops — kids in colourful knitted hats, scarves, mittens, stockings, looking at toys & Xmas decorations in shop windows — Friday St. Nikolaus [students right] came and brought them all lollies, nuts, oranges, chocolate & marzipan — me too!
Lots of love,
Inese & Laimons

————————–

9.12.68.

Sveiki ziemā!

Nu Jums jau droši vien ir uzsnidzis sniegs un Jūs variet braukt ar ragaviņām! Mums nu ir šad un tad lijis un laiks ir normālāks, lai gan nav vairs tik silts. Tomēr pagājušā sestdiena bij ļoti saulaina un Dzidra nocepinājās ļoti skaisti brūna. Vakarā viņa ar Reju, (savu vienu maigo pielūdzēju, par ko es rakstīju) aizbrauca uz Sidneju uz Handela Mesia – tad nu viņa bija tur tā mocījusies ar miegu (pie grūtas mūzikas skaņām pēc pirmās stiprās saules dienas), ka tikko nedropījusi dead. Jā, Dzidrai kā jau parasti gada beigās – sāk iet spīdoši. Skolā var just – bērni viņu grib un ar skolotājiem arī ir uzlabojusi attiecības jo bija uz skolotāju dinner un vakar uz kādu barbequ. Un pēc tās mūsu mājas partijas viņai ir 2 pielūdzēji (Rejs 25.g.v. muchroomfarmers, (tikko sāk to) un Chess – poļu emigrantu dēls, art students, kas patreiz strādā bibliotēkā).

Vakar Dzidra gaidīja Reju, pēc tā autinga uz Mesia, bet atnāca Chess un tā kā viņai bij jāiet uz to barbeque viņa aizgāja ar Chesu. Šovakar atnāca Rejs un tagad viņi sēž mūsu viesistabā un runājas pavisam priecīgi. Es tik vāru kafiju, kad vajaga un pazūdu kad nevajaga, man galvenais, lai Dzidra iet ar jauniešiem, ne ar to Hans. Tā tad patreiz ir viss labi. Tikai es pati biju diezgan slima nupat un vēl neesmu visai spirgta. Tagad šogad jau trešo reizi no rīta pamostos ar galvas sāpēm un vemšanu. Šoreiz bij ļoti grūti, paliku gultā visu dienu, jo galva tik traki sāp, ka domā tūlīt pārsprāgs un jāvemj, lai gan nav nekā iekšā. Varbūt tam tomēr ir sakars ar saaukstēšanos un lielu nogurumu, jo nebiju gulējusi vairāk naktis ar Dzid. lietām līdz ņemoties. Bet vēl bez saaukstēšanās man liekas ka man kaut kas iekšās kādā vietā ir kas nekārtībā. Jābrauc būs varbūt uz mūsu veco Gibsonu, lai pamatīgi izmeklē. Tagad vēl pēc šīs slimības lēkmes neesmu gluži atspirgusi. Dabūju vēstuli no Laimona mammas, lai braucu pa ziemsvētkiem uz Windzoru, tagad kad esmu tāda nestipra, es nezin vai varēšu daudz ko par svētkiem domāt. Tomēr pasūtīju vienu teātra un vienu kopkora koncerta biļeti sev uz Kult. Dienām. Dzidrai jāiet dejot taut. dejas. Uz vienu mēģinājumu kas bija tagad – viņa neaizbrauca, bet tādēļ nekas, viņa brauks uz Kult. dien. mēģināt dejot. Dzidrai pēc divi dienām beidzas skola. Ko mēs īsti pa svētkiem darīsim, viņa tikai tad izgudros, kad skola būs cauri, jo tagad viņa vēl neko nevar par to domāt. Ja Dzidra brauks uz Wyongu pie pappa, tad varbūt man tomēr būs jābrauc uz Windzoru, bet to es redzēšu cik vesela būšu. Lejas stāvā vēl iedzīvotāju nav, lai gan tur remontē, tā tad drīz būs. Mēs jūtamies ļoti happy, ka varam netraucēti klaigāt un spēlēt etc. bet tagad jau mēs būsim drošākas un varbūt tik fassy peopli nebūs.

13.12.68.

Ir pagājušas jau daudz dienas, kamēr iesāku šo vēstuli – tagad ir piektdiena. Vakar Dzidrai bija pēdējā diena skolā – viss laimīgi pāri. Vakar teacheri kopā aizgājuši pēc stundām uz kādu pub vai klub iedzert kaut ko. Dzidra pārnāca mazliet vēlāk un tūlīt drīz atnāca Rejs un vēlāk Chess un labi ka atnāca (Dz. + Reju lūgt uz partiju) vēl kāds jauns precēts vīrs pie kura viņi visi ir bijuši uz partiju (pēc Dzidras partijas), bet tā kā tā Dzidra bija bailēs vai nepazaudēs vai nepazaudēs Reya ‘nopietno mīlestību’, jo bija apsolījusies Chesam šo sestdienu iet līdz uz Sidneju uz Ensemble theatre un tas atnācis Reya priekšā klāj vaļā – ka teātrī vietas jau rezervējis… Anyway viņa ir izkārtojusi tā – ka šorīt Reys uz savu mushroom farmu braukdams paņems viņu līdz turpat uz jūrmalu. Tā viņi abi tikko aizbrauca un es varu – atpūsties!! Nu jau Dzidra pati kādreiz atkal Jums rakstīs — šīs manas ziņas ir tikai tādas vispārējas (nespeciālista) atzīmes par Dzidras komplicētām sirds lietām. Prāta viņai ir diezgan, ja tikai viņa to grib lietot, bet viņa dažreiz negrib. Nu varbūt nevajag arī, viņa pati ir teikusi, ka tas ir thrilling – laist visu in danger – un tad cīnīties tikt ar visu atkal kārtībā, labi un O.K., bet kādreiz šādas spēles kā visi riski nav gluži tiek viegli izkārtojamas uz gluda ceļa. Mani viņa ir nomocījusi, bet varbūt arī – turējusi dzīvu, jo vienmēr kaut kas jādomā līdz. Ja manis te nebūtu pavisam – manis nevajadzētu, bet ka esmu – tad es nevaru no tā izbēgt, ka iejaucos līdz, jo katrs vārds ko saku pārrunājot lietas – vienmēr dod kādu virzienu Dzidras pašas domām un lēmumiem.

Esmu sastaipījusi tā rokas, ka pēdējā laikā vairs nevaru ne spēlēt, ne mašīnrakstīt, neko pacelt – nezinu no kā īsti, bet abas rokas un sevišķi kreisā, sāp līdz pleciem, domāju, tas varbūt no pastāvīgas fooda nešanas mājās. Šodien iešu un pasūtīšu lai pieved grocerijas mājās, bet nevar jau iziet ne reizi, ka nav kaut kas nopirkts jāstiepj. Šodien ir ļoti karsta un saulaina diena, Dzidra ir nogurusi un maz gulējusi un droši vien uz beacha aizmigs, jau pati baidījās, ka tikai nenocepinās par daudz. Man arī būs jāmēģina iet uz jūru. Nezin kur mēs būsim nākošā gadā – es te esmu ļoti nogurusi, bet kur citur būtu labāk? Tikai farmā, kur mašīnas neskrien gar logu, vai tādā jūras krastā kā Newcastlē, bet tomēr arī te jūra tuvu! Mēs esam par dzīvokli vien (bez elektr. un gas) samaksājušas gadā pāri par £400 (dolāri 834) Dzidra saka tas ir crime – un tas ir, bet ko lai mēs daram?

Gribēju nosūtīt māsai uz Latviju kādus pāris dolārus, lai viņa kaut ko uz svētkiem sev nopērk, bet pastā man viņi saka – ka tur viņiem izmaksās viņu valūtā, tā es nesūtīju, jo tam nav nozīmes. Kā lai nosūta – dolārus? Caur banku? Vai vispār nosūtīt nevar? jeb var nosūtīt tam ārzemju valūtas veikalam, kas viņiem ir lai izsniedz preces par nosūtīto summu norādītai personai?

Gaidu no Jums atkal vēstuli.

Stāstiet atkal visu ko ēdiet, ko dzeriet, kur brauciet, ko ģērbiet mugurā, kā Inī tu vari savus matus sadabūt kārtībā, vai ir jāpērk (un droši vien ir japērk) kāda ‘šalle’ vai cepure lai nesaaukstējies un Laimonam ausaina cepure, if you know kāda tā ir. Māsa rakstīja no Latvijas ka par to naudu ko Jūs viņai iedevāt starp citu esot meitas vīram nopirkusi – ausainu ziemas cepuri, tas ir tāda kā Wincentam von Gogham ir galvā, tanī pašportretā kur viņš ir ar aptīto (nogriezto) ausi.

Love. Dz. un M.

Inese 1959-65 (Ķikure/Kikure)

[One very early card that predates the rest]:

[1954?]

[On back of postcard of her drawing of me in bed, 1951]

Baleta kurpes nāks uz šo pašu dzimš. dienu!

————–

Mīļā meitiņ!

Dzidra jau iet prom uz skolu un es neesmu Tev uzrakstījusi, nezināju, ka tik ātri laiks iet.

Vai Tev iet labi? Vai vari labi gulēt? Vai Tev ir – kūka? Ēd daudz, kad esi pie galda – citādi vēlāk būs tukšs vēders. Ēd visu – kas tikai tur aizsniedzams.

Mamīfordi bija tūlīt pēc pusstundas te, ka tu biji aizbraukusi. Apciemoja pažēlot – ka mēs pēc Tevis bēdājamies un pateikt – ka Tev tur izskatās – labi.

Mamf. teica, ka Tev nebūšot visas sestdienas aizņemtas George klubā. Tad jau – atbrauksi. Teicu papam, ka Tev vajadzēs bikses ziemai – viņš teica ka nāk. mēnesi viņam būšot nauda par jaunām olām.

Nav laika vairāk.
Kad būs vēstule?
Visu labu labu
Mamma.

———————

1.3.59

Mīļā famīlija!

Nerakstīju jums agrāk jo gribēju […]

[…] Ar mājām esmu pavisam apmierināta. Ēdiens ir labs un tā ir daudz: gulta mīksta: istaba studēšanai piemērota un cilvēki patīkami. Viņš pats, Thomas Gleghorn vārdā, ir viens no Sydnejas labākajiem māksliniekiem un strādā kā managers Blaxland Gallerijās, kas atrodas pie “Farmers”. Starp viņa paziņām ir arī vairāki latvieši. Tos ko varu atcerēties ir Zusteri, Rumba, kāds Āboliņš un Krivs (varbūt ka vārds ir Krievs. Bet viņš teica Krivs). Vakar vakarā te bija ciemos daži viņa draugi un starp tiem bij viens, ko sauc par Henri – uzvārdu neatceros – kas ir lietuvietis. […]

xxxxxxxxx Inese

—————

11. martā 1959.

Mīļais Darling!

Tavu vēstuli saņēmām šodien – trešdiena. Ilgi gan bij jāgaida! Nemaz nezināju, ka visi tik ļoti domāsim – kas un kāpēc neraksti? Tagad jau nu redzams tas ir, kā Tev gājis. Citreiz raksti biežāk. Dzidrai iet slikti – sestdien jutās slimāka kā parasti temper. cēlās. Aizveda uz Gosfordu pie dr. Duncan. Iedeva pilles (celofana kapsulās) dzēra līdz trešd. rītam tas ir šodien. Un šodien aizgāja uz skolu – mājās nākot salija. Nezin kas nu būs tālāk. Sestdienas vakarā un svētdien viņai bija temp. līdz 38.6 un tad klepus. Pag. nakti gandrīz nemaz nevarēja gulēt. Sestdien viņai atkal jābrauc pie daktera, jāved urīns un tad viņš pētīs tālak. Manas dienas ir aizgājušas ar šo lietu. Mazgāju arī veļu trīs dienas. Bet jāmazgā ir vēl. Tevi gaidīju mājās un jau cepu ābolkūku un šķielēju pa logu ārā vakariņas ēdot. Dzidra gan teica, ka viņai esot jušana – ka es šoreiz nesagaidīšot! Nu tā arī bija.

Bet tagad – kad Tu brauksi?

Laiks paliek vēss – šodien līst un ir auksts. Tev plāni vien bruncīši! Apskati kā un cik iznāk ar tām biksēm, tāpat cik par ‘skeini’ ļoti biezas sporta vilnas ir jāmaksā. Tas būtu jakai. Es arī tādu gribētu. Bet to – redzēs. Man liekās ka Tev vienu vienkāršu vilnas kleitu vai tikai svārkus arī vajadzētu. Tu mazliet apskati ko citi velk un tad apskati ko Tu varētu un gribētu pirkt.

Man latv. avīzē nav nekā. Kā jau pag. avīzē bija teikts – raksti bija no jubilāriem 75 g. vecā Sarmas un 50 g. vecā Tomsona.

Sarma nav rakstījis un es nezinu vai par mani un no manis kas būs nāksošreiz – tas ir pēc 2 mēnešiem. Tā tad tur es neko, ne naudu ne padomu drīzumā nevaru gaidīt. Aiz kreņķiem – ēdu.

Tu, vari braukt ar busu vai vilcienu, labi apsver. Braucot ar busu Tev ērtāk. Tev taupīsies 3 lietas: laiks, apavs un enerģija. Bet labā laikā tas nebūtu traki. Tā kā labās nedēļās brauc ar vilcienu, — kad sākas aukstas un lietainas – ar busu. Apavs ļoti plīsīs kājām skrienot un pilsētā kājas no iešanas pa cieto ielu cieš. To visu izmēģini un dari kā labāk. Kad nāks visas lekcijas pilnā spēkā, tad laika arī vajadzēs taupīt.

Mums te pienāca ziņas, ka Loreli sabraucis auto universitātes priekšā. Cik daudz cietusi, to īsti nezināja. Tā kā tu neko nemini, tad varbūt nav tik ļauni. Jo īsāks ceļš tev dienā braucams jo tas arī ir drošāks šādās accidentu lietās.

Šodien beidzu lasīt Don Camillo un ir pavisam žēl no tiem itāļiem šķirties. Pēdējās nodaļas varēju lasīt vieglāk. Ja vēl kādu tādu grāmatu ņemtu cauri – tad tā lasīšana par 50% uzlabotos. Dzidrai bija noteikti jādzer zāles ik pēc 6 st. tas bija 11 un 5. Tad vakaros es ilgāk lasīju. Tagad vajadzētu izrakstīt tos vārdus, kas tur tika lietoti un ko es pa pusei iemācījos no jauna – un tos vajadzētu patiesi iedzīt galvā. Tad būtu very good, priekš nākošās grāmatas. Bet olas, olas olas. Tagad dēj ap 48 duči dienā. Vienu dienu bija jāsaskaita, un tagad nāk vēl arvienu jaunās oliņas klāt…

Tas Krīvs ir pareizi, tie visi ir latv. tagadējie te labākie, kas strādā. Nu ir jāiet gulēt. Būs jāsaka – ar labu nakti! Dzidrulis cīnās ar [line missing] ēst neko. Tikai ar kariem.

P.S. Paps ar Dzidru tūlīt brauks uz dakteri un viņiem nav laika rakstīt.
Dzidrai nav sevišķi sliktāk, bet labi arī nav.
Raksti drīz. Paps dusmīgs ka Tu nerakstīji ilgi.
Kad brauksi?
E.

——————

13.3.59

Mīļā famīlija!

[…] Laurelej patiešām uzskrēja auto virsū, bet pašai nekas nenotika, tikai kurpi salauza. Tas notika pašā pirmā dienā no rīta, pirms es vēl biju viņu satikusi un tā nebiju klāt. Nezinu īsti kur tas notika, bet kaut kur viņa bija kāpusi nost no trotuāra uz ielas uz kāda stūra un mašīna nākusi ap stūri un sabraukusi kurpi. Kā viņa tika sveikā cauri to nevaru saprast, jo kurpei papēdis bija lausts un arī pati kurpe uz pusēm [sketch of high-heeled shoe with arrows indicating break points]. Viņa dabūja braukt uz pilsētu pusdienas laikā un pirkt jaunas kurpes. Charmainai bija divi pāri līdzi un viņa aizdeva Laurelei vienas – citādi viņai būtu bijis jāstaigā bešā.

Xxxxxx etc etc Inese

XOXOXO Dzidrai

———–

17.III.59.

Mīļā Inese, par naudu nu Tu būsi gan bijusi jau izmisumā – bet varbūt vēl kā nebūt turies. Mēs pastu sestdien nesaņēmām – tikai vakar, pirmdien pēcpusdienā no ārsta braucot. Šodien, otrdien paps Tev naudu sūtīs.

Ja vari – labi būtu ja Tu piektdien atbrauktu. Jo Dzidrai arī tad būs pāris dienas pārmaiņa. Dakters vakar nolika gultā uz 2 ned. mazākais. Jāiet pie viņa atkal pēc Lieldienām – kā viņš domāja, tas būtu – pirms Dzidra sāks tad iet uz skolu. Esot viņai inflammation of lungs. Tā jau kaut ko varēja domāt, pēc tā, cik viņa slikti jutās. Kā mēs ar citu tiksim galā, es nezinu, bet franču un latīņu jau kā nebūt lauzīsimies pēc grāmatas. Dzidra valodās ir tiešām laba. Patur labi prātā visus – régle. Es ilgojos jaunas franču grāmats. Sāku otreiz pārlasīt Camillo. Nezinu kā tagad darīt, laikam būs ar Fernancu meitenēm Luim jānosūta viņa Camillo.

Gaidīšu Tevi – lai redzētu, dzirdētu kā Tev iet. No vēstules jau var saprast ka tas sākums ir visai stormy – kamēr viss būs sameklēts un pierasts un izkārtots.

Es sēžu līdz kaklam olās – un tas ir viss. Jaunās vistas sāk vairāk dēt un tagad jātīra ap 50-60 duči dienā.

Jābiedz.
Mamma
Paps sauc!

—————————

Svētdien 5 apr.

Mīļā Inese,

Vakar paps Rutenbergiem veda olas un tad atveda Tavu vēstuli un Dzidrai lielo olu. Dzidra aiz uztraukuma nevarēja ne vaļā dabūt. Paldies par sūtīšanu – prieks jau bija liels. Dzidra no trešdienas iet skolā. Tas ir – bija 3 dienas. Tagad veekends. Pirmā dienā atnāca galīgi nogurusi mājās un teica, ka visu dienu sāpējusi galva. Otru dienu arī bija bāla kā kaļķis un arī bija sāpējusi galva – bet drusku mazāk. Trešā dienā viss ij izskats, ij sajūta viņai bija labāka, kā 2 pirmās dienās. Arī tagad sestdien, svētdien jūtas labi – un nu ceram, ka varbūt viss nelabākais būs pāri. Ar mācībām viņa laikam saņemsies. Mācās visu laiku. Luis teicis lai pasaka Tev, ka tu labi teačijusi. Dzidra izrunā, lasot, lasījusi labi un kādā rakstiskā testā no 10 vārdiem visi 10 bijuši pareizi. Kad uz jautājienu – kuram pareizi, līdz ar 3 vai 4 citiem arī Dzidra atsaukusies – visa klase izbrīnējusies. „Uch, she must have studied hard!” – Dzidra bija priecīga. Latīņu valodā bija pirmā dienā nobēdājusies – bet nu jūtas atkal labi. Citās mācībās arī nesūdzās. Tad nu būtu – paldies Dievam, atkal uz ceļa. Bet dakteris teicis ka labāk ir un labi ir – un lai iet uz skolu, uzmana temperatūru un visu sajūtu un pēc 3 ned. lai aizbrauc vēl pie viņa. Dzidra izskatās bāla, bet labāk kā pirms tās slimības, kad viņa sūdzējās par galvas sāpēm un ik dienas bija dzeltena seja. Ēstgribas gan viņai nav. Un man arī ir maz laika ko labu gatavot. Mīcos tik pa olām. Dēj arvien vairāk. Man ir sākušas atkal tādas muguras sāpes, kā man reiz bija kad pupas lasīju. Sāp krusti un iekšas un nezin kas. Bet domāju, ka tas pāries.

No grāmatu spiestuves, tas ir no Mintauta Eglīša Sidnejā, kam rakstīju – saņēmu vēstuli, ka viņš šogad un pat jau nākošgad ir apkrauts darbiem, ka vairāk iespiest kādu grāmatu, nevar. Un viņš var izdot tikai maza apmēra – līdz 64 l.pp. biezas grāmatas, un ko viņš izdevis – visas ir tam nesušas zaudējumus. Tā tad – bēdīgi. Bet tā jau tad laikam ir tā vaina – ka viņa grāmatas ir par mazām – neviens lāga negrib nopirkt tikai vienu stāstu, visi grib lielas, biezas, izskatīgas grāmatas, ko likt lielos, smalkos grāmatu skapjos, smalkās, zolīdās mājās.

Eglītis raksta arī tādu glaimojošu teikumu: „Reizu reizēm esmu Jūs iedomājis, kā vairākkārt godalgotai autorei, par kuru ienāk labas atsauksmes no malu malām, derētu izdot kādu stāstu, bet ne pie kā noteikta neesmu ticis.” Tak jau kaut kur kāda laba atsauksme ir bijusi. Tas tā kā dod atkal spēku. Bet laika nav rakstīt – un tā tad iespējas izdot grāmatu arī grūtākas kā vēl domāju. Viņš ieteic rakstīt kādām citām, lielām grāmatu izdevniecībām. Varbūt. Žēl ka viņam pašam jau nerakstīju pāris gadus atpakaļ. Bet ne ko darīt.

Ceru, ka Tev iet labi. Nopērc sev katrā ziņā vairākus triko krekliņus. Vienkāršie triko, nu tādi kā adīti un ne vilnas. (tie jau Tev kož Tavu ādiņu!) ir tie labākie. Ja gadās sasvīst – tie vislabāk uzsūc mitrumu un tur ķermeni siltu. Pērc trīs četrus, lai vari mainīt. Tāpat pērc krūšturus un dažas biezākas biksītes, kā tikai nailona. Kad nauda cauri – brauc mājas. Iepirkties ej, kad laiks. Sagatavojies, ja pēkšņi ir auksts laiks, lai Tu neesi gluži pliks. Kad Tevi gaidīt te, par to vēl neesam domājuši. To Tu mums raksti. Raksti visu un cik vien daudz vari. Kruķīj atri, gan mēs sapratīsim.

Vakar paps bija labā gara stāvoklī – un mēs aizbraucām uz Entrences kino, vakarā. Nezinājām kāda filma būs – bija ‘Titanika bojā eja’. Un vēl kāda maza kriminal filmiņa. Nekā liela jau visā nebija – bet bija labi atkal paskatīties.

Mazgāju veļu – tikai ar vārīšanu – jo nebija laika berzt. Iznāca tik balta ka man žēl šo gada mūžīgās beršanas un retās veļās mainīšanas tādēļ, ka nevaru izberzt. Tagad tikai vārīšu. Lai plīst.

Merimē pa lapai lasu. Viņš ir fain! Man tikai negribās pietiekoši lietot dictioneriju. Ar Don Camillo biju prātīgāka un pacietīgāka, un to darīju. Vairāk iemācījos. Tagad tikai lasu uz priekšu. Bet saprast varu ļoti labi.

Mācies dūšīgi! Skaisti ir mācīties un spēt lasīt grāmatas daudz valodās, zināt par daudz tautām un zemēm viņu īpatnējo. Mācies dūšīgi! Un ej gulēt laikā! Un ēd dūšīgi! Un esi mīļa un laba un saprotoša. Un neļauj sev pa galvu dancot un nekāp citiem uz galvas u.tt.

Vakar kino man sēdēja blakus veca vecenīte, sprodziņās un špicītēs, tā kā no rokoko laikiem un viņai bij līdz pompadurs un grāmata. Un katru starpbrīdi viņa lasīja savu grāmatu. Bija prieks uz viņu paskatīties – tādu dzīvu vecenīti. Dzidra ies uz pastu un nesīs vēstuli.

 Mīļi sveic.

——————–

Trešdien, 8. aprilī 1959.

Mīļā Inese, paps Tev vakarā rakstīj garu vēstuli, mēs ar Dzidru tikai penterējām: femina, femina, feminam u.tt. Šorīt jāpieliek arī man kāds vārds Tev. Mums jau otrā diena kā ir laiks vēsāks. Odi vakar vairs nekoda, šorīt aukstums jau kož kājās. Tev jāpērk tupeles, siltas. Paps ja neaizmirsīs, to arī Tev teicās rakstīt. Tā tad – nopērci. Bet siltas! Ziemas vakaros vajadzēs tupēt vēlu augšā, un tad kājas sals. Tava sega ko klāt uz grīdas nav gatava. Nevar visu izdarīt. Tagad reizu pēc reizes mazgāju veļu. Bet vēl arī tā nav gatava. Katru dienu pāri par 2 lielas kastes olu. Aizvakar skaitījām olas dienā, bija pāri par (8) astoņi simti. 9 spaiņi kaklberiju – saproti? Raksti nu atkal drīzi mums, kā Tev iet? Kā darbs veicas, kā ar mājniekiem sadzīvo? Kur eji, ko satieci? Kad – brauksi?… Dzidra domā tikai par mācīšanos, stipra viņa vēl nav. Aizvakar sportos lēkusi – tad atkal sāpējusi galva. Vakar nežēlojās par to. Šodien atkal viņai sporti. Rītu sience testi. Bet mācīties viņa mācās ar lielu patiku. Varbūt iet arī uz sacensību.

Merimē man ļoti patīk. Formā ir savādāks, varbūt izstieptāks dažuviet un citā ne tik concentrēts, kā tagad raksta – bet tēlojums, psicholoģija, cilvēku tipi dzīvi un pievilcīgi. Taisni jūtu, ka kaut ko mācos – kā būtu jāraksta.

No Sarmas saņēmu tagad vēstuli – mani raksti (arī divi dzejoļi – velns parāvis!) un divi linoleja griezumu reprodukcijas būšot aprīļa beigās lit. pielikumā. Un vēl Sarmas raksts – eseja par mani. Tad nu saturies, kas tur būs.

No Klauverta saņēmu vēstuli – 5. jūl. rakstnieku vakars un jau pieņemts ka arī es piedalīšos.

Aizvakar nopirku slimming tablets, vakar vienu iedzēru un uzēdu virsū 10 sviestmaizes ar salami. Redzēs kā ies šodien. Gars stiprs, tikai miesa vāja… Tā saka par tādu gribēšanu un nevarēšanu izvest tos nodomus.

Kad brauksi mājās – lūdzu paņem priekš manis kaut ko labu franču valodā. Man liekās tā beigu beigās ir visvieglākā un izteiksmīgakā valoda pasaulē. Pa vārdam jau es arī mācos klāt un drīz lasīšu pilnīgi brīvi.

No Karīnas Tev ir karte, nokavētais dzimš. dienas apsveikums un lūgums lai Tu uzraksti viņai savu Sidnejas adresi. Paps teica to iekšā savā vēstulē nelikt – viņš necieš Karīnu.

Mīļais bērns – nezinu ko vairāk teikt – apgādā sev veļu un tupeles un pagudro kas Tev pie biksēm, ja nopirksi, būs augšgalam ko vilkt? Viņām (tām biksēm) laikam ir arī piemērotas jakas? Apskaties

Un raksti!
Mamma.

P.S. Jakovic kundze raksta lai Tu iestājoties Beveroņu (laikam) studentu biedrībā (korporācijā), bet paps par to Tev būs rakstījis savas domas!

—————————-

9.4.59

Mīļā famīlija!

Tikko saņēmu otro vēstuli no jums šonedēļ. […] tomēr nevaru atlikt rakstīšanu jo – man Paps ir atsūtījis Annā tantes (vismaz man tā liekas) vēstuli!!!

Sāku to lasīt un nevarēju saprast, kādēļ man tik ļoti cītīgi stāsta kuros mēnešos pie jums ir ziema, kuros vasara!

Vai otra jau nosūtīt uz Berlīni? Tas gan būs joks!

Tomēr žēl ka to nesaņēmu, jo es jau tā dabūju mazāk dzirdēt no papa kā no mammas un Dzidras. […]

Par mājās braukšanu pašlaik nav ko domāt. […]

xxxx Inese

——————————–

Lasi šo pirmo!

Mumfords kādu no mums pie Tevis aizvedīs – bet nezin kuru? Dzidra jau būs – bet vai es vai paps to nezin. Papam uznākusi lielā nezināšana: …”es par to nekā nezinu,” „Es nezin vai varēšu, es jūtos nelabi…” „Ja es braukšu – es nedomāju ciemoties pie Gleghorna kundzes bet Ineses – viņai nekas nav jāraksta.”
Un tā tālāk.

Cerams viņš pats aizbrauks un būs ‘very nice’. Varbūt ja nē – tad es.
Mammma

———————

Manu mīļo meitenīt, es tevi spiežu uz mājā braukšanu – bet tas tā tikai tad – ja laiks. Ja es zinu tagad, pēc Tavas vēstules saņamšanas ka Tev nav laika – tad es neuzplijos. Palieci līdz maija brīvdienām un mācies! Sestdien te uz vienu mirkli ienāca Mumfords, (garām braucot uz Newcastli uz kādām sporta lietām un paņemt 12 olas) un viņš domā, ka viņš brauks kādu piektdienu uz Sidneju un var Tev kaut ko aizvest. Varbūt arī kādu ciemiņu. Viņš papu nesatika, jo paps bij pie vistām, un viņš ļoti steidzās – bet kad vēlāk papam par to stāstīju – varēja noprast, ka tā ‘aidīja’ viņam pa prātam ja kāds varētu ar Mumf. uz vienu vakaru pie Tevis aizbraukt. Es nevarētu braukt, man mati kā mežonim un tauki nedomā nozust. Tāds nevaru rādīties.

Nu skaisti gan papam bija izgājis ar tām vēstulēm! Un viņš jau bija ielicis pareizi – Annā tantei viņas vēstul un aizlīmējis – un, kad jāliek Tava Tavā konvertā viņš uz reizi saka – „ka tik nesamaina!” Paskatās uz Tavu vēstuli, kā tad esot samainījis, plēš ar adatu vaļā Ann. t. vēstuli, izrauj to lapu no tās un ieliek Tavā! Very nice!

Dzidra mācās kā traks un tikai uzpasē kādas atzīmes kurš dabū. Viņa ļoti grib būt no pirmām. Papam par prieku – viņa saka. Viņa varētu arī, viņai tiešām galva strādā, laba atmiņa valodās. Bet veselība vēl viņai nav stipra. Šorīt aizgāja uz skolu dzeltēns un bāls. Bet aug kā traks. Tas viss jau ņem spēkus.

Merimā lasu lēni, gribētos nākošo kaut ko modernāko, lai gan – labs ir.

Prof. K. Ābele atsūtīja savu balažu grāmatiņu, maza, vācijā izdota. Pēc mana kristītā vārda meklēdams, ko grām. ierakstīt, uzzinājis ka esmu gājusi Akadēmijā. Jā visi jau to vēl nezina, cik es daudz cīnos.

—————————

Sestdien 18. apr. 1959.

Zinu, ka Tev nav laika ne vēstules lasīt, bet mazliet jāuzraksta. Atbraucām labi un skaisti. Jauna mašīna šūpot šūpo. Pa ceļam bij migla, lietus un arī sauss ceļš un burvīgs mēnesis. Mamfords bija omulīgs un šo to visu laiku runāja, bija pavisam nepiespiesti labi. Viņš esot enjoiis to cup of tea very much.

Man vakar visu dienu bij labs gara stāvoklis un prieks par ciemošanos pie Tevis un ir tāpat vēl šodien. Priecājos ka Tu izskaties vesela un strādā dūšīgi un Tev sabiedriski iet labi. Tur gadās tāda laipna kundze, tur atzinīgi vārdi, arī tas namaz nav slikti ko par Jums abiem ar J. runā, turies tik tāpat, tad būs viss jauki. Labi ka tam fotogrāfa seskam sadevi pa degunu. Pulkā ar citiem Tu vari iet kur gribi, un vienreiz, kā ar viņu, to fotogr. Tu biji kaut kur uz interviju – tas all wright – bet vairāk Tu redzi nevar, paliek uzbāzīgs. Labi stāv Tev bikses, mētelis arī labs, tikai pie mēteļa uzmanies neliec citu ļoti krāsainu – bet Tu jau neesi jāmāca. Kurpes valkā jau pa māju un tikai tad dodies tālākā gājienā. Ēd ābolus, afelsīnus cik ir un cik vari un ja vari atlicināt 10 minūtes – pagrozies ar to disku, Mamforda dēļ. Man viņa žēl – liekās viņš tik ļoti gribētu lai Tu svied.

Es jau saprotu cik Tev maz laika – bet ja vari – dari. Spēka Tev varbūt ir, tas Tev arī derētu, ne lai tievāks paliktu – (Tu jau neesi resns, tikai tik nu ir apaļākas rokas, tādas kā es gribēju kādreiz Tev redzēt) bet tas Tev nāktu par labu, ja turpat mācīšanās vidū, Tu pagalmā pavingrotu. Tu esi mazliet bāls, Tev asisnis riņķotu labāk. Tās sarunas par mākslu var arī izlaist, ja ar tām Tev aizietu kādi brīži.

Gleghorns pūlās all wright – bet tā modernā māksla vēl nav atradusi kur apstāties – viss experimenti. Mazliet vairāk efektu un mazāk sirds, nekā vajadzētu. Piem. kādēļ tām gleznām, kas izsaka neko vairāk, kā dabas skats – jābūt tik lielām? Tas apmēram tā – ka nelielu dzejisku teikumu, kāds pūstu ar [..]dzu taurēm. Tas vairāk atgādina dekoratīvu glezniecību, ir pa pusei kā ornaments. Bet es tikai to minu, (guess). Tāpat es gribētu zināt uz kādiem principiem viņš gleznu komponē – konstruē. Man arvien bija tā – ka es vienu galu viņa gleznā skatos – bet otrs ir pilnīgi kaut kas atsevišķs, kā citā istabā. Apvienot es to varu tikai – domājot, ne skatoties un jūtot. Tās visas ir jaunas, citādas lietas, kā vecie glezn. likumi.

Bet es to negribēju prātot. Es gribēju teikt – būtu bezgala labi, ja Tu varētu pasūtīt franču modernās mākslas un literatūras žurnālu. Labāko tāda veida žurnālu no Parīzes. Tas būtu milzīgi veselīgs. Arī man. Es 5 šil. nedēļā no klav. skol. naudas mēģinātu atlicināt. Uzzini cik maksā. Kaut kur mēs reiz franču žurnālu nosaukumus lasījām.

Par Albert Camus – tas ir to, kā grām. Tu man iedevi lasīt, varēsi šo to palasīt Ceļa Zīmēs, tur ir apcere. Arī par to otru (Kokto) kaut kas ir – bet ne tik vērtīgs raksts.

Par Virdžinijas W. grāmatu nelauzi par daudz galvu – sataisi no tiem citu apskatem, no tām grāmatelēm, kas Tev ir. Tur ir gari citāti.

Dzidra gribētu pie Tevis palikt visu weekendu, vēlāk pēc testiem. Es to labprāt gribētu. Varbūt varētu iekārtot lai viņa tur teiksim – reiz par mēnesi, paliek veekendu un mācās gleznot vai zīmēt. Ko Tu saki? Varētu iejautāties – vai Dzidra to varētu un cik tas maksātu? Par to vēstulē man neraksti, izrunāsim kad atbrauksi.

Ielieku no avīzes par W. Wulfas esejām. Varbūt kāds vārds der Tev.

Nu šovakar – pietiek. Tu eji taisni nekautrējies neno viena, nerauj galvu plecos. Tu tāds kautrīgs tur izskatījies, galvu arvien noliecis.

Nu gan jāiet gulēt. Un kā gribētos ko darīt – jo visa diena ar olām pavadīta.

Pirmdiena.

Paps bija Wyongā ar olām un aizlaidis līdz Gosfordai un nopircis secondhand fridžu elektrisko un washing mašīnu, gan tādu kas ūdeni nesilda pati, bet tomēr!

Jā – es vēl Tev gribēju teikt, ka es nemaz nedomāju ka Tev būtu jāiemaisās J. bārzdas lietā. Lai vīnš audzē ja grib. Ja Tev nepatīk – vari to teikt, bet vairāk nē, kā Tu pati to domā. Interesanti kāpēc viņš audzēs? Varbūt – joka pēc. Grib redzēt, kā jūtās vīrs ar bārzdu.

Un tad ar to sviešanu – Tev patiešām nav laika. Vairs tikai 2 nedēļas – mācies un taisi esejas. Gan sviedīsi te. Nevar jau trakot.

Nu tas ir viss. Atraksti, kad laiks un visu bez gudrošanas, lai neņem daudz laika.
Es gan tur pie Jums izturējos kā dops ar to bilžu skatīšanu bet – man jau vajadzēja apskatīt pamatīgi.

Xxxx mmmm

No manis saki paldies Gelghorniem par to vakaru – es biju boring – bet esmu no 15 gadu cantry dzīves.

———————–

Otrdien ? apr.

Mīļā Inese,

Nav nekas sevišķis, kādēļ būtu jāraksta, bet jānosūta Tev Karīnas karte un tad jāparaksta kaut kas. Mums jau otrs vakars ir tik auksts, ka man vairs nekas neveicas, mētājos no viena kakta otrā un tā aiziet tās pāri stundas kādēļ visu dienu ir dzīvots un strādāts no darba darbā. Lasu Camus. Labs, nopietna lasam viela. Atkal citāds, kā citi. Man patīk tas veids kādā viņš raksta cilvēku sarunas. Gari apraksti – bet ne garlaicīgi. Tikai man tā nelaime vārdnīcu lietojot – ļoti bieži to vārdu ko es nesaprotu franciski, es nesaprotu arī tā anglisko tulkojumu. Vienkāršākos vārdus jau saprotu. Bet samērā maz paliek neatrisināts. Un tad arī slinkuma dēļ un – lai paliek kaut kas, kad otriez lasīšu.

Dzidra mācās un rēķina savus punktus. Dzidrai veselība laikam labāka, tikai nu no vakardienas mazliet deguns nemierīgs. Te pie guļamistabas loga viņai labāk jāsaģērbjas ja grib te mācīties. Kā Tev — arī aukstums lodā pa istabu? Saģērbies savā ‘traksūtā’ un paklāj segu zem kājām, vai ap kājām. Siltu pudeli arī Tev vajadzētu, ne gultā, bet pie kājām vēlu vakarā sēžot. Tā Tev jānopērk – ja peniņi atliek. Tas ļoti uzlabotu stāvokli – jo kamīnu jau Tu vienmēr nevarēsi kurināt.

Kā citādi? Kā ar ļaudīm, kā ar mācībam? Ja atliek brītiņš uzraksti. Un tad jau drīz ziņosi – kad brauksi? Paps Taxation Depart. tikai vakar aizrakstīja, bet to zīmi teica lai tūlīt sūta uz universitāti, ne te. Tad ātrāk būs tur. Ceturtdien aizmirsām Mamfordam vistu. Dzidra teica, ka piektdien prasījis – un nebijis pleased. Tad sestdien mēs ar papu braucot uz Entrances kino, vispirms aizvedām uz Gosfordu vistu. Paps bija ielicis arī vistu mēslu maisus. Viņi bija gribējuši pie mums iebraukt tanī dienā, kaut kur uz Wyongu uz dinné braucot. Bet tad zināms nebrauca. Mēs tūlīt pa galvu pa kaklu skrējām uz Entranci. Dzidra palika mājās – studī! Nebij nekāda vērtīga filma – kaut kas – ‘…round the flag boys’… Bija Newmans, tas nekas. Un J. Colins un vēl kāda aktrise ko es napazīstu un neieskatījos vārdu.

Vistas kliedz un dēj un es tīru olas līkiem pirkstiem. Man liekas ka tagad iznāk kādas 16, ja ne vairāk, kastes pa nedēļu. Dažu dien viss iet nekas, gludi, un tad ir labi. Bet dažu dien viss aiziet mežā – sākas kliegšana un brēkšana un tad liekas ka nevarēs ne cik ilgi vairs padzīvot te. Vakaros neko nevaru padarīt. Drusku tik lasīt. Lai Tev labi paveicas tās esejas! Dzidra par to, ko teica Miss Ryn nekā nezina.

Raujies dūšīgi. Dzīvo vesels. Labu nakti… [two notes of music]

———————–

Pirmdien 4.V.59

Mīļā Inī,

Dzidra jau Tev laikam ir tikko aizsūtījusi kādu vēstuli, viņa tā noslēpumaini rakstīja. Tad Tu zini kā mēs dzīvojam – ejam arī uz kino! Citādi gan tikai olas un olas un pa vidu tādas pusbeigtas vistas. Padarīt cita nekā nevaru un tas kauj nost. Bet – ko lai iesāk?

Ceru, ka Tev iet ar esejām labi, laiks jau laikam iznāks garāks rakstīšanai, kā domāji. Grifitienes meita rakstījusi ka brīvlaiks Jums tikai no 16.V. apmēram. Maz Jums ar Dzidru būs tad kopā.

Dzidra mācās un laikam iet labi, nekādas nelabu baiļu pazīmes nemana no eksameniem un tas ir ļoti labi.

Es pa vakariem lasu La Peste. Drīzi būšu beigusi. Būs jāpārlasa vairāk nopietnās vietas, jo vidū nāca tādi pesta apraksti un prātojumi, ka es dažreiz pa puslapas pusei peldēju kā pa miglu. Pazaudēju un atkal atradu – par ko iet runa. Bet lasīt nekad nav vēl apnicis un es ar lielu patiku lasīju arī tos teikumus kuros nekā nesapratu. Gādā tik vēl kādu franču, ko tūlīt lasīt, lai tas kas palicis prātā tūlīt tālāk darbā liekot nostiprinātos atmiņā.

Jo nopietnāku grāmatu es lasu – jo vieglāk liekās būtu – pašai tamlīdzīgu sarakstīt. Viss tik vienkārši, patiesi, droši un skaidri teikts. Bieži atrodu domas, ko pati esmu domājusi un ko neuzdrošinātos likt savos darbos, tādēļ, ka tās sīkas un mazas. Bet labi rakstīšanas noslēpums taisni tur laikam ir – atklāt visas savas domas tā, kā viņas domātas un – kādēļ.

Šodien te ir svētdiena (pirmdienā 1. maija pārceltā svētīšana) un pasta nav. Tā kā nezin ko Tu raksti – varbūt ir vēstule.

Vairāk nav ko pļāpāt – paps aizbrauca uz Entranci ar olām un tad man šī stunda jāizmanto blēņām, (tās ir arī rakstīšanai Tev – niekus.)

Bet ar nieku rakstīšanu cilvēki top slaveni, tā tad ‘chapeau bas’ pret niekiem. Tur tanī franču grāmatā viens to chapeau bas arvien saka, cerēdams ka citi to teiks par viņa grāmatu, kad tā būs sarakstīta.

Nu lai tavām esejām saka – chapeau bas!

Paps bēdājas ka nav Tev aizrakstījis lai Tu nepiedalies studentu trakulībās! Nu – pagalam Tu esi!
Vai Tev nauda jau ir? Vai Tu esi atkal tukšu maku un vēl nedod?
Vai esi apskatījus kādu jaku Tev ziemai vajaga?
Es arī par kādu gudroju.
Gaidam vēstuli.
Mmmm
Xxx

—————————

7.V.59.

Mīļā Inesī!

Daudz mīļu paldies par mātes dienas apsveikumu un dāvanām – grāmatām! Nu gan ir ļoti jauks vakars – liels prieks par tiem izgrieztiem ziediņiem, ko Tu esi līmējusi uz kartiņas un par to rozi – un par grāmatām, grāmatām… Esmu pati tik lepna uz sevi, ka tā varu tagad lasīt franču valodā. Ja vien laika pietiktu – lasīt būt bezgala ko. Tas ir – ka Tu man tā piegādā! Tikko vakar beidzu ‘La Peste’, (vai aizvakar tas bija) un jau sāka itkā trūkt vakarā pie kā, pēc visiem rūktumiem, piegriezties un nomierināties. Tagad tūlīt sākšu laikam ar Kamus, jo viens autors kad ielasās, tad to vieglāk lasīt un labāk viņa īptanības iepazīt. Gaidījām no Tevis vēstuli. Tava grāmatu paciņa mani sākumā tik daudz nepārsteidza – domāju gan, ka esi tik pārāk uzmanīga un atsūti man grāmatu tieši tad, kad esmu iepriekšējo beigusi lasīt. Bet tad, kad es sāku tīt vaļā un redzēju svētku pakojumu, ar lentīti sasietu, un tad vēl kartiņa ar puķēm parādijās – tad es nepavisam nevarēju saprast kas ir? Vai man ir dzimšanas diena jau? – es domāju. Un tad es lasīju – mātes diena! Ne prātā man nebija nācis, lai gan nesen Dzidra kalendarā nesen lasīja par to. Tā Tu mani lieliski pārsteidzi un ļoti ļoti iepriecināji.

Patreiz paps jau guļ un mēs vēl ar Dzidru tik čubināmies, katrs pie sava galdiņa. Un es cilāju un mīlinu grāmatas, un ir tāds Ziemassvētku brīdis…

Olas gan stāv netīrītas, bet lai stāv līdz rītam. (Man nav arī te fillingu iekšā no mašīnas ienestu un tā es varu atļaut sev to izpriecāšanos).

Vēstuli ļoti gaidījām – bet ka Tu esi ko sūtījusi un kāds vārds ir no Tevis tad jau prāts mierīgs, lai arī vēl nav vēstule ar visiem stāstiem – kā Tev iet? Vai Tu naudu esi dabūjusi un vai Tu esi sveiks un vesels – tie jau tie galvenie jautājumi, ko gribās zināt.

Dzidra laimīga pārnāca no skolas – staroja vien. English – pirmā klasē! Es arī priecājos un paps arī. Arī matematikā 6., un tas ir ļoti labi. Par citiem subjects vēl nezina. Bet šīs jau ļoti ļoti labas ziņas. Arī veselība liekās viņai ir atkal kārtībā. Nemana vairs tik lielu nogurumu, — bet viņa jau gan ar gribas spēku vien šo laiku dzīvoja, fizisko ķermeni aizmirsusi.

Būtu gan jauki, ka arī Tu jau būtu mājās – tādi cepumiņi ir sacepti un tēju vai pienu vēl vārīšu…

Bet pēc nedēļas tad jau būsi arī Tu!

Dzidra gudro aizbraukt pie Tevis un tad abas reizē atbrauktu mājās. Papam par tādu lietu vēl nav nekas teikts, bet varbūt viņš atļaus. Ja tikai pie Tevis varētu palikt kādas divas vai trīs dienas?

Ja viņa aizbrauktu piem. otrdienas vakarā un paliktu līdz piektdien. vai arī trešdien aizbrauktu. Ja var – tad par to jāgudro. Bet vēstule ilgi ies. Varbūt mēs Tev piezvanīsim.

Lietus līst mums atkal, olas dubļainas, man daudz darba, bet prāts uz tādām vien lietām – lasīt visas tās grāmatas līdz, ko Tu lasi! Vai tas nebūtu jauki! Tad arī man kaut kas no studēšanas tiktu.

Pati es nekā neesmu uzrakstījusi. Vakarā tāds nogurums, ka vienīgi lasīt vai mazliet paspēlēt var. Ja paps vienmēr ātri ieietu savā istabā, kā šovakar, tad es vairāk padarītu. Kamēr viņš sēž pie galda man nekas ‘garīgs’ nenāk ārā.

Gaidīsim Tevi ar gariem stāstiem par to kā gājis, kad atbrauksi, vēstuli garu vairs vari arī nerakstīt – laika Tev nav daudz.
Visu mīļu, labu!    Mamma.

P.S. Nezin vai piezvanīsim, varbūt ātri uzraksti vai Dzid. var braukt?

———————————-

9.5.59

Mīļā famīlija,

[…] Tā grāmata par “Virginia Woolf” ko mamma man aizdeva ir ļoti laba. Pašlaik to lietoju un tā man noder priekš šitās essejas daudz vairāk kā tās ko dabūju bibliotekās.

Gribēju tās franču grāmatas sūtīt kā vienkāršu paku, bet tā iznāk dārgāk kā kad sūta par “Book only” un tā nu gribot negribot bij jānodod noslēpums un jāraksta ārpusē kas pakā iekšā. […]

xxxx jūsu Inese

———————-

[no date]

Paps Tev raksta garu vēstuli, jo tikko no pasta saņēmām Tavu.

Es tikai gribēju pateikt, ka Tu Austru varētu uz pāris dienām ielūgt te pie sevis. Es nevarētu uzņemt viņas vecākus, jo te viss tik – prasti! Bet jauni uz tādām lietām neskatās. Ja viņai ir māsa vai brālis, vai arī viņa grib viena pati braukt – viņa to varētu darīt. Tu sagaidītu Wyongā. Kaut kā gulēšanu gan iekārtotu un Jūs tad krietni izstaigātos kalnos. Mēs tad varētu to picnicu rīkot kuru jau Mumfordi arī gaida. Lai tik Austra (un ja viņai vēl kāda māsa vai brālis līdz) paņem vecas labas kurpes staigāšanai pa mežu. Tā Jūs dabūtu izpriecāties. Tas varētu būt vislabāk sestdien un svētdien – kad? – to Tu pati sarunā. Tas viss protams – ja Tev tā patīk. Papam to neesmu teikusi – viņš jau manas ‘idejas’ noliegs. Bet Tu pati vari rīkoties, neesi jau vairs bebis, un aprunāties.

Tagad ir lietains laiks, bet visu laiku tāds nebūs – būs arī skaists.
Es arī gribētu kādu dienu holideju! Varbūt Tu man kādu pāri iedosi?!
M.

————————

2.6.59

Mīļā famīlija!

[…] Vakar biju atkal Branch Officē meklēt ziņas  par to nesadzenamo Living Allowanci un teica, ka aizsūtījuši uz Wyongu! […]

Jūsu xxx Inese

————-

3.6.1959
[note to Inese in Dzidra’s letter]

Vakar pienāca čeks — te nosūtam.
Nav laika ne minūti rakstīt.
Dzidra iet prom. Man jāšuj viņai brunči — tīrais posts!
Raksti!
Mmm xxx

—————–

6. 1959.

Mīļā Inese!

Pret to, ka Tu manas vēstules nevari salasīt – man ir līdzeklis, varu rakstīt ar mašīnu!

Nav nekas sakams sevišķi, tikai ja es gadījienā šodien aizbraukšu papam līdz uz Wyongu, tad varu Tev līdz sestdienai nosūtīt pāris vārdu. Adījumu saņēmi? O.K.?…

Kleitu nopirki? Uz diviem sarīkojumiem iesi?… Lai Tev labi izdodas!

Mums no vakardienas ir ļoti jauks laiks, silts un mierīgs. Ērls strādā ar traktoru savos kalnos, mūsu kalnā veči ceļ tādu šedi kā – hotel vai motel… Koku mizas vien tur smaržo saulē. Es cepu kūkas un vāru tea un vāru tea, un vāru tea… Nav laika aizbraukt un sataisīt matus, ne lāpīt zobus, ne pirkt kleitu, bet varbūt jau kādreiz to paspēšu. Dzidrai vakar un šodien sporti. Vakar viņa izlēkusi pirmā no juveniliem. Šodien viņiem sporta laukumā, viņa nezināja, vai viņai būs jālec vai ne, bet droši vien ka būs. Luis Dzidru fotogrāfejis kad viņa lēkusi…

Ārā ir burvīgs laiks. Bet man te iekšā visu laiku salst viena kāja! Un briesmīgi gribas kaut ko citu – nekā tās olas, olas, olas un tea un tea, un tea un suņi un kaķi un goose…

Vakaros es vairs nekā nevaru darīt, kakti auksti, pie krāsnas karsti, radio visu laiku bļauj – love, love, laaoove… Paps skatās – vai tik es nedaru blēņas, — tā es tagad tīrīšu olas vairāk pa vakariem un dienā mēģināšu nozagt kādu brīdi rakstīšanai, vai spēlēšanai.

I am as mad as You are, but for me it is not alloved any more.
Nu lai Tev ir skaists teātris un burvīga dancošana!
Priecīgu Jāņa dienu!
Xxxxxxxxxxxxxx
Mamma

———————–

23.6.59

Mīļais Memmi!

[…] Pagāš nedēļ kad biju iepirkties, dabūju pāris riktīgu “bargainu” – divas ziemas kleitas, viena £1/19/11, otra  £2/19/11 – abas taisniem svārkiem un izskatās labi.
Kleitas ir šitādas:


Paldies par adījumu – kad braucu projām par to pavisam aizmirsu – vakar sašuvu un izskatās labi.
[…]



Inese xxxxx

———————-

25. jun. 1959.

Mīļā Inesīte!

Kādēļ negāji uz olimpiešiem? Es jau gandrīz gribēju zvanīt un prasīt, kā Tev tas dubultvakars ir izdevies? … Kleitas nu gan esi lēti nopirkusi, te tādas pašas droši vien maksās vairāk kā divreiz tik daudz. Kad es ko pirkšu – vēl nezinu.

Ar Rafterija madāmu norunāju, ka viņa man par vienu mārciņu ieliks homperm’u. Vakar vakarā pie viņas aizgāju mājās, jo uz Wyongu nav tik ilgi laika braukt. Bet no tā homperma nekas labs nav iznācis – ļoti vāji, pakausī vēl kas ir, bet uz pieres, kur visvairāk man vajaga, kad izmazgāšu. Par to pašu naudu klāt viņa vēl apsolīja ierinsīt kādā tumšbrūnā krāsā, kas neesot sarkanu toni. Jāaizbrauc uz Wyongu būs nākoš nedēļ. Vai es sataisīšos arī tā, ka varēšu braukt uz Sidneju – to vēl nevar zināt.

Džemperi adīju, puse jau noadīta, ar strīpām iet gandrīz vēl vieglāk adīt, saskaitot strīpas var zināt, vai abas puses vienādas. Jā bet es tās strīpas laikam esmu paņēmusi par šaurām. Mazliet šaurākas, kā Tavam Golivoga biksēm (no manas vecās kleitas…) Mazam gabaliņam pamēģinot izskatījās ļoti labi, bet visā lielā džemperī – īsts cietumnieks! Bez tam man visa tā krāsu kombinācija neko labu nedara – parāda sirmos matus. Lai gan atsevišķi ņemot džempers izskatītos varen īpatnējs. Būs kā nebūt jātaisa tālāk. Patreiz mums nāk viens lietus pēc otra, vistas bradā līdz ceļiem pa dubļiem un ar olam ir traki daudz darba. Neko citu nevaru padarīt. Vakaros iet kā pa trako māju ar radio. Laikam no pērkoņiem tādi sprādzieni iekšā, ka bailes, Dzidra griež savas hitsongas, paps nāk un pārliek uz A.B.C. un tā bezgala.

Šedes būvētājiem jāvārā tēja un kūkas. Pašreiz gan vairs ir tikai tas mazais fellerītis ar to sasmērēto degunu, bet drīz jau varbūt būs atkal vairāk. To vienu felleri, kas kokus cirta, paps aizsūtīja mājās par slinkošanu un vēlu ierašanos darbā. Ielika avīzē sludināumu pēc jauniem strādniekiem. Vakar pieteicās divi, šodien divi, bet darbā vēl neviens nav bijis, laikam nobīstas no papa sprediķiem par nestrādāšanu.

Sestdien aizbraucām uz Entrenci cerībā ka tur būs pēcpusdienas kino seanss, bet nebija. Nokārtiem deguniem braucām mājās.

Tavu kartiņu saņēmām agrāk kā Jāņos, Dzidra noglabāja to un papam nolika galdā tikai Jāņu vakarā, Dzidra izpušķoja istabu un novija kroni, apģērba savu tautisko apģērbu un kad paps atnāca vakarā no vistām tam bija pārsteigums, ka Jāņi klāt. Arī es uzvilku tautas tērpu (tikko tiku iekšā…) un tad ēdām desiņas ar kāpostiem un dzērām alu, ko biju iepriekš nopirkusi. Paps adenī un savās čībās ar Dzidru nodancoja ‘Vaterloo’… Pēc tam es vilku tautas apģērbu nost un tīrīju olas. What a thrill. Paps pašās beigās, kad Dzidra jau ielīda gultā – iedziedājās vienu līgo dziesmu un tad es izmetos ārā un kaucu ilgu laiku. What a thrill!…

Paldies par Tavu vēstuli, to nupat šodien saņēmām. Tagad ir vakars un iet kā jau es teicu, ka brikš vien. Man vēl jātīra olas…

Labi ka Tev vācu valoda labi un labi, ka franču valodas lekciju vari saprast. Tas tiešām labi, nekas nepazudīs, tik nāks klāt un klāt…
Es neesmu vēl iesākusi nevienu no franču grāmatām, tas ir – esmu iesākusi un netieku uz priekšu.

30. jūnijs

Izrādās, ka gandrīz jau nedēļa pagājusi kopš saņēmu Tavu vēstuli, un es tūlīt Tev rakstīju.
Bet vēstule stāv nenosūtīta.
Lietus līst katru dienu. Ar olām briesmas!

Tagad divi felleri ceļ šedi – jau jumts un sienas gatavi.
Milzīga māja – lielās smagās mašīnas brauc iekša un izkrāmē savus maisus.

Šodien, pienāca Tev atkal viena zīme, ielieku Tev līdzi to. Ja citi nerakstīs — nosūtīšu šo vien savu vēstuli. Visi ir nocīnījušies ar dubļiem un darbiem. Nav nekā jauna.

Ceturtdien varbūt aizbraukšu uz Wyongu pie frizieres un pēc kleitām un džīnēm – šitās krīt nost, kā noplīsušas.

Raksti atkal kad ir kāds brīvs brītiņš. Vai brauksi ciemos?
Nezinu vai es 5. jūl. aizbraukšu vai nē. Uz Tevi un Sidneju. Cerība maza.
Cīnies dūšīgi! Un lai Tev labi iet.
M.  xxxxx

—————–

26.7.59

Mīļā Mammmmm!

Pašlaik jāraksta psychology eseja un tā nu uznākusi lielā griba citu ko darīt vai rakstīt. Domāju par Imantu un domāju arī ka varbūt gribētu Tev pastāstīt ko domāju.

Nav vēl pašai īsti skaidrs ko īsti domāju vai jūtu par viņu un tā ja ko rakstu ir nesakarīgs un varbūt pat nesaprotams, tad par daudzi nebēdā – kad citam jāizstāsta tad pašam paliek skaidrāks!

Vai esam laimīgi? Nezinu. Varbūt jā varbūt nē – man liekas ka pat varbūt ka esmu laimīgāka un priecīgāka (visā ko daru, ne tikai domās par to) nekā nezin kad esmu bijusi. Cik varu nojaust, un kā Austra ir teikusi, viņš arī ir laimīgs – ļoti laimīgs (tas vien mani ļoti iepriecina).

Tomēr kad esam kopā, tad gandrīz liekas ka esam nelaimīgi – varbūt tādēļ ka īsti neticam, ka varam būt tik laimīgi un ka tas viss uz reizi neizputēs un nepazudīs un atstās mūs kā no sapņa atmodušos. Tas viss izklausās ļoti romantisks un “melodramatiks”, bet nav tā domāts – tikai, nezinu kā citādi izstāstīt.

Arī, esam tik daudzos veidos tik līdzīgi ka varam tik labi saprast un just ko otrs domā un jūt ka gandrīz, ja tā var teikt – ka gandrīz sāp.

Nezinu nevienu ar ko tik labi varētu saprasties – pat ar Austru nav tā. Ar Austru esam ļoti tuvu un varam runāt par visu (un arī runājam) bet tomēr, lai saprastos un viena otrai līdzi justu, ir jārunā un jāstāsta. Ar Imantu pat vārdus nevajag, un tad ka nu vēl tos lieto arī, nu… (nezinu ko teikt).

Tu noteikti domā: par ko tad mēs tā “runājam un saprotamies”? Ne jau nu tādas sarunas kā filmās un komikos kur prasa viņš: Do you love me? un atbild viņa: Yes, darling! un ar to pietiek un ir izteikts viss! Tos vārdus vispār nelietojam, jo ir tā nodrazāti ka vairs neko nenozīmē. Un ko tad lietojam? Nezinu – varbūt ka nemaz nevajaga. Kad īsti padomāju tad nezinu kā lai izstāsta ko runājam. Varbūt var teikt par savām philosofijām, par cerībām, par mērķiem, par citu cilvēku un mūsu dzīvi, jūtām, domā, laimēm, nelaimēm, kamā ticam un neticam…

Izklausās ka mēs runājam un runājam un runājam – pareizāk varbūt būtu teikt ka līdz šim vēl diezgan maz esam runājuši bet zinām ka varētu. Nekad negribam uzsākt sarunas, jo reiz kad sāk tad aizrunājas nezin kur un cik ilgi – pēdējo reizi kad satiku, bijām kādu laiku runājuši un Imants teica ka nezin ko mēs iesāktu ja es būtu Austras vietā viņam māsa – viņi abi jau tā dažreiz sēž līdz pusnaktei un ilgāk – patiešām es nevaru iedomāties.

Imants ir ļoti, ļoti “sensitive” – vispār par visu un sevišķi pret citiem cilvēkiem – vēl, man liekas, daudz vairāk kā es. Viņš kaut kā zina kāds ir kāds cilvēks, gandrīz tūlīt kā satiek. Pat dažreiz pirms satiek – tā kā piemēram esmu dažreiz runās pieminējusi Tevi un mūsu atiecības un viņš Tev un pat Papu tā… – es nezinu kā izteikt. Tik maz ir teikts par visu, bet tomēr tik daudz ir saprasts. Nekad nevarētu neko just un domāt noslēpt.

Nezinu ko es stāstījusi, bet otreiz nelasīšu, jo zinu jau tagad ka noteikti izklausās savādāki nekā domāts.

Man liekas ka mūsu laime ir tik liela ka tā ir par daudzi liela un mēs nevaram tai ticēt. Imants ir bieži teicis ka viņam ir bailes – bailes uz reizi pazudīšu – vienkārši vairs te nebūšu. Man vienu vakar arī uz reizi pārnāca tāda jūta ka tuvojas kādas sāpes – nezinu īsti vai man, bet kaut kā sakarā ar mani, varbūt kādam kas man tuvu. Jutu ka kāds, varbūt pati, darīs kādam sāpes un zinādams ko dara cietīs pats, bet neko nevarēs ma[i]nīt. Man bija bailes. Nezinu kā lai to visu pasaka. Tā nebija nekāda doma, es nebiju neko tādu domājusi un arī kad jutu un gribēju domāt par to un saprast kādēļ un īsti ko jutu, tad nevarēju – tikai zināju.

Nezinu vai man visa tā domāšana, un jusšana par labu vai par sliktu nāk, bet zinu to ka vienalga cik arī tur prieka vai ciešanas iet līdzi, par neko to nemainītu. Nekad neesmu tik daudz tā domājusi utt. kā kamēr te unverstātē gājusi.

Kad pirmo satiku Imantu, tad no sākuma bez teikšanas un vēlāk arī aprunās, nolēmām nemazam līdzi nedomāt un nerunāt, bet nevarēja tā, un reiz sāk, tad jāiet uz priekšu un atpakaļ vairs nevar.

Nu pietiek! Ko stāstīt laikam vēl ir daudz, un droši ka vienmēr būs, bet nevaru un negribu vairāk domāt.

Ja nesaproti, nebēdā – man palīdzēja. Ja saproti, bet ne tā kā es saprotu, tad žēl, nebēdāšu arī es, jo vai tas ir tik ļoti svarīgi, tieši cik labi saproti – tāpat nekad nevarēsi, ne Tu ne kāds cits, pilnīgi. Laikam jau izklausās ļoti traki – bēdīgi un bezcerīgi – bet tici kad saku ka tomēr esmu laimīga un ceru – uz ko? To nezinu un par to nebēdāju.

Inese

——–

15.  jūl. 1959.

Mīļā Inesīte, mazā, mazā meitenīte, neviens Tev no mums neraksta vēstuli!…

Atbraucu labi un tūlīt – vārīju tēju, un tā tas iet līdz šai dienai. Papam strādnieki nāk un iet, un ir bijuši trīs un četri dienā, kas strādā. Parasti ir trīs vai divi.

Svētdien atbrauca Reišeļi, pats un pati. Iekšā nenāca, es arī ļoti aicināt nedrīkstēju, jo nevarēju paprasīt papam vai drīkstu to darīt vai nē. Uz savu galvu vien nedrīkstēju uzstāties, paps varēja sākt taisīt nepatikšanas. Taisni patreiz no krāsnes nāca ārā ogu maize, skaisti kukuļi, viegli būtu varējusi kafiju pasniegt, bet aizbrauca tāpat, tikai pa āru pastaigājuši. Jānis strādājot par kādu uzrakstu zīmētāju, vai kaut kas tamlīdzīgs, kā es sapratu, pelnot 30 mārciņas pa 2 nedēļām, pats kungs pelnot 25 mārciņas, madama nezin cik ar vistām.

Vistu šedes viņš viens pats saceļot ar pirkto materiālu, tā esot viegli būvēt un iznākums daudz glītāks, tas svarīgi, ja kādreiz māju gribēt pārdot, šādas dīvainas celtnes, kā te iznāk, austrāliešus neko nesajūsminātu… Bet paps cīnās tā kā var un tā kā vīnš grib. Tās šedes viņam iznāks tikpat dārgi kā ar pirktiem materiāliem celtas, bet – liela lieta ir tā pati celšana, pieņem un atlaiž strādniekus, vada un māca. Viens tikko turējās pretī, kad viņu pirmdienas rītā sūtīja mājās (jo jaunā vietā bija pieņemts) viņš bija ilgi taisījis traci, teicis citiem lai tie iet mājās, papam tai rītā bija 4 strādnieki, paps bija tā nokreņķējies ka pusdienas gandrīz neēda. Bet vakarā atlaida atkal vienu strādnieku kas tikai no rīta bija pieņemts un kur jau iepriekš bija redzams, ka tas nekāds darbu rāvējs nav… Bet papam jau tādas trubls patīk. Lai gan vinš arī pa īstam ir nokreņķējies cik tas izmaksās, tad tomēr lai tas maksā ko maksā, ka tik var valdīt par tik daudz strādniekiem…

Tu meitenīt neizskatījies visai laimīga, ar visiem Taviem graudiem un graudiņiem (var jau tos rakstīt arī ar lieliem burtiem…) Tev laikam ir vairāk rūpju, kas tur iznāks, nekā prieka un laimes. Ko tur lai dara? Neko. Nevajadzēja atkal iesākt ar Separeit tables… Tu jau pati to teici. Bet kā nu ir ir – grozīt vairs turn neko nevar, tikai Imantam būs sev pašam jāpalīdz ar tādām pat problēmu risināšanām, kādas viņš bij lūgts palīdzēt savai māsai. Kaut jūs visi varētu būt mierīgāki.

Mums bija ļoti siltas skaistas dienas, kādas trīs no vietas, šovakar sāk mākoņi rasties, bet nelīst, nezin cik ilgi noturēsies.

Dzidrai patreiz atkal ir visādi testi un viņai tik ļoti labi negājis. Vēsturē no 30 dabūjusi tikai 14. Tikai ar atzīmi, kādu viņa dabūjusu par savu vēstures burtnīcu, viņa tiek cauri. Dzidra ļoti daudz klausās to mūziku, varbūt tādēļ izklaidīgāka. Viņai varbūt trūkst arī Tevis ar ko izrunāties un izstrīdēties, lai kļūtu mierīgāka.

29. jūl. būšot naturalisation Wyongā un tur nturalizēs Hazenfusus un tos dačmeņus Rutenbergus. Man gribās aizbraukt.

Xxxxxx
Mmm

P.S. Mans stāsts ir avīzē, jau 2, vēl būs vienā – garš.
Tas stāsts nav Pēteris, bet cits, ko aizsūtīju pēdējo.

————————

Mīļo Incīt, šorīt aizlaidu Dzidru uz Singeltonu, tagad tikko aiznesu večiem tēju un nu gribētu pasēdēt un uzrakstīt Tev pāris vārdus. Garuma zīmes un visus tos citus ķegus. man negribās likt, jo maz laika (6 olu spaiņi gaida…) tādēļ lasi kā nu vari.

Dzidra aizbrauca priecīga un excited – paps nopirka cepuri un cimdus, viņa pati nopirka jaunu šlipsi, es noadīju rozā džemperi – tad nu ar visu bija apmierināta. Tikai man jau jāsāk bēdāt – šodien laiks sāk palikt aukstāks, aizbrauca tikai ar blazeri, bez mēteļā bez kārdigana – kad tikai nebūtu auksts. Cepure un cimdi gan ir… un nemiers lai nesedētu un nesaltu.

Džemperis iznāca puslīdz labs, ar garām piedurknēm, apaļu kakliņu tā kā Taviem džemperiem, sapogājams plecā ar mazām podziņām un piedurknes atsevišķi adītas un iekšā šūtas, tādu viņš gribēja. Noadīju ātri, visai neizstaipījās, bet kamēr visu kārtīgi sašuvu, ar visiem pogcaurumiem un podziņām un ziperi sānos, vakar noņēmos no rīta līdz vakaram, cik jau man ir tā laika. Tad vēl bija tunika jāatšuj īsāka – jo tā arī jauna, vecā bija caura visapkārt, sevišķi ar to riteni braucot to izjauca – tā ka es jūtos daudz dienu ziedojis atkal šai ballei.

Dzidra uz to balli vilks jauno džemperi ar saviem skolā šūtiem svārkiem – izskatījās diezgan labi, sevišķi labi džemperis piestāv pie Dzidras matiem.

Pati šīs dienas ļoti gribēju ko rakstīt, jo bija tas labais spirita pilnais laiks, bet šodien ‘nejūtos vesela’ un labais laiks garām. Priecājos šoreiz par savu avīzē ielikto stāstu vairāk kā citas reizes. Liekas ka viņš ir diezgan labs, mazākais labāks par Lāča un Neboises stāstiem, kas tikko nāca avīzē pirms mana. Bez tam šis ir mans 10. nodrukātais stāsts un tur klāt vēl nāk 5 dzejoļi – tas ir tad viss ko es pa šiem gadiem esmu izbūrusi – lai gan vēl abi mani godalgotie stāsti nav iespiesti. Lēnām tas iet, vecums pienāk ātrāk kā sasniegumi.

Ar pēdējo stāstu es daudz ko esmu mācījusies – es viņu rakstīju vai 10 reizes. Un beidzot esmu iemācījusies to – Jo mazāk runā, jo mazāk stāsta un vairāk apslēpj neizteikta vārdos (bet kaut kā tomēr tur starp rindām salasāma) jo labāk. Žēl un žēl un žēl ka tik maz laika ir – varētu jau varbūt kaut ko labāku uzrakstīt, un žēl, ka tik maz man ir piedzīvojumu, un es arī tik maz zinu par latviešu dzīvi te pilsētās. Tādu apstākļu kā man – ir maz un tas ko es varu un zinu uzrakstīt varbūt ir pārāk svešs citiem, nu par to diezgan.

Skaitu jau nedēļas un rēķinu kad Tu būsi mājās. Varbūt būs drīz vēstule no Tevis, raksti arvien par to kas Tev ir jāraksta esejās un kā Tev tas izdodas? Neesmu absolūti neko lasījusi jau no tā laika kad Tu te biji holidejās. Nav laika un nevaru vēl arvien uzsākt citu grāmatu pēc Kamus, man ir nejauka daba, ja es kādu iemīļoju, tad es no tā gribu lasīt pēc kārtas cik vien varu.

Pie būvdarbiem tagad strādā 2 veči, mazais fellerītis ar klibo degunu tika atlaists aizvakar, bija jau arī par traku 3 strādnieki katru dienu, un tagad, kur atkal vairāk dienas bija ļoti lietains, viņi neko prātīgu nevarēja padarīt. Dzidra stāstīja ka Corola teikusi – ka Hektors teicis ka Dzelme esot vinnējis loterijā miljonu – tāpēc laikam tādā spēkā te raujas ar māju celšanu… Izskatās jau arī tā. Nu – atā!…

Xxxxx
Mammmmma

——

Vakar Tev norakstīju vēstuli, bet nebija markas mājā, nevarēju iedot Dzidrulim lai iemet ceļā uz Singeltonu. Tagad tikko paps atveda Tavu vēstuli un aizbrauca uz Entrenci nosūtīšu Tev šo vēstuli ar strādniekiem, kas tūlīt brauks mājā. Varbūt tie nopirks marku. Tev vienu vēstuli es jau nosūtīju, varbūt jau esi saņēmusi. Dzidrulis rakstīja adresi tik maziem burtiem, ka pastnieks varbūt negribēja meklēt vairojamo stiklu un izlasīt.

Šovakar gaidu Dzidru mājās – tas ir tās atliekas, kas no viņa nebūs nosalušas. Laiks vējains un auksts.

Uz pavēli rakstīsim drīz Tev visi, bet es jau – atsevišķi. (sagrozījās tā rakstāmmašīna)
Nekā vairāk nevaru uzrakstīt – dažreiz jūtos nezin par ko priecīga. Nupat skrēju maizei naudu ielikt un ķēru kaķi aiz astes – Tu jau to atzītu par labu.
XDD XXXX SX X
Domātas tās mazas bučiņas.   Mmmmmm

——————————–

Jūlija pēdējā sestdienā vai piektdienā 1959.

Sveiks esejists!

Vienmēr Tu taisi – esejas, vienmēr dumi uzraksti un vienmēr labi iznāk. Sorry – tas bija domāts izsaucējs, tas puļķis, kas tai vārda galā uzmetās.

Gaidu jau Tevi mājās – saņemies nu tad vēl ar tām esejām, un tad brauc. Tu teici ap 8. augustu, vai nē? Ir jau vientuļi bez Tevis. Nav neviena cilvēka, Dzidrulis vēl tāds bērns, aizņemts arī ar savām lietām, tā kā netiek ne galā – un paps, kā jau paps.

Dzidrulis vakar atbrauca no Singeltonas mazāk nosalis, kā es baidījos, bet noguris gan. Nebija nemaz sajūsmināts, tikai piekusis – izlēcis pirmo vietu juvenilos, bet visumā Wyonga zaudējusi. Dzidrai apemšanās vieta bijusi jaukā, bagātā ģimenē, ar televīženu – bet 20 miles no Singeltonas. Tas tomēr nav pareizi, ka neuzņem visus turpat Singeltonā, bezgala nogurst un tas ir viss.

Jaunā sports mistrese pirmdien pirms Singl. brauciena bija uzklupusi Kr. Kingai ka nav līdz sarkanas tunikas (lija tai dienā), likusi rakstīt laikam 150 reizes (vai cik tur –) – es nedrīkstu aizmirst sport tuniku… Kinga rakstījusi pa Goldija stundu, tas uzklupis un atklājis kas par lietu. Nonesis to visu Eggeram, Eggers atklājis ka Dzidrai un Soņai arī nav tās tunikas – Prasījis vai visas rakstīs to – es nedrīkstu. … vai liks lai mammas raksta paskaidrošanas zīmes, kāpēc tuniku nav. Meitenes likušas lai prasa mammām. Olright. – Bet nu Singeltonā sports mistrese AIZMIRSUSI pateikt kādai diezgan labai augstlēcējai, kad tai jālec, Dzidra ieguvusi pirmo vietu, bet 2. un 3. vieta Singeltonai, un tur varbūt kādu vietu būtu ieguvusi tā meitene. Mēs tagad gudrojam, ka jāsūta Eggeram garš papīris lai liek uz tā sports mistresei rakstīt – Es nedrīkstu aizmirst pateikt … u.t.t Paps jau pavisam nopietni grib Eggeram rakstīt, tikai ja nopietni rakstīs, tad nebūs nekāda fun’a. Tā sports mistrese ir gan laikam diezgan iedomīga un mācību viņai derētu.

Es vēl arvien priecājos par sava stāsta iespiešanu – šoreiz laikam ceru ka beidzot būšu uzrakstījusi tikpat labi to, kā savu pirmo godalgoto darbu, kuru es pati ne ar vienu citu stāstu vairs nevarēju pārspēt, un tas mani ļoti nokreņķēja. Nebūšu jau varbūt tagad to pārspējusi, bet katrā ziņa ir progress, un tas ir viss kas ir nepieciešams. Bet tagad man, tāpat kā Tev stāv iesāktas vairākas ‘esejas’ un man tas drīz jāuzraksta – bet – es nevaru… Nezin kur lai ņem sparu, un kad spars it kā būtu – tad nav laika. Bet jāvar, jāvar jāvar… Šmugājs kā paturēja to Pētera norakstu tā nav vēl atsūtījis. Kaut nu tam tas patiktu… [type irregularity] Sorry… Šmugājs bija un varbūt vēl ir Kultūras Fonda valdē un no kultūras Fonda man vajadzētu sameklēt palīdzību grāmatas izdošanai… Ja vēl varētu izspiest [type corrections] – izspiest, izspiest – es gribēju teikt – pāris labāku stāstu no sevis līdz ziemsvētkiem, tad būtu dūša prasīt aizdevumu, jeb vienkārši – naudu grāmatas izdošanai. Tu ja gribi vari pieprasīt stipendiju laikam 50 mārciņas, atmaksājamas 3 gados. Lasīju to latv. avīzē. Bet nezin vai atmaksājams kas Tevi interesēs.

—————–

Pirmdiena 27. jūlijs 1959.

Esmu Wyongā,

Atbraucu zobus labot papam līdz, kad tas veda olas. Bet viņš aizbrauca jau mājās jo nevarēja mani sagaidīt.

Es dabūju divas ‘nāvīgas’ šprices (pie zobārsta protams) un tagad apdullis vēl apsēdos kafejnīcā gaidīt autobusu. Mute jūtas tā it kā būtu stangās sagrābta, bet mēģināšu iedzert – tasi tējas un pabeigt Tev šo vēstuli.

Dzidra Tev sarakstīja garas vēstules un es to sataisītu ‘paciņu’ paņēmu un Tev nosūtīju šodien. Cerams Tur iekšā ir interesantākas lietas nekā manās vēstulēs… Man jau patiešām nav nekā – un ja būtu, vai tad Tev varētu atzīties? –

Visas pārmaiņas kas te gadās ir – līst, vai nelīst, paps lamājas vai nelamājas – tas viss.

Bijām uz kino sestdien pa visu lietu un ar visu lamāšanos un bija puslīdz interesanti skatīties Jul Brineri un to Newmaņa sievu. Tā sieva nekas, bet Julis tur neizskatās ne pēc kā, ar tādiem sarkanbrūniem matiem.

Trešdien gribētu atbraukt atkal uz Wyongu, kad Hasenfusus naturalizēs, bet nezin vai izdosies. Paps jau nezin vai brauks. Šodien no rīta ap 10 viņš sapucējās – brauks uz kādu okcionu Orimbā. Vēl apskatās kur tā adrese, kur tur uz kādu vistu farmu jābrauc – avīzē redz – ka okcions nākošpirmdien! Es gribēju piesolīt lai ‘iestājas biedrībā’ kad ir tik apķērīgs un zin kad jābrauc – bet neteicu neko.

Nu cerams buss būs gatavs – lai Tev labi iet!!
Esejās nav jāslēpj aiz un starp rindām tas ko Tu gribi teikt – tur tikai runā un runā un runā gudri – tā tad lai Tev labi iet un visi labie gariņi palīdz.

Xxx xxxx
M.

—————–

29. aug. 1959.

Mīļā Inīt,

Šodien biju Wyongā kur naturalizēja Hazenfusus. Aizbraucu viena ar autobusu. Tur saņēmu Tavu vēst. [26.7.59]. Paldies par to. Esmu ļoti priecīga, ka Tu man varēji tādu vēstuli atrakstīt, runāt par visu. Un esmu ļoti priecīga – ka Tu esi laimīga. Es vienmēr domāju, ka studiju gadi Tev būs skaisti – taisni laimīgi! Un tagad redzot kā Tu cīnies un Tev nav nekam laika, un tad pazūd viens grauds un nezin kāds tas otrs — — tad man bija bēdīgs prāts un es domāju – vai tas tā nebūs, un studiju gadi nenesīs Tev skaistas dienas? – Bet tagad, šinī vēstulē no Box 59 – es redzu ka ir tā, kā es vēlējos – Tu audzi liela un satieci tādus pat cilvēkus un esi laimīga. Kā to paturēt ilgi, tas ir – kā paturēt cilvēku vienu, un laimi ar to – tur es padoma nezinu, neviens laikam to nezina. Bet dzīvo un ņem no savām dienām cik vari, vērtē tās un jūti laimi. To jau Tu dari. Tas ka Tev (un Imantam arī) ir tik dziļa neticība laimei – ir varbūt arī pa daļai ‘kara sekas’. Jūs jau no bērnu dienām esat to līdzi jutuši, ka nekas nav drošs un pastāvīgs šai dzīvē. Man liekas, ka austrāliešu jaunieši, (vai mēs, kas tagad esam veci,) to jūsu gados vēl nemanījām – to ka viss ir tik zūdošs. Bet ja nu Jūs to jau saprotiet – palīdzēt jums tur vairs neviens nevar. Tas ka Jums ar Imant. tagad tik daudz ir ko runāt – arī tā ir pa daļai zūdoša parādība. Katrā draudzībā un mīlestībā ir tāds uzplaukuma laiks, kad sarunām un priekam par kopējām jūtām, domām u.t.t itkā nav nemaz gala. Bet tad pamazām viss top mierīgāks. Viss beidzot ir izteikts. Cilvēks vislaimīgāks ir atrodot sevi otrā. Tas ir it kā apstiprinājums viņa paša vērtībai. Tam ka Jūs tagad it kā priecājaties viens par otru ir klāt daudz tā, ka Jūs priecājaties katrs par sevi ko Jūs atrodiet otrā. Bet tas ir labi. Kāds rakstnieks (nezinu kuŗš) ir teicis apmēram – nav nekā lielāka un skaistāka, kā redzēt vienu dvēseli atklājamies otrai.

Jauki ir tas ka Jums ir vērtības ko viens otram variet dot. Mēģiniet sargāt savu laimi cik ilgi variet – tas ir viss. Kā? – To grūti teikt. Vajaga augsti vērtēt otru un tāpat sevi.

Žēl ka nevaru atcerēties kādu teikumu ar ko nobeidzās kāds Akuratera (latv. rakstn.) mīlestības stāsts – bet apmēram tas bija tā: Mīlestības Dievietei ir divas sejas, vienā ir dzeja un simfonijas, otrā kaislības un tumšas mokas, šīs zemes laimi ir izsmēlis tas, kam pirmais sejs uz brīdi ir bijis saredzams. Daudz reiz kad esmu mocījusies visādās nelaimēs un vēlēšanās un nezin kā to lai visu pasaka – man ir nācis prātā šis teiciens un sevišķi tas – uz brīdi (vai mirkli) bijis saredzams… Un tad arvien es esmu nomierinājusies – jo to man liekas tik daudz kā brīdi – es esmu redzējusi.

Cilvēks vienmēr grib – daudz un daudz un daudz. Bet visskaistākais kādreiz nav nemaz tik – daudz skaitot to gados vai mērot kā citādi…
Nu es laikam arī vairs neko labu nevaru pateikt. Tādēļ, pietiks par to. Esi priecīga un pateicīga par to, ko dzīve Tev dod un nebēdā par daudz Tu – esi vēl pavisam jauns bērniņš!
Jā izaugusi tu esi vienā pus gadā!

Visi manējie guļ. Dzidrai rīt Central Coasta carnevals, aizgāja agrāk gulēt. Mani no Wyongas mājās atveda Hasenfusi, te attaisīju vienu pudeli vīna un 10 minūtes viņi pasēdēja. Es uzcepusi biju speķa raušus ko paņēmu līdz uz to tēju. Šoreiz tās svinības notika Council Chamber’ā tur bija ļoti oficiāli, pēc tam tēja Country Womeņu telpās ļoti īsa. Bet jāsaka tie austrālieši jau dara vairāk šinīs reizēs kā tie jaunaustrālieši – tie tak nemāk un nemāk to valodu un kamēr to nemāk – nevar nekā īsti labi kopā justies.

Nu jāiet gulēt.

Ceru ka visas esejas drīz būs uzrakstītas un tad atbrauksi pastaigāt pa kalniem. Taisīsim atkal desu cepšanu. Vai Tev būs ciemiņi arī?

Mīļo bērniņ, cik labi bija saņemt Tavu vēstuli, kurā pavērās Tava pasaule… Es jel esmu cietumā gadu gadiem, kur nav neviena cilvēka. Tukšs beidzot izsmēlies pats tikai mežu satiekot.

 Xxxxxx
Mm.

P.S. Reizēs, kad Tu skumsti par to ka tas kas Tev ir var drīz pazust – atceries ka kaut ko Tev dos vietā. Dzīve mainās un mēs atrodam to, ko nekad neesam pazinuši ne vērtējuši, kā laimi. Un pat sāpes dod savu lai mūs izveidotu.
Mamma.

————————-

4. aug. 1959.

Mīļo bērniņ!

Paldies par šalli un vēstuli – tas nemaz nebija tā, kā Tava kundzīte ir sapratusi! Es Tev vienkārši piezvanīju lai parunātu un palūgtu atsūtīt to šalli – jo šo trešdien ir Wyongā kāda elektriskā šopa izstāde, vakarā un kādas tur ‘vakariņas’ un kemista (tā kur mēs pērkam) skaistuma kopšanas demonstrējums. Tur var ‘amizēties’ un kaut ko vinnēt no mājturības priekšmetiem. Es domāju ka paps varbūt ies un gribēju arī iet. Bet mana kleitiņa ir šim laikam vēl tā kā par plānu – vajag jaciņas vai šalles.

Tai zvanīšanā jau domāju – varbūt Tevis nebūs mājās. Bet ja vispār tā būtu – tad tā ap 5, jo domāju, varbūt būsi tad māja pirms iešanas kaut kur vakarā. Man ar to kundzīti nebija daudz ko runāt un tā es visu apjautājos – vai nav nesaskaņas, vai esiet – happy u.tt. Es neesmu ne par ko ‘vorried’ un man žēl, ka tagad Tu esi ‘vorried’. Es kaut ko no viņas nesapratu un teicu – yes. Un tas laikam bija kur viņa prasīja – vai Tu neesi rakstījusi man? No tā visa tā ‘vorrīšana’ ir iznākusi.

Uz to vakaru (Country Womens telpās) paps beidzot sakās neiet – tā varbūt šī šalles sūtīšana un zvanīšan nebija vajadzīga. Bet – pārcietīsim.

Brauc mājās kad Tev gribās. Un ja tur kāds jāapciemo – ejiet ciemoties. Te jau tas pats vien ir un būs šodien un rītu un parītu.
Patreiz laiks pa dienām silts un viss izskatās pavasarīgs.

Dzidruls vakar Frenšā uzrakstījis bez kļūdām pavisam un vēsturē dabūjis 29 no 30. Vēstures skolotājs acis vien ieplētis, ka Dzidra pacēlusi roku starp tiem, kam pāri par 27. Dzidruls protams laimīgs un es un paps arī. Par vēsturi Dzidra bēdājās.

Rītu ir education week un man būtu jāiet uz skolu – bet nezin vai aiziešu. Paps nekur nekustās, ceļ tik vistu kūtis, kur es lai viena uz busiem skrienu!

Šodien laikam pienāks cālīši. Tie divi strādnieki vēl arvien ir un man jābūt mājās uz tējas laiku. Tagad gan dod tikai rīta (10) tēju.

Priecājos, ka drīzi Tu būsi mājās, būs atkal vairāk siltumas, gaidīsim ziņu, kad brauksi.
Xxxxx
Mamma.

P.S. Bet ja nevar noteikt taisni dienu stundu un minūti kad atbrauksi – brauc kad iznāk…

———

Vakar vakarā Dzidrulis atnesa ziņu no Mumforda, ka Tu likusi pateikt – ka Tev iet labi. Man žēl ka esmu sagādājusi rūpes ar to savu zvanīšanu. Tikai šorīt vēl Dzidra šo vēstuli varēs nosūtīt, un tad labi ja rītā saņemsi. Bet gan jau turpat vēl būsi, gluži jau nenovorrīsies.

Tu vispār rūpējies par daudz par visām lietām kas notiek un par to ko Tu varbūt patiesi kādreiz citiem par grūtumiem varētu sagādāt. C’est la vie.

Tāpat tās draudzības un mīlestības arī nemaz nav tik neizturīgas, Tava krustmāte, mana māsa, iepazinās ar savu izredzēto skolas laikā tad viņi nosvinēja 4 gadu pazīšanās jubileju (mīlestības jubileju, tas ir) tad apprecējās un vēl pēc 3 gadiem es atceros ciemos pie mums ar mammu atbraukuši sēdēja uz dīvāna un dalīja tās labās bučiņas citiem neredzot, ka brīnums. Kā mēs šos piezobojam viņi teica, ka esot vēl tikai viņu medus mēneša īstais laiks.
Nu vēlāk nāca arī dažas klintis – bet nolaidības dēļ, un arī tām tika pāri. Tagad tikai karš un Sibīrija izšķīra.

Gluži tik irstošs jau viss nav. Ir lietas kas cilvēkus pavada no jaunības līdz mūža galam un vēl arvien ir skaistas un dārgas viņiem. Es – domāju lietas jūtu dzīvē. Nu pietiks pļāpāt.

Sākas jauna diena. Nāks cāļi šodien.

Būtu jābrauc uz skolu, bet nezinu ko lai apģērbu un jūsu Luiji man var apskatīt, nedrīkstu rādīties. Dzidruls gan vaimanā, ka esot mani jau pieteicis…
Vakarā tas sarīkojums Wyongā, bet laikam arī ar to nekas nebūs – paps vakar teica, ka nē. Redzēs vēl ko teiks šodien.
Esi priecīga! Holidejas nāk.
Mamma.

————————

Mīļā Inesīte!

Šodien atkal līst lietus un nav nekāda fun ne sun, bet labi vien ir.
Man liekās ka man pēc tām holidejām būs vairāk laika, nav tik daudz jānorunā, varbūt ko varēšu lasīt.

Man žēl ka es par to cherry brandy samuldēju tādas dumības, ka papam palika mute vaļā, bet ceru ka viņš to aizmirsīs un nekādas nepatikšanas Tev nebūs.

Kādreiz atraksti man.

Mācies mierīgi un raksti esejas. Mēs visi rakstam. Dzidra arī un paps arī – saviem telefona taisītājiem un cāļu firmām. Nav nekā vairāk – Dzidra tūlīt brauks prom.

Xxx mamma.

—————————-

21. sept. 1959.

Mīļā Inesīte,

Kad es tā uzrakstu, tad man liekas ka Tu esi tik maziņa, kā tad, kad nākot no Vinklernas Tu apsēdies man priekšā tanī ūdens straumē starp zālēm uz pļavas taciņas. Nu bet Tu neesi… Un tāpēc vai Tu brauksi uz mājām šo sestdienu vai nē? –

Tu kaut ko man teici par trim nedēļām braukt, bet Tu teici arī vēl ko citu, par trim nedēļām, tādēļ gaidu Tavu vēstuli. Ginger biers ir iztaisīts un ja Dzidruls visu nenodzers, tad vēl kādas pāris pudeles Tev paliks.

Šodien ir pirmdiena, paps brauks uz Wyongu un es varbūt aizbraukšu līdz, sapirkt groserijas jaunajā veikalā (pašapkalpošanās) ko tikko atvēra pretī stacijai, esot viss lēts, pēc Clarkenes ziņām.

Tad nopirkšu varbūt arī kādus gardumus priekš Tevis – Varbūt es tā Tevi varu atmānīt mājās…

Nav nekā jauna, papam atsūtīja atkal mazus cālīšus, lielie ir jaunās šedēs. Dzidrulim atveda no Mairas augstlēkšanas uzriktes, bet Mumfords vēl nav bijis tās uzstādīt, tikai Dzidruls pats uzlika. Dzidra vingro katru rītu un tāpat skolā katru dienu, viņai 24.sept, nē tas laikam 24 oktobrī, esot kaut kādos sportos jāpiedalās augstlēkšanā.

Katru sestdienu braucam uz kino un paps pērk – 2 šokolādes – tas ir laikam droša zīme, ka saimniecība iet uz priekšu.

Man nerodas neviena esseja, tagad pēc triju mēnešu laika esmu pasēdusies pie rakstāmmašīnas lai rakstītu Tev vēstuli, citādi – galīgs klusums, nav laika. Mums ir bijušas daudzas skaistas pavasara dienas, bet aizvakar bija pērkons ar lielu krusu un tagad ir auksts. Krusas nebija sevišķi daudz, bet lieli stūraini ragaini gabali, tā kā labi ka bijām istabā, tikai Papam sadeva pa cepuri un Rafim.

Nu tas ir apmēram viss ko varu sadomāt un gaidu vēstuli no Tevis ar ziņu vai un kad Tu brauksi un kā Tev iet ar esejām un citām būšanām?…

Xxxx
Mamma.

———————————

8.X.59.

Mīļā Inesīt,

Laiks iet kā arvienu – ātri prom. No Tevis bija tikai maza zīmīte, bet cerams Tev iet labi un ar garu rakstīšanu nav vērts nodarboties. Arī mums iet labi un nav nekā jauna. Dzidra jau otru nedēļu iet no skolas peldēties, bet laiks gan nav nezin cik jauks bijis – lija kādas trīs dienas un vēl nav atgriezies īsts siltums, tikai šorīt liekas saule sāk spīdēt atkal īsti mīļi.

Papam abi jaunie tanki pie vistu šedēm ir uzstādīti un laikam abi arī gandrīz pilni. Paps aizsūtīja Tavu prasīto vēstuli, laikam ar mazu nokavēšanos.

Vakar bijām uz kino, lai gan bija tikai trešdiena – gribējām redzēt to Maju un Goyu. Filma skaista, bet Ava man nekādu sajūsmu neradīja, vispār mīlas skati nebija sevišķi graciozi, kaut kā pasmagi, bet viena deja, ko dejoja Maja ar Goyu un kas jāpieņem tikai kā spāņu sabiedrības (gan Kroga sabiedrības) deju, bija ļoti skaista. Ilgi man nekas tā nebija filmā paticis. Bet varbūt ka tam iemesli ir manī pašā.

Īsā laikā par lieliem māksliniekiem esam redzējuši trīs filmas – papam par nelabām pārdomām.

Sestdien bijām Gosfordā, es nopirku sev vasaras mājas kleitu – šoreiz patīk pašai un Dzidra ir sajūsmā. Vienkārša, linam līdzīga drēbe ar svītrām.

Nav vairāk laika rakstīt, šī vēstule jādod Dzidrai tūlīt līdz. Lai Tev labi klājas uz visas līnijas – tas nu gan sagāja čupā un Tu nevarēsi saprast kas ar to domāts. Tas bij – lai Tev labi iet!

Gaidīsim mazu vēstulīti.
Ar mīļām labām dienām.   Mammma

———————-

15.okt.1959.

Mīļo, dārgo bērniņ,

Paldies par laimes vēlējumiem nākošam dzīves gadam, tak jau kāda drusciņa varbūt tās arī iznāks. Turies tad tik nu un nebaidies no eksāmeniem par daudz. Tu taču zini, ka esi viens īsti gudris bērns! – Nupat Tava psicholoģijas eseja to atkal ir pierādījusi – ja no grāmatām neko nevari izdabūt – lieto pats savu dižciltīgo augšgalu. Un lūdzu to tad nu neaizmirsti! Tāpat paturi prātā, ka tie citi, kas liks eksāmenus kopā ar Tevi, nav nekādi profesori. Dari cik vari un tad būs taisni diezgan.

Liekas Tu esi pavadījusi labi savu garo weekendu – plūkt puķes, tas nemaz nevar gadīties katru dienu, un tagad vari mierīgāk lasīt savas gudrības.

Dzidrulis domā, ka viņš brauks uz Sidneju ar Mumfordu, bet vēl labi nezina, vēl par to Tevi informēs. Es arī atkal gribētu uz Sidneju – bet laikam jau mana reize vēl nav pienākusi.

Piedod, ka uzrakstīju, ka paps ir Tavus rakstus jau aizsūtījis. Tā ir bijusi cita vēstule, ko es redzēju un domāju ka tā ir ar Tavām lietām viņš vēl nav aprēķinājis ne sūtījis. Bet gan izdarīs to.

Šodien ir jau ceturtdiena, bet šo vēstuli iesāku otrdien – tad nu būs jābeidz. Mums atkal nāca vieni lieti pēc otriem, vakar Dzidra no skolas negāja peldēties, tas ir – viņi visi negāja lietus dēļ un šodien arī mākons tikko aizsedza rīta sauli, tomēr šo nedēļu nav pastāvīgi lieti, tikai bieži ‘šowweri’.

Man no Melburnas Sarma atrakstījis, ka mans stāsts par Pēteri esot labs, tikpat labs kā tas pirmais godalgotais, vajadzējis sūtīt Amerikas latviešu avīzei. Nezin vai man vairs izdošoties tik labu uzrakstīt (tā viņš arvien baidās…) Bet es pati domāju – ja jau reizi kas noticis – tikpat labi tas var notikt atkal. Man pašai tas Pēteris avīzē izlikās par garu sarakstīts. Tā es arī kaut ko domāju, kaut ko gribu un vēl – kaut ko daru. Vakar pēc tās vēstules saņemšanas, kā jau arvien pēc uzlslavām – bija liela dūša uz rakstīšanu, bet nebiju vēl rīta darbus izdarījusi, ka paps pie durvīm – vienā šedē noēstas 6 vistas tas ir saknābtas, visas jākauj un jātīra. Nu tad man uznāca lielais nelab[ais] un es bļāvu un muldēju un no tā vēl tālāk aizgāju no savas rakstīšanas… 4 vistas notīrīju, viena dzīvo, nezin kur tā viena palika. Vienu apēdām vakar, 3 vistas nopirka kādi veči, kas papam atveda jaunus tankus, tā kā ja gribam ēst – man jātīra atkal.

To visu es Tev sarakstu, lai Tu zini – cik Tev ir labi, ka Tev nav jātīra vistas un Tu vari rakstīt savas essejas un essssejas, bet Tu jau tam netici…

Nesaaukstējies, ēd dūšīgi, guli pietiekoši, nopērc kādu auglīti lai Tu līdz eksāmeniem labi spēkus vari pataupīt. Un ņem to nopietni, ja Tev spēks būs kaulos un nervi kārtībā, tad noliksi eksāmenus labi, ja arī kāda grāmata nebūs līdz galam izlasīta. Nu pietiek pamācību? –

Mīļās bučas!
Mamma

P.S. Vai neatbrauksi (jeb neatbrauksiet) vēl pirms eksāmeniem šurp puķes plūkt – tikai uz dienu. Drīz būs zemenes gatavas. Un džindžer biers…
mm.

———————

5. nov. 1959.

Mīļo bērniņ!

Esmu Wyongā, iebraucu ar papu un gribu Tev pāris vārdus nosūtīt.

Nav vēstules no Tevis – un es domāju un minu – kā Tev iet? Dzidra saka, lai es vēstuli negaidot – Tev esot savs boyfriends un daudz darba – tas viss! Tā jau jādomā arī ir. Bet es jau gudroju, vai tik esi vesela?

Mēs esam veseli. Dzidra paslimoja un tagad atkal dūšīgi mācās. Tūlīt sāksies eksāmeni. Pat uz kino sestdienās neiet, mēs ar papu braucam, viņa paliek mājā un mācās. Mums viss zaļš un kupls. Tikai zemenēm paps sagāza tā vistu mēslus virsū, ka ogas palika apakšā uz visiem laikiem.

Vistām – koksagīzs! Paps brauks šodien uz dakteri. Citādi viss pa vecam. Atraksti mazu zīmīti.
M.
Xxxxx

P.S. Nezinu vai paps Tavas darīšanas ir nosūtījis. Varbūt ir jo pāris vakarus ļoti rakās pa papīriem.

————————–

22.11.1959
[In Dzidra’s letter]

Mīļā Inese!

Dzidra ir pierakstījusi — vai labāk sakot — pieķēpurojusi trīs lapas, un vairāk nezin vai drīkst bāzt konvertā, tādēļ aprakstīšu tepat, kreisā pusē.
Mums iet kā parasti.
Nav laika Tev daudz rakstīt un Tev nav laika lasīt.
Braukšu papam līdz uz Wyongu. Es neveru nopirkt sev peldkostīmu — paņēmu pie Coles — per lielu. Jānes atpakaļ.
Tavas franču lugas izlasītas! Ieskrēja rīklē kā vilkam zemeņoga! Gribās vēl!
Nezin kādēļ tās citas 2 grāmatiņas franču valodā man nelien iekšā.
Kad atbrauksi tad lasīšu arī tās Pieces Noires — un vēl kaut ko.
Šīs rožainās spēles ir patiesi rožainas. Tāda savādāka grācija lietu atrisinājumos — ar vienkāršu un “douce” valodu.
Lai Tev palīdz vidi labi gariņi!
xxx Mm.

P.S. Gribēju Tev no Gosfordas zvanīt, bet nebija laika — gribējās zināt kā Tev gāja exām.

——————

2. dec. 1959.

Mīļā Inesīt!

Cerams Tavi negaisa mākoņi būs Tev drīz jau pāri! Un Tu būsi – izglābies!

Nerakstīšu daudz, jo drīz Tu brauksi pati mājās. Gribu pateikt tikai to, ka svētdien 6. dec. ap ½ 10 (ar vilcienu kas no Wyongas aiziet 7.20 no rīta) Dzidra iebrauks Sidnejā. Tādu vēstuli viņa šorīt aiznes uz pastu Tilikam. Mēs apskatījām. Tad nu Jūs tur satiksities. Tiliks varbūt Tev piezvanīs. Viņš jau gādās par Dzidras saņemšanu un palikšanu – jo paps raksta, ka nosūta Dzidru viņam.

Brauksiet tad varbūt reizē mājās?!
Visu labāko!
Xxx
Mm.

———————–

Mīļā Incīt, es Dzidrai iedevu 10 šil. ja Tev vēl iznāk iet pa George st. tad ieej kādā mūzik. shopā (Nicolsons vai citā) un nopērc klav. notis Albenitz(a) Spanish Sweet?/Suīt? Vienu daļu (to dzirdēju radio) vai visu kas klavierēm no Šopēna nokturnes, ja iznāk arī Dvoržak Humoresku, bet tikai oriģināl, ne light/vieglu.

 M xxx
Gaidu mājās!

————————–

Sestdiena 12. 3. 60.

Manu mīļo bērniņ!

Tagad pūlēšos rakstīt ļoti skaidri, lai Tu vari salasīt. Vakar saņēmām Tavu vēstuli. Nebaidies ne no kādiem profesoriem un viņu teicieniem par lielajām prasībām vācu valodā. Tu varēsi veikt to labi. Beigu beigās – valoda jau nav bezgalīga – reiz tu tieci cauri gramatikai un lasot iepazīsties ar sīkākām viņas īpatnībām – tad Tu esi turpat, kur tie, kas to valodu zin jau gadiem. Tā – ja Tev vēl šogad ietu grūtāk – Tu noķersi citus nākošgad, bet cauri Tu tiksi. Tik pamatīgi, kā Tu tulkoji savu poetriju un tos stāstus, tik nopietni jau parasti skolēni ne studenti nestrādā – tikai profesori un valodnieki! Es lasītu vācu grāmatas pēc grāmatas un nemeklētu – kas tas ‘Gral’ bija, ja viņš nav vienā dictionerijā.

Žēl tikai ka franču valodā Tu nekā nepaspēji izlasīt pa holidejām. Bet gan jau viss ies. Un iesāc lasīt vairāk grāmatas uz reiz. Tad ja acumirklī vienu vairs nevar turpināt ar prieku, atpūtai var paņemt otru un nav jāķeras pie spēļu kārtīm.

Par Tavu stipendiju naudu Tu un daddijs lai gādā!

Vakar bijām uz kino, paņēmām King Kristini līdz. Dads tā brauca, ka atpakaļ braucot Kristine neteica vairs ne vārda. Tikai turējās ar nadziņiem ieķērusies mašīnas priekšā un kad tika ārā aizlaidās kā putns no būra. Daddijam vajadzēja – show this off! Ko lai dara!

Šorīt un naktī lija, bet kad braucām no kino nakts bij skaidra un skaista. Es lasu Lawrence Sons and lovers. Vakar pēc kino nolasīju vēl pāris stundas. Bet citādi arī nevaru, ja es nekā nedabūju cita kā tikai olas tīrīt, es tāpat sitos nost, tad jau mierīgi lasīt ilgi ir labāk, jo tad var apmierinātāks gulēt to laiku kas atlicis.

Es nekā cita ar nevaru izdarīt, tikai lasu. Un rakstu dienas grāmatu. Tur nav nekāda prāta. Bet prāts var vēl būt pēc 10 gadiem, muļķību varbūt nebūs. Tā tad – tās jāliek tik dienas grāmatas lapās, būs dzīvs materiāls vēlākām dienām. Žēl tikai ka to muļķību ir tik maz un žēl ka man tādu dienas grāmatu Tu neuzdāvināji jau 5 gadi atpakaļ. (Bet viena jau no tām kas man bija ir pie pappa, jeb viņš to ir iznīcinājis. Un citām tad bij grūti rasties un viņas visas ir nezin kur kurā).

Nu Tu droši vien vairs nevari labi salasīt jo es sāku blanderēt.

Cita nekā nav. Ak jā – paps esot vinnējis £10.- loterijas biļetēs ko viņam Clarks devis par olu vešanu. Tikko vakar viņš teica.

Dzidra varbūt Tev pati rakstīs – viņa brauks uz Singletonu ar debatēm. Traks meitēns. Viņš to runāšanu izcīnīja tādēļ – ka gribēja tikt uz Singletonu, ne tādēļ, ka patīk debates. Bet – vienalga, ka tik ko dara.

Beigšu! Dzidra vēl guļ. Paps vēl pie vistām un es šo rīta klusumu izmantoju Tev rakstot.
Strādā mierīgi.                               Xxxxxxx
Mamma.

——————–

14.  3. 60.

Jau pirmdiena, bet Tev neviens cits nav vēstuli rakstījis (tikai es tas uzticīgais…) un tā es šo nosūtīšu. Man liekās ka Tu esi projām jau mazākais 3 nedēļas. Kad tad būs tā mājā braukšana – vai tūlīt kā 18 gadu būs? Vai pāris dienas iepriekš?
Laiks iet tik ātri, ka nevar saprast kur tas paliek. Paps tik griež vistām degunus nost un Dzidra ‘debatē’.

Es izlasīju Sons and Lovers. Skatos pēc citas grāmatas. Varbūt James Joyce A portrait…
Nu tad jau Tev arī tiks franču val. runāšana kad Austra tur pie francūžiem dzīvos.

Jābeidz. Skrienu papam līdz uz Wyongu.
m.

————————-

  22.3.60.

Mīļā Incīt!

Nu redzi nu ka man taisnība!!! Noliki kā pirmais savu vācu! Kā citādi tas varēja būt! Ak – es ar to prieku aizmirsu, ka man jāraksta godīgi tā lai Tu vari salasīt.

Mums viss pa vecam – tas ir – šausmīgi līst. Parāda kādu brīdi zilu debesi un tad atkal maisā iekšā un tik mērcē!

Dzidrai Singletonā gājis labi. Dabūjusi tik pat daudz punktu, kā Kristine. Runājusi labi – tikai apstājusies un tad nezinājusi ne a ne bē! Bet kaut kā pēc laiciņa sameklējusi ko teikt. Ballē gājis labi un tagad senjori arī ar viņu skolā runājuši kā ar lielāku personu – debate girl! Mācībās gan viņai grūtāk, tagad sūdzas, ka nevar iemācīties, kādi testi nāk jau virsū. Nogurusi arī nāk mājā katru dienu.

Govij jau atskrēja teļš! Es domāju ka būs tikai maija beigās vai jūnijā. Paps nekā nezināja un arī domāja, ka vēl nebūs. Knapi 3 nedēļas – biju bez slaukšanas un pienošanās!

Teļu Dzidra nosauca par Sputniku, ir bullis, un vakar viņš nebija vakarā atrodams, nezin kur pazudis. Viņš divi dienas dzīvo un dzer ar govi – tas ir zīž pats. Govs man vakar neļāva slaukt, būs jāsien kājas – trubles un troubles!

Papam kaut kā vajadzēja Gosfordā, es aizbraucu līdz, viņš nopirka Dzidrai lietus mēteli – līdz zemei un visi nagi piedurknēs iekšā! Lielāka nebija, ja būtu, būtu ņēmis lielāku!

Nopircis (Kanvalā) 6 olu spaiņus – drāšu, vislielāko size pasūtījis – tagad tādi kā mucas. Kad es uzkaru uz rokas karājas vai līdz zemei un es nevaru ne pa vienām durvīm tikt iekšā ne ārā. (Laikam lielāku nebijis…)

Tā mums iet. Vīnogas arī ēdam lielas un par to nevar žēloties, tās ir labas. Un Tev jābrauc saēsties, ja tik tad vēl būs! Bet piens būs ko dzert cik gribās.

Ja laiks skaists tad jau varētu braukt arī citi Tavi draugi, bet ja tāds kā šodien – tad nav vērts mēģināt. Ceru – labosies!

Dzidra gribētu reiz pirms lieldienām aizbraukt pie Tevis un tad nopirkt sev kleitu ar ko iet uz iesvētībām. Tā varbūt būtu arī labāk. Vēl Tu nekā sev arī nepērc – bet apskatīties vari, kad gadās un tad kad Dzidra kādu piektdienas vakaru aizbrauks, tad sestdien varēsiet ‘šopīt’.

(Jāiet brokastis taisīt)

Vēlāk.

Sputniks atradies un riņķo atkal apkārt govij. Bija iztukšojis divus pupus un man slaukšanai atstājis divus. Ja viņš tik prātīgi arvien rīkosies, tad man klāsies puslīdz labi.

No manis viens mazs dzejolis ielikts latv. avīzē, ko tāpat pa jokam aizsūtīju Sarmam. Bija tur vēl pāris citi dzejoļi aizsūtīti – godīgi ar atskaņām, bet viņš atradis par labāku to bez, brīvāko. Tas labi, jo tie, kas man pašai kaut cik patīk un ko es sarakstu savā dienas grāmatā vakaros blēņodamies, tie ir tādi kā tas, ko viņš ielicis avīzē. Bet viss tas tāpat nekā nelīdz. Naudu nedabū un tās man vajag. Jārāpo tālāk.

Vakarā.

Bijām uz kino ‘Guys and Dolls’ apmēram tā to raksta. Sinatra un Brando, Simmons. Mīlas skati nepatika tas ir Brando + Simmons. Sinatra patika un tipu galerijas – gambleru balets.

23.3.

Šorīt puslīdz skaidris, bet radio kaut ko pļekst par thunder stormām.
Runājam par Tevi atkal biežāk – jo ceram tūlīt Tevi redzēt atkal te.

Xxxxx Mamma.

Paldies par grāmatas samaksāšanu pie Strauta un paldies par bildītēm. Vienu jau aizsūtīju U.S.A.

————————————

10. apr. 1960.

Mīļais bērniņ!

Nu tad es Tevi nesagaidīšu Lieldienās! Bet neko darīt – taisi vien savas esejas. Maijā – tad nāksi mājās. Bet tad es gribētu kādu holideju. Tagad nav nemaz laika ko rakstīt un jūnijā jāiet lasīt rakstnieku dienās! Mēs ar papu bijām pie Hausmaņiem un Hazenfusiem – nopirkām (es vienu pīli maksāju!) divas pīles un vienu pīļu Tēvu. Man tās skaitās privātīpašums. Gan labi vēl nezinu – vai tās kur paps maksāja ir manas. Bet tā domāju! Un tad nu būs tur pīlēni un tos es pārdošu. Redzēs vai tā būs! Lapsas arī ir pasaulē un citas nepatikšanas. Un tad – nezin vai beidzot man atļaus privātīpašumu!
Pietiek pļāpāts!

Dzidras kleita ļoti labi izskatās viņai.

Kā Tev ies ar naudu. Redzēju ka paps nupat nosūtīja tās tax. listes. Un pirms tam Dzidra pārtulkoja vienu vēstuli, kas ziņoja tax. dep. ka viņš tās listes pats izpildījis un nosūtījis septembrī. All right! Ka tik ir aizsūtītas. Bet zini cik tur bija brutto ienākums? – 2560 mārc! Bet nu izdevumi jau viņam diezgan un tā kā ja viņi tos ņem vērā – tad Tev varbūt tāpat dos pietiekoši lielu stipendiju. Nu redzēs. Bet tas ienākumu skaitlis ir liels. Es to redzēju uz vienas saburzītas neizdevušās lapas. Vai Tu zini (bet man to nevienam nav brīv teikt, un Tev arī nē) – paps ieskrēja pie Clarkiem ar mašīnu kokā. Labais priekšspārns sabuktēts, pat gaismas lukturis cietis. Maksāšot 25 mārciņas. Skaists Lieldienu šopings. Tā mums iet. Cits viss kā bijis. Es tikai netieku no darbiem vaļā un neesmu tavu džemperi iesākusi. Rītā domāju sākt, jo Tev vajadzēs drīz.

Rutenbergi (dučmeņi) mūs uzaicināja ciemos, piektdien, kad Dzidra bij pie Tevis. Pēc vakariņām tas bija domāts. Dzērām vīnu, biskvīti, jo neesot pašai laika cept. Bija tur vēl viena dāma no Holandes, kaut kur no Brisbenas apkārtnes.
Nu – tas viss.

Ak tā – zvanīju Tev no Marcas, tā teica ka viņas brālis studējot Newcastlē pshicholoģiju. Mums varbūt drīz būšot telefons, viņai kāda tur Rafeteriene tā teikusi.
Lai Tev labi klājas!
Xxxxx Mamma.

——————–

Ceturt. 1960. 21. apr.

Mīļā Inese,

Šodien braukšu papam līdz uz Wyongu – nosūtīšu Tev arī šo zīmīti. Viss iet kā gājis. Lieldienu svētki man bij daudz grūtāki kā darba dienas, jo ceturtdien un sestdien vajadzēja notīrīt daudz vistu, tad vēl tomēr gribējās sakopt drusku māju, izcept kādu pīrādziņu – un tas viss par neko, neviena priecīga, draudzīga brīža, neviena gaidīta un saņemta viesa, tikai Kalniņi piektdienas vakarā, kad vēl nebija vakariņas manējie paēduši un viss tāds ne pēc svētkiem. Nu jau esmu drusku atžirgusi. Kino arī neesam bijuši, kur izklaidēties, nu varbūt rītu iesim.

Tavu džemperi adu un jaucu – Biju paņēmusi tenšen par mīkstu, rāva dzijas pušu, nezināju kas par vainu, domāju ka dzijas nelabas. Piedurkne iznāca briesmīgi liela, pārrēķinu visu un adu no jauna, redzēs kas iznāks. Ja uztrāpīsies pareizais lielums, tad iznāks.

Nezin kā Tev ies ar naudu, vai dabūsi drīz savu un vai nebūs nekas mainīts. Kaut nu viss būtu allwright.

Vai es Tev teicu, ka man ir 2 pīles un 1 pīļu tēvs? Bezgala mīlīgi putni, tik mierīgi, uzmanīgi, paklausīgi un nāk klāt. Tak sava vieta kur man sirdi nomierināt, kā visām tādām mammelēm… Šo sestdienu jābrauc uz Orimbas lopu tirgu, jāpērk viens vecāks pīļu tēvs, lai vecā pīle drīz sāktu dēt un drīz izperētu pīlēnus.
Tas viss. Jākur uguns, jātīra atkal vistas.

Maijā es gribu holidejas. Brauciet jūs abas ar Austru un vāriet te pašas sev ēst, olu tīrītāju varbūt kādu varētu dabūt, govi izslauc teļš, tikai šad tad, kad piena vajag var paslaukt – vai tā būs jums labi? – Tas teļš patiesi mani stipri atbrīvo no grūtībām slaukšanā, parasti man tur nekas daudz nav atlicis ko slaukt.

Braucam ar sabuktētu mašīnu!
Kad nāksi mājās un cik ilgi?
Xxxx M.

———————

4.5.60.

Mīļā Inesī!

Uzrakstīšu Tev pāris vārdus.
Kad brauksi mājas? Vai būs nauda ar ko atbraukt?

Es jau nekur holidejās neaizkulšos, brauc mājā – un jādzīvo tepat būs arī man un jāuzraksta tepat kaut kas priekš tām rakstnieku dienām. Varbūt tikai kādu dienu sev paņemšu brīvu visu un kaut kur noslēpšos.

Es nekad vairs nekādās kultūras ne rakstnieku dienās nesolīšos iet! Tas ir traki – kā man tagad jāmocas – ko vilks virsū, ko lasīs!
Kā mums iet to stāstīsim cits citam kad atbrauksi – drīzi jau nāksi?

———————

5.5.60.

Šorīt piecēlāmies 5. Dzidra mācās latīņu, šodien eksāmens.
Es vāru kafiju, tinu Dzidru deķos, pie loga kur viņa sēž un mācās ir auksts.

Tu izmēri to savu veco zaļo segu, pa holidejām sašūšu kopā tās iesāktās lupatiņas un uzšūšu viņām jaunu pārvalku. Būs skaistāka un siltāka ko Tev pa ziemu ietīties.

Ar Tavu zaļo džemperi man neiet uz priekšu. Piedurknes gatavas un to citu jaucu un jaucu – ta pa lielu ta pa mazu. Nevarēšu jau laikam pirms holidejām pabeigt – bet kad Tu īsti būsi te?

Brauc, brauc! Es nevaru vairs Tevi sagaidīt, dažreiz briesmīgi grūt ar tiem mājas kungiem. Nevaru visu izdarīt kā vajag. Vakar mašīna nesāka darboties, kad paps steidzās braukt uz Gosfordu es stūmu, stūmu kamēr kokā iekšā gan un nu ir viens bums un bamps arī otrā sānā!

xxxx
M.

Mašīnai tai pašā labā priekšstūrī iebrauca vēl viena smagā mašīna.

———————–

5.5.60

Mīļo Mommy!

Priecīgu Mātes Dienu! […]

[…] Šodien biju pilsētā un tā kā mazliet naudas bija kabatā, nevarēju nociesties un nopirku Exupéry grāmatu “Le Petit Prince” un arī to jauno, tikko izdoto grāmatu ko sarakstīja tā meitene kas ar mums kopā studē. To ir ilustrējusi kāda Astra Lācis – domāju ka jābūt latvietei. Vai pazīsti? Vai zini ko par viņu?

Nu tā nu kabatā tagad ir vairs tikai “pāris grašu”. […]

Xxxxx
Inese

————

10.5.60.

Mīļā Inese!

Paldies par mātes dienas vēstulīti – to gan saņēmu tikai pirmdien, jo neviens sestdien negāja uz pastu, bet tas nekas, tad man mātes dienā bij ko domāt: varbūt pastā ir vēstule no Tevis! Un bij! Un ir siltāk!

Citādi tā diena nebija nemaz vieglāka kā citas, un pēdējā laikā viņas ir diezgan grūtas visas.
Bet rīti ir romantiski: Dzidra ceļas no plkst. 5 un mācās – half yearly! Izskatās gandrīz ka te kāds gatavotu leaving’u, vai vismaz intermediat.

Šorīt es jau 10 to 5 joņoju apkārt pa mežu un tumsā lasīju žagarus (to ir pilnas malas jo ir sauss un bij lieli vēji) un tad 5 jau kamīnā bija bonfires un Dzidra satinusies deķos sāka mācīties vēsturi. Tagad ir pāri 6 – es beidzu rīkoties ar pirmo kafiju un tagad varu Tev uzrakstīt. Tad vēl sāksies citi rīta darbi – maizītes jātaisa, paps celsies u.tt. – bet tagad ir jauki. Tā mums iet jau trešo rītu. Man tikai jādomā par Tevi, kā Tu vari izturēt šinī aukstā laikā? Tā gribētos arī pie Tevis ieskriet ar ‘kopijas’ tasīti un ietaisīt uguni kamīnā. Kad atbrauksi tad to varēsim darīt.

Te ir ļoti sauss, zaru pilna zeme, bija tādi vēji, ka vienu nakti es jau domāju celties un uzvilkt kādu labāku drēbes gabalu virsū, lai kad mūs izkaisīs pa Erla propertiju mani neatrastu ar puķainu bērnu kleitiņu mugurā, kas man bij par nakts kreklu.

Patreiz ir mierīgāks laiks un arī mazliet siltāks. Ka tik nu nebūtu lieti kad Tu brauksi šurp.

Darba ir daudz – visi sīkumi un sīkumi! Teļu pārdeva Tailoram — £12/10/-. Svētdien aizveda – govs bļauj un spārdās un man atkal jācīnās ar slaukšanu, teļš tomēr man bija maz atstājis ko slaukt un man bij viegli, bet ilgāk viņu nevarēja turēt – jo piena vairs nepietika tējai.

Manas pīles olas nedēj – pīlēnu vēl nebūs, bet citādi ļoti mīlīgas.

Kas ar rakstnieku dienām – par to man jādreb trakāk kā Dzidruļam ar historiju!

Tavu džemperi šodien šūšu kopā – kas tur iznāks – nezinu. Viņš ir adīts un adīts un pāradīts un saadīts. Vēl krāga jāada.
Bet ceru Tev nosūtīt pirms atbrauksi.

Kas ar Tavu stipendiju?

Latīņu valoda pusgada paperā Dzidra sataisīja traku tulkojumu: Herkules paņēmis striķi (Taurus tulkojusi par striķi) un gājis alā pūķi kilīt! Pati tagad smejas visu laiku, kā tur tā striķa footprinti bijuši redzami u.tt.

Tev mīļi paldies par dāvanu – ko saņemšu kad atbrauksi! Naudas Tev nav, bet dāvanas! Bet tā jau ir jauki! Man gan papīru vien vajag…

Tā Astra Lācis ir Osvalda Lāča – Austrālijā radušās latv. rakstnieka meita. Tas Lācis reizē ar mani dabūja godalgu – viņš par kādu dzejojumu es par stāstu, kad mums par abiem sadalīja to 40 mārc. uz pusēm, kas bij pirmā godalga. Viņu mēs redzējām reiz tai liter. vakarā (man nepatika viņa ‘bonvivana’ smaidiņš).

Tā Astra cik dzird ir ļoti šiverīga un mācās mākslu Eastw. Art Colledžā, vai kaut kā tamlīdzīgi. Viņa vienmēr visur piedalās kur jaunie mākslinieki izstādās un kad bija Brisbanē (vai Adelaidē?) latv. kult. dienas viņas zīmējumu atzina par labāko sacensībā programmas vāka dekorēšanai un laikam arī afišām (sludinājumiem).

To grāmatu paņem līdz, es gribu redzēt kā viņa zīmē.

No šejienes vēl jaunumi – Clarki noteikti iešot prom. Es nezinu vai visi. Bet jaunajai vietai viņi jau pērk lopus, Robina atskrēja arī mūsu teļu apskatīties, bet nezinu kāpēc nepirka. Tad nu kad atbrauksi būs jātaisa kāds vakars – atvadu partija. (Man ir viena pudele vīna.)

Clarkene arī papam ir teikusi, ka reiz pie viņiem jāiet, kad viņa būšot nolikusi to laiku. Varbūt tas būs ‘farewell’ (spelling!) priekš mums.
Nu gan jābeidz.

Nezin, vai paps Tev sūtīs naudu? Viņš ir vairāk reizes minējis – nezin vai Tu naudu esot dabūjusi?
Bet tagad neko neteica, ka es teicu ka Tev neesot ne graša.
Ja viņš nokavētos ar sūtīšanu varbūt es ielikšu kādu mārciņu postal notēs te lai tieci mājās.
Nu gan pusnakts!

Cik labi paliek – ka drīzi Tu brauksi šurp! Grūti ir pēdējā laikā. Vasarā labāk, ziemā vienmēr grūtāk visu panest. Tagad pat pie lasīšanas neesmu tikusi, kā sīkumos vien diena aiziet.

 Xxx Mamma.

14.5.60.

Jau sestdiena un es šo vēstuli gribēju nosūtīt certutdien. Bet bija tāda nelaba diena ar bāršanos un es neaizbraucu uz Wyongu – tā palika. Gribēju Tev nosūtīt džemperi – bet ir tik jocīgs iznācis – ka labāk – brauc mājā un tad to apskatīsi – vai būtu vēl jāpārada.

Labi ka Tavas […missing]
M.

——————————

1.6.60

Mīļā famīlija,

[…] Vai jūs lūdzu varētu atsūtīt manu lietus mēteli. Es viņu aizmirsu mājās kad braucu šurp un kaut gan vēl nav bijis vajadzīgs, nevar zināt kad uz reizi uznāk atkal lietains laiks.

Vakar vakarā sašuvu kopā džemperi – izskatās ļoti labi un lielums tieši labs, kakls tikai tā mazliet grūtāk iet pāri degunam un ausīm bet man liekas ka būs O.K. Vīles sašuvu ar “backstitch” (lai Dzidra to izskaidro) un iznāca pavisam gludas un taisnas un stāv ļoti ”neat”. Kakla atloku sašuvu ar tādu “herringbone stitch” [sketch to illustrate] apmēram tā, lai tika abas malas saietu kopā un dotu cik vien platuma var.

Par to esmu ļoti “pleased”! Paldies!
[…]

xxxx
Inese

————–

 Ceturtdien 1. jūn. 1960.

Mīļā Inese,

Tikko saņēmām Tavu vēstuli – labi ka Tev naudiņa klāt. Tavu mēteli gribēju šodien sūtīt, bet neiznāca nekas. Rakstīju pa galvu pa kaklu savu stāstu. Nevienu no gribētiem tematiem nevarēju vairs izstrādāt, tad paķēru kaut ko vieglu un ne šo ne to. Bet ar to arī nezināju kā tikt uz priekšu. Vakar kopu rīta darbus, lai varētu sēsties pie rakstīšanas, te paps saka – aizej uz Clarkiem, piezvani Sterlandam, ka durvis par garām ko atvedu! Es vai plīsu no neziņas ko iesākt, ka vēl pa vidu jāiet zvanīt. Un ja neiešu – gaiss samaitāts. Tad man ienāca prātā – ja es eju zvanīt, man tiesības uzvesties kā īstai sievietei – var tur pļekstēt un dzert tēju, cik ilgi gribu! Nu to es nedarīju, bet sabāzu savu rakstu galiņus somā un prom uz Wyongu. 12 biju tur, jo kāds aizveda ātrāk kā autobuss. Apsēdos Milk bārā pie sava galda, kur dažreiz rakstu vēstules un līdz trijiem 15, kad iet buss, stāsts bija uzrakstīts. Muļķīgs, bet mazliet jocīgs un viegls, kā visi laika kavējami stāstiņi. Nezin vai to pašu būtu uzrakstījusi, bet biju paņēmusi Woomens Weekly – paskatījos ‘zvaigznēs’ un tur bij rakstīts, ka manas šīs nedēļas nelaime esot tā ka es visu atliekot uz pēdējo brīdi, lai ķeroties tūlīt klāt pie lietas un padarot, tā kā tie kam es visu apsolījusi velti neatrodoties nepatikšanās manis dēļ, tādi cilvēki neesot populāri kas tā darot. – Tu zini – kā no grāmatas, kā ar āmuru pa pieri! Es tad tūlīt Woomens Weekly ciet, pasūtu podu tējas un rakstu, pašam tas patīk vai nē kas tur iznāk. Kad kājas rokas bija stīvas no aukstuma (ārā bij saule, bet iekšā auksts) es pasūtīju otru podu tējas un tad drīz viss bija cauri.

Citur es mazliet atdzīvojos, domas sāk darboties, bet te mājā, kur katru brīdi man kas jādara un katru brīdi var ienākt paps, lai arī to nezinot, mani iztraucēt – te es vairs nevaru darīt it neko.

Šodien es visu pārrakstīju uz mašīnas, bet nedabūšu izlasīt cauri, ne izlikt garuma zīmes – aizskrēju, aiznesu uz pastu un tikko noķēru plkst. 4 busu, kas ved pastu. Mazākais tam referentam nebūs tik daudz jākreņķējas.

Aizbraukt es laikam nevarēšu, lasīt – noteikti – nē. Zobārsts saka, un tas labi, ka man visi tie zobi jāpārbūvē. Man bez zobiem būs jādzīvo no pirmdienas līdz piektdienai un to nevarēja izdarīt pagājušā, ne šo nedēļ. Tagad tas ir atlikts pēc Jāņu dienas, zobārsts arī domā jo vēlāk, jo labāk, jo zobi vēl mainās. Tā – dāma nevar ierasties!

Vienu brīdi, kad biju stāstu aizsūtījusi, jutos lieliski, laikam tā, kā tu kad nodod savas esejas. Bet tagad kauns, ka tik muļķīgs un vieglprātīgs tas raksts. Bet varbūt to nemaz nevajadzēs lasīt ne vienam.

Piektdien, 2. jūn.

Elektriskā krūzīte man kalpo katru dienu! Paldies! Drīz bez viņas nemācēšu iztikt.
Nosūtīšu Tev šodien mēteli. Migla līst. Varbūt brauksim uz kino – ‘On the beach’ –

Paps jūtas stipri slims, klepo un šņākā.
Raksti atkal!
Xxx M.

————————

 14.6.60.

Mīļā Inese,

Atbraucu ļoti silti un labi, šallīte bij liels komforts. Arī citādi viss labi, Dzidruls visu apkopis un izdarījis, paps omulīgs…

Bet ar Tevi nav labi ēdiena ziņā. Man tur nemaz nebija laika redzēt īsti un domāt par Tevi – biju tik Worried par savu augsto personu… Tagad visu sāku pārdomāt – Tev vajag labāku ēdienu, tad uzreiz pazudīs nervozums, bailes no esejām, matiņi būs spožāki u.t.t.

To Tu pati arī jūti jo Tev vēderiņš ir tukšs. Es tai Tavai saimniecei vislabāk pateiktu, ka sieviete nav nekāds drēbju uzkaramais un lai viņa gādā lai pašai arī nāk klāt kāda shapelīgāka vieta un labāka sejas krāsa, bet galvenais – lai dod Tev ēst. Tādu toastu kā viņa deva man Dzidruls aizmestu pa gaisu. Es viņam apcepu sviestā maizi no abām pusēm, viņš liek vēl sviestu virsū, tad ievārījumu, sieru, ēd putru, kafijā gandrīz ½ krūzītes krējuma, 2 karotes cukura, sandwiči līdz atkal ar kārtu sviesta cik tik var uzlikt, 2 āboli, un tad kā nāk mājā tā bļauj – I am starwing! – Un dabū tūlīt iekšā visu to pašu sviestu un krējumu atkal no gala.

Bet ko lai ar Tevi dara? Saimniecei būtu jāsaka, bet tas labi jāapdomā. Tev jāpērk vairāk klāt pašai. Nauda jāspiež no papa. Es viņam teicu kā Tev ir un viņš teica – „jāpērk klāt.” Traki ka tās vistas šogad tāDI KROPĻI (nezin kas notika mašīnai – sāka rakstīt ar lieliem burtiem…) Jā bet ja paps atzīst ka Tev vajag naudu, tad jau Tu arī drusku dabūsi, tādēļ – izdod vairāk par āboliem, milkšaku vai pienu, vai sakņu sulām ja kaut kur var dabūt un vienkāršu skona ar sviestu turklāt Tev palīdzētu vislabāk – nerviem vajag sviestu, smadzenēm vajag sviestu…

Es Tev tikko sapakoju mazu paciņu – apakšā ir Maršmellovi (nav nekādas krāsas…) virsū ir tā sauktās sāls standziņas – tās nav ar cukuru, bet virsū mazliet sāls, tas der kad noguris, klāt derētu tēja ar cukuru un to Tev vajadzētu dzert ar cukuru. Neesi Duma! Tu esi tik tieviņa, ka Tev trešo daļu svara vajadzētu pielikt. Tu esi pavisam caurspīdīga. Inesīt – spried nopietni – Tev ir ļoti smags darbs, tas prasa lai Tu uzmani ļoti nopietni savu ķermeni. Citādi viss ir pagalam, Tu nevari vilkt to visu tālāk, kas Tev jāvelk.

Es mēģināšu Tev šodien piezvanīt, man gribētos zināt – vai Tu brauksi ar Mairu – ja vari – Slikti tas nebūtu, tomēr tā mazā pārmaiņa Tev derētu, un šo to paņemtu līdz no mājām. (Es vakar pati nokāvu vienu vistu un gribēju Tev pati uz savu galvu nosūtīt, bet nezinu kā? Pastā paprasīšu) Varbūt ar Kalniņiem ko Tev varēs aizsūtīt, — ja Tu tiešām pati nebrauksi. Tev vajag labāku ēdienu – tas ir viss ko es noteikti zinu un to pašu Tev teiks katrs latviešu dakteris, austrālietis varbūt dos tikai pilles – to es nezinu, pilles Tev arī varbūt derētu. Tevi vajag sakurināt kā mazo lokomotīvīti, kam jāiet kalnā ar lielu rindu piekrautu vagonu.

Tagad beigšu. Ak jā – gribēju Tev sūtīt atpakaļ tos bruncīšus, lai Tu iemaini pret kaut ko sev – viņi ir jauki, bet es patiesi tagad ar savu dzelteno un melno kleitiņu varu iztikt. Neieliku tomēr tos svārciņus paciņā – saburzīsies, tā viņi vēl paliek. Ja brauksi varēsi paņemt, ja mums ‘līdzekļi nepieplūdīs’ no citiem avotiem…

 Xxx   M.

————————

[note at top of page: Hi Inny!
Dzid.]

20. 6. 60.

Mīļo Incīt

Gribu tik pateikt ka Tev ar papa loteriju nav ļoti jāsteidzas – šī reize jau ir avīzē izsludināta – jau izlozēts! Tā tad tik nākošai reizei. Biļetes esot kaut kur universitātes tuvumā un stacijā un vēl kur.

Ceru ka Tu esi mierīga un Tevi liks mierā. Neuztraucies ne par ko. Viss ir pāri. Labāk ja Tu varētu istabu dabūt caur universitāti – drošāk, ka labi cilvēki, kas meklē studentus. Citur caur avīzi – visu labi apskati kas tai mājā ir.

Paps approvij Tavu istabas maiņu.
Viņš mani ar mašīnu sagaidīja pie busa!…
Xxx M.

Rakstīšu vēl kādreiz drīz, bet Tu nenopūlies ar vēstulēm.

—————————

Otrdien 21. 6. 60
visīsākā diena

Mīļo Incīt,

Vakar aizmirsu: nemeklē lētu istabu. Ņem kur cilvēki patīkami un visu citu apskati lai patīk un Tev ir labi. Paps negaida lai Tu dabūtu lētāku – bet lai Tev ēdiens būtu labāks.

Es domāju – taisies vien prom cik ātri vari – tur Tu palikt laikam nevarētu arī ja Elsi apdomātos citādi. Viss no kā es tagad baidos – lai viņi liek Tevi mierā un tu vari atpūsties un nopietni, netraucēti mācīties. Ja aizej jaunā vietā – no paša sākuma turi savas durvis ciet. Nerunā ar saimnieci durvīs stāvot (es domāju vaļējās durvīs) Tavai istabai jābūt Tev privātai, tā kā tur neviens bez pieklauvēšanas neiet un zina, ka Tevi nevar traucēt. Te tas tā nebūt nebija.

Vai Tu dzirdēji kā tas puika (students) aizcirta savas durvis kad Els. sāka tur pie mums un koridorā bļaut? Viņš ‘neapruvija’ viņas izturēšanos. Kaut tik Tev nu būtu miers un nebūtu vairs garas runāšanas. Nevienam nav nekas vairāk no Tevis vajadzīgs.

Atsūti papam Jāņu karti – es to Tev atgādinu – jo Tu vari aizmirst.

Tad istabu sarunājot noteikti norunā lai Tev brīvlaikos nav jāmaksā un ja varbūt ir mazliet, tad cik? Par ziemsv. garo brīvlaiku viņi var arī citādi vēlēties, vai istabu Tev nepaturēt – tur Tu nevari nekā noteikt. Ņem ko vari atrast un neciet tur ilgi, ja Tev tur ir grūti, tas ir kur esi tagad. Un ja negadīsies laba istaba – nomainīsi atkal.
Es uz pārkravāšanos varētu aizbraukt – bet nezin jau kad Tev būs un varbūt ka es neko lielu nevaru palīdzēt.

Turies un atļauj sev kaut ko labu nopirkt ēšanai – Tev par ilgu ir bijis šis nospiestais gara stāvoklis.

Vīsu mīļu! Xxx M.

——————

21 [22] 6. 60.

Mīļo Incļīt!

Katru dienu Tev rakstu tādēļ – lai Tu zinātu ka es un arī mēs citi te, esam domās pie Tevis un lai tā Tev varētu palīdzēt, ja vēl Tev būtu ar kaut ko grūtu jākaro.

Ļoti gribās dzirdēt, kā Tev iet. Vakar tikko novaldījos un neaizskrēju piezvanīt. Bet tā zvanīšana no svešām mājām neko laba nav.

Šodien ar papu uz ½ stundu aizbraucām uz Gosfordu. Nopirku Tev tās iedomātās jaciņas dziju (citā krāsā nekā bij izdomāta) un nopirku 3 kamoli dzijas Dzidras džemperim (vairāk tādas krāsas nebij, vēlāk būs) Krāsa ir taisni tā kas Tavam džemperim tikai tumšāka.

Domāju arī par to, kā varētu uzrakstīt stāstu par visu to ko ar Tevi piedzīvoju.

Vilcienā sēžot es vienu laiku tiešām ar atplēstām acīm visu skatīju – vai tiešām tā ir īstenība un ne sapnis, ka briesmīgais ir novērsts, lūgšanas paklausītas un Tu esi vesela un spēj pati cīnīties tālāk.

Cik briesmīgi bij pārdzīvojumi un cik glābšana pēc tam liela – par to domājot man bija tāda sajūta: kā tas varētu būt, ka es varēšu nomirt, ja ar mani ir notikušas tik lielas lietas?
Tas ir vispasakainākais notikums manā mūžā kur jau tā ir diezgan daudz citu pasakainu lietu.

Ar to šovakar eju gulēt – citi jau guļ. Ja raksti papam uz Jāņiem pieraksti šo to kā Tev iet? Tikai pāris vārdus par istabu, par veselību.

Ar labu nakti!

————

22 [23] 6. 60.

Varbūt šo vēstuli aiznesīšu uz pastu šodien – gribētos paiet pa ceļu, bet ir gan nejauki pielijis.

Gribu Tev atgādināt – ēd dūšīgi!

Šādi pārdzīvojumi novājina visu ķermeni fiziski un garīgi. Nepaliec arī naktīs ilgi augšā. Guli un ēd – tas svarīgi. Uz Jāņu balli norunājām neiet – un nemaini nodomus. Tas būtu par ilgu augšā būts naktī. Labāk atrod kādu citu izklaidēšanos – viena, vai ar draugiem izej kur citur – kaut vai uz zoo! (Nu to es tik smejos tā) bet katra cita satura dzīve Tevi izklaidēs labāk un dos mieru, nekā tas pats vecais, kas jau bijis un kas diezgan daudz spēka no Tevis prasījis.

No manis Tu dabūsi to jaciņu un 2 pāri vienkāršu zeķu, varbūt vēl ir kāda blūze (tā rozā crepzīda piem.) ko Tu vari izlietot – lai Tev mazāk būtu tagad jāizdod drēbju iegādei un Tu varētu nopirkt sev vairāk augļu, piena, vai vienalga ko labu ēdamu.

Kad zināšu – kur Tu būsi, varēšu Tev atkal ko aizsūtīt. Sviests mājās ir par velti, ja to visu nenolieto – suņi apēd. Es droši varu cept cepumus un Tev sūtīt.

Jāņos mēs laikam būsim tāpat mājās. Paps neko stiprs nav, sūdzas vienmēr ka noguris.

Tev derētu kāda nedēļa pabūt mājās. Bet – nezin vai to var. Ja Tev kāds cits lekcijas pierakstītu tad jā! Bet ja tiksi reiz tur arī mierīgā vietā, varbūt jaunā istabā – tad atpūtīsies.
Ļoti gribās zināt – kā Tev iet?
Xxx M.

———————

———

23.6.60

Mīļā famīlija!

Daudz laimes Vārdadienā Papam! Xxxx

[…] Visu pagājušo nedēļu pa starpbrīžiem meklēju kādu citu vietu kur palikt. […]

[…] Austra bija man līdzi un es iegāju pie viņas.

Viņas saimniece, Mme Medard (francūziete par kuru agrāk jums rakstīju […] kad dabūja zināt ka domāju dzīvokli mainīt, lūdz lai nāk pie viņiem. Viņiem bija viena istaba ko viņa īsti nezināja ai dot kādam vai ne jau tad kad Austra meklēja sev, un līdz šim vēl nevienu nebij ņēmusi. Es biju ļoti priecīga par to, jo man viņa un viņas vīrs abi ļoti patīk (ne tikai tādēļ ka viņi runā franciski) un viņi mani ļoti “cheerī up” kad es tur kādreiz esmu. […]

[…] Transports tur ir arī labs. Stacija nav tālu, bet bus ir vēl tuvāk un izdevīgāk, jo iet taisni gar unverstātes durvīm – 15 minūtes ko braukt. […]

[…] Austra ir vienmēr teikusi cik ļoti labi viņas landladija viņu uzpasē un par ēdienu viņa drīzāk sūdzas ka par daudzi nekā par maz. […] Man liekas ka būšu ļoti “happy” tur.

[Inese]

——————

28. 6. 60.

Nu Inci – daudz laimes jaunā vietā!

Ceru, ka Tev te ies labi. Patreiz Tev vajaga mieru labos ļaudīs. Tas tikpat svarīgi kā labs ēdiens, pēc visiem uztraukumiem.
Kad brauksi mājās? Vai drīzi būsi cauri to 16.g.s. eseju?

Man šonedēļ iet traki – zobi pie zobārsta!

Adu Tavu džemperi – iznāks džemperis ne jaka, jo pēc manām domām, krāsa nav piemērota jakai.

Mums ļoti lietains un auksts laiks. Nav nekā jauna. Esmu latv. avīzē kopā ar tām trim citām dāmām un Eglīti. Ir taisni, kā Tu teici, tā Neboise nabadzīte uzfotografēta profilā un izskatās tiešām neglaimojoši. Es esmu – kā plūme! Dzidra saka – izskatoties 20 gadu veca. Tā varbūt arī ir un tas priekš ‘busniss’ ir labi. (Bet maza kā čupa).

Aizrakstīju ka esmu ar mieru ka rīko manu vakaru, ja viņi domā ka tas derēs.
Cita nekā nav. Nevaru nekā rakstīt, nav ‘privacy’ vienmēr visi kopā, guļamistabā auksts. Jāgaida pavasaris.

Ceru ka Tu drīzi atkopsies un būsi spirgta un dūšīga, Tava vēstule jau skan dzīves priecīga. Par Tevi un Imantu es domāju tā – Jūs nekas nevar šķirt ja arī Jūs iemīlēsities vēl 100 reizes un trīsreiz apprecēsiet citu. Jūs līdz mūža beigām būsiet tuvi viens otram kaut kādā veidā. Tikai to nevajag samaitāt tagad. To Jūs varat izdarīt tikai – uzbāžoties viens otram ar liekām prasībām („Vai Tu mani mīli? Vai Tu mani vairs nemīli?” u.t.t.) Jūs esiet pārliecināti par viens otra labām jūtām un tagad vajag būt tālākiem viena no otra, lai jūtas atpūšas. Pēc tādiem lieliem, nepatīkamiem pārdzīvojumiem jūtas dažreiz vienam vai otram tā noslēpjas ka liekās – viņu vairs nav. Bet viņas ir un var būt atkal no jauna ja viņas liek mierā. To es nerakstu Tev kādās nebūt bailēs – bet domājot taisni tā – lai Jūs savu labo un jauko varētu ilgāk saglabāt.

Tā tad – runā nu franciski. Tas Tev nāks par labu. Līdz pavasarim Tu tā varēsi čatterēt, ka nebūs nekādu briesmu likt kādu pārbaudījumu izrunā.
Nu tas viss!
Sveicini Austru un lai Jums visiem labi klājas!
Xxxx M.

P.S. Paps bij priecīgs par kartiņu un lozi. Drusku gan vēlāk gudroja, vai tik Tev būs labi kopā atkal ar Austru (u.tt.) bet es teicu ka Tu esi O.K.
M.

—————————

Ceturtdien 7. 6.[7?] 60. 1960.

Mīļo Incīt!

Nosūtu Tev džemperi – patiesībā: džigsopuzle – kad saliksi kopā, tad jāiznāk džemperim. Tikko pa galvu pa kaklu beidzu adīt, sašūt nav laika, jābrauc papam līdz uz Wyongu un jānosūta Tev, lai tu uz šo weekendu dabū. Vispār – viss tas būs ceļā traki saburzīts, mazliet uzgludini un tad mierīgi sašuj, es jau sāku, bet atcerējos, ka jāizgludina vispirms, un kā jau teicu – laika nav.

Kakls ir domāts – boat neck! Bet kas tur Tev iznāks – to Tu redzēsi kad būs gatavs. To kaklu taisi cik garu (to boat) gribi un cik var iztaisīt, man vairāk nebija dzijas ne platākus un garākus tos kakla gabaliņus adīt. Varbūt būs labi. Bez tam – to kaklu var taisīt vaļā vairāk uz plecu pusi, nekā tur tas kakla nolaidums ir sākts, (mugurā jau nav nemaz padziļinājuma kaklam). Kāda laba stunda Tev tur būs ko darīt. Tad – priekšdaļa ir 20 rindas lielāka kā mugura – to plecu daļā (šuvē) un gar kaklu kā nebūt izlīdzini. Man mugura izskatījās par šauru un priekšpusi adīju platāku.

Mugura ir reiz izjaukta un pāradīta un varbūt neizskatīsies tik spoži tīra. Bet ‘uzbrušīts’ nav neviens gabals, to dari ar kādu vieglu birstīti kad viss gatavs, lai tās pūciņas iznāktu svaigas.
Citas krāsas nebija, kas kaut cik labi izskatītos un jaciņu, kādu es biju iedomājusies, varētu taisīt tikai baltu vai kādu (neatrodamu) baložpelēkzilu.
Tā es taisīju džemperi mūsu vecā stilā.
Tagad Tev vajag brūnganu, vai zaļganu vai zaļganbrūnganu vai dzeltenbrūnganu u.tt. svārciņu un tad es Tev tādā pašā krāsā ar angoras dzletenām svītrām vai rūtīm noadītu lielu šalli.
Bet – to Tu gudro pati kā un kādu.
Varbūt svārciņus varētu adīt?!!

Ielieku arī Tev zeķes (viena nesašūta), ko adīju Tev ko vakaros mājās nēsāt, lai istabā tupot nesalst kājas. Bet arī – nevaru dabūt gatavas. Bez tam, pašai sala kājas un kā viena zeķe bij gatava, to uzvilku (savā caurā zābaciņā) kājā – un tā ir nosmērējusies. Ja Tev ir laiks – sašuj, izmazgā un tad velc. Es nopirku mīkstāku dziju un adīšu Tev otru pāri mīkstākas, tad šo es varētu ņemt mājās sev.
Nu tas ir viss par tiem adīkļiem.

Kā Tev iet? Kur Tu esi?
Vai jaunā vietā? Vai vari tur atpūsties un mācīties? Ļoti gaidu vēstuli. Varbūt pastā būs.

Patreiz esmu jau Wyongā un steidzu Tev pabeigt šo vēstuli. Pastam paps nobrauca garām – nezinu vai tur ir no Tevis vēstule.

Zinu, ka Tev nav laika rakstīt, bet tagad ar tām visām Tavām trakām lietām, man bailes, vai tik Tev ir miers un labi un vai Tu esi spēcīga. Tik auksts laiks ir ka Tev ļoti jāuzmanās nesaaukstēties, kad ir vājš palicis no kreņķiem un neēšanas tad viss ātrāk pieķeras. Esi uzmanīga!
Un tas nu ir viss.

Mums iet kā parasts – dažreiz labāk, dažreiz sliktāk. Dzidra liek atkal kādus testus. Es ļoti gribu ko rakstīt, bet nekam lielākam nav laika.

Atā!   Xxx
M.

P.S. Ja svārciņus adītu Austras mamma varētu Tev tos ieoderēt un sašūt es par to Austrai uzadītu kaut ko kad viņa atsūtītu dziju.
M.

————————–

9.7.60

Mīļā famīlija,

Paldies par džemperi – bija arī īsts džigsopuzle kamēr beigās saliku kopā – spraudu un mērīju un taisīju vaļā bet džemperis tomēr beigās iznāca (ceru ka tāds kā bija domāts) un man patīk un virsū izskatās labi – ka tikai tās pūkas par daudzi nenāk nost. Zeķes ļoti siltas. Paldies arī par tām.

Vai Dzidra bikses saņēma? Kā der?

Man liekas ka brunčus adīt nav vērts – par daudz bothers un drīzāk to pašu dziju var izlietot kādai jakai vai džemperim. […]

Xxxx
Tava Inese

———–

Mīļo Inci,

Vakar Dzid. saņēma Tavas sūtītās bikses – bet ļoti par mazām, visi ceļi spilējās ārā un locīt neko nevar (ne kājas ne dibenu…) sūtam atpakaļ. Ko Tu ar viņām iesāksi – nezinām! Varbūt vari ko nebūt citu tanī veikala sev vai man vai Dzidrai paņemt. Un to bikšu dēļ neuztraucies – mums jau četras dienas ir pavasars, kad laiks Tev ir kaut ko meklēt, tad nopērc. Bet vislabāk būtu, ja Tu turpat varētu apmainīt lielākas. Dzidra jau ir tagad ļoti izaugusi. Es tiešām nezinu ko lai Tu dari? Man nav naudas ar ko tur to ‘skādi’ piemaksāt. Paps arī man tagad nedos, jo priekš Dzidras un Tava džempera es viņam izplēsu vairāk kā trīs mārciņas – man jau pašai gandrīz nekā nebija. Lai nu kā – nekreņķējies. Dzidrai tagad ir džīnes, var gaidīt. Viņas džemperi es vēl tikai šodien varbūt sākšu adīt.

Dzidra nolikusi labi divus Historijas testus – (19 no 20 un 10 no 10) bet vakar galīgi sajukusi algebrā nonākusi gandrīz histērijā, viņa domā ka Chapmans rakstīšot vēstuli uz mājām, lai skatās vai viņa dara homworku, jo Dzidra no algebras uzdevuma neesot sapratusi absolūti neko.

Tad – ja gribi sev šalli – sūti tūlīt dziju, tādā krāsā kā Tev ir bruncīši. Vajadzētu pure wool three play apmēram 5 vai 6 balls. Un 1 vai 2 Angoras balls. Tas kopā iznāktu kāda mārciņa. Man naudas nav un uz Gosfordu netikšu nopirkt ja arī man nauda kaut kur gadītos. Tas ka ja domā ka tur kas varētu no tādas šalles iznākt – tad sūti. Pielieku klāt dzeltenās angoras – Nailora to sauc krāsas numuru un to aitiņu, kas katram kamolam ir iekšā.

Kad raksti – neaizmirsti papam rakstīt – viņš gaidīja vēstuli no Tevis – es zinu ka Tev nav laika – bet tādi jau mēs esam – ka mums vajag tās mīlestības apliecinājuma. Lai Tev visi labie gariņi palīdz!              Xxxxxx
M.

———————

Ceturtd. 14. 7. 60.

Mīļo Incīt,

Redzi kā esi slimojis, kad tik nu ar to pietiek – tad labi. Es jau visu laiku baidījos, ka Tev kaut kas var gadīties, Tu biji tik vājš un nomocījies.
Es nekā Tev nevaru palīdzēt, labi, ka Tev ir labi mājnieki tur un Austra arī.
Ceru ka esi nu stipra. Tikai nebēdā par daudz par esejām – dari ko vari un neuztraucies.

Mācies vien un mājās līdz brīvdienām negaidīšu arī. Gribētu aizbraukt pie Tevis – bet tas arī neiznāks. Ka tik Tu esi atkal vesela! Cīnies, cīnies! Neviens cits nekā priekš Tevis neizdarīs, pašai vien jācīnās.

Ja Tu sūti kādreiz (tās Dzidr. bikses vai) tad lūdz lai to paciņu nosver un tad pasaka cik jāmaksā – redzi kā tās pašas bikses turp un atpakaļ aizsūtīju par 11 peniņ. un šurp tu maksāji 2/8. Pastā te man teica – ja viņi nenosver paciņu, tad tikai liek ‘parcel price’ un tad esot 2/8. Bet tas patiesi domāts smagajām pakām.

Ko lai Tev vēl saku – gaidu atkal vēstuli vai Tu jūties stipra? Gribēju Tev aizsūtīt vistu – bet paps negrib ‘barot tos citus’ un tā nevarēju. Varbūt citreiz izgudrošu kā?…

Mums bija skaistas pavasara dienas un tad uzreiz lieti – kā briesmas!
Dzidra vakar palika mājās no skolas, kakls sāpēja (te Tev zīmējums, kā viņa tupēja pie galda – lielas zilas (papa) bikses, vasaras kleita un tāda sarkana jaka, laikam Karīnas…)

Es vienu dienu nākot no pasta iegāju pie Clārkiem tikai parunāt – bija skaista diena – un tad es ieraudzīju ka Clārkene ir tāda, kā paps viņu tēlo. Tomēr tikai tāda – Hexe – which. Es visu laiku domāju citādi, bet tomēr viņa ir auksta, nejauka vecene. Tur nekā nebija, tikai daži vārdi man beidzot viņu atklāja. Viņi (Clarki) bēdājas vai Corola tiks ar livingu cauri!…

Uz adīšanu man tagad prāts nesās – bet nav nekā jauna ko adīt. Kad brīvdienās atbrauksi mājās – tad pagudrosi ko Tev vajag.
Šis angoras džemperis Tev būs vēsām pavasara dienām, kad jau ir silts un tomēr vēl vajag ko siltu. Jaciņa no tā materiāla būtu praktiskāka – bet nu es to neiztaisīju. Citreiz!

Dienas tik īsas, ka neko nevar padarīt.
Kad nāks pavasars tad braukšu ārā no mājas rakstīt. Te nekas neizdodas.
Lai Tev labi klājās!
Xxxx M.

——————–

 Šodien saņēmām Tavu vēstuli. 20.7.60.

Mīļo bērniņ,

Nebēdā tās esejas dēļ tik daudz. Pieņem ka Tu atsakies no tās Distinktion – un tad par spīti uzraksti tā, kā Tev ar visu to sakrājušos rūgtumu patīk. Sēdies un raksti (tam jānotiek kā zoba raušanai…) bet nelasi neko ko uzraksti, nelabo it neko, arī tad ja nākošais teikums ir galīgi kontradiction iepriekšējam, labošana traucē domas. Kad es pierakstījusi cik vari, vienalga ko, liec nost un ej gulēt, nelasi cauri. Otrā dienā pārlasi šo to palabo un pārraksti – Tu redzēsi, ka Tev būs žēl to nenodot profesoriem… Un ja nav žēl – pamet to distinct… Es zinu, ka Tevi visādi padomi var tikai kaitināt, bet es nevaru paciest, ka Tu tik daudz veltīgi savus nervus bendē. Saņemies. Neprasi no sevis par daudz. Nebīsties ne no kā, ja Tu ko droši, kaut ne uz tematu, rakstīsi, Tev tā eseja būs un būs kaut ko vērts, jo Tu esi tomēr Tu.

Man visu laiku par Tevi jādomā, lūdzu esi paļāvīgāka uz sevi un mierīga lai kā arī viss iznāk.

Es biju tikko ļoti slima – aizvakar ļoti sāpēja galva un vakarā sāku vemt, tas bij kopā ar tādām galvas sāpēm un grūtumu, ka likās vēl tikai mazliet vairāk un tad kaut kas galvā plīsīs un pagalam. Vakar visu dienu neēdu, jo vemšana un galvas sāpes turpinājās, šodien pēcpusdienā paliek normāli – būšu atkal allright.

Tagad pārrakstu dažus dzejoļus un sūtīšu Freimanim, tam referentam, neesmu nekādu ziņu no viņa vairāk saņēmusi un solīju viņam tos dzejoļus sūtīt, lai brālis varētu komponēt ja grib.

Dzidra pirmdien vēl atkal palika mājās, colds bij vēl liels un viņa nevarēja pabeigt savu vēstures projektu – bija sarakstījusi beidzot 3 lapas ar krāsainiem zīmējumiem pa vidu. Izskatījās ļoti labi. Par kādu tur izlasīto grāmatu apreciation viņa arī dabūjusi ļoti labas atzīmes un uzslavēta visas klases priekšā. Bet šodien sportos ir sa’strainījusi’ kāju pēdas locītavā, pavisam nevar paiet.

Kaut tik es zinātu ka Tu nemocies par daudz un kaut Tev viss beidzot izietu kā nebūt cauri. Neworrij!
Xxxx M.

———

Dear Inesīt,

I would like to help you so much, but I think – you even have no time to read what I am writing – so – I start in English!

There may be only two reasons why you cannot write the terrible essay –
1) your home and kindness and friendship (what you needed and still need so badly) takes away some of your independence and ability to work properly
2) there are too much to do.

Which reason it is – consider it quikly and act – if it is the first be harsh against yourself cut out all hapiness and softness and – do your work.
If it is the other – give some things from university up.

But before do it – try as I said – just like going over a river in a too narrow bridge – dont look back or round, look straight away and go and go – write just to try – and if you cannot – give up, and don’t worry!

I am worried about you and I need to think – you are allwright.
Xxx M.

——————————-

[four leafed clover attached]
27. 7. 60.

Mīļo Incīt, šito laimes lapu meklēju un atradu priekš Tavām esejām. Tā tad laime tur arī vēl ir.

Man pašai gan neiet visai labi, pēc tās slimības nevaru atgūt spēkus – galva sāp un sāp un iekšā dur un spiež lai gan gaļu šodien pirmo reizi ēdu, citu arī tādu vieglu vien. Bet gan jau reiz būs labi. Turu siltu pudeli arī tagad uz ‘māgu’. Gaidu Jūsu brīvdienas, kad Tu būsi mājā. Man ir par daudz jānokaujas ar domām – uzrakstīt nav laika, domāju kamēr galva sāk sāpēt. Pēc tās G. kundzes vēstules un brauciena – viss kā pa mākoņiem vien jūtas. To ko viņai toreiz novaldījos un neteicu (biju par daudz dusmīga) tas man ir bijis jādomā simtreiz no gala it kā man būtu tas vēl viss viņai jāsaka. Pilnīgi nervi bija nekontrolējami. Tagad tas pāri. Tikai nezin kas ar galvu un iekšām. Bet būs jau labi. Gaidu Tevi un brīvdienas, būs kāda pārmaiņa varbūt varēšu arī vairāk tikt pie rakstīšanas un būšu mierīgāka par to.

Mums pāris dienas ir ļoti skaists pavasars. Bij jau agrāk tad uznāca atkal aukstums, bet nu tomēr ir silts – tā tas laikam ilgi vēl mainīsies. Zied vijolītes – viss zils, nekad tik ļoti nav ziedējušas. Zied arī jau tas dzeltenais krūms pie mājas (tanka) stūra. Ērli stāda un ar kalnā – viss kā pavasarī! Jaunā pīle nodējusi jau 7 olas, kopj un čubina. Bet vecā spītīgi paliek vecmeitās.

Šodien no Hausmaņiem kartiņa ar ielūgumu sestdien pie viņiem. Pašai laikam ir Anna vārdā un Annām bij šonedēļ vārda diena. Laikam iesim – nav vēl par to runāts. Dzidrai inspektori skolā (šo nedēļ) Goldijs rādījis Dzid. vēstures projektu, kas bija ar ļoti skaistiem zīmējumiem. Gaidu vēstuli – (īsu kaut) no Tevis. Kā Tev iet ar visu?

Xxxx M.

——————————-

[another four leafed clover attached]
3.8.60.

Mīļo Incīt,

Šodien saņēmām Tavu vēstuli – Tev atkal ‘trubls’; mani nekas nepārsteidz, ka Tev jācīnās ar slimošanām, pēc tik lielām garīgām nepatikšanām, kā Tev bija, fizisks sabrukums lielāks vai mazāks gandrīz nenovēršams. Kaut nu būtu pāri tas. Šī ir gluži fiziska nebūšana, ar to muskuli un tomēr tikko tu garīgi būsi jautrāka, drošāka, tā arī fiziski uzlabosies. Bet Tev ir tik daudz darba un uztraukumu ar tām esejām, ka Tu nevari atvilkt elpu. Kaut to franču ‘monsteru’ Tu dabūtu pie malas, tad Tu sāktu justies labāk. Labi ka angļu val. eseja galā!    Es Tev nekā nevaru palīdzēt un tas ir grūt. Tik gaidu brīvdienu, kad mazliet Tevi redzēšu un kādu dienu Tevi te pabarošu.

Nosūtīšu Tev rītā to džemperi vai puloveri to laikam sauc, ko gribēju sūtīt uz Latviju. Es to uz Latviju nesūtīšu varbūt Tu to vari lietot arī citur, bet pēc masāžas tas Tev noteikti ir jāvelk virsū vai apakšā citam.

Redzi – pēc masāžas vajag silti saģērbties. Vajadzētu arī mierīgi izturēties – bet Tev jau ir jāskrien… Tad mazākais to vienu noteikumu izpildi – esi siltās drēbēs. Un ja Tevi tur vēl arī apstaro – tad sevišķi pēc tam vajag siltu. Cita man nekā nav ko Tev šai vajadzībai iedot. Vajadzētu siltu veļu – bet nezin vai Tev tāda ir. Masāža tūlīt Tev nekādu labumu varbūt nedos, bet pēc laika noteikti vajag būt labāk, ja tas ir strainīts muskulis tikai. Kad ej uz masāžu, tad mazākais relaxij tur cik vien vari, tas Tev nervus arī nomierinās. Tā nelaime tā tikai, ka Tev tik maz laika un Tu droši vien kreņķējies par pazaudēto stundu. Bet nedari to.

Kad Tu būsi mājās?

Manas galva sāpes vilkās gandrīz 2 nedēļas, tad kad bij jau nolemts iet uz dakteri – viņas pārgāja. Pie daktera man tomēr kādreiz drīzumā vajadzēs aiziet – bet šī reize ir pāri.

Sestdien 30.7. (Tā bij pirmā diena kad man nesāpēja galva) aizbraucām visi uz Hausmaņiem. Tur bij varen jauki un ļoti garlaicīgi. Sēdējām pie galda, pļāpājām un žāvājāmies visi pēc kārtas.

Bija Dumpmaņi (2 mazākās meitenes līdz) un Hazenfusi un mēs. Tas viss.

Minēja viņi kaut ko, ka drīz jau būšot Ernām vārda diena – man būtu jārīko ‘balle’. Ja tā iznāks – sarīkošu arī. Tagad to ballinieku palicis tik maz mūsu pagastā – ka nav nekādu grūtību ballei. Uzlielīja manas kūkas, ko es cepot parasti. Šoreiz man nebija kūkas līdz – tik vīns un šokolāde. Dzidra arī lielīj manas kūkas – tā kā jātaisa būs tā balle, ja tik kaut kur radīsies dažas mārciņas.

Hausmaņ kdzei ir NitMaster adāmā mašīna, bij uz skapja un es neapskatīju, nemākot lāgā rīkoties ar ribberi. Citādi ejot labi un jau ir šo to noadījusi. Un atradusi kā var adīt pašas resnās dzijas – izlaižot vienu adatu brīvu un uzmetot tikai uz katru ‘alternate’ adatu. Nu man gribās atkal Tev vienu biezu jaciņu! Tikai tā adot pa muguru jātaisa vīle, bet tas nekas. Ja drīz būsi mājās, tad sarunāsim par to jaciņu. Naudas man nav nemaz visu šo laiku. Bet tagad būs 1 mārc. (bērnu naudas) un kādreiz varbūt paps arī atkal iedos. Zobi man jaunie izskatās O.K. bet ēst grūti, klab un kustās un nevar nekā saēst, tādēļ jau laikam saslimu – bet gan būs kādreiz labāk.

Kaut nu Tev būtu spēka diezgan kā nekā tikt galā ar tām svarīgākām esejām un tad mājās pāris dienas atpūsties.
Šodien atkal ļoti auksts – tik auksts ka nevaru glīti rakstīt un Tev būs grūti lasīt.
Xxx M.

4.8.60.

Šorīt iet kā jau pēc balles – viss vēlu! Bet jāpieraksta Tev vēl kāds wornings – Tu nedrīksti bieži vēlu iet gulēt! Tu nedrīksti ar tām esejām sev prasīt nezin ko. Ja par daudz, Tev kas jāpamet uz citu gadu. Šādās reizēs jaunībā sabojā veselību, ja neuzmanās, uzmani saaukstēšanos, ēd, guli. Lūdzu.
M.

———-

Aizmirsu vēl pastāstīt – Kalniņu Inārs [right] pirms nedēļas skolas sportos (Karnevals tas laikam bija) lauzis kāju. Dzidra to nezināja, tikai šo nedēļ dabūja zināt, kad Ināru uz skolu atveduši ar ambulanci lai noliek kādu svarīgu eksāmenu. Nezinu neko tuvāk – tikai kāds, laikam Dumpmanis, pie Hausmaņiem teica – nezin kādēļ abi Kalniņi (kungs ar kundzi) bijuši nupat Wyongā, viņi jau esot pārvākušies uz Sidneju – tas ir bijis Ināra dēļ.

Ir vēls – Dzidra drīz nāks mājās no skolas danča. Es izmazgāju un izgludināju rozā kleitu viņai un paps nopirka Orlona baltu jaciņu (garām rokām, cietu kaklu) tādu Dzidra gribēja. Maksāja 38 šiliņi.

Jaciņa bija laba, bet tad nu vairāk ar nekā viņai šonakt nav virsū, tik tā jaciņa uz rozā kleitas. Nakts ir tik auksta! Viņa brauks atpakaļ ar busu un no busa Kings atvedīs. Tā man iet – tupi mājā un worrijies par vienu un otru. Un tā laikam būs – ka tās worries nemaz nepāries bet būs tik vēl arvien uz priekšu, varbūt pat vienmēr lielākas.
Ak bērni bērni! Un es domāju ka izaugsiet un tad viss cauri!

Pīle jau nodējusi 14 olas un ligzdu izpolsterē ar baltām pūciņām – tad tūlīt pēc pāra dienām sākot perēt (tā man Hausm. kdze teica).

Tikko paps pats aizbrauca uz busu Dzidrai priekšā. Nu – atā, uz redzēšanos!

———————————–

11. 8. 60.

Mīļā Incīt,

Izdevās nosūtīt Tev šodien vienu vistiņu (pati sagatavoju) Bet iznāca padārgi ar telgrammu – taču gribu lai šodien saņēmi. To vistu sataisīju pirmdien un tagad viņa ‘pašā ēšanā’ jo tūlīt bez stāvēšanas būtu cieta un sīksta. Taisi mazu partiju. Nesaki papam neko.

Raksti kad brauksi?
Esi priecīga, neņem līdz daudz grāmatu.

Esmu puslīdz vesela – biju pie daktera, galvas sāpes esot no ‘tention’ vēders no kaut kā ierīta – viss pāriešot.

Kā Tev?
Xxx M.

Dzidra ir sportos Sidnejā, bet Tev neuzrasktījām šodien būs mājā. Sportos (Singleton + Wyong) Dzid. izleca 1,8. Records!
X

————————–

Piektdiena

Mīļo Incīt,

Varbūt no Tevis ir vēstule pastā, bet Dz. ir par slinku kustēties pakaļ – pirmā brīvdiena un skaista. Ceru ka arī Tev iet labi skaistā laikā!

Vakar satiku Mumfordu, biju skolā.
Viņš Tevi kādu dienu (varbūt veekendā) apmeklēs. Bet nezinu kad – viņš varbūt jau šinī, un tad Tu nebūsi tur. Varbūt vari Rose Str. paziņot kur Tevi satikt.

Norakstīju Tev garu vēstuli šodien bet nezin vai Tu vairs Tur Winsorā to saņemsi – tāpēc nosūtu tikai īsu zīmīti. Mumf. teica ka es izskatoties labi, biju dzelt. kleitā un iedzēru kafiju un malku šerrybrand. Ja viņš mani gadījienā mestu ārā, lai neizskatos nožēlojami!… Gaidīšu vēstuli!

Xxxxxxx M.

———————

 Piektdien 25. vai 26. aug. 1960.

Mīļā Incīt,

Vakar biju pie Mumforda [right], skolā. Vakar bij pēdējā skolas diena, es ilgāk nevarēju gudrot un kavēties to satikt. Nekādu ziņu iepriekš nebiju sūtījusi – jo, es jau nekad nekā nevaru noteikt, vai man to izdosies izdarīt ko solos, vai nē.

Tā es braucu papam līdz un teicu ka iešu uz skolu aprunāties ar Mumfordu. Paps nekā neprasīja un nerunāja pretī.

Es iedzēru (pirms braukšanas) krūzi stipras kafijas un vienu ‘mouthfull’ no sherry brandy – jo izskatījos tik nožēlojami bāla, tad uzvilku dzelteno kleitu un bonbaltus cimdiņus – lai, ja mani met ārā un manas runas neklausās, es vismaz neizskatos nožēlojami. (Mumfords teica ka es izskatoties labi 2 trīs reizes…)

Es izrunāju lielu garu runāšanu – visu kas jāsaka jau nepateicu un varbūt citā vietā izteicu par daudz – bet es jau varu tikai tā, kā es varu.

Vienu es redzēju – ja Tev nav mājā stipra pleca kur izraudāties – pie M. Tu vari. Nezināju ka viņš ir tik labs. Viņš nav runājis pat ne ar Dorīni. Gaidījis un gaidījis, kad satiks mani, lai redzētu kas ir.

Viņš laikam brauks kādu veekendu pie Tevis. Ko viņš domā – par visu, to jau es nezinu, bet viņš grib Tev labu.

Varbūt būs šodien no Tevis vēstule – lai gan cerība nav liela! Ir pirmā holideja Dzidrai, ļoti silts un jauks un viss zied. Pēcpusdienā potēsim cāļus. Man olas no vakardienas stāv netīras.

Bet spēka man ir vairāk. Labi būtu, ja Tu vēl varētu atbraukt 4. sept. ir Fathers day – es nopirku papam vienu loter. tiketi tas viss ko varu. Bet ja Tev daudz darba – nebrauc, atraksti tik kartiņu un vai lozi (lot. tiketi) vai citu nieku – netērējies jo Tev nav naudas. Domā par sevi. Ceru ka Tev šonedēļ gāja labi. Rakstu Tev ātri tādēļ – jo vai tik Mumfords neaizbrauc jau šo veekendu pie Tevis. Es gan teicu ka Tu tur nebūsi, bet visā tanī runā es nezinu ko viņš dzirdēja ko nē – tur bij tik daudz visa uz reizes. (Runājām ārā viņa mašīnā).

Iekšā laikam room 27 mazā istabiņā ar klasi blakus, tur es viņu satiku, puika mani aizveda, un tur ienāca – Bothams [left] arī!
Dzidra man teica (kad teicu ka es to satiku) – nu I bet he glared at you!!!

Viņš laikam to darīja arī. Mēs ar Mumfordu runājamies pie loga, viņš (Bothams) ienāca un sāka krāmēties pie galdiņa, tad Mum. Iepazīstināja un teica – es droši vien esot no Ineses par Mr. Botham dzirdējusi. Es teicu ka no abām meitām esmu dzirdējusi par viņu ļoti daudz! Viņš smaidīja. Un tad pēc tā howdoyoudo es visā sirsnībā pasniedzu viņam roku, tas iznāca tā natural. Viņš bij pleased, bet laikam redzēja ka no manis viņam nekādas lielas briesmas nedraud – tikko Mumfords pagriezās sāņš viņš pienāca pie loga man pretī un tad kā Dzidra saka – noglarija pamatīgi.

Es biju tik aizņemta ar tikko pārtraukto iesākto runāšanu ar Mumfordu, ka es uz tādu apskati neko nebiju sagatavojusies, bet ceru ka – I did my best.

Vēlāk kad es iegāju pie chemista pēc papa prasīt – visas shopa meitenes mani pārsteigtas un priecīgas manā dzeltenā kleitā apskatīja, tad viena vēlāk parādīja kasti ar kosmētiku ko izdos Helen. Rub. kosmēt. kursu apmeklētājiem un lai es eju, tas maksāšot tik 10 šiliņi. Varbūt aiziešu jo tur tāpat kā Tev no Ponda būs labs padoms.

Sveicini visus Windzoriešus un varbūt aizbrauc uz Rose St. pateikt kur tu būsi!
Xxxxx M.

——————————

 Otrdiena 30. aug. 1960.  

No Tevis vēl nav ne zīmes! Varbūt šodien būs. Ka tik Tu labi strādā un labi atpūties tad jau man nekā vairāk nevajag. Varbūt manu īso vēstuli esi saņēmusi. Nosūtu te arī to garo, ko par to pašu visu uzrakstīju. Mēs vēl neesam potējuši cāļus – varbūt šodien. Vakar beidzot parādījās kāds no telefona vīriem – varbūt taisīs beidzot. Dzidra tīrīja noliktavas istabu, kamēr vēl nav ieradušies. Tanī istabā dzīvo viens Alberts – čūska, tā kas ķer peles. Dzidru nobaidīja. Paps grib lai viņa tur dzīvo un tīra peles ārā. Dienas ļoti karstas. Gribētu braukt kaut kur – bet darbs un darbs un naudas nav. Vai Tu vēl atbrauksi brīvdienu beigās vai nē? Uzraksti. Ceturtdien paprasi pēc paciņas – es gan nezinu, vai man izdosies ko sagatavot. Viss pa vecam. Es jūtos labāk. Tikai ‘tention’ turpinās jo nedabūju rakstīt.

Nezinu vai ciemiņus lūgt us 10.9. vai nē? Bail ka nevarēšu sataisīties –
Lai Tev labi iet!                                              Xxx M.

———————————-

30.8.60

Mīļā famīlija,

[…] Austras mamma man kā “surprise” uzšuva kleitu. Tad kad atbraucu bija jau gandrīz gatava. Tā īstenībā nav kleita, bet blūze un brunči, bet abi no tās pašas drēbes tā kā var vilkt kopā kā kleitu vai atsevišķi [right]. Blūze ir bez piedurknēm un brunči ar lielākām un mazākām “impressed” faltēm – brūni-zelteni-oranži-balti ra[i]bība. Izskatās labi bet kad vasarā mazliet nodegšu izskatīties vēl labāk. Es esmu ļoti priecīga par to jo man nav nekādas vasaras drēbes. […]

Xxxx
Inese

———–

Piektdien 2. sept. 60.

Mīļo Inci!

Vakar saņēmām Tavu vēstuli – kā Tev īsti iet, to jau tā nevar zināt, pēc tā ko raksti – nu ceru, ka esi mazliet atpūtusies. Taupi cik vari spēkus – ej pēc iespējas agri gulēt. Tas tomēr ir svarīgi. Uz masāžu ej cik ilgi Tev laiž un varbūt kā jūties. Varbūt nāks cita masētāja un būs labāka. Žēl tas ir, ka tā kas Tev patika vairs nav.

Es Tevi piemānīju – paciņu nenosūtīju. Potējām cāļus (ceturtdien, vakar) un šodien ar potēsim – mazos. No lieliem pusi izpotējām. Nezin kad būs otra puse – un mazos šodien, kā ņems no brūdera ārā tā potēs.

Mana pīle nodējusi 13 olas perēšanai (G tirgum), vēl viņa neperē, bet drīz sāks – tas laikam būs tas mans ienākums. Dzidr. pīlēniem jānāk gataviem nākošnedēļ. Dzidr. labs laiks holidejām, bet drusku šņaukā ar iesnām. Viņas – Kristine un Soņa un Dzidr. gribēja šodien iet kalnā – picknikā, bet atlika uz otrdienu.

Vakar paps uz reizi sadomāja mūs aizvest uz kino. Bij kāda amerikāņu armijas komēdija ‘Wake me when its over’ – OK. Bet šodien dizzī. Citādi mana digestiona lieta ir nokārtojusies un sāku atkal piebaroties – tā tas iet. Gribētu aizbraukt pie Tevis – bet nezinu kad? Un ja es gribu tos viesus nākošsestdien aicināt – un to es gribu – tad man nav visam ne naudas ne spēka. Es tā riotēju – tas viss. Tā tad – Tu arī esi ielūgta plkst. 6. pie mums 9. sept. Olu kļūst vairāk – darba vairāk. Dzidra laba un man palīdz traukus mazgāt. Bet uz kino velk tad lai gribu vai nē – un es jau gribu…

Pag. sestdien te iebrauca Kalniņi – pats, Maira, Inārs – viņi veda Ināru uz Sidneju brīvdienās. Brīdi padzīvoja pa lokatu koku. Maira (mazā mājiņā durvīs) pārplēsa savu sarkano vilnas kleitu. Citādi visi bij priecīgi un pielasīja tūtu ar lokatiem līdzi. Aicināja ciemos. Maira strādā pie David Jones – zīmē kleitas.

Ja Mumfords vēl nav pie Tevis bijis, tad varbūt šo veekendu būs – tā viņš izteicās, drīz, kādu veekendu vai. Viņš gan fine fellers! Pat Doreenei ne vārda nav teicis, ne te braucis, ne vēstuli sūtījis – lai tikai neko neizklātu citiem.

Es Tev mēģināšu nosūtīt paciņu pirmdien. Vistu vakar notīrīju lielu un labu, kamēr p. bij Entrencē. Viņš jau citreiz arī pats atļaus Tev sūtīt – šoreiz es tikai gribēju ļoti lielu. Bet veca viņa gan varbūt ir – jāgatavo ilgi, labāk mērcē vai vārīt nekā krāsnī cept.

Biju nodomājusi skriet šodien uz Wyongu – (Dzidr. papam grib kādu sīkumu nopirkt. Es nopirku lot. tiketi) bet šodien nevaru cāļu dēļ. Tā mēs pinamies kā ju vienmēr cits citu kavē un tas ir viss. Kā Tev kleita gadījās – tas jau jauki. Tad man kaut kas Austrai būtu jādāvina, tikai nezinu – kas? Vienīgais ko adītu vai kādu bildi (kuru man vairs nav nekādu…)

Mīļo bērniņ – gādā pats par sevi visās lietās un vietās – es Tev neko daudz nevaru palīdzēt (un ko varētu teikt – to Tu vis resgali man neklausi…)

Nu pļāpāts un pļāpāts bez lielas saprašanas. Lai Tev labi iet! Drīz kaut kam vajag mainīties uz labo pusi, vai nu es uzrakstīšu kaut ko, vai citādi kā – bet kaut kam vajag nākt labākam – tā man liekas. Un priekš Tevis arī labam un labākam!
Xxxx M.

P.S. Dzidra mani pierunāja ‘balli’ netaisīt – laikam tad nē! Jūtos tikai viņiem partiju parādā. Bet – lai tad paliek uz Cristmas timu? Tā tad Tu neesi speciāli ielūgta!
Xxxxxx

———————-

9.9.60

Mīļo Mommy!

Daudz laimes vārda dienā! Ceru ka patiks tas ko sūtu.

Nav nezin cik romantiska dāvana – bet nezināju īsti kas būtu tāds romantisks ko varētu atļauties. Sorry arī ka nav nezin cik skaisti, bet skaistāki maksā priekš manis par daudz, bet tomēr gribēju lai Tev arī būtu tāda lāpstiņa ar kādu Kalniņš toreiz mums tik šiverīgi tās olas cepa…

Xxxx
Inese

P.S. Man liekas ka tie naži (izņemot to maizes nazi ar zobiem) visi ir jāuztrin – sevišķi tas lielais (ar to esot šopā kaut kas griezts un mazliet nodilis – bija lētāks…)

————–

Sestdien 10. 9. 60.

Mīļo Incīt,

Šie ir prom uz kino, es paliku mājā, patiesi man nebūtu Tev jāraksta – bet jātaisa kāds stāsts, bet esmu tik nogurusi, ka vēl brītiņu neko nedarīšu un tad ķeršos pie iesāktā stāsta.

Šodien saņēmu tavu 7. 9. rakstīto vēstuli. Labi ka Tavas esejas ir bijušas labas – tad nav tik daudz no eksāmeniem Tev jābaidās. Turpat Tevī jau viss iekšā ir, ko no Tevis prasīs!

Saņēmu vēstuli no Freimaņa šodien. Manu vakaru viņi rīkošot janvāra beigās. Lai rakstot daudz! Un es nemaz netieku pie rakstīšanas! Kamēr tā govs ar savu daudzo pienu (nemaz tik daudz tur neiznāk sviesta, kad separatora nav) – es vairs netieku nekur. Pa vidu tās ‘dressējamās vistas’. Ak – es laikam būtu Tev pavisam gaudu vēstuli uzrakstījusi – cik piekususi esmu – bet tagad tā Freimaņa vēstule mazliet sadūšo. Tikai – spēka nav.

Cīnies mīļo bērniņ Tu, bet taupi veselību.

Dzidrai holidejas tūlīt būs cauri, bet nav neko spirgta, it kā colds visu laiku, lai gan iet jau visu laiku ārā. No tā picknika pārnāca noskrāpējusies kā traks pa visādiem zariem un ar – galvas sāpēm. Bet tā jau citādi bij tā lielākā holideju diena.

Rītu atkal cāļi jāpotē – pusi tik veicām pag. reizē (no veciem un jauniem).

Šodien tā lielā diena kad tie pīlēni šķīlas! 11 vai 12 jau varēja saskaitīt, nezin vai vēl būs vai nē. Pīle vakar bij nonākusi ēst un tad (to gan filmā derēja uzņemt) kā tas pīļu tēvs piegājis tuvāk tam nodalījumam kur tā ligzda skatījās uz pīlēniem un sauca – „hy, hy!”

Citādi viņš šīs dienas (pīle negāja vairs nemaz no ligzdas nost 3 dienas) staigāja un tupēja tur apkārt tik tiešām kā tāds helpless expecting fathers.

Otra pīle arī jau perē no pag. svētdienas, un no savas ligzdas var redzēt kas otrai notiek – tā bij šodien palikusi pavisam neprātīga – laidās pa gaisu uz mani, skrēja kāvās ar otru pīli – es aizliku dēli priekšā viņas ligzdai lai viņa nevar redzēt tās otras ģimenes priekus, bail ka nesajūk viņai domas un viņa nepamet perēšanu domādama ka jau viņas pīlēni klāt. Tā mums ir savs entertainments. Un kur tad – telefons! Tumbi Umbi 124! Vienīgā saruna kas līdz šim bijusi ir papam ar veternar dakteri.

Un to vajadzēja redzēt cik tie strādnieki bij jocīgi noskaņoti, kas nāca vilkt – paps visu to offici vairāk reizes bij tur bijis un par suņu galvām u.t.t. tos lamājis. Tā tas iet!

Nosūtīju (paps aizveda) Tev sataisītu paciņu, kas droši vien bij stipri saberzta. Tie sieriņi nezin vai Tev garšo, bet domāju – ja tas kungs ēd sierus un tā landledija – lai viņi nogaršo, tas laikam ir kāds vācu mājas siera veids, tie knap sieriņi kā tos sauca un tie var stāvēt pusgadu – viņi visādi ir ēdami, mīksti vai arī tad kad sakalst un tos var vairs tikai sarīvēt uz maizes.

Dzidrai nogrieza matus un viņa tagad izskatās pavisam cita meitene, daudz maigāka un inteliģentāka. Dzidra sāk arī pieaugt prātā! Mīļāka arī ir. Atzinās arī ka viņa vairs uz Tevi neesot greizsirdīga kā agrāk vienmēr bijusi un tagad lai arī cik daudz viņa klausot mani – tas ko Tu sakot viņai esot vēl nozīmīgāks, kam vēl drošāk ticēt. Tā, kā jau es domāju, Tu varēsi viņu šur tur iespaidot par apģērbu vai uzvešanos. Jāliek punkts.

 Xxx M.

—————————————-

13. sept. 1960.

Mīļā Inī!

Paldies daudz par smalkiem nažiem un dakšām! Nu tik brauc šurp lai Tev cepu olas, pankūkas u.t.t.

Šodien saņēmu Tavu paciņu. Dzidra atnesa. Viņa pirmo dienu bij skolā. Jau mācās savus franču vārdiņus…

Es neko nevaru uzrakstīt – un tik ļoti gribu rakstīt – tīrās mokas! Nāks vēl siltāks laiks – tad varbūt sprukšu no mājas prom kaut kur rakstīt.

To vistu Tev sūtot jau gribēju piemaksāt, lai pienes mājās, domāju – Tu aizmirsīsi prasīt, bet tas fellers kas tur pieņēma teica – lai nevoriju, ja nebūs pakaļ otrā dienā viņi aiznesīs paši. Domāju – otrā vai trešā dienā O.K. Bet veselu nedēļu – tur nu gan bij nelabs skats! Nekas – citreiz kad varēšu sūtīt tad ar pienešanu, tas maksā 2.6. bet tad Tev nav jāķēpājas. Nezin kad varēšu, varbūt drīz, varbūt arī nē. Izpotējām vēl daļu cāļu un rītu pēdējā daļa man vien ar papu jāpotē. Ņems no brudera un tūlīt potēs – tur ķeršana nav grūta.

Pīlēni bij 11, bet vakar viens nezin kādēļ nomira. Tagad 10 ir o.k. Kad es aiznesu pienā izmērcētu maizi, pavisam mīkstu, tā viņiem vislabāk garšo – tad ir ko redzēt, kā viņi saceļ galvas gaisā un krata kaklos iekšā! Skaisti gan viņi ir – vai jāsaka – funny! Es no priekiem šodien garām ejot ātri apliku rokas apkārt pīļu tēvam un viņu noglaudīju – viņš bija tā pārsteigts ka neteica nekā – bet kad gāju tālāk viņš sāka dzīties pakaļ un knābt! Bij galīgi noskaities par tādu necienīgu rīkošanos ar viņu, dzinās man ilgi pakaļ un sita ar knābi.

5 pīlēni, pilnīgi izauguši, nebija izkļuvuši no čaulām, bija beigti, nezin īsti kas par vainu, olas gan bij iespiestas – varbūt samīdītas, kas gan grūti ticams jo pīļu olas stipras. Tā – jaunākais ir par tām pīlēm… Viss zied, bet nav laika dārzu apkopt. Cits viss pa vecam…

Ceru ka Tev iet labi. Vai Mumf. bija? Varbūt viņš beidzot sadomāja lai Tu viņu apciemo, jo viņš teica „any time Ines can come to me…” bet pirms tam viņš teica ka viņš brauks pie Tevis lai Tu viņam visu izstāsti un jūties labi. Varbūt tas bij tāds ‘feelings’ ko viņš vēlāk negribēja sev ļaut – nezinu. Lai Tev labi klājās!

Xxxx M.

———————–

Mīļo Incīt,

Vakar biju papam līdz Gosfordā (dabūju 2 mārc. no papa un pašai bij 2) un taisīju lielu šhopping!
Tev nosūtīju blūzi un zeķes. Ar to veco blūzi Tu nevari tagad mocīties, kad Tev tik daudz darba.

Lai Čipen kundze Tev šuj kādu krāsu un modi Tu izvēlies. Es šo Tev tādu atradu, kā varēju – pie Tavas baltās sejiņas un tumšām acīm vajadzētu piestāvēt. Nezinu gan vai pie zaļajiem svārkiem ies vai nē. Tev jau vajadzētu mazākais 3-4 blūzes.
Man pie taisniem svārkiem Tev blūzes ļoti patīk – Tu izskaties eleganti.

Vakar Gosfordā redzēju vienu (dāmu) jaunu meiteni baltā blūzē, garām piedurknēm, cimdiņiem klāt – burvīgi bija! (ar skotish saktiņu pie kakla).

Zeķes nopirku sev tādas pat kā Tev – kurš pirmais vienu noplēsīs – otru ados otram.
Sev nopirku cepuri jūrai un mājai, thongas, priekšautu, biksītes, zeķes. 12 carnation stādiņus un roku krēmu.

Tos sieriņus uzliec uz tasītes neapsegtus kādas dienas, (uz loga vai) lai apžūst, viņi par mīkstiem.
Ēd olas cik vien vari. Nosūtīsim vēl. Tev olas daudz jāēd – (vari tās arī dzert!)

Te Tu izskatījies jau pavisam labi, sevišķi kad Tu nebiji ‘skared’. Tā tad nebēdā. Kas paliks nedarīts – darīsi citus gadus. Gaidīšu Tevi atkal mājās novembrī. Bet Tu vēl raksti.

 Xxx M.

———————-

Šī vista apcepta priekš stew – ta [blot covering text] liek to katliņā uzlej vārošu ūdeni (kā apsedz) + sāls + sīpoli (1-2) sagriezti apcepti sviestā uz pannas, vai tāpat pielikti bez cepšanas.
Jāvāra palēni 1 ½ – 2 stundas ūdeni šad tad uzpildot (ar karstu, tikai) kad novārās. (Ja vēlas pielej 2 karotes vīna)
Tad gaļu izņem, sadala gabalos uz šķīvjiem
Mērcei pielej 1 cup milka kur iekultas 2 tējkarotes arrowroot vai milti, tikko uzvārās – gatavs!
Ja ir + pāris labas karotes krējuma.
Vēl sāli vai piparus klāt pēc garšas.
Tas viss.

Apcepu – jo tādu labāk nosūtīt šai siltā laikā.

—————————————–

Vecai pīlei 14 pīlēni!
Fathers sēž aiz sētas un vaktē.

——————

6.10.60

Mīļā famīlija,

Viss pirms, daudz laimes dzimšanas dienā Papam!

Paldies par blūzi, zeķēm un kabatas lakatu – visi ļoti vajadzīgi. Blūze izskatās labi – varbūt mazliet liela, bet ir o.k. Viņa ir ļoti labi uzšūta un labi der. Zeķes ir jau kājās. […]

Xxx
Inese

—————-

10. 10. 60.

Mīļo Inesīt!

Paldies par vēstuli. Priecājos, ka Tev blūze der – tā ir ‘Pelaco’ firmas blūze un tās ir labi, pareizi gatavotas. Blūzei tas ir ļoti svarīgi. Tu – ja pirksi materiālu blūzei ko Čipēn kdze Tev šūšot – apdomā, kādu krāsu gribi un tad drēbi pērkot (labāk lielā labā veikalā) prasi – blūzes materiālu. Tev parādīs kādi ir – parasti blūzes nešuj no kleitu drēbēm, izņemot varbūt tagad tās puķainās, krāsainās overblouzes.

Nosūtīju Tev šodien apceptu vistu, kas vēl jāgatavo tālāk. Ja aizgājusi labi – o.k. Ja nē – vienalga. Tā vista bija jākauj, un mēs tik maz varam apēst. Ja nebūs aizsūtījies labi, vairāk nesūtīšu, ļoti karsts laiks. Bet labāk neko par to paku neraksti, es tāpat uz savu galvu to taisīju.

Mums karsts, sauss. Laiks ir jauks – bet puķes sāk izdegt. Kaut manas dēzijas izturētu, tad pirms ziemsvētkiem ziedētu. Mežā (aiz Rafa) zied kāda meža orchid.

Tu kad atbrauksi novembrī – ierīkosim ārā kādu galdiņu, ko var visu laiku tur atstāt – tad Tev būs ērtāk iziet ārā mācīties.

Pīlei 14 pīlēniņi. Ļoti skaisti! Otri jau pavisam neglīti, jābaro lai aug ‘fat’ un uz svētkiem tiek dažas mārciņas naudas.

Freimanis, (kas referēs par maniem stāstiem) ir latv. avīzē – nobeidzis Sydn. University Arts coursu specializējies angļu (literat.) valodā. Viņam 49 gadi. Viņa brālis (vecākais) nobeidza Sydnejas konservatoriju (arī Latvijas) – dūšīgi vīri!

Laiks ir silts – Tu varbūt vari jau jauno kleitu uzvilkt. Jeb uz universitāti nē? Tomēr domāju ka Tev tagad būtu kas jauns, patīkams jāvelk virsū, lai Tev uztur gara stāvokli. Sievietei jau tas ļoti palīdz – ja viņa mazliet var mainīt izskatu.

Tikai – nevaru Tev neko jaunu sagādāt. Domāju – mums derētu viens kopējs, (vairāk Tavs kā mans) mētelis, vasaras. Un tad mēs ceļosim uz kādu tālāku pilsētu holidejās!

Xxx M.

P.S. Lai tā blūze būtu kaut mazliet krāsaināka Tev vajadzētu vilkt rozā veļu – apskatīšos vai te nav kāds gabals…
M.

[note added by Dzidra]: Lots of love!
Dzidra.
P.S. Haven’t got the phots yet.

————————-

17. 10. 60.

Mīļo Incīt,

Šodien pirmdiena, paps brauca uz Wyongu – es arī. Nopirku Tev vienu blūzīti un aizsūtīju Tev kopā ar to ‘combiné’. Rozā, kas man ir, un ko es nekad nelietoju. Varbūt Tu kādreiz to vari lietot. Silts laiks jau gan ir, nevajaga arī Tev tāda, bet vienmēr jau tik silts nebūs, un tad vari vilkt vairāk apakšā – Tev jau nav nekādas jaciņas. Man nav laika noadīt un tā paliek nekas neiztaisīts. To blūzīti paņēmu pie Gardenera, Dzidrai tās dzeltenās blūzes labi piestāvēja – varbūt arī Tev. Domāju – blūzes nekad nav par daudz, cita es nekā Tev nevaru nopirkt – nav naudas, bet tagad Tev tik maz laika, ka droši vien nav laika ne ko mazgāt ne gludināt vienmēr.

Pa svētku brīvlaiku kaut kur ceļosim, tad arī vajadzēs apģērbu. Es tā sapņoju – ka kaut kur mēs varētu braukt. Uz Canberu, vai Melburnu.

Dzidra piektdien nebija skolā, bij temperat. Sestdien jau bij labi. Šodien bija skolā, bet ir tāda nogurusi.
Kā Tev iet ar veselību? Šonedēļ, ceru Tu atrakstīsi – grūti nociesties, kad nekā nezin, kā Tev iet?

Mums viss pa vecam. Mazie pīlēni ir vēl visi 14 un nu jau ir vairāk kā nedēļu veci. Viens gan bija – palicis vienā dubļu bedrē, (pie vistu kūtīm) tur bija peldējuši, un viens nebija ticis ārā – vēlāk atradu nosalušu gluži stīvu, ne pačiepstēt nevarēja. Tad likām uz siltas water bottle pie Dzidras gultā. Trīcēja nabags vai visu pusstundu bet tad sāka sevi tīrīt un kopt un tad kliedza lai laiž prom. Otrā dienā vēl divi tur bij saaukstējušies tos tāpat izglābām, tagad paps tās bedres izsmēla un vairs nelaimes nav. Lielie pīlēni arī aug labi – varbūt būs uz svētkiem kāda mārciņa naudas! Lielāko pīlēnu māte jau izdējusi 14 olas un drīz perēs atkal.

Šodien no Sarmas vēstule – manas pēdējās dzejas ko aizsūtīju, bijušas labas un stāsts (ko lasīja rakstn. dienās) arī esot solis uz priekšu. Tā šodienai to uzslavu pietiek. Nu drīz varbūt būs vēstule no Freimaņa, redzēs kā tam būs paticis stāsts ko aizsūtīju – to Sarma vēl nav lasījis. Tas gan tik tāds nieka stāstelis – nav laika pie labākiem ķerties klāt. Bet, ko darīs jāraksta būs arī tie tāpat pa vidu citam.

Jūtos vesela. (Man šabas atkal klāt, tikai 2 reiz izlaida) Ceļos rītos agri, šodien ap pieciem jau biju pie pīlēm. Tās jālaiž ārā, nevaru gulēt. Jāmeklē, jāgriež zāles. Un tā visu dienu. Vakarā noguris ka neko vairs nevar. Gaidu ziņas no Tevis, (Varbūt jau rītu būs…)

 Xxxx M.

—————–

27.10.60

Mīļā famīlija,

Paldies par blūzi – man tā arī ļoti patīk un labi der un man liekas ka piestāvēs brunčiem kas man ir – vēl neesmu vilkusi virsū, bet otra (rozā) jau otro reizi iet mazgāšanā. Tikai jūs nedrīkstiet mani par daudzi izlutināt! – Paldies! […]

[…] Lekcijas jau pa vienai izbeidzas – Šodien nobeidza angļu profesors vien no angļu valodas kursiem – Parasti kad kāds no viņiem nobeidz kursu, viņu aplaudē. Šodien arī. Bet šitais profesors mums laikam labāk patika kā daži citi un viņam aplause bij Loti “enthusiastic” (nenāk prātā pareizais vārds un nav laika gudrot) – bija ļoti aizkustinoši. Te Austrālijā tik reti kādu aplaudē – un man ļoti patīk ka to dara – varbūt arī bēdīgs prāts bij ka jau viss gads jau garām – bet nevarēju noturēties – bija jāraud. Vēl tagad par to domājam – jāraud atkal!!!

Tagad sākas briesmas [eksāmeni] – […]

Xxx
Inese

—————-

Mīļo Inci, vēl divas nedēļas, un tikai tad varēs gaidīt Tevi mājās!

Vakar (nē, laikam jau kādas dienas agrāk) saņēmu vēstuli no Melburnas, Kultūras dienu komitejas uzdevumā raksta Pranks (Preses biedrības kāds darbinieks un pa pusei rakstnieks) un lūdz ierasties uz Kultūras dienu rakstnieku pēcpusdienu Melburnā 1.janv. 1961. Jālasa kāds jaundarbs. Maksās man ceļu turp atpakaļ. Tikai divi ārpus Melburnas autori esot aicināti: es un nezin kas un no kurienes tas otrs! Jābrauc! Un Tev jābrauc man līdz. Atstāsim pīlēnus, tos mazos mājās, lielos pārdosim kabatas naudai un – brauksim!

Papam es vēl nekā neesmu teikusi un neteikšu kādu laiku tikai taisīsimies. Es braukšu arī – ja mani nelaidīs!…
Pa kādiem ceļiem braukt un kad izbraukt, to gudrosim vēlāk, bet brauksim gan! Tev arī vajadzēs atpūtas un pārmaiņas, kad būsi galā ar šo gadu.

Rakstīt gan es nekā nedabūju – ar pīlēm ļoti daudz laika aiziet, bet gribu tās labi nobarot – lai tiek kāds šiliņš.

Ar drēbju pirkšanu, vai taisīšanu būs atkal briesmas. Labāk būs vai jāpērk vairāk gatavas, jo kur te kas man taisīs, un kā iztaisīs. Un jāiztiek jau būs ar ļoti maz.

Turies Tu dūšīgi – Tu redzi, ka Tev visas esejas nāk o.k. atpakaļ, ko Tu tik ļoti bīsties! Dzer tos vitamīnus un olas, es rītu atkal mēģināšu aizsūtīt. Olas Tev derētu dzeltenumu kult ar cukuru, pa divi trīs dzeltenumi uz reizi un kopā ēst ar citronsulu, tā ir ļoti labs. Bet ja Tev to olu gluži tik daudz nav, tad dzer tāpat. Un ne par ko ne par ko nebēdā, Tu esi tik pavisam jauns bērniņš vēl, Tev nevajaga visu ņemt tik smagi līdz Tu paliec bāls. Strādā cik vari un dari visu mierīgi. Es jau gaidu, kad varēšu Tevi atkal barot ar pienu. Puķes zied ļoti visas cik nu viņu te ir. Daizijas, tās lielās, kas sastādītas tagad tur zem kokiem kur iet veļu kārt, aug ļoti labi. Paps uzgāza divi maisi vistu mēslu un tā viņas izglābās no sausuma, bet tagad lietus ir atkal diezgan. Uz ziemas svētkiem tās daizijas ziedēs. Es nezinu, kā tas viss būs, bet kaut kas man vēl jāsaraksta un tad jābrauc uzstāties. Tas izcilus gods man parādīts, ka tikai divi autori tie izvēlētie no citurienes un es viens no tiem. Būs tad arī jādietē, lai izskatos labāk, jo tur tik daudz gribēs spriest arī par to – kā es izskatos. O dear o dear!

Šodien ir svētdiena un mazliet brīvāka gribu jusites, lai gan – katru dienu ir tas pats jādara. Vakar uz kino negājām laika taupīšanas dēļ. Dzidra mācās uz eksāmeniem jau.

Nu – tas ir viss. Nav nekā vairāk jauna. Neviens ciemos nenāk, mēs arī neejam nekur. Mumfordi nav redzēti ne dzirdēti pēc tam ka te bija, laikam jau nekāda viesošanās tur nebūs pirms arī Tu nebūsi mājās.

Ko lai Tev aizsūtu? Ko Tev vajadzēs ceļojumam? Vai būs vēl jāada kādas jakas? Ja Tev ir kas prātā, adīšanai jau paņem dziju, vai mazākais vaļas brīžos padomā – ko un kādu vajag. Uz ziemassvētkiem būšot gatavs Woolwotha veikals Entrencē – tad varēsim viegli iepirkties!

Nav vairāk laika – jau pirmdienas rīts. Nezin vai tikšu šodien līdz uz Wyongu un nezin vai ko nosūtīšu Tev. Pērc ko labu ēdamu, varbūt atkal kur dabūsim naudu.

 Xxx M.

————————–

Pirmdien 31.10.60.

Mīļo Inci!

Nosūtu paciņu šodien, tāpat kā pagājušo reiz gaļa (ja būs vēl laba) jāsutina 2 st. apmēram. Maz tur ir – pusvistas, bet tā man te iznāk un vienas pusdieniņas būs. Zinu ka Tev jau šinīs dienās ir kaut kādi eksāmeni un tad gribu kaut kā Tev šai cīņā palīdzēt. Ko citu! – Ēd un turies stipra.

Cīnies droši, Nixons arī cīnās!
Gaidīsim drīzi mājās, viss zied un ir skaisti te dzīvot.
Xxx M.

——————————–

1. nov. 1960.

Mīļo Inesī!

Nu Tev ir pats pirmo eksāmenu laiks un es nemaz negribētu Tevi ar vēstuli traucēt, bet gribu pateikt tomēr – lai Tu nebēdā tik daudz par to, kā tie eksāmeni Tev izdosies. Tu esi par daudz to uzdevumu saņēmusi un tagad Tev ir par grūtu. Lai arī kā Tev iziet, Tu jau varēsi studēt tālāk mierīgā garā. Tu esi pieradusi iztikt ar maz naudas, es arī. Nākošgad es domāju – es tomēr gribētu iet jau uz Sidneju, kaut kā te mājā var izkārtoties, jo Dzidra jau ir liela meita. Es ceru ka mana veselība būs uz priekšu tāpat puslīdz laba, kā ir tagad un tad es maizi sev un Tev varētu nopelnīt. Kā tad citas vecenes to var? Un no sabiedrības – no manas rakstīšanas tas ir – arī beidzot nāks kāds atbalsts.

Mājās braucot apdomā, ko Tu vari sagatavot, kas jāatstāj – un neņem par daudz uzdevumu līdz. Es ceru, ka pēc nedēļas, ko Tu padzīvosi te, Tu nebūsi tik nervoza un nobijusies. Tev ir vajadzīgs fiziski izkustēties. Pāris peldēšanās jūrā Tev būs ļoti daudz vērts, tikko Tavs fiziskais spēks būs lielāks, nervozums būs mazāks. Žēl ka šie eksāmeni šonedēļ Tev jāliek tad, kad Tu esi visvairāk nomocījusies, bet neko nevar darīt.

Vakar Tavu vēstuli saņēmu tikai pēc tam, kad Wyongā biju jau nosūtījusi Tev paciņu un īso vēstuli. Bet tas varbūt labi, pirms eksāmeniem nebūtu labi daudz Tev lasīt ko es pļāpāju.

Dzidrai ir atkal viens zīmējums avīzē, viens ko viņa jau kādi 3 mēneši atpakaļ aizsūtīja. Šogad tas viņai ir piektais, tas ir rekords!

Labi ka Tu par savu £3/14/9 – čeku varēsi sev kādu mīļu grāmatu nopirkt. Man ir lieli plāni ka mēs uz Melburnu varētu braukt pa jūru ar kuģi, no Sidnejas vai no Newcastles, tad mēs reiz varētu atkal atpūsties un palasīt kas patīk.

Labi ka blūzīte Tev patīk un ir laikā, baidījos, vai nebūs maza. Es bez Tevis vēl neko negudrošu ko sev pašūt, gribu lai Tu dod padomu, kad atbrauksi. Man te par to kā jāģērbjas vairs nav nekādu zināšanu. Un būs jau jāiztiek ar ļoti maz drēbēm, tad labi jāizgudro.

Zināms, ja Tev par Melburnas braukšanu vai nebraukšanu ir citas domas, un ar kuģi, vai citādi – to mēs vēl gudrosim.

Nu – nezin vai būs vēl vēstule no Tevis, vai zvanīsi, vai tikai brauksi mājās – to redzēsim, tagad kad telefons ir, Tev mūs vieglāk sadabūt rokā arī kad jau esi ceļā šurp.

Ja laiks būtu tik jauks, kā tagad Tu varēsi labi padzīvot pa pašu ziedu laiku. Tagad zied un ļoti smaržo honeysakļi un džekeranda drīz vērs ziedus vaļā.
Paldies Windzoriešiem, kas Tev rozes un afelsīnus gādā. Tatā!

Xxxxx M.

———————————

22. 11. 60.

Mīļo bērniņ!

Nezin kā nu Tev pirmdien būs gājis eksāmenos un vai vēl vari labi turēties? Neesmu Tev nekā sūtījusi, varbūt ceturtdien izdosies ko sagatavot.

Mēs dzīvojam kā vienmēr – esmu nepacietīga un neko nevaru panest, bet jāpanes vien ir.
Pirmdien paps kad veda olas, aizbraucām līdz Hausmaņiem aprunāties par pīlēm, paps gribēja dabūt saviem veikaliem uz svētkiem, bet Hausmaņa kundze tīrītas nepārdod, esot ļoti grūti tīrīt.

Jā un tad – Hausmaņi cietuši road axidentā! Bijuši sestdien pie Hazenfusiem, Dumpmanis naktī viņus ar savu mašīnu vedis mājā un kur griežas iekšā uz Hausmaņiem no ‘highweja’ viņiem uzbraukusi ‘loreja’. Loreja laikam tiem braukusi aiz muguras, viņi pabraukuši garām un kā griezušies no ceļa – loreja virsū. Visi grāvī, Dumpmaņa mašīna čupā, to aizvilcis mājā vēlāk kāds pazīstams, loreja līdz rītam stāvējusi. Citiem nekas lauzts – tik Hausmanim kāda riba, bet aizgājis vēl mājās un tik vēlāk atklāts, jo bijis jālāpa saplēstais deguns un tad jutis ka paliek grūti. Guļ Wyongas slimnīcā. Vainīga laikam būšot tā ‘loreja’. Tā – lieli, nelabi piedzīvojumi citiem. Mums – paldies Dievam, tādas lietas nav gadījušās, lai gan ceturtdien paps milzīgi spļaudījās gandrīz sabraucis vienu puiku uz velosipēda un arī sestdien braucot no kino mašīnas un velosipēdi bēga kā prusaki uz visām pusēm, kad mēs joņojām caur Long Jettiju!

Pīlei daži pīlēni, nezin cik, laikam 5 vai 6, atkal viņai sakaltuši, lai gan slapēju pāris reizes olas, bet par maz, nezināju ka jau nāks tik ātri ārā, viņa bij agrāk sākusi perēt, kā man pierakstīts. Ak – nekā liela tur nebūs ar tām pīlēm, bet cik būs tik labi. Tie kas ir aug labi. Laiks iet ātri – man jāraujas ar rakstīšanu – bet nekas nerodas liels, tik sīkumi. Nav nekā vairāk ko stāstīt. Kā Tev ar tā tabletēm?

————-

23. 11.

8 pīlēni tomēr!
Tā man iet govs, pīles, suņi kaķi, bet lieli vīri gaida darbus no manis lai par tiem gudri runātu.

Lai Tev labi iet, strādā mierīgi eksāmenos – kas iznāk iznāk! Strādā mierīgi!
Nu labu izdošanos!
Xxxxxxxxx M.

————–

(Jāņem vēl viena lapa)

Varbūt ka tās ir tās amerikāņu happy tabletes kas Tev iedotas ja tas igaunis te pats ir pārstudējis dakteris un zina ko vajag… Amerikāņi jau esot atraduši tabletes kas atņem katru nervozumu un iedod īstu drosmi un prieku dzīvot un strādāt tā saka. Tik nezinot kādu iespaidu tādu tablešu lietošana varot atstāt ja tās ilgi dzer.

—————————————–

Pirmdien, 28. 11. 60.

Mīļo Incīt,

Tu piezvanīji, bet es neko labu nedabūju parunāt – tik jutu, ka pēdējā eksāmena dēļ esi negulējis naktis, un ar iznākumu neesi apmierināta – atkal uztraukuma dēļ. Žēl tas ir, ka Tev ar to jāmocas, bet darīt tur neko nevar, kādreiz tāda uztraukšanās pāriet pati no sevis – kad kādreiz tās dēļ patiesi sabojā eksāmenu pilnīgi, tad noskaišas pats uz sevi un paliek prātīgs – vienaldzīgs. Bet kad tas nāks to nezinu. Ņem tās tabletes (cik teikts) un nebēdā. Kaut tik Tev būtu laika atpūsties!

Šodien ceru nosūtīt Tev olas, paka jau sataisīta un paps drīz brauks uz Wyongu – es ar savu kontrabandas paku līdz. Vistu nevarēju sagādāt, žēl, bet neko darīt. Tikai olas. Ēd un dzer tās cik vari un cik iznāk. Dzidra varbūt brauks uz sportiem (latviešu) 10. nov. [dec?] Tad viņa varēs Tev ko aizvest, lai gan – tad jau Tu drīzi būsi beigusi savus eksāmenus.

Tiliks rakstīja un vakar viens viņa uzdevumā papam zvanīja, lai laiž Dzidru piedalīties. Tu jau droši vien arī esi aicināta.

Man jau jādod atbilde – ko lasīšu Melburnā un vai jāgādā apmešanās un kad iebraukšu? To nu es vēl nezinu. Varbūt Tu arī brauksi? Ar kuģi jau laikam nebūs interesanti braukt. Un man laikam biļetes arī uz vilcienu jau jāpieprasa tagad.
Ja vari – gudro vai brauksi? Bet to jau var arī vēlāk vēl izlemt.

Man troubles — nolauzu vienu zobu – iekrita sinkā, neko nemaz nekrita, nemaz nejutu, ka bij piesities un vienam puse nost, priekšā kā par nelaimi. Nu būs jāskrien atkal un kas tur iznāks nezinu. (Nauda noteikti jāizdod) Bet tie zobi man tik vaļīgi turas, ka jāpārtaisa jau tāpat būtu. Tikai laika tik maz paliek. Man pēdējās dienas atkal sāp galva. Darba ļoti daudz, jaunās vistas sāka dēt.

Pēdējā laikā man latv. avīzē bijuši 3 mazi dzejoļi, tagad būtu laiks kādam stāstam – divus niekus aizsūtīju.

Kaut nu Tu labi turētos un tik ļoti neworrītu!
Dzidrai izgājis dumi mats 1. – 41 dabūjusi. Papam nemaz nedrīkst teikt. Angļu esot labāk kā Kristinei bet ne tā kā brainī Britam. Franču mazāk par tiem abiem arī uztraukuma dēļ citus vēl nezina.

Nu lapa pilna. Lai Tev Dieviņš palīdz!
Xxxxxx M.

P.S. Rafi gandrīz ērces (tikas) nokoda, saslima dabūja vest uz vet. — £5/-/-! Vēl nav īsti vesels.
P.S. Esmu Wyongā – paku nosūtīju – bet dabūsi tikai parīt, tā teica, jo streiks esot.
Domā par veselību nepaliec par ilgu augšā. Prasi ēst!
Xx M.

————————–

Mīļo Inī!

Dzidra raksta laikam kā iet –
Es tomēr domāju aizbraukt pie Tevis.
Nezin vai Dzidra varēs, jo gaida šabas!
Vēl rakstīšu. Xxx M.
Lai Tev labi iet!        Xx

————————-

 Svētdien 11. 12. 60.

Mīļo Incīt!

Atbraucu labi, visu laiku lasīju Anouilh’a lugu, bija atkal elektriskais vilciens līdz Gosford. un varēju mierīgi lasīt, jo tur nekrata. Buss tūlīt bija. Dzidra spiedz no prieka, ka nav tālāk vienai jāvorij.

Pasaki Landledijai „merci boucup” no manis.

Tava istaba man ļoti patika. Tur es varētu strādāt. Tavā istabā labāk, kā Austras. Viņa ir nabadzīgāka un ar to bagātāka. Tā es to jutu. Bez tam Tavs tagadējais Ashfildas suburbs ir daudz pievilcīgāks, kā Sydenhamā, tāpat kā istaba. Pirmo reizi es jutu, ka es Sidnejā varētu dzīvot un – strādāt. Kad gaidīju vilcienu (1/2 stunda Strathfieldā) man tā darbojās domas, ka es vai pirkstus kodu, ka man nav papīra un zīmuļa… Vispirms – tā gan būtu bijusi vēstule Tev, ne kas cits. Bet varbūt tāda vēstule, kādu no mājām nevaru uzrakstīt. Tu man esi vienīgais tuvais pieaugušais cilvēks, un kā ar tādu man gribējās parunāt. Pateikt to, cik ļoti es vorriju par Tevi un tomēr – cik ļoti es ticu Taviem spēkiem, Tavai gaismas pilnai, vitālai ‘personality’ un kā vienīgais ceļš kas dzīvē Tevī audzinās tālāk un tālāk bagātāku un bagātāku šo personality – ir tas, ka Tevi atsāj vienu un Tu cīnies. Un tas ir tik – cruel. Un tomēr tas tā arī nav un es Tevi nekad neatstāju vienu… Un no otras puses – tas tā ir, es Tevi nemaz nevaru neatstāt vienu – jo cilvēks vienmēr ir viens…

Tagad es sāku tīrīt olas un viss manī norimst un es pamazām atkal iesnaužos nedomāšanā.
Esmu priecīga, ka Tev eksāmeni būs cauri un Tu varēsi gulēt un gulēt un gulēt… Un paiet pa pilsētu un just mieru.

Zini ko es domāju – (Dzidra labi bij visu saimniekojusi) vēl pirms ziemsvētkiem Jums ar Dzidru būtu mani jāaizlaiž uz Sidneju uz 2-3 dienām, es Tavā istabā tad kaut ko uzrakstītu, ko es citādi te nevaru. Būtu labi, ja arī Tu kādu dienu tur būtu, to pasaki landledijai, ka ja viņa ar mieru, es gribētu kādas dienas padzīvot un maksāt viņai uz dienām. Tu nezini cik happy es jutos Tavā istabā, pie Tavām grāmatām – Tagad es lasu to Anouilhu un tas atkal ir tik labi – lasīt un pārlasīt visus Tavus pastrīpojumus.
Noteikti es gribētu vēl pirms ziemsvētkiem tur padzīvot un ko uzrakstīt, tikai laika jau paliek tik maz.

Tad vēl es Tev gribēju teikt lai Tu ([something crossed out] sorry) Imantam neuzbrūc, bet gaidi apologie, bet tā jau ir Tava tik personīga lieta, kas vēstulē nav jāpārrunā. Ceru ka Tu tiksi nu galā ar pēdējo eksāmenu bez briesmām un tad tiksi pie atpūtas.
Gaidīsim zvanīšanu un tad Tevi pašu.

Dzidra raudāja gan par Džoniju un mašīnu un balli – bet pūles tur braukt un sataisīties – to viņa nebūtu varējusi uzņemties.

Ak jā – lūdzu, pēc eksamena vēl aizej uz Centrali, pēc tās somas. Ir jau cerība, ka tas cilvēks, kas to paņēma, ja gribēs man rakstīs, vai atsūtīs – jo adrese tur ir.

Xxx M.

——————–

Pirmdien 12. 12. 60.

Tikko apskatījos kalendārā – ziemsvētki ir ļoti tuvu. Man maza cerība padzīvot dažas dienas Tavā istabā pirms svētk.
Pēdējā pirms svētku nedēļa man jātīra pīles – un tikai tad būs drusku nauda.
Bet ja Melburnas ceļa naudu man atsūtīs šo nedēļ, tad es nedēļas galā varētu iebraukt for ‘šopping’ un palikt weekendu tur, kad Tu aizbrauksi uz Austru.
Par to parunāsim kad zvanīsi un ja tā varēs – tad es teikšu papam, ka Tu saki lai braucu ar Tevi for šoppingu.

 Xxx M.

————————

[note at head of letter: Paņemu Tavu sarkano jaciņu jo salst.]

Mīļo manu bērniņ!

Paldies par to nighty – Paldies, ka Tu tik labu gribēji bet lūdzu nes viņu atpakaļ!!! Es paskatījos, jo Tu teici – dārgs. Es domāju – 30 šiliņu varbūt un to nebūtu vērts izdot. Bet ko es redzu – 69/11! Tas ir ārprāts – man nav ne zeķu ne kurpju, ne kleitas un es lai ņemu tik dārgu kreklu – nekad! Es raudāšu ja man jāvelk.
Es aizskrēju dabūt money back bet par vēlu, veikals ciet.

Lūdzu dabū naudu atpakaļ un neko man nepērc – ko Tev man ziemsv. papīrā dāvanai likt ir tas jaukais lakatiņš. Pataupi naudu un lūdzu paņem sev biļeti uz Melburnu, lūdzu brauc līdz! Jūtos vientuļa te šodien gribētu ceļot ar Tevi, kā uz Adelaidi gribējām.

Apskatīsim Melburnu un arī pa ceļam var kur izkāpt varbūt. Nepērc neko man. Gosfordā vai Entrencē varēs pašopīt. Ja naudu nedabū atpakaļ – paņem sev ko Tev vēl vajaga, man kreklu nemaz nepērc tā bija traka ideja no manis es domāju – 20 šiliņu, bet es pārgulēt varu visādi to neviens neredzēs. Vasarā naktskreklu tāpat nevelku.

Un brauksim abas uz Melburnu.
Es nogriezu matus pie Kuci! Pēc traka! Ilgviļņi jāliek!
Drusku rasktīju un domāju – tagad zinu, kā to gribu uzrakstīt un tad jau varēs.
Xxxxxx M.

P.S. Ja lietus varbūt Dzidra nebūs. –

———————–

15.1.61

[note from Inese —  left at house for family– Dzidra, Erna, dad at Elvis movie]

Neaizmirstiet to tīklu — £2 deposit būs atpakaļ (šedē pie Long Jettijas).

Dabūjām pilnu spaini – jau deviņos beidzām un braucām mājās. Vēl noskatījāmies kā laida raķetes pāri ūdenim Entrencē –bija ļoti skaisti – laikam dārgas jo bija lielākas un skaistākas kā citreiz Entrencē.

Prawni arī lieli un skaisti. Bijām North Entrencē. Ūdens silts. Visi ļoti “excited” un ķēra un grāba. Mazi puikas lēkāja apkārt un palīdzēja un teica ka mums vairāk kā citiem.

Nodomāja braukt tūlīt – plīts par ilgu iesildīt – vārīs pie Johnnija. Atstājām jums arī.

Viss bija labāk nekā Elvis.

Xxx Inese
(piezvanīšu)

Note on back from Maira:

Paldies par visu ko.

Un es Jūs redzēšu mūsu mājā.

Maira xxxx

————-

[No date — 1961?]
[in Dzidra’s letter]

P.S. Papam zīmulis pie telefona grāmatas piesiets ar to lentīti, ar ko Tu biji spsējusi viņa father’s day paciņu. Viņš bij ļoti priecīgs par to lepno telefona piederumu.

Tā Tu mūs apdāvini no savas sīkās naudiņas un mēs te tupam olās un visādos labumos — bet kas Tev? Es gribu nākošgad pie Tevis tuvāk Sidnejā!
xxM.

———–

26. 2. 61.

Tikko Tu aizbrauci, atradu Tavu briļļu somiņu, Dzidra ies pēc avīzes un nosūtīs Tev. Domāju taisīt parcel, bet izmēģināju ka konvertā kā vēstule būs O.K.

Diena silta jauka un – German eseja nelaba lieta!

To Faustu palasi uzmanīgi, es neko nepateicu un varbūt pateicu ko nepareizi. Tas is visnelabāk, ja no otra ko noklausās – nepareizi.

Ar to solījumu, par nevienu acumirkli nekad neteikt „…du bist so schön! Verweile doch”… (vai apmēram tā) Fausts nolīga ar velnu, tam kalpot ‘tur’, kā velns tam kalpos ‘te’ – tas ir – ja Fausts lauztu solījumu. Un tā viņš ne par ko nedomādams (tas ir bez atbildības sajūtas, bez morāles, bez laba un ļauna apsvēršanas pret citu) ņēma Gretchenas mīlestību jo viņš ‘to gribēja’ u.tt.
Un nonāca pretrunās – ‘piederēja velnam’ un izdarīja darbus kas ‘pašam bija elle’ u.t.t
Bet beigās mēs abas spriedām — … „viņš (Fausts) varēja palikt pie Gretchenas, un nepalika un aizgāja ar Vellu!…”
Tur tas jāpārbauda – ‘vai viņš varēja palikt?’
Jo viņš jau tad būtu lauzis savu solījumu Vellam. Es nevaru Tev nekā ne pateikt ne norādīt – tikai pēti pats, lai neuzraksti kaut ko no te ātri runātā.

Dzidra ies uz pastu un cerams Tu rīt jau saņemsi savu briļļu somiņu.
Xxxx M.

————————-

Xxx I.

Ar caurumiņu – tā ir mugura! Viss izskatās par īsu. Bet – pamēģini. Ja neder – atsūti atpakaļ. Man dzijas te acumirklī vairāk nav, bet pie Gardenera man ir ‘put aside’ vēl tāda.

Izmazgā un izgludini un izstiep kā gribi, apšuj lentīti ap kaklu un rokām (tādu kā ‘tailori’ lieto)

It’s a glorious day
But you are away,
Why didnt you stay,
That’s about all I can say.

  Xxxxxxx M.

———————————-

7.3.61

Mīļā famīlija,

Nu otra diena jau galā, bet vēl nekas daudzi nav noticis. Vēl tikai runā par to kas būs, jāpilda nezin cik daudzi enrolment papīri un jāparakstās neskaitāmas reizes. Lekcijas šogad laikam būs diezgan izkaisītas ar daudziem starpbrīžiem – viena no rīta, tad pāris stundas brīvas un tad atkal kāda – tas man neko nepatīk, jo tādos starpbrīžos parasti neko prātīgu nevar uzsākt. Bet laikam nekā nevarēs darīt un būs jāizdomā kā viss labāk izmantot laiku. […]

[…] Vai jūs varētu lūdzu man atsūtīt cik tik vien drīzi iespējams šitās trīs grāmatas:

“The Plays and Poems of Marlowe” (man liekas ka tai ir zils vāks.)

James Joyce, “A Portrait of the Artist as a Young Man” (gaiši zaļš ar ilustrāciju virsū)

T.S. Eliot, “Murder in the Cathedral” (zils un lillā) […]

Ar labu nakti
Inese

———————-

Piektdien 10.3.61.

Ielikšu šo Printed matters Tev līdzi grāmatas, ko rītu vajadzēs Tev nosūtīt. Tavu vēstuli paps šodien atveda, kad brauca ar olām. Es viņam biju iedevusi nosūtīt Tev džemperi. Tur Tev nekādas vēstules nav iekšā, tikai maza zīmīte. Nezināju ka Tu rakstīsi vēstuli, domāju ka zvanīsi. Bet tā ir labāk, ka Tu šad tad uzraksti, jo zvanīšana ir dārgāka.

Tu būsi jau apskatījusi to adījumu, tas ir kā no mašīnas norauts un mazliet sadiegts lai Dzidra pamēģina, bet nekā liela tur nevarēja redzēt jo viņš ir uz mašīnas ļoti izstiepts un rullējas kā traks. Mašīnai labi nedarbojas vairāk spārniņi, tāpēc tur ir šādas tādas kļūdas. Kad izmazgās – domāju to nemanīs un varbūt ir iespējams izstiept to garumu tā, ka Tev der. Ja nē – tad sūti šurp. Pleci ir taisīti pēc Grāmatas, bet stāvēja pavisam gaisā, tikai ar iegludināšanu Tu varbūt tur ko vari izveidot. Man ir mājā mazliet angora vilnas dzija, varbūt derētu ja es noadītu tādu lentu ko plecos iešūt, ja par īsu? Bet katrā laikā jau var atjaukt un pieadīt no tādas pašas dzijas.

Pamēģināšu rakstīt ar sarkano tinti, jo melnā vairs nemaz neraksta.

Lodē Tu gan esi dūšīgi saspērusies! Tu tad atkal tāpat esi visu triju metamo verķu čempions. Mēs jau visi priecājamies. Dzidra noraudāja par savu smaidu uz fotogrāfijas.

Sestdien, 11.3.61.

Vakar Tev nenosūtīju grāmatas (šodien jau ir sestdiena). Lietus lija un es nokavējos. Gribētu Tev sataisīt paku ar kaut ko, bet laikam nekas neiznāks. Vai Tevi baro kaut cik labi? Gādā par sevi! Te viss ir tāpat kā vienmēr, ūdens ir atkal ar petroleju, bet vīnogas un vistas ir ko ēst. Es palasu Bacona esejas, bet pati neko vēl neesmu izdarījusi. Vienu dienu briesmīgi sāpēja galva, domāju ka vai gals klāt – tad atkal palika labāk pamazām. Tā tas iet tālāk un tālāk.

Gādā par sevi, ēdi un guli un ne par ko daudz nebēdājies. Tas ir tas laiks, par kuru cerēju – nu Tu reiz laimīgi brīvi padzīvosi, bet Tu galveno kārt taisi sev trubzelības.

Noadīšu tūlīt to angoras vilnas lentiņu, ja gadījienā to vajadzētu iestiķēt džemperī pie kakla.

Xxxx Mama

P.S. Pamēģināju adīt – nav vilnas pietiekoši, nekas neiznāk.

_______________

16. 3. 61.

Mīļo bērniņ,

Atkal jādomā vienmēr – nezin kā nu Tev iet? Varbūt šodien būs no Tevis kāda ziņa, bet tā būs vakarā, kad Dzidra nāks. Tagad varbūt braukšu papam līdz uz Wyongu – tad gribu iemest Tev šo vēstuli. Un tā – nu jārunā tikai par to, kas te ir, jo nezinu nekā par Tevi ko varētu pārspriest. Redzēju Tevi nesen sapnī – stāvēji ar sārtiem vaigiem un spožām acīm, tikai dažas matu šķipsniņas pajukušas itkā būtu kāvies vai gribējis kauties.

Džemperi neesi sūtījusi atpakaļ – vai nu der, vai nav bijis laika to šūt kopā? – Es šodien notīrīju 4 vistas, bet visas Mulanijam. – Un arī pēdējo ‘dreiku’. Tad kādu laiku būs miers. Man tā barošana patīk, bet tā kaušana vēl arvienu noved nelabās pārdomās: kādēļ mums cilvēkiem jārij iekšā tādi balti putni? Vai mēs nevarētu ar tārpiem iztikt, tāpat kā viņi?

Mums jau trešā diena ir ļoti silts un skaists laiks. Vakar un aizvakar mēs ar papu bijām peldēties – labi! Pag. nedēļā bijām trešdien peldēties, kad highscool’ai bij Swimming Carnevals. Bija ļoti skaista diena un tad pa gabalu klintis ap swimming poolu izskatījās kā ar sarkanu baltām puķēm noaugušas – tur bija visa sarkanbaltā highschoola.

Vakar Dzidra bija Gosfordā uz tādu pat carnevalu. Viņu klase visa bijusi, tāpēc ka kādus tur oficiell duties labi izpildījuši. Dzidra bija piemēram – publicity runner!

Tā te iet kā parasti. Es esmu atkal resnāka, bet jūtos stiprāka, vakar gan biju par daudz sastrādājusies nevarēju aizmigt, bet tas bija no prieka, ka jūtos stiprāka.

Raksti – vai Tu nedomā vēl reiz atbraukt līdz Lieldienām? Varbūt nupat, weekendā, uz peldēšanos? Vai esi vēl bijusi peldēties? Droši vien nē.
Un kad Tu varēsi braukt mājā? Vai nevar jau vienu nedēļu pirms Lieldienām?
Tev tak ir dzimšanas diena jāsvēta?!

Mēs ar Dzidru Tev gribam dāvināt (par abām vai nu kā citādi…) to ceļa somu – koferi, ko Tu teici Tev vajagot. Apskati – cik naudas Tu mums prasīsi, jo laikam jau Tev būs lielāks prieks pašai izvēlēties pirkt, nekā kad mēs te nopērkam. Te pie Gardenera Wyongā par 65 šiliņiem jau šis tas ir. Bet varbūt Sidnejā par to var dabūt skaistākus. Tev jau jāpērk tāds ka vari braukt ar to arī oversees!

Nu – vairāk nekā nav ko pļāpāt. Lai Tev labi klājas!
Xxxx M.

————————-

21. 3. 61. otrdienā

Mīļo Incīt,

Tikko Tu piezvanīji un nu man jābēdājas jo Tu teici, ka nepatīkot Unī, un Tu esot miserable.

Mīļo meitiņ, ka tik Tev ietu labi, ka tik Tu nebēdātu par to, par ko Tev nav jābēdā tik daudz. Es jau nezinu nekā, kā Tu tagad jūties, bet nu pēc piezvanīšanas es nezinu kur likties, jo tikai tagad vēlāk sāku domāt par to, ko Tu teici, tas ir – ka jūties nelabi. Nepaprasīju arī kad Tu brauksi uz mājām? Un ja Tev Lieldienu svētdienā jābūt Sidnejā – kad Tu varēsi te būt? Pastāvīgi tās iesvētības Tev izjauc lieldienu brīvlaiku. Bet jāiet Tev protams ir. Un ko Tu dāvināsi? Atkal jāgudro. Grāmatu varbūt, citam Tev nebūs naudas.

Es gribēju aizbraukt uz Sidneju – bet ar jau tās naudas žēl.
Varbūt, ja Tu šo svētdienu esi tur, es aizbrauktu? Ir kāds literārs sarīkojums latv. namā kur es labprāt aizietu. Varbūt Tu arī. Tur uzvedīšot viencēlienu ‘Cilvēks grib dzīvot’ – no Pera Lagerkvista, (Nobeļa prēmijas ieguvējs) Būs laikam tur arī kaut kas līdzīgs referātam, vai paskaidrojumiem no Klauverta.
Es gribēju aiziet – tikai žēl naudas. Bet ja Tu atkal esi ‘trubsēlīgs’, tad nevaru sagaidīt kad Tu brauksi.

Mums ir skaistas siltas dienas. Kaut Tu varētu atbraukt! Varbūt Tu vari braukt šo veekendu, ja Lieldienās Tev neiznāk daudzāk dienu? Tad Tevi gaidītu te un nekur es nebrauktu. Es jau tāpat arī laikam neaizbraukšu.

Ja Tu šo veekendu brauktu, varbūt varētu vēl papeldēties.
Rītu brauks Singeltonas skola – swimmīt. Arī dejošana.
Dzidra šovakar mazgāja matus, lako nagus – smaržo visa māja pēc ziepēm, hairsprejiem, nagu lakas un šampo!

Ak Incīt kaut Tu būtu priecīgs! Jo kā Tu varēsi visu gadu dabūt cauri, ja jau tagad nepatīk un nevari esejas uzrakstīt. Kaut Tu varētu mierīgi pastrādāt. Tu taču esi tik ļoti jauna, vai Tev tūlīt uz vietas jau vajaga visas lielo cilvēku dzīves grūtumus un nepatikšanas uzņemties un vienmēr visu gribēt labi un labi, bet ciest un bēdāties!

Nezinu kā Tev īsti iet un tādēļ nevaru arī neko prātīgi līdzi runāt, tikai ļoti bēdājos ja Tu neesi laimīga un priecīga.
Mēs esam veseli un darbu dēļ man nav itkā tik traki, tikai uzrakstīt neko labu nevaru un tādēļ kreņķējos. Varbūt Tu vēl piezvanīsi – tad zināsim vai nebrauksi šo sestdien!

Xxxxxxx
M.

P.S. ja gribi sudrablietas dāvanai skatīties – dabū tā igauņa TAVA adresi – man [..] M.

22. 3. 61.

Šorīt domāju – tūlīt braukšu pie Tevis. Bet – varbūt mēģināšu rīt nosūtīt Tev kādu paku. Nē, Ja sūtīšu tad ar pievešanu mājā. Piezvani kad brauksi mājā? M.

————————————

 10. 4. 61.

Lasi pirmo!

Šodien skaista diena un labs gara stāvoklis: liekās ka tu eseju esi uzrakstījusi un viss ir viegls un jauks!

Manu mīļo meitenīt, nenonīksti par daudz, ej visam pāri, turi sevi, savas izjūtas pirmā vietā un nekad nekādus citus spriedumus.

Tu neesi ‘natura frigida’, Tu vari ne tikai mīļa būt bet arī ‘hatīt’, nedari nekad neko ko Tu patiesi nevēlies un kas Tev nedara īstu saulainu prieku, citādi Tu ienīdīsi, to ko gribēsi mīlēt.

 X M.

————————-

9. 4. 61.

Mīļo Incīt,

Tu tikko piezvanīji, bet es biju aizgājusi pīlēniem zāles griezt par tālu. Ļoti žēl ka nedabūju dzirdēt tavu balsīti. Vakar ļoti gribējās aizbraukt pie Tevis ciemos – tāpat vien bez kādas citas vajadzības – tikai pastaigāt ar Tevi pa Sydneju kādu stundu un braukt mājā. Bet tomēr neizdarīju tā, domāju – nezin vai būsi mājā, būs arī par velti tik daudz naudas izdots – lai gan – priekš kā man te dzīvot, ja es pat tik daudz nevaru, kā reiz pie bērna aizbraukt. Bet tā tas ir. Bez tam – neesmu uzrakstījusi ko solīju Freimanim visu, vēl mazliet jāpastrādā, tad būtu ar viņu vairāk ko pārrunāt, viņš savu referātu un kaut ko no manis grib sūtīt kādam Amerikas latv. žurnālam un tas būtu labi. Vakar tomēr aizbraucu ar busu līdz Wyongai, sēdēju milkbārā, rakstīju vēstuli Sarmam par tām pašām manu rakstu būšanām, skribelēju kādu dzejoli un tad bij laiks skriet mājās. Bet tomēr, domas sāk mazliet darboties kad uz brīdi izskrien ārā un paliek viens. Šodien skaista diena – es labprāt aizbrauktu uz jūru – bet visi nevaram kopā sarunāt, tas jau šīs dzīves grūtums, ka jādzīvo visam barā uz reizi, nevar tik viegli cits ar cita vēlēšanām saskaņoties. Ja agrāk netikšu – domāju uz Sydneju aizbraukt 23. aprīlī, tad 7 p.m. ir latv. namā teātra izrāde. J. Kokto luga ‘Briesmoņi’. Šodien ir pirmizrāde, bet nevaru jau tikt. Vai Tu arī nāktu uz to teātri? Varbūt būtu o.k.? Gribēju arī kopā ar Tevi nopirkt dziju Tev jakai vai džemperim, kā Tu labāk gribētu.

Un tad – es negribu ka Džonijs Šķiņķis vēl kādreiz tagad brauktu šurp. Viņš ir tik nejauki izturējies pret Dzidru, ka ne es ne Dzidra negrib viņu redzēt – Viņš rīkojies kā dumš vecis, kissijis Dz. uz lūpām ar slapju muti. Un grābstījies ar rokām – Man nepatīk to rakstīt, bet es gribu to Tev tagad pateikt. Tas ir pretīgi, ķerties Dzidrai, bērnam klāt, kur viņš te ir bijis tik daudz reiz ciemos un Dzidra ir Tava māsa. Tur Tu nemēģini man viņu aizstāvēt, es nedomāju ka viņš ir jau kāds izvirtulis, bet dumš viņš ir bez gala, ka viņš tā darījis. Un nebar Dzidru, ka viņa to man ir teikusi, viņa atbrauca pavisam pārvērtusies, viņai visas illūzijas sabrukušas, un tomēr viņa meklē un domā – kā tas ir, vai tā tas ir? un tā tālāk. Vakar kino viņa purinās un nevar panest mīlas skatus – Un tomēr viņa nav Džonijam iesitusi, viņa pat vēlāk dejojusi ar viņu un viņš to spiedis klāt bez jēgas. Viņa tagad saka ka viņai nāk vēmas – bet tad viņa tomēr šaubījusies ko darīt? Vai tik nesakaitinās Tavus draugus, un vai tik viņai tomēr nav viss jāmēģina tālāk. Viņai viss riebies un tomēr viņai nepaticis, ka Džonijs arī citas meitenes tur ‘cuddlijis un kissijis’. Tā tas sākas, ja sāk muļķīgi spēlēties ar visādām seksa būšanām. Ak, es to nevaru uzrakstīt – bet i Austra i Tu – ja Jūs savu reizi visiem jūsu Stedijiem nevariet dot pa nagiem – Jūs esiet ļoti dumas meitenes. Sakarsēt vīriešus nav nekāda māksla ne nopelns, to var kura katra bāba. Tāpat tad Džonija rīcību neviens nekā nevar attaisnot. Jūs nevariet pārgrozīt cilvēku dabu, ne viņa fizisko ne garīgo, vēl nav bijusi neviena [.]uta, kas varējusi iztikt bez skaidrības principiem vīrieša un sievietes attiecībās – tādēļ ka skaidrības ilgas ir tikpat lielas un vēl lielākas cilvēkā kā seksuālas dziņas, un taisni vīrietis, kas ir seksuālāks, vienmēr ir pirmais kas grib lai viņam aizliedz, lai viņu attur un notur no fiziskā pēc kā viņš akli skrien. Punkts! Vēl kas – Ja ir īsta kaislīga un skaidra mīlestība divu vidū – tad viens otru var atgrūst pēc patikas – viņu vidū [..]tasa ir stipras, sievietei nekad nav jābaidās – vai tik viņš nedusmosies? Smieklīgi!

P.S. šī ir dumja lapa – bet ko es varu darīt? Tās nav visai gudras lietas kas Jums notiek. Raksti savas esejas un vairāk par visu te to nedomā. Tev nav nevienam nekas jāsaka. Jūs tur jau tā kā par daudz runājiet. Bet tā – Jūsu darīšana.

————————-

11.4.61

Mīļo Mammu,

Es mēģināšu pateikt ko domāju par to Dzidru un Jāņa business – lūdzu neuztraucies par daudzi par ko teikšu – varbūt tīri tā nedomāju kā varbūt izklausās. Man latviešu valodā var viegli kaut kas saiet šķībi un iznākt citādi kā bija domāts – jāmēģina ir.

Arī nedomā ka es Johnniju aizstāvu – man nav ne interese ne vajadzība to darīt.

Johnnys bija mazliet par daudzi iedzēris un bučoja visas meitenes kas viņam laida. Mani būtu arī bučojis ja es būt ļāvusi. Un tur ir tā problēma. Ja Dzidra ir tik duma ka viņa nezin ko viņa var atļaut un ko ne, tad viņai nav brīv nākt uz nekādām partijām vai ballēm. Es viņu uzpasēju cik varēju un nevaru nemaz iedomāties kad tas viss būtu noticis. Johnnys bučoja meitenes visu citu klātbūtnē. Vai viņai pa tiešām nav tik daudz saprašanas un “self-respect”, ka viņa var atļaut “draugu dēļ” lai ar viņu apietas kā patīk. Vai viņa nevar atšķirt ka ir tādas reizes un lietas kad vienalga vai visi draugi un radi par to noskaistos, tomēr ir jāuzpasē (tas droši ir nepareizais vārds) savs “honours”? Ja viņa to nezin un nevar atšķirt tad viņai tas ir jāizskaidro.

Viņa nav vairs nekāds bebis – viņai tūlīt būs piecpadsmit gadi – daudzi jau tad atstāj skolu un uzsāk savu dzīvi.

Un Dzidrai arī jāsaprot ka tas viss nav tikai “fun”. Viņa visu šo laiku ir skrējusi pakaļ Johnnijam. Johnnijs ir “reactijs” pret to – Varbūt viņa nav to visu tomēr sapratusi – un viņai ir laiks to saprast – ko es zinu ka viņai ir stāstīts – tādas pašas lietas kuras Tu man esi stāstījusi un stāsti vēl – ka tā ir meitene kas atļauj vai aizliedz – ka vīrieti ir viegli sakarsēt utt.

Tad arī vēl – ja kāds ir piedzēries, tad vienalga kādu draugu dēļ, no tā ir jāizvairās – Tas ir katram atļauts un neviens draugs par to nedusmotos. Ja to nedara tad visi tura par “cheap”. Zinu arī, un bez kādām šaubām, ka Johnnys tai vakarā neaizskāra nevienu kas viņam nelaida.

Un runājot vēl par tiem draugiem. Dzidra ļoti labi zina ka Johnnys ir Austras “boyfriends” – vai viņai nav kauns bučot citas meitenes ”boyfriendu” vai atļaut viņam to darīt?

Kāpēc viņai vija vēl arī pēc tam ar viņu jādanco? Vai viņa nezin ka tā ir meitenes “privilege” atteikties no uzlūguma dejot? Tā ir pirmā lieta ko Mrs Walsh [meiteņu audzinātāja] skolā ir teikusi meitenēm  pirms balles. Par to neviens neapvainojas…

Dzidra man gan māk nosūtīt tādu lekciju par tādām pašām lietām ka man bija kauns kad tā ir mana māsa kas to ir rakstījusi. Man pilnīgi riebās lasīt dažas tās lietas, kur nu vēl domāt ka tā “innocent” mazā māsiņa tās būtu rakstījusi. Bet kad nu nāk pašai zināt kā uzvesties, tad viņa vairs nezin.

Es tikai teikšu vēlreiz ka ir laiks kad viņa sāktu saprast – 15 gadi jau ir ļoti daudz.

Sorry, ka es tik dusmīga un rupja izklausos. Es tā nemaz negribu – really Mummy! Es tikai nemāku pateikt kā es gribu – un arī esmu mazliet šokēta ka Dzidra tāds bebis.

Johnnys tai vakarā bija kā tāds “pig” un kā pret tādu bija arī pret viņu jāizturas.

Es nezinu, varbūt man nav tiesības ne arī vajag visu to teikt ko te esmu sarakstījusi – lūdzu nedusmojies un mēģini saprast ko es īsti esmu gribējusi teikt ja arī tas neko labi nav iznācis. Varbūt Dzidrai vēl pāris gadus jāpaaug pirms viņa nāk uz vēl kādām ballēm vai parijām.

Nu es esmu “all mixed up” un Tu droši būsi dusmīga par visu – Lūdzu neworry.

Xxx
Inese

————————

13.4.61.

Mīļo Incīt,

Tavu vēstuli vēl neesmu saņēmusi un es viņu neatplēsīšu – man negribās dzirdēt Tavas dusmas uz mani. Tas tik sāpēs un tas viss. Vēlāk pēc gada varēs lasīt, vai arī Tu paņemsi to atpakaļ. Esmu jau es arī diezgan nogurusi. Un ka es gribētu lai Dzidrai nav tik daudz jācieš no tām lietām, kas sākas ar to mīlestības meklēšanu, to Tu vari saprast. Tāpēc es arī sarakstu asāk un dumjāk dažreiz nekā gribētu.

Paps kārto papīrus. Es palīdzu vairāk pie olu izņemšanas, lai viņam ir laiks, bet neceru ka viņš šonedēļ vēl nosūtīs – bet varbūt. Rītā Dzidra brauc no skolas ekskursijā – visādus dambjus skatīties. Būs 2 dienas prom.

Man Freimanis raksta ka manas jaunās dzejas ļoti patīkot, arī Sarma saka ka labas – nu tas man ir mazs mierinājums ka kaut kas ir panākts. Izlasīju dažas no Chestertona esejām – ļoti patika. Tā grāmatiņa ar tām visām atzīmēm man ļoti ļoti noder. Kaut tikai laika būtu vairāk. Vakar biju augšā līdz 1 naktī. Vakar biju arī peldēties – paps brauca uz Entranci darīšanās un es aizbraucu uz jūru. Nejūtos te priecīga dažreiz, ka nevar ieiet vannas istabā… Jūrā bij labi, tikai daudz seeweeds.
Citādi – viss pa vecam.

Lai Tev labi klājas un lai Tu labi vari uzrakstīt eseju. Drīz jau būs atkal citas jāraksta, nobeidz un nelauz galvu. Man liekas ka es tanī 23. 4. braukšu uz to teātri, vai tikai uz Sidneju vien. Tev būtu jāaizved kaut kas no ēdamā un arī mētelis, bet es jau ne tādēļ vien gribu braukt.

Nu lai Tev labi gari palīdz.
Xxxxx M.

——————————

23.  4. 61.

Mīlo Incīt!

Pagājušā nedēļa bija tāda mierīga un laba – domāju ka Tev iet labi un te mājā arī viss bija O.K. Bet kā nu tālāk nākošā būs to nezinu. Paps dzirdēja ka telefonā Tev teicu ka braukšu pie Tevis un uz Preses biedrības sanāksmi – un nu ir palicis pavisam nejauks. Negrib ka es braucu. Bet es gribu! Sestdien mums te ir vēlēšanas ‘vote’ – jānovēl un tad jābrauc un ja vien varēšu, tā arī darīšu. Man vakar iekoda tika acī, apakšējā plakstiņā pie skropstīm, es saberzu jo nezināju kas man tur kož, tad sāka nejauki sāpēt un gāju pie Dzidras. Tā ieraudzīja tiku – tik maziņu kā smiltiņu, cīnījās ar pinceti kamēr izņēma, bet man acs sapampa un šodien es staigāju kā ķēms. Vairāk vien paliek – vakar vēl neko lielu nemanīja, bijām arī uz kino, bet šodien ir tā kā kad bite iekož. Ceru tomēr ka līdz sestdienai būs tas viss pāri, vai nu no tik maza nieka ilgi tur varēs kas būt.

Citādi – viss pa vecam. Kluss un tukšs – tik lopiņi un sīkumi un olas. Neesmu nekā adījusi, tik maz laika atliek, ka nezin kad ko noadīšu. Ko Tev vajadzēs braucienam uz Melburnu? Redzēs kā būs ar nākošo pīļu naudu, ja tur man tiktu mārciņas 8 vai 10 nopirktu to mēteli, (varbūt sameklētu vēl ko pielikt naudu no tās kas te man ir) un to mēteli es arī uzvilktu kad brauktu uz Melburnu, uz rakstn. dienām. Citur jau man maz vajaga. Man vienas ziemas bikses gan vajadzēs, ko iet uz kino. Bet tagad vēl tās nevarēšu ‘šopīt’ – jo laikam sestdien tikai pēcpusdienā būšu Sidnejā. 4.30 p.m. man jābūt Padstow 4 Stiles Ave (Bankstown?) Un tur droši vien paies viss vakars. Tad liekās – būs jāpārguļ pie Tevis, jo naktī braukt varbūt būs par grūtu. Es gan šo laiku biju O.K. un stipra. Kad Tu teici – bijusi dusmīga uz mani un rakstīji to dusmīgo vēstuli (ko neesmu lasījusi) tad kādu vienu dienu vai vairāk, man bija bēdīgs prāts – bet tad palika ļoti labs, jo, ja Tu dusmojies par manu penterēšanu un sprediķošanu – tad skaidrs ka Tev ir labāk viss kā es uztraucos un mūžam kaut ko botheriju. Tagad Tu teici ka mājā Tev viss tur labi – un tad tas arī ir labi – ko vairāk lai es kauktu?

Pašai par savu dzīvi gan daudzreiz ir bailes, tikai kad saņemu vēstules kur liela manas ‘peršiņas’ vai ko citu – tad daudz maz atkal varu kustēt uz priekšu. Ar kādu vilcienu iebraukšu, to nezinu. Bet tas vienalga – Tev nav priekšā jāiet, es aizbraukšu pie Tevis ar taksīti.

Xxxxx M.

Pirmdiena. Šorīt esmu sapampis vēl vairāk, bet nezinu ko darīt –

———————————

3. maijs, 1961.

Mīļo Incīt,

Ir skaista diena te, (lai gan radio saka, ka Sidnejā būšot auksts) es atnācu uz pastu, lai ievilktu gaisu. Tās lapas bij uz ceļa. Skaistas!

Es izlasīju Tavu dusmīgo vēstuli šurp braucot no Sidnejas, jo man likās – Tu nedomāji, ka tā nav jālasa. Tai vēstulei nav nekādas vainas. Bet kad Tu telefonā man tik mīļā balstiņā teici, ka nožēlo, ka tik dusmīgi rakstījusi, es nobijos, jo domāju ka tā varbūt ir nejauka, ko grūt aizmirst. Tas ir – kādu nekad nevajag rakstīt, jo rakstīts paliek ilgāk, kā teikts un sāp un saposta vairāk. Dzidra Tev kā redzu, ir uzrakstījusi tādu vēstuli. Es gan neteikšu, ka Tu man to atsūtīji, bet man tas Dzidrai jāmāca, ka vēstulē tā nevar rakstīt, kā kādreiz runājot var izgrūst.

Tu esi tik maigs bērns, ka man esi telefonā atvainojies gandrīz ne par ko. Bet kas zin, ja es vēstuli būtu tūlīt bez tā lasījusi, varbūt tā man liktos nelabāka.
Par to lietu nav vairāk ko runāt.

Dzidrai tiešām varbūt labāk būtu, vēl palikt kādus gadus prom no Jūsu lielāko, partijām.

Ka Džon. tur bija piedzēris, tas man nenāca prātā. Un pret tādām lietām Dzidra vēl nevar būt sagatavota, ka kritizēt un spriest par Jūsu, vecāko, (ideālu) izturēšanos. Tādēļ arī viņa bijusi tik samulsusi, ka nezinājusi ko Džon. darīs un, kas viņai jādara. Tā tas ar Dzidru varbūt būs šad tad, ka viņa acumirklī nevarēs spriest tik labi kā piemēram Tu. Es arī uz reizi bieži vien nezinu kā jādara, lai gan brīdi vēlāk to zinātu. Bet tad ir par vēlu. Tas ir patreiz mūsu vientuļā dzīves veida iespaids un arī rakstura īpašība – prāta asums aizsegts ar jūtu impulsiem un visa notiekošā krāsainu uztveri.
Bez tam Dzidra domā, ka viņa ir neglīta un par daudz mēģina iespaidot citus ar savu uzvešanos, lai pārliecinātos ka viņa ko var.

Dzidras vēstule ir – šausmīga! Arī tur es esmu vainīga, esmu vienmēr klausījusies, ko viņa par Jums visiem spriež un atbalstījusi viņas nepatiku pret Imantu. Bet Tev Incī, jāsaprot, ka šī mūsu nejaukā izturēšanās pret Tevi un pret Taviem draugiem, nāk no tā, ka mēs Tevi ļoti gribam sargāt no tām ciešanām, ko Tev Tavi draugi tieši, vai netieši it kā sagādā. Tas mūs un sevišķi mani, ir novedis līdz muļķīgumam. Ceru, ka turpmāk būs ar to labāk un ne Tev tik nelāgā ies, ne mēs tik muļķīgi uzvedīsimies. Punkts. Es atbraucu tikai 2.18 jo uz 12.50 train, nedabūju seats. Nopirku Dzidrai dažas zīmēšanas lietas. Sev – slacks, pie Harolda par 49 šil. Siltas, bet mazliet rūtainas, nezinu, kā man īsti tās iet. Bet citādu tur nebija. Dzidrai nenopirku. Nopirku dziju vienam džemperim – arī sev. Bet nezinu vai piestāvēs. (Biksēm piestāv). Adāmai mašīnai salocīti daži āķīši, jāskrūvē vaļa un jālabo. Varbūt gaidīšu Tevi. Ceru ka Tu esi labi, ilgi izgulējusies! Atā!

Xxxxx M.

P.S. tām lapām no ceļa ir jāpasaka Tev – cik te ir skaisti rudenīgi un Tu varēsi atpūsties un pastaigāt. X M.

————————–

22. 6. 61.

Mīļo Incīt,

Te ir tas krekls par ko runāju – nopirku viņu ātrumā pie Gardeners, gribēju lai Tev tūlīt kas ko vilkt ar to adīto vesti, nekā nevarēju atrast. Negribēju Tev sūtīt jo – ja salīdzina cik labi dzeltens un brūns piestāv vestei, tad šitas nav nekas. Bet tagad – nosūtu. Negribās lūgt lai maina pret vilnu. Jo tā kā es nevarēju un nevarēju nekā izmeklēt Gardenera meita atlaida šo 5 šil. lētāk (no 40 uz 35) ja Tev neder, gan es novalkāšu, bet ja der – velc kad gribi, siltāks kā blūze. Te nekā nevar nopirkt īsti skaista, un kad sadomā ko pirkt, tad vienmēr tā iznāk – kāds ir tāds labs. Man ir ‘galva kā spainis’ tas zobs būs laikam jāņem ārā – jau gandrīz nedēļu nevaru bez tabletēm gulēt un ar tām arī, ne labi, sāp kā traks. Viņš ir ar ‘goldcap’ un uz viņa turas puse no apakšējās zobu rindas, tādēļ gribēju lai viņš vēl ir ar mieru dzīvot, bet laikam viņš negribēs vis.

Tev bij te viena vēstule – Dzidra pārrakstīja adresi un nosūtīja.

Nepaprasīju vai iesi uz kādu Jāņu balli? Varbūt vari vilkt savus jaunos puķaiņos brunčus ar veco melno džemperi, (vai dzelteno angora, vai ko citu siltu).

Gribu šodien ar visu coldu braukt papam līdz uz Wyongu un nopirkt Tev brūno dziju, es nekā cita nevaru darīt, tik gudrot par adīšanu, esmu miserable ar coldu, eju kā spoks apkārt satinies deķos un lakatos. Papam arī bija – bet tas nu jau ir puslīdz kārtībā, lai gan vēl neviens nav īsti labs, visi pūšam.

Kā Tev īsti iet, to nezinu, bet turies cik vari! Arī nedabū coldu. Šodien jau ir īsākā diena gadā. Drīz nāks atkal vairāk saules.

Gribētu Tev ko aizsūtīt – bet ar papu negribās par visu runāt – viņš arvien tāds pīkstīgs. Nezin, vai olas parasti aiziet kaut cik nesaplīsušas? Tev jau to vajaga. Vai brauksi varbūt kādu veekendu uz māju? Es jau gribētu aizbraukt arī – bet es tikko kustu un tā arvien. Gaidīšu atkal kādu ‘zvanu’.

Xxxxx M.

—————————————-

Mīļo Incīt,

Nezinu kā Tev īsti iet, vai esi happy? Labi, ka Tu piezvani, bet maz jau var dzirdēt no Tavas balsītes kā īsti jūties. Kaut nu Tu nebūtu spēkus par daudz zaudējusi ar to ‘flū’.

Nosūtu šo džemperi, šaurs ir, kā gribēji. Varbūt zem vestes būs tāds labs. Kaklu piešuj pati. Varbūt vajadzēs pāris podziņas likt. Visur vēl tur karājas diegi – tos vari ievilkt ar adatu iekšā – man pietrūka laika. Krāsa dienas gaismā izskatās mazliet sarkanāka, nekā tur pie lampas gaismas pie Mortimera bija.

Man iet grūti ar manu ‘koldu’. Esmu galīgs nabags, zobi sāp vēl arī kad izrauti, laikam stipri saaukstēti, galva rūc vien u.tt. Bet ceru uz pavasari.

Neticu vairs lāgā, ka tikšu uz rakstn. dienām. Bet varbūt. Vai Tu jau 10.8. būsi brīva? Un cik ilgi būs brīvdienas? Es staigāju lakatos satinusies un 10 biksēs un visu laiku salstu, lai gan ārā ir tik skaistas dienas. Nezin kas ar mani ir noticis.

Varbūt kad Tu atbrauksi būšu uz kājām. Lai brauc vien Tev viesi – gan jau tos kā nekā uzņemsim, viņi jau te negaida komfortu.
Lai Tev labi iet un sargā veselību.
Xxxx M.

————————–

Mīļo Inci,

Gribu Tev nosūtīt (ja nav nekā cita) kastīti maršmellovu. Vakar biju skolā. Rutenbergene ar Gutkampeni bija savedušas visu – Berkeley Vali – mani, Lupis kdzi, McConneli un vēl ko es nepazinu. Visi jau zālē sēdēja un sprieda, kad mēs iegājām. Eggers [right] acis vien ieplēta un smaidīja kad redzēja manu augstību arī. Tad vēlāk Rutenbergai tika teikta atzinība par tautas vākšanu. Mēs ar Lupis apsēdamies blakus, tālāk Gutkampene. Lupis novilka mēteli, es arī – man dzeltenā kleita ar melno šalli ap kaklu bija o.k. bet mazliet varbūt par lepnu. Bija arī citas kleitās, bet vairāk ar jakām pāri. Nu viss viens, mati man bija diezgan labi uz ruļļiem sataisīti un salaistīti kā vajag, tikai acis vēlāk sāka drusku pampt un es laikam izskatījos citāda kā parasti, bet tā kā nebija nekur atsevišķa pune tikai pietūkušas acis – tas nebija vēl nekas. Vēlāk iegājām otrā klasē un kājās stāvot ap galdiņiem dzērām tēju ar biskvītiem. Tur mēs gadījāmies kopā ar Kingeni, tad Goldija kundze un Davis kundze (Charlija madāma, ļoti jauka maza kundzīte).

Un Goldijs [left] pienāca. Mani viņi visi aplūkoja un smaidīja kā uz ko sevišķu. Goldijs teica – ka varot gan saskatīt līdzību, un ar Dzidru vairāk kā ar Tevi. Goldijs jau gan handsomes, bet tā kundzīte kā putnēns lēkā un čivina un čivina lai aizmirstu citi, ka viņai tik sačokurojies ģīmītis kā cepts ābolītis. Tagad žēl, ka nepiegāju pie Eggera, tas turpat tālāk viens laikam viens pats stāvēja, bet man bij bail, ka manas acis sāks pampt vairāk un nedrīkstēju iet. Kingene ļoti ļoti svarīgā un nopietnā ģīmī runāja par Tīnu ar Goldiju, ko lai viņa ņemtu latīņu val. vietā nāk. gadā un – nezin kāpēc Tīna ļoti nevarējusi ieredzēt Mr. Bothomu? Goldijs tikai brīnījās – viņš domājis ka Tīna nemaz nevar kādu neieredzēt – un atkārtoja viņai to. Tad pie manis pienāca kāda Wyongas element. skolas skolotāja un ļoti priecīgi un laipnīgi runājās (kāda Ruth Henley, jeb citādi) un tur klāt arī vēl Miss Rater mamma, tā bij ļoti priecīga un izturējās tā, itkā viņa mani un visus manus bērnus pazītu sen. Laikam Tu tomēr esi bijusi ārkārtīgi slavena!!!

Vakarā kad pārbraucu mājā, biju visa vienās pumpās. Šodien tāpat un cīnos ar nelabu dūšu, bet vēmusi vēl neesmu. Bez tām tabletēm es laikam nevarēšu izturēt, jo galva arī sāp un no katras vēja pūsmiņas vai saules kaut kas kļūst nelabāks – deguns, vai klepus. Tā it kā mani atombumba būtu ķērusi. Kaut līdz Ziemsvētkiem noturētos te, tad varbūt būs arī jāmeklē citur darbs, lai paps ņem kādu palīgu. Neiespējami jau nav. Dzidrai varbūt būtu labāk iet uz Sidneju skolā, varbūt jau kaut ko vairāk izzināt no savas zīmēšanas lietām. Bet – to redzēsim. Paps nevar tax listes dabūt kārtībā, lai gan strādā tagad katru dienu, un Dzidra nezin vai varēs likt burserija eksāmenus. Paps teica ka šodien jau listes būtu jānosūta un neesot gatavas. Viņam tagad vēl vairāk darba – es neņemu olas un pīles arī viņš baro.

Gutkampa meita studējot (Sidn. univers. es sapratu) ‘language terapiju’ – vai ko tamlīdzīgu, ejot arī uz hospitāļiem, laikam praksē. Viņa dabūjusi teach. coleg. stipendiju bet neņēmusi, studējot ar pašu naudu. Varbūt nākošgad dabūšot kādu stipendiju, ja labi iešot. Nu – lai Tev labi labi iet. Žēlo sevi, nedari pāri, ēd un guli un nebaidies ne no kā.

 Xxxxxxxx M.

———————————

6. okt. 1961.

Mīļā Inīt!

Uzrakstīšu Tev pāris vārdu – pavasara ziedei ir tik skaisti, ka gribās katru dienu Tev tos parādīt. Ceriņkrūmam ir vairāk kā 50 ziedu un lieli pat piecstaraini. Te viens ceļos uz Tevi, mazs sīks. Maijakrūms noziedēja balts, kā sniega kupena. Afelsīnu koks pilns augļu vēl un ziedu! Kārtības nekur dārzā nav, bet zied un smaržo visi uzticīgi, un zilgani gaisi ir no mežu dūmiem – pavasars.

Es cīnos ar savu slimību, tagad ir labāk. Nu jau otra diena, kā neesmu tīrījusi olas. Laikam tā sieviete no Kelani nāks arvien. Bet kā viss tālāk ar mūsu dzīvošanu būs – nezinu. Es domāju tā – ja es varētu šad tad, ja ne pilnīgi, strādāt Sidnejā un piepelnīt arī kādu daļu ko te samaksāt kalponei. Bet es gribu panākt – independence! Citādi es neticu ka kaut cik vēl varēšu padzīvot. Papa asums mani tagad fiziski nomāc, nezinu vai tas ir asins spiediens, vai cita kaite, bet kā viņš ienāk istabā, man iet karsts un auksts un galvā dun! (Romantiski, vai nē?)

Paps vakar brauca uz Wyongu piezvanīja bankas direktoram, paņēma līdz 2 olu dučus un vakarā iečukstēja Dzidrai – „mums būs jauna māja”. Viņš laikam izrēķinājis, ka istabu vien nav ko pārtaisīt, bet jāceļ viss jauns, jo skudras jau šo ir apēdušas. Tas viss labi. Es ar mieru – ‘laulības dzīvi un ģimenes dzīvi nejaukt!’

Bet – es gribu vēl būt cilvēks un negribu ka slima es nevaru tikt pie ārsta kad vajag u.tt. Papam pašam būs daudz daudz labāk, (jo viņam arī ir grūti vilkt tādu dzīvi) kad viņš vienmēr nedrīkstēs mani saukt par – lopu. Viņam tas vien ir vajadzīgs – lai viņš būtu spiests savaldīties, tad viņš ir gandrīz O.K.

Par dzejām Freimanis atrakstījis – labas. Lasot priekšā saviem ciemiņiem – tiem arī patīkot. Brālis komponējot vienu dziesmu korim! Tas O.K.

Tā tad – lai grūti, viss iet uz labo pusi. Kad aizbraukšu, to vēl redzēsim, varbūt kādas dienas agrāk, kā 19. Cik ļoti gribētu uz kādu dienu tagad Tevi redzēt, — bet nevar. Pie Bidijas man jātiek! Tas var man ļoti ļoti daudz palīdzēt, varbūt es tur beidzot tiktu par – cilvēku.

Dzidra mācās un mācās bet viņai bieži sāp un reibst galva.

Gribētu Sidnejā aiziet pie tā daktera (Gibson) jo gribētu zināt kā īsti ar mani ir. Es nemaz nevaru iet saulē vai pie karstas plītes, tad galva sāp tik jocīgi itkā viss izkustu. Varbūt tā pati allerģie.

Malberijas tikko sākas – lielas kā vaboles.
Ak mī, ak žē! Kaut Tu un Tavi draugi kādu dienu varētu atskriet!…

————————–

24. 10. 61.

Mīļā Incīt

Ir gan pagrūti dzīvot Sidnejā – tepat kur Tu un nedrīkstēt Tevi redzēt – bet saprotu, ka citādi jau nemaz nav iespējams. Man katra diena te ir tik exited, ka es vakaros tikko varu gultā valdīties un gaidīt miegu nākam, bet arī tas citādi nevar būt. No vakardienas jau sāku sajust to, ko es domāju un cerēju ka tas nāks – domu darbības atjaunošanos, domu intensitātes pieaugumu u.t.t. Mēs ar Bidiju tomēr laikam sākam runāt šad un tad too much. Bet – viņa dažreiz ‘vīlē nagus’ un tad tas notiek, viņa jau gan varbūt tad runādama vīlē tos nagus ilgāk kā vajadzētu, bet – ko lai dara?

Mīļo meitenīt mācies mācies, bet turi prātā arī katru brīdi to, kas Tev jādara veselības labā. Izmanto katru iespējamu brīdi atpūtai un miegam.

Cits viss dzīvē grozīsies, augs, mainīsies, zudīs un nāks no jauna, bet ar Tavu veselību Tev jādzīvo visu mūžu – tas Tavs motors un zini ka motori jāuzmana un jākopj. Paldies daudz par naudu, par krellēm un žurnālu.

Biju vakar salijusi kā vista un tad nolēmu – apkopt kaut to galvu. Tagad skats civilizētāks, tikai mati ļoti pelēki.

Lai Tev Dieviņš palīdz! Labi ka Tev draugu daudz. Bidija arī viens. Tu stiprais, mīļais bērneli!
Xxxxx M.

P.S. Cik varu no pāris vārdiem saprast Bidija Tevi vērtē ļoti augstu kā studenti, sievieti, etc.

————————–

7.  jan. 1962.

Dear kids!

Paldies Tev Inī, ka ieteici palikt pie Bidijas – viņa jau ir īstais glābējs-eņģelis! Guļu Davida gultā, tur viņa istabā nemaz nedzird ielas trokšņus un es atpūšos lieliski.

Piezvanīju savai jaunajai – darba devējai piekt. vakarā, no Bidijas mājas, (Bidijai arī likās, ka tā vieta man jāņem) norunāju ar Turley kundzi, tā apmēram viņu sauc, ka es ieradīšos pie viņiem svētdien, (tas ir šodien) 7.30 – 8 p.m. Rītu sākšu strādāt.

Nupat izpētīju uz kartes: Rosebay avenue sākas no New South Head road, taisni tanī vietā, kur N.S. Head Roads pienāk pavisam klāt pie Rose Bay (beacha), viņu mājas numurs ir 5 – tā tad trešā māja no ceļa un autobusa piestātne ar soliņu ir tieši Rose aven. galā. Tur ir skaists skats uz beachu un pilsētas daļu aiz tā. Otrpus ceļam (N.S. Head Rd.) vairs māju nav, tikai krasts un ūdens.

Apkārtne ļoti skaista, salīdzinot ar citām vietām ko esmu Sidnejas suburbos redzējusi. Viņu māja ir tīra pils – es tā tad būšu Anglijas (resp. Skottu) bagātnieku – servants. Bet – labāk bagātāka kunga kalps, kā nabaga. Cik telpu tur ir – to nevarēju aptvert, māja ir kaut kā – apaļa, vai sešstūraina, vidū manīju lielu salonu ar baltām klavier., laikam flīģelis – grand piano. Virtuve liekās nebija tik liela kā Bidijas, jo Bid. ir kopā ar ēdamistabu, no virtuves āra durvīm pa labi ir manas ‘sitting rumas’ durvis – sāku zīmēt bet nekas labs neiznāk no vienas redzēšanas.

[sketch of kitchen and sitting room beside it – that was later Inese’s room – bits labelled:
Ieeja virtuvē
Logs
Mūsu sitting r.
Tāds galds un sēdekļi kā milkbārā
Galds (šaurs)
Plītes
Kut kur tūlīt nāk trepes augšā – tepaķis!]

Tā sitting r. ļoti gaiša un jauka istaba – bet tanī bija ne tik labi koptas mēbeles, kādi lielie mīkstie krēsli un apaļš (laikam galdiņš) bet tie redzams bij nolietoti no iepriekš. kalpotājiem. Viņiem bijis married couple – sieva pie viņiem darbā, vīrs strādājis citur, tikai vienu dienu nedēļā strādājis viņiem dārzā un par to saņēmis – keeping.
Apkārt mājai – plaši zālāji un augsta sēta ar dzīvžogiem, no otras puses mājai – cita ieliņa.

[sketch of roads, busstop, house location:
Arrow towards town: uz Kingskrosu un Elizab. Str. — New South Head Road
Rose Bay Ave. Bus stop at corner of New South Head Road and Rose Bay Ave. And house numbers 1, 3, 5. Then 7, 9, 11 u.t.t. across smaller road leading to Victoria Road.
Victoria Road
(smaller road behind house): šīs ieliņas nosaukumu nezinu]

Pirmdien.

Esmu tagad jau jaunajā vietā un te ko zīmēju pie Bidijas – šodien laboju, jo biju domājusi, ka mazā ieliņa aiz ‘mūsu’ mājas ir Vict. Rod. – tā nav, bet ir mazliet tālāk.

Augša istaba ir tā apmērām:

[sketch of her room and bathroom:
Durvis uz viņu guļamistabām – apmēram 5-7 telpas.
Kāpnes lejā un tepāķi!
Vanna, pods
Arī te, wall to wall tep.; kumode ar spoguli (spogulis gan man te izskatās kā skurstenis!); divi vienādi gaišdzelteni pulēta koka skapji; neliela double bed – tomēr gulta ir liela; logs, gaišs un liels.]

Te lejā no augšas loga skatoties dārza daļa ar zāli un akmeņiem un krūmiem, kas iet pret kalnu – uz tā – liela māja ar ziedošiem kokiem u.t.t.

Nu vai skaisti?
Ja varēšu izdarīt visu un ja mēs varēsim sadzīvot – būs O.K. Skaistāku vietu un ērtību nespēju iedomāties.

Puika ir 12 g. v. un meitenes 11 un 9.
Man liekās ka visi trīs bērni bija basām kājām, vai arī tikai meitenes, viena bija iesarkaniem matiem un visa vienos brūnos vasaras raibumos kā tīrais mežonēnes, otra tumšiem matiem. Sarkanmatainā aizveda mani uz busstopu, ļoti kautrīga un pieklājīga.

Kundzīte – ‘tiny’, neliela, ne cik nekrāsota un patīkama.

Kad viņa teica £7.10 – es kļuvu ļoti domīga un teicu, ka es nekā lielu tad nevarēšu iesākt.

Tad – es prasīju cik – Tev par boardu būtu jāmaksā – un viņa laikam norēķināja cik maz vien varēja sadomāt – lai tikai es paliktu un mēģinātu strādāt. Acīm redzot mēs viena otrai mazliet patikām!

Vakar no rīta aizbraucu uz David Jones (spalva neraksta!)

—–

9. 1. 62. 5 Rose Bay Avenue
Bellevue Hill

Jāpabeidz tālāk pie Bidijas iesāktā vēstule: Tā tad pie Dav. Jones sales nopirku ‘Good Morning’ kleitu par £1.9.11. Baltu ar melnu svītriņām cottona, (apmēram tādā skatā kā tās dažas neilona blūzītes šur tur var redzēt) kleita ar lielām kabatām un pogājama līdz lejai – ļoti ērta. Bidija teica ka man 2 tādas vajadzējis nopirkt. Viņai patika. Bidija uzšuva man 2 priekšautus no atlikušām savām drēbēm, viņa to izdarīja 5 minūtēs, kamēr es saliku pusdienas galdā.

Tagad – esmu te otru dienu. Vēl jāpaēd vakariņas un jānomazgā trauki tad divas dienas nostrādātas un esmu iepazinusies ar visiem darbiem, kas man jādara. Te ir apmēram 10 istabas (tas ir telpas lielākās + visādas noliktavas un ‘skabūzīši’) apakšstāvā un tikpat daudz augšstāvā – tā ir īsta bagātnieku pils, to apdzīvo divi pieaugušie un 3 bērni + es, kas viņus apkopj. Bet cilvēki šie ir ļoti laipni pret mani, neesmu arī neko ākstīgu redzējusi izturēšanās ziņā. Es ēdu vai nu ar bērniem virtuvē pie milkbar veidīgā galda, vai viena savā sittingroom’ā. Kā – iznāk kuro reizi. Ēdu visu ko viņi, (varbūt kādus saldumus izņemot), kundze vienmēr atgādina lai taisu sev tēju vai kafiju, vai pienu un ēdu ko gribu kad gribās. Tāpat man ir arī tādas pašas vilnas (it kā adītas) segas un neilona gultas veļa – tas viss labi. Darbs – liekās būs O.K. Tikai man vēl ir bijis pagrūti jo nevaru – relaxīt. Vakar mirku vienos sviedros apstaigājot visas istabas ar putekļu sūcēju. Bet visas būs jāapiet tikai ik 3. vai 4. dienu, citas dienas tikai trīs. Un kad istabas jāapstaigā visas – tad vēl nāk klāt tikai trauku mazgāšana. Ja es būtu tik vesela kā agrāk, te man būtu ne grūtāk, kā Beby klīnikā bija, tagad cenšos visu izdarīt un ceru ka es kļūšu mierīgāka un stiprāka kad kāda nedēļa būs nodzīvota.

Šodien bija vista pusdienās, es biju virtuvē kad Terley kundze to sagatavoja cepšanai un ja nekā citādi mans ‘bodijs’ nevarēja izdarīt pret vistu savu nicināšanu, tad – man aizkrita ausis! Nevarēju kādu stundu gandrīz nemaz dzirdēt. Vēlāk atkal pārgāja. Es tur neko nevaru darīt – man jākeepij away no vistām!

Apakšējā ‘mūsu istaba’, tas ir tā mana sittingrūma ir ar vienu logu pret rītiem ar otru pret ziemeļiem, manas augš. ist. logs apmēram pret ziemeļvakariem.

Sittingrūmas sienas nav kādu laiku krāsotas un logiem ir jāliek citi priekškari, jo tie kas ir – sarkanbalti svītroti ir kādreiz no kungiem īsti tā – kalpu gaumei piespriesti. Bet ja mainīs priekškarus un mazliet paberzīs sienu apakšējās nobružātās daļas – tā iznāktu skaista ērta istaba, grīdā zaļš wall to wall tepiķis, 2 klubkrēsli pelēkas ādas, bet ne īsti moderni, dzelt. galdiņš un 2 dzelt. krēsli kādi tagad modernās vienkāršās virtuves ēdamtelpās ir.

Ak, ko es penterēju – Tev Incī – jābrauc skatīties. Es mājās nevarēšu šo nedēļu braukt – jo man tikai svētdiena brīva, citreiz, (varbūt pēc vēl vienas nedēļas) tad manu brīvo trešdienas pēcpusdienu (no 1.p.m.) pieliks sestdienas pēcpusdienā un tad es braukšu mājās blackberrijas izvārīt.

Kā Jums iet? Kā jums iet? Šodien zvanīšu Bidijai, rītu mana brīvā pēcpusdiena un viņa it kā teicās atbraukt. Tad aiziešu kaut kur uz Woolworth nopirkt dziju, pa brīvajām pusstundām, kas man šad un tad pa dienu būs – varu kaut ko sākt adīt. Pēcpusdienās man 1 ½ – 2 stu. būs brīvas un vakarā no 7 vai pus 8 brīvs, izņemot tos, kad viņi paši izies un man būs bērniem kāda night tea jāuztaisa.

Ak – kaut jūs tur visu varētu nokārtot kā nākas – tad jau es te ceru – sevi varētu lieti izmantot, kaut ko nopelnīt, sevišķi tad – ja Tev te patiktu un Tu varētu dzīvot te lētāk un labāk: telefons, paš. vanna, lielāka gaišāka istaba, ēdienas nedomāju, ka būs sliktāka. Viņa vienmēr man saka lai dzeru pienu, jo bērniem vienmēr arī ir piens.

Varbūt šovakar Jums piezvanīšu, bet nāk traks pērkons virsū, tikai šodien no rīta mazliet bij skaidris.

No mājas man vajadzētu: veco krūšturi (manā kof. zem gultas) kādus (Jums liekus) apakšsvārkus vai arī kādu ‘kombinē’ (no korfer. zem g.) veco svītraino mājas kleitu, (noplīsusi tā ir, bet varētu salāpīt) tad tos vilnas svārkus + vestīte (gaišos – brūnus ar gaišu raibos) un balto blūzi.

Patiesi to man tagad nevajag, bet ja vēsāks – ko iziet uz pilsētu. Tad – peldkostīmu varbūt. + peld. dvieli.
Nu vairāk tur man nekā vajadzīga nav!
Ziemas dzeltenās kleitas nevajag tagad.

Manas kastītes ar vēst. un rakstiem Tu Inī varētu savākt pie sevis vienā vietā kopā – jeb vienalga kur – lai tikai nepazūd. Tās palika visas uz mana galda.

9.30. Bija šovakar jāskatās līdz 9 ar bērniem T.V. jo paši izgāja. Tad piezvanīju Bidijai un Tev. Raksti – kā Jums iet?

Vai varu te palikt? Rītu būs jāiet pie daktera – varbūt viņš iedos kādas tabletes maniem nerviem – liekās tas ir no mūžīgās tention, kādēļ man ir tik grūti pa brīžam. Tagad rakstot vēstuli atkal! Es nevaru nomierināties. Nu te jau būtu iedzīvojies mazliet – bet jūtu ka tur mājā Jums vēl nav ‘skaidrs gaiss’! Kaut atrastos tur arī kāda laba izeja – kā dabūt vietnieku man.

 Xxxxxxx
M.

————————–

No Mrs. Terley.

Saldais:

3 lemon juici, vai pinaple, vai pašeni, vai visi kopā, vai citi frūti.
7 olas, dzeltenumus atdala no balt.
1-2 glāzes cukura (pēc garšas un pēc frūtu skābuma)
Mazliet ūdens
2 level tabl.sp. gelatina [sketch of DAVIS gelat.] paciņā.
Augļus sagriež pavāra mīsktus, ja vajag ar mazliet ūdens. Sulas, piem, ja lieto afelsīnu vai citronu sulu – tikai uzkarsē + aukstā ūd. (apm. ½ krūz. ūden.) izkaus. gelatins + ar cukuru sakulti olu dzeltenumi.
Visu uzkarsē vēl, bet nevāra kad olas jau klāt.
Salej bļodā lai atdziest. Vēlāk var ielikt fridg’ā. (Ja liek olbaltumu sakultu klāt tad tūlīt karstam.)
Kad sastindzis sakuļ ar mixmasteri + klāt pieliek sakultus olbaltumus, vēl ieliek fridgā. Ja grib var olbaltumus nelikt, ja liek tad karstam klāt!
Šo saldo var sākt taisīt vienā dienā un tad sakult gatavu otrā, vai pusdienas laikā sākt taisīt priekš vakara, jo izdzišanai vajag laiku.
Sakulto ‘puffi pluffi’ ēd ar fruit salad vai ar ko nu redz ar kādu augli klāt vai kādu souci –

Līdzīgs saldais

Vienalga kādi augļi, vai augļu sulas uzkarsē ar cukuru pēc garšas + aukstā ūd. izkausēts gelatins (2 ēd. karotes puskrūzītē ūdens, pietiek kādam pintam augļu) uzkarsē visu, sajauc, ieliek bļodā lai atdziest un sastingst + (set) tad kuļ ar mixmasteri + ‘carnation milk’ vai citu (biezāku pulv. pienu) – sakuļ, atdzesē, ēd ar augļiem, vai tāpat, vai ar icekrīmu.

Inī, tā Tu vari izgudrot pati savas receptes – kādai augļu mixturai pieliek gelatinu (uzkarsē lai gelatins izdalās) atdzisina un kuļ ar mixmasteru pieliekot vēl ko labu klāt. See?

Ja labi nekuļas – pamēģini otrreiz pielikt vairāk gelatina. Davis gelatinu vienmēr pasūti, no tā var arī maršmellovu vārīt un maršmellovu tāpat var kult klāt augļiem un ēst kā saldo.

Parastā kotlešu vai ceptā gaļas kukulīša mīkla (ja grib – vārītā ola iekšā)

1 lb minced meat, labā fine minced (hamburg mince)
1 onion (fine sagriezts)
1 krietna šķēle maizes, labāk ne gluži svaiga, nogriezt garozas un izmērcēt pienā vai ūdenī, saburzīt viegli klāt gaļai, nesaspiežot maizi pikās
2 eggs, vai 2 egg + dzeltenums tikai
+ sāls, pipari (ja paps tad nē)
+ ¼ cup, vai cik nu ir, sagrieztus pētersīļus tas ir tās zaļās lapiņas [sketch of parsley] kas aug aiz mazās mājiņas ar drāšu tīklu apkārt – parsley! Do you know what I mean?
Visu samīca krietni, vislabāk ar roku, lai masa labi saputojas – tad veido kotletes (apmērcējot rokas aukstā ūdenī lai kotlete gluda un nedeg pie pannas) cep karstā sviestā no abām pusēm, kotletes var arī bredcrumbās apviļāt, bet nav vajadzīgs –
Vai ieliek vārītu olu vidū, izveido divus kukulīšus un izcep taukos vai sviestā krāsniņā, cep apm ½ st.-45 min.

No šīs mīklas var arī taisīt apaļas meat balls, apcept uz pannas, tad pārliet karstu ūdeni un pasutināt ar uzliktu vāku – tur var likt klāt vēl tomātus vai tomātu biezeni (souce) vai zaļumus, beigās kādu krūzīti labi trekna piena (2-3 ēd. kar. pulv. uz ½ pin. vatera) un 1 ēd karoti (lielu) arrowroot izjauktu aukstajā pienā

Piemaisa un viss kopā ar gaļas kotletēm iznāk mērcē – var ēst ar rīsiem vai kartupeļiem, vai vārīt. nūdelēm un vis. citām saknēm.

Kad paps atved burkānus vai zirņus – uzliec kādu lielāku katlu ar ūdeni vārīties un izvāri saknes vairāk reizēm, saliec karstus tīrās burkās līdz malām, aiztaisi ar tīriem vākiem, kad atdziest liec fridg’ā lai stāv un lieto visu nedēļu.

Burkas un vāciņus vari izskalot karstā pulvera (veļas) ūdenī, apgāzt uz papīra lai notek – neslaucīt, tikai likt saknes (zirņus vai burkānus iekšā). Burkān. un zirņiem liec klāt sāli un cukuru. Mazam katlam tējkaroti, lielam vairāk. Zirņiem var piemest peppermint lapas – ir garšīgāki un krāsa laba – neliec bicarb. of soda lai uzturētu krāsu – tas killij vitamīnus.

Zirņus nevāri ilgi, tad krāsa nezudīs.

Bietes novāri lielu katlu – nomizo sagriez brukā, pārlej vārītu ūdeni + sāls + ķimenes (carraway seeds) + etiķis, ja gribi – noliec fridgā visai nedēļai. Papam vari nolikt tāpat bez etiķa.

Baltmaizes pudiņš – saldais.

Sagriez baltmaizi plān. šķēles 1-2 šķ. priekš personas, uzzied nedaudz sviestu. Sagriez trīsstūrīšos [sketch of triangle] vai četrstūrīš. Saliec cep. bļodiņās pa vidu iekaisot rozīnes. Pārlej ar 1 pintu piena (vai tā kā apņem apmēram) kuram pielikts mazliet cukura (1-2 ēd. kar.) un piekulta 1-2 olas. Vai olu dzeltenums vairāk vēl klāt. Uzkaisi – nutmeg.

Ieliec cepeškrāsniņā. Ja karsta un daudz ko vāra – liec tanī nelielā cepeš bļodā kurā ielej aukstu ūdeni un tā ūdenī cep. krāsnī tās bļodiņas sarindo – tad vienādāks izcep, bet ja krāsns netiek ilgi kurināta liec tāpat cep. kr. Izceps labi – gatavs ir kad šķidrums ir kļuvis biezāks.
O.K!

Bidija tikko piezvanīja. Izcēla (kungu no gultas un pēcp. miega). Rītā lai es aizbraucot tur – aizbraukšu arī pēcpusd.

 Xxxx M.

Inīt, nosūtu Tev receptes.

Un – baro viņus vairāk ar aukstām vakariņām – kad vari, tad savāri vairāk kartup. Turpat vairākas cietas olas
tad
nākošā dienā visu dienu netaisi silto un mērces, bet saliec lettuce, rīv. burk. aukst. vārīti zirnīši, sīpoli, tomāti, banani t.tt.
tad klāt
pa šķēlei siera, desas, gaļas, ciet. olas, parsley citr. sullu, vai + mayonese, u.tt.

Kamēr ir silts te ne reizi nav siltas pusd. bijušas un ir ļoti labi jo augļi un salāti u.tt.
Tad pēc tam saldo, vai kādu kūku ar tēj. kaf. u.tt. Netaisi vienmēr garo vārīšanu, tā Tu noņemsies par neko!

Vakar biju peldēties, šodien arī gribu iet – tikai bija līdz 4 pm. logu tīrīšana un tikšu tagad vēlu bet O.K.

   Xxxxxx M.

——-

Labs saldais

1 tin carnation milk
¾ cup sugar (pref. icing sugar)
½ lemon juice
2 tabl.spoons gelatine
½ cup som other fruit juice, or if not too sour lemon j.
1 teasp. vanilla essence

Prep:

Beat carn milk + lemon when good fluffy add slowly sugar + vanilla ess.
Dissolve gelatine in a half cup of hot fruit juice (or some fruit + water)
Mix in beaten milk mixture with a spoon
Poor in basin, put in fridge, (or put in small dišes and put in fridge)
Later turn out on a dish or plate
Add some fruit (cut in peaces as you like)
And serve.

Very good – tikko ēdu ar pinapple!
Var ņemt pusi no visa ja iznāk liela bļoda.

Eju uz Bidiju.

Vakar par daudz nopūlējos ar window cleaning un nevarēju gulēt, laikam pārāk grūti darbi, bet es jau nevaru stāvēt mierā, vienmēr prasu – kas jādara?

‘Adeles lepnums’ – saldais

1 neliels vai ½ liela pinapple (var lietot citus augļus vai sulas)
7 olas
½ lb. icing sugar vai tik sugar
2 ēd. kar. gelatina
Nomizo pinap. ½ atstāj mērcei ½ sagriež, saspaida, liek katlā + sugar uzvāra maisot, kad sāk labi mest burbuļus + sakulti olu dzelten. Izmaisa labi, uzkarsē, bet nevāra + mazliet ūdenī (aukstā) izkausēts gelatins – izmaisa uzkarsē
+
Labi saputots olu baltums, izmaisa – ielej formās (bļodiņās vai kur)
Atstāj izdzist, pirms lietoš. Ieliek fridgā – iceboxī.

Mērce
Otra daļa pinapla
7 olu dzelt
½ lb sugar
Sagriež, sašķaida uzvāra p.apl. izdzen caur sietu + cuk. Uzkarsē apm. uzvāra, + sakulti olu dzelt. – uzkarsē.

————————

Mīļo Inīt,

Šodien vēl reiz paņēmu tās tabletes, kas man visvairāk palīdz, dakteris teica lai lieto tās, kamēr pilnīgi vesels. Es jau domāju vakar – esmu pilnīgi vesels, bet šorīt maza nelabuma sajūta un acis ‘neskaidras’, tā drošības dēļ aizgāju pie kemista, lai līdz svētdienai esmu very O.K. Bet tās maksā 9 šil. un nu man vairs ir tikai 1 šiliņš. Bidija sola un prasa vai man ir nauda – bet man kauns ņemt. Nezinu, kā darīt? Ja Tev ir līdz – iedod viņai apm. 4 šiliņi, lai man ir ko aizbraukt pie Tevis. (Tik daudz gan laikam maksā turp-atpakaļ biļete līdz Ashfieldai, un man vajadzēs tad tikai turp, ja palieku pie Tevis pa nakti).

Varbūt tā būtu arī labi, es varētu savā somā ielikt kādas Tavas grāmatas un aizvest mājās. Es varētu braukt pirmdien ar tādu vilcienu lai tieku ar papu mājā no Wyongas. Man īsti negribās apgrūtināt Tavu saimnieci ar to gulēšanu pa nakti tur, bet ja Tu domā o.k. tad lai notiek.

Man ir nelabs prāts par to, cik daudz naudas izdodu zālēm – ceļš uz dakteri 4/6. Zāles tur 5/-, zāles šodien 9/6, zāles kad at braucu 14/6, terrible!
Dzidrai grāmata 9/6
Viens krēms sejai, jo man nekā te nebija, gumijas cimdi, jo pirksti sāp, kad karstā ūdenī visu glīti gribu nomazgāt – tā es iztērēju visu Tavu 7 mārc. un prasu vēl!

Bet es likšu saprast tiem latv. večiem, ka man vajag palīdzēt izdot grāmatu. Viņi tur laikam taisīs vai mazu partiju teica būšot atsevišķa istaba, kafija u.tt.

Zini ko Bidija vakar teica – viņa došot naudu lai es nopērkot kleitu ko iet uz turieni un es atdošot kad man būšot izdota grāmata. Es teicu – labāk nē. Tikai viņa bija dzirdējusi manā runāšanā, ka es nezinu ko vilkt virsū, bet tik bēdīgi nav. Ar melno kleitu es varu iet. Jau aizvakar viņa deva man vienu mārciņu, kad es gāju uz dakteri, bet es bailēs atraidīju. Tā man iet. Šorīt atkal prasīja, vai man nauda ir? – Es teicu – jā!

Nevarēsi saprast ko es pieskribelēju. Šodien zvanīšu varbūt Dzidrai. Uz kino iesim jau no plkst 4 no mājas uz 5 p.m. seansu.
Vēl pirms svētdienas sarunāsim telefonā.
Xxx M.

—————————–

Trešdiena

Mīļie bērniņi!

Kā nu veicās? Vai visi veseli? Vai kāds nav atkal kritis gar zemi?

Es kaujos ar savu nespēku – tikko notīru sudrabu, vai durvju kliņķus ar ‘Ajax’, vai ‘pledge’ vai ‘silvo’ u.tt. tā deguns sāp, piepampst un otrā dienā peldu sviedros un nespēkā. Bet – liekās tā ir gluži vienkārša lieta – man jāturas pie ūdens un ziepēm, kad madāma neredz, tad es visu nomazgāju tā un jūtos labāk. Parīt no rīta viņi brauks prom uz 10 dienām. Varbūt puika būs prom pie sava drauga un manā kopšanā būs tikai abas meitenes – tad nu es gribu saņemties un šinīs 10 dienās izmēģināt, vai varu būt vesela.

Inī – Tu vari braukt šurp kad gribi, Terley kundze teica atstāt daudz food’a un lai Tu un Dzidra braucot un paliekot te cik ilgi gribot. Tikai – paņem palagu. Dzidra tad varbūt var atbraukt vienu veekendu vēlāk, jo Inese Tu, gribēji braukt šo veekendu, vai nē?

Biju pie Bidijas svētdien. Inī – tur Parīzes ceļojuma vietā (vai tas ir – pirms tā) – būs vizināšanās apkārt ar baltiem maziem ratiņiem… See?! Bidija neko nav teikusi – but I am sure ka to redzēju!! Viņa teica lai es rītā (tā ir mana pus diena brīva) atkal ejot pie viņas. Varbūt es aizbraukšu. Citur nekur neesmu bijusi, jo vakaros ir nogurums un nekur nevar tik vēlu iet.

Tā waitreses vieta vēl svētdien bija brīva, kad braucu tur garām uz Bidiju, bet tā kafejnīca bija slēgta. Nezin kādu viņi meklē tik ilgi.

Tad avīzē bija – ka dakteris izdod brīvu dzīvokli tikai par atbildēšanu telefonam (pēc pieņemšanas stundām un weekendos) – uz 6 mēnešiem. Es jau zvanīju – bet par vēlu. Domāju – tur būtu dzīvoklis par brīvu Inesei un man.

Nu tagad atliek gudrot kas ar Džonija māju? Vai iznāks tur saimniekošana? Es jau kaut ko meklēšu vel labāku – jo te tik lielā mājā man par daudz ir to metāla tīrīšanu (3 vannas istabās visas metāla rores, sudrabs katru nedēļu u.tt.) Domāju – tad varbūt labāk es varētu kādam cookīt un apkopt vienkāršāku māju.

Krāju naudu – bet katru nedēļu pa 30 šiliņi pagalam, tomēr nu jau varbūt mazliet iekrāsies. Ja pie Džonija būtu kā Inese teica – tad pa 10 mārc. mēs četri paēstu un es varētu ko sev piepelnīt. Varbūt būtu labi. Tikai Austrai ar Džoniju tad arī tūlīt būtu jāprecas, citādi es tur nevarētu nekā saprast izkomandēt, jo zinu ka Medarti jau Jūs tur mazliet komandēja…

Mīļo Dzidrulīt – kā Tev nu ir ar skolu? Raksti man kādu vēstuli. Kādi jauni skolotāji? Vai ģeogrāfija o.k.? Kā ar draudzenēm? Vai Tev viss ir ko vajag? Vai bra un bikses sapirki? Vai kardigans ir? Es patreiz netieku pie adīšanas, palasīju tās grāmatas ko no Ineses paņēmu un neesmu adījusi. Tev jau tagad par to burserijas naudu vajadzētu skaistu mīkstu siltu nopirkt, varbūt kaut ko tamlīdzīgu kā Tavs baltais cardigans, tikai melnu? Atraksti visu. Un ja brauksi šurp – tad ja ko gribētu adīt te – sadomā, es varbūt varēšu adīt – tikai nebūs ātri gatavs. –

Te bērni no rītiem ēd ar pienu vel vienu jaunu cornflake līdzīgu – honey smax apmēram tā sauc – ļoti garšīgi. Pasūtiet kādu paku pārmaiņai, tie ir mazliet saldi, bet ne par daudz.
Vienu dienu pusdienā apēdu 6 oisters! Nebija nemaz tik traki, garšo tīri labi!

Tu Inī nesaki Bidijai vēl [section missing] gaidāms…

Ceturtdiena. ½ 2 un esmu brīva.

Braukšu nopirkt rubber gloves un tad ja varēšu atrast – nopirkšu puķes un braukšu pie Bidijas. Viņa gribēja lai braucu. Laikam viņa gaida lai es pamanu, ka viņai būs bebis un tad gribēs pārrunāt tās ‘changes’. Varbūt tad man pat viņai būs jāiet palīgā saimniekot, kad tas notiks. Varbūt arī tā Anna ies – tā viņas paziņa kam maza poultry farma – to viņi pārdošot tagad.

Tu tik Inesī – keep quiet. Nesaki nekur neko – bet man liekās ka tas tā būs, ka Bidijai būs lielas pārgrozības. Viņa arī – mājās vien dzīvo un pat mani pēd. reizi neveda pati uz staciju, bet Hedlijs. Viņa uzmanās. Nevajadzēja man Tev tūlīt teikt – bet kam lai es saku? Un gribās runāt. Jāsteidzas.

Terliji rītā brauks. Nu ir visi fridži un pieliekamie piekrauti ar foodu lai mēs te nemirstam badā!
See you later čamms!
Xxxxxxx M.

————————————-

26. 12. 62.

Priecīgus ziemas svētkus un laimīgu jauno gadu!
Ceru ka ēdiet un dzeriet un Jums ir lieli, lieli Ziemas svētki!

Ak, mīļo Incīt, vai Tev galva nereibst?! Man jāprasa tas Tev tāpat, kā Sarma man prasīja. Vakar piezvanīju Freimanim un Zariņam novēlēt priecīgus svētkus. Freimanim pateicu arī par Tavu 1.st. klass – viņš jau vairāk to saprot, viņš sauca ilgu laiku – „vai, ku tas ir labi, vai ku tas ir labi – nu visi ceļi vaļā!”

Jā – ir jau gan labi. Es visu laiku peldu kā pa saules gaismu, kas spīd vēl miegā iekšā. Vakar negribēju itin neko par citu domāt, tikai lasīt kaut ko un dzīvot mierā pa savu ķēķīti un pa Tavām grāmatām un manām. Bet ap 10 ienāca saimniece, atnesa dāvanas: katrai kab. lakatu un 2 krūzītes ar tasītēm un šķīvīšiem un mazu mākslīgo eglīti. Es viņai iedevu mūsu eglīti parotāties. Viņa gaidīja kādus apsveicējus svētkos un man bija jāiet ar tiem iedzert vīnu un noklausīties vēlējumus par Tevi un grāmatu. Man liekas ka mūsu vecīši par mums ir lielā sajūsmā – viņiem tādi iemītnieki!!! Man vakar tā bija jānoēd un jānodzer visa diena: bija jāēd xmas dinner – ļoti lielas porcijas, ļoti garšīgs viss un pudiņā man bija 3 pens. Šiem pašiem nebija nekā par nelaimi, lai gan bijuši sacepti iekšā 6 3pensi. Tev Incī, arī laikam kāds pudiņa gabals glabāsies līdz jaunam gadam. Pēc pusdienām no pārēšanās un arī vīna man (un arī šiem) uznāca miegs! Es atnācu, ielīdu gultā un nogulēju no 2 – 6 p.m. Tad bija teikts – vēl iet spēlēt un izdzert neizdzerto vīnu un ēst vakariņas. Bet kā es sāku spēlēt, tā atnāca Gailītes kundze. Tad mēs te ķēķītī taisījām tēju un mielojamies no zuša gabala un cheese biskvītiem, ko es nopirku. Bija ļoti labi, viņa bija apciemojusi savu meitu kas ir novice klosterī un ko pēc jauna gada uzņems kā mūķeni. Tur klostera dārzā viņa bija saplūkusi ‘svētās egles’ un pa ceļam vēl no kāda dārza piezagusi klāt dažādus zarus – tā mēs izdalījām tos un man ir pilna istaba ar zaļumiem – svētiem un zagtiem.

Pārrunājām šo to par latviešu būšanām.

Zariņš aicināja katrā laikā mūs tur apciemot, palikt pa nakti veekendos un padzīvot pa kalniem. Es gribētu reiz ar Dzidru aizbraukt, lai Dzidra redz un izrunājas ar Zariņa meitu par mākslām un mākslas skolu. Tā viņa meitene pēc skata ir ļoti vienkārša, ne visai skaista, bet lāga un ļoti labi glezno. Viņa 2 gadus gājusi universitātē, tad tomēr palikusi māksl. Koledžā un laikam vēl to nav nobeigusi. Tur viesībās bija arī otra jauna latviete Vija Spoģis – tā ir māksl. Koledžu beigusi.

Lai Dzidra zīmē – lai zīmē arī savā dienas grāmatā. Es viņai nopirkšu kaut ko līdzīgu dien. grāmatai ar gludām lapām, es tad nevarēju dabūt, bet kaut ko tagad ieraudzīju. Lai viņa zīmē un zīmē un zīmē! Man ir dzirdama slava kā ‘labai zīmētājai’ arī tagad no Gulberga piem. Tā tad šīs grāmatas griezumi tomēr notur to pašu ko agrāk teica. Varbūt tie nav nezin cik moderni un jauni – bet sava kvalitāte tiem ir. Nosūtu vēstules, kas Tev pienākušas – ceru saņemsi un varēsi kārtot, kas kārtojams.

Līdz rītam, kad būs alga – man ir 2 šil. un daži peniņi makā – tā esmu nodzīvojusi.
Xxxxxx M.

Mumfordi man atrakstīja karti un dažus vārdus, vai esmu vesela.

——————————————-

[no date – early 1963]

Mummy!

Es dabūju Scholarship uz M.A. – Tā meitene kas dabūja pirmo vietu exāmenos choosija to Fellowship pie Uni.

Es esmu very thrilled jo man šitā būs gandrīz labāk – mazliet vēlāk, ja es gribēšu, es arī varēšu dabūt Fellowshipu (varbūt pat vēlāk šogad).

Anyway viss ir O.K. Es drīzi braukšu atpakaļ šurp un būs jāsāk atkal urbties pa grāmatām.

See you later,
Inese

————

[Envelope date: 8 Jan. 1964, addressed to Berkeley Vale]

Innī!

Mēs ar Dzidru zīmējam un taisam ‘nākotnes plānus’, kamēr man šīs dienas nav jāiet darbā es atkal sāku domāt par ‘prints and ceramicks’ un man gandrīz liekas, ka tā ir vienīgā cerība kā es varētu iztiku nopelnīt, jo man mugura sāp un es nekādam grūtam darbam vairs nederu.

Bet – lūdzu atved zīmējumus manus – cik vari. Sevišķi tā sarkanā zīmuļa skices un ja vari atrast – vēl vajag būt kaut kur kādām linoleja platēm. No vecās mājas Tavu portretu (rāmī) arī vajadzētu atvest. Rāmis der, tikai papīrs tur ir apsūbējis. Man ir jātaisa mājās pastāvīga ‘izstāde – salons’, kur es varētu kopā ar Dz. un Tevi sakārtot pievilcīgu skati. Jāmācās vēl visādas lietas – kā bildītes taisīt. Es jau to visu reiz gudroju – bet tagad jāsāk nopietni no gala, jo kult. dienās es redzēju ka es esmu populārāka kā domāju un būtu cilvēki kas ‘mani’ pirktu. Un tāpat Tu un Dz. varētu ko pārdošanai taisīt.

Dz. uztaisījusi ir 2 skulptūras un 4 zīm. labas skices.
Dzidra grib lai Tu sūti šurp to Tech. Coll. vēstuli.

Tev ir viena vēstule no Depart. of Education.
Ko vēl lai rakstu?
Neaizmirsti manus garos brunčus. Relax! Ēd vistas! Dzidra labi zīmē! Šo nedēļu paliks te!

——————————-

[no date – May 8 1964?]

 Plkst. 10.30.

Šī ‘biļete’ Tev uz vārda dienu – daudz laimes!

Man eksāmens šodien 12.30 p.m.
Dzidra cīnās ar coldu un zīmē.
Xxx M.

——–

Plkst. 3 p.m.

Atnācu no eksamena jo nezināju kur likties no laimes!
Es spēlēju ļoti labi!
Es gribēju ļoti Tevi redzēt. Bet varbūt labāk arī ir ka tas notiks vēlāk.
Mana spēlēšana mani pilnīgi histērijā novedusi.

Sapnī es biju Latvijā, mazgājos Aiviekstes ūdenī, redzēju senās sejas, jutu pavasari, dzirdēju vecmātes balsi – man liekās tādēļ es tik droši varēju spēlēt.
Rokas man drebēja, bet es gāju kā traks!
Kad atnāksi?
m.

P.S. Es uztaisīju sev kafiju un ieliku Tavu zupu fridžā lai nesaskābst –

—————————-

[soon after 8.5.64]

MUM

M & Dz

Hi!

Es atbraucu šurp ar Laimoni, bet jūs laikam visi celebratijiet – Es esmu very happy ka Tev Mum patika exāmens – Es braucu uz Windsoru –

Happy Mother’s day!!!!

Es Tev piezvanīšu – (Es gribēju Tev kūku cept – bet laikam pašlaik neiznāks) –

Es uzcepšu kad atbraukšu atpakaļ un jums abām būs jānāk pie manis uz vakariņām –

See you later
Inese

————-

 13.1.65

Mīļo Innī!

Saki lai Tavi draugi Tev uzdāvina galda piezīmju bloku (ādas vākos), kad es gribu Tev atstāt ‘noti’, man jārakājas pa Tavām atvilknēm pēc papīra.

Redzu, ka Tu esi aizbraukusi kaut kur – logi ciet u.tt.

Es 2 dienas meklēju darbu, nevarēju atrast un biju tik piekususi un nelaimīga, ka ielās skatījos uz – nē labāk to es neteikšu, tas bija too desperate.

Bet šodien sākot atkal meklēšanu es saņēmu vēstuli no Melburnas, raksta Sarmas bijusī dēla sieva un sūta man paldies par manu grāmatu, kas viņai jānodod no kāda latv. rakstnieka kas ir izsūtīts Sibīrijā. Kā viņa manu grāmatu aizsūtījusi tur, to es nezinu, bet viņa raksta ka sūtot arī visas manas avīzē iespiestās dzejas uz turieni. Viņš rakstījis: „Smalka laba un mīļa grāmata, pasaki viņai paldies.”

Tas bija man kā jauna dzīvība, jo nevarot atrast darbu es jutos galīgi exousted un nederīga, pilnīgi lieka šai young people pasaulei.
Tagad es atkal varu elpot.

Darbu es nekādu neatradu, bet Concorda slimnīcā varbūt es varēšu dabūt, man jāzvana piektdien tur, pa pusei man solīja. Un tas būtu laikam nursing aid darbs. Nelaime tikai tā, ka sākas 7.15 un beidzas 5.30 un dažreiz 6. Pa vidu – 2 stundas brīvas, arī laikam ne pēc kārtas. Bet nezin vai es ko labāku atradīšu. Tas ir fizisks darbs, bet nekāda grīdu pucēšana nav, ātrs darbs, viņa teica, bet vienmēr kopā ar otru. Man liekas tas ir tāds kā man bija campā slimnīcā, tikai te nav jādod inžekcijas un zāles, vairāk tikai kopšana.
Es domāju – man būs vien jāmēģina.

Dzidrai tad būs vairāk ar ēdiena stiepšanu mājās jāpūlējas un arī šis tas jāsāk vārīt. Visu dienu es būšu prom.
Lai nu kā – kad es jūtu ka varēšu atkal pelnīt – es atdzīvojos. Citādi — šausmīgi. No Dzid. bija vēstule. Es apēdu savu atnesto ābolkūku un virsū Tavu salāmi.

mm.

—————————-

 [1965?]

Mīļo Inī

Te es rakstīju – bet nezinu kas iznāca.
Vakar man ierāva mašīnā kreiso roku un jāiet uz exray vai nav lauzts mazais pirkstiņš…
Bija very big shock –
Un tādēļ esmu apdullusi. Eju uz Ashfieldu pie Dr. Potts, 349 Liverpool St.

  Xx M.

—————————

 [may be around July/August 1965]

Dear Inī!

Es rītā laikam pie Tevis nebūšu – esmu saslimusi. Visu laiku no pirmdienas bija balss ‘aizkritusi’, bet šodien arī temp. un galvas sāpes un klepus. Ja iznāk – piezvani, bet par mani jau Helga rūpējas. Es laikam saaukstējos Windzorā dušās – bija ļoti karsts ūdens un es pēc tam tur atrāvu logu vaļā un kļuva auksti, tāpēc ir nelāgāk, bet gan izkulšos.

Šonedēļ faktorijā iet visādi – īpašnieks nomiris, otrdien jau bija slēgta – mēs bijām mājās. Tagad gan varbūt kādu laiku ies tāpat.

Es piezvanīju Read. Digest – kad es esot ‘cauri ar šo jobu’ lai tūlīt zvanot tur – tad viņa pateikšot definite kur mani tur liks, bet izklausās skaidrs – ka darbs tur uz kādu laiku tiek solīts. Es tikai nezinu kā lai es iztaisu to pāreju. Vēl 2 ned. gribēju palikt te, lai nāk garākas un siltākas dienas, jo tur smēķēs un turēs logus vaļā.

Samaksāju telefonu – ja gribot atteikt – jādara tas 1 mēnesi iepriekš, ja tagad atsaku – es vēl dabūšu atpakaļ no iemaksātās naudas £7 vai £8, bet varbūt arī ne tik daudz, tā nezināju ko darīt un vēl neatteicu.

Pie Read. Dig. jau vairāk nopelnīšu un varbūt pa šo busy ziemsvētku laiku lai tas telefons paliek. Man nebūs jāmaksā Radio licence, jo Helga maksās sev, tad jau uz vienas mājas diezgan.

Aizsūtīju taxation lists, man varbūt nāks atpakaļ £8/-/-. Tā es drīz būšu labākās naudas lietās!

Hope you are well!

P.S. Kaimiņi aiz sienas kāvās un sitās un raudāja un kauca visu nakti. Cits pa iekšu, cits skraidīja pa āru apkārt ap māju…
Tāda ir cilvēku laime…

———————

 [no date]

Inī,

Te, Tavs invitation uz dance.
Lai Tev viegli iet.

Es piezvanīju Veidemanei patiecos par puķēm, viņa teica ka esot bijusi bēdīga diena bijusi. Saknes jkdzei (tagad Koks kundzei) nomiris tēvs, viņas visas bijušas kapos.

Ko redzēji mājā?
Ko dzirdēji par Dzidru?
M.

———————————

 [no date]

Dear Inī!

Tas bija ‘terribly owful’ ka Tev bij jādusmojas uz mani šinī laikā. Es gan tā teicu Dzidrai – ka esmu aizmirsusi kas man Tev jāpalīdz, bet tas gan bija tādā brīdī ka es no visa sava tā – kas man jādara, biju aizmirsusi pat to ka viss tas notiks. Ka Dzidra man teica ka man jāpērk jauna kleita – es domāju, ka Jūs esat nospriedušas ka es ar melno vairs nevaru rādīties un tā bij klāt jaunas vorries – anyway – tas lai paliek.

Es vakar liku testu – vai esmu derīga permanentam jobam, bet tas tests jau neko lielu neizlems.

Es te pielieku vienu recepti no vistas ko viena latv. kundze ļoti ieteic kā labu.

Malto gaļu ņem tikai 3 mārc. vai arī tikai pasūti lai es sestdien varu tur dabūt, jo te būs par vēlu. Pīrādziņiem es visu sapirkšu pati. Par tām pannām gan nezinu – mūsu ir 14 ½ plata. Es domāju – ja Tev nebūs laika es sestdienas rītā kaut ko pašopīšu, kad būs mīkla iejaukta. Tad man būs 2 st. laika.

Es vēl sataisīšu mazliet vēzīšu ‘salātus’ un tad ja tos vistas ‘salātus’ ir laiks mājā uztaisīt – tad tādas variety pietiks, jo rosols arī būs.

Recepte: (var ņemt visu dubulti ja vajag)

1 vārīta vista
1 bundža zaļo zirnīšu (šķidrumu varbūt ne visu)
4 cieti vārītas olas
1 glāze majonēzes
Vistu izvāra, sagriež mazos gabaliņos (ne ādas) olas sakapā sajauc ar zirņiem un majonēzi.
Sāli cik grib un zaļumus dekorēš. kādus grib –

Man overtims bija vakar – tad šodien un rīt no rīta apkopšu māju, lai tā madāma var te ierasties.
Dzidruls apcirpa matus, O.K.!
Piektdienu es brīvu nevaru ņemt, jo tad nemaksā arī par pirmdienu!!!
Es ceru ka es Tev sataisīšu o.k.
Vai nevajag cept kādu kūku ar to brandy pildījumu?
Xxx
Mm.

Dzidra 1959 – 1984 (Ķikure/Kikure)

1st May 1959

Dear Inese,

[…] We went & saw “Sayonara” at the Savoy Theatre. Marlon… oh, he’s terrific. […]

{sketch of Erna}

This is how nice Mum looked.

Send Mum a letter, she hasn’t been very cheerful lately. She’s always waiting for a letter from you.

I don’t know about dad.

Love,
Dzid xxx

————

29. 12. 60. 2 p.m.

Mīļo Dzid!

Jāraksta Tev būs angliski lai Tu saproti.

We are sitting in a pretty train with Inese and going to – Melbourne! We just passed the place where your teacher Miss Ryen is living – a [..]oking small town with very dry country round and so on.

There was a hill like this: [sketch of rocky outcrop] probably Miss Ryen goes there for a walk.

We both with Inese are very sleepy – we went to sleep 1 a.m. and got up at 5.30 a.m. Johny did not drive very fast, but really smooth and good. The last half of the way he was driving pretty fast too.

I ironed my skirt in the morning and Inese made me a cup of coffé. And I had nice showers. Now I feel clean and fresh – exept that I am falling asleep sometimes, there is nothing much to see – all the country about the same as I tried to draw, and between there are coming some small towns (one horse towns!) and in some places the trees are more green, in some quite dried out, in some places are more flat some with lowely hills – but all of them not cultivated – that means – no crop, no beans and peas or so. We passed some pasture of cuttle and some of sheep. The sheep were lovely in the sun.

Our carrige is airconditioned and cool.

As I could not fight any more my sleep (and when I am falling asleep my mouth opens…) we went to the dining waggon with Ines and had a cup of coffé and a raisin toast (6/- !) The train was running very fast and it was like on a ship. In the dining waggon there is one long table (not many small ones as it was in Latvia) – on the one side of the table the people are sitting and taking their meals, from the other side they are served by the girls:

Sorry I could not draw Ineses head because the train is running madly.

How are you, dear?!
How are the ducks? How is DAD?

Rakstīšu latviski                  4 p.m.

Tagad mēs iebraucam Vogā kur Miss King esot atbraukusi salāpīt savu sirdi, tā Inese teica. Apmēram tāda pat pilsētiņa kā tā, kur Miss Ryen tā kā mazliet zaļāka tikai izskatās.
Ārā temperatūra 100° ienākot vagonā ir kā fridžā vēsi un labi.

5 p.m.

Tagad tuvojamies Alburijai zeme apstādīta – labība nopļauta čupiņās, vai jau aizvesta prom tādās šedēs kā uz tās Ziemsvētku kartītes, ganās aitas, un citā vietā govis un teliņi. Koki izkaisīti pa visu lauku, zaļi un tālāk kalni ar mežu.

Like this (vidū šur tur aitas, vai labības čupiņas)

6 p.m.

Now we are in Victorias territory. We changed the train. Our carrige here looks more elegant, but no so good air condition, it is much warmer, and we can imagine that outside is still hot at 6. p.m.
Albury looked beautiful, the hills round and a river through it.

Here the seats are softer, we can change them lower if we feel like sleeping, they are from leather exactly the same color as my shopping bag, only softer.

We never had seats together with Inese, but in the same carrige and we changed them with other people so that we can seat nearer, one behind the other we feel really good.

And I wander how you can manage your duties. I suppose dad is helping you and then you have – ice cream!

Lots of love
Xxxxx
Mā!

———————

30. 12. 60.

Mīļo Dzid!
Dear Dzid!

We are in our new home by Mrs. Kreišmanis. She met us at the station and took home in a taxi. They have a wonderful, big home, they have bought only 3 month ago. We had a small supper in the garden, there is a 6 feet long and 3 feet deep cemented pool, like this [sketch of roundish pool] shaped, this is green grass. They have a girl 11 years old and she was very happy to meet Inese, mother had said to her – dont think of playing with the young lady, she is not a little girl any more, — but the girl Baiba – had said – but I will wait her, anyway she is just a girl!

They have a very nice big dog dark brown like Lassy his name is Nuldis – (like Uldis)
We slept in one room with Inese.
It is wery hot. Yesterday in Melbourne had been temp. over 100° —
That’s all. We have to hurry, to iron dresses and so on.
Ines goes to sports grounds. I will stay at home to finish the story I have to read.
I hope you are all wright

Best wishes dear darlings!
Xxxx
Mumm.

——————————-

[small note, both sides, with a drawing]

Ja vēl Jums nav palīga, vai tad paps nevar iebraukt tur pie tās girl’es, kas bija solījusies nākt un ar viņu parunāt! Vai kaut ko citu! Bet nu ilgāk Tu nevari tās olas tīrīt! Lai tad sūta netīrītas. Tik šausmīgi viņas ar nav jāpucē.

Mīļo Dzidriņ, es nezinu ko Tev teikt ko palīdzēt! Bet lūdzu raksti kādreiz un lūdzu domā par sevi vairāk kā par visu citu.

Xxxx M.

Pērciet Lan-Choo tea un save label kopā ar tejienes tad būs present.

—————————-

[fragment]

…varbūt pa šo nedēļu ies labāk.

Nosūtu Tev vienu paku honey smaks, ēd ar pienu rītos. Un ja garšo, liec lai paps šad tad atved no Davis’iem.

Ak tad māju ceļ gan!
Nu – bet nezin vai mani laidīs iekšā?
Lai nu kā – es nekā cita nevaru iesākt, kā cīnīties te – un meklēt pelnīt. Mājā jau es nevaru dzīvot un netīrīt olas!
Kaut nu tā Kluina kundze [right] ātrāk tiktu vesela, tā ir vienīgā Jūsu cerība!
Ja Fernans madama tik laipna – noej pie viņas šad tad uz TV.

Un tad mīļo meitenīt – kāpēc Tu sevi zīmē tik neglītu? Tu neesi neglīta! To tak Tu zini. Un ja kāds arī ir neglīts, un tādu jau ir daudz šai pasaulē, tad viņam ir jābūt pateicīgam Dievam par visu citu ko tas devis – par visu to, kas skaists ir dots, un jācenšas ar laipnību, piemīlību un visu labu izturēšanos aizklāt to, kas nav izdevies tik skaists. Tev jāzina ka visas kino zvaigznes un glamor girles – katra ir kaut ko pacietīgi mācījusies pārvarēt – citai bijis kaut kas fiziski ne tāds kā vajag – (deguns, rokas, kājas, ausis vai cits) cita ir mācījusies izlabot savu balsi, cita kustības – viss ir pacietīga darba iznākums, nevis vien tikai jau pats no sevis izaudzis. Tā kā – lūdzu neapvaino savu Radītāju tas ir Dieviņu un saskaiti visas savas labās īpašības, kop tās un pacietīgi veido līdz cik vien var visu labāku, kas nav tik labs. Piemēram – mācies droši un graciozi iet, runāt, lietot rokas un kājas – nekaunies, bet vienmēr kusties brīvi un gracefully, bez iedomām – ka Tu tā nevarētu. Ej taisni, Tu neesi par garu! Padomā ja Tu būtu īsa un resna! Dejo – Tu labi vari dejot!

Tev ir skaisti mati, skaistas acis, skaista mute, skaista sejas krāsa, skaists kakls un tā tālāk – nes to visu droši un skaisti. Ja Tev rociņa tagad ir saliekta locītavā – Tu zini, ka dakteris teica ka to varēs operēt (un tas nebūs kaut kas tāds kā tai meitenei, kam kājas taisīja īsākas).

Kop visu – arī veselību. Uzmani un nepārpūlē acis. Zini cik daudzi iet ar brillēm – vai tas ir jauki! Un tad vēl zini – skaistums vien nav nekas liels, personības šarms – tas ir vislielākais.

————————————-

Mīļo Dzidriņ!

Kā Tu vari tagad padzīvot to nu gan es nezinu! Vai vēl nevar likt avīzē un meklēt kādu sievieti kas ietu tur Jums strādāt? Un kur palika tā no Bromichu (Fernanšu) mājas? Vai tā nevar pusdienas gatavot un tas puika olas tīrīt? Es nezinu kā Tu varēsi tā mācīties. Ko Tu vari izvārīt? Vai Tev vajaga vēl receptes?

Vai Tev garšo tāds saldais kā custards – tikai custart vietā pienā (vārošā) iemaisa cocoa un cukuru?

Taisa tā – katliņā uzliek pienu (1-1 ½ pint) vārīties. Krūzītē ieber 3 tējkarotes cocoa + 2 līdz 3 ēd. kar. cukura + 2 ēd. kar. cornflour (vai arrowroot) izmaisa ar daļu (auksta) piena un to pielej pie vārošā piena un izmaisa, mazliet lai uzvārās, noņem no plīts, salej trauciņos, atdzisina, ēd kā saldo tāpat, vai ar aukstu pienu, vai augļu konserv. Tu pasūti dažreiz pa pinapple konserviem, ko kādreiz pie saldā ēst.

Es nezinu kā Tu vari sagatavot vakariņas! Uz gāzes plīts tas ir nieks – bet ar to kurināšanu! Kaut jaunā māja būtu drīz gatava!

Kādreiz pasūti gaļu – brisket on the bones (3-4 pounds) tas ir kauls ar gaļu. Ieliec no rīta katlā un pielej ar ūdeni pāri pusei. Lai paps uguni kādu 1- 1 ½ stundu pieliek, jo no rīta jau varbūt Tu dažreiz iekurini krāsni vai nē?

Tad lai tas katls 1 st. vai vairāk vārījies, gaida Tevi mājās. Kad atnāc pieliec (sagrieztus)
1 līdz 2 sīpolus
1-2-3 burkānus (pēc lieluma)
2-3 kartupeļus

Šķīvi zirņu ja ir, vai ja nav bez tiem var iztikt. Tad visu uzvāri apm. 20min-30min. un Tev būs sakņu zupa ar garšīgu gaļu. Gaļu var griezt vēlāk aukstu uz sandvičiem. Un zupu sildīt otrā dienā.

Tāpat var zupu vārīt arī brisket (sālīts gaļas gabals) tikai ja tas nav salted un tāpat pielikt saknes un būs zupa.

Atraksti man ja Tu gribētu kādu ēdienu zināt kas nav Tev receptēs.

Tos hamburgers pavisam viegli arī ir iztaisīt. Tur vajag eļļu un 1 pud. peanut oil kaut kur trauku skapī ir. Domāju būs vēl laba.

Vajag
1 lb mince (hamburg. mince)
1 ola
1 tējk. Sāls
1 sīpols sagriezts
½ krūzīte (vai vairāk) tomato souce.

To visu samīca, vislabāk ar roku. Tad 1 olu sakuļ, kādā bļodiņā ar karoti tikām taisa gaļas bumbiņas (ne gluži vai apmēram 3 pirkstu biezumā). Bumbiņas iemērc sakultā olā, izņem apviļā bread crumbās (breadcrumbs pasūti uz grocerie listes!) Kad lieto uzber kādu ½ krūzīti (ja vajag vairāk) uz šķīvja un gaļas bumbiņas labi viņās apviļā, vari salikt tās uz papīra vai otra šķīvja.

Tad eļļu (oil) ielej kādā katliņā un liec uz uguns. Viņa drīz būs karsta – (iemērc mazu piciņu maltās gaļas, ja čurkst apkārt tai burbulīši – eļļa jau ir labi karsta)

Tad tikai saliec visas gaļas bumbiņas eļļā un pavāri 3 min. apgriežot kādreiz ar karoti. Tad izņem uz pannas un mazliet pacepini, vai vēl otrreiz uz pāris minūtēm ieliec eļļā pavāri.

Tādi ir tie hamburgeri, kas te Tev garšoja. Tai pašā eļļā ļoti ātri un viegli vari izcept čipus: Ja eļļas nav mājās – pasūti uz grocerie listes 1 bottle peanut oil. Ar to Tu mazākais čipus vari viegli uzcept – pavāri, izņem kādu uz tasītes, ja redzi ka jau gatavs, iedzeltens, vai brūngans, vai arī tikai jau mīksts – ņem ar karoti ārā un ieliec otru porciju iekšā.

Tie hamburgeri arī ir viegli in oil izcept tikai nevajag taisīt ļoti lielas bumbas un nevajag baidīties ja izņem – pārgriež un iekšā vēl ir sarkans – Tūlīt ieliec atpakaļ pavāri mazliet ilgāk, tas viss. Bet garšīgāki vēl ir ja nebaidās no tā ka tikko gandrīz vēl vidū sarkani.

[following recipes have some words overwritten by Dzidra – the ones harder to read – or have bits underlined by her or English translations for words written in]:

Atsevišķi vēl uzrakstu zupu, jo to var taisīt arī ar rīvētām (uz lielās rupjās rīves) saknēm, ja grib ātri gatavu. Tā tad:

3-4 lb. brisket on the bones – vāra 1 ½ stun.
+ saknes un vāra vēl ½ st.
1-2 sīpoli
2-3 burkāni
3-4 kartupeļi
1-2 cup zirņu, vai – cik ir! Kaut vai daži

Saknes griež gabaliņos un vāra apm. ½ st. bet ja rīvē – tad tikai vajag kādas 10, 15 min. bet kartupeļus gandrīz nevar rīvētus likt, vai varbūt tikai tad 1 kartupeli, jo tas pataisa zupu ‘slimy’. Kāpostus smalki grieztus var likt – ja paps var ēst.

Piena zupu arī var vārīt ar saknēm.
1 krūzīti ūdens (papa krūzīti)
3 krūz. piena
1 tējk. sāls
2 kartup. potatoes
1 krūz. zirņu (ja ir, ja nav bez tiem)

Pienu uzvāra un sagrieztās saknes pieliek + sāls un vāra apm ½ st. hour.
Burkānus pieliec pirmos, tad kart. potatoes tad zirņus. Jo zirņiem nevajag tik ilgi vārīties.

Ja paps var ēst – zirņu vietā kāpostus, tos liec reizē ar burkāniem. Paps šo zupu ļoti labi ēda.

Rīcu tā var vārīt
1 tējk sāls 1 krūz rīsu 8 krūz ūdens, vai 9 kr.

Ūdeni uzvāra, ieber vārošā rīsus un vāra 20 min. uz lielas uguns, bet bez vāka virsū. Apmaisa sākumā, tūlīt kā ieber. Vēlāk var arī kādu reizi apmaisīt, bet ne daudz. Izkāš caur sietu, ēd pie gaļas.

Var arī iebērt vārošā pienā, vai tikai siltā pienā – pielikt 1 tējk. cuk. un mazliet sāli — iznāk piena rīsu zupa, kurai ja grib pieliec rozīnes, (tad sāli ne) un kādu min. uzvāri, bet uzmani lai neizkūsā – Tāda zupa ir labs saldais ēdiens. Papam garšo.

Tos rīsus vari ūdenī izvārīt kad Tev kaut kas uz plītes vārās un otrs katls brīvs. Izkās caur sietu. Tāpat ar visu sietu, ko uzliec uz dziļā šķīvja rīsus vari noglabāt – citai reizei, fridgā var stāvēt 2 dienas, un kad laiks un kad gribi, ieliec pienā pavāri ar rozīnēm. No 1 krūz. nevārītu rīsu iznāks 2 reizēm.

Tad vēl! Ja plītē vēl kaut cik turas cepeškrāsns izcep kādreiz sestdienā leg of lamb. Vai vistu. Nopērc foil, vai pasūti pie grocera tas ir rullis spīdīgā sudraba papīra. To foil gabalu aptin ap ‘leg of lamb’, tā lai pēc iespējas viss ir papīrī iekšā. (Tikai lambā šur tur iespraud tos garlic gabaliņus un apkaisi ar sāli). Ietīto lamb liec cepamā formā kur uzliec gab. (tējkaroti) sviesta, liec karstā krāsnī cep bez bēdām 2 ½ st. sākumā karstāku krāsni vēlāk mazāk – uguni ne lielu vairs. Foil neļauj lambam sadegt un iznāk mīksts ja cep visu – 3 st. gandrīz –

————————————-

Svētdienas vakars. 4. febr. 1962.

Mīļo Dzidrī!

Ir jau 10.40 p.m. Bet Ineses vēl nav. Man nāk miegs un sāp mazliet galva – biju peldēties šodien un gulēju saulē un vējā, likās ka ir ļoti jauki, bet varbūt esmu bijusi par ilgu. Bet varbūt tā galva sāp tikai no gaidīšanas. Biju trīs dienas pie Bidijas. Viņai nebūs nekāds bebis, tagad atkal ir tieva kā sērkociņš. Nekā laba pie Bidijas nebija, būtu labāk citur tās dienas aizgājusi – tur vajadzēja palikt pie bērniem, kad šie paši gāja uz kino un otrā vakarā uz Spanish dancers. Un bija arī jāņemas ar gludināšanu – bet kaut kas jau man jāpalīdz tur un jādara – neesmu jau nekāda radiniece lai tur tāpat dzīvotu. Un tā kā biju tur aizgājusi, kad viņa lūdza, tad arī visu laiku tur paliku. Aizgāju no turienes arī vēlēt (vot), vēlēju kā ‘absent’nieks’, iedeva Wyongas 4 kandidate vārdus un es nezināju kurš laborers kurš liberalis. Sarakstīju tos numurus uz labu laimi! Tāpat jau es neko nevarēju palīdzēt – laboreri vinnējuši. Ten to eleven – Ineses nav.

Tu Dzidrī paņem kādu dienu šinī nedēļā to child endowment kartiņu, paraksti manu vārdu kur nav un izņem tās 2 vai trīs mārciņas cik tur ir iekrājies. Un neizdod visas. Es pa šīm dienām iztērēju daudz naudas biju pie daktera vēl pēc zālēm – 10 šil. Braucu istabu apskatīt kur mēs ar Inesi varētu dzīvot – ceļš maksāja 5 šiliņi 9 pens. Uz dakteri ceļš 3.9 uz Bidiju 3.9.

Nopirku nakts kreklu, nopirku jaunu zeķturi, baltu lakatiņu ar melnām punktīm (ko vilkt pie melnās kleitas jo negribās vienmēr iet ar krellēm) un tā naudiņa bira ārā no maka, tā it kā tas būtu caurs.

Rītu maksās gan atkal par vienu nedēļu!
Atlikušās mārciņas ieliku bankā!
Ieraudzīju – Commonwealth Bank of Australia – un šāvos iekšā, ielikt savas 20 mārciņas kas vēl bija, lai arī tās neizšopiju.
Tā tagad tikko saņemšu naudu, tūlīt kādas 5 mārciņas likšu bankā. Citādi es nekā te nevarēšu vēlāk izdzīvot!

Tā tad – Tu izņem to bērnu naudu! Un vēl – nomēries labi pie durvīm, lai zini cik Tu tagad audzi. Mans dakteris grib Tavu roku redzēt, kad Tu iebrauksi. Viņš ir lāga vecītis un tas par ļaunu Tev nenāks ar viņu aprunāties. Tā.

11 p.m. – bet Ineses nav. Ak, tas nejaukais pīlēns!

Vai Kluina kundze [right] ir atkal mājās?
Kā iet ar darbiem? Kā Tev ar homvorku? Kā pa skolu? Vai iet labi? Kā patīk tā geographie? Un vai jauno māju ceļ?

[Top: Rafis, Duksis and cow. Bottom: Duksis, Imants, calf]
Ko Rafis dara, ko Duksis, ko pīlēni, ko teļš? Ak – cik gan daudz Jūs tur esiet! Mūsu bērni savu palaisto Badžiju neatrada – pagalam, aizskrējis nezin kur.
Kā iekārtojies viena savā istabā?
Neturi pa nakti abus logus vaļa, bet tikai vienu, lai Tev vējš neplivina matus.

11.10 p.m. Inese nav. Nezinu ko darīt, iet gulēt tomēr nevar, viņa netiks iekšā.
12.30 p.m. – Nav.
5 to 1 a.m. ….”Māmi! Vai attaisīsi durvis!?”…

Ceturtdiena

Šodien man pēcpusdiena brīva, tad nosūtīšu Tev šo vēstuli. Nezin vai Tu brauksi svētdien šurp vai nē – tā es labāk nosūtīšu Tev bērnu naudas kartiņu – Tu neplēs lapas ārā, bet nes visu grāmatiņu uz pastu. Un izņem to naudu cik ātri vari, ilgāk par 3 mēn. nevar turēt iekšā, un jau ir trešais mēnesis. Tu dabūsi 3 mārciņas – vai par tām mēs abas nevaram Inesei nopirkt birthday presents? Viņa būs 20 g.v. Ja Tu atbrauksi šurp tad sarunāsim ko pirkt? Ja nebrauc tad raksti man. Es kaut ko nopirkšu. To naudu tad tu paglabā. Inese vakar notīrīja visus šīs lielās mājas logus, strādāja 10 stundas. Nezin vai papam to teikt? Labāk nē. Mēs laikam meklēsim citur dzīves vietu un es darbu jo te būs par grūtu. Es šodien iešu un skatīšos kaut ko no avīzes. Pie latv. vienu istabu var dabūt par £3 nedēļā, ar virtuves lietošanu. Tas būtu O.K. bet vienā istabā mēs nevarēsim sadzīvot, jāmeklē cita. Manu tipwriteri Jūs aizmirsāt atvest ar Imantu, nu man pagaidām būs kāds jānoīrē un jāmācās rakstīt. Kad es to mācēšu – tā būs vieta pie Readers Digesta, nemaz nevajagot ātri un labi rakstīt, tikai tā – kaut cik labi. To es iemācīšos. Citādi viss o.k. Man veselība ir labāka jo neesmu tagad ar tām smērēm neko tīrījusi. Raksti ko Tu domā Inesei gribētos uz dzimšanas dienu saņemt? Es kaut ko skatīšos te, varbūt tādu kas paliek visu laiku – kādu sudraba vai zelta lietu. Kā Tev iet?

Xxxxx M.

——————————

[no date]

Mīļo Dzid!

Nopērc tūlīt ice cream blocu un Golden Circle slised Pinapple bundžu – Tur Tev būs saldais ēdiens.

Nopērc pāris zupas soups bundžās, kādas gribi. To tik attaisi un uzsildi. Vari pieliet pienu, ja papam par stipru. Tad ja gribi vari vēl taisīt mashed potatoes — bacon kumosiņos sagriezts. Kumosiņi kad jau sacepušies, tos noņem no pannaas, noliec siltumā un ja gribi – uzcep vēl sīpolus.

Tā tad Tev īsā laika būs ganas pusdienas – zupa, gaļas ēdiens, + saldais. See?

Otrreiz tāpat visu taisot vari bacona vietā pie kartup. ņemt zivi (Herring) no bundžas. Tad tikai kartup. jāuzvāra un zupa jāuzsilda. Zupas ir visādas, Tev Feri madama parādīs. Ņem kādas gribi. Ceru naudu 1 mārc. dabūsi.

Paldies par vēstuli.
Xxxxx M.
P.S. Saldo ēdienu tikai – ieliec bļodiņās 1-2 slices pinapp + virsū iccreams. Papam lai – izkūst.

————————-

Mīļo Dzidrī!

Esmu Sidnejas Universitātē – gribēju satikt Inesi, bet nezin kur tas zvērs ir ielīdis! Apsēdos tagad ārā, vienā solā pie bibliotēkas, rakstīšu un ar vienu aci skatīšos uz studentiem, kas te iet garām. Tev vajadzētu būt te man blakām, tad mēs abas labi nomērītu kādas tās studentes ir! Staigā visu visādas! Viens strādnieks (overollā) redzēja mani, ka es gaidu pie French departm. durvīm, izsauca priekš manis ārā vienu kundziņu, kas varēja būt kāds profesoriņš. Kad es teicu ka gribu satikt Dzelmi – „Ā, Ines!” viņš teica „I have not seen her today! Maybe she is in the library.”

Tā viņš man parādīja kur ir librarija un es tur izstaigāju, cik nu uzdrošinājos. Bet nevarēju neviena pazīstama atrast. Apsēdos ārā pie durvīm. Te var redzēt visu iekšējo lielo pagalmu, pasēdēšu, varbūt ieraudzīšu. Man ir brīva pēcpusdiena un gribēju ar Inesi aprunāties. Viņa nopirkusi grāmatplauktu, un tas ko mēs (Tu un me) viņai palīdzēsim samaksāt un tā būs birthday present.

Tikko viena pagāja garām tādām kājām. Ak, te ir lielas un mazas, tievas un resnas! Man saimniece šorīt teica ka viņi laikam augusta holidejās braukšot atpakaļ uz Brittan.

Inese gribēja pirkt sev gultu, lai mani netraucē ar vēlo gulēt iešanu, un lai Tev ir kur gulēt, kad brauksi ciemos. Bet saimniece teica, ka Inese var gulēt tanī vienā mazā istabā, kur ir viena brīva gulta. Un lai par to runātu, es gribēju Inesi satikt.

Mums iet O.K.! Saimniece ir laba, Inesei logi nebūs jāmazgā un man arī vairs nav tas jādara. Šodien gribētu arī rakstāmmašīnu noīrēt, lai līdz augustam es būtu perfect in tiping. Inese lasa savas French books līdz 12 un 1 a.m.

Tikko Bobb’s gāja garām! Es uzsaucu „Bob!” un mēs parunājām – Inese esot aizgājusi „to town for shopping”. Ak seskene tāda!

Labi – es tad arī iešu. Nopirku Tev nupat mazo kabatas lakatiņu, lai Tev tiek mazs prieciņš. Vai bērnu naudu izņēmi?

Inese šovakar teicās zvanīt.
Atā! Xxxxx M.

—————————-

Svētdiena, 11. marts, 1962.g.

Mīļo Dzidriņ!

Vai biji vakar uz pikčerēm? Ko redzējāt? Inese aizbrauca uz Windzoru. Man – dayoff, svētdiena, un es visu dienu palikšu mājā. Lasīšu Ineses grāmatas. Ir auksts un apmācies laiks. Kamēr Inese dzīvo pie manis, man vairs nekur negribās ne uz kādām Bidijām iet, jo tepat vairs neesmu tik viena.

Mēs norunājām kādu laiku tepat dzīvot. Inese maksās 50 šil. pa nedēļu – jeb tas ir tā, ka mēs abas esam te full board’ā, apkopjam māju, un man maksā par to 5 mārciņas pa nedēļu, bet ne 7 ½, kā agrāk. Es ‘huveriju’ māju, taisu gultas, gludinu veļu, mazgāju traukus, (dažreiz taisu bērniem vakariņas un esmu bebysitters) taisu arī brokastis. Inese nopucē sudrablietas un tos vannu istabu krānus. Varbūt būs kādreiz arī mēbeles jānotīra ar tādu smirdeli, pūšamu šķidrumu. Un man dažreiz vēl jaskrabij vannas istabas. Bet visumā liekās, ka nu varēs iztikt tīri labi. Es pēdējā nedēļā jūtos veselāka un mums visiem ir labāks gara stāvoklis. Viņi domā ka mēs esam nice persons un mēs domājam ka viņi arī ir gluži nice persons, zināms naudu par maz darba nedod. Esmu tagad nolikusi bankā 30 mārciņas, bet tas ir ļoti maz. Nedrīkstējām nekādu citu dzīvokli meklēt, jo ļoti dārgi maksā un nav vēl drošs kādu darbu un kad es varētu dabūt. Man vēl nav rakstāmmašīnas, tikko to dabūšu kaut kur noīrēt, tā kārtīgi mācīšos to, jo tad es darbu droši vien dabūšu. Tad mana vācu valodas, krievu val. un vēl franču a little – zināšanas kaut ko varēs noderēt.

Saņēmu no Klauverta vēstuli, viņš esot rakstījis divas vēstules uz ‘manu veco adresi’ (nezinu uz kuru īsti) un saka, ka gribot man palīdzēt – kā? To es nezinu. Laikam grib kādu darbu vai dzīvokli lētāku sameklēt. Bet tagad kādus 2-3 mēnešus mums jāpaliek tepat, jo tā mēs te teicām, ka paliksim te darbā, kad saimniece gribēja skaidri zināt. Tomēr tas ir ļoti labi, ka latvieši par mani gādā. Tā viena istaba kuru man tur solīja, maksāja 3 mārc. nedēļā, tas o.k. bet kā jau Tev tikko teicu – negribējām vēl projām iet, un vienā istabā mēs ar Inesi arī nevarētu izdzīvot. Vēl Klauverts raksta, ka latvieši (kultūras fonds) izdošot kā pirmo manu stāstu grāmatu un tā būšot likta pamatā Austrālijas latviešu (prose) prozas serijai (grāmatu rindai tas ir). O.K. 15. aprīlī būšot kāds mazs rakstnieku vakars te, un man arī kas jālasot. Varbūt lasīšu. Lai gan tas man nepatīk iet un grozīties tur lai visas madamas mani apskata. Bet – varbūt jāiet vien būs. Kad Tu brauksi mūs apciemot? Vai Jums iet viss nice un fine? Vai Tev viss ir, ko Tev vajaga priekš skolas? Vai daudz ko mācīties?

——————————-

Mīļo Dzid!

Nosūtu kabatas lakatu ko Tev ņemt rokā ja nāks raudiens kad Robinu laulās! Inesei piektdien partija pie Bidijas [right] – kāds tur dārlings profesors ejot prom – tad tur atvadīšanās partija un nezin kad Inese tiks Wyongā uz Robinas wedding’u!

Kā Tev iet? Vai esi vesela? Nedabū tik coldu, šodien te bija ļoti auksts. Man deguns sasalis lai gan biezās bikses un ziemas zābaki kājās. Tik auksts!
Kalnos laikam uzkritis sniegs…

Man būs holidejas. Terley kdze. brauks uz Scottlandi, bērnus vienu laiku nodos campā – un man tikai ne ilgu laiku tie būs jākopj. Kamēr tie campā – es brīva. Tad Tu arī brauc šurp kādu laiku. Iesi uz art galleries, muzeums, zoo, pictures.

Paņem olas līdzi – cepšu jums ar Inesi kūkas. Kādu īstu cristmas kūku ko var ilgi uzglabāt. Paņem vēl ko ēdamu līdz, lai naudu no manis vari izlietot kaut kam labākam, jo naudu jau vajadzēs un es jau mēģinu to iekrāt.

Esmu priecīga, ka būs brīvdienas, man ļoti vajag atpūsties un Tev arī droši vien ļoti vajaga. Ceru ka šoreiz Kluinas kundze būs mājā un Tu varēsi atbraukt. Te būs tad pilnīgs miers, varēsi lasīt, zīmēt, gulēt, ēst arī. Neņem līdz nekādas cosmetics, arī ne deķu ne palagu, ne dvieļu, ne nakts kreklu, ņem tikai sev drēbes ko iet kur vajag. Mājas tupeles un mājas drēbes tepat no manis un Ineses dabūsi, tādas neņem līdz. Man ir vienas Terlija tupeles – tās Tev derēs.

9 p.m. Inese tikko Jums piezvanīja. Nu tad Jūs uz kāzām neiesiet – arī O.K. Inese aizbrauks mājā un tad sagudrosiet, kad Tu atbrauksi. Es biju iedomājusies ka Inesei jau parīt sākas brīvdienas, bet vēl tikai pēc nedēļas.

Lai Tev labi domas strādā eksamenos! Very good luck! Xxxxxxx M.
Esi uzmanīga ar coldu! No 11. 5. man būs 1 ned. brīva!

——————————————-

[no date]                                                                                                                     pirmdien 3.30 p.m.

Rīta darbi padarīti. Aiznesīšu Tev vēstuli uz pasta kastīti. Šorīt bija jau tāds rudenīgs aukstums no rīta. Tu velc krekliņus zem blūzītes. Vai tas kardigans būs silts? To netaupi – velc vienmēr, kad vajag. Un gādā lai ir zeķes vienmēr ko mainīt, ja ir lietains laiks ieliec somā līdz sausu zeķu pāri. Un siltākas biksītes kādas arī vajaga. Kādas tumši zilas, vai melnas, kā Inesei bija priekš tām ‘šabām’, tad vajaga siltāk ģērbties. Gādā visu par sevi pati.

Inese saka ka partija bijusi very nice. Bijusi Bidija + familie un Ivonne + famili tas ir husbands tikai. Bet don’t vorry ka Tu nebiji, nav jau tiešām Tev tur ko iet, nāksi uz Sidneju vēlāk un Tev būs pašai savi draugi. Mācīsies zīmēšanu un iepazīsies vēl visur ar citiem latviešiem un austrāliešiem, nav jau tie vienīgie kur Inese iet.

Gribas Tevi redzēt. Kā ir ar veselību? Kā ar roku? Kā ar augšanu? Kā mācības iet? Uzraksti varbūt kādu īsu vēstulīti. Vai zīmēsi vēl avīzei? Ko pirksim Inesei dzimš. dienā?

Atā! Xxxxxx
Sveicini tos savējos. M.

————————-

Piektdiena 16. III. 62.

Mīļo bērniņ!

Tikko saņēmu Tavu vēstuli – paldies! Tu raksti, ka gaidi manas vēstules, tad jau es Tev arī viņas sūtīšu bieži. Žēl ka es nezināju ka Tu gribi jaunu somiņu – reiz pie David Jones redzēju ‘special’ – bone krāsā lielākas un mazākas somiņas, tādas varbūt kā Tu zīmē savu ko nopirki, ar kādu zelta čupiņu [sketch of small purse] un [sketch of larger purse] lielākās šādas, pa 10 šil. Bet nu jau Tu esi dabūjusi, varbūt vairāk kādu laiku nevajadzēs. Tikai tai manai sūtītai blūzei Tev tāpat nav brunču ko klāt vilkt – tos nepērc, varbūt te kādreiz kaut ko labu ieraudzīšu.

Šodien atveda Inesei gultu – vairāk kā dīvāns tāds soliņš teiksim un matracis virsū. [sketch] (Tāds kleksis gan nē). Grāmatu plauktu ar četriem plauktiem [sketch], mazliet augstāks kā tas kas viņai bija mājā un taisni tik pat vien plats, vienkāršs, gaiši brūns, vai var teikt – tumši dzeltens. Gultas kājas un soliņš, nekrāsoti.

Terliji ir ļoti laipni un man kad nav gludināšana, ir maz darba, jo viņa neko lielu man tagad neliek darīt. Kad ir gludināšana tad nu gan tāpat līdz 3 p.m. noiet no rīta darbiem. Bet ir o.k.

Mīļo meitenīt – Tu nebēdājies, kad kādu dienu ir grūti. Citās dienās būs atkal labāka dzīve. Esi pacietīga un mierīga. Un ‘create your own world’ – ierīko savu istabiņu cik glīti vari, turi tur savas drēbītes kārtībā, saliec savas grāmatiņas kopā, izklāj kādas sedziņas, uzliec kaut kur puķes, ja ne citur – uz skapja stūra, tur labi izskatāt kādi zari – un tā Tu būsi laimīgāka, ja viss ap Tevi ir jaukāks. Un kad vari – zīmē. Paldies par naudu un par to ka visu esi aprakstījusi, tad es zinu, kā Tev iet. Esi laba un jauka un priecājies par katru brīdi kas ir labs. Nesaki – kāpēc Tev vajadzēja piedzimt? Nekad tā nesaki! Vienas vien laimīgas dienas dēļ būtu vērts piedzimt un es domāju būtu vērts arī mirt. Kad te iet pa ielu un neskatās tikai uz skaistajām dāmām vien, bet uz visām un visiem – tad drīzi vien gribās skaitīt pateicības lūgšanu Dievam, par to, ko viņš devis man un Jums ar Inesi! Kāds kurais gan nabags cilvēks nav šai pasaulē! Un tāpat ir jādzīvo un jāiet un viss jāpacieš. Priecājies ka Tev ir tagad jaunas drēbes, bet kad viņas uzvelc, tad nedomā tikai par tām vien (nejūties kā Duksis, kad Tu viņam uzliec savu cepuri…), domā tad par sevi, cik glīta Tu esi, tīra, vesela, priecīga, arī par to – ka esi gara un slaida, kā modelis, un kā visos romānos (novels) raksta „she was tall and slim etc.” Un esi – happy!

Tavu roku parādīsim dakterim un kad varēs iztaisīs mazu operation, lai arī tā Tev netraucētu. Tā manu meitenīt – dejo un kusties brīvi un priecīgi, jo ja Tu labi apskatīsies, tad neatradīsi daudz meitenes ar kurām Tu visu savu mainītu pret viņu visu!

Paldies vēl reiz par naudu – tā būs no Tevis Inesei birthday presentam, tas ir tam grāmatu plauktam + no manis £2.5.0. tā laikam viņa teica, ka maksājis 15 ginejas. Inese man uzdāvināja galda lampiņu sudraba krāsā, pati sev nopirka sarkanu, kā Tava. Nu – šodien pietiks rakstīts! Atā!

9 p.m. Viss padarīts un es lasu franču valodā Ineses istabā. Ineses nav mājās – esot kāds kino Unī. Un tad jau nezin kad būs mājās. O, gee!

Šodien Mr. Terlijam esot dzimš. diena, tā no bērniem dzirdēju. Bija ļoti garšīgas vakariņas – zivs + mashed potatoes + peas un apple turte. Inesei vēl zivs jācep kad atnāks – bet nezin vai vairs ceps, tik uzdzers tea.

Kā Tev iet? Varbūt šovakar saņēmi vēstuli ar kabatas lakatiņu un tagad gudro vai tas uz balli tev derētu vai nē? Es nezinu arī – nevaru redzēt vai tas Tev pie brunčiem piestāv vai nē? Varbūt piestāv jo zaļš pie brūna iet labi. Un ja Tev viss tāds bone un brūns, tad jau var kabatas lakats būt citā krāsā. Kā iet ar darbiem? Tad jau Kluina kundze [left] tomēr atgriezās un viss o.k.? Ja viņai tas patiktu mēs viņai kādu mazu jauku present varētu nopirkt? Varbūt kad Tu atbrauksi tad? Vai Tu domā ka paps Tevi laidīs uz to 24. braukt? Vai Tu varēsi varbūt piektdienas vakarā braukt? Un es Tev aizbrauktu pretī uz Strathfield stac. un mēs no turienes aizietu pie daktera? Viņš pieņem no 7-8 p.m. Uzvelc tad visas tīras drēbītes un dakteris Tev apskatīs roku un varbūt arī paklausīsies Tavā elpošanā – kāpēc Tev bieži tiek colds? See! Tad varbūt mēs Tevi redzēsim pēc vienas nedēļas no šodienas? Jo Tu saki 24. Tad tas laikam ir šinī mēnesī, jo ja nākošā, tad Tu būtu varbūt to pierakstījusi.

Kā man gribās pie Tevis aizbraukt un Jūs visus apciemot! Bet tas paps kļuvis tik nikns uz mani, ka man nav nekādu cerību. Vai viņš vēl ir kādreiz kaut ko par mani teicis? Ak Tu manu dieniņ – ko tur var darīt! Es jau visu varu redzēt kā tur pie Jums izskatās arī bez braukšanas! Zinu katru kociņu, katru krūmiņu, visu, visu. Tagad kad par to domāju arī vistas varu dzirdēt un Duksi un Rafi!

Labi ka Tev mācībās iet labi! Varbūt Tev ir arī meitenes labas draudzenes, lai arī nezin vai tieši ‘sirds draudzenes’. Tas ko Tu rakstīji ka arī meitenes grib labāk pretty draudzenes ir tā, bet tikai tā, ka viņas grib – parastas, (common) draudzenes. Tu es ļoti different, citāda, gara un pretty arī, tikai ne tik common kā Cristīnīte vai Soņa, Tu bez tam esi laba zīmētāja un arī latviete (eji uz latviešu studentu ballēm) un tā Tev ir daudz kas savādāks, kā citām meitenēm un kā Tu to jau man rakstīji reiz – viņas it kā baidās noslēgt draudzību ar Tevi. Bet esi very simple un very nice ar meitenēm, klausies ko viņas Tev stāsta, mazāk stāsti savas lietas, tad viņas Tev vairāk pieķersies. Visi vienmēr grib runāt un dzirdēt ka otrs runā par viņu! Klausies un runā par viņu lietām ar sincerity, tad Tev draugu būs diezgan. Un nekad neko nestāsti par vienu draudzeni otrai draudzenei. Tomēr ir vienmēr jābūt tādam uz ko var paļauties. Nekad netaisi rumors par citām ja kāda ar Tevi grib runāt un izsmiet kādu citu meiteni – esi atturīga, tas ir izsaki maz no savām nelabām domām par to citu meiteni. To, kas neliekas labs pie citiem, no tā mācies pats tāds nebūt, bet par to nerunā daudz ar citiem. Jo tie kādreiz ātrāk vai vēlāk tai personai par ko runāts – atstāstīs un tad Tev būs tikai nepatikšanas. Esi vienmēr – (clever), apdomīga. Tas nemaz nenozīmē ka Tev jāmelo, vai jāizliekas, Tu vari pateikt kas Tev nepatīk pie kādas meitenes, bet tikai tik daudz, ko Tu nebaidītos pateikt arī tai pašai meitenei ja viņa Tev prasītu – vai Tu tā teici? Saproti? Es to sāku runāt tagad, jo reiz Tu rakstīji, ka neesot Tev draudzeņu. Es zinu, ka tas tā var būt. Jo Tu tomēr esi vairāk ieinteresēta par citādām lietām, nekā viņas. Bet dzīvo cik draudzīgi vari.

Nu – atā. Jau 9.45 p.m.

—————

Svētdiena  17. Mar. 62

 Vakar Tev nepiezvanījām — domājām ka Tu būsi uz pikčerēm! Vakar pārkārtojām mēbeles mūsu istabās. Mana tagad tāda:

{room plan}

Ir daudz labāk tagad. Tad no Terlija pirksim desku, jo viņi izpārdos visas mēbeles un augustā brauks atpakaļ uz Skotlandi. Desku liksim pie loga un tā man būs kur rakstīt vēstules un visu citu. Desks ir glīts, mazs:

{sketch of desk}

Labāks daudz izskatās nekā es varēju uzzīmēt. Viņam maksājis £12 un pārdos par £7. Inese apskatīja un teica, ka tas O.K. Un man viņš patīk un būs labs, ar atvilknēm kur glabāt lietas. Tev arī tādu vajadzētu. Viņš ir pavisam jauns, virsū ir tāds materiāls kā stikls no kā visus tintes plankumus var labi notīrīt.
xxxxxx M.

—————

Manu mīļo Dzidriņ!

Paldies Tev daudzreiz par Tavu garo vēstuli! Tā bija ļoti laba, es atkal jutos it kā būtu pie Tevis un mājās. Un Tu tik labi un pareizi biji uzrakstījusi tās vēstules beigas latviski!

Lūdzu raksti man visas vēstules latviski. Kur izklausās garš (kā oo tas ir kā tiek doublenieki) tur velc to garuma zīmi virsū, un ja kādā vietā tās nav – tādēļ jau nav tik liela nelaime. Es tīri nobrīnījos, ka Tu tik labi vari latviski uzrakstīt!

Ko lai Tev palīdz ar Taviem coldiem? Neskrien ar to riteni par ātru. Rītos centies iziet no mājas īstā laikā lai nav jāsteidzas.

Es divas dienas jau esmu no dzīvojusi viena ar Terliju meitenēm (puika aizgāja dzīvot pie sava drauga, par to man nav jāgādā) un man liekās, ka man šī nedēļa būs vieglāka. Šodien gan meitenes trakoja un dauzījās – bet nekādu nepaklausību vai blēņu nedarīja, lietus līst un ir auksts, ko lai visu dienu dara – mazliet jau ir jāpatrako.

Vakar izcepu nelielu spondž kūku un iepildīju crēmu, kas Terleja kundzei bija palicis pāri no viņas kūkas. Meitenēm garšoja, ēda vēl šodien un rītam vēl palika. Šodien iznāca garšīgs saldais – fruit salad ar ice cream. Bija visādi augļi un no ‘curnation milka’ iztaisīju iccream’u. Tā viņām pret mani respekts tika arī kā pret cooku. Rītu vēl visu dienu būs mājās, tad parīt uz skolu – un tad tās dienas tā iznāks vieglāk nodzīvojamas, ka nav visa diena vienām pa māju jādzīvo.

Šodien piezvanīja latvieši, viņi meklē man kādu vieglāku darbu – ja es mācētu ātrāk uz mašīnas rakstīt – varētu tūlīt tur Readers Digestā vietu dabūt. Bet ar to tipingu nu man gan nekā neiet! Te ir viens typwriters, pa nākošnedēļu būs jāpavingrinās. Mana slimība ir tāda ka deguns kļuvis tik dumjš, ka nekā stiprāka nespēj ieelpot – vai mortins jāspricē skudrām, vai gāze uz reizi neiedegās un mazliet ieiet degunā – tas tūlīt piepampst un sāp – bet tas jau nebūtu nekas, tikai tad tūlīt sākas svīšana un tad kā uzpūš mazākais vēsums – es dabūju coldu.

——————————-

Svētdiena 10 a.m.

Inese ir pie Austras. Mēs ar meitenēm vien te. Mums ir sunīts, Bonnie, un putns, Jackie, — tas lido no vienas galvas uz otru, visu laiku ir ķeršana un nodarbošanās. Tikko tas nolaidās uz manas rokas, tad prom uz Annes matiem, tagad ir uz Annas pleca un rakā ārā vienu lentīti no viņas kakla izgriezuma – tas ir apkaklītes. Tā mums jānodzīvo šī diena – lietus līst, ir auksts un vējains. Kā Tu varēsi iet uz skolu? Velc krekliņu vienmēr un neskrien ātri. Uzmani veselību.

Tad par to, ka Tu domā ka esi too big, vari jau mazliet dietēt – tas ir skaties tanī kaloriju listē, kas Tev ir un vari mazliet mazāk ēst olas un taukvielas, tāpat mazāk kartupeļu un ļoti maz mērces, tās white sauce pavisam nav vērtīgas, ko parasti papam daudz dod, jo viņš tik ļoti tās grib. Ēd vairāk – saknes un augļus un tīru gaļu, bez mērcēm, neēd kūkas, (tikai pa svētdienām tās vari ēst.) Neēd arī daudz visādus puddingus – bet to vietā augļus. Vienmēr daudz augļu, toustu ar mazāk sviesta, bet vairāk salātus (lettuce) gurķus, tomātus, burkānus. See? Tad Tu būsi vieglāka. Mēs jau par daudz treknu barību ēdām tur mājā. Vari ēst vienmēr good peace of steak, vai chopu, vai citu gaļu, kad esi izsalkusi. Un nekad neēd tādēļ, ka esi bored un nezini ko gribētu. Tā es ēdu – tagad tā nedaru un izskatos labāk. Bet ne dietē uz reizi par stipru un apdomā lai Tev vienmēr ir kaut kas labs un veselīgs ieēsts vēderā un tāds vienmēr ir kaut kas simple – auglis, rupmaize ar pienu u.tt. Cukuru tomēr lieto, jo tas dod energie.

Nu man jāspēlē kāda spēle – monopoli. Es vēl nezinu kāda tā būs, bet meitenes grib.

2. p.m.

Meitenes nav mājās – viņu onkulis piezvanīja un aizveda uz pusdienām pie sevis. Tā man būs jāgatavo šodien tikai vakariņas. Inese vēl nav. Bidija zvanīja lai Inese ejot rītu (Monday) pie viņas. Tad varbūt Inese būs mājās tikai otrdien. Ja Tu sāc par daudz bēdāties ka esi too tall – ja gribi es runāšu ar savu dakteri – aizsūtīšu Tevi uz Melburnu lai apskata un ja vajag – dod Tev medicīnu lai stopij augšanu. Tas ir ja Tu vēl audzi garumā un Tu negribi vairāk. Man jau Tu izskaties – laba un skaista meita – egles garumā, kā latvieši to dzied savās dziesmās un kādu atzīst par skaistu.

Vai Tu brauksi pie manis nākošā weekendā? Šinī nedēļā man jāizgudro – vai es varu dabūt citu labāku darbu. Tad nezin – kur es atkal būšu.

———————–

Piektdien.

Mīļo Dzidriņ!

Kā Tev iet? Kā aizbrauci māja? Mums iet o.k. Inese very busy, nevaru nemaz viņu redzēt dabūt. Teica ka viņai jārakstot papam vēstule, bet laikam jau nav vēl rakstījusi. Vakaros logus tagad aiztaisām pavisam ciet, bet neviens nav nācis. Tur aiz sētas kalnā (pret Ineses logu) ir maza iela, kas iet lejā uz Rosbay, tur varbūt tas tips bija gājis naktī, pāri sētai redzējis uguni logos tik vēlu – un nācis lejā. Droši vien vairāk nebūs tāds gadījiens.

Terlijs braukšot prom 11. aprīlī, un mēs te varam palikt līdz 10.4. Bet es jau vakar sameklēju jobu un iešu prom svētdien 8.4.

Dabūju ne visai exelent, bet varbūt būs labi. Tā ledija sola pirmā nedēļā tikai 7 pounds un ja būšot labi – tad likšot klāt. Tikko es viņai šorīt apsolījos iet – te vēlāk zvanīja otra ledija, (kas vakar teica ka nevajag manis) lai nu es ejot un sola £11 !

Ko darīt? Nezinu. Nevaru piemānīt vienu un neiet. Varbūt tie ir nice people. Abām famīlijām ir 2 bērni, abām ‘frockshopi’ uz Oxford Street, vienam 139 otram 95!

Tā kas maksātu 11 pounds būtu Bellevue Hillā, bet otra kur es apsolījos – Maroubrā, tas esot tālāk. Bet nevienā no tām Inesei nav kur palikt. Tikai tā famil. kur solījos iet, ceļot māju Bellevue Hill (Rose Bay) un pēc pāris mēnešiem iešot tur iekšā un tad Inese varēšot dabūt istabu. Bet – ko tie sola, to vēl nevar ticēt. Inese varot palikt kādu 1-2 nedēļas pie Bidijas. Un tad viņa meklēs kaut kur accomodation.

Divi dienas meklēju darbu un nevarēju dabūt un tas bij grūti. Un šodien, kā vienu dabūju – otrs zvana un arī grib un maksā tik daudz vairāk. Taisni var kreņķēties, nezin ko darīt ko nē! Bet tā madama kur solījos iet neizskatās tik fassy un ja jau solījusi varbūt algu pieliks. Ja nē – meklēšu atkal citur!

Lūdzu ieliec rakstāmmašīnu Johnija mašīnā, kad tas tur ir. Svētdien viņš būšot tur ciemos, tā Inese teica.

Ak, mīļo bērniņ, cik šī darba meklēšana tik ātrā laikā no vienas vietas uz otru, bija nejauka, galvenais – nezini īsti kur būtu labāk kur nē! Tā uz pirmo skatu es vēl nevaru pateikt kur labāki cilvēki. Rakstu Ineses istabā un tikko pa to ceļu, kalnā aiz sētas, iet viens cilvēks, pēc otra un lūrē te pāri uz mūsu māju – tā droši vien tas trakais te toreiz ir iemaldījies no tā ceļa.

Terliji pārdeva visas mēbeles un visas lietas kas tik bija. Vecis grieza vēl tādu logu priekškaru drēbu gabalos, lai visiem iznāk, kas grib kaut ko nopirkt no ‘family returning to Brittain!’

Žēl ka te nav papa akordeons vai kādas citas mantas, Terlijs visu varētu pārdot kā ‘souvenir from Brittain!’

Ko lai Tev vēl saku?
Nav nekas svarīgs. Redzēsim pēc nedēļas, kur un kā mums ies!
Xxxxxx M.

———————-

ceturtdiena

Mīļo meitenīt!

Šodien saņēmu Tavu vēstuli un avīzes. Tās ir tās ko man vajadzēja – paldies! Ceru ka manas 2 vēstules Tu jau esi saņēmusi un Tev vairs nav tik bailes no tā nelabā piedzīvojuma ar to burglaru!

Mēs domājam, ka viņš droši vien tik ļoti nelabs nebija – tikai ļoti dumjš, varbūt piedzēris. Lūdzu esi prātīga un par to vairāk nedomā. Atceries ka arī Tavs Marlona Brando sargents teica ka nevajag dzīvot bailēs, tikai būt prātīgi uzmanīgam. Naktī un vakarā Tu tur esi pavisam drošībā, kur paps un Duksis un Rafis apkārt – tur neviens klāt nenāks.

Ak mājai jau jumts virsū! Ak mī, ak žē – cik ātri!

Mēs dzīvojam nu atkal tālāk, es mēģinu dabūt savus spēkus atpakaļ ko veltīgi iztērēju skriedama pēc darba, kas nebija vajadzīgs un vorrijas bez gala.

Tagad tik gaidu lai Terlijs brauc prom. Tā Terleja kundzīte saka ka viņa mācīšoties itāļu valodu, tad mēs visi tādi studenti un pusstudenti būsim. Es mācīšos mašīn rakstu. Zinu ka Tu nevarēji atsūtīt to mašīnu, bet tas ir terribly owfully ka es te esmu jau vai 4. mēnesi un vēl nevaru mācīties jo man nav mašīnas. Man jāstrādā par kalponi un es nekā labāka nevaru iesākt jo man nevar atvest mašīnu. Zini ka tas ir briesmīgi unfair! Man tā mācīšanās paņems apmēram 3 mēn. laika – kad tad es varu uz kādu vietu cerēt? Un vai es ilgi varēšu izturēt te gludināt un skriet apkārt ar to Huveri? Tā kā – lūdzu lūdzu nākošreiz liec mašīnu mašīnā – Bet kad tā reize būs?

Šodien bij mana brīvā pēcpusdiena un es ieliku ilgviļņus – esmu apcirpta kā aitiņa, bet izskatās labāk, kārtīgāk un arī krāsā it kā glītāk. Es itin nekur neesmu visu šo laiku bijusi, tikai vienu vienīgu reizi uz kino un agrāk braucu pie Bidijas, tā kā esmu tik ļoti taupījusi naudu, tad mazākais beidzot sakārtoju galvu.

Vienas tumšas kleitas arī vajadzētu, tad varētu kādreiz uz latviešu vakariem aiziet, bet nav jau spēka.

Inese šovakar aizgāja uz kino, būs vēlu mājā.

Gribētos zināt ko Tu pa Lieldienām darīsi? Lasīsi savas book’s? Tās ir nejauki grūtas grāmatas, kas Tev jālasa. Vai tās visas šogad? Lasi labi ātri – tik fabulu.

Inese Lield. mazākais kādu dienu braukšot uz mājām.

Man tikko atsūtīja daktera bill’s, četras ginejas! Paps laikam tos ir atsūtījis atpakaļ kur pirms ziemsvētkiem gāju pie daktera, ak nejaukais budzis! Lai dara vien un dzīvo savā lepnā mājā. Vai man žēl! Varbūt es pamazām kļūšu stiprāka un pelnīšu. Tagad tikai tā gludināšana grūta, tad sakarstu un pēc tam dabūju coldus. Bet ceru ka sākot ar nākošnedēļu būs visa darba mazliet mazāk.

Vai Tu kādu dienu neatbrauksi šurp uz Lieldienām? Padomā vai negribi tad, kad Inese brauks šurp no mājām, reizē ar viņu atbraukt?
Nekā jau te laba nav, bet mēs varētu varbūt kaut kur uz pikturēm vai uz muzeju aiziet.
Kas ar Tavu balerīnu? Vai nav vēl nekādu ziņu? Tad būs avīzē. Nav vairāk laika rakstīt.
Xxxxxx M.
Orwell’a ‘1984’ grāmatu paprasi no Robinas, to es iedevu Sid Frankham lasīt! See?

————————–

Pirmdiena

Manu mīļo bērniņ!

Mums iet kā pa mākoņiem! Vakar Inese saņēma jaunu istabu, es aizvakar saņēmu jaunu darbu – šodien Mrs. Terley saka – „if you wont to stay – everything” paliek pa vecam! Viņi brauks tikai augustā proma un mēbeles – viņiem arī kas pārdotas, ņems tikai augustā prom!…

Nu – tad tikko 1 minūti atpakaļ zvanīju un atteicu jauno darba vietu. Un kad Inese atnāks mājās no Unī – tad viņa droši vien atteiks savu jauno istabu. Tā bijusi diezgan maza un diezgan patumša, ar 1 logu, bet diezgan labu – transportu uz Unī – ar busu, vai arī vilcienu, vienu staciju aiz Sidenham, (kur viņa dzīvoja pirmā gadā).

Bet labāk jau mums ir tepat, jo Inesei te mazāk jāmaksā, istaba laba un es jau esmu te iestrādājusies. Lai arī nemaksā nezin cik lielu algu, tomēr pavisam maza arī nav. Un kad Terlijs pats nākošā nedēļā aizbrauks uz Brittan un paliks sieva ar bērniem vien – man mazuliet būs vieglāk, jo būs mazliet mazāk ko gludināt un arī kāds šķīvis mazāk ko mazgāt.

Ja Tu būsi Johnijam iedevusi atvest to tipwriteri, tad es sākšu to mācīties, pa vaļas brīžiem, un tad jau vēlāk redzēs, vai varēs kādreiz kādu labāki samaksātu jobu dabūt.

Šī pagājušā nedēļa tomēr bija grūta – vajadzēja skriet un meklēt darbu, lasīt vienmēr sludinājumus avīzē un tad pa naktīm gudrot uz kuru darbu iet – kamēr galva sāk sāpēt.

Man tomēr beidzot bija trīs darba vietas kur varēju iet, jo divi, kas sākumā teica nē, vēlāk zvanīja un sauca lai nāk.

Tā. Nu jāsāk atkal mierīgi dzīvot. Kā nu ies – nevar zināt. Bet es domāju ka tas Terlijs aizbrauks, tad man te būs vēl labāk, varēs šad, tad klavieres paspēlēt, jo viņš tur netupēs iekšā!

Kā Tev iet? Gaidu garu vēstuli! Kādi bija ciemiņi? Ko darījāt? Kā Tu jūties? Vai daudz jāmācās?
Tagad tepat Tu varēsi ciemoties cik gribi, viss jau zināms, gulta ir! O.K. vai nē?

11 p.m. Inese atteica savu jauno istabu – paliekam tepat. Ēst jau dažreiz varētu vairāk, bet Inese saka ka nekur labāk neesot bijis. Un es varu uzmanīt lai viņa dabū kādu glāzi piena kad grib, vai ko.

Kā Tev? Raksti. Ko darīsi Lieldienās?
Kā visiem Jums iet?
Xxxxxx

————————–

Ceturtdiena, 12. apr. 1961[2]

Mīļā Dzidriņ!

Liels mīļš paldies par vēstuli. Tikko izlasīju, ir jau 11 p.m. bet jāuzraksta Tev vēstule.

Te – Tava balles foto, vai nav skaista?!!
Inesei ir arī citas no viņas – kā viņa saņem kausu.

To kurpi (un arī to veselo kurpi) aiznes pie kurpnieka un viņš Tev viņu labi salāpīs. Tas kurpnieks, lēts un labs ir Wyongā, laikam aiz Čapmaņa un pirms kino, no pasta puses ejot.

[sketch of roads, marked: highway, pasts, kurpnieks, uz skolu]

Kurpnieks, vaļā durvis un tāda būdele tikai, kurpes var redzēt pilns iekšā, pats stāv durvīs. Tā ir tikai tāda šedīte. Tur Tu aizej, parādi kurpes un palūdz lai viņš cik smuki var lai sašuj, varbūt var pielikt arī tādu pušķīti, vai kaut kādus citādus uzlikt.

Tava istaba gan Tev ir nu ļoti pilna. Kas tad tur bija jāliek, ka tas tur vairs nevarēja stāvēt tas galds kur bija? Ak – ka tik nu citas manas pekelītes arī nesāk mest pa logu ārā! Bet drīz jau būt tad Jums jaunā māja [left front] un tai vecajā [in background] vēl varēs manas mantiņas uz mani gaidīt, vai nē?

Klavieres būtu jāpārdod, tas klavieru skaņotājs, tas dačmenis man viņas kādam pārdotu, nebūtu man nemaz pašai tur jāķēpājas. Varbūt kādas mārc. 40-50 dabūtu. Tā arī nauda! Es nekā nevaru iekrāt. 4 ginejas dakterim, 5 mārc. par iestāšanos medical fondā, tas tikai uz ½ gadu, otrā pusgadā atkal 5 mārc.
Ieliku ilgviļņus £5!

Gluži traki, bet Tev jau es nepatiku tāda ar izspūrušiem matiem, tad nu kad tagad atbrauksi, tad būšu pavisam o.k. Kleitu gribētu pirkt bet nebūs naudas – varu jau labi iztikt vēl arī ar to dzelteno. Es jau nekur neesmu gājusi. Tagad svētdien būtu jāiet pie latviešiem, jālasa kāds stāsts vai kas, bet – nezin vai varēšu sasperties, nav vien spēku.

Vakar Terlijs aizbrauca. Sieva un bērni aizveda viņu uz lidlauku. Atbrauca vieni paši bez Terlija visi noraudājušies ka briesmas. Es šorīt baidījos – kādu savu kundzīti ieraudzīšu, vai nebūs kreņķīga un vairs nekad nesmaidīs. No rīta nesmaidīja, bet tad bija kādu stundu klausījusies radio – womenēm tos raidījumus, tad sāka atkal smaidīt. Tā ceru, ka viņa nebūs pārāk nejauka palikusi. Un tad jau o.k. Kad ar mani ir labi, tad esmu vesela, bet tikko man kādas bailes, vai nepatikšanas darbā – tā es tūlīt trīcu un drebu un nevaru gulēt un atpūsties.

Labi būs ja atbrauksi. Varbūt reizē ar Inesi, vai kā nu iznāk. Tikai tad neņem ne nakts kreklu līdz ne kādas kosmētikas – viss te ir, ko Tev var aizdot, tikai zobu birsti ņem un citu neko. Bet ja Tu ieliktu pāris duču olu un kādu burciņu biezpiena, tas būtu ļoti labi, Inesei jo sevišķi vajadzētu, lai viņai te iesāk vārīt olu no rītiem, kad iesāks – tad ies no viņu olām.

Man vajadzētu zābakus skapī ir, Inese zinās – tikai atgādini viņai. Es iedošu viņai kādu listi līdz, kādas manas drēbes lai paņem. Nu lai Tev labi iet, turies dūšīgi! Liec salātus, vai tomātus un gurķus uz sava lunča klāt pie gaļas, vai desas.

Xxxxxxx M.

[around edge of last page of letter – Inese writes]:

Thanks for the book – you look terrific in the photo – sorry I can’t write more, but I really don’t have time – no kidding. I was up till 3.00 last night & still didn’t get all the work done that was supposed to be done for to-day.

Lots of love – I’ll ring up before I come home. Say hello to Mrs. K. & Dad – I really don’t have time to write, but if I do I’ll try.

—————————————

Otrdien, 17. apr.

Mīļo Dārgo Dzidriņ!

Priecīgas Lieldienas! Krāso dūšīgi olas un visu citu kam tieci klāt, tāpat kā šis zaķis! Nosūtu to Tev, bet ja Tev gribās to sūtīt kādam citam – sūti, es viņam nerakstīšu virsū.

Mums iet O.K. Ir ļoti daudz jāgludina jo Terley kdze. visus skapjus pārkrāmē un dažu sviež prom, citu sataisa kārtībā un mazgā. Citādi ir labāk, ka tas Terlijs nav vienmēr jāsveicina un jāsaka – very nice. O, very nice – kundzīte ir laba. Inese spēlēs teātrī līdz rītvakar, viņa esot kāda ‘lost soul’, kas no elles tiek uz debesīm. Very good!

Pa svētkiem neko citu nedarīšu kā to pašu ko katru dienu, varbūt apciemošu kādu latviešu kundzi, viena teica lai piezvanu un apciemoju un otra arī. Bet ko Terliji darīs – nezinu, un nezinu vai man būs kāda diena vairāk brīva. Inese Tev varbūt piezvanīs. Viņa domā braukt ceturtdien vai piektdien uz māju – droši vien zinās to tikai in the last minute.

Varbūt es Tevi sagaidīšu te! Neaizmirsti kādam iedot rakstāmmašīnu. Lai Tev viss iet labi un skaisti un tā kā Tu gribi Lieldienās!

Xxxxx M.

————————

Otrdien, pēc lieldienam [24.4.62]

Mīlo meitenīt!

Kā nu iet? Vai Kluinas kundze jau atbrauca un vai Tu vari savas lietas darīt? Raksti man šad un tad, viss ir ļoti patīkami lasīt, ko tu uzraksti. Tu zini – Tev ir very nice stile. Es taisni smējos par tiem kas ēd to fairy floss, kā Tu biji tur uzrakstījusi.

Es biju visas Lieldienas tikai mājās – man jau tikai tāpat svētdiena vien bija brīva. Bet kad šie aiziet uz Easter showu, tad es sarauju ātrāk darbus un klabinu rakstāmmašīnu. Ak – ja mums būtu bijusi šī grāmata par tipwriting, kas man tagad ir, tad kad mašīnu nopirka, mēs būtu visi labi tipwriteri! Tagad ilgi vēl vajadzēs klabināt lai iemācītos, bet man liekās – varēs arī izdarīt. Tikai labāk būtu, ja es to agrāk būtu mācījusies. Tagad man galva sāk rūkt, kad kādu stundu klabinu. Tev arī vajadzētu mācīties, tad kad vajag kaut kur – jau esi sagatavots.

Inese atbrauca no mājam vēlu naktī – viņa visu laiku vadījusi mašīnu līdz pat šejienei.

Mūsu bērni mums par abām bija nolikuši virtuvē uz galda vienu easter egg, tādu – double O – nevaru OO uzzīmēt.

Mēs viņiem izlikām tādas kastītes ar olām, kā papam. Nebija jau vērts – tā madāma mūs nemaz daudz neuzpasēja pa svētkiem, pašiem visu laika bij jāgudro – ko nu varētu ēst? Bet tā kā mums bij olas, tad vārījām tās. Un tagad atkal baro labi, jo vairs viņiem nav jāskrien uz Easter Show.

Inese svētdien gāja (brauca ar Im.) uz iesvētībām, rūtaino bruncīti un vesti ar baltu sisi blūzīti, Inese vilka. Viņi naktī visi aizbraukuši uz Wollongongu pie kādiem latviešiem kur iesvētī brāli un māsu, dancojuši tur un staigājuši pa jūrmalu. Inese nodegusi brūnāka.

Vakarā šodien Inese viena pati aizgāja uz baletu uz dame Fontaine. Lai reiz redz dzīvu baletu.

Es redzēju to playu, ko Inese tur universitātē spēlē līdz. Bija very nice! Kristus bija ļoti labs. Tev to vajadzētu redzēt – bet tikai – vācu valodā.

Mana veselība nav nemaz laba, šodien atkal sāp plecā, esmu it kā saaukstējusies. Un tā tas ir vienmēr, citreiz mazliet labāk, citreiz sliktāk. Bet tik traki nav kā man bija māja. Un tas labi. Man gribētos holidejas. Bet kad es tādas dabūšu – es nezinu. Un man gribētos arī Tevi satikt. Cerēju ka varēs pa lieldienām, bet nu tā neiznāca. Tagad gaidīšu maija holidejas, varbūt tad atbrauksi.

Tagad nemaz neesmu iekrājusi naudu – dakterim vajadzēja maksāt, tad medikal fondam. Un ilgviļņus ieliku un nopirku kostīmu, lai pie tiem velna latviešiem var kādreiz aiziet, kas pēta un osta: „Vai tik prot apģērbties?!!”

Trešdiena.

Cietiem Anzak Day, mēs tikai pliviāmies pa māju.
Nav laika, Inese svaida kājas pa gaisu un grib nest prom vēstuli.

[note added by Inese]:

Guess what – I went to see Margot Fonteyn (it cost me a fortune – but it was worth it) – she was fantastic –

The confirmations were O.K. but not anything terribly exceptional – I don’t like confirmations very much. – Must hurry now – I’ve wasted all Easter with all this rushing around.

I hope you guys are still alive & that Mrs. K. is back & liked her egg etc.
Give my love to everyone
& bye now
Inese.

———————————-

Ceturtdien 26. apr. 1962.

Mīļo Dzid!

Nosūtu Tev vienu mārciņu pocket money – lūdzu tūlīt nopērc sev kādus biskvītus, ko vakarā kad taisi homvorku un jūties noguris, pie tējas ieēst. Mēs ar Inesei vienmēr taisām night tea starp 9-10 p.m. un tad dzeram tēju, vai kafiju, un piekožam kādu biskvītu. Tad ir tāds refrešments Inesei, lai var strādāt tālāk un man tāds mazs prieciņš pēc dienas darbiem kad varu pasēdēt īsu brīdi pie Ineses. Es gribu zināt ka arī Tu tad ar mums uztaisi sev tea, vai pienu, un iedzer siltu savā istabā ar kaut ko garšīgu. Kūku jau Tev tagad nav un toastera nav kur maizīti ātri satoastīt, tad ņem biskvītus. Tā tad paņem kādus biskvītus vai vafers kad ej mājā un atceries mūs. Inese teica ka balets bijis terrific.

Kā Tev iet? Man šodien pēcpusdiena brīva, iešu uz Double Bay tikai, kādi sīkumi jānopērk: gumijas cimdi, zeķes, matu mazgājamais u.tt. Negribu iet pie friziera, daudz maksā un vispār – gribu atpūsties šo brīvo pēcpusdienu, tikai iet uz mazu šopping un tad rakstīt uz mašīnas – divas rindas burtu jau mazliet varu rakstīt: sad, dad, tad, adds, jags, salad, falls !!! as, el, it, oh, qu! u.tt.

Ļoti skaists laiks! Jāiet tūlīt ārā!
Spēlēju 20 min. klavieres. Gludināju priekšautus un tagad saskaitu naudu un eju uz Double Bay Woolworth!

Inese šovakar būs vēlu mājā – stāvēs ellē par lost soul un gaidīs kamēr Kristus to ielaidīs debesīs un tad stāvēs tur atkal kamēr citi nospēlēs visu teātri līdz galam. See!

Esmu Double Bayā, ļoti silta saule, uzvilku melno džemp. ziemas bikses un rīta kurpes basā kājā – lai viegli iet. Nācu pa nokritušām lapām ka čaukstēja vien. Te lapas nokrīt dažiem kokiem un izskatās kā rudenī Latvijā. Nu – atā! Good luck!

Xxxxx M.
Adds, jags, salad, falls u.tt.!

————————

[typewritten]          [received on 28.5.62]

Labdien, kā jums labi iet? Man iet labi.
Jāraksta neskatoties uz burtiem, un vēl tas nav visai viegli izdarāms.

Meitenes jau ir mājā, bijām iepirkt ēdamo un tagad iet vaļā suņa mazgāšana. Tur viņas gribēja ieslēgt to radiatoru un tā kā tas bija pussabojājies – izsita T.V.! Bad luck.

Šorīt uz staciju meitenēm pretī ejot izbraucu labi agri no mājas un pa George strītu gāju kājām līdz stacijai – tur vienā veikalā, Ladies choise to sauc, bija izpārdošana un tur redzēju lētas kleitas un diezgan glītus kostīmus pa £5 un £4, kleitas sākot no £2. Tur jums būtu jāpašopij!

Manam mētelim ļoti liela piekrišana, tā aktrise, kas lasīja manus dzejoļus manā vakarā, nenocietās neapjautājusies kur es tādu dabūjusi un cik tāds maksājis, viņš izskatoties ļoti šiks, un dārgs un ne pilsonisks (tas ir, ne dārgs un commons). Tā Gailītes kundze, kā viņu sauc aizveda mani uz cafē, un tad mēs abas atbraucām pie manis mājās, tāpat vien, bet var jau būt, ka man nevajadzēja to darīt – visi jau ārkārtīgi grib izpētīt – kāda tā dzejniece, un es esmu par daudz simple, bet bija o.k. Citādi tur nekā nebija, tikai parādīja man kāda formāta grāmatu varēs taisīt. Tie klavieru skolnieki spēlēja diezgan slikti, taisīja daudz kļūdu.

Tagad sākas parastie darbi – tikko nodevu vakariņas.

Uzrakstiet – kā jums iet? Vai strādnieks jau ir sameklēts?

Jā vēl kas – Gailītes kdze. un tas rakstnieks Eglītis, kura dēlu jūs mazliet pazīstiet, tie abi teica ka man esot sevišķi un ļoti striking girls! Tādas ko uz reizi pamana un var ievērot. Ak tā jaunākā vēl ģimnāzijā – tā esot pavisam sevišķi skaista un abas jau abas!… See!…

Un tas nebija tikai compliments, jo Dzidra arī ir jau ievērota kā kaut kas sevišķs! Nu ko tas nozīmē? – To ka man taisnība, ka es vienmēr saku ka nav nekādas vainas tikai o.k. Lūdzu atrakstiet kā citiem iet, kā jums, kā ar darbiem, kā ar jauno māju etc. etc. etc…

——————————

[undated]

Tas ļoti jauki ka Tu esi pirmā angļu valodā! Atraksti man kādu vēstuli – lai es varu palasīt kā Tev iet pa māju un lai Tavs rakstīšanas stils man visu notēlo kā Tev apkārt viss notiek.

Vai Tu nevarētu atbraukt šurp sestdien?! Es gribu nopirkt Tev tosteri, ne automātisko, bet vienkāršu, lai Tev no rītiem nav jākurina vienmēr plītē uguns. Tosterī Tev būtu ātri maizīte brūna brokastīm, tāda ir arī veselīgāka, kā Tev tā papam. Vai foilā jau kaut ko mēģināji cept? To var nomazgāt un vēl otrreiz tanī pat izcept. Es vakar izgriezu no tā samta Tev to Bodice, bet šodien bija daudz darba, piekusu un vēlāk tikai sākšu to sašūt. Ja Tu varētu atbraukt, tad tas arī nebūtu pa pastu jāsūta, bet Tu to varētu ņemt līdz. Ez cītīgi mācos uz mašīnas.

—————————————-

[rec. 21.6.62.]

Te Tev būs dažas īstas mākslinieku krāsas un vislabākās kādas pasaulē ir dabūjamas, ar tām Tu jau kādreiz esi pamēģinājusi strādāt. Viņas ir nejauki dārgas (3-4 šil. gabalā) – glezno uzmanīgi, bet – happy! Pindzelītei mazliet nogriezu kātiņa galu – citādi negāja iekšā. Ja ir saburzījusies, paturi ūdenī. Good luck!

Xxxxxxxxxx
Rītā nosūtīšu Tavu samta ‘jaciņu’.                                    M.

—————————-

[rec. 4.7.62]

Manu mīļo Dzidriņ!

Nosūtu Tev Tavam deķīšam (ko paps pag. gadā nopirka) maisu ko aplikt apkārt, tad Tu to deķīti vari lietot arī kur aptīt kājas, kad vakaros sēdi un mācies. To varēs viegli izmazgāt, sašuvu to no tām oderdrēbēm ko Mrs. Terley man iedeva. Inesei un sev arī uzšuvu, jo es arī nopirku tādu pat deķīti kā Tev un Inesei, man paterns savādāks.

Kā gan Tev šonedēļ atkal ir gājis, kad pat tas puika nebija, to es nemaz nevaru saprast. Sūtīšu Tev vēl naudu un vienmēr paķer pie Ferjerienes ko vajag, kādu soup, vai fruit conserves, icecreamu ut.t.

No grocera pasūti – split peas – zupai. Tās – ½ mārciņu apmēram ieber ūdenī, katlā reizē ar gaļu, pieliec sāli un lai vārās 1-2 st. Viņas (tās peas!) izjuks un būs laba zupa, kad jau kādu ½ st, vai apmēram tā, vārījies, vari piegriezt vai pierīvēt kādu burkānu, kādu sīpolu ja gribi. Gaļu var ņemt kāda ir, te labi noder arī visāda cūkas gaļa – bacons vai kas, bet tikai tāda ko pērk boiling baconu – gabalā, nevis šķēlītēs sagrieztu, tas ir tāda kādu var dabūt pie butchera.

Pasaki arī papam lai viņš šad un tad nopērk pie butchera tās lielās bacona šķēles, ko viņš kādreiz pirka un kas viņam labi garšo uz maizes. Kad tāda riktīga bacona šķēle ko ieēst ar maizi pie zupas, tad pietiek ka ir kaut kāda konservu zupa un tev nav zupa tai dienā jāvāra.

Varbūt jau tad Jums drīzi būs tā houskeeperiena! Ak kā es gribētu vairāk pelnīt, lai es vairāk varētu sūtīt – bet hauskeeperieni es jau nevaru aizsūtīt!

Par to ka Tev tik daudz jāņemas ar saimniecību man sāp vai galva, bet ka Tev tik labi gājis ar zīmējumiem skolā par to ir milzīgs prieks! Lai cik grūti Tev tagad iet – priecājies par saviem panākumiem zīmēšanā un zīmē cik vien vari – ja Tev tik labi panākumi – tad no Tevis prasīs tikai minimumu mācībās lai tomēr Tevi laistu pāri eksāmenos, bez tam Tev vēl ir angļu tik labi, ka Tev nav nemaz jābēdā par citu. Dari cik vari un diezgan, nebēdājies. Bet zīmēšanu nepamet! Ar to Tu vari dabūt scholarship uz art college.

Ko lai es aizsūtu vēl? Kad Tev sākas atkal kādi testi? Vai Tu varēsi kādreiz atbraukt?

Es mācos kā traks uz savas rakstāmmašīnas, angliski jau kaut cik varu parakstīt, bet kļūdas vēl vienmēr ir. Varbūt vēl pēc pāris nedēļām un tad varēšu iet un mēģināt vai nevar, sameklēt kādu citu darbu. Terliji augusta beigās ies uz jaunu dzīvokli – saka lai eju līdz, man istaba būšot liela, Inesei atsevišķi neesot istabas, bet varot palikt vienā, jo tā esot diezgan liela. Tas esot tepat pavisam tuvu uz Victoria road. Bet es domāju ja varēšu meklēšu citu darbu, varētu par nursi arī iet, to vēl redzēs. Es gribētu tā iekārtoties, lai Inese var dzīvot pie manis un es varu arī vārīt ēdienu, un kad atbrauksi Tu, lai Tu vari palikt un dzīvot katrā laikā cik ilgi gribi. Par veselību daudz nevaru žēloties, vakar palika grūtāk, bet ir o.k. vēl. Tagad kamēr Terlijs pats arī mājās man atkal ir vairāk ko gludināt un vairāk trauku jāmazgā.

Kā man gribētos Tevi redzēt! Un cik labi ir ka Tu pati skolā sev ar zīmēšanu un angļu valodu radi savu specialu vietu, kas ir tikai Tava un Tevis paša izcīnīta!

Dzidru – papam ir termos pudele, ko Inese uzdāvināja – to Tu viņam no rīta vari pieliet ar karstu tēju, vai pienu, vai kafiju, tad viņam pusdienā būs ko dzert. Un vakariņas ēdot vari pieliet no jauna ar karstu pienu ko pirms gulēt iešanas iedzert ar medu vai milo! Vai tā nebūtu labi, kad Tu pēc homvorka ej gulēt uzdzert ko siltu? Te bērni vienmēr dzer hot chocolate kad iet gultā. Gādā cik vari par sevi. Un be happy, ka Tev iet zīmēšanā labi un zīmē vienmēr, kad brīvs brīdis, (kat jāgaida paps vakariņās…)

Pasūti ‘cooking chocolate’ tāds pat kā cocoa, bet garšīgāks.
Nezin vai paciņu vēl šodien varēs nosūtīt, bet drīz būs.
Xxxxxx M.

———————————

9. jul. 1962.

Mīļo Meitenīt,

Man ir grūti ka tik ilgi nevaru Tevi redzēt! Bet ko lai tur var izdarīt? Vai beidzot Jums nebūs atrasts palīgs! Tad varbūt Tu atbrauksi šurp. Un tagad Tu pat atrakstīt nevari, jo nav laika. Kā gan Tu tieci ar visu galā!

Tikai nebēdājies, nebēdājies! Tik ej un dari un – beidzot tad būs reiz atkal labi! Es mācos mašīnrakstu – mūžam taisu vēl kļūdas, lai gan svētdienas rītos, kad neesmu pēc darba nogurusi – tad iet labi un tad – varbūt es dabūšu kādu flat un Inese dzīvos tur un Tu varēsi braukt. Tepat varbūt arī varēs palikt pie tā Smart kga. Viņi divi vien esot ar madāmu. Ak – visādi jau varēs iekārtoties ja veselība turēsies. Tikai Tu arī cieties, pacieties un esi priecīga. Cik labi Tev iet ar zīmēšanu, angļu val. sportu! Priecājies par to, priecājies par Tavu pašas sasniegto vietu! Varbūt drīz Tu varēsi braukt šurp. Vai nebūs kādas dienas brīvas? Vai kādi sporti te? Es domāju par Tevi vienmēr bet ko tas daudz līdz!

Xxxxx
M.
Ko Tev vajadzētu aizsūtīt? Atraksti kādu vārdiņu.
Xx M.

—————————–

[letter typed]           22. jūl. 1962.

My dear Dzidrulīt,

I will try to write a letter to you in English, or what suppose to be English… It is sunday and the weather is cold and wet, Inese is studiing (wrong spelling?) in her room and I am all the day through and make exercises. Inese bought a very good book for me – Pitman’s Commercial Typewriting, (in University Book sells, reduced from 19.6 to 5/- ) It is a very good book, there is everything in how to write commercial letters, how to read manuscripts etc…

I don’t know if I will have a job at Readers Digest or not, but I am preparing very carefully for it.

I was there in Readers Digest Office to speak about the job, and the ‘Latvian Leader’, Mr. Ronis said that they are waiting for some Americans to come here next week, if they will decide and give a job. If no then I might have something else, not typing, to do in office, to put some cards with names in alphabetical order or so. But still it is not 100% sure that I can have the job, so I don’t know what I will do after Terlys will go away from here. But I think that I won’t go with them, because I am expecting more money somewhere else.

It is not very happy to live without you, and I don’t know how it will be in case Inese will have her room somwhere away from me. But there is nothing to do, but live and fight for better.

Since I know that you have to do all the work at home, my head is going round from thinking – what to do, but there is no answer. Just to hope – that a woman will arrive there and it all will be good at last.

When will you come to Sydney? Are there no sports at all this year? I would like to meet you very much. But I understand that it would be almost impossible for you to come here and waste the time. Arn’t you angry with me that I cannot help you? And can you keep up in school with everything you have to do? I pray you would have a help soon.

When you take all the things to the new house, please put all my ‘grabažas’ somewhere together. Please take care of my Diploma of Academie [right] and a small piece of wood [below], where there is the letter of my father written when he was in jail. Do you know this piece of wood?

Oh, you will have a owful time to carry all the things over, but at least in the new house it will be beoutiful!

Please put all may lupatas and grabžas in some boxes and leave somwhere in safe place near you, wil you may deargirl?

[handwritten note]

Inese vakar Tev zvanīja un teica ka Tu satikšot Dobellu – Tad nu turies un rādi kas esi – varbūt Tu varētu vasarā pāris privāto lessons dabūt, vai tikai viņu visitīt viņa darbnīcā! Good luck!!!

Xxxxx M.

—————————-

7. vai 8. aug. 1962.

Mīļo meitenīt!

Kur Tu esi – vai biji Sidnejā? Es ceturtdien ap 5 p.m. stāvēju stacijā pie vilciena, kas 3 min. past 5 p.m. iet uz Wyongu un ar šokolādēm gaidīju Tevi – domāju, varbūt brauksiet visi ar to vilcienu mājā, kas būsiet bijuši Sidnejā – bet neredzēju ne vienu no Wyongas skolas. Varbūt braucāt 10 min past 6 – Tik ilgi es nevarēju gaidīt, bija jāskrien mājās.

Kamēr Tu esi jaunajā mājā – Tev vairs nevar piezvanīt.

Es meklēju jaunu darbu jo 3 nedēļas vien te būsim. Es negribu iet Terlijiem līdz – viņi tik liela family un tā ir izlaidušies, ka bail – bērni visus nighties rītos tikai zemē nomet – kad ieiet iztabu uzkopt – jārāpo pa zemi pusstundu kamēr salasa bikses, zeķes, kabatas lakatus, pidžamas, grāmatas u.t.t. Es piekūstu kamēr visa diena galā. Jāmeklē kur mazāk bērnu, vai arī kāds cits jobs.

Jau gandrīz sarunāju par kopēju – houskeeper pie vienas 93 g.v. vecenītes – viena pati dzīvo nelielā mājā – bet tā kā es tūlīt nevaru iet – laikam būs izdevuši to citam – nezvana.

Vakar biju vienā tipwriter jobu angency – tur teica ka darbu var dabūt. Es gribu tad vēl šīs nedēļas dūšīgi praktizēties – jo vajag ātrāk rakstīt. Tad es iešu tur vēl reiz un viņi mani testīs – cik ātri un labi varu rakstīt un ja examu iztur – varbūt būs kāds jobs.

Inese laikam brauks tikai pēc 2 ned. (apmēram) mājās.

Man jātaisa zīmējumi – linolejā jāgriež priekš manas grāmatas un es esmu in panic – nav laika un esmu visu aizmirsusi kā jāzīmē.
Tā mani te moka ar visām lietām un nav nemaz laika atpūsties vai justies happy kādu dienu. Vienmēr visādas troubles!
Gribētu atrast vietu un māju kur Tu varēsi vasarā pie manis dzīvot ilgāk kādu laiku.

Kā Tev iet? Vai ūdens tek pa visām – vannām? Vai labi ir vārīt un cept uz jaunās plītes? Vai esi very happy jaunajā mājā? Vai ir skaisti skatīties pa logiem ārā uz kalniem? Vai kāds stādīs arī kādas puķes un krūmus un kokus? Vai grīdas nepaliek ātri netīras? Vai Jenny ir laba un vai Tev izmazgā un izgludina blūzes un rītos sataisa sandvičus?
[Right: view to Earl’s from window in new house]

——

16. aug. 1962.

Mīļo Dzid!

Tev pagājušā nedēļā norakstītā vēstule vēl ir tepat – nu nosūtīšu.

Mums iet viss pa gaisu! Terliji uzreiz sadomāja – ka viņi ies prom uz jauno dzīvokli jau 19. vai 20. aug. un nevis 28-30. kā bija teikuši. Mēs pa galvu pa kaklu skrējām meklēt citu dzīvokli. Neko nevar sameklēt un Inese vakar atrada 2 rooms un mazu kičenete – (tāds mazs stūrītis ar gāzes plītīti, izlietni un trauku skapīšiem aiztaisīts ar sienu no vienas istabas) to visu mēs saņēmām un es vārīšu tur un kaut kur sameklēšu darbu – varbūt tiping, vai nursing vai cleaning. Bet Inesei es vārīšu labas pusdienas un lai arī viņas istaba ir ugly – bet liela un tikko renovēt tikai wallpapari neglīti un mēbeles vecmodīgas – bet ir kumode ar atvilknēm un spogulis, ir liela gulta, kādi skapi un galdi un krēsli. Man būs maza maza istabiņa pie tās kichenetes, bet tīra un izkrāsota. Gan mēs kā nebūt padzīvosim, kamēr dabūs ko labāku. Galvenais – mēs tur varam mierīgi dzīvot un paši vārīt un kad Tu atbrauksi būs Tev vietas diezgan kur ciemoties. Tas ir Randvikā, jābrauc ar busu. Skaisti neko nav apkārtnē – bet o.k. Nezin īsti kāpēc tās istabas ir neglītas – tikko sakārtotas, bet tur neko nevar darīt – tie ir tie wallpaper, carpet u.tt. kas ir tastless!

Mēs tomēr katru brīdi paliekam priecīgākas jo – gan mēs sakārtosimies. Es kādu nedēļu darbu nesākšu – man jāsataisa zīmējumi. Un tad jau es arī kaut ko atradīšu vai nu ar tiping vai kā. Inese brauks mājā pirmdien vai otrdien – tā viņa domā. Kā Tev iet?!

Kad no Tevis būs kāda vēstule? Kā Tev iet? Maira piezvanīja – Tev laikam būs arī jāiet uz Mair. iesvētībām 30 sept.!!

Mīļo bērniņ brauc ciemos!
Xxxxxxxxx M.

————————-

12. 8. 62.

Inesei ir ļoti nelabs floo! Viņa mocās jau no svētdienas un nemaz nav labi. Temp. nav vēl tik liela, bet sāp kakls un klepus un galvas sāpes viss kopā un pēc kārtas. Viņa visu laiku gāja tāpat uz Unī. Nevarot kavēt. Šodien ir mājā, jo nav lekciju. Rakstīšu Tev atkal. Raksti mums ja ir laiks – xxx M.

Address:  Waverton N.S.W.

————————

12. 8. 62.

Mīļo Dzidriņ!

Kā Tev iet? Vai Jennija atbrauca laikā un dara visu atkal? Vai Tu esi vesela un viss skolā O.K.? un kā pa māju? Mēs ar Inesi nevarējām sagaidīt kad beidzot tiksim prom no Bidijas, lai varētu kārtoties savā flat’ā! Tagad esam te, no svētdienas vakara (ap 10 p.m.) Hedlijs atveda mantas un mēs šīs dienas te stumjam furniture no viena gala uz otru un dzīvojam visādos krāmos pāri galvām. Viss ir O.K. Sliktais ir tikai tas, ka man nav loga, bet durvis gan ir ļoti augstas un gaisma nāk pietiekami iekšā. No rīta mazliet spīd saule uz galda. Ir jau labi, ka es nevaru skatīties pa logu – tad man nav cits ko darīt – kā sākt zīmēt un rakstīt priekš grāmatas. Pagaidām man sāp galva jo viss smird pēc krāsas – viss svaigi krāsots – man ir gaiši zils viss ar pink un baltu. Izskatīsies labi viss, ja es likšu klāt ko tumši zaļu vai melnu apmēram.

Te būs plāns:

[detailed plan of apartment, with the following notations:
Iela
Mūsu vārtiņi, kas ir aizsieti un mēs staigājam pa viņu vārt.
Vārtiņi
Viņu durvis
Dārza krēsls
Zālīte
Ineses logs
Otri vārti
Ineses istaba
Kumode
Mans desks
Krēsls
Skapis
Grām. pl.
Krēsls
Nakts galdiņš
Double bed
Durvis [to her space]
Mana istabiņa – ķēķītis!
Skapis un grām. plaukts
Skapis
Mana bed bijusī Ineses
Galds
Krēsls
Ledus skapītis – fridžiņš!
Gāzes plītīte
Sinks
Durvis [to outside]
Piebūvīte
Viņu telpas
Piebūvīte
Vanna
Sinks
Spogulis]

Plāns iznāca very complicated, bet varbūt vari ko redzēt. Ir kādas 2 minutes līdz stacijai un ar vilcienu (electric) kādas 7 min. līdz Town Hall! Pāri tiltam jābrauc. Apkārtne skaista, var tālumā redzēt pilsētu no kalna skatoties.

Mums iekša visādi skapīši un skapji kur visu nolikt, sinks garš un liels un zem tā glīts skapītis. Ir electric jug arī un gas stow ar 3 riņķiem kur vārīt, apakšā grillers un arī kur cept kūkas. Inesei ir ļoti laba un liela istaba un man arī diezgan liela. Savu desku liku Ineses istabā, jo manā viņš nepiestāv, Inese man dod savu gultu. Fridžs ir jauns neliels un ļoti ļoti handy un labs, viss ir klāt pie rokas, kur nolikt un dzīvot kārtīgi. Kārstā ūdens gan nav krānā – tas jāsilda.

Viss jau ir labi, mana galva tik sāp no krāsu smakām un jātur deguns prom arī no gāzes plīts. Man dažreiz uznāk bēdīgs prāts, ka nav loga – bet kā jau teicu – tad man jāliek papīrs priekšā un jāzīmē.

Mums arī ir atļauts iet un dzīvot un sēdēt ārā pie Ineses loga – tur šī puse dārziņam piederot mums. Tāpat kur nāk iekšā, aiz otriem vārtiņiem ir brīva paplata eja, kur varēs vasarā iznest krēslu un sēdēt. Varētu ierīkot tur dārza krēslus un galdu un saules sargu – ja būtu nauda. Bet naudas – nav!

Kā Tev jušanās pēc holidejām?
Xxxxx M.

———————–

Pirmdien. 24. sept. 1962.

Mīļo Dzidrīt!

Cik labi ka Tu jau apskatījies kur mēs dzīvojam – varbūt tad varēsi jau viegli atrast kad brauksi. Ja brauksi sestdien, tad jau es varēšu aiziet, vai aizbraukt priekšā uz Centrali.

Man jaunā darbā vēl liekās ļoti grūti – degunu iebāzis kādā kartīšu kastē visu dienu liec tās pēc alfabēta. Galva rūc no Smith, Smitth, Smidt, Smitchen, Smitting, Shitting u.tt. Bet varbūt vēlāk būs vieglāk, tā mazākais visi saka. Pieradīšu. Divi dienas brīvas. Vakar un aizvakar dzīvoju pa savu virtuvi un griezu linoleju.

Parakstīšu ar offices zīmuli – ir tea times un es iedzeru vienu tasi kopijas. Tikko pirmās nepatikšanas: esmu sagāzusi vienu daļu N.S.W. kartītes pie Vict. kartītēm. Ak mī un žē. Bet – kā nu ies ies! Esmu jau patiesībā pieņemta tikai uz 2 nedēļām. Ja neveiksies – iešu citur strādāt. Man jau vēl te nemaz nav iepaticies, bet jāstrādā ir kaut kur. Man pāris nedēļās ir izņemts viss iekrājums no bankas ārā – tik daudz ir bijis jāmaksā par istabu un ēdienu un pāris blūzēm ko vilkt darbā.

Nu – ko es te pļāpāšu – labāk beigšu. Un lūgums:

Lūdzu atved linoleja griežamos nazīšus ar to kastīti [sketch of box] – ja vari atrast un ja vari – kādu gabaliņu no tumši brūnā linoleja. Man te nelaimējas neko labu atrast un ir grūti griezt.

Un tad es Tevi drīz redzēšu ciemos. Vai ir skaisti tagad mājās? Es neredzu neviena zieda te. Inese vakar bija norāvusi pār sētu kaut kur vienu visterija ziedu.

Man gribas gan pastaigāt pa bušu – bet nav pat laika pa ielu pastaigāt.
Varbūt kādreiz būs holidejas.
Xxxx
M.
Raksti – vai Tev ko nevajag nopirkt? Un ko pap. vajag? Viņam nāk dzimš. diena. Atraksti – ja ir laiks.

————————————

17. okt. 1962.

Esmu atkal officē – ir teatimes un es Tev kādu vārdu uzrakstu. Pagājušā nedēļā 2 reizes strādāju overtimu. Šonedēļ 1 reizi. Bija jāpērk blūzes ko officē vilkt jo te katru dienu visi velk citas drēbes. Man tagad iet jau puslīdz labi. Vakaros gan nepaliek laika nekam, sestdienās jāmazgā drēbes un jātīra dzīvoklis – bet kāda nebūt brīvība tomēr ir un var atpūsties. Vienu reizi biju ar Inesi Universitātē uz teātri – vairāk nekur neesmu bijusi.

Kā Tev iet ar skolas darbu? Labi ka Jums palīgs! Ja tik variet noturēt!

Inese mācās un vaimanā, kā vienmēr. Nekā jauna nav. Turies dūšīgi. Inese atveda ziedus no meža – un kā tos paostīju – izcēlās pumpa!

Kad dabūšu šīs nedēļas algu (rītā) tad varbūt varēs kādu mārciņu nolikt pie malas, līdz šim visa ir apēsta un nezin kur likta. Officē strādājot vairāk vajag. Nolauzu kurpei papēdi – 18 šiliņi!

Vai ir skaists pavasaris? Te neredz nekā. Kokiem lapiņas jaunas – bet to nemana visā akmeņu lauzā.
Kaut varētu iekrāt un dzīvot kādā mājiņā (savā) kur liels dārzs.

Kā iet ar zīmēšanu, kā ar visu citu?
Xxxxx M.

——————-

Mīļo meitenīt!

[note on top]: Šī ir 2 nedēļās veca vēstule, nebij laika nobeigt un sūtīt.

Inese vakar zvanījusi Tev – un Tu ar coldu? Ka tik Tu labi skalo kaklu un ‘take tablets’. Tu zini – papam vajag nopirkt vienu ¼ pudeli Wisky un tad Tu 2-3 tējkarotes dzer ar karstu tēju un citronu un daudz cukura. Tas noteikti aizsargā pret floo! Es kamēr Inese slimoja visu laiku rītos un vakaros to dzēru un izglābos. Arī tagad, kad colds liekās klāt – iedzeru un ir labi. Bet nu jau Tev colds klāt un nevar vairs izsargāties. Tomēr Wiskiju mājā vajadzētu jo ar tēju un citronu tas ir vislabāks pret visiem coldiem.

Esmu patreiz savā officē. Vakar strādāju over timu līdz 8.15 vakarā. Tad atnācu mājā līks un greizs un acis sāp. Bet vienu dienu nedēļā te var dabūt overtimu un ir jāņem, jo tas dod klāt pie algas. Citādi dzīvoklis un ēdiens diezgan daudz naudiņas paņem. Papam arī labāk būtu strādāt kādu darbu ārā kaut kur, un kad Tu nāksi uz Sidneju – vai viņam arī nebūs jānāk? Māju tomēr vajadzētu noturēt! Inese šodien arī pieteicās te pa ziemsvētkiem strādāt. Jāpelna nauda. No employm. office vēl nav ziņu. Būs jāpiezvana.

Kā Jums ar olu tīrīšanu iet? Kaut tak Jums kāds puika vai vecenīte paglābtu. Var jau būt ka employmentā te kaut kas gadīsies – tikai ne tūlīt. Taisni galva sāp par Tevi domājot – kā Tu tiksi galā, kad eksāmeni nāk un colds un olas. Ja vairs nevar – tad, jā es nezinu ko tad īsti lai dara?

———————————-

Manu mīļo Dzidriņ!

Šodien visu dienu domāju – kā gan Tev gājis un kā varēji visu izturēt!
Pateicies Dievam ka Jūs abi esiet dzīvi un ka paps nav vainīgs. Ak, Kungs un Dievs kā Jums tur gājis un kā Tev tas viss bija jāiztur!

Kas tur notiek ar olu tīrītājiem. Vai ir atkal – vai nav? Te jau nekas nav gadījies. Bet būs jāskrien uz Employmentu – varbūt ka var ko sadzīt! M
Mīļo bērniņ, kā Tu samācīsies eksāmenus? Kaut kas tak jādara lai tur būtu kāda vecene kas ir un paliek.

Mēs ar Inesi raujamies kā traki. Guļu ap 6 st. no 12 pm līdz 6 a.m.

Šodien varbūt ieiešu agrāk. Katru nedēļu ņemu overtime stundas. Darbā arī grib lai tās ņem un kas nekad neņem, to bada ārā. Labi ka vēl par to maksā, jo nauda arī iziet vairāk, kā bija pie Terlijiem, zeķes vien apēd savu daļu – uzvelc pāris reizes – ladder!!!

Darbā ar vecenītēm un meitenītēm sāku sadzīvot labi. Es taisu kļūdas, bet vienmēr atrodu arī citu kļūdas, jo katrs kādu reizi pārskatās.

Ja man patīk kāda kleita, vai blūze, vai acis, vai mati vai smaids – es to ilgi nevaru neteikt – beidzot es izsaku un visiem tomēr patīk, ka viņiem pasaka kaut kādu komplimentu kas ir patiesība, tā – viņas visas ir diezgan o.k. bet Grinberg kndz. saka, ka viņas diezgan ‘mean’ – aiz muguras vienmēr runā un domā ko citu – bet, ka tik miers, tad arī labi.

Es nogurstu diezgan un sirds dažreiz sāp, bet galva gandrīz nav sāpējusi tā – eju labi. Tev vajag nopirkt kādu tonic priekš vitamīniem, kamēr nāks eksāmeni. Tikai ne ar miega zālēm klāt, kā Inesei pag. gadā bijis!

Nu turies dūšīgi! Ka dzīvs esi palicis, tad sargā dzīvību un priecājies lai nav par velti dzīvots!
Xxx M.
Paldies paldies par aprakstu to Tev paglabāšu!

—————————

[Rec. 18-10-62.]

Paldies par rozīti! Savītusi bet brīnišķīgi smaržo.

Ir ienācis gan prātā — cik skaisti pie Jums tagad izskatās! Te gandrīz nekā ne jūtu ne redzu. Parkā koki dabū gaišas, maigas lapas, bet tikai 2 min. eju tur cauri un nedrīkstu ne lapu noplūkt!

———-

[18.10.62.]

Manu mīļo Dzid!

Paldies par birthday presentu! Biju aizmirsusi kas par lietu, brīnījos un taisīju vaļā to paciņu un nevarēju saprast – kāpēc Tu sūti un kas tur būs iekšā – Paldies! Un paldies par vēstuli! Tu tik labi visu izstāsti – mēs smējamies ar Inesi no visas sirds par to, ka tai vecenītei nav klēpja –! Šorīt es Tev nosūtīju vēstuli un atnācu mājā un – Te Tava paciņa!

Es turos dūšīgi. Vienu dienu un nakti gan ļoti sāpēja sirds, bet biju jau pati vainīga, par daudz vienā dienā darīju.

Tagad officē ir labāk – bet ir jau diezgan ko rauties. Tur ir tādas kastes plauktos ar kartītēm pilnas – tās visu dienu jārauj lejā, jāceļ augšā – uz kartītēm jātaisa atzīmes par naudu kas nāk. mēness maskās par mūzikas platēm, ko Readers Dig. pārdod. Es strādāju tanī nodaļā kur izsūta tās plates, tas ir – es tās plates gan neredzu, tikai tos vārdus, kas tās pērk un cik viņš iemaksājis un cik vēl jāmaksā. Šodien bij laba payday, jo pag. nedēļā 2 vakari virsstundas strādāju. Šodien nepaliku, biju nogurusi. Tomēr – esmu iemācījusies pilsētā dzīvot: pirmo nedēļu, ja vilciens jau gaidīja es pa trepēm nedrīkstēju skriet lejā un ķert to, ka neapgāžos! Tagad jau nolaižos ka ne papēdis nemetās. Vienu gan reiz salauzu, bet tas bija vecos laikos, kad biju mothers help un ārā nepratu iet pa ielu.

Šodien mājā nācu reizē ar Ivara ‘mammiņu’, mēs ejam pa to pašu ceļu caur parku – un satikām Konrād kdzi. – ļoti veca izskatījās. Ivara mammiņa gan jauna un apaļa kā oga. Precēt gan nevienu nevarot apprecēt, tā man stāstīja – neesot cilvēku. Ivariņš esot tagad aizkomandēts uz Melburnu strādāt kādu laiku. Citu pazīstamu latviešu tur nav, tikai Grīnberg kundze (tad vēl Kaupmanis un tāds Dūte, kas ir mūsu nodaļ. priekšnieks) Grīnberg kdze laikam grib būt arī jauna un stipra katru dienu bāž iekšā 3 fruitus! Mēs ēdam kopā pusdienas, tur ir pāri ielai mūsu rīcībā viena liela telpa – kāda zāle kur bērni – vingrojot vakaros. Tur ir galdiņi un mēs varam dabūt vārošu ūdeni un ir ērts liels toasters – tur var uztoastīt maizītes ar visu kas viņām virsū.

Tā mums iet. Inese sāk šausmīgi mācīties. Kā viņa varēs izturēt! Dzer gan visādus vitamīnus. Es arī ierauju pa karotei. Vai Tev ir kādas, pa eksāmenu laiku vajadzētu.

Kā Jums iet ar dēšanu? Tas ir – kā vistām iet? Vai nauda arī nāk? Man tagad no šīs algas vajadzēs kādas mārciņas sākt nolikt.

Es Tev nopirku vienu mazu ‘bodice’ tas tāds gadījiena pirkumiņš un es nezinu pie kādas blūzes un brunčiem vai šortēm tu varēsi vilkt un vai vispār patiks. Bet varēsi vilkt pa māju un uz beaču, kad vēsāks laiks, uz blūzes virsū. Gribu vēl kaut ko Tev nopirkt – un nosūtīt – just for fun!

Jāiet būs gulēt.

Šorīt aizgulējos 7.30 atmodos un 8.30 jābūt darbā. Bet līdz stacijai 3 min. līdz citijai 10 – un līdz darbam no Townhalles 15! Iznāca laika visam.

Kad rītos iznāku no apakšzemes vilciena pie Townhalles – tad ir ļoti skaisti – rīts pilsētā, koki zaļi, Townhallē pulksteņi nospēlē mazu melodiju un tad lēni sit astoņi sitieni. Es noklausos, nopērku sev bumbēri un ābolu un eju prom uz darbu. Šorīt nelabais angļu vecis iedeva negaršīgu bumbēri. Ak – nu ir jābeidz. Man vēl būtu jāgriež linoleji grāmatai bet vakaros esmu tāda sliņķe, ka negribās! Zīmē kaut ko avīzei!

Xxxxxxxx
M.

——————————-

[27th October 62.]

Nosūtu Tev sauļošanās kostīmu – vai der? Un tādu jaciņu, tai varbūt mugurā apakšmala mazliet jāsašuj, Inese mēģināja un viņai tā likās, ka tā pa garu – bet Tev varbūt būs pareizi, to vari uz kādām blūzītēm vilkt, kad vēsākā laikā ej pastaigāties!

Kāda tur pasaule izskatās? Es nekā neredzu – tik skrienu uz darbu. Pagājušo svētdienu gan mani mūsu mājas vecīši izveda līdz kādai upei – paskatīties dabu, bet drīz sāka līt lietus. Tomēr redzēju bušu.

Kā klājas mašīnai? Kā tev iet? Turies dūšīgi. Lai Dieviņš Tev palīdz kā nebūt samācīties. Kā Tev skolā patreiz ir tas stāvoklis – vai vari turēties?

Xxx M.

——————-

13. nov. 1962.

Mīļo mīļo Dzidriņ, kā Jums iet?

Inese zvanīja divi reizes un nevarēja sazvanīt! Vai zini jau kaut ko par exāmenu results? Inese šovakar mācās zila zaļa – rītu pirmais eksāmens.

Es skrienu un strādāju un nevaru nekā iekrāt, mums te tomēr daudz iziet. Kas ar Jums notiek? Ko lai es daru? Vai ir kāds palīgs zināms vai sameklēts? Vai tad neviena cilvēka nav kas tur tagad tik labā mājā neiet dzīvot?

Lūdzu atraksti ja ir laiks. Es nezinu kas ar visu būs tālāk? Tev būs jānāk šurp, bet Tev laikam jānobeidz skola tur. Un kā to var izdarīt, ja palīga nav? Es nezinu ko iesākt. Vai nebūtu vēl reiz tai Kluinas kundzei jālūdzas, varbūt uz jauno māju viņa ietu? Es esmu diezgan noskrējusies, maz dabūju gulēt, jo vakaros jāgriež linoleji. Kad tā grāmata būs gatava tad būs labāk. Gribētu iekrāt un sataisīties visu kārtībā – kad Tu nāksi uz Sidneju dzīvot. Vai paps arī beidzot nenāks?

Xxx M.

——————–

Svētdien 18. 11. 62.

Mīļo Dzidriņ!

Hurra! Tu esi pirmais vēsturē! O, dear, cik tas ir burvīgi! Man kā akmens no sirds noveļas – es jau biju vai zemē ielīdis, ka Tev vēsturē slikti un citur nelabi! Ak, mīļo, dūšīgo meiten! Congratulations! Tu esi viens īsts varonis, izcīnījis visu ar visām olām un vistām!! Kaut tik nu dabūtu palīgu. Tad kā nebūt jāizgudro tas nākošgads un – tad šurp. Man ir bēdīgs prāts ka jādzīvo visiem mums kur tik kuram – bet kā būs tā būs! Kad Jūs mīļie bērņukas, esiet dūšīgi ar mācīšanos un tiksiet savā dzīvē, tad mums večiem kā bija bija! Gan kaut kā nodzīvosim kur ar nebūtu. Esmu pieradusi viena dzīvot – Ar Inesi tik parunājos pie vakariņām – citādi nav laika viņai. Nu es šo nedēļu beigšu peckāties ar grāmatas linoleja griezumiem – tad gribēsies pa svētdienu un sestdienu kaut kur izbraukt. Vai Tu zini, kas man tikko ienāca prātā – vai es nevaru aizbraukt kādu weekendu teiksim uz Entranci un tur mēs noliekam satikšanos un staigājam gar beachu!!

Par to es padomāšu. Man liekas ja ne šis nākošais weekends, tad tas aiz tā, noteikti būs man jau brīvs. Tikai Inese laikam vēl bursies ar eksāmeniem. Bet es varētu braukt.

Atraksti kā iet papam? Vai viņš ir dūšīgs un stipris un vai ar vistām kaut cik iet labi? Un vai Tu zini – kā viņš domā sataisīt dzīvi nākošgad?

Kaut nu Jums gadītos kāda laba madāmiņa! Es esmu pieradusi tagad pilnīgi bez bāršanās — grūti būtu ja būtu papa tuvumā un sāktu atkal plēsties. Citādi – viņš varētu vēlāk arī nākt uz Sidneju un dzīvot kopā visi – bet man ir bailes.

Kā Tu vari izturēt? Kā izskatās pie Jums, ko pīles?
Xxxxx M.
Varbūt Tu varētu atbraukt šurp? Gaidītu ļoti! M.

———————-

Manu mīļo Dzidriņ!

Inese mācās savu 4. exāmenu, vēl tas – rītā! Un tad vēl viens nākošā otrdienā. Tad viņai būs visi cauri. Tagad viņa ir ļoti nogurusi, bāla un viņai briesmīgi nāk miegs un ir bailes. Bet gan jau labi būs. Tos iepriekšējos viņa laikam nolika labi. Žēl ir viņas bet nekā nevar palīdzēt. Un žēl ir Tevis un arī neko nevar palīdzēt. No employment office nav nekādu ziņu. Vai Jums ir kaut kas sameklēts?

Šo sestdienu Tu vēl nevarētu braukt ciemā, jo Inesei jāmācās bet vai Tu vari braukt šurp vienu veekendu pēc tam? Mēs būtu ļoti happy! Mēs ietu arī Xmas shopping?! Tu vari palikt pie mums cik ilgi gribi. Vecie Fowleri ir ļoti laipni. Dod mums puķes visādas lilijas un margrietiņas, laiž mani paspēlēt klavieres.

Darbā man iet visādi – tas ir, ar darbu labi, bet ar vecenēm kā ar kuro, diezgan raibi!
Viena latviete ir, ar to mēs turamies mazliet kopā.

Redzi kā trakie Konradi novinnēja loterijā un Jums vēl jāgaida! Te mēs zirgu sacīkstēs (Melb. Cup) spēlējām katrs ar 5 šiliņi, un tā latviete vinnēja – 4 mārc! mans zirgs saucās Dalriada un – nevinnēja.

Paldies, mīļo bērniņ, par garo vēstuli – nu apmēram zinu kā iet. Bet tikai apmēram – es jau vairs nevaru iedomāties kā īsti tas ir tīrīt olas un vārīt – bet jaunajā mājā varbūt ir pavisam citādi.

Inese vakar nolika eksāmenu pēdējo, bija pie Bidijas un aizmirsa Tev piezvanīt. Imants bija atnācis pie mums viņu satikt un atnesis 2 milzīgus lobsterus. Tie nu stāv fridžiņā. Labi ir – šodien kad nācu uz darbu mājā nepalika arī nekas cits ko ēst. Lai Inese ēd savus lobsterus un piedzer kādu pienu.

Kā Jums iet ar govi?

Bet ko tur prasīt – Tagad Tev drīz būs jābrauc šurp, vai nu šo vai nākošo weekendu un tad visu izrunāsim. Inese varbūt vēl šovakar piezvanīs Tev pirms Tu aiziesi uz dance! Ir telegramma no Gosfordas employmenta – varbūt Jums!

7. 12. 62.

Šo vēstuli rakstu nedēļām ilgi. Inese jau nolikusi eksāmenus guļ kā sleeping beauty un nekā negrib gudrot, kad ies šopīt vai ko.

Vai atbrauksi?
Xxxxxxxxx
M.

————————-

Pirmdien 4. 3. 63.

Mīļo Dzidriņ!

Inese teica ka Tev alerģija – tas ir par daudz traki. Es sāku vaimanāt un Inese mani bāra un vairāk mēs nekā neizgudrojām. Kā Tev ir? Vai Tev jādzer tās tabletes kas man? Un cik reiz dienā? Te man blakus kas strādājot sēd viena sieva – tās meitai esot alerģija pret orangiem un tomātiem. Viņa bijusi pie specialista daktera – tas teicis lai 3 gadi neēd šos ‘fruitus’ un lai – neiet vannā, bet katru dienu 1 reizi lai iet zem karstas dušas un ātri pēc tam uzlaiž aukstu dušu – tas uzlabošot un ārstēšot to ‘deguna aizsmakumu’ kas rodas no alerģijas. Tu zini – mēģini tu tā darīt! Es kamēr te dzīvoju – eju katru rītu zem karsta (silta) ūdens krāna, labi siltu uzlaižu uz krūtīm un pleciem – un lai gan es negāju zem aukstas dušas pēc tam – man vienmēr ir bijis pēc tam labāk. Vannā es vienmēr dabūju sapampušu degunu, jo visa vannas istaba no vannas ir pilna ar karstu sutu. Tā tad ej zem dušas, vai krāna un nelaid ilgi lai nepiegaro suti un ātri atvēsini ar aukstu. Ja Tev nebūs labi – Tev būs jānāk šurp, vai jāiet dzīvot kaut kur Wyongā, kamēr nobeigsi skolu. Bet – ko ar papu? Vai nav atkal palīga? Kā Tu jūties, un ko mēs lai darām? Un ko paps domā, vai viņam nav bailes kas tur ar tām vistām un olām iznāks, kad visi paliek slimi! Tie nav nekādi joki. Tu nedrīksti iet uz vistu pusi un nedrīksti arī bēdāties ne par ko par daudz. Jo bēdājas un uztraucas jo ir sliktāk.

Raksti man – ko Tu īsti pati domā un ja nav labi – kur Tu iesi dzīvot.

Zini – man laikam būs pāris nedēļas bez darba jādzīvo, tur viņiem patreiz daudz jāatlaiž, jo nav darba. Bet tad laikam drīz atkal sāksies. Ja nē – varbūt jāmeklē citur. Bet tik traki jau varbūt nebūs.

Esmu diezgan ‘worried’ – kā būs. Bet kaut ko jau arī citu varēs sadabūt un pāris nedēļas varu sataisīt darbus izstādei un kaut ko pārdot varbūt.

Kā ar to olu mašīnu? Vai Tev cits nav jādara tik ēst jātaisa? Lūdzu raksti.
Xxxx
M.
Vai Tev kaut ko nevajag skolai vai mājai?
Tev būtu jāatbrauc uz specialistu dakteri! –
Inesei iet pa gaisu ar viņas boyiem…

—————–

14.  III. 63.

Mīļo Dzid!

Biju atkal employmentā lai kaut ko Jums atrastu. Ja pa vidu Jūs būsiet jau atraduši – tas nekas, te var atteikt.

Es saņēmu darbu šodien vienā slimnīcā, būšot heavy work, tā teica, bet es nevaru brīvā stāvēt un gaidīt kamēr tie velni mani ņems atpakaļ, vai es kaut kur citur dabūšu kaut ko ne heavy!

Pirmās 4 nedēļas man tur būs tikai parttime jobs – no 4 pm. – 8 ½ p.m. un ja man nebūs par smagu un es varēšu to veikt, tad mani varēs paturēt uz full time no 6 ½ am – 3 ½ p.m. alga 7 šil. par stundu. Un svētdienās un sestd. vairāk, jo tur būs dažreiz arī weekendos jāstrādā. Pirmās 4 ned. laikam katra svētdiena jāstrādā un katra sestdiena brīva. Tas O.K.

Bet ar Tevi nav o.k. Tā trakā svīšana ir tā pati kas man tur sākās. Tagad – kad nav fiziski nekas smagāks, tad man labi, bet ja kas jāsteidz un jādara un es vēl uztraucos, tā viss slapjš kā žurka un tad saķer coldu.
Es nezinu ko ar Tevi lai dara. Tu patiesi tur nedrīksti palikt, Tev būtu jāiet citur dzīvot, bet es nezinu kur? Vislabāk kaut kur Wyongā tuvu pie skolas un tad Tu varētu ņemt savus honorus un visu.
Tas ir pavisam nopietni un tā būtu jādara. Bet ko paps domā – kas to lai zina.
Tu nedrīksti sabojāt galīgi savu veselību. Tās alerģijas nav nekādi joki, tikai izņemot specialistus doktorus neviens to nesaprot.

Kāpēc es tur pie tā agrākā darba nevarēju palikt, to arī citi nesaprot: visi var to cocroach powder panest – kāpēc es nevaru? Tāpēc ka es esmu slima. Bet ej tu iestāsti. Tā svīšana ir tas šausmīgais, kas noņem visus spēkus.

Papam vajaga dabūt kādu womeni vai boy, kas palīdz un ja es varēšu strādāt te kur dabūju darbu, (un es domāju ka varēšu) tad es Tev varētu maksāt kaut kur boardu. Ja paps negribēs – nezinu, ko tad. Un ja dabū palīgu – dzīvo tikai pa āru kur nav vistas tuvu un ēd savā istabā, paps ir pilns ar to vistu gaisu un smakām tā, ka tikko Tu esi soli tuvāk pie viņa – Tu get sick! Tā ir – es to zinu. Pa lieldienām tūlīt brauc šurp un paliec pie manis 5 dienas vai ja Tev ir – pie kādas draudzenes. Siltās (ļoti siltas) dušas ņem, bet auksto pēc tam nē, jo deguns to nevar paciest.

Mīļo meitiņ – lai paps dara kaut ko ka Tev ir labi.

—————-

[fragment]

Ak, nevar būt skaistāka diena kā šī – tik mierīgs viss, tikai mazs, mazs vējiņš kustina izkārto veļu un saule silta, ne karsta un sīki mākonīši dažreiz aizklājas šur tur kā plīvurs un atkal pašķiras vaļā. Labi gan būs, ka pa lieldienām būs vairākas brīvas dienas – 4 jau būs, vairāk laikam nē. Varētu nākt kaut kāda public holiday, esmu nogurusi, tapēc arī (un arī naudas dēļ) vakar negāju uz latviešiem koru koncertu skatīties. Bet uz to Towhalli man rītā gribētos aiziet, tur par 7/6 lētākās vietās, varētu dzirdēt Bethovena 8. un 9. simfoniju, 9. ir ar kora un solo dziedājumu. Man tomēr tas koris mazāk interesē – bet abās šinīs simfonijās ir vietas, kas man ļoti patīk un es tās esmu daudz dzirdējusi.
Varbūt es rītu aiziešu.

Ceru ka savā vēstulē, (kura drīz būs!) Tu būsi rakstījusi visu, kā iet, kā mājā, kā skolā, kā bij koncertā. Cik labi ka skolā Tev tik daudz kas patīk! Tad varēsi ar visu sirdi strādāt.

—————–

Mīļo Dzidrulī!

Sorry es saķēpāju to D.! [written over in name]
Es gaidu Tevi uz Lieldienām te! Jau sestdien ir pasūtītas biļetes uz kādu slavenu filmu!
Inese piezvanīs Tev, tad izstāsti, kad Tu varēsi braukt?

21. aprīlī ir jaunatnes dienu sākums un tad atklāj jauniešu gleznu izstādi, varbūt Tu brauksi šurp tanī weekendā? Un vai Tu gadījienā nevarētu arī ar kaut ko izstādē piedalīties? Tikai te jau laikam visi – very moderni. Tev derētu tādus zīmējumus (uz balta papīra, ne ar līnijām…) uztaisīt, kā Tu zīmēji to Dāni Danī vai kā to sauca, to slinko puisi un kā Tu zīmēji to Beetniku!

Bet nevarēs jau ar Tevi vairs satikties pirms izstādes. Es tikko dabūju zināt ka tāda izstāde notiek.
Padomā!
Un brauc šurp Lieldienās vai kad vari.
Xxx
M.

—————————-

[Small gift card]

Mīļo Dzidriņ!

Daudz laimes dzimšanas dienā! Xxxx

Lai Tu vari uzvilkt ‘šo jaku’ kādu dienu brīvdienās ejot kaut kur – nosūtu jau pirms dzimš. dienas to paciņu. Raksti vai brauc!

Xxxxxx M. un Inī.

———————

[small gift card – the English message typed]

To. Mrs. Dzelme

For
A very happy Mother’s Day.

Tos pastpapīrus vari ņemt Tu, vai dot kādai draudzenei birthday’ā – man tos saimniece iedeva un man neder.

——————————

Happy birthday!

Mīļo cālīt!

Es Tev nosūtu vēl vienu ‘dāvanu’, to nopirku vēlāk un gribēju sūtīt reizē ar Ineses grāmatu, bet viņa aizmirsa manu krekliņu un bija jau sapakojusi – un es taisu vēl vienu paciņu. To ‘krekliņu’ velc zem skolas blūzes lai Tev nav auksti kad saskrējies ar riteni Tu sēdi busā. O.K.? To viegli izmazgāt un ātri izžūst.

Kā Tev iet?
Mums iet labi!….

….

Nu tik labi arī neiet naudas par maz un dzīve par īsu lai visu padarītu vajadzētu tūlīt otru grāmatu izdot.

Tavi zīmējumi bija kritikā pieminēti kā ļoti labi sākumam.

Zini kādas sandwičas labi garšo – pinapple slice + cheese slice! Paps kādu pinapple lai nopērk un cheese var dabūt sliced, bet to jau pats arī var sagriezt – pamēģini.

Saldam ir labs ‘putu krējums’ ja sakuļ carnation milk un beigās + sugar + vanilla essence. No mazās bundžiņas (vismazās) iznāk 2 reizēm. Un tad to sakulto putu krēj. var likt pie kādiem augļiem, kas tik ir, vai fresh fruit salad, vai ķīselis, vai stewed fruit etc.

Ko lai vēl saku? Raksti. Vai brauc ciemos.
Kā ar houskeeperiem?
Man Tornī ir O.K. Lai gan es tur izkausēju vienu kettle – bez ūdens vārīju!!!
Xxx M.

————————-

Mīļo Dzidriņ!

Laikam Tu šinīs brīvdienās šurp nebrauksi? Es Tev vakar nosūtīju dzimšanas dienas paciņu, lai Tu jau pa brīvdienām to sarkanumu vari uzvilkt. Inese gan Tevi varbūt apsveiks īstākā birthday laikā. Viņai arī tagad nebūs laika uz māju braukt. Bet ja Tu vari – brauc kad gribi.

Mēs dzīvojam tāpat. Man par maz naudas, bet gribu pamazām sataisīt kādus zīmējumus – es varētu pārdot, jo viens otrs saka, ka no manis gribētu kaut ko nopirkt. Grāmatu otru arī vajaga uzrakstīt – šito jau laikam izpirks jo kritikas un atsauksmes no privāt personām nāk ļoti labas. Bet lai uzrakstītu otru grāmatu – man vajaga laika. Tā es te ‘badojos’ ar naudu, bet jaunu darbu nemeklēju. Es Tev gribētu pateikt, kā very simple Tu vari zupas uzvārīt. Es tā daru un iznāk ļoti labi.

Kad taisies iet uz skolu, no rīta, uzvāri zupas (podu) katlu, uzliec cieti vāku un to tūlīt no plīts kā ņemi ieliec – gultā!!! Tur vispirms ieklāj vairākas avīzes, tā kā ātri katlu vari no visam pusēm ar tām aptīt un tad spilvenus apkārt un virsū! Kad atnāksi mājā zupa būs gatava. Ir jau tas laiks gan mazliet par ilgu, bet nekas bojā arī neaizies. Katlā, (neņem to lielāko, bet pamazāku ko labi var aiztaisīt ar vāku) tā tad katlā

ieliec vienu sagrieztu ‘oxtail’ vai arī vienu ‘yearling shank’ (apskati tos savā pavār grāmatā – teļa) (butchers lai jau sazāģē vai sacērt gabalos)
vai vienu teļa – ‘veal shank’
un vēl klāt var likt kādu zupas gaļas gabalu vai sirdi vai kidneys, ko paps atved zupai to.
tad  sagrieztus
2 sīpolus
2 burkānus
2 kartupeļus
kādu pārsnips jā ir
var piebērt ar 1-2 karoti rīsu bet ne vairāk. + sāli 1-2 tējkar.
un ūdeni kādus 3-4 pintus, varbūt vēl vairāk ja grib.
Tad kad katls – sāk labi vārīties ātri aizspied vāku un ieliec gultā.

Es tā tagad vāru arī rīsus, tad man nepienāk ‘steam’ istabā. Zupa tā izvārās 1 ½ – 3 stundās, bet nekas nebūs ja Tev stāvēs līdz vakaram. Varētu jau Tu atstāt sagatavotu katlu ar visu iekšā un lai paps ap pusdienas laiku to uzvāra un ieliek gultā. Tad nekas nav jāuzmana vairāk un viss ir laikā gatavs.

———————-

Tā kā Tev iet grūti ar mana raksta salasīšanu – tad vairāk nerakstīšu.

Mums līst un līst un līst.
Inese mācās pa naktīm vēlu un ir diezgan pale un miserable. Bet very dear with me!

Neesmu vēl savu jaku noadījusi ko iesāku Rose Bay’ā. Iešu pirkt klāt dziju. Atraksti kā iet Tev un visiem citiem.

Xxxx M.

——————————-

Mīļo Dzidrī!

Ir svētdienas vakars un es vāru zupu (gultā. Pardon me… ), Inese ir laikam aizmigusi un tagad uzmodīsies kad es klabināšu mašīnu, bet jāraksta Tev ar mašīnu, citādi tu nekā nevari salasīt. Inese vakar bija out, ar Lomono [in margin: O, Weh!!!]. bijusi kopā ar Laim. un draugiem uz kādu Double Bay restorānu – ēst un dejot. (sorry. Kā man tā mašīna iet!) Inese uzvilka brūno kleitu un trīs rindu pērles, un pagarus cimdus un somu un kurpes off white krāsā – izskatījās labi. Laimons ienāca kad Inese bija izgājusi uz poda (sorry) es iesaucu Laim. iekšā, apsēdināju un mēs runājam par futbolu! Viņš gribējis iet futbolu skatīties, bet lietus sācis līt. Es teicu ka Austrālieši spēlē pa visu lietu un nosmērējas ar dubļiem kā dzīvi skulptur. Viņš smējās, ka tā esot gan, bet skatīties neesot patīkami, kad līst virsū. Un tad ienāca Inese un viņi happy aizgāja. Visu pagājušo nedēļu (pirmo reizi ilgāku laiku Inese bija happy un kaut cik normal.) Viņa daudz strādā arī. Tagad tā latv. meitene nāk pa trešdienām uz lesson, un tas puika piektdienās. Es eju pie Bidjijas otrdienās strādāt – ir diezgan grūti tur un tālu jābrauc, bet nekā man labāka nav. Vakar un šorīt gan labi nopelnīju — £4/10/- par vakar no 10 a.m. – 5 p.m. un šorīt no 8 a.m. – 11 a.m. Pie tās pašas madāmas kur pa sestdienām gāju palīdzēt, 2 sest. viņai nevajadzēja un tagad viņa rīkoja partiju un tad vajadzēja. Šorīt pēc partijas nomazgāju traukus. Labi, ka kaut ko nopelnīju, citādi patreiz nav naudas. Congratulations par tavu zīmējumu! Redzi, ka viņi tomēr ielikuši un novēl Tev arī labu laimi! Es ļoti nopriecājos šorīt attaisot avīzi. Tu gatavo lielākus zīmējumus – man ir viena grāmata kā iemācīties silk screen techniku – tā ir japāņu māksla – printīt ar krāsu caur zīdu uz papīra. Iznāk ļoti labi un var printīt cik vajag. Es vēl neesmu to grāmatu izlasījusi, bet es mācīšos un tad abi rausim vaļā! o.k. Es dabūju adresi kur varēšu iet nospiest savus etchings – mazākais tā ceru, tad varbūt kādreiz varētu sataisīt kādu mazu izstādīti un kaut ko pārdot.

Ines piecēlās, varbūt aizies Tev piezvanīt. Es nokrāsoju nagus ar Ineses krāsu – tādi silverīgi rozīgi, very funny pie manas sastrādātās rokas. Kā Jums iet ar teļiem un suņiem un pīlēniem un visu? Kā kundzīte jūtas? Vai paps velk džemperi? Kaut nu viņš vilktu, es tā cīnījos kamēr noadīju, vairāk kā nedēļu ar to krāmējos un domāju kaut nu būtu silts. Silts jau būs ja tikai vilks virsū. Mums ir ielīdusi pele istabā, grauž pa naktīm kā traks un pagājušā naktī izēdusi manam rupjmaizes kukulim robu! Lai es varētu gulēt es paņēmu tabletes, kad tās iedzeru tad palieku very dizzy, tagad arī esmu laikam par daudz dizzy. Lai Tev labi iet ar mācībām! Mācies un zīmē arī! Kad atnāksi šurp, tad mums būs jātaisa kāda art study un jāpelna nauda, vai arī jātaisās par very great artist.

Es no tā vecā mēteļa, ko Inese no mājas atveda iztaisu sev pinaforu. Apskaties kur ir mana [..].
Xxxx M.

————————————

Mīļo labo meitenīt!

Vai Tev vēl ir houskeepere? Inese teica – ka tūlīt nebūs.

Vai nevarēji lūgt un lūgt lai vēl paliek! Ja tomēr jau prom – tad par to naudu, ko vajadzēja viņai dot – tagad lietojiet vairāk sagatavotu ‘foodu’ – bundžas, vai burkās: Pasūti dažreiz labi daudz visādu bundžu, ir tādi creamed rice – bundžā rīsi ar krējumu, var ēst kā saldo vai no rīta kā putru, var attaisīt ielikt ar visu bundžu ūdens katliņā (tā kā ūdens neiet iekšā) un uzsildīt tad katliņš nav jāmazgā, jo bundžu aizmet prom. Un tā visādus saldos un arī zupas vari ņemt gatavus. Tomātu zupu un citas. Tāpat te cilvēki ēd un lielīj ka labas – mashed potatoes jau pulverī gatavus. Ņem visādas tādas lietas – jo svaigā jau Jums tāpat vēl ir diezgan no augļiem un olām. No rītiem lai ēd corn flakes, rice bubbles, un visus tos. Pienu ja Jūs govi vairs neslauciet – varētu paps 2 reiz ņemt no veikala pudelēs.

Kā Tu jūties?
Inese liekas ir happy. Katru weekendu + Laim.

Es pēc floo esmu ļoti ‘weak’. Man sāp un sāp sirds un ir grūti kustēties apkārt. Neesmu bijusi nekur visu mēnesi, tikai uz savu blue tower aizeju strādāt. Uz Bidiju vairs neeju.

Mani apciemoja Rutneberg kdze. Viņa teica vai Tev neinteresētu paskatīties jauno katoļu baznīcu Entrancē – esot skaista.

Xxxx M.
Nezinu kā Jums iet – vai Tev ir viss ko vajag?

————————–

Mīļo Dzidriņ!

Kā Tev iet ar Tavu degunu? Vai ir kārtība? Inese šad un tad piezvana, bet man tā kā mazliet bailes no papa – ko es tur traucēšu!

Mani aicina braukt ciemos pie Rutenbergiem un tad es Tevi varētu tur satikt, ja Tev būtu laiks aiziet. Viņa gribēja šo weekendu – bet es nevarēšu. Tad citreiz, viņa saka ņemt Tevi arī ‘for a ride’ ja tu gribētu.

Man – (kur es strādāju) atbrauca tā īstā madama ar 2 puikām, teenageriem. Viens zīmē tā kā Tu – visādas figūras – piem. kas šauj un skrien un ievainoti gāžas gar zemi! Diezgan labi. Viņi visi tikko sestdien atbrauca no Honolulu un visi šausmīgi salst. Kurina heaterus un netaisa logus vaļā! Varbūt ka man būs O.K. Tas vīrs teica, ka viņa sieva is ‘very fassy’ un viņš bija ļoti nobijies, kā tik nu ies! Pats berza vannas istabu un mainīja logu priekškarus, jo viņš tai pat ‘Blou Toverī’ ņem citu, lielāku dzīvokli un tas bija ‘very dirty’. Tagad 2 reizes jau esmu pie savas jaunās bosenes bijusi un vēl jau nekas nelabs nav noticis, ir laipna. Bet viņa var laikam būt nikna. Bet – gan varbūt būs o.k. un tad man būs lielāka alga. Nezinu vēl cik – bet varbūt 8 mārc nedēļā un tad es varēšu iztikt.

Es atradu ‘Art centre’ tepat North Sidnejā un gribēju jau sestdien iet un printīt plates, bet bija jāsaņem tie no Honolulu! Tagad šo weekendu ceru nospiest dažas plates un tad redzēs vai es nevaru iztaisīt kādu exhibition un nopelnīt naudu.

Tur es pamēģināšu mācīties ceramics – taisīt kādus podiņus un figūriņas. Un tad kad Tu nāksi šurp tad taisīsim lielas lietas!!!

Vai Tu rakstīji Houskeeperei? Vai Tu vari izturēt? Man dakteris teica ka sirds vesela tikai reimatisms mugurā, tagad dzeru tabletes un ir labāk. Nekur neeju jo gribu sataisīt zīmējumus.

Inese cīnās ar Laim. Viņš ir tāds rat ka zvana vienmēr pašā pēdējā brīdī un Inese gaida un gaida un gaida. Viņa ir very nice girle un nemāk būt ratene bet es arī nezinu kā tādai būt Tev būs jāmācās. Dzidriņ mīļo, kā Tu jūties?

Xxxxxx M.

—————————

[no date]

Dzid!

Pie mums bija tik auksts ka kājas un rokas nevarēja pakustināt, tādēļ noadīju Tev zeķes. Iznāca too big, jo mazgājot izstiepās – bet vakarā sēžot pie galda vari vilkt. Mazgā ‘šad tad’ – jo zeķes nesilda kad ir savalkātas.

Nosūtu Tev linocut rokturīti, to nebiju ielikusi – jeb Tur bija otrs? Un nosūtu Windzor Newtown ūdens krāsas kas te mētājas apkārt – tās jau pasaules labākās krasas.

Atraksti kā iet? I am lonely! And poor! And sometimes happy for being so.
Xxxx M.
Kā iet ar darbu un veselibu? Un kā ar visu citu?
xx.

———————

[University of Sydney letterhead]

Mīļo Dzidriņ!

Nozagu Inesei šo papīru un rakstīšu Tev ‘very smart’ vēstuli. Patreiz līst lietus un ir ļoti auksts – bet Inese – all in pink, (nylon) – ir kaut kur nezināmā vietā pasaulē. Vakar aizbrauca uz Anitas kāzām. Es biju darbā un neredzēju, kā īsti viņa izskatījās, bet kad uzmēģināja – bija tāds – angel in pink. Taisna, pilnīgi gluda kleitiņa (nylona ar oderi) ar tādu pat rozi uz vēdera un caurspīdīgs tāda paša nylona mētelis, tas bez oderes, balti cimdi un kurpes. Vakar jau pēcpusdienā sāka līņāt, bet varbūt viņa (5 pm) tika vēl baznīcā bez lietus, bet šodien gāž straumēm un salst. Bet gan jau viņa atkal atgriezīsies, droši vien ar lielo Laimonu blakus viņa vakar izskatījās terrific. More feminine viņa neko nevarēja sadomāt – tieši baby pink, bet allright. Es pagājušo nedēļu strādāju pa 2 mājām un nu esmu nogurusi. Hershoffiene tagad grib mani visas 5 vai 6 dienas un tad domāju – tā otra māja, kur saņēmu darbu, man būs nākošnedēļ jāatlaiž. Tā būs vieglāk, un nopelnīs tikpat (ap £10) tad kā nekā varēs iztikt. Hershoff madama man nu ir ļoti laba – sadeva daudz drēbes – tur Inesei un varbūt arī Tev, kādas gluži labi derēs – 2 svārki, 2 blūzes, (3) dažas kleitas, divi mazi kardigani, 2 balti overolli ko pa māju uzvilkt.

Ja viņa nepaliks nejauka un tāpat uz priekšu – būs apmierināta ar darbu (un nedos par daudz) tad varēs dzīvot. Ar potterie, ko gribēju tur art centrā mācīties, viena dāma, kas sākusi to strādāt, teica ka neko nevarot nopelnīt. Mani etchingi arī nekas prātīgs nav un stāstus nevaru uzrakstīt – es nekam lielam vairs nederu – tik jāgudro, kā var maizi nopelnīt.

Kā Tev iet? Kā Tev gāja pa balli? Tā šalle izskatījās ļoti skaista, ko Inese Tev nopirka. Vai biji – la belle? Vai Tev ir tagad drošāks prāts par leavingu? Varēsi jau tikt cauri, vai nē? Un kā pa māju?

Es aizvakar aizgāju uz teātri pie latviešiem, ciemojās Melburnas latv. teātris te, izrādīja vienu komēdiju. Nu – tad es gan nebiju vēl redzējusi tik lepnu publiku – visas dāmas in furs. Brūnas un pelēkas un capes un stalls [shalls?] – vai Tu zini – disgusting tās platās madamas, kā lāči! Bet O.K.! Dažas jau bija ļoti skaistas un man nav žēl, tikai man izskatās tas mazliet tā overdressed. Bija arī daudz jauno cilvēku. Es jau skatos – kuŗš Tev derētu par pavadoni, kad atnāksi. Tu varēsi izvēlēties labākos, Tu ‘Doll’!

Un dzīvoklis būs varbūt cits jāmeklē – ja Inese dzīvos pie mums – tad jau vajadzētu 2 bedroom flat vismaz. To redzēsim.

Tā – es palasīšu Becketu, paspēlēšu, palāpīšu un pamazgāšu un svētdiena galā. Lai Tev labi iet!
Xxxxx M.

Pirmdiena.

Inī atgriezās happy. Laim. 10 reiz teicis ka viņa savā jauna outfitā killijusi visas ladijas. Eju uz darbu ——
Xxx

————————–

Sestdien.

Mīļo Dzid!

Nu ir par ilgu tas laiks, kad Tevi neesmu redzējusi un neko dzirdējusi – kā Tu dzīvo. Tikai cik Inese no telefona pasaka, bet tas ir par maz. Gribēju braukt uz Rutenbergiem un tur nolikt ar Tevi satikšanos – bet tanī sestdienā kad viņi gribēja es nevarēju iztaisīties ārā no šejienes. Tagad Rutenb. nav rakstījusi. Varbūt vēlk kādu weekendu aizbraukšu un Tu uz kādu stundu tur atbrauksi ar riteni.

Man tagad ir pie Heršofienes daudz darba – viņai ir jāmazgā visas stenderes un jāskraida pa dzīvokli apkārt un jāberž sienas un logi un viss kas – kur puikas ir piedūruši pirkstus vai kurpju purnus. Bet naudas viņa vairāk nedod – esot tas pats laika daudzums kā agrāk – tā ir, bet agrāk es nekā nedarīju! Tikai to es viņai nevaru teikt. Tur ir vēl otrā dzīvoklī 2 veči no Kanadas – Heršofiene gādā par tiem un es eju uzkopt arī tur. Tad nu šonedēļ dabūju vairāk naudas. Bet vēl nepietiek. Eju arī uz Art Centre – spiedu etchings – savas plates, bet kamēr iemācīšos kā spiest (esmu visu aizmirsusi) man nekas vēl tur labs neiznāk. – Tagad viņiem arī sākas brīvdienas un pēc tam es tur iešu katru nedēļu. Tad man jāsarīko latviešiem maza exhibition un jāmēģina kaut kas pārdot. Man žēl, ka pirmie nospiedumi nederīgi – tā teacheriene (hungerian) nemaz nemācēja pateikt cik mitram papīram jābūt – bet nu jau es šo to iemācījos un citus tā nesabojāšu. Bez tam – man jātaisa modernāk.

Man žēl ka avīzē vairs nav ko gaidīt – vai nebūs Tavs zīmējums!!! Bet kad Tu nāksi šurp, tad jau gan kaut ko ar art varēsi darīt. Arī tai art centrā var mācīties. Ne to – kā zīmēt, (tur neviens zīmēt nemāk un nezīmē) bet kā taisīt prints, silkskreen prints ir krāsaini un tie Tev labi iznāktu. Viņi tur tik taisa visādus plankumus – bet kad mazliet izlaistu tādas figūras, kā Tu vari – tad būtu cita lieta.

Universitātē ir Drama festivals – es biju 5 teātros, ar Ineses un Judy’s kartēm, šonakt pirmo reizi kārtīgi izgulējos. Inese ir pavisam bāla noskrējusies uz ‘discussion’ un ‘lectures’ un ‘plays’. Patreiz viņa guļ – vakar vēlu pārnāca, pēc play’as bijusi pie Ritas (+ Riņģu Jānis) aizvakar tie 2 bija te. Bet Laim. vakar nezvanīja. Ak tas Laimons, tas bad big Laimons!

Kad Tev visi exāmeni būs pāri?
Good luck! Mācies un izturi!
P.S. Otrdien. Tas Laimons bij atkal very good!!!
Xxx M.

—————————

13. nov. 1963.

Inese būs eksāmenu jau nolikusi – bija gan šorīt kā tāds megpajēns kas izkritis no ligzdas!
Tādi jau visi studenti izskatoties – viņa saka, negulējuši un bāli un nopinkojušies.

Rakti īsu vēstulīti, kā iet? Un vai Tu vari varbūt izzināt ko paps domā uz priekšu darīt – kā varēs nākošo gadu izdzīvot? Un ko tad darīs? Tu nāksi uz Sidneju un tad es gribu būt te, lai mēs varam dzīvot kopa. Man nav nekādas jēgas kā tas viss ies. Vajadzēs māju izīrēt vai sākt kādu citu bisiness.

Paēdu savu sandwichu vecenes apkārt giglij – jāiet darbā.
Xxx M.

——————————-

25. 11. 63.

Mīļo Dzidriņ!

Inese vien ar Tevi pa telefonu runā un es nezin cik ilgi neesmu Tevi dzirdējusi. Drīz nu Tu brauksi šurp? Es satiku Dagni Zariņu – tā iet East Sydn. Art Collegā, viņa solījās atrakstīt, kad tur ir eksāmeni, bet nav atrakstījusi, es otrreiz neesmu uz turieni bijusi, varbūt Tev būs jau aizrakstīts, kad ir eksāmeni. Tā būtu vislabāk – tad viņi jau zina ka kāds vēl grib ierasties.

Dagne esot pirmā gadā gājusi reizē arī universitātē, kamēr redzējusi kas labāk patīk. Un paticis labāk zīmēt un gleznot.

Jums esot laba houskeepere, tad es nebēdāju par to vairs, lai gan es ar bēdāšanu vien nekad neko labu nevaru palīdzēt. Man iet šā un tā pie tās žīdenes. Tagad atradusi ka es mākot labi gludināt un liek vīram visus baltos kreklus man gludināt. Man no tā sāp atkal deguns – bet jāgludina vien ir varbūt kādreiz būs labāks darbs – bet es jau nevaru sameklēt.

Manis nekur nevajag. Tagad spēlēju un iet labi uz priekšu, tikai tagad sāp labā roka, jo tai ir reimatisms vai kas. Tā es ķibelējos! Bet kādreiz jau man maksās pensiju un tad tas ir viss ko es varu sagaidīt. Grāmatas jau var sarakstīt, bet latvieši par tām nemaksā, tik taisa runas! Angliski es vairāk nevaru uzrakstīt. Vēl reiz vienu ‘poetry’ sūtīju, bet par to nav ziņu. Un nezin kur viņi likuši arī to pirmo.

Inesi ir water skiing a Hedliju, Davidu un Laimonu. Man jāiet uz latv. namu. Tur šodien būs igauņu un ungāru ‘writeri’ un tie grib izdot vienu grāmatu kur visi newcomeri pa darbam iesūtījuši. Bet es savus – neprotu ‘translatīt’!!! Nāc palīgā! Inesei nav laika viņa markij 2600 franču papers!

Es redzēju Philippe Entremont Ritas Streichas koncertā. Es stāvēju rindā pēc biļetes un viņš ar vienu baltu lediju un vēl vienu kungu un dāmu – (visi jauni kā teenageri) gāja garām. Un – viņš mani pazina! Nenokrīti gar zemi – es nemeloju! Viņš atcerējās mani no koncerta – varēja redzēt. Un tā kā es viņu nevarēju un nevarēju īsti pazīt un skatījos acis ieplētis un domāju – viņš pagrieza galvu tā, kā viņš ir uzfotografēts un pavēra tā lūpas, kā tur – es sapratu, ka tas ir viņš. Bet es jau negāju viņu apsveikt vai ‘thank you’ teikt. Viņš izskatījās par daudz pēc teenagera. Bet – tas bij thrill redzēt, ka viņš atceras. Te aizvakar bija Austra ar savu boyfriend No. 4. nezinu kā sauc, tas esot kāds universit. play’u producers (students, vai beidzis) mazs ar lielu pīpi, un tas piedaloties tanīs reception, kur tie pianisti un citi oversees mākslinieki tiek uzņemti, viņš stāstīja par Entremont – esot ‘shy’ un ‘shallow’. O.K.

Dzid – kā tad būs, ka Tu atnāksi šurp! Būs kādu laiku man kur parunāties. Ar Inesi runājamies gan, bet sestdienās es vienmēr esmu viena pati. Mrs. Ruitemberg domā ka man jāmeklē ‘very good friend’, bet es nevaru neko uzsākt. It’s not for me.

Patiesi man vajadzēja rakstīt franču valodā, lai Tu no tā mācies bet tad man būtu jālieto 5 gramatikas/grammer books. Es lasu tomēr franču grāmatu.

Lai Tev labi labi labi izdodas eksām.
Xxx M.

————————-

Mīļo Dzidī!

Kā Tev iet? Varbūt Inese šovakar varēs piezvanīt – viņa nebija mājās – vienmēr out’ingi! Un es nezvanīju, jo kas zin vai papu netraucēju ar savu zvanīšanu!

Es sapnī redzēju kā Tu sēdēji pie galda un pagriezi uz mani asaru pilnas lielas acis…
Es domāju – Tu laikam ņemies kā nabags ar tiem eksāmeniem!

Es ne uz kādām rakstnieku dienām nebraucu – nav naudas. Lai lasa un raksta kam ir. Piektdien sāksies art course – iešu tur, bet ko tur izdarīšu, kas to nu zin. – Kaut ko jau varbūt!

Biju East Sydney Technical Collegā Tev tos papīrus tur meklēt: Tur nu gan ir visādu jefiņu parāde! Cits tievs cits resns, bārdaini un mataini! Nekur tik jocīgus neesmu redzējusi. Viens tāds kā maiss (pilns zināms) staigāja apkārt pa visiem pagalmiem, ja mežā tādu satiktu – kokā uzrāptos no bailēm: viss spalvains un nesukāts.
Es domāju – cik es tur runāju ar to offices vīru, ka tur var viegli tos eksāmenus nolikt.

Es arī pagalmā redzēju trīs meitenes, kas zīmēja tur – perspektīvi – mājas, tas ir. Pļekst visu laiku un kaut ko skribina – nav vērts virsū skatīties – kas tur iznācis. Kad Tu būsi cauri ar savām leavinga lietām, tad atbrauksi šurp, aiziesim pie tām latvietēm, kas tur strādā (viena jau tur pasniedz stundas) un visu izprasīsim. Un tad Tu te pavingrināsies apmēram to zīmēt ko eksāmenos vajag – un varbūt dabūsi lielāko stipendiju. Tas – ja Tev Comwealth stipend. netiks. To jau diezgan grūti dabūt.

Viena meitene Lucis (to sauc) iestājās pag. gadā Comercial daļā un pusgadā pārgājusi uz arts. Viņa teica – lai Tu stājies iekšā kur gribi. Bet viņa domā, ka arī Tu pāriesi uz – Arts vien, jo pie comercial esot pavisam niecīgas lietas.

O.K. to Tu redzēsi. Tā pati meitene tikko kādā izstādē par savu pirmo portretu (eļļā) dabūjusi 1. godalgu £50! Tā Tev arī ies kad sāksi. Es tiešām domāju, ka Tu tur atradīsi sev vietu kur būsi happy.

Man sāpēja un vēl sāp labā roka plecā – nezinu kas ir noticis, tagad sildu un masēju, varbūt paliks labāk.

Inese man uzdāvināja divas lot. tickets, bet laikam ir tukšas. Papam arī laikam nekā. Jeb ir kas kritis?

Nu lai Tev labi iet. Un pērciet bundžās barību un pulverī (mašed potatoes utt.).
Xxxxxx M.

———————–

[Feb. 1965]

Mīļo Dzid!                                                                                                                                
Manā somā ir tikai tāds papīrs līdz ar nepabeigtu galvu – un uz tā es Tev rakstīšu vēstuli – esmu pusdienas laika brīvās minūtēs – un sēdu milk barā un dzeru pienu.

Es gaidīju Tavu vēstuli – tad redzēs kā tev iet. Man iet tā:
No pagājušās trešdienas esmu citā darbā, strādāju Summerhillā kādā faktorijā pie vīriešu jostu (belts) pakošanas. Man ir jostām jāliek sizes, jāpieliek ‘buckles’ un vēl šis un tas un jāaizspiež pogas (kas to buckl. tur klāt pie belt) tas ir diezgan grūti, sāp roka un vēders (!) no spiešanas, bet kad iemācīšos tad ies labāk.

Labākais šinī darbā ir ka man nav jāmērcē rokas ūdenī, un nav nekur jābrauc, es tieku darbā ātrāk kā līdz stacijai, jo faktory ir tanī ieliņā kurai mēs ejam pāri ejot uz staciju tā, kur ir post office, tikai man jāiet uz otru pusi.

Saproti! (Mājā ir atkal suns!)
Man šinī darbā jābūt no 8 am. Līdz 4.30 p.m. un ½ st. pusdienā un no rīta teatimes.
Es tieku mājās daudz ātrāk. Cik man ilgi tur būs darbs un kā ies – kas to zina, bet šodien jau ir 1 nedēļa nostrādāta. Tur ir vācietes un polietes un etc.

Vakar vakarā Tu piezvanīji, šodien saņēmu Tavu vēstuli – tā māja liekās ļoti laba telpu ziņā, ko Jūs esiet atraduši.

Man ir ļoti žēl ka es nevaru tikt – mūsu plāni par kopā dzīvošanu pagaidām izjūk, bet es nespēju samaksāt te (jau 2 ned. dzīvokl. nemaksāts = 18 gin. + £20 par telef.) Man jāpaliek te darbā un jāmēģina izdot Tava istaba. Vakar piezvanīju uz Unī housing offici, lai sūta studentes, bet šodien vēl neviena nenāk. Klavieres un manas bildes un daudz citas mantas mums nav kur likt – man te jāpaliek un jāgaida Tevi holidejās. Kā būs vēl vēlāk – to redzēs, bet tūlīt es nevaru aiziet.

Tu dzīvo pie Margaretes – raksti visus savus izdevumus, esi taupīga un apdomīga ar naudu, bet ko vajag – to izrēķini un ņem. Glabā savas mantas sevišķi to dārglietu somu ļoti carefully, neuzticies citām meitenēm un turi acis vaļā vienmēr par savu naudu un savām lietām. Cilvēki ir ‘more bad’, kā es agrāk domāju.

Tā tad – mīļo meitenīt, Tev ir draudzenes un būs labi, un lūdzu raksti man un stāsti man visu, lai mēs nekļūstam svešas un lai varam būt happy kad Tu atbrauksi! Citi saka (tas ir tie Freimaņi) ka Tev visos papīros un visur – jādod mana adrese, ka es dzīvoju Sidnejā un tad Tevi pēc beigšanas sūtīšot darbā uz Sidneju, nevis kaut kur uz ‘country’, jo Tu jau studējot esi prom no mājas.
Tā viņu meita dabūjusi tūlīt Sidnejā vietu.

Dažreiz man ļoti sāp sirds, ka es netieku uz Newcastli – bet varbūt man jācīnās lai te mums ir kāds stūrītis kur palikt kad brauksi šurp. Klavieres nav kur likt citur – tā es esmu apkrāvies un netieku nekur.

Darbā ir diezgan grūti, tikko roka tirpst, jo ir sastrādāta par daudz, tur bija tādas papes kastes jāloka, es sataisīju kādi 10 duči.
Mani tā priekšniece neko labi neieredz, pastāvīgi ir kreņķīga, nezinu kas viņai ir. Nu jāstrādā cik varēs.

Inese bija aizvakar te – viņa iet waterskiing pa weekendiem un viņa esot happy. Viņa grib ļoti daudz strādāt nākošā gadā un krāt naudu. Tas labi.

Man te būs jāpērk fridges – (tas nozīmē ledusskapis) jo neviens nenāks dzīvot kur nav fridga.

Ar sun iet tāpat kā agrāk. Izlaiž te un aiztaisa vārtus un te viņš klaigā un spārdās un nīkst un gaida kad viņi nāks. Un viņi atnāk, izsviež kaulu un aiztaisa durvis un spēlē radio. I hate thouse people!

Kaimiņš reiz teica vai es nevarot ko darīt lai viņi dzīvojot klusāk. Ja viņi par daudz ar to suni mani mocīs, es teikšu lai viņi ir more careful – Bet nezin kad tas būs.

Lai Tev labi iet un raksti bieži un tad brauksi arī un iesim uz teātri!

Saturday 27. Febr.

Ir jau sestdiena. Vakar dabūju nedēļas algu – tikai £11.16.- Bet O.K.

Zini ko es šonakt izdomāju: es izdošu manu istabu un dzīvošu Tavā! Tad man ir – backjards, citādi ja te kāds ienāk Tavā istabā, es esmu spiesta vidū savā tumšā istabā un ja ‘es eju uz poda’ jau man jāiet citiem gar degunu. Par lielo istabu es varbūt arī vairāk naudas dabūšu. Tāpat ja man atnāk ciemiņi tie vienmēr dzīvo pa ‘kitchen’. Izvēlies sev pareizo – labo istabu tur.

Xxxx xx x M.
Raksti man savu jauno adresi!

P.S. Sestdien 27. febr.

Tikko nācu uz Ashfieldu, maksāt par dzīvokli – un uz tā paša stūra (kur veikals) bija atkal axident. Divas lielas lifter mašīnas brauca vilkt prom sasistās mašīnas, ambulance arī bija. O.K.

—————————

Mīļo Dzid!             Agrāk rakstīta vēstule jālasa tikai vēlāk ja grib –

Es jau gaidu vēstuli lai zinātu, kā Tev iet?

Man – bez pārmaiņām.

Nu jau 2 nedēļas ir nostrādātas jaunā vietā, bet es vienmēr vēl esmu nogurusi un piekususi – tomēr labāk jau jūtos kā sākumā un labāk kā slimnīcā. Tā slimnīca man paņēma visus spēkus, tādēļ es nevaru tikt uz ceļa.

Ir šausmīgi vientulīgi kad Tevis nav. Patiesi – es nu dzīvoju viena pati visā lielā dzīvoklī – neviens students ne zvana ne nāk. Es laikam par vēl tur uz Unī piezvanīju. Avīzē neesmu likusi.

Samaksāju tās £20 par telefonu. Tas nozīmē ka man esot rent’e (par telefonu) samaksāta līdz 1.7.65. Un tikai par sarunām būs vēl jāmaksā. Inese mazliet aizdeva naudu, lai varu uz reiz samaksāt. Tas būtu O.K.

Tagad vēl atliek tas lielais parāds Dutchenei, nevaru vārdu atcerēties. Vakar man atveda manas bildes mājā, no izstādes – tas nu gan bij viens mess ar to izstādi! Neviens darbs nenopirkts.
Daži domā ka – par augstām cenas bijušas. O.K. – Lai stāv.

Pag. svētdien biju uz to sieviešu korporācijas vakaru (tikai sievieši vien) lasīt kaut ko. Lasīju – kā es pa vāciju bēgļu laikos cīnījos.

Nekā sevišķa tur nebija. Visas tikai bēbēbē – nevajag tādu modernu latviešu teātri! Zoses! – Vai Tu jau nebrauksi pie manis ciemos? Ko tā ilgi gaidīs? Tev jau vēl jāved būs mantas. Inese nezin kad braukšot.

Kaķis 2 dienas, (jau šodien trešā diena) nav nācis mājā, nezin kur ir palicis, varbūt tāpēc ka suns te dauzās, bet viņš gan nebaidījās vairs no tā suņa.

Es guļu Tavā istabā. Dažreiz durvis vaļā, logs jau vienmēr vaļā.
Gribu zināt kā Tev iet?

——————————

[this and most of following written on exam booklet paper] [note at top]: Pagājušā nedēļā rakstīts – pirms Tavas vēstules saņemšanas.

Nu nejaukais pīlēn! Kāpēc Tu solīji vēstuli un – nav?
Ir svētdiena un man ļoti Tevis trūkst. Tas ir netaisnīgi, ka Tev vajadzēja iet uz Newcastli un man nē. Tev jābrauc būs biežāk šurp!
Es jau domāju ka būsi tagad, kad vēstule nebija – bet nesagaidīju.

Tomēr lai cik ļoti gribu iet uz teātri – vēl neiešu, gaidīšu Tevi. Jākrāj nauda. Uzrakstīju vienam studentam vēstuli lai ņem lielo istabu. Nezinu gan kā man ies pa Tavu mazo! Citādi labi – tikai vējš pūš kā traks, kad logs vaļā un ja logs ciet – tad man nav gaisa un es mirstu nost. Bet tomēr – es negribu lielajā vien palikt – tur tik tumšs, ka es nezinu ko iesākt. Te tomēr bakjards – lai arī suņa ‘mess’.

Zini viņi tagad tur arī vienu kaķi! Skaists gan! Melns kā zīda, spīdīgs un pagaru mīkstu spalvu un zaļām acīm, bet – bļauj kā nelabais no rītiem pie viņu durvīm. Tā kaķa un suņa dēļ vien es nevarētu lielā istabā palikt, te to lērumu nevar tā dzirdēt. Viņi tur dzīvniekus, bet netīra itneko – izlikuši kaķim pie durvīm ārā bleķa kasti ar zemi, ne smiltīm, bet melnu zemi, suns apgāzis un pieļepojis visu eju no viena mājas gala līdz otram ar zemēm. Viņiem tas nekas – bļauj un dzer un mazgā veļu! To viņa gan dara cauru sestdienu un svētdienu. Laikam visai famīlijai un tiem vīra draugiem arī, kas tur nāk dzert. Anyway – es jau kā nekā varu iztikt – labi varbūt ka tas suns ir – varu gulēt pie vaļā durvīm, kad par karstu.

Darbā sāk iet labāk, tikai rokas stīvākas – bet ko var darīt! Un zini – tur ir viens tāds pa pusei darbu vadītājs kuru es reiz vilcienā pirms 3 gadiem redzēju un man viņš patika kā vajag un viņš man pēkšņi uzmeta tādu tiešu skatu, ka es nolaidu acis un izmetos no vilciena ārā – tas gan tādēļ, ka bija Waverton klāt, bet viņš varēja domāt, ka es esmu tik shy – ka skrienu no vilciena ārā!

Anyway, te es viņu trīs nedēļas nepazinu. Viņš bija very nice, kad iznāca kāda darīšana, bet es uz viņu neskatījos un darīšanu man daudz ar viņu nebij – Vienu dienu viņš stāvēja kur man bij jāiet ar savām belt kastēm [at belt factory] garām – es uz viņu paskatījos un viņš uzskatīja mani tieši un cieši. Un vēlāk es domāju kur esmu tādu skatu redzējusi – mājās nākot atcerējos. Otrā dienā (nē tas bij pēc weekenda) domāju kā nekā ar viņu iepazīties, bet mēs abi esam palikuši ‘shy’ un tur viena zilacaina vāciete viņu vaktē tā, ka mēs nedrīkstam pat tik simple thing kā iepazīties. Bet ej nu sazini – varbūt tā lieta nebūtu tik simple, jo mēs bijām mazliet koķetējuši tai vilcienā pirms 3 gadiem, un tagad mums nav gluži innocent feelings. Patiesībā tas būtu o.k., bet tā vāciete laikam baidās un sargā viņu. O.K. Es neliekos vairāk ne zinis.

Vispār darbā man sāk iet ar katru dienu labāk. Nogurums jau ir – bet visur tāpat. Pie Read. Digest acis bij tik nogurušas, ka es nedrīkstēju vairs nevienu grāmatu lasīt. Patreiz man traucē viens pirksts, tam ir tā kā Laimona mammai – appampusi locītava, un darbā viņu samoka un tad sāp. Citādi – var iztikt. Alga 12/6/6. – Tikai pēc 4 mēn. maksājot bonus – ja to varot izstrādāt. Tagad jau es vēl pakoju tik lēni, ka nevaru īsti ne to 12/6/6 nopelnīt, tā kā daudz bonus es varbūt nekad nedabūšu. Bet varbūt. Man sāk tur patikt labāk tā dzīve, vienkārši, darbīgi cilvēki – kad strādā, nav nekāda smaidīšana, kā tas ir pie austrāliešiem – smaida un smaida un smaida un ko domā par Tevi, to tu nezini!! Te nesmaida, kad nav reason tam, bet tā jā smaida, tad zini ka par tevi domā labi. Es nevaru izstāstīt – bet tā kā tur uz kādiem 130 cilvēkiem ir tikai pāris austrālietes sievietes (vīrieši ir vairāk bet vīrieši tur vispār ir maz) tad visa atmosfaira ir eiropeiska, tas ir tā kā mēs agrāk mājās – gājām viens otram garām un nesmaidījām, bet tas nenozīmēja, ka esam dusmīgi. Un smaidījām un smējām – kad bija kāds prieks, vai sevišķi jautrs prāts.

Labi, kā var tā jādzīvo. Iekrāt naudu es itin neko nevarēšu, kamēr man tik daudz jāmaksā par dzīvokli. Bet ja neviens nenāk – un kā ar to varētu sadzīvot, kas atnāks – kas lai zina!

Uzmanies no saaukstēšanās – nesēdi tuvu pie vaļā loga, un neguli kur pūš vējš. Es arī mazliet esmu coldu dabūjusi naktī guļot pie vaļā durvīm. Te ir uz reizi vēsāks laiks pēc lielā karstuma un mēs neesam pieraduši.

Lidmašīna aizgāja pāri! Es vienmēr atceros Tevi, kad lidmašīna iet – un skatos un man tās sāk ļoti patikt. Vienu vakaru es redzēju kādu satelītu – taisni kā zvaigzne, bet skatos lēnām kustās un iet pāri pilsētai.

Ir jau otra svētdiena pienākusi, bet es tagad nosūtīšu arī šo vēstuli. Esmu ļoti ļoti priecīga ka tu rakstīji garu vēstuli! Raksti un sūti! Tā mūsu only communication.

Ir atkal svētdiena sestdiena tikai! un es Tev varu rakstīt – vakar saņēmu Tavu vēstuli. Raksti vienmēr tā – par visiem sīkumiem. Tas ir brīnišķīgi cik Tu labi vari latviski rakstīt un izteikt domas. Lūdzu raksti, varbūt tā, katru reizi kad laiks kaut ko pieraksti un nosūtīsi kad jau konvertā vairāk nevar iebāzt.

Tav jāraksta 1) lai Tu latviski tāpat uz priekšu varētu izteikt un uzrakstīt domas, 2) lai Tu mani kaut cik varētu noturēt pie dzīves, lai es nepalieku pavisam mežonis savā alā viens pats 3) lai vispār mūsu dzīve, ja tā nav kopā dzīvojama, vēl kādu laiku būtu kopā ar domām. Inese arī rakstīja pirmos studiju gados man vēstules – bet tagad liekās mēs tikai dažreiz varam kaut ko parunāt. Tādēļ ka vairs nezinām visus sīkumus kā mūsu dzīves iet – nezinām ko otrs domā un ko izcīna. Īstā dzīve jau nav tā kas ir jau gatava, izcīnīta, izdarīta – bet tieši tā darīšana un cīnīšana pati. Ne tas, ka nu jau tas vai tas ir padarīts un noskaidrots un viss tas ‘muļķīgais worrijs’ bijis nevajadzīgs, ne tas ir tik svarīgi zināt tikai iznākumu, bet ir svarīgs taisni tas ‘muļķīgais vorrijs’. Tāpēc – raksti visu. Redzi paps arī Tev rakstījis – ‘atdeva Tev tēvu!’ Tas nu ir tāds ‘grand expression’, bet arī pareizs – jo caur to, ka viņš izlasīja visu ko tu domā, ciet, pārdzīvo – viņš pie Tevis atkal nokļuva, Tevi saprata. Citādi – Tu esi viņa child, priekš kā tam ir šis un tas jādara, jāsūta kādreiz nauda – un viss ko viņš var darīt ir bārties lai dzīvo godīgi, jo viņš jau nevar būt klāt un zināt kā Tu dzīvo un kā domā.

Tā kā, ja mēs gribam mazliet vēl būt viena otrai kā tuvi cilvēki, ka var un zina kā viens otram kaut ko palīdzēt kad ir grūti (ne ar naudu vien, bet visādās bēdās un arī priekos) tad mums ir jāraksta. Citādi mēs satiksimies un nezināsim ko viens pie otra iesākt.

Es nezinu vai Tu manu rokrakstu vari salasīt – es jau rakstu cik godīgi vien varu, mans rokraksts pēdējā laikā ir diezgan traks – viss ‘iet pa gaisu’.

Es domāju par Tavu dzīvi tai hostelī – viegli jau nebūs, ja tur ir tik daudz trokšņu. Bet ja Tev iedod lielāku galdu (un to prasi!) tad taisi savu ‘world’, iekārto kur vien vari sev ‘conveniences’, kur nolikt mantas, kur turēt savas grāmatas, vai bildes kas Tev iepriecina, lai vari turēt tā, ka Tu uz viņam vari paskatīties. Galda lampu ņemsi līdz, jugu nopērc, ja vajag vaste paper bag nopērc lielu zem galda turēšanai un kaut ko mazu uz galda. Lai Tev ir glītas un derīgas lietas kas Tev dara darbu un dzīvi vieglāku. Lai Tu jūties laimīga kad nosēsties pie sava galda. Ej un runā ar citiem, bet turi sev savu pasauli, kur citiem jāprasa vai viņi Tevi var traucēt un tāpat apmēram rīkojies pret citiem – prasi vai Tu vari pievienoties viņām kad viņas grib kaut kur iet, prasi vai tu vari pievienoties viņu jokošanai un smiekliem mājās – un saki ‘excuse me’, kad atceries ka Tev jāiet darīt savu darbu.

Es domāju ka Tu to visu iekārtosi labi un – nedomā visu laiku, ko citi par Tevi domā un vai Tu viņiem patīci vai nepatīci, jo Tu mazāk par to domāsi un rīkosies visās vietās tā, kā Tev liekas pareizi, tad Tu patiksi visiem vislabāk.

Turi visu tīru. Savāc savu ‘mess’, kas Tev būs strādājot un to kam jāpaliek uz galda otrai reizei, krāsas piemēram – nopērc tam arī piemērotus trauciņus, tik daudz naudas Tev būs. Vai Tu scholarshipas naudu jau esi saņēmusi jeb to Tev paņems Tavi ‘gardiani’ kad tie tik traki tur rīkojas? Bet tā jau tas laikam nevar notikt.

Nezinu cik labi Tev hostelī būs – viegli jau visās vietās nebūs vienmēr cilvēkos. Tas jau Tev ir traucējis miegu – Tu par daudz domā par to ko citi domā – viņi neko daudz nedomā, tāpat kā te mūsējie: suns cauras naktis skrāpējas un traucē mani, viņi to nezina, vienu reizi eju garām logam – krāc ka visa māja līgojas bet mani suns jau 2 stundas ir uzmodinājis.

Tāpat tur – nedomā par citiem. Un saki ja Tevi kaut kas traucē, troksnis kad ir nakts, vai logs vaļā, vai gaisma ieslēgta.

Tas colds vai Tev nav no nakts gaisa? Es Tavā istabā katru rītu šonedēļ kad ir aukstāks pieceļos ar stīvu muguru un sapampušām acīm – tas ir pa pusei mana allergie pa pusei vispār veselības trūkums un age. Nezinu beidzot, vai es ziemā te tavā istabā varētu izturēt, es esmu par ‘weak’.

Šinī darbā patreiz man nav vairs tādu vorry par to, kā tik nu es savu darbu izdaru? Es izdaru un varu to labi izdarīt, tikai vēl ne ļoti ātri – tas ir tā kā ar pupu lasīšanu – jāpraktizējas.

O.K.! Pietiek skaitīt lectures. Nezin kad Tu tik daudz varēsi izlasīt.

Es dažreiz ieslēdzu radio, lai man pasaka pareizo laiku un tad klausos arī mūzīku, tad ir tāpat kā kad Tu būtu mājā. Jo – ir jau terribly lonely.

9 p.m. Ko es gan Tev esmu pierakstījusi!

Piezvanīja Birstiņa kundze un – rītā atbrauks 10 a.m. un paciemosies pa dienu un vakarā iesim uz latviešiem – kāds literārais vakars. Inese atsūtīja vēl iesvētību bildes, ko Zusters fotografēja. Dažas tumšas – bet o.k. Es domāju – nesūtīšu Tev kad atbrauksi tad paņemsi.

Ice creama mens spēlēja un man gribējās iet pirkt, bet domāju: labāk pastāvēšu ‘uz galvas’ un tā arī izdarīju un esmu satisfied (Bet apēdu daudz maizes…) –

P.S. Vakar biju ar Birst. k. pie latv.
Mēs sēdējām pie viena galdiņa (jaunā kafejnīcā tur) Pēteris Beniti paskrēja kaut kur garām – pamanīja ka es uz viņu noskatos – atgriezās durvīs un pasveicināja!!!
For honor of you…

————————

Piektdien 6 p.m.

Saņēmu Tavu urgent letter!

Nu redzi kā Tev iet! Kāpēc Tu rakstīji tiem svētajiem velniem to vēstuli! Bet Tu jau domāji to labāko. O.K. Es Tev uzrakstu to note. Bet kā Tev tur tā dzīvošana būs – to jau es arī nezinu, tik to zinu, ka tanī istabiņā hostelī kopā ar otru Tu nu gan nevarēsi dzīvot un strādāt.

Man te tik vientulīgi un nelabi, ka es nezinu kā es izturēšu. Ja nebūtu tā ‘money trouble’ es tūlīt, tagad tūlīt, sapakotu savas mantiņas vienā koferī un brauktu uz Tevi. Es domāju – ka Tu mazliet būsi nokārtojusies ar savām lietām, tas ir sākusi tur kārtīgi jau dzīvot savā istabā ar Margareti (tik apdomā labi, kuru istabu Tu gribi un prasi to!) tad lūdzu kur un kā vien vari apjautājies par jobu man. Paprasi kādas faktories tur ir, tagad es te jau mazliet iemācos packing work in factory, un pēc pāris nedēļām jau būšu experienced, es varētu tur tādā jobā iet, un tā varbūt es tomēr vēlāk varētu braukt pie Tevis. Protams tagad uz mani jau Jūs negaidiet, ņemiet trešo girli, ja Margarete grib un ja Jūs variet atrast un dzīvojiet.

Bet kas taisīs ēst, kas mazgās traukus? Esiet uzmanīgas ar ēšanu – Tu nedomā tik par savu svaru – tievāka kā Tu esi Tu nebūsi tik attractive – tici man, un ēd godīgi, lai tur ēdienā ir piens, sviests, olas, zivis gaļa, siers, zaļi vegetabl, vārīti vegetable, cornflakes, augļi. Un katru dienu tā, tas viss.

Es paņēmu junket tablets, ļoti labi, kad vakarā ir palicis pāri piens ko man negribas dzert, es ieleju bļodiņā un pieleju ūdens karotē izkausētu junket tableti – pēc 15 minūt. man ir junkets uzkaisi sugar, vai ar kādu augli piem. banānu ir ļoti labs saldais ēdiens.
Kā Jūs saimniekosiet par to padomā.

To blondo no tā eksāmena es atceros gan, mēs jau domājām ka viņš ir east Sydnej tekā. Nu lai nu viņš interesējas vien par komunismu, kārtīgam cilvēkam vajadzētu būt lielai interesei par komunismu, tikai viņam būtu jāizstudē – ka komunisms ir the most bad and sad thing that had happened to humanity in this century… Par to manu jobu – tā lēnām padomā – kad satiksi cilvēkus un tāpat ar Margareti – varēsi apskatīties kāda dzīve un viss ir tanī Newcastlē un vai es varētu nopelnīt tik daudz lai varbūt vēl maksātu te 3 ginejas par šo dzīvokli – jo es neticu ka es atrastu ‘meeteri’ uz visu dzīvokli, es jau nevaru vēl atrast uz to istabu. Bet varbūt atradīšu.

Viss jau man te būtu teorethically good – strādā tagad te cik vari (kādu vieglu dzīvi gribi sagaidīt!) dzīvo un nepīksti. Bet man dažreiz (un gandrīz vienmēr kad atnāku mājā) ir tik lonely un man ir tik žēl ka mēs nevarējām tā izdarīt kā gribējām – aiziet uz Newcastli saņemt dzīvokli, iekāroties labi un dzīvot pāris gadus kā īstā home.

Esi prātīga un buildij ‘savu dzīvīti no gala’ ‘allright’ visās lietās mācies labi, turi kārtīgas drēbes, esi facy, tas laikam nepareizi, es gribu teikt – chouse your friends un neņem kuru katru par friendu lai tā ir girl vai boy. Novērtē, bet esi laipna un social ar visiem.

Lūdzu raksti visus sīkumus kā Tev iet.
Un tad varbūt mēs vēl nākošgad, vai pēc gada – vai kā nu tas iznāks varam taisīt to home.
Ja šogad neiznāk, varbūt citu gadu. Un varbūt atrodās vēl kāda lielāka māja tad kur iet iekšā, jeb šinī pašā es arī varētu ‘iefitīt’ vai kā – to es nezinu.

Negudro par to daudz – tikai zini ka es gribētu uz Tevi iet kad vien apstākļi tādi būtu ka es varu. (Es atrodu ka Tavai istabai var durvis turēt visu laiku vaļā, lai tā vecene kādreiz nāk veļu kārt – tas nekas. Tā es dzīvoju un skatos bakjardā, lai nav tik lonely). Kad Tev izrakstu visu tad var atkal dzīvot.

Raksti man arī.        Xxxx M.

———————

25.3.65.

Dear Dzid!

Sestdien Inesei dzimš. diena un es dāvināšu kādus palagus, cik varēs nopirkt. Es domāju – es nopirkšu arī no Tevis – un tad būs ja ne viss, tad puskomplekts, teiksim 3 seti, (3 reiz pa 3 palagi), bet nezin vai to varēsim atļauties, es nezinu cik īsti maksā. Mēs katra varētu likt kādas 2 mārciņas, vai nē? Ines vakar man piezvanīja un es teicu, ka domāju dot viņai kādu palagu un viņa bija very thrilled jo viņai pirms kāzām tādas lietas mazliet jāsagādā, lai ir krājumā mazliet tādai dzīvei vajadzīgās lietas.

Jeb liksim £2/10/- katra un tad jau mazliet iznāks, vai nē? Es krāju un neēdu gaļu un visādi ņemos, bet neko nevaru iekrāt. Pag. nedēļā palika pāri 30 šiliņi, šoreiz 40 šil. tas ir pa 2 nedēļām darba £3/10/- palicis pāri. Bet nav ne zeķe nopirkta, bez ēdiena tikai, šīs divi nedēļās nopirku: šķērītes (lētas, mazas) nagu vīlītes, mum, roku krēmu, rozā smērīti (ievainojumiem) vienu gab. ziepes, vienu gab. virtuves katlu pucējamo – un tas ir viss, ak jā – 10 šiliņi par latv. sarīkojuma biļetēm man un Birstiņa kundzei, jo viņa man izmaksāja tur vakariņas kas viņai iznāca gandrīz divreiz tik daudz!

Tev ir atsūtīts paziņojums lai Tu samaksā atkal radio licenci £2/5/- Un es gudroju – vai neteikt ka Tu esi aizbraukusi uz Newcastli un te neviens neklausīsies radio? Es tagad šad tad ieslēdzu, kad man pulkstenis apstājies, bet bez tā es varētu iztikt. Es nezinu ko darīt?

Darbā viss būtu O.K., tikai rokas paliek atkal tādas smagas darba strādnieka rokas – ‘biezas’ un nogurušas, bet es labāku darbu neko laikam nevarēšu atrast. Jāmācās ar šo pašu strādāt cik uzmanīgi var. Bet kad ir biezās, lielās belt’s, neko tur citu nevar izdarīt kā jāspiež no visa spēka lai aizpogātu. Anyway – citādi es esmu tur happy.

Ar to Mr. Steven, ko es vilcienā redzēju, mēs ne vārda vairs nevaram parunāt, kā viņš juta ka es viņu varbūt atceros – mums viss iet greizi: Kā viens skatās, tā otrs nolaiž acis un ‘vici versa’ tas ir šausmīgi. Tu neticētu ka veci cilvēki (viņš nu gan nav tik vecs un es jau nekad nebūšot veca…) tik jocīgi var būt.

Bet Tu jau redzēji kā tai teātrī tai smilšu kastē, tā vecā māte ķērās nāves eņģelim ap kaklu!

Bet šis viss ir joks, Tevis uzjautrināšanai. Jo ir tik vientulīgi un klusi ka nav neviena. Kaķis nu sāk atkal nākt. Pa naktīm dzenu ārā, jo bail ka nepietaisa ‘mess’. Bet kur viņš pa nakti iet – to es nezinu. Suns jau te viņam neliek miera.

Atraksti ko ar to licenci darīt? Man nav naudas ko maksāt un es domāju, vai Tev ir vērts sūtīt un maksāt te? Pa lieldienām iesi pie Ineses izklausīties plates un radio. Un – iesim uz teātri. Es vēl nekur neesmu bijusi. Ka ziemā nāk – es nezin vai tomēr neizdotu labāk Tavu istabu nekā lielo, ja tik vispār kādam varētu izdot. Neviens neatbild –

Nu nosūtīšu šo tūlīt šovakar (piektdien). Sestdien varbūt tad saņemsi. Raksti kā Tev iet.
Xxx M.

————————

Dzid!

Kapēc neraksti? Vai manu vēstuli saņēmi? Vai esi jaunajā dzīvoklī? Kā iet? Ņem sev labāko istabu (ko var dabūt). Gādā arī par ēdienu – visa ziema priekšā kad būs jāstrādā un jāstrādā! Atceries kā pagājušā ziemā nāci mājā (Crows Nestā) nogurusi un piekususi un es vakariņas jau taisīju. Kas Jums taisīs ēst? Ja Jūs pašas – tad taisiet prātīgi lai vienmēr ir vegetable, un piens un gaļa un sviests un siers u.tt. katru dienu! Nenolaid no sākuma enerģiju un Dieva dēļ – netaisi sev kaulus redzamus.

Man ir briesmīgi vientulīgi un mājā es neko negribu strādāt, ne zīmēt ne rakstīt – tikai pabungot dažreiz klavieres. Darbā piekūstu no stāvēšanas kājās un rokas nogurst, bet nu jau citādi iet labāk, ar cilvēkiem, ar visādām vācietēm un krievietēm varu puslīdz labi sadzīvot.
Nav man neviena studenta nekā kas istabu gribētu ņemt. Maksāju savu algu par šo dzīvokli!

Tev bij 2 vēstules: nosūtu tās Tev, no dentista un no jaunatnes. Tu noteikti pieteic darbus. Apskati ko varēsi sūtīt un tos uzraksti. Vēlāk, kad sūtīsi var jau vēl mainīt ja grib. Varēsi te ierāmēt, ved šurp vai manus rāmjus, vai varēs izlietot. Ja agrāk neiznāk tad gaidīšu Tevi uz lieldienām te. Es nemaz nezinu kad īsti ir lieldienas, vai Tu tad vēl varēsi zīmējumus no šejienes aizsūtīt? Ja nē – tad vai nu ierāmē tur, vai brauc kādu weekendu agrāk šurp.

Gaidu vēstuli no Tevis. Par mani nebēdā, laikam jau tepat vien man jāstrādā un jādzīvo. Kad atbrauksi tad vēl visu pārrunāsim – jo tad redzēs kā Tev iet.

Xxxxx M.

———————

Svētdiena 28. 3. 65.

Mīļo Dzidrul!

Tev vēstule vēl nav nosūtīta – sūtīšu rīt otrdien jau saņemsi. Vakar biju Ashfieldā, maksāju dzīvokli un nopirku Inesei vienu pāri (1 virs un 1 vienu apakšpalagu) ‘Actil’ sheets, tie esot tie labākie, bet šausmīgi dārgi arī, 2 palagi (single bed) 66 šiliņi. Tā kā vairāk par 2 es nevarēju nopirkt, jo man nebij naudas. Un tie 66 šiliņi bija apmēram viss, ko 2 nedēļās iekrāju. Bet man atsūtīja no hospital fonda 18 šiliņu un šo nedēļu atkal iekrāšu 30 šiliņu – un tie būs ko ‘uzdzīvot’ pa Lieldienām. Būtu labi ja nebūtu 10. aprīlī jāmaksā hospital fondam atkal £5/0/0 – bet būs jāmaksā.

Inese ar Laimonu vakar pēcpusdienā uz 5 minūtēm ienāca – giglij kā sivēni un aizbrauca atkal lai taisītos uz kādu partiju. Inesei pagari mati izaudzēti – nav jau labāk, bet pārmaiņas pēc o.k.

Vakar kamēr es biju Ashfieldā, kaķis palika istabā. Atnāku – domāju kad to tepiķi es Tavā istabā tā esmu salocījusi, tā abi gali salocīti pāri viens otram uz vidu. Atsperu vaļā – kaķis pietaisījis čupu un apsedzis!!!

Biju dusmīga ka briesmas! Jo es tikai pāris stundas biju prom, un citureiz viņš paliek visu dienu un nedara dumības. Es sabukņīju viņu pa tepiķi un izsviedu ārā. Viņš pēc brīža metās ar lielu švunku atpakaļ – es ar roku pretī, bet tad nu nabagam trāpīja pa degunu un aizskrēja pāri sētai ka nagi vien noskrapstēja. Šorīt atnāca gan, bet suns bij te un es to dzinu prom un kaķis nobijās un aizskrēja atkal atpakaļ uz kaimiņiem. Man viņš jādabū prom no šejienes. Te viņam iet grūti un es viņu nevaru žēlot – viņš ir blusu pilns ka kust!

Šodien ir tik skaista mild un nice day, ka man asaras birst, ka man jātup vienai te mājās. Bet neko nevar izdarīt. Tālu es ciemos braukt negribu, jo nav spēka, bet ar mašīnu man neviens klāt nebrauc. Es gandrīz darītu visu – lai kāds brauktu. Ko Tu domā par to ‘bucheri’? Viņš vēl arvien nostājas varoņa pozā un skatās gaisā, kad es ieeju tur gaļu pirkt. Nebiju tur bijusi visu mēnesi un vakar biju. Nē, tas bučers nevarēs sadomāt ko darīt, bet kāds cits būtu jāapskata. Tā kā – lūdzu brauc uz Lieldienām šurp, kamēr vēl man nav kāds vecis pie sāniem.

Es vakar saslaucīju visas nedēļas ‘suņa mess’ un sametu dārza kaktos, tagad te izskatās tīrs un glīts un nesmird arī. Es sēdu ārā un veļa žūst. Patreiz ir burvīgi silts un jauks laiks!! Uz lieldienām kad brauksi, paņem līdz to savu letter booku. Varbūt es tomēr pamēģinātu iemācīties to jauno gludo rakstu un uzrakstītu savu dzeju krājumu?!

————————-

[early April 1965?]

Ir atkal svētdiena un nav nevienas ziņas ne no Tevis ne Ineses, tā es metos backjardā un raku un plucināju to, kamēr sviedri pilēja gar degunu un laistīja zemi, bet mati, (kas vakar izmazgāti un no rolleriem tikko noņemti) sagāja vienā sprogainā čupā. Tagad vāru vienu lielo veļas katlu ar karstu ūdeni un es liešu to uz nezālēm, viņas tā saaug, ka es varu beigts būt un nevaru visas izrakt. (Uzlēju – bet kas tas viņām!!) Šīs pēdējās nedēļas algai klāt bija £1/8/- mans ‘bonus’, ko esmu izstrādājusi pāri par normu! Bet nākošnedēļ nezin vai būs – jo nav tik daudz no veikaliem pasūtīts ko mums tādā daudzumā pakot. Žēl, bet neko darīt. Varbūt vēl vēlāk būs.

‘Meeteri’ neesmu sarunājusi, esmu zvanījusi un rakstījusi dažiem, bet jau par vēlu. Tagad līdz lieldienām lai ar nav – būs Tev labāka ciemošanās.

Ļoti gaidu ziņas kā Tev iet.?

Man darbā apmēram tāpat, dažreiz vieglāk dažreiz grūtāk. Tas vadītājs Stevens ‘keeps an eye’ on me, nezinu īsti kāpēc un sievieši sāk ‘keepīt an eye’ on me, ko es tur daru ar viņu? Es uzmanos un esmu prātīga, jo sievietes ir šādās reizēs tīrie velni – viņas Tevi tūlīt iebāzīs zemē, ja tu būsi kaut ko iekarojusi vai aiztikusi, ko šās nav darījušas (vai nevarējušas izdarīt) Tā kā, labāk netaisīt nekādas ‘romances’, bet tas St. pats tur skraidīja un meklēja nelaimes!
Tagad es nemaz neskatīšos uz to pusi, jo man bail no vecenēm.

Mājās kaķis šad tad atnāk, paēd un sāk taisīt blusas un es tad viņu metu ārā.

Vienu rītu viņš brokastīs paēdis guļ virtuvē uz dīvāna stūra. Es ģērbos un taisos uz darbu un kā es gribu iet ārā, slēgt durvis ciet un arī kaķi mest ārā – kaķa vairs nav! Man jāskrien uz darbu bet tas pagāns ir noslēpies! Atradu pašā kaktā aiz zeķu pakas zem gultiņas virtuvē! Bija viss izvandīts kamēr saķēru un izmetu – jo es negribēju atkal atrast tepiķi salocītu … Bet kastē man kaut kas cits ielikts ne smiltis viņam.

Tikko atnāca (Jonijs) Kluinas kungs un Inārs Kalniņš – es biju atkal ielikusi matos dažus rollerus un nezināju kur sprukt – beidzot kā nekā nomierinājos.
Viņi atbraukuši pēc bildes, kas bij uz izstādi – es to biju aizmirsusi, ka tā jāatdod! O wēh!

Un tagad man būtu jāraksta kāds stāsts, bet es esmu pavisam ‘iztraucēta’ un nezinu kā mierīgi rakstīt. Tā man vienmēr ir, kad svētdiena paiet, pirmdienā es varētu sākt rakstīt, bet tad ir jāiet uz darbu. Un pa nedēļu – nav laika.

Trešdiena.

Lietus līst un ir vēss. Tu uzmanies ka atkal nesaaukstējies. Vai Tev ir kaut kas silts ko vilkt? Džemperi un cardigani? Un lietus sargs ir te! Nu vairs tikai mazliet vairāk kā 1 nedēļa un tad Tu būsi te.

Mums darba būšot tagad mazāk un mēs strādāsim kādus 2 mēnešus tikai 4 dienas nedēļā. Naudas tad būs atkal pavisam maz – bet labāk tā, nekā pavisam kad atlaiž, kā pie Read. Digest.

Inese nav visu laiku zvanījusi. Viņa teica ka viņai ļoti daudz jāstrādā – jo viņa iet Teach. Collg. Un patur visas lekcijas Unī! To tikai professori zinot jo citādi viņa tā nedrīkstētu saņemt tik lielu Teach. Col. stipendiju. Rītā varbūt būs Tava vēstule bet varbūt nosūtīšu šito Tev agrāk. Lai Tu mani neaizmirsti! Man atrakstīja kāda dāma no Melburnas cik viņai ļoti patīk mana grāmata un viņas vēstulē ir noraksts no kādas ‘Dāmas vēstules no Amerikas cik tai ļoti mana grāmata patīk — ! Bet ko tas man daudz palīdz! Neko!

Bet Amerikā un Melburnā vairs nevarot dabūt manu grāmatu un gribot vēl pirkt – tā kā varbūt izpirks visus 700 – bet atkal – ko tas man līdz! Man jāiet ar tiem kungiem ‘plēsties’ lai viņi man maksā. O wēh!
I am the most stupid thing in the world!

Piektdiena. 5. p.m.

Varbūt vēl Tev nosūtīs līdz rītam šo vēstuli.
Atkal dabūju £1/8/- bonus!
Bet jāmaksā Hospital fonds!
Ceru būs no Tevis vēstule mājās –
Xxxx M.

—————————–

Mīļo Dzid!

Gaidu ziņas no Tevis, kad brauksi šurp? Brauc un dzīvo May holidejās pie manis. Es nevaru viena izturēt.
Zini – es aizrakstīju vienam music student’am kas meklēja flatette.

Viņš atbrauca un istaba viņam patika un likās mēs jau sarunāsim. Tad viņš prasīja vai es ‘nemindīšu’ viņa friends. Un tur es laikam nemācēju pietiekami labi apsolīties, ka būs o.k. ar friendiem. Jeb arī viņš pats sadomāja, ka te ar friendiem nebūs nezin cik happy. Viņš atrakstīja ka nenāks. Bet Tu zini – tas bija the most sweet person I have ever seen! Garš, blonds, un viņam bija skaistas acis un viņš sarka – vai tas nav Tavs Denis?

Viņš bija tik nice, ka es ilgi neesmu tik happy bijusi un tā smaidījusi kā ar viņu. Viņš lika man justies vecai mīļai māmuļiņai bet es tāda biju happy, it kā viņš būtu kāds tik tuvs kā radinieks. Viņa vārds ir Douglas Murcutt, 8 Linkmead Ave. Seaforth. Viņi ir 5 bērnu u.tt. Vai Tu viņu pazīsti? Ja tas ir Denis – skrien šurp un tūlīt precē viņu nost!

Bet istabu es laikam nevarēšu izdot, man arī bailes, ka nevarēšu Tavā istabiņā vien padzīvot. Šo Douglasu es gan būtu ņēmusi par īrnieku – bet es viņa dēļ būtu droši vien tā vorijusi, ka es nebūtu varējusi mierīgi dzīvot, es vienmēr domātu – vai tik tā bij labi un vai tik tā nebija.
Dzidrī – brauc šurp. Man vajaga kāda cilvēka, es esmu gluži kā tāda old rat.

Zini – kaķis bija ļoti slims, 4 dienas absolūti neko neēda un nedzēra, tikai gulēja ārā, istabā arī nenāca. Vakar un šodien sāka ēst. Vakar kad pirmo kumosu gribēja ēst – viņam nebija spēka to no grīdas paņemt. Bet šodien jau ēda malto gaļu kā traks. (Suņa) kaimiņi beidzot ir atkal laipni. Un – vakar kungs palicis mājā (jo sāpējusi kāja) un notīrījis visu front garden – apgriezis to koku un rozes un izravējis un uzracis – māju vairs nevarēja pazīt kad es nācu no darba mājā – es sāku kliegt oh un ah!!! Un viņš iznāca no istabas un bija pats tik happy, ka bija ‘kā no jauna piedzimis’. Viņš teica ka nostrādājis 5 stundas un es ticu. Bet tas ir nu labi. Tagad man par to nav jābēdā, jo tās rozes jau ielai auga pāri.

Brauc šurp. Ja dzīvē vēl ir tik warm personality’s kā tas Douglas, tad Tev ir lielas chans’es būt happy!! See!!!

———————————

[5.5.65. – date received?]

Dear Dzid,

Kā Tev iet? Kā ar draugiem, kā ar mācīšanos, kā ar dzīvokli – vai ir lielāks galds, vai meitenes uzvedās klusāk?

Man iet puslīdz labi. Šonedēļ jau atkal jāstrādā 5 dienas nedēļā – jo darbs atkal vairāk. Vismazākā alga bij tai nedēļa kad Tu te biji, un es biju pavisam nobijusies par to. Tagad atkal mazliet bonus nāk klāt. Vienam (vai vienai) muzic student aizrakstīju, ka man ir ‘room to let’. Patreiz es atkal guļu savā vecā istabā, vispār man dzīvoklis nemaz nav par lielu. Tikai zeķes, bikses vai citas mantas dažreiz ilgi jāmeklē – jo nezinu kurā istabā tās atstāju!!

Darbā iet o.k. Mr. Stevens man ir draudzīgs, ienesis sildāmo krāsniņu tieši pret manu vietu, un reiz mēs aprunājamies – viņš prasīja vai man ir viena beautiful daughter? – Es teicu ka man ir 2! Viņš mūs redzējis pa logu, kad mēs gājām uz staciju. Mēs apstājamies (ar to lielo koferi) taisni pret viņa māju, es Tev neko neteicu jo Tu izskatījies ļoti labi, bet ja es pateiktu, ka varbūt kāds skatās, Tu nobītos.

Jā, viņš laikam Tevi ir redzējis vairāk reizes uz ielas un laikam jau mani arī, viņš teica ka kāds tur shopkeepers (uz šī stūra) vienmēr izejot ārā un noskatoties Tev pakaļ, kad Tu ejot garām. To viņš izteica it kā neapdomājis – tā tad viņš pats ir skatījies vairāk reizes! Un tāpat par mani viņš teica toreiz – redzējis uz ielas. Any way – viņam ir sieva un kādi 3 g.veca meitiņa un vēl būs otrs bebis… Tādi tie vīrieši ir – sieva un bērni – bet acis skrien apkārt nezin kur. Tā tad lūdzu neiemīlies par daudz savā Richi, jo viņš tāds pats.

Mūsu kaimiņiene, tā suņa vecene, svētdien atkal kaut ko tur stāstīja ka viņas bērni apskatījuši mūsu white cat, un tad teica kad viņu cat jau noindējis kāds negribot, jo tas to suni gribējis visvairāk indēt… Un kāds (vai kāda?) New Australian sitis tam sunim ar lietus sargu, varbūt tas esot tas vainīgais. Es noskaitos un teicu ka es arī esmu situsi tam sunim ar lietus sargu un lējusi ūdeni virsū, jo es neļaušu lai viņš man saplēš zeķes un apēd visu atejas papīri – bet noindēt nestāv nekādā sakarā ar to, ja sunim uzdod pa galvu. Un es teicu, lai viņa noskaidro kas tas vainīgais un nerunā par visiem, jo tas ir humiliating. Es biju īsti droša un teicu ka es šo to arī tanī lietā zinu…

Es nekā nezinu – bet es domāju ka suni ir noindējis viņas pašas vīrs.
Es zinu cik ļoti viņš to suni ienīda, reiz viņš tikko bija atnācis no darba un suns bij saplēsis visas avīzes, viņš patreiz sauca to suni, kas es nācu – un viņam bija gluži balts ģīmis no dusmām. Pa ielu pastaigāt ar suni viņš neko nevarēja iet, jo viņš ir par daudz klibs. Viņš brauca sestdienās ar riteni uz Ashfieldu, lai suns skrien līdz un dabū izkustēties, bet reiz pēc kāda brauciena viņš tā bija piekusis, ka sieva viņu veda pie rokas gar mūsu vārtiņiem. Tā kā – es domāju – viņš atstāja tam Jackam saindētu suņa gaļu un pateica lai Jacks suni pabaro. – Ja es būtu detectīvs es tā viņu izmeklētu.

Un kāpēc viņš sievai teicis: „Ja es savu suni atradīšu uz ielas noindētu – es noindēšu visai ielai suņus?” – Kapēc viņš domāja ka viņa suni kāds indēs?

O.K. Pēc tās manas dusmīgās pateikšanas lai viņa nerunā bet izmeklē kas vainīgs, (vai nu viņi ar vīru ir ko runājuši vai), šodien viņa ienesusi manu un viņas garbadž bin! Nekad nekad tā nebija darījusi – Un pati bij pie veļas mašīnas un tūlīt teica – „kā man iet vai es tai pat darbā utt.”

Nu Tu atkal nevarēsi salasīt!

Piektdienas vakarā aizbraucu līdz Inesei. Paskatījos kā viņai iet – viņai bija tas pats 3 gadi bijušais franchu students!

Tu nepērc ‘skivi’, te varēs labāk nopirkt… (Got it?)
Vai Tu brauksi šurp?
Tavas zemenes jau 2 uzziedēja!
Laimonam arī. Man un Inesei vēl nezied. Visi stādiņi aug labi. Maija holidejās būs salāti un redīsi ko ēst. Tā tad – brauc.

Trešdiena

Man šodien bija ne visai patīkami kad man darbā boss prasīja kāpēc man vienu nedēļu iznāk bonus otrā minus (mazāk kā norma). Es pati nevarēju atbildēt jo to manā klātbūtnē prasīja manai ‘bosenei’ – viņa teica ka tas tā gadījies, bet tas ir tāpēc ka dažreiz nav ko darīt. Anyway – man par to ar Tevi nemaz nav jārunā jo tie tādi sīkumi – bet man gribās ar kādu runāt.

Lai Tev labi iet. Nesaaukstējies un par daudz neiemīlies tanī Richī.
Raksti, s’il vous plais!
Xxxxx
M.

—————–

Trešdien, 5. maijā, 1965.

Mīļo Dzidrī!

Sēžu savā gultā un man blakus ir Tava vēstule un dāvana. It’s very very sweet! Paldies, paldies! Man taisni to vajaga. Nupat vienu dienu ģērbjoties domāju – jādomā par pirkšanu, citādi vienā brīdī tas vecais ‘combinē’ izjuks un es palikšu bez peticote uz ielas vidus. Un Tu par to esi domājusi!

Es pie Ineses gan dzirdēju – ka Mother’s day nāk un Inese prasīja ko lai man dod – es teicu rīta tupeles. Un tā palika, ka viņa nopirks man kādas varēs atrast. Bet ka Tu man arī ko pirksi un sūtīsi – tas man nemaz nenāca prātā, jo Tu jau esi tur prom un very very busy. Šodien nosūtīju Tev vēstuli lai Tu man raksti, un nākot mājā redzu pie kaimiņu virtuves durvīm nolikta viena paciņa – paskatos tuvāk – man! Vēl vaļā taisot nesapratu ka no Tevis, jo bija jau mazliet krēsla istabā un nevarēju īsti rokrakstu redzēt – bez tam tur tā adrese zīmēta. Un tad izkrīt vēstule un kartiņa ar sirdīm!… Un es biju happy.

Vai tas Tavs sadomāts dzejojums uz tās kartiņas? Tas ir gan sweetākais ko var izteikt motherei!!! Tu esi very nice un very clever.

Bet kapēc Tu līdz rītam dzīvo pa partiju? Redzi kā godīgi puikas (Rich. un Noddy (!)) tā nedara. Mācies Tu arī laikā iet mājas, ka neiztaisi atkal bad story. – Un kāpēc tad Rich. nebija?

Ko Tu esi izdomājusi darīt pa May holidejām un kad Tev viņas sākas?

Inese Tev teicās pirkt – nē, es nedrīkstu pļāpāt, man tikai bail ka Tu pati to sev nenopērc.
Un ko Tu gribi lai es Tev dāvinu uz dzimš. dienu?

Šodien ir ļoti piekususi roka no button spiešanas, bija daudz jeansbelts, tās briesmīgās ‘belts’ ar milzīgam ‘bucales’, tādēļ vairāk nerakstīšu, jo rokraksts paliek nesalasāms.

Nav arī vairāk ko teikt.
Mr. Stevens šonedēļ holidejās, nav kas man krāsniņu iekurina, bet par laimi laiks ir siltāks.
Dārzā stādiņi aug. Es pamēģināju braukāt ar to lownmouveri – bet nu neko lielu es tur nenogriezu.

Mācies dūšīgi un lai Tev labi iet.
Man neko nepatīk darīt no rakstīšanas un dzejošanas, bet kaut ko jau daru.
Atā!              Xxx M.

——————————–

[no date]

Kaimiņi (aiz sienas) tagad tā lamājas katru vakaru, kad liekās vienā dienā tur būs visi beigti tāpat kā tie suņi un kaķi.
O weh!
Good luck –
And come!
Xxx M.

————————————-

(apmēram otrdien)

Sveika Dzidri!

Raksti kā iet? Man tā girle – Helga ir very good! Pavisam nice and quiet. Mēs abas vārām vienkāršu foodu un es tagad dzeru uz pusi mazāk kafijas. Un – ar naudu labāk – jau samaksāju telefonu (£12-) tas līdz 31.1.66. tikai + sarunas.
Gribēju atteikt telefonu, bet laikam jau vēl šo pusgadu paliks.

Domāju pāriet uz Read. Digestu atkal strādāt – tikai nezinu kā īsti to izdarīt. Laikam pēc 2 ned. pie Read. D. es varētu dabūt vietu. Varbūt arī agrāk. Gribējās vēl redzēt cik bonus es te varu dabūt, bet tagad visas vācietes vien – mani ‘apstrādā’, ka man nekas daudz nepaliek. Tikko nomira faktorijas īpašnieks Mr. Buckle. Viss jau turpinās tāpat, bet varbūt būs arī kādas change.

Sestdien piezvanīja Laimona mam. lai brauc uz Windzoru – Sunijam (!!) birthday un a little party. Es aizbraucu. Bija Laimons [right], Sunijs, Billijs – Inese, Biruta, un vēl Sue vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad kāds sportists ar sievu pag. gadā precējušies – nevaru atcerēties vārdu. Viņš garš ar brillēm viņa maza. Vairāk neviena. Inese tikai atbrauca uz īsu brīdi un aizbrauca atkal pie Austras mācīties. Otrā rītā atbrauca ap 11 a.m. paēdām brokastis un tad mani atveda šurp ar mašīnu.

O, kā Tev iet?

Pag nedēļ, man bij 3 ½ mārc. bonus bet šonedēļ nekā nebūs.

Svētdienas vakars. Bija 2 mārc. bonus! E, hē! Bet es slimoju 2 dienas no darba dienām un nākošnedēļ gan nezin kā būs ar algu. Bet to jau mazliet dabūs – tikai nezin kā būs ar manu veselību es ceturt. + piekt. + sest + svētdiena – guļu un dzeru tabletes un klepus tāpat krekšķ. O weh! Rītu jāiet uz darbu un es esmu galīgi čupā. Pie Birstiņ kundzes es biju ļoti karstā dušā (tādu viņa man uzgrieza!) un es šausmīgi sakarsu un turpat atgrūdu logu vaļā un trīcēdams, drebēdams apģērbos – un varbūt no tā es tagad pīkstu. Taisni tagad kad būtu jātaisās uz Read. Digestu un jāpelna daudz naudas – es čīkstu. Bet – varbūt būs o.k.

Kad Tu brauksi holidejās???

Inese šo weekendu nepiezvanīja, viņa laikam traki mācās un pa vidu jāskrien Laimonam līdz uz partijām – pag. nedēļ Sunijam šonedēļ cik dzirdēju pie tās Birutas rīko partiju Billijam (tam arī Birthday) un Inesi ar Laimonu arī tur lūdza, es dzirdēju.
Ir gan tai Inesei ko izturēt!

Tu brauc šurp tikko vari – mēs te varēsim pārgrozīt furniture manā istabā un Tev pie loga ierīkot galdu kur strādāt un gultu arī ja gribi. Tā Helga ir vēl arvien very nice – iztaisīja tādas vācu modē gatavotas biezpiena dumplings – bija very nice, un vakar cepa kūku no tās ready made kūku paketes viņa visu izmēģina cookīt, bet dzīvo ļoti taupīgi un mēs šad tad viena otrai dodam nogaršot ko iztaisām. Kad Tu atbrauksi Jūs varēsiet kopā iet šur tur pa pilsētu vai uz beachu un mēs iesim uz kādu filmu visas trīs. O.K.?

Ka tik es tikšu vaļā no colda, tā būs labi. Un tagad – raksti kad brauksi un kā Tev ar istabu?
M.  xxxxx

———————-

17.6.65.

Hi!

Paldies par vēstuli. Šodien jau nākot no darba mājā domāju – kaut nu būtu no Tevis vēstule, tik ilgi neko neesmu dzirdējusi no Tevis – un bija arī laba gara vēstule!
Nu jau būsi saņēmusi arī lielās zeķes! Mums ir siltākas dienas atkal.

Tas ir ļoti labi ka Tu dabūji par skolotāju pastrādāt. Žēl ka bija iepriekš jāmocas bailēs – bet tādi jau mēs muļķi esam. Bet nu tas ir garām un pirmā experience Tev jau ir! Tas ir ļoti labi. Nekad nedomā ka Tev par velti maksā naudu – par to vien Tev jāmaksā, ka tu tur pie tiem ‘rascals’ stāvi. Mana experience ir, ka bērniem nav daudz kas tieši jāmāca un jārāda kā zīmēt, bet jāstāsta, jārunā lai viņš sāk zīmēt – un kad viņš ir sācis, tad vislabākais kā viņu dabūt tālāk ir prieks par viņa effort un atkal daži vārdi – ka varētu tālāk zīmēt vēl tā un tā un varbūt vēl kaut kā u.tt. Parasti viņi zīmē kā traki ja jūt, ka skolotājam tiešām kaut kas tur patīk ko viņš dara. Tā teachera māksla ir – nelielīt to, kas tikai izskribelēts un ieraudzīt un lielīt to, kur bērns ir sirsnīgi kaut ko zīmējis. Man liekās ka Tu varētu būt laba skolotaja jo Tu vari priecāties par otra uzzīmēto un tas ir vajadzīgs.

Nu par to naudu Tu arī vari būt happy jo tās jau Tev vajag. I think it was very nice – ka Tev atļāva pamācīt!

Es strādāju vēl turpat – un naudas tur nav, tikai grūtāks darbs, kā tad kad ir tur daudz darba. Kad ir daudz – tad nāk kopā visi vieglākie un grūtākie darbi, bet kad maz, tad tās ‘bos ledijas’, izlasa tos labākos darbus sev un atstāj mums (man un Biankai kas esam packing girls) tos grūtākos, jo viņām ir diezgan laika to darīt.

Es aizgāju vēl reiz uz Read. Digestu – tur bija viena nice ladija, kas patreiz tur ir employment officer – Tā teica ka viņa domā ka mani varēs tur iešiftēt, kad man te pavisam grūti būtu vai atlaistu. Tikai viņa nezina cik ilgi tur darbu var solīt un tāpēc es negribu sanīsties ar saviem belt factory bosiem, un gribētu aiziet ja varēs tā – lai varu nākt atpakaļ ja vajag. Nejauki te šai darbā ir tas ka sāp roka, bet te daudz agrāk tieku mājā un te nesāp acis.

Biju pie Ineses pag. piektdienas vakarā. Aiznesu vienu kūku (plain) un paklausījos plates.
Inese 4 ned. ir very very busy – jo viņa pasniedz stundas high school’ā (kur Austra strādā) un viņai iet visādi inspectori klausīties – kā viņa var teachīt!
Man liekas ka šī nedēļa būs Inesei tur pēdējā un viņa būs atkal brīvāka.

Es lasu, mazliet spēlēju bet nevaru saņemties un kaut ko sākt rakstīt. Kaimiņiem tagad dzīvo te visi 4 bērni, varbūt vēl tikai 3, jo lielāko puiku neredz, bet abas meitenes un mazais puika. Bet tagad ir gandrīz mierīgāk jo tik ilgi vakaros nekaucina radio.

Ja Tev mati neaug – ēd vegemitu. Vai Jums ir uz galda ko likt uz maizes vai pie zupas? Tu vari nopirkt sev mazu bundžiņu un vakaros ietaisi kafijas vietā vegemite dzērienu, vari pielikt beef cub – Inese tos šad tad dzer – tie nice un nebaro resnu. Vegemite ir vitamini un nekas vairāk.

Ja Tev seja tīra – tas labi. Par tiem boys nebēdā, kad būs īstais, tad patiks arī tad Tu viņam patiksi. Chasīt jau ir diezgan populāra lieta, bet par daudz tikai to darīt nav labi ja otru hurtij, bet mazliet jau var, jo kā citādi lai enjoij life.
Ja Tev kāds patīk – o.k. – patīk! Un kad vairs nepatīk – o.k. nepatīk. Tev jau vēl nav jāsolās neviens mūžīgi mīlēt.

Bet vai tādēļ ka Tu kādam patīci viņš būtu mazāk vērts kā tāds kam Tu nepatīci – tas nebūtu pareizi domāts. Tu esi ļoti nice un beautiful u.tt. un ja tu kādam patīci tā ir zīme ka viņš ir pats vairāk vērts kā tāds kam patīk more stupid girls.
Un kur tas jaunais palika?
Vai tā sistere viņu nelaiž vairs tur nākt? Vai Tev ir visa diezgan? Ko ēst un ģērbties?

Ines izskatījās o.k. Viņa bija matus sataisījusi french bunā, lai gan viņai tik plāni matiņi, viņai izskatījās ļoti nice. Tu arī jau vari spraust tā ja gribi un Tev arī būs labi. Vaļā nēsāti jau viņi neko labi neaugs.

Tas ādas gabals supposed to be a bookmark. Iegriez galos bārkstis ja gribi, tā izskatās mīlīgāk, man ir tikai apaļās šķērītes un nevar labi iegriezt.

18. 6. 65.

Šodien piektdiena un man brīva, negaidīju – bet pateica – šodien off. Tad nu šo to sāku rakstīt un aizbraukšu pie Ineses. Ir skaista silta diena – bet nevar nekur braukt ārā – nav naudas. Raksti atkal – kā iet?

Esi happy un nice ar saviem friendiem – don’t ask too much why so or why so –? Esi happy un nice. Esi nice pret to personu, kas Tevi kaut mazliet dara happy, esi warm, neslēp savu prieku. Good luck

Xxx M.

—————————————

Piektdien

Kāpēc Tu neraksti!!???

Es Tev norakstīju kādu kilometru garu vēstuli bet nezin kur ir ielīdusi un tā kā Tu neko labi nevari salasīt ko es rakstu, tad lai viņa gūļ vien kur ir.

Tagad jāuzraksta īsi un skaidri: kāzas dzers (un ēdīs un dancos) 8. janvārī 1966.g. Liepiņu zālē [below]. Laimons to Inesi ir papam izprasījis un dabūjis. Paps bijis ļoti laipnīgs. Tā viņa madāma esot viņu ‘sagatavojusi’, tā Inese teica. Inese arī teica ka tai kundzei, (sorry, bet es nevaru viņas vārdu atcerēties), Laimons patīkot un tāpēc viņa papu labi noskaņojusi. Bet es domāju – ka galvenais viņai ir lai drīzāk Inese un tāpat Tu – esi prom no mājas – apprecēta un vairāk tur neskaitās. Lai cik viņa laba ir un t.t. – tā māja tur viņai ir liela daļa, kā viņai vajag savai Darijai u.t.t.
O.K. Tas nu bij tikai tāds mazliet ‘bitter’ pielikums no manas puses.


[Photos clockwise: 1. Inese’s wedding party. L to R: Back row: Billy and Sunny. Front: Dzidra, Austra, Inese, Laimons Mr. & Mrs Ērglis. 2. Dzidra and Laimons. 3. Mrs & Mrs Ērglis]


Bet tā tad Tu krāj peniņus, (pārdod bildes un pasniedz stundas!!) lai var taisīt garu kleitu. Tu un Austra (!!) būšot brūtes māsas + Laimoņa brāļi. Tev varbūt būs Sunnijs, bet to es nezinu, es tik tā iedomājos. Ērgļu pāris būšot ‘vedēji’ [far right] tāpat kā Mairai. Tā tad viss tiek gudrots un darīts un galvenais – jākrāj nauda.

Es šodien strādāju kā traks pie savām beltēm – bet atnāku mājā gas bill priekšā!

Kaut kas ir jāpārdod lai būtu nauda, bet kas? Kad Tu atbrauksi Augusta holidejās, tad kaut kas jādara, jāiet uz kofée hous ar bildēm vai ar ko citu.

Kā Tev iet ar dzīvokli? Ja Tev tur dārgāk būs, tad atkal ir traki. Kāpēc Tu nekā neraksti? Pāris vārdus tad Tu vari uzskribelēt un iemest kastītē.
Man dažreiz tīri nelaba sirds paliek ka nav un nav un nav no Tevis nekādas ziņas.

Es ar mazu zāģīti, tādu kā kitchen knife nozāģēju visas lielās rozes, tās auga pāri sētai. Izvilku visus lielos krūmus un zarus backjarda vidū un nezināju ko darīt. Šausmīgi lieli. Šodien ar to pašu zāģīti pacietīgi zāģēju mazākos gabaliņos un nesu krāsnī un dedzinu kopā ar French pas[s] papers – zemenes gatavojas un viļājas pa zemi. Lapas nemaz nav vairāk augušas, tikai ogas – un izskatās traki jocīgi, tā kā būtu izkaisītas ogas pa zemi. Bet lietus lija un nebij labi nogatavojušās. Varbūt vēlāk būs, jo patreiz pēc pāris dienām būs kādas 10 gatavas. Žēl ka Tu neesi te. Bet – kad ir august holidejas Tev? Tev jābrauc tad šurp.

Istabu gribēju izdot kādai Atkins (studē medicīnu) no Wyongas, bet viņai nekas te nepatika, tā varēja tūlīt redzēt un viņa nepiezvanīja vairāk. Bet – labāk jau arī varbūt – jo kur Tu dzīvosi ja istabas nebūs! Pārdosim kaut ko un dabūsim naudu!

—————————————

[Note to Dzidra from Inese: plans for wedding clothes]



GROW HAIR – DON’T CUT

Hair up somehow, possibly a band thing of dress material in it or flowers to match the sleeves or something like that.

Flowers to carry – probably browny/beigy orchids.

I’m not real sure how final all this is, but it will be something like this & I think it will be quite fabulous – Austra’s mother will probably make the dresses. All the colours are different shades of the same basic thing (dress) – sleeves slightly lighter, gloves/shoes lighter still.

I haven’t a clue yet what my own dress will be – but I’m trying out ideas thinking about it & looking for it…

Probably basically straight. [Inese]

——————————————-

Svētdiena

Tā – tagad atkal nezinu vai šo vēstuli sūtīt – jo piezvanīju Tev un Inese zvanīja. – Bet O.K. – sūtīšu arī.

Ja Tev tas Bri Bra Breens nezinu kā tas vārds ir, dabū kādu istabu, tad paņem taxi saliec savas mantas un pazūdi no St. Hildas tūlīt! Tu tur sevi nobeidz – un tas ilgāk tā nevar iet. Negaidi ne uz kādu Patas dzīvokli. Tur varēsi iet nākošgad vai kad būs – 1 istabā Tev vislabāk – ja var ar pilnu board vai pa daļai. Tu varētu kādas meals pati taisīt, vai kādreiz kādā chinese veikalā apēst lielu porciju. Par naudu – izrēķini cik Tu vari maksāt – bet dārgāk Tev istabā varbūt nebūs.

Un kur tā adrese ko Freimaņi iedeva pie tiem 2 old people? Tā kundze izskatoties funny ar kādu šķību aci – bet tas būtu tieši labi – tie cilvēki vienmēr ir labi kuriem ir kaut kas šķībs.

Man tās adreses nav – vai ir Tev? Vai Tu vari atbraukt nākoš weekend (+ friday)? Es Tevi dūšīgi sabarotu ar real food, tu dabūtu 5 zemenes, es Tev izceptu kādas rockcakes līdz u.tt. un Tu dabūtu apskatīties te. Tikai neņem nekā smaga līdz!! Dzirdi! Visus hairspray un curlers un cosmeticks Tu vari dabūt pie manis, brauc ar vienām drēbēm, neņem vairāk līdz kā darbu 1 essejai vai kaut kam lai Tev pavisam viegls koferis un te Tu vari concentrate uz 1 darbu un to padarīt!!!
I would love to see you!!!

Es strādāšu kā traks visu nedēļu, laikam ir lielāks bonus. 2 ned. (pēdējās) man bonus vēl nebija, bet alga 12/6/- instead of 10/-/- kas bija kādi 3 mēneši – jo tagad mēs strādājam full week. Next friday – man būs varbūt ap 30 šil. vairāk bet pēc tam varbūt kādi 50-60 šil. vairāk. Un tad vairs tik traki grūti ar naudu nebūs. Tad es Tev varētu varbūt 1 kino izmaksāt!
Man ir parāds £40 pie Rutnemberg, bet viņa bija te un es samaksāju £5/-/- percent! Tā tad man mazākais tas capital nav vairāk pieaudzis.
O, es Tev rakstu par garu.

Pagājušo nakti sākās šausmīga vētra un lietus, visi logi un durvis ruttleja, tagad tāpat līst un līst. Manas visas 10 dafodils ir izdīgušas. Nopirku 5 gladiola bulbs!

[notes on side of page]:

Un dzirdēji ko Inese teica? – ka Teach. Koll. nevar un nevajag visu izdarīt. So relax!

P.S. Tā – ja vari brauc šurp – atslēga parastā vietā. Piektdien es nāku mājā ap 4 p.m. – bet ja vari brauc ceturt. vakarā.

———————————

[no date]

P.S. Kad Tu atbrauksi – par foodu Tev nebūs jāmaksā un mēs to gādāsim simple un good! Dārzā patreiz ir beautiful view – katram zemeņu stādam ir kāda sarkana oga un es gaidu Tevi un Inesi – lai Jūs redzētu cik jauki izskatās. Nu patreiz ir arī ko ieēst – bet nezin kā būs kad Tu būsi, varbūt būs vēl vairāk. Un sweetpeas mazliet zied – Tavi sarkani Ineses violeti – bija pirmie ziedi visi nosaluši un šie arī nav ļoti lieli – bet nice any way.

O – please come soon!
Saule arī ir backjardā etc.

————————–

[22 – 9 – 65 – Dz’s notation]

Manu bērniņ kā Tev iet?
Vai Tu vari kaut ko padarīt?
Vai esi O.K.?

Es Tev sūtīšu šo zilrūtaino kreklu, man tikai jāizmazgā un tikai sestdien varēšu nosūtīt.
Tev viņš ļoti ļoti labi izskatījās ar tiem ziliem bruncīšiem. Man viņu tik ļoti nevajag. Atradu vēl vienu aizmirstu vecu blūzi.

Helga strādā turpat kur es.
Viņa no pirmā mirkļa crash on my boy. Un arī tā vecākā otra woman pagalam! My word!
Un tas puika nezina kuru ņemt kuru atstāt? Šodien bij mana diena, viņš ir nice un terrible boy. Bet es nezinu ko ar viņu iesākt! Un man vienmēr ir jābūt tai – good girl, kura nekad nedrīkst iztaisīt vienkāršu love story par kuru citiem nav daļas.
Any way – tas ir funny kā tā love makes the world go round.

Mums sola pēc 2 ned. pielikt algu – tā tad jāstrādā. Man pie mašīnām patīk labāk – ar eļļu gan es nosmērējos no viena gala līdz otram – bet tas nekas.

Biju piektdien mazliet pie Ineses – tas pats vien turpinās – traka mācīšanās un mocīšanās ar essejām.

Man jāpērk kurpes – visas spieda un nopirku sandals italian made – David Jones no displaised, (no izliktām logā) vismazākā size man der! Kā nepirksi!!! (£3 – – )

Bet tas tapēc ka Italijā made – un tur nav kāju pēdas tik garas un šauras kā anglietēm un austrālietēm – bet īsākas un platākas kā – cilvēkam!!!

—-

[no date]

P.S. Tu šodien (svētdien) varbūt esi uz beacha, es sauļojos dārzā un dabūju mazliet dzeltenīgu (o weh) ne vēl brūnu toni, bet vairāk nevar gulēt jo sāk sāpēt. Dārzā aug pa vienai zemenes, sweet peas zied kā traki, un citas puķes aug, bet nekas liels nav gaidāms. Baltā roze dūšīgi zied, bet sarkanā un tā sīkiem ziediem, tās izaugušas tik garas un mīkstas, ka visi zari nolūzt. Bottle brush sāk ziedēt – dārzā ļoti jauki. Vakar biju pie friziera apgrieza matus, labi apgrieza – bet tāda sīka podziņa nu ir mana galva!

I am frightened ka man būs grūti šķirties no šī stupid, little boy.
Viņš atgādina no profila, no acu krāsas un smaida, manu pirmo mīlestību. Šis tikai ir vēl more handsome un garāks, citādi liela līdzība, and that is pretty horrible to throw it away –

Ko lai es iesāku ar savu nabaga dzīvi? Tu turies pretī tiem saviem puikām – sure, don’t let go anything too much. Tā tu būsi happy! [..] xx M.

————————

Mīļo Dzid!

Tava vēstule bij brilliant, o dear. I like it! Raksti biežāk tādas!!!

Tev nav jābēdā – Stephens nav rādījies un es pēc viņa neesmu ilgojusies – as a matter of fact – es par viņu neesmu ne iedomājusi, cik maz iespaida gan var atstāt kaut kāda maza afēra – ja nav mīlestības. Viņš varbūt ir a big pill, kā Tu saki, varbūt a little pill, ja tas ir labāk, bet viņam nav bijis laika nākt un tas O.K.

Ar Mouricu ir gājis visādi, bet labi. Kādreiz pastāstīšu – visādas play’s un saprotamais iznākums – it’s only a play. Tagad nav laika tik daudz rakstīt. Un nav vairs tintes, byro tukšs.

Kā Tev iet? Vai uzrakstīsi man atkal kādu labu vēstuli?

Inese ar Laimonu iebrauca te pagājušo sestdien – zvanīja Eglītim lai pasūtītu ielūgumus un vēl visur citur bij kādas zvanīšanas. Abi izskatījās ļoti labi – Laimons bij absolūti handsomes [left].

Man tikko piezvanīja Eglītis lai ‘Jaunai Gaitai’, kas ir latv. žurnāls es sūtot to stāstu ko aizsūtīju uz Adelaides rakstn. dienām – tur to nolasīja un esot bijis labs. Tā mazākais viņš vairāk reizes teica lai jau es piekrītu un dodu žurnālam!

O.K. Es dodu. Bet man jāraksta un jāsūta kaut kas otram žurnālam, kas vienīgais mazliet par rakstiem maksā. Man par dzejoli atsūtīja £1/3/-. O.K. Labāk kā nekas.

Es nopirku owerall – zilu (gaiši) 30 šil. pie David Jones, nevarēju citur labāka dabūt, visur bij owfully izšūti, te bij labs. Man šonedēļ jāiztiek ar dažiem šiliņiem – nākošnedēļ būs vieglāk, mazāk jāmaksā, bij tagad Hosp fonds un gāze un latv. avīze.
Bet man būs jāpērk peldkostīms – O, wēh. Tas viss –

Tu drīzi būsi cauri ar visām savām trakām grūtībām! Good luck.
Xx M. x
Inesei burvīgs saderināšanās gredzens.

——————————

[fragment – undated]

(never force them to accept things where there are the slightest doubt — ) the instincts will be the better leaders all your life. Ones practical mind is narrow and cruel comparatively with ones feelings. But feelings (instincts could say too) must be kept clean by following them.

About the concert I am very very glad – you really have had a good experience – you have watched the musicians discovering them by their way of playing, this is good experience to juge people and for you could be useful also when you drow people and want to express their caracters.

Inese and Laimons were here. We had a cup of cofé and a peace or rum cake which I bought today.

You know what happened – yesterday: the machine I worked at, cought my glove and my hand and turned round the borer (stick that turns round and bores holes) and my left hands little finger is a little broken in the first joint. The hand was badly twisted and I had a bad shock seeing how my hand goes to peaces and I thought – I will never play again. When I was released – I massaged so hopefully and violently – that all the first pain and red patches were gone – and the doctor to whom I was brought was doubtful if to take an exray or no – and I thought – no. He said – if I feel bad – I can go to a doctor later on.

So I did, becouse in the evening the other fingers recovered, but the little finger went stiff and red and painful.
Today I had an exray – it’s – painful only when I touch it, otherwise it’s not very bad. I might have a couple of weeks no playing with the left hand and maybe not work.

With Moris (or Mouric) it is finished (I hope) the most unbelievable story.
Do you know what he really was? A boy that kills every girls love! Lets fall her in love – and then just like taking a knife, he takes his cigarete in the mouth, goes to her and says her something in a cold voice – till she is dead – her love dies just before his eyes – her heart breaks – and she must accept that he does not love her any more.

I sow him do this with two girls – exactly at the same mashine. After the one I saw him go, and drink a glass of water (and look at me!). The one girl left the next day and never returned (her cardigan still is hanging behind the machine) she probably was a stupid (but not too stupid) sexy and very self assured beautiful Irish girl, married to a Yougoslav she said. The other is an older (about 40) very simpathetic cheerful divorcée. She is still there, I do not know at the moment how are they connections, she was not at the job lately. Both their romances if you could call so – were very short, may be just a day, or hours – just an offer of a love game (the same as he did to me) and when the girl is burning for him – he goes and kills. When I remember this – my hair goes up from horror.
So – he has offered me the game for the same reason – to see how I love him and how I die.

I was at the same mashine when he came to me – very pale, absolutely white, the eyes black behind the smoke of the cigarete – there was no smile, only cold voice (to test the screws I made). I knew what he is doing, and somehow did not know. I did not believe it, becouse I believed he loves me, he has something sincere towards me. When he finished the testing and still were standing there I said „could you pleas shut the window. Just the one side may be.” He was already looking at the window, becouse couple of minutes ago I tryed to shut the window, but I was to short, and could not reach it. I saw also, that he saw this.

He went and shut the window, both sides, and I felt only – that he did it for me – and actually had come to me more for the reason to shut the window (what I could not do myself) as to – kill my love. That was my triumph. And so it went. And writing this I also understand – that he is less guilty (not so much as I thought) of having pleasure to kill souls, then the women are guilty, becouse all what he has seen from them is – the shameless offer of sex! And he is so far fed with it – that despises them and kicks them like rats out of his way.

Very like what you wrote about the men – big fat pigs! If you have seen this beautiful young Irish women – how she had dressed the last day (when she was thrown over the bord) – hands bare, neck bare, her soft nice busts all in a white soft little bits of something knitted, one on the other, like an old two peace, so that you can take the more covering cardigan away – and stand like a cheese cake all offered… I think he asked her to go outside the factory – there are plenty of place, where he could put his hands on the offered things – becouse later on when he came in, he had very red lips, he went round for a while brisque and straight – and later went to the girl – and probably said the death sentence of her very effectively.

I think – he demonstrated for me it – or if not exactly so – he did not mind seeing me this – I was working at a machine in the middle of the room and could see everything —
Such is life.

Well – then there came Helga in. She wanted to do it so – long time ago. And the Bob – the production manager, a German, protects her as if she were his daughter. But what happened in this game (that would come out quite fair – for she is young, and I am old – and naturally I must give the play up – and she may have the reality — ) What happened is – that nobody of us (me, Bob Moric) did see (in time) that she is a subnormal kid – a woman of 22 with the mind of a girl 13-15, but very nasty little mind – and so it all went to an ugly end for Helga, who was sitting and almost weeping lika a stupid animal there for many days. And we who had played like mad – had to help her out.

The end for my role was so – that I did not accept my substitute for Moris, not David they offered, nor anyone else, I stayed alone letting everybody know – I was involved with Moris, he has gone – I accept my loneliness and I am proud that I loved him, and I am shure he – loved me. And Moris is finished. Showing – I loved her and in front of the girl who comes now in my life – I show that she is still dear to me, and even the greatest par of my heart belongs still to her…

Helga was showed this. She had time to play – that she respects our feelings and come just to waite some days, be friendly and graceful – insted she sat there helpless and when everybody went home – stayed to see Moris, to wait for his affection behind my back – when there was clear to see – that he does not want to see her.

It’s not to long for you? It is. And now I don’t like to send it to you – becouse it’s not written in a stile short enough to enjoy it – and my spelling gets terrible.
O Dzid – I feel bad. I have to write it – it’s all happened to make a better man of Mouric and to make an author of me. I know. But at the moment, I am so mad as to think – could’nt I write in English!!! ???

My dear Dzid! What else has happened, and still happens to me – is, that I rebuilding my caracteur as well. From a kind, helpless mummy, who dared to lough only when allowed, to be earnest when allowed – to obey in everything – to accept everything – to be a nice nuisance. From this stage – I recovered slowly in the young mans affection for me, by daring to be a person again, by daring imagine that I am strong, attractive, wise, etc. hundred little things, that came more like the woman I was before my marrige. I will keep this feeling as hard as I can. I am also 5 years younger by my looks as I was when I started to work in the factory. (Men see me again.) It’s a great thing. It’s not finished yet, I have to grow, to grow back, what I was and to grow further, what I have to be.

Dear Dzid – don’t think this too foolish – but this boy (man shure…) let me feel – what a husband is. I never knew it. I read in books sometimes about the sorrows of woomen who looses their husbands – I read and tryed to imagine how it is to loose a husband? How sad and bad and terrible it is??? – I could not. There was no in me the feeling, the experience, the knowledge – what a husband is.

Now, when Mourice came to work at the mashine next to me, to show everybody that he stays with me, and we worked in complete silence and peace, just feeling each others kindness and gentleness and somewhere hidden great force, that suddenly could wake up and throw us together in the fireful great passion – then I knew what a husband and wife is.

Yes – it’s my imagination. But it’s also Mouric’s imagination. And even David has got under the force of this imagination. He is the young man who had in our play the second best man’s role. He made Mourice jelouse when I needed it. He was my friend.

Now, when I broke my finger, and came back from doctor – I sow him at the mashine next to me (where Mourice once had been and usually one or another boy is working without any meaning in our game) David’s face had such an expression (it’s about the third time I have seen it on his face) that showed how deeply he feels my trouble, how he stands by me with all his heart full of gentleness if not to say more.

I do not think he would like a play with me – he would not like it becouse of all the trouble it can give him and me and many others may be – but he still is involved in our play and unconsciously (?) lives the play further. I would like to have his friendship. It would not be love, it would be friendship – but sure – it could turn to the same – love. And have to keep out of it. I would like to exchange letters with him – but he might not be so intelligent to cop with it. So better nothing – exept little talk, we are on speaking terms, with Moric we were not. We spoke only with the eyes, cigaretes, coughing, going and coming etc.

Do you still think I am of my full mind?
I could not persuade myself to believe in all what had happened, yesterday when after seeing my doctor about the finger, I walked home and thought it all over.
I accept that what had happened is – that my talent of writing have burst out of a talent of letting them live with me, what I have not had time to write. They all accepted the roles and we played – lived a story!

Pirmdiena.

Vakar (no rīta ap 11 am.!!) piezvanīja Laimona mamma no Strathfieldas – beigusi dziedāt atbraukšot pie manis. Very well! But – all my day is gone! All my mad wishes to write, to write to express myself gone under the stream of the everyday’s chater clater, under the evil mediocrity way of thinking she brought with her.
Nothing doing!

Tell me should I try to write to you in English and is there any hope that I could write in English?
Sure you will say – yes, mā! But how can I know if it is worth trying? I love you I love you
I love you                             XXXX M.

Dear Dzid,

Tikko saņēmu Tavu čeku un vēstuli – iznāca tā ka atrāvu vaļā to vēstuli ar čeku pirmo – tā man jāliek tas čeks citā konvertā. Nekas, varu Tev pāris vārdu uzrakstīt.

Šodien man ieģipsēja pirkstu un man jāpaliek mājā šī un nākošā nedēļa – tas ir līdz 8.11. 65. Man laikam maksās 2/3 no algas tas varbūt būs tikai kādas £9/-/- par nedēļu – bet es iztikšu. Un es priecājos ka es varēšu atpūsties. Es rakstu kaut ko no sava piedzīvojuma – bet tas laikam būs owfully grūti uzrakstāms. Es mēģināšu. Tagad man vairāk kā 10 dienas būs laiks. Un spēlēt es nevaru – tā tad lai varētu dzīvot būs jāraksta.

Šodien iešu uz Inesi: viņi te pasūtīja 2 mašīnas weddingam – bet vakar tie zvanīja ka nevar mašīnas sagādāt un iedeva man citu numuru kur zvanīt un pasūtīt.

Tā tad no Morris Str. te 8. janv. brauks 2 wedding car un Iena mašīna ar Inesi, mani, Tevi, Ienu, Austru un Sue, kas mums te sataisīs frizūras.
Padomāsim un nopirksim Sue kādu mazu jauku dāvanu.
Oh, cik jau tuvu visa tā lielā lieta un naudas kā nav tā nav – tagad tas pirksts man tomēr dos zaudējumus, bet – kā būs būs.
Varbūt kaut ko uzrakstīšu un dabūšu kādu mārciņu. Mums līst lietus un spīd saule.

Vai Tu vari saturēties ar eksāmeniem? Don’t worry! And don’t take Rick too close ————–
Xxx M.

————————–

Trešdiena 3. nov. 1965.

Mīļo Dzidrīt!

Tev droši vien nav laika vēstules ne lasīt ne rakstīt – bet man ir holidejas un es nevaru nostāvēt mierā.
Man pirksta dēļ jāpaliek mājā 2 ned. un tas izklausās ļoti daudz. Varbūt – ir arī. Es biju ļoti happy kad varu atpūsties – tagad jo otra nedēļa pusē nodzīvota un liekās nekāds brīvs laiks nav bijis – nu mazliet!

Atpūšos, paguļu, pasauļojos. Dārzā neko lielu strādāt nevaru jo pirksts ir in plaster, tas ir no apakšpuses, virspusē viņam bij tik liela bloodblister, ka nevar plasterī likt. Tagad (esmu bijusi pie daktera 3 reizes) tā ir – sadzījusi un pirksta lūzumu arī neko lielu nejūt – tikai kad piegrūžas – bet viņam vēl jāpaliek uz stingrā plaster laikam līdz pirmdienai, kad domājams iešu darbā atpakaļ.

Spēlēju ar labo roku, lai galīgi neaizmirstu un rakstu šo to. To savu storiju par faktoriju es vēl nevaru rakstīt – jo jūtu ka es vēl tur esmu par daudz mixed in neredzu visu clear. Bet to es varēšu vēlāk sakārtot.

Dažubrīd kad pieceļos esmu tik priecīga ka nav jāiet uz darbu, bet dažreiz nezinu kā sevi piespiest pie rakstīšanas jo es jūtos too lonely un nevaru mierīgi rakstīt. Es aizgāju uz filmu ‘The Hill’ kara filma. O.K. Es domāju tā man iedos – raksturu! Nu mazliet! Bet atkal iet vaļā ilgošanās pēc dzīves!

Kad Tu būsi te? Mana istaba tagad izskatās very comfortable, tava ‘coach’ stūrī pie loga labi iet klāt, pie sienas pieliku 2 bildītes un tā uzrullējamā priekškara vietā (tas atkal negāja augšā…) piekāru vienu no tiem curtin drēbēm, kas ir no Terlijiem to, kādus sedzam visur – un tas ir very good, pa dienu ievelk stūrī un tas dod tumšu line uz augšu un visa istaba dabū more dignifide skatu.

Tu varēsi strādāt entré telpā, jo galds tur ir un labi ka to estate agents neņēma atpakaļ!..
Tā famili ar klibo vīru un 4 bērniem – aizgāja prom un nupat šodien Somervills (est. agents) ieveda tur vienu jaunu mazu coupple! Laikam kādi draugi mūsu kaimiņiem (uz stac. pusi)
Tā – varbūt nebūs ļoti trokšņaini un caurām dienām un naktīm nemazgās veļu.

My garden looks very unkept – I cannot move the loancutter. Strawberries suffer from dry weather. But I will fix it all up again!

Helga yesterday was not at factory and said to me, that today she will be there the last day!!!
I don’t know what’s going on there? If she leaves on her own will or is she dismissed? And why?
She said one boy was dismissed – there were missing some things – the factory is making, some expensive mashine parts in brass! And from one’s workers pocket was disapiered 15 pounds! It’s owfool!

I don’t know what will happen to me, if they still would like me to go to work or no??? When Helga is dismissed – it may be question about me to? But Helga is terribly lasy there!
I do not talk to Helga much, becouse she upsets me so, that I cannot sleep, she has been to nusty, and she is always telling lies so that I simply keep out of her way.

Ceturt. 4. nov.

Vakar aizbraucu pie Ineses, bet viņas nebija vēl mājās – viņa bija pirmdien aizbraukusi uz Windzoru un vakar atbraukusi vēlu, kad es jau atnācu mājā – viņa man tikko piezvanīja. Viņai rītu 2 eksāmeni un tad viņai pirmdien jāsāk praktis teaching teach. kollegā. Viņa vienu eseju par J.J. Russo dabūjusi kādu University price – 7 gineas!!!

Tagad – kā Tev iet?
Gribēju Tev piezvanīt, bet taupu naudu.
Kaut tikai Tu būtu mierīga un par daudz ar tiem eksāmeniem netrakotu.

Vakar pie Austras (Ineses nebija) bija Imants. Mēs ēdām visi vakariņas. Imants prasīja kā Tev iet, vai Tu esi visu laiku Newcastlē un vai Tu brauksi šurp? Imantam esot tagad labs ingineering jobs. Kluss gan viņš ir palicis.

No Ineses Tev best wishes for exams!

Un mēs visi gaidām kad Tu brauksi šurp? Inese arī prasīja. Tad Tev būšot jāiet uz Windzoru pie Austras mammas mērīties un šūt kleitu, tas ir viņa šūs.

Es varbūt aizbraukšu uz Windzoru pie Laimona mammas, viņa teikusi lai brauc, ja laba saule varēšu pasauļoties, to es varu arī te, bet kaut kur jau būtu pa brīvajām dienām jāaizbrauc, tikai pie viņas gan spirits neko neiegūst, nokrīt uz zemes un paliek flat!

Helga vairs uz faktoriju neiešot un laikam neies arī, jo šodien gulēja līdz 9 un tagad staigā pa māju. Vakar teica ka tas esot vīriešu jobs, viņa rādīja pirkstus sagraizītus pie mašīnas un kājās visu dienu bijis jāstāv. Bet es tur arī stāvēju kājās dienām ilgi, un tad dažreiz atkal tomēr pie kādas mašīnas var sēdēt, pie Buckle bija tikai kājās jāstāv.

O.K. es vēl mēģināšu iet uz to pašu faktoriju. Nekas sevišķi labs mani tur nevar gaidīt, bet ja es mierīgi strādāju un esmu laba – tad man nekas varbūt ļauns arī nebūs.

O, Dzid! Es runāju un runāju! Un Tu esi pilns ar savu eksāmenu lietām!
Lai Tev visi labi gari palīdz un Tava galva, kā jau Tava labā galva to dara, strādā atkal clear un good!

Best wishes!                               Xxxxxx
M.

—————————–

[Fragment? Marked p. 5]

Un kas īsti šarms ir – to pat nevar pateikt. Pa lielākai daļai tas ir tas – ka cilvēks nedomā par saviem neglītumiem, aizmirst tos un izturas jauki. Nice, nice, nice! Be nice! Nedomā katru brīdi par sevi. Domā un dzirdi ko citi saka, redzi kā viņi jūtas, vai nejūtas un rīkojies tā, lai tu citus neoffendij (tas ir neapvaino) be uzjautrini, dod tiem labu gara stāvokli – esi labs patīkams companions, kas var būt interesants, pacietīgs un ar savām nice iedejām par to, ko darīt, kur iet, vai ko runāt – lai visiem būtu viņa tuvumā labi.

Ja Tu to mācēsi, tad neviens Tevi nemērīs ar centimetriem.

Smile, smile un nenokar degunu. Ja Tu Mairas partijā nesi kūkas citiem tas ir vislabākais ko Tu varēji darīt un Tu vari ticēt, ka to atcerēsies citi un citā reizē jau Tevi atkal ieraugot būs Tev draudzīgāki nekā tad, ja Tu būtu sēdējusi un dusmojusies, ka Tev neviens nepienes kūkas!

Nu – ir jau pāri 11 p.m. un man jāiet gulēt.

——————————————–

Mīļo Dzidī!

Šis vienīgais papīrs kas somiņā un uz tā Tev uzrakstu jo tagad esmu near post office. Tikko saņēmu darbu – Voucluse, 17 Burra Birra (!) Av. Tel. 371652 Mrs. I. More.

Live in 6 day work, gandrīz, jo brīvs no svētdienas rīta pēc brokastīm līdz pirmd. 12 pusdienas laikā. 3 people. 2 (sister un brother) strādā kaut kur, mothere slima uz gultas. Maksā £12/-/-. Jādara viss. Tikai palagus sūta ārā mazgāt. Istabu daudz, bet pamazas, gas stove, skaists rožu dārziņš, people nice, bet mothere bēdājas ka dēls varbūt will get tired of the food – bet pieņēma mani un es gribu mēģināt. Sākšu sestdien, tad tā meita būs mājās parādīs kas kur ir. Ir bailes bet varbūt būs o.k. Mazākais kādas nedēļas, vai kādus pāris mēnešus. Nauda jau laba. Biju vakar pie Buckle and Son faktorijā – jau bija pieņemtas girles cik vajag, bet mani atcerējās ar jaukiem smaidiem un sauca Örna un teica rakstīt man (uz Summerhilla adresi) ja vēlāk pēc kāda mēneša varbūt vēl pieņems.

That’s all. Tu turies dūšīgi un ēd labas lietas (ne saldumus) un es Tev drīz rakstīšu kā man iet. Ja varēšu izturēt tad brauksi uz Newzealandi un pidžams ar būs jauns! Man sāp kājas un galva no šīs pilsētas. 20 šiliņu apmēram izdevu par agency kur dabūju darbu.

Lūdzu iepako un atsūti man pavāru grāmatu – lielo latviešu valodā, aizmirsu mājā. Gulēju pie Ineses, tas ir viņu mājā. Laimons nobadināts tievs un bāls!!

Xxx M.
Sūti to grāmatu uz Inesi!
Man maza maza istabiņa! Bet logs ir!

——————————————————-

Mīļo Dzidrī!

Esmu pie Birstiņ kundzes Windzorā, viss te sweet un labi, es tikai mostos naktī augšā un domāju kā Tev iet? Redzēju Tevi sapnī un Tu teici: „kāpēc Tu mani saldē?” Un es domāju un bēdājos – ej lūdzu kaut kur Woolworthā vai Grace Brother vai kaut kur citur vajaga būt lunch timā labam luncham, pērc un ēd mazākais reiz dienā siltu gaļas ēdienu un atraksti par punktiem man:
Vai Tava slimība ir mazliet pazudusi?
Vai Tev klepus vairs nav?
Vai dzer zāles?               Etc.

Ja mēs abas dūšīgi turēsimies, tad ap Xmas time būsim happy. Kā es foodu varēšu iztaisīt – par to man bailes un kā vispār tur ar visu tikšu galā – bet es neatlaidīšos un gribu izturēt tā kā vajag. Un ja ne tur – tad atkal iet uz citu vietu. Te darbu var dabūt.

Kā ir ar to stendu? Vai Svirska kundze ir bijusi? Ja vajag lai liek kādas manas un Tavas bildes.
Tavu posteri vakar redzēju Latv. namā. Ir – sarkanais! Izskatījās ļoti labi. Tur bija arī citi labi zīmēti posteri, bet Tavs bija skaistākais un interesantākais. Tu vari būt apmierināta!

Tikko klausījāmies radio – taisās uz karu! (Kāds amerikāņu virsnieks bijis ‘spiegs’ tad draud nāves sods – isnt it dirt!)

Mīļo meitiņ! Esi priecīga un strādā mierīgi un taisies uz balli. Ja es varētu cerēt ka varēšu ilgāk pastrādāt un nopelnīt – Tev vajadzētu nopirkt jaunu kleitiņu, tādu kas der arī ceļam uz Newzealandi. Kaut ko baltu. Te tagad izpārdošanas, ir kleitas no £2/-/-!
Tev vajadzēs braukt agrāk un pašopīt! Ja es sākšu strādāt es tomēr nevarēšu pie Tevis tik bieži aizbraukt kā gribēšu!
Tev Birstiņ kundze sūta tās krelles kā dzimš. dienas dāvanu – viņa domā – tautas tērpam. Tās neesot īstas dzintara bet labas.

Xxxx M.

[note added in Mrs. B’s writing]:

Labrīt Newcastliet!

Nosūtu Jums mazu (to minēto) Dzimšanas dienas dāvanu. Padancojat un papriecājaties.

Visu mīļu.
E. Birstiņa.

Xxxx

———————————

[undated]

Atraksti B. Kundzei pateicību par krellēm (un kar viņas kaklā ja patīk).
Atraksti apm. Tā –

Mīļā B. Kundze daudz paldies par skaisto dzimšanas dienas dāvanu. Tā man sagādāja jauku pārsteigumu.
(vai kaut ko vēl tālāk un šo un to kā Tev iet – vai prasi kā viņai iet vai par N. Zēlandi etc.)

Nu tagad pietiks!
Iešu mājā kaut ko pagatavot kad šie nāks no darba. Lūdzu ej katru dienu siltas pusdienas ēst un taisi mājā kādas soup + milk etc. Vai arī bundžu soup. Siltu vajag!

Xxxxxxx M.

—————————————

Piektdiena 15. jūl. 1966. Galvenā postofficē Sidnejā.

Mīļo Dzidriņ!

Ļoti gaidu jau vēstuli no Tevis. Varbūt atrakstīsi vēl uz Ineses adresi. No sestdienas jau būšu jaunajā vietā. Bailes ļoti. Bet jāsaņemas. Vakar atbraucu no Vindzoras. Tur patreiz nekādu darbu nesarunāju – un vēl jau nevar zināt vai Birstiņ kundze visu laiku tur mani gribētu. Nupat visu laiku runāja kā un cik jauki mēs tur dzīvosim un teica lai palieku tagad tur vēl vienu dienu – un kā atnācu no friziera un nogriezām lown – uzreiz saka – varbūt lai es braucu tūlīt prom kā biju Inesei solījusi, bet ko viņa (B. kundze) tai pašā dienā no rīta gribēja mainīt. Tā – viņa ir tomēr ārkārtīgi ‘moody’, te ļoti laba, te kaut ko sadomā citādi. O.K. Šodien Inese ar Laimonu brauks uz Vindzoru – veļu mazgāt, jo te viņiem nav mašīnas. Es pie B. kundzes atpūtos labi – viņa tās 2 dienas bija ļoti laba, baroja un deva zāles etc. Te vakar nevarēju atkal aizmigt par visādām dzīves lietām domājot. Varbūt šodien būs no Tevis vēstule. Kā iet ar coldu? Laimonam vakar vakarā sāka deguns šņaukāties, nezin kā būs šodien, laikam jau colds klāt.

Es šovakar viena iešu agri gulēt un rītu darbā. Atbraucu reizē ar Inesi un Laimonu no rīta uz city – un tagad salstu te kā nabags staigājot window shopping.

—————————–

Sestdien

P.S. Tikko ejot ārā pa durvīm (ar koferi uz jauno vietu) Tava sūtītā paciņa ar pavāra grāmatu klāt!!
Tas dod spēku!!

Paldies par vēstuli. Dont vorry about Andr. – it will work out Who is who!
Xxx M.

—————————–

Ceturtdiena.

Varbūt rītā būs vēstule no Tevis. Gribās visu zināt kā Tev iet?

Man – iet labi, tikai tagad jau sāk likties ka par maz pelnu, ja tik vientulīgi jādzīvo tad vajadzētu vēl vairāk. Arvien apskatos avīzēs sludinājumus – maz jau ir kur sola vairāk. Kamēr te cilvēki ar mani ir labi – jādzīvo tepat. Tikai – gribētos vairāk no Tevis zināt.

Kā Tev iet ar Andr. un Janc. un dejošanu un ledijām? Un vai vari rakstīt esejas un vai esi ko uzgleznojis? Taisi vēl kādu Saulrietu vai kādas heads, tās Tev labi iznāk. Un vai no tiem kas Tev uzgleznoti Tu nevari kādus handīt in?

Man vakaros pēc darba ir tas laiks, kad te negribās būt, tad savelku segas līdz kaklam un guļu nost! Šodien te nāks ciemos viena ledija dienā un 3 ledijas vakarā. Būs jācep vista. Bet nav man sevišķi jāuztraucas jo pati Miss Moore nāks 5 p.m. mājā un palīdzēs visu sataisīt.

Vakar vakariņās gaidīju un gaidīju un neviens nenāca mājā – šorīt pie brokastīm atkal bij vairāk – Mr. Mooram bij fiancée pēc partijas atbraukusi līdz… Miss Moore neizskatījās sevišķi priecīga, man nemaz neteica, ka vēl kāds ēdājs būs, bet vienmēr jau var paēst vairāki cilvēki no tā ko es uztaisu. Gribēju tikko uzcept vienu kūku, bet domāju – tās visas ledijas kaut ko nesīs – parasti viņas atnes kādas smalkas kūciņas – un tad man nav ko maisīties. Tā es varu atpūsties jo no rīta visu ātri aptīrīju.

Ja vairāk varētu nopelnīt un mums reiz būtu – sava mājiņa. Ja es veselu gadu varētu pastrādāt – tad būtu deposits un tad varētu pirkt! Bet veselu gadu!!! Varbūt Tu būsi nākošgad te? Es gudroju un gudroju vienu un to pašu. I want to see you! I want to have my house now. Etc. Etc.

Vakars ir klāt – krāsnī cepas čuks un viesi, tas ir viesenes tūlīt nāks. Man pašai nav liela responsibility jāņem – jo Miss Moore pati skatās un rīkojas kā visu finishīt.

O, Dzid! Kad es te pa vienu home rīkojos, tad man tik bieži nāk prātā mans home Latvijā un visa tāda rīkošanās kāda īsteni ņemot ir tikai pašam savā mājā – un es domāju – kāpēc mums nav mājas? Es neesmu neko varējusi nopelnīt – vienmēr kāda nelaime vidū. Tagad? Tagad es nevaru sagaidīt kad būs weekends un mēs kaut kur satiksimies un kaut kur iesim – bet tas ir tikai moments – O.K. ko tur gaudot – jāstrādā.

Beidzot viņi ēd to čuku – es savu daļu jau noriju. Vēl viņas augli sauc – un tad es varēšu mazgāt traukus. Tā man te iet gaidi un gaidi.
Bet šāda vēstule nav neko vērts – tikai tāda man te tā dzīvošana ir.

Tu savai balles kleitai (ko gribi printīt) vēl varbūt nopērc drēbi – apskaties labi – Tev vajadzētu īsto zīdu, un tad uztaisīt kaut ko very good – tā kā vari to šad un tad uzvilkt vai 10 gadus – tā lai ir Tava fashion un Tavs pattern un lai tā nekad nav out of fashion.

Austra teica ka viņu skolā (art) zīmēšanas teacheres ejot vienmēr ar savām speciel printītām kleitām. Pat zeķes esot noprintītas un esot – good. Tā tad Tu arī izdomā un uztaisi kaut ko speciel priekš sevis. Man liekās ka tā kleita var iznākt very beaut! Kā Inesei tā chinese arī ir speciel ko var vilkt kad grib un mode nemainās.

Kā Tev iet? Vai Tu jūties labi? Vai Tu esi graceful? Tu biji very gracerful (es nezinu kā citādi lai saka) ar visiem saviem And un Janc. etc. ar ups and downs un Tu biji arī beautiful vienmēr kad mēs tur dzīvojām, tā kā nenolaidies un uz nākošo balli atkal esi skaista! Lai Tev labi klājās šinī Dzint. ballē! Turies – beaut! Priecājies un esi laimīga pati un nice ar visiem!

Xxx M.
Un raksti man…
Sveicini Mrs. Svirkskis un Mrs. Bērziņš un Wendiju –
M.
Good luck!

———————

Pirmdien

Hi Dzidī!

Paldies par vēstuli – redzi kā tu jau dabūji savu dejas partneri atpakaļ! Un labi ka atradi kur siltu zupu ēst, tad jau augļus un salātus un visu ko citu vari mājā pietaisīt klāt, bet kādu meat dish jau arī vari kaut kur ārā kādreiz uzēst.

Jau otrās nedēļas (pirmā) viena diena atkal nostrādāta. Šodien jau sāku staffīt viņus ar foodu, kā to darīju mājās. Vecā slimā mothere prasīja pusdienā tikai siera toast, bet es vēl uzcepu divas ābolu šķēles sviestā uz pannas, apkaisīju ar brown sugar un uzliku virsū saputotu krējumu. Tas bij mazs saldais – un viņa bija patiesi laimīga.

Tagad varu iet atkal TV skatīties, jau piektdien, nē sestdien biju un vēl reiz pirms tam.

Man laikam ar to fooda gatavošanu ies tīri labi. Dažas lietas iznāk taisni burvīgi un citas lietas, (kā cept steaku) piemācos klāt. Ja tikai viņiem manis vajadzēs (ja mothere kļūs vesela ātri, tad varbūt nevajadzēs) tad jau varbūt varēšu arī kādu laiku palikt. Pirksti gan stīvi — pie Austras paliku svētdienas naktī, mazliet paspēlēju, bet nebija nošu tur. Lūdzu kad brauci – atved Shopin studies un vēl kādu tur pieces, un tādu zaļu mīkstu grāmatu, the seventh grade apbružāta ne jauna, arī Bachu.
Bet tās visas laikam ir pie Svirska kundzes. Tā kā Tev būtu jābrauc tur, vai viņai uz Tevi. Viņa varētu gan atvest tās notis Tev! Vai Jancim iedot!!!

Kā bija ar Tavu price giving day’u?
Vai varēsi atbraukt piektdien, un pirkt kleitu, vai iesi ar brūno vai balto! –

Iens ar Austru izskatījās very happy. Iens izskatās ‘loving husband’ un Austra ‘good vife’. Cep un vāra kaudzēm laba fooda!

Vai Tu citiem ļaudīm (Svirskienei, Bērziņienei, etc.) esi teikusi ka es te strādāju? Vari jau teikt ja gribi. Kādu laiku jau būs jāpelna. Nejauka lieta, ka arī man zobi prasīs ļoti daudz naudas. Bet citādi arī priekš tiem nevar nopelnīt, kā tikai strādājot!

Turies prātīgi šo nedēļu – nesmēķē daudz, ej agri gulēt, ēd daudz augļu dzer pienu – lai esi skaista uz balli.
Xxxxx M.
P.S. Es nepareizi uzrakstīju – (Vouclouse) Tev Voucluse ir pareizi.

———————–

Sestdiena, [Vaucluse]

Hello Dz!

Tā kā vakar nebij no Tevis vēstules I was thinking about going to Newc. tonight. But your letter arrived this morning, and you have told me everything, or at least this and that – and so I will keep the money for your dress. It might be very interesting if you print it really – mad + nice. And when there is a design printed on it, so the pattern, the stile may be very simple. Make it great!

I am tired of ‘money making’ and I would like to be in my own house that is – with you again. But it is still too early. I have got only £40. It is saturday and maybe it is the all weeks – heaviness that is pushing my spirits down at the moment, and therefor I do not feel like working any more. But tomorrow is off and I will go to Austras place and play a little (and will be annoyed that my fingers are not moving quickly…)

Oh, Dzid! It’s funny to be a cook! Some things I can do very fine, but in a terrible fier I am every time when I am making the meals.

I made an other cake, a chokolate cake, but this one is not so good as the first one, it is a little bit dry. These people here do not eat ‘garozas’ and do not eat much fruit, but they eat much meat and iccream, and all together they do not eat anything else, but what is tasty, that is – what they really like, never just to satisfy the hunger. So I have to make good, tasty meals. I made a curry (lamb chops) – I had never made before. It was not bad. I cook the fish and chips in oils and so on.

If I know that you are all wright, then I can go on here being a domestique – these people are kind with me and I am learning a lot how to prepare and serve Austr. food and – how to keep myself together, that means not to give up doing everything how it must be done.

The mother, Mrs. Moore is very sick, she does not seem to get better.

Svētdienas rīts.

Šausmīgi auksts, istabā salst rokas. Esmu gatava lai brauktu uz Austru. Bet ja viņi ir mājā, tas ir – nav aizbraukuši uz Windzoru – tad varbūt vēl guļ – ko es tur tad varētu darīt? Vispār ja viņi mājā – es nezinu kur es šo dienu likšos? Ja būtu kino vaļā – ietu arī uz kādu. Es to David and Lisa redzēju te pagājušā gadā, man patika. Tas ir labi ka Tu vairāk satiecies ar draudzenēm – eji visur līdz kur kaut kas notiek un mājā un sagatavo nice hot cup – iekaisi mazu mazu drusciņu sāls katrā kafijas tasē, tas dod stiprāku garšu, un ūdeni lej īsti vārošu virsū.

Biskvītus nav vērts ieteikt lai Tu turi mājā – tie jau apēdās…

Vai Tev iznāk naudas no Tava scholarshipa? Kā Tev iet ar visu? Vai dabūji naudu par posteriem?

Es nekā nepērku un tomēr katru weekendu man pāri par mārciņu iziet – jāmaksā ceļi, jānopērk kaut kas ko ēst, tad kāds hairspray, stokings, writing pads, stamps etc. Tāpat Tev arī – bet Tev viss foods! Domā ko Tu vilksi uz Newzeelandi. Ja neesi nopirkusi ziemas pidžamu – pērc varbūt mazliet labāku – lai vari ņemt to līdz. Un domā arī par kleitām – Man nākošā weekendā būs £52/-/- Tas tad būs ceļam. Pēc tam kas nāks – tas ko pielikt kleitām, bet tālāk, to tad redzēs, cik ilgi man te būs labi un kā nākotni ierīkosim. Vai Tu domā par braukšanu uz Sidneju nākošgad? Bet to vēl domāsim vēlāk. Labi ka Tu no Wendijas arī ko vari izspiest!!

Atkal pirmdiena.

Vakar bij šausmīgi vientulīga – eju pa ielām kā sunīts. Biju vienā filmā. Do not

————————

[fragment]

Skatījos vai Tev nevarēšu ieraudzīt lētu un skaistu kleitu. Apskatīju arī šādas tādas drēbes – Tev vajadzēs arī šo to uz New Zealandi, Birst. Kundze jau šuj kleitas, rīta kleitas un mēteļus etc.

I feel terribly lost. Bet varbūt viss ies kā domāts – strādāšu un nauda būs.

Vēl viens čeks man nāks no social service – kad brauksi uz balli paņem to līdzi.

Lūdzu nedari par daudz tanīs pret-komunistu dienas – danco ja vari un nekādus foodus neservē. Tu jau dosi bildes etc. Žēl ka ierāmētais prints atkal Tev nav tur – tas karājas Ineses māja un ir very very good!

———————

Pirmdiena 1. augusts.

Mīļo Dzid!

Esmu vēl pie Ineses, nomazgāju traukus un nu paliek kāda ½ stunda ko es te varu padzīvot – tad jābrauc uz darbu. Grūtāk uzsākt, jo nedabūju ar Tevi vienu nemaz parunāties un visa dzīvošana te liekās kā bez jēgas. Bet – promise me, ka Tu ēdīsi kārtīgi (ar Wendiju dažreiz būtu tīri labi un ārā arī) un tad man nebūs jābēdā kā Tev iet. Man bij bailes ka Tu vilcienā vakarnaktī braucot sali kā nabags. Naktī ir tik auksts! Vai nebij mums prāta paņemt kaut kādu segu no šejienes kur ietīt kājas un snaust. Bet tie Tavi boyfriendi te visu maisīja, nevarēja nekā godīgi izdomāt. Kaut nu Tu būtu labi izturējusi to nakti.

I am sorry, ka es Tevi ‘pesteriju’ ar to frizūru! Tā nemaz nebij slikta, bet pēc balles Tev vienmēr uz pieres tie mati tādi pieplakuši un es gribēju kaut Tevi redzētu ka Tu sasukā vairāk uz augšu. Tu izskatījies o.k., tikai neko daudz nerunāji un nesmējies un es nezināju vai Jancis Tev patīk vai Juris – vai neviens… Tikai kad Tu teici – gribētu uz Sidneju, tad domāju varbūt tas Juris Tev patika. Tie laikam ir ‘feini’ puikas, tie Liepiņi. Un cik Tu man pateici – Tu iesi uz kādu balli?! Un vai Tu būsi pēc 3 nedēļām? Tad satiksimies. Pēc 3 ned. ja es nostrādāju (and I hope so) man būs iekrāts £50 ko Tev ņemt ceļa maksai uz N.Z. Mazliet tad varbūt dos Dzintars un tad vēl vajadzēs naudas ko Tev nopirkt vajadzīgās drēbes ceļojumam. Par to labi jāpārdomā – ko vajag. Patreiz būtu labi nopirkt kādas pabiezākas lietas, kā svārciņus vai kostīmiņu vai mētelīti. Tādas lietas tagad izpārdod. Bet – Tu neesi te! Apdomā – ko vajag un skaties logos tur Newcastlē. Tāpat ja vajag garo kleitu – tā jāpērk. Cik varēšu sagrabināt naudu – tik došu, jo priekš tā jau tā visa ‘joba’ liet ir! Citādi varētu palikt turpat un skatīties saules rietus. Tā tomēr bij life – un strādāt svešā mājā nav life, bet iet uz Employment pēc nabagu naudas – nav life un saņemt nedēļas galā algu £12 – ir life. That’s so owfully mixed up!

Ja Tu varētu tikt uz Sidneju nākošā gadā varbūt vajadzētu mēģināt!!! Te Tev nebūt Briens (vai kā nu to sauc), bet te Tev būtu Tommy Gleghorns!!! Un Tev ietu very good! Te arī tā latviete ir teacher un tā ir ļoti laba meitene! Arī viņa Tevi tūlīt ņemtu aizstāvēt. Padomā par to! Tad ja Tu nāktu te, mēs saņemtu labu dzīvokli, lai katram sava bedroom un viena room ar – klavierēm un bildēm! Tad mēs vēl kādu brīdi padzīvotu labi. Jo gan jau es tad varētu kādu factory vork vai ko dabūt, vai arī pension + parttime job. Vai tepat kur esmu un weekend pie Tevis… Un kamēr Tu sadomātu precēties vai braukt uz ārzemēm – es vēl vienu laiciņu dabūtu padzīvot ar Tevi. Citādi – es palikšu veca un Tu būsi prom, vai ja arī vēl nebūsi – no manis Tev vairs nebūs nekāda prieka. Varbūt tagad ar vairs nav, bet tomēr, ja es pelnītu un nemaisītos Tev pa kājām, kad Tu strādā un kad Tev viesi – tikai taisītu labus ēdienus, arī partijām (es protu tagad…) un Tu arī pierastu un šo to pamācītos vārīt…

Pa vasaru jau Tev Necastlē būs skaisti un ja man nebūtu jāpelna un ja varētu iztikt no pension – es šad un tad, (varbūt Wendija arī iet prom) varētu dzīvot pie Tevis, bet te Sidnejā Tev būtu vairāk latv. O, tie ir gari penteri ko es te rakstu un domāju!

Be happy with And. + Janc. + Juris + — hairy dirty and look who is the right one!
Raksti lūdzu cik bieži vari.
Raksti visu kā Tev iet. Es nekur pie Latviešiem tagad neiešu – taupīšu naudu un kad nāks pavasars un būs kādas lētākas vasaras drēbes ko nopirkt un uzvilkt – tad aiziešu. Tagad es ‘just’ krāju naudu un gaidu no Tevis vēstules! Kad es 2 reiz nedēļu skatos TV – tad uz kino ar nav jāiet! Gaidu kā Tev iet!

Raksti arī savas esejas un varbūt next year uz Sidn.
Xxx M.

—————————

Otrdiena

Kā Tu aizbrauci – tas mani moca, jo Tu biji tik ļoti plāni apģērbusies. Raksti! Es pēc weekenda vairs atkal nevaru te mierīgi strādāt – uztraucos un viss iet pa gaisu! Vakar puķu kāpostu izņēmu no katla mazliet par agru, zem grillera paturēju par ilgu, šodien no rīta pat bacon and eggs juka ārā. Es nemaz vairs nezinu kā noturēties mierā, liekās visa šī dzīvošana te nekam neder. Kāpēc nevar Newcastlē labāk pelnīt, vai kāpēc Tu nevari būt Sidnejā? Etc…

Ko nu gaudos! Jāsaturas un jāskatās pannā un katlā un šķīvī un cup’ā ar abām acīm un nav par citu jādomā. Varbūt tagad, kad man būs experience houskeeperes darba, (tieši ar visu cookīšanu) varbūt varēs nākošgad kaut ko tādu arī Newcastlē sameklēt. Jeb – varbūt Tu sadomāsi nākt šurp. Bet ka Tu visu laiku tur un es visu laiku te – tas nav nekas labs.

Jancis izskatījās tāds nošļucis?…?
Tu laikam nebiji very good.

Trešdiena

Pēc visām manām uztraukumu pilnam ēdiena gatavošanām man vakar atkal Mr. Moore teica ka viņš vēlētos ja es paliktu te par īstu housekeeperi, iepirktos pati, pasūtītu pa telefonu ko vajag etc. Tagad to dara viņa māsa, un tā kā māte ir slima un nesen ir miris tēvs, abi māsa un brālis ir no saimniecības noguruši. Redzēs kā nu tālāk ies. Tā māsa Hendra, laikam ir tuvu break down, jo mātes slimošana ir tik painful. Es daru ko varu, tā kā bieži nāk visitori un paliek uz vakariņām un tea, tad ir daudz ko darīt. Citādi – labi. Ja vēl vairāk viesu nenāks, tad varēs kādu laiciņu turēties. Bet tikai ne par ilgu. Man ir bailes ka Tu will forget me un tad man vairs pasaulē nekur nebūs pie kā turēties. Es nevaru būt tāda useless person, kas dzīvo no social service bet nevar arī tupēt un pelnīt naudu, kad nav tās real life. Bet es ceru ka Tu nekur vēl nepazudīsi, neviens Janc. ne And. vēl Tevi prom neaiznesīs un mēs vēl dzīvosim tuvāk kopā.

Šodien es saņēmu vēstuli ko Tu esi pārsūtījusi no Parnell Place. Tur man raksta no Amerikas, no Daug. Vanagu žurnāla, ka viens mans ‘sketch’ ir nodrukāts un lai sūtu vēl kādu rakstu. Un tanī vēstulē bij vēl otra vēstule, ko man kāds Arturs Lācis (jādomā kāds vecs vīrs no Latvijas, Ļaudonas pag.) raksta un saka man paldies par to rakstu kas iespiests minētā žurnālā. That’s good! Mazliet prieks.

P.S. Tā tad būtu vēl jāraksta arī storijas… Tikko izcepu mazu kūciņu… un tā kūciņa bij great sucxess!!!

Kā iet ar zīmēšanu, kā ar esejām, kā ar Jančiem?
Varbūt rītu būs vēstule no Tevis. Kad diena galā tad esmu piekususi, bet mācos neuztraukties un iet lēnām.
Gaidu kā Tev iet?
Raksti visu, visu!
I want to hold your hand!!!
Xxxxxx M.

—————————–

Sestdiena 13. aug. 66.

There is no letter from you this week and I feel a little sad, but I hope, the letter is on the way. You have plenty to do, I know! Today I got again my £12/-/- . And so if I do not spend – there will be on Monday (when I put the money in Bank) £52/-/- And thats the consolation for being alone. Anyway – the people are kind and I am trying to do my best. I think it is good for me once again – to keep myself in hands and to be prime and proper.

Tomorrow I would like to meet Inese and ask her about taxation forms, but I would like also to go and have a little praktise on piano. May be I will just go to Austras flat and may be Inese can meet me there – they always are going somewhere near along. I hope you will have a good time tonight. I wish I could assist you when you will get dressed for the ball. But I cannot – so I will think about you. Though I will have to think about Wienna snitzel + Latvian salad what I have to prepare for tonight’s guests. Only girls will be there – and the dinner will be light – weal, salad, vegetable and baked apples. God help me! I hope the best.
Yesterday I made an orange cake and it was – success. So it goes.

Now, when we will be together again, you will have to prepare meals and I will assiste! All wright? It’s easy when you know how. And when you are very very carefull, watchful and so on.

Please write me – when your holidays start, and how much of them you will spend in Sydney.

I wonted to go to Ensemble theatre, but postponed it till you will be here. I want to be with you in this theatre. I know you will enjoy it.

Otrdiena 16. Aug. 66.

Thank you for your nice long letter very much! You are wright there is no need for these letters when you just write and moan about being alone.

Why I do this it’s becouse I am frightened you will forget me and I will be only one other old woman to you. And I am regretting in a way, that I came to Sydney, and still – I am not, becouse I had to. But it’s [line cut off] only one, who still needs you a bit and who will grow out of it and you will be useless, forgotten. But – as I said – I had to come. you are a grown up, nice woman, I will try to be your dear mother however far away.

Now! How was the ball? About the next ball – do not worry at all – it will be a success! Juris is a really intelligent block. You can take and you must take him seriously and nicely as young nice man – and he will respond. Rely on him how to behave and what to do. Be happy and gay, but do not force yourself in anything. Do not try to catch Juris or anyone else – they will come to you without catching.

Be sure that your dress is good, because – it will be good. You cannot fail making a dress when you can make pictures and compositions etc. I really am very pleased that Juris has choosen you for that ball. I know that his father is an intelligent man, and is not a Latvian only in words and in boasting, but he knows what he is looking for in this country and he knows what he has got with him from his native country. Do speek with Juris as you can speak – with all your heart and intelligence about everything and I believe you will have a good time together. And dance! Yes – dance as you love it to do! Oh, Dzid! You are doing fine! Do not worry – be happy!!

I am quite sure that in this coming ball you cannot fail and I am quite sure that you have an excellent partner. None of you are madly in love with each other, but free and expecting good time!
Well – good luck! I hope to hear from you before the ball, but write only when you feel like doing it. Of course – I am looking always in the mailbox with hungry eyes!

I am doing quite fine too – as a coock, I mean!
Last friday night there were fish, as usually on fridays, and young Mr. Moore asked for a second helping. I was very pleased and said – „At least one in the family appreciates food!” And they laughed and became more free with me. Hendra said that she will have some guests on Saturday night – could I make a Latvian supper! I made – weal snitzel (the same as Wienna snitzel) with really rich Latvian way green salads – cucumber, lettuce, tomatoes in sour cream and mayonaise – for desert – baked apples + almonds!

When the supper was finished Hendra said – „it was absolutely gorgeous.” And I was happy. Next Saturday they will make a party of 20 people! I dont know how I will manage. But Hendra will take the charge of ewerything. Actually they said – they will make a party and could I give the hand?
So – your mother plays a continental hostess-cook!

I played the piano on 14.th. and spend the night at Inese. [line cut off]

P.S. Dzid, do keep the silk screen – you can use it for an other dress on different material with different colors. Or still to mix this pattern with an other – I think there are many possibilities. I hope you will be beaut! Have you got good gloves? Think about everything make yourself look splendid! What about shoes? You know this week I am working for the dress. And then I will start to think about my debts and my – dentist… Weh!

When I was at Ineses place and In + Laim were away at Billies Imants rang, and said goodby (to me) he said he is leaving next sunday. I thought if you were here, you could go and see him fly away. He sounded a little lost…

Oh Dzid – I hope the ball will be a success for you! That is good – that Inārs Kalninš is also there and Juris will sure be a good [text missing?] be a belle for your table and ewerywhere! Jancis likes you too – and And. and Juris – if you just be yourself, nice girl!!! If it is a Fraternities (corporation) ball, there is no such girls as Fraternities – becouse it’s a men’s korporācija. Bet the girls mostly can be from some women korporācijas. But it does not matter at all if you are not, because if one of ‘corporelis’ like Juris, takes a girl who is not a ‘corporelene’, he knows very well what he is doing – he takes a girl that he has seen to be the right girl for him in such a ball!

Excuse my enthusiasm about you, but I think you are grand, to go over all thouse love things about And + Jancis and be fair and with open eyes for things that is coming –

Xxx M.

——————————-

[two gum leaves attached]         14. Sept. 1966.

Trešdiena klāt bet no Tevis vēstules nav. I suppose you are very busy, but drop some words for me, so that I know you are all wright!

I don’t know yet, if I will be able to get free on Saturday and to go with Inī + Laimons on the way to Newcastle. If no – I don’t know what to do? I would like to be there, and see you very much, but if its only for a couple of hours, I don’t know if its vise to go or not? I would like to see you very much, you know, to have a little rest from being alone, to talk to you and if possible, to help with some small things. Sure – its of no importance, if you have to live and manage alone all the time now, but still…
If I will be able to go – I suppose I will arrive Saturday night at you! I have my key.

Here everything goes all wright – they are kind all the time and I am working hard, doing practically all they are asking. There was the party, I made the small sandwiches (quite nice!) and washed up, at 12 pm. was in bed. It was not to hard for me. But I slept all the sunday, only went for a little walk in the afternoon, the leaves I am sending you seemed to me very beautiful.

I hope you are all wright – [line cut off] serious with your many admirers!! Be happy but watshful. And do not waste too much time with ‘Dzintars’.

I don’t know what will happen to me after the job will come to an end here in October?
Shall I go in pension?
Then I could live with you (sleep in the dining room, as it will be warm) and cook again (better) for you untill you have done your both collegues this year. Maybe it would help you, if I wash and iron, and make a cup of tea while you are working. Sure I would keep out of your way when you will work, and also I would be cheerful, as the money troubles would not be so hard any more. But that could be so, only if I have the pension money coming every week, and then afterwards I could earn a little here and [line cut off]. All thouse things we could talk over a little if I would go to Newcastle this weekend. There are some nice orchids blooming, and other flowers, but no many. Sometimes I am going to Vaucluse for shopping, and then I see the world arround, all full of spring.

How are you? What will you need for New Zeeland? Are you looking for it to go there? Could nobody from the ‘Dzintarieši’ go too? How are your money things going?
It’s too long I have not herd from you.
Just to live and live with pots and pans!…

Rakstnieku dienas will be on 2. oct. I could not possibly go to Melbourne.

I hope you are happy!
Xxxx M.
Sveicini Mrs. Berziņš + Mrs. Svirskis!

————————

Piektdiena, 16. Sept. 1966

Dear Dzid!

Thank you for the letter, it’s quite different feeling again, when I have had a few words from you. I was a little worried how you are. I guessed it’s Mike… and not that I mind, only – be sensible as you have been. I mean – do not hurt and don’t get hurt. It’s for nothing my speech, but there it comes as usually from the ‘dear mother’. Sure – I will postpone my trip to Newcastle. I hardly could join Ines and Laimons, but I was planing to ask my bosses to give me a free day. So I will do something an other weekend. You tell me when it would be more convenient for you. I am             happy you have a good sunday ahead. Enjoy yourself, make friends, look at people – lissen to what Mike’s thinks, lissen to others, pick out what is you like to hear. ‘Chercher la femme’ the French said. ‘Chercher le man’, — ‘Chercher the life’ – it means.

Ah, it’s good to have a few words from you! It was to long a time without them.

I will sit quietly this weekend. No, it will be hard! The spring is there. Thank Heavens these people are kind with me. Lately I am starting to be absent minded because I think of writing stories etc. Best wishes in your work and play!

Xxx M.

—————————————————-

[May be in Roseville, house where Inese and Laimons lived before they left for Europe]
Svētd. 4. febr. 1966 [1968?].

Dear Dzid!

The easiest way to talk to you – is to write after all!

Dzidra – man liekas ka Tu baidies no tās landladijas, vai tā apmēram. Es domāju – Tev vajag solīt viņai mazākais $1 vairāk pa nedēļu, bet nemaz nebūtu daudz ja Tu dotu klāt $2. Par £7 mārc. pa nedēļu Tu nekur citur neizdzīvosi.
Ka Tev jāņem pašai istaba tad būs viss kopā līdz 10 mārc. ja gribēsi kur klavieres arī.

Saki viņai ka Tu maksāsi vairāk lai Tevi tur patur visu gadu! Un saki ka es būtu ar mieru katrā laikā iet un padzīvot un housekeepīt (par ēdienu vien) cik ilgi viņa gribētu ciemoties pie dēla vai meitas. Un saki ka es biju very successful housekeeper, ka es māku vienkāršus austrāliešu ēdienus gatavot un būtu happy viņai tādā veidā palīdzēt – ka dotu viņai holidejas vienalga – veekendu, vai nedēļu vai mēnesi. Es varu gludināt, mazgāt, arī vīram un zēnam kārtīgi ēdienu taisīt.

Izrunājies ar viņu. Un – vai Tu prasīji atļauju spēlēt? Un vai Tu nespēlē kad puika mācās? Maksā bez domāšanas līdz $14 pa nedēļu. Tāpat tas ir vēl labi, — skola un jūra tuvu. Ja tikai istaba Tev nav pārāk maza. Bet mācies turēt logu vaļā – ja var arī naktī.

Tas par Tevi. Man – nekā ļoti jauna nav. Man viens stāsts esot avīzē, tas ko pirms svētkiem aizsūtīju. Mrs. Palavs teica – ka tik dzīvi esot uzrakstīts ka – tik pat kā pats tur būtu!… Tad jau o.k.

Redzēs kāds nu Andr. atbrauks – viņš jau bij tik draudzīgs un labs un ‘meitiņai’ tik reiz zvanīja pa visu nedēļu, vēstuli nav te saņēmis, ne viņai ir zvanīts… Nu atā.

Xxx M.
Strādā mierīgi skolā – domā par sevi!

———————

Pirmdiena 5. II.

Šorīt Andris + Pols iebrauca tomēr te, ne tūlīt uz skolu no Newcastles, kā A. domāja, viņi te padzēra cup of coffee un izsvieda ātri pakas no mašīnas – grāmatas un guitar. Un lielu burku skābu gurķu no mother, (A. jau teica, ka varbūt tos dabūs, kad es viņam reiz devu pusdienās – tā kā no tiem gurķiem man arī tiks) – smaidīdamas ienāca ar gruķu burku pār galvu. Mašīnu Pols jau tagad Andrim atdod un Andris izskatījas absolūti happy – viņš laikam nav pieradis tā kājām ‘kātot’ kā viņam te bija jākāto pa to karsto laiku. Un no tās mašīnas mums arī tiks – teica reiz „būs mašīna un tad brauksim uz teātriem”. Tā kā – nākošā weekendā Tev nu būtu laiks braukt šurp, var jau būt ka viņš tagad ar to mašīnu brauks katru nedēļu mājās – bet cik dzirdēju, likās ka teica – brauks pa 2 ned. reiz. Diegs jau viņš ir – kā tu pati teici, bet turi viņu cik vari pie sevis, Tev tomēr dota opportunity to darīt, viņš ir Tavā mājā un tā meitene paliek tālāk. Viņš arī teica – ka brauks uz Angliju, strādās, varbūt pat mēģinās taisīt master degree, ja būs iespējams – viņš jau vēl esot ļoti jauns – viņš teica, tā kā tas neizklausījās pēc kāzu ceļojuma ar to girl, nu varbūt ne arī ar Tevi, bet Tevis jau viņam patreiz vēl nav. Ja tur ir nice blok – skaties uz tiem. Kāds tas saimnieces dēls bij? Ļoti jauns tu teici – bet Tev vajag company tādēļ nenoņemies ar darbu vien. Un taisīt skribelējumus Tev arī vajadzēs. Tā kā – kur ir jauni cilvēki kas Tev dod ‘spiritual lift’ turies pie visiem. Kas ar poor Richard?

Atā! No Londonas vēl nav ziņu!   Xx M.
Paldies par grāmatu tā no labākā latv. dzejnieka!

———————————–
[postcards to Dzid in Wollongong]

[Groeten uit Amsterdam]

26.5.69

Dear Dzid,

[Inese’s writing] Happy Namesday tomorrow – Saturday we went to Amsterdam – ride along the canals in sight-seeing boat – Sunday in the Hague – Art Gallery & visit to tulip gardens near the town. Afternoon, visit to mum’s friend of 30 or so years ago, Dick – great exchanges of past memories etc. – Today in Rotterdam, more galleries etc. – at the moment are celebrating in a Chinese Restaurant (our first Chinese meal since Sydney) – about to head in general direction of Antwerp. Camping is working out fine. [I & L & M]

——

[Grosse Wiesel – Brown and beige weasel in forest]

[to Dzidra]

Here we are on the border of Switzerland. Yesterday evening came at Fellbach (at Stuttgart) went to cemetery, camped at the hilltop where you kids used to play. This morning went once more to mother’s grave – put some violet (from the forest) plants on it and came through Black Forest, Schwarzwald, to Basel. [xxx M]

[Inese adds] Everything is beaut – camping is working out well – from here we cross Switz. to Austria & try to visit place where we used to live.

P.S. Don’t be amazed if in 5-6 weeks’ time parcels start arriving – sent home books & other excess junk.

———-

[Les Gorges du Tarn. La route sur le Causse Méjean entre Meyruels et Ste-Enimie]

24.7.69

Dear Dzidra!

We left Vichy Wednesday morn. and going over Massif Central mountains and Cevennes Mountains, towards sea and then Spain. We went through the little tunnel in the rocks (see on this card [centre right]) to a place where there were many rocks turned like [into] sculptures of all kind of faces and animals. We are camping in bush and flowers.

We eat French bread and French cheeses, but our French speeking does not improve much. The world is very wide and there are many fabulous countries, roads, rocks, towns – castles like rocks, rocks and rocks like castles etc. I would like to know – how are you? [xxx M]                 

——————

3.8.69
[Roma. Pinacoteca Capitalina. Mosaico della Colombe]
Dear Dz!

We arrived in Rome 1.08. Next morning went to Coloseum (– really collosal!) Forum, St. Peters Church. Catacombs in via Appia. At night (9 p.m.) attended the Opera in open air in the Old Roman Baths! Opera — Aïda. Could not hear much, but was — fine. Today saw the old (ancient) Roman art in Hill of Capitolin. Then went for a flea market. Came back to van — found all good things stolen!!! 2 suitcases with cloth[es], radio, Ian’s typewriter, binocles etc. We are laughing and sighing etc. I am tired of looking, but till this afternoon (with the robbery) all went fine! I miss you very much! We have no paper (all stolen) where to write a letter (today is Sunday). How are you? xxx In. L. M.

————-

30.8.69
[GOYA. Pepe Illo haciendo et recorte al toro. MUSEO DEL PRADO. MADRID]
Dear Dzidra!

We are having good time in Spain, Madrid at the moment. Spain is very beautiful country. Marvellous colours, even the earth (zeme) has hundreds of bright tones. (Silvery green olive trees on “terra sienna” ground, and on ochre — etc.) The cities are big, the people mouve free and look soupple. You would make a fine Spanish senioritta! The painting I like better than Italians. Fine, caracteristic, real personalities — Goya, Velasquese, El Greko, and many others. Its very hot in the middays, nice evenings. People start day’s most enjoiable time at 6 p.m. even later. We have plenty of adventures.

Hope — you are happy! Wait for me!! How is everything?!
Lots of love to you + Clive _+ friends.
xxxxxxxxx M. I. L.

————————-

[EL ESCORIAL. Monastery Sacristy. “St. Eugene, Archbishop in Toledo.” Dominicus Theotocopulis (El Greco). 1547-1614.]
Toronto
15. sept. 1969

High! I don’t know yet when I will come home! Maybe a little longer will stay here. Inese got a full time teachers job in Cochrane 450 miles north from Toronto. She will write you from there.
xx M

————————-


Monday 1st Dec. 1969
[to Inese from Dzidra]

Dear Inny,

Troubles with Mum have begun again. It has been so good for so long — and I was even surprised that before and after the trip, since the coming of Clive — she’s hung on so well. But now its started — or at least it’s boiling to the surface — and I’m terrified. Things were better — you went off to marriage, and there was still me to need Mum — … now I’ve got Clive, & there’s no one left who can take care of her. The “institution” bit has started — & people are leaving messages etc — & testing her & judging her again.

She picks on any male she can see regularly — to idealize — this year it’s been a bus driver. Things go all right for a while — but she’s not game to meet some fellow in her walks to the beach & up the mountain who would like to take her out or whatever — she can’t do it, & runs away. Hence her frustrations build up to breaking point — & any approach or people who look at her become members of the institution — out to get her & punish her for liking or having designs on the young bus driver. Age is driving her mad. She doesn’t feel or look or act 63, people don’t take her for being 63 — there’s the eternal irrevocable thing that she was talking to me about just recently — the most normal, natural desire for sex & love — something she feels she’s been cheated of all her life — & yet her inability to do anything about it. It’s got to be ideal — it never is; she lives in her own world — but somehow it’s not enough. This morning I sat down in front of her typewriter while she tied my bow — & in the typewriter was a letter in English to some “Dear Sir” about him being the only one that talked to her as a human being last time — through all the horror & terror of it — & that she has no other way of expressing her gratitude but through begging him to read this letter — & hope that he will help her again. But that she is annoyed by the methods of the institution in watching her. That they were completely wrong in guessing that her reason for taking the bus trip up mount Kiera (a mountain at the back of Wollongong) was to see the young bus driver… that’s about all she had written — I don’t know who she’s sending it to — she wrote also in one of the paragraphs about him being able to make her a normal woman again.

Whether it’s someone local, or whether she’s connected to that other time — and is writing to someone from those times I don’t know.

But what am I to do? In a way she knows what’s happening to her — that’s what’s terrifying — her absolute sanity at times — how she can say “I’ve got to take hold of my whole situation and accept it & fight it.” She herself mentioned a schizophrenic tendency… but she was more referring to her life as a mother at home, and then her wild young pretentions & flirtations with people during her walks etc. — and it’s true, she can be really sane, & you’re convinced she realizes that it’s nothing but herself, she seems to agree it’s her own imagination, etc etc — & then next thing she’s not anymore, she’s writing letters, and is being followed & victimized — & all the rest — & I can’t decide whether it’s schizo — or whether it’s just so close to normalness as to pretend she agrees it’s only her — because she doesn’t want to upset me — even while she’s very convinced that it’s all really true. She’s just so alone in this fight. We talked about it on Saturday morning — & decided she should try another live-in job — because as she so sanely knew — she needs somewhere where there’s a male — like Warren (Vaucluse) — where there’s just that element of stimulation & inspiration to keep her happy. This is why one of those jobs where you just look after an old sick lady would be no good. She needs that bit of attraction. Well, after the talk I felt there’s hope but I’d come out in one of those old rashes all over my face — & she saw it — & as soon as she saw someone still cared for her & worried so much — she felt guilt stricken at having burdened me with all her “games she plays”, as she put it — & she seemed to take heart & strength. But Sat. night & on Sunday, Clive & I went out — & mum went to Sydney to see some Latvian theatre last night, coming home at about 2 am as she said she would. In Sydney, she met Mrs. Freimanis — wife of the pianist who died last year I think. He used to have a music school — & his wife is carrying on with it — but Mum says she can play better than Mrs. Freimanis, & Mrs. F. asked Mum to come & help her teach — as she’s got more pupils than she knows what to do with. Well — this could be OK, but I don’t think it will be. She’s asked Mum to live with her even — & there’s nothing Mum needs less now than to be living with a socialite (I don’t mean it nastily) of the Latvian society — not a woman anyway. She was in a similar position when we left her in Summer Hill — being with a girl (who soon became part of the institution bit) and had a job & all… Mum would be restricted in her ideal love life etc — it might sound harsh & Freudian & too much concerned with sex etc — but I’ve lived with Mum long enough now to know what sort of things are needed in her life. At home here she is restricted too — she feels she can’t bring any friends she meets home — she feels guilty even about needing such friends — & feels it cheap to make these searches & lovelifes into actual pick-ups — she’s afraid of strangers, she always looks so young — & they take her for being young — how, she asks, can she tell them she’s sixty three. So the frustration & loneliness becomes unbearable. And how to advise her? Should she go into the Latvian society… she will feel too exposed there, & restricted — & I fear she’ll just break down completely so soon.

This morning she came & she said she feels ready to fight, & thinks she will win — but she looked so pallid & white & drawn, that I knew she’s been having a horrible time with herself again… and I heard her typing — & when I accidentally read what she was writing about — I knew it was the same as last time — she’s receding right into this other terrible world — even while she’s begging more phantom than real figure to help her become a normal woman again.

I’m terrified — I can’t just let her go on living in this terrible world — to speak to her seems so sane — & it’s so horrible to know that all this same discussion IS NOT getting anywhere — that this other thing is bigger & more consuming & is taking her over — and it’s not beyond possibility that in her loneliness if we can’t provide an answer — we too may be included in this institution — in league against her. That hasn’t happened yet — but O God… Clive & I aren’t, or  haven’t yet officially married, but I suppose we’re just as though married — & whether we do officially marry or not before going overseas — we still ARE going overseas — I don’t know when. WHEN ARE YOU COMING HOME? God only knows what’s going to happen in the 7 long months between now & our departure date — 1st of July — but I don’t fancy leaving mum alone in Australia in this state if you haven’t returned. Mum, when she returned from her trip, felt guilty & angry with herself at how she’d often behaved with you two, how she’d made more trouble than good, & even taken sided & worried etc, & worse how she’d always seemed to be thinking about ME, & home, & yet ever since you’ve been away — she’s always been worrying about you — & as soon as she came back, all we heard about was you — as she admitted — she always gives the one she’s with a rougher time by worrying about the other one. & Now she feels she’s lost us both. I cannot stand it much longer — I’m being irritable, tending to burst into tears etc & just simply terrified about what will happen. I don’t suppose I can say hurry up & come home & start having kids — but I’ve got to say something… I know that probably won’t save anything much — they’ll be your kids, & you won’t need baby sitters or interfering mothers all that much — but I’m desperate. Last time I was unattached & willing to look after her while you began your married life. Now I’ve already begun mine — & I don’t want it wrecked. We’ll have trouble enough with Clive’s parents — they still haven’t replied to Clive’s last letter about living together.

I can’t just ignore it — you can’t watch your mother crack up & pretend it’s not happening.

I don’t know how important this all will sound to you overseas, but I’m desperate — and it’s not enough just to look after & make her feel needed. We’ve done that as much as we can, &she won’t be “fooled” by it. She knows we’re making lives for ourselves — permanently — that her job finished, but she can’t accept old age, & still wants to live a second, young life with a man — but is simultaneously unable to do it. Please help — somehow!

Love,
Dzid.

———-

Thursday Jan 15 [1970]
[to Inese from Dzidra]

[…] As for her other troubles — I try to ignore it as much as possible — she’s been cornering me to talk about it more often — which I hate because it upsets me — but I know it’s good for her — because it’s such a lonely fight she has to put up — and the symbol of all her Wollongong trouble — the red buses which she became involved with — or one of the drivers — come hurtling past her window every 10 minutes — & I know it’s hard for her to ignore it — & she already tenses up almost before the buses come in sight — & you can always tell the sound of them — even when you’re not looking. […]

————–

Sunday, 12th April 1970
[to Inese from Dzidra]

[…] Meanwhile Mum is writing — & reading about the places she visited in France etc., She still does get mild depressions whenever she lets herself think about the reality of our going away etc. but then she doesn’t seem to let herself ponder that fact much, and I think I’m really doing a marvellous job of trying to keep her spirits up, &b herself as busy with writing as possible. Biggest problem before s is still what to do with the flat after we go. If we could successfully get someone to share it with Mum — OK — but that’s now always possible, or reliable — and it still will leave Mum in a town where there isn’t really anyone she knows. To move again costs money, & more important — where to? because any place is bound to cost something, & this place is at least big enough to share — plus the fact that there are piano & other furniture to try to fit into wherever else we would find. […]

—————–

Tuesday, 16th [October, 1973]
[to Inese from Dzidra]

[…] [Tālis was born September 7] Meanwhile my new life has been unbelievably marred by an incredible, silly, sad sad sad and by now seemingly insolvable misfiring with mum. For the first time in her or my life, she simply did not trust me. Subject — Talis. In all the other escapades of my life, foolish or wise — I have always felt her ultimate support. And that precious laissez faire. Probably feeling a lack of basis upon which to give advice. But she HAS had children. And her natural love and concern for Talis made her want to help and give advice. Fair enough. But then another well established point of contention interfered. Her obsession with food. And the more it went on, the more I got to think that the origin of it in her began with you — her own horror of how she had not fed you enough, how she had left you to cry having milked off an amount of milk BEFORE putting you to the breast — and only later finding out that there was hardly any left. So commenced her concern as to whether Talis was getting enough… Getting breast feeding established is a tense enough thing anyway — but when came the daily CONCERN from Mum as to whether I had enough milk… after my birth/hospital stay experience, I was dying to get home away from it all — just to be at home alone with my baby… to get some rest, to begin to know and feel and love my new child — away from all that the hospital meant… to come home and be faced with Mum haranguing me to “milk myself to check how much milk I have”… to weigh him, to see if he’s gaining enough… and she was incapable of coming anywhere near him without grabbing each limb in quick succession to feel if he was too cold. She has never heard of — not only colic, but WIND at all. Neither of us had it, she declared, so it’s something unnatural — something wrong with the baby, the baby is sick. I know I should have been calmly able to rise above it, not to react — to have the strength of my own convictions — my excuse? true fatigue — when I came home from hospital I had had nearly two weeks of virtual sleeplessness. And I was a new mother — needing all the support and very much feeling my way slowly. So I bit back. My defence — hoping to quickly get Mum off my back — was to call some of her advice “old wives’ tales”. She was deeply hurt. She hasn’t, and never will, forgive me for treating her in such a manner. And from there it snowballed. She imagined that I considered all her opinions old wives’ tales, and felt all the more duty bound, for Talis’s sake to tell me that he was hungry every time he opened his mouth… to wrap him up in bits of her own clothing as well as all his blankets any time she nursed him, till only his nose was left out… to surreptitiously put booties and extra cardigans on him whenever she got the chance… all this, mind you, in a genuine attempt to show me how to look after him. And nothing LESS conducive toward a good milk supply and a happy baby than a tense mother. I mean it when I say that Sue had it lucky with Mrs. Birstins, for she is a figure you can be against — that you can regard as an enemy — and however much she tries to hurt and upset you, you can add to your weapons your opinion of her as a stupid twit of a woman whom you don’t respect. But Mum is someone whom I have been prone to love, respect, be perhaps too close to for my own good. And powers of selfdoubt are huge. So that when I’m tense, I do start worrying about my milk supply, and the next time she says something about it, I begin to wonder if what she says has come true… etc. etc. It’s all an impossible horror story… with no-one, but no-one benefitting. We did talk it out and cleared up some points — but my shock that she should have so little faith in my ability and even desire! to do the best for my son, and her hurt at my overt rejection of her advice (I believe she still doesn’t know how much I brooded and worried over her implications of my inadequacies — which of course were never intended as a personal insult, but just supposed incentives to check to make sure they weren’t true, FOR TALIS’S SAKE) that was the whole point. Everything was for Talis’s sake, and Mum in her own inimitable blithely undiplomatic way, for Talis’s sake, hit his new mum where mums hurt most, so that every time she opened her mouth about my milk supply I began to see red.  Today, when he was crying — about to be attended to with a change and feed, mum said that she had never heard such unhappy crying. I asked her to describe to me what happy crying was like…!

Among other FACTS are these:- that he is now over 11 pounds in weight, that at the age of TWO WEEKS he began to give up his night feed, that the health visitor thinks he’s in marvellous condition.
Oh shit!
Yes, that’s another bone of contention… Mum thinks the turds should be creamy and turn brown… the health visitor said that while he’s breast fed, the turds will be like scrambled eggs and bright yellows — the yellower the better. Mum looks at the perfect turd and says with such suffering as only she can manage that “viņam ir slikts vēderiņš”. Luck was actually my way that day, for that very nappy that mum had declared sick and the wrong colour was there to be seen by the health visitor who arrived moments later and was able to put my already mounting worry to rest. […]

[…] The saddest bit of it all is that the situation is so inflexible. She is very sorely feeling the upcoming separation with Talis — the feeling that next time she sees him he will be a shy stranger to her… I don’t envy her at all — I think it really is going to be hard for her to go from him. It would be so good if it was like the usual grandmother/grandmother-in-law type of situation where you can go and visit for a weekend, have her visit, leave the child there at times… but not be constantly on each other’s necks. Yet for us, now when she goes — it will be literally to the other side of the world…

—————

[Jan 1974]

Dear Dzid!

You have your own family to look after, but — gosh — I would like you to be here. I really think — Inese sits in a crap and all she knows is to “boose” — suck her beer. She is the only wooman with her bottle all the evenings long, and as one is empty (and even not yet) her escourt is eager to bring her a full one. Yesterday for the first time maybe in my life, I really had enough of thouse english speeking people. I don’t know where I wanted to be — but — to spend a Xmas in 6, no 7! parties and not to hear a single Xmas song, and to… no — I do not see how these people differ from Americans however they hate Americans. There are no traditions, or customs — no, it’s not true — there are customs, the houses are all illuminated with electric lamps. They all have turkeys roasted (30-35lb. big) they drive in they enormous cars and they have their “grogs”, and jocks and — they are nice people. And they all drive to hell. Pardon me.

If you feel alone in England, you will be twice as alone here. Thouse beautiful pines and grandious mountins cannot consolate. Something is missing here, what is important. I hated Englands class system — but still — there is some grace and some thoughts in people — here they are great big slobs mentally — No probably I am wrong. I am very wrong. And I might be wrong about Gordon too — but I do not like him, as I should. He is quite sweet and patient at home — cooks, washes, cleans, is nice to people, probably is an excellent lover, would hand me a bottle of beer every minute, if I wonted it.

Thursday, when the children (and teachers!) go back to school.

No letter from you. I was waiting so much. I could not sleep. For a week, or more, I am going, it means falling asleep only about 3-4 in the mornings. I cannot clam down after the days experience.

In two of the parties (there might be in all 7 of them) I sow young, beautiful woomen attacking Gordon — his old “flames” — one with anger, like little snake, the other with tenderness, like a prottek over bird — Inese went white with rage, I calmed down — what I should not have done, (but my stupid peace loving nature…) — the other morning Inese did not want to start the day, did not come out of the bed — again — I was who changed her mind by presenting her with the new west, I made on the handloom — It’s owful to be here, mix in all that, turn things one direction or other — not knowing what side would be the right one. And still may be impress too much. Gordon still asks me “What do you think of us, as a coupple?” … I dare not say — I hate all the thing, and I dare not to do so, either, to hate — but I somehow do.

And — to see Inese drinking and getting cheerful, loud, like a little idiot… And no help, no way of escape.
Once she talked to me (pleaded to excuse her, later for shouting, she said — she cannot speak about all that but shouting and crying) she does not talk more. But of what Gordon says — I am here to support her, to calm her down!? How? To agree with all what happens? Or not to agree? I don’t agree with her drinking — she somehow — took it as a must — not to drink so much, but next — she thinks that she does not drink too much and goes on, and it is too much or it will be!

New Years day, we were for supper at Jow’s place. (Garth is away with his mother) there came for a short time Laimons. Unhappy, drunk (so not to badlly) went away after some minutes. Ines did not mouve from the table to speak to him. Gordon did. Then I did. But — what’s the use. He is beaten, but goes on working. He might be in the state, where he does not want to go back to live with Inese…

O, heavens — to see the mess Inese and Gordon has behind them — and then to see them “boose” and not to be able to make their lives happy! Mostly becouse Gordon’s crippled kind of state, Inese does not trust him, he says so to me and asks — “why she does not?” How the hell can I know? I do not trust him either. He speaks compliments to every person in such a way — that the person starts to build things on that — and not take them as compliments. Yesterday there was an artist — Australian born (6 years here) works as a teacher (has been a teacher for a while in school where Gordon has been a principal). Gordon prices him as an artist, encourages him to work etc., even if the wooman with whom he lives should be abandoned, just to go on with painting, make exhibitions, he — Gordon would help etc. Then Gordon went to play hockey — the artist stayed with Inese + me — and we spoke more definitely about his exhibition, supported and led by Gordon. When Gordon later returned from sports, and the artist left us — Gordon quite disappointed exclaimed — “and now I really have to arrange the exhibition for him!!?”

So — if his words (loud and convincing and repeated many times) have to be realised — now he is surprised and annoyed! So — what???
If it realises (but I doubt — if Gordon will put effort in it) then Brians (the Australian artist) exhibition here (somewhere) will take place, then yours Dzid — you will send yor work here — Inese thinks. It might work! So do paint — just go on, and on.

I have not seen Brian’s work, he seems to be a tender person (a cross between Ray and Karl + something stronger maybe), he teaches for 6 years now. His wife have left him. He lives with an other wooman who has 2 girls (9, and 10). What happened to her mariage, I dont know. Now Brian has not painted seriously about a year — he cannot go on anymore — school — bying, rebuilding house — no time, no place, no real support and incurigement and no forces to go on painting — even no money and studio. Gordons suggestion — get out of it (wooman, children life) and paint!
Is it possible?

You paint your life. How one can leave his life — and paint? Sure — money would help. He might go back to Australia, for a year — to relax. But is it possible — who can tell. So — there are other frustrated people round. I would like to be with you for a while.

Lucky — you have Tālis. What ever happens, how life is — Tālis will help you. You will not take the bottle of beer to cheer you up. Look that Clive does not do it either — only people who have given up, can do it.

I would like to hear from you.
xxx M.
P.S. This is a useless letter, not fair, but still some truth in it.

———————————————————-

[Jan 1974]
Monday

Dearest kids.

Monday morn. It’s snowing. All white. Visibility about 100 yards. All world — sky and earth — one colour, all one big bag full of moving snowflakes, all the spacy Canadian landscape disappeared, all lulled in thouse snowflakes.

On Saturday — we (In. + I) went to Vanc. for shopping — tools for Ineses juvelry class. She also bought tickets for a theatre show — next saturd. afternoon. (I am the theatergoer devil — all the time complaining that there is no culture…). Came late for supper, after having only breakfast that day at 11 am. I slept that night sound first time for a long time.

There was, as you know, their little owful fight on Thursd. evening, I could not sleep (lumps coming on my head) then I wrote you the letter. Wrote a letter to Laimons, becouse I wanted to meet him — but I did not send that letter — what can I speak? I just wanted to find out more about In + Gord. But there is no use.

Friday evening, at supper (they came later as usual from the boose in pub with teachers, what they have on fridays, and they have had more boose…) I blurred out my opinion about Gordons behavior. I said him straight on eyes, how he treated Inese and what I feel about that. Inese, after some hesitation what to say — agreed with me. Spoke also about other cases like mine… But what’s the use — they were kind of very satisfied to heard me talking things out — but no one of them think — that there is no future for them. I just fell in a roll as to help Ines — to “rebuild” Gordon. Gord. himself says — he won’t change. Inese thinks — she will change him. Because she clings to him, she can not — just give up. Now less than some month ago, becouse Laimons may be is not waiting for her anymore, and also, becouse — she gives more and more of her life, hopes, love to Gordon.
So — once more — I have to submit. Maybe In. will have powers in her — to go on, to survive, to live. May be — that’s what she wants — fight, work with just one man, not with family.

I would like to leave. Not to disturb. them. but Inese — seems to appreciate (till tears) that I watch and juge and talk to her — what’s going on. She sees help in me to mend, to build that life — but I hardly believe in that. I only should stay — to support her strenght. But — is it right? May be she had to be left alone with all that? I am the peacemaker even when I speak out all my sharper criticism.

May be after all — Gordon is not a monster — but he fights hard for himself, for what he thinks — are his position, his place. —
So it goes on — and where too? what for? A life with just one perspect. — to live, make love, disapear. —

Its early afternoon. The snow is still coming. The roads probably will be cleaned by snowploughs, otherwise nobody will be able to come home from the jobs.

I am waiting for the mailman (1.30 pm), longing to have a letter from you. Have most owful mood. What I am here for? To wittness the desperate fight of Inese? To see her alone, just with that unsurten friend of hers? No people round — exept her school. What does she love in this country (cold streams, no swimming in sommer not in the ocean, not in the rivers)? Just the dollar. Which will stop coming in, when she will leave school, so or so. And she is frightened of that too. I feel that people are more “uncultured” here, even then in Australia — you should see thouse enormoas shops with kind of “arts and crafts” — (Indians or what) dogs, cats, bulls — sculptured (in what) painted in gold and silver, plastic things all round — heaps and piles of them, we were in a juvelry shop, to buy things for Ines. class — thousands of rings and pendants of semi-precious stones (beautiful stones) most tastles sets — cheep as hell — for everybody. Who will buy a thing Inese will make 1 – 2 in a fortnight with care and pain? May be, may be. Shop would be nice, of course, but if the monthly rent will eat them up? No — I do not mean its false to try — but the country seems so ugly cold in that way — and overcrowded in handycrafts from Indians and Eskimos — also in better quality then thouse plastics I mentioned.

No letter from you. No letter from anybody.
How is Talis? Tell me something about him, please! Write something.
xxx M.
Well — have to — cheer up! Have to do something. Finish my west. Have to start a new one… Have to write. Be kind. Clever. etc. xx
When all will be all right (if it will be) I will probably price this country as the most beautiful etc.
Stupid human being.

——————————————————

Wenesday

Dear kids!

Today is the day Gordons children come for supper. The girl — Lorel, has birthday today. Gordon went to Vancouver for a present with her. He is making supper now — hamburger, and some sweet afterwards. Festival. Happy. Where Inese comes there in? Almost as young (juging by her cheerful jabbering) as they. Some quarelles sometime happen, but not much since Xmastime, and then all was accepted, forgiven — how else you could go on? Gordon is quite patient, sweet etc., when all goes as he suspects. Inese? Who knows? She, in a way submits, wants to go on. She said — she does not think of marriing him, it does not matter to her etc. She bursts out sometimes here and there, but all together, inside her, she might be far more shy than I ever imagine her to be. Yesterday after your letter, she (when we were alone) suddenly said to me “Now — do you want to go back to England?” … I was wondering — “Why?” … “Nu — maybe you want Talis…?” I said — “Yes, I would like to see Talis, very much so, but I am not going, or wishing to go back to England now. I want to stay with you — for a while, as long as I can and as long as you want me…” Sure, she said, she would like me to stay thouse 6 months, I can stay… So she somehow does not know, what is going even in me. I care for her very much — however I cannot accept happily what she does, or what she has done, and does not see a way out. About the children etc., I also cannot insist and press her — who knows may be she has some deeper reasons for her doubts about having a child. May be she is, she is not sure if she can have children, when she has such doubts, even kind of fright to have them after having them, wishing them. She will still go to 2 courses — continue juvelry and weaving.

There will be ceramic course in Abbotsford (once a week) they think I could go, if I wish. May be I will. Its cheep. Actually — I am busy with weaving now. Its a very slow work, about the same as knitting — and what one could knit for — selling? But… Something. Working with 4 colours (basic) and some fine lighter colour stripes — I have learned to understand more of — abstract art! Ha! to see things, to feel things may be, just in colour, and shapes how they agree or fight each other, how there is constant movement, actually, life in them. Also I discover from the material, that I could weave kind of lacy things — wests, or tops, just — its slow. For me — it’s almost only for the family.

I have to write some stories now very soon…

Yes, your Xmas card with the animals is gorgeous. It’s complete little picture — miniature, to put a wide goldframe (oxidated) and put on the wall. But unless it’s done, there are not many people who would see in it more the — just a Xmas card. But it is a painting, very, very tender. I was afraid — you might freese like the animals in snow. But I hear — you are busy. However — I am vaiting the time you will be finishing the house, and do some painting, and don’t neglect Talis — speak, sing, smile, look at him, he is the most communicating baby I have seen. Did he go to much suffering till you changed to bottle? I expected you will have to do it, you could not go on drinking the cups and cups of tea and forcing yourself on food. But look well after him (and you all) he has to build bones, nerves, blood, brain etc etc. etc.

[Next section typed]

Today m thursday, Inese in the evening will go to Wanc. to juwel. course. Yesterday evening G. children came for saupper and also Lorels girlfriend. Stayed a short time. Everybody was offered liquer (made of plums soaked in rum. Ineses recepy. ?…) The children do not drink, “viebjas”, but just to be polite, swallowed a drop. Gord. allowed himself a halfhidden halfshowed (to the boy) dirty joke. Why? To educate? To show the Atmosfaire of this house? I am so nasty, that I would be able to accuse him of every dirty trick. Why? Did I ever accuse people of that?

When in the afternoons Gord. comes home. he is nice and sharmant etc. and accept him. When I spend the night thinking little things over — I see him not sutable for Inese future, rather see him as a well of possible great fall and unhappiness for her. Why?

His girlfriend, before Inese — (Inese told me) had been a good drinker, and with such a paculiarity — as soon as she got some drink, she had to rush to bed with the first man who was near her. So Gord. had to watch to be — near her. Was it like that? Is it possible that other wooman also an get to such bad habit? I wonder. And so I wonder — why the alcohol is offered so amiably?

I warned Inese, that she is drinking to much, by my opinion. She thinks, that she has been drinking since Uni time, that she does not drink more, that she did with Laimons, that she can drink, and not get drunk as good as the men, that she can take more than Gord. etc. I told her only my opinion, that being with Laimons was different, secure position for her (7 years marrige, common youth), and now she is on her own, given to all bad influences what drinking could couse (for her health and her social situation) much more trouble. Sure — she denies it. Sometimes I think, she somhow refuses more often the drink, but I do not think there is a change. I also do not know, if she should drink less, but I think she should think of it a little what she does.

I will try to describe all the social life we attended on Xmas time, and what about In. Gord. situation I saw. Yes — first of all — Laimons opinion: when he came here for divorce documents, took me in his lorry to his place to ply the piano, we talked a little on the way there. I mentioned, that I see in Gord. a flatterer and do not really know what to think of all what has taken place and is going on. He exclaimed right away, that that is what he saw in Gord. and that Gord. has made fool of some other women, left them more the one. I said only — that with Inese he is now in such a position, that if he will leave her unhuppy, he might hurt his status in his social life and position, and if he lets Inese leave him — he will loose his name as a irresistible man. Laimons only exclaimed that that want stop him. The rad was to short to talk more, also — I do not dare to talk too much one or the other side. I only said that I am worried about Inese future, and do not see any help, or advice, and that I think, she herself is just going ahead stubbornly the way she by some accident has started. That I think is why Laimons was at newyears day at Jo’s place to meat Inese again, but she just sat with her back turned to him, and did now mouve, not to Gord. nor to him. So he left.
Yes — the Xmas parties.

On 27. Dec. In. Gord. planned their “open house”, they called it, when all the guests they asked, will be able to drop in for a drink all the day long. They bought drinks. I made piparkukas, twoo lots of them — a big box full (they expected more then 50 people).

I made speķa rauši, ķimenkūkas and cinamon maizītes — piparkūkas were very good, the other things just medium. They had cheese (not very carefully arranged, just one peace, on simple board, they had one dip and potatoe chips, and some more little nibbles.

People started to come about 3 p.m. finished after midnight. In. and Gord. sure were very worn out by intertaining, drinking etc., for a while Inese looked very drunk, and I tryed to keep her consious of her position as hostess. It ended alright. The people who stayed late were mostly young people, who can take more themselves and critisise less. Alltogether it was a very succesful party and In. and Gord. were very happy — I think they were a little worried how it all will go in their threedimention home. It was O.K. They got invitations to visit and take me with them. I think, I did my best as Inese mum — I had on the light bluishgreen patterned with brown buttons suit on, had the hair freshly, but well cut, could speak inteligebly to people, did not drink etc.

Next day we went to a teachers home to a party (not just us). Inese drink the beer, got pretty loud, I was worried already, said something to her, she got a little angry with me, but we left very soon after that — and it was good. It could be not so good, if we stayed longer, There is a funny mood in the air — Inese does not feel it, but it would be good, if she did. So I think, it was not to bad, if I helped with my oldfashioned watchfulness. I really think it was not bad.

Next day we went to visit a teacher — lives out of town, in a beautiful oldfashioned house, with his wife and 3 teenagers. It might be that I told you about them. There were only us. The teacher is very simpatethick, earnest man, feminine, nice wife. There, pretty late, arrive a bunch of schoolkids — girls and boys. Just came in where we were sitting in the drwing room, stayed at the door, came a little further, round Gordon, then one (fair lad, with very long hair and tiny blond face, but not childish) sat near Inese, started to talk

[unfinished — rest handwritten]

The letter — un finished. No time, no mood for long writing, would like to — talk, talk… But you are there…
Yes, I just wanted to illustrate all the Xmas parties, but it takes so long.

In the next party there was the girl who wanted to “stir” (?) Gordon, it seamed to me, for some of his former behaving. She went really shamelesly and definate on him. How it started — I did not see, they were in the other room — I only saw Inese rushing in from there alone, all white with rage, she sat on a coach all “clenched” and ready to burst. then Gordon came in sat somewhere opposit her, one of the teachers (good older man) went and kept position behind Inese, it seamed to me — to calme her down, if they would start a “fight”. Inese luckily left the seat there, joined some ladies on my side. Then the young thing — beautiful, very nicely shaped blondine came in, her chair moved in the middle of the room opposite me. Gordon came, sat next to me — then the girl started to attack, her cheeks burning with red spots, eyes getting black, putting her long blond, blond hair iin and out of her high collar dress, slipping with legs apart down the chair (she had along dress on) in between she went to show something to a man sitting on the coach, where Inese formerly sat, there she bent her nice bottom like a “lielgabals” back to Gordon, swaying it etc. Then came back to her chair, by this time Gordon started to speak to me — And how he can make it, took me in a deep conversation — and all the performance from the girl was probably stopped, I took Gordon busy with our talk and we did not lift our heads for maybe 15 minutes, When we looked up everybody were ready to leave. Inese was calm, her face normal again. It was like a storm had been pushed aside. Next day at breakfast Inese only — flashed up and said to Gordon “Only I have been the fool to believe everything you say…” It was kind of beggining of fight. but — I calmed her down.

In the evening — a party to a group of some teachers and cleaners of the school where Gordon has worked before.

There — I noticed a young (little nice woman) sister of the school cleaners wife — she was “the one”. You could say it soon, she eyed Gordon all the time, she was without her husband, eyes a little read, as if from crying. There was dansing. After dansing with others — Gordon “at last” took her for a dance. I did not look how it went, Inese dansed too, when she returned — she was again in “that state”, pale, savage etc. Again I clamed her down. But what I saw in that girls face, was quite the opposite from that other girl — instead of anger, just brockenheart pleading etc. To think — that Gord. has been “bad” to her, his school cleaners wifes sister.. It was disgusting. The other morning Inese did not want to wake up, to go out of the bed, to start the day. Again I was the stupid peacemaker. I just had made ready her west — I wanted to give it to her and to see it — how it looks. I even said — “come on, you are the winner”… She came up. But — should I calme her??

[Note on side of page]

All that crap here — is for nothing — But Laimons said “He (Gord.) has left many girls…” Well — thats the one trouble more with G. and shy for what “happening”?

xx M.

——————————-

[Extract from Dzidra’s diary]:
Wednesday 29th June 83.

Mum and I just had a good day — lunching in the Botanic Gardens, seeing the Free Concert (a young clarinetist at the Conservatorium and then talking for ages about all the exit from Latvia in a coffee lounge in the MLC complex…

So. When first the war came — Mum went back to the country — and Dad went too.

Out of context: When they arranged to meet, by letter — mum responding to Dad’s newspaper ad — he put in his letter that if they catch sight of each other and don’t like the look of each other — or one of the other — they must still go through with the meeting — and NOT run (or pretend that they aren’t the one.) That sort of instructions can only have come from experience on his part of somebody having done that to him. And Mum says that if she had not had such instructions — that based on her initial reaction to seeing him — she would have “run”. She didn’t like him. But she “went through with it” — and later still made herself continue and toe the line denying feelings of dissatisfaction with him.

Anyway — the rumours of Jewish hardships — there were lots of Jews — some in more lower class shop owning groups — others rich and big shop owners. Rumours of them having being herded together — starving. Some people gave them food. Beliefs — that they were connected with Communism — … they were made to wear the star of David.

Mum’s mother didn’t shop in the Jewish areas — they were known to be great ones for bargaining and taking advantage of unwary shoppers. But some others enjoyed the interactions.

Mum had had one “boyfriend” who expressed his anti-semitism in such terms that “we will wipe them out so hard that you won’t even be able to scrape the remains off the wall with a knife.”…

Back on the farm — the Germans had already gone through — and the “war” came when the Russians began pushing the Germans back — so the front line began approaching.

Then the German extract people were given and opportunity to return to Germany. Some went — some didn’t — the two ugly German daughters — who had been so retiring, isolated — not integrated — one had asked some Latvian lady known to Mum whether the daughter could possibly go & travel by train to Berlin (i.e. wasn’t she too unpresentable — too ugly!!!!)

The daughter went — the old father stayed.

Jaša rang and said — shoe [harness?] the horses — and for real prepare to leave. He drove all the way from Riga to offer to take Mum, Grandmother & Inese — (Dad seems to be busying himself among the Germans & not always present) AND MUM DIDN’T UNDERSTAND and Grandmother assumed she did understand. And she says if she had understood that he’d come for that — she would have gone.. —

So — Jaša drove back.

Mum & Dad packed 3 carts — (one Dad got by some bullying of some neighbour who was staying). They buried much stuff around the place — Mum wanted to take the a little bound packet of photos — Dad wouldn’t let her — too heavy — himself had packed these great balls of leather belts…

Other stuff wa bags of oats etc, dried meat, dried other foodstuffs — one roll of Mum’s good etchings etc was allowed.

They drove 20 kilometres to some neighbouring barn — deposited Gran & Inese there, un loaded one cart — went back. Mum tidied up the place, put up her drawings that were still there — they still took a walk around the whole place — almost felt as though there was no danger — should they really go — when they heard the zing of bullets. They had even the previous days on Dad’s suggestion made love there outdoors.

They packed the horse — Mum still looked back at the house and privately asked it — is this it — will I see you again — an open ended question. Que sera. You choose.

They went bad — buried more stuff. In all Mum counted 7 barn stopovers.

At some stage one of the carts overturned — she saw the roll of drawings — even was aware of a moment where she could grab them — and yet that choice — that they were HER things, & so didn’t matter…

In one of the places Dad would be off among the Germans by day — Mum was milking the 2 cows they took with them. Gran & Inny stayed in the house — Mum was 1/2 kilometre away in the barn with the horses & cow. She had too much milk — decided to go back to the house or somewhere where there were German soldiers. Offered them milk — they were still well supplied at that stage — but 2 of them came back with her. Subsequently one returned at some later stage — mum registered a moment of — possible personal encounter — she says it would not have been rape — she was attracted too — but she was afraid — & he sensed that fear — and it dissipated into him telling her she (and the situation — the barn, the horses) reminded him of his sister & home. Mum remembers it as a poignantly human situation — one where he valued the human being more than any desire to take advantage of a situation.

Finally they were down to one horse and cart (other foodstuffs etc had been used up). They went through Riga — Mum remembers someone observing them & crying at the sight — that Latvia had come to this.

They went on to some sea port further than Riga [Liepāja] — and thence sailed to some German port [Gottenhaven]. Then by train to Bransdorf (?) and then Jägerndorf 12 kilometres outside that was a camp (refugee). Somewhere near the Czech border. There the train journey had been freezing — Grandmother became ill & so did Inese. They both went to hospitals. Inese went to the Czech (?) one — and she had pneumonia etc — and diphtheria broke out — so Mum & Dad grabbed her — even though they weren’t supposed to and raced her off to the German hospital. She was refusing to eat — one German lady, whose husband had taken her kid because he was true German & she was one of those Germans who had come from stock (!!) who’d settled outside Germany — & so this lady was probably just in hospital through a nervous breakdown — she took on the task of looking after Inese — because the German nurses weren’t going to accept her — they had no time. Inny was refusing food etc.

So this lady took it upon herself to coax Inese into eating. She was there maybe a month while Mum was still able to visit — but it got so she’d cry so, that after a while Mum would just go and look through the curtains so that Inese would not catch sight of her.

Inese would have only been 2. Then some sort of word came from Dad’s sister Anna that they could go stay with her — so — Gran, Mum & Dad went the 12 hour train journey — leaving Inese in the hospital. Finally 2 letters came, saying she was getting better. But Mum could hear how people were coming by train from those parts — she knew there would not be much time to go back & get Inese. She went to find where she could get a pass to catch the train back. Some German woman official said — but from this letter we don’t even know if it’s your child. You can’t go — if you can bring a telegram showing evidence that it’s your child — she’s well — you can go get her. Mum pleaded — the woman got some other official who said “No chance.” — & then Mum just grabbed hold of the edge of the table — as though not to be moved from there. The woman saw the look on her face — didn’t say more — went into another room — and brought back the pass. Mum — grateful (!) gave her the only 2 cigarettes she had & promised more when she returned.

She went & got Inese. When Inese saw her (a month since she’d seen her — or maybe even more) — she just clung around her neck & wouldn’t let go — such that the other women were moved — & made Mum a bed there so that she could spend the night there & go back next morning (to Berlin).

Catching the train — it was 200% over crowded. Some woman on the train beckoned indicating she was prepared to take Mum & child — some 15 year old young thing took it upon herself to look after Mum. The woman on the train indicated she wouldn’t open the carriage door to the huge (either one or two) fat man with bulging suitcases who were batting the door & trying to get on the train. Mum says she doesn’t know where the young girl got the police man — but she did — & he just grabbed the man & suitcases literally by the scruff of the neck and got him out of the doorway — the woman got Mum on & the door closed and the train was off.

Mum & Inese had a horrific 29 hour train journey back to Berlin — the train being held up all the time.

But they didn’t even feel like eating the sandwiches they’d been given by the hospital.

Then came notices that things were good in Austria. So, Mum, Dad, Gran & Inese went to Austria. They were in an English camp — and while earlier there had been possible movement between the allied refugee camps — some ruling had come preventing this — but still on talk that the American camp was richer, with better provisions, some 40 families took flight from the English & went to the American camp [Sillenbuch]. There for a while it was good — and I was BORN! It was a brief time of plenty — chocolate milk powder etc.

However it came to light that our entry (along with those others) had been illegal — that dates had been changed — & that we’d arrived after some cut-off date — so there was a court case (?!) and we were all thrown out — returned to German territory! Here times were bitter. First we went to some place where there was some cripple with two daughters who complained about our presence (we were farmed out to German families) — so we only stayed there about a week — finally after sleep in a school house we got one big room somewhere else [Fellbach]. There was talk that we were all going to be sent back to Russia!

Along the way — somewhere [Fellbach] Dad started some sort of shop [black market] — selling sardines and other bits & pieces. He was doing quite well. An incident — at some stage Mum was stuck with Grandmother & child hard up — and Dad was off among the Germans — & he sent her via a German a ring for her birthday. She looked at it in dismay — a ridiculous gesture when they didn’t have enough to eat. Also around there there was a somewhere where they got word from Jaša that there would be more famine. Whereas in fact the letter came when things were not really going to get worse — the worst was over — but Dad got extra scared — & they just had some sort of dried bread that Mum had prepared — and Dad wouldn’t give any to Mum or Grandmother. He figured only some would survive — so he fed himself & Inese. I hate him for that. I hate him for that. Mum pulled out some bits of bread from the sack’s stitching at times… — Jesus!

Anna came from Berlin to visit — Dad managed to get bacon & cabbage — Mum prepared cabbage, & cabbage & cabbage — it was better than they’d had before. Anna said but I really need some greens & started finding elsewhere to eat — thinking probably that Mum was some sort of dumb wife — not even really comprehending any of the situation at all!

Grandmother got sick — went to hospital — came back — one night some tiff between Mum and Dad — she pushed him as he was leaving to go out somewhere — he turned in a rage of “You’ll push me??!” and shoved the door back into Mum’s face — her nose began to bleed. So when Mum went back to her mother with bleeding face the older woman became distraught and yelled & couldn’t sleep — and Mum thinks the landlady called the ambulance or police or whatever that she should be taken to hospital. By which time Grandmother was feeling better — and she clung to the wall protesting not to be sent to hospital — but off she was carted — Mum again powerless…

Within a few days at hospital she was better.

However there came a letter that Austra (Mum’s sister) was alive — & Mum took that letter & read it to her mother — who right then had a stroke — one side of her face — one side paralysed. She lay in a coma for a few more days & died.

The way Mum can recount it now indicates her coming to terms with it.

Moments when they were travelling through Latvia with carts — Grandmother still in the woods with hers — Mum & Dad already further — they hear an explosion behind them during an air raid (?) and the feeling — that they must just go on — maybe she’s injured, or the horses are injured — but that helpless felling by Mum that there is no choice (under the pressure of Dad and the whole situation) — that you just keep going. And then she drives safely out of the woods unharmed. Then Mum when they stopped by a stream — fell to drinking at it, she says, like an animal.

—————

Wednesday 25 July 1984
[to Inese from Dzidra]

Dear Inny,

Hi. Important things first — another cheque came HERE for mum — did she get my letter? And has she done what I wrote her she must do? i.e. WRITE to the
ACCOUNTING OFFICE
AUST. DEPT. OF FINANCE
AUSTRALIAN EMBASSY
1601 Massachusetts Ave.
WASHINGTON D.C. 20036 USA

— she must write from Canada to let them know she’s arrived or they’ll keep sending cheques here. She may well have done that by now — however — anyway… check up on her! I know she went in good time here to fill in all the forms — but they still wait for written indication from her that she has actually arrived — and giving the address where she wants the cheques to go. If you’re likely to be moving around a lot you might be better off getting her to ask them to pay it straight into a bank account so that she can take it out whenever she likes, wherever she is. That’s what I do — it saves waiting for the silly cheque like she always did here on Wednesdays & then having to go & bank it. So! I’ll send over some of the Commonwealth Bank withdrawal slips — if she wants the money to be taken out — I’ll need her account book (I don’t know why she took that with her) and one of the slips signed by her — then I can take it out cash at this end. Otherwise it can sit in the account. Though she could send over her book and a slip signed but NOT DATED so I can take out whatever is in the account if that’s ever needed. If she sends the book & slip over — I’ll just keep both (unused) till she indicates she wants the money out — comprenez?!

Meanwhile life continues much as before…
… Write Mum or ring or whatever — see if she HAS written them.

Lots of love. Dzid.

Skaidrīte Rubene (Ķikure/Kikure)

[First 3 letters are copies of letters that Rubene wrote to unknown person(s) — shared with Erna.]

Nov. 19th, 1983.

Since you called – I have never stopped talking to you. Think, how it would have been if you had had to listen to it all… Though some parts you may have enjoyed. Others were answers to your questions. But as I of yet have not devised the way to send my thoughts directly to the person intended I will have to help them with words. I promise, with mercifully FEWER than those released by a flash flood of feeling. For it was something like that. I was surprised at the joy I felt just to hear your voice. And that it brought all back. Especially of late I had wondered what had happened to you, but logically it seemed that there was not the slightest chance that I would ever learn.

And yet, when you started to speak my being sort of went forth from the physical cage – as if on the edge of a sword somewhere high up – ecstatically happy – towards a blinding light… As I said in somewhat more restrained terms – I was so grateful that you simply were. Do I feel ashamed to say it so openly? – No. The longer one lives the clearer one realizes that the times one meets another human being towards whom one has feelings are extremely rare. With you it was like walking through a desert for years and years and suddenly coming – well, upon the Garden of paradise… Or walking into a dark seemingly deserted medieval church – and the space suddenly shaken by a baroque organ – bursting forth in glorious jubilation. I did not know what I was seeking but when you spoke – it was all there – and so much more. How could I stop liking (though love is the correct word) when you went away? And that love did not turn to hate – as some ‘loves’ do. I just – like a Bluebeard… – put that love behind a door and kept it well locked – but the Paradise behind it survived. Yesterday and this morning when I kept frenetically talking to you – tears kept streaming down my face just looking at that Paradise. You see, how much better it is to put this down on paper – to save embarrassment to us both. Also, there are some things one tell to the person directly, but many – no matter how one wants – one can not. At least, not at the moment one should have and even if one sees that that it was the only moment that it mattered to say them.

Which brings us to that awkward dinner at that Chinese restaurant and what preceded it. You may remember, you had been away for quite a while. When you had left it had hurt as much as losing my child. But one survives. Only I felt a bit like a Baseidov dog – ‘cautious’… Also, there are times no matter what one’s mind says – the feelings go ‘flat’ – simply no reaction. I needed time and reassurance that you were not going away again. Yet, I got the feeling that YOU rejected me even before we left the house. When we got to the restaurant I sort of felt ‘outside myself’: I was what I was – I could not be otherwise. I saw you ‘receding’ – watched it all as if from above and yet was not able to explain or plead – for what? It all seemed futile. I think, if people are friends over a longer periods and do not have to fear that the present meeting might be the last one for years – that people learn to relax with each other and forgive those ‘flat moments’ because they do come in any relationship. Even those visions of Paradise one does not get any time one wishes. How could I ever ‘disapprove’ of you? – Does this somewhat explain what you thought were my reactions at the time?

As for my house-set up: I never lived ‘with my parents’. Unasked, they moved in with me and since father at that time (I had barely gotten the work with the university when he retired) took mother out of psychiatric hospital – raving with sound hallucinations – and put her on my doorstep. Father said he was dying with a head-wound he had received at work – I could not refuse them. Well, both are alive – twenty three years later… Parents, too, eventually can turn into vampires… Mother eventually went senile and when that became too unbearable – we finally put her into nursing home. Father is still with me, but he at least is SANE. Yet, looking back, what a waste of time and energy!

But there were reasons – partly to repay father, who had been good, partly to expiate ‘guilt’ – for once having tried to escape ‘duty’ and now trying to do whatever ‘Duty’ required. But that would be too long a story for one letter.

But to go back to why this letter was written – namely, you. I wanted to assure you that I do not try to hold onto you for any kind of ‘exterior’ reasons. I have work, I have friends – in my own ethnic group – artists and actors; among Americans mostly young ‘daughters by association’ and some rather strange types. I am still curious of life – I go to foreign films, plays and dance performances and I go alone – I like it better that way. But – one would like to share what one sees and thinks but for that the place I work is a desert.

Which brings us to my friend. When you left – in summer 1974 I went to Italy. Partly to see what you had seen, partly, because that is an obsession with all Northerners. We stayed there only three weeks (the other three we divided between Germany, France and England) but since the tour was well organized we saw a lot. On the last day in Florence we were given a free afternoon to see what we wished. I decided to see the leaning tower of Pisa. On my way back, in the train, I met a middleaged lady and gentleman – a brother and sister – who were returning from the trip to the just discovered northernmost Etruscan site. The gentleman said, he had gone to photograph it. So he talked Etruscans. Well, it did sound familiar… On leaving the train in Florence he handed me his calling card asking me to write them. Back in the states I felt so lonely that I finally did. He promptly answered and that exchange turned into a correspondence that lasted nine years – on the average twice a week and long letters too. Yet, he never wanted to meet me again – so I never went there. He died this summer, in August. Who was he? For me also a kind of gift of gods. When you left I wished that I at least would be given a FRIEND. And this time the gods heard and my wish was granted. But how gods play – even with their gifts, and yet – how wisely. My friend was half-Jewish, from Philadelphia but only a generation back from France and Italy. His French ancestors were mostly doctors and lawyers, his Italian relations had gone into publishing (The Milano Lattes publishing house is owned by a cousin). He himself had gone to Europe with the American Army (in the Intelligence service) and then done his studies in Greece and later in France and Rome. By profession he was press photographer and journalist, but had dabbled in arts and film-making and for 16 years had worked on the Spoleto Festival committee doing publicity. He had never married, considered himself a bi-sexual, but naturally mostly liked men. Why did he write to me? When we met he apparently had gone through some kind of crisis – material and emotional, had left his Rome studio and moved to Florence and HATED IT. He once had money, but lost most of it – rather given it away. He had scattered his rather numerous talents so he felt like a failure. He was also growing older (he would have been 66 this month) and did not know how to deal with it. He simply needed a point in space to center on. My eagerness to have a friend provided that focus. His interests were somewhat different from yours – some suited me less, but since he was willing to be a friend – I tried to learn about things that interested him – so we would have something to talk. So first I learned about photography – that is photographers and styles, etc., then since he liked films and had known a number of Italian filmmakers – (while they were unknown they had been quite accessible) – I went to any Italian movie that came around. Having lived in London some time he liked theatre – so we caught up with the major names in that. After that it was the assorted gay lore, dance, memoirs, women’s literature – you name it. It takes a lot of matter to fill bi-weekly letters over nine years… But I learned. And to him too I am grateful.

Why do I talk so much about him? Maybe, to show, that there are many forms relationships can take – that still enrich life. Maybe, you would like me just to write you sometime? I would have somebody to talk to and maybe it would amuse you to have letters? And small amounts of carefully selected BRIEF pieces of reading matter? But this is almost too much for one letter and too many questions too soon.

The letter did not turn out as romantic as my private monologues… I apologize… But you can always refer to that first letter I wrote you – if you still have it. Also, it was not romantic at all. Only a coldly scientific registering of effect your person would leave on an objective observer…

Please, keep yourself warm and dry!

Yesterday I kept repeating „My love, my love”… Today it has turned grey and it is more difficult to believe in ‘paradises’ – so if you permit let me at least sign off as your friend.

(reading matter follows in a separate folder)

————————

[letter starts abruptly, without intro or capital letter – maybe a part is missing, maybe not]
Nov. 23, 1983.

maybe it is too many letters but I want to write while the words still come…

Until this morning just kept ‘thinking of you’ – actually not allowing the mind to form any thoughts – just trying to protect the joy that you are there. But later it started to rain – the day turned gray and damp – the mind crawled out from its lair and the joy went and hid herself. Without that ecstatic joy – should one write at all? – Well, one could try one of those ‘other kind of letters’…

First, a bit ‘patron intellectual landscape improvement business’. Because of your present work and also of that upcoming San Francisco conference I assume you do not have time to do much pleasure reading. Still, the weather being so dreary I thought you needed something with pictures – so I sent you a book on India, by John Keays. It has a chapter on the deciphering of the various Indic scripts among other things – so I thought you might enjoy it. I will send the Tanizaki book too, but want to wait as I think there are books you would enjoy more. Did you ever read Stoppard’s play ‘Jumpers’? It is one of the most brilliant exercises in logic which by using the metaphor of Zeno’s arrows proves that God exists. – The other prize piece of my literary gem collection – Umberto Eco’s tongue-in-cheek list for an intelligent man’s summer reading – I could not find. I know I have it – just have to look through the Espressos, find the issue and make a xerox copy. It is a very sophisticated piece of literary criticism of some very esoteric works and very amusingly presented.

To answer your question: yes, all three items at their time were part of correspondence with my Florence friend. However, I wish to assure you – should occasional letters be acceptable – they would not consist of ‘already used items’… Also, every person is SO DIFFERENT. As I looked through my collection of articles I became aware of how few of them would please or interest you. That is, as much as I believe to know your tastes. Not that my friend’s interests were invalid – they were just different. And yet I will not deny him. His sharing of what interested him kept me alive these years. I would have rather written to you – if I had had the choice – but it was not to be. So I learned about things that my friend was willing to share with me. I am grateful to him too. So much about that matter.

Guilt. If people come from the same place and the same social milieu there are many ways to find out about the other. Otherwise it is like coming from different planets. Some people believe that keeping one’s life completely secret makes the person more interesting. To some extent of course, it is true. On the other hand even just in friendship – or correspondence – one would like to know who the other person is. I do not ask it of others and I do not volunteer that information just to anyone I happen to talk. But in my life you mattered greatly. And still do. So – MAYBE – in case – should you take liking of receiving ‘romantic letters’… I think, you should know those facts about my life that may influence you wanting (or not wanting) to talk to me. No one can go back and rearrange one’s life to make it look better. One can only go ahead and make a ‘new life’. So about that guilt.

I had another daughter – by the same man. I had just passed my exams for a Ph.D. when he turned up – and starving. So I stopped studying and started to work so could help him. When I got pregnant (ironically the night I was going to break the relationship) and he got his degree (M.A. in music) he (naturally) ran away. I only knew – to California. A few months later I followed. That summer I lived on a cucumber and a can of sardines a day. Later I worked for a family – so neurotic one, that when my first daughter was born I wanted to be just with her and applied for social aid. They asked who the father was and I told them. They found him through the Embassy in less than a week. I immediately lost the aid and he forgot my address… I had no money and my mother being mad I could not go back to my parents. It is too long to explain, but eventually I gave her up. And then the despair took over. I tried to get her back but it was no longer possible. I arranged everything for a clean formal suicide but felt so desperately lonely I went to see the man who in some ways still had meant something to me – it was the end of that relationship but – without knowing it – I got pregnant again. I duly took the 100 pills (I had read in the paper that 40 had killed another woman almost instantly) but due to [something missing] from morning till night. Ten days later – with just one bag of unsorted papers leaning against a chair – I went back to work – slightly annoyed that that feeling about the visitor had not produced anything. And yet, that evening, when I was returning from work – that visitor – a man I had never seen before – was standing at my door. He had come to talk about my daughter. I asked him in an he told. (I am making the story very short) My daughter had been adopted (together with a slightly older Chinese boy) by a Chinese family. Had graduated from college – had travelled – in the East and several times in Europe – had married and was now living in France. So I thanked him and asked him who he was. Oh, just a friend. But after he left I thought that he had talked in a way a friend had not and he must have been her husband. Two days later he called that my daughter had flown in from Europe and wanted to see me. So I said: Sunday morning – and she came. Aiko was all passionate feeling. Christine – pure mind. Self-confident, composed, elegant. The reason she had tried to find me was that they were moving to Kenya for five years and it would be difficult to make contact from there. The man indeed was her husband – she had met him in Switzerland he and her husband’s father both taught at universities. Well – it was a miracle. All those years I was so afraid that being given up had driven her to despair – loose living, drugs or something like that. Yet, she had been perfectly brought up and apparently in quite well to do family. And what was best – she had grown up as Oriental among Orientals – something I could have never provided for her. – I have since seen her two more times when she comes to visit her adoptive parents on her annual leave. She works for the government on some economic development survey. Her husband works in industry – teaching management. I still do not know her present name – nor her real address – except a c/o P.O. Box number… She is as secretive as her father. Her father married a Korean shortly after Aiko was born and moved out of our lives. Still, Christine’s reappearance, too, was a miracle. At least, I know, that she is. But is it not absurd? The child I gave away – turned out well. The one I kept and so desperately tried to do the right things for – because of not good enough parenting discipline or whatever – died so pitifully young and so horribly.

What was the ‘price’ for getting to see her? Learning that a real closeness there will not be. How could there be? But at least I know that she survived.

In the meantime – again out of need for affection – to give and take – I have acquired four ‘daughters-by-association’ – all about the age of my daughters. One from the San Francisco family I took care of while she was little – the others I met here, by chance. All come from educated, but troubled or broken families. So I have some ‘daughters’. Also the friends I mentioned by my previous letter.

As for this bit of telepathy that I have mentioned. That has manifested itself also at other times. When my German teacher – my life’s ‘guru’ – died some years ago – he came in a dream to say good-by. As for my friend – one night I suddenly dreamed that I had received from him two absolutely black envelopes – I woke up with a start and as soon it was decent to call – called his sister and learned that he had just had a heart attack and had been taken to a clinic. He died ten days later. I think, people’s minds work like weak radios and in times of stress are able to send messages to other people who operate on more or less the same wave length.

This letter turned out so dreadfully long. But it says about all I thought you needed to know – in case you decided occasionally to talk to me again. I think it was better to put it on paper before. Should we ever meet – I would much rather listen to your stories or talk pleasant nonsensical things.

Herewith I solemnly promise never (well except when the subject possibly could not be treated in fewer words) to write longer letters than just one page.

May you be kept safe and well
Skaidrīte

p.s. FOUND Eco’s article on intelligent vacations! Hope you will like it.

Was I to provide vital statistics too? – I will be 57 in January. I have not grown fat. There are more wrinkles. But other people get them too and they still find it possible to talk to each other – from time to time…

—————————-

Jan. 31st., 1984.

do you know what ‘mind’ looks like? – Like a drunk, with a terrible hangover, who walks into the kitchen and starts telling the woman all the truths he thinks she should know, but which she knows already and would prefer not to hear again…

When, after your phonecall I wrote that my ‘mind’ crawled out of its lair – that is what it looked like and that is what it did… In that conversation – even though you mentioned coming to San Francisco, you never said, that you intended to stop by… But though my mind – annoyed at my stupidity – explained all this to me – my heart in wild joy kept materializing your face and eyes across a table with that starched white table cloth and good strong coffee… Foolish heart – as if it did no know that if one desires that intensely – of practically living it – it gets counted as if it had happened – and life – true to its preference for ever producing something new – does not permit the desired, already imagined – lived – thing to happen…

Did the article, at least, reach you? Yes, for a moment I had forgotten part of your name though actually it was rather peculiar quirk of just partial recall. But as you remember – in our brief acquaintanceship – your name was only an addition…

Sometimes I wonder why you called – as the person who answered your call at the information desk is very capable and probably gave you the correct information right away? I prefer to think that it was only to get the article a few days sooner. Were you just curious – about what? At times my mind projects an image of you like a jungle idol – with a huge square head and burning eyes – behind which the poor savage worshipper senses a mind like a huge computer figuring out possibilities – instantly clear to the idol, but beyond the grasp of the poor savage. Was that idol – that afternoon – for a moment – feeling lonely and needed some ‘smoke break entertainment’? Whatever his reasons were – for the worshipping savage ‘the god’ spoke…

No bitterness, indeed. From all my heart I was happy to learn that you still were. When my ‘Florence friend’ died last August I thought (since his letters had brought joy) that I would never know joy in my life. To know that you were there – made the world beautiful again. Even if that was all that was meant to be – it was the greatest gift anyone could give me.

I was so pleased that you told a few things about your life. That you are capable of making your name prevail in your field – your articles, your present position – that only confirmed what always was quite evident. But your life in Yukatan raised other questions – as I, alas – ha, ha… – am not just that ‘disembodied mind’ to whom my friend preferred to address himself. My woman’s mind – also quite logically – says the if you have a house there – there must be a woman to look after it. So most likely you have a family there too. Are you happy? Once you save enough – will you return to live there permanently?

If this assumption is correct – you really do not need any letters? And if you never answer – as much as a line – how am I to know if they are still being read? Or if they – unopened – land straight into the wastepaper basket? – About that phone conversation. I got the feeling that you were offended that I tried to cut the conversation short. But the telephone is not at my desk – it is in an open station – with cloth walls to other catalogers cubicles – and as a prolonged phonecall always creates interest I was aware, that the surrounding typewriters had fallen silent…

Have I remained ‘faithful’? People are very complex. When two people meet, usually only parts or their beings ‘make chords’. Not only that. Though some chords in both beings may make harmonious sounds – one person may have a much larger range of strings or ‘pipes’. So it often happens that the person with fewer ‘pipes’ may believe that her instrument has found the perfect echo – while the other – with the ‘barock church organ’ – may be appalled by the poverty that he hears and naturally would be looking for another ‘barock organ’. Still, if one finds something that one seeks – one loves it and cannot stop loving. In that sense Natasha will never stop loving Onegin (though her staying with the general, of course, had nothing to do with faithfulness to a given word. The woman, having gotten used to good life and to being admired and respected – AND having some sense – decided to stay with the good life… After all – if she had run away with Onegin – from one cheap rented room to another, ostracized by society and without any money – Onegin’s love for her had died in no time at all. So it was better for her – and even for her love – that she stayed with her general…

Speaking of books – did the India book reach you and did you have time to look into it? India fascinates me and the book was well written. In my previous letter I mentioned that during the past years I have read a fairly large number of biographies. One of the most fascinating ones was Peggy Guggenheim’s updated memoirs ‘Out of this century’. What interested me was her incredible energy – and the long tortuous way it took to finding out what she should do with her life. But then, that type of a book may be more of interest to a woman than to a man. – The best book about a man – I have ever read is still Mary Renault’s study of Alexander (‘The nature of Alexander’ now out in paperback but which one still should read in the original illustrated edition. Of art criticism I have enjoyed most Robert Hughes’ ‘Heaven and hell in Western art’. (Maybe I will xerox a page or two to give you a taste. The image of the soul on the sword may have indirectly been influenced by a passage in Hughes’ book though there the context is different. Though how true those Jungian images are… Like that being on a sword going towards blinding light… There is an absolute necessity and yet – a sword somewhere up in a dizzying height – is not a bridge… The being needs the light but the light… etc. Better back to books.

After Gilbert Highet (Catullus, Man and Devil) have much enjoyed critic Elizabeth Hardwick. Not quite as elegant as Highet, but womanly wise and witty. Will try to collect a few brief passages to illustrate this evaluation.

No point talking about movies as it is not likely that Yukatan would offer a video library to keep up with them. However, should you have a video down there, this is the base collection that you should have – or view NOW while you are in a place where videos (and the necessary aerials and plugs) are available… Namely: Werner Herzog’s ‘Kaspar Hauser: or, man against God and God against all’; the Taviani brothers (Italian) ‘Padre padrone’ (if not available on video – maybe you would like to have the biography on which the movie is based? About a Sardinian shepherd who until age 21 remained illiterate and then in eight years through sheer will power from an illiterate made it to a doctorate in linguistics and then could not get adjusted to the life of an intellectual (a realized human being) – a most moving story, also the film is beautifully shot with images that look purely Greek. Visconti’s ‘Ludwig’ (about that mad king of Bavaria who built those castles and was madly in love with Wagner), ‘Conversation piece’ and ‘Innocent’. Also the Brazilian filmmaker Glauber Rocha’s ‘Antonio de los muertes’. Fellini’s ‘Satyricon’ and ‘Roma’, Satvajit Ray’s ‘Apu’ trilogy, ‘Music room’, and ‘Devi’, and, because your living among Indians – the recent Japanese movie ‘Bride of the Andes’ which describes a Japanese scholar’s (or scholarly inclined man’s) living alone in an exclusively Inca village up in the Andes.

Why – after those first three ‘semi-romantic’ letters did I stop writing – if you wondered? For ten days came down with the usual pre-holiday flu. As soon as I could move about – it was time to do the Christmas decorations for the Library lobby – in connection with the Christmas book exhibit (I have done this for the past few years – as a concession – return to my earliest ‘profession’ – i.e. that of a would be florist) This year I did it in purely neo-classical style – with gilded palm branches, whitened acanthus stalks and (for color – a few poinsettia plants in a gilded basket on the stair. Also put ray crowns (of gilded palm branches) on the god’s heads. It worked. Otherwise enjoyed what came – visits with two of my daughters by association – wrote letter to the others and – in between talked to – well ‘somebody up North’… Even made a new friend – met a young (35) beautiful woman whose name is Hera. Imagine the faith of the parents in daring to name their child Hera – a woman-goddess worthy to become the consort of the ruler of all gods! Well, the name suits her…

Monday finished my latest ‘exercise’ – a review of the 1982 Soviet Latvian film ‘A limousine in the color of Midsummer night’ which we showed here at the Pacific Archives. That done, I can now enjoy a couple of days freedom and do (mostly read) what I like.

I hope you have been well and wish you good health, success and happiness for the New Year!

if you permit – in friendship


[postcard – Stanford University]
1987.g. 28. Jūnijā

Mīļā Ķikures kundze,

Jūsu jaukās grāmatas pienāca – sirsnīgs paldies! Nē, ar samaksu nebija pārskatīšanās. Taču Jūsu jauno grāmatu, kad tā iznāks – vēlētos saņemt – un par to samaksāt, kad saņemšu. Šī nedēļa pagāja vienā steigā – piektdien bija jātaisa dekorācijas kādai lielai pieņemšanai bibliotēkā. Un tagad ar steigu jāmēģina kaut ko uzrakstīt ‘Ziemeļkalifornijas apskatam’. Kopš šobrīd man nekā cita svaigāka pie rokas nav – pielieku klāt to pašu iepazīšanās rakstiņu. Bija labi ar Jums iepazīties!

Ar sirsnīgiem sveicieniem,
Skaidrīte Rubene

————————–

Sk. Rubene
Berkeley, CA 94704 USA

‘Pie mums Kalifornijā…’ (Nolasīts Latviešu Studiju Centrā, Kalamazū, š.g [1987] 13. jūnijā, Rakstnieku nedēļas iepazīšanās vakarā).

Pagājušā gada 11. aprīlī, ‘Austrālijas latvietī’ parādījās Jāņa Klīdzēja raksts ‘Pie mums Kalifornijā…’ Šis raksts man likās tik aptveroši informējošs, asprātīgs un laipnīgs, ka es cienījamam rakstniekam lūdzu atļauju šo rakstu RN (Rakstnieku nedēļā) 87 nolasīt. Taču rakstu atkal pārlasot atklāju, ka kultūras dzīve Līča apkaimē gājusi uz priekšu tik lieliem soļiem, ka Jāņa Klīdzēja rakstam nepieciešami ‘uzšodienojumi’. Tādēļ, vēl joprojām ar autora atļauju, bet cieši pieturoties pie temata un Klīdzēja rakstā minēto kultūras darbinieku uzskaites, vēlos Jūs iepazīstināt ar mūsu Līča apkaimes latviešu kultūras pašreizējo stāvokli.

Sākot ar pašu svarīgāko: ar prieku varam ziņot, ka kopš vairāku gadu nesavtīgiem pūliņiem, pazīstamais San Hozē universitātes profesors, vēsturnieks Edgars Andersons, kopā ar grafiķi, mākslas vēsturnieku, aktīvu sabiedrisku darbinieku Gvīdo Augustu, nākotnes Latvijas brīvvalstij, tā sakot, pa diviem vien atkarojuši kādreiz slavenās Kurzemes hercogistes koloniju Tobāgo salu, piegriežot tās pašreizējo melno gubernatoru latviešu kultūrai un mūsu senču ticībai. (Gandrīz tikpat labi pagājušā vasarā abiem izdevies ar pāvestu un Romu…) Lai gan no pirmajiem latviešu izcelsmes kolonistiem salā pāri palikuši tikai vietu vārdi, abu iekarotāju ‘apgaismoti’, salas pašreizējie iemītnieki par mūsu varonīgajiem senčiem sākuši domāt ar nostalģisku baudu un cer uz drīzu jauna balta, mīksta un garšīga latviešu kolonistu viļņa ierašanos…

Kopš abi salas iekarotāji akcijā pierādījuši lielu personīgu drošsirdību un diplomātisku vērienu, turklāt neprasot pat Kultūras Fonda pabalsta, Federālā Valdība ar lielu sajūsmu apstiprinājusi abu iekarotāju plānu Tobāgo salai pievienot arī Vidusamēriku.

Ņemot vērā iekarotāju nopelnus pasūtījums abu varoņu pilna auguma skulptūrām – uz un bez zirga – pēc mākslinieku Ēra un Raimonda Staprāna metiem – jau nodots skulptorei Jutai Savidžai. Taču, kopš šai māksliniecei – radīšanas sajūsmā – ir tieksme savus mākslas darbus ar āmuru sadauzīt, metu autori lūguši Savidžu pirmo lējumu izdarīt dzelzbetonā…

Ar Ziemeļkalifornijas prestiža pieaugšanu plašāka vēriena plāni izstrādāti arī vietējās kultūras veicināšanas sektoram. Un šeit Ziemļkalifornijas apvienoto organizāciju valdei radies plāns, ko pat opozīcijas locekļi atzīst par ģeniālu.

Pretpiesārņošanas partijas panākumu dēļ, auto rūpniecība Kalifornijā pilnīgi apstājusies. Un tā japāņi savu tikko uzbūvēto Tojotas fabriku – tas ir, kadrus – pārcēluši uz ekoloģiski mazāk apgaismoto un vēl automobiļu karsti kāro Niģēriju. Ziemeļkalifornijas labiešiem labprātīgi pārdodot savas telpīgās savrupmājas un iegūto kapitālu iepludinot kopfondā, japāņu fabrika nopirkta bez grūtībām. Ar Viļa Lapenieka džuniora palīdzību, fabrika tikai divos mēnešos pārvērsta ultramodernā, nevainojami funkcionējošā filmu studijā. Kā pirmo – ar simts piecdesmit miljonu dolāru budžetu – nolemts filmēt nupat par scenāriju pārvērsto Dr. Nikodēma Bojāra lugu ‘Nostradamus’. Lugas divus pirmos cēlienus izlasījis režisors gan tūliņ pieprasījis otrus simts piecdesmit miljonus – speciālo efektu realizēšanai… ko producenti – ņemot vērā filmējamā materiāla dimensijas – bez iebildumiem piešķīruši. Taču pasākumā ieguldītās summas apvienoto organizāciju valde jau atguvusi pārdodot sapratējam, Irānas premjeram. Tikai ar noteikumu, ka Dienvidāfrikā atkal atdzimušo Hitleru Irānas vadonis savā izskatā tēlos PATS, un scenārija tekstā būs teikts, ka ‘trešā uguns’ ar ko var iznīcināt visu pasauli, viņam JAU IR. Izlietojot lugā aprakstīto lāzera projekcijas techniku šis humānais cilvēks cer filmu – ar Lapenieka speciāliem efektiem – burtiski ‘uzšaut’ irākiešu pozīcijām un tā – vienīgi ar mākslas darba radīto emocionālo pārdzīvojumu – panākt ienaidnieka beznoteikumu padošanos pirms filmu būs pabeigts rādīt.

Par filmu iegūtiem līdzekļiem Stanfordas pilsētiņas pievārtē jau izbūvē televīzijas staciju, kur dienas programmās serializēs mājas mātēm piemērotus darbus, kā Anšlava Eglīša romānus un literatūru ar ētisku pacēlumu; pēc vakariņām visus profesora Edgara Andersona lieldarbus minisērijās. Kabeļa stacija tai pašā laikā koncentrēsies uz avangarda darbiem, sākot ar Valža Zepa ‘Ķēves dēla’ turpinājumu, tas ir, Kurbada piedzīvojumiem pa – it sevišķi Līča apkaimē – pēdējos gados radušos trimdas folkloru… Sagatavota tiek arī ‘latviskā kāmasutra’, tas ir, ‘paplašināta pamācība mīlēšanā’ ar piemēriem ne tikai no ‘Skroderdienām Silmačos’. Taču raizējoties par tautas morāles sargu iespējamu reakciju, šīs sērijas gatavotāji pašlaik savus vārdus nevēlas atklāt. Paši jaunākie dzejnieki savus darbus lasīs agrās rīta stundās, Andrē Letoņa ģitāras pavadījumā.

Tikpat rūpīgi top plānots par izglītību. Kopš ziedojumi kopkasē turpina plūst straumēm, nopirkta arī Stanfordas Universitāte, kuru pašreiz – no Sauda Arābijas atgriezušies dzejnieks – eksotisko interjeru speciālists, Ivārs Lindbergs, un architekts-orientologs Raimonds Slaidiņš pārbūvē latviskotā Riādas ‘beaux-arts’ stilā. Šo universitāti izveidos par Baltijas telpas plānošanas centru, kas specializēsies lielu iedzīvotāju grupu masveidīgā pārvietošana. San Hozē universitāti, turpretim, pārvērtīs intensīvā latviešu pārskološanās centrā, kur sabiedrībā drusku paklīdušos, no latviešu sabiedrības aizklīdušos un latviešu valodu nekad neapguvušos trijos mēnešos pārvērtīs par latviski runājošiem un domājošiem nākotnes Latvijas pilsoņiem.

Reizē ar Baltu universitātes plāniem pamati likti arī ‘Mazā teātra’ sapnim – 3000 sēdvietu ‘Lielajam teātrim’, ko kultūras veicināšanas komiteja nodomājusi nosaukt par ‘Gaismas pili’. Rudens sezonās tur pilnā sastāvā ikgadus viesosies Rīgas opera, ‘Ave Sol’ un ‘Skandinieki’, bet pavasaros Drāmas un Dailes teātri, daloties ar ‘Mazo teātri’ un viesu trupām no citiem kontinentiem.

Aizmirsti nav tikuši arī zelta gadus sasniegušie seniori. Tikai, kad apvienoto organizāciju valde sākusi runāt par senioru kopmītēm, seniori visa vētrainā sapulcē nobalsojuši, ka šī nav nekāda ķenguru zeme, nedz eskimo sniega lauki, tādēļ nekādas ‘Plauža darba komūnas’ nedz Eduarda Freimaņa ‘desmitstāvu internacionālas nabagmājas’ NEBŪS. Tā arī valde apsolījusi, ka jaunceļamā latviskajā kopmītņu miestā katrs seniors saņems brīvu piecistabu dzīvokli ar baltām mēbelēm un tepiķiem, kas pie bajāriskā Līča apkaimes dzīves stila pieradušajiem senioriem tā vai tā nozīmē latviskai personībai nepieciešamas telpas sāpīgu sašaurināšanos. Mītnes plāno izdaiļot ar vietējo mākslinieku saražotiem mākslas darbiem, ko seniori varēs iegādāties tikai par darbu ražošanas pašizmaksu.

Taču kultūras veicināšanas plāni iet vēl tālāk.

Prezidenta vēlēšanu kampaņai iekarstot, Līča apkaimes apvienotās kultūras organizācijas pārliecinājušas Ziemeļkalifornijas apskata redaktoru Ojāru Celli atstāt Apskatu savas spējīgās dzīves biedres vadībā un deklarēt savu kandidatūru Savienoto Valstu prezidenta postenim. Pamatojums: cilvēks, kas divdesmit gadus spējis novadīt tik noturīgu publikāciju un novaldīt savus temperamentīgos līdzstrādniekus, ČETRUS GADUS spēs novaldīt arī Kongresu un Valsti.

Paļāvībā uz šī plāna izdošanos apvienotā dāmu komiteja jau plāno mūsu prezidenta amatā iecelšanas mielastu, ko kronēs viņu ceptās, nepārspējamās Vīnes tortes Brīvības statuju formā un ‘napoleoni’ ar jaunā prezidenta portretiem.

Aktīvi darbojas arī Latviešu sieviešu atbrīvošanas organizācija, kuras trieciengrupa ‘Ziemeļkalifornijas amazone’ iesniegusi Kultūras Fondam petīciju, kas – kā trieciengrupa to cer – radikāli iespaidos tautas nākotni. Liekot priekšā, ka reizē ar katrai grāmatai piešķirto balvu, līdzīga summa piešķirama mātei, kas uzaudzinājusi estētiski tīkamu meitu, kas būtu jūsmīgi ieinteresēta tautas dzīvā spēka vairošanā.

Labi veicies arī individuālu pasākumu virzītājiem. Tā kāda enerģiska baltu filoloģe pašapgādā sākusi izdot Latvju dainu visus trīspadsmit sējumus, kur visas viņas priekšgājēju baltu filologu tik nepiedodamu pielaistās kļūdas vienreiz būtu izravētas uz visiem laikiem.

Katrs pa pusotrai lugai uzrakstījuši arī abi Līča apkaimes pazīstamāki lugu rakstnieki. Par cik personīgas aptaujas ceļā izdevies uzzināt, katram vismaz viena no sarakstītām lugām latviešu trimdas stratosfērā uzsprāgs ar tādu spēku, ka liks Ziemeļkalifornijas slavai atskanēt pa visiem latviešu apdzīvotiem kontinentiem.

Nobeidzot, kā interesants literatūras un dzīves mijiedarbes upuris jāmin mūsu pašu labais Jānis Klīdzējs. Viņa romānā ‘Tas ragainais otrais mūsos’ aprakstītā metode – kā – ar labestību vien – ārstēt uz brīdi garīgu līdzsvaru zaudējušos (un kam gan no mums tas nav gadījies – un vairāk kā vienu reizi vien…) izrādījusies tik sekmīga, ka visi 10,000 Napas iestādes iemītnieki apstiprināti kā izveseļojušies un atbrīvoti. Rakstnieks burtiski ikdienas top apbērts lūgumiem no citām pavalstīm, lai šo brīnum atkārtotu arī viņu iestādēs. Taču cienījamais rakstnieks jau pasācis vēl tālāk ejošu darbu: proti, kā – un atkal tikai ar labestību – Kalifornijas pārpildītos cietumus pārvērst par cisterciāniešu klosteriem, kuru iemītnieki tajos būtu ar mieru palikt uz visiem laikiem. Tādēļ, mazāk iedragāto dvēseļu ārstēšanu turpinās pēc Klīdzēja grāmatas, kas nupat izdot angļu valodā ar virsrakstu: ‘How to keep chasing out your devil and learn to live with him too…’

Kā redziet, izņemot Anšlavu Eglīti, Jāni Gorsvānu, Laras lapu un Francijas Abreni, pie mums, Ziemeļkalifornijā, ir viss… Bet kad mūsu Ziemeļkalifornijas Gaismas pilsēta būs uzcelta, mēs ceram, ka ar visu viņa Palisāžu māju uz Gaismas pilsētu pārcelties mums izdosies pierunāt arī mūsu prozas dižmeistaru Anšlavu Eglīti.

Abreni atstāsim tur, kur tā ir, jo arī Kalifornijas paradīzē dzīvojošie pa reizei gribēs atsprindzināties mazāk ideālos apstākļos. Tikai kamēr to Gaismas pili ceļ… tiem trīsdesmit četrdesmit uz zelta senioru stāžu slīdošajiem, kas uz visādām kulturālām runāšanām tai pašā Draudzes nama pagrabā sanāk, ‘elpīgas telpas’ pietiek visiem…

Vieglas aizmiršanās brīdī ar to ragaino otro mūsos uz vienu roku uzrakstījusi
Skaidrīte Rubene.

p.s.. Kopš autore pārliecināta, ka iedvesmas transā rakstāmmašīnu klabinājis ‘tas otrais’, viņa no katras atbildības par uzrakstīto kategoriski atsakās.

————————–

[postcard – California coastline]
1987.g. 6. jūlijā

Mīļā Ķikura kundze,

Vakar būtu vajadzējis turpināt pāris sīkāku rakstiņu par RN 87, bet – pēc parastā skrējiena ‘pa vāverītes būrīti’ noguru – tā pabeidzu lasīt Jūsu saraksti ar Jāni Sarmu. Jūsu stāstu krājumu un dzejas izlasīju jau pag. nedēļā. Tās uz mani runāja: ja arī dara ‘to’ un ‘tā’ ‘kā vajadzētu’ – tomēr paliek kaut kas nepiepildīts, kas sūrst un SĀP. Tādēļ pielieku klāt kādas teiksim – mīlestības pēdējo cēlienu 3 vēstules (atbildes, protams, tām nebija… — Tikai tā – lai dalītos. Jāskrien uz darbu.)

Jūs cienīdama
Skaidrīte

———————

Jaundarbi un to autori LARAs rakstnieku nedēļā.

LARAs rakstnieku nedēļas norisi savā rakstā (Laikā, 4. jūlijā, 1. lp.) ļoti precīzi atstāstīja Auseklis Zaļinskis. Šis raksts domāts, lai lasītājus iepazīstinātu ar Rakstnieku nedēļā, 17. jūnijā publiskajā rakstnieku cēlienā nolasītiem jaundarbiem. Rakstnieki minēti kārtībā, kādā tie lasīja, raksta beigās pieminot arī tos, kas savus jaundarbus bija lasījuši iepriekšējo dienu jaundarbu cēlienos.

EDĪTE ZUZENA (tautas dziesmu un latviešu lirikas tulkotāja vācu valodā) spēlējoties ar dzejoļa ‘Gaismas pils’ rindu: „Ja kas vārdu uzminētu/Augšā celtos Gaismas pils” lasa savas pārdomas par tautas dziesmu tulkošanu: Ja atradīs pareizās formulas, kas latviešu tautas dziesmas darīs saprotamas citām tautām, tad ‘Gaismas pils’ celsies augšā un mūsu tautas dziesmas ieies citu tautu kultūrās.

LIDIJA VENTA DOBROVOĻSKA savu 1983. gadā iznākušo dzejoļu krājumu ‘Mīlestība’ nupat pārtulkojusi angļu valodā. Nolasa dzejoļa ‘Liela bagātība’ tulkojumu. Arī jaundarbu – Mocarta ienaidnieka Saljēri monologu – ar latviska humora piesitienu.

Austrālijas dzejniece-rakstniece ERNA ĶIKURE (stāstu krājuma ‘Mūsu kaimiņš’ (1962), dzejoļu krājuma ‘Dienas un darbi [sic]’ (1985) autore, savas sarakstes ar Jāni Sarmu izdevēja) lasa spilgtu dabas izjūtu dzejoli: ‘Citrondzeltens mēness/iesprūst eikaliptā…’ Citā priecājas ieraugot ciemiņus: „Vecā labā prieka padzeras sirds.” Visdzīvāk atmiņā iespiežas mistiski iekrāsotais fragments par atkalredzēšanos ar violeto eikaliptu krūmu Sidnejas parkā, kad Ķikure krūmā izjūt visai radībai cauri strāvojošu gandrīz inteliģentu dzīvību. Ķikures prozu raksturo spriegums starp tēlu spēcīgo jūtu dzīvi un ārējas izturēšanās atturīgumu. Ķikures stāsts ‘Mūsu kaimiņš’ ir Blaumaņa paraugnoveļu līmenī.

Jaunā dzejniece ELISA FREIMANE (24.g. veca) lasa par savas latviskās paaudzes ‘aizrautībām’. Par to 40 trimdas gadu nastu, kas viņai uzlikts kā pienākums: „Atceries, ka tu arī nekad nedrīksti šeit justies kā mājās…” Nolasa skaisto draudzības-mīlestības dzejoli: ‘Tu aiziesi – Tu man nekad nepazudīsi’ pierādot, ka labu dzejoli var uzrakstīt arī ar ļoti mazu vārdu krājumu. Freimanē aug jauna ‘vienkāršu vārdu’ dzejniece.

TONIJA KRŪKA (vairāku bērnu grāmatu, romāna ‘Aiztecējuši ūdeņi dzirnas negriež’, stāsta ‘Rīgas Ieviņa’ (1976) autore) nolasa detektīvtipa stāstu ‘Zaudētās derības’. Izceļas ar veiklo sižeta risinājumu, brīvi plūstošo valodu, gaišo humoru.

JURIS MAZUTIS – spēcīga, uz nākotni ievirzīta personība – kurā rūpes par valodas un literatūras saglabāšanu dzinušas pašu (un dzen citus mācīt) ‘datorizēties’ nolasa sarkastiski ironisku dzejoli ‘Jautājumi un atbildes’: „Kungs gribēja par ziedošanu/Es viņam vaicāju:/Vai jums bērni vēl latviski prot?” (Mazuta bērni PROT) un domīgu, gara brauciena aprakstu atgriežoties pie latviešu sabiedrības lielākā pilsētā un ko šī atgriešanās kopībā autoram varētu nozīmēt.

RIMVIDU ŠILBAJORI Aivars Ruņģis iepazīstina kā to brāļu tautas pārstāvi, kurš – kad MĒS mēģinājuši noskaidrot, cik mums LATVIEŠIEM ir literatūru – atbildējis, ka LIETUVIEŠIEM tāda ir tikai VIENA. Šilbajoris savā lietuviešu dzejas pārskatā uzsver, ka lietuviešiem nav ‘stāstu mitoloģijas’. Taču katrai tautai, lai tā varētu justies kā tauta, mitoloģija ir nepieciešama. Tādēļ Lietuvā dzejnieki mitoloģiju meklē kā IZJŪTU (kā piemērām, Ūkas Izbradūnas dzejolī: „Dod man aukstu ūdeni/No senā senču priekšnama/Būs man vieglāk ceļā…”) Savā (17. jūnijā nolasītā) lietuviešu prozas iztirzājumā Šilbajoris savukārt uzsver, ka sākot ar Donelaiti (1714-1780) lietuviešu prozas literatūra centrējas ap jēdzienu, ka zeme ir svēta, un ka viss, kas ar to saistās ir SVĒTS.

VALDIS KRĀSLAVIETIS savā spēcīgā personīgā stilā stāsta, kā beidzot iemācījies piemēroties apstākļiem: Kad viņu izskolojuši par vilku – vilcis līdzi vilkiem; kad par lapsu – bijis kūmiņš kūmiem, kamēr beidzot izskolojies par kurmi „ar vienīgo pareizo perspektīvi”. Citā dzejolī asi vēršas pret trimdas vadoņu spriedelēšanu par pagātni: „Dodiet mums rītdienas laiku/Vai taisiet to bodīti ciet.”

EDUARDS FREIMANIS (dzejoļu krājumu, lugu un kāda pusduča romānu autors) lasa no sava jaunākā romāna ‘Kurši’. Freimaņa darbus raksturo sulīga valoda un tēli, ko ciešanas trimdā padarījušas par sarūgtinātiem ārpusniekiem. Freimaņa nupat 1986. gadā publicētais romāns ‘Draudzības pils’ satur iezīmīgi skicētas kanādiešu un latviešu sadzīves ainas, kā arī pārdomas par mākslu un vispārcilvēcīgām vērtībām.

LOLITA GULBE (dzejoļu krājuma ‘Es esmu mežs’ (1985) autore) lasa jūtīgus, it kā taustošus mīlestības dzejoļus: „Es tavu seju veidoju no tumsas/(jo) gaismā nekas nepastāvētu”. Arī vairākus dzejoļus par piederības sajūtu dzimtenei, kas radušies šai pavasarī apciemojot Rīgu.

LAIMA KALNIŅA (romānu ‘Atgrieztais rieciens’ (1981), ‘Valentīns un viņa sievietes’ (1982) un stāstu krājuma ‘Kur upes satiekas’ (1987) autore) lasa stāstu par kādas vientulīgas sievietes dzīvi no viņas egocentriskā kaķa, bet arī it kā dzīves biedra un prasmīga sieviešu novērtētāja perspaktīvas. Laimas Kalniņas stāsti atklāj īpatnu dubultperspektīvi – sievišķīgi līdzjūtošu un vīrišķīgi ironizējošu, kuru dialogs tad vijas cauri visiem Kalniņas darbiem, tiem piešķirot īpatnēju, vilinošu šarmu.

Ventiņpuses dižākais dēls KURĀŽ KRIŠ (alias KĀRLIS ZVEJNIEKS) – ar šo gadu LARAs priekšsēdis) blakus enerģiskiem referātiem par literatūras saglabāšanu un izplatīšanu vairākas reizes mūs iepriecina ar mazā Kriša bērnības piedzīvojumiem, tos pavadot ar augstas kvalitātes solo dziedājumiem no savas vecmāmiņas pagājušā gadsimteņa ziņģu repertuāra. Kurāž Kriš savā jaunākā grāmatā ‘Lustīg dzīv’šen’ (1987) (mūsu gados nācis) atklājas ne tikai kā veiksmīgs mīlestības apdziedātājs, bet savos dziesmu svētku, koncertu un rakstnieku rītu aprakstos arī kā lietpratīgs literāro sarīkojumu un mūzikas priekšnesumu izvērtētājs.

Dzejniece SNIEDZE RUŅĢE (dzejoļu krājuma ‘Ķekars’ (1986) autore) lasa par mīlestību, taču šajā nedēļā vairāk izceļas kā AKTRISE, ar apbrīnojamu iejušanās spēju notēlojot kā laucinieciski vientiesīgo kalponi ASTRĪDES JANSONES ‘Čaukstenēs’, tā rotaļīgo virsaiša meitu ARTŪRA RUBEŅA tautas dziesmu ritmos sarakstītā lugā ‘Ai, zaļā līdaciņ…’ Sniedzei lasot sākam redzēt dzidru strautu ar zaļām niedrēm… Rubenim ir vesela rinda lugu ar tautas pasaku un seno latgaļu vēstures tēmām, no kurām luga ‘Vējš pāri ezeram’ varbūt ir tā labākā.

AINA ZEMDEGA (autobiogrāfiskā tēlojuma ‘Kādreiz Lubes dzirnavās’ (1979) un romāna ‘Varšava neaizmirst’ (1984) autore) lasa ciklu ‘Dēlam’ (iznāks rudenī), kas runā par mātes izjūtām un cerībām uz bērnu. Zemdegai ir ļoti izkopts, gleznains stils.

Zemgaliete INGRĪDA VĪKSNA – ar īstu Virzisku spēku – lasa simboliskus dzejoļus gan par mīlestību, gan tautas likteņiem: „Es ticu, ka mēs esam svēti – mīlēdami grēkā/un liekuļi kaili/tikumā melodami…” Pats spēcīgākais liekas kā pēdējais nolasītais ‘Vilka zobs’, kurā Vecās Derības līdzība par treknajiem un liesajiem gadiem savienojas ar zemnieka dēlu un visas tautas likteņiem: „Bet gadi paiet/tāli ceļi un svešas mājas…/Trīs dēli krita kaujās, trīs pazuda mājās…/Krīt rūsa…/un vilka zobs dvēseles maitā…/Klāt tie liesie, pazudušo dēlu gadi./Svešumā atmirdz/sveša vilka zobi.”

LALITA MUIŽNIECE nolasa dzejoli par vecmāmiņu, kurai grūti atšķirt dzīvo vārdus no aizgājušo, taču mazmeitai pacietīgi skaidrojot dzejolī atveras visas dzimtas vēsture.

INDRAI GUBIŅAI – ar lakonisku trāpīgumu (taču ZEMGALIETE!) izdodas atrast vārdus, kurus visu nedēļu meklējam. Uz jautājumiem, kas svarīgāks: vai kopt valodu, rakstīt jaunus darbus, vai tikai tulkot jau sarakstīto? Gubiņa atbild: „Nav jau svešniekiem daļas/Kas nākotnē būsim mēs/Tik pašiem, tik pašiem/Glabāt graudus no pagātnes…”

ASTRIDE IVASKA lasa domīgus, it kā ‘mūžības vēdu skartus’, mistiskas saplūšanas-aiziešanas dzejoļus. ‘Brālim akmenim’: „Tev palikt ilgāk par mani… Manas asins netek vairs tālāk…/Laika plūsma… Asins…/es jau eju, jau eju.” Īrijas apciemojuma laikā – domājot par gēlu valodas iznīkšanu – rodas dzejolis par gulbīti: „Neraudi, manu gulbīti/Aizpeldot baltajā jūrā…” (Gulbis ziemeļu tautām ir dvēseles simbols. Ar valodu jūrā aizpeld arī tautas dvēsele)… ļoti skaists ir arī prozas tēlojums par satikšanos ar spāņu rakstnieku Jorge Guijēnu (Guillens) Gijēnam pat 91 gadu vecumā nav laika svinēt dzimšanas dienu – jo jāraksta tālāk, jo „rakstnieka darbs nekad nebeidzas…”

JULIETA RUMBERGA (žurnāla ‘Treju vārtu’ literārās daļas editore) nolasa autobiogrāfisku stāstu veltītu nelaiķa tēvam, kas meiteni vienmēr mudinājis „pakāpties kalnā”, lai vairāk redzētu. Šis mudinājums autorei kļuvis par ceļrādi tālākajā dzīvē.

MARTA CAKARE lasa jaukus mīlestības dzejoļus: „Tu dod man sauli/Es tev lietu/Varbūt mēs kopā/Atradīsim sauli un lietu.”

OĻGERTS CAKARS lasa par reliģiskām tēmām plašās dimensijās: „Neaptverams ir universa dziļums… Tāda pat ir Dieva mīlestība.” Un: „Palīdzi man nepalīdzēt/uzlabot Tavu darbu, Kungs/pēc sava mēra.”

ERNESTS AISTARS (kuram iepazīstināšanas taču nevajaga) nolasa mazu fragmentu par gājienu ar māti uz jūru. Kas viņam no ‘es’ un ‘tu’ apjēgšanas palīdzējis tikt līdz saprašanai, ka tikai visi kopā esam ‘mēs’. Un cik nozīmīga šī ‘mēs’ apjēgšana ir visas tautas pastāvēšanā.

NIKOLAJS KALNIŅŠ runājas ar Rīgu un sola, ka tā, — kad svešie kungi būs pārmainīti – atkal zels „latvju celta”.

VALDIS ZEPS jau gandrīz pabeidzis sava ‘Ķēves dēla’ tulkojumu angļu valodā. Lai radītu ‘Ķēves dēla’ komplekso gaisotni, kuru veido autora dziļā tautas tradīciju pazīšana un mīlēšana, kā arī pazobošanās par nacionālo simbolu izturēšanos cilvēcīgās situācijās, Zeps tulkojumam pievienojis ironiski asprātīgas piezīmes (apmēram tā ka Nabukovs to dara savā dzejojumā ‘Ada’) kam angļu lasītājos vajadzētu radīt sajūtu, ka ‘Ķēves dēlā’ top runāts par kaut ko latviešiem dziļi nozīmīgu, bet par ko tie spēj arī smieties.

JĀZEPS LELIS sava lasījuma ievadam paskaidro, ka katrā novadā humoru izsakot citādi. Ventiņiem esot tieksme uz satīru. Turpretī latgaļi rakstos, ja gribot pateikt kaut ko jocīgu, lietojot fabulu – stāstu ar pamācību beigās. Lelis nolasa dzejoli-fabulu par gudrinieku, kas, sapratis, ka padarītu darbu algo tikai par iznākumu, nospriedis māju sākt celt no jumta. Kā gadoties arī vienam otram rakstniekam… Kad – tāpat kā no gudrinieka mājas – beigās paliekot tikai sašķiebušās spāres, un „salmu daudz”. Citā cēlienā, mēģinot definēt rakstīšanas ētisko bāzi, Lelis jautā: „Vai esam spējīgi kaut ko uzrakstīt, kur mēs redzam labumu ABĀS pusēs, un ļaunumu, kur tas ir – arī mūsu pusē. Jo, ja mēs savam ienaidniekam noliedzam cilvēcību, tad arī mēs ko zaudējam.” Nolasa topošā romāna fragmentu par kāda atradeņa ciešanām, kas naidīgā apkārtnē mēģina izaugt „par cilvēku”.

Starp dzejniekiem jāmin arī fotogrāfe HELĒNA HOFMANE, kuras četri albūmi ar pēdējos gados kultūras sarīkojumos uzņemtiem latviešu rakstnieku un mākslinieku portretiem veido mākslinieciski ļoti augstvērtīgu vizuālu pielikumu mūsdienu latviešu kultūras vēsturei.

AIVARAM RUŅĢIM nupat iznākusi dzeju grāmatiņa ‘Piezīmes un uzmetumi’ (1987), kas satur nesenu Austrālijas un Latvijas apciemojumu iespaidā radušos dzejoļus. Fragmentu no Ruņģa dzejojuma ‘No Sidnejas uz Brisbēni’ (1985) sava referāta sākumā nolasa Valters Nollendorfs. Pieminot vietas, kur šodien top rakstīta dzeja latviešu valodā Ruņģis spriež: „Ja mērītu latviešu teritoriju/pēc visām malām,/kur divdesmitajā gadsimtā/top latviešu dzeja latviski,/vai neiznāktu apskaužama impērija?” un tomēr, tūdaļ sāpīgi izsaucas: „Ai, Kungs, ko mēs visu atdotu/par brīvu zaļas zemes stūrīti/pie Baltijas jūras!” Ruņģis vēl šodien dzimteni izjūt ar savas būtnes visām šūniņām un ir viens no tiem, kuriem dzimtenes zaudēšana vēl šodien patiesi īsti sāp.

Ar šo varam atgriezties pie 17. jūnija jaundarbu lasīšanas cēliena, kas nobeidzas ar iespaidīgo VALTERA NOLLENDORFA priekšnesumu – ritmisku skandējumu un slīdīšu projekcijām – (cilvēku sejām un vietām, kas saistās ar Kronvalda Aša dzīvi) kā vadmotīvu atkal un atkal atkārtojot Kronvalda centienu summējumu: „Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.” Ar ko Nollendorfa priekšnesums dramatiski pieslēdzas rakstnieku nedēļas pamattēmai – literatūras radīšanai un saglabāšanai, lai nodrošinātu tautas pastāvēšanu.

Skaidrīte Rubene

————————

[sent July 8, 1987? by Rubene]

Sigurds Kalniņš (1.10.1918. – 7.5.1956.)
Viņa atraitnes īsa atcere                           augustā 1960.g. Melburnā.

„Ko visu nebūtu paveicis Sigurds Kalniņš nākamajos 37 gados?”

(laikraksts The Sun Melburna 13.6.1956.g.)

Savos 37 gados Sigurds paguva tikai mazliet izteikties grafikā, bet nemaz nepaspēja izpausties viņa citi talanti, kas reizēm šķita itin spēcīgi. Likās, viņā bija iemiesojušās visas Kalniņu ģimenes īpašības. Māte – ļoti sabiedriska, jaunībā dziedājusi, spēlējusi teātri. Sigurds varēja dziedāt, un dažubrīd viņš juta, ka „īstu dzīvi varētu dzīvot uz skatuves”. Sigurda vecākais brālis Vitauts Kalve, — vēsturnieks, filozofs. Tēvs – gleznotājs un rakstnieks Jānis Sarma.

Rakstīt un zīmēt Sigurdam likās viens jēdziens; parasti viņa attēlojamā viela bij vēsturiska vai tiecās teiksmu pasaulē. Iemīļotākais darba veids – kabatas formāta grāmatiņa, kuŗas tekstu un zīmējumu centās apvienot vienā rakstā, piemēram ‘Slinkais puisis’ 1954.g., gan ar tēva J. Sarmas tekstu.

Kaŗa un pēckaŗa laikā Sigurds glābās no ikdienas nejēdzībām pie bērnības atmiņu tēlojumiem. Tajos viņš pats rādījās kā kautrīgs zēniņš ar varenu dzīvi iztēlē. Vai tas bij Sigurda zaudētais dārgums, par ko viņam allaž uzbruka pēkšņa sērīguma brīži? Šādos ‘melnajos’ laikos īstenā dzīve vienmēr likās pagājusi, rītdienā viņu dzina pienākums, ne paša griba.

Pirmās S. atmiņas tēloja Bausku, kur abi vecāki strādājuši par skolotājiem. Tēva lauku mājas ‘Ruģeļi’ S. atmiņās rakstījās ļoti sīki: ēku novietojums, lietas un darba rīki, ceļi, taciņas, akmeņi, krūmi. Cilvēki, kam tur vajadzēja staigāt, lāga neatdzīvojās. Tā šie apraksti līdz grāmatai netika.

Vēlāk Sigurda vecāki pārcēlušies uz Lielvārdi, kur sākušās viņa pamatskolas gaitas. Viss S. zēnības laiks saaudzis ar Daugavu; tās ūdens un laivas šķiet kļuvuši par viņa būtības daļu. Nostāsti un teikas par notikumiem Daugavas krastos atvēra Sigurdam senču valsti. Viņš vienmēr gatavojās radīt kādu lielu darbu par latviešu dzīvi, kas ietecējusi Daugavas straumē. „Gribētos tādu ciklu veidot par latviešu cīņām ar visu – ienaidniekiem, zvēriem, sevi un pasauli visos laikos visādās iespējamībās”. Līdz 1956.gadam šis nodoms īstenojās tikai līdz grāmatas nosaukumam – Teiksma par Daugavu. Tanī ietilptu lielā daļā S. gleznu un grafisko darbu, kopā ar daudziem nākamajiem, un teksts tiktu rakstīts dzejas valodā. Bet tam vajadzēja vēl valodas un poētikas studiju. S. dungoja reizēm šo pantu ritmus. Tā kā dziesma vai tās mēģinājums skanēja no S. istabas arī viņa aiziešanas naktī 6.5.56. varbūt tā bija viņa Daugava, kuŗas teiksmā viņš ieslīdēja.

Mācīties ģimnāzijā S. iesācis Daugavpilī, kur tēvs toreiz bijis par zīmēšanas skolotāju. Vēlāk S. pārgājis uz Rīgu, lai papildinātos klavieŗu spēlē un dziedāšanā. Šis laiks viņam bija devis pirmo un vienīgo dzejoļu krājumu rokrakstā un dažas, pēc paša domām, vienreizējas vēstules. Vēlāk viņš tās atprasīja īpašniecei, lai norakstītu saviem ‘kopotiem rakstiem’ (šie darbi palika dzimtenē un nav vairs sameklējami). Pabeidzis ģimnāziju 1938.g. jūnijā, S. izšķīries tomēr par studijām mākslas akademijā, kur iestājies tā paša gada rudenī. Dzejošana palika tikai S. lietišķā māksla: gadījumos, kad jāiet pie draugiem un nebij piemērotas dāvanas, tika iztaisīts dzejolis ar zīmējumu.

1939.g. studijas bij jāpārtrauc obligātās kaŗa apmācības dēļ Latvijas armijā. Krieviem okupējot Latviju, tās kaŗavīri tika iedalīti cīņā pret vāciešiem. Tik tikko ložu neķerts, S. krita vācu gūstā.

Tā bij neaizmirstama lappuse S. dienu grāmatā: klusums pēc kaujas, dzegužu zvani, bērzu smarža un zirgs, kam jāpateicas par S. dzīvības izglābšanu.

Trīs mēnešus S. bij mocījies dzeloņdrāšu sprostā Austrumvācija, zem klajas debess, badā, pārtikdams no sapņiem un slepus ierakstiem īpatnā dienu grāmatā.

No gūsta atlaists S. atgriezās akadēmijā 1941.g. ziemā. Pabeidzis vispārējos gleznošanas un zīmēšanas kursus, S. pārgāja uz grafisko darbnīcu prof. Jāņa Sternberga vadībā, bieži atgriežoties uz zīmēšanas vakariem vēl pie doc. Kārļa Miesnieka. Akadēmija toreiz bij izkaisīta dažādām savstarpēji attālām, nekurinātām telpām. Kaut S. likās nīstam visu teoriju, lekcijas apmeklēja cītīgi, vēlākos gados bieži pieminēdams akadēmijas lektorus un viņu mācības. Mākslas vēsturi lasīja prof. Jānis Siliņš, perspektīvu Ziedonis Landavs – akadēmijas rektors, kompozīciju un stilu mācību arch. prof. Kārlis Bikše, zīmēšanas metodiku J. Ērglis, anatomiju prof. Jānis Treimanis, jaunatnes psicholoģiju un paidagoģiju Marta Liepiņa. Visvairāk Sigurdu saistīja doc. V. Gintera lasītās etnogrāfijas un archioloģijas lekcijas valsts mākslas muzejā, ko papildināja ekskursijas uz brīvdabas muzeju pie Juglas ezera. – Sigurds bij slavens ar savām glītām un pamatīgajām lekciju piezīmēm. Bieži viņu varēja sastapt akadēmijas bibliotēkā, ko pārzināja māksl. J. Prande.

Vasaras brīvlaikā 1942.g. 13.septembrī Sigurdam bij pirmā patstāvīgā gleznu un zīmējumu izstāde (visi darbi pārdoti) Lielvārdē. Tanī pašā gadā bija izstādes Gulbenē un Madonā kopā ar tēvu, ar kokgrebumiem piedalījās izstādē Bauskā. Vēl S. literārā darbība izpaudās vadot studentu vasaras literāro pulciņu Lielvārdē.

Šinī laikā izcēlās S. praktiskās spējas – mākslā radīt mājīgumu postīgos apstākļos. Netālu no Pētera baznīcas drupām Jāņa ielā S. iekārtoja savdabīgu dzīvokli (kopā ar brāli) sauktu par „zvaigžņu lūkotavu”, kur bieži pulcējās draugi no Tautas teātra un jauni dzejnieki ar ‘vecmeistaru’ Aleksandru Čaku, atstādami pa asprātībai S. viesu grāmatā uz durvīm un sienām. Sigurds arī apprecējās 1943.g. novembrī.

Zīmēšanas darbs lidmašīnu fabrikā pasargāja viņu no otreizējām tieša kauja lauka briesmām. Radās iespēja pabeigt mākslas akadēmijas studijas 1944.g 29.augustā ar diplomdarbu – sešiem kokgrēbumiem R. Blaumaņa lugai ‘Ugunī’. S. Kalniņš laikam ir pēdējais, kas beidza akadēmiju ar Latvijas zīmogu uz diploma. Tūliņ pēc tam Rīgā sākās jukas. Fabriku ‘Espenlaub’ ar strādniekiem un to ģimenēm evakuēja uz Vāciju.

Sigurda dzīves posms Vācijā diezgan sīki attēlots humoristisku zīmējumu ciklos un dienu grāmatā.

Dzimteni atstājis 29.septembrī 1944.g.:

„Tā – nu tas viss ir gaŗām. Viss, kas bijis, domāts un pārdzīvots. Gaŗām. Punkts. Maza dzelzs platforma ir tagad visa mana pasaule, bet ūdens kalniem, kas ceļas ap to, ir jāpāraug un jāaizskalo viss līdzšinējais.

Viss gaŗām. Arī skumjas par zaudēto. Tās uz brīdi iesmeldzās, kad šis mazais dzelzs grauzts pameta Rīgu, un tēvs palika viens pats krastā, arvien mazāks un gaistošāks, — tik aizkustinoši skumjš, it kā uzņēmies sevī visu to sāpes, kas aizlaiž savus bērnus pasaules klajumos, palikdami paši dzimtenē, lai mirtu tur, kur viss iegūts un zaudēts.” (Tēvs tomēr nebija palicis, vēlāk atradās Vācijā.)

Tālāk 1.okt.1944.: „Vienīgas žēlabas par zīmuļiem, kas tagad pūst nevienam nelietoti. – Šodien mana dzimšanas diena. Kaŗa dienās piedzimis, trīs gadi atpakaļ nāvei no rokām izslīdējis, nu 27.gada ieejot, esmu atkal jauna un nezināma ceļa priekšā.”

Ceļojums apstājās rūpniecības pilsētā Vupertālē. Pirmais iespaids 6.10.: „Atbraucēji no pirmās reizes saka, esot labi. Vēl labāk nekā Rīgā. Ha! Vai var kaut kur labāk būt nekā dzimtenē, kaut tev bez maizes un pajumtes jāklīst!”

Sāpīgs trieciens Sigurdam atklājums, ka dzimis citādāks, nekā vairums tautiešu, un ka ikdienas kņada viņam riebjas. 22.10.44.: „Vakar vakarā man ‘tumšo’ malkojot krodziņā sanāca ar Lūsi par architektūru runāt; t.i. patiesībā viņš runāja, neko svarīgu, neko sevišķu, tomēr es viņam esmu pateicīgs par to pusstundu, jo tā mani aizveda kaut kur prom no šīs apriebušās burzmas, no mūžīgām runām par to, cik vēl maizes nav izņemts, kādas bija vakariņas, ko var dabūt tai un tai veikalā, ko redzējusi vai nopirkusi tā un tā sieva.

Es klausījos kā apskaidrots vārdus, kas tik tāli un nesasniedzami. Klausījos un sapņoju reizē, un redzēju monumentus augam debesīs. Es redzēju cilvēkus, kas akmeņus saliek brīnišķīgos veidojumos un kas lieli tiek ar savu domu. Un es domāju par sevi, kas esmu un kas gribētu būt. Tad domāju par tiem citiem, kas tur par kāpostiem un margarīniem spriež. Un man tiek viņu žēl un arī sevis, jo es esmu viņiem līdzīgs ticis.

Viņi droši vien ir laimīgāki par mani. Un tad? Kurš nu ir vērtīgāks un smagāks mūžības svaros: vai tas, kas savu dzīvi laimīgi aizvada tādēļ, ka viņa mērķi tuvi un mazi bijuši, vai tas, kas nav aizsniedzis, kaut arī viņa meklētais tālāk un augstāk stāvējis? Man jāsaka – tie pirmie. Bet tikai tad, ja laiku, ko viņi te aizvadījuši, var par dzīvi saukt.”

Dzīve Vupertālē kļuva gluži dzīvnieckiska un ilga sešus mēnešus. Darbs tunelī, vēlāk 6 vai 7 stundu ceļā no mājvietas, kurā jāguļ 38-52 cilvēkiem vienā telpā. Bieži uzlidojumi, vājš uzturs.

„Reizēm man gribas zīmēt, bet domas kļuvušas saraustītas, neskaidras, nav iespējams kaut ko priekšā stādīties un radīt. Un man liekas, ka nekad nebūs labāk, un es nekad nekas nebūšu… Mana zeme ir tūkstots kilometru tālu, manu māju vairs nav. Nav agrāko domu, un es pats vairs neesmu es pats. Es būšu es tikai tad, kad atkal tur būšu, no kurienes mani ir aizrāvis mainīgais liktenis…”

18.11.44.: „Nav man pat zemes, kailas Latvijas zemes, kuŗā zobus cirst un raudāt. Nav nekā. Tikai miņu ziedi birst pār mani smaržojošā straumē. Es reibstu tajos, un negribu vairs nekā.

Migla lēnām ir pacēlusies, un manā priekšā mirdzoša un dzidra ir Daugava. Vēja nav tikpat kā nemaz, ūdens gluds kā spogulis; koku atspīdumi tajā ir tikpat skaidri un krāsaini kā īstenībā. Klusums visapkārt. Esmu viens, tak ne pamests. Jūtu ap sevi elpojam dzīvību. Nedzirdamas balsis, nākdamas no mūžības, vērpj ap mani burvīgus stāstus, un brīnumjauka ir tā dziesma, ko es dzirdu ieskanam debesīs. Jūtu apkārt klusus tēlus. Krūtis man plēš mīlestība un prieks: Tie ir ar mani.

Es nezinu, neprasu nekā. Man ir vienalga, kas tie ir. Zinu tikai vienu – tie ir manas zemes un mani ļaudis, un es esmu ar viņiem. Esmu šeit un būšu mūžībā.

Nevar neko atņemt zemei, kas tai pieder; nevar debesis padarīt citādas. Un nevar arī cilvēkam atņemt to, ko viņš ir jutis, redzējis, domājis.”

29.1.45.: „Mūsējie guļ. Rītā atkal grūta darba diena, man arī, tak miegs nenāk. Domas jaucas, nāk un izplēn. Es nemēģinu tās aizturēt. Ir labi tā. Tagadne ir pazudusi. Viens mirklis iedzirkstas, otrs, trešs, — visi no pagātnes. Esmu tur un tur. Saule un vējš man apkārt. Cik skaisti mirkļi bijuši reiz! Pietiktu to, ja tagad varētu mierīgi izzust un izgaist visam. Bet tik daudz kas vēl drūms priekšā.”

10.4.45.: „Konstatēju, ka daudz kas ir skaidrāks atcerēs ticis, un man negribētos to zaudēt. Bet nav laika sapņot, viņu dienu tekās klīst un rakstīt. Reizēm pēkšņi pagurstu un salūztu nespēkā un mazdūšībā. Man negribas tad vairs nekā, kā vienreiz paēst, kaut arī tas būtu jāmaksā ar dzīvību.”

„Esam tikuši par mežoņiem. Arī sakurts uguntiņš, pusvārīts kartupelis, nedēļām nemainīts krekls, bezmiegs un nogurums – tā ir mūsu dzīve tagad.”

Gluži par mežoni Sigurds nekļuva vis. Kāds zieds un tautiska sedziņa vienmēr turējās viņa plauktiņā gultas kājgalī. Visa 2×1 metru dzīvokļa platība bij noorganizēta tā, ka varēja guļus strādāt un uzlidojuma laikā visu paķert un skriet. Tur iesākās S. trimdas chronika ‘Brīnišķīgais ceļojums un pirmie mēneši fričuzemē’. Tur veidojās arī citas toreiz it svarīgas lietas: īpašs portfelis, soma – visas iedzīves līdzi nešanai u.c. Kādu dienu bumbas norāva pusi ēkas, kur S. gulēja pēc nakts maiņas. Vēlāk tika pārnakšņots laukos sakņu pagrabiņos, jo ārzemniekus pilsētas patvertnēs nelaida.

Amerikāņiem ienākot, Vupertālē sākās savstarpēja izrēķināšanās starp pašiem iedzīvotājiem un ārzemniekiem. Pulciņš latviešu, baidīdamies no krieviem blakus barakās un ceļā uz ‘plašo dzimteni’, bēga uz poļu nometni Bonnā, kur tos saņēma jauns trieciens: jādodas tūliņ uz Franciju amerikāņu dienestā, sievas atstājot turpat Bonnā.

Tās ir visdrūmākās lappuses Sigurda dienu grāmatā. Darba pienākumi niecīgi, algas nemaz, ne arī naudas ikdienišķiem sīkumiem. Pasts negāja. Nekādas iespējas sazināties ar citiem. Baumas, bezcerība. Pārdzīvojums Sigurdam – Reimsas katedrāle. Kurpretī steigā izskrietā Parīze un Luvras muzejs atstājis vilšanās sajūtu. „Par daudz liels nogurums, par daudz tirgus iespaida… Rembrants. Engra meitene ar krūzi… Savāda sajūt. Vēl negribas ticēt, ka viss ar mani te īstenība. Paliktu kādu brīdi, bet drūzma traucē, un laiks skrien… Klusas meža pļavas alkstu, vakara debesu, klusuma un smaržas pilna gaisa.”

Bēdas Sigurdam, kad vilciena biļetes iegādei bij jāpārdod no dzimtenes iznēsātā sega.

Pēc trīs mēnešiem S. izdevās pārbēgt atpakaļ uz Vāciju, Bonnu. Kad vēlāk pārcēlās uz labāku nometni Reinas krastā, kur vesela istaba tikai septiņām personām, S. jutās gluži labi. 12.10.45.: „Uzkonstruēju kaut ko līdzīgu tachtai. Pāris plauktiņu, puķes. Lieliski.”

Latviešos sākās sabiedriska dzīve. Sarīkojumi, literārs žurnāls, radās skola. Sigurdam bija jāmāca zīmēšana latviešu pamatskolā, igauņu ģimnāzijā. Sarīkojumiem vajadzēja dekorāciju. Sigurdam īpaši intersēja nometnes žurnāla rediģēšana. „Kaut kāds sabiedrisks velniņš manī ir ieperinājies, jo man tīk visur maisīties iekšā, protams, ar nolūku izvest visu tā, kā es gribu.” S. tika ievēlēts amatos nometnes vadībā.

Atjaunojās kaŗā sapostītā universitāte Bonnā. Bet tā S. nevilināja, kopš sazinājās ar vecākiem un brāli, kas kaŗa laiku pārlaiduši Švābijas laukos, S. devās turp. No februāra 1946.g. līdz martam 1949.g. strādāja franču zonas latviešu ģimnāzijā Ēbenveilerā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Kādu laiku visa Kalniņu ģimene bij skolotāji: tēvs mācīja latviešu valodu, brālis no Tībingenas – vēsturi, māte vadīja latviešu pamatskolu.

Šis kļuva ražīgākais laiks S. dzīvē. Sava istaba, lauku klusums un miers, bezrūpīga dzīve UNRAs apgādā. Visi tuvinieki turpat klāt. Starp skolotājiem atradās cilvēki, kas S. ļoti saistīja. Daudz nozīmēja Sigurdam tēva tuvums. Viņu sarunas gan likās ļoti skopas, bet tēva miers un nosvērtība līdzēja S. melnajos brīžos, kas viņu it bieži mocīja. „Viss atkal pelēks un lieks. Nezinu, kur sevi likt. Ko darīt, ko sākt? Darbs, tikai visu ņemošs darbs ir dzīves saturs. Tāds darbs, kur var aizmirst visu apkārtni; darbs, kas reizē ir paša un reizē arī citiem. Tāda vajaga, vienmēr, vienmēr vajaga.”

Mācības līdzekļiem trūkstot skolā, S. pašam nācās sarakstīt mākslas vēsturi, materiālus ņemot no vācu bibliotēkām un galvenā kārtā no savas un piederīgo atmiņām. Prieks bija, ka nu varēja izlietot to liriku, kas glabājās atmiņā no akadēmijas pirmā gada – prof. B. Vipera lekcijām.

Ēbenveilerā radās S. trimdas chronikas otrā daļa – 1945.gads, divi grāmatās. Bij diezgan daudz brīva laika staigāt pa laukiem akvareļus gleznojot, zīmējot. Iznāca tušas zīmējumu cikls ‘Ar zoss spalvu trimdas ceļos’, kokgrebumi – Švābija. R. Blaumaņa Tālavas taurētājs litogrāfijas technikā, Šarži – Ēbenveileras dižvīri.

Visus savus melni baltos darbus S. iespieda pašrocīgi, kad iedraudzējās spiestuvēs Ravensburgā un Altshauzenā. Krāsainie darbi palika Ēbenveilerā. Viens otrs atsevišķs darbs aizgāja izstādēs Ravensburgā, Štutgartē, Minchenē, Saulgavā. Sigurds ne labprāt šķīrās no saviem darbiem, jo aizdotais darbs astāja robu iesāktā sērijā. Tā apstājās spoža ainavu sērija pastelī, pa daļai tādēļ, ka pietrūka krāsu.

Liels darbs Sigurdam bij noorganizēt D.P. izstādi Saulgavā ar latviešu mākslas nodaļu.

S. allaž vilināja teātris. Ēbenveilerā strādājot, radās izdevība gan spēlēt uz skatuves, gan gleznot dekorācijas. Blaumaņa lugas: Trīnes grēki, Indrāni, Pazudušais dēls, Ļaunais gars, — tā bija pasaule, kuŗā Sigurds varēja dzīvot.

Vācu bibliotēkas palīdzēja Sigurdam atrisināt vienu otru gluži technisku mīklu. „Zīmēt prast ir visugalvenais”. Japāņu māksla, pēc kūŗas Rīgā vajadzēja meklēties pa plašo Daugavmalas antikvariātu, Vācijā pienāca ceļojošas izstādes viedā. Tas Sigurdam bij ieguvums.

„Reizēm ir uznācis mulsinošs un trauksmains darba prieks. Esmu tad šo to padarījis. Bet daudz par maz, lai ar to būtu apmierināts. Iespiedu krājumiņu ar 20 Švābijas skatiem. Klišejas gatavoja Minchenē. Kokā izgrieztas nedaudzas grāmatu zīmes. Domāto dziesmu sēriju esmu pametis, tāpat Kurbada illustrācijas. Neizdevās paveikt arī zīmējumus Sarmas ‘Mīļai pilsētai’. (To viņš veica Melburnā.)

Daži S. skolnieki pēc Ēbenveileras ģimnāzijas aizgāja uz mākslas skolu Freiburgā (Gunars Saliņš, Alnis Ansons, Valdemārs Leitītis, Skaidrīte Rubene) ko vadīja lietuvju prof. Joninas. Tā darbus S. bij pētījis jau Rīgā. Saistīja jaunā lietuvja T. Valiusa (kas vadīja mākslas skolas grafisko darbnīcu) grebumi. Franču meistaru darbi Freiburgas izstādē Sigurdu satrieca. Aiz cieņas pret lielajiem vārdiem viņš pētīja Pikaso, Ležē, Šagālu – sveši, nesaprotami. Tas ļoti nospieda. „Es laikam nekur nederu.” Un kādu laiku S. atkal kāvās ar ‘melno’.

„Man vairs maz iznāk te ko piezīmēt, sīkumus pierakstu kalendārā; viss cits liekas tik nesvarīgs, apnicis un vienāds, ka negribas atcerēties. Protams, tas nevar nozīmēt, ka dzīve būtu apstājusies un ka tikai agrāk kaut kas ir bijis, — kaut kas skaists un kaut kas, kam ir kāda nozīme. Bet pietrūcis dūšas kašāties dubļos un meklēt. Ka tur tomēr aizvien varētu brīnumus atrast – tam ticu.”

Rīkojoties ar izstādēm, S. sastapās ar citiem latviešu māksliniekiem (Kalmīti, Albertu) un rakstniekiem. Tas vienmēr samudžināja veco mīlu: Kas ir un kādai jābūt latviešu mākslai, starp citām tautām dzīvojot? Sigurds radīja tikai sev un saviem tautiešiem. „Bet varbūt viņu nemaz nav, un es esmu viens palicis.”

11.3.1949.g.: „Posms tuvojas beigām, un atkal manāmas ir liktens vēdas un baigums. Tādos brīžos vienmēr kļūst drusku savādi ap sirdi. Ir labi, ja viss tad sāk ritēt ātri un negrozāmi. Katra vilcināšanās un pārdomas tad tikai sāp un sliktu dara.

Pēdējās nedēļas dzīvoju šai pārejas laikā, un tas nav viegli. Esmu nonācis fiziski un garīgi. Bet drīz jāsāk kustēties visam. Es dodos uz Austrāliju. Neceru un nesapņoju nekā, tak domāju izturēt un reizi vēl Latvijas debesis redzēt. Posts ar vecīšiem. Viņi nebrauc, bēdājas. Man ir grūti, bet gribu to pārvarēt. Domāju, ka varēšu viņiem no turienes palīdzēt. Domāju pats arī tikt vaļā no tā pelēkuma, kuŗā esmu iegudzis, te nomalē dzīvodams. Kas zin, varbūt iešu bojā, bet ir tomēr drusku aizraujoši spēlēt tā uz visu dzīvi, dzīvību un nāvi. Lai nāk, kas nākdams.”

Nākamais S. dzīves posms iesākās pilnīgi bezcerīgi.

„Ja domātu tā, kā Ileijams[?], tad nebūtu ne nozīmes, ne vajadzības te ko rakstīt, jo ne tam, kas vakar bijis, ne tam, kas rītu nāks, vairs nav nozīmes. Vakar bijušais ir miris, un kas rītu nāks, varbūt vairs nemaz neatnāks. Bet man te nav nedz lielā vīna kausa, kurā var noslīcināti visu, ne arī brīnišķīgo spēju dzīvot tikai tai mirklī, kas ir pašreiz. Un tādēļ, alkdams kādas nezūdamības un miglaini ticēdams kādai nākamībai, es veŗu šo grāmatu un rakstu te par šīm dienām, kurām pēc mana prāta ir jābūt nozīmīgām dzīvē, ko es par savu saucu, cik nu tas iespējams. Kam novēlēt šo rakstu nav. Ja būtu, rakstītu tam. Tagad varbūt pietrūks spēka un gribas, jo drūma bezgala reizēm ir sirds, un liela liela vienaldzība klājas pār visu, bet es mēģināšu to pārvarēt kaut uz laiku. Tādēļ piesaukdams palīgā vējus un sauli, kas reiz mani kopā ar dzimtenes zemi skāvuši, es sāku.

Ir tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītais gads un sulu mēneša devītā diena. Man pašam ir trīsdesmit gadu, seši mēneši un deviņas dienas. Aizvakar atbraucām Lārā, lielā tranzīta nometnē, no kurienes ceļš uz Austrāliju ved. Ar mani ir sieva un viņas brālis, ir arī daudz citu redzētu seju un cilvēku, ar kuriem reiz kas runāts. Pats biju slims te atbraucot un vēl tagad, bet ceru to pārvarēt, kaut gan nav īstas pretestības un gribas, kas vienmēr ir galvenais, ne ārsti un zāles. Bet slimība nav tik nopietna, lai tas būtu izšķirošais šoreiz.

Es sāku rakstīt šodien tādēļ negribu teikt nekā par to, kas palicis aiz manis Ēbenveilerā un tai dzīvē, kuŗas man vairs nav. Tik daudz, ka tēvs un māte palika tur skumji un pamesti. Un es zinu, ka esmu viņiem daudz pāri darījis aizbraukdams. Bet varbūt ka ne tik daudz, kā tad, ja savā apmātībā būtu kādu vēl lielāku noziedzību izdarījis. Tādēļ lai ir tā, kā ir.”

Daudzinātā saules zeme Itālija Sigurdam rādījās tumšās krāsās.

„Dīvaina zeme un tauta. Skaistums un izdedži, posts un izvirtusi bagātība – viss blakus viens otram.”

Ekskursija Pompeju drupām modināja gaišākas izjūtas. „Mani nesaista sīkumi; man gribas ieelpot visu šo varenību un senatnību visā tās kopumā, neskatīt un nepētīt nekā, bet just šo mirkļu lieliskumu. Tak nepalaižu gaŗām arī mozaīkas, sienu gleznas, kolonnu kapiteļus, māju iekārtu. Vēl varbūt reiz būs jāstāsta par tiem skolā.”

Iekāpjot kuģī ‘Skaugum’ (4.5.1949.g. plkst. 16.os), S. atdzīvojās. Likās, viņš iekāpis pats savā sapņu pasaulē. Ūdens, kuģi, laivas – viņa iztēles neatņemama daļa.

5.5.1949.: „Nakts ir. Tālumā reižu reizēm uzliesmo Aleksandrijas bāku ugunis; kuģa priekšgala paaugstinājumā sēri skan lietuvju bariņa dziedātā daina. Viegli dreb mašīnu spēkā kuģa klājs, un viegla čala ir apakšā. Esmu jau iemīļojis šo peldošo māju. Jāatceras mazo dienu sapņi, kad teicos kuģinieks būt. Liekas, nekas mainījies nava. Arī tagad es labprāt mainītu katru sauszemes māju pret šādu. Protams, bez šī lielā cilvēku bara. Būtu tik jauki būt vientuļam jūras vidū patīkamā kajītē ar vēl patīkamāko sajūtu, ka neviens nevar nākt, ka arī tu pats nekur nevari iet un ka tomēr lēnām tuvojies tumsā neredzamam krastam.

Vientuļš kuģis aizslīd gaŗām. Mēness spīdumā reizēm sudrabaini pamirdz viļņa gals. Un vējš iegūlies krūtīs. Vajag šāda spirdzinoša jūras vēja, varbūt sen jau vajadzēja. Tik labi, ka reizēm pat pilnīgi pazūd apkārtējais pūlis.

Vakarrīt bija vētra, jeb vismaz kaut kāda jausma par vētru. Ai, jaukie brīži ūdens šļakatu skalotā klājā! Ai, tīksme turēties virvē un ļaut varenai brāzmai plivināt matus un drēbes! Viļņi aug tik vareni un skaisti. Nav ne krāsu, ne vārdu to attēlot. Kaut varējuši japāņi.”

„Man prieks par kādu cilvēku. Nezinu nekā par viņu un nekad nezināšu. Nav svarīgi. Esmu viņam pateicīgs nevien par to, ka viņš iedomājies kuģa telpas greznot ar gleznu attēliem, bet par to, ka viņš nav izvēlējies sliktus darbus. Varēja jau šo bilžu nebūt. Tāpat neviens uz tām neskatās. Bet tās ir, un tikai labas ir. Vai nav jauki? Paldies viņam!”

„Tautieši ir sveši. Liekas, tiem nav nekā tāda, kas vajadzīgs, lai pastāvētu. Pat savas dziesmas tiem vairs nav. Vai īsta sirds būtu? Sāp par to zemi tur tālumā.”

„Esmu ievilkts kuģa avīzē. Līmēju tai galvas un šādus tādus jociņus. Skaitos strādājošais un saņemu paciņu cigarešu dienā.”

27.7.1949.g. kuģis izmeta enkuru Melburnas krastā. Sigurdam nepatikās atstāt peldošo māju, — „dūša nav diez kāda.”

Pirmos mēnešus jaunajā zemē, vispirms Bonegillas nometnē, tad Melburnā iznāca laika papētīt apkārtni akvareļu un zīmējumu veidā. Tika mēģināts jaunos iespaidus ar rakstiem sasaistīt. Nepaspēja. Jāsāk bij rūpēties, kā nodrošināt eksistenci, kā aprūpēt Vācijā palikušos vecākus. Lai viņus dabūtu šurp, vajadzēja vispirms savas pajumtes. Pirmās algas tika krātas zemes gabala iegādei. Jo dienas, jo mazāk laika atlika sapņiem un mākslām.

Protams, māja bija jāceļ Siguram pašam. Pilnīgi neiedomājami, ka S. varētu pieņemt kādu sveša namdaŗa standartmāju. Tāpat kā apģērbties viņš nevarēja no veikala, iekams pirkto nepārveidoja pa savam prātam un sajūtas.

Lāgiem radās pa brīvai svētdienai, mājas materiālus gaidot. Tika pabeigta satīriska chronika ‘Dīpiņa gaiss’. Iesākās pasaku cikls temperā un akvarelī. Tomēr vienmuļais ikdienas darbs spiestuvē paņēma vairāk spēka, nekā drīkstētu atļauties. Arvienu ilgāki un smagāki kļuva S. ‘melnie’ brīži, arvienu īsāki dzīvības uzplūdi.

„Varbūt, ka es šo māju uzcelšu. Bet var arī būt, ka mājas vietā nopirkšu laivu un aizbraukšu uz trakajām Salamana salām, vai kaut kur citur. Es varbūt tiešām zināju, ko pametu šurpu braukdams. Bet ir liels jautājums, vai man būs, ko likt šī zaudējuma vietā. Un ja nē – vai varēšu šo neaizpildāmo tukšumu pārdzīvot. Šaubos, ka māja varētu būt tas, kas šo tukšumu aizpildīs. Šķiet, ka vairāk aiz spītības, kaut kādas sevis apmānīšanas dēļ esmu pieķēries mājas domai, vispār atbraucis šurp. Un vispār esmu un darbojos. Tā nav īsta dzīve. Tas ir kāds aizmiglots mulsums, kuŗā peldu jau ilgi, ilgi… reizēm ticēdams, ka tā vajaga, ka nav nekas un ir labi. Bet pēc brīža jau atkal apzinos savu vājumu un nederību, un krītu vēl lielākā izmisumā.”

Pat dienas grāmata apstājās.

Tika atsākti bērnības atmiņu tēlojumi, bet tas vēl jo paasināja svešuma sajūtu šeit. Kādreiz Vupertālē „pāris bāli zaļi lazdu pakari sagādāja lielu prieku, uz brīdi aizmirsās viss.” Te Austrālijā pat sava dārza ziedi nelikās gluži īsti, — tikai zīmējamais materiāls, sīkdaļa kādā darbā, kuŗa trūka.

Māja tika uzcelta apmēram gada laikā 1951.g. beigās, Sigurdam pašam iebūvējot arī tās iekšpusi un istablietas. Dārzā tika mēģināts mazliet atveidot latviešu sētu, lai tēvs te justos, kā mājās. Bet tēvs te ieradās viens, māte mira Vācijā 1950.g. decembrī. Un S. pašam savs roku darbs likās tikai „pietiekoši laba vieta, kur paēst un pārgulēt, nevis īstas mājas”. Bieži bij jāpārdomā, vai nevajadzēja toreiz 1944.g. paslēpties Latvijas laukos.

Latviešu sabiedrībā S. dažkārt atdzīvojās, piedalījās mākslinieku un literātu sanāksmēs, stāvēja klāt gleznotāju biedrības ‘Zilā ota’ tapšanai. Personīgā saskare ar citiem māksliniekiem atsvaidzināja to, kas jādara. Kas ir tagadne, kā tanī ielikt sevi, savu īsto dzīvi, ko redz un jūt? Nebij vairs droša pamata, ilgstošu noskaņu, kuŗās balstīt savu darbu. Drošs viņš jutās pie tēva rakstu ilustrēšanas. Tā bij vesela pasaule, kuŗā varēja nostāties un iet dziļāk, nezaudējot sevi. Tas bij ceļš uz senatni.

Kādreiz lasot ļoti iepatikās Veronikas Strēlertes balāde ‘Bruņu kalps’, Arvēda Švābes stāsts ‘Ceļā uz Purgatoriju’. Saradās tēli un vīzijas, gribot negribot bij jākārto uz papīra, jāgriež kokā. Domās sen jau bij gatavas ilustrācijas Aleksandra Grīna novelēm. Nekad neizdevās, kā vajag, nebij laika. Iecerētais samežģījās un izbālēja, kamēr to stiepa cauri vairākām dienišķa darba nedēļām. Daudzreiz S. žēlojās, ka sapnī redzējis gleznu, skaistāku nekā varētu nomodā iedomāt. „Bet jāiet uz to sasodīto darbu.” Tur pazuda sapņi, pazuda dzīvot griba. Vakarā pārnācis „beigts, ka ne smēķi nesmēķē”. Spiestuves darbs bij gaužam garlaicīgs, gandrīz viens un tas pats visus sešus gadus no vietas. Pusdienas laikos no darbvietas parasti bij jāapskrien ikreizējās gleznu izstādes, lai zinātu, kas notiek un ko rakstīt latviešu avīzē. Saradās arī daudz citu sabiedrisku pienākumu: plakāti, sarīkojumu programmas, grāmatu vāki, īpašuma zīmes, biedrību nozīmes u.t.t. Vajadzēja „velnu izdzīt ar belcebulu un nogurumu ar darbu”.

1955.g. decembrī tika izlasīti darbi nodomātai izstādei nākamā gada jūnijā. Pavisam īsā laikā radās vairākas temperas gleznas, kas iecerē bija nobriedušas sen. Šķita, ka S. spiests atbrīvot savu sirdsapziņu no visa, kas līdz šim sakrājies, lai brīdi atelpojis, sāktu citu ceļu.

Arī spēļu kārtis tika pabeigtas un aizsūtītas iespiešanai (nav parādījušās). Daži sīki papildinājumi, pārveidojumi Ilonas Leimanes ‘Vilkaču mantiniecei’, trūka tikai vāka. Bet nelikās, ka Sigurds visam tam ir klāt vairs. Kaut kas ar viņu bij citādāks kļuvis. Nākamā ceļa jausmas? Vai kādam ienāca prātā, ka tā var būt viņsaules nojauta?

Dažubrīd Sigurds iesāka kaut ko rakstīt, dzejot – sarunas pašam ar sevi. Tūliņ sadedzināja, arī daudz ko agrāk rakstīto un zīmēto sadedzināja.

Aprīļa beidzamajā nedēļā parādījās litogrāfija ‘Cilvēks un mēness’ un daži uzmetumi – citādi par iepriekšējiem. Atklāsme, kas kopā ar Sigurda mēmajām noskaņām likās kaut kas baigs, bet reizē arī apskaidrots. Tas bij Sigurds pats. Jauns ceļš bij iesācies.

„Es taču zinu ļoti labi, kā tas ir, kad notiek lielā izšķiršanās būt vai nē. Acumirklī, kad šī maiņa ir klāt, cilvēks gūst tādu mieru, kas citādi nemaz nav piedzīvojams. Nejēdzība ir tikai pirms tam, mokas ir tikai šaubas.” (pēdējā vēstule).

  1. maija rītā Sigurds nemocās vairs uz darbu iet – viņš bija aizgājis.

[postcard – 1. California Coast. 2. The Three Shastas. 3. State Capitol, Sacramento. 4. Lake Tahoe. 5. Yosemite Valley. 6. California Redwoods. 7. San Francisco-Oakland Bay Bridge. 8. Cypress and the Sea.}
87. 8. 24.

Mīļā Ķikures kundze,

patiesi nezinu vai Jūsu laipno vēstuli no 25. jūlija atbildēju vai nē? Laikam nē… Vienkārši netieku ar darāmo galā. Vēstuli atbildēšu vēlāk… Šobrīd tik nosūtu 2 gabaliņus – (vienu no kuŗiem varbūt iespiedīs) kuros mēģinu pateikt, kā es Rakstnieku nedēļu izjutu. Ziemeļkalifornijas apskats rakstus grib spartāniski īsus – tā nu es arī rakstu kā telegrafējot…

ar sirsnīgiem sveicieniem,                     Skaidrīte

———————-

No Zelta Vārtu pilsētas puses uz 1987. gada Rakstnieku nedēļu atskatoties.

Garas stundas virs līdzenu nebeidzamu mākoņu tuksnešiem. Straujš kritiens atpakaļ uz zemi. Apskāvieni Lielstraumju pilsētas lidostā. Pagarš brauciens pa izkaltušiem Mičigēnas laukiem. Beidzot nekad vēl neredzētais Studiju centrs – pieticīga divstāvu māja ar plašām lieveņiem. Aiz nama laukums ar ugunskura vietu. Aiz tā – pastāvs mauriņš, ko apņem ozolu un egļu siena. Nama iekštelpas klosterīgi vienkāršas, mājīgas.

Atbraucot nams liekas tukšs, bet tikai pēc pāris stundām saieta telpa pārvērtusies par dārzu, kur ciešās rindās saziedējušas ‘rakstītāju’ sejas. Un gandrīz pie katras sirds iegavilējas: ir, ir tie, kuros jau iepriekšējās rakstnieku nedēļās paticis klausīties; ir tie, ko vienmēr gribēts dzirdēt; būs, būs, ko klausīties un tad kaut kas taču paliks, ko ņemt līdz atpakaļ uz mājām.

Kad astoņas dienas vēlāk – tikpat pēkšņi kā uzziedējis, seju dārzs (kā tāda mirāža) nozūd, sirds savās cerībās nav vīlusies: no tām pēdējām rakstnieku nedēļām, kur izdevies būt klāt, šī ir bijusi tā pati bagātīgākā.

Kas šo nedēļu padarīja par intelektuāli tik saistošu un emocionāli tik dziļi skarošu pārdzīvojumu, bija tas, ka RN 87 plānotājiem – Aivaram un Valijai Ruņģiem, Valdim Muižniekam un Julietei Rumbergai – bija izdevies izvēlēties tēmu, kas latviešu trimdas rakstniekiem (un netieši visai latviešu trimdas sabiedrībai) pašlaik ir tā nozīmīgākā: proti, par latviešu trimdas literatūras stāvokli šodien un par šīs literatūras izredzēm tuvākā nākotnē. Šī tēma, acīm redzot, RN87 referentos bija atradusi tik spēcīgu atbalsi, ka apmēram 90% no nolasītiem referātiem (kā ‘lielajiem’ tā ‘mazajiem’) ar dziļu mērķtiecīgu nopietnību iztirzāja galvenās tēmas gan teorētiskos gan praktiskos aspektus.

Ar ‘lielajiem’ referātiem domāju tos četrus (Rimvida Šilbajora, Valijas Ruņģes, Jāzepa Leļa, Valtera Nollendorfa), kas ar plašāku elpu iztirzāja trimdas un trimdas literatūras jēdzienus no lingvistiskā un filozofiskā viedokļa, vēsturiskā skatījumā, nacionālā un pārnacionālā sakarībā.

Ar ‘mazajiem’ domāju to veselu rindu interesanto un ļoti vērtīgo referātu, kas enerģiski mēģināja atrast atrisinājumu trimdas literātūras praktiskajām problēmām: izdošanai, izplatīšanai un saglabāšanai.

Sāksim ar ‘lielajiem’. RIMVIDAS ŠILBAJORIS savā referātā par mazo sevišķi Baltijas tautu literatūrām un to izredzēm nākotnē runā par literatūras nozīmi tautas pārdzīvošanā. No kultūras vēstures viedokļa nav ‘mazu’ jeb ‘lielu’ tautu. Ir tikai mazas jeb lielas literatūras. Lai maza tauta pārdzīvotu, tai vajaga lielas literatūras. Lai radītu lielu literatūru, tautai vajaga ‘lielas’ vēstures. Lietuviešiem tāda kādu laiku ir bijusi – lai gan tikai „ar zobenu rokā un svešu mēli mutē”. (Savas lielvalsts laikā runājuši baltkrievu valodā). Latviešiem visu viņu vēstures laiku „asiņaina gaisma vien aususi, bet tā sidrabotā saule nekad tā īsti nav uzlēkusi”.

VALIJA RUŅĢE savā faktiem bagātā, rūpīgi sagatavotā un pārdomātā referātā mēģina definēt dzimtenes-trimdas, un trimdinieka-emigranta jēdzienus, un kā šie jēdzieni būtu piemērojami latviešu trimdinieku situācijai. Sākot ar grieķu klasiskajiem autoriem Ruņģe apskata Eiropas trimdiniekus un to spēju trimdā radīt literatūru. Ruņģe rāda, ka, lai arī daļai trimdinieku trimdas pārdzīvojums radīšanas spējas apslāpē, vairums trimdinieku turpina rakstīt un ka daudzi pasaules literatūras kalibra darbi radušies trimdā. Ar 19. g.s. trimdinieku skaits pieaug. Sevišķi literātu-trimdinieku skaits savairojas pēc Otrā Pasaules kara, kad daudz rakstnieku, kuri VARĒTU, uz savu dzimteni vairs neatgriežas. Taču dzīvošana trimdā rada jaunas problēmas. Trimdai ieilgstot svešums par dzimteni netop, bet arī dzimtene top sveša. Tādēļ – sevišķi mazām tautām – ļoti svarīgi uzturēt kontaktu ar pamattautu. Ja uztur kontaktu ar pamattautu, tad arī trimdā var radīt lielus darbus.

JĀZEPS LELIS analizē personīgas brīvības, nebrīvības un literārās radīšanas sakarību, un neatkarīgas domāšanas un brīvas izteikšanās iespēju nozīmi vērtīgas literatūras radīšanā. Lelis domā, ka kopš 19. g.s. rakstnieki un mākslinieki ļoti pārspīlējuši individuālās brīvības nozīmi, it sevišķi tādēļ, ka zem nevienas politiskas iekārtas īstas brīvības nekad nav bijis (un nav arī šodien). Despotiskas iekārtas labas literatūras rašanos neveicina, bet arī nenoliedz. Pierādījums: (kā Lelis paironizē) visa labākā latviešu literatūra (sākot ar 13. g.s. sacerētām tautas dziesmām) radusies ‘okupētā Latvijā’. – Vēlāk, kādā citā īsreferātā – (sava veida šī referāta turpinājumā) runā par brīvā vārda neatbildīgu lietošanu brīvajā pasaulē, kas ir kaitējis un kaitē brīvākai brīvā vārda lietošanai Latvijā.

VALTERS NOLLENDORFS iztirzā baltu literatūru ‘trimdniecīgumu’, uzsverot, ka baltu tautu trimdas literatūrās dzimtenes izjūta ir daudz spēcīgāka nekā pārējo Eiropas etnisko grupu un politisko trimdinieku literatūras (it sevišķi to trimdinieku, kas 30ajos gados atstāja Hitlera Vāciju). Pretēji šīm grupām, kam ‘zeme-dzimtene’ bija maznozīmīga, baltiešiem ‘zeme-dzimtene’ bija mazo nāciju lepnums – identiska ar nacionālo pastāvēšanu. – Latviešu trimdas rakstnieku starpā trimda vistraģiskāka izrādījās tai paaudzei, kas dzima starp 1920. un 1940. gadu, un kas par atzītiem rakstniekiem kļuva tikai trimdā. Šai trimdas rakstnieku paaudzei trimda ir tapusi par stāvokli, „kas pretojas realitātei”, tādējādi pārvēršoties alienācijā. Trimdas trešajā paaudzē trimdas izjūta vairs neturpinās. Pašas jaunākās paaudzes trimdas rakstniekiem trimdas pasaule top par vietu mozaīku – visu pasauli. Taču šis process nav absolūti negatīvs – varētu latviešu trimdinieku likteņus vest kopā ar pārējo grupu trimdām radot ‘pasaules latvieti’ vai ‘mūžīgo baltieti’.

Arī ASTRĪDES IVASKAS referāts par Māras Zālītes jaunāko dzeju krājumu ‘Nav vārdam vietas’ – Zālītes nozīmīguma un Ivaskas referāta augstās kvalitātes dēļ – pieskaitāms RN87 ‘lielajiem referātiem’. Bagātīgi citējot no Zālītes dzeju krājuma Ivaska parāda, ko pašlaik tautas visiemīļotākā un visaugstāk vērtētā dzejniece domā par savu dzejnieces sūtību, kā redz savu dzimteni, kā izjūt piederību tautai.

‘Lielajiem’ jāpieskaita arī LALITAS MUIŽNIECES, AINAS ZEMDEGAS un NIKOLĀJA KALNIŅA ‘kop-referāts’ – atmiņas par Elles ķēķa dzejniekiem, galvenokārt Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, un ko Elles ķēķa vide (kā katalizators) darījusi jauno trimdas dzejnieku-rakstnieku dzīves izjūtas kristalizēšanai. Galvenais nopelns: palīdzējusi ‘lauku dzeju’ pārvērst ‘pilsētas dzejā’. Tiem klausītājiem, kam ar Elles ķēķa dzejniekiem un vidi nebija izdevies saskarties, šī referātu grupa un lasījumi Elles ķēķa vidi un īpatnības darīja uzskatāmas un dzīvas.

Pārejot pie ‘mazajiem’, bet ne mazāk vērtīgajiem un nozīmīgajiem referātiem, kuru autori (it kā par spīti ‘lielo’ referātu autoru kopatzinumam, ka trimdā rakstītā literātūra nākamajos divdesmit gados izbeigsies) enerģiski pievēršas literatūras saglabāšanas uzdevumiem, kurus vēl vajadzētu paveikt.

BENJAMIŅŠ JĒGERS, kura trimdas izdevumu bibliogrāfijas 3. sējums iznāks šai rudenī, izskaidro savas bibliogrāfijas un tās plašo indeksu pielietošanas iespējas. Arī apskata bibliotēkas, kurās top krāti ārpus Latvijas iespiestie izdevumi.

MĀRA BUNDŽA pastāsta par Studiju centra bibliotēku, tās pašreizējo kolekciju un tālākiem materiālu iegādes un saglabāšanas plāniem.

BIRUTA ABULA un VALIJA RUŅĢE pastāsta par pašlaik plānoto trimdas rakstnieku biogrāfijas seku, kas aptvertu gan kādus 40 ‘lielos’ rakstniekus un to kopš 1965 gada sarakstītos darbus (tā papildinot Zeltiņa ‘Trimdas rakstnieku biogrāfijas’), kā arī apzinātu vairākus simtus literātu, kas darbojošies kā recenzenti, referenti un citās literatūras pabalstošās un veicinošās funkcijās. Biogrāfiju krājumu plāno pabeigt trijos gados.

KĀRLIS ZVEJNIEKS (aizstājot Aivaru Ruņģi, ar šo gadu LaRAs priekšsēdis) apskata trimdas daiļliteratūras jaundarbu publicēšanas problēmas. Trimdas rakstniekiem savu darbu izdošana vienmēr sagādājusi grūtības. Tā Savienotās Valstis – izņemot kādus trīs pašus populārākos – latviešu rakstniekiem par savu grāmatu izdošanu gandrīz vienmēr bijis jāpiemaksā. Tāpat šos ‘pārējos’ tikai rakstīšana nekad nav spējusi uzturēt. Igauņi un lietuvieši grāmatu izdošanas problēmas atrisinājuši ar rakstnieku kooperatīvu dibināšanu. Tagad, LaRAs paspārnē šāds kooperatīvs nodibinājies arī latviešiem. Ikgadus izdos rakstnieku žūrijas izvēlētus 3 jaundarbus, ko par ļoti mērenu cenu piesūtīs grāmatu kooperatīva biedriem.

JURIS MAZUTIS aicina visus rakstītājus ‘datorizēties’, kas ne tikai paātrinātu pašu rakstīšanas procesu un vajadzības gadījumā ļautu rakstniekiem darbu publicēt pašam, bet arī radītu manuskriptu, kas būtu pieņemams mūsdienu komerciālām izdevniecībām.

Šiem uz praktiskiem mērķiem vērstiem īsreferātiem, pievienojas paneļdiskusijas par veidu, kā lasīšanai enerģizēt sarūkošo vecāko paaudzi. Nozīmīgākā likās VELTAS DINDONES atziņa, ka jauniešus uz latviešu literatūras lasīšanu neierosina ne skolas, ne organizācijas, nedz Garezera vasaras vidusskolas. Pat Minsterē tikai iemācot labu sarunas valodu. Vienīgais, kas jauniešus ierosinot lasīt esot divi gadi Latviešu Studiju centrā vai/un Latvijas apciemojums. Vislabākais abi kopā.

Kas noved pie VALŽA MUIŽNIEKA referāta par Stūdiju centra izbūvēšanu un darbību tā piec-ar-pus pastāvēšanas gados. Pašlaik Centrs gandrīz spējot sevi uzturēt. Taču, kad pēc Rietummičigēnas universitātes noteikumiem būs pieņemti vēl divi mācību spēki, algas daļēji vajadzēs segt ar no ārpus-universitātes piešķirtajiem līdzekļiem. Pašlaik galvenā problēma ir bibliotēkas paplašināšana. Mācīšanu Muižnieks plāno tikai nākamajiem desmit vai divdesmit gadiem. Pēc tam lai par Centru tālāk gādājot tā absolventi.

Blakus trimdas literatūras tēmu cieši saistītajiem teorētiskajiem un praktiskas ievirzes referātiem tika nolasīti vairāki, kas iztirzāja arī citus tematus.

NORA KŪLA – kā vienmēr interesanti un dzīvi – lasīja par Brigaderes mazāk pazīstamām drāmām, kuras – pretēji tradicionālam priekšstatam par Brigaderi kā mātišķu, labvēlīgu vecmeitu – to parādot kā gluži ‘Aspazisku, Gaujisku’ sievieti, kas savās jaunās dienās pratusi prasīt „visu vai neko”.

MAIGA ASARĪTE runā par satīru. Satīra lasītājam liekot satīras autoru nīst. Latvieši no satīras baidoties; vairāk mīlot maigu humoru.

LAIMA KALNIŅA runā par ierosmi un tiem tumšajiem spēkiem un zemapziņas dziņām, kas rakstīšanā reizēm izlaužas it kā pret rakstītāja gribu, taču uzrakstītajam piedodot mākslas darbā nepieciešamo reljefu.

SKAIDRĪTE RUBENE lasa par trimdas pārdzīvošanas utopijām Austrālijas rakstnieka Artūra Plauža romānu ciklā ‘Kaina bērni’ un Kanādas rakstnieka Eduarda Freimaņa romānā ‘Draudzības pils’. Plaudis pārdzīvošanas vienību iedomājas kā paplašinātu ģimeni – ekonomiski neatkarīgas darba komūnas ietvarā, turklāt ar spēcīgiem sakariem ar Latviju. Kamēr Freimanis trimdas iedragātā cilvēka garīgo pārdzīvošanu meklē garīgi saderīgu cilvēku plašāka kopībā, tas ir, kā pilsētā situētu mākslinieku – literātu kopmītni, kuras iemītnieki aktīvi piedalītos etniskām robežām pāri ejošas kultūras kopšanā.

Šajā grupā jāmin: i ļoti interesanto referātu un lasījumu cikls par lietuviešu un igauņu jaunāko prozu un dzeju, ko lasīja RIMVIDAS ŠILBAJORIS un ASTRĪDE IVASKA. Dzejoļus abu lasījumiem bija tulkojusi Astrīde Ivaska.

Salīdzinot ar referātiem jaundarbu lasījumi likās pieticīgāki, lai gan ko divos jaundarbu vakaros – un šad tad pa vidu – vairāk nekā divdesmit lasītāji dažās minūtēs no saviem darbiem var parādīt?

Jautrus brīžus sagādāja KURĀŽ KRIŠA (alias Kārļa Zvejnieka) bērnības piedzīvojumi, autoram ar lielu veiksmi nodziedot populārākos gabalus no viņa vecmāmiņas ziņģu repertuāra.

Patika arī JĀZEPA LEĻA asprātīgā fabula par mājas (un rakstu darba) celšanu = sākot no jumta…

Patika LAIMAS KALNIŅAS lokanā valoda un viegli ironiskais humors stāstā par kaķi un viņa saimnieci. Laimas Kalniņas stāstu grāmata ‘Kur upes satiekas’ ir pirmā, ko izdos LaRas rakstnieku kooperatīva sērijā. Grāmatas pirmais eksemplārs rakstnieci sasniedza Studiju Centrā, rakstnieku nedēļas priekšpēdējā dienā.

Izcēlās un dziļi atmiņā iespiedās Austrālijas rakstniece ERNA ĶIKURE ar tēlojumu par sastapšanos ar violeto eikalipta krūmu Sidnejas parkā. Ķikure ir stāstu krājuma ‘Mūsu kaimiņš’ (1962) un dzejoļu krājuma ‘Dienas un gadi’ autore. Ķikures stāsts ‘Mūsu kaimiņš’ (Austrālijā godalgots) patiesi ir Blaumaņa meistarnoveļu līmenī.

Jaukas rindas lasīja arī INGRĪDA VĪKSNA, INDRA GUBIŅA, LOLITA GULBE – citas un citi, bet: „Kas var zvaigznes izskaitīt…”

Nobeidzot tikai jāsaka, ka – pateicoties norišu virzītāja Aivara Ruņģa smalkjūtīgajai laipnībai un jaunā priekšsēža Kārļa Zvejnieka enerģiskajai pieejai darāmajam nākotnē, ABU draudzīgumam un humora izjūtai, Rakstnieku nedēļas dalībnieki patiesi saplūda draudzīgā, harmoniskā vienībā. Arī pārrunas likās tās pašdisciplinētākās, kādas gadījies pieredzēt. Vēlreiz gribas uzsvērt lielo referātu kvalitāti, kas bija tik izcila, ka klausītājos radīja reizē apbrīnas un pašvērtības sajūtu: mūs uzrunāja cilvēki, ar kuriem katra akadēmiskā iestāde būtu varējusi lepoties. Pārrunu noskaņa bija nopietna, un kur iespējams – mērķtiecīga: vai gribam vai nē, nākamajos divdesmit gados latviešu trimdas literatūras sacerēšana beigsies, tādēļ jāapzin, jāsakārto jau uzrakstītais, kā arī jāiepazīstina lasītāji ar to, kas vēl top rakstīts. Ja arī nākošā paaudze literatūru radīt vairs nespēs, tā tomēr jāizglīto, lai tā trimdā radīto literatūru pazītu un tās vērtības apzinātos; vai nu kādreiz (ja tas būtu iespējams) šo literatūru iepludinās Latvijas literatūrā, vai palīdzētu no Latvijas iebraukušiem rakstniekiem un literātiem ar trimdas literatūras esību un saturu iepazīties.

Lai Dievs dod spēku LaRAs vadītājiem rakstīšanu veicināt, rakstītājiem rakstīt, un lasītājiem sarakstīto izlasīt!
Skaidrīte Rubene

—————————

[art card – Abilene. 1986. Carol Hoffnagle and Peter Keefer]
1987.g. 13. sept.

Mīļā Dzelmes kundze,

priecājos, ka Jums mani Rakstnieku nedēļas apraksti patikuši. Paldies par labajiem vārdiem un mudinājumu turpināt rakstīt. Jums taisnība: literāro darbu apcerēšana ir nepieciešama. No vienas puses – iekārdina grāmatu izlasīt. No otras – dod iespēju – kaut vai ‘ar recenzentu’ – izlasīto darbu ‘pārrunāt’. Man recenzijas patīk kā žanrs un es tās – kā latviešu tā angļu valodā – vienmēr lasu ar baudu. Pati līdz šim esmu galvenokārt rakstījusi par teātra izrādēm, filmām, izstādēm un literāriem sarīkojumiem. Par grāmatām retāk – tas prasa daudz vairāk laika, kā man pašreiz trūkst. Bet tā jau visiem, tādēļ mainīsim tematu.

Jūs domājat, ka literatūras sacerēšana trimdā turpināsies vēl labu laiku, un miniet Sniedzi Ruņģi, Elīsu Freimani, Juri Mazuti un citus. No jaunākās (vidējās jaunākās) paaudzes Sniedze patiesi ir tā apdāvinātākā. Taču Sniedze praktiski ir jau pārtraukusi rakstīt. ‘Ķekars’ saturēja visu, ko Sniedze līdz šim uzrakstījusi. Pēdējos gadus Sniedze galvenokārt nodarbojas ar teātra spēlēšanu. Taču, kopš viņas grāmatu izdos (jeb jau izdeva) Latvijā, ir iespējams, ka Latvijas pārdzīvojums dzejas āderi atkal atvērs. Mazutis raksta spēcīgi un krāšņi, bet man šķiet, drusku tādā nenobrieduša protestētāja stilā. Raugs tai mīklā ir, bet vai kādreiz iznāks kārtīgi izcepti kukuļi – vēl nevar pateikt? Elīsas ‘mūza’ ir mierīgāka. Ja Elīsa paliks pie latviešiem – iznāks gluži laba dzejniece. Tiesa, ir jau vēl daudzi, kas nav publicējušies. Nollendorfam ir 2 – veseli divi – pabeigti dzejoļu krājumi – viens lirisks, otrs ar patriotiskām dzejām – abi ļoti, ļoti labi. Bez tam, arī tie kas jau publicējušies vēl turpina rakstīt. Tomēr tā divdesmit gadu robeža man liekas kā pareizi paredzēta. – Laimas Kalniņas ‘Upes’ – man pārāk nepatika – pusi no stāstiem nevajadzēja iespiest nemaz – otru stipri pārstrādāt. Ritms Kalniņai ir – kaut kā vilina un sola – bet beigās nekas nenotiek. Arī bieži grūti saprast, par ko top runāts. Varbūt nākamā grāmata būs labāka. – Kultūrai nav atlicis daudz laika, taču noskatījos 3 Abulādzes filmas, ieskaitot ‘Nožēlas’, kur attēloti Staļina laiki Gruzijā. Manuprāt Podnieka ‘Jaunam būt ir grūti’ ir dziļāka un pārdrošāka. Ko gribētu redzēt – bet laikam neredzēšu ir Bruka (Brook) ‘Mahabhārata” (pielieku Veinera recenziju). Rītdien atkal darba diena, tādēļ jābeidz.

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte.

——————–

[some photocopies of personal photos]:

  1. Mans tēvs – apm 12 gadus vecs & viņa vectēvs
  2. Mans brālis Ilmārs apm 20 gadu vecumā
  3. Es pati apm 27 gadu vecumā
  4. Tēva mājiņa toreiz
  5. Un siltumnīcas…
  6. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca

——————————

[card – Icicles and Willow Twigs, c.1946. Photograph by Ansel Adams. Museum Graphics. Season’s Greetings.]
1988.g. 10. janvārī

Mīļā Ķikures kundze,

30. decembrī aizgāju pensijā. Taču pēc 28 gadiem pat no darba aiziešana prasa lieku laiku. Tāpat kā to biju darījusi jau astoņus gadus atkal vajadzēja apdekorēt bibliotēkas ieejas telpu (kur katru gadu izstāda bibliotēkai uzdāvātās grāmatas), un līdz 25. decembrim uzrakstīt recenziju par ‘Palisādes Maestro’, ko 6. dec. Sanfrancisko izrādīja ‘mazais teātris’. Tā svētku vēstuļu rakstīšana aizkavējās. Un pa Jauno Gadu – brīvībā tikušai – gribējās drusku uzdzīvot: noskatījos Bertolučci jaunāko filmu ‘Pēdējais Ķīnas ķeizars’ (sākumā ļoti krāšņa, vēlāk pelēka un šausminoša dokumentārfilma par Ķīnas politiskām iekārtām no 1908 līdz 1957. gadam); Šeridana ‘Sāncenšus’ (Rivals) (ko izmaitāja pusmelnais nemākulis galvenā mīlētāja lomā); un Šolena Aleichema dramatizētu stāstu virkni vietējā žīdu teātrī (interesantākais bija ‘Ģimnāzija’ – par žīdu tieši fanātisko cenšanos savus bērnus izglītot). No romāniem latviešu valodā pēdējos mēnešos vislabāk patika Jāņa Veseļā ‘Dienas krusts’ (grūtsirdīga, bet manuprāt pirmklasīgi uzrakstīta grāmata) Pašlaik cīnos cauri viņa ‘Tērauda dvēselei’.

Pārlasot ‘Austrālijas latvieti’ uzdūros Jūsu rakstiņam par RN87, kas mani savā ziņā uzjautrināja. Tajā rakstnieku saietā, ko Jūs tik jauki aprakstiet, protams, bija vairāk dzīvības un prieka, ko tā dalībnieki tad varēja dāvināt viens otram. Bet kā tas būtu varējis notikt ar RN 60 un vairākgadniekiem? – Šādu jauneklīgu priecāšanās mēģinājumu dabūju redzēt RN82 – Portlandē, kur tas tomēr izvērtās drusku groteski smieklīgs. Protams, viss atkarājas no tā KĀ mēģina priecāties, bet tāda spontāna priecāšanās (un taču ar vieglām erotikas dzirkstīm) kā Jūs to aprakstiet, taču gadās tikai jaunība. Jums taisnība RN87 bija nopietna, bet vismaz deva iespēju iepazīties ar rakstniekiem un tā ļoti spēcīgi ierosināja lasīt viņu darbus. – Ko darīšu tālāk? Vispirms vēl jāaizsūta kaut kas siltāks radiem uz Latviju. Tad jāuzraksta recenzija par kādu romānu un tad – jāsāk kaut ko darīt nākamajai vasarai. – Kāds pie mums laiks? Kādas dienas nokrita gandrīz līdz nullei. Pašlaik līst un kad nelīst, pieturas mitrs un pavēss – bet vismaz nav jāmokās ar sniegu! Lai Jums ‘tur augšā’ tā ziema pārietu vieglāk pāri nekā līdz šim!

Visu labu vēlot
Skaidrīte Rubene

——————————

[card – The Bridge at Courbevoie. Georges Seurat, French, oil on canvas 1886-87. The Metropolitan Muesum of Art 1987.]
1988.g. 26.janv.

Mīļā Dzelmes kundze

par to pensija aiziešanu Jums taisnība – laivu atpakaļ atgriezt vairs nevarēs – bet es jau arī negribu! Visvairāk bailes par naudu – sak, vai viņi patiesi to pensiju man maksās – tā, gluži par neko? Bet ja maksās – izvēle, ko darīt ar laiku taču ir lielāka, nekā strādājot! ‘Brīva’ (kopš jāturpina gādāt par tēvu) jau neesmu vēl tagad, bet pat ar tēva kopšanu šajās nedēļās esmu izlasījusi 3 lugas, & 2 grāmatas un pa starpu šādas tādas recenzijas pa žurnāliem. To lugu starpā bija arī Māras Zālītes jaunākā luga ‘Dzīvais avots’ (iespiesta Avotā) kas tomēr izrādījās vājāka kā abas pirmās. Iespējams, ka tā ir tikai skice, ko Zālīte vēlāk pārstrādās. – Veseļa ‘Tērauda dvēsele’, sarakstīta starp 1937-1946. gadu (pāri par 500 lpp) – ir dziļdomīgs, nozīmīgs, bet nevienādas kvalitātes darbs. (Publicēts 1961.g. Ņujorkā). Tas otrais romāns, ko pabeidzu lasīt vakar, ir Džingisa Aitmatova ‘A Day longer than hundred years’ (latviski – vismaz lugai – ir daudz dzejiskāks virsraksts: ‘Un diena garāka par mūžu aust’. Tas ir ārkārtīgi spēcīgi uzrakstīts darbs un ļoti nozīmīgs visām Krievijas minoritātēm, ieskaitot latviešus. Ja pie Jums nevar dabūt – aizsūtīšu. (Protams, tikai angļu tulkojumu).

Par Dzintras Karikas (kādreiz ‘Vēsmiņas’) ‘piezīmēm’ Jums gan nevajadzētu uztraukties! Jūs taču viņas sleju būsiet agrāk lasījusi! Viņas metode ir ‘uzbrukt’ – pamatoti vai nē, bet uzbrukt – un tad tā diezgan neloģiski savārstītos paragrāfos – pa starpu pavēdinot virspusējus vispārinājumus izklāstīt kas viss ar Latviju un latviešiem – bija, ir un vienmēr būs nepareizi. Tā ir viņas ‘formula’ – un citi pasīvie un neapmierinātie – no viņas rokas to arī ‘uzlok’… Ja es iepriekšējā vēstulē pret Jūsu divu tik dažādu rakstnieku saietu salīdzināšanu protestēju – tad to darīju tādēļ, ka likās dalībnieku vecuma dēļ tādu prieku un sajūsmu Kalamazū saietā vairs nevarēja sagaidīt.

Kā citādi? – Pūšu savās zēģelēs un mēģinu ‘savu laiviņu’ stūrēt uz priekšu. Tēvs nopircis rozes – jāiet iestādīt, lai neiekalst, un tad jāmēģina samedīt pāris lietotas Aitmatova romāna kopijas. Pēc tam (drusku negribīgi) jāķeras pie Ed. Freimaņa jaunākā romāna ‘Māte’. Neklausāties uz tiem mazajiem sunīšiem – tas ko Jūs esat sarakstījusi PASTĀVĒS!

Vēlot visu to labāko
Skaidrīte

——————-

[copy of published review]:

‘Dailes un drāmas’ pirmizrāde Sanfrancisko
Sestdien, 1988. g. 5. martā, LAIKS

Akadēmiskā drāmas teātra aktrise Astrīda Kairīša un Dailes teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps savu viesizrāžu turneju ASV iesāka Sanfrancisko draudzes namā 26. februārī. Programmas pirmā daļa sastāvēja no M. Zālītes, O. Vācieša, I. Ziedoņa, L. Brieža un A. Čaka dzejoļiem, kurus, neminot dzejoļu autorus, aktieri lasīja kā vienu, tikai noskaņās mainošos, sacerējumu.

Lasījumu iesāka ar Zālītes dzejolīti ‘Labdien’, kurā vienkaršais sveiciens top par pazīšanās vārdu un glābjošo dimensiju. Turpina ar Vācieša maģiski spēcīgo ‘Piesaukšanu’: „Turies mana sirdsapziņa, turies… Kur ies mana tauta/Mana dūša ies/Turies” un tā paša autora ‘pumpurisko’ „Vienus un tos pašus vārdus dziedot/Katrs savu dziesmu dziedam lai nākam tos pašus vārdus dziedāt – visiem kopā”. Brieža dzejolī rezignācija, bet arī cerība, ka „No mūsu nelaimēm kāds mācīsies”. Čaka sērīgās meditācijas par miesas iznīkšanu atspēko Vācieša ‘Zeme’, kurā „Basām kājām pļavā/Dvēselīte iznāk” un vēro „Kā no zīles/Milzīgs ozols iznāk”. Ciklu nobeidz ar Čaka ‘Sprediķi Piņķu baznīcā’ par latviešu strēlnieka gatavību mirt, lai tauta dzīvotu.

Abiem aktieriem ‘mīkstas’, izteiksmīgas balsis; abi lasa ar dziļu izjūtu un pārliecību, pierādot reizē talantu un savu aktiera mākslas disciplinētu, nevainojamu pārvaldīšanu. Abu lasītāju starpā brīnišķīga saskaņa, kā balsu, tā izjūtu ziņā tie viens otru papildina. Taču šis izcilais lasījums, ko patiesi varēja baudīt kā mūziku, lika klausītājam arī apzināties, cik svaiga, simboliem bagāta, techniski sarežģīta dzeja tur, Latvijā, top rakstīta un ka dzejas ‘dzīvais ūdens’ visdzidrāks un tā īsti plūst tikai caur to sirdīm un dvēselēm, kas dzīvo pašu zemē. Kairīšas un Auškāpa lasījumi deva cerību, ka ‘no mazās zīles’ ‘brīnuma ozols’ tomēr kādreiz izaugs.

Programmas nākamajā daļā Ārijas Elksnes un Jāņa Grota ‘Vēstules tālajai zvaigznei’. Manā jaunībā, vidusskolas ceturtā klasē, bijām aizkustinātas, lasot sapņaini romantiskās Elzas Ķezberes ‘Vēstules Pēram Gintam’. Ārija Elksne savās 1978. gadā publicētās vēstulēs attēlo mūsdienu latviešu ‘Solveigas’ izjūtas, kas tukši romantisko sapņu vietā piepildījumu savai dzīvei atrod, uzņemoties pienākumus. Arī Elksnes versijā pēc īsas sastapšanās Pērs aiziet, lai nekad neatgrieztos. Tikai laiku pa laikam no kaut kādas pasaules malas pienāk vēstules, kurās Pērs Solveigu aicina pie sevis. Elksnes monologi attēlo šīs modernās latviskās Solveigas jūtu pārveidošanos. Pēc pirmajiem septiņiem gadiem – ilgošanās un žēlabas par mīlestību, ko nav bijis kam dot. Pēc nākamajiem desmit – viegli ironiska rezignācija – no sapņiem vien dzīvot nevar – Solveiga pievērsusies ‘gobelēnu siešanai’. Vēl pēc desmit – pieņēmusi audzināt mirušās māsas bērnus un atradusi prieku, dodot mīlestību bērniem. Pēc divdesmit gadiem Solveiga atkal viena, taču, atskatoties uz dzīvi, nekā nenožēlo – mīlestība uz Pēru nav atļāvusi noslīgt ikdienībā. – Pa šo laiku Jāņa Grota Pērs – raksturīgi vīrietim, sekodams sapņiem, gājis savu ceļu: ceļojis, kļuvis bagāts, pat pārvērties par intelektuāli – lasa Ģēti un Kantu. Taču dzīves beigās – sava ‘es’ sīpolu lobīdams – atzīst, ka vienīgais, kas viņa dzīvei devis jēgu, ir bijusi Solveigas mīlestība.

Šim ne tikai latviskajam, bet vispār cilvēcīgajam sievietes un vīrieša dialogam – Kairīša un Auškāps ar niansēto, izjusto tēlojumu – deva it kā iespējami ideālu formu.

Ja ‘Vēstules tālajai zvaigznei’ sevišķi izcēlās Kairīša (bez tam, Solveigas monologi ir daudz interesantāki nekā Pēra), tad Raiņa ‘Uguns un nakts’ dialogu tēlojumos vispirms gribētos minēt Auškāpu. Tikai tumši pelēkā uzvalkā ģērbies, gandrīz stāvot uz vietas, ar minimāliem žestiem, runājot ar milzīgu (taču savaldīgu) spēku un gandrīz fanātisku pārliecību, Auškāps parādīja, kāds Lāčplēsis izskatītos šodien.

Kairīša savukārt Spīdolā ielika tās pašas izcilās aktrises dāvanas – iejūtu, niansētu spēli – ko bija parādījusi Solveigā. Taču, ironiskā kārtā, ar savu skaisto, atklāto seju, zeltaino blondumu, dzidro balsi, savas būtnes ētisko skaidrību, pelēkajā, latviskajā tērpā – Kairīša vairāk atgādināja gaišo Laimdotu nekā mainīgo, raganīgo, ugunīgo Spīdolu. Kādu – vismaz drāmas sākumā – skatītājs Spīdolu tomēr iedomājas. Jo, kad Aizkraukļa pilī Lāčplēsis pirmo reizi ierauga aizraujoši skaisto Spīdolu, tai tomēr ir bijušas darīšanas gan ar Melno Bruņinieku, gan raganām. Tāpat, nedaudz vēlāk, kad Lāčplēsis – palikdams uzticīgs Laimdotai – Spīdolu atgrūž – tā pārvēršas karsti atriebīgā, greizsirdīgā sievietē, kas Laimdotu un Koknesi pārvērš akmeņos, un gatava pat Lāčplēsi nogalināt (tikai Rainis to izsaka daudz dzejiskāk). Taču, kad Kangars Lāčplēsi atdzīvina, Lāčplēsim viņa ceļš – cīņa par brīvību tautai – skaidrs. Nocērtot ābelei – simboliskajam dzīvības kokam – zaru – Lāčplēsis liek Spīdolai zaudēt nemirstību, un tā apņemas kļūt par Lāčplēša sabiedroto. Šai brīdī, kad Spīdola top traģiski cilvēcīga, mīloša, sevi uzupurējoša (atdod pat Lāčplēsim Laimdotu), Kairīšas Spīdola nāk saskaņā ar aktrises ētiski skaidro būtni – topot par dziļi aizkustinošu un arī skatuviski pārliecinošu tēlu.

Raiņa ‘Uguns un nakts’ pārlasot, jābrīnās, cik neticami aktuāla šī luga liekas šodien – kā Laika veča ‘sociālā programmā’, tā Spīdolas mēģinājumā varoni atturēt no pašiznīcināšanās. „Tev… priekš tautas dzīvot, ne mirt!” Taču Lāčplēsis tic, ka viena varoņa dzīve nav svarīga – tauta pastāvēs un radīsies jauni varoņi.

Katrā ziņā ar aizkustinošo dzeju virkni, ar lirisko sievietes un vīrieša mīlestības pretstatījumu Solveigas un Pēra Ginta vēstulēs, ar tautas likteņa simbolu – Lāčplēša un Spīdolas – atdzīvināšanu – Astrīdas Kairīšas un Kārļa Auškāpa priekšnesums bija pats vērtīgākais, ko viesi no Latvijas mums līdz šim atveduši. Arī pārējo dāvanas bija skaistas, taču to īsto ‘gara maizi’ un ‘dzejas dzīvo ūdeni’ mums atveda Kairīša un Auškāps. – Varu tikai tautiešus mudināt nepalaist garām iespēju šo vienreizējo priekšnesumu noskatīties.

SKAIDRĪTE RUBENE

————————-

1988. gada 29. martā

Mīļā Dzelmes kundze,

atkal trīs nedēļas pēc Jūsu vēstules saņemšanas… Ak, Dievs, kad arī man pienāks tie laiki, kad pie tīri nokopta galda vēstules atbildēšu pirmajā vakarā pēc saņemšanas… Varbūt, ka tādi laiki kādreiz pienāks, bet var arī gadīties, ka tad atbildes-vēstulē nebūs vairs ko pastāstīt. Šoreiz vēl ir. Taču vispirms – atlidot Jūsu vēstuli.

Aitmatova ‘Day longer than hundred years’ – lai gan pasūtīju vairāk kā sešas nedēļas atpakaļ – grāmatu veikals vēl nav saņēmis. Tikko pienāks – aizsūtīšu. Nē, maksāt nevajaga. Kad izlasiet – sūtiet pa lēno pastu atpakaļ. Es pasūtīju trīs kopijas. Otru sūtīšu uz Austrāliju – Līgsmai Ķirpei. Trešo palaidīšu pa vietējiem draugiem. Vēl joprojām domāju, ka latviešiem, kas par literatūru interesējas, Aitmatova romānu vajadzētu izlasīt – kaut vai to pašu mankurtu dēļ. No Auškāpa (pašreizējā Dailes teātra galvenā režisora, kad viņš viesojās šeit) dabūju zināt, ka Aitmatovs pats līdz šim romānu nav pārvērtis lugā, Dailes teātra uzvedumam to izdarījis Liniņš. Tā tad kā luga Aitmatova darbs izrādīts vienīgi latviešu valodā. Aitmatovs esot draugos ar Peteri – vairākas reizes viesojies Rīgā. – Romāna virsraksta ‘dzejiskums’ nav mans – ar to virsrakstu lugu izrāda Rīgā un tas ir gandrīz burtisks krievu virsraksta (Diena garāka par mūžu) tulkojums. Sagrozītais ir angļu tulkojums, ar ko tulkotāja laikam mēģinājusi Aitmatova grāmatu ‘piespēlēt’ lasītājam – to it kā savienojot ar Garsija Markēza ‘Simts gadiem vientulības’.

Tālāk. Man uz plaukta kāds pusducis grāmatu angļu valodā, kas kaut kā ļoti patikušas – dažas tādēļ, ka dzīvošanas problēmas apskata no sievietes redzes viedokļa. [In this section the underlinings of authors and book titles may be Erna’s, some also have small cross marked in the margin, to make them easier to find.] Vai esiet lasījusi Elīzabetes Hardvikas (Hardwick) ‘In my own view’ it sevišķi eseju, ‘ko sievietes spēj un nespēj darīt’? Krājumiņš arī satur interesantas un uzjautrinošas esejas – duēļus ar viņas toreizējām sāņcensēm Mēriju Makartiju (McCarty) un Simoni de Bovuāru. Arī Hardvikas ‘Seduction and betrayal’ par to kā 19.g.s. vīriešu rakstnieki savos romānos parāda sievietes. Arī viņas pēdējo ‘Bartleby in New York’ (kuru visu vēl neesmu paguvusi izlasīt). Jeb Mērijas Renoltes (Renault) ‘The nature of Alexander’? manuprāt inteliģentākais Aleksandra dabas un motivācijas izskaidrojums. Aleksandrs ticējis, ka kamēr viņš centīsies realizēt viņam likteņa (Dieva?) nolikto mērķi – viņš dzīvos… Vai Pegijas Gugenheimas ‘Out of this century’? par viņas sākumā naivo tomēr apbrīnojami enerģisko ‘sišanos’ cauri afērām un vīriem, kamēr… (četrdesmitajos gados) atrod mērķi savai dzīvei un līdz mūža beigām spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu modernās mākslas patronizēšanā un popularizēšanā. Interesanta un informējoša manuprāt ir arī Faifieldes grāmata ‘Modigliani’ – par mākslas dzīvi Parīzē ši g.s. mijā. Personīgi man patika un vēl patīk arī Aubrija Menen’a darbi – ‘Roma’, ‘Cities in the sand’ un viņa ‘Mystics’ – manuprāt labākā grāmata par ārkārtīgi sarežģītajām indiešu filozofijām, ko Menens tomēr izskaidro tā, ka arī normāla sieviete tās var saprast. – Citā laukā patika grāmatas par karu – Vaino Linnas ‘Nezināmais karavīrs’ (Elgona Spēka tulkojumā) un angļu valodas tulkojumā Gija Sāžera (Guy Sajer) ‘The forgotten soldier’ (lai gan pēdējo Jūs droši vien viegli varētu atrast Montreālas universitātes bibliotēkā). Linnas darbs ir par cīņām ar krieviem ziemeļu; Sāžera darbs – briesmīgajā centrālajā frontē.*

Atkal – grāmatas aizsūtītu (klāt pieliekot naudu atpakaļ sūtīšanai – tas man nesagādātu nekādas grūtības un to darītu ar prieku)

*Man arī ir Gora Vidāla ‘Creation’ ar viņa lieliskajiem Hērodota, Budas un Konfūcija portretiem – ja neskaita viņa esejas – manuprāt viņa interesantākais darbs.

Tālāk par latviešu grāmatām – vispirms mūsu paziņas Freimaņa… Jā, arī man (kopā ar rēķinu) tika piesūtīta ‘Māte’ un dažas nedēļas vēlāk (atkal ar rēķinu) ‘The Devil’s advocate’… Taču par ‘Māti’ autors augstsirdīgi solījās maksu atlaist, ja es uzrakstīšot recenziju… Kopš ‘Māte’ – tāpat kā visas Freimaņa grāmatas – ir talanta un diletantisma maisījums, atbildēju, ka būs labāk, ja par grāmatu samaksāšu un savus komentārus sniegšu vēstules veidā. Tā teicu, kas lasās labi – valoda sulīga, darbība kustas raiti, daudz humora. Arī teicu, ka tos, kam bijuši bērni, stāsts aizkustinās, jo ļoti reāli parāda mūsdienu bērnu svaidīgumu (iespēju ir pārāk daudz) un vecāku ciešanas cenšoties bērniem palīdzēt viņu mērķu realizēt. Taču arī teicu, ka tēlu sarunas man likās ļoti samākslotas – sieva vīru nepārtraukti pamāca – vīrs (inženieris-spridzinātājs) pēc katras sievas pamācības saļimst kā par ātru no krāsns izvilkts pudiņš… Tā manuprāt Freimaņa grāmata paliek karājoties starp literatūru un pamācības grāmatu… — Pēc desmit dienām autora atbilde klāt: es apvainojot viņa sievu! Jo romāna Rudīte esot viņa sieva ar kuru laimīgā, saticīgā laulībā viņš nodzīvojis 3[.] gadus! (Es biju teikusi, ka pie tādas pamatskolas līmeņa nepārtrauktas pamācīšanas divi cilvēki kopā neizturētu pat vienu vakaru…) Es pretojos: es nerunāju par Jūsu sievu, bet par Jūsu romāna tēlu Rudīti! Bez tam Jūsu kundzi nekad neesmu satikusi… Un tā tālāk… Bet tā nu ir: talants Freimanim ir, bet nepiestrādā un citu padoma (Valija par to jau runāja Studiju centrā) arī nepieņem…

Nupat saņēmu arī divas pēdējās Lara’s grāmatu kluba izdotās grāmatas: Gorsvāna ‘Mīļo aušu’ un Ivaskas dzeju. Abas pārlasīju ļoti pavirši, tādēļ iespējams, ka otrreiz lasot spriedums mainīsies. Gorsvāna vairāk jeb mazāk atgādina viņa ‘Krāšņo un bagāto dzīvi’: romāna varonis kādreiz bijis skaists vīrietis, bet tagad sāk novecot. Kādreiz apkārt lidojušas visas bet nav varējis izvēlēties un tā mūža laime pagājusi garām… Un tagad sevis tik žēl, tik žēl… Ivaskas dzejas man liekas ļoti labas, taču noskaņa gandrīz visām tik spēcīgi bezcerīga – tāda kā apsēsta iešana uz iznīkšanu – ka grūti lasīt… Rodas sajūta kā ilgi stāvot sniegā un nezinot uz kuru pusi iet… jeb ka ceļš bez cerībām pazudis un ka kur tālāk iet vairs nav… Taču viņa ir ļoti inteliģenta un pati man ļoti patīk. Jāpārlasa vēlreiz un uzmanīgāk… Un viņa prot valodu lietot tā, ka vārdi skan… un top ēteriski viegli…

Ko daru ar ‘brīvo laiku’? Pusi ikdienas paņem tēva apkopšana. Tur nu nekā nevar darīt. Pa vakariem skrienu skatīties filmas un teātri. Pagājušo mēnesi mums Sanfrancisko bija Internacionālais filmu festivāls. O’Rourke’s lieliskās dokumentālfilmas (Sharkcallers of Kontu, Half-life, Cannibal tours) – par to ka rietumu cilvilizācija samaitā iedzimtos. Arī kādu ļoti skaistu filmu no Malī (ar kosmoloģiskiem konceptiem, kas likās ļoti līdzīgi indiešu) Arī vairākas krievu filmas – to starpā Latvijā filmēto ‘Augstāko tiesu’.

Šo vasaru mēģināšu aizbraukt uz Latviju. Gribētu kā privātpersona, bet tādam ceļojumam vīzas dabūšana prasa ilgu laiku. Rudenī gribētu braukt uz Sietlas 3×3. Liekas, ka tur būs interesanti runātāji. Jā, uz Austrāliju gribētos – sirsnīgs paldies par piedāvājumu (‘bed and breakfast’)… Varbūt ka izdosies – ja ne šo rudeni, varbūt nākamajā gadā… Kamēr tēvs vēl mājās – ilgāk par divām nedēļām atstāt grūti. Un ja brauktu uz Austrāliju – gribētos aizšauties arī uz Melburnu (pie Līgsmas) un Adelaidi pie Irīnas Ozoliņas. – Lai gan iespējams, ka pat mēneša laikā tas nebūtu iespējams… Bet gribētos.

Ja nebūtu uzrakstītajam jāliek garumzīmes un jāizlabo kļūdas… varētu rakstīt vēl vienu lappusi – bet jāiet uz pastu kaut ko aizsūtīt māsīcas bērniem – tādēļ beigšu. Jūsu vēstule – kā vienmēr – man sagādāja prieku.

Jums visu labu vēlot

Skaidrīte Rubene

—————————–

[copy of article in Ziemeļkalifornijas apskats]
ZK APSKATS – Marts, 1988

Literāra pēcpusdiena Sanfrancisko
Ziedu pušķis uz dzimtenes atmiņu kopiņām

(Skaidrīte Rubene) Beidzot arī mums, Līča apkaimiešiem, pašiem sava literārā pēcpusdiena: un (ar vienu izņēmumu) tikai ar pašu pagasta rakstniekiem! Tad nu mēs tiem kalamazūiešiem, torontoiešiem un ņūjorkiešiem parādīsim, ka arī mums no tādām literārām būšanām kaut kas sanāk! Un – ar visu debešķīgo laiku un olimpiskām spēlēm televizora lodziņā – sanāca ar’! Apmeklētāju bija pāri simtam!

Un viss tik jauki, tik jauki: priekšā divi gāŗi galdi ar baltiem galdautiem un rozā kamēlijām; svečtuŗi ar sarkanbaltsarkanām svecēm; vidū runātāja pults; katrā pusē rakstnieki: pa labi – Jānis Klīdzējs, Mudīte Austriņa, Valdis Dzilna; pa kreisi – Benita Veisberga, Ivars Lindbergs un Gunārs Grieze. Klīdzējs un Veisberga ar tautas balvām apbalvoti, taču visi plaši publicējušies, pa visiem kontinentiem pazīstami. Prieks skatīties un nevar sagaidīt, kad sāks lasīt!

Bet kad sāk – pārsteigums! Lai gan rīkotāji (Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrība) nekādus norādījumus par tēmu nav devuši, kādas iekšējas nepieciešamības dzīti, visi lasa par atmiņām un saitēm ar Latviju. Tā lasījumu izraisīto jūtu dēļ – ar savu pacilāto, svinīgo, drusku saldsērīgo noskaņu – varbūt kāda neapzinīgi gaidīta tagadnes apliecinājuma vietā – rakstnieku pēcpusdiena izvēršas par tādiem kā latviska stila literāriem ‘kapu svētkiem’, uz kuŗiem katrs runātājs līdz atnesis pušķīti ziedu savas ‘atmiņu kopiņas’ appušķošanai.

Zālē mīlīgi silts; literāro puķu daudz, mutautiņi pie acīm ceļas bieži. Starpbrīdī sirsnīga sadzīve – gan ap grāmatu galdu, gan dāmu komitejas kūkām un pīrādziņiem. Lasījumi klausītājus pārcēluši atpakaļ Latvijā, miera laikos, mājās – labvēlība pret lasītājiem pieaug un, kad pēdējais autors savam gabalam pievieno vēl muzikālu priekšnesumu, rakstnieku pēcpusdiena no ‘kapu svētkiem’ jau pārvērtusies gandrīz ‘zaļumballē’. Turklāt ar ‘ražojumu’ izstādi.

Tā, kad aplausiem skanot tautu meita katram runātājam rokās iespiež puķu pušķīti, šī klausītāja drusku nerātnais prāts (pats sevi par žūrijas komitejas priekšsēdi iecēlis) katram runātājam pie krūts piesprauž godalgu – rozeti ar uz lentēm uzdrukāto godalgas kategoriju un klasi: ‘Tīras literatūras’ kategorijām pirmā godalga Benitai Veisbergai (otrās un tālākās nebūs; tāpat visās sekojošās kategorijās). „Patriotiskā žurnālismā’ – Jānim Klīdzējam. Valdim Dzilnam (viesim no Sietlas) – atzinības raksts par dzejā izteiktām cildenām jūtām. Par ‘dzeju prozā – memuāru kategorijā’ – Mudītei Austriņai. Par ‘sacerējumu LASĪŠANAS MĀKSLU’ un ‘dzeju ar potenciālu’ Ivaram Lindbergam. Beidzot ‘estrādes mūzikas kategorijā’ Raimonda Paula godalga – Gunāram Griezem.

Pēc sarīkojuma vēl laiks apbrīnot izstādītās gleznas un tad bezbērīša ratos iekšā un pa tiltu atpakaļ uz mājām. Tāda saldsērīga noskaņa apmeklētājā tomēr paliek. Lai no tās atbrīvotos, paskatīsimies, ko rakstnieki tajā pēcpusdienā lasīja un vai nolasītajos sacerējumos, bez aizkustinoša, varētu atrast kaut ko arī literāri paliekošu.

No tīri literārā viedokļa, manuprāt, izteikti labākais bija BENITAS VEISBERGAS īsstāsts Etīde par nakts vīnu. Ilgi nesatiktā jaunības paziņā klausoties – par viņa panākumiem, par ‘nodrošināšanos’, par dārgu namu pārdošanu, materiāli izdevīgu šķiršanos, visiem bērniem koledžā – rakstniece sev jautā, kuŗš no viņiem „ticis dzīvei tuvāk”? un kas būtu noticis, ja rakstniece par dzīves biedru būtu izvēlējusies paziņu? Kopš paziņas stāstījumā tēma par ‘nodrošināšanos’ turpina atkārtoties, rakstnieces domas no nodrošināšanās un labklājības simboliem aizslīd uz pašas atmiņām. Tā paziņas melnais kadilaks ar baltiem riteņiem atmiņā atsauc bērnībā redzēto melni ģērbto bērinieku gājienu sniegā… Gaismas atspulgs vīna glāzē liek atcerēties tēvu, kam paticis darināt vīnu. Tumsa restorānā atgādina rīta dievvārdus pamatskolā Jelgavā ar bieži dziedāto korāli Pie rokas ņem un vadi… Rakstniecei liekas, ka visumā „tikusi vadīta” pa pareizo ceļu. Tomēr sacerējumu ar negaidītu pēkšņumu un gandrīz šokējošu pretrunu nobeidz ar: „Nav jau tik vienkārši.” Kas stāstījumam piešķir pilnīgi jaunas, daudz sarežģītākas dimensijas. Mazs, laimīgas iedvesmas brīdī radies, rūpīgi noslīpēts, daudzās plāksnēs mirdzošs dārgakmenis! (Pirmā godalga, pirmā godalga, pirmā godalga!)

JĀNIS KLĪDZĒJS lasa drusku žurnālistisku sacerējumu par sava pirmā (1978. gadā) Latvijas apciemojuma laikā gūtiem iespaidiem. Par skaistās atmiņu Rīgas (Klīdzējs Rīgā nodzīvojis 12 gadus) pārvēŗšanos: ielas netīras, ‘jaunie kungi’ valdonīgi skaļi; no pretimnācējiem tikai katrs septītais runā latviski. Meklējot ielas, kuŗām vēl būtu saglabājušies latviskie nosaukumi, sastop latviešu jauniešus, kas par Latviju cīnās savām metodēm. Sacerējuma aizkustinošākā aina Ķīšezera krastā, kas vēl saglabājies neskarts. Tādā kā mistiskā pārdzīvojumā rakstnieks saprot gājputnu nepieciešamību atgriezties dzimtajā vietā, kas viņam savukārt it kā palīdz sastapties ar savas dvēseles dziļāko daļu. Rakstnieks savas asaras nomazgā (ezera atspoguļotās) Latvijas debesīs.

Kad Klīdzējs iekvēlojas, aizkustina un rauj līdzi arī lasītāju. Kā gribētos pārlasīt arī tās citas Klīdzēja ‘labās vietiņas’! Bet kopš tās izkaisītas pa Klīdzēja līdz šim publicēto grāmatu pāri par 20,000 lappusēm, ‘labās vietas’ atrast izdosies vienīgi lasītājam ar absolūto atmiņu. Patiesi būtu laiks Klīdzēja antoloģijai.

Par VALŽA DZILNAS dzejoļiem, diemžēl, viss ko var teikt ir, ka tajos izteiktās jūtas ir ‘morāli nevainojamas’. No nolasītajiem dzejoļiem interesantākais varbūt bija onomatopējiskais dzejolītis par sarkankrūtīša dziesmām ģimenes dibināšanas un audzināšanas laikā.

MUDĪTE AUSTRIŅA savos Rīgas mirkļos lasa telegrāfiski īsas, asi ieskicētas, gleznainas piezīmes par Latvijas apciemojumiem dažādos gada laikos. Pirmo reizi atgriežoties, uz somu kuģīša galdiņiem vāzēs bezdelīgactiņas. No cita apciemojuma palicis skats uz Rīgas Operas grieķiskajām kolonnām. Vēl no cita, saulainā septembrī palikuši agrie rudens mirkļi, „kuŗos jāpārdzīvo nepiedzīvotās vasaras”. No citiem – dziesmu mirkļi – „ilgi nepiedzīvota iedziedāšanās”, sarkanā āboliņa, sāļā jūras gaisa; ceriņziedu mirkļi. Mirklis, kad apsedzas ar tēva segu „kā bērnības vasaru pašu”. No pēdējā apciemojuma palikusi „vēla rudens nakts, ko jūŗas vējš noskalojis tīru”. Atgriežoties Kalifornijā rakstniece „dzer atmiņas kā vālodze”. Impresiju nobeigums liek klausītāja sirdij sarauties: „Kur iešu? – Aiziešu.” Austriņas piezīmes nav publicētas. Bet vajadzētu. Drīz.

IVARS LINDBERGS atsācis rakstīt pēc 10 gadu pārtraukuma, tādēļ sevi raksturo kā ‘jaunu dzejnieku’. Agrāk rakstījis arī ‘sabiedriski orientētus dzejoļus’. Tādus, liekas, turpina rakstīt, turklāt rindas, kas ar laiku ieies antoloģijās: „Un dēli, vai nu tā vajadzēja, tūliņ rokas bučot…” un, „Un dēli uz to pilsētu paldies teikt skrēja. – Nevajadzēja…”. Taču spriežot no dzejas lapā Per mani pirmo publicētajiem un rakstnieku pēcpusdienā nolasītiem dzejoļiem, kuŗos ieskanas it kā pārlaicīgi meklējumi un fascinējums par gaismu, liekas, ka Lindbergs savai dzejai meklē jaunas tēmas un virzienu. Taču arī šai pašai jaunākai dzejai ir liels jūtu spēks, elpīgas dimensijas, un tā arī labi skan: „Gaisma no mūžības mūžībā plūst…” un citā dzejolī: „Vēl jau gaisma uz gaismu ies/un dziesma nebeigsies”. Kā minējām godalgu dalīšanas paragrāfā, Lindbergs raksta dzeju ar spēcīgu potenciālu.

GUNĀRS GRIEZE nolasa savas jaunākās nopietnās lugas Pa aizaugušām tekām pirmo ainu. Lugu pašlaik iestudē izrādīšanai dziesmu svētkos Indianapolē. Arī šī ir ‘atmiņu luga’, kuŗas darbība sākas neatkarības laikos un izstiepjas cauri pirmajai krievu un vācu okupācijai. Grieze raksta arī mūziku. Pēc lugas ievada nolasīšanas, viņš klausītājus iepriecina ar magnetofona pavadījumā nodziedāto jaunās lugas vadmotīvu Es esmu Bērzlapēs (melodiju orķestrim sintezatora technikā apstrādājis Griezes dēls). Nodzied arī pavaddziesmu no lugas Te runā Stariņš, ar piedziedājumu: „Sanfrancisko, tu esi varena, bet sveša gan./Sirmā Rīga, tavu torņu/zvanu skaņas/Allaž sirdī man.” Ar Griezi, kā sacīt, mums Ziemeļkalifornijā radies ne tikai pašiem savs Anšlavs Eglītis, bet arī Raimonds Pauls.

Lai gan steigā iekārtota, iepriecināja arī gleznu izstāde, kuŗā izcēlās Ēŗa puķes, Langmaņa Rīgas skati, Slaidiņa sārta Arābijas tuksneša studija un Gvīdo Augusta simboliskās ‘variācijas par Antiņa tēmu’, kas radušās nesenā Austrālijas ceļojuma iespaidā.

Nobeidzot jāsaka, ka pēcpusdienā, starp pāris varbūt vieglāka satura darbiem, tika nolasīti paliekošas literatūras paraugi, un ka rakstnieku pēcpusdiena savu mērķi – tuvināt Līča apkaimes lasītājus ar ‘sava pagasta’ rakstniekiem – sasniedza. Cerēsim, ka pēcpusdiena ierosinās līdzīgus sarīkojumus nākotnē.

———————————

88-4-20

Mīļā Dzelmes kundze,

sirds iepriecināšanai nosūtu Segliņa ‘Kaktiņu’, kas, pēc manām domām, pēc Zālītes ‘Māras istabiņas’ un ‘Tiesas’ ir labākā luga, kas Latvijā sarakstīta.

Sirsnīgs paldies par Jūsu labajiem vārdiem par manām recenzijām. Nupat nobeidzu vienu par Pēteri Pētersonu. Tikko ‘atkopšos’ aizrakstīšu kārtīgu vēstuli.

Jūs cienīdama
Skaidrīte Rubene

————————————

23. apr. – 10. maijam, 1988.

Mīļā Dzelmes kundze,

ir sestdienas rīts, 5.45. Uzcēlos jau piecos, bet paiet laiks, kamēr pielejos ar puskrūzītēm stipras kafijas un, tā sakot, garīgi uzkurbulējos, tā kā varu sākt rakstīt. Pēc četrdesmit piecām minūtēm virtuvē nāks tēvs ēst brokastis un uz kārtējo iknedēļas mazgāšanu (nomazgāties pats jau vairākus gadus nevar) un tad es pie rakstāmmašīnas tikšu tikai vienpadsmitos, kad viņš būs aizbraucis pie mātes uz aprūpes namu. Bet varbūt pie rakstīšanas tikšu arī rīt, jo sestdienās jau bez tēva apkopšanas vesela rinda citu darbu: jāiet uz veļas mazgātuvi, jānopērk pārtika nākamajai nedēļai, u.t.t. Tādēļ, kamēr vēl laiks – ar pilnu sparu uz priekšu.

Vēlreiz pateicos par Jūsu vēstuli. Patiesi priecājos, ka Jums tas rakstiņš par mūsu Rakstnieku pēcpusdienu paticis. Arī man liekas, ka bija izdevies. Recenzija par Kairīšu un Auškāpu patiesībā mazāk. Toreiz, kad rakstīju, slimoju ar to ‘lēno sešu nedēļu gripu’, bet Laimonis Siliņš (Mazā teātra režisors, kas bija izkārtojis Auškāpu viesošanos) lūdza, lai rakstu iesūtot trijās dienās, lai varētu iespiest Laikā pirms izrādēm austrumu krastā. Tagad pārlasot redzu, ko būtu vajadzējis izteikt citādi, taču manas izjūtas, no kurām raksts radās – aizkustinājums par saturu un apbrīna par viņu profesionālo varēšanu – bija īstas. Arī iebildumi par Kairīšas Spīdolas interpretāciju. Vēlāk man kāda vietējā ‘literāte’ pārmeta, ka es Kairīšas interpretāciju esot galīgi pārpratusi: Kairīša Spīdolu taču esot tēlojusi kā viscaur ‘garīgu’! (Liekot man saprast, ka garīgums ir kaut kas kas pāri manām saprašanas spējām…) Taču ES Uguni un nakti biju rūpīgi izlasījusi tikai iepriekšējā vakarā (pirms Kairīšas un Auškāpa uzstāšanās) tā kā teksts ar tā nozīmēm (par cik biju spējīga saprast…) manā atmiņā bija svaigs un es to varēju salīdzināt ar Kairīšas interpretāciju. Biju arī pārlasījusi Stahnkes eseju par Aspaziju (Stahnkes grāmatas sākumā) un visumā Stahnkei pievienojos. Tas ir, ka Krievijas un pirmajos Šveices trimdas gados Aspazija ar Raini, t.s. ‘Raiņa’ darbus rakstījuši kopīgi – pareizāk sakot pamīšus. Ko (kā Kairīša pēc izrādes personīgā sarunā teica) apstiprinot arī Aspazijas dienas grāmatās: „Jānītis bija noguris un tā es parakstīju tālāk…” Arī, kā Stahnke saka, abi rakstnieki savas emocionālās un intelektuālās atšķirības iestrādāja lugas tēlos. Ko it sevišķi skaidri (mans pielikums) var just tieši ‘Ugunī un naktī’. Rainis kaut kur saka, ka Aspazijas trauksmainajām emocijām neesot cieša mērķa, un to pašu U. un n. atkārto Lāčplēsis. Ja Jums pie rokas – pārlasiet Spīdolas un Lāčplēša sarunas Nāves salā: Vispirms Spīdola kopā ar Lāčplēsi vēlas slīdēt apkārt pasaulei – vai pa mūžību (šķiet, Aspazijai ar Raini topot par tādu it kā latviešu rakstnieku ‘Frančesku un Paolo’ (literāro simbolu). Vai citā pasāžā – savienojoties ar Lāčplēsi kļūt par tādu kā latviešu ‘Pār-sievieti’ (analogā ar Nīčes ‘pārcilvēku’ – vīrieti) Un turpat Lāčplēsis (Rainis) taču saka: „Tie nu tev, ‘Spīdoliņ’ (Iniņ…) tikai tādi sapņi. Man sapnis ir viens – Latvija.” Nu labi, tad (lai arī nefokusētu) ‘degšanu’ var iztulkot kā ‘garīgu’! bet Kairīša taču interpretēja Raiņa lugu! kur lugas sākumā Spīdola ir piedzīvojumu kāra raganas meita! (lai arī ne vēl gluži atkarīga no Melnā bruņinieka) un nedod ne nieka par Lāčplēša ideāliem! Bet staltā vīrieša atgrūzta, gatava kā to tā viņa iecerēto Laimdotu nogalināt! – ‘Garīga’ Spīdola tikai top, kad Lāčplēsis viņas burvestības salauž un kad mīlestības dēļ viņa nolemj ziedoties Lāčplēša mērķiem. Tādēļ domāju, ka rādīt Spīdolu kā tikai ‘dzidru un garīgu’ (kā to darīja (jeb vienīgi spēja darīt) Kairīša) tomēr nebija pareizi.

Taču lau nu kā uzrakstīts, tur, otrā pusē, tas rakstiņš tomēr uzķēries. Vakar saņēmu vēstuli no Rīgas māsīcas, ka rakstiņš nupat bijis iespiests Dzimtenes balsī. Nu, vismaz viņi tur dabūs zināt, ka Kairīša un Auškāps mūsu pusē vērtēti ļoti augsti.

Divas dienas atpakaļ pabeidzu recenziju par Pēteri Pētersonu un vēl līdz šim neesmu no rakstīšanas pārdzīvojuma atkoposies. Arī rakstīšana prasa enerģiju… Bet raksts par Pētersonu prasīja vairāk kā parasts, jo (lai arī kā centos būt objektīva) kaut kas Pētersonā man nepatika. Kad aizsūtīšu – runāsim tālāk.

Par mani kā kritiķi. Kā jau laikam minēju – rakstīt kritikas iesāku nejauši – 1976. gadā, kad Celle pēc dokumentārfilmas ‘Senā saulē’ aicināja par to uzrakstīt. Īsuma dēļ manus rakstiņus par īstām recenzijām saukt nevar – bet kopš rakstot tā vai tā cenšos rakstīt īsi – ja arī rakstītu citai publikācijai stils daudz nemainītos. Kāda ir manu mini-recenziju bāze? Vispirms cenšos lasītājam parādīt (īsā atstāstījumā) par ko ir runa, un tad nozīmīgumu kārtībā izvērtēt aspektus, kas būtu uzsverami. No apceru–kritiķu rakstītājiem man vislabāk patīk Gilberts Highet(s), Roberts Hugh(e)s, Elizabete Hardwick(a) (ar iebildumiem – pārslāna epitetus…) No itāļiem, kā filmu kritiķis Alberto Moravia; dažreiz Umberto Eco. No visiem glabāju dažus piemērus – kad sameklēšu aizsūtīšu.

Par grāmatām, ko Jums aizsūtīju. Ļoti eklektiska čupiņa, vai nē? Bet, sākot ar to pašu grāmatu par Modigliani. Atsevišķo gleznotāju dzīves, manuprāt, ir ļoti skaidri parādītas – gleznotāji top dzīvi – un ne tikai ‘paraksti zem gleznām’ zināma laika posma manierē. Grāmatā ir arī ļoti labs izskaidrojums par atšķirībām Vidusjūras un Krievijas pierobežas žīdu mentalitātē. Manuprāt interesants arī ir fakts, ka gandrīz visi gadusimta mijas gleznotāji bijuši žīdu izcelsmes. – Tālāk, Guggenheimas biografiju var lasīt kā tenku avīzi. Tomēr man tā vairāk likās kā vienas sievietes izmisīga, reizēm groteski komiska, cenšanās izveidot savu personību un atrast mērķi savai dzīvei. Nauda viņai, protams, palīdzēja, bet bez inteliģences ar naudu vien no viņas nekas nebūtu iznācis. Vairāk kā tāda ‘atbrīvota katalizatora’ no viņas jau neiznāca – bet vai arī tas nav kaut kas? – Par to grāmatu par indiešiem. Tas priekšmets taču ir velnišķi sarežģīts, bet Mēnens to padara tik vienkāršu, ka pat filozofijā neskolota sieviete var saprast! Ir jau vēl rinda citu grāmatu, man uz plaukta vairs nav (vairumu aizsūtīju Florences draugam) Citādi ar pašu pirmo sūtījumu Jūs būtu saņēmusi Gilbert Higheta ‘Poets in a landscape’, kura pirmo eseju par Catullu es uzskatu par viselegantāk uzrakstīto kritiku, ko jebkad esmu lasījusi. Varbūt arī Chirstian’a [Richard] Humble’s ‘Marco Polo’; jeb John’a Master’a Casanovu. Kā redziet, mana gaume ir ziņkārīgi lēta – virspusēja, bet visu mūžu esmu cietusi no trūcīgas sākotnējas izglītības Latvijas skolās un arī mājās – tā cenšos (kaut virspusēji) iepildīt robus ar labi uzrakstītu informāciju. Piedodiet…

Un tagad pie rakstniekiem, ko priekšpēdējā vēstulē miniet Jūs. Sāksim ar Gorsvānu. Kā rakstnieks – īsi teikumi, labs ritms, tēlains – Jums piekrītu, labs. Taču par Gorsvānu – cilvēku (jeb tikai grāmatas varoni?) gribas drusku pasmieties. Sākumā apkārt lidojušas visas, taču Ieva bijusi tā bite, kas dzēlusi vissaldāk… Nu, bet kopš šī tikai tā lidinājusies, tad ar citām palidinājies arī pats… Tā arī gadījies, ka likteņa vēji katru atpūtuši uz savu pusi… Pēc pieciem gadiem atkal atlidojuši – palidojuši arī kopā, bet nekas tā īsti nav sanācis. Piecpadsmit gadus (un simtiem nenosūtītu vēstuļu) vēlāk Ievu atkal satiekot – ar saviem drusku nogurušajiem spārniņiem – mēģina vēlreiz uzrauties pie tās bišu ķēniņienes augšā. (Kā Jūs tik asprātīgi sakiet – ar vienu ‘līdz galam izdzīvotu nakti’ kā ar oda kodienu mēģinot nogalināt divedsmit gadu kaislību?) Un te nu, kā šķiet, atveras grāmatas notikumu ticamības plaisa… Vai tas, kas visas trīssimts lappuses ēd Jāni ir, vai to var saukt par Kaislību, jeb pat tikai par Mīlestību? jo ja Jānis Ievu būtu tā īsti karsti gribējis, tad, vīrietis būdams, taču pēc tās būtu karstāk dzinies. Bet sava daļa vainas ir abos. Ieva ir pievilcīga meitene, bet par sevi NEDROŠA, meklē vīrieti, kam var pieslieties. Taču stāstītājs (jeb autors) īsti drošs par savām jūtām nav arī pats. Tā nabaga Ieva turpina lidināties (aušoties), lai atrastu kādu, kam tā īsti gribētos „ar Ievu taisīt lizdu”, un kas viņas ‘aušošanos’ spētu savaldīt… Stāstītājs, acīmredzot, to nekad nav spējis… Rezultāts, divu saderīgu cilvēku traģēdija, kas, nespēdami izšķirties, cilvēcīgā ziņā iznieko savus mūžus.

Benita Veisberga saka, ka Gorsvānam esot vēl piecas citas jau uzrakstītas grāmatas – ak Dievs! – (un droši vien visas līdzīgas kā olas…) Jums taisnība: lai arī ‘laba’ Gorsvāna grāmatā nav tādu īsti izcilu vietu, ko gribētos pārlasīt… Grāmata nav pelēka, taču tajā ir kaut kas pelēki nevarīgs… Un pašam sevis tik žēl, tik žēl…

Ar Laimu Kalniņu ir citādi. Kad ies lasīt patiesi liekas, ka ‘kaut kas būs’: lasītājs nevar vien sagaidīt kad solīto dabūs zināt. Bet lappuses pildās, un pateikts nekas netop… Līdz kamēr lasītājs atmet ar roku: ja nu Kalniņa (tā kā pamatskolas meitene) ar lasītāju grib spēlēties: sak, es zinu gan, bet tev neteikšu – lai tad spēlējas vien – pati ar sevi… Pieaudzis lasītājs parausta plecus un atver citu grāmatu… Nesaprotu, kādēļ Kalniņas ‘Kur upes satiekas’ vispār izdeva… Laikam izvērtētāji neviens tālāk par pirmajām lappusēm nebija lasījuši…

Par Astridi Ivasku Jums taisnība – Ivaska ir ļoti laba dzejniece. Izjūtu secība loģiska, dabas gleznas ievilktas smalkām līnijām, (it kā uzbur gaisotni) valoda skan – bet kaut kā bez skaņas, taču viss Ivaskas dzejā iet uz klusumu un aiziešanu… lasot top tik bezgalīgi skumji un it kā stāvot sniegā – salst… Domāju, ka abu Ivasku dzīve bijusi saderīga – intelektuāli un emocionāli, tomēr savā ziņā skumja. Bērnu nav bijis – un tagad pietrūkst. Kā Ivaska kādā dzejā saka: „asins nerit tālāk” un tagad, varbūt gribētos. Kā dzejnieci un cilvēku es Ivasku vērtēju ļoti augsti – kā to varētu citādi? Bet nekā nevaru darīt – kā literatūrā tā cilvēkos es ilgojos pēc kaut kā siltāka – karstāka.

No Italo Calvino esmu lasījusi vienīgi ‘Baronu kokos’ – kas man toreiz likās kā autora tāda zēniska vēlēšanās bēgt no realitātes un atbildības, Russela ‘Filozofijas vēsture’ vēl sēd uz lasāmo grāmatu saraksta nelasīta… Bergeru nepazīstu. Pašlaik mēģinu atķert gadiem nokavēto latviešu literatūrā. Nupat abi ar tēvu izlasījām Aistara pēdējo ‘Sāksim atkal’ (kas notiek Jelgavā kas mums abiem patika. Aistars nav pārāk dziļš, nedz sarežģīti plašs, bet raksta veikli. Pašlaik mēģinām dabūt rokā viņa pārējos romānus.

No Latvijā publicētām nupat izlasīju lugu krājumu Virtuss, kurā Segliņa sarakstītā luga ‘Kaktiņš’ man patika vislabāk. (Kaut kas starp Garcia Lorcas ‘Don Perlimplin makes love to Belissa in the garden’ un Freela ‘Lovers’.) Apbrīnojama!

Divpadsmit (arī divas nedēļas vēlāk, un pirmdienā…) Jādod tēvam ēst un tad uz pastu. Par Mariju Bērziņu un Plaudi nākošā vēstulē.

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte

——————-

[card: THE BALLET. The court theatre’s elaborate facilities for staged illusion led from the court masque to the spectacle of the ballet. The greatest artists, composers, and dancers of the age were enlisted in its service. In modern times this tradition found its champion in the Russian Diaghilev, who matched the talents of Nijinsky, Karsavina, and Pavlova with the avant-garde genius of the composers Ravel and Stravinsky and the artists Derain and Picasso. In 1910, Diaghilev startled Paris with the brilliance of Stravinsky’s Firebird, and ballet assumed its place in the theatre of the modern world.

—

One of the banners illustrating theatrical history that decorate the lobby of Zellerbach Hall at the University of California, Berkeley. (Designed by Betty DeMars).]

1988.g. 14.jūn.

Mīļā Dzelmes kundze,

nu jau ilgu laiku no Jums nav bijušas ziņas. Vai Jūs cītīgi rakstiet (tas tēlojums par vienas vasaras mīlestību ‘Trejos Vārtos’ man ļoti patika) – vai, es pēdējā vēstulē pateicu ko nepareizu? Vai manis aizsūtītā lasāmviela likās pārāk naiva? Pāri tādam tālumam grūti sarunāties. Man pēdējās sešas nedēļas bijušas visādu uztraukumu pilnas. 3. maijā (84.g. vecumā) pēc trešās triekas nomira māte, kas bija savā ziņā atvieglojums mums visiem – pieņemu, arī viņai. Pēc tam papīru kārtošana. Tad – tēva emocionālās paģiras – lasīt jau vēl var, prāts arī kārtībā (tēvam 94…) bet pietrūkst ikdienas braucieni uz aprūpes namu. – Pa starpu es cīnos ar visādiem papīriem, saraksti, dāvanu pirkšanu braucienam uz Latviju. Gribu tur palikt veselu mēnesi, pie māsīcas Pārdaugavā. Ja atļauja pienāks laikā braukšu jau septembrī. (Tēvu pa to laiku ielikšu aprūpes namā – vienu, braucamos ratiņos, mājā atstāt nevar.) Pēdējā laikā lasījusi esmu ļoti maz. Visvairāk patika Jāņa Peter’a runa (raksts) 1986.g. Rakstnieku Kongresā (‘Vārdi… Darbi?’ Rīgā, Liesma, 1987) – ļoti inteliģents pārskats par mūsdienu Latvijas literatūru. Ceru, ka Jums klājas labi!

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte Rubene

———————————–

1988. gada 18. aug.

Mīļā Dzelmes kundze,

redziet, kā nu iznāca: vispirms gaudas, ka nav vēstuļu no Jums, bet kad Jūs laipni atrakstījāt pat divas (20. jūn. un 25. jūl.) es neesmu vīžojusi atbildēt nevienu! Par iespējami vainu mīkstinošiem apstākļiem lūdzu informēties klāt pieliktajā ar mašīnu rakstītajā kādas vēstules kopijā. Lai gan ar to izdarīts jauns pārkāpums: Vēstuli taču raksta kādam noteiktam cilvēkam – tikai viņam (vai viņai) un to pašu nedrīkst lietot arī citiem. Bet kaut kā uzrakstījās garāka, kā bija domāts – un tā – nepersonīgos sīkumos, kas tomēr pastāsta kur un kā mana vasara aiztecējusi. Un kopš pirms braukšanas uz Latviju vēl jāpabeidz un jāiesūta divas recenzijas – laika vēstuļu rakstīšanai atkal gaužam maz. Piedodiet.

Tik ļoti patika vēstule, kurā aprakstiet savu vasaru – harmonisku – gaišu – radošu. Mazutim taisnība – ar datoru var paveikt, ko ar ballīšu spalvu nekad nepaveiksi – un visu glītāk un ātrāk. Jauki arī, ka Jums izdevies iekopt dārziņu un sasēt puķes, kas atgādina dzimteni. Man jau arī labs laiks paiet dārzā, bet jākopj puķes, ko galvenokārt sastādījis tēvs. Un tā man jācīnās ar tām dārzniecības ķēniņienēm, kas man pašai liekas svešas – un kopš nav mūsu bet mājas īpašnieka dārzs – ārā raut nedrīkst.

Nevajadzētu tā justies, bet liekas tik jauki, ka šo ziemu paliksiet Kanādā un tā kā arābi saka, ja Dievs būs vēlējis – nākamu vasaru satiksimies rakstnieku nedēļā Floridā! Turp gan braukšu it sevišķi tādēļ, ka tās Latvijas bruciena dēļ, atteicos kā no Dziesmu svētkiem tā pat no Rietum krasta 3×3 nometnes – no pēdējās galvenokārt baidīdamās, ka prombūtne varētu lieki satraukt tēvu un tas atkal varētu dabūt kādu kaiti, kas varētu izjaukt Latvijas braucienu.

Cik jauki, ka Jums manas grāmatas patīk! Vidala ‘Creation’ jau nav nekas sevišķs, bet mani interesēja kā tāds nenoliedzami inteliģents cilvēks kā Vidals tos lielos 6.g.simteņa garus – skolotājus iedomājas. Aubrija Mēnena grāmata par indiešu mistiķiem – kā domāšanas vingrinājumi – ir prasīgāka un interesantāka.

Atkāpjoties uz Jūsu 20. jūn. vēstuli. Priecājos ka Jums patika Aitmatovs. – Starp citu, Aitmats šo darbu sarakstīja krievu valodā – lai tūliņ būtu pieejama arī citu republiku lasītājiem. Tā ir iespējams ka zināma neveiklība, ‘kailums’ – par ko parasti vaino tulkotāju – Aitmatova gadījumā varētu būt bijis jau oriģinālā – jo Aitmatova mātes valoda ir Ķirgīzu – un grāmatu uzrakstījis ‘svešvalodā’.

R. Hughes mākslas kritikas es gadiem griezu ārā no ‘Time’ žurnāla un krāju… ‘Shock of the new’ ir laba bet arī es vienā lasīšanā tai nekad netiku cauri. Personīgi man vislabāk patīk viņa pirmā ‘Heaven and Hell in Western Art’ (vēlāk aizsūtīšu arī to). ‘The Fatal Shore’ aizņēmos no bibliotēkas – ‘pārlasīju’, bet tur pārāk daudz informācijas, kas mani šobrīd nesaista. – No pēdējā laikā lasītajām vislabāk patika Labsvīra īsā eseja par Ulmani (mēs Jelgavnieki un Zemgalieši visi esam 135%īgi par Ulmani!) un Stinkura ‘Ikīņojot pa Latviju’ – ne kā literatūra – bet tādēļ ka dod sajūtu ka Latvija ir senāka un bagātīgāka nekā zinām un no tās redzam cik milzīgi daudz no šīs Latvijas neatgriežami iznīcināts uz visiem laikiem.

[parting greeting cut off in copy]   Skaidrīte Rubene

———————-

1988. gada 19. augustā

(Šo vēstuli rakstīju Maijai Šleserei)

Tava vēstule atdūca kā bite – atmiņu ziedu putekšņiem aplipusi – un manī uzviļņoja briesmīgu kāri lidot… Taču šī vasara – lai gan pēc pensijā aiziešanas būtu vajadzējis izaugt kaut bites spārniem pagājusi ar aplokā piesieta darba lopiņa kājām… Nu, nākamu mēnesi gan ceru lidot ‘ar tērauda spārniem’ – cerams alumīnija, un labi pieskrūvētiem… – Varbūt, ka izdosies vismaz tas lidojums… Nav jau bijis tik drūmi, bet tā mutuļaini – patraki gan.

Es ‘rezumēju’. Mātes nāvi tēvs pacieta samērā viegli – ik dienas mocīšanās pa taksīšiem tēvam bija kļuvusi par grūtu. Arī bija skaidrs, ka mātei dzīve bija kļuvusi par mokām, par kurām viņa pat vairs nespēja sūdzēties. Tā, pēc mātes nāves (3. maijā) tēvam uznāca tāds kā atvieglojuma un intelektuālas atdzimšanas laikmets – lasīja vienā laidā (gandrīz komiskas sagadīšanās dēļ – Aistara ‘Sāksim vēlreiz’… turklāt par Jelgavu…), bija labā gara stāvoklī – viss kārtojās uz atbrīvotu, emocionāli atslogotu vasaru… Protams, kamēr tēvs priecīgi lasa – es kārtojos ar iestādēm – izpildu visādas aptaujas lapas (kas noticis ar mantojumu? Cilvēkam, kas trīsdesmit gadus nav spējis strādāt – ne lielāko daļu laika pat ne sakarīgi domāt?) Salaboju un aizdodu prom mammiņas drēbes. Taču pēc kādām trim nedēļām tēvam sāk uzmākties ‘paģiras’: ikdienas ‘izbraucieni’ uz aprūpes namu – sarunas ar māsām taču bijušas arī patīkamas. Tā sāk sūdzēties par visādām slimībām: — iesāpas mugura – būs nieru vēzis… u.t.t. (ū.tē.tē. – kā teiktu Lelis…) Sākam atkal (protams ar taksīšiem) skriet pie ārstiem – citiem pat pa divi lāgi… Un kur tad skriešana uz laboratorijām!… un pēc zālēm!… Izrādās, ka nekas nekait, tēvs tomēr dabū ‘sarkano aci’ (kas viņam piemetas periodiski) – bet īsti briesmīgu… un tos nervu izsitumus ‘shingles’ uz kreisās rokas – tā tad slims gan! – Atkal jaunas skriešanas pie ārstiem un pēc zālēm un ikdienas pilināšanas un smērēšanas. Taču vismaz mierīgāks… Ar šo esam iegājuši jūlijā. 26. jūlijā tēvam paliks 95 gadi. Tā tēvs nolēmis, ka šoreiz vajaga formāli svinēt. (Kamēr mammiņa bija mājās – vai vēl dzīva – nekad neko formāli svinēt nevarējām) Tā tad pirmais jautājums, ko ielūgt? – un kas nāks? Taču tēvs jau izdomājis – grib tikai divus cilvēkus: Benitu Veisbergu ar Ēri. Benitu pats saticis nav (jeb vienu reizi, kad viņa iegriezās pie mums pēc kāda priekšnesuma), taču viņa ir no Jelgavas un uzrakstījusi tik skaistu grāmatu par Jelgavu, kurā turklāt pieminēts viņa puķu veikals! Bez tam Benita bija pāris reizes izteikusi vēlēšanos tēvu satikt un šo to par Jelgavu izprasīt. Viņa, kā jau Tu zini, raksta otru grāmatu par Jelgavu. Pāris dienas vēlāk piezvana Benita – es lūdzu – un Benita laipni piekrīt! Nu, paldies Dievam, pats svarīgākais nokārtojas kā kādas augstākas varas tēvam uzdāvāts! Bet nu pie svinību savākšanas! Tos pēdējos četrus gadus, kopš novācāmies uz no augšējā stāva uz šo pirmā stāva dzīvokli – tēvs kļuva arvien nedrošāks uz kājām un pēdējos divus gadus bija jau braucamā krēslā. – Ar skriešanu uz aprūpes namu, lai tur vēl apkoptu mammiņu, darbu, recenzijām, speciālām tīrīšanas akcijām laika gan nebija atlicis. Bet svinēt vajaga tīrā vietā. Tā nu sāku: skapīti pa skapītim, atvilkni pēc atvilknes, aizkarus, tepiķus – beidzot izrādījās, ka pat vajadzēja pārkrāsot pusi virtuves! – ar mazgāšanu nekā vairs nevarēja līdzēt. Tad sākām domāt par jubilāra drēbēm. Izrādījās, ka pieņēmies svarā – nekas vairs neder. Taču šis izdomājis arī to – gribot tādu baložu-zili-pelēkā krāsā uzvalku ar strīpiņām un četrām pogām, kādu redzējis uz televīzijas savam iemīļotākajam ziņu reportierim. (Taču tam figūra kā Holivudas aktierim, bet tēvs ir manā augumā tikai ap vidu 48 collas…)

Izskrienu piecas bodes pēc kārtas – beidzot atrodu – taču ne to ar tām strīpiņām… un ‘pie figūras piegriezto vidukli’ – ha, hā… Uzvalku, protams, pat tad vajadzēja pāršūt, un tad vēlreiz – šepat Berklejā, pie mūsu ielas ķīnieša. Tāpat jāpāršuj bija kreklu piedurknes. Pēc tam jāsameklē piemērotas krāsas ‘tauriņš’ un pieskaņots zīda kabatas lakatiņš. Tēvam bija paticis labi ģērbties un puķu veikala īpašnieks ‘Rubeņa kungs’ to bij varējis arī atļauties. Pēc tam izdomājām, ko dot viesiem ēst. Nospriedām, ka vajaga ‘kā vecos laikos’ – laša maizītes ar citrona šķēlītēm, zaļās vīnogas, šampanieti, un protams pašceptu kliņģeli – ar safrānu un tā kārtīgi pilnu ar dzeltenām rozīnēm un nežēlojot mandeles. Un protams visu dzīvokli puķēs! Rozes dārzā jau mums ziedēja, bet tās nolēmām atstāt greznumam. Bez tam iekšā gribējām tādās krāsās kā tēvs reiz bija dekorējis kādām ļoti romantiskām un traģiskām kāzām Jelgavā – visus galdus vienās rozā rozēs… Tā dienu iepriekš aizbraucu uz puķu tirgu – nopirku piecus dučus bāli rozā rozes (tās šovasar – pārprodukcijas dēļ – tirgū bija neticami lētas – īsās, kādas man vajadzēja, tikai $2 ducī) (šeit Berklejā no atkalpārdevējiem div un trīsreiz tik daudz, un grūti dabūt tajā tonī kā grib) Tad vēl nopirku trīs podus ar balto tabaku – viņu ziedi atgādina baltas zvaigznītes… un vienu pušķi ar baltiem bruņinieku piešiem… Kad salika vāzēs – rozes izskatījās ļoti maigi un romantiski. Arī galds ‘noformējās’ pieņemams – kādā veclietu veikalā izdevās atrast sudraba – (apsudrabotas…) tējkarotes un gluži fantastiskas ‘zeltu pilošas’ (japāņu imitācijas) kafijas tasītes – katru savādāku un vienu trakāku kiča gabalu par otru – bet taču izskatījās eksotiskas un greznas. – Kafiju vajaga pasniegt fantastiskos traukos – tās dzeršana būtībā taču ir apreibināšanās ‘ar kaut ko eksotisku’ kā arī rituāls, kam vajadzētu radīt pacilātību… Liekas, plānotais izdevās. Benita ar Ēri atnāca ģērbušies gaišās (auzu pārslu krāsas) drēbēs (krāsa, kas man tik ļoti patīk) atnesa brīnumskaistas rozā neļķes un ierakstītu ‘Brīnumaini’ kopiju. Mēs bijām nupat salikuši vecās ģimenes un Jelgavas fotogrāfijas jaunā albumā – tēvs ar Benitu skaidrojās par to, kas bijis katrā ielā… Mēs ar Ēri šķirojām un pārrunājām grāmatas uz plauktiem… Bija ļoti ļoti jauki. Tā lielākā dāvana taču ir cilvēki! Mēs jau arī posāmies, kā domājām, kā pieklātos, taču Benita ar Ēri – ar savu laipnību un cilvēcīgo jaukumu – bija tie, kas to notikumu padarīja par svinēšanu.

No priekiem izdzēru divas glāzes šampanieša, par ko otrā dienā galva kā spainis un sāpēja… bet bija vērts! Otrā dienā arī svinējām atkal – ar kādu vecu Zemgales paziņu (89 gadi) kādreiz mācījusi franču valodu – seja tik tīra, spoži zilas acis – bet jau kopš gadiem ‘brīvasociējas’ fantastiskāk nekā Džeims Džoiss… Bijām jau ar Benitu norunājušas – Ja klāt būs šī paziņa – pārējie pie vārda netiks. Bet otrā vakarā – ar žēlsirdīgo Jutu Savidžu, kas šo veco kundzi pazīst un saprot – iznāca tikpat jauki – tikai citādāk… kas jau ir dzīves jaukums!

Taču, tikko atkopāmies no svinību priekiem – bija jāsāk domāt par braucienu uz Latviju. Un te nu ar sāka sarežģīties viena lieta pēc otras. Pēc Valijas Ruņģes ieteikuma pievienojos Baltic-American Holiday grupai, tas ir, tikai braucienam (no 16. sept. līdz 2. oktobrim), kas nokārtojās samērā vienkārši un atļauj uzturēties pie radiem un pēc tam vīzu – dabūju. Bet… izrādījās, ka māsīca, kas mani bija ielūgusi, mani pie sevis uzņemt nedrīkst – viņai pieder divstāv māja Mārupē (Pārdaugavā), kas skaitās Rīgas rajons (ne Rīgas pilsēta). Tā ielūgumu un uzturēšanās atļauju izkārtoja otrā – ‘nabagā’ māsīca, kam pieder mazs-mazītiņš dzīvoklītis Torņkalnā, kurā māsīcas ģimene dzīvo jau kopš priekš pirmā pasaules kara. Man šī versija patiesībā gluži pa prātam. Taču (acīm redzot) ne bagātās māsīcas dēlam… Ja es apmetīšos pie nabaga māsīcas, tad dāvanas aizies viņai… Tā šis raksta, ka – lai gan atļauja esot pie nabaga māsīcas, es, protams, ‘dzīvošot pie viņiem’ un nu tik visu plāno ik tā nabaga māsīca vairs neeksistētu…

Man par šādu izdarīšanos sanāk dusmas – es saku – likums saka, ka man jādzīvo, kur esmu pierakstīta, kur es arī dzīvošu. Un – „gan jau satiksimies un izrunāsimies pēc sirds patikas arī tā…” Taču pirms šīs izdarības sāka nākt gaismā, biju vaicājusi māsīcas dēlam, ko viņš tā speciāli vēlētos lai es aizvestu un – ja būs iespējams – ko arī aizvedīšu. Kad pienāk vēstules ‘saraksts’ – es gandrīz dabūju sirds trieku! (patiesībā tikai to speciālo gadījumu migrēnu – tas ir tas, kuru dēļ jābrauc uz ātro palīdzību, lai iegrūž demerola šprici, jo ar fiorinālu sāpes vairs nosist nevar…. ha, hā…) Bet ne tik daudz prasīto priekšmetu cenas dēļ. Brālēns vēlējas ‘tikai’… vienu VCR Pal-secom (magnetofonu, ko var lietot Eiropā ($800…), vienu privāto galda kompjūteri ($1800…) kam, protams, klāt vajaga kopējamo ierīci (no $200 līdz $2000, un cik necik derīgās sākas ar $400) un tad vēl ‘pāris duču’ kasešu abiem… Un kādas četras estrādes dziedātāju video-izlases (ap $30 dolāru gabalā…) Viņš esot dzirdējis, ka mūsu pusē tās esot samērā lētas… Ja atvedīšot – viņš un viņa bērni (no divām sievām – [..] pirmā 9 gadus, otrā 7 mēnešus) būšot pateicīgi līdz mūža beigām… kopcena prasītajam — $3000… Un kā ar ievešanas aizliegumu? – jeb aizlieguma apiešanu? Un tad muitas maksāšanu? — Dolāru pa dolāram? – Par to, dabīgi, ne domas, nedz vārda… Es aizrakstīju, ka par tādu cenu es viņa viesmīlību nevaru atļauties – kura bez tam izmaksātu trīs reiz dārgāk nekā dzīvošana ar grupu Rīgas jaunajā viesnīcā – (un bez rūpēm…) Vēlāk dzirdēju, ka tos magnetofonus un kompjūterus tagad iebraucējiem prasot visi. Taču tik daudz no manis vienā reizē nebija prasījis pat brālis! Ja būtu īsti tuvas attiecības un viņi patiesi trūkumā (tās mantas pārdodot viņi iegūtu starp 8000 līdz 9000 rubļu) – varētu saprast, bet ja ģimenei divstāvu māja, dārzniecība un auto… ? Tā, redzi, ka manas apciemojuma plāni sarežģās pavisam neparedzētā veidā pat pirms tur esmu nokļuvusi. Un ko pēc šādām prasībām lai vedu ‘bagātas’ māsīcas ģimenei? un pašam prasītājam? Ja sagaida tik daudz? Dāvanas, protams, jau pērku visu laiku bet savādi – viss vienmēr pirkās ‘nabaga’ māsīcai un viņas divām pieaugušajām meitām un vecākas meitas dēliņam… Kaut kā pat tajās nesvarīgajās lietās, mēs laikam drusku redzam uz priekšu… Bet gan jau viss kaut kā nokārtosies!

Un tagad par Tavu grāmatu – no sirds priecājos, ka tā beidzot ‘piedzimusi’ un sākusi iet pie cilvēkiem. Paldies arī, ka sūti kopiju, tikko saņemšu – aizsūtīšu samaksu. Taču ar līdzpaņemšanu uz Latviju būs grūtāk – redzi, vedu kādam literatūrzinātniekam kādu references darbu – angļu valodā piecos sējumos – (25 mārciņas…) Pa pastu neesot droši – aizturēšot un paturēšot Maskavā… Ja koferi nesanāks par smagu vedīšu vairākus pārus kurpju – tad jau līdz paņemšu arī tavu grāmatu, bet īsti solīt šobrīd nevaru. Taču no sirds priecāšos to lasīt.

Varbūt uzrakstīju par garu – bet nezinu, kad iznāks laika nākamajai vēstulei – pirms braukšanas vēl jāuzrakasta par stokholmiešu izrādēm un Vijas Vētras deju vakaru. Tēva slimošanas dēļ neuzdrošinos uz 3×3 braukt – ka neizjūk brauciens uz Latviju… Varbūt ka viss izvērtīsies labāk nekā pašlaik izliekas. Priecājies pa Tavu nometni Katskiļos – arī mūsu pašu latvieši ir ko vērts! – un daudzās lietās nav sliktāki par tiem tur – otrā pusē.

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte

—————————-

Skaidrīte Rubene. 1988.10.22.

No Berklijas uz Rīgu un atpakaļ (Sept. 16 – Oct. 3, 1988)

Beidzot tā diena ir klāt! Pēc pāris stundām caura miega – tā ap četriem – nozvana modinātāja pulkstens. Otrā istabā cieši piepakotas, bet vēl neaiztaisītas, stāv abas ceļa somas. Steidzīgi uzrauju drēbes un tad – tēvam neredzot – somās iegrūžu vēl vienu puloveri, pāri kurpju un vakar nopirkto jaciņu Jūlijai. Ja jau muitos lai muito – maksāšu, bet būs vēl daži lieki gabali ko iedot. Šai brīdī zvana telefons – lidostas limuzīns jau pie durvīm. Aizrauju somām rāvējslēdzējus un slēgšu ciet bet – otrai somai vairs nav piekaramās atslēgas! Pakliedzu šoferim no lieveņa, ka jau nāku, un ar lampiņu drāžos uz tumšo sķūnīti. Tēvs vienam koferim ar braucamo krēslu bija izbraucis sānos caurumu un tai somai noteikti bija atslēgas… Somai atslēgas ir, bet – viena tūliņ iekrīt grīdas šķirbā! Ko meklēs – ar vienu pietiks! Drāžos atpakaļ uz istabu – aizslēdzu somas – izrauju uz lieveņa – abi ar šoferi saveļam mašīnā un esam ceļā! Nu, paldies Dievam! šoferis izrādās draudzīgs. Esot no Persijas. Parastais stāsts – kādreiz bijis ļoti bagāts – tagad par šoferi. Tā sākam katrs par savu zemi un esam jau labi gabalā uz lidostu, kad mans vedējs atceras, ka bijis jāpaņem vēl otrs pasažieris – kaut kādā līkumainā ieliņā tajos eikaliptiem aizaugušajos Oklandes kalnos… Pārokeāna braucējiem lidostā jābūt vismaz divas stundas iepriekš. Taču griežam atpakaļ un sākam meklēt otro pasažieri. Pa šo laiku no okeāna ievēlusies migla… Pie vienas garāžas raustas un rej asinssuns; citur mirkšķina taupamā lampa, bet no pasažiera ne vēsts! Beidzot pa telefonu un īsviļņu radio sameklējam gan… Tālākā braucienā par politiku vairs nerunājam. Tikai es visu ceļu izmisīgi čabinos pa plecu somu, jo – somas gan aizslēgtas, bet ABAS ATSLĒGAS pazudušas… Tā jau sāku prātot, vai lūgt kādam somas atlauzt jau šai pusē, vai gaidīt līdz muitai Maskavā? Taču lidostā atklājas, ka abas atslēgas karājas pie somām… Pasakos ‘lielajam Jokdarim’ – somas aiziet ‘kaut kur’ un es atvieglota sāku biedroties ar citiem gaidītājiem. Tik patīkami cilvēki – brauc uz Jugoslāviju – meklēt ģimenes saknes. Vai tā nav dāvana tā ne no kā sastapt cilvēkus ar kuriem gribas būt draugos! Un varbūt, ka vēlāk par draugiem arī kļūsim! Bet tur ‘augšā’, tiešām, iet kā pa Dieviņa lielceļu: aizbraucam līdz pašai Ņujorkai, ka lidmašīna ne reizes nesakratās. Taču Ņujorkas lidostā pavisam citādi. Pie mums, tur Sanfrancisko, lidosta tāda tukša un tīra – kā nupat uztaisītas smalkas viesnīcas vestibils. Te, un sevišķi ap to vietu kur mums pieteikts pulcēties (līdz Rīgai ceļošu ar grupu, kur viņi tad uz viesnīcu, bet es tālāk privāti, pie māsīcas) tai vietā iet kā pa tirgu, kur sabraukuši vai visa apriņķa čigāni! Taču tādi īsi, apvēlušies čigāni – staipa somas, pārpildītus plastmasas maisiņus, žestikulē, grūstas, kliedz un visi protams, ‘tai’ valodā. Apjēdzu, ka nav jau mūsu puses tūristi, bet ‘turienieši’, kas atgriežas no apciemojuma šai pusē. Beidzot atrodu ‘savējos’: kādus četrpadsmit, ar dzeltenajām šiltītēm ‘Ellyn’s Baltic American tours’. Kontaktējos ar grupas vadoni un sāku nomierināties. Lai gan ar grupu neceļoju, no Maskavas lidostas uz Aeroflota lidostu, kur pārsēdīsimies lidojumam uz Rīgu, mani paņemšot kopā ar grupu. Sāku vērot pasažierus un viņu somas. Pirkuši nu gan dūšīgi un pērk vēl pēdējā brīdī un par cik var spriest – tie kārotie magnetofoni (VCR’i) un kasetes ir labai daļai. Vienam pat kāds filmēšanas daiks un kasešu veseli pieci maisi! Laikam profesionālis – tā tad būs speciāla atļauja. Bet kopš man to silto drēbju un kurpju tā vairāk – taču ducis cilvēku apdāvināmi – es nekādus elektroniskos daiktus neesmu pirkusi – cerot ka varbūt par drēbēm vien muitnieks pārāk neinteresēsies. Beidzot sākam grūsties lidmašīnā. Jā, grūsties, jo tie ‘otrie’, liekas, domā, ka, ja iestumsies pirmie, dabūs labākas vietas. Bet ak, nekā… Šī ir Amerikāņu lidmašīna un vietas numurētas – biedri, NUMURĒTAS… Taču iekšā tikuši un nozīmētās vietas atraduši ‘šie’ grūstas un trokšņo tāpat tālāk. Labi, ka ‘mūsējie’ tā pa vienu vietu, tā sākam – tikai tā civilizētāk – biedroties uz savu roku.

Pēc laika pamanām, ka nu jau būtu vajadzējis celties gaisā, taču lidmašīna vēl stāv. Tad arī atskan pilota balss: „Tikai lūdzu neuztraukties – priekšējām durvīm nokritis rokturis. Tūliņ atbrauks ‘ātrā palīdzība’ un šo mazo detaļu nokārtos, un tad tūliņ celsimies gaisā.” – Tikai rokturis? bet vismaz mums, amerikāņiem, tas iesit kā ar dūri pa pakrūti: vai tad tur, Havajā, tikai pagājušā vasarā – tai lidmašīnai – tās durvis… kur to stuardes vējš aiz matiem izrāva ārā… Nu jā, šeit jau tikai rokturis… Taču mierīgāki top arī ‘čigāni’. Pēc kādas pusstundas liek mums atkal uzsprādzēt jostas BET – atkal atskan pazīstamā balss: „Ja jūs tur apakšā esiet pamanījuši ‘ātrās palīdzības’ ugunis – nav nekāda iemesla uztraukumam: no tanka drusku izlijis bencīns – tikko saslaucīs – tūliņ celsimies gaisā…” Astoņ-ar-pus stundas gaisā pa klaju ūdeni un lidmašīnai degvielu tankā CAURUMS?… Taču atkal pēc pusstundas atskan priecīgā balss „Ceļamies augšā!” – Sākam braukt pa skrejceļu BET – atkal apstājamies… Tūliņ atkal kapteiņa mīlīgā balss: „Tikai lūdzu neuztraucaties – spārniem samaitājušās ‘klapes’ – ‘aiztaksēsim’ atpakaļ uz galveno garāžu un tikko šo mazo detaļu nokārtos – tūliņ celsimies gaisā…” Šoreiz bāli top pat ‘čigāni’ un ne viens vien savu rokas somiņu pie krūts piespiedis sāk meklēt ceļu uz izeju… Bet kur nu – pati ‘lielā manta’ visiem taču lidmašīnas vēderā – ja tagad izkāpsi – mantu otrā pusē droši vairs nekad neredzēsi. Tā tad, ja mirt, tad vismaz kopā ar mantu… Taču kad vēl četrdesmit piecas minūtes vēlāk mēs tie 380 pasažieri, ar 3200 mārciņām degvielu un maksimālo kravu beidzot ceļamies gaisā – lidmašīnā kluss kā baznīcā. Tie, kuri savu Dievu dažādu filozofisku iemeslu dēļ līdz šim nebija varējuši atrast, pacelšanās brīdī, šķiet, ‘iešaltējās’ tieši… Mana kaimiņiene no Krāslavas met krustus vienā laidā. Tāpat mūsu Josifs Visarionovičs (šitais tikai no Ukrainas, bet tāda līdzība, ka būt varējuši kārt pie sienas) tik skatās gaisā glāžainām acīm un kaut ko murmina (kas gan neliekas būt no Partijas ‘Īsa kursa’…) Taču BEIDZOT… VISIEM lidmašīnas stūriem krakšķot uzraujamies līdz tiem desmit tūkstoš metriem. Gandrīz tūliņ sāk dalīt stipros dzērienus – šoreiz pilnīgi par brīvu… ‘Josifs Visarionovičs’ uz vietas izvelk divas pudelītes stiprā sarkanvīna, kamēr mūsu pašu cilvēki šoreiz pamet ar roku pat kokteiļiem un metas tiešu uz Šlivovicu… Sāku runāties ar kaimiņieni. Un nu notiek par ko tikai nedēļu atpakaļ kāds paziņa-draugs – īsts patriots un nemateriālists – pa telefonu sarunājoties bija teicis: mūsu tautieši ir divu šķiru: tie, kuri brauc uz Latviju meklēt garīgu saskarsmi un tie, kur nostājas dolāru veikala pašā vidū un tad ar lielu žestu nopērk savējiem automobili. Es, laikam biju mērķējusi tā kaut kur pa vidu… Tie koferi jau nu nebija domāti kādai plātīgai lielībai, taču sešas nedēļas biju skrējusi pa bodēm, katru gabaliņu apgrozījusi vai desmit reizes mēģinot izdomāt kam dot un vai piestāvēs un derēs… Bet kas notiek – tā mana kaimiņiene SAVIEM RADIEM VED – nu, turaties – ne tikai VIENU automobili, bet DIVUS! Esot līdz 28.000 dolāru – pietikšot gan abām Volgām, gan vēl šim un tam… Ar ko mans lepnums par mantiņām MANOS koferos izkūst nožēlojamības peļķē…

Beidzot vīna un vakariņu iespaidā sākam rīkoties uz nakts nīkšanu. Taču (izņemot Visarionoviču) pat tiem, kas ar to Šlivovicu, ar gulēšanu neveicas. (Vēlāk man iekrīt prātā, ka Visarionovičs to sarkanvīnu jau bija laikam krietni iegruntējis jau pirms iekāpšanas lidmašīnā) Es vēl kādu laiku runājos ar tautiešiem otrā pusē ejai. Izrādās, ka īpatnais profils, (ļoti garš, plāns deguns) ko domājos pazīstam, pieder Stota kundzes meitai, kura tagad izskatās gluži tāda pat kā viņas māte, kad ar viņu pēc kara iepazinos Rāvensburgā. Beidzot viss apklust. Nākam jau pie Grīnlandes, kad – saules plankumi vai ‘lielā Jokdara’ pirksts – sāk mūsu Noasu šķirsts kratīties un tā lēkā un grab, ka, liekas, tūliņ šķīdīs gabalos… Un tā DIVAS STUNDAS… Tad nu gan, tie, kas bijām nomodā, ja vēlreiz būs atļauts likt kāju uz zemes – zvērējām sākt labāku dzīvi… Es bez tam nolēmu, ka labāk iešu kājām cauri visai Sibīrijai un peldēšu pāri Bēringa šaurumam, bet lidmašīnā otrreiz gan savu kāju vairs nesperšu! Taču beidzot aust rīts – mašīna atkal ripo kā pa Dieviņa lielceļu – un mēs nolaižamies Maskavā! Ar ko iesākas manas Odisejas nākošā nodaļa, kas šajā eposā saucas ‘pases kontrole un muita’…

Pasu kontroles būdiņas kādas piecas. Mūsējos novirza uz pašu malējo, kur viens tāds pamazs, vājš, saņurcītās drēbēs – izskatās kā piekauts – jau stāv tā ‘augstā tiesneša’ priekšā… Ko tas nabags te? Kāpēc atbraucis atpakaļ? Un ko viņi – viņam? ‘Tiesnesim’, tas ir, jauniņajam pases kontrolierim, ‘piekautā’ pasē, liekas, kaut kas nepatīk. Zvana pa telefonu. Tūliņ klāt otrs – tādā pat uniformā, bet vecāks, ar vairāk strīpām un nu ‘noziedznieka’ pasi ņemas pētīt abi. Piesauc vēl kādu – vēl zvana – vājais no bailēm gandrīz jau gāžas no kājām nost. Taču beidzot šo palaiž un šis nedrošā gaitā aizlīgojas uz nākamo caurlaidi. Dīvainā kārtā bagāžas viņam nekādas… Bet līdz ar pirmā upura aiziešanu nopietnas topam arī mēs. Kontrolieris jau smuks – pat ļoti – un kamēr viņš to nabaga puisi moca, mēs, laiku kavēdamas, sākam uzjautrināties: Sak, ko šis tā nabaga pasi tik ilgi pēta? Varbūt tā pagrūti ar lasīšanu? Un ko viņš tur, zem tās letes? Visu ar roku pārraksta vai? Un ko viņš tai pulkstenī? Laikam noteikts cik minūtes ar katru? Ja izlaidīs ātrāk nedabūs nākamo zvaigznīti par centību? – Bet kad nu viņš tāpat sāk ar manu pasi – un atkal pa to telefonu – un pienāk tas otrais – tad man smieties vairs negribas… Taču beigās nekā neteicis izlaiž cauri. Taču tikko tieku cauri pases kontrolei ar šausmām atceros, ka Ņujorkā pie rentgena kontroles viņi man atņēma drēbju šķēres turklāt labas – samaksāju veselus 25 dolārus – esot ‘ierocis’ – Maskavā atdošot. Taču it kā ‘muitā’, bet izrādās, ka vajadzējis prasīt atsājot lidmašīnu. Tā neskaidrība varbūt ar nolūku, jo caur pasu kontroli atpakaļ nevar. Pienāk Intūrista gide – saka, ka pēc pāris stundām tās manas šķēres varbūt varēšot sākt meklēt. Bet – mēs atkal tieši pašā rindas priekšā pie muitnieka. Šobrīd šis žāvājas, izliekas vēl mierīgs, bet kā būs vēlāk, kad virsū būs gāzušies tie ‘čigāni’ ar saviem aparātiem? Un ja nu viņš to šķēru dēļ sāk vandīties pa manu koferi un skaitīt tos kurpju pārus un MUITOT? Tā nospriežu upurēt šķēres un riskēt ar ‘lielo mantu’. ‘Kaut kas’ ‘upuri’ pieņem. Vienīgais ko muitnieks grib zināt ir: Kur ir mans zelts un dimanti? Es paplēšu rokas un ar tīru sirdi zvēru, ka nav. Šis noprasa vēl otru reizi un es otru reizi saku, ka nav. Un šis atmet ar roku un ļauj man iet pat koferos neskatījies. Varbūt bija labi, ka es pat tās kasetes neņēmu. Kādam no citas grupas (mūsējie bija redzējuši) magnetofons uz vietas atņemts. Citam (pati redzēju) noņēma telefonu ar uztvērēju. Bet tie lielie ‘čigāni’ ar tiem ordeņiem… zēģelēja cauri kā būru kuģi…

Nākamā problēma: kā tikt uz Šeremetjevu nr. 2 un Aeroflotu, starp citu, pēdējo šai diena… Šķiet mūsu krāslavietei ar radio iznākušas tādas pat problēmas kā man ar šķērēm un šī pazudusi ar visu Intūristu gidi. Beidzot abas pēdējā minūtē uzrodas, mēs ielādējamies Intūrista automobilī un startējam uz Šeremetjevu 2. Lidmašīnai jau piezvanīts un viņi gaidīs. Aeroflota lidostā atkal problēma: visiem kopā par daudz bagāžas – jāpiemaksā.

Nobalsojam, ka maksāsim uz galviņām un tikai divdesmit minūtes pēc noteiktā laika esam gaisā – ceļā uz Rīgu. Lidmašīna liekas ļoti solīda – atkal tek kā pa lielceļu, bet sēdeklīši šaur-šauriņi, nemazgātie sēdekļu atzveltņu pārvalki kafijas krāsā… Mazmājiņa, protams, nedarbojas. Dzeramo (zaļganu limonādi) pasniedz plastmasas bļodiņās. Vēlāk pārdod arī suvenīrus: lācīšus, lētu odekolonu un Rīgas autobusu un tramvaja biļetes garās sloksnēs, kuras visi dedzīgi pērk. Blakus solā vesela ģimene – tēvs un māte divdesmitajos un divi bērniņi – puisītis gadus sešus, meitenīte varbūt trīs. Bērni bāli, izskatās slimi. Meitenīte drusku gražojas, māte pasmagi iesit un bērns klusi raud gandrīz visu ceļu. Viss jau labi nav arī ‘viņiem’. Pēkšņi atspīd saule un pilota balss paziņo, ka esam jau virs Latvijas. Atmirdz jūra un lidmašīna sāk skriet pa Latvijas zemi.

Nākošais cēliens: sagaidīšana. Kad nu, koferus savākuši, sākam spraukties cauri vārtiņiem – atklājas sagaidīšanas skati, kādus vēl atceros no apciemojuma 1978. gadā: radi, draugi, paziņas, un puķes, puķes, puķes. Un katram paziņam no tās lielās lidmašīnas pretim vai vesels leģions – kā ministriem vai kino zvaigznēm un tik spiež pie krūts un krauj rokās rozes un lilijas… (Vairāk gan dālijas un mārtiņrozes un puķzirnīšus, taču rozes un lilijas izklausās labāk, vai nē?) Es nu ar – ar saviem diviem koferiem nostājos tādā redzamā vietā un sāku gaidīt savus apsveicējus… Bet uzgaidāmā telpa top arvien tukšāka un pamazām kļūst skaidrs, ka man pretim atnācis nav NEVIENS. Pieņemu, ka radi būs sastrīdējušies un transportu atstājuši manā ziņā. Tā taisos klāt tai pašai Intūrista gidei un šī ar lielu cēlumu mani paņem līdz uz Latvijas viesnīcu – „Bet tas patiesi esot viss, ko manā labā varot darīt…” Taču beigās tomēr sarunā Intūrista taksīti, kas par trīskāršu maksu mani aizved uz Torņkalnu. Bet kā mans sargeņģelis jau parūpējies – brīdī, kad mēs piebraucam, māsīca iznāk ārā noņemt veļu, un tā mēs, asarām sprāgstot no acīm, krītam viena otrai ap kaklu! Kad šoferim iedodu vēl divas paciņas Marlboro cigarešu, šis klanīdamies abus koferus ienes pašā istabā. Tā atbraucu, tā sakot, ar godu. Un nu tik dabūju zināt, kādēļ man apsveicēju nav bijis. Lai gan vēstules abu māsīcu ģimenēm biju izrakstījusi veselu mēnesi pirms iebraukšanas datuma nevienai ģimenei vēstule vēl nebija pienākusi. Vienai pienāca divas dienas pirms manas izbrukšanas atpakaļ – otrai – kā radi smējās – pienākšot tikko es būšot lidmašīnā atpakaļ uz Valstīm… Taču prieks liels un drusku ne visai ētisku iemeslu dēļ. ‘Bagātās’ māsīcas dēls ciema kukulim bija prasījis ‘tikai’ vienu magnetofonu (Pal Secam VCR), vienu privāto kompjūteri, divus dučus kasešu katram un vēl kādas četras video kasetes ‘ar amerikāņu labāko roka dziedātāju paraugiem’. Un tā es uz bagāto māsīcu biju drusku noskaitusies – viņiem pieder divstāv māja, liela dārzniecība, personīgais auto, u.t.t. – un tad vēl prasa kā no noliktavas! Un tā es tos divus koferus biju piepildījusi galvenokārt ar dāvanām tai ‘nabaga māsīcai’ kura bija prasījusi tikai pāri veselības kurpju. Tā atkal ‘mans eņģelis’ mani un koferus – bagātajiem radiem nezinot – bija klusītiņām atvedis pie nabaga māsīcas tieši.

Kad prieks par lielisko izdošanos aprima, taisīju koferus vaļā un nu sākās dalīšanas orģija! Un man par prieku, likās, ka atvestās lietas – ziemas vatētās jakas, puloveri, kurpes – viss bija laikā un, liekas, patika. Te atkal zvana telefons. Izrādās – bagātā māsīca. Visu pēcpusdienu gaidījuši – ar mašīnu (kurā gan nabaga māsīcai nebūtu bijis vietas – tikko pietiekot pašiem…) Manu iebraukšanu radiem bija paziņojis brālis no Tallinas (ar ko biju runājusi tēva dzimšanas dienā) bet nu lielā mantas daļa jau sadalīta… Tā samelojamies par manu nogurumu un piedāvājos vizītē pie bagātajiem radiem ierasties rīt. Starp citu, mana uzturēšanās atļauja bija pie nabaga māsīcas – bagātā dzīvo Mārupes kolhozā, kur svešinieki apmesties nedrīkst. Taču manta pie tiem, kam bija domāta, nonāca. Paldies eņģelim, kas to izkārtoja.

Runāšanās ar radiem svarīga, tikai pašiem. Pietiek teikt, ka pa tām divām nedēļām dabūju redzēt ir vecos ģimenes fotogrāfiju albūmus ir dzirdēt par mātes ģimenes locekļu likteņiem atpakaļ līdz trešajam augumam. No mātes tēva – kas bijis liels mīlētājas – laulības gultas ‘piektās kājas’ (ar Olgas tanti) ar laiku izaudzis filmu režisors Epners. (Vectētiņam ar tās laulības gultas ‘liekajām kājām’, liekas, izdevies labāk kā ar tām regulārajām) Bet tagad pie brauciena galvenā mērķa – tais piecpadsmit dienās iepazīties ar to Rīgas garīgo pusi – dzīvo Latviju, kas iet pāri tiešo radu asins balsij un sīkajiem strīdiem. Un šeit man ar nabago māsīcu saderēja. Pati jau gadiem gājusi uz teātriem un koncertiem. Vecākā meita (32 gadi) beigusi Mākslas akadēmiju un apsolījusies paņemt brīvdienas un mani izvadāt pa mūzejiem. Ko man vairāk vajaga? Taču vispirms jānokārto radu un draugu uzdotie uzdevumi: jānodod vēstules un fotogrāfijas, jāapciemo slima māsīca, jānodod kāda grāmata. Lai gan jau sešus mēnešus esmu pensijā, kaut kas jānokārto arī bibliotēkai – to pašu grāmatu izmaiņas dēļ. Un arī te tam ‘lielajam Jokdarim’ iepatīkas ar mums paspēlēties. Sak, lai atceramies, ka ne jau pēc mūsu prāta notiks, bet ka būs izlēmis viņš…

Man būtu bijis jāiet pie kāda diezgan izglītota kunga – nu tā, parunāties – un pēc vēstulēm likās, ka varbūt kādu biļeti uz kādu teātri – vismaz priekšlasījumu – viņš izgādās… Es, savukārt, tā gluži tukšām rokām arī nebraucu. Nekā nesakot biju nopirkusi tādu kārtīgu vairāksējumu references darbu viņa laukā. Domāju, ka ir noderēs, ir, cerams, darīs prieku. Taču kad beidzot ar māsīcu nonākam viņa birojā, dabūjam zināt, ka viņam nupat izgriezts žultsakmens un viņš aizbraucis uz Krimu veseļoties. Bet palīgi birojā pa to pašu laiku, kā likās, arī KATRS SEV bija iekārojuši tādu maziņu atvaļinājumiņu… Lai lielā direktora palīgu sastaptu bija jāiet trīs reizes un tad pat trešo reizi vajadzēja gaidīt vairāk par četrdesmit piecām minūtēm. Un palīgu sastapām tikai ārā ejot – vestibilā pie lifta. Taču es vēl birojā būdama tā drusku saskaitos un direktora palīga palīgiem nolasīju lekciju par biroja kārtību mūsu pusē: sak, ja cilvēks darba laikā nav pie sava galda, tad jāatstāj zīmīte, kad būs atpakaļ jeb kur sasniedzams. Arī, ja apsolās zināmā laikā ar kādu sastapties, tad tur arī īr. (Kas, kā pie pēdējās sastapšanās ar palīgu likās, palīgam diezgan krāšņā versijā bija atstāstījis atpakaļ) Nu lai, galu galā arī mūsu puses cilvēkiem, kad iebrauc, laiks ‘neguļ uz rokas’ un kaut ko redzēt taču gribam arī mēs! Taču palīga solītai laipnībai priekšā nokrīt kā vāks: nevar pat pateikt, kad ieradīsies un runās kāds mūsu puses pazīstams profesors. Runāšot jau gan, bet noteikti slēgtā sēdē, kur citus ‘no malas’ klāt nelaidīšot. Bet vai es varot pieskriet vēlreiz – palīgs gribot aizsūtīt vēstuli un mazu paciņu uz mūsu pusi… Ar diezgan vēsu sajūsmu saku, ka protams, pienākšu, bet kad šis to paciņu iedod – par to lekciju atkal ne vārda! Ka nē – nē, ejam tālāk!

Bet kamēr es vēl iekarsusi skatos, ko vēl varētu padarīt un meklēju telefonu no kā piezvanīt (uz Valsts bibliotēku, tās pašas Kalifornijas universitātes bibliotēkas uzdevumā) ‘mans eņģelis’ man pieved kādu simpātisku, enerģisku sievieti, kas uzaicina piezvanīt no sava biroja. Un tur, kad stādos priekšā – notiek brīnums: sieviete sniedz roku un priecīgi saka: „Mēs taču pazīstamies – es jau gadiem lasu Jūsu filmu recenzijas (piezīme, cik nu to uzrakstīts…) Ziemeļkalifornijas apskatā!” Padomājiet, mūsu Ziemeļkalifornijas apskats pienāk Zinātņu akadēmijā, Kino lietu nodaļā! Atkal jāsaka, pa laikam sastopam cilvēkus, ar kuriem gribam būt draugos. No pirmajiem vārdiem likās, ka biju sastapusi draugu (kas ir vairāk nekā ‘draudzene’) Māsīcai bija darīšanas citur un tā mēs ar filmu kritiķi kādas četrdesmit piecas minūtes ņēmāmies par filmām – Satvadžitu Reju, Moritu, Itāmi, ķīniešiem, ungāriem, Šuškinu, latviešu filmām, filmu archīviem un klubiem. Viņa nupat tādu nodibinājusi pie Zinātņu akadēmijas. Likās, varētu runāt vai visu dienu! Un tad caur viņu tās durvis ‘ciešā mūrī’ arī atveras! Nav jau tā, ka viss, ko redzējām, būtu nācis tikai caur šo patiesi inteliģento, laipno un draudzīgo sievieti – biļetes uz teātra izrādēm jau bijām sapirkušas pašas – taču viņa izgādāja vēl uz divām (Priedes ‘Smaržo sēnes’ un Zīverta ‘Kāds, kura nav’) uz kurām bez viņas palīdzības nebūtu tikušas. Arī sagādāja iespēju redzēt trīs kultūrfilmas, kuras bez viņas palīdzības nebūtu dabūjušas redzēt. (Vienu par Marģeri Zariņu – ar izvilkumiem no ‘Taizeļa brīnišķīgajiem piedzīvojumiem’ un ‘Sapņa vasaras naktī’) otru ‘Dzintara latvieti’ – par mūsdienu latvieti un apstākļiem Latvijā; trešo, kādu folkloras filmu par latviešu ticējumiem un parašām salīdzinot ar līdzīgiem ticējumiem un parašām Lietuvā, Skotijā un Velsā) Un tad vēl sadāvināja grāmatas par filmām – viņi taču ir uztaisījuši enciklopēdiju par visas pasaules filmām arī latviešu valodā! Kāda sirsnība un devīgums, tā sakot, svešam cilvēkam! Varbūt izaugs draudzība. Katrā ziņā centīšos to kopt. Bet ‘eņģelis’ turpina palīdzēt. Ticiet, tiešām ‘eņģelis’, jo viss, ko mēģinājām darīt gandrīz maģiskā veidā pašķīrās. Kaut ar tiem muzejiem un izrādēm, ko skatīties skrējām uz savu roku. Pa piecpadsmit dienām septiņas teātra izrādes, trīs filmas, desmit muzeji, divi liela mēroga literāri priekšlasījumi un četri izbraucieni ārpus Rīgas (ne jau ar autoritāšu svētību – un taču viss izdevās un nevienam nekā ļauna nedarīja!)

Bet sāksim ar teātriem. Piezīme: ja saku ‘mēs’ tad tas nozīmē vai nu ar māsīcu, vai māsīcas vecāko meitu – to, kas beigusi Mākslas akadēmiju un – pēc dabas izsmalcināta un mierīga – bija vienmēr patīkama sarunu biedrene un zinīga gide. Tā tad, sākot ar teātriem. Un še nu mēs redzējām: Pētersona ‘Tikai muzikants’ (krāšņs uzvedums, skaista mūzika, aktieri dzied tikpat labi kā Ave Sol koris), bet lugas pamattēzi – sabiedrības apdraudēto mākslinieku – tā īsit pieņemt nevaru pat ar visu labo uzvedumu. Tie mūsdienu ‘īsti lielie’ – Zālīte, Putniņš, Gulbis, Priede – raud PAR TAUTU, kamēr Pētersons – tikai PATS PAR SEVI… Otrā vakarā – Raiņa ‘Indulis un Ārija’ kur viss – dekorācijas, kostīmi, muzikālie iespraudumi – režija, aktieru spēle – ka labāk nevarētu vēlēties! Un ne pavisam sentimentāla. Bet par senu seno problēmu: kas vadonim jāliek pirmā vietā – vai paša dzīve un mīlestība — vai tauta un valsts. Vienreizējs uzvedums. Un kāds kontrasts ar modernajām amerikāņu lugām, kas galvenokārt nodarbojas ar psicholoģiskām aberācijām (kā Mamets savā jaunākajā… ) vai labākā gadījumā – ar pareizi izceltām problēmām – runāja uz latviešu tautu ŠODIEN. Citā vakarā Putniņa ‘Ar būdu uz baznīcu’ ar Dumpja brīnišķīgo kolhoza priekšnieku Broņislavu – „A vot gaļa bjūs, pjiens bjūs, oļas bjūs, a tornis ņiebūs.” Komēdija-satīra, bet ar dziļi nopietniem zemtekstiem. Sestdienas vakarā Valmieras teātra uzvedumā Zīverta ‘Ķīnas vāze’. Pirmklasīgi uzrakstīta (nevienas liekas zilbes), pārlaicīga, psicholoģiska luga par mantkārības iespaidu uz cilvēkiem, kas līdz vāzes (mantkārības pūķa un nesaticības velna) uzniršanai saticīgajā ģimenes dzīvē, sevi uzskatījuši par godprātīgiem un pat cēlsirdīgi saprotošiem un piedodošiem cilvēkiem. Arī pirmklasīgs trīsdesmito gadu mazpilsētas (Zīverts rakstīja par Jelgavu, ko reizē mīlēja un ienīda, kā to spēj tikai īstie jelgavnieki paši) turīgo pilsoņu vides un psiches attēlojums. ‘Piecas zvaigznītes’… Otrdienas vakarā – ‘Mūžības skartie’. Impozants uzvedums ar dziļi aizkustinošiem brīžiem, taču pārāk garš un izplūdis. Nevar īsti saprast, ko režisors (Auškāps) (patiesībā divi režisori) Čaka daiļradē gribējuši uzsvērt – vai nu drusku sentimentālo Rīgas nomaļu un mazo cilvēku dzīves apdziedātāju vai strēlnieku varonības un traģisko upuru slavinātāju. Trešdienas vakarā (nu jau pēdējā nedēļā) elektrizējošais Priedes ‘Smaržo sēnes’. Gar teātra zāles malām (vecajā Dailes teātrī) televīzijas aparāti uz kuriem rāda vecas chronikas sākot ar kādu sapulci Rīgas pilī (liekas 1939. gadā) un Ulmaņa runu: „Mūsu brīvība ir mūsu pašu rokās” – kamēr jau nākamā skatā Rīgas ielas pilnas tankiem un sagaidītāji dejo kazačoku… Luga ir par kādu piecdesmito gadu dižvīra (Kalnbērziņa) izdarīšanos ar ģimeni: sieva top politiski ‘neērta’, tādēļ to ieliek vājprātīgo namā, bet apprec citu, kad dižvīra karjrrai noderīgāka… Ceturtdien Zīverta ‘Kāds, kura nav’ (Dailes Mazajā teātrī) Arī šī Zīverta luga gandrīz perfekta (‘Ķīnas vāze’, manuprāt, no literārā viedokļa ir absolūti perfekta…) Bet kā viņi tēlo… Zālē varēja dzirdēt adatu nokrītam un cilvēki raudāja, raudāja…

Un tagad pie muzejiem. Arī tur ‘eņģelis’ pūlējās. Jo ko mēs visu pa šīm dienām redzējām! Raiņa un Aspazijas muzeju Majoros, kur par muzeju stāstīja pati muzeja priekšniece un vēlāk mums – kopā ar to skolnieču grupu no Grobiņas – pat rādīja to nupat izgatavoto vēl atklātībā neizlaisto biogrāfisko filmu par Raini, kas sastāv tikai no Raiņa dienas grāmatām lasa kāds ļoti labs aktieris. Tad Modernās mākslas muzeju, kur pašlaik rāda tos represēto gleznotāju darbus, kas līdz šim turēti pagrabā. Līdzīga skate tikai no akvareļiem. Aizrobežu muzejā apskatam kādu plašu ceļojošu Francijas mākslinieku izstādi. Arsenālā redzam pašreiz sensacionālāko izstādi Rīgā – par piecdesmito gadu mākslu. Interesantākā daļa: pazīstamie neatkarības laiku mākslinieki un ko viņi Staļina laikos gleznojuši. Bet nevar taču pārmest: māksliniekiem jādzīvo, gleznotājiem jāglezno. Tikai kamēr vienam uzgleznojies īsts propagandas gabals – otram pat ‘nopelnu bagātā stahanovietē’ – tikai cilvēks… Par īpaši bagātīgu pārdzīvojumu pārvēršas Literatūras un mākslas vēstures muzeja apmeklējums, kur par Vācieti un Ziedoni (un citiem mūsdienu rakstniekiem) divas stundas zinīgi stāsta kāda ļoti inteliģenta gide (izrādās ‘padomju literatūras’ nodaļas priekšniece) Veselu pēcpusdienu pavadām Smiļģa teātra mūzejā Pārdaugavā, kur pa istabām sakārtoti materiāli par Jelgavas, Liepājas, Rīgas un Valmieras teātriem. Dabūju redzēt un pēkšņi atceros, kā izskatījās Jelgavas teātra zāle no iekšpuses. Krēsli taču bija tādi pavisam viegli, apaļām atzveltnēm, tikai salikti rindās… Bet kā mēs tajos – sajūsmā aizrāvušies – sēdējām un nekad nejutām cik cieti… Un tad vēl uz Rozentāla muzeju, kur viss vēl tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem. Mazajā istabiņā, kur uzturoties Rīgā pie Rozentāla piemitis Blaumanis, iekārtots ‘Blaumaņa muzejs’ ar Blaumaņa laika biedru un draugu fotogrāfijām (liela formāt no aizmugures izgaismotām slīdītēm) un kur aiz stikla karājas Blaumaņa garais ziemas kažoks (ar ādu oderētais kamanu mētelis). Tad vēl uz draudzenes Aras tēvoča Zaļkalnu muzeju – ar ko muzeju rinda noslēdzas.

Un tagad par izbraucieniem. Jau autobusā braucot uz Aeroflota lidostu ārpus Maskavas, tā braucienā no lidostas uz Latvijas viesnīcu Rīgā, Intūrista gide mums skaidri un cieši atgādināja, ka šī esot ‘viņu’ zeme. ‘Mūsu zemē’, tas ir Amerikā, varot darīt kā gribot, bet šeit, ‘viņu zemē’ jādarot, ko nosakot viņi. Tā izrādās, ka šur tur – uz Jūrmalu, Siguldu, Cēsīm, Mazsalacu, pat Ventspili, ar vilcienu braukt drīkst, bet citur – kā Lielvārdi un Rundāli – tikai ar grupu. Ja ar automašīnu, tad tikai uz galapunktu, no šosejas nekur nenogriežoties un neapstājoties. To pašu atkārto, kad ar māsīcu aizejam piereģistrēties ‘vīzu nodaļā’. Māsīca tik man kniebj sānos, lai nekā neprasu par Jelgavu (jeb tūliņ būšot ‘aste’ klāt). Taču vēlāk izrādās, ka bagātajai māsīcai ir mašīna. Ir arī māsīcas otrā vīra znotam (nelaiķes pirmās sievas meitas vīram) – tā braucieni pie brālēna uz Siguldu, un Jelgavu un Rundāli tiks izkārtoti. Beidzot vēl vienu braucienu – apskatīt Ādažu kolhozu (par Vosa vietnieku, starp citu, tika iecelts Ādažu kolhoza priekšnieks) un Brāļu kapus izkārto ‘nabaga māsīca’ caur paziņām. Tā noteiktajā dienā (pirmās nedēļas piektdienā) braucam uz Siguldu.

Gribu atkārtot, ka man šajā Latvijas apciemojumā ārkārtīgi laimējās: tikai vienu dienu sagriezās vējš un lija, bet visas pārējās vai nu turējās mīlīgi apmācies un sauss, vai spoži spīdēja saule. Vietējie teica, ka esot neparasti silts rudenis. Arī lapas, pat Vidzemē, noturējās koši zaļas un tikai apciemojuma pēdējās trijās dienās iesāka strauji dzeltēt un krist nost no zariem. Taču tajā piektdienā, braucot uz Siguldu, pie koši zilām tīrām Latvijas debesīm spīdēja SAULE. Bet tie mazie baltie mākonīši, kas sāka kāpt gar pamali – visi pazīstami. Katrā zemē ir citas debesis un citi mākoņi… (Kalifornijas debesis man vēl šodien svešas…) Bet atpakaļ uz Siguldu! Toreiz ‘38jā vai ‘39jā gadā apciemojot tēvoci Edvartu (mātes brāli) Ieriķos ceļojums, likās, ilga vairākas stundas. Šoreiz, ar mašīnu no Rīgas braucot nepilnā stundā Sigulda klāt! Vispirms māsīcas vīrs Roberts (pēc profesijas dārzu plānotājs) izvadā pa lauksaimniecības skolas internāta savrupmājiņām, kur dārziņi kopti kā uz sacensību. Tad aizved uz Siguldas piemīlīgo botānisko dārzu ar skaistajām – vairums zvēru – dārza skulptūriņām ar bieži asprātīgi ironiskiem uzrakstiem. Tā plāksnīte pie pāva saka: „Tas esmu es, es pats…” un pie zem ābeles apgulušā buļļa: „Man te ir labi…” No botāniskā dārza uz Gauju. No tālienes redzas atjaunotā Turaidas pils. Cik savādi, Grieķijā drupas ieraugot brēcu, lai vecos tempļus atjauno – kaut vai plastmasā, ka tik atkal stāv… Bet šeit tikko atjaunotā pils liekas tik nedabīga, kā tāda nupat uzcelta pienotava… Kas zina, varbūt tikpat nedabīgi izskatītos atjaunotie Grieķijas tempļi… Tad uz Turaidas Rozes kapu, kur Rozes stāstu vācu valodā stāsta latviešu gide kādai vācu tūristu grupai. Latvijā pašlaik notiek internacionāls tulkošanas kongress un veco baronu pēcteči apciemo savu senču ciltsmājas. Brīnās, ka kādi no mums vēl to valodu saprot? Un kādēļ tad nē?… No kapa uz arī nupat atjaunoto Turaidas baznīciņu, kurā iekārtots Turaidas apkaimes senvēstures mūzejs. Ļoti profesionāla restaurācija, taču noskaņa piemēroti svinīga – muzeju vēl joprojām izjūt kā baznīcu. Tad uz Dainu dārzu, kas reizē izskatās impozantāks nekā uzņēmumos, bet reizē rada arī vilšanos. Skulptūras pārāk atgādina mehāniskos Art Deko ražojumus, lai gan tēmu un simbolu dēļ uz latviešu skatītāju tomēr runā. Pa izcirsto spraugu kokos paveras Gaujas senleja – tiešām skaista, kur šur tur jau parādās pa dzeltenam kokam. Nedēļu vēlāk būs vienā zeltā… No Dainu dārza – tēlnieks dzīvojot Mārupē, māsīcai gandrīz kaimiņos – braucam apciemot brālēnu Sigurdu.

Pēc profesijas elektriķis un apkārtnē iecienīts muzikants – brālēns ar ermoņiku spēlēšanu priecinājis ļaudis gan kāzās gan bērēs. Pēc pensijā aiziešanas, tā sakot, atgriezies pie zemes, un kļuvis par mūsdienu Latvijas cerību – zemes kopēju – mini-zemnieku. Pēc tēvoča Edvarta nāves mājiņa Ieriķos pārdota un Sigurds palicis jau iekoptajā pleķītī pie Rīgas šosejas. Mājiņa ar pāris apbūves gabaliņiem zemes patiesi kā pasakā. Abi bērni izauguši, izskolojušies, apprecējušies. Tagad dzīvojot kopā tikai ar sievu un sievas māti. Mazas, mazas bet spoži tīras istabiņas. ‘Lielajā’ istabā milzīga PALMA… Galds pilns spožiem traukiem un ar parasto latviskās viesmīlības pārpilnību: rossolu, sēnītēm krējumā, tomātiem un gurķiem, svaigu saldskābo maizi, pašceptiem pīrādziņiem un brālēna darināto (nudien gardo) ābolu vīnu – kā pieklājas, tīra čechu kristāla glāzēs… Un dārziņš arī sakopts un celiņi nogrābti tā, ar dzelzs grābekli – svītriņās – gluži kā Japāņu tempļos… Dārziņā ābeles un ogu krūmi (jāņogas, avenes) kādus nu tik var iedomāties. Maza maziņa lapenīte. Maza siltumnīciņa un pat dīķītis, kurā peld divi plastmasas gulbji… Pie kuriem tad (japāņu apsēstība fotografēties pārņēmusi arī mūsējos – vismaz tos, kam tie labie aparāti) arī nofotografējāmies. Sak, ja ne Sprīdīša, tad varbūt Sigurda gulbīši kādreiz aizvedīs mājās… Bērni aizgājuši savā dzīvē bet vecīši uztaisījuši paši sev mazu paradīzīti. Ar darbu un zemes mīlestību – paradīzīti… Pēc pāris stundām braucam tālāk – apciemot māsīcas draudzeni – rakstnieci Sokolovu viņas vasarnīcā Murjāņos.

Bagātā māsīca ir ārste, speciāliste mugurkaula ievainojumos un traumās. Ar Sokolovu iepazinusies to ārstējot. Sokolovai kopš 1944. gada frontes kaujā paralizētas kājas… Var staigāt tādos lielos ādas sašņorējumos, bet tikai ar krāģīti. Vīrs (frontes komisārs) nomiris 1984. gadā. Tagad ar kādu palīdzi un ‘Princīti’ – milzīgu, patiesi MILZĪGU angoras runci – dzīvo gan vasarnīcā Murjāņos, gan Rīga. Nupat pabeigusi plašu darbu par Zentu Mauriņu un nākošās nedēļas nogalē atklās atjaunoto (Sokolovas nopelns) Mauriņas dibināto Tautas augstskolu Mūrmuižā. Ingrīda Sokolova ir no Jelgavas. 1940-1941 gada bijusi ‘ienācēju’ pusē (vēlāk ‘nabaga māsīca’ teica, ka Sokolova esot žīdu izcelsmes) Katrā ziņā vāciešiem nākot aizbēgusi uz Krieviju. Maskavā pārskolojusies par frontes izlūk-komisāri. Par drošsirdību apbalvota ar veselām rindām ordeņu. Pēc kara – jau kontuzēta – apprecējusies ar Sokolovu. Ieguvusi doktora grādu salīdzināmā literatūrā. Kopā ar vīru atgriezušies uz Latviju. Sarakstījusi 30 grāmatas, filmu scenārijus; vēl joprojām raksta recenzijas. Uz satikšanos ar Sokolovu nejauši ierodas arī kāds viņas paziņa no Tērvetes – runājamies par Jelgavu, Zemgali vispār. Arī par literatūru. Sokolova man uzdāvina savu pēdējo grāmatu – eseju krājumu ‘Zaudējuši raudam…’ kura pēdējā esejā attēlota pašas dzīve un uzaicina, lai pēc atgriešanās Rīgā (kurp nākamā dienā dodoties arī viņa), lai viņai piezvanot un viņu apciemojot – būšot vairāk laika parunāties. Sokolovas vārds man liekas tāds kā pazīstams… taču tikai pēc atvadīšanās no laipnās saimnieces (gan reizēm paskarbas spriedumos par citiem rakstniekiem…) atjēdzos, ka pāris gadus atpakaļ uzrakstīju ‘briesmīgu’ recenziju par ‘Satikšanos uz Piena ceļa’ (ar Sokolovas rakstītu scenāriju…) to nosaucot par latviešu skatītājiem nepieņemamu propagandas gabalu… Vēlāk, Sokolovas eseju lasot, negribot jāatzīst, ka filmā attēloto viņa pati patiesi pārdzīvojusi… un par savu toreizējo sajūsmu arī bargi samaksājusi… Tikai viņas gadījumā – ja viņa ir žīdiete – kurā pusē gan lai viņa būtu nostājusies, ja ne krievu? Par ‘latviešu tautas rakstnieci’ – mūsdienu notikumu kontekstā – viņu saukt nevar – jeb tikai pa daļai (nedrīkst aizmirst, ko viņa darījusi Mauriņas rehabilitēšanā – un varbūt arī citu rakstnieku?) taču kaut vai viņas biogrāfisko eseju izlasījusi var godīgi teikt, ka viņa raksta ‘labi’ (tas ir, ‘liesi’) un ka viņai IR KO TEIKT. Tā arī nākamājā otrdienā (mana apciemojuma pēdējā nedēļā)
Sokolovai piezvanu un – atveras vēl kādas fantastiskas ‘durvis’ – bet par tām šīs vēstules pēdējā nodaļā.

Divas dienas vēlāk – ar citu vedēju (bagātās māsīcas otrā vīra Roberta meitas vīru Vilni – partorgu kādā no lielākajām Jelgavas fabrikām) (Vilnim, protams, mašīna, un četristabu dzīvoklis Jelgavas centrā – ko man gan nerādīja – kā ‘nabaga māsīca’ smējās – lai neredz, kā jaunie partijas buržuji dzīvo…) dosimies uz Jelgavu un Rundāli. Taču vispirms Roberts liek griezt mašīnu uz Rīgas centru – Sporta pili, kur notiek četru dienu Latvijas kolhozu augļu un puķu izstāde, kā arī saaudzēto augļu kociņu un krūmu pārdošana privātiem dārzkopjiem. Jau vesela bloka attālumā sāk sajust kā izstāde SMARŽO… Un kāda augļu dažādība! un kvalitāte! Un cik dažādas un skaistas puķes: rozes, dālijas un krizantēmas! Un cik skaisti stendi sakārtoti! Un kādas rindas to, kas grib izstādi redzēt! Un visi gandrīz vienīgi latvieši. Tie otrie – tie ‘migranti’ (kā mūsēji viņus sauc) jau tikai grib saaudzēto un saražoto ĒST… bet to kopšanu un audzēšanu atstāj ‘iedzimto’ ziņā… (jaunākais migrantu joks: Kāda migrante nez par ko sadusmojusies uz kādu latviešu tantiņu: „Ja jūs tā turpināsiet buntoties, tad mēs jūs visus uz Sibīriju!” Tantiņa: „Tad nu gan jums, kaimiņien, būs tālu pēc tās maizītes jāiet…”)

Pēc augļu izstādes pa veco Jelgavas šoseju uz Jelgavu. Jaunā esot taisnāka, bet es taču gribu pa to, kuru savā laikā pazinu arī es! Pie Olaines attīstījusies vesela pilsētiņa – milzīga ķimikāliju fabrika. Pelnot 40 miljonu rubļu gadā, bet pašiem atstājot tikai vienu miljonu – pārējo visu uz Maskavu. Tā tad izcili labs piemērs, ko ‘ekonomiskā neatkarība’ varētu dot vietējiem. Pie Valdekas pils nogriežamies. Biju lūgusi mani aizvest uz tēva dārzniecību. Sēta pazudusi, bet mājiņa vēl stāv. Bet kā sarāvusies! – uz pusi! Arī Roberts (bagātās māsīcas vīrs) brīnās – cik maza… Skaudība bija ‘bagāto puķu veikalnieku Rubeni’ pataisījusi par muižnieku, tā sakot ‘ar trīsstāvu pili’…

Žēlabu manī nav – darbs dārzniecībā mūs visus – arī bērnus – gandrīz salauza. Tikai žēl redzēt, kā viss, ko ar darbu turējām tik tīru: ceļu, dārza malas – pašu zemi, pagalmu – tagad tik nolaists! Mājiņas pamati izdrupuši; koka ielogi satrunējuši, krāsa kopš piecdesmit gadiem vairs nav atjaunota. Rožu lauks sadalīts sešos privātdārziņos, bet par kopējo ceļu neviens nerūpējas. Pagalma otrā malā drazu kaudzes. Bet par ‘valsts īpašumu’ taču nav vērts pūlēties! Vīnogas gar mājas dienvidu un rietumu pusēm vēl aug un, acīm redzot, ražo. Taču izsalušais stāds nav atjaunots (ko izdarīt būtu tik viegli…) Roberts fotogrāfē bez apstājas, bet jaunie iemītnieki mums klāt nenāk – drīzāk pazūd aiz durvīm – sak, varbūt kādi no Centrālkomitejas – labāk turēties tālāk! Nu tā, vismaz redzēts! Mašīnā parādu fotogrāfiju, kā izskatījās mājiņa un ceļš, kad tur saimniekojām mēs… Bet tā jau visur… Tiem ‘migrantiem’ jau vienalga – ka tik pietiek šodienai… Tad griežam apkārt un braucam uz Jelgavu.

Te nu atklājas, ka arī Lielupe un pati pilsēta ‘sarāvušās’… Pils vēl nekas. Arī nosalušie kastaņi gar upes malu atkal sastādīti un krietni paaugušies – būs vismaz cilvēkiem vasaras vakaros kur pastaigāties! Taču pašu pilsētu pazīt vairs nevar. Skaista Jelgava jau nebija arī toreiz – vismaz ne manām acīm, lai gan tēvam un viņa paaudzes ļaudīm, kas tur bij uzauguši un savu jaunību pavadījuši, skaista un mīļa diezgan. Taču salīdzinot ar to Jelgavu, ko kādreiz pazinu es, ar to, kuru ieraudzīju TAGAD, VECA PELĒKĀ Jelgaviņa bija īsta skaistule – bagātās Zemgales galvas pilsēta! Ja ne vairāk – tai vecajai Jelgavai bija sava SEJA: muižnieku namu rinda gar upi, kuģīša piestātne ar zivju tirgu, bezgala daudzveidīgais tirgus, kaut kā aizliegtais, it kā misteriozais krāmu tirgus, cēlā Akadēmijas iela – ar labo kūku konditoreju un Hercoga Pētera ģimnāziju. Pasta iela ar pastu un Meiteņu ģimnāziju. Un kur tad krāšņā Katoļu iela ar veikaliem – un Biedrības namu un teātri! Un Lielā iela ar Dārtas pamatskolu – visās ielās un vietās bija taču dzīvots un atmiņā tā Jelgava taču vēl stāv! Taču šodien! Varbūt pēc sabumbošanas un nodedzināšanas – pēc kara, cēla pārāk ātri bez plāna tā Jelgavas centrs vairs neatgādina pilsētu, bet steigā celtu krievu sādžu… Aizbraucam līdz Annas baznīcai – tā stāv (jeb pareizāk atjaunota agrākā izskatā) Tālāk uz Dobeles šosejas pusi saglabājies diezgan daudz veco namiņu – tagad ‘kultūras pieminekļi’… ko atjaunošot – bet kad? Apmetam loku gar staciju – tā vēl stāv, bet dārzā, Lāčplēša vietā, piemineklis ‘Jelgavas atbrīvotājiem’ ‘Tēvijas karā’… ko vietējie saucot par ‘zaļo pūķi’… (Vairāk gan izskatoties pēc iebrucējiem nekā atbrīvotājiem… bet kā skulptūra, manuprāt, skaists). Pārsteidzošā kārtā arī laba daļa Akadēmijas ielas vēl saglabājusies – tā līdz Pētera ģimnāzijai – pat tā ka vēl var pazīt. Taču kur stāvējis Čakstes piemineklis – pat partorgs vairs nezin. Parādu. Arī nezin, kur stāvējis Latviešu Biedrības nams, ko tagad gribot atjaunot. Kad uz to vietu aizejam, izrādās, ka tā vietā uzcelts pārtikas veikals. Partorgs saka, ka ja tā – tad Biedrības namu vecajā vietā celt vairs nevarēšot… Bet kādēļ gan nē? To pārtikas bodi taču varētu uzcelt jebkurā katrā citā vietā – bez grūtībām un arī drusku glītāku… Pie Pētera ģimnāzijas uzstādīts sadauzītā Lāčplēša torso – un mauriņš visapkārt noklāts ziediem karoga krāsās. Rīt vedīšot projām uz Vidzemi, kur to atjaunošot tēlnieka Jansona dēls. Vēl paēdam pusdienas pilsētas ‘labākajā viesnīcā’ pretī Annas Baznīcai (gan ļoti viduvējas – pacieta karbonāde, vakardienas kartupeļi un nenosakāma sastāva kompots) un tad pāri gaisa tiltam (jeb pareizāk tā pēctecim) uz Rundāli!

Pirmajā ceļa posmā – tā tuvāk pie pilsētas – viss tā puslīdz normāli: mazie dārziņi labi kopti – visur kaut kas aug, zied, ienākas. Taču tālāk no pilsētas aina mainās – pareizāk atklājas patiesi grūti ticama postaža: atkal un atkal kādreiz bagātu saimniecību ēkas ar cauriem jumtiem, pussabrukušas kūtis un šķūņi, krūmiem aizauguši grāvji un ganības. Īstie saimnieki vai nu aizbēguši vai aizvesti un pašreizējiem vai nu nerūp vai apsaimniekot vairs nespēj. Pašā Rundāles pilī tomēr padarīts daudz. Abas zāles – baltā, kurā notiek koncerti, un ‘rožu’, kur kādreiz notikušas muižnieku balles – debešķīgi skaistas. Gar sienām bareljefos mākslas simboli; ‘rožu zālē’ visas sienas bareljefu rožu vītnēs (vairāk puķu reljefu nekā jebkurā 18g.s. pilī, ko izdevies redzēt – kaut vai attēlos grāmatās) Pilī jau otro gadu muižnieku portretu izstāde – portreti savākti no muzejiem no visas Latvijas. Interesanti redzēt, kādi izskatījušies tie, no tām 800 vācu ģimenēm, kam Latvija tos 700 gadus faktiski piederējusi… Pils pagrabā alvas trauku un priekšmetu izstāde. Vienā velvē pat zārki no Jelgavas pils pagrabiem… Pašu iemītnieku vairs neesot… Viena no vecajām muzeja sardzēm prasa, vai mēs abas neesot Jelgavas korī kopā dziedājušas… Un Roberts smejas… Nu jā, valoda jau man vēl saglabājusies… Un no Jelgavas jau arī esmu…

Pēc tam Roberts uzstāj, lai braucam apskatīt kolhozu ‘Uzvara’ – to, kuru rādīt veduši Gorbachevu. Esot viens no trijiem pašiem bagātākiem Latvijā – saimnieks arī latvietis – mašīnas dabūjot tieši no ārzemēm. Dzīvojot no prēmijām kā kungi! Un var arī redzēt, ka šeit saimnieko latvietis! Centrā mājas sakoptas, mauriņi nopļauti, veikalā logi glīti iekārtoti. Ābelītes taisnās rindās un zeme apkārt uzarta. Ja tā saimnieko, tad zemi labi apkopt var arī kolhoza stilā. Taču tikai dažus kilometrus tālāk uz Bauskas pusi parastais, acīmredzot migrantu apsaimniekotais kolhozs – gatavā postaža… Bauska liekas tikai kā tāda caurbraucamā pilsēta – divas ielas un pils. Karā nav cietusi, tikai neinteresanta. Pili atjauno, bet sācis līt un tuvāk nebraucam. Un tad pa visu lietu pa otru šoseju ar atļauto maksimālo ātrumu atpakaļ uz Rīgu. Partorgs vēl izvadā pa Šreienbušu (kādreizējo Rīgas čigānu centru – tēvs tur kara jukās kādus pāris mēnešus nozīmēts par kārtības uzturētāju), apskatām Dainu dārza tēlnieka darbnīcu un tad uz mājam. Atkal vienreizējs pārdzīvojums, kas, bez Roberta un partorga (un mana eņģeļa) palīdzības nebūtu bijis iespējams.

Brauciens uz Brāļu kapiem un Ādažu kolhozu izvēršas īsāks. Vispirms apstaigājam Brāļu kapus – ‘māti’ pašlaik restaurē. Apskatam arī Meierovica kapu – viņa sērojošā Latvijā kāds nupat iešāvis – redz trīs baltus robus. Čakstes piemineklis redzams, bet kapa vieta vēl nesakopta. Ādažu kolhozs atkal labi kopts: jauna skola, kultūras nams, tirgus nams, un tā tālāk. Ādažu kolhoza priekšnieks nupat iecelts Vosa vietā – tā tad saimniekot pratis. Vēl apmeklējam Ārijas Elksnes kapu Ādažu kapsētā un tad atpakaļ uz Rīgu. Un tagad pie manu piedzīvojumu intelektuālā klimakā – abiem priekšlasījumiem!

Vispirms par tā profesora priekšlasījumu, uz kuru ‘nepiederīgos tā no malas’ nepielaidīšot. Taču mans eņģelis izkārto, ka pielaidīs gan. ‘Mūžības skarto’ izrādes starpbrīdī pa vestibilu riņķojot apļa galā ieraugu tādu kā pazīstamu stāvu – vienu no tiem latviešu sešu pēdu ‘ozoliem’, ko jebkādu ļaužu pulkā vienkārši nevar nepamanīt. Un tā saku māsīcai, redzi, tas profesors, par ko tev stāstīju, izskatītos apmēram tāds, kā tas tur – tajā pelēkajā uzvalkā ar to tautisko prievīti. – Bet rinda pagriežas un izrādās, ka tas ir tas ‘īstais ozols’ – un jau nāk klāt priecīgi vārdā saukdams… Un uz lekciju, protams, var! Un tā mēs nākošajā rīta, vienpadsmitos, atkal bez jebkādas atļaujas tam sardzes būrītim garām, uz elevatoru prom un to lekciju dzirdam! (Par spīti Tev, biedri Vecmīlgrāvi (jeb kā Tevi sauc) to lekciju dzirdam!) Pirmā versijā šo lekciju biju dzirdējusi pagājušā gadā Rakstnieku nedēļā, bet tagad vēl šur tur papildinātu, nogludinātāku – un šo klausītāju dēļ – aizkustinošāku. Jo viņiem par mūsu puses literatūru problēmām – to visu saēdošo, bet reizē atbrīvojošo ‘trimdniecības sindromu’ no kāda taču vajadzēja dzirdēt! Turklāt tik loģiski izdomātu un tādā akadēmiskā valodā izteiktu! Bija tāds prieks klausīties un redzēt, ka arī mūsu pusē ir cilvēki ar kuriem var lepoties. No lekcijas ar taksīti uz Dailes teātri, kur Mazajā zālē izrāda Zīverta ‘Kāds, kura nav’. Kas likās tik saderīgi: Zīverta luga uzskatāmi parādīja trimdas traģēdijas, par kurām profesors N. nupat bija runājis. Tiem, kas dzirdēja referātu, VISIEM būtu vajadzējis redzēt Zīverta lugu, un tiem, kas bija skatīties lugu, būtu vajadzējis dzirdēt referātu. Un tā man atkal dāvāts kaut kas vienreizīgs. Bet tas vēl nav viss.

Jaunībā dzīvoju ļoti chaotiski un bieži apsolījos izdarīt, ko vēlāk neizdarīju. Taču apmēram trīsdesmit gadus atpakaļ kāda dzīves pagrieziena brīdī apņēmos (un pēc tam iemācījos) solīto vienmēr izpildīt. Šoreiz biju solījusies Sokolovai piezvanīt un lai gan laika bija palicis maz – arī piezvanīju. Satikšanās tika norunāta tūliņ pēc Zīverta lugas. Somā jau līdz paņemta Kuantro pudele; vēl nopērku sarkanas asteres-dālijas un braucu. Rakstniece mājās. Dzīvoklis skaists – pilns grāmatām un gleznām. Runājam par Jelgavu, trimdas rakstniekiem. Taču sarunas ik pa brīdim pārtrauc telefons. Gan zvana cilvēki sakarā ar tautas augstskolas atklāšanu Mūrmuižā, gan palīdzot Sokolovas meitai-ārstei izkārtot atvaļinājumu uz Rietumvāciju. Uz pāris tālākām vietām jāpiezvana Sokolovai pašai. Atklājas, ka ir ielūgta uz kādu sarīkojumu Rakstnieku pilī (kādreizējā Benjamiņu namā), bet jūtoties sagurusi – labāk taupīšot spēkus braucienam uz Mūrmuižu. Taču es – pozitīvā optimisma uzplūdumā (kas man uznāk, kad ir runa par citu plāniem…) saku, ka uz pili jābrauc – būs kas citādāk bez tam starp ļaudīm jutīsies labāk. Pabarojušas Princīti – Princīša vakariņu zivs vai pusmetru gara un darītu godu jebkuram trīs zvaigznīšu restorānam („Viņš man tāds degustators – ēd vienīgi jūrā ķertas zivtiņas”) sākam gatavoties braucienam. Bet rakstniece pēkšņi nospriež, ka man jānāk līdz! Man, sarunāts vakarā satikties ar māsīcas vecāko māsu, bet kaut kā ‘pārkārtojamies’ un ar rakstnieci un kādu viņas draudzeni braucam uz Rakstnieku pili. Un atkal ja par sarīkojumu būtu zinājusi – tajā pilī tajā vakarā iekšā nebūtu tikusi… Bet Sokolovai – tikai ar piezvanīšanu – vesela rinda krēslu – un tikai otrā rindā no runātājiem – jau rezervēta tikai mums (un profesoram N.) Un priekšā pie tā galda nosēžas, jā, klausīties, pats Jānis Peteris, un prof. Freibergs un Prof. Vaira Vīķe-Freiberga, un Māra Zālīte! Un publikā – nupat iebraukušie Ivaski, un tai pašā rindā otrā pusē ejai Prof. Andersons! Un dzied un veselas trīs reizes Iļģi un Skandenieki, par kuriem tik daudz dzirdēts, bet nelikās, ka šī apciemojuma laikā viņus dabūšu dzirdēt! – Un te nu viņi ir! Un Māra Zālīte lasa tik brīnišķīgu rakstu par latviešu ‘bārenības sindromu’, no kura jātiekot vaļā, jo tādas ‘māmuliņas’, kas saulītē iecelšot – NEBŪŠOT. Saulītē sevi būšot jāceļ PAŠIEM. Un Vīķe-Freiberga – kā vienmēr – runā tiks skaisti un šoreiz turklāt par saules simboliku latviešu dainās. Kuras viņi tur, Kanādā nupat izdevuši grāmatā. Un visas trīs istabas stāvgrūdu pilnas – cilvēks pie cilvēka – jeb drīzāk – rakstnieks pie rakstnieka? Un kas par greznību – sienas zelta krāsas zīda tapetēs, no griestiem karājas itāļu kroņlukturi – gar sienām gleznas biezos zelta rāmjos. Taču tas galvenais ir cilvēk! Maza ironija. Kad iebraucu, patiesi mēģināju kontaktēties ar tiem ‘patriotiem’, bet durvis nevērās… Taču uz šo vispatriotiskāko, nacionālāko vietu ‘durvis’ man atvēra ‘sarkanā spektra’ visspilgtākā pārstāve… Nu jā, eņģelis mēģināja izkārtot kā varēja… Jeb varbūt arī lai parādītu, ka harmonija radīsies tikai apvienojot abas krāsas? Ar šo iespēju uz dažām stundām būt kopā ar tiem gaišākajiem mūsu, bet it sevišķi viņu puses gariem tad mana ‘odiseja’ praktiski arī beidzās. Pateicoties ‘eņģelim’ un tam, kas viņu par vadoni man bija sūtījis.

Bet kā aizmirst pašu galveno – tas ir, ēšanu! Un ēdām nu gan – kā pie mums Jelgavā sacīja – „kā pa tēva kāzām”: no brīža, kad cēlāmies, līdz brīdim, kad tā ap trijiem rītā taisījāmies uz gultu… Garšīgākais ēdiens viņu pusē noteikti ir rossols; arī marinētās sēnes un parastā, veikalā pirktā maize. (Un kā lai nebūtu garšīga – Kanādas milti – smejas radi) Garšīga arī dolāru veikalā dabūjamā Brazīlijas kafija. Trīsbērnu mātes to varot pirkt arī par normālu cenu speciālos veikalos. Bērni izskatās bāli, neveselīgi – varbūt vitamīnu trūkums? Pusaudži un jaunie – kaut arī bāli un vāji – bieži arī ļoti skaisti un kustas ar grāciju. Pusmūža cilvēki – kā vīrieši tā sievietes – lielāko tiesu pārsvarā (Statistiska informācija: katra otrā sieviete un katrs trešais vīrietis) Ūdens visur samaitāts. Jūrā nevar brist – ja brien, dabū izsitumus un augoņus (kādus dabūjusi arī māsīcas mazmeitiņa Jūlija – pagājuši divi mēneši kamēr nodzinuši). Ūdeni no krāna nevārītu dzert nevar. Ābolus plucina ar karstu ūdeni. Maizi un piena produktus var dabūt – gaļu un desas tikai pa laikam. Kooperatīvu ēdnīcās ēdieni garšīgi un pat ne pārāk dārgi. Taču drēbes ārkārtīgi dārgas. Arī kurpes, kuras turklāt sliktas un neizturīgas. Rīga tīra, bet nami ļoti sliktā stāvoklī – apmetums drūp kopā, ielodzes galīgi satrunējušas. Nami Maskavā un Ļeningradā esot daudz labākā stāvoklī. Arī iedzīvotāji labāk ģērbušies. Pie Brīvības pieminekļa vienmēr grupas, bet mana nabaga māsīca, kura pati izbaudījusi Sibīriju savām meitām demonstrācijās piedalīties neļauj. Visumā ļaudis vēl ārkārtīgi viens no otra baidās. Taču pāri visam – jāpalīdz! Bet kā? Mana doma: pārtraukt jebkādu īpašumu pirkšanu šajā pusē un visu naudu ieguldīt Latvijas atjaunošanā – ne zelta krustos baznīcām, bet latviešu skolās, bērnu dārzos, muzejos, jeb pasākumos, kam sakars ar latviešu kultūru. Varbūt tā viņiem tur izdosies noturēties – Un ar viņiem varbūt arī mums…

Tad brauciens uz Valmieru un satikšanās ar Juri Heldu (‘Aplausi mušām’ autoru) Helds nervozs, fanātisks patriots, politiķis – ļoti aktīvs Latvijas neatkarības kustībā izdod (?) viņu biļetenu. Kā rakstnieks manuprāt spējīgāks par (dūkstnaino…) Leldi Stumbri, taču Heldu (ar viņa piecām-sešām lugām, no kurām ‘Mušas’ tomēr ir tās labākās) nekad neuzvedīs. (Viņa ‘mušas’ dzeļ vēl šodien) tā arī vēl tikai (pieņemu trīsdesmitajos gados, kļuvis ass un rūgts. Šķīries; deviņu – (vai vienpadsmit?) gadu vecs dēliņš ar apaļu mēness seju, zilām acīm, mācās Dārziņa skolā spēlēt vijoli) – taču sejā izteiksme it kā visas pasaules ciešanas jau būtu pāri gājušas – taču jāsavaldās un jāpaciešas… Dzīvoklītī atkal nabadzība – daudz skaudrāka nekā pie Mauliņiem (kuriem vismaz pašu māja Dzērbenē, no kurienes taču kaut kas nāk). Heldu vismaz pa daļai liekas uztur vecā māte – zāļu sieviņa. Kā aktieris Helds varētu būt labs (demonstrēja vienu scēnu) taču (liekas) dzer… Tā tad nedz labklājības nedz īstas profesionālas nākotnes nekad nebūs.

Priecīgāk un tā īsti ģimeniski gāja pie režisora Pamšes (Līgsmas un Sigurda Kalniņu vedējtēva). Pats Pamše tipiskais ‘sabiedrības dvēsele’ – lielisks stāstītājs kamēr dēls pilnīgs pretstats – sīks un kluss ar zilām redzošām acīm – noņemas ar dziedāšanu – ar biostrāvām. – Arī viņiem nupat uzkritusi nelaime – 30.aug. ‘bandīti’ nosituši māsas dēlu, aplējuši ar bencīnu, iesvieduši mājā un tad Pamšes tēva celto māju, kurai tēvs dēlam (Pamšem) licis ‘sviest pirmo akmeni’ – nodedzinājuši… – Arī Pamšes sieva atkal kritusi – tagad kopjama, uz gultas. – Arī Margaritas Biezaites dēlam grūti. Pavasarī pārdevis māju Austrālijā (pieņemu turpat Adelaidē) un naudu iedevis kādam Latvijas ‘draugam’ lai nopērk īpašumu, kur Biezaitis ar sievu un diviem bērniem varēs dzīvot. Bet ‘draugs’ īpašumu nav nopircis – un īpašnieks tagad prasa 2x lielāku summu, kuras B. vairs NAV. – Tā rūgtā patiesība ir, ka atgriešanās uz Latviju, pat nekā ‘no viņiem’ neprasot – ir ļoti, ļoti grūta un mums kāda zinīga latviete – Auzere – teica, ka legāli pat līdz šim NAV IESPĒJAMA. Mūsu naudu viņi grib, bet mūs pašus Nē.

Bet atpakaļ pie priecīgākām lietām – t.i. apciemojuma. Brīnišķīga izvērtās arī diena Murjāņos, pie Sokolovas – apkārt ziedošas pļavas un tāds laipnīgs, sēnēm un ogām pilns mežs. S. ar veselību slikti, bērnu triekas nolēmētās kājas var tikko pavilkt, taču ģimene (meita ar vīru) to neliekas ievērojam. Māsīca (S’s ārste) stāsta ka S. ar meitu (arī ārsti) nesatiekot – taču meitas mazo 2 ½ mēn. veco dēliņu S. (liekas) mīl – un kad to ucinādama (tik ārkārtīgi latviskā veidā) mīlinot sauc par savu ‘zelta drostaliņu’ – puisītis ar savu bezzobaino mutīti no prieka smejas skaļā balsī.

Prieku sagādāja arī apciemojumi pie abām tulkotājām – Ineses Veides, kura tulkojusi kādas divdesmit grāmatas – galvenokārt Amerikāņu autorus (Hemingveju, Bradburiju, u.c.) Tur arī nelaime – arī Veide ‘ratiņos’ – pēc kara dabūjusi bērnu trieku. Pirms kādiem 12 (-14?) gadiem no bērnu nama pieņēmusi audzināšanā meitenīti – tagad ļoti skaistu šarmantu ļoti labi audzinātu trešā kursa studenti (studē vācu valodu) BET – (kā to pastāstīja Veides draudzene) ‘bērns’ laužas no piesietības projām un ‘pamāte’ par to ļoti sarūgtināta. (Latviešu mātes šķiet ir vēl briesmīgākas par citu tautu mātēm).

Otrā tulkotāja, pie kuras Veide mani aizsūtīja bija Maija Andersone – tā kura dzīvo Brehmanes Štengeles mājā (tagad tikai mājas apakšstāvā) A. divdesmit gadus mācījusi angļu valodu universitātē. Tagad aizgājusi pensijā (viņai varētu būt 61-62 gadi) – dzīvo kopā ar meitu gan izstudējušu (ar mazu galviņu…) un tās dēliņu – 1 ½ gadu vecu, vēl nerunā, bet zēni taču bieži slinki. Kur meitas vīrs – ja tāds ir – netika teikts. – Atkal NABADZĪBA – mūs pacienā ar dārzā salasītām bumbērēm mazu plūmju lielumā un pussakaltušām baltmaizes šķēlītēm… Taču Andersone ir gudra, laipna un viņas t. dz. tulkojumi labākie, ko jebkur esmu redzējusi! – Nu tā redziet tā Latvija ir brīnišķīga, tas ir vēl nesamaitātā daba (kur to gadās sastapt) un cilvēki. – Bet Rīga pati ir jau pilnīgi un šausmīgi nospiedošā veidā KRIEVU pilsēta. Arī Jūrmala – Trepju telpas šausmīgas! Tāpat mazmājiņas – kā viņi tā var dzīvot!! Restorānos — (tur šoreiz nebiju) tikai vairākās kafejnīcās (vairums tādās kur stāv kājās) – galdi LĪP. Bruģi vienās bedrēs. Namu pamati izdrupuši. Un tie cilvēki, kas tagad pa tām ielām staigā – tā vairs nav kādas kulturālas tautas centrs! – Tās ielas ir pilnas ar salašņām!!! Kad ieiet latviešu dzīvokļos tad priekā par sastapšanos, tos apstākļus uz ielām aizmirst, taču arī iekšpusē kaut kas no tās nevīžības nekoptības paguruma trūkuma ir iesūcies… Viņiem nav spēka ar visu to apspiestību un trūkumu cīnīties… – Nu tā – te nu būs tas, kas rakstiņā bija tikai ‘starp rindām’…

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Jūsu Skaidrīte.

————————–

[postcard: Rīga. Pilsētas aizsardzības mūris – arhitektūras piemineklis Trokšņu iela.]
1988.10.23.

Mīļā Dzelmes kundze,

Šī nu ir tā mana lielā vēstule par maniem piedzīvojumiem Rīgā. Piedodiet, ka kaut kā uzrakstījās tikai viena – tāda drusku vispārējāka, no kā tagad draugiem sūtu kopijas. Bet pēc atbraukšanas smagi saslimu ar gripu – tādām personīgām vēstulēm nebija spēka. Arī nebija nedz spēka nedz laika vēstuli vēlreiz pārrakstīt. Ņemiet par labu kāda ir! – Arī gribas tikt galā ar saraksti par braucienu lai varētu tikt pie lasīšanas. Starp citu, patiesi interesējos par Sokolavu. Skarba bet interesanta… Nu tā, pagaidām.

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte

————————–

[pages with photocopied photos, letter written beside them: 1. J. Rubens Puķes Sēklas shop 2. Hothouses 3. Street with house 4. ‘Manas skolotājas Dārtas pamatskolā 1938.g.’ 5. ‘Izlaiduma klase 1939.g.’ with ‘es’ indicated in back row 6. ‘Brālis Ilmārs 20 g. vecumā’].

1988.11.17.

Mīļā Dzelmes kundze,

cik jauki bija atkal dzirdēt Jūsu balsi! Dienas skrien tik ātri ka nepaliek laika pat kārtīgai sarakstei. Arī tas Latvijas brauciens jau aizslīdējis nebūtībā. Taču deva daudz – atkal satuvināja ar zemi, radiem un pat uzdāvināja, ceru, vienu jaunu draudzību. Jā, gribas braukt atkal – varbūt pat šo pavasri. Ja neiznāks katrā ziņa 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem. (Par tām šķērēm… nē, tās neatguvu… Ja būtu sevišķi to krievu gidi tirdījusi, tad varbūt, bet man jau vajadzēja viņas palīdzību, lai tiktu uz to otru lidlauku un vēlāk uz viesnīcu. Gide arī likās viegli sakaitināma tā nolēmu par tām šķērēm vienkārši aizmirst).

— Par grāmatām. Priecājos ka Jums patikušas. Par Vidala ‘Creation’ – ne jau tik daudz kā literatūras šedevrs, bet kā vēsturiska rekonstrukcija un tas kā Vidāls tos 6.g.s. ‘lielos’ – Zaratustru, Budu, Konfūciju – iedomājas kā cilvēkus. Tā paša iemesla dēļ, man patika (un pārliecināja) Renaultes Aleksandra Lielā re-interpretācija. Arī vairāki viņas romāni Uguns no debesīm – par Aleksandra jaunību un The face of Apollo – par aktiera dzīvi ir ļoti interesanti. – Vai Jūs vēlētos izlasīt Roberta Hughes ‘Heaven and Hell in Western Art’ – palīdz saprast ko Rietumos cilvēki (un mākslinieki) par abām šīm vietām domājuši. – Yukio Mishima mani pārāk neinteresē – esmu lasījusi vienu vai divas no viņa romāniem – arī redzēju veselu filmu par viņa dzīvi – pārāk fanātisks un perverts. Vai esiet lasījusi Tanizaki’s ‘Diary of a mad old man’? Kas kaut kā – arī ļoti asprātīgi un eleganti parāda it kā kvintesenciālā japāņa dzīves izjūtu un it kā par ideālu uzskatīto dzīves stilu. – Abi ar tēvu (pēc manas pārbraukšanas) visvairāk priecājāmies par Dr. Dāvida Bīskapa atmiņām ‘Dzīves vējos’ (1961.g.), kurās viņš apraksta savu ārsta karjeru (no apm 1906.g. līdz 1944 – ne līdz 1950. gadam) un sabiedrisko darbošanos – it sevišķi Jelgavā, starpkaru gados. Tēvs viņu esot labi pazinis – esot bijis laipns un labs cilvēks. Taču es no Bīskapa grāmatas pirmo reizi tā īsti uzzināju, kā viņi, tie pieaugušie tajos laikos tā īsti dzīvojuši. Arī izlasījām 2 Sokolovas grāmatas – to man uzdāvināto ‘Zaudējuši raudam’ (Vai es Jums aizsūtīju tā paša nosaukumu eseju par Sokolovas dzīvi? Man ir vēl viena lieka kopija) – un ‘Ideālu meklējot’ – par veco frontes cīnītāju sieviešu likteņiem miera laikos. Ar visu viņas vēl šodien fanātiski komunistisko ievirzi, Sokolovas drosme cīnoties par to, kam viņa ticēja, mani dziļi aizkustina.

— Citā plāksnē – izlasījām arī Putniņa lugas ‘Uzticības saldā nasta’ (par specifiski latviskām problēmām vecāku un bērnu starpā) arī Ārija Geikina lugas ‘Ogles sirds’ – varbūt sliktāku rakstnieku bet ar kaut kā dziļi satraucošām apokaliptiskām nojautām.

— Pagājušā nedēļas nogalē pie mums viesojās kāda grupiņa (8 cilvēki) Dailes teātra aktieru un technisko darbinieku. Sestdien uzstājās ar ‘Raibo vakaru, svētdien izrādīja ‘Dullo Dauku’. Raibais vakars bija kaut kā neplānots – no nesaderīgiem gabaliem – man nekā nedeva. ‘Dullais Dauka’ galvenokārt Pētera Liepiņa spēles dēļ – aizkustināja, bet arī tur bija problēmas. Tagad jāraksta recenzija.

– Atkal mainot tematu – jā, dzird, ka nākamā Rakstnieku nedēļa būšot šepat – Losandželosā! Taču nekādu paziņojumu no priekšnieka Zvejnieka līdz šim neesam saņēmuši. – Tas nu šoreiz viss.

— Nē – ja uz papīra vieta – jāuzraksta vēl. Gubiņas ‘Gliemežvāks’ kā parasts ar Gubiņu ir veikli, tekoši uzrakstīts – dabū vismaz zināt, ko katrā zemē vajadzētu redzēt – lai gan Gubiņa ‘pārdzīvo’ drusku ar tādu kā plānotu formulu – ja brikšņi – jālaužas cauri, ja kalns – jākāpj augšā. Jūtas un secinājumi tik pareizi… taču tomēr tik sausi… Gubiņa ir ļoti ļoti prātīga, un man tomēr labāk patīk tie drusku neprātīgākie… – Ak, Klauverts miris? – Bet vai tas nenotika jau pāris gadus atpakaļ? – Par pārējiem Jūsu minētiem autoriem, kuru darbi iznākuši Laras sērijās, piekrītu, ka Ivaskas dzejas – kā literatūra vislabākās.

Ak dabūsiet dzirdēt Zvejnieku turpat Jūsu pusē – kas man atgādina, ka jāpasūta viņa Baltā pils? – (Pie Dīķa var atkal dabūt) – galu galā taču jāinformējas – kaut vai tās nākamās RN dēļ! – Ar šo gan beigšu.

Labu veselību un ar sirsnīgiem sveicieniem –
Jūsu Skaidrīte

———————–

[possibly originally written to someone else – greeting/name erased]

1989. g. 15. feb.

šorīt aizgulējos un virtuvē iegrīļojos tikai pussešos. Arī šķīdināmā kafija neko lielu nepalīdzēja. Pat ne gabaliņš šokolādes, ko piekodu klāt ‘garastāvokļa uzlabošanai’. Patiesībā šokolādes man negaršo (šo jau arī neesam pirkuši – kāda vecāka draudzene uzdāvināja uz svētkiem), taču šokolādē ir kaut kas, kas garastāvokli drusku pasit uz augšu. Tomēr tai saērcinātībai ir garāka vēsture. (Par mājas darbiem – tēva apkopšanai, kas katru rītu nokauj stundu-pusotras no paša labākā domāšanas-rakstīšanas laika – nerunāšu… Pateikusi, nerunāšu – ha, hā…) Tās otrās – gruzdošās neapmierninātības – vilšanās iemesls ir kulturālākas dabas. Turklāt no pašas augstākās atvilknes. Pagājušā sestdienā pie mums (t.i. Sanfrancisko Draudzes namā, kur ir skaista zāle, un kur tās lielās sanāksmes notiek) viesojās Imants Ziedonis ar dēlu Rimantu, Ieva Akurātere, un L&M fotogrāfs.

Imants Ziedonis, ko viņa apciemojuma-priekšnesuma laikā desmit gadus atpakaļ, šepat Berklejā, (toreiz viņš galvenokārt lasīja dzejoļus no ‘Poēmas par pienu’) mēs burtiski pielūdzām. (Lasījums, piemēroti, notika kādā mazā Teoloģiskā Semināra baznīciņā, ko bija izdevies noīrēt. (‘Latviešu Draudze’ savā namā toreiz nelaida iekšā…) Un tā uz šo ‘Ziedoņ-kalpošanu’ gatavodamās izlasīju visas pieejamās Ziedoņa dzeju grāmatas, kā ‘Motocikls’, lai gan agro krējumu dzejas lielā mērā pārdrukātas ‘atskates’ kopojumos, kā ‘Ar tikko plūktu ķeizarkroni rokā’ un septiņdesmito gadu – 1983. gadā izdotajās ‘Ceļmallapās’. ‘Kurzemītes’ abas daļas (1984. g. izd.) ir bibliotēkā, ar tām nebija grūtības un Madlienas grāmatu ‘Tik un tā’ laimējās dabūt no kādas paziņas. Manuprāt, no dzeju grāmatām tā labākā tomēr ir ‘Poēma par pienu’. ‘Epifānijas’ tagad liekas vienīgi kā ‘pirkstu vingrinājumi’ – kā tādi apgaismības brīži, kas ‘Budam’ radušies zem ikviena koka – visā mežā… Tikai visi tādi maziņi un neviens, kas ļautu apjēgt visu mežu… ‘Poēma par pienu’ ir tāda LIELA EPIFĀNIJA… Arī Ziedoņa prozas grāmatas ir DZEJA – bet tāda mērķtiecīga, uz zemes un cilvēka saglabāšanu vērsta, plašas elpas dzeja. Tāpat ‘Kurzemīte’ un ‘Tik un tā’ patiesībā ir triloģija, ar kāpinājumu, un lielās saglabāšanas problēmas fokusējumu uz VIENU saglabājamās zemes stūrīti un vienu cilvēku, kas cenšas plānošanu un saglabāšanu izdarīt – Madlienas kolhoza priekšnieku Beļavnieku. Kā redzi, savu personīgo ‘muhamedāņu lūgšanu tepiķīti’ Ziedoņa pielūgšanai bija noaudusi (t.i. nosējusi…) Bet kas notika? Izrādījās, ka DZEJNIEKA Ziedoņa vietā šoreiz bija atbraukusi viņa būtnes otrā puse – Ziedonis tautkopis un ekonomiskais plānotājs. Turklāt, kad nonāca pie mums Sanfrancisko, arī par mūspusiešu (pieņemu, ne vienmēr jēdzīgiem vai smalkjūtīgiem…) jautājumiem krietni saērcinājies. Un tā, laikam nospriedis, ka labākais veids uzbrukumus atvairīt ir uzbrukt pašam, kā lekciju par Kultūras Fondu lasīja, tā jautājumus (paldies dievam, iesniegtus rakstiskā formā, uz gudri pavisam šaurām strēmelītēm… ha, hā… lai jautājot protas taupīt sakāmo…) Ziedonis atbildēja tādā uzbrūkoši ofensīvā tonī… Informācija, ko Ziedonis sniedza, jau bija vērtīga – kā Fonds organizēts, kas maksā algas, kāds procents no vispārējiem ziedojumiem aiziet centram, ko specifiski Fonds dara — dibina pašdarbības biedrības, leļļu veikalu, gādā par suvenīru (lupatiņu Lāčplēšu un Spīdoliņu) mākslinieciskā līmeņa celšanu. Apsolījās noformēt arī grāmatu pārsūtīšanu no šīs puses (lielajās kastēs) un to tālāk izdalīšanu pa bibliotēkām Jūsu pusē, vai pārdošanu – antikvariātos līdzekļu iegūšanai. Stāstīja par vietvārdu atjaunošanu, u.t.t. Visumā, kā Ziedonis tik dzejiski to izteica, par nepieciešamību ‘apart vagu galus’. Kas vis bija ļoti skaisti, taču… un tikai pāris nedēļas pēc Sarmītes lieliskā referāta ‘par pašām vagām’ un to arējiem – tie ‘vagu gali’ tieši šai brīdī kaut kā likās mazāk svarīgi. Jo, ja tiem pašu VAGU arējiem neizdosies nodrošināt, ka pietiekoša daļa paaugušo kartupeļu aizies pašu pagrabos – kāda nozīme tad būs tiem koši apartajiem ‘vagu galiem’? Un lai arī Ziedonis arī šai Kultūras Fonda programmai mēģināja pielietot savu ‘tikuntā filozofiju’ – šajā sakarībā (pretēji Beļavnieka situācijai) tā vairs (vismaz šīs puses klausītāju ausīm) gluži nepārliecināja. Rezultāts: abpusēja vilšanās… Darīt, jau mūspusieši kaut ko darīs – lielākā ‘sajūsma’ bija par to grāmatu pārsūtīšanu; — naudu jau ar’ dos, taču tā sajūta, ka KF plāni ir pilnīgi atkarīgi no tās otrās kustības iznākuma klausītājos palika…

Pēc starpbrīža sākās ‘mākslinieciskā’ daļa. Bija jauki, ka ‘tēvs’ ļāva dēlam iet pa priekšu. Un man Rimants, viņa veids lasīt, tas, ko viņš lasīja, patiesi patika. Pirmkārt, viņi abi izskatās, kā ideāli dzejniekus iedomājamies, askētiskus un arī fiziski skaistus, smalkiem sejas vaibstiem, skaistām rokām. Rimantam arī ir izcili skaista lasāmā balss – dziļa, samtaina, mierīga. Kas attiecas uz dzejolīšu saturu – tas savā ziņā mani pat drusku uzjautrināja. Imants savu dzejnieka karjeru bija iesācis ar deklarāciju dzīvot „gāžoties ūdenskritumā!” Dēls – citā laika posmā (kopš bija inteliģents diezgan nekļūt par panku…) savu debiju sāk gandrīz kā jauneklis ‘pusmūža gados’ – nosvērti prātīgs, prātniecisks, ar glītiem aforismiņiem un mazu smīniņu. (Dzeguzītes gadus skaita – viena otrai…) Taču viņa dzeja man patika! Un tieši tādēļ, ka viņš ir inteliģents – saprot, ka viņa dotais talants nav (vismaz ne šobrīd) ar tādām dimensijām kā tēvam. Tādēļ raksta par to, ko jūt un ko spēj izteikt – GODĪGI. – Pēc tam lasa ‘Papiņš’. Taču šoreiz – varbūt biju gaidījusi pārāk daudz – (galu galā tā spēcīgākā ‘poēma’, ko viņš astoņdesmitajos gados ir uzrakstījis ir ‘Tik un tā’) – lasītie gabaliņi likās tādi epizodiski efemerāli. Arī pēc ‘ievada’ bija drusku pagrūti iejūsmināties. Pēc tam dzied Ieva Akurātere – tāda trausla, smalka kā lellīte – lielas zilas acis, dzelteni sprogaini matiņi, mīlīga. Dziedāt viņa dzied patiesi labi – muzikāla, balss – ‘dzied’. Sevišķi skaista ir viņas pašas sacerētā dziesma savam puisītim – kā vārdu tā melodiju ziņā. Taču visas pārējās… ieskaitot nupat komponēto Imanta Kalniņa – liekas tik ‘nemuzikāl[..] vienmuļas, — vienā vārdā universālais, internacionālais ‘tautas mūziku’ kombikorns… (‘Viņā pusē’ lietotais ‘Volk-mūzika’ patiesībā apzīmē ‘protesta’ vai politiskās dziesmas – ne no tautas dziesmām attīstītu moderno mūziku.) Relatīvi runājot ar savu nepretenciozo tikai vēstošo tiešumu vislabāk patika fotogrāfijas. Jā, un Rimants… Aizvakar uzrakstīju pirmo versiju ‘Ziemeļkalifornijas apskatam’. Tagad, tikko nobeigšu vēstuli, (UN pabarošu tēvu, Un aizskriešu uz pastu, šo to nosūtīt radiem) vajadzēs sākt recenziju pulēt. Iespējams, ka pēc vēstules Tev, būs vieglāk. Kas vēl lasīts? Visvairāk patika Škapara esejas ‘Kas tu esi, cilvēk?’ No kurām nozīmīgākā – par tiem trim tēva dēliem – nupat pārspiesta ‘Avotā’. Arī ļoti uzjautrināja Jura Helda ludziņa (vai tiešām sarakstīta jau ’78 gadā? Ha, hā…) Lasot likās, ka dzirdu kādas rakstnieces balsi, ar kuru gadījās iepazīties un apciemot tajā pašā mana Rīgas apciemojuma laikā… Vai Tu šo rakstnieku (t.i. Juri pazīsti?) Par filmām, — Martā Sanfrancisko notiks ikgadējais Sanfrancisko Internacionālais Filmu Festivāls. Daļu filmu izrādīs arī Berklijā, Pacifica Filmu Archīva zālītē. Vairāk jau laikam iznāks aiziet tikai uz tām ko izrādīs Līča mūsu pusē. Lai tiktu uz Sanfrancisko (bez mašīnas) tikai ar autobusiem (un gaidīšanu) paiet divas stundas… Tā, tad, viena filma prasa 6 stundas laika… Kas tikai reti ir vērts…

—————–

[Sierra Club card: Flame Azalea, Chattanhoocheee National Forest, Georgia]
1989. g. 16. feb.

Mīļā Dzelmes kundze,

patiesi visu laiku taisos vēlreiz kārtīgi pārlasīt Jūsu dzejoļu grāmatu, ļaut izjūtām nosēsties, tad tās salikt glītos teikumos un paragrāfos, tā kā grāmatas autorei – vēstules saņēmējai būtu prieks lasīt… Kur nu! Dzīve mutuļo uz priekšu! Es raujos pa dažādām līnijām un to, kas tieši nebrēc… pastumju pie malas. Sirdsapziņa brēc – bet tā jau brēc par visu; ja tā, nu kas tad ir padarīts? – Vismaz tā ludziņa, par kuru runāju pirms Ziemsvētkiem ir pārtulkota un varētu teikt nogludināta. Pašlaik tikai ar nepacietību gaidu, kad augšējai kaimiņienei būs laika pārrakstīt uz datora. (Man tāda vēl nav) Arī jau puslīdz uzrakstīts rakstiņš par Ziedoņa un viņa dēla lasījumiem Draudzes Namā pag. sestdienā. – (Priekšnesumam gatavojoties vairāk kā nedēļu intensīvi pārlasīju un izlasīju visus pieejamos Ziedoņa darbus – Arī tas bija ‘darbs’!) – Arī uzrakstīju par Priita Pärna animācijas filmiņām. Pa starpu noklausījāmies Sarmītes Elertes lielisko runu par Tautas Fronti. Izlasīju Zemdegas autobiogrāfisko romānu par Latvijas apciemojumu. Izcīnījos (pareizāk līdz pusei izlasīju Freimaņa pēdējo šedevru ‘Priecīgais’ – (pie otrās nav vēlēšanās ķerties klāt). Redzēju pāris interesantas filmas uz Cholderlos de la Clos romāna bāzētu inteliģentu filmu; un kādu – OK, bet par to es taču Jums jau stāstīju pagājušā vēstulē. Jā, bet kā ār dzejām, dzejām MANĀM dzejām – es dzirdu savu lasītāju gandrīz kliedzam!

— Vislabāk patīk tās, kuras dzen tas mežonīgais prieks dzīvot! (kā krājuma pirmajā dzejolī, Ja viens…) Par sāpēm (Sens cirvja iecirtiens) – Par ‘izglābšanos no bojā ejas’ – izlienot no pērnā gada ādas… Par neziņu kā dzīvot (‘uz brīža, kas garām slīdēs’) Par to ka dzīvot ir grūti (kā dzelzi locīt… p.7) Jāiet uz priekšu (vai nē?) p. 9 Ļoti patika ‘Mani aicina uz deju (dzīvi, dzīvot – aicina dzīve…) p.10. Patika Maigums – (Ak Dievs, cik maz cilvēku par to runā! Jeb zin kas tas ir!!!) – Patika, protams, klasiskais ‘Viļņu slēpotājs’ Patika ‘Koks rīta stundā’ – Vēlēšanās dāvināt (garajās apspriedēs…) Arī par to, ka tas, kas mīlēts – paliek ‘iededzināts’ – LĪDZ KAULAM.

Tad kaut kā – mani vienmēr šausmīgi satrauc, kaut kur velk vilciena svilpieni… Cik brīnišķīgi, ka Jums tas asociējās ar mīļotu cilvēku. Man – tikai sāp… Arī tālsarunā – tas pats maigums…

No techniskā viedokļa – tāds kā mazs mūzikas gabaliņš — totāli izdevies ir Ziema (p.23)

— Nu jā, Jūsu krājumā jau nav ‘sliktu dzejoļu’. – Pat manī, kas neesmu dzejas mīlētāja – izraisīja emocijas… Un tur kur dzejolīši vairāk tikai tādas ‘glezniņas’ – emociju glezniņas – kā japāņu ‘haiku’ (p. 30 Rīts aust) – arī tās tā sakot ‘sanāk’ – pareizi nobeigtas. Patika arī dzejoļi ar ‘mūžības vēdu’ iemaņām (p. 43, sevišķi 44, Kad uz brūnām lapām…)

— Kā redziet, šī vēstules daļā – nav jau pat sakarīgi… – tikai tāda uzskaite, lai pierādītu, ka grāmata ir izlasīta. Kāpēc mans tonis tad tomēr it tāds atturīgs? – Arī man šobrīd reizēm gluži mežonīgi gribas dzīvot. Un laika tik maz!!! – Un kas dvēseli visvairāk satrauc ir tas, kas nāk no Latvijas – viņu dzejoļi (Bērziņa), lugas (daudzas), stāsti (Jakubāna, Lāma proza), Škapara kritiskie raksti. Jūsu dzeja ir tāda, kurā vajaga klausīties skaisti iekārtotā ļoti mierīgā Salonā ar flīģeli… Es pašlaik vecā mašīnā kopā ar savu draudzeni – mākslinieci – skrienam uz mītiņiem! Piedodiet!

Jūs patiesi cienīdama
Skaidrīte Rubene

——————-

1989. 27. VII

Mīļā Dzelmes kundze,

Jūsu sūtītās grāmatas pienāca vakar – sirsnīgs paldies! Kā jau teicu – vienu kopiju ielikšu UCB bibliotēkā – otru paturēšu sev. Savu kopiju, ko Jūs man bijāt uzdāvinājusi agrāk – kā dāvanu no Jums – Sanfrancisko sarīkojumā atdevu Mārim Čaklajam. Viņš Jums pateicas.

Rašdija “Satanic Verses” (pa gaisa pastu) Jūs sasniegs pēc dažām dienām. (Izsūtīju vakar) – piedodiet ka tā novēlojos – visu laiku protams jāgādā par tēvu u tad steigā vajadzēja uzrakstīt “Ziemeļkalifornijas apskatam” par Rakstnieku nedēļu – jūn-jūl nr’ā būs tikai I. daļa – par Latvijas rakstniekiem, II. ielikšot nākošmēnesi. Tad vēl pa starpu (22 jūl.) šeit viesojās populārais ansamblis “Ornaments” – vajadzēja uzraktsīt arī par to (tas rakstiņš ies pasta kastītē reizē ar šo vēstuli). Tad vēl pieprasītas 3 recenzijas par grāmatām – un 19. augustā šeit izrādīs Staprāna lugu “Četras dienas jūnijā” – tā ko darīt pietiks.

— Pa vakariem lasu. Atsāku un gandrīz pabeidzu Veisbergas “Es, tavs maigais jērs” (1968.g.), lasu Zvejnieka “Balto pili”, Vāveres “Trimdas albūmu”. Lai cik necik prātīgi parunātos prasītu vismaz stundu. – Tikko saņemšu ZK apskatu ar savu RN aprakstu – nokopēšu un aizsūtīšu Jums – “ar komentāriem”…

Tā būs labāk – tikko piezvanīja kāda draudzene un teica, ka Maskava nupat Baltijas Valstīm piešķīrusi suverenitāti! Paldies Dievam!

Lai Jums laba vasara!
Skaidrīte.

———————-

1989. 6. augustā 

Mīļā Dzelmes kundze,

atkal, piedodiet, nav laika uzrakstīt kārtīgu vēstuli. Tās vietā nosūtu savu RN iespaidu 1. daļu (2. sekos pēc pāris nedēļām) Nosūtu arī Māras Celles rakstu par Rakstnieku cēlieniem Dziesmu svētkos. Gribētos rakstīt tik labi – reizē jūsmīgi un precīzi – kā Cellei. Bet katrs raksta, kā var. Lai gan, pieņemu, ka Jūs ‘Laiku’ saņemiet, arī pievienoju Vallenas raksta kopiju [below]. Tā sanāk it kā pilns komplekts – t.i. kamēr savus iespaidus pastāstīs pārējie – Laras lapā, Trejos Vārtos un citur.

Ko domāju par mūspuses literatūru – salīdzinot ar Latvijas? – Tā ir ļoti atšķirīga. Patriotiskā, noteikti, rakstīta ar jau ‘atslābušu sāpi’. Tā literatūra (t.i. mūspuses) kas pastāvēs – ir intensīvi personiskā (kā, piemēram, Veisbergas un Jūsu) – Piedodiet, bet vairāk ‘nav laika; (kopš RN šis izteiciens ir citāts no V. Dobrovoļskas cikla…)

Jūs cienīdama
Skaidrīte Rubene

——————-

[newspaper cutting from ‘Laiks’]

Dzejnieki zem palmām
Latviešu Rakstnieku apvienības rīkotā Rakstnieku nedēļa Losandželosā

RN’89 no 1989.g. 23. jūnija līdz 30. jūnijam Losandželosā, Kalifornijā

Mazliet nereāla sajūta pārņem, atceroties nedēļu tieši pirms Rietumu krasta Dziesmu svētkiem, ko apmēram 50 rakstnieki, dzejnieki un literāti pavadīja brīnumskaistā vietā: Lojolas universitātē, kas uzbūvēta kalnā virs Losandželosas, ar skatu uz Kluso okeānu. Vasaras brīvlaikā tur valda klusums. Ērti ievietotas mācību ēkas. Dienvidkalifornijas mūžam ziedošo krūmu un rūpīgi kopto zālāju apņemtas, spoguļojas ūdens baseinā. Spirgts vējiņš no jūras šūpo palmas un eikaliptus. Tā droši vien izskatās paradīzē, mēs spriedām.

Nereālitātes sajūtu saasināja trīs autoru klātiene no Latvijas. Vēl pirms neilga laika neko līdzīgu nespējām pat iedomāties. Un tagad viņi dzīvoja mūsu vidū, stāstīja jokus, prasīja visādus jautājumus, lasīja savus darbus. Pa reizei arī pastrīdējās – bet nekad visi trīs vienā pusē. Nedēļas noslēgumā, piemēram, Alberts Bels vienrocīgi atturēja pārējos no runāšanas par mākslu, iekams visi nebija apsolījušies palīdzēt – vai nu ar vārdiem vai darbiem – atindēt nelaimīgo Ventspili. Māris Čaklais savukārt vienreiz sirsnīgi strīdējās ar Māru Zālīti par dzeju – un piekritēji bija abās pusēs.

Tas pieminēts nevis tāpēc, ka šie momenti būtu iezīmīgākie visas rakstnieku nedēļas gaitā. Tieši otrādi – Rīgas trijotne tik labi iekļāvās pārējo starpā it kā visu mūžu būtu pavadījuši kopā. „Mēs pašreiz piedzīvojam vēsturisku brīdi,” Māra Zālīte teica, „kad mūsu literatūras, kas vairāk nekā 40 gadus veidojušās atsevišķi, nu atkal saplūst. Šī procesa rezultātus varēsim novērtēt varbūt vienīgi pēc gadiem. Notiks tīri literāri savstarpējas ietekmēšanās procesi, kas neizbēgami šādos gadījumos. Bet galvenais jau – lai mūsu tauta dabūtu lasīt šo literatūru. Netveramā brīvības klātbūtne, kas ir rietumu latviešu darbos – tā iestrādāsies arī lasītājos, un veicinās demokrātisko domāšanu.”

*

Rakstnieku nedēļa iesākās pašā Jāņu vakarā, kam vietējie Helēnas Hofmanes vadībā, bija arī attiecīgi gatavojušies, sagādājot jāņusieru un alu, bet Jāņu vainagus novijot no vīģu lapām un hibisku ziediem, ar mazām negatavām vīģītēm pa vidu. Oficiālā atklāšana notika nākamā rītā, ar Jāņa Gorsvāna runu (skat. ‘Laika’ 8. Jūl. Nr.) par tēmu ‘Vai es dzirdu balsis?’ t.i., par visu mūsu kopējo sāpi un atbildību – Latviju. Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks sniedza īsu pārskatu par latviešu literatūras attīstību ārpus Latvijas pēc II pasaules kara. Viņš saskaitījis, ka šai laikā parādījušies ap 500 dažādi autori, bet ņemot stingrāku izlasi – kuru biografijas parādās krājumā ‘Pašportreti’ – ap 150. Viņš arī saskaitījis, ka laikā starp 1945. un 1981.g. rietumos iznākušas 392 latviešu dzejas un 335 stāstu grāmatas, 343 romāni, 107 dramaturģijas darbi un labs skaits memuāru un eseju – caurmērā 33 daiļliteratūras darbu gadā.

Māris Čaklais savukārt atskatījās uz latviešu literatūras attīstību pēc II pasaules kara Latvijā – no grūta sākuma, no gandrīz izpostītas vides. Bet – „totālai varai nav apjēgsmes, ka tauta izdod jaunus dzinumus,” Čaklais teica, un tālāk runāja par „aizturētās enerģijas” tālāko virzību, kas nav „iegribu nosacīts dāvinājums”; kā rodas viena apdāvināta paaudze pēc otras, katra ar savu uzdevumu un atbildību.

Margarita Biezaite (no Austrālijas) bija sagatavojusi ļoti interesantu pētījumu par Lāčplēša temu, sākot nevis ar Pumpuru, bet Merķeli; un beidzot ar Māras Zālītes rokoperu, pa ceļam piestājot arī pie Kārļa Skalbes, Fallija, Andrieva Niedras, Dzintara Soduma, Valža Zepa, Baņutas Rubesas – kas visi apstrādājuši kādu aspektu no šīs tēmas.

Māra Zālīte apskatīja latviešu drāmas attīstību Latvijā kopš 1960-tajiem gadiem, pieminot, ka latviešu teātris pašreiz pārdzīvo identitātes krīzi. Līdz šim tas bijis kā ‘patvertne’ tautas sāpēm un kultūras mantojuma sa[almost 3 lines missing] apspiesto […] tagad […] mākslas izdevumiem.

Aina Vāvere (no Austrālijas) analizēja latviešu publikas prasības savam teātrim. Tā iecienījusi reālo un simbolisko ievirzi, psicholoģiskās tēmas, mazāk vērības veltot eksperimentāliem meklējumiem, eksistenciālismam, absurdismam. Alberts Bels runāja par kritikas lomu teātra dzīvē; un arī par darbiem, kas tādas attieksmes dēļ, kāda vēl nesen pastāvēja – ‘novītuši’, atklātību sagaidīdami par vēlu.

Vakarā, uzjautrinājušies par humorīgiem priekšnesumiem – savus darbus lasīja Velta Saulīte, Maruta Voitkus-Lukina, Skaidrīte Rubene, Edīte Zuzena, Kuraž Krišs – nākamā dienā Aina Vāvere analizēja iztēles – izteiksmes – svešatnes problēmas: kā vārda nozīme mainās no apkaimes. Kā svešatnē rodas jauna nozīmju vajadzība.

Aleksandrs Zariņš (no Austrālijas) bija sagatavojis mākslinieciski augstvērtīgu un techniski sarežģītu pārskatu par dzejnieka Teodora Tomsona dzīvi un darbiem. Šis pagājušā gadā mirušais dzejnieks (dz. 1909.g.) sarakstījis veselu rindu spilgtu, spožu dzejoļu krājumu, savu pēdējo mirkli paredzot tā: „Tavs gars tad puķu zirņos leks. Lai nāve ķer to ciet!” Dzejniekiem no Latvijas Teodors Tomsons bija jaunatklājums, viņi par to nebija dzirdējuši.

Pēcpusdienā attīstījās debates par latviešu dzejas tālāko virzību. Māra Zālīte runāja par latviešu dzīves ziņu, kas izteicas ‘gara spēkā’, nevis ‘kara spēkā’. Dzejoļu krājumu metieni Latvijā pašreiz krītas – varbūt sakarā ar straujajām pārmaiņām, kad pati dzīve liekas aizrautīgāka par visromantiskāko dzejoli. Tāda virzība gan jūtama viscaur pasaulē. Liekas, ka dzīvojam laikmetā, kad dzeja no grāmatas kāpj laukā un sāk dzīvot dziesmā – daudzu dzejnieku darbi ieiet tautā rokmūzikas pavadība.

Māris Čaklais garākā stāstījumā runāja par Ojāru Vācieti, pa vidam citēdams arī Vācieša paša vārdus; un tikai tad vairums rakstnieku nedēļas dalībnieku saprata, kas par vulkānisku personību Ojārs Vācietis bijis, cik milzīgā mērā iespaidojis visu savu paaudzi, un arī nākamo. Viņš ir kā celms, kas turpina dzīt spēcīgas atvases.

Rīdziniekiem savukārt atklājums bija Austrālijas latviešu literārā aktivitāte, par ko stāstīja Margarita Biezaite. No Austrālijas 25.000 latviešiem ap 50 nodarbojas ar rakstīšanu. Tur liela nozīme bijusi Jānim Sarmam, kurš pats īsteni sācis rakstīt tikai Austrālijā, bet sacerējis veselu kaudzi apjomīgu, literāri augstvērtīgu romānu, un daudz palīdzējis jaunākiem kollēgām ar padomiem un uzmudinājumiem. Jau drīz pēc latviešu ierašanās Austrālijā iznāca grāmata ‘Kvintets’, ar pieciem jauniem autoriem. Gadu gaitā Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa vien (neskaitot citus apgādus) izdevusi 23 grāmatas. Biezaite šoreiz vairāk runāja par Veltu Saulīti, Ernu Ķikuri, Ainu Vāveri un Aleksandru Zariņu, kam nesen iznākušas grāmatas un kas pēc tam paši lasīja savus darbus.

Ārkārtīgi spožs bija Alberta Bela stāstījums par mūsdienu prozas problēmām Latvijā, ko noklausījās arī Anšlavs Eglītis. Eglīša ierašanās pārējos vareni elektrizēja. „Dzīva leģenda,” rīdzinieki teica. Eglītis labi orientējas pašreizējā latviešu literatūrā un, cik noprotams, augsti vērtē visus trīs ciemiņus no Rīgas.

Maija Meirāne nolasīja apceri par Albertu Belu, Astrīde Ivaska bija rakstījusi par Māru Zālīti (nolasīja Indra Gubiņa), bet Ivars Lindbergs iejūtīgi runāja par Māri Čaklo. Sekoja rīdzinieku darbu lasījumi pašu autoru izpildījumā, ko uz pieprasījumu vajadzēja pēc pāris dienām atkārtot. Astrīda Stānke atcerējās savus iespaidus par Vizmu Belševicu, kam sekoja Kārļa Zvejnieka apcere par viņas darbiem un Belševicas darbu izlase Skaidrītes Rubenes lasījumā. Arī pati dzejniece bija gaidītia šai rakstnieku nedēļā, bet dažādu iemeslu dēļ nebija ieradusies.

Pa vidu Nora Kūla bija sarīkojusi pārrunas par ‘nevaroni’ latviešu literatūrā, pamatam ņemot kādus Anšlava Eglīša, Jāņa Gorsvāna un Laimas Kalniņas darbus. Galvenais atzinums bija, ka ‘nevaroņi’ mūsu grāmatās parādās bieži, jo ir ērti rakstīšanai – tie parasti ir vērotāji, autors ar viņu muti var plaši izteikties.

Vesels cēliens bija veltīts pārrunām par presi, kur publika iztaujāja četrus redaktorus: Māri Čaklo no ‘Literatūra un Māksla’; ‘Laika’ redaktoru Ilgvaru Spilneru; agrāko laikraksta ‘Brīvā Latvija’ redaktoru Fredu Launagu un Dagmāru Vallenu no ‘Radio Brīvā Eiropa’. Šo cēlienu vadīja Aleksandrs Zariņš, Austrālijas preses seniors. Kā galvenie temati tika apskatīta preses brīvība, preses uzdevums, preses ietekme uz lasītāju. Publikas ieteikums: samazināt bēru sludinājumu apmērus latviešu laikrakstos, jo tie aizņem nevajadzīgi daudz vietas; un kopt valodu, atsārņot to no nevajadzīgiem aizguvumiem.

Pēdējo pēcpusdienu aizņēma divi bagātīgi un ļoti koptā valodā sagatavoti referāti par paaudžu maiņu latviešu literatūrā rietumos, ko lasīja Viktors Neimanis un Aina Kraujiete.

Vakaros autori lasīja savus darbus – bez rīdziniekiem arī Benita Veisberga, Aina Kraujiete, Ivars Lindbergs, Alma Bēne, Māra Celle, Lidija Venta, Olafs Stumbrs, Kārlis Zvejnieks, Jānis Gorsvāns, Indra Gubiņa, Laima Kalniņa, Jānis Klīdzējs, Maija Meirāne, Aina Vāvere, Dzidra Zeberiņa u.c. kā aizvien kluss klausītājs piedalījās arī dzejnieks Roberts Mūks. Notika arī Ainas Vāveres jaunās stāstu grāmatas ‘Svešatnes albums’ ‘kristīšana’. Tā ir tradīcija, ko kopj Austrālijas rakstnieku saime, bet pārējie tagad bija cītīgi mācekļi.

Laiks atradās arī LaRA biedru sapulcei un praktiskām pārrunām par atdzejošanu, grāmatu izdošanu kā šeit, tā Latvijā, un kā labāk veikt grāmatu apmaiņu. Pēdējās dienas pēcpusdienā rakstnieku saietu apciemoja Biruta Abula no Latviešu fonda, ar dažādiem praktiskiem ierosinājumiem. Visbeidzot pieņēma arī speciālu vēstījumu latviešu tautai (skat. ‘Laika’ 8. jūl nr.).

*

Šī bija jau septītā LaRA rīkotā rakstnieku nedēļa. Kas paliks pāri? – Atmiņas par dzejniekiem zem palmām. Klusais gandarījums, ka nu beidzot vienā rindā parādās latviešu autoru vārdi, kas dzīvo gan Rīgā, gan Sidnejā, Ņujorkā, Bostonā, Sanfrancisko vai Havaju salās. Allaž enerģiskais Kārlis Zvejnieks, kas visu bija pratis tik labi izkārtot, bet veselu nedēļu pūlējās parādīt rakstnieku saieta dalībniekiem rokoperas ‘Lāčplēsis’ videoierakstu – bet kā neveicās, tā neveicās… Toties redzējām ‘Šķērsielu’, ‘Aiju’, ‘Induli un Āriju’ un Alfreda Stinkula slīdīšu kolekciju ar Latvijas skatiem.

Kas vēl paliks atmiņā? – Ēris, kas kopā ar Maiju Šleseri pārvērta tipisko lekciju telpu šim saietam piemērotā mājoklī. Pārāk automatizētā blakus telpa, kur intervijas vidū mēdza nodzist uguns. Jānis Gorsvāns, kurš izmantoja rakstnieku nedēļu, lai papildinātu savu žargona vārdu kolekciju.

Uz visām pasaules malām sūtītie sveicieni draugiem. Alberta Bela stāsts par Zilā kalna Martu. Skaidrītes Rubenes feļetons par Salmonu Rušdiju, kurš briesmīgā Aijatolas vajāts, izvēlas slēpties seno asinsradu latviešu starpā. Atziņa, ka visi kļūstam vecāki: pat Olafs Stumbrs! Pat Ivars Lindbergs! Trīs autori no Latvijas šai saietā bija gados jaunākie.

— Dagmāra Vallena.

———————–

1989. 11. VIII

Mīļā Dzelmes kundze,

kopš Jūs pa šo laiku Rušdija ‘Vārsmas’ būsit izlasījusi, domāju, ka Jums patiks pārlasīt rakstiņu par Rušdija piedzīvojumiem pie paša izvēlētiem saviešiem. Lai nu Rušdijs nekāds eņģelis nav – man viņa tomēr žēl.

— Lai Jums laba vasara!
Skaidrīte

————————

Zālamāns Rušdijs sāk jaunu dzīvi pie tautiešiem Ziemeļkalifornijā.

Tas nu bija skaidrs: Anglijā dzīves vairs nebija. Smacenis pār Londonu ik dienas kļuva biezāks, brokastu maizītes cietākas, un tikai vakar jaunais Skotlendjarda nozīmētais sardzes priekšnieks, kas Rušdijam ikrītus atnesa Londonas ‘Laiku’ (Times), Rušdiju bija apsveicis tīrā arābu valodā, turklāt ar irāņu akcentu. Rušdijs bija pārliecināts, ka tas bija viņa otrā lielākā ienaidnieka – prezidentes Tačeres – nepārprotams mājiens, ka pienācis laiks virzīties tālāk. Vienīgais jautājums: uz kurieni un kā?

Šai brīdī sargeņģelis lika Rušdijam pagriezties pret Rušdija dienišķā mierinājuma avotu – grāmatu plauktu – un uz tā ieraudzīt – eņģeļa nupat uzlikto — Sunīti Kumāra Čaterdžija grāmatu ‘Ārieši un balti’. Grāmata atvērās tieši tajā vietā, kur Čaterdžijs saka, ka balti vispār, bet īpaši latvieši esot nevien pati drošsirdīgākā bet arī miermīlīgākā tauta, kādu viņam gadījies sastapt, un kuras vienīgais mērķis esot kalpot mākslām un dzīvot saderībā vienam ar otru.

Tālāk Rušdijs nelasīja. Pēc pazemojumiem Anglijā – spēcīgi izliektā deguna un viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ, un vajāšanu, ko teoloģisku domstarpību un viduslaiku aizspriedumainības dēļ pret viņu bija uzsācis lielais Irānas Imāms – vienīgais, ko Rušdijs vēlējās, bija dzīvot starp mākslu un literatūru mīlošiem, savstarpīgi saticīgiem cilvēkiem, kas turklāt savējos prastu arī drošsirdīgi pret jebkādiem ienaidniekiem aizstāvēt. Rušdijs bija izšķīries pārtapt par LATVIETI.

Ar Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatas palīdzību ‘Teach yourself Latvian’ (Ar labu gribu latviski runāt vari sev iemācīt pats) triju nedēļu laikā Rušdijs bija ticis tik tālu, ka Londonas Latviešu biedrības krodziņā sastaptais tautietis jau pēc pirmā alus kausa sita Rušdijam priecīgi uz pleca un aicināja sadzert tu-brālības. Vieglo akcentu, ko tautietis tomēr bija pamanījis, Rušdijs izskaidroja, ka esot ieguvis Jaunzēlandē, vairākus gadus dzīvojot kopā ar turienes mežoņiem. Kamēr savu – vēl joprojām ne gluži latvisko izskatu… Rušdijs izskaidroja ar to, ka viņa senči jau paaudžu paaudzēs nākot no Kurzemes. Un kā no Alberta Bela romāna ‘Cilvēki laivās’

[second page missing]

lepnajās savrupmājās rīkotos kulturālos sanāktos kūkas ēst nesanāks.

Taču ar recenzenta posteņa pārņemšanu arī sākās Rušdija nedienas. Lai nu ko Līča apkaimieši par sava pagasta kultūru domāja paši – Londona te jau nebija. Turklāt pagasta avīzē jāraksta par visu, kas pa recenzentam nozīmēto līniju nāk…

Pirmie ieradās paši spožākie Rīgas Mākslas teātra pārstāvji. Ar drāmas gabaliņiem teātra mīļotājs Rušdijs galā tika, lai gan no tās pašas Londonas – teātra mākslas centra nākušam, programma likās drusku provinciāli raiba… Taču jaunā recenzenta traģēdija sākās, kad aktieri – kā viņu pusē parasts – sāka ar DZEJU…

Dzejas mīļotājs Rušdijs nekad nebija bijis, taču kopš nepatikšanām ar ‘Lūcifera oriģināldzeju iespraudumiem Korānā’ (jeb kā šo darbu bija ieņēmies saukt lielais Imāms: ‘Lūcifer Muhameda ausīs iečukstētām sātanībām’) Rušdijs DZEJU pozitīvi IENĪDA. Tie, kam par dzeju lasījumiem gadījies rakstīt, Rušdijam piekritīs. It sevišķi tādiem lasījumiem, kādi top kultivēti klaida latviešu centros.

Lasījumi parasti notiek piektdienās, pēc garas darba nedēļas un vismaz pus otras stundas ceļā pa mežonīgu braucēju apdraudētiem lielceļiem. Kam seko atspirdzināšanās ar parasti vairākām glāzēm dzirkstošā Kalifornijas vīna – porcess, kas parasti ievelkas… Un kad nu BEIDZOT – tā pret pusnakti – publikas izslāpušais dzejnieks tiek pie lasīšanas, tad sajūsmā dāsni un devīgi savus kopotos rakstus lasa no vāka līdz vākam… Šajā, kā jau teicu, gandrīz pusnakts stundā, jau pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm klausītāju acis top stīvas… Pēc pirmās stundas lasītais pārveršās viengabala zemapziņas plūsmā, bet pēc otrās stundas nabaga recenzents jau sacerējis pats savu epopeju par lasošā Odiseja ceļu uz recenzenta saprāta arvien sarūkošāko Itaku…

Ar teātriniekiem jau gluži tik ļauni nebija, taču visi septiņi lasīja viens caur otru, Rīgas (vai Kalifornijas?) ātrumā un svaidījās vārdiem, kurus Rušdijs Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatā neatcerējās sastapis. Rušdijs cietās, bet Lūciferam atļāvis arī savā ausī šo to sātanisku iečukstēt, uzrakstīja īsti ‘londonisku’ recenziju. Sacēlās vētra. ‘Apskata’ lasītāji recenzentam uzbruka par „rokās sadošanās svētuma zaimošanu”, kamēr paši dzeju lasītāji sūdzējās, ka recenzijā citētās rindas Rušdijs sadzejojis pats. (Kā vēlāk Rušdijs – gan tikai sev – atzinās – citas iespējas jau viņam nebija bijis…) – Taču pirmo pāršaušanu pār strīpu redaktors piedeva gan ieteicot turpmāk ar ‘rokās sadošanās svētumu’ apieties uzmanīgāk.

Nākamās divas pārokeāna viešņas, paldies Dievam, runāja PROZĀ… Kas Rušdijam atdeva ticību savu jaunadoptēto tautiešu racionālai domāšanas ievirzei un, visumā ņemot, izlīdzinātam un savaldīgam raksturam.

Taču vēl ar nākamo vilni, kas uzvaroši gatavojās velties pāri Amerikas kontinenta klaida latviešu centriem, atkal tuvojās DZEJNIEKS, turklāt, otrās puses pats lielākais, proti, Pavasaris. Veselu mēnesi bibliotēkā ieracies Rušdijs izlasīja katru lapu, kam virsū bija uzdrukāts lielā dzejnieka vārds. Taču, kad Pavasaris beidzot ieradās, visa garā gatavošanās izrādījās veltīga. Dzejas vietā Pavasaris veselu stundu runāja tikai par kāpostu tauriņiem, kartupeļu kultivēšanu un vagu galu aprušināšanas problēmām. – Rušdijam PIETIKA. Savas karjeras indīgāko recenziju uzrakstījis Rušdijs pazuda.

Odu sakosta un krokodiļu pārbaidīta no Floridas atgriezās vecā recenzente, kas grēkus nožēlojusi un apsolījusies par redzēto un dzirdēto rakstīt ‘tikai labu’, tika pieņemta vecajā vietā.

Kas ar Rušdiju notika tālāk, nav zināms. Tikai pagastu apskrēja ziņa, ka slavenajā Tobago salā uzradies un par informācijas nodaļas direktoru pieņemts nupat no Jaunzēlandes ieceļojušais pazīstamais rakstnieks un kritiķis Savietis V.G. Rušinātājs, kurš viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ uz vietas iepaticies gan salas melnajam gubernatoram, gan stipri melnīgsnējiem kuršu kolonistu pēctečiem. Eiropiešu tūristi apbrīnojot Rušinātāja brīnišķīgo Londonas akcentu un kvēlo prezidentes Tačeras ienīšanu. No Sauda Arābijas atgriezies arhitekts un sabiedriskais darbinieks Raimonds Slaidiņš nevarot beigt slavēt Rušinātāju Muhamedāņu ticības un Korāna izpratni, kamēŗ profesors Edgars Andersons esot baltā sajūsmā par Rušinātāja zināšanām par seno kuršu sadzīves parašām pirms 12. gadu simteņa.

Ņemot vērā Tobago salas – mūsdienas kuršu internacionāli pazīstamā kultūras centra uzplaukšanu un izvēršanos par Rietumpuslodes Abreni – nabaga ilgi vajātam Rušinātājam dzīve liberāli ievirzītā, kulturāli stimulējošā vidē šķiet nodrošināta.

Priecāsimies par katru amata brāli, kam tā izdevies! Kamēr mēs pārējie – mazāk laimīgie – savu talantiņu riekstu čaumaliņās iekrampējušies – mēģināsim noturēties virs ūdens, kultūras un sadzīves pašlaik deviņpēdu augstumā putojošos viļņos…

— Skaidrīte Rubene

Piezīme.

Zālamans Rušdijs (Salman Rushdie) dzimis Bombejā, 1947. gadā. Izglītību ieguvis Anglijā, labākās privātskolās un koledžās. Sarakstījis romānus ‘Grimus’; ‘Pusnakts bērni’ (Midnight’s Children. 1981. g. Booker godalga); ‘Skandāls’ (Kauns?) (Shame. Franču Prix du Meilleur livre étranger); eseju ‘Jaguāra smaids: ceļojums pa Nikaragvu’ (The Jaguar Smile: a Nicaraguan journey) un 1988. g. publicēto romānu ‘Sātaniskās vārsmas’ (Satanic Verses) Romāna virsraksts – ‘Sātaniskās vārsmas’ attiecas uz trīs rindiņām dzejas, ko Sātanam izdevies iespraust eņģeļa Gabriela Muhamedam diktētajā Korānā. Šīs trīs rindiņas tikai saka, ka ticīgie drīkst pielūgt Zemes māti – arī mīlestības dievieti – jo tā darbojoties kā vidutāja starp dievību un cilvēkiem. Taču romānā ir arī citi izteikumi par reliģiju, ko Irānas premjers Komeini deklarēja par Muhamedāņu ticībai apvainojošiem, notiesāja Rušdiju uz nāvi un izsludināja 5 miljoni dolāru galvas naudas par Rušdija noķeršanu (vai nogalināšanu) Rušdiju kā Lielbritānijas pilsoni savā apsardzībā ņēma Anglijas valdība. Komeini pēctecis Rušdija nāves spriedumu nav atsaucis. Rušdija atrašanās vieta nav zināma. Līdz ‘Sātanisko vārsmu’ publicēšanai Rušdija romāni jau bija tulkoti divdesmit valodās.

————————–

ZK APSKATS – Jūlijs/Augusts, 1989 
Rakstnieku nedēļa Losandželosā no 2. – 30. jūnijam                                              

(Skaidrīte Rubene) Kā tad bija šoreiz? Ap Portlandes RN’82 atmiņā vēl tagad kāpj baltas liesmas. Tā bija tāda degošā krūmā – sastapšanās ar savējiem. Tā bija tāda apreibusi septiņu dienu gaŗa Jāņu nakts, kur dzejas papardes ziedēja gaišā dienas laikā. Kur mūsu klostera mājas dārzā debesīs kāpa sudraba egles, kamēr pa zemi, caur Rakstnieku nedēļas svinētājiem, virmoja gandrīz pagānisks dzīvošanas un tālākdzīvošanas prieks.

Divus gadus vēlāk, Mičiganas Mežvidos RN’84 aizsapņojās gandrīz nometņu laiku vienkāršībā un pieticībā. Visapkārt ozolu mežs, vidū ezeriņš ar pirtiņu. Septiņas dienas ārpus laika, sevī ieskatīšanās, saldsērīga atpakaļ skatīšanās, sasirsnīgošanās.

Vēl trīs gadus vēlāk, Latviešu Studiju centrā Kalamzū, RN’87 ienāk dziļi nopietna. Izvēršas par tādu aizgājušo piesaukšanu, vēl dzīvo skaitīšanu, padarītā pārvērtēšanu, saglabāšanu laikam, kas nāks pēc mums. Tuvība un sirsnīgums, taču sajūta, ka top svinētas trimdas rakstniecības bēres.

Un RN’89? – Pēc 1988. gada jūnija notikumiem, ‘Gaismas pils’ – pašas tautas Latvijā – augšāmcelšanās arī mūsu puses rakstītājiem ir kur pieķerties. Dzīvais cerību ūdens tur Latvijā atkal plūst virspusē, un kāda straumīte no tās atplūst arī pie mums. Trimdas zara noklāšanu jau apturēt nevarēs, bet ir milzīgs mierinājums cerībā, ka vismaz tautas vēl zaļais koks pārdzīvos.

Kā tad pēdējā gada notikumi Latvijā iespaidoja šī gada Rakstnieku nedēļu? Dzīvais cerību ūdens pie mums bija atplūdis, jāsāk, spoži mirdzēdams. Atdzimusī, atdzimstošā Latvija uz Rakstnieku nedēļu bija atsūtījusi veselus trīs no saviem pašiem labākajiem vārdu zinātājiem: Albertu Belu, Māri Čaklo un Māru Zālīti. (Imants Ziedonis mūsu pusē jau bija šai pavasarī, bet Vizma Belševica uz RN nebija varējusi atbraukt.) Un tad šie trīs, kā tādi Austras koki, līgoja un šalca pāri visai Rakstnieku nedēļai.

Kā visas nupat minētās Rakstnieku nedēļas (tās, kuŗām izdevās būt klāt), arī šī, septītā, pašreizējā LARAs priekšsēža Dr. Kārļa Zvejnieka un dzejnieka, LARAs Lapas redaktora Jāņa Gorsvāna sadarbībā bija ļoti labi izplānota un novadīta, kā jau smagā režīma gara darbu nometnē piederas. Kā septiņos no rīta sākām, tā ap pusnakti beidzām. Kas brokastis gribēja ēst muti nemazgājis, varēja pasnaust brītiņu ilgāk. Augstas kvalitātes referāti, jaundarbu lasījumi, filmas, slīdīšu skates. Pašus tīrākos zelta graudus veseliem pūriem bēra mīļie Latvijas viesi. Taču arī mūspusieši, ieskaitot pārnovadniekus no Kanadas, turējās dūšīgi. Gan jāatzīst, ka – tāpat kā toreiz Portlandē – laikam no tā viņu svētā Eijera [Helena?] kalna ar atomenerģiju uzlādējušies – pašas spožākās referātu raķetes šāva austrāļu zemes trijotne: Aleksandrs Zariņš, Margarita Biezaite un Aina Vāvere. Tomēr, nepazeminot mūspuses rakstnieku un rakstītāju sniegumu, to vēl nepiedzīvoto vērtības dzīvsvaru šai Rakstnieku nedēļai piedeva minēto trīs Latvijas rakstnieku klātbūtne un pienesums.

Vietu Rakstnieku nedēļai rīkotājiem bija izdevies atrast skaistu: apsargāto, tīro, kluso Lojolas Universitātes kampusu. Dzīvojām studentu mītnēs, ēdām studentu ēdnīcā, lasījumus klausījāmies lekciju telpā, ko jauki pušķoja pret zilu drapēriju piestiprināta Kuršu kāpu karte, zāļu pušķis un Jāņu vainags, kam vēlāk pievienojās gleznotāja Ēŗa tautas dziesmu zilzaļās vīzijas, kas – jauki uz auklas savērtas – stiepās ap telpas sienām.

Taču paši universitātes lauki – nudien īsta romiešu kaŗa nometne! Visi zāļu laukumiņi stūraini, celiņi pa taisnām līnijām vien, un kociņi tā apcirpti, ka sāp uz tiem paskatīties! Pa šiem celiņiem tad nu mēs diendienā maršējām. Vietas stūrainība gadījuma tuvināšanos neveicināja, taču lietišķi askētiskā gaisotne palīdzēja koncentrēties uz Rakstnieku nedēļu pašu.

Nedēļā apskatītā, sniegtā viela bija tik bagātīga, ka tikai pārstāstot iznāktu vesela grāmata. Lasītājus žēlojot, mēģināsim sniegt pašu nozīmīgāko.

RN ievadīja Jānis Gorsvāns ar dzejisku ieskandinājumu ‘Vai es dzirdu balsis?’ – jautājumu, ko karoga baltajā daļā ierakstītu tad piesprauda pie tāfeles, kur tas visu nedēļu mūsu acu priekšā arī turpināja skanēt.

Programmu oficiāli iesāka LARAs priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks ar pārskatu par tiem latviešu rakstniekiem, kuŗi 1940./41.g. tika izsūtīti, gāja bojā, un tiem, kuŗi 1944./45.g. Latviju atstāja dodoties uz Rietumiem. 1944./45. gadā trimdā devušies ap 100 izcilu, atzītu latviešu rakstnieku. Vēlāk to skaits pieaudzis līdz 150. Zvejnieks uzsver ļoti lielo trimdā publicēto literāro darbu skaitu, sniedz statistiku pa kategorijām un dekādēm. Kā izcilākos un ražīgākos trimdas rakstniekus min Mārtiņu Zīvertu un Anšlavu Eglīti.

Uz šo Zvejnieka atskaiti ar savējo, par Latvijā pēc 1945. gada sacerēto literatūru, atbild dzejnieks, kritiķis, kopš 1987. gada Literatūras un Mākslas galvenais redaktors Māris Čaklais. Latvijas rakstniekam raksturīgā domāšanas un runāšanas ātrumā Čaklais min gadus, kad rakstnieki (pirmajās dekādēs galvenokārt dzejniekus), kas ar savu uzdrošināšanos un talantu ierosinājuši arvien klāt nākošos jaunos rakstniekus.

Čaklais uzsver, ka rakstnieku ‘atmošanās’ nav notikusi tikai pagājušā gada jūnijā, nedz ’68. gada atkusnī, nedz ’59. gada ‘pārkārtošanās’ periodā, bet ka tāda savas piederības, savas tautas likteņa apzināšanās sākusies jau no piecdesmitajiem gadiem ar toreiz pavisam jaunajiem dzejniekiem Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni (un arī Čaklo pašu). Cenzūra skārusi kā dzejniekus (par ‘Piezīmēm uz Indriķa Chronikas malām’ Belševicai uz ilgāku laiku aizliedz publicēties), tā rakstniekus. Gunāra Priedes lugai ‘Smaržo sēnes’ uz uzvešanu un Alberta Bela romānam ‘Bezmiegs’ uz publicēšanu vajadzēja gaidīt 20 gadus.

Runājot par pēc 1945. gada sarakstītām latviešu literatūras vēsturēm par to periodu, Čaklais uzsver, ka tās būs totāli jāraksta no jauna.

Šo pārskatu Čaklais paplašina un padziļina ar referātu par Ojāru Vācieti – pašu spilgtāko, spēcīgāk apdāvināto dzejnieku, kas Latvijā pēdējo piecu dekāžu laikā parādījies, varbūt lielāko, kāds latviešiem vispār bijis. Čaklais runā par Vācieša talanta vulkānisko radīšanas spēku, daudzplākšņainību, valodas krāšņumu, ideju nākotnīgumu. Vācietis mira 1983. gada oktobrī, atstādams milzīgu daudzumu nepublicētu dzejoļu. Pārsteidzošā kārtā šie vairākus gadus atpakaļ sacerētie dzejoļi ejot pa to pašu ceļu, pa kuŗu šodien ejot tauta. Vācieša it kā džeta lidmašīnas ātrumā rakstītā dzeja ne vienmēr vienādas kvalitātes, bet kad laba – ir meteoriski žilbinoša. Dzejnieka intensitāte bijusi satriecoša: rakstījis 5-6 stundas dienā. Daudz laika ziedojis pašizglītībai. Tikai 20 gadu vecumā kādā dzejolī teicis: „Žēl, ka mums tik maz ir palicis dzīvot./Tikai viens mūžs.” Mūža beigās no sabiedrības aizgājis. Stilistiskā ziņā sešdesmito un septiņdesmito gadu dzeja – Kn. Skujenieks, I. Auziņš, U. Leinerts, Čaklais, Ziedonis esot Vācieša ataudzes. Tagad, kad vulkāns mitējies, esot grūti. Par Vācieti rakstīts daudz, taču kāds pētījums, kas būtu ticis līdz Vācieša teksta un personības suverenitātes centram, neesot vēl uzrakstīts.

Par Māri Čaklo pašu (dzimis 1940.g.), 14 dzejoļu krājumu, 4 eseju grāmatu autoru, asprātīgi citējot no recenzijām, ko par Čaklā dzeju uzrakstījuši citi, referātu nolasa dzejnieks Ivars Lindbergs.

Taču katrs dzejnieks par savu dzeju vislabāk pastāsta pats – ar savu dzeju. Salīdzinot Ojāra Vācieša džeta ātrumā skrejošiem, idejās mutuļojošiem pantiem, Māŗa Čaklā dzeja plūst klusinātāk. Ja Vācieša uguņošanu nevar nepamanīt, tad Čaklā dzejā vajag ieklausīties un tikai tad tā īsti sajust un saprast, cik šī dzeja ir pārdzīvojumu noskaņām bagāta, intelektuāli sarežģīta, cik labi tā skan, cik daudz izteikts starp rindām.

Māŗa Čaklā dzejā runājošais ‘es’ ir pilsētas ikdienas rūpju, steigas, sadzīves sarežģījumu nomāktais cilvēks, kas uz visu reaģē ar dzejnieka superjūtīgo ādu, sašutumu, prieku, līdzjūtoša cilvēka nopūtu. Ne pārcilvēks vai filozofs-estēts vai tribūns, bet ‘tikai cilvēks’. Čakla dzeja ir kā tāda roku uzlikšana un paklusinātā balsī runāšana uz pārējiem ‘tikai cilvēkiem’ – lai visiem kopā izdotos tādu drusku labāku cilvēcību saglabāt kaut tikai vēl uz vienu rītu, kas varbūt ausīs cerīgāks. Čaklais nav mazāk drosmīgs par tiem, kas runājuši skaļāk. Ja Čaklā dzeju iepazīst – iemācas to iemīlēt, un pašu dzejnieku – ļoti cienīt.

Par Vizmu Belševicu kaismīgi runā dzejniece, tulkotāja, literatūrzinātniece Astrīda Stahnke. Formāla referāta vietā attēlo pārdzīvojumu 1981. gadā Rīgā, Belševicas godinājuma vakarā, dzirdot dzejnieci lasam savu dzeju.

Kā tas piecdesmitajos gados noticis ar daudziem jaunajiem Latvijas dzejniekiem, arī Belševica kādu laiku aizrāvusies ar Staļinu. Taču drīz pārvērtējusi savu nostāju un atgriezusies pie savas tautas. Kas Belševicu atšķir no pārējiem viņas paaudzes dzejniekiem ir drosme ar kādu viņa par savu piederību tautai runā. Lai gan Belševicai uz laiku aizliedz publicēties, šo bezkompromisa stāju Belševica nekad nezaudē. Belševicai ir daudz dzejoļu par mīlestību – vairumā skan sāpes par kaut ko nepiepildītu. Vēlākos krājumos skan vecuma vientulība. Arī pesimistiskas izjūtas par nākotni. Belševicas dzeja ir sarežģīta. Raksturīgs piemērs ir dzejojums ‘Madarās’, kur personiskie un pārpersoniskie pārdzīvojumi skan viens caur otru. Belševica raksta ļoti dažādos pantmēros un stilos. ‘Ievziedu saltumā’ vēsturiskā cikla dzejoļiem tīri ‘virzisks’ skanīgums.

Par Albertu Belu. Uzaicināts pastāstīt par prozu pēc 1945. gada, Bels pazemīgi paziņo, ka stāstīs tikai par sevi. Pastāsta, kā izšķīries kļūt par rakstnieku, kā dzīvojis tikai no rakstniecības, sarakstījis 100 stāstu, un tikai tad ķēries pie romāniem. Tagad romānu uzrakstīts veseli septiņi, no kuŗiem ‘Saucēja balss’ un pagājušā gadā publicētais ‘Cilvēki laivās’ pašam patīkot vislabāk. Taču šīs pašas stundas laikā, ‘tikai par sevi’ runājot, Bels klausītāju acu priekšā uzbur vidi un gaisotni, kuŗā pa šiem gadiem vajadzējis darboties arī vaina laika biedriem – pārējiem Latvijas rakstniekiem.

Romāns ‘Cilvēki laivās’ stāsta par kāda Kuršu jomas kāpu ciema likteni 19.g.s. Ciemu apdraud ceļojoša kāpa. Ciema iedzīvotāji nespēj sadarboties, lai kāpu apzaļotu un tās kustēšanos apturētu. Kāpa ciemu aprij, un iedzīvotāji izklīst. Bels pastāsta, ka Kuršu kāpās nekad nav bijis (toreiz bijus aizliegta zona), taču no bibliotēkas sameklētiem materiāliem mācījies tik daudz, ka ciemu un kāpu pats it kā varējis redzēt. (Atcerēsimies, ka visu Rakstnieku nedēļu mūsu acu priekšā kā atgādinājums un brīdinājums karājās Kuršu kāpu karte…)

Dabūjām zināt, ka Bela īstais vārds bijis koši latviskais Jānis Cīrulis. Taču, kad Bels sācis publicēties, jau rakstījis arī kāds Jānis Cīrulis. Pašreizējais uzvārds esot akronīms, ko Bels izveidojis no kādas kritiķes rakstnieka talanta humoristiska slavinājuma: Baigi Ellīgs Latviešu Stāstnieks. (Varam Bela cienītājai tikai piekrist.)

Taču Bels ir ne tikai gandrīz ģeniāls stāstnieks, bet arī gandrīz ‘par spīti sev pašam’ – izcils dzejnieks. Kā to pamanījuši kritiķi, Bels raksta ļoti sarežģītos ritmos un gandrīz katrā viņa romānā lieli gabali ir dzeja prozā. Savu rakstnieka meistarību, aprakstītu notikumu dimensijas, stāstījuma dinamismu, stila gleznainību Bels spīdoši pierāda kādā no jaundarbu vakariem nolasot pasāžu no ‘Saucēja balss’ – par 1905.g. nemieru apspiešanu, zemnieku nošaušanu un viņu māju nodedzināšanu. Bela stāstījumu ar biografiskiem datiem un saviem iespaidiem par ‘Cilvēki laivās’ papildina dzejniece Maija Meirāne.

Māra Zālīte dzimusi 1952. gadā Sibīrijā. Sākusi kā dzejniece (3 dzejoļu krājumi), pēdējos gados pievērsusies drāmai (4 lugas: ‘Pilna Māras istabiņa’, ‘Tiesa’, ‘Dzīvais ūdens’, librets rokoperai ‘Lāčplēsis’). Rakstnieku nedēļā dabūjām iepazīties ar Zālītes talanta abām pusēm.

Vispirms par Māru Zālīti – dzejnieci. Astrīdes Ivaskas (neklātienes) referātu nolasa Kanādas rakstniece Indra Gubiņa. Ivaska uzsver Zālītes dzejas spožo virspusi – mocartiski rotaļīgo vieglumu – taču reizē milzīgo idejisko dzīvsvaru – vienību ar zemi un tautu, mīlestību uz valodu. Taču jau šajā krājumā (1987.g. izdotā ‘Nav vārdiem vietas’) pamana Zālītes pa reizei sacelšanās pret it kā uzspiesto tautas balss lomu.

Zālīte pati lasa gan no 1988.g. publicētā krājuma ‘Debesis, debesis’, gan vēl nepublicētus dzejoļus. Zālītes pamattēma – saistība ar tautu – turpinās, taču salīdzinājumā ar pārējiem pašlaik rakstošiem Latvijas dzejniekiem, Zālītei šī saistības izjūta ir primāra un suverēna. Katrs Zālītes dzejolis, liekas, nāk no tādas kolektīvas zemapziņas, un Zālītes teiktajam kalpo tikai it kā medijs. Un tas viss ar tādu zemgalisku mieru un lakonismu! (Varbūt līdzenumos viss kaut kā vienkāršojas uz pamatelementiem.) Un vienmēr tā izteikts, it kā citādi nevarētu. – Par cilvēku jau tā teikt nedrīkstētu, bet, kad Zālīte runā, liekas, ka runā vairāk kā tikai cilvēcīga būtne. Var tikai pievienoties Dr. Kārlim Zvejniekam, kad viņš Zālītes lasījuma beigās izsaucas: „Kad mums vēl būs tāda laime, kad atkal dabūsim tevi dzirdēt!” Pēc visu triju Latvijas ciemiņu-rakstnieku lasījumiem, ar Māru Zālīti esam nonākuši it kā pie RN kulminācijas punkta, un ir sajūta, ka augstāk vairs nevarēs iet.

Augstāk patiesi jau vairs neiet, taču gluži impozantās sniegumu galotnēs uzkāpj gan jau pieminētie runātāji, gan pie RN debesīm klātpienākušas zvaigznes.

Tā Māra Zālīte nolasa ļoti interesantu referātu par pēc-1945.g. teātri. Veselām dekādēm teātris latviešiem Latvijā bijis kā patvertne – vienīgā vide, kur varējuši justies kā kulturāla tauta, starp savējiem. Tāpat laikā, kad par tautas problēmām nevarēja runāt atklāti, jo spēcīgāk iespaidojuši lugās ietvertie zemteksti. Kopš pagājušā gada jūnija situācija strauji mainījusies. Ko skatītāji meklēja lugu zemtekstos, par to tagad periodikā runā atklāti un tieši. Līdz ar ko politiskās audzināšanas funkcija teātrim ir atņemta. Zālīte domā, ka tas ir labi, tas nozīmē tautas atveseļošanos. Bet uz ko koncentrēties, ko likt šīs audzināšanas funkcijas vietā, vēl nav skaidrs.

Šeit liekas pareizā vieta apskatīt Austrālijas literātes Margaritas Biezaites referātu par Lāčplēša tēmu latviešu literatūrā. Sākot ar 12.g.s. chronikām, kas runā par vācu iekarotājiem un Kaupo, Lāčplēša teiku materiālu, literāriem darbiem, kuŗos Lāčplēša tēls veidojas un turpina pārveidoties (Merķeļa ‘Vanema Imanta’, Pumpura ‘Lāčplēsis’, Raiņa ‘Uguns un nakts’, Soduma ‘Lāčplēša’ fragments, Rubesas ‘Varoņdarbi’, Zālītes librets rokoperai ‘Lāčplēsis’) – plašā viela rūpīgi izpētīta, izvērtēta, pasniegta tekošā, saprotamā, interesantā stāstījumā. Tiešām akadēmiska līmeņa referāts vislabākā nozīmē. Biezaite uzsver, ka Pumpura ‘Lāčplēša’ nozīme latviešu literatūrā bijusi milzīga – pats Lāčplēsis kļuvis par sugas vārdu. Pumpura sacerējums ierosinājis daudzus literārus darbus, arī Lāčplēša blakus tēmām (kā, piem., Skalbes ‘Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties’).

Referāta beigās Biezaite analizē kritikas, kas par Zālītes ‘Lāčplēsi’ parādījušās Latvijas presē. Biezaite domā, ka neviena no kritiķiem neliekas izpratusi Zālītes Lāčplēša tēla nozīmi kā šī tēla atjaunojumu, kas runā uz mūsdienu skatītāju, īpaši jaunatni.

Zālīte savu Lāčplēsi patiesi ir atjaunojusi. Kopš Spīdolas degsme tagad mājo Lāčplēsī pašā, Spīdola Zālītei vairs nav bijusi vajadzīga. Lāčplēša vienīgā mīļotā ir Laimdota – viņa tauta. Fiziskais izturēšanas, pārvēršanas spēks ir Koknesī. Zālītes Lāčplēsis pats ir intelektuālis, kuŗa spēks ir viņa ausīs – viņš savu tautu dzird.

Otrs jauns Zālītes simbols ir bērniņš krustcelēs – mazās tautas apdraudētība uz lielo tautu ceļiem. Šis ‘bērniņš’ – tauta – ir „mūsu cerība… mūsu brīvība… mūsu dzīvība.” Pašu Zālīti rokoperas iestudējums visumā apmierina. Alberts Bels liecina, ka Lāčplēša uzvedums skatītājos radījis monolītisku vienotības pārdzīvojumu. Gribas tikai piebilst, ka Zālītes ‘Lāčplēsis’, pat tikai videolentē redzēts, liek raudāt. (Turpinājums nākošā APSKATA numurā.)

———————–

ZK APSKATS – Septembris, 1989
Rakstnieku nedēļa Losandželosā no 2. – 30. jūnijam                                              

(Nobeigums)

(Skaidrīte Rubene) Gods jādod, kam gods pienākas. Un, protams, sākot ar tiem, kam pienākas visvairāk. Tā, kad – bildēs runājot – pie RN saimnieka labās rokas nosēdināti Latvijas ciemiņi, tad tūliņ pie otras rindiņā jāsēdina ciemiņi arī no Austrālijas. Ko, jāatzīst, pelnījuši. Kamēr mūspuses runas vīriem un sievām katram līdzi tikai pa referātiņam, austrālieši katrs kājās slejas pa treju lāgu un ik reizes no azotes velk ārā vēl vienu referāta raķeti.

Kā tā pati Biezaite. Pēc tās gaŗās un gudrās runāšanas par Lāčplēsi, vēl parāda skaisti kopā saliktu slīdīšu skati par Lāčplēša uzvedumiem un izdevumiem gan Latvijā, gan trimdā. Atmiņā iespiežas Ģirta Vilka skatuves dekorācijas Raiņa Ugunij un naktij ar milzīgo, apokaliptisko saules veidolu, un grafiķa Lamstera Lāčplēša, Spīdolas un Laimdotas domīgās, jūtīgās sejas – Lāčplēša mīta simbolu mūsdienojumi.

Referātu par Austrālijas rakstniekiem, kuŗu saskaits vesels 50, Biezaite norobežo ar pieciem: Aleksandru Zariņu, Jāni Sarmu, Veltu Saulīti, Ernu Ķikuri un Ainu Vāveri.

Aleksandru Zariņu stāda priekšā kā vienu no pašiem aktīvākajiem Austrālijas latviešiem. Neesot ienaidnieku, esot iecietīgs. Kopš 1954. gada Austrālijas Latvieša redaktors. Rosinājis un vadījis 30 Mārtiņa Zīverta lugu izdošanu. Zariņa dibinātā Preses kluba apgādā iznākušas 22 grāmatas.

Zariņš savukārt paslavē šaipusiešus: mājas tēvu vadītāju Jāni Gorsvānu, kas gribot dzīvot krāšņi un bagātu dzīvi nekāpdams nevienam uz pleciem un vadot žurnālu – LARAs Lapu – kas neapzogot citus žurnālus un kalpojot Rakstnieku apvienības biedriem; un Losandželosas gleznotāju Kazimiru Lauru, kuŗš dzīvojot kā mūks mazā trīsistabu, sagleznotu gleznu piekrautā dzīvoklītī, un kuram pa priekšu ejot Anšlava Eglīša un Raimond Staprāna superlatīvi slavinājumi.

Portlandē RN’82 vadītājam Aivaram Ruņgim Zariņš pasniedzis Austrālijas iedzimto galvas kasītāju un latviešu tāsu tauri. Šoreiz līdz atvedis bumerangu – sviežamu koku, kas atgriežas izsviešanas vietā – lai arī mēs varētu atgriezties mūsu izejas punktā.

Tālāk Biezaite iepazīstina ar Veltu Saulīti (viens dzejoļu krājums), kuŗa, blakus recenzijām un stāstiem, rakstot sajūsmas pilnus dzejoļus par ikdienas motīviem un savu dzimto pusi – Augšzemes Suseju [Šoseju?].

Līdzīgi Sarmam, arī Erna Ķikure par rakstnieci izveidojusies tikai Austrālijā (viens stāstu, divi dzejoļu krājumi). 1980.g. Ķikure izdod savu saraksti ar Jāni Sarmu, par kuŗu viņa saka, ka tā bijusi viņas dzīve. Biezaite piebilst: „Arī Sarmas dzīve.” Ķikures stilu raksturo spilgta tēlainība, dabas misticisms, spītīgs dzīvošanas un radīšanas prieks.

Aina Vāvere plašāk pazīstama top ar 1982.g. publicēto lugu krājumu Jauna, neprecējusies un baltu izcelsmes. Nupat LARAs grāmatu kluba apgādā iznāca Vāveres jaunākais stāstu krājums Svešatnes albums – ironisks Austrālijas trimdas latviešu sadzīves attēlojums ar ieaustiem autobiogrāfiskiem motīviem.

Vāvere pati nolasa divus referātus: vienu par Vakareiropas drāmas žanru attīstīšanos 20.g.s. Tuvāk apskata drāmas ideoloģisko virzienu attīstīšanos Latvijā, kur vēl tagad dominējot rainiski simboliskās un blaumaniski reālpsicholoģiskās ievirzes. Absurdais teātris, kas ļoti spēcīgi attīstījies Vakareiropā, Latvijā saknes nav laidis.

Otru referātu Vāvere nolasa par valodas izteiksmes un iztēles līdzekļu problēmām svešatnē. Līdzatvestā valoda vairs nespēj aprakstīt jaunās vides realitātes. Kopš latviešu literārā valoda balstās uz vārdos ietverto simboliku un vārdiem apaugušajām asociācijām, videi mainoties pārlūzt simbolu un asociāciju tālākveidošanās. Referātu Vāvere papildina ar asprātīgi izvēlētām slīdītēm, rādot, ko vārdi kā mājas, birztaliņa, upe, nozīmē Latvijas un ko Austrālijas vidē. Vāveres secinājums: Ievērojot latviešu gadu simteņiem ilgo, ciešo saistību ar Latvijas dabu un vidi, svešā vidē ‘latvisku’ literatūru rakstīt vairs nav iespējams.

Aleksandrs Zariņš — arī rādot slīdītes – stāsta par dzejnieka Teodora Tomsona dzīvi (1909-1989). Tomsonam daudz klasiskos pantmetros sacerētu, gan patriotisku, gan šo pasauli slavējošu dzejoļu. Taču vairāk nekā klasisko dzejnieku, Zariņš uzsver Tomsonu-bohēmieti, kas ar savām izdarībām enerģizējis savu draugu dzīves. Lai arī šī tipa bohēmisms liekas drusku novecojies, Zariņa dramatiskais stāstījums par šai pusē reti pieminēto Tomsonu spēcīgi ieinteresēja.

Par paaudžu maiņu trimdas literatūrā lasa Viktors Neimanis un Aina Kraujiete. Neimanis – koncentrējoties uz publicēšanās faktiem, Kraujiete – kuŗai arī vairāk iznāk runāt par dzeju – stāstīto ilustrējot citātiem. Pēcdoma: Cik dramatiski iespaidīgāk šie rūpīgi sagatavotie referāti būtu bijuši, ja Neimanis un Kraujiete – tāpat kā tie izmanīgie austrālieši – arī savus referātus būtu ilustrējuši ar slīdītēm – kaut vai tikai katra pieminētā rakstnieka seju un ievērojamākā darba titullapu!

Nora Kūla-Priedīte vada pārrunas par nevaroņiem latviešu literatūrā. Apskatot Anšlava Eglīša Cilvēks no mēness, Laimas Kalniņas Valentīns un viņa sievietes, un Jāņa Gorsvāna Mīļais auša nāk pie slēdziena, ka varoņi ir tie, kas virza lietas uz priekšu, bet nevaroņi tie, kas tik sēd malā un noskatās. Taču kādi tie nevaroņi īsti ir – pie skaidrības netiek. Kā mēģina saņemt rokā, tā šie – glumi kā zuši – atpakaļ ūdenī, plunkš!

Pēc Latvijas ciemiņu lasījumiem un austrāļu zemes ‘uguņotājiem’, Rakstnieku nedēļas trešais spēcīgākais pārdzīvojums bija Aleksandra Zariņa lietpratīgi un enerģiski novadītā Preses pēcpusdiena, kuŗā par informācijas izplatīšanu, preses uzdevumiem un redaktora lomu runāja Māris Čaklais (Literatūras un Mākslas galvenais redaktors), Ilgvars Spilners (Laika redaktors), Dagmāra Vallena (raksta raidījums radio Brīvā Eiropa) un Freds Launags (bijušais LARAs Lapas un divus gadus Brīvās Latvijas redaktors).

Māris Čaklais iknedēļas Literatūras un Mākslas izdevumu sagatavo mēģinot strādāt divos virzienos: veidot avīzi šodienai, bet arī plašākā, tas ir, pagātnes kontekstā. Esot sev izveidojis pamatprincipu trijotni: problēma – liktenis – nākotnes brīvais cilvēks. Katra mēneša apjomā mēģinot šos principus realizēt.

Laika redaktors Spilners domā, ka prese ir cilvēks (t.i., izdevējs), kas savas domas grib izplatīt sabiedrībā. Domā, ka Amerikā pastāv diezgan plaša preses brīvība. Aizstāv Laika vizuālo iekārtojumu un saturu. Piemēram, dažādo latviešu centru chronikas, jo tās Laika lasītājus interesējot. Spilners cenšoties lasītājus informēt gan par centrālo organizāciju darbu, gan par svarīgākajiem notikumiem Latvijā. Visvairāk komplimentus par rakstiem Laikā saņemot no Latvijas.

Dagmāra Vallena žurnālistikā strādā jau kopš 1959. gada, pie Brīvās Eiropas raidītāja – no 1971. gada. Pastāsta par Brīvās Eiropas raidījumu sagatavošanas principiem: sniegtai informācijai jābūt absolūti pareizai, raidījumi nedrīkst aicināt dumpošanos, nedrīkst izsmiet savus klausītājus. Par Brīvās Eiropas galveno uzdevumu uzskata klausītājus informēt. Šai laukā Brīvā Eiropa bijusi ļoti sekmīga.

Freds Launags apskata latviešu presi ārpus Latvijas. Četriem galvenajiem laikrakstiem – Laikam (10,000), Austrālijas Latvietim (3,000), Brīvai Latvijai (2,500), Latvietim Amerikā (1,500) – kopā 17,000 abonentu. Kopš vairumam abonētāju ir ģimenes, šos laikrakstus lasa pāri par 50,000 cilvēku. Kā redaktors, par preses virsuzdevumu uzskatījis uzdevumu saturēt latviešus kopā. Launags domā, ka latviešu prese ārpus Latvijas šo uzdevumu ir efektīgi pildījusi.

Katras Rakstnieku nedēļas speciālkategorija – tas ir, literatūra pašiem literatūras radītājiem – ir jaundarbu lasījumi. Kas šogad bija it sevišķi interesanti, jo līdzās dzirdējām kā Latvijas, tā mūspuses rakstnieku darbus. Visumā tomēr var teikt, ka Latvijas rakstnieku darbos radošais ‘es’ pastāvīgi centrējas uz tautu, ir saistīts ar to, kamēr mūspuses rakstniekos spēcīgākas ir individuālā ‘es’ pārdzīvojums. Varētu arī teikt, ka no Latvijas pašreiz sarakstītās literatūras labākā ir tā, kur rakstnieks sevi jūt kā daļu no tautas, no tautas likteņa. Kamēr mūspusē, no pašlaik rakstītās literatūras, labākā šķiet tā, kur rakstnieks iet atpakaļ pie savām saknēm – latviskās dzīves ziņas, un tad šo latvisko redzējumu izlieto personiskā likteņa un izjūtu iztulkošanā.

Par Latvijas rakstniekiem runājam šī rakstiņa pirmajā daļā, tādēļ sekojošā paragrāfā pieminēsim vienīgi mūspuses rakstniekus.

No nolasītiem prozas gabaliem Benitas Veisbergas Napas vīns – pašizpratnes meklēšana mīlestības un dzīves pieredzes kontekstā. Veisberga savos darbos meklē KOPSAKARĪBAS. Rezultātā atklājas autores personiskā dzīves filozofija un gaismas pielūgšanas reliģija, abas dziļi latviskas. Dzidra Zeberiņa stāsta par kanārijputniņu, ko viņa saimnieki nav varējuši pierunāt dziedāt, bet kas sāk dziedāt tikko tā cietums padarīts drusku plašāks. Zeberiņa piebilst: „Kā mana tauta…” Laimas Kalniņas runcis aizmirst vīzijas par kaķu un peļu kariem un no palodzes nakts debesīs vērdamies apklust zvaigžņotās bezgalības priekšā.

Dzejas kategorijā kā mūzika glāsta Maijas Meirānes un Jāņa Gorsvāna maigie, liriskie dzejoļii. Ivaram Lindbergam iedvesma atkal plūst pilnā spēkā. Olafs Stumbrs atguvis prieku zoboties un rotaļāties. Ainai Kraujietei skaists virtuozo dzejolis par melleņu tirgu Mellužos. Lidija Venta paliek atmiņā ar dzejolīšu ciklu Nav laika… (Patiesi, vairs nav, tādēļ steigsimies tālāk.)

Vēl dabūjām noskatīties filmas. Selecka Šķērsiela tikpat satriecoša kā Podnieka Vai jaunam būt ir viegli? Stāsta par Selecka dzimtās ieliņas iedzīvotāju postu un nevarību spekulatoru un birokrātijas priekšā. Jaunsudrabiņa triloģija Aija – Atbalss – Ziema ekranizējumā Aija aktieŗu spēle laba, Augšzemes skati skaisti, tomēr filma atstāj ļoti drūmu iespaidu. Dokumentālfilma par Raini (dabūjām redzēt vienīgi filmas pirmo daļu) likās mazāk izdevusies. Strengas Rainis sauss. Cara ierēdņi rādīti kā no papīra izgrieztas lellītes, kas 1905. gada traģiskos notikumus padara it kā par bērnu spēli.

Dabūjām atkal redzēt Alberta Stinkula slīdīšu skati – izlasi par visiem Latvijas novadiem. Rādīšana, diemžēl, bija ieplānota tik vēlā vakara stundā, ka līdz ceļojuma beigām noturējās tikai kāds pusducis ‘līdzīkšķotāju’. Skate vēl joprojām ir vērtīgs informācijas avots un to pa centriem vajadzētu skatīties regulāri.

Rakstnieku nedēļas dalībniekus, kā vienmēr, gaiši smaidīdama bildēs iemūžināja Helēna Hofmane.

Nobeidzot: kas pēc šīs Rakstnieku nedēļas karstā steigā būs jālasa? No Māras Zālītes – viss. No viņas jaunākajiem darbiem – librets rokoperai Lāčplēsis un dzejoļu krājums Debesis, debesis (1988). No Māŗa Čaklā – eseju krājums Saule rakstāmgaldā (tur ir eseja par Ojāru Vācieti), no dzejas varētu sākt ar izlasi Uz manām trepēm (1961-1977). No Vizmas Belševicas – izlase Ievziedu saltums – Kur dabūt? Ciemiņi atbild: Prasiet radiem, lai atsūta.

No austrāliešiem: Ainas Vāveres Svešatnes albums – lai redzētu, kā viņa tur pa Austrāliju dzīvojas… Arī Ķikures un Sarmas sarakste. Arī Tomsona prozas rakstiņu izlase Kliedziens. – No pašu pagasta rakstniekiem – Benitas Veisbergas Es, tavs maigais jērs. Veisbergas ceturtā grāmata pašlaik tikai vēl top, tādēļ lasiet vai pārlasiet Maigo jēru, jo tas ir viens no trimdas literatūras gabaliem, kas pastāvēs. Pārējo lasāmgabalu izvēle top atstāta lasītāju ziņā. Taču – tāda padzeršanās gara jaunības avotā tā Rakstnieku nedēļa bija. Tā tad – uz redzēšanos nākamajā Rakstnieku nedēļā!

——————————-

Sept. 21 st. 1989… nē, — 2. oktobrī…

Mīļā Dzelmes kundze,

vispirms prieks, ka Jūs beidzot pie vietas – un uz pusi tuvāk nekā Montreālā. Un ja Jums tur, Kalgarijā, top par aukstu – brauciet ciemoties uz saulaino Kaliforniju. Kādas pāris nedēļas Jūs patiesi varētu padzīvot pie manis – kas man nekādu grūtību nesagādātu. – Ļoti patika Jūsu pārbrauciena apraksts – tā sakot, starp divām dzīvēm – tikai uzsūcot sevī šīs zemes plašumu, reizēm vienmuļību, un tomēr skaistumu. Arī priecājos, ka Inesei izdevies atrast darbu viņas laukā – un līdz ar to vietu, kur varbūt patiks iesakņoties. – Par Jūsu ilgām pēc Sidnejas – pēc Jūsu violetā eikalipta Sidnejas parkā…, mēneša, kas iesprūdis citronkokā (?) (jeb citā eikaliptā), pēc apraksta par laušanos cauri mežam, pēc stāsta par kaimiņu, sarakstes ar Sarmu – ar visām sirdssāpēm un grūtībām – Jūsu dzīvē Austrālija tomēr bijusi sava veida paradīze, uz kuru sirds vienmēr grib iet atpakaļ. Bet kā jau Jūs to ziniet – atpakaļceļa uz paradīzi NAV… Tādēļ, kā mans tēvs saka: „Karogus augšā un uz priekšu!” Vienalga, kurp…

Par Rušdiju. Jums taistnība: viņā ir kaut kas ‘piesārņots’ – viņš ņirgājas par visu – vismaz apzinīgi cenšas to darīt. Taču brīžos kad ļaujas tādai labvēlīgai liriskai noskaņai – kā par to ‘tauriņu meiteni,’, par tām naivajām prostitūtām, kas pieņem Muhameda sievu vārdus lai patiktu, par sava tēva nāvi – lasītājs jūt, ka Rušdijā ir arī tas tīrais labais cilvēks, ko mēs taču visos cilvēkos meklējam. Daļa žēluma nāk tieši par to labo cilvēku, kas slavas dēļ no sevis iztaisīja ‘ņirgu’. Daļa žēluma nāk no apzināšanās ak Rušdijam dotais talants un inteliģence ir apbrīnojami – un ka viņu ‘nogalinot’ top iznīcināta inteliģence, kāda cilvēkos bieži neparādās. Viņu nogalinot cilvēce top nabadzīgāka.

— Tālāk, no sirds pasakos par Jūsu jaunāko grāmatu ‘Kā plūsti, Aiviekste’. Izlasīju, tikko saņēmu un tad – gatavodamās šai vēstulei – vakar vakarā un šorīt – ķīniešu laundromatā – Kā lai to pareizi pasaku? Šī grāmata mani interesēja, jo Jūs tajā stāstāt par sevi, saviem vecākiem, (galvenokārt māti), bērnību, ilgo jaunības mīlestību uz Arnoldu. Grāmatā ir daudz jauku vinješu – par Jūsu mātes un tēva mīlestību, par jaunākās māsas kāzām (un traģisko likteni), par abu jauno kalpoņu (Vilmas un Matildas) likteņiem vispār Jūsu stāstījumā izjūt (apzinātu vai neapzinātu) likteņa spēku, kas kaut kā nosaka cilvēku likteņus – lai kā tie arī pūlētos no tiem izbēgt, jeb savu likteni veidot pēc sava prāta. Kā Inai tajā ballē ar Arnoldu – kas viņus izšķiŗ uz visiem laikiem. Taču – skaistas ir arī noskaņu vinjetes – (no literārā viedokļa pat labākas, nekā tīri stāstošās) – kā par to sūnu likšanu logos, īsa eseja par putniem, par gudro zirgu Beku, par vadītāju, par lielo līdaku, par Jūsu mātes prieku par Aiviekstes ūdeņiem. – Taču, liekas, ka Jūs jūtiet mazu ‘bet’… Sākumā māju un radu apraksti mazliet par raibu – jūk kopā – lasītājs nezin uz kuru māju iemītniekiem koncentrēties. – Stāstījums uzlabojas, kad par centru top Ina, — bet viņas dzīve attēlota tik atturīgos toņos – ka viņa arī ir tikai ‘viens no tēliem’. Ceru, ka grāmatiņai būs turpinājums – ar, protams Inu centrā – visu laiku. – Citādi? – Mums mājās atkal problēmas (pāris nedēļas atpakaļ tēvam attīstījās briesmīgs iekaisums ‘apakšējos reģionos’ – un tad vēl kaut kādi (alerģijas?) izsitumi. Tā ATKAL (kā kādreiz – vairākus gadus – ar māti) visas dienas paiet nebeidzami mazgājot tēvu, smērējot virsū 3 dažādas ziedes, pilinot acīs 3 dažādas acu zāles, divreiz dienā pienesot kā saka ‘regularitāti veicinošas zāles’, — ik dienas ar ratiem vedot veļu uz ķīniešu laundromātu (labi ka tikai 2 bloku attālumā) – Šodien beidzot sazvanīju kādu ārstu – specialistu ādu slimībās. Cerēsim, ka tas sapratīs, ko un kā tēvam vajaga dot, lai no tās nelaimes tiktu vaļā.

Tad, no 8. nov. līdz 7. dec. pie manis viesosies vecākā meita Indra (33.g. 8.g.vecs puisītis, no pirmā vīra – tagad laimīgāk precējusies ar kādu jauku jūtīgu galdnieku. Indra pati nobeidza mākslas akadēmiju – specializējas ādas izstrādājumos – sevišķi greznos grāmatu vākos).

Nākamu gadu martā atkal ieradīsies, un visu mēnesi paliks kāda jauka sieviete no Zinātņu Akadēmijas Kino nodaļas. Tā ciemošanās jau jauka, tikai pašlaik tēva slimība visos plānos ieliek vēl vienu dimensiju… Bet gan jau ar visu tiksim galā.

— Kultūras dzīve turpina sist augstu vilni. Pie mums viesojās Rozenštaubs (ar savu jauniņo simpātiju – dziedātāju Jenču). Tad rokgrupa ‘Pērkons’ ar Ievu Akurāteri. – Un aktieris – dziedātājs Eduards Liepiņš. Pirms tam deju kapella ‘Ornaments’. Un pēc divām nedēļām – tautas dejotāju grupa ‘Skandinieki’. (Varētu aprakstīt, bet labāk atsevišķā vēstulē pielikšu klāt recenzijas – par cik uzrakstītas). Ak jā – biju arī uz Staprāna ‘Četrām dienām jūnijā’ – kas man tomēr galīgi nepatika. Kas ir ļoti nepatīkami, jo Staprāns ir mans draugs – arī viņa sieva laba draudzene – vismaz patīk ar abiem parunāt un nu – slikta kritika!!!

— Bet man liekas, ka tagad teikt kā Ulmanim būtu bijis jāvalda un kas jādara labāk – ir tas pats kā ‘sist slimu suni’… (Izteicos pieklājīgāk, bet domu, pieņemu, varēja saprast.)

Citādi – redzēju vairākas interesantas krievu dokumentārfilmas. – Tēvs top nemierīgs – jāiet ģērbt, lai var laikus tikt pie ārsta.

Lai Jums un Inesei šī jaunā vieta izrādītos draudzīga…
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte

———————

1989.23.X.

Mīļā Dzelmes kundze,

šoreiz vēl pārdzīvojām, un baidāmies, ka pārāk viegli – vismaz Berklijā. Zeme jau kratījās dūšīgi, grāmatu plaukti gāzās – bet lielāki bojājumi ēkām neradās. Pati biju uz ielas — tā pacēlās kā kuģa klajs – bet pēc tam šķirba neradās. Matērija reizēm izturas citādi kā no tās sagaida.

Par recenziju par Ulmani – lai arī izjūtu ziņā tā ir PATIESA – runājot par Turaida spēli vajadzēja vairāk vainot pašu autoru + režisoru. Taču Siliņš patiesi spēlēja lieliski!

Šobrīd mocos ar rakstiņu par Edgaru Liepiņu – bet iet grūti. Tēvam jau 5 nedēļas piemetusies kāda kaite (iekaisums) ‘apakšējos reģionos’ – un tas prasa ļoti daudz darba, 4 kompreses dienā, 2 mazgāšanas utt. Bet gan jau ar laiku kļūs labāk.

Pašlaik raizējos, kā būs, kad atbrauks māsīcas meita (8. nov.) – paliks pie mums veselu mēnesi – bet kopš tilts nedarbojas (taču Barts vēl iet) – Sanfrancisko apskatīšana būs apgrūtināta. Šobrīd beigšu – skriešu uz pastu un tad atpakaļ pie rakstām-mašīnas.

Ar sirsnīgiem sveicieniem – Skaidrīte

——————

[card: Mark Adams, ‘Garden Rose’ 1982. Watercolor]
1989.g. 1. nov.

Mīļā Dzelmes kundze,

jā, tai 17. oktobra zemestrīcei mēs tikām cauri ar izbailēm. Mājas jau kratījās krietni, bet man gadījās būt uz ielas – ar vienstāvu mājiņām abās pusēs – tā tā zemestrīce – tāda zemes viļņošanās nobaidīja mazāk. Vēlāk – gandrīz līdz vakardienai bailes bija vienmēr un pa nakti briesmīgi sapņi, jo fakts jau paliek, ka trīcēšana nāks arī uz Heivardas plaisas, kas iet cauri Berklijai, tieši zem universitātes pāris ielas uz augšu no vietas, kur dzīvojam mēs. Taču vakar universitātē, Drāmas departmenta birojā satiku cilvēkus, kas pēkšņi ieinteresējušies par manu (Uģa Segliņa) ‘Kaktiņa’ tulkojumu (un citiem lugu tulkojumiem) (man ir vēl 2 citi – viens tikai vēl jānoslīpē) – tā garastāvoklis uzlabojās. Bez tam ir vēl viena luga, ko gribu pārtulkot – grūti tulkojama, bet gribu mēģināt – tā koncentrējoties uz vēl darāmo tā zemestrīce aizmirstas. – ‘Kultūrai’ daudz laika nav atlicis: tēva ’apakšējo reģionu iekaisums’ – lai gan stipri uzlabojies – pavisam pieveikts nav – un no šī laika īsti nekad vairs pieveikts netiks… (‘Krāns’ nepārtraukti drusku pil) – tā tēva apkopšana turpinās prasīt DAUDZ laika – Tas nu tā. Tad tuvākā nākotnē, t.i. pēc nedēļas (8. nov.) ieradīsies manas māsīcas meita Indra, kas pie mums dzīvos līdz 6. dec. Pa šo laiku ar ko citu darboties jau nesanāks. Tā pašlaik atbildu visas saņemtās vēstules, tā lai galds būtu ‘tīrs’. – Taču sestdien aizgāju noskatīties itāļu baleta grupu ‘Aterbaletto’ – vienu no labākajām ko izdevies redzēt (kvalitātes ziņā ļoti līdzīga Geoffrey’a baletam), ārkārtīgi noslīpēta, izkopta technika, interesanta choreogrāfija, sevišķi modernajos gabalos. Šovakar iešu skatīties kādu japāņu mūku sekti, kas rādīs ‘ziedošanu ugunij’ ceremoniju, kas saglabājusies no 8.g.s. (un būtībā ir cēlusies Indijā) – Sestdien ar mokām nobeidzu recenziju par Edgara Liepiņa priekšnesumu ‘Pasmaidi, sirds gaiša kļūs’ un vietējos TF atbalsta grupas sarīkojuma atreferējumu (un kaut kā ar pazemi + ‘Pelēko suni’ aizkuļoties uz San Hosē), paguvu abus iesniegt Ziemeļkalifornijas apskatam iespiešanai – Par satiksmi šeit. Lielākās neērtības sagādā Līča tilta bojājums, ko cer salabot līdz novembra beigām (Maksās 1 milj. dolāru) – Arī, daudzie nedrošie ‘gaisā paceltie lielceļi’, no kuriem vairāki (pat nesabrukušie) atzīti par nedrošiem. Visvairāk cieta Vatsonvile (tuvu pie Santakrūzas), kur bez pajumtes palika ap 1000 meksikāņu laukstrādnieki. – Atpakaļ pie kultūras. Pa vakariem beidzot paguvu izlasīt V. Lāma ‘Pavarda kungs Ašgalvis’ (ca 1980) – par dzīvi kā ēku, ko nekad nepabeidz celt… Un to, ka mājai svētību nes vienīgi mīlestība ģimenes locekļu starpā. – Par Rušdiju – Jā, Jums taisnība – viņš ir pārāk apsēsts ar dzīves padibenēm… Un vienmēr vanda tās uz augšu. Vai tā ir maniere? Nedomāju – viņš raksta pēc tā kāds ir… Žēl. Un žēl viņa paša – gan tikai tādēļ ka viņam dots patiesi izcils rakstnieka talants. – Par to ka mums notiek tikai tas, ko izvēlamies – ap 80% jā – ap 20% kas ir ārpus mūsu kontroles – bet kas reizēm var būt liktenīg šausmīgi, jeb vismaz nozīmīgi. Jūsu ‘Aiviekstes grāmatā’ ir daudz skaista, un daudz interesantu dzīvju – vienīgi, personīgi, MANI visvairāk interesējiet Jūs pati un Jūsu dzīve. Varbūt to kādreiz vairāk rakstiet citā grāmatā. Šoreiz beigšu!

Ar sirsnīgiem sveicieniem – Skaidrīte

——————–

[card: 1083 Leah Schwartz, Narcissus.]
1989.g. 28.dec.

Mīļā Dzelmes kundze,

kas nokavēts, nokavēts, kā mūsu ielas čigāns būtu teicis, vai neredzi, kungs, kas par vainu – diena par īsu! Man šogad Ziemsvētki kaut kā izvērtās ļoti jauki – sākot ar komunālo svinēšanu bibliotēkā (mani bija atkal aicinājuši izdekorēt bibliotēkas skaisto priekštelpu – es šogad uztaisīju lielas ‘grieķu’ vāzes ar apzeltītām agavju lapām) tā kā es jutos, ka vēl piederu klāt – un vēlāk ar ciemošanos pie draugiem un draudzību atjaunošanu pa telefona drāti – jā, un arī – kaut ar nokavētām vēstulēm. Tā svētku priekšdarbu aizkavēšanās galvenokārt radās manas māsīcas meitas Indras (no Rīgas) apciemojuma dēļ. Indra pie mums uzturējās no 8. nov. līdz 5. dec. un lai gan viņa patiesi bija ļoti jauka – pagāja pāris nedēļas kamēr mūsu dzīvīte atkal atgriezās vecajās sliedēs. Māsīcas meita brauca caur Meksiku, ar visādiem sarežģījumiem bet labi, ka izdevās vispār atbraukt un tik drīzi, jo pašlaik, kā dzird, biļetes uz šo pusi dabūt ir ārkārtīgi grūti. Pie kultūras (t.i. lasīšanas) pa šo laiku neesmu tikusi, taču māsīcas apciemojums pats bija sava veida kultūras izmaiņas pārdzīvojums. Māsīca dāvanai bija atvedusi kādu ļoti skaistu nupat izdotu grāmatu par Rīgas architektūru, no kuras pirmo reizi sapratu kur tās daudzās skaist-skanīgās Rīgas priekšpilsētas (Bastejkalns, Sarkandaugava, un citas), īsti atrodas un kuri architektūras pieminekļi katrā priekšpilsētā pieder. Viņa arī atveda (arī nesen izdoto) Mākslas Akad. vēsturi, bet tā visumā ir ļoti konvencionāli sastādīta (formālas biografijas) un neinteresanta.

– Auto jau man nav, taču arī ar pazemi un autobusiem braucot var tikt gan uz muzejiem – apskrējām visus lielos – kā arī pie draugiem – un arī ārpus pilsētas (izciemojāmies pie Benitas Veisbergas (Ēris pašlaik mocas ar locītavu iekaisumu), Raimonda Staprāna, Gvīdo Augusta un Reinberga kundzes – tā māsīca dabūja redzēt kā pa mūsu pusi dzīvo pārējie latvieši. Redzējām arī vairākas studentu iestudētas ludziņas un kādas 4 filmas.

Māsīcas meita savukārt aizgūdamās izlasīja Eglīša ‘Homo novus’, Neiļa ‘Tie trakie gleznotāju gadi’, Jūsu ‘Kaimiņu’ un vēl šo to. – Viss ko no jaunā gada vēlos ir drusku vairāk laika pašas projektiem.

Vēlu Jums veselību un prieku turpināt rakstīt!
Draudzībā Skaidrīte

———————————–

1990.g. 26.janv.

Mīļā Dzelmes kundze,

Jūsu vēstules man vienmēr sagādā prieku. Žēl, ka Jums Edmontonā tā pat grūti iedzīvoties, taču, kad atnāks pavasaris – un daba sāks atdzīvoties, gan jau Jūsu redzīgās acis atradīs par ko priecāties – pat tajā, kā dzird – tomēr diezgan pelēkajā pilsētā. Taču kāda latviešu grupiņa dzīvojot arī tur. Arī Eduards Freimanis (13222 – 116th Ave, T5M 3E1) – Varbūt Jums tomēr vajadzētu viņam piezvanīt – viņu apciemot? Reizēm krīt uz nerviem, taču būtībā labs cilvēks. – Kas attiecas uz Līču apkaimi, tad kopš oktobra (kad Latvijā pārmainīja valūtas izmaiņas kursu) Latvijas viesu straume apsīkusi. Čaklais bija gribējis braukt uz svētkiem, bet neatbrauca. Uldim Segliņam vajadzēja braukt uz šejieni, bet ielūdzēji pārdomāja, negribēja trim cilvēkiem maksāt biļetes līdz šejienei, tā viņš palika Toronto, pie Baņutas Rubesas (un savu ‘Kaktiņu’ nolasīja tur) – Vienīgais ‘no lielajiem’, kas mūsu pusē parādījās, bija Uldis Zemzaris, kas pagājušā svētdienā S.F. Draudzes namā rādīja savas (pēdējos divos mēnešos sagleznotās) glezniņas un rādīja slīdītes ar saviem agrākajiem, lielākajiem darbiem kā arī savu ģimeni, bērnus un skatus ap savu lauku mājiņu (kaut kur Tukuma tuvumā). Glezniņas un akvareļi – lai gan izveicīgi izkrāsoti – drusku atgādina Purvīti – tomēr bija tikai tādas bildītes pārdošanai, tautiski jūtošai, bet mākslinieciski ne pārāk prasīgai publikai. No izstādītā labākie bija vietējo mākslinieku un rakstnieku portreti, zīmēti ar ogli. – Vispār Zemzaris ir vairāk zīmētājs – portretists, nekā gleznotājs vai akvarelists, kas raksturoja arī viņa Latvijā gatavotos darbus. Arī tur, starp tiem, labākie bija portreti, sevišķi vecu cilvēku, taču pat tie stipri nevienādā līmenī.

Par sakariem, ar un ziņām no Latvijas. Māsīcas meita bija smalkjūtīga un laipna – laba, bet tomēr tāda ģimenes ‘pelīte’ – kura tajā tukšumā tik ilgi cietusies, mēģināja savākt pēc iespējas vairāk ‘dūnu un spožu nieku’ ģimenes lizdas izoderēšanai. – Kas palaikam kļuva drusku nogurdinoši. – Taču var saprast. Pēc svētkiem no veikaliem pazuduši pat milti! Arī centrā – māsīcas meita dzīvo VEF’a tuvumā, veikali tukšāki nekā priekšpilsētās, kā Torņkalnā (kur dzīvo mana māsīca, viņas māte – kura tad pārtiku Torņkalnā mēģina iepirkt arī savas meitas ģimenei.)

— Pāris interesantas vēstules esmu saņēmusi arī no Uģa Segliņa. Šī mēneša beigās Dailes teātrī izrādīšot viņa trešo lugu ‘Gabalu gabals’ – solās atsūtīt tekstu. Ja būs laba – kopiju aizsūtīšu arī Jums (Par politisko stāvokli – tie otrie ‘aktivizējoties’ – viņa izjūtas gan visai drūmas) – Vēlāk pavasarī izrādīšot Dīrenmata ‘Herākls un viņa lopu laidari’. Lai gan luga uzrakstīta 1963.g. – lasot likās, ka luga rakstīta tieši par apstākļiem Latvijā šodien. (Ja Jums nav pieejama, aizsūtīšu kopiju). Cik iespējams lasu ‘Jauno Gaitu’ (pēdējā nr’ā sevišķi satrauca Ezergaiļa raksts. Kā izglītots cilvēks var tik pretrunīgi muldēt? – Izlasīju arī Gubiņas un Janovska dzeju grāmatu ‘Vai ilgi vēl?’ – Gubiņa prozaiska, sausāka, taču kādi četri patriotiskie dzejoļi izcili labi – pastāvēs. Janovksis pārsteidza – ļoti plūstoša, skanīga, tēlaina valoda – spēj rakstīt jebkādos pantmēros taču atsevišķus dzejoļus atcerēties grūtāk. – Patika arī Māras [Annas?] Rancānes ‘Kasandra’ tajā pašā J.G. 175. nr’ā (Pielieku klāt kopiju). Citādi? – kopju tēvu – un kaut kā mēģinu atkal tulkot… Man vajaga LAIKA – mana laika, un tas atkal un atkal ik dienas aiziet tēvam… Nedrīkst sūdzēties bet reizēm ir grūti – Nu turaties – pavasaris nāk – tad būs gaišāk un labāk.

Ar sirsnīgiem sveicieniem   Skaidrīte

Anna Rancāne 

KASANDRA
Ak, brāļi, jūsu saujās
ir tikai viltus graši!
Nekādā zelta mirgā
mums neatļaus būt  p a š i e m.

Un vārdu  b r ī v e s t ī b a  
te nelietīgi tērēs,
ar kungiem – mieru derēs, ar
sevi – nesaderēs.

Un kailā kalna galā
nāks vilks un nokauks gari,
un sudraba, tai birzī
pa vienam lūzīs zari.

—————————–

1990.g. 3.nov

       Mīļā Dzelmes kundze,

Ļoti baidījos, ka būšu Jūs kaut kā apvainojusi. Patiesi negribēju. Es Jūs patiesi cienu. Arī no sirds patīk ko un KĀ Jūs par savu dzīvi savos darbos pastāstiet. Tāpat nevēlos nekā par velti – priecājos, ka Jūs to čeku pieņēmāt. Tā vismaz man sirdsapziņa puslīdz skaidra. – Par to rakstiņu par Latvijas apciemojumu. Jā, tas interesantākais – tās personīgās sastapšanās – tur iekšā netika kā piemēram, tas, ka Hausmanis birojā sagaidot uz galda bija uzlicis lielu vāzi ar baltām lauvmutītēm un servēja kafiju no mazām skaistām porcelāna tasītēm, un cienāja ar svaigiem riekstiem un maz-mazītiņiem cepumiņiem. – Un ka pati pieņemšana iznāca tāda draudzīga, bet eiropeiski atturīga – civilizēta… Ka jauniņais Uģis Segliņš (kura ‘Kaktiņu’ un ‘Gabalu gabalu’ pārtulkoju angļu valodā) – pie auto piestātnes nāca pretim smaidīdams ‘kā saulīte’… Māras Ķimeles viena istabiņa (kā bezdelīgas lizda) kādā 8. stāva komunālā dzīvoklī – kurā viņa dzīvo kopā ar tik gudro 12-gadīgo dēlu (kas grib kļūt par filmu režisoru vai aktieri – bet katrā ziņā tikai tādā profesijā, kur var būt ‘pirmais’… Istabiņa šaura un piekrauta, bet logs uz pilsētu – un visur grāmatas un mākslas darbi. – Patiesībā liela nabadzība arī pie Mauliņiem (viņa ‘Apakšzemes straumes’ droši vien būsiet lasījusi –) bet atkal no paša nāk tāda gluži starojoša jūsmīga laipnība… Latviešu cilvēku laipnība ir kā Latvijas saule – silta, gaiša, bet viegla… (Katrai tautai savādāka, vai ne – taču pašu patīk vislabāk…)

[no signature on page – Skaidrīte Rubene]

———————-

1990.23.XI

Mīļā Dzelmes kundze

Pateicības svētki nu garām – paldies Dievam, ka vēl nosvinējām miera zīmē – bet kā būs tālāk? Sajūta smaga. Brālis atsūtīja telegrammu – grib jau aprīlī atkal uz šo pusi – uz diviem mēnešiem – „lai man izpalīdzētu”… bet pagājušā gadā viesu uzņemšana un tas pats mēnesis Latvijā prasīja ‘tik daudz’, ka man šobrīd negribas vairs nevienu ne pie sevis redzēt nedz kaut kur braukt.

Noskatījos vienu labu filmu – par Sioux’u indiāņiem – ‘Dances with Wolves’ – Jaunais Klīdzēja romāns ‘Laikā’ liekas tikpat naivs kā viņa iepriekšējie. Patriotisms jau līst pāri malām, bet pats stils un notikumi tik šausmīgi ‘amerikāniski’.

Uģis Segliņš raksta, ka rudenī bijis Habarovskā un Harbinā – pārsteigts, cik ķīnieši esot ‘miermīlīgi’ (S. saka ‘neagresīvi’) un cik veikali pilni precēm… Ķīnā?….

Citu jaunumu nav. – Par ‘raibo vakaru’ (t.i. Dailenieku ar nākošo pastu – tā ap decembra vidu, pēc Z-Kalif. apskata decembra numura iznākšanas.

Ar sveicienu
Jūsu Skaidrīte

—————————-

[Bernard Buffet card]        1991.16.I

 Mīļā Dzelmes kundze

Vispirms paldies par jauko Jaunā gada vēlējumu! Šajā vecumā prieks ir tas labākais, ko dzīve var dot! Pāris dienas atpakaļ biju pavisam sadrūmējusies un tad, lūk, atnāca Jūsu un vēl viena vēstule no Latvijas un tad iekšā uzmutuļoja tāds gaišs prieks, ka uz brīdi aizmirsās pat tā Persijas līča krīze!

Priecājos, ka Bulgakova grāmata Jums patika. Ja man būtu izdevies atrast un Jums aizsūtīt Michael Glenny tulkojumu – romāns Jums būtu paticis vēl labāk. Bet – nezin kādu iemeslu dēļ – universitātē lieto Gincburgas tulkojumu – un tā Glenija izcili literārais (Gincburgas ir ‘burtisks’ un neveikls) Berulijas grāmatu veikalos gandrīz nekad neparādās. Jā, piekrītu, viens no retajiem romāniem, ko der pārlasīt. Un taču nav novecojies! Krievi tādi ir vēl šodien. Taču tas, kas lasītāju skar – šausmina – ir Bulgakova tik vizionāri notēlotā ‘ļaunuma manifestēšanās’ kas tautu dzīvēs arī notiek vēl šodien – Un cik grūti ar to cīnīties. – Atgriežoties pie romāna kā literāra darba – jā, tās P.Pilāta pasāžas ir īsti meistardarbi.

Par braukšanu uz Latviju – pieņemot, ka situācija normalizēsies un ka lidmašīnu biļešu cena nebūs trīskāršojusies… Jā, ir labāk un lētāk dzīvot pie radiem. Vispirms radiem Jums jāatsūta ielūgums. Tad Jūs ar to griežaties pie tuvākā padomju konsulāta (var arī pa pastu) dabūjiet anketu, izpildiet un aizsūtiet (kopā ar ielūgumu? Neatceros) radiem. Viņi to iesniegs viņu vīzu daļā. Tad Jums ‘kaut ko’ atsūtīs uz šo pusi ko Jūs (vēlreiz) iesniegsiet krievu konsulātā un tad dabūsiet vīzu iebraukšanai. (Kad prasiet vīzu Jums būtībā biļetei jau jābūt rezervētai). – Ja nav radu – ceļojuma aģentūra izkārtojot apmešanās arī pie ‘neradiem’ – par nolīgtu maksu. – Citas ziņas: tas Rakstnieku saiets Bulduros, nē Dubultos, bijis visai dīvains – Rīgā vietējie rakstnieki par to nekā nezinājuši. Arī nav sapratuši, kādēļ tie nedaudzie tikuši ielūgti, bet citi nē. (Jānis Mauliņš uz saietu ticis tikai tāpēc, ka Aivars Ruņģis bijis ielūgts, un Aivars savukārt dzīvojis pie Mauliņa) – Vēl par Latviju. Dabūju vēstuli no režisora Pamšes – kurš raksta, ka viņam ārkārtīgi patikusi Jūsu sarakste ar Sarmu. Arī Jūsu ‘Kaimiņš’. Pamše ar Sigurdu Kalniņu bijuši draugi – tā P. interesē visa Kalniņu ģimene. Arī pazīstot vairākus citus, ko Jūs sarakstē pieminot. – Aizsūtīju viņam arī A. Zariņa eseju par Jums, kas pārspiests viņa ‘Bitēs un Bumerangā’. – Pa starpu izlasīju Neiharda ‘The Black Elk Speaks’ un – ‘Jāņa Parādīšanās grāmatu’ – lai nu tās tur aprakstītās briesmas pasaulei paietu garām! – Vai Mariannas Ieviņas grāmatu esiet lasījusi? – Tā ir patiesi jauka. – Nu jāiet pēc avīzes un jāskatās, kas pa šo nakti noticis…

Ar sirsnīgu sveicienu
Jūsu Skaidrīte Rubene

—————————–

1991.8.IV.

Mīļā Dzelmes kundze,

ļoti atvainojos, ka Jūsu vēstuli no Janvāra sākuma atbildu tikai tagad. Aizbildinājumu iemesls atrodas otrā pusē. Vajadzēja uzrakstīt, mainīt un pārrakstīt referātiņu. Arī tas, ko pielieku klāt, pirms vakara vēl tapa drusku pārveidots (bet man nav iznācis laika pārlaboto versiju pārrakstīt). ‘Izrāde’ tomēr (spriežot pēc atsauksmēm) izdevās laba. Tāpat, liekas, referātu varēšu atkārtot kādā Drāmas Dept. kursā par drāmas vēsturi, šī mēneša beigās. Pēc tam – atpakaļ pie tulkošanas (ir 2 projekti – redzēs kā veiksies). Ar visiem projektiem, protams, iet tikai ar 50% jaudu, jo ikdienas taču arī jākopj tēvs. Kuŗa prāts, paldies Dievam – 97.g. vecumā – vēl pilnīgi neskarts – Nupat pag. mēnesī izlasīju ‘Vilkaču mantinieci’, ‘Mātes cilti’ un – to (to ‘Bezkaunīgo veču’ dēļ – Eglīša lugu otro sējumu. Arī Kalpiņas ‘Latviešu gramatiku 1990), un protams dienišķās avīzes… – Uz Latviju šogad laikam neiznāks. Bez tam pirms braucu, patiesi, gribu vēl ko paveikt (ar to pašu tulkošanu). Pag. mēneša sākumā redzējām Celinska ‘Vilkaču mantinieci’– pabāls, ļoti drūms gabals – (aizsūtīšu recenziju, tikko pienāks ZK apskats). – Drāmas teātra kupli reklamētais ‘Fausta projekts’ koncentrējās uz ‘Mefistoli’ (pēc Pola Valerija „Katrs cilvēks rada pats savu velnu, un tad izlieto to pēc savām vajadzībām”…. Man gan būtu gribējies vairāk zināt ko režisors domāja par Faustu…

Citādi sitos kā varu – un pa reizei gadās kas par ko var arī papriecāties! Turaties – nāk pavasaris – tad viss liksies gaišāks!

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Skaidrīte

Pamšes adrese: Kārlis Pamše, ***. Rīgā, 226010, Latvija, USSR

————————–

Skaidrīte Rubene
February 1991

WHEN THE TAILS OF OWLS WILL BLOOM…
Latvian Political Theatre of the Eighties

David Shoemaker – thanks to whose interest and efforts this event is taking place – has asked me to say a few words about the play which you are about to see.

In the past two years I have translated 5 political plays from Latvian into English of which Helds’ play is one. I chose his play because it is a pretty good little satire, but also because it addresses a rather frightening aspect of any totalitarian system, especially Communism, namely, the emergence of ‘power figures’ who can make careers rise and fall. Helds’ own blocked career as a dramatic writer may be a case in point.

Juris Helds (in his late thirties) for the past two decades has worked as actor at a large Latvian provincial theatre and also in the last three years has been very active in the Latvian Independence Movement. To date Helds has written 7 plays, more or less in the same sharply satirical, somewhat surrealistic vein as ‘The Applause for the Flies’. Though ‘Flies’ were written as early as 1978 (and circulated in manuscript) it was published after the Writers’ Plenum that started Latvian Second National Awakening Movement (which Helds play predicts) ‘the moment’ for Helds’ play had already passed. On the other hand, some persons (or types of persons) at whom his barbs were directed, still held considerable power (still do) as a result his play has never been performed (nor his other plays).

Held’s play tells about such a just mentioned ‘power figure – Mrs. Miram – who by her heroic exploits in World War II (40 years later Mrs. Miram still likes to get on her ‘old battle horse’…) and due to the power position held by her late husband literally holds careers, privileges and maybe even lives in her hands. Getting somewhat on in age and also sensing a change in the political winds (which could mean her own demise as power figure) Mrs. Miram decides to stage her own funeral – with games… in which the three of her closest friends would treat her with (under the political system) a very rare delicacy – the truth – in this case, confessions as to why they are holding on to her. The rest you will find out from the play.

How does Helds’ ‘Flies’ fit in the Latvian political theatre of the eighties?

As we know political theatre can do many things: ‘Teatro Campesino’ tried to help the farmworkers organize against their employer-exploiters. San Francisco ‘Mime Troupe’ (in their latest hit) tried to mediate between Israelis and Palestinians. American off-stream theatre has produced many plays protesting against the Vietnam War. The purpose of this short introduction is to show how Latvian political theatre of the eighties – by awakening and strengthening in Latvians the feeling, that they were a nation with a language and culture of their own – tried to help the nation in its fight for freedom and self-preservation.

To return to our theme, in this dramatic crucial decade in Latvian history, besides Helds there were some 10 writers who produced political plays. However, in my opinion, next to Helds (a very daring, first swallow) there were only two other writers whose themes were politically DARING and whose plays also represent high quality literary achievements. They are: Mara Zalite and Ugis Seglins.

Mara Zalite (age 38) has 5 collections of poetry and 6 plays to her name (Mara’s Room is full of Small Cradles, The Trial, The Living Waters, Bearslayer, the Hedgehog), of which for our topic ‘Mara’s Room’ and ‘Bearslayer’ are the most important ones.

Ugis Seglins (just turned 28) to date has written 5 plays (The Corner, The Meeting’s Bed, The Tract, ‘The Creamcheese-Chocolate-Covered-Tootsie Roll, Coca Cola, The Matchstick and the Egg’ and ‘Attention, Passengers’) of which the most important is his ‘Attention, Passengers’.

Both authors are university graduates in literature and both have furthered their education at the prestigious Literary Institute in Moscow. However, they are very different as persons and their differences carry over into the themes, the characters and the literary style of their plays.

Mara Zalite was born in Siberia as granddaughter of Latvians who had been taken there in the first wave of deportations in 1940. After Stalin’s death they were allowed to return to Latvia. Zalite grew up in the country, somehow becoming steeped in Latvian folk poetry and traditions, which permeate her poetry as well as her plays. Hence Zalite speaks for the Latvian as a peasant, bound to the land, its traditional beliefs, customs and heroes. The other theme – partly due to the expereiences of her family – is the theme of injustice done to the Latvian nation by its various occupiers and rulers.

Together with Rainis (1865-1929) (of the pre-World War I period), and Ziedonis and Belsevica (or the post-World War II period) Zalite now of the younger generation is one of the strongest most original poetical talent that Latvians have had. What sets her apart from the others is, that in her poetry as well as in the plays – rather than as an individual – Zalite speaks with the voice as if (coming from) of the collective national subconscious – sort of as a medium. At other times Zalite can be quite harsh her voice turning into that of the tribune – judge of her own people.

Ugis Seglins, in contrast, speaks with the voice of a city born and bread intellectual – rejecting tha past and zeroing in on specific contemporary problems – like intermarriage of Latvians and non-Latvians, the corruption and stagnation in state controlled institutions (Seglins addresses the situation in the theatres) and the dangers presented to the nation by Moscow orchestrated flood of in-migration of non-Latvians, reducing the native Latvian population to a minority in their own country. If Zalite turns all her characters into sort of timeless symbols, Seglins seems more like a surgeon putting his finger on the raw exposed nerve-ends of the nation, and proceeds talking – transmitting the voices of his fellow Latvians of today.

Of these just mentioned two only one – namely, Zalite has achieved wide public recognition, whose plays ‘Maras Room’ (in 1983) and ‘The Trial’ (in 1984) had great impact upon the public and her fellow writers (both plays were produced, and also printed in the Latvian main literary monthly ‘The Flag’ (circl 16,000)) While the rock-opera ‘The Bearslayer’ (with Zalite’s libretto) shown in two runs (in fall of 1988 and in spring of 1989) in Riga’s largest Sports Stadium (7,000 seats) turned into soul shaking events, comparable to the (numerically much larger) Song Festival of last summer.

Before we start examining Zalite’s ‘Bearslayer’ – already the third most important rewrite of the theme, we must step back and look at what lead to the writing of the first version of this theme, and what effect it had on Latvian national psyche, sense of nationhood, drive for independence in the intervening time.

Due to last year’s Nobel Peace Candidate’s, Mr. Gorbachev’s, energetic efforts to cultivate peace in the Baltic Republics, Latvia, too, has been in the news rather often. Still, for better understanding of our general topic, a brief recall of a few historical facts may be helpful.

{Can be omitted}

Latvians arrived at their present geographic location on the Baltic Sea around the beginning of our era. In the 13th century they were conquered by the German Order of Knights of the Sword. By the 16th century the land (with Latvian peasants as serfs) had passed into the hands of the German landowners and remained there till the end of the 19th century. Politically the land in turn was ruled by the Swedes (our only good overlords), the Poles and since the end of the 18th century by the Russians. This double oppression and exploitation was the main reason for Latvians’ drive for independence during the First National Awakening movement in the 1870ies and during World War I, which lead to Latvian independence, which they kept till June 1940.

During those 700 years under foreign oppressors Latvians were kept from education, and kept their identity by holding on to their language, their pre-Christian beliefs and traditions. This heritage (and by now greatly enriched national culture) besides political freedom and economic improvement is what Latvians are fighting for NOW.

Latvians do not have a national epos. Instead, they have a vast body of folk songs or dainas, which cover every aspect of human life. Around the turn of the century they were collected and printed and ever since – with their beliefs, symbols, imagery and language rhythms – have influenced Latvian poetry and drama. The connection to our theme being, that most of best Latvian drama (including almost all plays by Zalite) are written in verse.

However, a Latvian officer in the Russian Army, Andrejs Pumpurs, thought, that having a national epos would boost Latvian self-esteem, so – using a local legend about a very strong young man, who had ripped a bear apart with his bare hands – Pumpurs wrote his epos ‘Bearslayer’, published in 1888, which immediately became very popular and inspired many works of literature by other Latvian writers.

In his epos, besides Bearslayer, whom Pumpurs made the unifier and defender of his nation, and whose name (since the epos) became a synonym for a hero, Pumpurs created a row of other characters, who also entered Latvian literature as types. Like Laimdota (‘Given by Goddess Fate’, but whose name also means Bliss) became symbol for Latvian Land. Pumpurs made Laimdota the daughter of Burtnieks (a sage, keeper of the knowledge of ancestors), whose castle had been sunk into the lake by some dark powers. With the help of Laimdota Bearslayer makes the castle (also referred to as ‘Castle of Light’ (freedom, spiritual enlightenment)) rise up again. Pumpurs also created the figure of Kangars (Bearslayer’s friend) who later turns traitor (Kangars also has become a generic name for traitor). Pumpurs also created Spidola, an attractive dark haired witch, who first allies herself with the Dark Powers but later joins Bearslayer. Eventually Bearslayer defeats his German enemies, and marries Laimdota. However, at the victory games he is challenged by a mysterious, blind Dark Knight (coming from the East, he says ‘Tartary’). Kangars betrays Bearslayer telling the Dark Knight that Bearslayer’s strength is in his ears. The Dark Knight cuts them off. Bearslayer loses his strength but manages to push the Dark Knight off the cliff, however, falling in and drowining in River Duna together with the Dark Knight. The epos ends with a hope that someday Bearslayer will rise again, defeat the Dark Knight and then the nation will be free.

The reason I took so much time to describe Pumpurs epos in such detail is that each time a new version of Bearslayer is written the characters and the basic plot remain the same. What changes is how the characters perceive themselves and react to the new historical situation. It is also interesting, that whenever the situation of the nation is darkest – a new Bearslayer appears.

Pumpur wrote his ‘Bearslayer’ at the time of the severest russification (which threatened to do away with Latvian language and with it – the Latvian nation as an ethnic entity) Rainis (perhaps the greatest writer Latvians hava had) wrote his Bearslayer called ‘Fire and Night’ in the years preceding and following the bloody uprising of 1905. He finished it in his exile in Switzerland in 1908. Rainis’ ‘Bearslayer’ turned out dramatically so effective that it sort of replaced Pumpurs’ epos and has remained on Latvian stages to this day. Pumpurs made his Bearslayer a man of action. Rainis makes him into an intellectual, who only gradually comes to defining his goal – the total subordination of his life to the ‘highest idea’ – the unity and freedom of his nation. Rainis wrote this play together with his wife, the poetess Aspasia (1865-1943), who probably wrote the part of Spidola. In Pumpurs’ epos Spidola is just a minor temptress-witch. Which Rainis/Aspasia turn into a ‘life force’ which strives for constant change and rejuvenation, claiming that in order to achieve his goal – a free Latvia — Bearslayer should keep changing too.

The other play by Rainis of this period, which had great impact upon the Latvian public (and which was picked up and rewritten by Zalite in 1983) was ‘The Golden Steed’ (1910, produced 1911) in which the Latvian folk-tale third son, the purehearted fool-idealist performs the impossible – rides up the Glass Mountain and brings down the Princess, who has been sleeping there for 700 years… (time period Latvians have been living under foreign oppressors). Both plays certainly inspired at least the leaders of those Latvians who in World War I went into trenches and with great loss of lives eventually gained Latvia’s independence in 1920.

During the Latvian independence (1920-1940) there was no political theatre.

During World War II, following the 2 waves of deportations (1940 and 1949) in which the Soviet government carried off 100,000 Latvians to Siberia and the 100,000 which in late 1944 fled to Germany (to the West), Latvia lost about 2/3 of its writers, so after World War II for 20 years in Latvia there was no literature. However around 1968 (the time of the political thaw) there appeared a group of very talented Latvian poets – Vacietis, Ziedonis, Belsevica, Caklais, — who with their inspired symbolic poetry gave Latvians again a sense of being a nation with a language and culture of their own. Vacietis died, but the others are still writing, read, and much loved and honored.

Around the same time there appeared also a group of playwrights – Gulbis, Priede, Putnins and Petersons, but whose political influence – due to the stringent censorship – was much smaller, as all they could write about was corruption in economic and work sphere, alcoholism and delinquency of the young. Besides these permitted themes 3 themes continued to be absolute tabu: those 100,000 who had been deported to Siberia, those 100,000 who had fled to the West, and any reference to religion or ethics as something spiritually uplifting.

Upon this very bleak scene in 1983 burst Mara Zalite with her ‘Mara’s Room’ in which she dared to break all 3 of the just mentioned tabus: namely, the play’s 2 brothers who had gone abroad… (as ‘seven-league-boots-adventure-seekers’ and ‘mercenary soldiers’) return and wish to join their father’s home. Second, Zalite dares to point her finger at the ‘neighbour’, who has stolen the younger brother’s ‘Table Cloth of Plenty’ (in the process killing the brother too), and thirdly, Zalite dares (through the play’s youngest daughter) also called Mara… to invite Latvians to look for inspiration to their own heritage – symbols, beliefs, traditions, but mainly to take care of the neglected land and to fill Mara’s (goddess of Life and Death) cradles with new lives.

However, Zalite’s great triumph came with her ‘Bearslayer’ – as the text for the immensely popular rock opera as well and perhaps even more after the libretto was published in book form. Again Zalite kept the general plot but also made significant changes. So, first of all, Zalite throws out the dark haired temptress Spidola declaring that those strivings for something higher and nobler (of Rainis’ Spidola) Zalite’s Bearslayer already carried in himself. She makes Laimdota (symbol of the country) more personal and also more prominent. Laimdota is actually raped by the traitor Kangars, yet Bearslayer loves her even in her defiled state and promises ‘with his love and tears’ to make her whole and pure again. Zalite also changes the meaning of Bearslayer’s ears. In her version they are no longer signs of phyiscal strength but sort of antennae with which he can hear the desires and sufferings of his people. In the final fight with the Dark Knight Bearslayer’s ears are again cut off and he – together with the Dark Knight again fall into the River Duna.

However, maybe because of that mediumistic quality which I mentioned and sensing that this time Latvia’s situation was more serious than ever before, Zalite in her retelling makes the many headed devils and the Dark Knight appear as almost no longer to be defeated quasi primordial EVIL.

Now, a few words about Ugis Seglins. I said, that at times Zalite could sound quite stern – like a judge of the people. Seglins by nature is KIND, and has a marvellous sense of humor, yet fitted out with laser-guided needles of irony, that never miss their targets… Still, under this whipped-cream cover – when it comes to things that really matter – like Love, loyalty to others, one’s native language, and the survival of the nation – Seglins is as dedicated and patriotic as Mara Zalite in ‘Mara’s Room’ and ‘Bearslayer’. (And possibly as pessimistic about the outcome of the struggle as she…)

Outwardly, Seglins career shows some parallels with that of Helds. Seglins first play ‘The Corner’ was produced, even translated into Russian and printed in the Moscow prestigious literary journal ‘Sovremennaya literatura’. His sort of in-house satire on the situation in Riga’s state supported theatres ‘The Meeting’s Bed’ was published in ‘The Theatre Courier’ and just produced at the Youth Theatre. ‘Tract’ has not been published, but ‘Attention, Passengers’ even despite the abolishment of censorship… was published only outside Latvia – in the best Latvian emigre literary journal ‘The New Path’ (in May 1990)

‘Attention, Passengers’ – Seglins’ most ambitious effort till today – is a modern ‘morality play’, in which (as I mentioned) Seglins addresses the problem of Moscow supported migration of non-Latvians into Latvia, (with the result that after 45 years of Soviet rule, Latvians have practically become a minority in their own country) (somewhere between 51 and 49% of the total population). In Riga the situation is even worse. Due again to Moscow directed constantly expanding industrialization, Riga now has a million inhabitants, out of which 300,000 (or 200,000, depending on who is counting) are Latvians. Besides the immigration per se the other reason for this imbalance is that Latvians are not permitted to move to the Capital City, but any migrant who seeks work in any of its factories, or any retiring army officer, who wishes to settle there, WILL be given residency permit. The newly elected Latvian government has not been able to stop this flood of new immigrants and they keep flowing into Latvia at the rate of 17,000 a year. So much for the sociological backdrop of Seglins’ play.

The play takes place at the platform of a small provincial railway station, where once a day, coming from ‘inland’ the train disgorges yet another group of new immigrants. After the train leaves and the crowd disperses, what remains on the platform are only two disembodied souls – one male, the other female and a number of assorted bloody body parts – apparently thrown out of the train after some incident… The male soul recognizes a torso, and the female soul the head as theirs, but the other parts, apparently, come from various different previous owners. The mischievous small left hand (of a girl kindergarten pioneer) accidentally falls off the platform unto the rails. By joining forces the other limbs somehow pull her up. Pleased with the success of the cooperative venture the limbs get acquainted – all talking at times as body parts at other, as the persons to whom they belonged. Aware of the fact that the train – with a new mass of people – will return, who in their haste to settle in, will surely make them into ‘platform meat’ – they decide that they should help themselves – join as a body and walk away – home. So the little Left Hand and the Lame Leg (or a War veteran of the last great war… (World War II)) joint the left side of the Torso, while the Right Hand (of an ‘important somebody’, second in command) and the Beautiful Leg (of one of the five best dancers in a cozy, very exclusive cabaret) join the Torso on the right. The Head, as it turns out – of a love-obsessed, otherwise sensible bookkeeper – takes command. However, talking it over, the Right Hand and the Torso decide that being lead by a woman was damaging to their male egos and elect Torso as leader. Who, alas, is only the torso of a body builder, to whom thinking has always presented somewhat of a problem. And whose brightest idea as how to make the rather awkward body (with its overdeveloped torso and its ill-matched weak legs) walk… In order to reduce the weight of the torso is to make the LIMBS do vigorous exercises – as the Torso says: „to get rid of the ‘excess blood’”… Which almost kills them and leaves them bleeding and exhausted lying scattered on the platform. In which state they are swept up by the cheerful, industrious ‘Caretaker’ and thrown into the social trashbin, and, of course, locked in.

At this point the two souls – sitting dejectedly on the cover of the trashbin, somehow manage to straighten out their differences as to who would be better qualified to enter the body (politic) and decide to enter in both. Which produces a miracle – the limbs join together, moreover showing courtesy and good will towards each other. They even – by banging vigorously on the cover from the inside – manage to attract attention on the outside – of a passing Soviet soldier, who opens the cover and is horrified at the sight of the bloody, unwashed giant rearing out of the bin. But it (he, they) gets out of the bin and with the soldier still close by and watching – make a first step and then another and another…

Zalite ends her ‘Bearslayer’ on a sad note but with a hope: the golden apple – Bearslayer – has fallen, but God already is making another. While Seglins after this rather hopeful-sounding outcome of HIS play (Attention, Passengers) (For the information of passengers) adds an exceedingly bitter, horrifying little poem, implying that the just portrayed miracle will probably never take place or – will happen – as the saying and his poem goes – only „When the tails of owls will bloom”…

With this we can return to Juris Helds and see what this ‘daring first swallow’ had foreseen as the outcome of his hoped-for, new National awakening. The word passes to the ‘Hardback theatre’. During the second part of the eighties Latvian theatres continued to produce plays by foreign authors which somehow could be turned into commentaries on the political situation in Latvia, like, for example, Abe Kobe’s ‘The Cage’ – about a man’s ‘friends’ – some pushy strangers, who move into his apartment and then end up putting him into a cage and finally killing him. Or, as a commentary in a lighter vein, producing Durrenmatt’s ‘The Stables of King Augeas’ (written to describe Switzerland in 1963) in which the situation in ‘King Augeas kingdom’ – the accumulation of cow dung — has grown so bad, that last year you still could see the roofs of the houses but this year they have completely disappeared…

Starting with its premiere in June 1989 the most popular political play, currently performed in Riga, is the ‘Four Days in June’ by the Bay Area Latvian painter and playwright Raimonds Staprans, which examines the last days in power of independent Latvia’s last president Karlis Ulmanis, before Latvia (as the other Baltic countries) was overrun by Soviet tanks. After the Soviet takeover Ulmanis was arrested and taken to Southern Russia where he died. Staprans play is made even more dramatic by being performed in the late President’s work cabinet in the Riga Castle and by the fact that the actor portraying the President bears an uncanny physical likeness to the President. Which to the Latvian viewer turns the play into one last heartbreaking glimpse into independent Latvia.

How these just mentioned plays get to the Latvian public? At first it should be stated that Latvians always have been passionate theatre goers. First, because as outwardly reserved Northerners they found theatre a place where emotions would be discussed they would not discuss in society; but also constantly living under some other political power, theatre provided a forum where in symbolic or allegorical form (like for example in the plays by Zalite and Seglins) ideas could be discussed that could not be discussed elsewhere. Also, particularly during the pre-glasnost, pre-national awakening period theatres were the places where Latvians could spend a few hours in purely Latvian atmosphere.

As for present day Latvian theatres as public institutions – there are 3 large state supported theatres: The National (formerly the Drama theatre) (about 1000[?] seats) staff of 80 salaried actors, the Daile (or Art theatre 1,500 seat hall, 3 other stages adding some 500 more seats) also 80 salaried actors and the Youth theatre which Latvians share with Russians each having about a staff of 40 actors. Besides those – in Latvia as a whole – there are 3-4 provincial city theatres (one quite large) and about 43 amateur theatre groups attached to State Farm and factory culture units. Each spring they hold competitions and the best productions in the fall are then presented in Riga.

How does this Latvian political theatre compares with the political post-World War II theatre in other politically oppressed countries – like Czechoslovakia, Poland, or the other two Baltic republics? Apart from some allegorical plays in the sixties (like Aliksaar’s ‘The Unnamed Island’) in the last decade (to express their protest) the Estonians seem to have turned to film, producing grim, black-humor cartoons. While the Lithuanians (to discuss the situation in the present) turn to historical subjects from the past. Lithuanians of late have produced some very good films some of which (like the musical ‘Devil’s Bride’ use folk tale symbols in the same manner as Rainis and Zalite do in their plays). However, this strong pervasive tendency to mythologize their subjects seems to be a specifically Latvian characteristic.

As for the political theatre of the Czechs and the Poles – to judge from examples like Havel’s ‘Memorandum’ and Mrozek’s ‘Tango’ – we must remember that they were written in the sixties and bear a strong influence of the Theatre of the Absurd (of Ionesco and Beckett) they start to look pretty dated, the more so since their characters seem to take their political situation too lightly. The political situation of Latvians, who in the eighties have been reduced to practically a minority in their own country, is more serious therefor the mood of Latvian political plays of this period is more serious too. Moreover, or, so it seems to me, the political plays of the above mentioned Central European states, generally put more emphasis upon the threatened freedom of the INDIVIDUAL, while Latvian political theatre (from its inception) shows the INDIVIDUAL as almost physically joined to the FATE OF THE NATION.

Let us hope that the ‘tails of owls’ will bloom soon – with the blossoms of freedom!

Skaidrite Rubene

—————————————–

[card: The Artist’s Garden at Eragny, Camille PISSARRO; National Gallery of Art, Washington, dated 1898]
1993.23.V.

Mīļā Dzelmes kundze,

nav jau tā, kā būtu Jūs pavisam aizmirsusi. No avīzes taču uzzināju, ka Jums piešķirta godalga, liekas Austrālijas latvietī bija vēl svaigāka intervija. Tāpat nesen televīzijā bija garāks raidījums par Austrāliju, protams, parādot Sidnejas operas namu – un tad atkal bija jādomā par Jūsu sastapšanos ar to violeto eikalipta krūmu, gan par brokastīm Operas nama kafejnīca – kur Jums tik ļoti patīkot pabūt. – Jā tādas dokumentārfilmas jau (pašreiz) ir mana vienīga iespēja paceļot. Tēvs vēl ir. Jūlija beigās būs 100 gadi – man vēl jāgaida… Vismaz atkal uzaicināju savu jauno lugu rakstnieku-dramaturgu uz diviem mēnešiem – tā mazliet atjaunošos – vismaz par Rīgu runājot. – Kaut kādam garīgam darbam laika atliek ļoti, ļoti maz. Kaut kā uzmocīju recenziju par Leldes Stumbres ‘Suni’ un norunāju senjoriem par politisko teātri 80os gados un teātri šodien (pēc recenzijām ‘Teātra vēstnesī’ un L & M) – Daudz laika aiziet ar paku sagatavošanu un nosūtīšanu radiem un paziņām – vienīgais apmierinājums, ka varbūt kaut kā konkrēti palīdzēts.

Nākošo svētdien jāiet vēlēt Saeimu. Arī Sanfrancisko viesosies Uldis Bērziņš – mūsu atjaunotais A.Lazdas fonds viņam tajā pašā vēlēšanu pēcpusdienā rīko saietu. Atkal viena elpa no Latvijas! – pagājušo nedēļu (vai pirms divām nedēļām?) pienāca Jūsu ‘Būs skaista diena’. Paldies! Tajās Jūsu grāmatās arvien tik daudz tādas kaismīgi dzīvotas dzīves – un tā uzrakstīts ka visu var redzēt. – Jūs jau gan sūtiet kā dāvanu – bet tādu jau es nekā īpaši neesmu pelnījusi, tā sirdsapziņas dēļ pielieku čeku – tos jau Jūsu zemē varat samērā viegli realizēt – Pie mums bija agrs pavasaris – visas rozes jau noziedēja un tagad viss kalsts ārā – tas ozona caurums būs izplēties arī pār mums! Lai Jums laba un ražīga vasara!

Ar sveicienu
Skaidrīte Rubene


Literatūrkritiķe, tulkotāja, žurnāliste Skaidrīte Rubene
[Jaunā Gaita, nr. 301, vasara 2020]

(1927.12.I) Jelgavā – (2020.01.II) Oakland, Kalifornijā

Skaidrītes Rubenes mūža darbs bija saistīts ar bibliotēkas zinībām, bet viņas sirdsdarbs palika nemainīgs: par visu vairāk viņa mīlēja recenzēt latviešu teātra izrādes. Jelgavā mācījusies 2. ģimnāzijā, bēgļu gaitās Vācijā Ebenveilerē, kur pabeidz latviešu ģimnāziju un studē romāņu filoloģiju Freiburgas universitātē. 1949. g. izceļo uz ASV, seko studijas Viskonsinas un Kolumbijas universitātē, maģistratūra bibliotēkas zinībās un kopš 1959. gada darbs Kalifornijas universitātē Berklijā, kur viņa izveido latviešu grāmatu kolekciju.

Kā nenogurdināma latviešu kultūras norišu aprakstītāja, viņa publicē recenzijas Jaunajā Gaitā, LaRAs Lapā, Ziemeļkalifornijas Apskatā, Laikā un Theatre Research International. Kā tulkotāja – iepriecina angliskos lasītājus ar latviešu tautas pasaku izlasi Tit For Tat and other Latvian Folk Tales (retold by Mae Durham) (New York: Harcourt, Brace, 1967), un kopā ar U. Segliņu arī tulkojusi vairākas maziem teātriem piemērotas lugas no angļu valodas latviešu valodā. Tomēr pāri visam jāizceļ notikums, kad 1991. gadā viņas tulkojumā Berklejas (Kalifornijā) amerikāņu Hardback eksperimentālā teātra grupa uzved Latvijas dzejnieka un dramaturga Jura Helda atmodas laika farsu – absurdo drāmu Aplausi mušām. Ievadā tulkotāja iepazīstina Amerikas teātra baudītāju publiku ar tā laika latviešu politisko teātri: “No vienas puses, luga ir asprātīga satīra, kas dursta stagnācijas laika varas personu pretenzijas, no otras, desmit gadus pirms notikuma autors pareģo Atmodas kustības sākšanos.” (Skat. apceri JG 262, rudens 2010, 5. lpp.)

Sakritīgi – gandrīz vienlaicīgi nupat Rīgā nomirusi arī viņas gara radiniece teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe (1950.29.IV–2020.21.IV). Skaidrīte Rubene bija liela vēstuļu rakstītāja, un savā laikā man atrakstīja par savu septiņu nedēļu viesošanos Latvijā 1998. gadā. Starp virkni toreiz piedzīvoto un pārdzīvoto kultūras notikumu, viņa raksta: „Nolasīju referātu par mūsu apkārtnes amerikāņu teātriem (apmēram pēdējos divdesmit gados) Radzobes topošo kritiķu klasei universitātē.” Profesore Radzobe bija LU teātra studiju nozares izveidotāja. Skaidrīte Rubene ar sajūsmu savā vēstulē raksta, ka šajā ceļojumā paspējusi noskatīties veselas 25 Latvijas teātru izrādes.

Par Skaidrīti Rubeni dziļi izjustas atmiņas rakstījis Viktors Hausmanis (Laiks 2020.4.IV)
(Maija Meirāne)

Ella Kreišmane (Ķikure/Kikure)

1983.g. 4. novembrī

Mīļā Ķikures kundze,

Sāku Jums rakstīt jau 17. oktobrī, tad atmiņām par rakstnieku dienām vēl ik dienas klīstot domās. Nu jau tas viss attālinājies. Bet skaisti bija rakstnieku dienās. Nāk atmiņā rīts Jūsu meitas mājā ar neikdienišķo, māksliniecisko gaisotni. Pēdējās atmiņu drumslas – lietus gāzes, svaigums, auksts nebija nemaz. Prātā Jūsu jaukā meita – mašīnas steiga lietū, šļakstošais ūdens ielās, lielais spraišļotais tilts. Tur vēl ir Jūsu meitas steidzīgais skūpsts uz vaiga. Koferu padošana, tad mašīna aizsteidzās lietū – ciemi bija beigušies.

Ir tik žēl, ka neesat Melburnā. Man ne ar vienu citu nevedas tik patīkama domu izmaiņa. Tik neapnicīga un dzīva. Mani nomāc tas, ka nespēju neko jaunu uzrakstīt. Manī ir milzīgs tukšums un dažreiz uznāk šaubas, vai viss tas, pēc kā literatūrā esmu tiekusies, nav bijusi tikai kāda paš-ilūzija. Kā lai citādi to izskaidro, ja tagad ir tāds tukšums. Visa dzīve liekas nedzīvota. Vienmēr par kaut ko esmu tikai cīnījusies, lai pārveidotu, lai saturētu.

Vai tas viss varbūt tādēļ, ka tagad savas dienas aizvadu visdziļākā vientulībā? Baiba piezvana reti, un parunājam tikai pāris vārdu. Esam atsvešinājušās, Baiba saka, tādēļ, ka es viņu kritizēju. Viņa arī dzīvo vientulībā, vismaz pašlaik. Un visu savu dzīvi, savus labākos gadus atdod – zirgam! Zirga dēļ viņa ir tik daudz jau cietusi, bet ir to tā iemīļojusi, ka sevi atstājusi novārtā, pūlēdamās, lai tikai viņam būtu labi. Zirgu turēt, jeb zirga sports, ir dārgs, naudas viņai nav, tik cik ir, tas aiziet zirgam. Jeb teiksim – zirdziņam! Tā Baiba viņu sauc. Viņa pati to uzaudzināja – t.i., dabūja viņu mazu kumeliņu. Nu jau tam ir 7 gadi!

Rīt jaunā preses kopas valde sanāks uz pirmo sēdi, nākamā sanāksme paredzēta tikai nākamgad, jo jaunā valde stāsies spēkā tikai ar nākamo gadu. Es uzrakstīšu apskatu par Jūsu un Sarmas vēstulēm. Es nepieiešu tam, kā kultūrvēsturiskam materiālam, bet kā psicholoģiskam tēlojumam, kādai psicholoģiskai norisei, salīdzinājumā ar kādu citu literāru darbu. Vai Jūs man varbūt nevarētu atsūtīt to rakstu, ko kāds ir uzrakstījis par šīm vēstulēm, kritizējot Sarmu, Jūs par to man Sidnejā minējāt.

Man ļoti patika tā vieta, kur Jūsu meitas māja. Iela laikam gāja augšup un tur bija kāds koks. Vai tas nebija osis? Šīs augstās, šaurās Padingotnas mājas – tām piemīt kas sevišķs. Te jau Melburnā – ap Melburnas universitāti – arī ir varbūt tā paša laikmeta mājas, drusku citādā stilā. Man patīk iet pa ielām, kur ir šīs senās mājas. 20. gadsimta masīvi un stikla un spoguļu sienas, kas sevī atspoguļo debesis un mākoņus, kā to kā sevišķu skaistumu uzsverot nesen dzirdēju no kāda mūslaika latviešu architekta, man nepatīk. Bet citādi jau laikam nevar, tas viss taču mūsdienu dzīvei vajadzīgs.

Es dzīvoju otrā stāvā un ‘esmu vienīgais otrais stāvs’ tuvākā apkārtnē. Logi man uz visām četrām debess pusēm. Redzami jumti un koki. Glīti nelieli, vidusšķiru ļaužu ģimenes māju patumši dakstiņu jumti – ap gadi 30 veci, jo pirms 30 gadiem te bija bušs – īsts eikaliptu bušs. Palikušos eikaliptu midzeņus redzu visapkārt. Pat pavisam tuvu, pat vairākos blakus māju dārzos! Vētrā un vējā tos ir ko redzēt, pat sirds nodreb! Un tad te ir debess plašums un mākoņi. Pat pelēkie lietus mākoņi te augšā izskatās citādi, izskatās dzīvi, interesanti – kā viņi veidojas, kā nāk un aiziet. Ceļš līdz stacijai ko iet gandrīz stundu. Vakar nākot mājās jau tumsā, ap 9-iem, nesatiku visā garajā ceļā neviena cilvēka. Ir viena skaista, gaŗa iela, apaugusi milzīgiem kupliem, platiem kokiem. Šie koki abās pusēs no vienas vietas. Naktī drusciņ baigi, bet šur tur nelielajās, ielai tuvajās mājās mirdz ugunis. Bija vējš vakar. Vējš man patīk. Es biju plāni izģērbusies un tādēļ varēju naski iet. Un tā ejot, arī citas reizes, tad domas ir labas un vieglas, tādas klejojošas domas. Ak! Kādēļ es visu to rakstu! Bet lai paliek, vēstuli tomēr nosūtīšu, kāda tā ir uzrakstījusies.

Ar sirsnīgu sveicienu,
E. Kreišmane
Sveiciens arī Jūsu meitai!

————————–

1983.g. 28. novembrī

Mīļā Ķikures kundze!

Laiks man aizskrējis neticami ātri, bijis daudz praktisku lietu jākārto, sakarā ar speciālā uzdevuma uzņemšanos preses kopas valdes darbā.

Jūsu vēstule bija ļoti jauka. Bija prieks to lasīt, prieks arī par to, ka tā bija tik gara. Paldies arī par Jūsu labajiem vārdiem par maniem stāstiem, tos es vērtēju ļoti augstu. Varbūt Jūs esat viena no tiem retajiem lasītājiem, kas mani izprot dziļāk. Es saku šajā gadījumā ‘lasītājiem’ un nevis ‘rakstniekiem’, jo arī rakstnieks ir tikai lasītājs, ja tas lasa otra autora darbu. Citi rakstnieki – lasītāji manos stāstos nav saskatījuši to, ko Jūs. Visvairāk mani iepriecināja tas, ko teicāt par manu valodu. Par manu valodu parasti izsakās: mierīga, rāma, lēni plūstoša. Kārlis Ābele pie kāda mana lasījuma preses kopā, teica, ka man esot labi uzbūvēti teikumi. Pārējais, droši vien, nav viņa gaumei, bet man pietiek ar šiem trim vārdiem: ‘labi uzbūvēti teikumi’. Jūs redzat manos stāstos ko citu, nekā ‘citi’. Varbūt Jūs redzat to, ko J. Sarma kādreiz redzēja. Kādā vēstulē viņš man rakstīja: ‘Es dusmojos par to, ka citi Jūsu stāstos neredz to, ko es redzu’.

30. janvārī Draudzīgā aicinājuma dienā melburniešus iepazīstinās ar manu grāmatu. Tā kā esmu sarīkojumu daļas vadītāja, tad man jādabū gatava programa. Rīkotāja ir Latv. biedrīb. Lūdza, lai preses kopa dod programu. Viss cits ir jau apzināts, vienīgi nav sadabūts vēl viens lasītājs. To tad man jāsadabū 2 dienu laikā.

Visu šo laiku, kopš Jūsu vēstules saņemšanas, plānoju par braukšanu uz Sidneju (paldies par ielūgumu ciemoties pie Jums). Bet nu skatos – līdz Ziemsvētkiem palikušas tikai 3 nedēļas. Varbūt, varbūt, ka tomēr vēl aizbraucu. Man ļoti gribētos pabūt kopā ar Jums, kas zin – varbūt drīz atkal braucat prom uz Kanādu, un kas to lai pasaka, kad tad vairs redzamies. Atrakstiet lūdzu, tūliņ, kad tieši preses kopas sanāksme Sidnejā notiek.

Es stāstīju Baibai par Jūsu Dzidru. Viņai arī patiktos iepazīties ar Dzidru – pēc mana stāsta par Dzidru. Bet kā? Baiba jau no Melburnas prom nebrauks – viņai pilna māja dzīvniekiem.

Baibu neesmu ilgi, ilgi redzējusi. Viņai nepatīk tas, ka kritizēju viņas dzīvi, tas padara viņu nervozu. Esam abas vai nu par daudz pretējas vai vienādas savos raksturos. Varbūt abas par daudz ‘cietas’. Dažreiz ir ļoti skumji, dažreiz liekas – esmu aizmirsusi, kā viņa izskatās. Dažreiz aizmirstu viņas esamību, bet kad pēkšņi par to iedomājos – t.i., ka aizmirstu viņas esamību, tad varētu raudāt, ja nebūtu tik ‘cieta’. Agrāk (un patiesībā arī tagad, tikai tagad viņas fiziskais es ir atrauts no manis) viss manī saistījās tikai ap viņu, domas ap viņu bija visu laiku. Nu palikušas skaistas atmiņas par daudziem labiem brīžiem. Kā no rītiem aizvadīju to skolotājas darbā, sataisīju ‘lanču’, pēdējā brīdī iespiedu rokā tūtiņu vai plastika trauciņu. Kā viņa izsteidzās pa vārtiņiem tik svaiga un glīti apkopusies, glīti apģērbusies. Vakaros – t.i. pēcpusdienās tomēr pārbrauca nogurušu seju – ar citu seju, nekā no rīta aizbrauca. Viņai skolas darbs neder, viņai nedisciplinētie, raupjie pusaudži sabeidz nervus. Citi skolotāji paciešot vienaldzīgi bērnu rupjo lamāšanos, saukāšanos, Baiba to nevar izturēt.

Mīļā Ķikures kundze, es Jums rakstīšu vēl, bet šodien man vēl kārtojamas daudzas praktiskas lietas, tādēļ beigšu. Lūdzu atrakstiet par to sanāksmi.

Ar mīļu sveicienu,
E. Kreišmane
Blackburn N., Vic.

————————–

 1983.g. 13. decembrī                                                                                   
(Dienā –, kad sirds ir skumja…) 

Mīļā Ķikures kundze,

Ar vēstulēm ir tāpat kā ar ciemošanos – nekad nevar iepriekš paredzēt, cik labi viena vai otra izdosies. Bieži notiek pretējais tam, ko sagaida. Staigājot garos ceļa gabalus uz staciju un tāpat te rīkojoties pa māju, ienāk prātā tik daudz kas, ko es Jums rakstīšu, bet – viss, kas ienāk prātā, tik ātri gaist un izdziest un vēlāk es to vairs nevaru atminēties.

Dienā –, kad sirds ir skumja… Jā, tādu dienu man ir daudz, un šīs skumjas klīst manā dvēselē gandrīz vienmēr, domājot par to, ka Baiba dzīvē sev nav atradusi vietu. Viņa nīkst tur ārā buša vientulībā, viņu māc vientulība. Protams, tur nav cilvēku, ar kuriem sarunās vientuļš un citāds cilvēks, nekā viņi, varētu rast mieru, izlīdzinājumu savai vientulībā un dzīves skarbumā izmocītai dvēselei. Viņa tomēr ar viņiem runājas, satiek uz ceļa, satiek ielejas mazpilsētiņā (kur nu! – drīzāk tipiskā austrāliešu ciematā), vienkārši garāmejot iegriežas pie viņiem. Ar vienkāršajiem cilvēkiem bieži patīkamāk runāt, nekā ar ‘augsti attīstītiem intelektuāļiem’, kuri bieži vien uz to tikai iziet, lai liktu tev saprast, cik niecīgs tu esi.

Kad Baiba man piezvana un saka, ka jūtoties pavisam laimīga, tad man tūliņ pārņem sajūta: viss būs labi, viss izvērtīsies uz labo! Bet kad viņa piezvana un saka, ka jutusies ļoti nomākta, bet tas pārgājis un tagad viņa jūtoties laimīga, tad es zinu, ka tās ir tikai maiņas viņas gara stāvokļos, kas nāk un iet. Varbūt viņa atzīst sirdī, varbūt nē – bet mēs kopā nederam. Jo es viņu uztraucu. Bieži sevī meklēju – kur tas sācies? Kad? Un pēcgalā laikam jau tā ir un paliek mūsu nelaimīgā ģimenes dzīve, man un vīram vienmēr esot satraukuma stāvoklī viņa dzeršanas dēļ. Agrāk – Baibas bērnības uzņēmumos, man ir arī vēl pāris kino filmas no Baibas, kad tai bija gadi 10-12, — cik tur laimīga ir viņas sejiņa! Tik tīrs un īsts prieks. Visvairāk sirds sāp, ka šis prieks ir izdzisis. Vēl gadi 2-3 atpakaļ reizes 2 atceros viņas seju atdzīvojamies tādā tīrā un laimīgā starojumā. Tagad viņas seja ir cieta. Varbūt Baiba manī jūt šo redzēšanu viņas pārvērtībā un varbūt tas ir tas, kas viņu ievaino tik dziļi, ka viņa to nevar izturēt.

Bija laiks vēl, vēl apmēram pirms gada, kad domāju – mūža atlikušos gadus atdošu tikai literātūrai. Žēl, ka tik maz zināms, no visas tās lielās literatūras, kas gadu simtos uzrakstīts. Esmu apņēmusies un solījusi referātus gan pažarniekiem, gan preses kopai – bet nespēju ne pie kā nopietni pieķerties. Nav garīgā līdzsvara, lai ne ilgu laiku iedziļinātos tādā darbā.

Jums taisnība – mēs esam izkaisīti pasaulē un sadalījušies noslēgtās sabiedrībās. Manuprāt tas nozīmē, ka kā tauta šeit, pasaulē, esam jau sākuši arī atdalīties no sava pamata. Šīs noslēgtās sabiedrības arvien vairāk attālinās viena no otras, tās vienu no otras aizvien vairāk attālinās arī svešā milzīgā masa – jeb svešās tautas – gala iznākums būs kosmopolitanisms. Tālākām paaudzēm par to būs tikai atmiņa. Mūsu paaudzei, mūsu aizejošajai paaudzei, tas vēl sāp. Vai mūsu bērniem ir visgrūtāk – kā daudzi apgalvo? Viņu dzimteni mēs saucam par svešu zemi, viņi nerunā savas dzimtenes valodu – viņi runā mūsu dzimtenes valodu. Vismaz vēl neliels skaits. Tie, kas latviski neprot runāt, bet vēl nāk pie latviešiem – kas ir viņi? Vēl nesen man ienāca prātā, ja mūsu vadoņi, spētu izprasīt mums kādu neitrālu mežu apgabalu kaut kur Kanādas ziemeļos, tālu, tālu – un tur tad varētu brīvās pasaules latvieši sākt jaunu Latviju! Tas dotu iespēju latviešiem kā tautai neaiziet bojā. Vadoņu jau netrūkst, tik rosīga ir latviskā pasaule politikā un diplomātijā. Trūkst tikai valsts prezidenta. Mēs nolīstu mežus… bet ko mēs celtu? Senlatviešu sētas? Visvairāk man sāp doma par to, ka tālā (bet kas to lai pasaka, cik tālā, varbūt pat pavisam tuvā) nākotnē atsevišķo tautu nemaz vairs nebūs. Cilvēce būs kļuvusi kosmopolitaniska. Visi runās vienu valodu. Tikai vēstures grāmatās varēs atrast ziņas par atsevišķajām tautām, par viņu kultūru, par viņu cīnīšanos paturēt savu īpatnību. Kas būs noticis ar mākslu? Jā – vienmēr jau paliek cerība, ka var piedzimt ģēnijs – pat tik liels, kāds vēl līdz šim zemes virsū nav bijis. Varbūt mākslā, varbūt zinātnē. Es nupat izlasīju mazu Latvijas autoru grāmatiņu ar īsstāstiem – tajā parādās Latvija šodien: kājām samīta tauta! Vai patiesi mūs samīs? Mūs iznīcinās – Latvijā sveša vara, pasaulē – sveša brīvība, kas mūs nesamīs, bet uzsūks sevī, un mēs pazudīsim tāpat? Ak Dievs! – cik briesmīgi melnas domas man šodien ir!

Sveiciens jums abām ar Dzidru!
Ella Kreišmane

Ja ir patika, uzrakstiet kaut ko Baibai! Viņas adrese: ‘Bush House’, Lot 3, Skyline Rd., Christmas Hills, Vic., 3775. Par šo manu piezīmi Baiba neko nezin. Jūsu darbi kādreiz viņai tik ļoti patika, ka viņa pārtulkoja Jūsu ‘Mūsu kaimiņš’ un aizsūtīja literārajam žurnālam ‘Meanģine’ [Meanjin]. Viņi to neiespieda, neatceros, ko atbildēja. Vēlāk iznāca iepazīties ar pašu Meanģina redaktoru un tad sapratu, ka Jūsu stāsts nevarēja atbilst viņa gaumei – par šo gaumi uzrakstīšu varbūt citreiz.

——————————-

1984.g. 25. janvārī

Mīļā Ķikures kundze!

Rakstu Jums šoreiz steigā, jo man jālūdz Jūsu piedošana par kādu manis patvaļīgu rīcību. Tas attiecas uz kādā no Jūsu man iepriekš rakstītajām vēstulēm, kur Jūs izteicāties par manu grāmatu – teicāt tik labus vārdus. Nākamajā pirmdienā (30. janv.) latviešu namā – Draudzīgā aicinājuma dienā – programmas otrā daļā melburniešus iepazīstinās ar manu grāmatu. Kritisko apskatu – 20 minūšu garu, kas ir pavisam garš laika ziņā – apņēmās uzrakstīt kāda no jaunākām latv. valodas sestdienas skolas skolotājām tas ir viņas pirmais referāts lielākas publikas (varbūt vispār pirmais tāda veida) priekšā un varbūt tad nav tik vienkārši, kaut arī par viņu kā literatūras mīļotāju esmu dzirdējusi vislabākās atsauksmes. Viņa piedalīsies arī mana stāsta (Īrnieks) lasīšanā, viņa ar pārējiem lasītājiem (vēl 2-iem) bija vakar pie manis, un tā visu to sarīkojumu pārrunājot, es pieminēju Jūsu labo kritiku, un viņa lūdza, vai nevarētu tos pāris teikumus citēt savā literārajā pārskatā, — protams, tad arī minot Jūsu vārdu. Drusku tā kā šaubījos, jo man taču vajadzēja Jūsu atļaujas. Taču nolēmām, ka Jums taču nevarētu būt iebildumu. Mīļā Ķikures kundze – vai varat man to piedot? Atbildi no Jums vairs nevaru sagaidīt – ir par vēlu.

Es tiešām gaidīju Jūsu vēstuli un drusku noskumusi domāju, ka varbūt mūsu sarakstīšanās pārstās, izbeigsies. Esmu ļoti, ļoti aizņemta preses kopas praktiskajā darbā – organizējot sarīkojumus, un sirds tiektin tiecas pēc veldzes, pēc klusuma, pēc domu izmaiņas, sarunāšanās ar otru cilvēku, kas apmēram tāpat jūt un domā. Vienu vakaru sēdēju te savā ‘vientulības tornī’ un domāju, cik labi būtu aiziet no visas šīs kņadas, no šīs vietas, no šīs zemes un pat laika, un ieiet klusā egļu mežā, lielā, klusā egļu mežā. Siltā egļu mežā – pret vakaru, kad mežs sasilis, lēnīgas siltas saules piespīdēts. Liekas – tas veldzētu dvēseli! Jā – veldzētu, bet tikai tad, ja būtu iespējams atgriezties atpakaļ arī laikā. Nomest kaut kur dziļumā visus tos gaŗos gadus, kas dzīvoti – vai: nedzīvoti! – Varbūt labi vien ir, ja man tik daudz praktisku lietu kārtojamas, tad šai ‘dvēselei’ nav laika sūdīties, vismaz – tik daudz laika, kā kad nebūtu nekā reāla, tikai domāšana, sevis sāpināšana.

Iznāca šorīt kaimiņiem – austrāliešiem uzrakstīt uz rakstāmmašīnas kādu oficiālu rakstu, kas man aizņēma stundas 2. Tagad jānobeidz Jums vēstule un tad ‘jāskrien’ pie ārsta, paaugstinātā asins spiediena tabletes dod tikai ar ārsta parakstu – jāiet us vizīti ik pa 3 mēnešiem. Eju pie vecajiem ārstiem Ivanhoe, vēl arvien. Tas nozīmē iet kājām, braukt 2 autobusiem, ar vilcienu un tad tik ilgi gaidīt pie ārsta, kamēr beidzot pārņem niknums un kļūst skumi. Esmu cītīgi sākusi lasīt Jūsu un Sarmas vēstules, lai tomēr varētu uzrakstīt apsolīto referātu.

Ar mīļu sveicienu 
E. Kreišmane

————————

1984.g. 5. februārī

Mīļā Ķikures kundze, 

Pie Jums aizbraukt neiznāk. Preses kopas darbība šeit kļuvusi tik rosīga, ka dažreiz ilgojos miera un klusuma. Vakar kopas priekšsēža Eduarda Silkalna mājā bija pirmā kopas sanāksme šai gadā. Mēs sēdējām Silkalnu nesen uzceltajā bungalo viņu aizmājas dārzā. Viņu ģimene teica ‘bungalo’ – es savās domās, tikko to ieraudzīju, nosaucu par grāmatu istabu. Tā bija liela telpa, nē – ne pārāk liela, pareizāk būtu teikt – ērta istaba, garena istaba, un tikko atver durvis, tā tūliņ pretī ierauga visu garo sienu ar grāmatu plauktiem līdz griestiem – visus plauktus piekrautus latviešu grāmatām. Bet tas nebij tas, kas mani tik ļoti saistīja. Mani saistīja sīkās lietas, ne jau, ka grāmatas pamestu novārtā savās domās. Protams, pati svarīgākā bija pati sanāksme, bet es reizē redzēju un izjutu apkārt sīkās lietas. Tā ir Jūsu un arī manējā – sīko lietu redzēšana. Droši vien, arī Jūs nemaz sevišķu vērību nepievēršat tam, kas apkārt, bet redzat tā kā tā. Redzat neskatoties. Klausīdamās redzat pa acu galam, izjūtat, saprotat, t.i. – sekojat tam, par ko runā un reizē arī domājat.

Te man jāpiemin, ka Silkalns dzīvo Eaglemont’ā – vienā no skaistākajām pilsētai tuvumā esošajām priekšpilsētām. Kad dzīvojām Ivanhoe, kur Jūs reiz pie manis un Baibas ciemojaties, tad Silkalnu dzīves vieta mums bija tik tuvu, ka uz to varēja aiziet kājām. Eaglemont’a ir maza priekšpilsēta, taču – veca priekšpilsēta, kā jau tuvu centram, un te ir koku, koku, lielu, vecu, varenu lapu koku! Te ir daudz greznu māju lielos dārzos, ir pat netālu no Silkalniem kaut kas līdzīgs tādam pirmatnējam parkam, apstādīts lapu kokiem, pa retam arī kādu eikaliptu. Tur ir skaisti un gleznaini, ir gandrīz tāda eiropējiska gaisotne. Ir arī mazas mājas, arī Silkalnu māja nav liela. Tā ir parasta, moderna ģimenes māja. Ielas te klusas, visas ielas ir klusas, un no ielas ielā lapu koki. Zari liecas pāri galvām, ejot pa ietni. Kupli, raženi zari liecas viens otram pretī pāri ielai. Laiks vakar bija skaists, saule karsta, bet vējiņš lēns un dzidrs, mitruma nebija nemaz. Šie milzīgie lapu koki tur bija visur, ap visām mājām. Tos varēja just visapkārt, vietām tie aizsedza pašas mājas. Es sēdēju grāmatu istabā tā, ka pa plašo logu varēju redzēt mazu glītu būvīti gaišā krāsā. Tā varēja būt darba rīku novietošanai celta. Tai pāri liecās zaļi zari, lielas, sulīgas lapas caurspīdēja vēlās pēcpusdienas saule. Kas tik ļoti iepriecināja, tā bija lielā kuplo koku bagātība visapkārt, kokus varēja just – citu par citu augstākus – arī no kaimiņu mājām. Aiz grāmatu istabas platā loga auga vecs augļu koks, varbūt ābele, varbūt bumbiere. Tajā pēkšņi ieskrēja bars jaunu putnēnu, vai labāk būtu teikt: kokā iekrita lieli, neveikli putnēni. Klaigāja un kliedza! Piesvieda visu istabu uz reiz kā asām stikla šķautnēm. Kliedza strīdīgi, izmisīgi. Kliedza par stipru – kā nāves bailēs! Varbūt māte lika tiem rīt, kas tiem nepatika un no kā tiem bija bailes. Viens tāds izspūris – melns, ar drusku iepelēku bužīgu krūti, ar dzeltenu knābi, nagiem krampjaini pieķēries mazās būvētas notekas malai – līgojās zem zaļas lapas.

Sanāksmē bija ieradušies 10 biedru. Māra Kalniete lasīja stāstu. Uz šo sanāksmi bija solījusies braukt arī mana Baiba, bet neatbrauca. Es viņu tik ļoti gribētu ‘izraut’ no tās vientulības tur augšā bušā, gribētu redzēt viņu atgriežamies latviešu sabiedrībā. Jāsaka burtiski ‘izraut’ – bet ja kāds tā pretojas, kā viņa? Skatoties tais kokos es domāju arī par to, ka reiz mūsu abu sapnis bija pārnākt dzīvot uz Eaglemont’u, arī Baibai te ļoti patika. Te daudz staigāts kājām pa šīm ielām, kad dzīvojām Ivanhoe. Bet – nopirka toreiz kumeļu un plēsās tikai prom ārā no pilsētas, lai būtu kumeļa tuvumā. Tagad tur augšā dzīvo tādu pirmatnēju dzīvi. Staigā visu laiku basām kājām, kājas nemaz vairs nevar tīras nomazgāt. Lietainā laikā ap māju dubļi, sausā laikā – putekļi. Gudro kaut kad nākotnē taciņas izlikt ar ķieģeļiem, pagaidām staigā pa dubļiem un putekļiem. Viss apputējis, nekārtīgs. Palīdzēt sev neko neļauj. Pati krāso māju, gan iekšpusi, gan ārpusi. Ārpusē nokrāsoja durvis un logu palodas brūnas, tumši brūnas, kas labi saiet ar nededzinātā māla ķieģeļiem. Platās malas gar jumtu, kas ir koka, arī tās nokrāsoja brūnas, stāvot uz kādām nedrošām kāpnēm, galvu atliekusi atpakaļ. Protams, es jau to neredzēju, man par to tika tikai stāstīts – man par lielām bailēm! Ja nu nokrīt! Vieni kaimiņi bloku tālāk, otri blakus, bet kas tur ievērotu, ja kāds nokritis. Citādi apkārtnē, t.i., tuvākā apkārtnē nav nevienas mājas. Baiba pati ielika arī vairākas lielas rūtis logos. Iznākot lēti, stiklu sagriež pēc viņas mēra, pati pārved. Un to lielāko rūtu ielikt uz ielejas pusi, kur ir skaistais skats, to bijis jāieliek ar lielām grūtībām, stāvot uz krēsla un nedrošas kastes! Drīkstu tikai klausīties. Nekādu padomu, nekādu kritizēšanu, nekādu satraukumu nedrīkstu rādīt! Tas Baibu uztrauc. Visu jāpatur iekšā sevī. Un tāpat viņa jūt un zina visu, kas notiek manī. Tas esot tas, kādēļ viņa manā tuvumā nevarot justies brīva, laimīga. Tā nu slēpju savas izjūtas, cik varu, lai mūsu starpā nezustu līdzsvars un mēs nesastrīdētos un nešķirtos dusmīgas. Tas ir, lai Baiba nebūtu dusmīga un satraukusies, un man vienmēr visa tā beidzot ir žēl, ka viņu kritizēju. Domāju – kādēļ viņa nevarētu vairāk pastrādāt skolā un paņemt strādnieku, kas šos darbus izdarītu. Taču viņa spītīgi nomoca sevi, palikusi ļoti vāja, sejai nav spirgtuma. Skaidrs, ka tas viss viņai par grūtu.

Citādi pie Baibas ir itin skaisti. Turpat durvju priekšā zem jau krietni palieliem eikaliptiem – tādiem pusaudžiem – uzziedējušas viegli ierozā salmu puķītes. Biju dienas 3 atpakaļ pie Baibas, redzu – mazs žagatēns stāv ēnā zem jaunajiem eikaliptiem starp salmu puķītēm un sīkā balstiņa dzied. Tas ir vienīgais no Baibas ‘putniem’, kas man patīk, šis žagatēns ar aizlausto spārnu. To viņa ievainotu atrada ceļa malā un pieņēma. Viņš var arī laisties, bet kad nolaižas uz zemes, tad spārniņš nokarājas uz leju līdz pat zemei. Savai baltajai pīlei Baiba lika izperēt lielu baru pīlēnu. Lielāko daļu pārdeva par divi dolāri gabalā, tagad tai palikuši kādi pieci pīlēnu ‘desmitgadnieki’. Arī tie staigā turpat pa mājas priekšu, vēro mani, brīžam papeldas turpat nelielajā zilajā savas mātes peldbaseinā. Mani vēro arī papagailis no būra. Baiba atkal iegādājusies divas melnas vistas – gribot tomēr ēst pašas vistu olas. Vistas piedodot arī mājības sajūtu. Vairākos lielos puķu podos zied ļoti krāšņi gaišsarkanas gerānijas, jo sevišķi ar savas krāsas spilgtumu izceļoties pret buša apkārtējo zaļgano pelēkumu in iedzelteno smilti uz zemes, kas viss vēl palicis no mājas būvēšanas laika.

Bet mežā kalnā, iepretī Baibas mājai, ir labi kopts, mīlēts, pat lutināts, ābolains zirgs, kas no priekiem, kad Baiba atnāk pie viņa, ar to spēlējas, pat sarunājas, un kad tas patikā dažreiz iebubinoties, tad liekoties – viņš laimīgi smejoties. Baiba to nesaka, bet es iekšēji jūtu, ka viņai ir uz mani labs prāts par to, ka zirgs man ir mīļš. Es pieeju viņam tagad vienmēr klāt, agrāk man bija bailes to darīt. Arī tagad man ir drusku bail. Bail no viņa lieluma, no viņa zirga spēka, kas jūtams tā ķermenī, kas man tad ir tik tuvu, kad noglāstu tā balto pieri, un reizē ar šo spēku jūtu siltumu tā ķermenī, kad papakšķinu tā drusku sasvīdušo, spēcīgo plecu.

Domās aizklīdu šorīt nezin kur, bet klusais, saulainais rīts lika man rakstīt, patiesību sakot – runāt. Es guļu maz. Ar piecām stundām man pietiek. Eju gulēt pusnaktī, piecos vai pussešos vienmēr pamostos. Un rīts bija tik skaists. Visas galotnes te apkārt saules apspīdētas. Visi cilvēki vēl guļ. Tagad ir jau pusdeviņi, esmu droša, ka lielākā daļa no viņiem vēl guļ. Ārā nav nevienas skaņas, kas nāktu no cilvēkiem. Tikai putni iečiepstas. Pilsētas lielo ceļu dunoņa arī vēl nav tā īsti dzirdama.

Uz mana rakstāmgalda man te priekšā gaišbrūnā māla krūzītē ir liels sarkans pīlādžu čemurs! To man vakar iedeva Silkalna kundze. Viņa vienmēr ar sirsnību, ar tādu īstu, siltu sirsnību katru kaut kādā veidā savā reizē apsveic. – Nākamo sestdienu mums ir valdes sēde. 18. februārī ir piemiņas brīdis pie Jāņa Sarmas kapa vietas, 19. februārī ir Jāņa Sarmas lielais piemiņas vakars, un pēc divām nepilnām nedēļām seko divi Zeberiņas referāti. Tā kā esmu kā mūsu slēgto, tā atklāto sarīkojumu organizētāja, tad kārtojamo lietu daudz. Mīļš paldies par ielūgumu pie Jums paciemoties. Var jau būt, ka vēl radīsies kāds izdevīgs gadījums, kad aizbraukt.

Anda Kučere savā apcerē par manu grāmatu līdz Jūsu atsauksmei par manu stilu nemaz nenonāca. Viņa pieskārās itin daudz pirmajam stāstam – ‘Pīļādžkokam’, daudz no tā citēja, tā kā laika vairs neatlika nedz pieminēt Jūsu vērtējumu, nedz ko vairāk teikt par maniem citiem stāstiem. No viņas priekšnesuma bija labs iespaids. Pēc viņas domām ‘Pīļādžkoks’ ir labākais stāsts manā grāmatā.

Lūcijas Bērziņas apcere par manu grāmatu ievietota LAIKĀ š.g. 14. janvārī. Tā ir tā pati, ko viņa nolasīja Sidnejas rakstnieku dienās. Arī Ed. Šmugaja ‘kritika’ ir iespiesta laikraksta LATVIJA AMERIKĀ 14. janvāra numurā. Par to varu teikt, ka tā nesniedz īsto ieskatu manos stāstos. Biju pārsteigta, ko viņš manos stāstos saskatījis. Visā visumā tā jau arī nav nekāda īsta kritika. Es nezinu pat, kā to varētu nosaukt.

Apsveicu Jūs ar godalgas piešķiršanu Jūsu lugai. Mani aizkustināja, redzot, cik par to bijāt priecīga. Līdz šim domāju, ka Jūs tik labi rakstāt, ka nevienam nekad nebūtu nekādas sliktas kritikas. Redzu, ka tomēr tas tā nav bijis, ka arī Jums tomēr nācies piedzīvot vienu otru rūgtu brīdi. Toreiz Sidnejā, kad lasīju savu Zilo Venēcijas lampu, to tā nokritizēja, ka to nekad neiedrošinājos nosūtīt avīzei iespiešanai. Tas tagad grāmatā ir vienīgais stāsts, kas iepriekš nekur nav iespiests. Pie tam – tāpat kā Jums ar Jūsu lugu – man nācies dzirdēt, ka daudziem šis stāsts pavisam labi patīk. Tagad, kad mūsu jaunais apgāds tik lēti var iespiest grāmatas, kas zin, varbūt ka tas iespiež tuvākā nākotnē arī kādu Jūsu manuskriptu!

Man vēl labā atmiņā Jūsu Dzidras māja. Es varu to izstaigāt no lejas uz augšu. Atmiņā mājas šaurums un augstums, šaurās, brūnās koka kāpnītes. Gleznas šaurajā ieejas gaitenī, gleznas, melni baltie zīmējumi (kā tos īsti nosaukt, nezinu, domāju techniskā izpildījuma ziņā) – kailo sieviešu attēli, viens vīrieša, pie loga. Virtuve ar glītiem skapīšiem, mazs, mazs pagalmiņš, laikam arī kaut kas augsts tam bija apkārt, varbūt kāds mūris vai koks. Un tad caur virtuves logu redzams uz sienas uzgleznots koks. Un prātā augšējais stāvs ar lielo rakstāmgaldu un plato gultu – tachtu. Tur laikam bija gulējusi Lūcija Kalniņa, viņa stāstīja kaut ko (ceru, ka nemaldos), ka naktī gājusi ārā un sēdējusi krēslā uz mazā balkoniņa aiz loga, vai stāvējusi kājās.

Pulkstens rāda pusdivpadsmit. Būs ļoti karsts. Jau tagad ir karsts un mitrs. Jādodas no mājas prom. Paskatos termometrā – tas jau rāda 28 grādi. Tas ir manā istabā. Novēlu Jums visu labu. Labu izdošanos ar sanāksmi!

Sirsnīgi sveicinot, Jūsu
Ella Kreišmane

——————————–

15. 2. 84

Mīļā Ķikures kundze,

Ar manu Zilo Venēcijas lampu bija tā, ka to esmu pārstrādājusi ilgā un pacietīgā darbā, uzbūvēdama teikumu pēc teikuma, skatu pēc skata. Skici pēc skices – nu, tas tas pats. Tādēļ Zilā lampa tagad labāka. Man vajadzēja manuskriptam pievienot vēl kādu stāstu, citādi grāmata būtu par daudz plāna. Toreiz Sidnejā Jūs mani pat aizstāvējāt – koleģiāli aizstāvējāt. Vēl atceros Jūsu vārdus kā pretjautājumu kādam sanāksmes dalībniekam, kurš kaut ko negatīvu teica. Jūs jautājāt: „… un kāda nozīme ir putna dziesmai?” Tad citi klusēja. Jūs mani aizstāvējāt, bet tas tomēr bija par daudz labi teikts, jo ar putna dziesmu manus vārdus nevar salīdzināt. Tas ir, kā man trūkst – šīs dziesmas, jeb kas varbūt ir manī un es noprotu tai likt skanēt. Tā ir laikam arī tā barjera, par kuru runāja Lūcija Bērziņa. Kad to dzirdēju, tas mani sāpināja un esmu daudz par to domājusi. Brīžiem licies, ka tā nav patiesība, bet nupat sajūtu, ka tā ir patiesība. L. Bērziņa savā apcerē gan brīžiem ir pretrunīga, sākumā teikdama, ka mani darbi ir tikai tēlojumi, vēlāk tomēr tos nosaukdama par stāstiem. Vai arī, ka dažos stāstos manis tēlotie cilvēki dzīvo, jeb, ka es tos tēloju dzīvus, citos – tikai rādu tos, stāstu par tiem, it kā raugoties no tālienes. Bet lai tas viss paliek. Jāatzīstas, dažreiz jūtos tīri izmisusi, sevišķi, kad biju jaunāka, sajuzdama apkārt ap sevi šo čaulu, kuru gribētos saraut, saplēst un ļaut parādīt savas iekšējās jūtas, pārdzīvojumus. Vai mans cietais raksturs to neatļauj? Jeb – man nemaz nav tik smalki niansētu jūtu, kādas rakstniekam vajadzētu? Vai arī – es neprotu, man nav mākas parādīt cilvēka iekšējos pārdzīvojumus? Ak – lai paliek! Tādas īstas jūtas nav ieliktas arī Zilās lampas Katē – es vienkārši nemācēju, visu laiku juzdama, ka es nevaru aizsniegt viņas pārdzīvojuma dziļāko esenci. Viss ir tikai virspusīga pieskāršanās.

Attiecībā uz Gulberga teikto par Jūsu lugu, es lāga nesaprotu teikumu Jūsu vēstulē – ‘Protams, es dzirdēju visu, bet tas kā teiktais mani iespaidoja nebija atšifrēts pareizi’.

Saprotu to tā (visu to Jūsu domu), ka vārdi ‘tā luga neder’ aizsniedza Jūsu apziņu un tas tālāk teiktais – tam Jūs ļāvāt nogrimt, izzust sāpīgi virspusē apziņā palika – ‘tā luga neder’.

Kad rakstīju, ka mani aizkustināja, cik bijāt priecīga par dabūto godalgu – tas bija tieši tikai par to silto prieku, ko Jūs izjūtat, es Jūs pašu sajutu tik dzīvi. Protams, Jums bija prieks arī par naudu, to sajūtu pazīstu ļoti labi. Manā dzīvē, ar īsiem laika sprīžiem, viņas nekad nav bijis, sevišķi bērnībā un jaunībā, vispār Latvijā. Tik daiļu un īstu prieku es nevaru atcerēties izjutusi, kad RD man pasniedzāt rozes. Kāds mani tik sirsnīgi apsveica, es domāju īstāk nekā kāds cits tai vakarā. Es uz fotogrāfijas tur izskatos kā mazs bērns – ar tādu smaidu no auss līdz ausij! Neērti skatīties! Tās rozes man vēl ir – bet nedomājat mani esam sentimentālu! Rozes paņēma pie sevis Zariņa kundze uz vienu nakti, ielikusi vannā, viņa laikam to prot, otrā dienā – manā aizbraukšanas dienā arī – tās bija pavisam svaigas, skaistas! Dīvainā kārtā Melburnā tās nenovīta, bet sakalta, paturot arī krāsu. Rozes vēl tagad ir tumšsarkanas, lapas gan palikušas bālākas, drīz jau sabirzīs.

Uzbāzīgi Jūs neesat rīkojusies ar savu un Sarmas vēstuļu iespiešanu, varbūt – drošsirdīgi! Tas nav īstais vārds. Kādu citu vārdu varētu te likt? – Atklāti, patiesi, dodot kultūrvēsturisku materiālu, atklājot zināma laikmeta cilvēku (šai gadījumā 2 rakstnieku) garīgo saskari, tās veidošanos, kas pakļauta reālajai dzīvei un veidojas tās ietekmē. Jūs sakāt, ka publika neinteresējas par to, ko Jūs vai Sarma domājat, kas ir jūsu dzīve, jūsu cīņas. Te var skatīties divejādi: vai nu publiku interesē sava laikmeta cilvēki un notikumi (kultūrvēsturiskais) vai arī kā lasāmviela (skan briesmīgi!) – kā daiļliteratūra. Mani šīs vēstules interesē abās jomās. Tur pieminēts šur tur mans vārds. Tas ir tīri personīgi, un tā kā Sarma arī man rakstījis un par tām pašām lietām, tad man dažs kas atklājās Sarmas raksturā, ko nezināju un nevarēju iedomāties. Kā daiļliteratūra darbs tas ir daudz par garu (Jūs jau arī nedomājāt šīs vēstules iespiest – kā daiļliteratūras darbu), bet tā kā 2 rakstnieki to rakstījuši, tad, manuprāt, no tā iznāktu labs romāns, ja būtu īsāks, un te es nonāku pie tā, ka man likās, ka es ieraudzīju šo vēstuļu psicholoģiskajā atklāsmē paralēlismu ar Dostojevska vēstuļu formā uzrakstīto darbu Nabaga ļaudis. Tā ir pieeja daiļliteratūras darbam. Te varbūt piepildās tas, ko Jūs teicāt Jūsu vēstlules sākumā, ka ‘… cik tuvi mēs esam ar savu darbu, it kā tas būtu dzīva daļa no mums, bet kad tas ir pabeigts un publicēts (lasāt vai iespiežat to) – tas dzīvo bez mums’. Lasot šo, atceraties, ka es vēstules vērtēju kā daiļliteraturas darbu. Diemžēl tikai, vai es tikšu pie sava nodoma īstenošanas – uzrakstot referātu vai eseju, jo izlasīt no vietas visas vēstules prasītu daudz laika. Un tagad ir tā, ka man nav apzināts referāts mūsu nākamajai internajai sanāksmei. Ko darīt? Rakstīt pašai? Esmu solījusi kaut kad agrāk par Čechovu, piezīmes man ir. Uznāk šaubas – vai kādam tas tagad interesētu, un tā kā tā vajadzētu daudz piestrādāt. Izņemu no plaukta Dziļuma Vēja Kaņepi, kas man patīk. Tā ir gara. Darbs ‘kultūras laukā’ – rakstu tā pēdiņās, kā Jūs to esat rakstījusi, aizņem daudz laika. Ar pēdiņām vai bez – es jau tai pašā ‘kultūras laukā’ nedarbojos, dodu tikai to praktiski, kārtoju tikai techniskās lietas. Varētu tomēr rakstīt agri rītos. To varētu. Par citu darbiem rakstīt vieglāk. Visgrūtāk pašai rakstīt. Ja es spētu tikt ārā no savas čaulas, nojaukt to barjeru. Bieži domāju, man vajadzētu mācīties no Jums. Varētu teikt – tikpat labi no citiem Jums līdzīgiem rakstniekiem. Bet Jūs es pazīstu personīgi un tas ir pavisam citādi. Apzinos savas kļūdas, bet es ar citiem nespēju par tām runāt. Ar Jums es varētu, jūtu to. Tā bija Sarmas izcilā īpašība – pret viņu bija uzticība. Viņam es varēju stāstīt par savām neveiksmēm, zināju, viņš nekad nenonicinās, neizsmies sevī! (Lai gan no vēstulēm Jums redzēju, ka tik patiess viņš nemaz nebija. Viņš labi zināja, ko katram drīkst teikt). Tad nu svētdien viņu atcerēsimies. Latv. b-ba uz to lieliski gatavojusies. Nabaga Sarmas kungs – viņš nomira tik bēdīgi. Viņš bija palicis sīks, mazs – bez atmiņas, bez jūtām. Varbūt ar lielām bailēm irstošajā dvēselē. Sirds viņam neapstājās, viņam ‘aizlūza’ elpa – tik trausls viņš bija kļuvis. To stāstīja Zāģera kundze, pie kuŗas viņš dzīvoja.

Ar sirsnīgu sveicienu
Ella Kreišmane
Vai man turpmāk Jūs saukt par Dzelmes kundzi?

——————–

26. 2. 84

Mīļā Erna – mēģināsim saukties vārdā un – Tu!

Kad iepriekšējā vēstulē Tev jautāju, kā lai turpmāk Tevi uzrunāju, es domāju – par Dzelmes vai Ķikures kundzi, tas bija tādēļ, ka Tu savu pēdējo vēstuli biji parakstījusi: ‘E. Dz. Ķikure’. Domāju, ka tas būtu kā netiešs norādījums, ka Tu vēlētos tikt uzrunāta par Dzelmes kundzi. Man liekas, ka Sarmam nekad īsti nepatika, ka viņu uzrunāju par Sarmu, jā – tiešām! – viņš vienmēr parakstījās J. Kalniņš, taču J. Kalniņš man neko nenozīmēja, tā man bija cita persona. Tagad arī Tu man esi kļuvusi cita. Cits cilvēks. Un kaut kādējādi gaišs, jauns un patīkams! Ne, ka Erna Ķikure būtu man bijusi nepatīkama, tumša. Taču Dzelmes kundze manās domās ienāk kā jauna sieviete.

Ir svētdienas rīts, man ļoti sāp galva. Ceru, ka tas pāries, tableti negribas ieņemt. Šo galvas sāpju remdēšanai ieņemtajām tabletēm ir kāds nelabvēlīgs iespaids. Cenšos tā neņemt. Vienmēr gatavojos ārstam pajautāt nākamajā vizītē, kāds ir šis iespaids, taču vienmēr aizmirstu. Diena priekšā ir vēl gara, māc drusku bailes, kaut jel tikai nebūtu jāieņem arī valiuma tabletes. Ja būtu sirds miers, varētu visu garu dienu rakstīt. Bet nespēju koncentrēties, domas klīst uz Baibu. Atkal esam tādā stāvoklī, ka nedrīkstu viņai zvanīt, nevaru pajautāt, kā tai klājas. Viņai klājas aizvien sliktāk un sliktāk, bet nav iespēju tai piekļūt. Viņa mani pilnīgi ir atstūmusi. Manī neklausās. Klausās citos. Sāp arī tas, ka viņa netiek uz ceļa. Viņa nevar atrast darbu. Droši vien skolu departaments ņem vērā to, ka viņa savā pēdējā pilnā darba laikā skolā daudz kavēja – divas vai trīs dienas ik nedēļas, pie tam tai grūti nācās lielos puišus savaldīt. Ja viņa toreiz (pirms pusotra gadiem) nebūtu izstājusies no departamenta, tad viņa nebūtu atlaista. Varēja paņemt brīvu vienu gadu. Viņa neklausījās nevienā. Ne manī, ne citos pazīstamos. Tagad departaments gan solījās ņemt atpakaļ, taču ir pagājusi nedēļa pēc nedēļas, viņa nekādu paziņojumu nav saņēmusi. Ir pieņemti citi 700 skolotāji (papildu, kā avīzēs bijis rakstīts), viņa nekādu paziņojumu nesaņēma. Pat citu angļu valodas skolotāju pieņēma tai skolā, kur viņa visu pagājušo gadu strādāja par atvietotāju vienu dienu nedēļā. Pat tad, pagājušā gadā, viņa dažu labu reizi negāja darbā to vienu dienu, pat atklāti teikdama, ka nejūtoties vesela, tai sāpot galva. To taču nevajadzēja teikt! Tā bijusi patiesība, kādēļ lai viņa to slēptu? Vēl dzīves bardzību Baiba nepazīst, nezina, kā tikt ar pasauli galā. Melot nevajag, bet tomēr vajag zināt, ko var teikt un ko ne. Viņa jau tā bija tieva, tagad palikusi vēl tievāka, pati pat nobijusies. Un tomer, kaut naudas nav, kaut pati nomākta, jādomā, arī nobijusies par to, ka nevar darbu dabūt – tomēr ņem dārgas zirgu jāšanas stundas ik nedēļas, ik dienas zirgu izjāj stundas divas, kas taču ir liela piepūle, bet – zirgam jābūt labā, veselīgā formā!

Skaidri jūtu, ka neuzrakstīšu vairs referātu nedz par Tavām un Sarmas vēstulēm, nedz par kāda cita rakstnieka darbiem. Ja nav sirds miers, pie tam lielais gadu skaits, vairs nespēju izdarīt to, pēc kā prāts un sirds tiecās visu mūžu! Jā – visu mūžu! Vēl vēl ticēju, vēl nesen, tagad vairs neticu. Tā praktiskā preses kopas sarīkojumu kārtošana arī nepatīkās. Nav pretimnācības no kopas biedriem. Mūsu pirmajā sanāksmē neviens nedz pieteica kādu referātu vai daiļliteratūras darbu, pat telpas nepiesolīja. Un esmu atbildīga, lai šādi sarīkojumi notiktu. Tagad arī – vēl Zeberiņa nav ne lāgā iesākusi savu referātu ciklu, kad jau Zariņš atrakstījis Silkalnam, ka sekos Ruņģa ciemošanās! Atkal meklēt viņam apmešanās vietu, īrēt zāli, plus vēl visādas citāds lietas – tas kļūst par daudz.

Šorīt gribējās rakstīt stāstu. Iesākt kaut ko jaunu. Vakar biju kino, un redzētā filma ierosināja domāt par tagadni. Par mūsu laikmetu. Kā to te visi prasa, lai rakstot par tagadni. Tas būtu garāks darbs, tas prasītu daudz domu, pārdomu, redzēšanas. Droši vien, tas nebūtu man pa spēkam, bet mēģināt taču varētu. Lai arī laikmetīgs, tas būtu psicholoģisks darbs, un psicholoģisks darbs prasa vienmēr daudz.

Prasa arī daudz atklātības, un man nav drosmes būt atklātai. Te ir tā barjera, par ko runāja Lūcija Bērziņa. Vienu laiku man likās, ka viņa maldas, sajuzdama šo barjeru manos darbos, bet visā pilnībā apzinos, ka tā ir patiesība. Arī man ir ciets raksturs, tur nāk arī Baibas cietais raksturs. Man ir vēl kāda liela nelaime attiecībā uz rakstīšanu – manos darbos vienmēr ir tieksme iezagties banālajam elementam! Tas nedrīkst būt. Tā arī manā, itin daudz jau uzrakstītajā romānā Turinas lielais vīna dzērājs, ir daudz banāla. Vai banalitāti varētu izravēt kā nezāles? Vai cilvēks var sevi kultivēt? Saka, ka varot. Izraut nezāles no savām domām, no jūtām?

Sarmas 100 gadu atceres sarīkojums iznāca ļoti skaists, izjusts. Bija tāda siltuma un tuvības sajūta, it kā Sarma pats būtu mūsu vidū. Apmeklētāju bija ap 75. Labs, ļoti labs bija Luces referāts. Ļoti tuvināja Sarmas tēlam inscenētie teātra uzvedumi, pie tam Klauss bija tik līdzīgs Sarmam, ka visi jutās pārsteigti. Viņš bija līdzīgs visai Sarmas būtnei – valodā, smaidos, kustībās, izskatā. Jo sevišķi to visu pastiprināja bereta Klausa galvā. Tā kā teātra inscenējums bija no stāstiņiem, kas uzrakstīti pirmajā personā, tad Klauss tēloja pašu stāstītāju Sarmu. Nosūtu Tev šeit programas lapiņu. Filmā viņš bija redzams vispirms epizodē, kas uzņemta 62. gadā manā mājā, kad preses ļaudis bija atbraukuši atvadīties no manis un Baibas, mums aizbraucot atpakaļ uz Ameriku. Šai epizodē, kopā ar Ernu Lēmani, jo toreiz nevienam citam nebija drosmes stāties priekšā filmu kamerai, Sarma izskatās pavisam ‘jauns’ (80 gadu vecumā!), salīdzinot ar Dimita uzņemto filmas turpmāko daļu, kas uzņemta 72. gadā, kur viņš redzams jau itin nevarīgs vecs vīrs ar gaŗu bārdu. Tā bija atkal viena no viņa īpatnībām – valkāt šo garo ‘Tolstoja’ bārdu.

Šodien pie jums ir Zeberiņas literārais vakars. Iedomājos viņas tēlu no fotogrāfijas avīzē. Ir ziņkāre viņu redzēt dzīvē – kāda tad viņa ir? Te daudz par viņu runā, ne sevišķi atzinīgi. Izlasīju nupat viņas grāmatu Es esmu visur. Šī grāmata patiesi neatstāj labu iespaidu. Arī Silkalns maz par to uzrakstīja. Silkalns man pastāstīja, ka viņas grāmata Kad es maza biju esot lielisks darbs! Šo grāmatu (Es esmu visur) laikam Grāmatu Draugs viņu aicinājis sakārtot, un tad nu viņa tur burtiski (manuprāt) ‘sagramstījusi’ visu, kas tai ir un vēl steigā šo to piemetusi klāt. Tomēr nenoliedzami talants viņai ir, ir kāda dzirksts literatūras daiļradē, grāmatā ir dažā labā vietā pa skaistai, izjustai gleznai, taču lielākā daļā – darbi vietām diezgan briesmīgi! Mēģināšu dabūt viņas Kad es maza biju, ja varētu – vēl pirms nākamās piektdienas, kad viņai te būs pirmais vakars. Man pie tam šai vakarā jārunā, jāuzņemas vakara novadīšana, kas man ļoti nepatīk, jo esmu slikta runātāja. Bet Silkalns tā vēlējās. Pats viņš vadīs svētdienas vakaru, kad Zeberiņa lasīs savus literāros darbus. Mēs četras kopas ‘biedrenes’ arī cepsim — cepumus kā nekad! Jāpasmejas! Kur nu mēs lai izceptu tādus cepumus ar tādu nosaukumu! Kā Zeberiņas grāmatai! Lai nu kā – ziņas par Zeberiņu no Sidnejas pienākušas kā no Jūsu puses, tā Zariņa. Ziņas ir labas un patīkamas. Manu priekšstatu samaitājusi grāmata Es esmu visur. Droši vien tas manīsies, kad Zeberiņa ieradīsies pati.

Pagājušas divas stundas, kopš rakstu, galva vēl aizvien drusku sāp. Jūtos nogurusi un drusku skumji. Pulkstenis ir pusvienpadsmit, vēl diena nav galā. Ārā ir saulains klusums. Tikai dūc samērā patālais lielais satiksmes ceļš – Maroonda Highway! Svešiniekam pār šo ceļu zināmās stundās tikpat kā ne pāriet! Zinātājam ar lielu pacietību un piesardzību! Sākšu gatavot pusdienu, tas aizņems, kopā ar visu pusdienošanu, 2 stundas. Plkst. 2-os vērošu tenisa sacīkstes no Pertas. Visgrūtāk izturēt vakaru. Staigāt pa ielām – to nevaru izturēt. Ja Baibai klātos labi, es dažreiz domāju, ka tad es varētu aizbraukt no šejienes, varētu dzīvot Zviedrijā. Dažreiz gribētos aizbraukt no šīs karstās saules. Gribētos atgriezties tajā mierīgajā pasaulē, kas bija vēl mūžīga. Kad daudz kas vēl likās mūžīgs. Un tad – tad kaut kad šis vārds ‘mūžīgs’ pazuda. Tad es zināju, ka nekas nav mūžīgs. Reiz es pat ticēju, ka Latvija būs mūžīga, ka māksla ir mūžīga, ka ir mūžīgas vērtības. Tagad zinu, cik vērtības ir mainīgas un ka mūžības nav. Šeit virs zemes nav. Un ja nav šeit, kas tad mums tur liels, cilvēkiem, ja ir mūžība citur, ja tā ir citādā veidā, nekā mēs to varam aptvert. Paldies, ka Tu uzrunāji mani ar ‘Tu’ pirmā.

Ar sirsnīgu sveicienu
Ella

————————

8. 3. 84 

Mīļā E r n a !

Apsveicu – Kalni un cilvēki mani iepriecināja jau ar to mirkli, kad ieraudzīju Tavu vārdu! Zināju, būs kas svaigs un tīrs. Politika un sabiedriskā dzīve avīzi padarījusi pelēku un neinteresantu. Un tad iedomājos – vai Dzidra Zeberiņa būtu Tevi iespaidojusi aizsūtīt avīzei miniatūru? Viņa taču raksta galvenokārt miniatūras, man liekas, ka pat viņas īsstāsti ir garākas miniatūras.

Tava miniatūra stāsta par ētiskā cilvēka aiztētiskajām izjūtām, par zinātnes neskarto cilvēku, kādam cilvēkam, laikam, vajadzētu būt. Jo tāds viņš, varētu pieņemt, ir domāts zemes virsū. Tu nekritizē, Tu tikai jūti. Tu lādi un Tu lūdz. Tu esi romantiķe. Es esmu reāliste. Es nelādu, es arī nelūdzu. Sen vairs ne. Ļaunumu es varētu iznīcināt ar lielu niknumu. Ne lādēt, bet iznīcināt. Lūgt? Es negribu Tevi aizskart Tavās izjūtās, bet mana pārliecība ir tā, ka nekas šeit, zemes virsū, mūs nevar pasargāt. Ne Tavs Dievs, nedz mans ‘neatrastais lielums’, kas sakņojas zinātnē. Tavam Dievam nav tik garu elkoņu, lai tas spētu ‘noglāstīt visgarāko liepu pagalmā’. Un manam ‘neatrastam lielumam’ varbūt ir vienalga. Bet pat tad, ja tam nebūtu vienalga, tas tomēr nevarētu cilvēku pasargāt no ļauna, jo tāpat kā Tavam Dievam, tam nav tās iespējas. Viss norit pēc dabas likumiem, kas ir mūžīgi. Kas vienmēr bijuši un būs. Kas ir nemaldīgi. Starp šiem fiziskajiem likumiem ir iemesta mūsu dvēsele, un – kas ir dvēsele, kādēļ tā ir, kas ir prāts, to neviens nezina. Ka prāts ir iedots, lai paglābtos šai pasaulē, to zinām gan, bet no kurienes tas nāk, kam tas vajadzīgs, lai mums būtu prāts – to nevaram pat iedomāties!

Un tomēr – tas, ka Tu lūdz par lidmašīnu, kas mēnesnīcā pār lielpilsētu nāk mājās kā lidojoša zvaigzne, tas ir skaisti, tas ir ļoti skaisti. Tu stāvi tur pie loga, Tavai istabai jābūt tumšai, tā ir Tava cilvēka sirds, Tava dvēsele, kas visu to izjūt. Kas ir laba un tīra. Laba, tīra un skaidra dvēsele – tās taču ir īpašības, pēc kurām cilvēks vienmēr ir tiecies. Vismaz tas cilvēks, kam dota spēja domāt. Un tad man jādomā par sevi. Par to barjeru. Tā tomēr ir, jo es nespēju sevi atklāt. Varbūt es nāku no par daudz dziļa posta, lai sevi atklātu. Man nav drosmes atklāt to dzīvi, no kuras nāku, no kuŗas esmu cēlusies. Kādā rakstā jau sen gadus atpakaļ Aleksandrs Zariņš nosaucis Tevi par aristokrātisko Ļaudonas saimnieci, kuŗā ir apvienots lauku saimnieces smagnējums un vienkāršība ar Rietumeiropas gara aristokrātismu.

Te manās domās, blakus Tev, ienāk Dzidra Zeberiņa. Viņai nav tā intelektuālā prāta, kas ir Tev, viņa nav arī romantiķe. Bet viņā tomēr ir kaut kas aristokrātisks, kaut arī tikai ārēji, kaut vai tās staltā stāja, pašapziņa un pašpārliecība, kas visas – šīs minētās īpašības – nav tukša iedomība vai lielība. Šīs īpašības dziļi sakņojas viņas ticībā neparastajam, kas, manuprāt, ir ļoti parasts, bet ko viņa ar visu sirdi un dvēseli mēģina izcelt no sīkās ikdienas dzīves un padarīt par brīnumu. Dzidra Zeberiņa, vienalga, vai mums viņas atziņas un uzskati pieņemami vai ne, ir ļoti patīkams un interesants cilvēks. Mēs, Melburnā, visi viņu iemīlējām! Mēs gaidījām viņu ar lielu interesi redzēt. Zariņa raksti un arī viņas pašas raksts avīzē deva neskaidru iespaidu, kaut ko vieglu, nopietni neņemamu. Zariņš parasti dod lieliskus rakstus, bet viņš tagad pārkrāvies ar darbiem un pienākumiem, kā rakstus, tā vēstules uzmet lielā steigā.

Pirmajā Zeberiņas sarīkojumā, kad tā runāja par tēmu – Kā dzīvot šajā brīnumu pilnajā pasaulē – bija ieradušies starp 70 un 75 apmeklētāju, kas neatsaucīgajai Melburnas latviešu sabiedrībai ir liels skaits. Mazā zāle bija tikpat kā pilna. Sarīkojums notika vakarā, un tad zāle ar visu elektrību tomēr nav ‘gaiša’ diezgan, un Dzidra Zeberiņa atmirdzēja kā Havajas puķe savā garajā, spilgti rozā tropiskiem ziediem klātā tērpā. Kaut kāds pelēks akmens smalkā ķēdītē ap kaklu. Matos kupls asteres zieds – rozā kā tērpa ziedi. Un kontakts ar publiku bija uz vietas. Publika bija citāda nekā literārajos sarīkojumos. Cilvēku bija maz no literatūras ‘mīļotājiem’. Tik ciešu kontaktu ar publiku neatceros jebkad piedzīvojusi, kāds Zeberiņai bija. Viņa visus ‘aizrāva’. Arī es nebiju ilgi, pat neatceros kad, tik sirsnīgi smējusies. Pat mūsu profesoru Dunsdorfu Zeberiņa ‘savaldzināja’ un viņš vēlāk tai izrādīja savu bibliotēku. Būtu grūti ticēt, ka Dunsdorfam būtu kas jautājams šāda veida priekšnesumā, bet bija! No manis tālu visi viņas ‘brīnumi’. Kas mani ‘aizrāva’ – tas bija tas veids, kā viņa savu referātu (būtībā tas nebija referāts) ‘pasniedza’! Es Tev labāk uzrakstīšu tos vārdus, ko teicu, kad Zeberiņa bija beigusi runāt. Es teicu: „Paldies par lielisko priekšnesumu, un gribu vēlreiz uzsvērt: par lielisko priekšnesumu! JŪS mums stāstījāt par saviem brīnumiņiem un brīnumiem, bet manuprāt Jūsu lielākais brīnums ir iedzimta spēja likt cilvēkiem smieties. Tā ir reta dāvana. Un Jums tā piemīt lielā mērā.” Vairāk neko neteicu, esmu slikta runātāja, un jau tā šos vārdus labu laiku apdomāju, pirms Zeberiņa bija beigusi savu priekšnesumu. Kad jau viņa bija pāri pusei savam runājamam, es zināju, ka nekas jauns vairs klāt nenāks un tad jau man bija nostiprinājusies atziņa par viņas uzskatiem. Izteikties pozitīvi par viņas uzskatiem būtu liekuļošana no manas puses, to es nekad nedarītu. Teikt ko pretī – kādēļ? Sākumā, vakaru atklājot, pusrunāju, pusnolasīju no lapiņas – no avīzes savāktām ziņām un viņas pašas stāsta pāris teikumos pa tālruni. Runāt brīvi man bail, nekad nevaru atcerēties visu, ko gribu teikt. Tu varbūt brīnīsies, kādēļ vakaru ar uzrunu neatklāja Silkalns – kopas priekšnieks. Es arī biju pārsteigta, kad viņš mani aicināja to darīt, jo biju jau izteikusies, ka to nevēlos, un viņš taču zināja, ka esmu neveikla runātāja. Nu, bet ja priekšnieks tā noteica, tad bija jārunā.

Literārais priekšnesums svētdienā vairs tik saistošs neizdevās. Bija maz apmeklētāju. Redzi, kā pamazām ļaudīm zūd interese par literatūru. Diena bija skaista, saulaina, patīkami silta. Mēs, četras kopas dāmas, jau pirms sākuma uzrīkojām cepumu galdu pašu ceptiem saldumiem, pašas nesām galdautus, pašas nesām puķes, vīnu, sagādājām glāzes. Zeberiņai cita puķaina, gara kleita uz slaidā auguma, kurpītes zemiem, zemiem papēžiem, kā n-e – pa to no viņas pašas vairākas reizes sarīkojumos dzirdējām, ka tā jau skolas gados bijusi gara, tieva ģimnāziste! Puķe matos lai! (Kā redzi, es pat sāku piesavināties savos izteicienos Zeberiņas stilu!) Uz galda kristāla vāzē rozā hibisku ziedi. Tikpat skaisti kuplie hibisku ziedi arī aiz zāles loga turpat netālu no galda. Zeberiņai puķe matos arī šodien rozā. Viņa izskatījās drusku nogurusi, pabāla, kurpretim piektdienas vakarā tā bija sārta un mirdzoša, tāpat kā viņas garā Havajas kleita. Bet dienas viņu nogurdina, draugi zvanot visu laiku, vienmēr kaut kur jābraucot ciemoties. Pie kāda klases biedra no Franču liceja laikiem runājušies līdz pat rītam! Varbūt viņa arī jutās vīlusies par mazo apmeklētāju skaitu – varēja būt ap cilvēku 35. Ziedus – rudzu puķu pušķi ar divām skaistām kviešu vārpām spožā caurspīdīgā celofānā – bija paredzēts pasniegt Zeberiņai pēc viņas darbu lasījuma. To darīt bija aicināta mūsu elegantā Ērika Ābele, kas bija kā no Aladina burvju lampas izplaiksnījies dūmu mākonītis un pārvērties brīnumskaistā sievietē ar karmīnsarkanas krāsas platām turku biksēm. Bet kad Ērika Ābele ieraudzīja atnākušo Silkalnu meitiņu Selgu, tad iesaucās: „Puķes jāpasniedz Solveigai, Solveiga izskatās tik jauka!” Jā, Solveiga izskatījās jauka savā brūngani rūtainajā skolnieces kleitiņā.

Īsti sirsnīga, vienkārša un draudzīga Zeberiņa izrādījās tais pusotra stundās apmēram, kuras pavadīja kopā ar preses kopas ļaudīm atsevišķā istabā. Nebija ne klātu galdu, nekā, ēdām vēl tikai pāri palikušos cepumus (tie bija gatavoti apmēram 60 apmeklētājiem) un runājām un klausījāmies cits citā. Visvairāk runāja Zeberiņa, jo mēs viņai jautājām.

Zeberiņa pati domā, ka viņa ar saviem brīnumiem, ko rada viņas pozitīvā domāšana, pieskaras metafizikai. Es tā nedomāju. Bet ja jau viņa tā domā, lai tad tas tā arī paliek viņas pārliecībā.

Zeberiņas miniatūru sakopojums KAD ES MAZA BIJU ir skaista grāmata daudzējādā ziņā. To patīkami paņemt rokā. Zeberiņa ir veikla stāstītāja ar asu uztveri. Šo aso uztveri es sajutu jau viņas pirmajā vakarā, kas tai deva iespēju saliedēties ar klausītājiem. Viņa zināja, ko klausītājiem dot un bija brīži, kad klausītāji jau sirsnīgi smējās, bez vārdiem jau uztverdami, izjuzdami to, ko viņa teiks. Tā arī tas bija sarunās ar preses kopas cilvēkiem. No viņas sejas varēja jaust, ko tā uztvērusi un kā viņa to uztvērusi. Visi bija smalkjūtīgi un metafiziskajām lietām nemaz nepieskārās, Zeberiņa tad arī par to nemaz nerunāja, tikai piezīmēja, ka reiz pat esot kādu cilvēku izārstējusi ar pašsuģestiju. Un Zeberiņa zin, cik daudz stāstīt. Man patīk tas veids, kā viņa savā grāmatā stāsta. Stāsta bez sākuma un beigām. Un kaut kur citur atkal pieskaras tai pašai tēmai, kas bijusi iepriekš. Vai atkal atgriežas atpakaļ agrāk pieminētā laikā un pastāsta ko citu, par citu tēmu. Tas nav tas ‘lēni plūstošais Lielupes stils’, kāds ir manējais, un kāds tikai reti kādam patīk. Zeberiņas stils ir krāsains, gleznains, uzskatāms, vietām pat krāšņs. Vietām jau tā viņas impresionistiskajā stilā vēl iemesta pa sevišķi skaistai gleznai. Zeberiņas stils ir tas, kas viņu ‘iznes’ kā rakstnieci. Labā nozīmē iznes. Jeb padara, varētu teikt. Padara par rakstnieci. Viss nupat teiktais attiecas gan tikai uz grāmatu KAD ES MAZA BIJU. Un pietiek rakstniekam arī tikai ar stilu. Tādu ir itin daudz. Arī mans iemīļotais angļu rakstnieks Laurie Lee balstās tikai uz savu krāšņo stilu. Un viņš ir slavenība ar to visā pasaulē. Arī viņš, tāpat kā Zeberiņa, stāsta tikai par sevi un savu ģimeni, pie tam ļoti vaļsirdīgi. Viņiem ir drosme, tāpat kā Tev bijusi drosme, rakstot Tavus darbus.

Lasot šo Zeberiņas grāmatu man ienāca prātā tāda spītīga doma: pamēģināt būt vaļsirdīgai un uzrakstīt pa mazai miniatūrai, vadoties no Zeberiņas miniatūru virsrakstiem. Tā tad paņemt tēmu no Zeberiņas atsevišķajiem darbiņiem un redzēt, kas tur iznāk. Protams, tā jau apmēram Jaunsudrabiņš uzrakstīja arī savu BALTO GRĀMATU, bet man gribētos ieraudzīt to pasauli, kāda bija manējā – nabaga meitenes pasaule vislielākā nabadzībā pretī princesei Dzidriņai! Ko es varētu likt tai pretī? Sāku uzskaitīt: pazemību, pieticību, kaunu par savu nabadzību, kaunu par savu vecāku necilumu, atsacīšanos. Vienmēr no visa atsacīšanos. Banalitāti. Banalitāte tomēr ir iedzimta īpašība, diemžēl. Tu saki, ja tā ir īsta – tas ir, ja uzrakstītais ir īsts, tad šī banalitāte ir savā vietā un uzrakstītais kļūst par mākslas darbu. Lai to izdarītu, vajaga liela un stipra talanta. Tāda man nav. Mūsu dzejniecei Valtai Saulītei ir īsts talants šai ziņā. Viņa pasaka rupjas lietas, runā pat par nejēdzīgām lietām, bet viņas uzrakstītais nav banāls. Es laikam tomēr nemāku parādīt to labāko, kas manī ir. Es ceru, ka ir. Es spēju parādīt tikai vājāko.

No Sidnejas biļetena redzu, ka mani nupat nākošās nedēļas nogalē Sidnejā ķengās un izsmies Ulža Siliņa Kaleidoskopa izrādē. Kādēļ viņš to dara un kas viņam tur par prieku? Viņš saka vārdus ‘ievērojamas personas…’ Vai es atstāju iedomīgi iespaidu? Es pat nelasīšu avīzē par to. Ir kā skumji par to. Es taču latviešu sabiedrībā ieņemu vai nu pavisam mazu vietiņu vai patiesībā – nekādu, un tad: ko viņi iegūst ar to, mani izsmiedami? Sidnejas publika mani nemaz nepazīst. Nu – vienīgi tur ir pazīstama mana grāmata! Tā tad grāmata. Vienkārši jāpieņem visu ar aukstu prātu, kas nāks.

Paldies Tev, Erna, Tu tik daudz rakstīji, lai mani mierinātu attiecībā uz to barjeru. Es kaut kādi nemaz vairs nespēju rakstīt. Ir jau arī personīgās rūpes, kas no visa noslēdz. Ir it kā bailes. Var jau varbūt beidzot atbrīvoties no banalitātes, ejot citu ceļu savā rakstīšanā. Izvēloties citu stāstīšanas veidu. Galvenais jau laikam ir un paliek tas, ka tik maz uzrakstīts. Un es arī tagad redzu, nesaprotu īsti – kādēļ tikai tagad, ka saviem darbiem esmu piegājusi tikai no ārienes. Varbūt esmu necili mīlējusi. Necili dzīvojusi. Bez īpatnības, bez oriģinalitātes, bez drosmes. Un kādreiz tik daudz cerēju, tik daudz gaidīju no sevis, ticēju sev. Un citi gaidīja no manis. Viss tagad izsīcis. Nu – tas šodien tā. Rītu es sākšu rakstīt, kaut tikai pati sev!

Ar mīļu sveicienu
Ella

—————————-

29. 3. 84

Mīļā Erna!

Tik ilgi nesaņēmusi atbildi no Tevis, baidos, ka esmu Tevi ar savu vēstuli kaut kā aizvainojusi. Bet īsti ar ko? Taču tici man, nē – tie nav īstie vārdi. Esmu bijusi nesmalkjūtīga un neapdomīga, piedod, ja tas tā noticis. Varbūt Tev likās kā nevajadzīgi glaimi, kad teicu, ka Tevī – ka Tu rādi cilvēku, kas ir tīrs un labs savā dvēselē, kas redz skaistumu. Varbūt nevajadzēja pieskarties reliģijai. Varbūt nevajadzēja pieminēt Zariņa rakstu, Zariņa salīdzinājumu. Bet tas ir izdarīts – pateikts, atpakaļ vairs neatņemams, Tu paliec aizvainota un varbūt manī vīlusies, man jāapgriežas un jāiet uz otru pusi un jādomā – gan jau tas pāries un vairāk nesāpēs. Tas īsais brīdis, kurā bijām atkal satikušās, bija kā īss uzliesmojums, kas ātri nodzisa. – Nevarētu taču būt, ka esi slima, vai ka Tev ir kādas lielas rūpes?

Mintauta Eglīša mazais stāstiņš izklausās pavisam citāds, nekā kad tika nolasīts. Tas jau tā ir vienmēr. Arī viņš ir romantiķis, tāpat kā Tu. Man patīk viņa atturība, klusums.

Pie mums te, Melburnā, skumji tas, ka miris Oļģerts Rozītis. Labi pazīts, daudz redzēts, dzirdēts. Īpatnējs cilvēks, īpatnējs bija savos uzskatos par literatūru, īpatnēji pats rakstīja. Manā uztverē – romantiķis-fantasts. Bija tieši manā vecumā, ar 2 mēnešu starpību. Arī tas rada skumju noskaņu manī – ko man vairs domāt par rakstīšanu? Piederu taču tai ļaužu saimei, kas aiziet viens pēc otra.

Melburnas untumainajā laikā šis ir atkal skaists rīts. Kad pavēru acis un ieraudzīju sauli aiz aizkara malas un dzirdēju putnu dziesmas, sajutu to pašu, ko savā mazajā stāstiņā Divas mūžības, ka klusi jāpieceļas un jāaiziet. Jautājums tikai – kur? Nav vairs ceļu, nav pļavu, pilnu puķēm, nav viļņojošu lauku. Un tomēr es iešu! Es priecīgā steigā apģērbšos un iziešu dzimstoši skaistajā rītā. Vēl jutīšos laimīga, ja gadīsies jaunais vilciens. Bet tad ilūzija zudīs, kad izkāpšu pilsētas galvenajā stacijā mūslaiku steidzīgajā drūzmā. – Lai nu būtu vienalga kāds iemesls, Tavai nerakstīšanai, paliec sirsnīgi sveicināta!

Ella

———————–

 1984.g. 14. aprīlī 

Mīļā Erna!

Tev uz mani ir labs iespaids – padomā: sāku vakar vakarā cilāt savus vecos dzejoļus! To ir ap 200. Lasu, jāatzīst: šis tas ir labs, bet banālā un klišejiskā bez sava gala – pie tam par daudz personiskā, bet galvenais, absolūts formas trūkums. Izjūtas, domas, atziņas mēģinātas iespiest trioletos un sonetos, arī četrrindās – uz atskaņu rēķina, atskaņu – kuru man nav! Tu raksti brīvā pantmērā, bet arī tad ir vajadzīga forma. Forma un saturs – abi vajadzīgi! Un dzejiska valoda vajadzīga.

Prātā man ienāca ieskatīties dzejoļos Tavas vēstules pēdējie teikumi, kur Tu saki: „Mūsu dzīves… nav tomēr gluži personīgi piederošas, mēs esam ielikti savās dzīvēs. Mēs varam tās cienīt un mīlēt – kā dāvātas”. Priecājos par Tevis teikto, jo tādas domas ir arī man, tikai diemžēl, es to neesmu varējusi tik izjusti pateikt kā Tu. Mans klupšanas akmenis vienmēr ir bijis mans reālisms – attiecībā uz literatūru. Kad lasīju Tavu vēstuli, atcerējos šo savu uzskatu, atcerējos mēģinājusi to izteikt dzejā toreiz, kad Sarma mani mācīja rakstīt dzejoļus. Citēšu dažas rindas no sava ‘dzejoļa’: „Virs zemes šeit mums nepieder nekas. Nedz naids ir mūsu uguns, nedz mīlestība guvums. Tas tikai šķitums vien. Tas nāk un atkal aiziet bez mūsu ziņas. Prāts šaustās un izmocīts sev jautā: Vai cilvēks ir tik kails un nabags, ka Nezināmā liktās gaitās tam akli iet? Neviens nav savs. Bez izvēles tas laists šai iznīcībai lemtā zemē.” Tu runā par dāvanu, par dzīvi-dāvanu, ko varam cienīt un mīlēt. Dāvana jau bija arī mana dzīve kā Tu to saki, bet es to nepratu cienīt, es to nepratu gudri dzīvot, man nebija dota tāda spēja. Tādēļ mans izmisums. Izmisums arī par to, ka nebija manos spēkos ko mainīt. Bet nedomā, ka es esmu fatāliste! Tālu no tā. Manī dziļi sakņojas pārliecība, ka mēs, cilvēki, esam atbildīgi par sevi, bet varbūt arī tas tikai šķitums. Dzīvība ir dāvana, cik bagāta vai nabaga tā noteikta ar ieņemšanas brīdi, kas apstākļiem pakļauts. Cik daudz dzīvību un mūžu nav aizgājuši šai eksistencei zemes virsū secen – tikai gadījuma dēļ, jeb labāk teikt – tādēļ, ka neradās tāda gadījuma, kad to varēja ieņemt. Mēs esam laimējuši savu dzīvību, tā kā loterijā vinnē, un – lai gan mans mūžs bijis, jeb teikšu – nav bijis skaists, es tomēr mīlu šo pasauli ar visu savu sirdi! Kādam manam dzejolim ir 30. novembra diena, gads nav atzīmēts, varbūt rakstīts pirms gadiem 25. Pirmais pants: „Viss aug un top zem zvaigznēm un zem saules, Kas nomirst, top jaunos vējos izkaisīts, lai gadu miljonos no jauna tas saistīts būtu lielā tapšanā – par jaunu iegūtu lai savu es.” Ceru, ka Tev mana doma skaidra.

Viena prāta funkcija šai pasaulē ir tā, lai mēs sevi spētu pasargāt no bojā ejas. Dzīvniekiem ir instinkts, arī lielāks fizisks spēks un veiklība (vismaz dažiem), bet ar prātu var tikt tālāk. Un te nāk izlase. Galvenais (pēc Darvina teorijas) dabā, šķiet ir – pasargāt sugu no iznīkšanas. Pasargāt dzīvību no iznīkšanas. Ak, par to visu nemaz nedrīkst domāt – tā bez sistemātikas – jo tad ir tā ka šī domāšana ir ‘kā čūska, kas pati savu asti kož’. Dzenas satvert savu asti, bet aplī vien griežas, neko nesatverdama.

Es pārdomāju arī tos vārdus – lādēt un iznīcināt! Tur ir starpība. Man liekas, ka lāsti ir briesmīgāki un tiem ir dziļš un milzīgs spēks, un man liekas, ka nolādēt var tikai to, kas bijis tuvs, kas mīlēts. Vārds ‘lāsts’, ja nemaldos, nāk no bībeles. Kur tad vēl vārdi ‘Tēva svētība uzceļ bērnu dzīvi līdz …, bet mātes lāsti to noārda līdz pamatiem’. Ak – vai māte tiešām tā varētu savu bērnu nolādēt! To es nevaru iedomāties. Bet tie bija citi laiki, kad šie vārdi radās. Nolādētais – tas ir kā velna apzīmēts un kā kaut kas briesmīgs klīst pa pasauli. Arī ienīst var tikai to, kas ir bijis tuvs un mīlēts. Ar svešu nav nekādas saskares, kā lai nīst? Neleiši, slepkavas, kas liek ciest nevainīgiem, kas apdraud sabiedrību, viņi ir iznīcināmi. Kā lai žēlo, piedod tam slepkavam, par ko Tu rakstīji? Tie ir neizdevušies cilvēki, šie slepkavas un vispār zemi attīstītie. Ja viņiem būtu prāta diezgan, tie varētu naidā sacelties pret Dievu un saukt: „Kādēļ Tu esi mani tādu radījis?!” Un te jau ir atkal tas: Dievs pasauli radījis, likumus radījis, kā pasaulei tapt, bet tagad viņš vairs nevar, nespēj iejaukties savas radītās pasaules norisēs. Tā varbūt ir visu lietu traģēdija. Viss norit pēc likumiem, visam ir kāds iepriekšējs notikums, un grozīt nevar neko. Viss notiek secību sakarībā.

No Tavas vēstules spriežu, ka sensāciju kārums ir arī citos cilvēkos, tāpat kā manī, un domāju, ka lielākai daļai ir tāda sajūta – lai nekas ļauns nenotiktu. Manējais ir tāds, lai notiktu kas nedzirdēts, kas nepiedzīvots – ar piezīmi savā sirdī – lai neviens cilvēks vai dzīvnieks neaizietu bojā! Dažreiz domāju: kaut no okeāna dziļuma izceltos kāds kalns! Jā – bet tāds brīnums nevarētu notikt bez cilvēku bojā ejas – jo okeāna ūdeņi pārpludinātu krastus! Un dažreiz – lai zeme atvērtos, bet lai tā neviena neaprītu! Bij laiks, kad cerēju, ka varbūt virs zemes nolaidīsies kāds tālas planētas gaisa kuģis. Tagad vairs tam neticu. Dievs savu pasauli radījis tā, lai mēs nesatiktos, vismaz mūsu pasauli, tā radījis. Ja būtu dzīvība uz kādas citas saules sistēmas planētas – tad jau gan. Bet tā visa ir fiziskā pasaule, tā tagad itin daudz ir izpētīta. Man liekas – cilvēks varbūt pavisam tuvu vienam no lielākajiem fiziskajiem nezināmiem – kā telpas tukšumā ir ienākusi matērija! Es ticu, ka matērija ir visā bezgalībā – bez gala, bez malas un tā bijusi mūžīgi mūžam. Kas paliek nezināms, neaptverams – tas ir cilvēka prāts. Par cilvēka prātu un dvēseli mums nav nekādu ziņu – kur tā pirmavoti. Cilvēks ir augsti attīstīts savā prātā. Bet – kas ir aiz visa tā, to mēs nezinām. Kas ir aiz zvaigžņu miriādēm, kas veidojas miljonos un biljonos gadu, kas ir aiz cilvēka saprašanas? Katrā ziņā kaut kas liels, kaut kas bezgala liels.

Tu runā savā vēstulē tālāk par prātu, ka tas nevar būt mums kaut kas absolūti privāts. Domāju – prāts saistās ar visu mūsu būtni, bet mēs saprotamies arī ar citiem cilvēkiem. Visai cilvēcei ir kopība. Viens vienīgs atsevišķs cilvēks ar augsti attīstītu prātu? Kas viņš būtu? Viens vienīgs pasauļu visumā? Nekas! Mēs esam vajadzīgi viens otram. Ir iespējams, un tāda filozofija vispār pazīstama – ka viss, visa daba, katrs atoms, arī mēs – ka mēs visi esam daļa Dieva. Ka garīgi augam, un varbūt šī garīgā augšana (domāju visas cilvēces mērogā) ir visa jēga. Ka mūsu rīcības brīvība ir šķietama – es tomēr palieku pie tā. Varbūt mūsu domu lidojumam ir brīvība, pilnīga brīvība iedzimto īpašību (tā tad – iedoto) robežās, bet fiziskā pasaule tomēr liek visam ritēt secību kārtībā, ierobežo mūsu domu piepildījumu.

Metafizika ir tā, kur beidzas zinātne. Kur beidzas zinātne, tur sākas arī reliģija. Tām abām jātic – bez izskaidrojuma. Ir lietas tomēr, kuras var izjust tikai intuitīvi. Varbūt tur ietilpst metafizika un tuvība Dievam vai Nezināmajam. Es pašlaik lasu žīdu tautības rakstnieka Isaaca Bashevis Singera noveļu sakopojumu Short Friday. Kas par raganīgu, briesmīgu, brīžiem pretīgu grāmatu! Bet kā literārs darbs augstvērtīgs. Šim rakstniekam arī piešķirta Nobeļa prēmija 1979.g. par literatūru. Kādēļ viņu pieminu? Tā ir tā mistika, kas izstaro no viņa novelēm. Tur var just gandrīz šo metafiziku – šo neizskaidrojamo, un tas ir tik īsts. Tā man atklājās gandrīz kā jauna dimensija cilvēka izjūtās. Brīžiem viņa cilvēki dzīvnieciski, netīri, cūcīgi, žīdiskais rituāls liekas izsauc šo mistiku. Un tomēr, paklausies. Viņa novelēs ir arī kas cits – tā pati meklēšan, kas mums. Es rakstīšu tieši angliski, citēšu (no noveles Alone). Viņš – ap gadi 50 vecs vīrs, protams žīds, meklē būt viens, apmeties nožēlojamā viesnīcā, ir vienīgais viesis, un, izpeldējies jūrā – Miamī pludmalē – apgūlies jūrmalas krēslā. Ir karsts un sutīgs. Te ir viena viņa doma: „The air smelled of salt, fish and mangoes. There was no division, I felt, between the organic and the inorganic. Everything around me, each grain of sand, each pebble, was breathing, growing, lusting”. Te man jāsaka, ka arī man karstajās zemes joslās dzīvības izjūta bijusi dziļāka nekā aukstajās zemes joslās. Klausies tālāk. „… At the same time the eternal question tapped in my brain: Who is behind the world of appearance? Is it substance with its Infinite Atributes? Is it the Monad of all Monads? Is it the Absolute, Blind Will, the Unconscious? Some kind of superior being has to be hidden in back of all these illusions”.

Singers to tik skaisti un skaidri pateicis, to pašu domu, ko es meklēju, un ko Tu izjūti.

Es ieaugu te savā vientulībā kā koks. Es te iesūnojos un brīžiem man ir labi. Brīžiem nejūtu vajadzības pēc cilvēkiem. Ir daudz labu un patiesu cilvēku, taču daudz arī seklu, nepatiesu, neinteresantu. Esmu tuvāk iepazinusies ar Silkalnu un viņa kundzi, un cik citādi viņi atklājas, nekā agrāk par tiem domāju. Nāk prātā Sarmas vārdi, ka otrs cilvēks ir tikai mūsu ‘fikcija’. Otrs cilvēks ir tāds, kādu mēs to iedomājamies, kādu tas ļauj sevi iedomāties. Īstenībā viņš tāds nav. Tikai kopā darbojoties cilvēks iepazīst cilvēku. Silkalni ir reliģiozi un iet katru svētdienu baznīcā. Kādā sarunā viņš man teica, ka nesen notikušajā baznīcas kongresā (droši vien to sauc citādi) Kanādā, kur viņš bija sūtīts kā pārstāvis, noskaidrots, ka vēl aizvien 80% ticīgo ticot, ka pēc nāves kļūšot par eņģeļiem un dzīvošot debesīs! Neiedrošinājos pajautāt viņam, vai viņš arī tam tic. Un kad vēl tai pašā reizē apgalvoju, ka izjūtu, varu aptvert, kas ir bezgalība, tad viņš izteica domas – ko līdzīgu, ka tā ir augstprātīga iedomība, varbūt gandrīz apgrēcība, jo bezgalību laikam taču drīkst jeb spēj apjaust tikai Dievs! Tā ir reliģija, mīļā Erna! Reliģijā ir daudz kas aizliegts! Vai tā ir iedomība – meklēt, tiekties saprast pasaules visumu?! Zinātne jau gan ar reliģiju gandrīz vienmēr, vismaz pagātnē, bijušas kaŗā viena pret otru. Reliģija šodien ar visiem saviem uzskatiem, ar bībeles brīnumiem – kā tā var pastāvēt? Cik īsti tie cilvēki, kas tic bībeles brīnumiem šodien? Kristietība ir pastāvējusi jau 2000 gadu, visa mūsu kultūras pamatos ir kristietība, reliģija, baznīca. Un ja tā bijusi tik stipra, vai viņai maz vajag brīnumu?

Es patiesi iesāku rakstīt 2 stāstiņus par savu bērnību. Viens ir, jeb varbūt arī abi, Zeberiņas ietekmē. Viens saucas Andas vardīte. Otrs – Zirgu ielā. Tas ir īsti Zeberiņas ietekmē, vismaz – iespaidā. Paraugs – Zeberiņas miniatūra Jūrmalā. Tur nāk Rīgas bagātnieki viesos pie bagātajiem Zeberiņas vecākiem, un tie citi noskatās aiz žoga. Protams, es esmu pie tiem, kas aiz žoga. Un tā radās ideja stāstiņam (miniatūru es laikam gan nespēju uzrakstīt!) Zirgu ielā, kurā centos būt patiesa, tik patiesa!. Mana nelaime tikai tā – iesāku, bet nevaru nobeigt. Neiznāk laika. Bet jāpabeidz būs, jo nāk virsū rakstnieku dienas, uz kuŗām braukšu un piedalīšos lasīšanā. Kad man šie stāstiņi būs pabeigti, aizsūtīšu Tev ieskatam. Jā, pie reizes atceros Tavu stāstu Sugas suns! Es lasīju saraustīti – daļu mājās, daļu vilcienā, nevarēju koncentrēties. Pirmo pusi izlasīju ar lielu interesi, gaidīju beigas, bet – saraustīti lasot, neguvu iespaidu. Palika sajūta, ka visu labi vēl jāpārdomā, kādēļ tas viss tur tā notika.

Šovakar nav vēls, bet jūtos ļoti nogurusi, nācu no stacijas kājām, veselu stundu. Esmu pieradusi pie šī gājiena, nemaz ceļš tik tāls neliekas. Ir tikai skumji, tā dīvaini, ne īsti skumji, jā – laikam jūtos kā tas vecais koks, ko minēju agrāk. Un brīžiem ar sevi sarunājos, jeb – skaļi domāju. Tomēr, lai rakstītu stāstu, tam jutos par nogurušu, lai gan vēls nav. – Esmu gan šoreiz pierakstījusi tik daudz lappušu!

Gaidīšu Tavu vēstuli!
Ella

——————–

27. 4. 84

Mīļā Erna!

Varbūt Dorīne ir pats labākais stāsts, ko esi uzrakstījusi. Varbūt pat labāks nekā Kaimiņš. Tik labi jau Kaimiņu vairs neatceros, bet tā ir kaut kāda tāda iekšēja sajūta. Dorīnā ir kaut nepasakāmi smalks, skaidrs un svaigs. Dorīne uzbūves ziņā ir kaut kas starp noveli un stāstu. Jau pats sākums ir vēstījošs un tālākais nepieviļ. Kas sākumā solīts, tas vēlāk tiek dots. Šis stāsts ir uzrakstīts ar retu skaidrību un pietāti. Otrreiz es viņu vairs nelasīšu, lai nepazaudētu pirmo iespaidu. Pirmajā lasījumā literārs darbs manā apziņā vienmēr iegulstas pilnīgs, dziļi izjusts līdz katrai niansei. Lasot otrreiz – tas zūd. Gaist. Te esmu kā baudītājs, kas ilgāk grib paturēt skaisto mirkli. Tas viss nevis tādēļ, ka darbs būtībā nebūtu tik skaists, tik labs, kā licies. Zūdošs ir tas, tā sajūta, ko darbs radījis manī.

Jauks bija arī stāstiņš Pūķu svētki, bet par Sugas suni man bija daudz jādomā, un par Sugas suni bija sajūta, ka kaut kā trūkst. It kā trūktu kas vairāk par visiem 3 tēlotajiem cilvēkiem. Būtībā sugas suņa uzbūve ir – noveles, taču stāstā notiekošais it kā prasās paplašinājuma, gribas jeb derētu ko vairāk zināt par šiem cilvēkiem, redzēt viņus citādās situācijās. Tur varētu iznākt pat – īsromāns! Citādi šie cilvēki aiziet it kā neziņā – viņi neiegūst simpātijas, vismaz manas nē. Protams, tikai manas. Citi lasītāji un kritizētāji stāstu uztvers citādi. Protams, Undine kā simbols iznāk cauri ļoti skaidri. Man pat liekas, ka stāstam labāks virsraksts būtu bijis Undine. Tas, pirmkārt, ir labskanīgs vārds, un būtu intriģējoši virsrakstu ieraudzīt. Undine? Ā – kas tā Undine ir? Un tad pamazām atklātos, ka Undine ir aristokratiskā, pielūdzamā, lutināmā, visam pāri liekamā sugas suņa simbols – Melitas tēls. Stāstā rodas iespaids, ka Melitai vispār nekā garīga nav. Varētu pieņemt, ka tādā satraukuma brīdī, kad Undine pazudusi, ka nekam citam nav tik lielas nozīmes, tomēr Melitas tēlam vajadzēja vairāk parādīties, kaut ar visniecīgāko norādījumu, ka viņa ir arī kas cilvēcīgāks, kas labāks. Viņa ir nesimpātiska viscaur un man tādēļ viņas ir žēl. Nevarētu būt, ka viņā nav nekā laba kā tikai lutinātas meitiņas untumi, histērija, egoisms. Te ir viens aspekts tam, ka stāsts it kā prasītos būt garāks, lai ko vairāk zinātu par Melitu. Melitas tēls zināmā mērā atgādina (arī nesimpātiski tēloto) Kaimiņa sievu stāstā Kaimiņš. Cik savādi arī neizklausītos, nesimpatiski man palika arī Edvīns un Daga. Es šo stāstu izlasīju 3 reizes, lai iedziļinātos atsevišķajos raksturos. Tas ir parasts trīsstūris. Edvīns, kurš mūžam atkāpjas, padodas, kurš sarāvās sevī mazāks un mazāks un kļuva par neko – tas manī neradīja simpātijas, pat ne žēluma. Te ir viena vieta, ko pirmā lasījumā pārpratu. Tā ir, (runājot par Melitu): „… Jeb varbūt no tā tieši radās šīs histērijas, ja vienmēr bija kāds, kas uzņēmās zemoties, izpatikt, uzklausīt”. Pirmo reizi lasot domāju, ka tas Melitu varēja pataisīt histērisku – ja bija tāds Edvīns, tāds gļēvs, padevīgs, pazemīgs. Bet tad sāku domāt – tas ir neloģiski. Tas it kā parādītu, kādēļ dažreiz Melita varētu par to tā ciest, ka kļūtu histēriska. (Histēriski ir cilvēki vājiem nerviem, vienalga, kādā ceļā viņi tādi kļuvuši.) Bet Melita viscaur zīmēta nesimpātiska. Tad sapratu: Melita ātri jutās aizskarta un kļuva histēriska tādēļ, ka bija kāds – kas vienmēr ‘atsaucās šai viņas histērijai, klusēja, uzņēmās vainu. Ja Edvīns (mammai, manuprāt, šeit maza nozīme vai mazāka šajā Melitas dzīves posmā, jo nekāda mazā meitene Melita jau nav) būtu stājies pretī ar stingrību, vismaz nebūtu kļuvis pazemīgs, nemēģinājis izpatikt – kas zin, Melita varbūt nekļūtu histēriska. Mazā epizode ar mammu, kad Edvīns to atstumj no durvīm, jau pierāda to, un šī epizode vien jau rāda, ka stāsts varēja būt plašāks. Patiesība, liekas, ir tā, ka viņi abi nesaderēja kopā. Viņa tiecās pēc dievinātā simbola Undines (šis simbols varētu būt arī kas cits, ne tikai sugas suns) un viņš, Edvīns – tam visam ir ‘par mazu’. Viņš saka: „Es nesaprotu tiktāl, ka man tieši to – vajadzētu.” Šī tiekšanās vienmēr pēc labākā, dārgākā, skaistākā, dievināmā – tas nav Edvīna gaumē. Viņš to negrib, un to var saprast. Ja tāda nav viņa iekšējā pārliecība, kāda ir Melitai, viņam tas nav vajadzīgs. Bet ir jau vēl daudz kas cits, kas būtu psicholoģiski analizējams, piem. viņam un arī Dagai Undines skaistums patīk. Ir arī pretrunas. Jūtamas šaubas. Nedrošība. No dažām piezīmēm var secināt, ka Daga vēlāk varētu kļūt tāda pat, kāda ir Melita. Tagad viņa ir ļoti pašpārliecināta nenosakāma vecuma sieviete, kas rūpējas par Edvīnu. Sākumā par viņu teikts: „… jauna sieviete un sniedza roku… nedaudz vecākam vīrietim…” Vēlāk teikts, Edvīns pusmūža – Daga nedaudz jaunāka (!), Edvīns saka: „Tu esi tikai meitene. Tik jauna…” (Vai tie būtu tikai parastie vīriešu glaimi?) Taču man Daga liekas nobriedusi sieviete – tuvu pusmūžam. Protams, viņa var izskatīties meitenīgi jauna arī būdama ap 40 gadiem. Varbūt viņa domā, ka atradusi sev piemērotu vīru – lēnu, labu, pārtikušu. Varbūt meklē tikai draugu. Undines tēma būtu labi pakļāvusies plašākam darbam, kaut vai nedaudz. Taču ko es tik daudz runāju – varbūt tu tieši to vēlējies: parādīt viņus visus ne sevišķi simpātiskus! Bet, mīļā Erna, varbūt neņem nemaz vērā, ko te saku. Tu zini jau, ka mans prāts vienmēr metas uz kritizēšanu.

—————–

29. aprīlī,                                     
klusā un saulainā svētdienā.

Mīļā Erna!

Rakstu Tev šīs vēstules, nesaņēmusi vēl atbildi no Tevis manis iepriekš sūtītajai vēstulei tādēļ, ka gribu pateikt Tev savas izjūtas par Taviem stāstiem un dzejoļiem tūliņ, tikko esmu tos izlasījusi. Vēlāk iespaids zūd, attālinājas.

Uzskatāms, gleznains bija dzejolis Tur. Tādā izteiksmes veidā rakstīja arī Velta Saulīte. Žēl, ka viņa vairs neraksta, vismaz neko nedod avīzei. Saulītei bija pavisam liels talants, bet trūka kaut kā, trūka kāda iekšēja garīga spēka, kas to dzītu uz priekšu, kas liktu viņai izjust dzejošanu par nepieciešamīgu, bez kā nevar dzīvot. Viņa neauga arī kā māksliniece, nepievērsa uzmanības savu darbu formai. Kā pirmā mirklī iznāca, tā bija. Un labi bija šie mirklī radītie dzejoļi, tajos bija īsts spēks, kaut raupjš. Viņa tagad pat nekad neatbrauc uz Melburnas sanāksmēm vai literārajiem sarīkojumiem, kaut dzīvo pavisam tuvu Melburnai. Varbūt slimo.

Tavs otrs dzejolis Sēkla lido skāra mani līdz sirds dziļumiem. Tas ir skaists un izjusts dzejolis. Vai būtu radies reizē ar Dorīni? Izjūtu šo sēklas lidojumu, mazas, niecīgas sēklas lidojumu, kas nes sevī dzīvību.” Jā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību, — tā pati – viss.” Tādiem vajadzētu būt cilvēkiem zemes virsū, bet – mēs ceļojam, smagi piemirkuši savas jautāšanas. Te viens no lielajiem grēciniekiem esmu es: jautāt, meklēt, nemitīgi meklēt atbildes. Ja varētu zemes virsū dzīvot tā tik skaisti, ar tādu vieglumu, ar tādu brīvības sajūtu, kas ir gandrīz astrāla. Es gribētu būt tāda sēkla, jo tad nekas nesāpētu. Nebūtu bēdu, zaudējumu, izmisuma, varbūt nebūtu arī prieka, bet tas nekas. Tas tad būtu kā mūžības miers. Reiz mūžības mieru izjutu augstu kalnos Amerikā. Mt. Rainerā. Tur augšā – cik tas bija skaisti! Un tiešām bija šī mūžības izjūta – dziļa un tīra, un tur bija arī šis klusais, miera apdvestais prieks, kaut uz dažiem mirkļiem, atraisījies no tā, kas mūs var ievainot. Vai tā būtu tā mūžīgā gaisma un miers, ko reliģija sola pēc nāves? Tad, kad tu, cilvēks, būsi atteicies no sava es, jeb: nāve tev būs atņēmusi tavu es, ko mēs te, šajā dzīvē, tik izmisuši dažreiz sargājam, kas mums liekas tas vērtīgākais, kas mums ir – mūsu es. Ikkatram savs.

Redzi, nespēju iztikt bez jautāšanas. Bet kad atgriežos domās pie Tava dzejoļa, tad izjūtu to dziļi un skaidri, kādu Tu esi izjutusi to rakstīdama.

Labi, Erna – sūti savus darbus avīzei, vienu pēc otra. Kādas citas iespējas publicēties tad ir palikušas? Nav vairs, kas latviešu dzejnieku darbus lasa. Un varbūt avīze pat labāka – to lasa vēl daudzi, daudz vairāk abonē avīzi nekā lasa grāmatas. – Es gaidīšu Tavu vēstuli, bet ja ilgi neatbildēsi, tad nosūtīšu šīs uzrakstītās lapas ātrāk.

Varbūt Tevi pārsteidza, kā man bija drosmes Tev aizsūtīt izvilkumus no maniem ‘dzejoļiem’? Man bija, jo sajūtu pret Tevi tikpat lielu uzticību, kādu kādreiz sajutu pret Sarmu. Vienīgi Sarma ir lasījis manus neizdevušos dzejoļus. Es nekaunējos viņam rādīt savas briesmīgās kļūdas un nevarēšanu. Vismaz viena lieta esot laba manos ‘dzejoļos’, Sarma teica: doma esot skaidra. Sen vajadzēja aizmest šos dzejoļus, bet vēl nespēju tos aizmest.

—————-

5. maijā

Mīļā Erna!

Domāju – nosūtīšu Tev uzrakstītās vēstules. Apzinos gan, ka rakstu Tev par daudz. Turpmāk centīšos rakstīt Tev mazāk.

Tavs stāsts Dorīne man vēl aizvien kavējas atmiņā. Tāds gaistošs, viegli iezīmēts stāsts, viegli iezīmēti arī reālie meti. Ir ceļš, iela, kas ved augšup. Kāds telefona stabs, kādi koki gar ceļu un ne visai lielā tālumā zils kalns iezīmējas, augsts kalns, miglas apņemts. Pa ceļu augšup kāpj sieva pusmūža gados, varbūt vecāka, drusciņ kā hipiju tērpā, ne parastajās pilsoņu drēbēs. Nekas uzkrītošs, svārki tumši, pagari, kāda jaka, kāda plata jaka, un domīga, gaiša seja. Un tad vēl tur pa ceļam kādā mājā parādās Dorīnes simpātiskā seja, ar kaut ko neparastu tajā. Nāk Kristus tēma vēlāk: „Celies un staigā…” Kristus tēma Tavos darbos ievijas šur un tur. Piemēram, stāstā par klaidoni, kuru beigās „kāds (vai kāda, labi neatceros) bija pacēlis”. Ieraugot viņu tādu savainotu uz sola stāsta sākumā stāstītājai gribētos žēlot viņu, dziedēt viņa brūces. Un tad kaut kad agrāk Tu savos darbos esi runājusi par mūsdienu jauniem vīriešiem, kurus var sastapt ielās, kuri nevien ārēji atgādina Kristu, bet kuru sejās ir Kristus gaišums un skaidrība.

Par Sugas suni gribu vēl piebilst, ka Tavi vides tēlojumi dod īstu izjūtu, skaisti pateikts, piem.: „… bet saules sakarsētais mūris pulsēja no sevis karstus gaisa viļņus, un pāri tam tikpat karsti dvašoja jauna, zaļganvioleta eikalipta zari”.

Ar sirsnīgu sveicienu,
Ella.

————————-

21. 5. 84 

Mīļā Erna!

Šoreiz steidzu rakstīt, baidīdamās, ka neaizbrauc uz Kanādu un nespēšu vairs Tevi aizsniegt.

Man jāatbild divām Tavām vēstulēm. Pēdējā rakstīta 9. maijā – ceru, ka neesi vēl aizbraukusi. Kaut kā sanācis tagad, ka man ļoti daudz ko darīt. Esmu bijusi literāros sarīkojumos, uz teātri, nupat šodien pieteicos Valdības rīkotajos priekšlasījumu ciklos. Mans kurss saucas Philosophy – Wonder & Reason. Lekcijas būs reizi nedēļā – tuvu stacijai. Tikko no stacijas ārā, tā pāri ielai un tur kursi notiek. Lekcijas sākas pusvienpadsmitos, tas man parocīgi, tad vēl varu dabūt autobusu, kas pietur 2 min. iešanas attālumā no manas dzīves vietas.

Tu raksti, ka staigā dziļā vientulībā ar saviem darbiem. Tā nav. Tev ir daudz cienītāju. Ļoti daudz. Tevi piemin bieži un ļoti atzinīgi izsakās par Taviem stāstiem un dzeju. Pašlaik Tu esi mūsu – Austrālijas latviešu – labākā prozas rakstniece, es domāju – arī dzejniece. Lācītis ir aizgājis un Tomsons vairs neraksta. Vēl varētu būt bijis labs dzejnieks Gundars Pļavkalns, bet arī viņš klusē.

Vēl par Sugas suni gribu piebilst tikai tik daudz, ka ja šis darbs būtu bijis novele, tad pietiktu tikai ar Melitu, māti un policistiem. Tad varētu tikai kā centrālo punktu izcelt Melitas ‘dievināšanas’ sajūtas pret Undini tādēļ, ka tai ir tīrā suga, bet ja šī suga vairs nav tīra – tad Undine tiek aizmesta. Tā jau ir hitleriska tēma, un kāpinājums – centrālais punkts – tas, kas Melita mātei saka, lai laiž Undini ārā. Ak, pat ne Undini vairs – ‘to suni!’ Tas beigās drusciņ, īsu mirkli kā apmulsina – vai Melitai būtu žēl Undini, dzirdot to smilkstam un viņa tādēļ grib, lai to izlaiž ārā? Bet, otru mirkli piedomājot – tas nevar būt! Jo – ja Undini izlaidīs, viņa atkal aizskries savās dēkās! Tā tad – prom ar to suni!

Ja stāstu paplašinātu, tad, savukārt, Undines sugas tēma būtu vajadzīga. Undine varētu palikt pati – vienkārši kā suns. Bet stāsts ir labs arī tāds, kāds ir. Citi varbūt nemaz nav pamanījuši, ka varētu būt citādi. Lasītāji, droši vien, žēlo Edvīnu, nosoda Melitu. Bet tie ir parastie lasītāji. Literāti vienmēr redz un izjūt – jeb apsver – daudz vairāk.

Mīļā Erna par maniem ‘dzejoļiem’ i nedomā! Kā teicu – tie nav dzejoļi. Ja Tu to darītu, es būtu tikai apbēdināta. Aizsūtīju Tev viņus tikai kā piemērus, kā ilustrācijas savām domām.

Tu saki – vientulības svētkus! Jā – tā var teikt, ja ir dvēseles miers, un ir līdzsvars. Diemžēl, manai dzīvei nav šī miera. Baibas dzīve tik nenoteikta, neaprēķināma. Padoma viņa nepieņem. Viņai nav miera. Viņa vienmēr kaut kur steidzas, pēc kaut kā dzenas, kas viņai par grūtu – kā pēc fiziskā, tā garīgā. Es nevaru viņu aizsniegt. Man jāpaliek malā un tikai jānoskatās. Fiziski viņa sevi pārpūlē daudz par daudz.

Vientulība. Tu saki 3 dienas jau esi viena. Es esmu pilnīgi viena jau 2 gadi! Bet tas nebūtu nekas – ja tikai būtu šis sirds miers, tad es varētu rakstīt un lasīt. Tomēr savai vientulībai nepaļaujos, cenšos savas dienas, savu laiku iegrožot tā, lai šī vientulība mani nepārmāc.

Garāku darbu, pēc manām domām, nav tik viegli uzrakstīt. Tam vajadzīgs daudz kas vairāk nekā tikai notikumi, raksturi, tēma. Kā tu saki – tur vajag ‘vairāk spēka’. Rakstot visam jābūt skaidram, visu darbu jātur prāta. Kaut kam lielam jābūt jau gatavam prātā (jeb sirdī?) pirms sāk rakstīt. Bet vai tas maz vajadzīgs? Lielie darbi? Jāpiemin tikai Čechovu, kuŗš rakstīja tikai īsus stāstiņus, dažreiz tik nepabeigtus. Ne sākuma, ne beigu – un! Dostojevskis un Čechovs man ir tuvākie krievu rakstnieki. Arī Turgeņevs.

Tu piemini jaunā laika ātrumu, bet vai mēs maz varam tam piemēroties, tam izsekot – un vai tas vajadzīgs? Man liekas Tu esi moderna rakstniece. Bet tas varbūt nav īstais vārds. Rakstnieks, kam ir kas ko teikt un kas raksta, viņš izsaka sevi un šī sevis izteikšana pati it kā ielejas savā formā. Īsta rakstnieka darbi ir viņš pats un tur ir viņa spēks. Jauni rakstnieki redz un izjūt apkārt notiekošo citādi nekā Tu. Tu redzi to pašu, ko viņi, bet Tu jūti citādi, Tev ir citāda perspektīva uz tām pašām lietām, jo aiz Tevis gadi, Tev ir dzīves gudrība. Viss zem saules reizē mainās un nemainās. Arī mākslā, rakstniecībā. Par to var pārliecināties, ja palasās lielos pag. gadsimta klasiķus. Protams, neesmu īsta kritiķa, bet man liekas, ka Tava dzeja ir uz augsta līmeņa, tikai nemāku pateikt – t.i., nemāku izteikties dzejas kritiķa valodā. Tavs dzejolis Mātes dienā rada tik stipru, jeb kā lai to pasaka – viņš ir tik dzīvs, it kā jūtas būtu atdalījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība. Un interesantākais ir tas, ka šis dzejolis ir gandrīz duāls. Tā gaidīšana, tas prieks, tā mīlestība liekas varētu būt no vienas puses vai no otras. Tā varētu būt meita, kas gaida un mīl, un tā varētu būt arī māte. Bet, kas attiecas uz to duālismu, tad tomēr ir sīki vārdu izpaudumi, kas nemaldīgi saka, ka tā ir māte, kas gaida. Ja dzejolis veltīts mātes dienai, tad māte ir tā godājamā, mīlamā, palutināmā, bet te varbūt dzejoļa dziļākā jēga – tieši dzejoļa nosaukumā: tā ir mātes lielā diena: gaidīt, sagaidīt, palutināt, sajust ‘bērna’ tuvumu. ‘Bērna’ – kas protams nekad nepieaug. Kas vienmēr ir un paliek mīļais bērns. Mātes dienā varētu būt arī otrādi – ka meita palutina māti. Kas attiecas uz valodu – tā ir proza. Bet tai ir viegli plūstošs ritms. Vispār dzejolim ir tāds vēstījuma pacēlums. Dzejolis pauž skaidras, vienkāršas un patiesas jūtas, it kā gaišumu, vieglumu. Tu raksti, ka Freimanis bija Tavs radīšanas prieka atbalstītājs. Varbūt tas ir visvērtīgākais, ko rakstniekam kāds var dot. Vērtīgāks par kritiku.

Tu piemini arī Dēliņa kungu. Viņš vienmēr ir Tavus darbus augsti vērtējis, atzinīgi izteicies. Viņš gan saka, ka arī Kraulis labi rakstot. Nu Kraulis jau raksta labi, viņam stāsti vienmēr kārtīgi izplānoti uzbūves ziņā, fabula arī skaidri – nu kā? Varbūt – izkārtota. Bet tie paliek Kraulis, viņa pasaule man – Jā, gluži klišejiski izsakoties: man nepieskaras. Aiziet garām.

Kaupmanis bija tik sirsnīgs cilvēks, saulains cilvēks, kā tu saki, arī maģisks. Es viņu daudz nepazinu, patiesībā esmu viņu tika reizes 2 satikusi. Ir skumji par viņu to domāt. Par vecumu runājot, redzu, ka vientuļi ir daudzi, vientuļš bijis arī viņš. Varbūt arī rakstnieks Lācis bija vientuļš. Nupat saņēmu no Latvijas vēstuli – no vīra māsas, tas pats – vecuma vientulība. Mana vīra māsa ir lielisks cilvēks, inteliģenta lauku sieviete jeb pilsētniece uz laukiem, tā viņu varētu dēvēt. Viņa arī gleznoja, vienu laiku pie Valtera un Rapas bija ārzemju literatūras grāmatu nodaļas vadītāja. Pagājušo ziemu viņa viena pati nodzīvoja lauku mājā, ko no 3 pusēm cieši apņem mežs. Viņa raksta: „Vienīgais draugs pa tumšajiem vakariem, sevišķi kad ārā gaudoja vējš un klaudzināja istabaugšā vaļēju dēli jeb durvis uz bēniņiem, man bija mazs, melns garspalvains kaķēns. Visas durvis ciet, dīvāns gulēšanai pie krāsns, lampa un grāmata uz galdiņa galvgalī un kaķēns, mīksts un silti murrājošs pie vaiga jeb uz krūtīm – un tad lai nāk kurš ‘burlaks’ grib. Iegalvoju sev, ka vairāk par nāvi jau nebūs.” Viņai jau 83 gadi. Vēl viņa dūšīgi strādā. Bet tādi jau lauku cilvēki ir. Un tomēr ir kaut kādi briesmīgi skumji un sirdī ir pārmetums par šo vecuma vientulību. Tev ir citādi. Tu esi kopā ar savām meitām, jūs esat ļoti tuvas. Tu gatavojies braukt uz Kanādu, ceļot. Paldies par aicinājumu līdz, taču man tas neiespējami, naudas nav. Nemaz. Jādzīvo turpmāk tikai no pensijas. Vēl daudzreiz domāju – varbūt, varbūt es kādreiz vēl varēšu aizbraukt uz Latviju. Centīšos arī tikt uz Rakstnieku dienām Adelaidē un Kultūras dienām Tasmānijā.

Kas cilvēkam vajadzīgs šajā eksistencē, tā visvairāk ir ikdienišķā dzīve. Cilvēkam nevajag dzīvot vienam dziļā mežā vai vienam tādā tornī, kā es te dzīvoju. Cilvēkam ir vajadzīga tikai sava istaba, kurā viņš var ieiet un aizvērt durvis, nejuzdamies atšķirts no visa un visiem. Ja cilvēks tiek atšķirts no pasaules, paliek par hermitu – tad viņš izzūd, izplēn, viņa domas – tās arī izplēn, vienas, neatrazdamas to ‘radīšanas prieku’, par ko Tu rakstīji. Domu risinājums arī ir tāds radīšanas prieks.

Tu raksti, ka briesmīgi šķied savu laiku. Es varu teikt tikai to pašu. Lai dzīvei nesajuktu kārtība, cenšos dzīvot ‘pilnvērtīgu’ dzīvi, tāpat kā cilvēki labākos gados. Mēģinu visu darīt zināmā laikā: ēst, gulēt, iet iepirkties, vārīt ēst. Tagad braucu uz pilsētu no rītiem. Es varētu pilnīgi iztikt bez pilsētas, bet – es tad nevarētu šeit šo vientulību izturēt. Pa apkārtējām ielām esmu izgājusies līdz apnikumam. Rakstīt? Kad jūtas nemiera pilns un satraukts, tad rakstīt nevar.

Lasu Singeru. Vai rakstīju Tev, ka par to būs referāts? Brēdrichs runās par viņu. Cenšos izlasīt no viņa darbiem, cik daudz varu. Ko pati rakstu? Jāpasmejas: rodas tikai virsraksti. Uzrakstās tikai lapaspuses 3, tad jābeidz un jādara kaut ko, lai dienas nepazaudē līdzsvaru. Dienas 3 atpakaļ uzrakstīju virsrakstu Ielas dziedātāja, uzrakstīju vairākas lappuses. Vēl manī kavējas tas, ko varētu uzrakstīt, jāpasteidzas, lai neizgaist. Pārstrādāju vienu vecu stāstiņu, varbūtu būtu labs bērnu literātūrai. Varbūt mani stāsti vispār, būdami vienkārši, varbūt pat naivi, noderētu bērnu literatūrai.

Redzi, kā iznāk – gribēju šoreiz uzrakstīt īsu vēstuli, iznāca atkal garu garā.
Erna, paliec sirsnīgi sveicināta. Atraksti arī tad, kad aizbraukusi uz Kanādu. Man ir žēl no Tevis šķirties.

Visu labu!
Ella

——————-

1984.g. 7. jūnijā

Mīļā Erna!

Tā es nedomāju, ka Tu aizbrauktu uz Kanādu, man to nepateikusi un neatstājusi adresi. Tu teici, ka jau sāc domāt par Tavu atpakaļ ceļojumu un tas man likās esam tik tuvu – varbūt jau pēc nedēļas! Un kad būsi Kanādā, tad mūs šķirs tālums! Tā tāda tīri psichloģiska izjūta – tālums! Ar roku vairs nav aizsniedzams! Sidneja jau arī patālu, taču liekas vēl rokas sniedziena attālumā.

Manu sirdi iesildīja Tavi vārdi, ka gaidi manas vēstules. Tāpat es gaidu Tavas. Es ne arvienu citu latvieti te nevaru tā runāt, kā ar Tevi. Man dažreiz par to bijis jādomā. Arī tie citi te ir literāti, bet mēs par literatūru nekad nerunājam. Vienīgi ar Silkalnu kādreiz par to var runāt, taču tas ir citādā plāksnē, nekā mūsu sarunas risinājas. Bez tam, Silkalns ir ļoti aizņemts un tā īsti no sirds izrunāties ar viņu neiznāk. Un kas attiecas uz latviešu sabiedrību vispār, man ir tāpat kā Tev – ‘kaut kā man nav tur ko darīt’. Latviešu namā vienmēr jūtos pazudusi un vēl vairāk mani samulsina tas, ka ir sajūta, ka viņi to redz, ka zin, slepeni izjūt. Ārēji neliekos tāda. Ārēji liekos smaidīga, varbūt pat droša. Bet – galvenais, kas viņus interesē, mani ne.

Kas attiecas uz to latv. sabiedrībā, ka ‘kāds vienmēr ir pret kādu citu’ – tad to var simtprocentīgi attiecināt arī uz Melburnas latviešu sabiedrību. Arī mūsu literārā – vai šķietami literārā – sabiedrība ir sašķēlusies divi daļās, varbūt vēl vairāk nekā agrāk. Vienu laiku centos atrast izlīdzinājumu starp tām, taču pēc neseniem notikumiem saprotu, velti pūlēties. Te ir divi nozarojumi: Silkalna piekritēji un Brēdricha. Ilgi viņi abi bija ‘naidīgās’ attiecībās. Kādreiz draugi. Tagad sākuši runāt. Brēdrichs bija Silkalnu apvainojis publiski, kaut kā nosaucis. Daudzi teica – nieks! Silkalns tomēr ņēma pie sirds, es arī ņemtu. Beidzot Brērichs atvainojās Silkalnam (telefoniski). Taču ārēji tie runā, bet iekšēji laikam siltuma starp viņiem neatgūt. Varbūt tas Tev viss liksies drusku nesaprotami, bet negribu sīkumos ieiet.

Jūtos vainīga šoreiz tik ātri neatbildējusi Tavai pēdējai vēstulei, domājot par Taviem vārdiem: ‘Tavas vēstules ir kļuvušas man gaidītas’. Bija iznācis tā, ka kaut kā man uz reiz ‘sabruka virsū’ vesela rinda kārtojamu lietu. AL bija iespiests raksts, ka meklē kādas ziņas par latviešu stenogrāfiju. Vācijā stenogrāfija ir lielā cieņā, un viņiem ir Vācu stenogrāfu apvienība. Izdzirduši par latv. dziesmu svētkiem šovasar Minchenē, viņi ierosinājuši ‘celt gaismā’ latviešu stenogrāfiju, lai pat sarīko dziesmu dienās stenografēšanas sacensības ātrumā. Viņiem par latv. stenogrāfiju nekas nav zināms, tādēļ no dziesmu svētku rīcības komitejas Aija Ebdena ielika AL un LAIKĀ, arī Vācijas avīzē sludinājumu, lai atsaucas stenogrāfi un nosūta viņiem kādas ziņas un stenogrāfijas paraugus. Aizsūtīju savas stenogrāfistes atmiņas Ar dzelteno zīmuli, kas iespiestas AL 1956.g. Viņa atbildēja, ka līdz šim esmu vienīgā, kas tik daudz par stenogrāfiju un tik sīki rakstījusi. Atkal – neieiešu sīkumos, bet pateikšu, ka viņa domā, manas atmiņas vajadzētu iespiest (jeb – no jauna iespiest) LAIKĀ vai Vācijas avīzē, jo tās nevien pastāsta par stenogrāfiju, bet pieskaras arī visam tam Latvijas laikam – no 30-40 gadiem. Rakstīt svešam tik nopietnā lietā vajadzēja labi visu pārdomāt, vēstule bija itin gara – pirmā. Otrai jeb viņas atbildei uz manu pirmo vēstuli neesmu vēl atbildējusi. Nav tāda gara stāvokļa. Taču to jādara drīz. Bez tam biju 3 teātra izrādēs. Bija preses kopas internā sanāksme, aizvakar nostāvēju 2 ½ stundas rindā, gaidīdama dabūt biļeti uz Torvillas un Deana ledus baletu. Dabūju uz pl. 8iem vakarā. Tagad domāju – diez vai iznāks aiziet? Priekšnesums beidzas 11-os vakarā – kā tikšu mājās? Vilcienos braukt ap to stundu bail, stacijā taksīši arī nebūs (to es dabūju piedzīvot Ziemsvētkos, atgriežoties no brīvdabas Ziemsvētku svinēšanas) un ņemt taksīti no pilsētas centra – to nevaru samaksāt.

Vakar biju pirmoreiz uz lekciju. Esam ap 22. Visi citi daudz jaunāki par mani – ap gadi – 40-60. Daži, vismaz 2 atceros vēl jaunākus, iespējams, ka tie 20-os gados. Lektors ir Dr. John Howes. Lekcijas saucas: Philosophy: Wonder and Reason. Pašlaik iesākām par loģisko domāšanu ar ļoti reālu piemēru: „Suppose that a girl named Ann, having bought an old bike at a fete, wonders if the bike is safe.” Un tad nu šo teikumu visas pusotras stundas (katra lekcija būs tik gara) visvisādi grozīja, vārdus – jeb jēdzienus pārlika citā kārtībā – un taml. Ir žēl, ka nav vairs agrākā ātruma un asuma domām. Nevar to visu ar tādu prieku izbaudīt (šo loģisko domāšanu un aptveršanu) kā agrāk. Nervi vairs nav tik stipri. Ko īsti šīs lekcijas man dos, pagaidām nevaru vēl iedomāties. Galvenokārt, kā lektors teica, tās noritēs pārrunās. Varbūt būs, un ceru, ka tā būs, kā Tu saki, ka ‘…varbūt kaut kas iekrīt rokās it kā sāņš atrasts’.

Uz Tasmāniju tomēr nebraukšu. Paņēma krietni daudz laika, kamēr izpētīju, kā un kur pieteikties, lai pasūtītu lēto biļeti lidojumam. Vakar atteicu. Tā paša iemesla dēļ – jutīšos tur pazudusi starp latviešiem. Izskatās, vismaz pagaidām, ka biju vienīgā, kas gribēja braukt. Varbūt vēl iznāk aizbraukt citreiz. Ļoti būtu gribējusi redzēt Tasmānijas mežonīgo apvidu skaistumu, upes. Kultūras dienu rīkotāji organizē izbraukumus pa Tasmāniju lidmašīnās. Man nav naudas, lai šajos braucienos piedalītos.

Tā jau ir, ka bērnam jāļauj dzīvot bez mātes (mūsu gadījumā) padoma un arī – bez mātes traucējuma. Tev vieglāk, Tavas meitenes, cik nojaužu, klausās Tevī, Tu vari pieiet tuvu savām meitenēm. Mans bērns manī neklausās. Dara vienu neapdomību pēc otras, tādēļ arī nekad nevaram nekad pieiet tuvu viena otrai. Mīlestība ir dziļi apakšā, dziļi iekšā – nospiesta, apspiesta. Kur es ar savu dzīves pieredzi saskatu neiespējamības, tur viņa metas iekšā bez apdoma! Un vienmēr pēc laika, pēc ilga laika un materiāliem zaudējumiem, viņai rodas atziņa, ka tā nevar. Taču viņa no tā nemācās. Ja atkal kas iekrīt prātā – atkārto tās pašas kļūdas. Viņai ir tik daudz parādu, ka man bail par to domāt.

Labi, ka Tavai Inesei ir drošs pamats zem kājām. Tev būs labi tur: koncerti, teātri, lekcijas, izstādes.

Kas attiecas uz Ņujorku, tad arī es (kaut tik daudz nemaz nedabūju redzēt to 4 mēnešu laikā, ko tur nodzīvojām) sajutu, ko tā ar savu naudu (Amerikas bagātību!) var iegūt, sakrāt un rādīt! Grandioza bija gleznu izstāde, ko redzēju – ar savu plašumu, izstādītajām gleznām, to labāko un vērtīgāko. Toreiz bija arī izstādīta Picaso populārā kaza (oriģinālā!) – vara lējumā jeb kalumā! Tu jau zināsi – kādā technikā, būdama pati māksliniece šajā nozarē. Man vēl ir kādreiz Tevis dāvinātā glezniņa lino technikā: meitenes ar kaķi!

Tu iekavās jautā, attiecībā uz Tavu dzejoli Mātes diena: ‘prozu?’ Jā, es domāju, ka šī dzejoļa izteiksmes veidam ir prozas raksturs. Viņš varbūt tuvojas literārai miniatūrai, taču ir tomēr dzeja ar savu ļoti iejūtīgo vēstījumu, kā teicu – vārdus nemaz nejūt, nemana – jūt tikai pašu mīlestību, kas savukārt tverta reālā eksistencē – viegli un gaiši iezīmētā, vieglās līnijās, gaismā. Silts prieks paužas no šī dzejoļa.

Tu saki man: „Lasi kaut ko jaunu un labu rakstnieku dienās!” Jā – tā ir bijusi mana nelaime, ka nekad vēl nevienās rakstnieku dienās neesmu nolasījusi laba, gatava stāsta. Pat pēdējās rakstnieku dienās Melburnā pirms – ak nē! Tas bija rakstnieku dienās pirms tām – tā tas gadi četri atpakaļ, kad mans nolasītais stāsts ‘Es un Pīlādžkoks’ bija labākais nolasītais prozas darbs tajās rakstnieku dienās – arī tad tas nebija pilnīgi ‘gatavs’. Vēl daudz, daudz pie tā piestrādāju, kamēr tas kļuva tāds, kādu to ievietoja grāmatā. Tā vienmēr bijusi briesmīga sajūta – iet uz rakstnieku dienām ar sāpīgo apziņu, ka tavs darbs nav nobeigts, ka tas bieži ir tikai uzmetums.

Esmu šai laikā piespiedusi sevi rakstīt. Rītos. Vispār – jau minēju Tev, ka savu dzīvi esmu tā iegrožojusi, lai spētu izturēt vientulību. Tā tad – rakstu rītos, tad ar autobusu aizbraucu vai nu uz centru vai tepat tuvāko lielāko centru. u.t.t. Esmu dabūjusi pavisam labā stāvoklī stāstu Pīlādžu kreļļu virkne. Diemžēl tikai – tas ir stāstiņš par 2 bērniem! Būtībā bērnu stāstiņš savas naivās pieejas dēļ apstrādājamai vielai! Bet es citādi nevaru! Es ļoti labi apzinos – esmu naiva pieejā šai pasaulei! Esmu cik centusies no tā tikt vaļā – nevaru! Ko citi redz svarīgu, vērtīgu – tas mani pat neinteresē! Varbūt tā ir mana vientuļā daba? Jeb teikt ikdienišķā – mana nesabiedriskā daba! Vai Tu zini, ka Sidnejieši Tevi uzskata par vīrišķīgu rakstnieci? Tas tika toreiz teikts te, tajās rakstnieku dienās, kad lasīju savu Pīlādžkoku. Vai bija kāds Tavs darbs lasīts, neatceros. Bet atceros, ka tas tika minēts, un tika minēts, ka es esot sievišķīga rakstniece. Varbūt Tevi minēja kā pretstatu man. Jā – Tava pieeja šai pasaulei ir citāda nekā manējā – un tomēr, kas mūs saista? Kaut kam taču jābūt kopējam.

Faulkneri pazīstu arī es. Esmu lasījusi vairākas viņa grāmatas. Man bijis grūti viņa darbus iesākt, bet kad tam tiku pāri, tad tālākais lasījās kaut vai vienas reizes lasījumā. Interesants viņa teiciens: ‘If he is a first-rate poet…’ Vai to būtu jāsaprot tikai attiecībā uz dzejnieku? Tā iznāk. Vismaz es to tā saprotu. Jo – vai var teikt par daudzajiem pasaules lielajiem rakstniekiem, ka – tādēļ, ka viņi savas domas un pārdzīvojumus varējuši izteikt 80 tūkstošos vārdos… Protams, Faulknera vārdi attiecas tikai uz sliktu dzejnieku. Bet te man jāpadomā: kurš dzejnieks (kaut vai slikts!) lai ņem 80 tūkstoš vārdu! Izjūtām tik daudz vārdu nevajag. Notikumiem vajag daudzu vārdu.

Par to otru Faulknera izteicienu – domāju, ka to var pieņemt, atzīt – tikai tāds, kas nav īsts literātūras kritiķis, par rakstnieku nemaz nerunājot. To man pārmet Ņina Luce savā Londonas avīzei uzrakstītajā kritikā, starp citu sacīdama: „Viņa (t.i. es – autore) gan redz pasauli ap sevi, bet nespēj to uzsūkt, nespēj tajā iejusties, tā viņai paslīd garām. Autore pat neizjūt mūsu nacionālās problēmas, kādas radušās, dzīvojot patvēruma zemēs, kā Lūcija – Bērziņa Felsberga, ne arī svešo zemju dabu, kā Erna Ķikure, vai sveštautiešus, kuriem savās lugās pieskārusies Aina Vāvere”. Vispār šī Ņinas Luces kritika ir uzrakstīta tik negatīva, ka jūtama kritiķes personīgā nepatika pret autori (t.i. mani). Kas mani aizvainoja, bija tas, ka no viņas izteicieniem par dažiem atsevišķiem stāstiem skaidri, neapšaubāmi redzams, ka viņa manu grāmatu nemaz nav izlasījusi ka ir to tikai pāršķirstījusi, piem., teikdama par Hollendera kundzi, ka tā Vācijā nodzīvojusi tikai dažus gadus un pēc tam ir laimīga, ka izdodas pamest ģimeni un doties uz mājām. Negribēju ticēt, kad to lasīju. Hollendera kdze bija nodzīvojusi Vācijā 20 gadu! Un laimīga pameta ģimeni?! Nu – negribu vairāk par to runāt. Jā – vēl drusku: mana garīgā attīstība esot apstājusies kaut kur Lielupes krastos. Tā ir maldīga pieeja, manuprāt. Tāpat pārmetumi par tiekšanos atpakaļ uz pagātni. Galvenais nav nedz viela, nedz vide. Galvenais ir mākslinieciskā varēšana. Kā tā man nav liela – to man var pārmest, bet ne to, par ko es rakstu. Mīļā Erna, ļoti gaidīšu Tavu vēstuli.

Ar mīļu sveicienu
Ella

————————-

[card]

Saulainā jūlija rītā!
Mīļā Erna!

Tavu pēdējo vēstuli saņēmu, rakstītu 24. maijā! Tas liekas ilgs laiks, tādēļ gribēju Tev uzrakstīt kaut pāris vārdu. Šī kartiņa stāv uz mana rakstāmgalda, man allaž patīk uz to pamest acis, man tā ļoti patīk. Nodomāju tādēļ aizsūtīt tādu arī Tev un aizgāju uz tādu speciālu veikalu, kur tās var dabūt un nopirku arī Tev.

Mīļā Erna, drusku domāju par to, kādēļ tik ilgi neesi rakstījusi – vai varbūt neesi saslimusi, saaukstējusies? Varbūt atkal Tevi aizņēmušas ģimenes lietas, un bez tam – šodien ir jau 1. jūlijs, un jūlija sākumā teicies aizbraukt. Avīzē gan nupat lasīju ziņās par rakstnieku dienām, ka varbūt Adelaidē ieradīsies arī, domāju: varbūt esi mainījusi nodomus un palikusi Austrālijā ilgāk.

Varbūt būs šodien no Tevis vēstule, bet es steidzos uz pilsētu, gribu aizbraukt uz Universitāti, pastaigāt tur, paskatīties. Tas mani vienmēr nomierina un iepriecina. Būšu pavēlu mājā – un varbūt Tavas vēstules tomēr nebūs. Tādēļ nosūtu Tev šo kartiņu ar mīļiem sveicieniem.

Ella

———————-

7. 10. 84

Mīļā Erna!

Pašlaik izbraucu no Adelaides ar nakts vilcienu, tādēļ arī rakstu uz šīs aptaujas lapas: to iedeva konduktors, teica, lai izlasot un tad sviežot prom.

Esmu bezgala nogurusi un noskumusi un vientuļa bet pirms rakstu Tev ko vairāk, gribu vispirms Tev pateikt, ka februārī izdos Tavu dzejoļu grāmatu! Apsveicu. Ar Zariņa atļauju Tev rakstu par to. No viņa paziņojumu par to saņemsi vēlāk. Šodien pie Ainas Vāveres bija preses kopas pilnsapulce. 12 punkti bija sanāksmes darba kārtībā un tika daudz runāts.

Rakstnieku dienas iznāca pavisam labas. Bija labi referāti – M. Biezaites, E. Silkalna, A. Ruņģa. Domāju, ka nav man vērts uzskaitīt rakstniekus un dzejniekus, kas piedalījās – tie ir tie paši, kas vienmēr. Tikai tik daudz, ka Lūcija Kalniņa lasīja stāstu! Lūcija turas līdz pēdējam. Brīžiem likās – nupat, nupat Lūcija nokritīs no kājām, bet nē: izguļas, uzkrāsojas, uzliek sarkano cepurīti un staigā apkārt, lēni, lēni, ieģērbusies melnā platā mētelī, melnās biksēs. Viņai grūti un ar viņu grūti. Viņa nevar ne ar vienu 5 minūtes parunāt, kad ir jau sastrīdējusies un saskaitusies! Es Tev vēstules beigās pierakstīšu viņas adresi. Dzejas tomēr viņa raksta apbrīnojami skaistas un labas, lai gan dažreiz nespēj atnākt uz sanāksmi Melburnā vai atnāk stundu vai pat 2 pēc sākuma.

*

Esmu tagad mājās. Laiks jau pret pavakari. Gaiša un silta gaisma ienāk pa lielajiem dienvidus logiem un tā ir arī klusināta gaisma, ienāk caur garajiem, jaunajiem aizkariem, kuru man nebija veselu nedēļu, kad te ienācu. Logi bija aizklāti – ar segu, ar puķainu palagu un lielu drēbes gabalu. Šķirbas tomēr bija, es vakaros tās saspraudu, man bija bail, es te biju viena. Kādā naktī, kad man bija bail iet gulēt, es Tev rakstīju vēstuli. Lai gan daudz šai vēstulē ko pašlaik rakstu nav, tomēr nosūtīšu Tev to, jo tik daudz darāma un kārtojama, un neesmu Tev ilgi rakstījusi. Te ir Lūcijas adrese: 5 Gordon Crt., Elwood, 3184.

Ar mīļu sveicienu
Ella

Mana jaunā adrese: *** Box Hill. 3129
Piedod, ka vēstule uz tāda papīra! Drīz rakstīšu vairāk!

———————–

1984.g. 23. oktobrī

Mīļā Erna!

Nezinu, kādēļ man tik grūti Tev uzrakstīt vēstuli. Jūtos atšķelta no visa un visiem. Tu esi tur kalnos, kalni rosina Tavas domas, kalni paceļ Tavas domas. Bet es te grimstu, grimstu ikdienā, drūpošā, aizejošā pasaulē. Ņem kā gribi – tomēr esmu nonākusi nespējnieku, vecu ļaužu pasaulē. Starp svešiem. Esmu arī kaut kā nonākusi nežēlastībā literātu pasaulē Melburnā, un vajag tikai mazu solīti man paspert kādā šaubītājā mirklī, kad es atteiktos no sabiedriskā darba, un tad – tad es būtu pazudusi pavisam! Nevienam es nebūtu vajadzīga, neviens manis nemeklētu. Te ir 6 vecu ļaužu dzīvoklīši, kur dzīvoju. Viņi tos sauc par junitiem, jo dzīvokļa priekšā ir metri divi liels zemes ‘pleķītis’, tāpat aizmugurē. Gribēju tos skaisti apstādīt ar dālijām, izrādās – zeme ir smags māls. Kaisīju virsū ģipsu šiem pleķīšiem, raku, jaucu zemi, nopirku drusku labas zemes, nekā! Viss nīkst. Vienīgais tomāta stādiņš, ko iestādīju, sākumā auga itin svaigs un priecīgs – pat ziediņu uzplaucēja, bet dienas divas jau lēni izbeidza savu dzīvību, stāv ļengans, pusnovītis. Saknes sapuvušas, mālainā zeme nežūst. Biju iestādījusi priekšējā zemes gabaliņā taureņus, skatos nākamā rītā, acis plati ieplētusi, negribēdama ticēt: visi stādi glīti izlasīti, un iestādītajām dāliju saknēm izlasīti visi žagariņi, kas bija ielikti par zīmi, kur dāliju saknes iestādītas. Kas to izdarījis? Es diezgan droši zinu, bet neko nesaku. Te tādā vietā nav vērts ko teikt, un es neteiktu tā kā tā, kur arī nebūtu. Ja būtu jauna, tad gan. Bet vecumā zinu, nav vērts ar pasauli plēsties. Kad pa logu plkst. piecos no rīta paskatījos, es dzirdēju aizveramies kādas durvis, vienas vai otras man pa labi vai kreisi. Bet ko es ar austrālisko pasauli izplēsīšos! Pa labi man ir ļoti nesimpātiska kaimiņiene, apmēram manā vecumā, varbūt jaunāka, tērauda cietiem melni sidrabainiem, ļoti bieziem matiem. Tieva, skaitām kājām(!), tādēļ valkā īsus svārkus. Viņai ir mazs sarkanbrūns šunelis, sauc par savu meitiņu, sevi par māti, suni groziņā nes līdz pat baznīcā. Viņa pieder citai baznīcai, ne tai, kas aprūpē šos dzīvokļus. Tikko no rīta viņa augšā, un tikko pamana, ka pārējās iedzīvotājas augšā, tā tūliņ pie viņām, no vienām durvīm, pie otrām un runā pa stundai, pa pusstundai, skaļi smejas skārda balsī, ar tādu izaicinošu pieskaņu. Ak, Dievs, tā viņa te iet – visu dienu! Citām viņa patīk, bet kā lai nē – viņa tām atnes pirkumus, aizved savā mašīnā, kur tikai tās grib. Liku saprast, ka negribu padoties viņas izdarībām. Tā tikai sasveicināmies.

Ar Baibu atsvešināmies vairāk un vairāk, viņa man arī mazāk zvana. Lai! Kaut tikai nebūtu pazudusi dzirksts dzīvībai, dzīvot gribai! Liekas malds ticība, kas bijusi visu mūžu, ka varētu uzrakastīt ko labu. Kad biju te pirms divi mēnešiem ievākusies, dedzinot papīrus un papes kastes, iznāca sarīties dūmus, tā savainoju mutes telpu un kaklu tik stipri, ka bija jāiet pie vairākiem ārstiem un beidzot pat pie speciālista. Tas arī nomāca, pat domāju nebraukt uz Adelaidi, uz rakstnieku dienām. Tad tomēr saņēmu dūšu, pajautāju ārstam, vai varu braukt, viņš izrakstīja visādas tabletes, arī ‘antibiotikus’ jēlajam kaklam, un tā aizbraucu. Taču tabletes bija tādas, kas padarīja mani nejūtīgu, nerunīgu, un daudzi man jautāja, kas man esot, vai esot uz viņiem dusmīga.

Citādi rakstnieku dienas bija ļoti skaistas mierīgajā, klusajā, mazajā Adelaidē. Skaisti novakari, kad gaidīdami sarīkojumus, starpbrīžos, paklejojām tāpat pa āru, ar Iriņu Ozoliņu pastaigājos pa apkārtējām ielām – neviena mašīna nepabrauca garām, nebija ielās austrāliešu. Visur tikai latvieši. Lasīju stāstiņu, tas ir – es nelasīju, manu stāstiņu ļoti labi nolasīja Selga Silkalna. Protams, stāstiņš nebija nekas sevišķs, šoreiz tikai tik daudz, ka tas bija nobeigts. Pirmo reizi visā laikā, visos šais gados Austrālijā es biju uzrakstījusi pilnīgi nobeigtu darbu. Tu man vēstulē teici: uzraksti kaut ko labu rakstnieku dienām! Es par to domāju, mani Tavi vārdi iepriecināja, domāju – uzrkastīšu! Nē, šis stāstiņš nav nekas sevišķs, tas ir gabaliņš (nobeigts kā patstāvīgs stāstiņš) no man garā stāsta par mazo Jelgavas meiteni, viss stāsts saucas Ināra. Nolasītā gabaliņa virsraksts – Pīlādžu kreļļu virkne. Erna Lēmane vienmēr bijusi mana ‘ienaidniece’. Un iedzēla arī šoreiz, sacīdama: „Selga ar savu lasījumu uzlaboja tavu stāstu par simts procentiem!” Es neteicu neko, noriju to, ko viņa ar to domāja – neatstādama manam stāstam pat nevienu procentu. Par 100% uzlabots! Zariņam tomēr mans stāsts patika, un viņš to paņēma, lai nodotu Dēliņam iespiešanai. Kā citi raksta, to Tu jau tu zini. Pati savu stāstu nevarēju lasīt kakla dēļ. Vēl tagad kakls nav gluži sadzijis, vēl sūrst. Bet speciālists jau arī izrakstīja tabletes lietošanai 6 nedēļas.

Kas mani vēl sarūgtināja rakstnieku dienās, bija tas, ka Māra Kalniete pamazām pārņem tās funkcijas, kas ir manā ziņā. Tā, piemēram, pilnsapulcē viņa sīki visu izziņoja par kopas darbību (Silkalns nebija, jo aizbrauca atpakaļ uz Melburnu jau dienu iepriekš), un kad viss bija pateikts, tad noteica: „Varbūt Ellai ir kaut kas ko teikt.” Kā lai Ellai vēl būtu bijis kaut kas ko teikt, ja jau viņa visu bija pateikusi, un es teicu „Nē, man nav nekā ko teikt.” Arī valdē viņa sevi uzskata tūliņ nākamo pēc Silkalna, jo ir sekretāre, atstājot manu darbu it kā nesvarīgu. Viņa raksta visus valdes protokolus un apkārtrakstu, protams, tas ir liels darbs, un viņa raksta labi. Taču visu sarīkojumu organizēšana arī ir darbs. Organizēju kā parastās sanāksmes, tā arī tās, kas rīkojamas plašākai sabiedrībai latviešu namā. Kopas darbs veicas labi, jo Silkalns ir īstā personība priekšsēža darbam. Viņam ir vārds, viņam ir stāja, spējas. Viņam ir visa sarakste ar citām organizācijām, ar ārzemēm. Viņš vada arī visus kopas sarīkojumus latv. namā.

Sestdienas nogalē pie Lēmanes bija liela ‘pārtija’ par godu Amerikas ciemiņam Aivaram Ruņģim. Tika ielūgti visi, arī Māra Kalniete, vienīgi es netiku lūgta, jo Ernai nepatīkos. Tā, redzi, iet, kad ir tuva saskare ar latviešiem.

Pirmajā decembrī būs kopas sanāksme valdes kasieŗa Jāņa Dēliņa māja. Viņam skaista māja, labi kopta, pats viņš to kopj, viņam ir skaists peldbaseins mājas aizmugurē, apņemts paparžu puduriem, citiem zaļiem augiem, kokiem. Jādomā, ka laiks būs karsts, un tad varēs skaisti pasēdēt ārā, vakaram tumstot, pie peldbaseina. Inārs Brēdrichs runās par žīdu rakstnieka Singera darbiem. Iespējams, ka esmu Tev par to jau rakstījusi. Esmu gandrīz pārtulkojusi Singera stāstiņu Taibele no viņas Dēmons. Man ir lūgums pie Tevis. Kā Tu latviski tulkotu teikumu no šī Singera stāstiņa. Šis teikums ir šāds: nē! Šoreiz tomēr lai paliek. Lieta ir tāda, ka es pati nelasīšu, un varbūt, ja lasa kāds jaunāks, varbūt tas būtu par kautrīgu lasīt ko tādu. Tu jau zini, kāds Singers ir. Viņš visu apraksta vienkārši, vienkāršiem vārdiem, bet tie kož dziļāk. Tie atstāti katra fantāzijai. Kaut ko tādu var tikai liels rakstnieks izdarīt. Jā, Singers var rakstīt vienkārši un atklāt tādas cilvēka apslēptākās izjūtas, vēlmes, riebīgumu, dziļumu un vēl daudz ko citu, ko cits nevar aprakstīt ar izmeklētiem vārdiem, ar gudrību. Un lai gan Dēmons Taibeles stāstā – nē, es patiesībā tur neredzu nekā briesmīga vai neģēlīga, lai kas tur tiek stāstīts un kā tiek stāstīts (ar bagātīgu fantāziju gan!), pēcgalā tas viss ir dziļi cilvēcīgs un skumjš arī. Parādīts cilvēka niecīgums ar visu tā tieksmi ieskatīties baigā bezdibenīgā dziļumā, tur, kas ir aiz dzīves. Visi tie baigie nostāsti, tiem iet līdzi, jeb – tie ir it kā tradīcijas, ko paaudzes pārnes vienu uz otru. Un ja šo baigo un briesmīgo stāstu vairs nav, tad paliek tukšums. Reliģija arī ir tradīcija, un to nevajag noārdīt. Mūsdienās cilvēce, vismaz atsevišķi indivīdi, iziet uz to, lai nojauktu pagātnes tradīcijas, lai nojauktu teikas, nostāstus. Un dara to ar lielu prieku, pasakot: tas tikai māns! Nejaušība! Tas tāpat kā par stikla kurpīti pasakā par Pelnrušķīti. Tagad kāds atklājis, ka tādas stikla kurpītes nekad nav bijis, ka vārds nepareizi pārtulkots. Pasaka nākusi no franču tautas, un tur runa iet par ādas kurpīti, par čībiņu, un nejauši kāds šo vārdu pārtulkojis par ‘stikla’. Un kā šī stikla kurpīte dzīvojusi cauru gadu simtiem, un mums licies tik skaisti – kā var būt kurpīte no stikla? Un tā pamazām uzrok, izrok, atklāj no zemes vēl daudz ko citu, un citā veidā atklāj, ka tas bijis tikai māns, kas licies tik skaists, neiespējams un tomēr noticis, kā brīnums.

No programmas grāmatiņas redzi, ka Lūcija Kalniņa sākusi rakstīt prozā. Man patika. Viņa raksta kā dzejniece, ir izjūtas un skaistas, gaistošas krāsas. Viņa Tev rakstīs skaistas vēstules. Reiz viņa man atrakstīja vienu vēstuli, kaut kādā praktiskā sakarībā, tā bija skaista vēstule (viņa stāstīja par sevi) un es to labu laiku glabāju. Brīžiem ar Lūciju var labi saprasties, ir žēl, ka viņa ir tik bezpalīdzīga, kā pazudusi, kas lai viņai palīdz? Nav neviena, un, droši vien, viņai sāp pašas aizgājušais skaistums, tas, ka bija laba aktrise, režisore, bij draugu, bij viss kas, nu zudis. Šoreiz vairāk nerakstīšu.

Paliec mīļi sveicināta un raksti drīz un daudz.
Ella

Mana adrese: *** Box Hill, Vic. 3129
Ielieku arī A. Biela kritiku par manu grāmatu.

——————–

24. 10. 84

Labrīt! Nupat skanēja skolas zvans, aiz mūsu pensionāru dzīvokļiem ir skola, liela skaista pamatskola, gaišsārtiem ķieģeļiem celta ar baltiem rotājumiem. Trīsstāvīga. Kad eju caur parku (ļoti skaisto parku, kurā aug milzīgi ozoli), kā vidus ir drusku ar ieleju, tad skola izskatās jo sevišķi skaista: augsta, tīra – ar sārtiem ķieģeļiem un logu apmaļu baltumu starp milzīgajiem, zaļajiem kokiem. Tāda lepna skola. Arī parks ir tūliņ aiz mūsu mājiņām. Aiz manas guļamistabas loga iet augsta dēļu sēta, gar to aizskrien uz skolu nokavējušies skolēni, skan jaunas balsis. – Kamēr vēl tā rakstīju, pie lielajām stikla durvīm parādījās vīrieša siluets. Bija atnācis ‘plomberis’. Man ūdens krāns virtuvē labi nedarbojās. Kaut kā iztiku visas šīs septiņas nedēļas, nu tad tikai tagad viņš atnāk izlabot. Te viss iet gausi. Labojamā daudz, bet tā kā šie ir valsts dzīvokļi (tomēr baznīcas pārziņā), tad viss norit gausi, jo instanču ir daudz, caur kurām pieprasījumi iet, un kamēr aiziet līdz attiecīgam amatniekam, skaties – pagāja šajā gadījumā 7 nedēļas. Vēl tikai virtuves durvis jālabo. Lieta ir tāda, ka te ir izmeklēti tie lētākie un vienkāršākie materiāli, šīm būvēm, junitiem, cits ieskrambāts, cits drusku līkāks nekā vajag u.t.t. Un durvju atslēga nestrādā. Tagad tā iestigusi, ka nevar atslēgt, un man jāstaigā caur logu. Logi ir līdz zemei, tā tad iziešana un ienākšana viegla, vienīgi nu nosmērētu ar smilti tepiķi. Paklāju pie loga vēl mazu paklājiņu, to var viegli izmazgāt.

Vakar bija ļoti skaista diena, īsta ‘Austrālijas diena’, kā teiktu paši austrālieši. Arī šodien ir saule, bet pamalēs mākoņi. Bet neko jau šī diena man neatnesīs. Kaut varētu sevi piespiest rakstīt! Nosūtu Tev avīžu izgriezumus, tiem sakars ar Rakstnieku dienām. Tur Rakstnieku dienās nolasītie prozas darbi un dzeja. Kaut kas ir katru nedēļu. Nodrukāti šie darbi izklausās daudz labāki vai pavisam labi. Kā publika uzņēma lasījumus, to vari lasīt Zariņa RD atreferējumā. RD netika lasīts Dainas Šķēles miniatūra Riebīgie mīlētāji. Ieliku to tāpat. Varbūt Tev būs interese izlasīt. Tad, kad Tu esi tik daudz miniatūru nosūtījusi Dēliņam, varbūt vienam otram ir ienācis prātā uzrakstīt pa miniatūrai, arī man, bet, lai uzrakstītu miniatūru, domāju, tur vajag ko sevišķu, kādu sevišķu dzirksti, kura Tev ir, bet – vai ir citiem? Man jau noteikti nav. Mēģināt jau varētu, bet pašlaik nevaru rakstīt nekā. Esmu kā izliets ūdens tuksneša smiltī. Ne zeme mani uzsūc, ne kas no manis izaug. Apkārt tikai bezgalīgs tuksnesis bez apvāršņiem. Man Tev par to nevajadzētu rakstīt, bet kaut kas mani it kā spiež Tev to pateikt. Droši vien Tev Dēliņš sūta avīzi uz Kanādu, jo Tu viņam tik daudz stāstu esi nosūtījusi, bet avīzi Tu saņemsi pa lēno pastu, tādēļ nolēmu Tev aizsūtīt izgriezumus, tā Tu jau laikus iegūsi iespaidu par notikušajām rakstnieku dienām. Mīļā Erna, ceru, ka esi saņēmusi manu pašu pirmo vēstuli Tev uz Kanādu, kurā Tev pateicu, ka februārī izdos Tavu dzejoļu grāmatu. To Zariņš ziņoja rakstnieku dienās.

Ar mīlu sveicienu
Ella

———————–

[Cutting from paper]

Ella Kreišmane

Pīlādžogu kreļļu virkne
Jaunības stāsts

Bija vēl agrs rīts, kad Ināra lēkādama skrēja lejā pa kāpnēm. Varbūt sētā būs bērni…

Bet bērnu sētā nebija. Tad tā aizskrēja līdz vārtiem un izgāja uz ielas. Paskatījās uz vienu pusi, uz otru. Iela bija tukša. Iegrimušas augļu kokos un puķēs, saulē sildījās nelielās mājiņas. Čirpstēja zvirbuļi.

Varbūt paskatīšos, kur ir šūpoles, Ināra nodomāja.

Šūpoles viņai bija palikušas atmiņā no tās dienas, kad Lonija bija to ieslēgusi istabā un aizskrējusi pie Būru Volža steigā vēl pateikdama, ka Būru Voldis esot viņas brūtgāns. Viņai tas esot jāredz, citādi tas viņu aizmirsīšot. Viņš patīkot visām meitenēm, un viņas kārojot tai to atņemt. Tas bija vēl tad, kad Lonijai, Ināras pamātes meitenei, kura bija vairākus gadus vecāka par Ināru, bija jāuzmana viņu ik uz soļa, un sētā tās drīkstēja iziet tikai uz īsu brītiņu. Ināras tēvs tad vēl baidījās, ka Ināra varētu aizbēgt atpakaļ pie vecāsmātes. Tā Ināra tai reizē – drīz pēc Lonijas aizskriešanas – izliekusies pa viņu trešā stāva dzīvokļa logu, bija ne visai tālu kādā dārzā ieraudzījusi Loniju laižamies šūpolēs pa gaisu un sajūsmā kliedzam, kad zēns, kas stāvēja aiz šūpolēm, viņu pastūma uz augšu.

Tagad likās, ka Ināra pie viņiem ir jau iedzīvojusies un prom vairs nebēgs. Tādēļ tai atļāva ar citiem bērniem spēlēties sētā arī vienai bez Lonijas. Tikai uz ielas viņa vēl aizvien nedrīkstēja iet. To turēdama prātā, Ināra sevi drošināja, ka tikai aizskries un ātri paskatīsies, kur tās šūpoles ir.

Tā Būru Voldis ieraudzīja tieši pretī savai mājai, otrpus ielai, uz grāvmalas sēžam meiteni. Ziņkāres dzīts, viņš iznāca dārzā un apstājās pie vārtiņiem. Taču meitene nelikās ne zinis, tikai plūkāja zālīti. Tad Voldis pārgāja ielai pāri un, brīdi pagrozījies, teica: „Es domāju, ka tu esi Lonija. Lonijai arī ir tāda sarkana kleita ar baltām punktiņām.”
„Lonija ir slima,” galvu nepacēlusi, Ināra sacīja. Uz Voldi paskatīties viņai nebija drosmes.
„Kā tu zini?” Voldis jautāja. „Vai tikai tu neesi viņas audžu māsa?”
Piekritīgi Ināra pamāja ar galvu.
„Tad es zinu!” Voldis priecīgi iesaucās.

Lonija viņam par Ināru bija stāstījusi. Inārai esot nomirusi māte un bijis jādzīvo pie vecāsmātes – īstas raganas. Tā Ināru situsi un nedevusi tai ēst. Tādēļ Ināras tēvs to paņēmis pie viņiem, un tā Lonijai tagad esot māsiņa.
„Tu neej prom,” Voldis noteica. „Es tikai ieskriešu mājā. Būšu tūliņ atpakaļ.”

Tikai tagad Ināra pacēla galvu un noskatījās viņam pakaļ, kā tas aizcilpoja pāri ielai un nozuda aiz ceriņkrūma pie dārza vārtiņiem un tālāk daļēji koku aizsegtām šūpolēm. Kad viņš atgriezās, viņš ēda ābolu. Izvilcis no kabatas otru, viņš sniedza to Inārai: „Še, ēd, tas no mana dārza.”

Nezinādams, ko vēl teikt, Voldis skatījās uz savu veco pelēko koka mājiņu dārza vidū, beidzot sacīja:
„Ja tēvs nebūtu kritis karā, viņš būtu uztaisījis jaunu sētu ap dārzu. Vecā pa kara laiku galīgi izputējusi. Māte saka, ka tagad jāgaidot uz mani, kamēr es paaugšoties. Tad sēta būšot jāuztaisa man. Un to vajadzēšot nokrāsot baltu. Tā esot bijis agrāk.”

Ināra paskatījās uz Volža dārza veco sētu, bet neko neteica, tikai ēda ābolu.

Kad āboli bija apēsti, Voldis otrreiz aizskrēja uz māju un šoreiz atgriezies ielika Inārai klēpī divus cukura graudus: vienu rozā, otru brūnu.

Nosēdies viņai blakus uz grāvmalas, viņš sāka stāstīt, ko visu vēl darīšot, kad būšot lielāks. Un kad būšot pavisam liels, tad viņam būšot pašam savs kuģis un sava sala, kurā tikai viņš zināšot iebraukt pa šauru spraugu starp klintīm.

Te Voldis pēkšņi uzlēca kājās un teica: „Zini ko, brauksim ar laivu! Spēlēsim, ka braucam uz manu salu.”
Ināra brīdi vilcinājās.

Viņai vienmēr ticis teikts neiet ūdens tuvumā, kur nu vēl laivā kāpt! Un nekad ar bērniem! Bet ar Voldi varbūt varēja. Voldis bija liels. Veselu galvas tiesu garāks par viņu. Un kā gribējās ar laivu braukt! Nekad vēl viņa nebija braukusi. Viņa nespēja atteikties.

Līdz Volža laivai bija labu gabalu ko iet.

Viņi gāja pa Voldim vien zināmām taciņām un ejām. Gar saules izgaismotiem augļu dārziem, gar sakņu dobēm vienas vai otras mājas aizmugurē, paslēpdamies, ja pamanīja kādu nākam. Kādā vietā bija patīkami iet pa plati nomītu taku zem milzīgām liepām. Citā bija jāizlien pa izkustināta dēļa spraugu sētā un jāizlavas caur lielu, vecu ābeļu dārzu, Voldim uzliekot pirkstu uz lūpām par klusēšanas zīmi un Inārai pačukstot, ka tur esot nikns saimnieks. Ja pamanot, laižot virsū suni. Voldis kustējās viegli un klusi, iebāžot kabatā pa ābolam, kas gadījās ceļā. Ināra ar aizturētu elpu turējās cieši aiz viņa. Aiz ābeļu dārza beidzot vēl bija jāizspraucas starp sīksti saaugušiem krūmiem, un tad arī Volža laiva bija klāt.

Saules piespīdēta, tā gulēja uz ūdens, piesieta pie šauras laipas pusaizaugušā kanālā, cieši apņemta zaļām kalmēm un asiem, zilganiem grīšļiem.

„Es aizskriešu pie onkuļa pēc airēm,” Voldis noteica. „Tu paliec te uz vietas un gaidi. Neej prom ne soli.”
Ināra tomēr pagājās pāris soļu gan uz vienu, gan otru pusi.

Pāraugusī zāle viņai sniedzās līdz pleciem, bet daudzie suņu burkšķu puduri, plati ieplētušies, pat pacēlās pāri galvai. Arī zirgu skābenes – leknas un lielas – jo lepni turēja augsti paceltus savus sarkano ziedu irbuļus. Šai pusē kanālam krasta nostiprinātāji gulšņi bija nodrupuši gandrīz līdz ūdens līmenim, bet otrā pusē tie turējās vēl pavisam augstu. Taču zemes smagums tos bija izspiedis uz āru un pa to platajām spraugām līda ārā zāļu kušķi un sīkas puķītes, bet augšā virs viņiem sīksti turējās kārklu krūmi, dziļi ieliekušies kanālā – it kā tiektos pēc ūdens, it kā gribētu nodzerties. Aiz kārkliem pacēlās veci, zaraini melnalkšņi – lieli un vareni, varbūt tikpat veci kā kanāls.

Taču ilgi Inārai nebija jāgaida. Tur pa taciņu ar airiem pār plecu jau pusskriešus steidzās Voldis.

Laiva, atstumta no laipas, švirkstēdama izlīda no kalmēm un grīšļiem un lēni ieslīdēja kanālā, Inārai bailēs turoties pie abām laivas malām. Krasts viss bija saaudzis tik biezs un pacēlās tik augstu pār viņiem, ka Inārai likās – viņi ir dziļi iegrimuši kanālā. Voldis īras garām meldriem, kalmēm, samtaini brūnām vilku vālītēm. Pār galvām tiem zizinājās spāres caurspīdīgiem zilzaļi zvīļainiem spārniem. Biezoknī savādi iesvilpās kāds putns. Voldis kaut ko stāstīja, bet Ināra bija tā satraukta, ka nespēja klausīties. Viņas sirdi māca bailes redzot, cik dziļi grima airi brūnganajā ūdenī.

Tad laiva iepeldēja dziļas krēslas apņemtā ūdens paplašinājumā. Melnalkšņu milzeņi te ciešā lokā, it kā saķērušies rokās, stāvēja pašā ūdens malā, varenajiem zariem augšā pār bērzu galvām tepat, tepat saskaroties kopā. Pa labi starp to melnajiem, resnajiem stumbriem saulē gaiši vizēja lauki. Pa kreisi bija redzama pussagruvusi pelēka mūra ēka, ar mitruma plankumiem izraibinātām sienām. Savādi skanēja airu cilāšanas troksnis – kā klusināti, kā apslēpti, it kā būtu no kaut kā jābaidās, ūdenim apkārt plešoties tumši zaļam. Bija tik vēss, ka Ināra nodrebēja.

Bet tūliņ arī laiva caur šauru spraugu ieslīdēja mazā upītē. Ieslīdēja mazā upītē un saulē un gaismā. Zaļos krastos un debesu zilumā. Voldis teica – viņi iebraukuši Svētes upītē.

Gabaliņu paairējies starp zaļajām pļavām, Voldis ar laivas galu iebrauca krasta dzeltenajā smiltī. Piesējis laivu pie zemi noliekušamies krūma zara, viņš uzlēca krastā un, satvēris Ināras pasniegto roku, uzvilka meiteni augšā pie sevis vienā rāvienā iesaukdamies: „Cik tu viegla!”
Apmulsuši viņi brīdi skatījās apkārt.

Ne visai tālu starp kokiem bija kāda māja. Tai blakus uz lauka rudzu kūlīši bija salikti statiņos. Tālāk aiz tiem dziedāja ganu meitene, stāvēdama pie brūnu govju bariņa. Kādā laukā varēja redzēt līkņājamies cilvēkus. Kaut kur rēja suns. No kaut kurienes skanēja priecīgas bērnu klaigas. Tur zēni peldoties, Voldis teica. Viņš to vietu zinot, viņš arī tur kādreiz ejot. Taču tuvākā apkārtnē ap viņiem bija tikai zaļas pļavas. Kur tie krūmi redzami izkaisīti, Voldis rādīja ar roku, tur garām tekot Svētes upīte. Svētes upīte tekot līču loku.

„Skriesim!” viņš iesaucās. „Dod roku.”
Viņi skrēja. Voldis pa priekšu, Ināra iepakaļ. Kailo kāju pēdām bija patīkami sajust mīksto atālu. Saule spīdēja tieši sejās. Viegls vējiņš skrēja gar vaigiem. Vairīdamās saules, Ināra aizvēra acis. Skrēja ar aizvērtām acīm. Skrēja un smējās. Tik labi un droši viņa jutās Voldim pie rokas. Lonijas niķīgā roka nekad neļāvās Voldim sevi ķert un skraidīja un plosījās ar viņu tā, ka tās īsās, resnās dzeltenās bizes pa gaisu vien lidoja. Viņa Voldī nekad neklausījās, ķircinādama viņu, ka tas nekā nezinot un dažreiz nosaukdama viņu pat par muļķi. Ināra, turpretim, klusēja un klausījās viņā. Darīja to, ko viņš tai lika, brīžiem viņa paskatīdamās ar apbrīna pilnu skatu.

Aizskrējuši līdz lielam krūmam, viņi – sakarsuši un piekusuši – smiedamies nokrita īsajā zālē, vēl aizvien turēdamies rokās. Tad apgriezās uz muguras un skatījās pār sevi atvāztajā debesu zilumā, gar kuru vienu malu bija saguluši balti sīki pūku mākonīši.

„Vai tev nav bailes iekrist debesīs?” Ināra Voldim jautāja.
„Nē,” viņš smējās. „Bet man gribas dzert.” Veikli viņš nolēca lejā pie upes. Pastiepās pretī Inārai un palīdzēja nolēkt arī viņai.

Inārai tur ļoti patika. Tur pār augsto krastu liecās pāri krūms, zem kura bija izveidojies iedobums, tāds kā sekla ala, uz kā dzeltenajām sienām trizuļoja viļņu atspulga. Viegla vēja uzpūsti, sīki vilnīši šad un tad pārskrēja pār tumšzilo ūdeni upītes vidū, dziļumā, sudrabaini notrizuļodami krasta seklumā, gaismas atspulgai atplaiksnoties arī Ināra un Volža sejās.

Uzlocījis bikses, Voldis nometās ceļos ūdens malā. Pasmēla ar saujām upes dzidro ūdeni un dzēra. Ināra skatījās, kā lielas, mirdzošas lāses no viņa saujām krita atpakaļ upē.

„Vai tu ar’ gribi?” Voldis jautāja, paskatījies Ināras saules un vēja aprautajā sārtajā sejiņā. „Nāc, te ir droši. Redzi, cik ūdens sekls pašā malā.”
Taču Inārai ar ūdens pasmelšanu nekā negāja. Viņa tikai aplējās. Saujas bija tukšas, kad viņa tās piecēla pie mutes. Ūdens caur tām bija iztecējis kā caur sietu.
„Dzer no manām,” Voldis piesolīja. „Es ūdeni māku saturēt tā, ka tikai retais piliens tiek cauri.”

Ināra pieliecās un dzēra no Volža saujām. Dzēra un smējās. Bija tik jocīgi sajust savu seju Volža plaukstās. Jocīgi un patīkami. Viņa laimīgi smējās, no visas sirds. Tik sirsnīgi, ka viņas smiekli pielipa arī Voldim smējās arī viņš, piesmeldams saujas atkal un atkal. Viņam patika redzēt pār savām rokām kustamies Ināras galvu ar gaišbrūnajiem, vēja sajauktiem īsajiem matiem. Bija tā, it kā viņš Ināru pazītu jau sen. It kā viņi būtu bijuši kopā jau visu vasaru.

„Taisīsim pili,” Ināra jau pavisam droši teica, un viņi sāka būvēt. Tapa torņi un izcilņi, valņi un grāvji. Arī grāvjos Voldis ūdeni sanesa saujām. Kad Ināra teica, ka vajagot arī puķu un koku, Voldis tūliņ uzlēca krastā un necik ilgā laikā bija atpakaļ pilnām saujām sīku zariņu un gar krūmiem salasītu puķīšu. Viens, divi – pils iegrima ziedos un zaļumos!

Tad pēkšņi Voldis paskatījās debesīs un bažīgi noteica: „Saule pavisam augstu. Vai tev nevajadzēja būt mājās?”
Ināra sabijās pa nopietnam. Viņa bija pavisam aizmirsusi, ka bija Lonijai solījusies noskriet sētā tikai uz īsu brītiņu.
Saķērušies rokās, viņi skrēja atpakaļ uz laivu.
Taču pie savs mājas Voldis Ināru apstādināja: „Vai tu negribi drusciņ pašūpoties?”

Tēvs Inārai un Lonijai šad un tad uzkāra šūpoles viņu malkas stallīša durvīs, bet – kas tas bija pret šūpolēm dārzā? Sevišķi tādēļ ka tur bija šūpojusies Lonija, un drīz Ināras gaišsarkanā kleita plīvoja pa gaisu starp ābeli un bumbieri, bērzu un egli. Augšup, lejup! Augstāk un augstāk! Bija gan bailes, brīžiem ļoti. Pat aizvērās acis, skrienot pretī egles galotnei, bet drošību vienmēr no jauna atdeva Volža rokas stingrais piesitiens pie muguras.

Kad beidzot pus apreibusi Ināra izkāpa no šūpolēm, Voldis jautāja: „Varbūt tu gribētu pīlādžu krelles?”
Ināras mazā sirds bija laimes pārpilna. Prieka un satraukuma pārmākta, viņa spēja tikai pamāt ar galvu. Pēkšņi te kāds viņai piedāvāja visu to, ko tā agrāk bija kārojusi, bet nekad nebija varējusi dabūt.

Voldis aši ieskrēja istabā. Iznesa garu diega pavedienu, ievērtu adatā. Nolauza no ogu pilnā pīlādža mājas galā vairākus zarus ar sarkano ogu čemuriem. Deva pa ogai Inārai. Viņa ogu uzdūra uz adatas un novilka lejā gandrīz līdz mezglam, kā Voldis bija teicis. Un tā vairākas – citu pie citas. Bet rinda iznāca ļoti nevienāda. Viņa nevarēja ogu uzdurt pašā vidū.

„Dod man,” Voldis teica. „Tas gan nav īsts vīrieša darbs, bet tā kā man mātei jāpalīdz visos sieviešu darbos, es māku rīkoties arī ar adatu.”
Un nepagāja ilgs laiks, kad Voldis bija uzvēris garu garo pīlādžogu kreļļu virkni – taisnu un līdzenu. Sasējis diega galus, salicis virkni divām kārtām, viņš to pārmauca Inārai pār galvu. Iedevis viņai vēl pārpalikušos pīlādžogu pilnos zarus, viņš palika pie saviem sakritušajiem dārza vārtiņiem un noskatījās, kā Ināra aizgāja.

„Kur tu biji tik ilgi?” Lonija, vēl aizvien gulēdama gultā, ar lakatiņu ap galvu, dusmīga un izbrīnējusies jautāja, kad Ināra iegāja guļamistabā.
„Pie Būru Volža,” Ināra, kaunīgi smaidīdama, atbildēja.
„Pie Būru Volža!” Lonija neticīgi ieplēta acis. „Tu viņu nemaz nepazīsti! Vai tu esi traka palikusi?”
„Nē!” Ināra izbailēs iesaucās. Tikai tagad viņai ienāca prātā, ka Voldis taču piederēja Lonijai.
„Kādēļ tad tu gāji pie viņa? Kur tu viņu satiki?”
„Uz ielas.”
„Vai tu visu laiku biji kopā ar viņu?”
„Jā.”
„Tu, riebīgā! Tu neesi man nekāda māsa.”
„Es vairāk neiešu,” Ināra, tuvu asarām, solīja.
„Un kur tu tās pīlādžu krelles ņēmi?” Lonija satraucās vēl vairāk.
„Voldis uzvēra,” nelaimīgā balsī Ināra vaļsirdīgi atzinās.
Lonija ievaidējās.
„Ko jūs vēl darījāt?”
„Šūpojāmies šūpolēs un braucām ar laivu.”
„Vai tu gribi, lai es to visu pasaku tavam tēvam?” Lonija bargi noprasīja.
„Nē!” baiļu pārmākta, Ināra tikko spēja pateikt, vairs nevarēdama valdīt asaru, un sāka rūgti raudāt, tā no visas sirds.
Brītiņu Lonija caur pieri skatījās raudošajā Inārā, bet tad iežēlojās par viņas asarām un teica:
„Labi, es neteikšu. Tikai zvēri, ka nekad vairs pie Būru Volža neiesi!”
Ināra pacēla roku un zvērēja.
„Nu tad neraudi vairs. Aizej uz virtuvi, ielej ūdeni brūnajā krūzē, ieliec pīlādža zarus un noliec uz loga palodas, kur es tos labi varu redzēt.”
Kad Ināra to bija izdarījusi, Lonija teica: „Un dod šurp tās krelles. Tās pieder man, jo Voldis tās uzvēra…”

Negribīgi, neveikliem pirkstiem un sāpošu sirdi, Ināra noņēma krelles sev no kakla un padeva Lonijai. Lonija tās pārmauca sev pār galvu un, labpatikā nosmaidījusi, noteica:
„Un tagad nāc un sēdies te uz manas gultas malas un sīki izstāsti visu, ko jūs ar Voldi darījāt.”

——————————————–

20. novembrī, 1984.

Mīļā Erna!

Minu un minu un nevaru uzminēt, nevaru iedomāties – kādēļ neraksti? Esmu Tev aizsūtījusi kādas 3 vēstules, tur bijuši avīžu izgriezumi no RD, tur RD programmas grāmatiņa, tur vēstules par to, kā te dzīvoju. Vai Tu uz manis par kaut ko dusmojies? Mīļā Erna – nedusmojies, ja tas tā ir. Kāds pārpratums, kāda nepatika – vai tie nav sīki smilšu graudi uz ceļa? Un ceļš tomēr paliek, mēs ejam pa ceļu tālāk. Jā – Tu par ceļu tik skaisti uzrakstīji kādu no saviem pēdējiem darbiem, kas bija iespiesti AL. Tagad ir bijis garāks fragments avīzē – no ‘jaunatrasta’ Austrālijas latviešu rakstnieka Arņa Skujiņa. Tas ir romāna fragments. Saucas Dīvains cilvēks. Pirmais iespiedums likās interesants, savdabīgs, tajā bija kas īsts, silts, bet tagad, pēc trešā turpinājuma, nezinu, ko īsti domāt, izņemot to, ka mani tas vairs nesaista. Nu jau labu laiciņu atpakaļ pārtulkoju Singera stāstu, ko, laikam gan pati, lasīšu 1. decembra kopas sanāksmē. Esmu arī izlasījusi pusi Singera grāmatu Old Love. Es nejūsmoju par to. Kas tas par cilvēku, domāju, kas var uzrakstīt tādu stāstu kā – One night in Brazil? Tas ir riebīgs, pretīgs. Liekas, Singeram patīk izsaukt lasītājos riebīguma, baiļu sajūtu. Nu tas jau šo īsstāstu nolūks ir, to stāstu, ko tauta stāstījusi gadsimtu pēc gadsimta. Singera dzīves gudrība ir liela, pasaules uzskats redzīgs. Viņš ir līdzīgs mūsu Jānim Sarmam. Viņu abu darbos ir jūtams ‘gudrais vecums’. Drusku pat cinisms, vismaz reizēm. Humors bieži sedz cinismu. Man tomēr labāk patīk ar jaunības, ar spēka gadu, romantiskas mīlestības un draudzības un ideālisma apmargotie darbi. Bet ir arī tā, ka uz mūsu laikmetu jau ar cinismu jāskatās, ar rūgtu atziņu, ja uz pasauli, uz visu, skatās kritiski. Ja meklē mūžīgas vērtības un dziļumu un jēgu. Ja nu tic kādai eksistencei mūžībā, kādai lielai morālei pēc nāves, kur viss ir labs un patiess, tad – tad tas dod spēku dzīvot. Bet tam varbūt var ticēt tādi, kā mēs esam, kas kaut kā, kaut kā ir bijuši pasargāti no elles tepat zemes virsū. Es tagad te sēdu vakarā savā klusajā māja, omulīgā stūrītī pie rakstāmgalda, bet ārā ir pasaule, kur ir noziegums, bads, ciešanas. Ir skumji domāt, kādēļ tagad Āfrikas iedzīvotājiem jācieš badu, ja par to vien tikai domā? Atsūtīti šeit virs zemes – kādam nolūkam? Ne ilgi dzīvojuši, pat nepieauguši, mazi bērni? Pasmaidu – ienāk prātā Singera vārdi (kas būtībā ir bībeles vārdi) stāstā, ko pārtulkoju, kur Singers saka: Dieva ceļi ir neizdibināmi. Dievs sodu uzlicis – jācieš! Nu lai nu ko cilvēkam, šim grēcīgajam cilvēkam virs zemes, pārmet – viņš tomēr itin varonīgi savas ciešanas panes!

Un dzīve iet uz priekšu, tāpat kā tas bijis vienmēr. Avīzē joprojām daudz raksta par labajām cerībām atbrīvot Latviju, mūsu avīzē joprojām iespiež valsts vadītāju vēstules ar apliecinājumu, ka neatzīst Lativjas de jure iekļaušanu Pad. Sav. Joprojām ceļ jaunus latviešu ciemus, īsti patriotiska dzirksts ‘iemesta’ latviešu sirdīs ar Dzintaru celšanu. Jā – dzīve rit uz priekšu cerīgi, priecīgi. Nu labi, ka tā. Singers kādā savā stāstā saka, ka toreiz Gheto bijis labāk nekā tagad, kad imigranti, t.i., žīdu imigranti, Amerikā kļuvuši miljonāri un Mafijas piederīgie. Toreiz bijusi cerība, vienmēr bijusi cerība, ka tas reiz beigsies, tagad vairs cerību nav nekādu, dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga, nogrimdama bagātībā, pārbagātībā. Jā – cilvēkam vajaga vienmēr mērķi, kaut arī tas ir tikai māns, kaut tas reizēm izgaist, izzūd. Vienmēr rodas kāds jauns mērķis. Nu, bet es jau tagad runāju kā vecs, vientuļš cilvēks. Īstā dzīve ir tad, kad esi jauns un spēka pilns, kad tevi vēl nav pārmākusi dzīves gudrība.

Mīļā Erna, atraksti vismaz kaut ko. Nu jau pagājuši vairāk nekā 4 mēneši, kopš esi prom. Varbūt drīz atkal brauksi ciemoties uz Austrāliju? Ir jau apzināta nākamā RD rīcības komiteja. RD būs Melburnā. Vēl šoreiz gaidīšu Tavu vēstuli.

Ar sveicienu
Ella

———————-

1984.g. 12. decembrī

Mīļā Erna!

Beidzot Tavu vēstuli saņēmu. Biju to gaidījusi un gaidījusi. Otra cilvēka tik ļoti pietrūkst, cilvēka – kas ir literāts, kas mīl literatūru, un ja nu vēl pats raksta, kā Tu, un ar kuru var arī brīvi un patiesi runāt. Tā es dažreiz to tā īsti saprotu, iesēdusies ērtā krēslā ar seju pret logiem, pret baltajiem aizkariem, patiesībā ar seju pret stikla sienu. Tur ir arī durvis un es iedomājos – ja Tu atnāktu, ja Tu pēkšņi parādītos aiz baltā caurredzamā aizkara pār stikla durvīm. Vēl tur ārā nekas nav. Tikai nezāles nošņāptas ar lielu pļāvēju, zeme uzrakņāta, pelēka, grumbuļaina. Nu jau otrs mēnesis, kā nāk pa 1 vai 2 vai vairākiem gudriem vīriem no valdības un jautāti atbild: „Jaunnedēļ iesēs zāli un iestādīs krūmus.” Tikai skaisti zied puķes manā mazajā zemes laukumiņā aiz loga, aiz stikla sienas: platais logs un durvis – viss stikla – ir no griestiem līdz zemei. Es laistu puķes ik rītus un vakarus ar spilgti zaļu lejkannu!

Ziemsvētki nāk ar joni, mans stāsts, ko lasīšu Tasmānijā, vēl nav galīgi noslīpēts, kaut kādi es nespēju tam pieķerties. Manis tulkoto Singera stāstu Taibele un viņas dēmons visi atzina par ļoti labu tulkojumu, kas, protams, mani kā iepriecināja, tā pārsteidza. Kārlis Ābele vēlāk savai sievai bija izteicies, ka neviens cits nebūtu to iztulkojis labāk. Redzu, ka Tu tiešām daudz raksti un Tavi tēlotie cilvēki iznāk dzīvi, silti, īpatnēji. Nu viena otra impresija, tēlojumam pa vidu ir īsti meistarīga, es to pēkšņi it kā uzsūcu sevī ar dziļu baudu. Vakar saņemtajā avīzē bija Tavs stāsts Vītrags. Jā, pie reizes gribu pieminēt, ka Zariņš bija rakstījis Silkalnam, ka nezin’ kā būšot ar Tavas dzejoļu grāmatas iznākšanu februārī, jo neesot diezgan dzejoļu, esot tikai 60 dzejoļu, vajagot vairāk. Vēl jau Tu vari atsūtīt. Zariņš jau droši vien Tev rakstījis. Arī viņš brauc uz Tasmāniju, tas ir – lido! Mīļā Erna, rakstīšu Tev vairāk citā reizē. Novēlu Tev skaistus, sniegotus Ziemsvētkus! Un laimi un prieku! Rakstīšanas prieku!

Ar mīļu sveicienu
Ella

———————–

25. 1. 85

Mīļā Erna!

Apzinos savu vainu par to, ka mūsu sarakstīšanās pazaudējusi ritmu. Mēģinu sameklēt Tavu pēdējo vēstuli. Vai tā būtu tā, kas datēta ar pag. gada 19. novembri? Paldies Tev par tiem daudzajiem labajiem vārdiem, kurus Tu man vēstulē saki, un tomēr – ir tik daudz šaubu brīžiem un pat izmisums, ka nevarēšu nekad pateikt vārdos to, ko domās izjūtu, pārdzīvoju un redzu. Tu saki: „Cita mums nekā nav – tikai mūsu pašu dzīve…” Esmu gatava to atklāt, tas ir – savu bēdīgo, nabadzīgo bērnību. Tā jau atklājas stāstā Ganu meita Mardze. Tasmānijas rakstnieku cēlienā kāda latviete, pēc stāsta nolasīšanas, būdama kopā grupā ar mani, Matisona kundzi un vēl kādu, man jautāja: „Vai tiešām tas viss tā noticis, kā stāstā teikts?” Uz ļoti personīgām domām vienmēr autors pavedina domāt lasītāju, ja darbs rakstīts pirmajā personā. Kad saku, ka esmu gatava atklāt savu bēdīgo, nabadzīgo bērnību, tad nevis tādēļ, lai ar to ‘dižotos’, bet kaut kādēji šī bērnība man rādās skaista, gaiša un tici vai netici – priecīga! Varbūt tā mana vientiesīgā daba. Jeb varbūt tas ir bērna prāts vispāri, kas postu un nabadzību tā, tik dziļi, neizjūt, kā liels cilvēks.

Tu piemini vēstulē arī Zingeru un tulkošanu. Patiesi, kā Tu saki, Zingers tiešām padodas tulkošanai latviešu valodā. Bet tas varbūt tādēļ, ka viņš tur apmēram tai pat stūrī dzīvoja, kur mēs latvieši. Kā jau Tev minēju kādā iepriekšējā vēstulē, tulkojums iznāca ļoti labs, tik īsts, tik latvisks, ka Dēliņš pēc stāsta nolasīšanas teica, ka sākumā viņam licies, ka tas mans stāsts. Un kā Tu arī vēl saki: es šo stāstu tulkoju tiešām uzmanīgi un ar prieku! Arī Ābele teica, ka es esot izmeklējusi visus īstos vārdus. Ar to teikumu, par ko šaubījios, par kuru gribēju dzirdēt Tavas domas, bet tomēr nepajautāju, izdarīju tā, ka to nemaz nenolasīju, izlaidu to. Tas bija īss teikums – vārdi seši. Izlaidu vēl kādu īsu teikumu, kas attiecās uz seksu un bija par velnišķīgu, lai to lasītu jauktai klausītāju grupai. Arī pirmais izlaistais teikums attiecas uz seksu. Ja klausītājas būtu bijušas tikai sievietes, tad es šos teikumus būtu lasījusi.

Par to, ka nelabvēlīgi izteicies par Šķēles darbiem, attiecībā uz mani, Tev nav ko bēdāt. Es nevienam par to neteikšu. Man žēl, ka man pašai vairs nav viņas stāsta – Riebīgie mīlētāji, laikam tā tas saucās. Arī manī šis stāsts atstāja riebīguma sajūtu, kā kaut [kas] netīrs lipa klāt, likās, ka stāsts ir tendenciozs – ar nolūku ‘shockēt’, kā Tu saki.

Varbūt Tev liekas, ka pārspīlēju savu bēdāšanos par Baibu. Tā nav. Jaunākais ir tas, ka viņa grib pārdot to māju, ko pati savām rokām līdz pat pusei uzcēla, sevi galīgi samocīdama. Stādījusi visādus kokus, puķes, saknes – viss iznīcis. Viņa domā – ja iestādīts, pašam jāaug. Mana padoma nepieņēma. Tagad grib ar abiem zirgiem iet vēl tālāk bušā, uzcelt būdiņu, lai tikai zirgiem būtu labi, lai tiem būtu līdzena pļava, kur ganīties. Tagad tos visu laiku jābaro ar sienu, ar sausu ēdienu, tas neesot veselīgi. Savā spītībā viņa var to arī izdarīt. Pati sevi atstājusi galīgi novārtā. Ko teikt – ne vārda. Arī tagad noteica, lai es vairs pat nezvanot, viņa nevarot ciest manu kritiku. – Pieminu to atkal tādēļ Tev kā draugam, kā laba vēlētājam, lai Tu mani nepārproti, kādēļ esmu izmisusi. Tas viss mani nomāc un es nevaru skaidri domāt, nevaru sevi piespiest rakstīt – daudz un rūpīgi un sistemātiski, lai pateiktu to, ko gribu, to pasauli lai parādītu, kas ir mana un manējā.

Man te uz galda ir Tavas grāmatas apvalks. Zariņš man atsūtīja. Mēs, Melburnas preses kopa, gribējām Tavu grāmatu popularizēt 28. janvārī, kad mums būs Draudzīgā aicinājuma sarīkojums. Es uzņēmos uzrakstīt 10 minūšu garu tekstu par Tevi, vēl dažus dzejoļus – to būtu nolasījis aktieris Klauss, es būtu pārdevusi Tavas grāmatas pie kases. Bet izrādījās, ka Austrāliešu sietuve nevar dabūt gatavu Tavu grāmatu uz to datumu. Viņi to iesies tikai uz 3. februāri, kad Sidnejā ir Draudzīgā aicinājuma sarīkojums. Zariņš man tikai atsūtīja apvalku, to varēšu parādīt kopas biedriem, kad mums 2. februārī būs sanāksme manā mājā. Neviens cits autors savu darbu nedeva lasīšanai, tā es lasīšu savu Ganu meitu Mardzi. Esmu tik daudz gar šo stāstu strādājusi, ka esmu pazaudējusi jēgu – vai tas maz vairs ko vērts. Tasmānijā – kā jau parasti – to nolasīju negatavu. Tomēr ļaudīm patika, varbūt ar labošanu to tagad esmu samaitājusi. Nu, par to dzirdēšu nākamajā sestdienā. No Melburniešiem šo stāstu neviens nav dzirdējis, no Melburnas kopas biju vienīgā Tasmānijā.

Tavas grāmatas apvalks ir ļoti skaists. Maigā lavendera krāsa man atgādina Tasmānijas braucienu uz Lavendera farmu, kur milzīgi lēzenu pakalnu un līdzenumu apgabali apstādīti lavendera stādiem. Ļoti labs vāka zīmējums – izteiksmīgs, laikmetīgs, Tavai Dzidrai ir spējīgs talants. Es gaidu Tavu grāmatu ar lielu gaidīšanu, kad Zariņš atsūtīs. Nu jau drīz būs. Arī Tavs uzņēmums ir noskaņots. Jā – tas viss skaisti, un ir tik labi, ka beidzot Austrālijas kopa var izdot mūsu autoru grāmatas. Esmu pārliecināta, ka izdos arī Tavus stāstus. – Es gaidu, ka Tu brauksi atpakaļ uz Austrāliju. Ļoti gaidu.

Paliec sirsnīgi sveicināta!
Ella

—————-

11.  3. 85

Mīļā Erna! 

Nu jau vairāk kā mēnesis pagājis, kopš saņēmu Tavu vēstuli, Tu runāji tur par piesnigušām eglēm – tagad varbūt jau tur pie Tevis bērzi metas rūsgani. Mums ir trešā diena ar 33°C! Šodien pirmo reizi šai vasarā jūtu, ka dzīvoklis sāk sasilt (citādi vienmēr brīnišķīgi vēsi). Logi aizvilkti lielajiem aizkariem, pat ārā nolaisti biezie saules – aizsargi? Karstuma aizturētāji? Nu – vari iedomāties tipisku Austrālijas karstu dienu zem kvēlojošas saules. Bet ir rīts, vēl ir patīkami, man pat jaciņa pāri kleitai. Jādedzina elektrība, lai rakstītu. Lai būtu gaisa cirkulācija, ieslēdzu mazu ventilatoru. Visu februāra mēnesi biju sanīkusi, pat gultā vajadzēja dažas dienas palikt un tai laikā izlasīju Ilzei Škipsnai veltīto grāmatu Ilzes pasaulē, ko biju tikko kā saņēmusi no Amerikas. Diemžēl, Tavu grāmatu neesmu vēl saņēmusi.

Kas attiecas uz Baibu, uz viņas dzīvošanu, es vēlētos, lai viņa dzīvotu vienkāršu normālu dzīvi, kurai tomēr ir savs ritms. Lai nenodotos tik daudz kustoņiem, bet domātu arī pati par sevi. Viņa sevi atstājusi pilnīgi novārtā. Pašai nav godīgu kurpju, ko vilkt kājās, bet zirdziņiem sedli un visādas siksniņas laistīt vien laistās no dārga materiāla. Tagad viņas mazajai kucītei piedzima 4 kucēni. Visi suņi tiek turēti viņas istabā (viņai tikai viena istaba ir uzbūvēta). Un kā tagad tie sunēni tiek kopti un ēdināti! Ar to labāko. Skolā darba nav, bijis šogad skolā darbs tikai 1 dienu 6 nedēļu laikā! Tā dzīvot romantiski? Bet ja nav droša, reāla – materiāla pamata, cik ilgi tāda romantika lai velkas? Bet šodien es par to negribu domāt. Vispār es jau vienmēr cenšos par to nedomāt, taču reizēm tas laužas uz āru un nomāc. Lauksaimniekot Baiba negrib, viņa grib tikai dzīvot uz laukiem. Baiba jūtas daļēji vientuļa tādēļ, ka viņas sirds nav pie mājas. Viņa tikai prom no mājas, izjāj zirgu katru dienu (arī tad, kad skolā mācījusi) un aizbrauc pie vienas kaimiņienes, pie otras. Manuprāt mājas vajag mīlēt un turēt tā, lai patiktos tajā būt.

Par Singeru (Tu saki Zingers, latviski jau tā pareizi, bet esmu pasākusi un pieradusi viņu saukt par Singeru, un mēs visi viņu te tā saucam) šoreiz vairs neko neteikšu. Ja ko dara, ko pasniedz, to vajag darīt skaisti un ar drosmi. Es to nevarēju, bet tā kā tā, lasīt grāmatā var visu ko, bet celt citiem priekšā – tur vajag būt speciālam lasītājam, krāsainam, visu to varētu izcelt! Atceries mūsu (jeb pareizāk jūsu – Sidnejiešu!) Tomsonu! Kā tas prot izteikties! Lieliski! Bet ja tā nevar, tad labāk stāvēt klusu.

Tavu dzejoļu grāmatu neesmu vēl saņēmusi Zariņa taupības dēļ. Tas jau no Zariņa ļoti jauki, viņš pats ir pašaizliedzīgs latviešu darbinieks, bet Melburnā tā neiet, kā Sidnejā. Sidnejā tur visi satiekas latviešu namā nedēļas nogalēs, tur grāmatas var vienkārši iedot abonentiem (tā aiztaupot pasta izdevumus), bet Melburnā retais ik nedēļas dodas uz latv. namu. Zariņš bija aizsūtījis (kāds bija aizvedis) veselu paku Silkalna kundzei (pats Silkalns jau tad bija Vācijā), viņa savukārt nodeva labu daļu Dēliņa Jānim, bet Jānis uz namu nebrauc. Nu jāgaida izdevība, kad viņu satikšu – un tas var būt tikai aprīļa otrā pusē, kad Silkalns būs atgriezies no Vācijas un mums būs jānotur valdes sēde. Mēģināju viņu sazvanīt (viņš maz mājās) un teikt, lai atsūta grāmatu man pa pastu, es samaksāšu pati par pastmarku. Kādi sīkumi! Tā kā es dabūju tikai lasīt Lūcijas Bērziņas kritiku par Tavu dzeju. Mani pārsteidza Bērziņas vārdi (patīkami pārsteidza, jo vēstulē Tev esmu izteikusi tādas pat domas par Tavu dzeju – t.i., par AL iespiestajiem jeb vismaz vienu dzejoli). Uzrakstīšu Tev to, ko L. Bērziņa avīzē raksta (tas nekas, ja gadījumā viņa Tev aizsūtījusi kritiku): „Pirmajā brīdī, lasot Ernas Ķikures dzeju, šķiet, ka tā nemaz nav dzeja, bet proza, kas sadalīta īsās rindās, savirknētās vienai aiz otras. Arī valoda pirmajā brīdī šķiet nedzejiska, pārāk ikdienišķa, vienkārša. – Bet tad no šīm savādi savirknētajām rindām lasītājam pamazām nāk pretī ļoti neparastas vārdu gleznas… Lasītājs jūt, ka dzejolis ir ‘ienācis’ viņā, viņš to ir uztvēris ar jūtām, ar maņām. Viņam dzejolis vairs neliekas prozas rindas…” Es izteicos Tev vēstulē tiešāk, teikdama, ka (dzejolī, kas veltīts mātes dienai) šī dzejoļa valoda ir proza, ka dzejolis varbūt tuvojas literārai miniatūrai (tas atbilst L. Bērziņas vārdiem: ‘… bet proza, kas sadalīta īsās rindās…’ Kur L. Bērziņa saka ‘Lasītājs jūt, ka dzejolis ir ‘ienācis’ viņā’ – tur var likt manus vārdus: ‘Tā tomēr ir dzeja ar savu ļoti iejūtīgo vēstījumu, vārdus nemaz nejūt, nemana – jūt tikai pašu mīlestību…’ Vai Tu manas vēstules glabā? Par to es Tev rakstīju pag. gada jūnija sākumā. Manis lietotais jēdziens ‘vēstījums’ arī norāda uz prozu. Proza stāsta, vēsta. Dzeja liek just. Ko Lūcijas Bērziņas apskatā var piedēvēt kā raksturīgu mums abām, ir tas, ka viņa saka: „Katram, kas lasa Ķikures dzeju, var dot padomu nesteigties ar lasīšanu – nodoties Ķikures dzejai ar vaļu un prieku.” Savā apskatā par manu grāmatu viņa arī teica, ka mana grāmata lasāma lēni. – Manu manuskriptu Lūcija Bērziņa izlasījusi 3 reizes. Tā viņa man pati teica. Un tikai tad viņa varējusi iejusties manis tēlotajā pasaulē. Žēl, ka man nav literāras, jeb, teiksim, teorētiskas zināšanas par dzejas kritiku, tad es arī varētu mēģināt uzrakstīt recenziju par Tavu dzeju un nolasīt mūsu sanāksmē.

Ilzei Šķipsnai veltītā grāmata dod labu ieskatu kā par viņas darbiem, tā par viņu pašu. Par viņu pašu es nezināju neko, tādēļ bija ļoti interesanti kaut ko uzzināt par viņas personību, un tas, ko uzzināju, mani pārsteidza – patīkami! Viņa bijusi vienkārša kā cilvēks, bijusi kā parasts cilvēks, bez ārēja cēluma, un lūk – kāda jūtu bagātība, jeb jūtīgums! Trausla sieviete, būtībā meitene, bez dziļām kaislībām, bez vētraina rakstura. Kaut kas skumjš ir ap viņu, kas ļoti dzidrs un skumjš. Viņa tiecās atrast kaut ko, uzminēt kaut ko par cilvēka iekšējo gara pasauli. Ilzes pasaule – tā ir šī iekšējā pasaule, jūtu un gara pasaule. Ārējā pasaule un cilvēks viņai tikpat kā neeksistē. Varbūt tas skumīgais ap viņu ir tas, ka viņa ir viena savos meklējumos. Un būtībā viņa ir dzejniece, viņas valoda ir dzejiska, šis plūstošais, nesatveramais izteiksmes veids. Viņa ir fantaste. Reālais cilvēks nav nekas. Diemžēl, dažreiz viņas darbi garlaiko, ir tik bezgala grūti koncentrēties, bet toties paveras lappuses, kur valoda laistās kā vižņi upē. Viņai tik viegls stils. Viņas iekšējā pasaule nav tikai jūtīgums, jūtas, domas – tā ir meklēšana, saskaršanās ar neaptveramo gara pasauli. Jeb – meklēšana saskarties ar neaptveramo gara pasauli. Manuprāt, kā Anšlavs Eglītis saka – „Es neredzu nevienu, kas kaut aptuveni spētu aizstāt Ilzi Šķipsnu.” – tā domāju arī es, un brīnos, kā kādam ir varējusi ienākt prātā tāda doma, jo sevišķi attiecībā uz Laimu Kalniņu. Ilze Šķipsna bijusi laipns, priecīgs cilvēks, visiem laba vēlētāja, kas pati bija kā aizsapņojusies citā pasaulē. Žēl, ka viņa aizgāja tik agri. Vēlākos gados viņa, droši vien, kļūtu citāda, būtu bezgala interesanti redzēt, kāda viņas iekšējā pasaule izveidotos, iegūstot dzīves gudrību, kas neizbēgami nāk ar gadiem. – Lai arī viņas pasaule ir cilvēka iekšējā – gara pasaule, tomēr to arī saista ciešas saites ar ārējo, redzamo reālo pasauli apkārt, tur viņa atrod tik daudz gleznaina skaistuma. Vai nav skaisti, kā viņa raksta un vai tā nav dzeja: „Doma tā nebija, tikai kustība, kas iznira no tumsas virspusē…” Jeb: „Pa plakstu starpu redzēju vēl tāla rīta zilgo vizēšanu…” (Abi teikumi no stāsta Ex Feminae Tempore). Vai Tev būtu līdzība ar Šķipsnu? Uzreiz to tā nevar pateikt, rūpīgi nepazīstot kā Tavus, tā Šķipsnas darbus. Bet Tu varbūt vairāk tiecies pēc cilvēka, kas netraucas prom no šīs zemes. Kas stingri stāv uz šīs zemes. Žēl, ka Tev grāmata – grāmatas nav varējušas iznākt agrāk. Atceros, ko rakstīji par to, kad Tevi tas izdevējs tā piekrāpa. Kā kāds cilvēks var ko tādu izdarīt? Tu sūti savus prozas darbus Zariņam, es domāju, viņš izdos. Nākamā ir paredzēta izdot Māras Kalnietes grāmata, un tad es nevaru pat iedomāties, kuram te būtu kāds manuskripts gatavs.

Ir bijis kluss laiks man šais pēdējos mēnešos. Bij rakstnieku dienas, drīz pēc tam jaukā sanāksme Jāņa Dēliņa mājā (par Singeru) tad Tasmānijas brauciens, kas bija traki jauks un pacilājošs, vēl tāda neliela sanāksme pie manis bez priekšsēža – un tad pilnīgs klusums. Es pati tā pa laikam ielienu kā kurmis alā, negribu nevienu redzēt. Esmu tomēr šai laikā cītīgi darbojusies gar savu garo stāstu Ināra. Ar prieku darbojusies, pārrakstījusi, labojusi, izmetusi daudz. Vienu brīdi likās – būs labi, citu – tikai niekošanās! Vai esi AL saņēmusi? Tad būsi lasījusi arī manu stāstu Pīlādžogu kreļļu virkne. Lūdzu atraksti savas domas. Šodien AL bija Valdemāra Mežaka stāsts Dzīves izstumtie – nekas, tīri labs stāsts. Arī Šķēles – Apspiestā un atbrīvotā. Tēlojums. Tur ir kas labs, būtu tīri jauka miniatūra – ja nebūtu moralizēšanas!

Mīļā Erna, raksti! Lieldienu avīzē taču būs kāds Tavs darbs, vai ne? Visu mīļu!
Ella

———————

5. 5. 85 

Mīļā Erna!

Esmu Tavu dzejoļu grāmatu nu izlasījusi, lasu arī tagad – grāmata stāv uz kāda galda, garām ejot šad un tad uzšķiru kādu dzejoli un izlasu un pārdomāju. Lasu arī rūpīgāk vakaros pie mierīgas lampas gaismas uz rakstāmgalda; viss rakstāmgalds apklāts piezīmēm par Tavu dzeju. Vakaros lasu rūpīgi – meklēju tēmas Tavā dzejā, meklēju īpatnības. Ja nedabūšu neviena cita kas gribētu uzrakstīt recenziju par Tavu grāmatu, tad darīšu to pati. Vai to tieši varēs saukt par recenziju, nevaru galvot, rakstīšu tā, kā mācēšu. Bet var jau būt, ka gadās kāds dzejas speciālists. Šī recenzija būtu vajadzīga 3. augusta sanāksmei, laika vēl diezgan.

No Freimaņa kritikas redzēju, ka arī viņš runā par prozu Tavā dzejā, skatoties no formālā poētikas viedokļa. Taču Tavā grāmatā ir daudz dzejoļu (lielākā daļa) dzejas ritmā, viegli ritoši. Ja tādā vieglā dzejas ritmā pēkšņi iemet kādu rindu vai rindas prozā, tas traucē, gandrīz sāpīgi, bet, lasot dzejoli tālāk, atklājas, ka tas tā darīts ar nolūku. Ar tādu kontrastu Tu padziļini lasītāja uztveri, liec tam asāk sajust to, ko esi gribējusi teikt. Kaut ko tādu atceros arī no tā laika, kad vēl nesen studēju Melburnas universitātē, un mums bija jāiztirzā kāds dzejolis. Diemžēl autoru vairs neatceros, taču tas bija viens no lielajiem krievu dzejniekiem. Tur bija līdzīga situācija ar atskaņām – rindiņas beigās ielikts kāds vārds, kas nav atskaņa (visas citas rindas ir ar atskaņām). Ar to autors gribējis parādīt, ka aiz ritmiskā, saskanīgā ir kas dramatisks, apslēpts. Pašlaik no Taviem dzejoļiem visvairāk man patīk Sarmotā ielā, Ir naktī snidzis, Sēkla lido, Aiz visu dienu meža…

Kaut kas mani Tavā dzejā pārsteidza – tematiskas līdzības ziņā ar Veltu Saulīti viņas dzejoļu krājumā Dzīvības trauksme. Tāpat kā Tu, viņa mīl jūru un ūdeņus, runā ar tiem, mīl kalnus, tāpat kā Tu dzejo par klintīm, par akmeņiem un arī par puķēm. Un tomēr – cik milzīgi dažādas jūs esat! Viņā ir auglīgās zemes smagums, gribu arī teikt – ‘dzīvības smagums’. Tu esi intelektuāla, Tu meklē ko citu. Lasu arī citu dzejnieku darbus, tās dzejoļu grāmatas, kas man mājās ir, skaitā kādas sešas. To daru tādēļ, lai skaidrāk Tevi redzētu, jo tikai tā skaidrāk var kādu redzēt, skaidrāk redzēt atšķirību, īpatnību, ja viņu redz starp citiem. Vēl kāda lieta mani pārsteidz: kāda Tava dzejoļa – gan ārējā, gan iekšējā – līdzība ar manu dzejoli. Tavs dzejolis saucas Es gribu nolikt visu, manējam virsraksts ir Dzejolis. Tikai – Tavs dzejolis ir lirisks, klusāks, atturīgāks, smalkjūtīgāks, manējais ir prozā, reālāks un tiešāks, asāks, varbūt tajā vēl par daudz ‘jēlvielas’. Tas uzrakstīts laikā no 1960-65.g., iespiests AL. To es Tev nosūtu šai vēstulē.

Pa šo laiku man gājis ļoti dažādi. Kādas nedēļas trīs es stenografēju pēc diktāta – kāds tautietis raksta romānu, autobiogrāfiju, sākot ar bērnību (pašlaik viņam 78 gadi). Kad romāns būs nobeigts, tas būs lielisks darbs. ‘Autors’ ieradās pie manis reizi vai divas reizes nedēļā un 2 stundas man diktēja. Taču sākumā nezināju, kādas te ir likmes šādam darbam, rēķināju lēti, jeb teiksim tā: ‘autors’ pats man piedāvāja maksāt tādu cenu. Vēlāk, kad Baiba uzzināja no austrāliešiem, izrādījās, ka esmu stenografējusi par ļoti zemu maksu. Kad pateicu ‘Autoram’, ka tik lēti rakstīt negribu, tad viņš atteicās no darba turpināšanas. Zinu, ka naudas šim tautietim diezgan, bet – tā ir viņa paša darīšana. Romānu viņš tomēr turpinās rakstīt. Ieteicu tam to diktēt kādam viņa ģimenē, lai diktē lēnāk, tad var tūliņ rakstīt uz mašīnas. Viņš visumā diktē ļoti labi. Preses kopas priekšsēdim esot Eiropā, uzņēmos arī kādā lielā notikumā ierasties un uzrakstīt par to rakstu AL, ko arī izdarīju, tikai tas prasīja laiku. Bija arī liels sarīkojums pašai kopai, kad atgriezās priekšsēdis un bija pirmā sanāksme. Tur man bija daudz darba, lai to sarīkotu, bet notika lietas, kādas jau pa laikam latviešu sabiedrībā notiek. Bija tā saasinājies stāvoklis starp mani un kādiem 2 kopas ļaudīm (ne ar valdes locekļiem), pat 3 – ka nopietni domāju izstāties no valdes un pat no preses kopas. Priekšsēdis nu mani ir drusciņ nomierinājis.

Kas mani apēd – tā ir vientulība. Te iekšā, manā mazajā dzīvoklītī, šī ‘vientulība’ ir iemetusies kā kaut kas dzīvs, kas mani grauž, pamazām, bet neatlaidīgi, grauž un smejas, jo vientulība ir ļauna, vismaz šī vientulība, ne tā, par ko mēs, cilvēki, sapņojam un pat jūsmojam jaunībā. Ganu meita Mardze ir iespiesta AL, tas bija Lieldienās. Gribēju nofotografēt mazo stāstiņu Pīlādžogu kreļļu virkne, domāju arī niecīgs, tas ir labāks par dažu labu manu citu stāstu. – Mārai Kalnietei iznāks grāmata uz rakstnieku dienām, visi gaida ko labu, jo to arī var gaidīt, viņai ir labs rakstīšanas stils, viņa arī ir drosmīga pateikt, ko domā, un viņa arī inteliģenti izsakās. Viņa ir romantiķe. Viņas teātra kritikas vienmēr bijušas cieņā.

Citādi nekas daudz nav mainījies. Maiņas nāk lēni, tik lēni, ka var teikt – tās notiek lieliem vilcieniem. Straujas maiņas redzētu, bet lēnās nemana. Tikai tad, kad jau liels loks apmeties, tad tās ne tieši redz, bet apjauž, un tad ir kaut kā skumji. Laiks ir gājis, noticis šis un tas, bet tas nav manīts. Nu tas ir aizgājis. Ir atnācis jauns laiks, es to jūtu. Un domāju – tā tas ies uz priekšu vienmēr, un nekas tā milzīgi nemainīsies nekad. Cilvēks nemainīsies, tikai modes manīsies, visās dzīves izdarībās, arī mākslā. Un tad viss nāks atkal atpakaļ, kas bijis kaut kad sen atpakaļ. Vai nu nākotnē būs atkal kāda liela renesanse jeb – cilvēce kļūs mechaniska robotu masa. Drusciņ skatījos šodien tenisa pārraidījumu no Eiropas, no Hamburgas. 5. maijs šodien, tā tad Eiropā agrs pavasaris. To arī var redzēt televīzijā – papeles un kādi citi koki vēl kaili, vai puskaili, jo pumpuriem jau vajag būt piebriedušiem tā likās. Kas visvairāk aizkustināja, tās bija Eiropas putnu balsis, kas tik skaidri tika atmestas acumirklī no ‘satelīta’. Kas īsti ir šī pasaule, kurā mēs dzīvojam un, varbūt apmānām sevi ar ideāliem, ar ticību kaut kam lielam un pārdabīgam un katrā ziņā, pēc mūsu pārliecības, ļoti labam. Atceros, vēl kādreiz pamatskolā ejot, kāds skolotājs, izteicās, vai nu runājot par filozofiju, varbūt tas bija vidusskolā, varbūt tas bija mans fizikas skolotājs (dzejnieks), varbūt dabas zinībās, bioloģijā, kas to lai vairs atceras, bet skaidri prātā palicis tas, ka viņš teica ka varbūt tā ir tikai dabas kļūda, ka cilvēkam ir prāts.

Par šiem jautājumiem jau mūsu dienās ir daudz labu grāmatu, bet tās palikušas manis nelasītas. Visi mūsu sasniegumi, un mūsu ciešanas, mūsu māksla – vai tas tiešām kādam tur augšā vajadzīgs? Ja jau radītāja (jeb kādu citu spēku) inteliģence ir tik liela, ka radījusi tik pilnīgu mūsu fizisko pasauli (cilvēku, kokus, puķes, kā baznīcas dziesmā teikts – ‘kuram klausa zvaigžņu bari’), vai viņam vai viņiem ir vajadzīgas cilvēku sāpes, kā fiziskās, tā garīgās? Nu – lai tas paliek. Vismaz Tev ir labi. Vismaz katru dienu redzi savu meitu, droši vien pasaimnieko, pagatavo pusdienas, gaidi meiteni mājās. Tā man patika kādreiz Baibu gan no rītiem izvadīt skolotājas gaitās, iedot līdzi ‘lanču’ brūnā tūtiņā, gan sagaidīt pavakarē ar pusdienām. Un Tu vari iziet mežā un redzēt kalnus. Man te ir ļoti skaisti saules rieti, mēs esam drusku kā ielejā, apvārsnis ir augšā, aiz mājām, tādēļ saules riets labi redzams. Bija arī kāds skaists brauciens mājās no Baibas, pirms nedēļām 2. Pie Baibas vēl ciemojās viņas bērnības draudzene, kad šī draudzene veda mani mājās, rietēja saule, gaiss bija ļoti dzidrs, tas bija viens no tādiem vakariem, kad cilvēks, sevišķi jauns, nevar nosēdēt mājās, kad tam kaut kur jāiet, kādu jāsatiek, kādu jāmīl, vai jāsatiek vismaz draugu, ar ko var runāt par neikdienišķām lietām. Visu laiku ceļš uz Melburnu iet lēzeni lejup, debess saules rietā izskatījās kā jūra. Un tad vēl vakara krēslā, iedegoties gan priekšpilsētu, gan sitijas ugunīm, tas bija skaisti.

Jūlijā paliks gads, kā Tu aizbrauci. Ko esi uzrakstījusi? Jaunus stāstus? Dzejoļus? Te jau dzejoļus neviens vairs neraksta. Lūcija Kalniņa pazudusi no sabiedrības. Viņai vajadzēja iziet no dzīvokļa, kā viņa ar to mocījās! Bet neviens taču viņai īsti nevarēja palīdzēt, cik varēja, tik palīdzēja, bet viņa domāja, ka neviens nepalīdz, ka visi viņu pametuši. Tādēļ aizejot kādam teikusi, ka nevienam neteiks savu adresi, un tā neviens arī to nezina. Pēdējo reizi, kad viņu redzējām, tas bija pie manis februāra sanāksmē, tad jau viņa bija pavisam bēdīgā stāvoklī.

Beigšu tagad. Par sidnejiešiem nekas sevišķi nav dzirdēts.
Saule, vēla vakara saule iespīdēja caur logiem, iešu ārā, stādīšu dobēs puķes.

Ar sirsnīgu sveicienu,
Ella

—————————-

E. Kreišmane

DZEJOLIS

Man apnicis viss,
Ko prāts un apdoms krājis,
Ko tas spodrinājis
Un bezgalīgi vingrinājis.
Ik lieta,
Kas glīti vietā likta
Par prieku katram
Un ko vairs labāki darīt
Nevarētu.

Kā gribētos izjaukt šo kārtību,
Šo spodrību
Un apdomību!
Ar vienu vienīgu rokas atvēzienu,
Ar vienu vienīgu slaucījienu –
Lai izjūk viss
Un aizripo!
Lai aizskan viss
Un saplīst
Un vairs nestāv
Savā vietā!

Un tad viss
Paliktu klusu
Un nekas vairs nesaistītu,
Un es varētu aiziet brīvām rokām –
Ar pavisam brīvām rokām,
Ar vieglām rokām,
Pat ne mazāko ceļa somu
Nepiepildot,
Neņemot līdzi neko –
Pat ne visnepieciešamāko.

Jo tā būtu aiziešana
Ne tikai no šīs ikdienas,
Ne tikai no šiem pienākumiem
(un tā nebūtu aiziešana meklēt jaunu dzīvi,
meklēt labāku, meklēt krāšņāku dzīvi) –
Tā būtu kā aiziešana mūžīgā dzīvē,
Kur nekā nevajaga,
Nekā tāda,
Par ko būtu jāstrādā
Stundu pēc stundas,
Dienu pēc dienas,
Gadu pēc gada,
Vietas saistītam,
Kārtības ieslēgtam,
Bez vēja pūsmas,
Bez zaļa zara.

Tā būtu kā aiziešana pa ceļu,
Kur apkārt var sajust tik vēju šalkas,
Kas nāk no kokiem lieliem un sirmiem,
Kur sajust var ceļu zem kājām
Tik vieglu,
Un sirdi tik gaišu,
No smaguma brīvu,
Un domas,
Kas svaigas
Kā puķes zied.

Ja Tev ir mana stāstu grāmata, paskaties sākumu stāstiņam Divas mūžības. Kādā vietā šis dzejolis saskaras ar šī stāstiņa sākumu.

————————–

1. 6. 85

Pirmā vasaras diena – labrīt, mīļā Erna!

Stunda Tev ir cita, varbūt pat vēl esi miega un miega sapņu pasaulē! Bet tas nekas – vasaras rīts Tev būs skaists, eglēm jauni dzinumi un kalnos kalnu puķes! Un pa lācim! Mūsu ģimenei lācis reiz aizčāpoja garām nepilnu desmit metru attālumā. Kā sirds bija satraukta, elpa aizturēta! Lāci pat filmā uzņēmu, bet kur tie gadi, kā filma vairs netiek skatīta, zudusi interese. Vispār pagātne – tieši manas pašas pagātne – liekas sveša un kā nebijusi. Sveša liekos arī pati.

Melburnā daudz jaunumu, starp citu – mūsu preses kopas pamati tā kā satricināti. Iespējams pat, ka jāpārvēl valdi, oficiāli atteicies no amata priekšsēdis. Iemesls: valdes priekšsēdis nav informēts, ka kopas un Sidnejas latv. b-bas kopīgā izdevniecība pēc dažām nedēļām izdos okupētās Latvijas autoru dzeju (skolas mācības grāmatas ietvaros). Izdevniecība to izlēmusi jau pirms 5 mēnešiem, visu laiku ne vārda par to nebilstot priekšsēdim, zinādama viņa uzskatus šajā lietā, un valde jau pirmajā sēdē nolēma ar ‘polītiku’ nenodarboties, polītikā ieskaitot visu, kas attiecas uz šodienas Latviju. Silkalns neatzīst Latvijas (tagadējo) autoru darbu lasīšanu. Zariņš pretējos uzskatos. Tagad Silkalns tika ‘nostādīts notikuša fakta priekšā!’ Es lasu Latvijas autorus ar prieku, bet – ja valdes lēmums bija tāds, tad atbalstu priekšsdi, tas manas organizācijas viedoklis, esmu par to!

Lieta bija pavisam dramatiska. Pagājušās piektdienas vakarā, 24. maijā, Silkalns man piezvanīja un pateica, ka atsakās, bet bija ar mieru nākt uz valdes sēdi, kam bija notikt nākamajā rītā. Tomēr neatnāca (sanāksme – t.i. sēde – bija pie manis), 20 minūtes pirms sēdes sākuma piezvanīja un pateica, ka nevarot tikt (viņam automašīnas nav), satiksme (publiskā) sestdienās nav tik bieža kā darbdienās. Vēl paguvu piezvanīt Adelaides vicē-prdim, kas bija atbraucis pie meitas ciemoties, kuŗa dzīvo netālu no manis. Viņš jau nācis ārā pa durvīm, lai nāktu uz valdes sēdi, kad es zvanīju. Nebiju vēl beigusi ar viņu runāt, kad jau pie durvīm klauvēja sekretāre – Māra Kalniete. Viņa arī brauc ar vilcienu un parasti visur ierodas jau priekšlaikus. Nu – tas nekas, Silkalns vēl jauns cilvēks, saprotams viņa satraukums.

Aizvakar Sidnejā bija Nīcim bēres. Tad tur aizbrauca arī Dēliņš uz bērēm, tur tad viņš satika Zariņu un bija apsolījis ar viņu parunāt par šīs grāmatas lietu. Tā kā Silkalns man vakar nepiezvanīja, tad nezinu, kā tā lieta kārtojas. Ja izdevniecība ar mieru grāmatu izdot tikai zem Sidnejas latv. b-bas vārda, tad Silkalns paliek, ja nē – tad ardievu preses kopa Melburnā! Ja aiziet Silkalns, aizeju arī es. Vispār es jau būtu aizgājusi tā kā tā, isepējams ļoti drīz par to paziņojusi Silkalnam. Man bijis daudz sarūgtinājumu.

Šovakar 5-os mums kārtējā sanāksme. Es teicu Silkalnam (jau piektdienas vakarā, kad viņš piezvanīja un paziņoja par savu atteikšanos), ka uz šo kārtējo sanāksmi viņam tomēr vajadzētu nākt, pat tad, ja viņa atteikšanos pieņemtu (kas, protams, oficiāli tik ātri nemaz nevar notikt), ja ne citādi – tad viņam jāsasauc pilnsapulci, jāpaziņo par atteikšanos (kā savu, tā manu) un jāievēl jauna valde. Jāievēl!? Pašreizējos apstākļos, neticu, ka jaunu valdi varētu ievēlēt. Bet – brīnums jau var notikt. Jā – teicu Silkalnam: ja jau viņam jāatsakās, tad vismaz godam to šovakar nobeigsim, gadījumā, ja tā būtu šīs valdes pēdējā sēde – t.i. sanāksme! Ceru, ka viņš būs.

Tālāk par literātūru – par dzeju! Izrādījās, ka man mājās ir tepat 30 dzejoļu grāmatas. Daudzas mūsdienu Latvijas dzejnieku grāmatas. Žēl, ka nav nevienas no Strēlertes, tāpat V. Tomas. Daudzās Latviju autoru grāmatiņās tikai ieskatījos, pašķirstīju, tās nesaistīja. Galvenais, ko no Latv. autoriem atradu, bija Vizma Belševica. Man viņas grāmatiņa Kamola tinēja bija jau sen, bet, vienmēr ‘nokaujoties’ ar savām personīgajām dzīves problēmām, tiku viņas grāmatiņā ieskatījusies šad un tad, izlasot kādu dzejoli. Tagad es šo grāmatiņu izlasīju visu, viņa kļuva man ļoti tuva, staigāju pa māju ‘starojošu’ seju! Smaidīju un runāju, t.i. – jūsmoju par viņu. Pat uzmeklēju Latviešu dzejas antoloģijā (8 vai 9 grāmatas, ko man no Latvijas atsūtīja draudzene) ziņas par viņu un ilgi pētīju viņas seju fotografijā. Pēc sejas viņa liekas slaviska, bet Vizma taču latvisks vārds! Un pat ja viņai slavu asiņu piejaukums, Latvija ir viņas dzimtene un droši vien latviete ir māte, un no uzvārda jau nevar spriest par tautību. Tādā mazā zemītē kā Latvija starp tām divi lielajām valstīm, tādā jau svešu asiņu piejaukums ir neizbēgams. Arī viņa dzejo par ūdeņiem tāpat kā Tu un kā Saulīte, tāpat par puķēm un akmeņiem! Arī visās citās izlasītajās dzeju grāmatās redzēju, ka visi dzejnieki mīl rakstīt par akmeņiem, upēm, jūŗām, ezeriem un, protams, par puķēm. Interesanti bija redzēt, ka Saulītei ar Belševicu ir pat būtiski kas kopējs, bet! Ak Dievs! – lai paliek izsacīts tikai šis ‘bet’!

Mani trīs ‘stundeņi’ cītīgi gājuši uz priekšu – notikšķinājuši solīti pa solītim, jābeidz rakstīt, jāiet drusku iepirkties un tad jāsāk domāt, kā nokļūt sanāksmes vietā. Tur sanāksme notiek pirmo reizi, ceļš tāls un nezināms.

Lūdzu atraksti, vai Tu gribi paturēt savu Sidnejas adresi, kad Tev ko sūta no preses kopas, piem. apkārtrakstus!

——————–

5. 6. 85

Saņēmu Tavu vēstuli 2 nedēļas pēc izsūtīšanas! Nez’ kā tas gadījies? Tik ilgi vēstules ceļo tikai uz un no Latvijas.

Kas par Tavu grāmatu runās, nav vēl gluži zināms. Man jau pieteicās Anda Kučere, t.i. – ne gluži pati pieteicās, jo es jau agrāk biju ar viņu par to runājusi, bet tad viņa nevarēja (laika trūkuma dēļ), bet nu tā sacīja pēdējā sanāksmē, ka labprāt to darītu, un man ir sajūta , ka atteikt es viņai nevaru. Vienīgais šķērslis nu tas, ka viņa nevar par to runāt 3. augustā, bet varētu sanāksmē pēc tam – oktobrī, pirms rakstnieku dienām. Protams, ja viņa lasa savu apceri, es jau arī varu izteikties plašāk. Jādabū 3. augustam kādu citu programmu. To noskaidrošu vēl. Paldies Tev, ka man tā uzticies, tas tā jauki iepriecināja, lai gan es tieši būtiski par dzeju izteikties nevaru. Es rakstītu citādi – pēc izjūtas, un ko es uzraskstītu, to iepriekš nemaz nevaru pateikt. To varētu tikai redzēt tad, kad šis darbs, šis apskats-eseja būtu uzrakstīta. Es pēc noteikti sastādīta plāna nekad nevaru rakstīt, vienmēr ļaujos domu un izjūtu plūsmei un tad vēlāk visu sakārtoju pēc vajadzības – kā pareizi nākas.

Pašlaik lasu Imanta Ziedoņa Poēma par pienu. Neesmu vēl daudz izlasījusi, pašlaik kaut kas viņa izteiksmes veidā traucē. Varbūt viņa satrauktais un reizē it kā spēlīgais domu graudiem piemētātais, izteiksmes veids. Ne gluži satrauktais, varbūt labāk būtu teikt saskaldītais. Daudz kas nesaprotams, tādēļ, ka jūtu, ka man par to nav nekādu zināšanu. Bet tomēr intriģē – liekas interesants, liekas tālāk atklāsies, kurp viņš ved, ko viņš atklās. Arī pie viena otra cita Latvijas dzejnieka esmu pamanījusi tādu kā arogantu spēli, kā arogantu mētāšanos ar vārdiem. Valoda laba Ziedonim [..] fantāzija – kas par fantāziju! Te nu arī pie citiem dzejniekiem, arī lasot Tavu dzeju, esmu sapratusi, ka man trūkst viens no dzejas galvenajiem elementiem – fantāzija! Neloģika dzejai apakšā paliek tikai kā grubuļi, fantāzija paceļas augšā – un tai nav robežu!

Manī radusies atziņa, ka katram, kas sajūt sevī dziņu rakstīt dzeju, vispirms vajadzētu lasīt citu – labu dzejnieku dzeju, lasīt, pārdomāt, redzēt, atrast – par ko dzejā iet runa, izprast, kas ir dzejas būtiskais. Protams, pats pirmais ir – valoda! Valoda, fantāzija, personība – tad nav nekādu robežu labas dzejas tapšanai. Bet galvenais – vajag daudz lasīt, īsti iejusties dzejas pasaulē, izjust šo pasauli, kas ir tik atšķirīga no reālās pasaules, par ko stāsta proza. Te pret sevi nogrēkojusies Velta Saulīte, savu talantu neizkopdama. Varbūt viņai trūkst tik svarīgās paškritikas – redzēšana, izvērtēšana, sevis salaušana un tad atkal salikšana kopā citā veidā – tā, lai viss būtu ‘skaists’. Vārdu ‘skaists’ lieku pēdiņās tādēļ, ka to nav jāsaprot burtiski. Par kaut ko – kaut vai riebīgu, rupju, negantu – var izteikties tā, ka tas neliekas riebīgs. Man ir ļoti pretīgas vardes, pretīguma sajūta izskrien man cauri, dzirdot kaut kur šo vārdu, bet – izlasījusi Belševices dzejoli – es pabrīnījos, kā viņa šo riebuma sajūtu manī izdzēsa. Gribēju Tev uzrakstīt šo dzejoli, vismaz atrast virsrakstu, jo Tev jau, droši vien, pašai ir viņas dzejoļu krājums Kamola tinēja. Tomēr nevarēju atrast, tādēļ uzrakstīšu Tev, ko pierakstīju piezīmēs, lasot viņas dzejoļus pirmo reizi: „Cik arī vardes man neriebjas, tas dzejolis par vardēm ir skaists – dzīvs, gleznains, tīrs.”

Atceros tagad, ka tikai lasot Tavu dzejoli Mātes dienā, manī bija sajūta, atziņa, ka tā ir proza. Ne par citu Tavu dzeju. Tagad ejot caur citu dzejnieku grāmatām, redzu, ka arī viņi tā dzejo. Te var minēt Gunaru Saliņu, jo sevišķi Linardu Taunu. Latv. dzejas antoloģijā par Belševici teikts, ka viņas ‘dzejai bieži piemīt liroepiska ievirze’. Domāju, ka arī Tavs dzejolis Mātes dienā te ierindojams. Šais dzejoļos ir stāstošais elements, kāda vēsts. Kā kādreiz tas bija balādēs. Balādes jau tagad vairs neraksta. Šo klasisko dzejas formu tad tagad laikam aizvieto šī ‘liroepiskā’ ievirze.

Es Tev varētu vēl daudz rakstīt, bet šodien vairāk nav laika. Neesmu arī atbildējusi tieši Tavai pēdējai vēstulei. Izdarīšu to nākamo reizi. Ar tūkstoš sirsnīgiem sveicieniem —

Ella!

————————–

1985.g. 2. augustā

Mīļā Erna!

Izputēja mūsu preses kopa, izputēja kopas sanāksme, Tavs referāts – t.i. mana apcere par Tavu dzeju palika neuzrakstīta. Tikai sākumu uzmetu. Dēliņš jau otru apceri par Tavu grāmatu avīzē neliktu. To viņš nekad nedara. Viņa avīzes grāmatu recenzents ir Silkalns, t.i. galvenais. Bet otru recenziju viņš neiespiestu par vienu un to pašu grāmatu. Ja būtu notikusi sanāksme, tad es uzrakstītu rakstu avīzei par sanāksmes norisi un apceri par Tavu grāmatu, un to es būtu varējusi rakstīt itin plašu. Bet nu tas nevar notikt. Valdei Melburnā bija neoficiāla sēde, un tajā nolēmām neko nedarīt, nolēmām gaidīt rakstnieku dienas oktobrī, kad būs pilnsapulce, kad būs Melburnā Zariņš, un tad varēs runāt un ‘izrunāties’ pēc sirds patikas par radušos konfliktu, par ko Tev esmu jau rakstījusi, un tad redzēs, kas notiks, kā kopas nākotne izkārtosies. No pašreizējās valdes amatiem neatteicās Jānis Dēliņš un Māra Kalniete. Taču viņi nolēma būt pasīvi un sarīkojumus neorganizēt – gaidīs uz rakstnieku dienām! Ja arī valde konstruētos no jauna, esmu nolēmusi tajā vairs neatgriezties. Mēneša beigās man būs 73 gadi – pietiek sabiedriskā darba, kas cilvēku tā nobrauņā!

Vismaz es Tev uzrakstīšu vēstulē kaut ko no tā, kas ir manās piezīmēs par Tavu grāmatu. Vienā ziņā ir bijis grūti ko teikt par dažiem Taviem dzejoļiem kaut ko brīvi, neatkarīgi, tādēļ, ka pazīstu (protams gan, ļoti maz) Tavu pagātni, gribot negribot nāk prātā tas, ko esi pārdzīvojusi savā dzīvē. Tas nedrīkst būt, jo dzejai ir jābūt brīvai no paša dzejnieka dzīves. Katram dzejolim ir ‘jādzīvo’ pašam par sevi. Taču darīt tur neko nevar, ja dzejnieka dzīvi drusciņ pazīst, kad nāk līdz nojautas, minēšana, ka tas un tas dzejolī varētu nozīmēt – to un to! Te es minēšu dzejoli ‘Ar savām bēdām apsedzos’. Kritiku par to ir skaisti uzrakstījis Kārlis Freimanis, to analizējot kā lirikas kritiķis. Mana pieeja ir tikai kā lasītājam plus šī Tevis pazīšana – caur mūsu sarunām, caur vienu otru pieminējumu Tavā dzīvē, arī Tevis pazīšanu caur vienu otru Tavu stāstu, kā piem. no kāda stāsta, kurā rakstīts, ka sieviete, slēpdama no praktiskā vīra, slepus rakstījusi dzejoļus, paslēpusi lapiņu zem rēķinu kaudzes. Rakstījusi dzejoli, kad vīra nav bijis klāt, bet kad viņš tuvojies, tad dzejoli pastūmusi zem rēķiniem un pētījusi rēķinus. Tā tad: tas dzejnieces-Tavu sirdi tā apbēdinājis, ka Tev bijis savu talantu, Tavu iekšējo intelektuālo spēku – izpausmes spēku – jātur apslēptu, ieslodzītu dziļi Tevī, tas – šī praktiskā dzīve bijusi kā nomiršana, bet Tavs iekšējais spēks tik liels – Tu to esi apzinājusies, šī spēka lielumu, ka esi ticējusi, reiz tas izlauzīsies uz āru! ‘Dzīves pulsi pukst!’ – jā, tas ir dzejnieks, rakstnieks – viņš vienmēr izjūt šo dzīves pulsu pukstēšanu! Un tas dod tādu prieku, tādu iekšēju spēku! Jā – Tu atguvi brīvību no visa tā, kas Tevi nomāca, tikai žēl, ka tas paņēma Tavus labākos gadus, ka nevarēji uzrakstīt daudz grāmatu. Te vainojams arī karš, kas mūsu dzīves it kā pārlauza uz pusi – vidū uz pusi! Tieši mūsu gados. Meklējot tēmas Tavā dzejoļu krājumā šo dzejoli pievienoju citiem līdzīgiem dzejoļiem, apvienojot tēmā – nepiepildīta dzīve. Te būtu: Nakts, Kāds akmens ass, Izgāju ceļā, Meklējos tumsā, Violeta džekeranda un vēl vairāki citi. Dzejoļi, kuros paužas dzīves gudrība: Dzēris no rūgtuma trauka, Vīzija, Negaiss, Jūra, Laimīgais rīts, arī citi vēl. Dzīves gudrība? To varētu saukt arī par dzīves pieredzi, atziņu. Ir romantiski dzejoļi, romantiski iekrāsotas noskaņas, dzejoļi ar vieglāku toni, pa filozofiskai domai šur tur pazib, bet ir arī dzejoļi, kuŗi man palikušu neizprotami. Tie ir: Ar visu sirdi lādēji, Mēness arvien pie papelēm piemetas, Svētdiena ar Prūstu. Kādas noskaņas šie dzejoļi manī rada un tomēr it kā kas pietrūkst, lai es tos pārdzīvotu. Varbūt tie man par sarežģītu, jo es pasauli uztveru tieši, reāli. Tu savā dzejā esi dramatiska – Tavs izteiksmes veids ir dramatisks, tādēļ bieži īsie, aprautie teikumi. Bet ir Tavā dzejā arī skaidrs miers, gaišums, tad valoda rit lēnāk. Apstājos rakstīšanā un domāju. Lasu Freimaņa kritiku atkal, un tad man jādomā: kādēļ maz vajadzīga kāda cita kritika, jo viņš ir tik dziļi ar tādu izpratēja, smalkjūtīga redzētāja pieeju ieskatījies Tavā dzejā. Viņš saka, ka dzejolī Ar savām bēdām… ‘jūtams kas intīmi dārgs’, kas slēpjams. ‘Kad stipra roka klauvēs’ – Freimanis saka, ka šis teikums paslēpts starp divi auglības piesātinātām rindām un ka tur ir kaut kas tā sabiezināts, ka var sākt meklēt pārpersonīgu simboliku. Kad to izlasu viņa kritikā, tad jūtos pavisam maza un sīka ar savu lasītājas ieskatu Tavā dzejā. Es varu izjust Tavu dzeju, bet tāda dziļa, inteliģenta ieskata Tavā dzejā man nav. Man nav to zināšanu, tās rutīnas, akadēmisku izteiksmes līdzekļu, kādi ir viņam. Es mēģināšu vairāk pieskarties Taviem dzejoļiem tuvāk. Tikai minēšu te atkal Freimani, parādot, kā viņš kā augsti kvalificēts lirikas kritiķis ir pateicis to, ko esmu Tev vienkāršos vārdos pateikusi par Tavu dzejoli Mātes diena, kas man tik ļoti patīk un ar katras reizes lasījum es tur ieraugu ko jaunu. Sameklēju Tavu vēstuli, kurā Tu citē manis teikto: ‘… Tavs dzejolis Mātes diena rada tik stipru – jeb, kā to lai pasaka – viņš ir tik dzīvs, it kā jūtas būtu atraisījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība.’ Freimanis tieši to pašu domu (protams, ne par dzejoli Mātes dienā, kura toreiz vēl nebija, kad viņš kritiku rakstīja) izsaka šādos vārdos: „Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuru lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja ir tik bagāta zemteksta, un tā pakļaujas simboliem, jo tajos arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts.”

Latviskā pasaule attālinājas no manis. Tas sāp. Bet tur nekas nav darāms. Preses kopas nu nav. Kā jau minēju – latviešu namā nekas tāds nenotiek, kas saistītu manu interesi. Pirms nedēļas Melburnas, jeb pareizāk teikt – Viktorijas mākslas centrā redzēju grandiozo Cyrano de Beržeraka izrādi. Vizuāli uzvedums ir ‘elpu aizraujošs’! (Breath taking! – redzi, pat domāt sāku angliski!) Domāju, būsi dzirdējusi par mūsu Melburnas mākslas centru, koncertu zāli. Kas jums – t.i. sidnejiešiem ir Operas nams, tas mums Melburnā ir šis Viktorijas mākslas centrs. No ārienes celtnei nav nekāda skata – tā ir zema, pelēka cementa, apaļa kā kara nocietinājums. Bet tikko ieiet pa durvīm! Tas viss ir māksla pati par sevi! Saka, ka pasaulē labāka nav! Un kas to redz, tam to ir jātic! Viss ir zem zemes, dziļi zem zemes, zem mūsu Jarras upes līmeņa, kas netālu tek garām. Varbūt ir pat 3 stāvi zem zemes, divi stāvi zem zemes droši. Kad jāiet uz izrādes zāli, tad tikai uz leju pa tumšsarkana vai indigo zila samtaina tepiķa klājieniem. Gan pa slīdošajām kāpnēm, gan kāpieniem uz leju. Uz Nākamo sestdienu mēģināšu dabūt biļeti uz simfoniskā orķestra koncertu – turpat! Varu iet tikai uz dienas izrādēm. Vilciena satiksme ar pilsētu man ērta, mākslas centrs 5 minūšu gājiena attālumā no galvenās stacijas.

Man taču te ir tik labi – tik glīts un ērts dzīvoklītis, tik laba satiksme – bet sirds ilgojas veca, ēnaina dārza! Kaut varētu dzīvot mazā mājiņā, dārza vidū ar lieliem kokiem, kas pāri pleš zarus. Tev ir labi, Tev ir skaisti, un drīz Tu būsi Kvebekā, un tādēļ, ka tā franciska, tur dzīves stilam jābūt interesantam, mākslinieciski iekrāsotam. Tur visam jābūt citādi nekā angliskajā pārējā Kanādas daļā. Un lielā Lorenca upe! Tur Tu varēsi staigāt gar krastu un skatīties pāri plašajiem ūdeņiem, kam vajag būt straujiem! Man patīk strauji ūdeņi, varbūt labāk teikt – lieli ūdeņi, plaši ūdeņi, jo mana mīļā upe ir Lielupe, un Lielupes ūdeņi tecēja tik lēni, ka dažreiz vasarās nevarēja pat manīt, ka upe tek.

Mīļā Erna, nosūtu Tev izlasīt manus divus stāstiņus. Nu ko Tu doma par tiem?

Ar mīļiem sveicieniem
Ella

—————

24. 10. 85

Mīļā Erna, 

Vispirms mīļš paldies par dzimšanas dienas kartiņu! Tas bija negaidīti un tādēļ jo vairāk iepriecināja. Jā, kā redzi, esmu saņēmusi abas Tavas vēstules, jūtos vainīga, ka neatbildēju jau pirmajai. Taču biju kā kaut kur iekritusi, kā kaut kur pazudusi. Tuvākajai draudzenei uz Latviju neesmu atbildējusi pat – pusgadu! Bet nu rakstīšu! Esmu atdzīvojusies, lai gan nespēju pieķerties kāda stāsta rakstīšanai – sajūtu sevī bezgalīgu tukšumu, kā izdegumu, kur nekas vairs nevar atdzīvoties. Tas sāp

Paldies par Tavu dzejoli bez virsraksta. ‘Sāpes ir nomods, nomods ir Tava dzīvība, tava dzīve, kuru tu pazaudē savā nomodā’. Kad to lasīju pirmo reizi, pēkšņi it kā manā visā būtnē būtu izplatījusies, vai ielijusi – vai izskrējusi kāda dzirkst pa katru nervu šūnu. Tavā dzejolī bija kaut kas tik smalki niansēts, tik patiess – kāda atziņa par mūsu būtību šeit, dziļi izjusta atziņa – drīzāk pārdzīvojums – reizē personīgs un reizē bezpersonīgs. Tas ir kāds Tavs pārdzīvojums, un tad man bija jāpasmaida – varbūt daudz citi jutīs to lasot, ka tas ir tieši viņa pārdzīvojums, vienreizīgs. Es vairākas dienas staigāju apkārt Tava dzejoļa noskaņā. Un dzejoļa otra daļa man likās tieši attiecamies uz mūsu satikšanos toreiz Sidnejā, kad es Tevi ieraudzīju baltajā kleitā, Tu stāvēji pie durvīm. Mēs kaut kad bijām satikušās gadus agrāk, arī Sidnejā, es biju pat aizgājusi pie Tevis, bet tad – tad mēs nesatikāmies, mēs gribējām, vismaz es gribēju Tevi ‘satikt’, padot roku, bet dažreiz jau ir tā, ka cilvēks cilvēku nevar sasniegt. Bet pēdējo reizi Sidnejā satikšanās bija sirsnīga un vienkārša un īsta. Bet tā kā Tu tagad esi aizgājusi tik tālu un varbūt nekad vairs nebrauksi atpakaļ uz Austrāliju, man liekas, ka tas būs tā kā Tavos vārdos ‘…atnāks pēc gadiem vēl, sveicinot no svešām sejām’. Ak Dievs! Būtībā tas taču ir romantisks dzejolis. Protams, to var attiecināt arī uz tuvu dziļu draudzību. Tādas mums nav bijis un tomēr liekas, tās esam – Tu un es: Un kā teicu – to daudzi citi izjutīs kā savu pārdzīvojumu. Es bieži esmu domājusi – kas ir lielākā no mākslām, jeb – dziļākā, tīrākā. Un, lai cik tuva man ir literatūra, mana atziņa beigās bijusi – tā ir mūzika. Un šim Tavam dzejolim pēc manas izjūtas ir šī skaidrība, dziļums – patiesība, kas gandrīz sāp. Tāda izjūtu nianse ir tikai viena cilvēka garīgajā pasaulē (vai garīgajā eksistencē), bet viņa it kā atklāj uz bezgala īsu mirkli visu par mums. Kāds Astrīdas Ivaskas dzejolis arī atstājis uz mani dziļu iespaidu, ne ietekmi, jo tas ir tikai pasīvs iespaids, kas tomēr negaist. Šis dzejolis ir no viņas krājuma Solis silos. Tie vārdi, kas visvairāk no šī dzejoļa (Pusplesti vārdi) rosina manu fantāziju, reizē ar pārdzīvojumu, ir: „Nē, tā nav Dieva roka, kas tevi turēja un tad atvērās un ļāva tev krist…”

Man būtu Tev daudz ko rakstīt, bet man nav daudz laika šodien un negribu Tev ilgāk likt gaidīt uz manu atbildi Tavām 2 vēstulēm. Es Tev rakstīšu pēc kādas nedēļas plašāk. Lieta ir tāda, ka mani aicināja protokolēt mūs LPB slēgtajā biedru sanāksmē, kas, pateicoties E. Dēliņa lietpratīgajai vadībai, neizvērtās par dramatisku sanāksmi, kā to dažs labs bija cerējis. Tas viss attiecas uz Silkalna atteikšanos no amata sakarā ar Sidn. latv. b. – LPB kopīgā apgāda izdodot dzejoļu krājumu, kurā ir liels daudzums tagadējās Latv. autoru dzejoļi. Tagad man jāsteidz dabūt gatavu šo protokolu. Esmu atgriezusies valdē, tāpat kā Silkalns, un to vienu gadu vēl nostrādāsim. No Tavas pēdējās vēstules redzu, ka vismaz tagad Tev kļavas ‘logā vēdina zarus un ber zelta lapas’. Nu Tev tur vairs nebūs ‘latviskās vientulības’. Latvieši ir Montreālā un kur tad – Toronto! Laikam attālums starp abām pilsētām tāds kā Melburnai ar Sidneju. Šoreiz ielieku mūsu RD sarīkojumu programmu. Nebiju uz atklāšanu, bet abās pārējās dienās ierados. Darbi nebija nekādi augstvērtīgie (pat ne viduvēji), bet bija liela sirsnība, neatceros citas RD ar tik lielu sirsnību. Ļoti labs bija Ausmas Mednes referāts tā tad – drīz rakstīšu!

Paliec sirsnīgi sveicināta no manis un Austrālijas pavasara!
Ella

——————–

A.L. 25. RAKSTNIEKU DIENAS MELBURNĀ                     [logo]
1985. GADĀ, NO 18.-10. OKTOBRIM

————————————————————————————————-

PRIEKŠĒDE…….E. LĒMANE……..434 6961
VICE PRIEKŠSĒDIS……..I. BRĒDRICHS……..68 3418
SEKRETĀRE……..A. KUČERE……..211 9481
KASIERE……..S. BIRKĀNE……..857 5321
SAIMNIECĪBAS VADĪTĀJA……..E. ĀBELE……..898 1086

Sarīkojumu programma:

Piektdien, 18. oktobrī
pl. 19.00
Latviešu nama mazajā zālē, kur notiks visi sarīkojumi, Rakstnieku dienu atklāšana – LAAJ vice priekšsēdis Melburnā Armans Ļaula.
Sekos paneļdiskusijas par tematu: Jaunieši un viņu mēģinājumi literārā izteiksmē mūsu skolās Austrālijā
Paneļa vadītājs Inārs Brēdrichs.
Paneļa dalībnieki: Kārlis Brēmanis – Melburna, Vita Kristovska – Sidneja, Sarma Priedkalne – Adelaide,
Jauniešu literāro sacerējumu lasījumi.

Sestdien, 19. oktobrī
pl. 14.00
Slēgta LPB biedru sanāksme (LPB valde atsevišķus paziņojumus biedriem neizsūtīs)

pl. 18.00
Irinas Ozoliņas (Adelaide) referāts par tēmu: Sievietes loma latviešu literatūrā un vēsturē.

pl. 19.00

Pirmais literārais cēliens
Autori: Elga Leja, Daina Šķēle, Juris Krādziņš, Īrija Matisone, Māra Kalniete, Māra Kalmane, Arnis Skujiņš
Noslēgumā Māras Kalnietes un Dainas Šķēles jauno grāmatu ‘kristības’.

Svētdien, 20. oktobrī
pl. 11.00
Publiska literātu un interesentu konference Aleksandra Zariņa (Sidneja) vadībā.

pl. 14.00
Ausmas Mednes (Sidneja) referāts par tēmu: Mūsu senču ētiskās pārliecības.

pl. 15.00
Otrs literārais cēliens
Autori: Lidija Dombrovska, Aina Vāvere, Ruta Atvasara, Arnolds Zariņš, Māra Kalmane, Velta Saulīte, Uldis Siliņš.
Sekos ‘Apkūlības’ Kārļa Ābeles vadībā.
Atvadu vakariņas.

Rakstnieku dienas tiek rīkotas ar ‘Australia Council’ materiālu atbalstu.

———————-

11. 11. 85

Mīļā Erna,

Šī ir ‘steidzīga’ vēstule, tādēļ būs īsa. Rakstnieku dienu laikā mums bija pilnsapulce, kurā aplūkoja un izlēma visus ‘sāpīgos’ jautājumus attiecībā uz valdi. Es jau tev minēju, ka rakstīju protokolu. To dabūsi arī Tu, mums vakar bija pirmā valdes sēde un tika izlemts protokolu par pilnsapulci izsūtīt visiem biedriem.

Sanāksme, pēdējā šajā gadā, notiks 7. decembrī, kā jau tas gada sākumā bija iecerēts. Runās arī par Tavu grāmatu, kas runās, vēl nezinu, iespējams, ka tomēr es pati. Lūdzu atsūti kādus 2 Tavus jaunākos dzejoļus, tos tad Selga Silkalna varēs nolasīt kā sveicienu no Tevis, kā jaunāko no Tevis. Ja Tev prāts uz to nesās – lūdzu uzraksti arī kādus vārdus, vienalga ko, saki kaut ko par dzeju, vienalga. Bet ja Tev tādas vēlēšanās nav, tad nekas, vari nerakstīt. Sanāksmes otrā daļā būs arī runa par Māras Kalnietes grāmatu. Par to runās Silkalns.

Tagad, kad esmu dzirdējusi šo to par to, kādas valodas un kādi satraukumi bijuši attiecībā uz izdoto dzejoļu izlasi un priekšsēža atteikšanos ‘aizkulisēs’, tad jānogroza tikai galva: traki gājis gan!

Pie mums apmēram jau otro nedēļu tāds nenoteikts laiks un tik līdzīgs Latvijas maijam: silts un sīks lietutiņš, miglaini silti rīti, vēlāk dienā mirdzoša saule! Viss zaļš, dobēs stādītais aug griezdamies, aug ik pa stundai. Ja varētu nosēsties pie stāda un skatīties, tad varētu redzēt, kā tas aug un izlaiž lapiņu pēc lapiņas. Vakar bija ļoti sutīgs un 27 grādi Celsija. Šai laikā, šais 2 nedēļās daudz ducinājis ir pērkons, zibeņi, bijuši pērkona grāvieni, man tie vienmēr patikuši. Tas dod tādu dzīvības spēka sajūtu, gaisi liekas dzīvi, spēcīgi, ir kas priecīgs!

Nosūtu Tev šeit avīžu izgriezumu, Silkalna rakstu, apceri par RD notikušajiem lasījumiem. Arī Nedēļas Piezīmju izgriezumu.

Sveicinot,
Ella
Lūdzu atraksti man, vai lai Tev turpmāk sūtu līdzīgus avīžu izgriezumus? Iespējams, ka Tev meita sūta no Sidnejas.

———————–

14. decembrī 1985. gadā,
karstā un sutīgā Austrālijas vasaras vakarā.

Mīļā Erna,

Domāju – Tu uzreiz vari iejusties, kā tad te ir, kaut vai ārā aiz loga Tev krīt sniegs. Aplaistīju dārzu, pareizāk sakot puķes, jo dārza jau man nav, jeb, ja ir – tad illūziju dārzs! Sākušas ziedēt dālijas un to ir daudz, daudz tādam illūziju dārzam.

Paldies par vēstuli un dzejoļiem, Selga Silkalne tos izjusti nolasīja. Ko man darīt ar šiem dzejoļiem? Sūtīt Tev atpakaļ vai nodot Dēliņa kungam? Man vislabāk patika dzejolis par krāsaino logu. Tieši kaut kad ir pārdzīvots tāda krāsaina loga augstais, klusais un tīrais zilums. Vai tukšā baznīcā, kur jaunības vientulībā kādreiz ieiets, vai akmens kāpnēs kādas vecas un smagas piecstāvu mājas logos. Rīgā tas bijis. Ilgi tāds logs ir vērots, sevī uztverts, un bezgala skumji kļuvis, kad augstais zilums izbālējis, ir bijusi sajūta, ka kaut kas ir zaudēts no šīs dzīves, zaudēts uz visiem laikiem. Kas mani saista pie Tavas dzejas, ir tas, ka Tavs pārdzīvojums atklājas tieši un uzreiz plašā tvērienā – un galvenais, ar tik maz vārdiem. Logs un augstais debess zilums – uzreiz aiz tā atklājas kāda – vai apslēpta pasaule? Ne reāla pasaule atklājas, bet kāda pasaule paša dvēselē, paša garīgajā pasaulē, domu un jūtu pasaulē. Ir labi šo pasauli sevī apzināties. Ir prieks par to.

Ar Tavas dzejoļu grāmatas apceri mūsu sanāksmē iznāca pavisam labi. Selga Silkalna nolasīja to recenziju par Tavu grāmatu, kas bija iespiesta Vācijas avīzē. Tā ir lietpratīgi un skaisti uzrakstīta recenzija. S.S. mums ir tā labākā, pat vienīgā, dzejas recenzente. Ļoti iecienīta un respektēta. Viņai ir arī stāja, viņa prot skaisti ‘pasniegt’ savu priekšnesumu. Izstrādāt tā īsti un pamatīgi apskatu par Tavu grāmatu es nevarēju, jo biju aizņemta ar administratīvām lietām, pati izsūtu paziņojumus uz sanāksmēm, iznāk šo to uzrakstīt avīzei, un tad vēl bija lielais protokols par kopas pilnsapulci, arī Tu to saņemsi, varbūt esi jau saņēmusi. Tas bija liels darbs, kad tagad protokolu lasa, tas liekas vienkāršs un skaidrs, bet sanāksmē runāja gan – juku jukām, uz priekšu un atpakaļ, man tam visam bija ‘jāizēdas’ cauri, lai protokols izklausītos gludi noritējis. Man jau arī nebūtu drosmes to visu tā pateikt klausītājiem, to, ko Tev rakstu vēstulēs. Selga savā recenzijā ir runājusi ar Tavām krāsām, ar Tavām dzeju rindām, ar Taviem vārdiem. Tas ļoti skaisti izklausās. Freimanis Tavu dzeju analizējis. Katram ir sava pieeja, sava izpratne. Man būtu ļoti interesanti dzirdēt Tavas domas par Selgas Silkalnas recenziju. Es tagad domāju – ko es varētu no viņas mācīties?

Lai arī nedevu pilnu pārskatu par Tavu dzeju, tomēr nolasīju pāris teikumos to, ko Tu man rakstīji par dzeju, par to, ko minēji vēstulē – par tiem 2 angļu dzejniekiem. Paraugam lūdzu S.S. nolasīt dzejoli Mātes diena. To Selga gan tik labi nenolasīja un man bija drusku žēl, ka nelasīju pati, viņa varbūt šo dzejoli tā neizjuta, kā es. Pēc S. recenzijas nolasīšanas kā viņa, tā es, nolasījām kādas rindas no Tavām vēstulēm (man bija lasāms no 2 vēstulēm izvilkums). Ko S. lasīja no Tavas vēstules, vairs neatceros. Es nolasīju vietas par braucienu cauri Kanādai, par skaistajām ielām ar kļavām, par krāsainiem kokiem Tavā logā, par vāverīti, par frančiem. Izklausās daudz, bet bija ļoti īsi. Viss iznāca ļoti labi.

Sanāksmes otrā daļā Eduards Silkalns nolasīja apskatu par Māras Kalnietes grāmatu Logā kāpj varavīksne. Par viņas grāmatu jau A. Biela bija uzrakstījis atsauksmi AL, ne visai atsaucīgu. Silkalna apskats bija pozitīvs. Kur kas bija teikts drusku kritiskāk, bija pieminēts tikai ar ‘vienu vārdu’, kas varēja palikt arī neievērots. Mana kritika bijusi ‘asa’ – tā man vēlāk teica. Selga S. gan neteica, ka asa, viņa lietišķi man noteica: „Tu pateici tikai to, ko domā.” Erna Lēmane (tad, kad Kalniete bija aizgājusi) teica, ka Kalniete pati domājot, ka esot uzrakstījusi ievērojamu grāmatu. Lēmane ir labos draugos ar Kalnieti. Stāstīja, kā palīdzējusi Kalnietei labot manuskriptu, viņai esot slikta valoda, pat lasīja no grāmatas mums priekšā vietas par to. Tāda Lēmane ir, aizmugurē aprunā visus. Jā – katrs esam citāds. Droši vien Tev ir Kalnietes grāmata, ko Tu saki par to?

S. man tikai vienu dienu pirms sanāksmes pateica, ka varētu nolasīt savu recenziju. Biju reizē priecīga un reizē sarūgtināta. Biju viņai jau sen tepat gadu varbūt jau, jautājusi, vai viņa nevarētu dot apskatu par Tavu grāmatu, jautāju arī vēlāk. Man ir grūti sadabūt programmu mūsu sanāksmēm, parasti visi atsakās un aizbildinās. Arī S. aizbildinājās ar laika trūkumu un to, ka jāraksta žurnāliem, avīzei, minēja arī Vācijas avīzi. Tava recenzija iespiesta jau 29. jūlijā. S. zināja, ka meklēju recenzenti. Man to puslīdz apsolīja A. Kučere, bet pēcgalā atteica. Un nu S. tikai dienu iepriekš pateica, ka varētu lasīt. Vācijas avīzi šeit tikai retais lasa, tā kā S. apcere mums nebija pazīstama.

Sameklēju Tavu pēdējo vēstuli, jeb vienu no pēdējām, lai zinātu, ko atbildēt. Visā šai steigā, kas bija man pēdējās nedēļās (bija jālasa arī Kalnietes grāmata), prātā glabājās vārdi Tavā vēstulē: „Tava vēstule vispār šai rītā mani satrauca tā, ka nezinu, kur doties!” Ko biju rakstījusi tai vēstulē, nevarēju atcerēties. Tā pārlasīju vienu otru Tavu pēdējo vēstuli, arī savas. Nu atradu ka tā vēstule, ko Tu pieminēji, bijusi tā, kur es runāju par Tavu dzejoli bez virsraksta. Redzu arī, ka Tavu dzeju uztveru citādi, nekā S. Viņa saka, ka dominējošais elements Tavā dzejā ir krāsas. Tas, ko viņa saka, ko viņa parāda ar to lielo un skaisto krāsu bagātību Tavā dzejā, tas man tikai tagad ienāk prātā, to apzinos tikai tagad. Manī šīs krāsas uz reiz izsauc abstrakto pasauli, kas ir mūsu domāšana, mūsu izjūtas, protams, ne jau krāsas vien to izsauc. Dzejā ir arī vārdi, krāsas un vārdi. To jau piemin arī S., ņemot Tavas pašas vārdus „Dzeja ir kā putns no zaļtumša zara uz pleca nolaidies, līdzi runājis.”

Manā atmiņā glabājas arī doma, kas izteikta Tavā dzejolī Sēkla lido. Tu vairākos (vismaz trijos) dzejoļos piemini to dzīvības spēku, kas ir sēklā: piemini pienenes pūku, kas glabā sīku graudu ar spēku aizmigušu – tas mosties var katru brīdi. Jeb: „Diļļu smarža ielīp pirkstos – mazās sēklas glabā nākamību tālu, pašas sevī visu tuvi, cieši tur.” Un dzejolī Sēkla lido: „Tās ceļš tai zināms viņas neziņā, tās ceļš tai drošs pat briesmās zūdot, tā lido brīva, neskarta ne baiļu, ne cerību, tā pati viss…”

Viss Tavs šai dzejolī teiktais – tas tver tik dziļi, varbūt pat visas mūsu pasaules esību – kā garīgās, tā fiziskās. Tevis teiktie vārdi pauž par kādu skaidrību mūsu eksistencē (arī visa eksistencē). Tā ir dzidra skaidrība – bez kaut kā personīga, arī bez krāsām un skaņas un pārdzīvojuma, tā ir kā pirmā un pēdējā patiesība. Tā ir patiesība, kas cilvēkam sāp, jo tā liek apzināties, ka pēcgalā indivīda nav. Ir tikai dzīvības nesšana uz priekšu. Par to skaidrību un mieru mūsu eksistencē – tā būtu pilnīga padošanās visam, kas nāk – bez baiļu, bez cerību. Kas rada mūsu traģisko pasauli – tā ir pretošanās ‘droši pazust briesmās’. Tādi mēs reiz esam. Bet sēkla – tā nes sevī aizmigušo nākamību. Mēs, cilvēki, arī sevī nesam šo nākamību – tikai mums nav tās skaidrības, ko dod nebaidīšanās.

Šoreiz man laika parunāt arī par maniem, Tev nosūtītajiem, stāstiem. Zinu, ka Pīlādžogu kreļļu virkne ir niecīgs stāstiņš, viņā trūkst kas stiprāks, spilgtāks. Par to vārdu, ko minēji – ‘nekrietnā’, te Tu neesi īsti atcerējusies. Tāda vārda manā stāstā nav. Ir vārds ‘riebīgā’ un man te gribas sevi aizstāvēt, ka apm. 10 gadi veca meitene šo vārdu varētu saprast, izjust zināt tā īsto nozīmi, jo psicholoģiski tas ietilpst zemākā kategorijā, nekā vārds ‘nekrietnā’. Mīļā Erna, lūdzu nežēlo mani turpmāk, kritizē manus stāstus visā savā pārliecībā. Godīga kritika mani neuztrauc. Ja kritikā ir nepatiesība, faktu sajaukšana un gribēta noniecināšana, tas mani satrauc, sakaitina. Es savas kļūdas un trūkumus tīri labi apzinos, es zinu, izjūtu sevī, kā tam vajadzētu būt, bet es nespēju to pateikt. Jau agrāk arī pati esmu – izjutusi, ka Tu par maniem stāstiem saudzīgi izsakies.

Ar stāstu par Ināru ir tā, ka tā ir tikai viena nodaļa garā stāstā. Citās nodaļās Lonija parādās arī labāka, siltāka, jaukāka. Bet lieta ir tāda, ka dzīvē, īstenībā Lonija bija ļoti nesimpātiska. Jau tas man nepatika, ko viņa pati man kā meitene stāstīja (ne tajā laikā, kad stāsts notika, bet vēlāk) un reiz, kad satikāmies gadus vēlāk, nejauši man tad bija ap gadu 22, 23, un ko viņa man tad par sevi, par savām izdarībām, pastāstīja, es nevaru tā īsti tam ticēt vēl tagad, ka viņa to tiešām būtu darījusi. Man tādēļ grūti viņu rādīt, jeb radīt, citādu, nekā nepatīkamajā atmiņā tā kavējas. Vēl viens šķērslis šī stāsta nobeigšanā (kas rakstīts, ja ne vairāk – tad 20 gados) ir tas, ka es nevaru dabūt Ināras tēva tēlu. Mans tēvs nebija simpātisks, es mēģināju stāstā viņu dabūt nesimpātisku, bet tas neiznāca, iznāca kas banāls. Nupat pēdējā laikā es centos viņu parādīt simpātisku, arī tas neiznāca – atkal banāls. Neīsts. Būtībā jau arī Ināras māte ir neīsta. Ir jau tā, ka nepazinu nedz savu māti (man bija 6 gadi, kad viņa nomira), nedz tēvu, un nevaru dabūt viņu tēlus. Tēva vietā man radās ideja ielikt kādu puisi, ko satiku uz kuģa, braucienā uz Austrāliju – mūsu pirmajā – DP braucienā. Viņš bija ļoti patīkams puisis. Satikt es viņu nesatiku – šo puisi – šā vārda dziļākā nozīmē. Es tikai viņu vēroju. Viņš jau ir minēts manās ceļojuma piezīmēs Brauciens pa Sarkano jūru, kas iespiests 1954. gada Dēliņa gada grāmatā. Un tad man vēl kāds cits jauns vīrs prātā, arī to es redzēju uz kuģa. Dažreiz domāju, ka vajadzētu pavisam atmest sākumu, kur iet runa par Ināras vecākiem. Būtībā ir tā, ka gribu šo stāstu rakstīt nevis kā notikumiem bagātu, nevis tieši rādīt Ināras tēvu un māti un citus cilvēkus. Galvenais gribētu parādīt Ināras iekšējo pasauli, kādu viņa redz pasauli, kādu viņa to izjūt. Bet – tas jau laikam ārpus maniem ‘spēkiem’. Stāsts jau ir tepat, tepat gatavs, un ja to nobeigšu, tad jau laikam iznāks tikai kas līdzīgs nodaļai par pīlādžogu kreļļu virkni – bez kā spilgtāka, dziļāka stiprāka.

Nosūtu Tev šeit A. Bielas apskatu – kritiku (?) par M. Kalnietes grāmatu. Būtu Tev nosūtījusi arī Tavu iespiesto dzejoli bez virsraksta, bet esmu to nozaudējusi, droši vien tas ielikts kaut kur ‘drošā vietā’.

Manā dārzā zied dālijas, sākušas nupat ziedēt. Un ir krāšņi uzziedējušas, jo pēdējās nedēļās lijis un lijis, ik dienas, ik naktis. Zied arī rozes rozā ziediem, klajās un tās man vienmēr patikušas labāk nekā kuplās. Milzīgs klēpis puķu zirņu. Rozā kāpjošās gerānijas, un vēl daudz citu puķu. Ir četras jaunas dāliju sugas, gaidu – kādas tās būs. Viena no tām jau uzziedējusi, ir ļoti skaista – balta ar sarkanvioletiem ziedlapu spicajiem galiem. 3 neparasta sarkanuma dālijas. Tās es vienmēr ilgāk aplūkoju. Es katru rītu aplūkoju pumpurus – cik tālu tie pa nakti tikuši, pašķirstu lapas. Vēlāk ziedēs saules puķes – ak, kaut jel tās izaugtu manā mazajā ‘aizsētas spraugā’! tagad saules puķes stāv kopā puduros vēl sīkas un mazas, drusku kā bailīgas. Bet varbūt apslēptais sēklas brīnums tām dos spēku izaugt lielām un stiprām! Un ja arī viņas neizaugs tādas, tad manā abstraktajā pasaulē tās ziedēs, tās būs ziedējušas un paliks atmiņā.

16. decembrī.

Diena jau iet uz pēcpusdienas pusi. Šodien vēl nav runāts ne vārds. Saģērbšos (vakar bija ļoti karsts, šodien vēss) un došos uz mūsu lielo iepirkšanās centru, tur dažus vārdus iznāks pateikt.

Kā pie Tevis izskatās, aptuveni varu iedomāties. Mēs savā Amerikas laikā nodzīvojām Ņujorkā – Longailenā 4 mēnešus. Tur arī ielas bija apstādītas kļavām, bija skaisti, kad tās bija vēl zaļas (mēs iebraucām Ņujorkā septembra sākumā) un skaistas tās bija visas uzreiz palikdamas tai mīkstajā brūnganajā dzeltenumā, ielas tad bija piebirušas ar šīm lapām. Ir skaisti brist pa šādām birušām, dzeletnām kļavu lapām. Tas man pat uzņemts filmā: Baiba brien pa šīm lapām, Baibai gaišsarkans mētelītis mugurā, koku stumbri gandrīz melni un saule spīd caur zariem. Un vāverītes Longailenā arī bija.

Gan jau Tu pēkšņi atradīsies latviešu vidū, Tev tikai reizi vajag aiziet. Tevi jau pazīst. Literāra sabiedrība – kā tā ir vajadzīga! Un Tu varēsi aizbraukt uz Ņujorkas lielajiem sarīkojumiem, uz Toronto. Un Eiropa Tev tik tuvu tagad. Novēlu Tev un Tavai Inesei priecīgus svētkus un labu nākamo gadu! Raksti drīz! Sirsnīgi sveicinot,
Ella

——————-

[card]

Merry Christmas and a Happy New Year
Novēlu, lai Ziemassvētku dienās Tev aiz loga krīt baltas sniega pārslas!
Ella

1985. gadā

——————–

22. 1. 86

Mīļā Erna!

Sveicinu Tevi no vēsās Austrālijas vasaras. Viskarstākā diena šovasar mums bijusi tikai 32 grādi Celsija. Es saku ‘bijusi šovasar’ – sajūta ir tāda, ka nebūs jau vairs nekādas vasaras, kaut priekšā vēl ir viens vasaras mēnesis. Jau otrs rīts šovasar, kā – izejot no rīta savā puķu dārzā – sajūtu rudens jausmu! Uzreiz apņēma skumja un aizkustinoša sajūta: rudens! – vasara aiziet, vasara aizgājusi. Tā jau tas bija arī Latvijā – pēdējās jūlija dienās šī rudens jausma jau bija klāt. Un augusts – tas vēl vairāk lika sajust vasaras aiziešanu, ziedu aiziešanu, tad jau pīlādži bija sarkani un āboli gatavi un labības laukus sāka pļaut. Var jau būt, ka februāris būs ‘bargi’ karsts, būtu labi, ja tā nebūtu, jo saaudzis milzums zāļu laukos un bušā, un ja tad nāk uguns, tad, nu – to jau Tu zini, kā tad ir. Līdz šim saulainās dienas bijis tikai pa retam, tikai šad un tad, ik rīts ir apmācies, vēlāk mākoņi klīst visu dienu, un lijis bezgala.

Šī būs īsa vēstule, gribu Tev aizsūtīt avīzes izgriezumu par mūsu sanāksmi. Esmu aizņemta ar visādām lietām, nupat izsūtīju dažas dienas atpakaļ paziņojumus Melburnas biedriem par nākamo sanāksmi, kas 1. februārī notiks pie manis. Silkalns lasīs referātu par tēmu Latviešu valodas problēmas trimdā un okupētajā Latvijā. Paldies par Tavu vēstuli, par Tavu domu, ka es varētu uzrakstīt eseju par Tavu dzeju. Brīžiem man liekas, ka es to varētu, brīžiem, ka ne – tādu eseju, ko varētu iespiest. Pašlaik tomēr to nevaru darīt, un žēl, ka nē. Vajadzētu to darīt tagad, kamēr vēl raksta recenzijas par Tavu grāmatu. Es iesāku vienu jaunu stāstu rakstīt, t.i., to uzrakstīju (par mūsu laikmetu, par šodienu), un tagad to jānoslīpē, to jāapstrādā, tas būtu citāds, nekā es parasti rakstu, un tādēļ, arī baidos, vai tas man pa spēkam, ka neiznāk kas banāls. Mans uzskats tāds – lai darbs labāk slikts, vājš, bet ne banāls. Lūdzu atsūti man foto kopiju no Mednes recenzijas, man ir liela interese nevien par to, ko viņa rakstījusi par Tavu dzeju, bet arī par to, kā viņa raksta recenzijas, kāda ir viņas pieeja vispār.

Nevaru arī daudz ražīga darba darīt, vecums tomēr liek just, varbūt vairāk sliktie nervi nekā vecums. Jūtos ļoti nogurusi – vienmēr. Un tomēr – domāju, ka līdz pat pēdējam elpas vilcienam jānododas literatūrai. Baiba un literatūra – tās ir divas lielākās vērtības visā manā dzīvē. Žēl, ka tik maz kas darīts attiecībā uz literatūru. Par maz lasīts, par maz rakstīts. Trūkst arī literāru cilvēku, Latvijā tādu netrūktu, bet te viņu tik maz un katrs arī kā ierāvies pats savā personīgajā dzīve. Nav tādu, ar kuriem varētu runāt par literatūru stundām un aizgūtnēm, nejūtot stundu aiziešanu.

Dzejoļus pie gadījuma nodošu Dēliņa kungam. Divi Tavi dzejoļi bija iespiesti pag. nedēļas numurā, pēdējā lappusē, kopā ar aprakstu par sanāksmi. Viens ir: Laiks vieglāks kļuvis, otrs: Arvien kāds koks. Abi nes sevī Tavu īpatnību. Pirmais skaudrs un dramatisks, par mūsu vecumu, kas atklāj, izgaismo aizvien vairāk no tā, kas aizmirsts – ‘gados neatminēts’. Es saku ‘mūsu’, varbūt citi to neizjūt. Otrs ir mierinātājs. Bet šoreiz vairāk par dzeju ne.

Mīļu sveicienu.
Ella

——————————

30. 5. 86

Mīļā Erna,

Piedod, ka neesmu Tev tik ilgi rakstījusi. Kad saņēmu Tavu pēdējo vēstuli un to lasīju, man sāpēja sirds, redzot, cik biji priecīga, domādama, ka esmu uzrakstījusi eseju par Tavu dzeju. Tagad, droši vien, būsi jau saņēmusi Austrālijas Latvieti un zināsi, ka tas tā nav. Raksts avīzē, par ko Tev rakstīja Indra Gubiņa, ir tikai mūsu internās sanāksmes norises atreferējums – apraksts. Par to esmu Tev jau rakstījusi, reizē nosūtīdama arī avīžu izgriezumu.

Neesmu arī daudz citu iecerējumu uzrakstījusi, esmu mēģinājusi sevi piespiest, bet neesmu varējusi. Brīžiem liekas, ka mana intelektuālā uztvere izsīkusi. Tas mani ļoti nomāc. Ar Baibu esam pilnīgi atsvešinājušās. Vairs pat nesazvanāmies pa telefonu. Viņa taisās pārdot savu grūti pašas rokām uzcelto mājiņu, meklē īrēt zemi, kur turēt zirgus un citus savus kustoņus, pirkt karavani, dzīvot karavanē. Kādus semestrus pag. gadā viņa nostrādāja skolā, bet mācīt viņa nevar, viņa nevar uzturēt disciplīnu klasē. Vairākus mēnešus ‘izmēģināšanai’ viņa nostrādāja tajā pašā skolā par izpalīdzi bibliotēka. Tagad ir bez darba. Bez darba, bez naudas, bez – visa kā, kas vajadzīgs normālai dzīvošanai. Samocījusi muguru skaldot malku, tā vaina viņai jau sen, taču atkāpties no sava dzīves veida spītīgi pretojas. Mani padomi netiek pieņemti, vienmēr pa telefonu strīdējamies, varbūt labāk tā, ka atsvešināmies. Tā viņas vēlēšanās, lai nezvanu viņai, un viņa nezvanīs arī man.

Kas manu ‘dvēseli galīgi nobrauņājusi’, tā ir sabiedriskā darbība. Silkalns sanāca konfliktā ar Zariņu, atteicās ar viņu sarakstīties, uzdeva man to darīt. Nokārtoju ar Zariņu šo lietu – tā attiecās uz Sidn. latv. b-bas M-ka Košķina uzņemšanu preses kopā par biedru. Tagad atkal Zariņš apvainojošu vēstuli nosūtījis Lēmanei, kurā smagi aizvaino Brēdrichu. Tomēr apķēries, ka izdarījis nelāga lietu, lūdz mani (jo vēl aizvien viņš ar Silkalnu nesarakstās), lai šo lietu ar Brēdrichu nokārtoju. Brēdrichs, savukārt, grib to kārtot tikai ar kopas priekšsēdi – Silkalnu. Tagad jāgaida uz nākošo valdes sēdi, kas notiks 7. jūnijā Melburnā teātra festivāla laikā, kur ieradīsies arī Zariņš, un jācer, ka Silkalns ar Zariņu izlīgs. Tad arī atkritīs mana sarakste ar Zariņu. Gandrīz neiespējami dabūt priekšnesumus mūsu sanāksmēm, tagad pat – nākamajai sanāksmei 21. jūnijā man atkal pašai jāsagatavo apskats, jeb teiksim ievads, pārrunām par Lūcijas Bērziņas grāmatu Pārnākšana. Ar atklātajiem sarīkojumiem vēl grūtāk. Kāds priekšlikums bija tādam sarīkojumam no Silkalna puses, Māra Kalniete to nosmādēja, nāca ar savu priekšlikumu kā to pareizo un labāko, tūliņ sapratu, ka panākumu tam nebūs, bet ja to teiktu, izskatītos nelāgi, tā piekritām visi, — un kas pēcgalā iznāca? M. Kalniete pie tam uzņēmās visu sarīkojum noorganizēšanu, neļāva nevienam citam ko teikt, pat vakara atklāšanā latv. namā neaicināja kopas priekšsēdi kādu vārdu teikt. Laikam esmu Tev par to jau rakstījusi, ka preses kopā Melburnā ļaudis sadalījušies divi daļās. Silkalns ir krasi vienā pusē (viņš neatzīst tagadējās Latvijas autorus), daudzi citi arī ar viņu (taču ne tieši attiecībā uz Lat. autoriem), otrā pusē ir Brēdrichs ar jaungaitniekiem (kādreizējo Melburnas anarhistu grupu), Kalniete pieder viņiem. Esmu neitrāla, Latvijas autorus tomēr atzīstu. Un tā – M. Kalnietes rīkotais sarīkojums bija īsts fiasko. Arī viņa pati (bija panelis) lasīja veselu pusstundu garu apceri. Sarīkojumu pašu neglāba ne K. Ābeles piedalīšanās panelī, ne Brēdricha, ne režisoru, ne aktieru klātiene panelī. Viņu priekšnesumi bija bāli un vidusskolnieciski. Apemklētāju bija 17! Noskaņojums zālē – drūms! Vienīgi nu Anšlava Eglīša vēstule bija guvums, ko Dēliņš arī ievietoja avīzē. Sarīkojums arī nedeva ienākumu, bija no kopas kases jāpiemaksā 27 dolāri. – Kārtoju ari citas kopas lietas, ko Silkalns man uzdod. Kādreiz domāju, vai nevajadzētu no visa tā atteikties? Varbūt prāts noskaidrotos un varētu domāt skaisti, brīvi un varbūt arī vēl ko labu uzrakstīt. Lai izbēgtu vientulībai, katrā nedēļas nogalē dodos uz latv. namu, tur vienmēr ir kāds sarīkojums.

Es uzrakstīšu eseju par Tavu dzeju uz Tavu 80. dzimšanas dienu. Es vienmēr esmu to no sirds vēlējusies. Šī apņemšanās manī tagad ir stipra. Kad to būšu uzrakstījusi, vispirms nosūtīšu Tavam ieskatam. Tuvojas Sidnejas rakstnieku dienas, stāsta, ko lasīt man vēl nav. Braukt tomēr gribu, tā tad stāstu jāuzraksta.

Mīļā Erna, lūdzu piedod manu ilgo nerakstīšanu. Varbūt tik ilgi nerakstīju arī tādēļ, ka jūtos vainīga, sevišķi pēc tam, kad Tu tik ļoti ticēji, ka to eseju esmu uzrakstījusi. Man jau vēl aizvien ir bailes, vai to spēšu tā uzrakstīt, kā to izjūtu. Izjust un uzlikt uz papīra, pateikt vārdos – tas ir pavisam kas cits!

Pie reizes gribētu Tev lūgt – ja esi lasījusi L. Bērziņas Pārnākšanu, uzraksti man par to. Tas būs interesants papildinājums tam, ko mūsu pašu ļaudis var teikt. Sanāksme ir 21. jūnijā.

Jums ir skaistas pirmās vasaras dienas. Jūnijs! Skumjas mani pārņem, kad iedomājos kādreiz, ka nekad man neredzēt ziemeļu skaisto, vāro vasaru, ar vāro ziedu smaržu pļavās, zaļo zāli – ar tādu svaigumu – kāds var būt tikai ziemeļu zemēs.

Domās pavadu Tevi tajās skaistajās vietās, pa kurām Tu staigā.

Sirsnīgi sveicinot,
Ella

————————

1986. gada 21. augustā

Mīļā Erna!

Cik labi, ka ziema pie mums nu ir pāri un nav vairs tik auksts. Aukstā laikā es nespēju domāt, nespēju rakstīt. Tagad jau otro dienu sēžu pie sava rakstāmgalda, kas apkrauts papīriem. Beidzot esmu sākusi rakstīt apceri par Tavu dzeju. Es jau būtu tā kā tā rakstījusi, kā jau Tev apsolīju, bet nupat pagājušajā nedēļā Zariņš man atrakstīja, ka man vajadzētu Austrālijas Latvietim uzrakstīt rakstu par Tevi sakarā ar Tavu 80. dzimšanas dienu. Aizrakstīju viņam, ka uzrakstīšu apceri par Tavu dzeju, materiālu ņemot no mūsu abu sarakstes, kā arī no Austrālijā pazīstamo dzejas kritiķu rakstiem. Redzu, ka man ir arī itin daudz no tā, ko Tu pati esi rakstījusi par dzeju – par savu dzeju, kas man noderēs. Iesākusi esmu – un lai nu man visi labi gari stāv klāt, jo viņu palīdzība man ļoti vajadzīga!

Iepriekšējā vēstulē Tev minēju, ka man pašai jāsagatavo apskats par Lūcijas Bērziņas grāmatu Pārnākšana, jo nevarēju nevienu citu pierunāt to darīt. Piestrādāju ļoti daudz, man neiet tik vienkārši kā dažam labam citam, ka vajag tikai piesēsties pie galda un vienā rāvienā visu labi un kārtīgi uzrakstīt. Man ir tā, it kā ka visas domas, atziņas, apsvērumi, prieks, patika, nepatika, darba redzēšana – tiek it kā sabērts kaudzē manā priekšā uz galda, un tad pacietīgi domu pa domai, atziņu pa atziņai jāizlasa un jāsaliek kopā kārtībā, un arī tas ne uzreiz izdodas, un vairākas reizes visu jāsāk no gala.

Izteicos tik nelāgi, ka pašai jāpasmejas, bet atstāšu. Lieta bija tāda, ka pēc pacietīga darba apskatu par Lūcijas Bērziņas grāmatu uzrakstīju, pie tam – iznāca pat referāts, par ko labi izteicās kā Silkalns, tā Kārlis Ābele, kas man deva drosmi domāt rakstīt arī citus referātus. Man prātā Benitas Veisbergas tēlojums Brīnumaini. Vai esi šo mazo grāmatiņu lasījusi un ko Tu par to saki? Grāmatiņas beigu daļa samaitā šo citādi skaisti uzrakstīto tēlojumu – pie tam par manu mīļo pilsētu Jelgavu!

Teātra festivāla laikā Melburnā Zariņu satiku. Viņš pārdeva grāmatas. Bija arī valdes sēde. Zariņš ar Silkalnu izlīga. Tāpat arī Brēdrichs. Tai ziņā viss nu ir mierīgi. Valdi ievēlāja, t.i. neievēlēja, bet pieņēma, atzina, izraudzīja, nezinu kurš vārds piemērotākais, valdei bija pieteikti tik daudz kandidātu, cik bija vajadzīgs, tādēļ vēlēšanas nevajadzēja. Ir tie paši valdes locekļi, izņemot Silkalnu, viņš vairs nekandidēja, jo nebija aizmirsts lielais satraukums ar dzeju izlasi. Kā Dēliņš, tā Zariņš aicināja mani uzņemties šo amatu un, tici vai nē – es tam piekritu! Es pati dažreiz tam negribu ticēt un jautāju sev – kādēļ to darīju? Valde oficiāli vēl nav konstruējusies, es varētu atteikties, bet es taču apsolīju, kā lai es atteiktos? Bet lai nu tas paliek. Jeb es gribu šo amatu? Savā ziņā jā, jo, manuprāt, esmu galvenā darba darītāja valdē – sarīkojumu organizētāja, biju tagad pašā niecīgākajā postenī, tikai valdes locekle. Lai nāktu cits valdes priekšsēdis un es atkal būtu tikai valdes locekle un darītu šo galveno, reizē nepateicīgo, sarīkojumu organizēšanas darbu? Nu – negudrošu vairs par to.

Esmu kaut cik apradusi vai drīzāk – padevusies savai vientulībai. Baiba piezvana reti, pašā vēlā vakarā, kad jau pati ir nogurusi, un apmainām tikai pāris vārdu. Sirds ir skumja un tas viss sāp, bet es saku sev: tāda ir dzīve. Žēl, ka tik maz lasu. Žēl dažreiz, ka nevaru būt daudzās skaistās vietās pasaulē. Tas pat sāp un liekas kā liels zaudējums. Tāpat žēl, ka tik maz redzēta Latvija. Pārtrūkusi sarakstīšanās ar manu bērnības drudzeni Latvijā. 30 gadi es gaidīju viņas vēstules, nu vairs negaidu. Ne jau tādēļ viņa neraksta vairs, ka mani būtu aizmirsusi, bet tādēļ, ka viņa ir dzīves piekususi, kļuvusi grūtsirdīga. Tagad es pie viņas aizeju tikai domās.

Tu rakstīji savā vēstulē, ka ‘dažreiz ziedi, dažreiz koki, mākoņi, lietus tuvums gaisā vai putekļu smarža aizskar ar senjustu labsajūtu, pat laimi.’ Tā mani tagad te ar tādu prieka un laimes sajūtu dažreiz aizskar vēja pūsma ar senjusta marta vēja svaigumu un smaržu. Es tad uz mirkli aizveru acis un laimē pasmaidu, un nekas tad vairs nesāp, es esmu tai mirklī jauna, ļoti jauna varbūt pusaudze, ko dzīve vēl nav skārusi, un ja dzīve nav skārusi, tad nekas vēl nesāp. Baiba – tā man ir dzīve, un mūsu atsvešināšanās man sāp. Bet tāda marta vēja pūsma uz sejas, ejot caur parku, liek izjust kaut ko neatņemamu, neiznīcināmu.

Tu saki arī, ka ‘gribas tik klejot, iet brīvi, dzert dienas vienu pēc otras’. Tā man dažreiz gribētos darīt. Nedarīt nekā, neuzņemties nekādus amatus, tikai dzīvot klusi – un klusi patiesi es dzīvoju! – celties, gulties, kopt dārzā puķes un domāt, tikai domāt, par grāmatām, par šo pasauli, un lai sirds būtu mierīga, un prāts laipns, lai mans vaigs būtu laipns, kad paskatītos spogulī. Pēc kā vēl kārot? Kādēļ?

Es adu, šuju, skatos televīziju, eju katru dienu uz iepirkšanās centru, kas ir jauns un raibs un ir daudz veikalu. Klusēdama izstaigāju visu šo iepirkšanās centru, neizrunādama dažreiz ne vārda, pat pērkoties ne, tāda tagad pasaule.

Lativjas vēju, lietu, sniegu – to dažreiz atceros ar tādu sāpi sirdī, ar tādu spēku, ka manī ir kāda dziņa, ka man katrā ziņā vēlreiz to jāatgūst, tur jāatgriežas – tā, kā atgriežas atpakaļ laikā filmās. It kā varētu tā atgriezties. Kad dzīvoju Amerikā, tad tikai rudens man atgādināja Latviju, pirmā salnas sajūta. Varbūt šī stiprā Latvijas atcerēšanās ir dziņa vēlreiz dzīvot, sākt visu vēlreiz no gala, lai gan es sevi nevaru iedomāties jaunu, kā bērnu. Arī tas manī izsauc izbrīnu, cik dziļi mūsu būtnē šie iespaidi – vējš, lietus nojauta, dažādas smaržas dārzā, uz zemes – noslēpušies, kā Tu saki, kas atmostas no kāda ārēja maza pieskāriena.

Lielā pasaule! Kā viņi karo, cits citu iznīcina, lielie valsts vīri satiekas, gudri runā, citi dzīvo dubļos un skārda būdelēs. Bet tie lielie, kādēļ viņi vienmēr ir? Un mazie – kādēļ citam citu ienīst? Tas viss ir muļķīgi, nejēdzīgi, kā cilvēks cilvēku ienīst un iznīcina.

Beigšu šo vēstuli. Augusta beigas. Pie tevis debesis ir augstas un pīlādžogas ir nogatavojušās. Dārzos krīt āboli no ābelēm.

Paliec sveicināta!
Ella

—————————–

[program sheet]

[logo] Austrālijas latviešu 26. Rakstnieku dienas Sidnejā, 1986. gadā, no 3. līdz 5. oktobrim.

LIRIKAS UN PROZAS OTRAIS CĒLIENS

Svētdien, 5. oktobrī, plkst. 15.00

IRĪNAS OZOLIŅAS REFERĀTS
TRĪS VIENAS ĢIMENES AUTORI – ĀBELES

Starpbrīdis

AUTORU DARBU LASĪJUMI
Daina Šķele……….proza
Ella Kreišmane……….proza
Lauma Reinfelde……….dzeja
Māra Kalmane……….proza
Juris Krādziņš……….proza
Aina Vāvere……….proza
Elga Leja……….dzeja
Cēlienu vada Ausma Medne
RAKSTNIEKU DIENU NOSLĒGUMS

————————-

[fragment right]

Montreālā
23. okt. 1986

Mīļā Ella!

Šodien saņēmu Dzidras pārsūtīto Tavu rakstu par manu dzeju, izgriezumu no avīzes (avīzes te, mēs saņemsim pēc 2 mēnešiem, vai nemaz — pastā ar tām rīkojas tik nevērīgi)!

Paldies daudz reiz par Tavu darbu! Ceru, ka esi par to saņēmusi atzinību arī no citiem. Tas ir ļoti labs un ļoti vērtīgs raksts, ne tikai priekš manis, bet es domāju arī visiem lasītāaiem — rakstā ir minēti tik daudz vārdi (citi rakstnieki) un tik daudz domu, ka tas liek redzēt cik rakstniecība ir nopietns darbs!

——————–

19. 11. 86

Mīļā Erna!

Paldies par Tavu sirsnīgo vēstuli un piedod, ka tik ilgi neatbildēju. Mani nomāc lielas rūpes, tādēļ neesmu spējīga nevien rakstīt vēstules, bet nevaru arī neko rakstīt literātūrā. Vienkārši nav vārdu. Priecājos, ka Tev patika mans apsveikuma raksts, es tiešām daudz pie tā piestrādāju, lai gan man bija kā Tavas vēstules, tā kritiķu domas un atziņas par Tavu dzeju. Kad izlasīju savu rakstu, kad tas bija iespiests avīzē, tad man arī bija sajūta, ka tur daudz pateikts, kā Tu pati izjūti dzeju un kā Tava dzeja rodas, un kritiķu domas – visas labas.

Būtu Tev aizsūtījusi Jura Krādziņa aprakstu par RD norisi, bet domāju, ka nu jau Tu būsi pati saņēmusi avīzi. Kartiņa ar dzeltenajiem eikaliptu ziediņiem, ko Tev aizsūtījām no RD ar parakstiem, ir manis izvēlēta. Būtu jau varēts daudz ko uzrakstīt par RD, bet es nespēju gaiši un priecīgi domāt. Baiba nupat pārdod savu mājiņu, bet tā kā mājiņa ir nolaista, viņa dabūs daudz mazāku summu par to. Viņa cer rentēt zemes gabalu un uz tā novietot pārvadājamu koka mājiņu. Darba viņai nav, es nespēju ne gulēt, ne domāt – kā viņa dzīvos? No saviem kustoņiem viņa pat nedomā atteikties, bet jāatsakās būs, un, ja nespēs arī nopirkt iecerēto koka mājiņu – tad tā viņai būs smaga atsaukšana īstenībā. Viņai ir milzīgs bankas parāds, par to aizies gandrīz visa nauda no mājas cenas, un kur tad vēl citi izdevumi – aģentam, advokātam. Domāju, Tu sapratīsi, kādēļ nespēju ne gulēt, ne domāt, ne rakstīt, ne dzīvot.

Preses kopa atkal tā kā sašķēlusies, arī par to domāju ar smagu sirdi, kā man ies ar valdes priekšsēdes darbu. Vecie rakstītāji palikuši veci, to jūt un ir skumji. Pēc mana sprieduma tāda īsti laba darba RD nebija, nevienam. Referāti bija ļoti labi – K. Ābelem, M. Biezaitei un I. Ozoliņai. Asprātīgs bija Elgas Lejas beigās nolasītais vārsmojums par RD un visiem dalībniekiem. Pirms 2 nedēļām avīzē bija iespiests Tavs tēlojums par skapi un pēdējā nr-ā divi gabaliņi no cikla Mēs un viņi.

Mīļā Erna, citreiz, kad varbūt būs labākas dienas, uzrakstīšu Tev vairāk. Paldies par labām dienām un novēlu Tev to pašu!
Ella

—————————-

2. 2. 88

Mīļā Erna!

Paldies par skaisto Ziemas svētku kartiņu. Es Ziemas svētkos neapsveicu tikpat kā nevienu. Neesmu Tev tik ilgi rakstījusi tādēļ, ka personīgajā dzīvē esmu jutusies ļoti nomākta. Mana personīgā dzīve – tā ir Baibas dzīve. Pirms vairāk kā gada viņa pārdeva savu māju un viss tas, kas ir sekojis, ir bijušas tikai vienas vienīgas sirds sāpes, kā viņa visu naudu iztērēja – un vēl aizvien par to pašu: par saviem kustoņiem! Pagājušo ziemu viņa nodzīvoja tik nožēlojamos apstākļos, ka negribas to pat atcerēties. Viņas paziņa – skolotāja, ar kuru tā vienu laiku mācīja tai pašā skolā kopā, atļāva tai ar saviem lopiem un mazo, pa vecam nopirkto, karavānīti dzīvot uz sava īpašuma, pašā lejā kalnu dziļumā, kur aug mazi, izstīdzējuši kropli eikaliptiņi, kur pašās ziemas īsākajās dienās pat neiespīdēja saule. Visa manta (skapji, rakstāmgalds u.t.t.) izkaisīta pa kaimiņu mājām. Ne elektrības, ne telefona, ne gāzes – tikai lietus, kas pilēja pat vecajā karavānītē. Un visus kustoņus apkopa un baroja uz to labāko, pie katras mazākās vainas veda pie veterinārārsta. Zvanīja man no dažādām kaimiņu mājām, no kādas publiskas telefona būdiņas kaut kur uz kāda rosīga ceļa vai no mazās tuvējās pilsētiņas. Es nekad nezināju, vai viņa piezvanīs vai ne. Un būdama mūžīgā steigā kaut kur braukt un ko darīt (viņai iznāca daudz saskares ar vietējo pašvaldību, lai varētu uzcelt pagaidu mājiņu uz rentējamu zemi, ko viņa beidzot nedabūja rentēt u.t.t. u.t.t) viņa dažreiz vēlu naktī pa tumsu gāja pa bušu uz savas paziņas māju minūšu 20 attālumā, lai man piezvanītu, zinādama, ka ļoti bēdāšos, ja viņa nepiezvanīs. Viņai bija arī jābrauc uz tālāku pilsētiņu, uz terapiju slimnīcā, jo cilājot smagas lietas (jau gadiem ilgi, kā piem., ar ķerru kalnā uzgrūžot ūdeni zirgiem, 2 reizes katru dienu!) bija sabojājusi muguru, pie kakla skriemeļiem, tie briesmīgi sāpēja un pietūka. Darba nebija, nevarēja atrast piemērotu darbu, darīja šad un tad kādus mazus darbiņus, citiem lopus apkopa, kad tie kur uz nedēļu vai nedēļas nogalē kur aizbrauca un tamlīdzīgi. Un tas viss ir tikai niecīga daļa, ko Tev te pieminu, no viņas dzīves tais sešos mēnešos, ko viņa tur pavadīja ar visiem 5 sunēniem, kaķi (kam jau 16 gadu!) trim kazām un 2 zirgiem.

Naktīs apguļoties, tumsā visspilgtāk izjūtu viņu tur augšā kalnos, kur viņa ir tagad, tāpat, kā kad viņa dzīvoja ielejā, kā viņa guļ savā nožēlojamā karāvānē, apkārt bušs un kilometriem tālu nav neviena cilvēka. Kur viņa ielejā dzīvoja, tur savukārt tai gāja garām 2 ceļi, viņas karavāne bija pašā trīsstūra galā, brauca mašīnas itin daudz. Tagad ceļš, kas iet dziļāk lejā, ir nomaļāks, un pa to aizbrauc reti kāda mašīna, viņa vienmēr klausās, kad kāda mašīna aizbrauc garām. Netālu dzīvo tas pāris, no kura viņa tagad zemi rentē par ļoti lētu cenu, bet viņi tur ir samērā reti, kādu dienu, kādu nedēļas nogali, viņi abi strādā Melburnā.

Tāpat kā iepriekšējā vietā Baibai nav elektrības, nav tā tad ne dušas, ēst vāra uz primitīvas gāzes ierīces, lielo gāzes balonu pati ceļ, stiepj, pieveļ pie karavānes, nav brīnums, ka sabojājusi muguru, kaklu, jo ir taču jāstiepj, jāceļ ar visu ķermeni, ne jau ar rokām vien. Nomazgājas turpat pie savas karavānes no ūdens spainī, kas sasilis šļaukā, nākdams labu gabalu no ūdens tanka, ko viņa ierīkoja buša malā. Apkārtne tur ir ļoti skaista. Vienai kazai piedzima trīs skaisti kazlēniņi, 2 paturēs, vienu pārdošot. Jau tagad Baiba vienu otru reizi baidās par to, kā pabarošot lopus, ja drīz neatradīs pastāvīgu darbu.

Vari iedomāties, ka nespēju mierīgi dzīvot savu dzīvi. Rakstīt nespēju. Neesmu rakstījusi vēstules arī uz Latviju pat tuvākajiem cilvēkiem. Padoma Baiba joprojām nekāda nepieņem. Cenšos iet uz latviešu sarīkojumiem, dziļi aizkustināja, jeb labāk teikt – iekšēji sakustināja, satrauca, aizrāva Silaraupa vairāk kā stundu garais stāstījums par Latviju.

Ar sveicienu
Ella

—————–

8. 8. 88!

Mīļā Erna!

Piedod, ka tik ilgi neesmu Tev rakstījusi. Tas tādēļ, ka preses kopas darbs tomēr aizņēmis manu laiku, lai gan varētu likties, ka tas tā nav. Bez tam brīžiem esmu bijusi ‘lejā’ ar rūpēm, ar sirdssāpēm, pat izmisumu, redzēdama, ka nav cerību Baibu pievērst saprātīgai dzīvei. Mums ziemas vidus – auksts, lieti līst, krusa un brāzmaini vēji, bet Baiba dzīvo tāpat kā agrāk – mazajā, vecajā karavānītē, atver durvis, tūliņ dubļi. Viņa dzīvo kalnos, kas redzami pie apvāršņa ap Melburnu. Tālu no kaimiņiem, starp eikaliptiem uz šaura, šaura kā strēmele, līdzenuma. Vienā pusē slīpi uz leju ganības zirgiem, lejā līdz pat nebruģētam ceļam. Otrā pusē – stāvu lejā mežonīgs biezoknis. Vienā galā līdzenajai daļai arī stāvais mežonīgais kritums, otrā – varbūt kilometra attālumā vai vairāk – kaimiņš un reizē saimnieks, kas viņai izīrē zemes gabalu. Tā nu arī ir tikai tāda nožēlojama būda, kur viņš šad un tad ierodas ar savu draudzeni. Baiba viņus redzēt nevar, gan eikaliptu dēļ, kas ir ap Baibas karavānīti, gan tādēļ, ka kaimiņa būda ir labi zemāk.

Ar preses kopas darbu līdz šim bija veicies labi, bet pēdējā laikā radušies nepatīkami notikumi, tā kā nav vairs prieka to darīt. Gribētu atstāt valdes darbu, bet Zariņš saka, lai to nedaru, lai vēl palieku.

Mani pašu visvairāk nomāc nedēļas nogales vientulība. Piecas nedēļas dienas aizvadu pavisam labi, ik dienas aizeju uz mūsu lielo iepirkšanās centru, un katram dienas solim ir sava stunda un šīs piecas dienas liekas aiziet par ātru. Žēl, ka nevaru saņemties aizbraukt uz bibliotēku un dabūt grāmatas. Ilgi, ilgi neesmu lasījusi nevienu grāmatu, neesmu arī pati neko rakstījusi. Labu daļu dienas aizņem televīzija, vismaz tā ir saskare ar ārējo pasauli, tagad rāda daudz labu dabas filmu, vēsturisku filmu. Man ļoti patīk nesen rādītā filma par Ķīnas Dzelteno upi, gan īpatnēji skaisto dabu, vecās dzīves vietas klintīs un tempļus, saistītus ar vēsturi. Varētu jau rakstīt, bet nav dvēseles miera, varbūt vientulība kā ķirmis sagrauzusi šo mieru. Nelāgs salīdzinājums, bet šī miera nav. – sestdiena vēl ir dzīva, var dzirdēt aiz istabas lielajiem stikla logiem aizšalcam auto mašīnās dzīvi, vēl dzirdamas kādas balsis ārā, jūtams, ka ārā kas notiek. Bet svētdienas ir mirušas. Ārā ir tik kluss, pat manas kaimiņienes nav jūtamas, neviens cilvēks nepaiet gar maniem logiem. Svētdienas klusums – pasaule mirusi, dzīve mirusi – ir tikai klusums un aiziet nav nekur. Klīst mirušās ielās man netīk, lai gan šo četru gadu laikā, kopš šeit dzīvoju, esmu tuvākās un arī tālākās ielas izstaigājusi reizes 3 vai 4, izstaigājusi šādās mirušās ielās, ziemas mirušās ielās, kad savu vientulību vairs neesmu varējusi izturēt. Citos gada laikos nav tik slikti, bet tad jau man ‘dārzā’ zied puķes. Tikai no viena tāda gājiena palicis atmiņā kas skaists: ziedoša liepa! Kādas mājiņas priekšā aiz augstas, pelēkas dēļu sētas ieraudzīju šo liepu vienos ziedos! Liepa ražena, augsta, gleznainu vecu stumbru un zariem. Ziedu klēpjiem. Pirmā brīdī pat gribēju pieklauvēt pie mazās, vecās ķieģeļu mājiņas durvīm un palūgt, lai atļauj pakāpties uz sētas un palasīt liepu ziedus! Tad pasmējos par sevi un klīdu tālāk.

Kādā nesenā kopas sēdē pastāstīju, ka gatavojies braukt uz Austrāliju. Pati minu – kad Tu brauksi? Vai tad, kad beigsies ziemeļu vasara? Dažu labu reizi ienācis prātā, cik žēl, ka neesam dzīvojušas vienā pilsētā. Tad būtu bijis iespējams satikties, vienkārši aiziet, kad gribētos runāt – es pie Tevis vai Tu pie manis. Varētu par tik daudz ko runāt, par jauno laikmetu, kas atnācis. Bez sliktā šai laikmetā ir arī kas labs. Bet par labo tik maz dzird. Televīzija mūs apbružājusi, mēs pasauli redzam tādu, kādu mums rāda televīzija – sapostītu, samaitātu. Labais mūsu laikmetā ir lielie techniskie sasniegumi, varbūt Tu tam nepiekritīsi, bet man liekas ieguvums, ja varam vairāk un vairāk uzzināt ko par šo pasauli, bet jo vairāk – par pasauli, naktīs redzam debesīs. Nupat atrasta jauna planēta Piena ceļā, laikam sestā vai septītā, un zinātnieki apgalvo, ka diezgan droši var teikt, ka neesam vienīgie universā. Ka piena ceļā vien ir miljoniem sauļu, kā mūsējā, un planēšu – tur jābūt kaut kur dzīvībai. Un es domāju – tur jābūt cilvēkiem, tādiem, kādi esam mēs, jo dabas likumi visur ir vienādi, viss attīstās pēc tiem pašiem likumiem. Un tad, kad domāju, ko visu vēl zinātne nākotnē neatklās, tad man žēl, ka es to nekad neuzzināšu, ko cilvēki zinās pēc gadiem 20 vai 30 vai 100 gadiem. Dažreiz tā liekas kā nežēlīga dabas mānīšana, ka cilvēks ir mirstīgs. Liekas – visu mūžu cilvēkam ir kas solīts, un pēcgalā nekas tā īsti nav iedots, vai labāk teikt – nekas nav iedots! Cilvēka gara attīstība? Vai neesam pārspīlējuši, ticēdami kādai augstai, nemirstīgai gara attīstībai? Kas kādreiz jaunākos gados tā ‘aizrāvis’ sirdi un dvēseli – tagad liekas neīsts. Bet lai nu kā – būtu bijis labi ar Tevi runāt. Arī tagad, kad atbrauksi, satikties jau nebūs iespējams, Sidneja no Melburnas par tālu. Bet tas tomēr būs lielāks tuvums, nekā tagad – kad esi aiz nezin kādiem kalniem, jūrām un pilsētām. Paliec sirsnīgi sveicināta! Es gaidīšu Tavu vēstuli, solos turpmāk Tev rakstīt bieži.

Ella

—————

29. 9. 88

Mīļā Erna!

Kopš avīzē parādījās Tavs dzejolis Laiks, tas neiziet man no prāta. It kā tas būtu rakstīts man. Jā – sākumu var attiecināt uz mani pilnā mērā, jo es ilgi Tev nerakstīju, laiks lēnām mani Tev ir aizaudis. Man ir skumji par to, vainīga esmu es, ka mūsu draudzību nepaturēju. Apstākļi mani bija padarījuši nespējīgu kaut ko dot no sevis. Tam visam sakars ar Baibu, kā jaut Tev to katrā vēstulē esmu rakstījusi, un tagad ir tā, ka esam ar Baibu atsvešinājušās, tas sāp līdz trulam rūgtumam. Rūgtumam, kas liekas noslāpējis mīlestību, cerību, licis sajust atstātību – Tu esi viena! Veca un viena. Baiba dzīvo starp svešiem ļaudīm, kļuvusi citāda, ne tāda, kāda auga mūsu mājās. Savu dzīvi aizmetusi pa roku galam, neapturami grimst dziļāk nabadzībā, postā, pati to neapzinādamās. Esam vienmēr pa telefonu tikai strīdējušās, vārdus skaldījušas. Dzīvo pati par sevi – es saku sev. Sajūti pati sevi – brīvu, laimīgu, kāda biji agrā jaunībā, kad dzīve vēl nebija sākusies, kad nebija vēl atnākusi mīlestība, otrs cilvēks, par kuru jādomā, ar kuru jādalās ar sirdi, ar domām, ar visu. It kā tagad varētu sākt vēlreiz dzīvi, bet kā lai to var? Tavas rokas ir kļuvušas vecas, vecas un gudras ir tavas domas. Tu zini visu, vismaz daudz – kā notiks tad, kad tu darīsi tā, un kā būs tad, ja tu rīkosies citādi.

Neesmu tik ilgi arī nedz lasījusi kādu grāmatu, nedz pati ko rakstījusi. Bet grāmatu lasīt – labu, jauni uzrakstītu grāmatu! Varbūt mūsu dienās vairs neko jaunu nevar uzrakstīt, varbūt cilvēks jau visu pateicis, ko varējis, ko drīkstējis zināt, kas viņam atļauts zināt, pārdzīvojis visu un nekas jauns, kas nebijis vairs nevar nākt.

Mums tagad tuvojas rakstnieku dienas. Tu – droši vien – ko atsūtīsi. Tavi mazie darbiņi avīzē vienmēr bijuši kā sveicieni, kā krāsaini ziedu pušķīši, iemesti mūsu avīzes pelēcībā – starp ziņojumiem, politiku un garu romānu fragmentiem.

Melburnā preses kopas sanāksmes tagad notiek reti. Vēl pagājušajā gadā bija 6 sanāksmes, šogad bijušas tikai 2. Padomā rīkot vēl trešo, ja varēšu atrast referentu. Valdes sēdes tomēr notiek regulāri, ir saskare ar dažādām vietējām organizācijām, saskare ar aizjūru pārtrūkusi. Centrālā valde Čikāgā klusē. Nupat uz rakstnieku dienām mūsu apgāds izdos Raita Birkmaņa dzejoļu krājumu, kas sauksies ATLIKULIKĀM. Tu jau, droši vien, viņu pazini. Nesen aizsaulē aizgājusi Mintauta Eglīša kundze Elga, aizsūtīju Mintautam līdzjūtības vēstuli kopas vārdā.

Nu jau otro nedēļu skatos Olimpiskās spēles, dažreiz līdz 2-iem naktī. Kad ir tenisa spēles – tad arī dažreiz tās vēroju naktī.

Tev tagad ir rudens. Atceros, kā Tu aprakstīji kļavas dzeltēnās lapās – pašā pirmajā vēstulē, ko no Montreālas atrakstīji. Vai Tu tiešām brauksi uz Austrāliju? Dažreiz man ienāk prātā, ka es varētu vairākas nedēļas nodzīvot Sidnejā, kad Tu atbrauktu, un tad mēs varētu bieži satikties. Būtu patīkami drusku iepazīt Sidneju, Melburnā viss zināms, viss redzēts. – Varbūt esi jau atbraukusi, bet tas nevar tomēr būt. Tad jau Zariņš man par to būtu atrakstījis. – Mīļā Erna, nesodi mani par to, ka tik ilgi Tev nerakstīju. Saņem sveicienu dzimšanas dienā un esi mīļi sveicināta!

Tava Ella

——————

21. 10. 88

Mīļā Erna!

Tu vairs neraksti, es laikam Tevi pazaudēju. Biju sameklējusi, jeb labāk nejauši atradusi veca stāsta piezīmes, kaut ko prom noliktajos papīros meklējoties; šīs piezīmes aizkustināja, atsauca atmiņā mazo Melizandu – itāliešu meitenīti, ko es kādreiz mīlēju. Svešu bērnu mīlēju, un šis bērns mīlēja mani. Vai beidzot neuzrakstīt stāstiņu par Melizandu? Bet tad prātā ienāci Tu un pēkšņi gribējās Tev rakstīt, un mazā Melizanda atkal atkāpās, kā jau bija to darījusi daudzas reizes. Cik tagad Melizandei gadu? Pārskaitu gadus un pieminu vietas, kurās būts un dzīvots, kamēr nokļuvu šeit. 12 gadu!

Pavakare, līņā lietus, ir diezgan silts, blakus istabā logs plaši vaļā – jūtama lietus smarža no āra. Vai varbūt tāpēc ienāca prātā Tev atkal uzrakstīt vēstuli, ka vakar biju aizgājusi uz Sarmas veco dzīves vietu. Nē, negribēju redzēt to vietu, kur viņš dzīvojis, tāpēc, ka viņš tur dzīvoja, bet gribējās redzēt viņa vedeklas dārzu un puķes. Tu kādreiz ar viņu drusku sarakstījies un arī apciemoji, kad biji pie manis Melburnā. No sanāksmēm pie Sarmas atceros, ka dārzs un nogāze bija piestādīts puķēm. Es Sarmas vedeklu satiku nejauši tramvajā braucot mājās no latviešu sarīkojuma, aprunājamies par veciem laikiem un tā apsolījos pie viņas aiziet, kad būšu Aivenho, kur eju vēl pie vecajiem ārstiem.

Viņa ir bezgala vientuļa sieviete, tā – ka sirdi aizskar, iedomājoties, kā viņa tur viena dzīvo. Es esmu citāda, esmu cieta. Bet viņa ir tik trausla, var just, ka viņai nervi ir vāji, ka viņa viegli ievainojama. Ar kādu bērna prieku viņa man rāda savus 3 dzeltenus kanāriju putniņus. Viņa arī atstāj iespaidu, ka dzīvo ļoti trūcīgi. Cik viņa bija priecīga, ka es aizgāju, to varēja just, saplūca baltos, kuplos ceriņus, iedeva 3 zilos mazos, mazos podiņos nez kādu 3 puķu stādus. Podiņi ar stādiem ap koka mājiņu malu malās, uz paaugstajām, šaurajām un stāvajām virtuves kāpnītēm, kas ieved aizaugušajā dārzā. Man bij grūti nokāpt un uzkāpt, bet es kāpu, es taču biju atbraukusi, lai redzētu dārzu un puķes. Viņai 68-ais gads, bet viņa izskatās jauna, ļoti jauna, varbūt tādēļ ka tieva, kā skaliņš, Latvijā teiktu. Kājās biezi aitādas – zābaciņi? Plati, čābīgi, kādus valkā jaunieši. Varbūt viņai reimatisms – koka mājiņa pavēsa, es pat nenovelku mēteli, kad uz īsu brīdi apsēžos dīvānā viesu istabā, kur saldi smaržo maijpuķīšu pušķītis.

Jā – puķes ir visvisādas – vairums, gandrīz viss dārzs pārņemts ar – kā nu bija? – ar scenarārijām – tik žilbinoši spilgtiem tumšzili-lillā ziediem. Aizaudzis dārzs, taciņas, kritušas lapas, drusku trūdošu lapu smarža, koki drusku kā panīkuši, tur taču ir klints, uz šīs nogāzes, kur aizmugures dārzs iekopts.

Mājiņa man likās daudz mazāka, nekā bija atmiņā. Viesu istaba, kurā kādreiz sanācām, toreiz – jeb atmiņā bija palikusi itin liela, un tik daudzi tur sagājām, bet tagad tur sēžot, domāju – istaba tik maza, kā tur spējām visi saiet. Jā – Sarmas būdiņa tur arī vēl bija, gaiši pelēka. – Tur es visādu lūžņu salieku, saka vedekla. Reiz tur sēdēju šaipus Sarmas rakstāmgalda, viņš aiz tā, un nopietni norunājām par dzeju, varbūt stāstiem, un tad Līksma, tāds vedeklas vārds, ienesa uz paplātes mums maizītes vai biskvītus un kafiju, un atceros, tikai pāris vārdu pateica, nepasmaidīja. Tagad viņa tomēr itin brīvi runā par to, kas bijis un pagājis, un tomēr apakšā, zem visa teiktā rūgtums tomēr it kā vibrē, tā ka liekas, varētu stiprāk izlauzties uz agušu. Sarma neesot viņai ļāvis nākt pie viesiem. Tādēļ viņa nekad nebija mūsu vidū. Un Zigurdam bijušas daudzas draudzenes. To visu paklausos, neko nesaku, neradu uzmudinājumu stāstīt ko vairāk.

Lieki pieminēt, cik viss pārvērties pēc gandrīz apmēram 30 gadiem. Gāju kājām no ārsta, vairāk kā pusstundu, divas sievietes man rādīja ceļu. Viss labi kopts, zied, zaļo. Kāda skaista iela – visa abās pusēs ar ošiem – tik lieliem un vareniem kā ozoliem. Man oši ļoti patīk. Labu gabalu eju viena, skatos māju numurus, uz visām numuru nav, gan jau pazīšu – un kā ne! Jau visa mājas priekšpuse vienos ziedos, atšķiras no citām mājām.

Pēc nedēļas ir Rakstnieku dienas. Kādi rakstnieki būs, vai būs prieks šais Rakstnieku dienās? Esmu nogurusi valdes darbā, tik daudzas reizes jau esmu gribējusi aiziet, bet Zariņš pierunāja palikt.

Vienu brīdi domāju – ja es brauktu uz Latviju? Paliktu tur. Bet tas bija kā uzliesmojums. Vēlāk sekoja atziņa – kaut arī dzimtene, tur tagad būtu svešums, tuvāks ir kļuvis viss tas, kas ir šeit. Tur nebūtu vairs neviens no tiem cilvēkiem, ar ko te kopā būts visus šos garos gadus. Viņu pietrūktu.

Sirdī lūdzos – kaut izglābtu tās nabaga valzivis, kam palicis tikai tas mazais ūdens laukumiņš, kur elpot, kur dzīvot! Visa pasaule vērsusi skatu uz šīm valzivīm, tomēr cilvēku sirdīs vēl mīt kas labs, tas var aizkustināt.

Paliek vēss, sāk krēslot, es aizvēršu logu. Un teikšu ar labvakar!
Ella

—————–

12. 12. 88 

Mīļā Erna! 

Paldies par vēstuli. Gribēju jau Tev nosūtīt avīžu izgriezumus no RD, bet neiznāca laika, un tagad jau būsi pati saņēmusi tos numurus, kur rakstīts par RD, tādēļ avīžu izgriezumu šai vēstulē nav. RD iznāca ļoti labas. Nekādu labu literāru darbu jau vairs nav, bet bija liela sirsnība pašiem rakstniekiem satiekoties. Publika maz. Uz vienu sarīkojumu saradās 15, vēlāk pienāca vairāk klāt. Paši vien bijām lielāko tiesu. Kristīja 3 grāmatas: Raita Birkmaņa dzejoļu grāmatu, Tomsona dzejas un Richarda Krauļa stātu grāmatu. Raita Birkmaņa dzejoļu krājums ļoti vērtīgs, viņam – pēc manas atziņas – stila un izteiksmes ziņā ir kopība ar Tavu dzeju – maz vārdos daudz izteikts. Dabūju viņa grāmatu tikai daļēji izlasīt, tādēļ daudz neko nevaru teikt, nebija laika lasīt, bija jāsagatavo apkārtraksts (vai esi saņēmusi?), nāca ‘virsū’ valdes sēde, tai arī bija jāsagatavojas, tad kopas sanāksme Krauļu mājās nupat 10. decembrī, kur tad arī drusku parunājām par Birkmaņa dzeju. Man ar viņu kopēja pasaules izjūta, cilvēka esības jausma. To var atrast manā mazā stāstiņā Divas mūžības. Varbūt tādēļ vien man Birkmaņa dzeja tuva. Viņa dzejoļu grāmatu sauc Atlikulikām! Referāti bija labi. Bija arī biedru gada sapulce, kurā ieradās ASV viesis Kārlis Zvejnieks.

Ja jādzīvo tika ar dzīvniekiem vai kanārijas putniņiem (tas manuprāt ir pavisam nožēlojami!) – tad tas ir vienkārši briesmīgi cilvēkam. Cilvēkam, kas domā. Tādu cilvēku, kas domā, nokauj arī vientulība. Nabadzība arī cilvēku nokauj. Bēdas, dusmas! Tas viss cilvēku pazemo, liek tam sarauties savā dvēselē, samazināties, sajust sevi nožēlojamu, nepilnīgu, nevarīgu. Trūkst otra līdzīgi garīga cilvēka. Un ir tā, ka vēl manā vecumā man būtu gribējies, man trūkst, jā – sirdī ir vēl kā gaiša uguns vai ‘uguntiņa’, varbūt tomēr uguns – vēl būtu gribējies mīlēt otru cilvēku, ne vīrieti, bet cilvēku. Garīgas tuvības mus ar Baibu vairs nav, mūsu telefona sarunās ir tikai slimīga, asa, skarba, urbjoša valoda no Baibas puses, manī pacietība, iekšēji eksplozīva, ka varētu kliegt, sadauzīt, saplēst apkārt visu, bet es valdos, jo, lūk, radītājs man devis nekad neizsīkstošo mīlestību un pasargāšanos instinktu pret savu bērnu! Nu jau Baiba iet no viena ārsta pie otra, ir sabojājusi kakla skriemeļus, sāp pleci, sāp rokas, naktī nevar gulēt, bet no sava dzīves veida bušā neatsakās. Cieš vientulību, jo no savas karavānītes ārā iziet nevar, mums tagad te lieti līst – dienu pēc dienas.

Tu saki, ka dzīvo tikai ar savām meitām – vai abas tagad dzīvo ar Tevi Kanādā – un ko mazdēls? Es esmu viena, Baibai par grūtu pie manis atbraukt, jā – dzīvoju vientulībā, pat puķes tagad neaut. – Sūti savus skopotos stāstus LARA’s klubam. Tas izdos pat mūsu Austrālijas latv. autorus, piem. Krauļa romānu. Sūti arī Sidnejas latv. b-bas izdevniecībai un arī mūsu tipas apgādam. Tu taču ar Zariņu saraksties.

Lai Tev priecīgi un sniegiem bagāti Ziemsvētki!
Tava Ella

———————-

Pirmdienā, 1989.g. 6. februārī

Mīļā Erna! 

Apsveicu – Tev iznākusi dzejoļu grāmata, kopā ar Dzidras gleznu reprodukcijām! Moderna, skaista grāmata. Arī mana doma vienmēr bijusi, ka grāmatai jābūt skaistai ar visu, ko tā dod – ar saturu un ārējo ietērpu un visu iekārtojumu. Nesen sarunā ar Dēliņa kundzi uzzināju, ka Dēlinš grāmatu saņēmis. Droši vien tā jau nodota Silkalnam recenzēšanai, es tad dabūšu Tavu grāmatu apskatīt no viņa. Es vairs grāmatas nepērku, nevaru atļauties. Dzīvoju tikai no vecuma pensijas.

Kas attiecas uz mūsu literārajiem darbiem un Latviju, esmu pārliecināta, ka manuskriptus var sūtīt uz Latviju iespiešanai. Vairāk kā gadu atpakaļ Ainas Vāveres stāsts Saulcerīte bija iespiests Latvijas žurnālā Māksla un literatūra. Tavus mazos, jaukos tēlojumus, kas laiku pa laikam iespiesti mūsu avīzē, latvieši Latvijā lasītu ar lielu prieku un baudu. Pirmie lielie satraukumi par Latviju ir pāri, bet satricināja tie mūs gan – līdz pašiem sirds dziļumiem! Es sarakstos ar 3 cilvēkiem Latvijā, arī tie bija aizkustināti, bet viņi Latvijā nav nedz naivi, nedz lētticīgi. Vīra māsa man raksta, ka par Latvijas nākotni viņi (t.i. latvieši vispār nevien viņas ģimene) nav droši. Kas zina, vai Latvijas brīvības saule uzlēks – tā viņi saka. Tagad, skatoties un klausoties ārzemju ziņas (vairākas plašas filmas rādītas par dzīvi tagadējā Krievijā, jeb ‘Sovjetijā’), jaužams, ka pārkārtošanās pie viņiem citādi saprasta, nekā mēs to iedomājamies, un ka okupēto zemju brīvības tieksmes viņiem liekas pārejoša parādība. Šajās filmās arī parādās, cik zemā sociālā stāvoklī atrodas tauta un cik zems ir viņu inteliģences līmenis. Mana māte pirmajā pasaules kara laikā bija izbēgusi ar mums, trim bērniem, uz Krieviju, meklēdama patvērumu no kara darbības Latvijā, un no turienes viņa savai mātei un māsai vēstulē rakstīja: „Kādi tumši ļaudis viņi ir.” Šī vēstule man vēl ir. Taču vismaz latvieši tagad no Latvijas var brīvi ceļot uz ārzemēm, tauta satiekas, un tas ir labi. Te Austrālijā gandrīz katrā ģimenē kāds ciemojas no Latvijas, vai nu kāds rada gabals vai vienkārši kāds draugs vai pazīstams.

Šad un tad man nācies domāt par to, kas ir tas milzīgais spēks, kas cilvēkam liek mīlēt savu dzimteni. Es nevaru iedomāties, kā tas īsti ir ar tiem, kuriem Latvija ir tikai tēvu zeme. Viņi gan apgalvo, ka mīlot tikai Latviju, bet ja viņi nav mācījušies pazīt zemes smaržas jau ar pirmo dzīvības gadu, Latvijas laukus, pļavas, mežus un arī pilsētas, un visu citu – kā nāk rudens, kā ziema, sniega krišanu, šogad Latvijā bijusi ļoti barga ziema ar daudz sniega vētrām, ar augstām sniega kupenām, kā viņi to var? Un kā nāk pavasars, kā ledus iziet upēs, un vasara, par visām lietām vasara. Vasara pēc vasaras ar ik vasaru kļūstot vecākam un lielākam augumā un pamazām tiekot ievilktam dzīvē, gūstot citas intereses, bet apakšā visam augošam, topošam lielam un gudram, ir zeme, šī mīļā zeme. Būtībā tāda pati, kāda ir zeme visur citur šai pasaulē. Un tomēr mēs mīlam tikai tur to zemi. Laikam jau tā ir, ka mūsu dvēseles, mūsu mazās bērnu dvēseles bijušas kā baltas neaprakstītas, neapzīmētas un neizkrāsotas lapas, kur mēs jau ar pamatskolas laikiem sākām iezīmēt un iekrāsot to, kas bija apkārt, ko redzējām. Un šis toreiz ierakstītais un iezīmētais, ir tik stiprs, ka palicis visvairāk atmiņā, visspilgtāk – tagad vecumā tik skaidri atminoties bērnību, tik daudz par to domājot. Kādreiz jāpabrīnās par to – visu mūžu par to nav domāts, bet tagad uznirst atmiņā un ar savu skaidrību pārsteidz. Varbūt šie cilvēki, kas nav dzimuši Latvijā un tomēr mīl tikai Latviju un ne to zemi, kur dzimuši un auguši, vai viņiem nav vairāk atņemts nekā mums, kas mēs dzimām un augām Latvijā? Kādas ir viņu dvēseles? Kā viņi redz Latviju? Viņi to iepazinuši no grāmatām, mums, vecajai paaudzei nekad nepajautā, vai bija tā, kā bija toreiz, jo viņi domā, ka zina labāk – no grāmatām.

Es te dzīvoju ilūzijās. Beidzot mums atnākusi īsta Austrālijas vasara un puķes sākušas ziedēt. Zied skaisti kā aizgūtnēm! Esmu pievilkusi galdu pie paša loga. Logs liels no grīdas līdz griestiem. Ārā manas trīs puķu dobes un virs paaugstinājuma (zemes uzbēruma aiz trešās puķu dobes) augstā pelēkā dēļu sēta apaugusi staipeknājiem. Tā tad pa labi no manis krāšņi zied puķes. Visdažādākās krāsās. Es par viņām labi rūpējos, un viņas zied bagātīgi. Kad stādu, tad es redzu savās domās, kā viņas izskatīsies, kad ziedēs. Viena grupiņa te, otra tur, un gar paaugstinājuma malu veselā rindā. Un kad zied, tad izskatās tā, kā es tās iztēlojos. Uz manu otru istabu ir sabīdamās durvis un šai otrai istabai ir dubultlogs, jo durvju puse ir tāda pati kā logs. Tā ir kā ienākšana un iziešana caur logu. Kad (un tas ir vienmēr, kad te sēžu un rakstu) sabīdamās durvis atbīdītas līdz malām, varu caur plašo logu redzēt bērzu, ko te iestādīja pirms četriem gadiem. Bērzs izaudzis liels un (lai gan nav pie paša loga) aizņem visu plašo logu. Balts nailona aizkars, pie rūtīm aiz tā pieglaudušās manas augstu izaudzinātās maigi rozā [word removed] kuplie, lielie ziedi. Aizkars dara maigu visu āru, arī bērzu un man ir sajūta, ka tur dārzs.

Kad no rīta uzceļos, vispirms izeju pie puķēm ‘sētā’ nu, teiksim – ‘backyardā’. Nolasu novītušās ziedlapas, noziedējušos ziedus, tad laistu dārzu un nelielo dobīti dzīvokļa priekšā, kur aug bāli rozā gerānija, ko visi apbrīno, jo nav redzējuši to izaugam tik augstu.

Vasara pieturas un jau trešo nedēļu. Daudzās dienās debesīs nav neviena mākoņa. Vari iedomāties visu lielo, brūno Austrālijas salu ar zilo debesi un karsto sauli pāri. TV lodziņā uz temperatūras kartes var redzēt, ka temperatūra Austrālijā dienu no dienas turas no 20 līdz 40 grādiem. Sidnejā tā parasti ir 25, arī šodien. Mums, Melburnā, šodien paredzēti 30 grādi!

Nupat saņēmu vēstuli no Zariņa. Trīs nedēļas viņš nostrādājis vasaras vidusskolā Dzintaros. Domāju, ka zināsi par Dzintariem, vismaz būsi par tiem lasījusi AL. Zariņš uzskaita garu rindu par visu, ko darījis. Bijis arī netālajā Adelaidē, kur viesojies Latvijas autors Sigismunds Skujiņš, nolasot referātu latv. namā, kā arī viesojoties preses kopas sanāksmē. Redzi, tā strādā un rīkojas mūsu Zariņš, kuram pag. gada 18. novembrī piepildījās 70 mūža gadi. Zariņš arī raksta, ka Vidvuds Koškins atteicies no Sidnejas latv. b-bas apgāda vadītāja amata un vairs grāmatas neizdos.

Sidnejieši ir ļoti rosīgi, tie rīko vienu literāru sarīkojumu pēc otra. Melburna šai ziņā pilnīgi apklususi, par to jau lasīji manā iepriekšējā vēstulē. Nākamo kopas sanāksmi Melburnā sasaukšu marta pirmajās dienās – pie Silkalniem. Vienīgi nu rūpes, kur dabūt kādu, kas gribētu dot nopietnu (t.i. labi sagatavotu) priekšnesumu.

Būtu ļoti jauki, ja Tu atbrauktu uz Austrāliju šī gada oktobrī, kad Sidnejā būs Rakstnieku dienas. Šad un tad jūtos sanīkusi, bet ceru, ka vēl uz Sidneju RD varēšu aizbraukt. Tad mēs satiktos, es par to ļoti priecātos. Vispār uz latv. namu gandrīz nemaz vairs neaizeju. Pēdējo reizi biju tur RD pag. gad oktobrī. Nesen bija Adelaides teātra grupas izrāde, bet nevarēju uz to aiziet. Man nezin kādēļ ļoti sāp labās puses gurns un visa kāja lejup. Tik ļoti sāpēja, ka nevarēju vairs staigāt. Domāju, ka esmu kāju (arī otra sāp, bet ne tik daudz) samocījusi, ik dienas (nu jau piekto gadu) ejot uz iepirkšanās centru, kas ir pakalnā, un nākot mājās un nesot dažreiz itin smagos iepirkumus. Nu jau otro nedēļu aizbraucu uz iepirkšanos ar autobusu, un kāja tiešām mazāk sāp. Taču braukt uz pilsētu baidos, uz latv. namu man jābrauc caur pilsētu ar vilcienu un tramvaju. Tā nu pieturos pie mājas un kopju puķes, skatos televīziju, rakstu vēstules.

Es būtu laimīga, ja man būtu kāds palīgs preses kopas darbā, kāds, kas noorganizētu sarīkojumus, tagad, manā vecumā, vairs netīkas tāds organizēšanas darbs darīt, sevišķi tādēļ, ka ir taču diezgan jaunāku un jauni cilvēki, kas to varētu darīt. Man ir sajūta, ka man tas vairs nepiestāv. Bet Zariņš tur mani ciet – lai vēl izturu šo gadu, tad valde pāries uz Sidneju.

Mēģināju rakstīt par mazo Melizandu, bet neveicās. Ir gandrīz neiespējami rakstīt, labot, pārtaisīt vecu darbu. Paņēmu otru stāstu, ko rakstu jau kuro gadu, arī par mazu meiteni, bet vienmēr gadās kas cits. Kā, piem. kaut vai jāiet dārzā puķes aplaistīt, vai jāpiekopj māja, un tad seko tūliņ atkal kāds cits darbs, kaut vai ēdienu jāgatavo. Bet pēcpusdienā vairs nav spēka, nav domu svaiguma. Vajadzētu piespiesties tā – kā no rīta piecelties, tā tūliņ rakstīt, lai viss cits stāv nedarīts, izdarīs vēlāk. Taču gadiem, varbūt jāsaka – visu mūžu pierasta kārtība to neatļauj. Jā – šodien te ir ļoti skaisti, no karstuma vēl nav ne vēsts. Pie Tevis varbūt putina balts sniegs. Novēlu arī Tev labu jauno gadu!

Ella

—————————

1989.g. 22. maijā

Mīļā Erna!

Sameklēju Tavu pēdējo vēstuli – redzu jau 2 ½ mēneši pagājuši, kopš to saņēmu. Tu rakstīji, ka pavasars pie jums vairs nav tālu, tagad tur skaista vasara. Mums ziema pie durvīm – kā tas te ir, to Tu zini.

Diemžēl, man ar Tavu grāmatu vēl nav nācies iepazīties. Kādēļ Dēliņš nedeva Tavu grāmatu recenzēt, nezinu. Dēliņa kundzi neesmu satikusi, tikai pa telefonu runājusi ar viņu un prasīt par to kaut kā netikās. Bet gan jau dabūšu Tavu grāmatu, kad atbrauksi. Ja ne agrāk, brauc tieši uz Rakstnieku dienām Sidnejā. Tās solās būt bagātīgas, uz tām ieradīsies Māra Zālīte no Latvijas. Ja tikai veselība kaut kā ‘nesakrikšķēs’ – braukšu arī es.

Tagad te, Austrālijā, latvieši brauc ciemoties nepārtraukti. Kur tikai aizej, kādi jau priekšā. Gatavojās braukt arī kādi mana vīra radi, bet noteikti nekas nav sarunāts. Man iznāca satikties ar Latvijas rakstnieci Gundegu Repši – vai esi ko lasījusi no viņas darbiem jeb kaut ko dzirdējusi par viņu pašu? Es būtu sarīkojusi kopas sanāksmi un lūgusi viņu ierasties un nolasīt kādu viņas darbu. Patiesībā – nevien būtu – bet es jau to mēģināju, bet viņa atteica, kaut dienu iepriekš apsolīja, jo tomēr nevarot atrast laiku. Man nepaziņoja, ka viņa ir Melburnā, un viņa jau bija apsolījusi ciemoties visur un pie visiem. Tomēr satiku viņu atvadīšanās viesībās pie Kārļa Ābeles. Iznāca gan ar viņu tikai nedaudz teikumu apmainīt, jo visi gribēja ar viņu runāt, bija apmēram cilvēku 30. Ābelēm skaists, kluss un zaļš dārzs, ar maigi lapotiem lieliem kokiem. Viņā galā dārzā milzu vītols, zaļš mauriņš pa visu dārza vidu, labi kopts, viņi spēlē kriketu – nē, tas nav tas, bet tādu lēnu spēli viņi spēlē, kur bumbiņu jāizveļ caur stīpuļu vārtiņiem, tā tāda angļu spēle – sports, un tādēļ mauriņš tik glīts un zaļš un līdzens.

Pie pašas mājas liela kļava, tās īpatnās kļavas, kādas te aug, tā bija jau sākusi ‘krāsot’ lapas – zeltainas un gaišsarkanas – skaistā rudens noskaņā – tas bija pirms 2 nedēļām. Lapas skāra Kārļa Ābeles mājas bibliotēkas lielos logus. Un tur pie kāpnēm zem kļavas omulīgā stūrītī ap apaļu dārza galdu viņi visi sēdēja, kad es atnācu. Kura ir Gundega Repšes kundze – es jautāju, jo visas sievietes izskatījās vienādas. Cilvēki, kas tur bija pulcējušies, pieder jaungaitnieku grupai, daudzus no tiem nepazīstu. Kad Gundega Repše atsaucās, biju bezgala pārsteigta! Tā bija skaista, eleganta sieviete – kā filmu zvaigzne, bez pārspīlējuma. Zaļzili mirdzoši acu plaksti, ausīs tādi pat bumerangu lociņi – visu laiku viegli šūpojās, eleganti kopts tumšu matu sakārtojums, tērps gaišpelēks un plāns, spīdošs kā čūskas āda ar viegliem melniem raibumiņiem kļāvās ap ķermeni, ap jauno ķermeni, viņai tikai 28 gadi. Vēlāk, kad viņa piecēlās un gāja uz dārza viņa galu, kur mēs fotografējamies, redzēju viņas slaido augumu, glīta, gara auguma viņa, tērpa apakšējā daļa bija bikses cieši piekļāvušās, kurpes augstiem papēžiem. Tu varbūt brīnēsies, kādēļ tik daudz rakstu par viņas ārējo izskatu. Arī pati par to domāju, kamēr beidzot mēģinu to izskaidrot tādēji, ka viņas izskatam kaut kādēji ir liela sakarība ar viņas literārajiem darbiem. Vīrieši viņai pievērsa lielu uzmanību. Viņa smaidīja, smējās, bija sirsnīga, daudz runājās arī ar sievietēm. Man atmiņā par viņu tomēr palika kaut kas skumjš, vēlāk, kad visi iedzēra pa šampanieša vai vīna glāzei, nejauši mūsu acīm sastopoties, redzēju tajās ko tādu, kas lika domāt, ka viņa nav gluži ‘pati’, sejā bija kā žēlums, kā kas – es nezinu, nemāku pateikt kas. Viņa šķiroties sirsnīgi apkampa arī mani, viņai žēl bija braukt prom, nākamajā dienā viņa jau aizbrauca. Daudzi vēl palika ciemoties, kad vēlu pirms pusnakts tuva kaimiņiene mani aizveda savā mašīnā uz māju, braucot pa klusajām, kokiem bagātīgi apaugušajām ielām, man drusku drebinoties aukstajā rudens miglā, kas spiedās mašīnā, un domājot par Gundegu Repši.

Viņas āriene mani tā ieinteresēja, ka sadabūju 2 viņas grāmatas un izlasīju. Izlasīju tās (vienā ir viņas pirmie stāstiņi, otra ir romāns) un nu jau vairākas dienas domāju un nevaru izprast, ko īsti domāt. Varbūt man nav diezgan spēju, lai par viņas darbiem spriestu. Viņa uzrakstījusi vēl 3 romānus. Es pat sāku rakstīt apceri par viņas romānu, kas saucas Ugunszīme. Kad viņai atvadīšanās vakarā jautāju, kādam virzienam literatūrā viņa pieder, vai ir romantiķe jeb reāliste, viņa smiedamās atbildēja, ka nezinot, laikam nepiederot nevienam, esot fantaste! Pēc romāna izlasīšanas es viņu pieskaitu reālistiem. Autores āriene mani ieinteresēja tīri cilvēcīgi, bet galvenais – gribējās uzzināt, ko raksta rakstnieks garākā darbā, līdz šim no Latvijas rakstniekiem biju lasījusi tikai īsus stāstiņus. Tas, kas bija rakstīts Repšes romānā, mani pilnīgi satrieca. Ja agrāk es vienu otru reizi domāju, ka būtu bijis labāk palikt Latvijā, tad tagad domāju – nekad! Redzu – eju plašumā, labāk apstāšos. Rakstīšu par ko citu. Notikumu un satraukumu tagad tik daudz. Vislielākais satraukums tieši pašlaik – vai tiešām Ķīnas revolūcija? Vai armija pievienosies tautai? Grūti pateikt. Kādas ir apspiedējas valdības, to zinām. Zinām ar kādu niknumu tās spēj salauzt cilvēku tieksmi pēc brīvības. Ar visu sirdi gaidu, ceru – ka tauta uzvarēs! Bez tā, ka gaidu, ka viņi sasniegs savu, iegūs demokrātiju, skatos televīzijā, cik skaista tāda revolūcija ir arī vizuāli – kā miglainā nakts tumsā uz smagajām mašīnām kājās stāv cilvēki, jaunie studenti un kā mašīnās braucot, miglā un uguņos plīvo viņu rokās lielie skaistie gaišsarkan oranžie karogi, viegli – zīda auduma. Mani aizrauj, skatoties jauno (un arī veco cilvēku) studentu apgarotās sejās. Šodien arī Melburnā ķīnieši bija pulcējušies pilsētas laukumā – pilns viss laukums, viņu visur ir daudz. Visā pasaulē viņi šais dienās pulcējas, lai atbalstītu studentu streiku Ķīnā.

14. jūnijā mēs, latvieši, pulcēsimies pilsētā, kāda vieta kādā ielā (kā Sidnejā Martin’s Place) sarunāta, kur mums atļauts pulcēties. Iesim ar mūsu karogiem. Ik nedēļas latv. namā vai latv. baznīcas zālē izrāda Latvijas filmas. Vienu reizi tikai esmu bijusi baznīcas zālē, tā man tuvu, es raudāju, kad redzēju latviešus sapulcējušos pie jūras, kā viņi runāja, kādas bija viņu sejas, kas liecināja par šiem 40 gadiem, ko viņi aizvadījuši savā zemē, krievu pazemoti, samīdīti. Nē, es tieši ārēji neraudāju, es kliedzu iekšēji, es mēģināju asaras savaldīt, lai citi neredz, lai gados jaunāki neredz, asaras tecēja pār vaigiem klusējot. Bet redzēt jau viņi redzēja. Arī citi mana vecuma ļaudis slaucīja acis, arī vecs cienījams kungs, vecāks par mani. Viss, kas tagad notiek Latvijā – visās krievu iekarotajās zemēs, Baltijas valstīs, bet sevišķi jau Latvijā – brīžiem liekas neticami, būtībā tas noticis strauji, pusgadā! Kā vilnis veļas šis laiks – liekas neapturams! Šausmās jānodreb, iedomājoties, ja šo tautas drosmīgo sacelšanos apspiestu, ja viņus salauztu! Es negribu, es nevaru ticēt, ka tas tā varētu notikties. Un tagad vēl Ķīna! Viņi prasa demokrātiju un dzied internacionāli! Kas par to! Internacionāle pati par sevi nav nekas briesmīgs un ļauns! Tā ir revolucionāru dziesma, revolucionāru simbols. Viņi prasa demokrātiju šoreiz! Internacionālei pašai par sevi dziļš un spēcīgs raksturs. — Varu saprast Tavu aizkustinājumu, satiekot latviešus, dodot līdz uz Latviju Tavas dzejas. Tava māsa mirusi – Tev kļuvis tukšs Tavs dzimtais stūris. Tā es domāju par savu bērnības draudzeni – man tuvāko cilvēku Latvijā – ja viņa nomirtu pirms manis, kāds tukšums tad ienāktu manī. Bet mums tomēr tagad ir ko cerēt uz Latvijas brīvību. Ir skumji, ka tuvinieki aiziet, skumja arī apziņa, ka jāaiziet būs arī mums. Mūsu laiks ir pagājis.

Ella

—————

1989.g. 12. septembrī

Labrīt!

Pulkstens tikai septiņi, taču brokastis jau paēstas. Būtu daudz sīku mājas darbu, bet negribas neko citu darīt, kā rakstīt vēstuli. Ir jau arī citas lietas, nevien mājas darbi, bet kaut kā gribas būt prom no visa, prom no sevis, gribas sajust pasauli ‘plašākos vērienos’. Un to var tikai domās. Mēnesi pēc mēneša te ir auksts un līst. Ik rītu – paskaties gar aizkara malu ārā: debess pelēka un sastingusi – bezcerīga…

Bet tas nekas, jūtos – kā? Droši vien jāsaka labi, jo gribas domāt! Iepriekšējo vēstuli Tev rakstīju 22. maijā – tā tad, tepat četri mēneši gandrīz pagājuši. Šis laiks man tomēr pagājis ātri. Vairākas kopas sanāksmes esmu sarīkojusi. Vienā no tām mūsu kopas jaunākā biedre – Valda Liepiņa (33 gadi veca) nolasīja referātu par Māras Zālites rokoperu Lāčplēsis – ar mūzikas papildinājumiem. Es pati pirms nedēļas nolasīju apceri par Gundegas Repšes romānu Ugunszīme. Apcere iznāda 40 minūšu gara, ja būtu īsāka, es Tev varētu aizsūtīt. Pieliku pie apceres daudz darba. Žēl, ka iznāks tikai vienai lasījuma reizei, jo nekur citur to lasīt nevarēs tādēļ, ka romāns nav iznācis grāmatā, un ja cilvēki nav to lasījuši, tad nevar būt interese klausīties. Romāns Latvijā iespiests žurnālā, mēs to paši foto-kopējām, eksemplāru tikai pāris. Kopas sanāksmē bija 13 klausītāju, romānu no tiem bija lasījuši 6. Varbūt nebūtu nozīmes manu apceri sūtīt arī Tev, jo – vai Tev bijis iespējams romāna kopiju lasīt? Šo romānu Latvijā gatavojas filmēt.

Bet nu jau Repše šeit aizmirsta. Viss tagad, sakarā ar notikumiem Latvijā, tik ātri mainās. Tautieši atbrauc un aizbrauc – dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas. Turies tik līdz! Es jau vairs nevaru tik daudz turēties līdz. Nebraukšu arī uz Rakstnieku dienām, nevaru izturēt garo braucienu vilcienā, lidošanai nav naudas biļetei. Taču Māru Zālīti iznāks satikt Melburnā, te viņa viesosies 7. oktobrī.

Kad Tev rakstīju toreiz – 22. maijā – mani bija satraukuši, dziļi aizkustinājuši Ķīnas gaišsarkani oranžie ‘revolūcijas’ karogi miglainā nakts tumsā, spožu prožektoru apgaismoti, tad es ticēju, ka viņi iegūs demokrātiju. Ļoti ticēju, lai gan sirds dziļumā gruzdēja šaubas. Lūk – šaubas bija patiesas! Ķīnas valdības izrēķināšanās ar demonstrantiem – tik aizkustinoši jaunajiem, ar tik godīgām un ideālām sejām, ķīniešu studentiem bija drausmīga. Šī izrēķināšanās vēl nav beigusies.

Bet Eiropā komunisms ir sabrukuma pakāpē. Iekarotās valstis – visas! – atgūs brīvību. Ir tikai jautājums – kad? Sirds bailēs notrīs – kā? Un vienīgais lūgums sirdī – vēlēšanās: kaut šīs brīvības dēļ nebūtu cilvēkiem jāmirst! Jācieš mokas! Kaut tanki viņus nesabrauktu!

Redzēju Latvijā uzņemto filmu ‘Šķērsiela’. Vai Tev bijusi iespēja to redzēt? Tā ir vairāk vai mazāk dokumentāra filma par kādas ieliņas iedzīvotājiem Pārdaugavā Rīgā, kurā tiek parādītas latviešu tautas dziļās ciešanas, tvertas ļoti dziļi. Domāju, ka šī filma savā atklāsmē stāv līdzās pasaules labākajām šāda veida filmām.

Nupat pagājušajā svētdienā – 10. septembrī – Melburnā viesojās divi jauni latvieši – 40 un 50 gadi veci – bet! Tie bija kā izskatā, tā savā garā jauni cilvēki. Abi teātra un filmu aktieri. Abi Dailes teātra aktieri. Vīrs un sieva. Mirdza Martinsone un Mārtiņš Vērsiņš [Vērdiņš?](viņa tēvs bija arī pazīstams aktieris). Viņi abi stāstīja par ‘Mākslu, teātri, kino – un par dzīvi!’ Abi skaisti, slaida auguma, Mirdza gaumīgi ģērbusies gaišās drēbēs (apmēram Tavā stilā gaumes ziņā!). Viņi bija ļoti sirsnīgi, vienkārši, pastāstīja mums tik daudz arī par savām teātra un kino gaitām. Lasīja arī Latvijas dzejnieku dzejas, viņas priekšnesums bija dziļi aizkustinošs un nacionāls, viņas vīrs arī daudz humoristiskus notikumus stāstīja. Varēja redzēt, viņi bija aizkustināti redzēt pilnu mazo zāli mūsu latviešu namā, Sidnejā neesot bijis lielāks sarīkojums, mēs bijām tā īstie pirmie latvieši ārpus Latvijas, ar ko viņi satikās, un tas – šī satikšanās ar mums, viņus aizkustināja. – Šī ir otrā reize mums – pirmā reize bija tad, kad runāja Rolands Silaraups, toreiz mēs bijām vēl dziļāk aizkustināti – jo tā bija vispār pirmā reize, kad kāds – un pie tam nacionāls cīnītājs – runāja uz mums, kad vēl nebija zināms, ka nāks viss tas, kas tagad notiek. Jā – Mirdza Martinsone mums arī pastāstīja, ka lielajā roku ķēdes saslēgumā pāri visām 3 Baltijas valstīm arī viņa stāvējusi ar savu mazo meitiņu uz rokām – apmēram gadu vecu. Man tikai bija skumji tai ziņā – kad paskatījos atpakaļ zālē (sēdēju otrā rindā) vēlāk, kad klausītāji varēja jautāt – kad redzēju, cik vecas ir visu sejas, vecas un it kā nomāktas, sadrūmušas! Varbūt tikai vecums – bet vai tas arī nav grūti panesams? Ar to apziņu, ka tauta ir postīta 50 gadus, ka mēs bijuši atrauti no mūsu tautas un zemes, ka viņi cietuši, un neko vairs tur nevar darīt! Mēs vairs līdz iet nevaram, mūsu laiks ir pagājis. Jaunu cilvēku starp klausītājiem nebija. Vienīgi iepriekš minētā kopas jaunākā biedre – Valda Liepiņa, 33 gadi veca!

Paldies par Tavu vēstuli – pasta zīmogs ir 20. jūlijs. redzu – tā īsa vēstule un man ienāk prātā – vai tik manas garās vēstules nav Tev par apgrūtinājumu? Ja tā ir – saki! Es tad rakstīšu īsākas. Tu savā vēstulē saki, ka Tev liekas – viņiem (tas ir Latvijas autoriem!) sevišķi mūsu nevajag. Tas tā ir arī pēc manām domām lasu pašlaik Bela romānu Izmeklētājs, esmu izlasījusi vienu M. Zālītes dzejoļu grāmatiņu un divas ‘ludziņas’. Manuprāt tās nav nekāds ‘ludziņas’. Tā tikai viņas sauc. Viņas dzejas ļoti patika, aizkustināja viņas jaunā sirds šais dzejoļos.

Jaunā Latv. preses biedrības valde nu ir ievēlēta – jaunais valdes priekšsēdis Aleksandrs Zariņš. Uzņēmos vice-priekšsēdes amatu Melburnā. Esmu laimīga, ka nu man būs mazāk darba (būs tikai jārīko kārtējās sanāksmes un tās jāizziņo) un varēšu pievērsties literatūrai. Daudz lasīšu, varbūt varēšu pabeigt, noslīpēt pašas pusgatavos stāstiņus. Pašlaik liekas, ka vairs nevaru neko labu uzrakstīt, bet – ja pamēģināšu? Nav arī lielas vēlēšanās – ir tāda niecības sajūta iepretī Latvijas tagadējiem autoriem. Tagad arī pasmejos par sevi – kur man tepat visu mūžu bijusi tik stipra pārliecība, ka no manis varētu iznākt rakstniece!

Dēliņš nupat pēdējā avīzes numurā ielicis lielu bildi no Losandželosas Rakstnieku dienām. Skaists uzņēmums, labs, visa sejas ļoti skaidri redzamas. Žēl, ka no Tevis redzama tikai puse sejas. Anšlavs Eglītis turas labi – izskatās pavisam jauneklīgs! Iespiests arī Benitas Veisbergas Zirgi pie Lielupes, vai literāra skice? Neesmu vēl lasījusi. Ienāca prātā aizrakstīt Veisbergai, viņa taču jelgavniece, viņas mīļā upe Lielupe ir arī mana mīļā upe. Gribēju kādreiz rakstīt apceri par viņas grāmatiņu Brīnumaini, savācu materiālu, izlasīju arī citas viņas grāmatas, bet valdes darbs prasīja daudz laika un tā pazaudēju interesi rakstīt apceri. Drusku žēl tagad to uzrakstīt – par vēlu! Raksti, mīļā Erna, gaidīšu Tavu vēstuli!

Sirsnīgs sveiciens!
Ella

———————-

1989. gada 18. novembrī.

Mīļā Erna!

Kas par laikmetu, kādā dzīvojam! Kopš Tev rakstīju iepriekšējo vēstuli, nogāzts Berlīnes mūris! Un te, Melburnā, preses kopa tikpat kā apklususi (iespējams, arī citās pilsētās), jo visu skati un dzirde vērsti pret Latvijas ciemiņiem. Nupat bija jāatmet doma par preses kopas šī gada pēdējo sanāksmi, jo kopas biedriem nav laika uz to atnākt. Es citiem līdzi nevaru izskriet – viņi ar automašīnām, es ar kājām! Galvenais – jūtu, ka mans laiks pagājis, ka pašai jāsaprot, ka gadus jaunāko vidū vairs niederos. Tas tomēr sāp. Atturību redzu arī citos mana gadu gājuma cilvēkos. Kur eju starp preses kopas ļaudīm, esmu tā vecākā. Jūtos pazudusi, kad aizeju uz latviešu namu.

Satiku Māru Zāliti, viesībās pie vidējās paaudzes rosīgajiem tautiešiem, kas izsauc Latvijas ciemiņus, kārto viņu ceļojumu, kārto sarīkojumus. Viņu sajūsma ir liela, liels viņu darbs. Nez ko domā Latvijas ciemiņi, ciemodamies viņu greznajās, skaisti izkoptajās mājās? Ko domāja Māra Zālīte? Viņa ir ļoti klusa, gandrīz bikla. Ar viņu aprunājos par Latvijas rakstniekiem.

3. decembrī te būs Dainis Īvāns – tautas frontes prezidents. Tad nu, droši vien, saplūdīs vēl vairāk cilvēku latviešu namā, lai viņu dzirdētu.

Man ļoti būtu gribējies aizbraukt uz Latviju, bet nav līdzekļu. Daudz par to piedomāju. Ja kāds man dotu darbu, varētu ceļa naudu sakrāt. Bet kas man dos darbu? Latviešu miljonāram Spalviņam te Melburnā lepnākais un smalkākais lielveikals. Domās pasmejos, redzu sevi ieejam viņa smalkajā kabinetā (jautājums – kā es tik tālu tiktu!), saku: Spalviņa kungs, Jūs esat latvietis, varbūt Jūs man varētu dot kādu darbu, lai es varētu nopelnīt ceļa naudu uz Latviju!!! Viņa ģimene (sakarā ar kādu milzīgu pirkumu) vakar bija austrāliešu avīzē. Cienījams kungs pusmūža gados.

Esmu izlasījusi 4 Alberta Bela grāmatas. Ilgi lasīju, jo izrakstīju izvilkumus no teksta. Pus nopietni domāju uzrakstīt referātu. Bet te atkal skumjā doma: vai tas viņus – jaunākos – interesēs? Lai gan Repšes eseju, ko nolasīju, pieņēma labi, tomēr – viņi ir jauni, viņi dzīvo īstu dzīvi, citu dzīvi.

Ar vientulību esmu mēģinājusi tikt galā, kā nu tikai varējusi. Lasīšana daudz palīdz. Nevajadzētu izrakstīt piezīmes, tas maitā lasīšanas prieku, traucē, bet – ja nu tomēr uzrakstu eseju vai referātu? Tā nomocu sevi. Bez tam – esmu sākusi zīmēt puķes! Puķes puķu vāzēs! Nez kā man tāda doma ienāca prātā? Vispirms sāku ar melno krāsu – ar tintes zīmuli tagad ir milzu izvēle. Man krāsaino zīmuļu (jeb spalvu!) ir 10! Tas man dara lielu prieku. Pa lielākai daļai tās ir lauku puķes. Vāzes arī ir krāsainas – ar musturi. Ja labi padomāju – uz šādu zīmēšanu mani pamudināja redzēta filma, kultūras filma par seniem Indijas tempļiem. Raksti uz sienām tur tik skaisti, tie mani iekārdināja, sirdi aizskāra. Man ir tikai viena skaista krāsa, ar ko esmu pilnīgi apmierināta – tajā var būt apvienotas sarkanā, oranžā un brūnā krāsa.

Kā Tu savā vēstulē rakstīji par Losandželosā redzētiem latviešiem, ka viņi ir inteliģenti un pašapzinīgi, pārliecināti par savu vērtību – tādu iespaidu par viņiem esmu guvusi arī es, un tas man ir sagādājis milzīgu prieku un lepnumu. Lūk – tādi viņi tur izauga savā dzimtenē! Mēs ar visām savām mājām un naudu un mantām tādi neesam. Mēs kaut kā esam apbrauņāti, jeb kā Latv. autoru grāmatās saka – apskretuši.

Tev vajadzētu savas grāmatas nosūtīt kādām bibliotēkām, bet, es saprotu, tas Tev iznāktu par dārgu. Tomēr būtu bijis labi, tur tās būtu drošā vietā un daudzi cilvēki tās varētu lasīt. Vai Tev adresē nevajag minēt arī Ineses vārdu? Adrese izklausās kā viņas darba vietā.

Tu, tā tad, brauci atkal atpakaļ uz kalniem, kuri tev tik ļoti patika. Ceļš bija grūts, bet labi, ka tu savā vecumā vēl varēji būt daudzās skaistās vietās. Es nekur vairs nevaru tikt, tikai ilgās, un tad tik asi izjūtu, ka to taču vēl vajadzēja redzēt, katrā ziņā!

Bija jauki, ka uzrakstīji tik garu vēstuli. Man gribējās Tev rakstīt šodien, bet vēstule iznāk samērā īsa, jo nejūtos īstā rakstīšanas noskaņā, kaut kā jūtos ļoti skumja, bez iekšēja ‘dzinējspēka’.

Priecīgus Ziemsvētkus Tev! Tev tie būs balti. Nu, lūdzu, raksti drīz. Stāsti par kalniem.
Ar draudzīgu sveicienu
Ella.



Kur viņi ir tagad?…

Laikraksts Latvietis Nr. 219, 2012. g. 13. sept.
Ella Kreišmane –100
Maruta Dēliņa-Tauriņa 

Šim notikumam gatavojos jau ilgāku laiku. Ceturtdien, 30. augustā iekāpu autobusā Volongongas centrā, lai uzsāktu braucienu uz Orbostu (Orbost), Viktorijas pavalstī, kas bija mans pirmais pieturas punkts ceļā uz Seilu (Sale), kur nākamā diena jāpiedalās izcilās svinībās – Ellas Kreišmanes 100. gadu jubilejā.

Kas par satraukumu! Tikai piecas dienas agrāk biju atgriezusies no mēnesi ilgā Latvijas apmeklējuma un knapi biju paspējusi izkrāmēties, kad bija jātaisās ceļā pie manas bērnības draudzenes Baibas mammas, kura nepilnus sešus gadus dzīvo ļoti jaukā un labi iekārtotā veco ļaužu namā. Biju tur jau iepriekš bijusi, pēdējo reizi pirms diviem mēnešiem. Tad Ella man vaicāja: „Vai Tu zini, Marutiņa, ka man 31. augustā būs 100 gadu un man te rīkos viesības?“
Atbildēju: „Protams, ka zinu, un es arī te būšu.“
Ella turpināja: „Vai tu zini, ka man karaliene sūtīs apsveikumu?“
Teicu, ka noteikti tā būs.
Bet Ella vēl nebija apmierināta un atkal vaicāja: „Bet vai Tu domā, ka karaliene zinās, kur es dzīvoju?“
Cik burvīgi, nodomāju pie sevis, ka tādā lielā vecumā vēl iespējams priecāties par savu 100. dzimšanas dienu. Noteikti būs jāpiestrādā, lai šī diena izdotos īpaši svinīga.

Sazinājos ar Baibu, kas teica, ka mums abām pazīstamais Ezergaiļu pāris – Dace un Māris dzīvo Orbostā un arī vēlas apciemot Ellu. Man pašai tas sagādāja lielu prieku, jo pazīstu abus no bērnības, un mūsu vecāki bija labi draugi; te īpaši der piezīmēt, ka Māra nelaiķa tēvs ar manu tēvu dienēja kopā kara gaitās. Daces ģimene ar manējo vairāk nekā 45 gadus kopā darbojās sabiedrībā Melburnā.

Tad vēl viens interesants pagrieziens – netālu no Ezergaiļiem dzīvo viena mūsu kopēja paziņa un mana klases biedrene vidusskolā – Diana, kura arī visus šos gadus jau kopš pamatskolas ir Baibas draudzene. Nebijām 44 gadus tikušās!
Lietas tiešām sāka izklausīties interesantas.

Jau mēnesi agrāk biju teikusi Baibai, ka noteikti jāpasūta pīrāgus šim gadījumam no mums visiem iemīļotās Puķes kundzes – pīrāgu meistares Melburnā. Viņa tos vienreizēji iepako un sūta pa pastu. Kas tad būtu jubileja bez pīrāgiem!!

Tika plānotas arī citas lietas, dzimšanas dienas kūku cepēja, apsveikumu sagādāšana no LR Valsts prezidenta, Austrālijas gubernatores un, protams, no Austrālijas valdības galvas. Šeit mums palīgā nāca LR goda konsuls Melburnā Jānis Dēliņš.

Tā kā Orbosta ir 9 stundu braucienā gar austrumu krastu no Volongongas, tad brauciens bija garš, bet ļoti ērts. Lasīju un snaudu. Jutos, it kā esmu atkal lidmašīnā, tikai autobusa riteņu dunēšana lika manīt, ka tomēr neesmu gaisā.

Plkst. 2.25 uz minūti sasniedzu galapunktu. Mani sagaidīja Māris, un ar lielu apkampienu sasveicinājās. Laikam nebijām tikušies vismaz 25 gadus!! Apmetos Ezergaiļu burvīgā 105 gadus vecā mājā, kuru apvij maģisks glīti izveidots un apkopts iežogots dārzs, kuru abi mājas īpašnieki ar mīlestību apkopj.

Nākamā rītā plkst. 9.30 devāmies uz Seilu. Pa ceļam paņēmām arī draudzeni Dianu. Visu ceļu pļāpājām par veciem laikiem. Pēc divām stundām ieradāmies Seilā. Svinību sākums bija nolikts plkst. 14.00.

Ieradāmies laicīgi. Aprūpes nama mašīnu parkā mūs sagaidīja Baiba – glīti apģērbusies melnās biksēs un jakā. Visi ļoti sirsnīgi apkampāmies un sabučojamies. Cik burvīgs brīdis! Tāda sirsnība!

Atverot aprūpes nama durvis, mēs tūliņ ievērojām, ka mums pretī ratiņa krēslā tiek vesta pati dižā jubilāre. Asaras saskrēja acīs – kas par pagodinājumu būt klāt tik mīļas ģimenes paziņas lielā svētku dienā.

Ellai mati skaisti sakopti un galvu dekorēja rozā puķe ar bantīti. Noskūpstot viņu, teicu Ellai: „Tu izskaties kā princese!“ Viņa atbildēja: „Un Tu esi mana karaliene!“
Kas par burvīgu humoru tik cēlā vecumā!!

Bija ieradušies vairāki aprūpes nama iemītnieki, kā arī citi Baibas draugi no vietējas apkārtnes. Telpa izdekorēta ar baloniem. Ziedu pušķi visapkārt. Bija ieradies arī vietējās avīzes pārstāvis nobildēt izcilo gadījumu. No netālās Mafras pilsētas bija atbraukusi arī Dagnija Skulte, kura tikai iepriekšēja dienā bija uzzinājusi par notikumu no avīzes.

Jautrās pārrunās pavadījām divas stundas. Dziedājām apsveikuma dziesmas latviski un angliski. Ēdām burvīgu Švarcvaldes torti, kuru bija cepusi Baibas draudzene.


01.10.2012
[Correspondence with Baiba, Ella’s daughter, to ask for possible copies her translation of part or all of Erna’s book (Mūsu kaimiņš) and of Erna’s letters to her mother]:


Hi Baiba,
I am switching to English as it is easier and quicker for me — and possibly also for you — do you mind?
Thank you so much for responding to my letter! I am delighted to hear from you! And I was delighted to read that your mum is still going strong! wow! Our mum lasted till 96 (in 2003) and was living with me till age 94…


I remember you slightly, but remember your mum a bit more — my mum and I stayed at your place for one of the Kultūras Dienas in Melbourne — I am not sure of the year — sometime early 60’s?? [Right, December 1960, in Kreišmane’s garden. L to R: Baiba, Erna, Ella, Jānis Sarma]

The moment when I remember your mum was in one of the bedrooms, we were all getting ready to go to one of the events and your mum asked me to fix her hair (I guess I was supposed to be young and ‘with it’ !!) — anyway I had no clue — my hair was short and I had never done anyone else’s, and certainly not long hair like your mum’s… I was petrified and all knees and elbows… I made an attempt to comb it back in some way — your mum hurrumphed and said that that was not how to do it — it had to be brushed UP and then back, so that it would make her look younger — just brushing it back in a straight line or even slightly droopy over the ears was for old ladies!!! So, I failed my test miserably… and I was young enough to feel unhappy about it!!

Since I got your letter, I thought a bit more about the incident — and what occurs to me now, is that your mum expected some sort of youthful solution from a youthful person — and when I think about that idea now (when I am old and grey) I realize where the fallacy (wrapped in hope) in that lies — the fact that when one is young, one has no notion of how to try to make oneself look ‘younger’ — that I probably spent most of my time practising looking ‘older’ !!
Anyway, that is all nonsense…

Anyhow, yes, I am transcribing all mum’s texts, as best I can and hope to make a web or blog page of them. As you no doubt know, from your mother’s experience, it was pretty hard to get anything published and distributed to the diaspora Latvians, to say nothing of those in Latvia… So, much of that material remains unknown. It seems to me that our new technologies can rectify some of that. My fear has been that all those who were interested or were their contemporaries are fast disappearing and that the younger crowd won’t have enough connection to the people or the material to care. Still, you say you could be interested in seeing such a page — that gives me some hope.

And yes, my mum was originally a ‘grafiķe’ trained at the Academy of Art in Rīga, even managed to live as an artist and taught art in Latvia… She had always written a little, but more for herself and for early student publications initially. It was not till much later that she turned to writing — our (my sister Dzidra Mitchell, artist and me — she is about to open a show of her work in Sydney — notice/article in current Latvietis) dad was nasty, controlling man who did not let her do her art — and tried to stop the writing as well — long story all of that. However, some of that comes out in her letters to Sarma and more in her diaries, which I plan to put on the webpage…

So, long explanations… I am sure your mother corresponded with Sarma as well… He had a lot of good things to say about her. He was a real mentor to my mother and I think to yours as well. Perhaps you have in your mother’s stuff the book that was published of the correspondence between my mum and Sarma — it is a green book about 1 1/4″ thick, originally with a beige paper dustcover with no other text than some images of hand-addressed envelopes in mum’s and Sarma’s writing…

The letters from your mother to mine that I had were sent to the Madona museum in Latvia, together with the rest of my mum’s archive. However, I have copies of them and I have transcribed them (with lots of typos, I’m afraid — but I still have to go through them to correct what I can)… I will attach a file for you. If you have no objection, I would like to include them in the webpage eventually — all that is still a considerable time off…

Yes, I had heard that you had translated a text of my mother’s — she had heard it from somewhere — but I had no idea which text it was. I had the idea that it was Mūsu Kaimiņš, which was published in a book. That is a considerable length to translate! I would love to have a copy of it for myself and, again, if you had no objections, I would love to publish it on the webpage, with all the appropriate acknowledgements.

Some time back, when I had started this project, I tried googling you — I seemed to find you in England — was that likely or was that someone else I found? And I still did not have a way to contact you — now, with the articles/pictures of your mum’s 100th (!!! give her greetings and hugs — I always thought of her as very determined, courageous, fighting her own doubts and frailties and outside setbacks — truly admirable — and she has not given up yet!) I have finally found you! Yes, our new technology is rather amazing!

Sorry to gush on so… that is not really my style, but I am truly happy to have finally got in touch with you… And, I would be most interested in finding out more about you and your mother — from the letters I know that she and you (I assume) went to America at one point and then came back to Australia — I am sure there are interesting stories of hopes and difficulties in your lives as well as ours and many others — if you translated one of mum’s texts, you must have some sort of interest in all of that sort of stuff…
But enough for now.

I also need to tell you on a purely practical level that my computer is sick and needs to go to see an Apple doctor — I have put that off till next week so that I can still function on this basic level till then and let people know — I don’t know how long it will be out of action. In the meantime, it no longer loads Skype, so that makes it hard to contact in that way, though I have been told that Skype can access normal phones as well. If that is so, my number is ****. I am home most days and evenings with the exception of Tuesdays and Wednesdays when I am at work during the day, and most lunchtimes (about between 11.30 and 1.30 our time — Calgary, Alberta, Canada) and other odds and ends, though not many, when I might step out.
So, I am attaching the file, full of typos, that I have of your mum’s letters.
Inese

—————-

7.10.2012

Sveiki Inesa,
I guess I’ll write in English, too. I never did go to Latvian school, so my spelling can be a bit haphazard.
Unfortunately, I don’t have a printer at home, but I’ll print out your email in the library, as I can’t remember stuff I read on a screen. I must be younger than you. I vaguely remember your mother when she stayed with us, but , unfortunately, not you.
It was Musu Kaimins, but I don’t know where it is now.
I’d like to know more about your impressions of my mother.

Yes, I studied various languages and literatures at uni. I have a BA and MA in Russian literature and I wrote a couple of short stories a long time ago and used to draw.
Just in the last couple of years I’ve been reading a bit about Latvia’s history, the two world wars and the Jews.

These days I live in the country and most of my time is spent on looking after my numerous animals
I’ll ring you soon when I have a bit of time and work out the time zones.
Baiba.

—————-

Oct 20, 2012

Hello Baiba,

I just learned from the online Latvietis paper that your mother has died… My sincerest sympathy for you.
I was a bit shocked to see the notice — mostly because the last news and pictures seemed so full of life!

My condolences to you — I’ll leave the chatting to some other time. You have too much else to deal with right now. Hope it is not all too painful.

Inese

————–

20.10.2012

Hullo Inese,
Thank you.
I realise now that you don’t realise what it’s like until you lose a mother yourself.
At least she went peacefully and didn’t know what was coming.
They told me she went unconscious after lunch, they put her to bed and she came round a couple of times and then went unconscious. Her heart beat was weak and erratic and her breathing was a bit faster and then her breathing stopped, one more breath, and she was gone. No fear, no anxiety.
The perfect death, really. Except she would rather be alive.
I got there about an hour after she had died. I stayed with her for about three hours.
She looked very at peace.

I decided best to remember her at her birthday, so no funeral.
She was cremated yesterday. I’m bringing her home and I’m going to fetch my father’s ashes from the cemetery and put them beside each other. My father died 41 years ago.

[Baiba]

————–

Jan 26, 2016

Hi Inese,
I’m having to move after 18  years of renting a farm. I don’t have anywhere to go as yet, but I’ve managed to aquire some old caravans and I’m putting all of my and my mother’s stuff into them. It’s amazing how many cupboards caravans have.
The upside is I shall never have to pack again, I will just tow all my stuff around with me when I move.

It’s very emotional coming across photos and books, memories of lives past and now gone.
I even found a letter from my mother’s best friend to my mother in 1940, from Jelgava to Riga, where she is so sad and scared, (the friend) because her lover has just gone to war and she is about to have a baby(my mother’ god daughter to be) and if she can’t work, she won’t have money.
And unbeknownst to them, the Russians are about to invade Latvia for the first time.
The god daughter is still alive and I email with her daughter, both in Latvia.

I think the best thing to do, is for you to send me some money and I will photocopy everything and mail it to you, I’ll keep copies for myself, and then when you have received those, I will mail you your mother’s originals by registered mail. Will have to work out how much.

I’ve just realised, I should be able to ring you, because my phone company allows me 300 minutes of overseas talk to approved countries,included per month, not Latvia, I talk to a friend in Seattle fairly regularly. I’ll check whether Canada is included.
So send me your phone number please and I will check whether Canada is included and get back to you.

Yes, Canada is included. 🙂
Send me your phone number.
Baiba.

———–

Jan 27, 2016
[Right: Baiba sent a photo of part of a couple of Erna’s letters, asking if these were the ones]:

Hi Baiba,

I am delighted and excited that you have found the letters!!!
Here is what I would suggest — let me know, if that would work for you:
Since you are in the middle of moving (I don’t envy you that!!) and will be busy for a while with moving and settling into new space, perhaps you could send me the letters and I could then copy them and return them to you at your new address — I would also then send you repayment for whatever it cost to mail them. (I could also wire money to your bank ahead of time, but would need all the banking info from you.)

Ground (sea) transport for a parcel would probably take a month or more to get here, but I could make the copies fairly quickly.

My address is:
Inese Birstins, **** Calgary, AB Canada

If it is too complicated to send them directly to me, perhaps you could send them to my sister in Sydney and then she could forward them to me. Her address:

Dzidra Mitchell, **** Paddington, NSW

Let me know what you decide and good luck with your move — I really don’t envy you that — I’ve moved a lot in my life and don’t ever want to have to do that again!! But one never knows…

Sincerely,
[Inese]

—————

Jan 27, 2016

Just spoke to the post office. They said $37 for 1kg registered by air, $104 for 5kg registered by air, $68 by sea, takes 90 days.
But registered only covers til border of Australia, costs a bit more to get confirmation, where you have to sign when you receive it
I think that would put more accountability on Canadian post.

Will try to experiment with photographing later today.
I want to try and dismantle a kitchen cupboard and get it and my mother’s desk, already dismantled, into the biggest caravan first, otherwise I feel like I shall explode.
That will be a major milestone and then I can relax.

———

2016-01-27

Sveiki Inese,
I’ve just had a thought. Perhaps you should ask your techno savvy friends, or maybe you know already, I dont, because I only have a mobile phone, no big computer or printer, — whether, if I take the best photos I can with my mobile phone camera, of your mother’s letters and email them to you, you can just print them out.
Then after you have done that, I can mail you the letters by registered mail.
If possible, it would be a lot more simple and quick.

Baiba.

———

Jan 28, 2016

Yes, you could do that — send me a sample and I will tell you whether it is readable — it usually is a bit hard to get all the edges to be sharp. It may also be hard to get the size to be readable. 
But try it anyway — make sure you have good, even lighting.

However, if you plan to send them by registered mail anyway, then it hardly seems worth the effort to go through that in-between step???

Inese

———

Dec. 27, 2017

Hi Baiba,

Glad you got the book and find it ok. 

I know what you mean about trying to figure out what happened in Latvia — I have been doing that too, and it is getting a bit clearer now that there is more information coming out and being published. I have just acquired (and read one so far) books by a Sheila Fitzpatrick (an Aussie academic) — she has studied and published on the Stalin period in Russia — with some reference to the wider Soviet Union, including small bits on Latvia. Hard to find stuff that is specific to Latvia, but her stuff gives a pretty good idea on how ordinary people managed their lives — that is what particularly interests me: how did they live, think, cope, etc. and how does all that shape their lives now? It must have a huge effect, since we all tended to believe what we were taught in school more or less, so how do you then start over again and rethink it all? 

My grandfather was the village mayor (pagasta vecākais), he had also been a teacher and owned a small farm, so he was part of the intelligentsia/“ruling” class… At the beginning of 1919, Latvia was still under Russia. Then the Soviet Bolsheviks/Red Army of the Revolution (mostly Russian, but also Latvian) invaded Latvia and wanted to get rid of that class of people and replace them with the “working” class, etc., etc. What was rather sad was that about 6 months after he was executed, Latvia, helped by Germans and others, managed to fight its way towards independence — which it finally got and got rid of most of the Bolsheviks in 1920… Latvia had proclaimed its independence already in November 1918, but it took about 18 months of “brīvības cīņas” (real warfare) to make it a reality.

There is now pretty good info on the basic facts online. The info I keep looking for how life was for the ordinary people… what it was like to grow up/live then (and also of course later, after 1940, etc.)

My phone number is ****.

Since you have moved to a new place, perhaps you had a chance to find your translation of “Mūsu Kaimiņš” and my mum’s letters to your mother?? I would still love to get copies of all that — still planning to put it online, though I have had a long hiatus of not working at it. Now that the exhibition and book are done, I should be able to get back to it — and even use some of the scans I did for the book to put pictures with the text online… That is the plan, but it is hard to get going on it again.

Happy New Year to you,
Inese

————-

March 30, 2018

Hi Baiba,

Happy Easter! I bet yours is quite different to mine here — it is snowing!! We have had endless snow this winter and it is still not finished!

Anyway, I am finally getting back to my project of putting my mum’s writing, etc. online. Still have lots to do, but now that the book and show and Latvia visit are over, I can get on with it. 

So… I would still love to include my mum’s letters to your mum. And your translation of her book “Mūsu kaimiņš”, if you would agree to that.
What do you suggest as the best way to do it?

Photocopies that you send me? — I can pay you for the copies and the sending costs.
Originals that you send me and that I copy here and send you back the originals?
I buy the originals from you? You let me know the price?

Do let me know.

My address is: ****
In the meantime, perhaps I should be wishing the world “A Merry Xmas!”
Inese

———–

May 11, 2018

[Photo: Erna, Jānis Sarma, Ella Kreišmane, at Sarma’s house in Melbourne, Dec.30, 1971 ]

Hi Baiba,
I have 2 questions for you:
1. Do you know where Sarma’s archive (his writings/papers/letters) has ended up? Or do you know who would have looked after it and would know about it? 
My mum used to send him parts of her diary for safekeeping — and those bits were not returned to her, so they must be included amongst his papers. 

2. Have you made your decision about the letters that my mum wrote to yours? I really would be happy to pay you whatever costs might be involved in sending them — and I promise to return them! I assume that sending them would be simpler for you than trying to copy them, especially trying to photograph them — that is pretty hard. If you do send them, sending them registered mail as you had suggested would make sense, just to make sure that they do not get lost in transit. If you need the money ahead of time, let me know the amount and how best to transfer it to you.

Otherwise, nothing new here — we had an incredibly long winter this year — it felt as if it would never end. Now, for about 2 weeks we finally have spring and everything is turning green at a super pace — seems as if it is trying to make up for lost time.

All the best,
Inese

————-

May 11, 2018

Hi Inese,
Im feeling guilty about your mother’s letters.
Ive been very busy and not all that well, plus I am a bit aprehensive that my mother may not have kept them, or that I may not be able to find them, and I am also aprehensive that I will get depressed if I look through my mother’s papers.
However, I promise to look for them in the next couple of days.

As for Sarma’s archive, I don’t know, but maybe the Latvian library librarian at Latvian House in Melbourne might know something, or Edwards Silkalns, now living in Latvia, ask Janis Delins for his adress. Also, I seem to have a vague recollection, that I read about Sarma/Kalnins on the internet a few years ago and there were articles about him and his home town in Latvia, maybe his archive went to a library there. Also, there is some sort of migrant writers in Australia library/archive, maybe they would know something.

Hope that helps,
Baiba.

————

May 12, 2018

Hi Baiba,

Thanks for all your suggestions for where I might look for Sarma’s stuff — do you have some sort of contact info for any of them? 

And I just remembered that you once sent me two samples of mum’s letters that you had photographed. I will attach them here, so that it might be easier for you to identify her handwriting — though some letters may have been typed (like one of the samples, where the handwritten bit is probably an additional note).

Good luck with it — I would be really grateful to get the stuff and I really hope that it does not depress you too much. Sorry to put you through that.

Inese

Ruta un Indulis Freijs (Ķikure/Kikure)

[Sydney: Erna and Ruta at Dzidra’s house, left. Downtown, right. Sometime in 1970s.]

19.  nov. 1968.

Mīļie Freiji!

Tikko saņēmu vēstuli no Dutes kunga. Viss kas nāk prātā ir – Cik niecīgi un nīcīgi mēs esam. Te nu mēs stāvam. Apstājamies. Un tad ejam atkal tālāk, kamēr varam. Un ko mēs citu varētu darīt?

Es nezinu vai es ar Jums vairs varu sazināties pirms sestdienas, Dutes kungs nav pieminējis vēstulē cikos ir izvadīšana. Bet to es varēšu piezvanīt Sidnejā un paprasīt. Es ceru ka es iebraukšu ar rīta vilcienu un tikšu uz izvadīšanu. Es gribētu aiziet. Jūs jau droši vien arī būsiet. Ja iznāk – atbrauciet piektdienas vakarā šurp pie mums, ja nav par vēlu ceļojumam.

Patreiz viss liekās tik savāds un svešs tas kas ir mūsu dzīve un normas un satikšanās, bet tūlīt jau drīz viss šķitīs normāls.

Mums iznāca nejauša partija mājās sestdien. Dzidras draugi zinot, ka mēs varam tagad muzicēt un trokšņot, ātri bija sagudrojuši atnākt ar milzīgu record player’i un katrs ar savu recordplašu kravu, tā te skanēja kā īsts (+ vēl mazliet spēka ziņā) orķestris ar visiem Beethoveniem un Skriabiniem, Stravinskiem un džaziem līdz 3 no rīta. Tagad tā domātā partija izstādē pavisam tāda kā vairs nevajadzīga, tā kā nezinām, vai tā būs vai nē, tā kā, kā jau rakstīju – apciemojiet kad iznāk.

Visu labu Jums visiem
E.  Dzelme.

——————————–

3. nov. 1969.

Mīļā Freija kundze,

Paldies ka atrakstījāt, esmu patreiz ceļā uz Windzoru pie Birstiņa kundzes. Man ir diezgan smaga sirds uz turieni taisoties – netiku viņai nevienu vārdiņu uzrakstījusi, aizbraucu slepeni un vispār esmu ar viņu uzvedusies kā tīrais mežonis. Tagad nu beidzot esmu saņēmusies braukt un labot ko varu. Nākošā sestdienā ir Sidn. jauktā kora 20.g. jubilejas koncerts. Birstiņ kundze arī dzied – es tur ieradīšos un varbūt Jūs arī atšaujaties? Droši vien citi Newcastlieši arī brauks. Un pēc šīm lietām – apciemojuma pie B. kundzes, kora koncerta, Rakstnieku dienām (kas jau ir cauri un es uzspiedu gatavus 6 dzejoļus un Lucija Kalniņa lasījusi un tas man ir liels Gods! Un Prieks jo viņa ir feina sieviete) – pēc visām šīm lietām es būšu brīva Newcastlei un saulei un visām citām nebēdīgām lietām. Ka Jūs esiet prom no Wallsendas (ar suņiem un kaķiem…) tas ir lielāks notikums nekā to acumirklī var saprast. Man gandrīz grūti Jūs visus kaut kur citur iedomāties! Cerams un no sirds vēlu – lai Jums visiem jaunā vietā klātos silti un labi.

Par to, ka es biju ‘round the world’, vairs nekas nebūs noslēpjams un nebūs arī ko slēpt – tā slēpšanās bij mana vīra dēļ, ja viņš dzirdētu par to, lai viņš neņemtu to kā apvainojumu viņam no viņa bērnu puses. Bet par to kas jau garām – vairs nevar būt īstas skaidrības – varbūt tās ‘tikai baumas’ jo es jau esmu atkal te…

Vairāk nav laika un papīrs arī pilns. Ceru Jūs satikt sestdien Latv. namā. Ja nē – tad jau kā nebūt laidīšos kādreiz uz Jūsu pusi, Wollongonga skaista! Newcastle arī!

Visu labu, mīļu!
E. Dzelme.

P.S. Marku lūdzu pataupiet Inesei.

——————

[Postcard of Spences Creek near Mt. Kosciusko. Snowy Mountains, N.S.W.]
16.1.70

Mīļā Dzelmes kundze!
Dzīvojamies pa kalniem, staigājam un peldamies. Nesmukie kalni ir tomēr skaisti.
Trešdien (21.1.) domājam būt noteikti mājās. Sestdien jāiet uz vienām kāzām, bet tas lai Jūs nekavē mūs apciemot. Gaidīsim Jūs katrā laikā.
Lai Jums un Dzidrai labi klājas!
Jūsu
Freiji

—————–

11.2.70.

Mīļā Freija kundze un co.!

Piedodiet lūdzu, ka Jūs reiz gandrīz ielencu vai stundas laikā, ar apciemojumu, un ka šī diena bija garām, viss atkal virzās tepat tuvumā. Tikai domas lido!… Kad atbraucu no pārjūras likās, Jūs būtu jāsatiek tūlīt vai otrā dienā, lai visu pārrunātu un varbūt kaltu kādus jaunus plānus, bet viss ir gluži nelabi iestrēdzis. Tomēr esmu bijusi vairākkārt pie mīļiem latviešiem un kaut ko domājos rosīgi darām. Apsolu vienmēr visu ko liek priekšā: Uzrakstiet stāstu! – Labi, uzrakstīšu. Gatavojieties izstādei! – Labi, sagatavošos. Nāciet korī dziedāt! – Labi, iešu. Nu tā es tagad ļaujos tādai kā straumei, kas notiks notiks, kur raus aizraus!

Biju dziedāt. Dzidru bakstu, lai taisa izstādi un es kādā stūrī kaut ko aizvēsturisku varēšu arī piekārt. Un – rakstu un pārrakstu visādas vecas lietas un kādreiz pa vārdam arī jaunas. Pie visa klāt – nevaru saprast, ka nav nekādu cerību braukt atkal uz Eiropu. Nezināju, ka tas tik savādā kārtā var iespaidot dzīves izjūtas – liekās, kā drīkst braukt uz Sidneju, jā vajadzētu drīkstēt braukt tur, kur biju… Tas varbūt tā nav ar mani vien, var nosaukt vairāk personas kas reiz braukušas, braukušas arī otreiz piem. Dēliņš, Anderson kundze, Silkalns un laikam citi arī. Kaut kā grūti samierināties ar savu pakļautību liktenim, ja uz brīdi esi izsprucis no viņa tvēriena.

Mīļā Freija kundze, atrakstiet kā dzīvojās? Vai ir kāds nodoms braukt uz šo pusi? Kā iet bērniem? Kā pašiem? Kā jūtaties jaunajā mājā? Un kā viss pārējais?… Un ir vēl visādas draudīgas lietas, ko varētu pārrunāt tikai personīgi…

Ir arī dažs patīkams starpgadījums – Sarma raksta, ka manu grāmatu kāda latv. studente esot pārtulkojusi angliski, tādēļ vien, ka tā viņai patikusi. Cenšoties kādu stāstu iedabūt kādā Amerikas žurnālā. Dzirdēju arī, ka manu grāmatu lasot Latvijā, ne atklāti, bet kaut kā, pa kluso. Tad jādomā kāda no manām sūtītām, vai citu ļaužu sūtītām (Lucis esot vienu nosūtījis un Ķirpes kundze no Melburnas ir nosūtījusi un grāmata ir saņemta Sibīrijā Pelēča brālim Aleksandram) ir nonākusi Latvijā. Tas ir tāds kā gandarījums. Bet tomēr – šīs divas pasaules ir kļuvušas tik citādas: viņi tur un mēs te! Vai ziniet kur ir un kā dzīvo Dute? Ceru no Jums dzirdēt, vai Jūs redzēt.

Sveiciniet visus savējos!
Jūsu E. Dzelme.

——————

24.2.70.

Mīļie Freiji!

Mēs ar Dzidru abas kopā izstādīsimies! Atklāšana Latv. namā 28.2.70. 6. pm. Tai pat vakarā ir Kaleidoskops, lūdzu brauciet. (Būs arī vīns!) Un mēs būsim ļoti priecīgas Jūs redzēt.

Varbūt ka nebūs Jums par tālu atbraukt.
Jūsu E. un Dz. Dzelmes.

P.S. Dzidra gudro precēties un braukt prom uz Eiropu – tas ir briesmīgi!…
E. Dz.

—————–

15.  apr. 1970.                                                 

Wollongongā

Mīļie Freiji,

Tikko izlasīju Jūsu vēstuli, tā ļoti bija vajadzīga sirds stiprināšanai un katra doma kas viņā domāta man ir mīļi gaidīta (par to istabu arī).

Te es Jums nosūtu to vēsti… Man bij jāuzraksta Jums, jo bērni angliski raksta saviem jauniem draugiem. Es protams to uzrakstīšanu izdarīju neapdomīgā steigā – uzrakstīju sava son in law (vai tā ir tulkots latviski – znots?) vārdu nepareizi, un vajadzēja ķellēt un labot…

Lūdzu atbrauciet. Mumfordi (kungs un kundze) ir Dzidras un Ineses sporta skolotājs no Wyongas laikiem, viņu māja atrodas Erinā, ceļā no Gosfordas uz Entrenci.

Dzidra domāja kāzas rīkot Wyongā tēva mājā, un jau to arī tā gandrīz nolēma, bet tad paps (Dzelme) nobijās, jo viņš jūtas diezgan saguris, un tā kā Mumfordi jau iepriekš bija piedāvājuši savu māju, tad kāzas notiks tur. Ja būs labs laiks, tas ir – nelīs, tad laulāšana būs dārzā. („apģērbi – informal…”). Māja viņiem diezgan liela un pietiekami telpas apkārt ar dārzu etc. Tomēr jālūdz labi gari lai ziema vēl nav sākusi saldēt un mērcēt… Būs tikai tuvākie draugi, bet tāds pulciņš viesu sanāks – vairumā Austrālieši. 5. jūn. Dzidra laikam atstās skolas darbu un 1. jūl. viņi ir ‘bukījuši seats’ uz Angliju (kuģī).

Es nevaru teikt ka man galva rūc no visa tā kas notiek, bet tomēr laikam viņa ir no visa tā tik pilna, ka vairs nerūc. Man liekas ka Dzidra pati arī to izjūt, ko Jūs rakstiet – ka sveštautietis ir kaut kas savādāks, bet liktens viņu ir iespiedis dzīvot te tikai sveštautiešos un tā tas tad notiek. Ja es vairāk papūlētos, Clives jau runātu latviski, bet tā tas aiziet, ka par to maz domā un lai gan viņam ir nopirkta latv. mācību grāmata – nopietnas studijas nenotiek. Bet gluži maisā iebāzt viņu vairs nevar – šo to viņš jau saprot un šo to arī izsaka. Ja kādreiz man būtu jābūt šī pāra mājā vecmāmiņai, man būtu cerība mazbērnus piegriez kaut daļēji latv. valodai…

Tas nu viss par to. Es no auss nelaimes tiku vaļā, bet saaukstēju muguru. Divi reiz nebiju Sidn. uz dziedāšanu un nezin vai to varēšu turpināt, naktī vilcienā ir auksts.

Par istabu Sidnejā varētu domāt tad, ja tā būtu krietni liela, jo man ir daudz mantu: klavieres, fridžs, gultas, skapji, grām. plaukti, etc. Neticu ka es vienā ist. varētu ielīst. Te, kad Dzidra beigs strādāt skolā, pūlēsimies atrast kādu līdziemītnieku tad es kaut kā varētu cerēt izkulties līdz Inese pārbrauks. Vēl skaidri nezinu kad tas būs. Mani te (izņemot 3 klav. skolnieces) nekas nesaista. Bet Sidnejā arī nekā nav. Gandrīz es labāk pārceltos uz Newcastli, jo tur ir jūra… Bet jāpūlas būs izkārtot palikšanu uz vietas, līdz Inese nāks, viņas mantu te ir daudz, nebūtu nozīmes cilāties.

Lūdzu atbrauciet gan uz kāzām, Jūs būsiet man vistuvākie, citi visi jauni austrālieši, nu tad vēl Birstiņ kundze, Dzelme pats, Cliva vecāki – būs jau ‘pilns nams’… Mācītājs kāds austrālis no Newcastles, visiem jau neesot tiesības ārpus baznīcas laulāt.

Kurpes un lietussargu lūdzu paņemiet līdz.

Tomēr nav nekas skumjāk, kā bērnus apprecināt. Dzīvojat Jūs savā ‘rožu dārzā’ vēl ar pilnu jaudu. Skaisti ir kad viņi ir jauni, bērni jūsu mājā…

 Jūsu E. Dzelme.

——————-

 Otrdiena 8. janv. 1971.

Redzēju Godo. Strādājuši kā traki un pārcentušies.

Kaut cik absurdā teātra sfairā, izjūtā (lai gan pārāk baigā) ieveda tikai Lukijs + Pozzo, un citur arī Vladimirs, tas ir tais brīžos kad Estragons neālējās un stāvēja mierā.

Manuprāt Estragons un koks bija ārā no tā, kā jābūt absurdā teātrī un tie katrs atkal bija no savas operas.

Tā vilkt zābaku, kā Estr. sāka, tas bij neiespējami! Tur bija jāskrien zvanīt pēc ambulances, nevis jāsmejas. Vispār – Estragons bij neiespējams – Viņš varbūt bij lielisks īsts klaidonis un cietējs līdzīgs Kristum, bet viņš galīgi postīja Becketa atmosfairu – mierīgu, filozofēšanu, ar vienkāršu lielceļa humoru, humoru… Gribētos dzirdēt ko Jūs jutāt un redzējāt?

Puķes uz Lukija cepures – par spožām, Lukija mētelis par garu un ‘samtainu’ – bet citādi Lukijs bij vienīgais īsti absurdais tēls. Pozzo labs – bet kliedzieni uz Lukiju par asiem, un vēl daudz vairāk viņā vajadzēja bezpalīdzīguma, viņa bargumā – mēs jau nekur nedabūjām smieties, ne īsti sevi kādā ieraudzīt bet mums ir sevi savu reizi ik ar kuru no tiem jāidentificē lai mēs dzīvotu, ciestu, uztrauktos, smietos – tas viņiem aktieriem, te nav jādara, kā Estragons ņēmās…

Manā izpratnē nav nekas smieklīgāks redzēts, kā sirreālistiskais Estragons kas slēpās aiz koka, kas atgādināja kādu smalku mūzikas instrumentu un piparkūkas…

Nē. Kaut Jūs man atrakstītu kā Jūs visu redzējāt un nemaz neklausītos uz to ko es te penterēju.

Rodze Ķīsele mani meklējusi pirmizrādē lai izteiktu atzinību par tulkojumu, viņa esot Beketa entuziaste. Tad jau labi, ka varēju zinātājam izpatikt.

Man 3 naktis bija brīvas, biju te mājās, kas gan ir ļoti auksta.

Tagad bail rādīties Sallijai – viņa negribēs laist mani vaļā. Un man – esot jāraksta luga uz manu vakaru.

Ko, kāda, pa kuru laiku vairs?

No Ineses vēstule – dzīvojot nedēļas nogales pa tūkstoš dažādām pavasara puķēm. 3. jūl. esot biļetes lidojumam uz Amsterdamu, tad mazliet Parīzi un pēc tam pie māsas un jaunā rada, ko viņi nav redzējuši. Kad tiksimies?

 Jūsu E. Dz.

—————–

Piekt. 4. jūn. 1971.

Mīļā Freija kundze!

Paldies par mīļu vēstuli. Nekliegšu uz Jums neko spēcīgu, paļaušos tikai uz to labo, mājīgo sajūtu, ko radīja Jūsu apciemojums un tagad Jūsu vēstule. Jā, Jūsu apciemojums bija par īsu. Vajadzēja palikt vēl mazākais vienu dienu. Tā izdarīsim nākošā reizē – paliksiet ilgāk! Otrā dienā man atbrauca Ida, tā šveiciete un mēs taisījām ‘picnic lunch’ kaut kur 20 kil. no Wollong., mazliet pa labi no tās vietas kur mēs ar Jums bijām – Macquary falls tas bij. Tur bija mazi strauti ar lieliem akmeņiem, uzkalniņi un ganības ar govju kakām un Ida jutās ‘kā mājās’ (un es arī) un lēkāju pa akmeņiem. Tas bija ielejā, netālu no kalnu sienas. Žēl bija, ka nezināju, ka Ida atbrauks, varbūt Jūs būtu varējuši palikt un mēs īsti izvaļotos un izvāļotos pa bezvēja, rudenīgu dienu, tādu kā Latvijā uz laukiem, kad norok kartupeļus un gani kurina uguns kurus un cep tos bez bēdām, jo visi lauki jau gandrīz ir novākti un govis var mierīgi klejot kur grib…

Es te uzteicu savu darbu. Es vairs nevaru palikt svešā mājā – esmu galīgi ‘izsūkta’, nevaru labi gulēt, jo jā noliek gulēt un jā aiztaisa durvis, un jāataisa durvis un naktī jāceļas kad sauc, un no rīta nedrīkst celties kad grib, bet kad ceļas Salija, un ja iet uz poda, tad nedrīkst lietot ūdeni… Man pietiek, ja vēl ilgāk palikšu – sāksies alerģija, jau tagad esmu dzeltena kā vasks. Man briesmīgi vajag – brīvību. Un svaigu gaisu – es te nedrīkstu arī logu ne durvis uz āru atvērt kad gribu – jābūt kā beigtai pelei. Pa vasaru to varēju – bet nu ir diezgan. Un tagad man jāiet cauri bezgala nepatīkamai procedūrai – kā es tādā nelaimē varu iedzīt savus darba devējus? Kā es varu iedomāties iet prom, kad viņiem manis vēl vajag? Un vai man te – nav labi diezgan? Vai es nevaru dzīvot kā ‘ledija’ un pa dienu darīt ko gribu? –

Varbūt es varu ar. Bet es nevaru. Man vajaga manu brīvību!

Cik ļoti daudz melu es esmu dzirdējusi pēdējās dienās, kopš pateicu, ka iešu prom! Tik daudz, ka no tā vien var allerģisks palikt: Nav nekur neviens cilvēks dabūjams. Man ir domāts dot naudas present, pēc nokalpota laika, lai gan ir zvanīts uz (nezin kādām) oficēm un izprasīts, ka iekšā dzīvojot un saņemot pārtiku – nav nekāda alga jāmaksā u.tt. u.tt.

Un vai es viņu vairs nemīlot?
Es teicu, ka mīlu gan, bet ne vairāk kā viņa mani.
Redziet tā man iet ar cilvēkiem.

Es viņiem iztopu un iztopu, līdz viņi no manis iztaisa tieši to, ko viņiem vajag, un kad es tad to nepieņemu un saku, ka esmu kaut kas cits – tad es esmu briesmīga sieviete.

Jā – es būšu svētdien Sidnejā. Žēl, ka nevaru Jums pat bildītes tur aizvest – jo es būšu tur – pēc Jums. Tas labi, ka Jūs Newcastlieši brauciet uz Godo – man jau no tā atleks arī personīgs labums: man par tulkojumu maksās 3% no tīrā atlikum. Nav nekāda lielā summa paredzama, bet vairāk kā nekas.

Es jau gribēju vēl rakstīt avīzei un īsti izteikt savu ‘sajūsmu’, (kā man tur kādā vēstulē pārmeta) par to, kādu prieku man ir radījušas absurdā teātra izrādes, bet neiznāca laika, te sāku zaudēt garīgo rosmi. Tagad, kad tikšu atpakaļ savā dzīvoklī – būs ātri jāsaņemas un kaut kas jādara…

Šis weekends man (nēdeļas nogale…) paredzams priecīgs: sestdien iešu pie Wollong. latv. dāmām uz parasto ēšanu un priecāšanos un svētdien uz Sidneju! Gulbergs atrakstīja ka man sestdien 2 biļetes rezervētas – bet ceru tās dabūt svētdien. No bērniem pēdējā laikā nav ziņu. Patiesi – aizmirsu viņu dzimšanas un vārda dienas – varbūt ir nogaidījušies to mīļumu no manis…

Jūsu bērns nu gan ir taisījis recordu! Izmežģī vienu kāju un – otru arī. Tas vīns, ko Jūs dzērāt (mēs jau dzērām arī Jūsu vīnu un es vēl viena to pabeidzu…) ko bija atvedis tas Jums nepazīstamais kungs, nebija tik svarīgs. Tas kungs Jums arī pazīstams: Jānis Grauds seniors un tas tagad atvedis pie manis ciemos kādu dāmu no Latvijas (aizmirsu vārdu)! Viņa ciemojas 6 mēn. pie savas māsas. Viņai laikam vecāki dzīvojuši un miruši, te, kādā Wollongongas ‘priekšpilsētā’, laikam Wumberal’ā. To vietu neatraduši, bet apciemoja mani. Viņa izlasījusi manu grāmatu un tā viņai ļoti patikusi. Es iedevu līdz uz Latviju vienu exemplāru, gan tikai neiesietu, bet tas vienalga. Ja viņa to grāmatu aizved uz Latviju tad tā ir viena daļa no ‘manas dzīves organizēšanas’. Kā tad Jūs esiet sadomājusi kaut ko disorganizēt savējā? Laikam Jums nāks tāds laiks tagad, kad bērni lidos katrs uz savu pusi un tā ‘disorganizācija’ būs jāpieņem. Bet varbūt Jums tomēr jāpārceļas uz Sidneju un jābūt tuvāk bērniem. Bet – cik ilgi un cik tuvu vairs?

Es arī vēl turos kā dadzis pie savējiem – rakstu vēstules un gaidu vēstules – bet ko vēl, ko tālāk? Un cik tālāk?
Atliek tikai – vēl iekrāt kaut ko no saules. Atdziestot izdot vēl siltumu. Ko citu?

Nupat nāk prātā, varbūt te, šī Sallija (twisted soul and body) arī grib kaut ko noorganizēt pati, savā veidā, tikai ar sevi – paturēt sev vienu kalpotāju tik ilgi cik grib, cik vajag – bet nevar, es saceļos, izjaucu, esmu pretī…

 Xxxx M.
Oh dear! Es aizmirsos. Jūsu E. Dzelme.

——————————

Ceturt. 19.8.71.

Mīļā Freija kundze!

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli – negaidīta tā, ar aicinājumu – tūlīt atkal domāt par ciemu! Paldies! Taisnību sakot – ļoti gribās tikties un aprunāt pasauli. Biju šo nedēļu tāda pusslima, flu, vai kaut kas tāds. Šodien eju atkal apkārt, kādas dienas tikai gulēju pa vienu gultu pa otru un lasīju Prustu. Nevaru piespiesties un izdarīt, kas man jāizdara, jāuzraksta kaut kas solīts priekš mana vakara. Un tam termiņš – augusta beigas, lai latvieši to var sagatavot. Tā kā – man nemaz nebūtu jādomā par braukšanu. Bet es pa pusei domāju. Ja flū mani liks mierā, kas zin – es sestdien varētu aizkulties uz Sidneju un tad ar Jums braukt līdz. Bet tad Jums būtu naktī jābrauc – jo kur Jūs ar mani citur vairs varētu izkrāmēties? Vai ir ilgs laiks kopš Jūs satiku? Ir tāda sajūta, ka tiešām būtu jāatjaunojas kādās brīvās pārrunās. Par Godot arī nupat Latv. avīzē ir atkal tik pārgudrs raksts! Tiešām – sirds aptekas. Kad ko gribi iesūtīt avīzei, kad raksti kādu rindu, tas ir, kad to gribi atklāt pasaulei ko esi uzrakstījis, tad ēdies par katru domu un vārdu – vai tik tas ir liels un labs pietiekami?! – Bet kad izlasa to lasītāju gudrības un viņu pieeju kādam darbam, (kur tomēr ir kas iekšā, kā tanī pašā Becketā) tad atsities kā pret sienu: ko viņš redz, ko viņš dzird, ko viņš domā un ko viņš ar pilnu muti saka vaļā!! Un lai tas viss arī būtu tā, ka katrs var tulkot lietas kā viņš grib, bet tūlīt kā piķi gāž virsū nomelnojumu. Izgudro Godo lietas, kas tur nav, un tad kā saka – prom uz muižu ar apsūdzību.

Savādi arī par to ‘apkārtrakstu’, ko man atsūtīja Gailītes kundze. Viņa būs mana vakara režisore. Un es domāju – viņa ir viens gaišākais cilvēks šai nozarē. Bet viņas vēstule mani pilnīgi izsita no noskaņas strādāt (krāmējos pa saviem rakstiem, izrakstīju, novērtēju, ‘pulēju’ dzejoļus etc.) – un viņa raksta – ja arī es nedabūšot $8000, dabūšot kādi $1000. Un man iznākšot ko izdot grāmatu!…

1000 vēstules lai man atnestu mans pastnieks, nabaga puikiņš, dažās nedēļās! Jau ar 100 man sviedri birtu, rādoties pastā un iekasējot dolārus pa vienam! Kaut kā šīs lietas neiespējamība tik gaiši spīd cauri visā tanī apkārtrakstā. Un tomēr – man bij tāda sajūta, ka man jāklausa, jāpārraksta kādi exemplāri, jāsūta kaut kur, ja jau tie, kas strādās, lai pelnītu naudu manai grāmatai ar manu vakaru tā domā. Es aizsūtīju to ko rakstu Dzelmes kungam! Lai cerē uz naudu un liek savai houskeeperei pārrakstīt kādus 100 exemplārus!

Ziniet – man ir jauns īrnieks! Smuks jauns cilvēks, teachers koll. 1 gada students. (spēlē flautu, nupat…) Kāds viņam bij pieminējis ‘Dzidras atstāto flat’ kur varbūt varot dabūt istabu. Un – viņš jau 1 nedēļu ir te, vecāki Sidnejā, brauc piektdienās mājās, vāra pats ēst. Man liekas viņš būs the right person, kas mani netraucēs. Ir arī nesmēķētājs. Tā kā, nākošreiz kad brauksiet ciemos, variet arī jaunos ņemt līdz, arī manā ģimenē jauni cilvēki atkal… ‘Meža sapnis’ puslīdz pabeigts, mazliet tāds nopietns. Visu labu!

E. Dzelme.

——————–

Otrd. 16. nov. 1971.

Mīļā Freija kundze,

Nu drīz gribētos dzirdēt, kā Jums gājies ar viesiem un arī citādi? Es esmu cauri ar dažādām lietām – uzšuvu musturu uz sava ‘bikšu kostīma’ un svētdien nomodelēju! Bij gan jāsaturas, lai nebēgtu pa durvīm ārā un prom no tās visas jezgas, bet izgāju to visu cauri. Un tagad miers. Tur bij diezgan jautri, ja tā to ņem, un kādēļ ņemt citādi! ‘Modelēja’ savus divus tērpus arī jaunā Siliņa kundze (jāpiezīmē, ka viņa nezin kādēļ ir novecojusi) un mēs abas viena otrai bijām par mierinājumu tai afērā. Tas viss bija gluži veselīgi – no pūļa ir bailes tikai kamēr tam vēl stāv pa gabalu, kad iekšā esi, tad ir tā lieta kā sakot saķerta vērsim aiz ragiem. Man tas der, jo es arvien pūli iztēlojos spēcīgāku. Agrāk, skolas laikā tā nebija, tādēļ varbūt, ka maisījos visur. Par manu ‘modelēšanu’ droši vien būs dažādi uzskati, bet tas nu mani neko lielu neinteresē, man tas nāca par labu piespiest sevi nerēķināties ne ar ko. Kā vienmēr pēc izgājiena latviešos, man ir smagas paģiras. Vienmēr ir jājūt mūsu emigrantu kroplīgā dzīve un tās pašas tuvās beigas – visi noveco, daudziem traģēdijas pat, un tieši šai dabīgā iznīkšanas procesā, ko mājās tā nemanītu, te jūt mūsu visu traģēdiju. Tās lietas visas nemaz nevar vārdā nosaukt, kas savā pamatā te ir nepareizas – piem. kaut kāda ‘tradiciju saglabāšana’, tautas gara un t.l. uzturēšana te mums ir kā tāds vesels dzīves uzdevums, un tas ir kā tāda uzpotēta slimība kas jāturpina slimot lai paliktu dzīvs. Bet kur paliek pati dzīve – augšana, attīstība etc.? Jāaiztaisa logi un durvis, lai nevelk svešs caurvējš un jātaisa dārgi saglabājamā pīrāgošana!… Es nesmejos par to, tas ir jādara, bet ar visu to darīšanu tā ir tāda buršanās, kas nekā mūs neglābs. Dziļi skar arī dažas atsevišķas traģēdijas, Kaupmanis pienāca un pastsāstīja, ka 3 gadi jau ārstē acis, bet – draud aklums, ja negadās kāds brīnums (esot kāda, pēc ārstu domām, neārstējama acu tīklenes sairšana). Viņš to izjūt ļoti traģiski un bij smagi to dzirdēt, redzēt! Viņš tā sakot, brēca uz Dievu, par cilvēka likteni, kam vecumā un slimībās jāapzinās un jācieš sava pazušana. Es Kaupmani redzēju Vācijā, (viņš bija mums zviedru masāžas pasniedzējs latv. nometnē), reiz no masažas stundām mājās nākot, viņš citu pulkā jautri kaut ko stāstīja (viņš bij visjaunākais) un liepiņām ceļa malās bijis saplaukušas lielas, maigas lapas… Viņš arvien arī stāstīja kaut ko un runāja par aklajiem latv. karavīriem, ar kuriem tas kopā dzīvoja un par tiem gādāja. Dažas aizkustinošas lietas viņš stāstīja – un tagad viņam pašam draud tas liktenis.

Arī daudzi citi – veci palikuši, ieskaitot Ernas Ķikures seju, ko redzēju spogulī… Zināt ko izdarīju? Iegādājos glezniņu! Haha! Nopirku ($10!) Svilāna glezniņu! Apskatīju viņa izstādi labi – un vienu atradu ko es varētu pavērot, un domāju – labi, laiks ir, ka es sāku pirkt mākslas darbus!

Šodien no Dzidras vēstule, ka viņa pērk krāsas un rīkojas gleznošanai, nopirkusi nepareizas brand krāsas ($40.-) jānesot mainīt, gaida Clivu mājās lai to palīdz izdarīt. Clivs nodzinis bārzdu un esot tik svešs, ka Dzidra gandrīz jūtoties vainīga tam tuvoties, ka nenāk īstais Bārdainais Clivs mājās un nejūtas aizskarts… To es ticu, Clivu bārda ārkārtīgi pārmainīja skatā. Clivs domā par studēšanu, Dzidra varbūt par pastrādāšanu kādā Londonas māksl. akadēmijā – par mājās nākšanu ne vārda. Un es jūtos mazliet sērīgi, lai gan ‘laika jau nebūtu’ ar tiem noņemties, pašai tik daudz ko darīt!…

Mums pēkšņi atmetās auksts laiks, negribās ne degunu ārā bāzt, vasara te vēl nav bijusi. Es varētu mierīgi strādāt, rakstīt no rīta līdz vakaram, bet nezin kāds nemiers dīda, skatos gaisā, gaidu nezin ko, lasu šo to un droši vien ‘apsolīšos’ kaut kur kaut ko darīt, vai piedalīties – kas mani atkal spiedīs un mocīs. Bet tā jau tam jābūt.

Atrakstiet, kā Jums viss organizējas (reiz teicāt ka viss esot neorganizēts) un vai jaunpirktie mākslas darbi iepriecina? Man liekas, ka es savu mazo Svilānu (viņam visas bija mazas) varēšu mazliet mīlēt.

Sakiet arī, ja tas tā noorganizējas, vai atbrauksiet ciemos? Iespējams ka man būs jātaisa tāda neoficiāla dāmu kafija (kafija tikai, ne vakariņas) un varbūt atbrauks Palavi. Jūs arī abi derētu.* Pēc Ziemsvētkiem solās atbraukt Freimaņi. Visu labu! Dzirdēšu drīz par Jums!

 Jūsu . E.Dzelme.

*Jums dotu arī vakariņas un brokastis, jo Jūs paliktu ilgāk.

————————-

Pirmdien, 6 dec. 1971.

Labdien!

Jūs droši vien skatāties pasta kastītē – kad ta nu nāks tas ielūgums uz Wollongonu, uz Dzelmes kundzes partijām ar visādiem ļaudīm etc. – bet nenāk nekas! Un nebūs arī, pirms svētkiem mazākais, — nekas. ‘Dāmu partija’ iekrīt 18. dec. pie Paeglis kundzes un es esmu nokavējusi parosīties ātrāk ar savu. Tagad citas domas galvā – būtu jāaizbrauc uz Kultūras dienām! Reiz 10 gados. Ida, mana swiss lady – bija te nupat, (bijām uz kādu kalnu augšā un skatījāmies lejā –) un es ieminējos par Melburnu. Viņa brauc 27. dec. Uz Adelaidi, kopā ar kādu friend, savā mazā mini moris, viņa ir ar mieru ņemt līdz Melb. mani līdz. Vēl nav viss galīgi noorganizēts, bet – apmēram, ja es nezaudēšu dūšu. Vai Jūs nepievienosities šinī izbraucienā? Laikam jau nē? Bet – varbūt, ko? Apceļojiet dzimto zemi!! Desas ceptdami varētu pabraukāties?

Ida izbraukšot 27.12. (man atbrauks pakaļ 26 dec.), kaut kur ceļā paliks pa nakti (mežā vai kalnā varbūt) un 28. vak. es būšu Melb. Es varu vēl dabūt – taut. dej., kopkorus un balli. Tik daudz es nemaz nespēju uz reizi uzņemt. Teātris 28. dec. – nu tas var izpalikt. Kur apmesties? – To nu vēl nezinu. Visiem draugiem, paziņām – vēstules nerakstītas, draudzība neapkopta… Bet kādam mīlīgi būs jāuzplijas, varbūt Kreišmanis kundzei, ar to gribētos runāties – viņa nezin cik reizes ir lidojusi uz Ameriku un atpakaļ – Apjukusi, kur jāpaliek uz dzīvi? Tagad esot te.

Citādi – es esmu nodzīvojusi pēdējo mēnesi – kā maisā! Tikai lasīju, lasīju cauras dienas, bet ka nu ko būtu lielu izlasījusi? Tomēr – lasīju Dag Hammarskjölda atstātās piezīmes, grām. ‘Markings’ un tad – citu grāmatas par šo grāmatu! Un – ja es bieži nogaužos par latviešu mentalitāti te – tad redzu, tas ir netaisni! Kā spriež ‘par citu citi’, tad tur jāapsēžas no brīnumiem, cik tālu cilvēki cits no cita stāv.

Nu labi, es atceros, ka Jūs minējāt – Indulim holidejas, pēc svētkiem – tā kā, varbūt ceļosim pa pasauli un sāksim uz Melbournu?

Man ir jānokrata no sevis kāds nejauks sastingums, kas ir sagrābis – tikai lasu, un neko citu nevaru, varbūt pa rindai dzejas vai kā tamlīdzīga ierakstu savās piezīmēs un vēl vēstules Dzidrai…

Hope to hear from you very soon! Ja, arī latviski tas pats. Uz redzi šā vai tā!
Jūsu E. Dzelme.

————————–

[note in Dzidra’s hand: sent 28. Feb. 72]

Motto:             
Bij kādreiz vasara un Freiji                                 
bij ciemošanās lielais prieks.                       
Ne šogad vasaras, ne Freiju                                  
tik lietū staigā vientuļnieks.

Mīļie Freiji,

Ja Jūs vēl tādi esiet, rādiet nu kādu dzīvības zīmi. Brauciet blakberijas lasīt, vai!

Nezinu, kur laiks paliek, laikam lietū uzkūst.

Gaidu savu vasaru kā krustu kaklā, no kā jātiek vaļā. Tā vasara ir aizgājusi. Gaidot. Kā liekās, jau būs kāds brīvs un saulains brīdis – lietus klāt, kāda būšana vai nebūšana klāt, un turpini atkal pa sīkumiem un slapjumu. Tomēr kaut kas jau ir noticis – biju Kultūras dienās – bij šis tas jauks un labs. Un nupat – biju Maruyā, (Maruyas mežos ogas lasīt un upē peldēties…). Tagad – mums būs vai ‘starptautiska’ mēroga rokdarbu izstāde, tad tas mans vakars – un tad brīvība. Izņemot to, ka esmu sākusi vienai latv. dāmai mācīt krievu valodu un katru trešdienu esmu aizņemta ar to.

Tas tā pārskatam – kad varētu redzēt kādu iespēju ciemoties pie Jums vai sagaidīt Jūs te. Kā būtu, ja atbrauktu te kādas dienas ogas palasīt?? Kalni ar tām pilni. Mēs (es, tie paši šveicieši kas pag. gadā) braucām uz Maruyu tikai tādēļ, ka tur skaista izdzīvošanās pa mežu un upi, tad klāt vēl ogas.

Cerams, ka Jums klājas labi (es jau te dzirdēju kur un ar ko Dacīte gājusi hichhikīt…) un varbūt Jūs sadomātu atbraukt ciemos. Vēl nezinu, vai pirmā vai otrā marta nedēļā (svētdienā vai) atklās latv. siev. rokdarbu skati. Te atklāj kādu mākslas salonu, kas darbosies visu laiku, pastāvīgi būs mākslas izstāde, keramikas izstāde un rokdarbu izstāde. Un uz pirmo, atklāšanas nedēļu ir rokdarbu skatei aicinātas latvietes. (Tikai viņas!) Tā nu mēs esam nošuvušas un apšuvušas un sašuvušas visus atrodamos linu un puslinu gabaliņus – un mums ir dučiem sedziņas un paklājiņi (placemats + centre places + runners) un somas un lacītes etc. Es domāju, tā būtu viena interesanta lieta, nākt to visu apskatīt. Ja – kur tad vēl nepieminēju, — spilveni, spilveni!!! Tiešām – būs arī glītas lietas (piem. Dzelmes kundzei un Rudzāta kundzei un Sidorenko kundzei un citām arī…) Mūsu dāmas bij ļoti cietušas, ka Sidnejas rokdarbu izstādē un kleitu modelēšanā, nebija avīzē pietiekami atzīmētas, šī uzvara tagad te Wollongongā, būt izredzētām un ievērotām, ir kronis ko nesīsim ar cieņu! Un lielību, protams. Kas māk, tam nāk!

Mīļā Freija kundze, man gribētos runāties, ciemoties, kaut ko labu izjust, padomājiet lūdzu, atrakstiet – vai ir cerība tikties.
Jūsu E. Dzelme.

P.S. Tā rokdarbu skate ies visu nedēļu. Cerams pēc pirmās marta svētdienas.
P.S. Redzēju Old Tot’ā vienu gabalu „Trelawney of the ‘Wells’” un filmā Fiddler on the Roof. Labi.

—————————–

[UNICEF card: Daisy and Blue Flowers… design contributed by Enrique Gandolfo of Argentina to benefit UNICEF, the United Nations Children’s Fund – and in French, Spanish, Russian and Chinese (?)]
Otrdien 5. sept. 1972.

Mīļie Freiji!

Ir bijis viens ‘very out of control’ laiks – pasaulīgā manta darīja ļoti daudz rūpju un pūļu līdz to beidzot sabāzām kastēs, izdalījām citiem ļaudīm un aizvedām uz atkritumu lauku – ka nu kuro. Klavieres aizceļoja, un būs jau ieradušās Abbotsfordā. Es 12. sept. ar ‘Orsova’ 7 p.m. braukšu uz Dzidru. Uz kuģa uzkāpšana un viesu saņemšana un atvadīšanās sākas 4 pm. Esmu patreiz Enmorē, pie Idas. Rītu viņa mani aizvedīs uz Wollongongu, paņems manas ceļa somas, tās atvedīs uz Sidneju, bet mani atstās pie Sidorenko kundzes Austinmerā (2 Kennedy str.). Tur palikšu vēl pēdējās Wollong. dienas, (saņemšu pēdējo pastu) tad vai nu ar vilcienu pirmdien 11 sept. vai citādi, braukšu uz Idu, un viņa mani aizvedīs uz kuģi. Domāju braukt ar Wollong. (Dienvidkrasta!) dāmām, 12. sept. tieši uz kuģi, bet Inese domāja, lai es labāk jau ierodos dienu iepriekš Sidn. (ka nepiedzeros un nepalieku Wollongongā!) Ida mani te vadā apkārt pa visām iedomājamām ‘austrāliskām’ vietām – Bobbin head, Palm beach, Haksberry River, es nevaru vārdus atcerēties, bet acīs paliek zili un zili un zili un zaļi brīnumi. Un doma rodas – turies un saņemies un brauc atkal reiz to visu redzēt… Kad un kur es vēl satikšu Jūs?? Pēdējo weekendu būšu Austinmerā. Skaista apkārtne (Lookouti – jūra etc) laipna latviska nama māte, brīva vienkārša māja – tur Jūs varētu atbraukt – ietu picnikot – bet ja par tālu – nu tad vēl varbūt – uz kuģa! Pie kuģa būšu tomēr ne agrāk kā 4 pm. (Idai nav laika agrāk) Un tad – pirmdienas vakarā būšu Sidnejā pie Idas, (tā esmu nolēmusi) – varbūt, ja Jūs būtu Sidnejā mēs varētu kaut kur satikties?

Bet liela cerība man nav, ka Jūs varēsiet ‘izpekelēties’…? Nupat sēžu pie friziera – ja zinātu, ka Jūs 12. sept. varētu būt Sidnejā – mēs varētu kaut ko te darīt, kaut kur kopā iekost pusdienu? Tādā gadījienā – es te nenoliktu appointmentu pie friziera, bet gaidītu Jūs ar kāda nu man tā frizūra būtu –

Ja – es atstāšu to dienu brīvu – un ja Jūs iebrauktu pirmdienas vakarā, vai otrdien no rīta – mēs satiktos vai pie Idas, vai pilsētā. Bet ja nē – atliek vēl cerība Jūs satikt pie kuģa. Bet ja visi striķi trūkst – pie Dzidras vai pie Ineses būsiet mīļi gaidīti. Es vairs neko lielu par sevi te nevaru noteikt – viss jau ir uzlikts uz slīdošas lentas un es slīdu uz tās prom. Mans telef. num. pie Idas 5191103. Varbūt vēl atradīšu laiku Jums piezvanīt.

Jūsu E. Dzelme.

Mans cab. numurs: F249A.

——————————

[P & O Orsova notepaper]

Mīļie cilvēki uz sausas zemes!

Esmu uz brīdi atkal Jūsu vidū – kuģis ieiet Durbanas ostā, esam pārbraukuši Indijas okeānu, kur visu laiku ‘jūras ziņās’ ziņoja – dziļums zem jums 2 ½ kilometri… Nevar teikt ka tas būtu sevišķi uzjautrinoši – ienāk tādas šādas domas galvā, taču tomēr ūdens ir kaut kas biezāks, kā gaiss.

Nevaru teikt arī, ka šis brauciens būtu izprieca vien – mēs esam nejauki saspiesti kabīnē, bet satiekam labi un gulēt vien tur ejam, mūs jau ‘entertainī’ cauru dienu ar visādām spēlēm, sacīkstēm, kino, ballēm, masku ballēm un ko vien var iedomāties, man dažreiz liekās, ka īstie cilvēki ir melnie indieši, kas ir viscaur kuģa apkalpē (izņemot ‘oficier’s’). Jā, tie melnie ir nopietni, izskatās glīti, pat skaisti un godīgi strādā savu darbu, (lai gan tas nabags mūsu kabīnes ‘stuarts’ nav visai veikls un gudrs), šad tad lasot Somerset’u vai citus autorus kur baltā rase + tumšā, man ir nācis prātā, ka balto rasi gan var briesmīgi ienīst, tagad es redzu, ka laikam gan varētu briesmīgi ienīst un pat zaudēt cieņu pret to, nicināt. Tā ir nightmere šie angļu veči un vecenes – tā ir rase pati par sevi – šo mīklai līdzīgo seju un augumu stīvums, šīs pīpes pīpētas kā statujā iemūžinātas – tikai smird rūkti… Jaunie nav daudz labāki, kas runā angļu akcentā – te veikaliņā, kur var pirkt visādas vajadzīgas un nevajadzīgas mantas, stāv kāds jauns zellis, kas mazliet atgādina Mikel Cani nu varat iedomāties cik nopietni viņš ņem šo līdzību, kā viņš jūs eye’ij un cik maigi, nekustīgi viņa lūpas saka „twenty pe(a)ns”, un jūs domājiet: „twenty pounds par zobu pastu?” Bet ir labi jāieklausās – tad tā lieta iet. Tomēr izmainot naudu Freemantle ostā (Austr. Nation. bankā) jauno boy’s ierēdņu valoda šķita pēkšņi silta un mīļa ar savu platumu un smaidiem un bez tā vārdu skopuma, kas ir tādiem pašiem angļu ierēdnīšiem. Es laikam kļūstu ļoti jūtīga pret rasēm un tautībām te. Es domāju, ka tas beigsies atstājot Austrāliju – kur arvien esi vai nu jūropīns vai ‘ņūcomers’ – bet liekās, ka mazākais Anglijā, tas nebūs daudz citādi, tur būsi english vai not english. Kanādā varbūt vēl citādi –

Anyway – tā nav īsta žēlošanās, tikai – tomēr maza sāpe – ka esi sitizēns kādā valstī, kas tomēr nav tā, no kuras esi taisīts un tomēr, mazliet arī ir. Neesmu nosūtījusi Jums kuģa ostu aģentu adreses, kur var saņemt pastu, tā kā man nav ko cerēt, ka būs no Jums vēstule, labi tas nav, šie laika tālumi vidū, nekā laba nedod…

Ir jau daži iespaidi, no tā kas bijis aizmirsts – ir jau vēl tikai Afrikas krasts, bet liekās saule – ir ziemas saule, miglains rīts un silta saule. Ka saule ir silta un maiga, tas Austrālijā man bija piemirsies – bij visāda tur, karsta, ļoti karsta, fine un nice, bet nekad ar to glāstošo siltumu. Pēc tā nu te būs laikam jāilgojas, pēc – saules – un tā būs jauna mīlestība!

1. okt. Jau tuvojamies Captown’ai. Slimojam, dzeram, dziedam, dancojam, garlaikojamies un – labi ēdam. Patiesi man mazāk jādomā par to, kā pašai priecāties, bet – vērot tipus. To te ir diezgan, bet būtu tie arī jāfotografē. Vai – jāpietiek ar skicēm.

Nu – priecājaties, priecājaties par savu saulaino Austrāliju. Uz viņas veselību es iedzeru pa glāzei viņas vīna, lai kautos ar flū, kas te plosās.

Mīļi sveicu!              Jūsu E. Dzelme.

Limeriks rakstīts Jums

Sirds vēl pa jumtiem staigā,
ar rozēm pušķojās...

Ak, nerunā, nečuksti 
par krustiem kapsētā, 
lai zied tur arī, 
zied tur rozes ar’.

Kad dzirdu Tavu balsi 
man atkal gribās diet...

Ak, smaidi, nesmaidi, 
uzspēlē kādu valsi – 
samijām, pamijām, 
mijumijām dzīve iet.

Celies, pacelies pāri (Kam?...) 
uz pirkstgaliem izstiepies...

Ak, saņem dūšu, dūšu!
Un uz dūšas ņem 
kaut ko labu saldu 
un rūktu, rūktu ar’.

E.  Ķikure.

————————-

[on Orsova notepaper]
8.  jan. 73.

Mīļā tālā —

Man jāsaka tāpat kā to sakāt Jūs! Cik labi bij saņemt Jūsu vēstuli! Ļoti gaidīju kaut ko – no Austrālijas. Nu no visiem tur palikušajiem – no Jums visvairāk kārojās kāda vārda. Ja varētu tā pareizi izstāstīt – būtu jāsāk – ka man ļoti sāp Austrālijas pamešana (uz nezināmu laiku, varbūt kas zin nekad etc…) Es to zināju, ka tā būs. Un ir vēl vairāk, kā domāju. Bet tomēr – es nevarētu un negribētu palikt tur vien, bez šīs braukšanas šurp. Tas ir tā, kā tas ir visiem (apmēram) emigrantiem. Es to, kā gandrīz savu likteni zīmēdama esmu uzrakstījusi to stāstu par Nagari. To es Dēliņam nosūtīju jau kādu ½ gadu atpakaļ, kad biju vēl mājās. Un Zariņš teica, ka Dēliņš teicies to glabāt Ziemsvētku avīzei, un es ilgi un velti gaidīju, kad liks to avīzē un nerakstīju Dēliņam citu stāstu. Tā tas man iet. Un – Jūs jau Svirska kundzi esiet savā vēstulē nosaukusi par Venska kundzi!! Savādi tas man ir – ja es savā kādā stāstā vairāk vai mazāk rakstu par kādu cilvēku, balstu tēlojumu uz to, tad man ir tik liela kāre, mīlestības var teikt – saukt to īstā vārdā, ka es ar mokām tik varu no tā atturēties un vienmēr izdomāju kādu līdzīgu vārdu. Tas ir skaidrs pierādījums ka es rakstu – aiz mīlestības pret šo cilvēku, lai arī es varbūt neglaimoju viņam, bet redzēt pat greizā spogulī — notiek aiz mīlestības pret to. Haha! Tas tiešām tā ir, lai arī es gribētu smieties. Dēliņš par to stāstu bij izteicies labi. Bet – viņa vilcināšanās to iespiest un glabāšana svētkiem – man patiesi nenāca par labu. Neesmu te neko uzrakstījusi. Esmu izdomājusi šo to un arī iesākusi – bet te absolūti nav laika, un kaut kas arī – nospiež! Šī pastāvīgā migla un tumsa, kas te ir šinī gada laikā – tā ir briesmīgi neauglīga. Dzidra arī patreiz neko nestrādā – viņu ir pārņēmis, it kā pašai to negribot, tas mūžīgais sievietes darba liktenis – māja! Vīrs! Ciemiņi. Pa svētkiem vairāk kā nedēļu biju es, Cliva māsa un viņas draudzene. Tad pastāvīgi ciemojās Cliva darba biedri – (braucam arī uz Londonu) tagad jau trešo dienu ir kāds Dz + Cl draugs ar savu girlfriendi, no South Afrikas (viņš kādu laiku dzīvoja Wollongongā) labi tas ir – bet mazliet par smagu uz saimnieci. Cept un vārīt, kavēt laiku, vīnu, kafiju etc… Bet – dzīve ir vilinoša un gribas visu cauri taisīt un visā – izmēģināt spēkus. Taču – māksla to nemīl. Tas jau ir sen zināms. Zinu ka Dzidru plosa šī – divpusība, un man ir pat grūti to redzēt – cik spēcīgas ir tādas dzīves dzirnavas. Dz. māja arī patālu no Londonas – to jau viņa zināja un bēdājās, ka būs jāiet ārā no tuvuma visiem notikumiem tur. Un varbūt tas ir vēl vairāk tā, kā viņa domāja, ka tas būs. Bet nevar nopirkt (iepirkt) māju kur grib, bet kur gadās, kur var dabūt. Nav jau laika visu laiku medīt māju… Tā, ar visiem šiem ciemiņiem – paiet atkal bezgala daudz laika un spēka, bet tagad, esot ārā no Londonas – tie atkal ir saite ar notikumiem un sabiedrību. Tā tas ir – un Jūs to arī dažreiz esiet jutusi savā mājā. Nu šī māja nav nekas liels – tā ir tāds dzīvoklis tikai. To jau Jums rakstīju. Telpu diezgan un tādu ciemiņu turēšanai ļoti labi – atsevišķas istabas – bet tāda plaša laba dzīvokļa iespaida nav. Gandrīz vienmēr atrodies – tikai vienā istabā.

Bijām uz kādu teātri Londonā, nupat pirms svētkiem – bij komedija ‘Time and Time again’, (by Alan Ayckbourn) kāds sakars saturam ar šo nosaukumu – man nav skaidrs. Spēlēja galvenā lomā – Tom Courtenay (kas spēlēja karavīra lomu Dct. Živago filmā). Bij ko skatīties un smieties un priecāties. Gribu drīz atkal – uz teātri!! Bet jāsaka – vispārsteidzošāka spēle un visvarenāka – man līdz šim liekās franču spēle Sidnejā redzētā ‘The Lesson’.

Es nezinu – cik ilgi te palikšu, grūt šķirties no Dzidras. Girbās tomēr arī ātrāk uz Inesi! Tas ir pavisam traki! Un – Austrālijā palika saule. Un šis un tas vēl, un dzīvoklis, vecais dzīvoklis, ko es mīlēju. Bet – ir jārada jauna dzīve jādzīvo tālāk – dzīve. Un tas – iet lēnām, ilgi, un – laika paliek maz. Un tas satrauc. Jūs to visu ziniet arī.

[typewritten]

Jau 4. janvāris.

Dienas – pazūd nemaz nekļuvušas par dienām, tiešām – migla un tumsa ir jau 2 mēneši, par sniegu nav ko sapņot, labi ja 2 rīti ir bijusi salna un uz brīdi iekrāsojusi visu gaišāk. Protams – Londonā ir gaismu diezgan. Nupat vakar ar Dzidru bijām uz lielajām janvāra izpārdošanām, iepirkt visādus raibākus niekus – blūzes, džemperus, bikses. Tas bija o.k. bet filma nebija nekāda labā, jau otru reiz mums tā iziet, ka lielo attālumu dēļ negribas skraidīt nezin cik tālu apkārt – un iet kādā, kas ir patreiz izdevīgi pa ceļam – un nošauj buku. Nākošā reizē noteikti paliksim uz dzīvo teātri, vai arī iepriekš izmeklēsim filmu. Tā – te, tāpat kā visur citur – ir labas lietas un ‘šādas tādas’. Labi, ka Jūs neaizbraucāt uz Ameriku tā uz ātru roku. Kad brauc – tad vajag izdomāt un izplānot uz ilgāku laiku – tā ka var palikt vairākās vietās, mierīgi, un izmantot nobraukto ceļa naudu. Jāizdomā arī par lokālo transportu – kā dabūt – piemērotus ļaudis (kas vairāk vai mazāk par velti) izvadā un izrāda savas apkārtnes ievērojamo, un sagādā arī kādu īstu izpriecu. Kā īsti – man pašai nav skaidrs, bet tā vajadzētu būt. Es nezinu kad braukšu uz Kanādu – negribās atstāt te Dzidru – man patiesi Anglijas klimats riebjas!

Bet Dzidra jau nu te paliks ilgāk kā es, ja arī viņi sadomātu kādu laiku izmēģināt padzīvot Kanādā, tas vēl tūlīt tik ātri nenotiks. Bet – kad Jūs īsti izlemsiet braukt uz Eiropu, vai Ameriku + Kanādu – tad jāsatiekas! Te patreiz stāv (un aizņem ielu…) kāds Van’s (VW) ko atstāja te pirms ziemsvētkiem kāda Kanādiete, Ineses skolas kolēga, kas bija Eiropas ceļojumā ar saviem zēniem. Šis vans gan esot atļauts braukšanai tikai Eiropā – bet viņa jau te Anglijā bija mazliet to lietojusi. Ja Jūs brauciet – Jums vajadzētu nopirkt tādu vanu (ko no tūristiem var lēti dabūt) un tad paceļot kā nākas. Šo vanu nākšot (varbūt…) kādi ļaudis pirkt – aprīlī, vai arī mēs to varot mēģināt pārdot. Pirms Jūs ceļojiet – Jums vajadzētu tā ko atrast. Bet, ja brauc viens pats – var plānot citādi, bet katrā ziņā – pēc iespējas uz ilgāku, brīvāku laiku. Nu – es te sāku sprediķot par lietām, ko es pati ar sevi nevaru izvest.

Kas jauns? Vai visi iedomātie (vai patiesi iesistie) dvēseles caurumi salāpījušies? Es nekādus tautiešus neesmu satikusi – laikam jau nemeklēšu arī. Ko es viņiem varu ar sevi dot? Ja es ko uzrakstīšu un aiznesīšu Andrupam – tad jā. Bet to tik pat labi var nosūtīt par pastu. Un jāsūta jau būs Dēliņam – lai lasiet Jūs. Nu ja – Jūs gan lasiet arī Andrupa Ceļa zīmes.

Patreiz man jāķeras klāt un jāatšuj īsākas divi pāri bikses, ko vakar izpārdošanās nopirku, te ir vēl garākas un tievākas šīs lietas, kā Austrālijā. Nevar teikt ka visi cilvēki ir gari, ir pietiekami arī mazo un resno – bet daži eksemplāri ir gan neiedomājami gari, sevišķi vīriešu kārta, kā tādi jūrmalā izskatītos, (vai gandrīz derēt, ka – neizskatītos) – to grūt iedomāties. Miglā izstiepušies, kā kartupeļu laksti pagrabā… Bet kažociņi glīti un dīvainā kārtā – vecāku gadu gājuma ļaudis izskatās ‘derīgāki’, dzīvāki, nekā tas ir Austrālijā.

Nu – pietiks pļāpāt! Tagad – Jūsu kārta!

8. janv. dienas iet – jānosūta Jums šī vēstule, kurai nav ne gala ne malas, un kurā nekas nav pateikts – bet tas viss kopā laikam izsaka manu tagadējo stāvokli – ne šis ne tas, ne šā ne tā – ļoti nenoteikti – dzīvo tikai no dienas dienā. Vakar un aizvakar atkal bijām Londonā – un tā šoreiz izskatījās ļoti skaista un varena… Bet es kaut kā turos pretī tai – negribu to iemīlēt – es negribu (nezinu arī īsti — gribu vai negribu) ka Dzidra te paliktu, nejaukā klimata dēļ. Bet – kā nu būs tā būs. Clivs sāk arī izteikties – ka būs vēl jābrauc reiz atpakaļ arī uz Austrāliju saules un steiku dēļ – bet kā būs, to neviens nezina un viņiem – laika diezgan dzīvot te un dzīvot tur…

Londonā vakar skatījām izstādes – kāda vācieša Rot’a ‘gesamelte Scheissen’, tā tas bija rakstīts uz vienas viņa grāmatas – viņš lielu daļu no saviem zīmējumiem un piezīmēm un visādas ‘domāšanas’ rezultātiem, salicis kopā grāmatu veidā. Grūt tā pastāstīt kas tur bija – tāpat kā nevar pastāstīt īsti par absurda teātra izrādi. Liekas tā message apmēram tāda – kā: ej, skaties, meklē, redzi, atrodi – pats!

Tad bija – ‘Impresionisti Londonā’ – izstāde. Tur – pavāji darbi (jo Anglijas miglas pilni) no Monet, Pissaro, Renoira – kas kādu laiku gleznojuši – Anglijā. Tur bij tik miglainas bildes no Monet – ka man ļoti gribējās Jums vienu reprodukciju no Monet Jums nosūtīt – bet – nevarēju dabūt, reproducētas tikai krāsainākas… Gribēju parādīt – šo klimatu. Bet Londona vakar bij skaista! Droši vien palikšu te līdz pavasarim un tad, kad nāks skaidrākas pavasara dienas – būs jāņem tādas īsti klejošanas sesijas gar Temzu un pa muzejiem īsti tā izvaļus…

Man ir briesmīgi apnicis vilkt siltas vešiņas iet siltās vaniņās un es apskaužu jau no sirds Jūsu Meriweathera braucienus…

Rakstiet, kad iznāk laiks un izplānojiet ceļojumu, ņemiet garu atvaļinājumu. Sveicinu visus Jūs!
E. Dzelme.

Paldies par bildīti! Rakstiet visu par sevi un turieni…
T.p.

———————————–

[mailed 1. May, 1973]

Kundze Freija!

Ko tas varētu nozīmēt ka Jūs ne vārdiņa tik ilgus gadus nerakstāt? Te jau zied tulpes – beidzot! Pēc šiem miglas gadiem (ne mēnešiem vien, man šķiet) beidzot ir pavasars. Pie Jums vēl nav rudens? – Un tā, kad par laiku izrunāts – kā iet pašiem? Kādēļ nerakstiet? Kas notiek pie Jums? Kas notiek Sidnejā? Starp citu – es Londonu vēl arvien saucu par Sidneju, kad ātri gadās runāt. Palikšu līdz rudenim. Kas tālāk – nezinu. Dzidra Septembrī domā mani iepriecināt ar vecmāmiņas godu. Jāgaida te šīs ģimenes pārmaiņas – varbūt es Jums to jau rakstīju, droši vien. Dzidra ar Clivu ir patreiz holidejās Eiropā kaut kur, brauc ar vanu apkārt. Būs prom vienu mēnesi. Es pa to laiku dzīvojos viena. Bija lieli nodomi strādāšanai, bet – galva ļoti tukša patreiz. Būtu jauki – saņemt kādu garāku vēstuli no Jums. Šejienes pavasars ir – briesmīgs savā maigumā (un atmiņu varā) kad dienas kļūst siltas un saule sāk pa zemes virsu staigāt.

Ja es varētu, drīkstētu stāstīt, cik trakas domas tikko šaudījās galvā – un citi arī liekās kļūst traki… vasarā, jūlijā, solās atbraukt Inese + Laim. Es pati gribētu taisīt kādu cruising – kaut kur ar kuģi, bet to vēl nezinu. Varbūt pabraukšu kur līdzi, kad Inese būs te. Esmu diezgan notupējusies, pāris reizes uz tuvāko apkārtni, kur ziemā nekā jauka nebij, un uz Londonu. Bet tur arī – par maz. Tagad, kā pavasars ir klāt, un visu pārglezno – rodas vēlēšanās kustēties. Anglija – ziemā, man nepatika. Redzēs – varbūt vakarā doma grozīsies. Viena lieta laba – vīrieši ļoti smuki ģērbjas – prieks paskatīties! Sievas – tās tādas paklibas, pastīvas, cik man nācies novērot, bet labas saimnieces – cep mājās maizi!

Bet Anglija – nabaga, lieto vēl visādus erzac, kā kara laikos, stāv rindās!! Tas nu ir tikai tāds paradums varbūt – bet atgādina krievu laikus – rindas visos selfservicstorēs gar sieriem, gaļām etc. Rindās busstopos un dzelzceļa stacijās – paklausīgi kā jēri. Es nevaru pierast (public tualetes lieto tādu kā sviestpapīru, agrāk kara laiku ietinamo papīru, gan ruļļos sagatavotu – nezinu ko tādā vietā ar to var iesākt!…) šausmīgi vecmodīga skata taksometri –melnas kroplīgas mašīnas, ļoti netīri ielās – sviež visu zemē, vēl trakāk kā Austrālijā. Austr. jau pēdējā laikā sāka ļoti uzlaboties. Kas labs? – Nezinu. Tas, ka te apgrozās pasaule! Jā – es arī nevaru nopietni ņemt viņu valsts iekārtu – šī prinču un Lordu būšana… Nu ikdienā to no ārpuses neredz.

Bet radio un telev. arvien visur pārsteidz tie termiņi – vidus šķira… Upper, middle, working. Jā, es dabūju darbu, to arī rakstīju Jums – bij labi pastrādāt, iet uz darbu caur parku. Tagad vasaras brīvlaiks, nezin vai vairs turpināšu. Patīk – cilvēku humors. Velnu viņi var dzīt no rīta līdz vakaram – gods nav gods, tādā saspiestā zemē un miglā tas labi, ja var smieties. Bet – pavasars ir skaists un pārvarīgs! Varbūt tas uztur te dzīvi – šī dabas viļņošanās – izturēt, gaidīt, atplaukt! Just tad pilnam kā tas ir, ka viena diena tevi atkal uzšūpo debesīs ar skaistumu, maigumu, prieku, atraisīšanos, dzīvošanu. Kad Jūs dzirdēšu, redzēšu? Vai nebrauksim uz Ķelnes Dziesmu svētkiem? Vai atbrauksiet šurp? Vasarā – uz Eiropu tad*???

E. Dz.

*Ziniet ka Austrālijas dolārs ir dārgs, pirkt spējīgs.

[on outside of aerogram]: P.S. Aizejiet uz franču teātri (Comedy Francais) ja tas viesojas Sidnejā! Pasakains – valoda nav vajadzīga.

From: E. Dzelme
Chelmsford CM2 9PF  Essex   England

To: Mrs. R. Freija
New Lambton  N.S.W.   Australia

—————————-

[Other handwriting: kaut kad jūnijā 1973]

Mīļā Freija kundze, mīļā Ruta!

Kāpēc nesaucu Jūs par Rutu? Kāpēc Jūs man nerakstāt? Sēdu parkā, pusparkā, puspilsētā, kur putni klaigā un mašīnas un cilvēki un bērni. Mīļā Freija kundze, cik vasara te ir skaista! Jau no maija sākot man nav prāta nemaz. Viss ir sagriezies bez plāna un kārtības. Šie cilvēki tomēr ir laimīgi ar savu nejauko ziemu un skaisto vasaru! Es nezināju ka tulpes ir tik lielas un vāras un delikātas, siltas un vēsas reizē. Bet tad nāca rozes – kāpj pāri durvīm līdz otro stāvu logiem, zied pilnīgi bez jēgas parka laukumos ar tādu neizsakāmu miesīgumu atvēršanos un bojā eju kā cilvēks var tikai mācīties, skaitīt lūgšanas un mācīties. Es eju peldēties (swimming pool’ā) katru dienu tagad. Šodien izpalika, jo sāku kaut ko uzrakstīt (Dēliņa kungs sūta avīzi man par neko. Kauns!) un tagad pievakarē iznācu dārzos, parkos un gaisā skatīdamies un skaidri redzot ka lietus nāk, veļas ar siltiem mākoņiem saulei pāri, bet nav spēka bēgt, iet mājās. Tā esmu vairāk reizes jau salijusi, jo nav spēka atstāt dārzus, koki jau arī stāv turpat un puķes un ielas ir tik sausas un siltas pirms lietus. Ak, Dievs, man jāceļās un jājož mājās.

P.S. Tās markas izlietojiet, ja der. Tās uz kuģa pirku lai visiem Jums vēl daudz rakstītu – bet nebij laika…
[note on back of above]: Šis te – tas jūtu izplūds —

———————–

[Other hand: Augusts. ca. 1973.]

Mīļā Freija kundze,

Paldies ka devāt dzīvības zīmi, sen gribu rakstīt, bet garā vien to izdaru… Ir kaut kur kāds jūtu izplūdums uz papīra reiz parkā sēdot Jums rakstīts, ja atradīšu to – pievienošu [see above].

Jā šodien saņēmu Jūsu kartiņu ar atgādinājumu par dzimteni. Nezinu kad un kā tā dzimtenē atgriešanās nāks. Patreiz bērni vēl perinās tepat.

Dzidrai vēl tieši viens mēnesis brīvības (cik nu tās vairs ir ar to smagumu…) tad tās pārmaiņas mums visiem, uz ko ceram: es vecmāmiņa, Dzidra mamma Clives tētis – hahaha!

Dzidra turas ļoti labi, izskatās ‘ziedoša’, mazais dod visādas dzīvības zīmes ar speršanu un grozīšanos, kā viņš iegrozīsies beigās, kad nāks šurp…

Clivs kaut kā cīna (diezgan slinki viņam tas iet) uni kursu uz priekšu un pāris gadus, viņi domā, nekur prom nedosies.

Inese ir patreiz jau 2 nedēļas te un būs vēl 2. Patreiz sēdu ‘Young Vic’ teātra kafejnīcā (moderns teātris un moderna kafejnīca ar pliku mūri, plikām elektriskām lampiņām un saplaisājušiem koka galdiem un ‘beņķiem’) atbraucām ar Dzidru no Chelmsfordas, pirms teātra sākuma, gaidām uz Inesi, kas ar savu draugu jau agrāk atbrauca uz Londonu. Viņi tā brauc katru dienu šurp jau abas nedēļas, šī pēdējā bija arī mums mājniekiem ‘iziešanas’ nedēļa, Inese izmaksā teātrus. Man šodien jau 5., vēl būs 2. Šodien – Look back in Anger – redzēju Becket Endgame, starp citu, un parīt šo teātra nedēļu nobeigšu ar ‘Waiting for Godo’. Tā kā es skaitos tas lielākais teātra gājējs un mazāk esmu redzējusi (šie explorijuši jau pirmos gados te) tad man 3 teātra izrādes vairāk kā citiem. Ir ko turēties, kamēr atrodu dažu teātri pa apakšzemes ‘tūbām’. Bet Inese domā ka man jāvar vienai orientēties un viņai taisnība – pēc šīm teātru izrādēm būšu daudz gudrāka Londonā. Pirms tam viena braucu tikai uz dienas izrādēm un tikai uz vienu teātri.

Lasīju Austr. Latv. kādas latv. piezīmi, ka Parīze ir ‘skaista, dārga un netīra’, par to skaistumu izteikties ir personīga lieta, man Parīze skaistāka kā Londona, un tad es varētu piebilst ka Londona nav tik skaista bet droši dārgāka un netīrāka. Man liekas ka es nevienu netīrāku pilsētu neesmu redzējusi. Nekad un nekur. Tas ir spriežot pēc ielām un apakšzemes dzelzceļiem. Un dārgs ir viss uz vella paraušanu.

Vai esmu Eiropas gūstekne? Te viņi neskaita sevi pie Eiropas. Tāpat kā pie Jums saka – „let’s go abroad”, vai „to Europ” – tā kā es patiesi daudz par Eiropu it kā nezinu. Bet – es domāju, ka te arī ir Eiropa. Tā tad varētu Jums Jūsu jautājienu atbildēt, ja es zinātu atbildi –

Es domāju, ka kaut kas nelabs notiek, ka es kaut ko sāku just ‘kā dārgu’ šeit. Kāda burvība ir tikai dabai vien. Ne tieši Anglijas dabai, bet ziemeļzemju dabai un kaut kā šī burvība varbūt ir ieaudusies Eiropas ļaudīs. Ziema te bij nejauka – to jau Jums rakstīju – bet es dzīvoju Chelmsfordā, ārpus Londonas un mazliet (varbūt diezgan ļoti) salku pēc vairāk ‘kultūras’, ko vienmēr pēc patikas nevarēju aizsniegt. Bet vasara bij burvīga! Maijs un jūnijs bij neizsakāmi skaists! Sākot ar lapu plaukšanu! Tādas tulpes nebiju redzējusi – kā dzīvas būtnes ar elpu un siltumu… Un tad nāca rozes. Rozes un rozes un rozes!

Gertrūdes Steinas izteiciens, (vai dzeja, īsti nezinu) „a rose is a rose is a rose” – bija te saprotams un nāca uz mēles ik pēc staigājiena parkā, gar upi kur ir rožu laukumi, ziedēja visās krāsās un toņos un pustoņos. Vēl zied. Bet ir jau pāri. Un šī aiziešana, šīs ziedēšanas izšķērdība un maigums un ātrums – tas ir aizkustinošs. Un man liekas ka tas, šī sezonu atnākšana un aiziešana – šī jūtama un mūžam sevi atgādinoša dzīvība un nāve – es domāju tā nevar palikt bez iespaida uz cilvēku jušanu un domāšanu. Man nav nekādu pierādījumu (vēl) par to, bet es taustu un meklēju un domāju, ka te viņos ir kautkas lielāks (?) atvērtāks (?) saprotošāks (?) – kā ‘dzimtenes’ cilvēkos. Jūs emigranti + arī jaunā paaudze vēl pa pusei – esiet vēl šī veida cilvēki. Ja vispār tur ir kāda starpība, pozītīva starpība, ja tas nav tikai mans sasapņojums. Bet – man būtu jāatgriežas vēl tur pie Jums dzimtenē un jāredz vēl no jauna turieni. Ir iespējams ka tur ir kaut kas, kā nav šiem cilvēkiem. Ļoti, ļoti varbūt, ka tas tā ir. Es tikai nezinu kas? Dažreiz ‘mani velk atpakaļ’ šis plašums – jūra, krasti (kur mēs staigājam, kur mēs runājām sēdot smiltīs un vējā…) šis sausums, karstums siltums zemē, klintīs šī dzīvošana, eksistēšana saulē!

Man nesen kāds prasīja par to, vai es vēlos atpakaļ tur us Austrāliju, vai uz Latviju, vai te? Un man bij jāsaka – ka es nezinu. Ka es nepiederu vairs nekam vienam. Un viņš arī tad teica „what about being a citizen of the world?” Varbūt.

Kad es braucu šurp, es reiz domāju, varbūt es braukšu uz kādu zemi (te vai Kanādā) kur es nebūšu ‘newcomers’, auslanders – etc. Tas nav piepildījies – te es tāpat esmu auslanders, varbūt ne tieši ‘newcomers’.

Dzidra saka ka viņai neko nepatīkot angļu vīrieši, franči esot ‘pievilcīgāki’. Es nezinu – man angļi noteikti liekās ‘pievilcīgāki’ kā austrālieši. Bet varbūt ne kā kaut kas ēdams, tikai kā kaut kas uz ko noskatīties un iedomāties, ka tas gan būtu garšīgs!!… Varbūt tas mans vecums, kas liek tā domāt, vai ‘ausländerība’. Tomēr, kā jau teicu – „I feel the taste of that stuff here”. Mēs bijām tikko uz vienu ļoti ‘amorālu’ izrādi!!! Pliki darījās ‘visas seksu lietās, neiedomājami! Varbūt tas dod man mazliet brīvāku izrunāšanos…

Neko prātīgu neesmu rakstījusi. Kad Dz + Cl. ir mājās – es dzīvoju tikai ģimenes dzīvi! Kad viņi bij prom 1 mēnesi – tad uzrakstīju 2 mazus stāstus – temati bij jau agrāk atradušies – tā kā, es nedomāju, ka es te ko būtu ko uzrakstījusi. Inese tagad mudina to darīt. Ir laikam tā ka jādara vairāk pa vidu visai ‘ģimenes dzīvei’ – citādi nekādu labāku izdevīgu nesagaidīs rakstīšanai. Piezīmes jau tiek darītas regulāri. Bet tas nav diezgan.

Latviešus neesmu meklējusi. Reiz vilcienā satiku 3 dāmas. Viena no tām bija radiniece kādai dāmai, toreiz meitenei, no mana pagasta. Tā man piezvanīja un es viņu aizbraucu apciemot. Bij jauki paklejot tur gar upi (vēl kādā tālākā pilsētiņā) pabūt viņu mājā un dārzā. Un liekās – ka viņi te dzīvodami tomēr nekad nav bijuši tik tālu tik pilnīgi ‘kara bēgļi’ kā mēs tie, kas aizbraucām uz Austrāliju. Nu te, šinī gadījienā – ‘ja jau, tad jau’ – es domāju ka mēs esam bijuši tomēr ja nevar teikt laimīgāki, tad kaut kā privileģēti – redzēt lietas no tālākas perspektīvas.

Ak Tu manu dieniņ – ko es te pierakstu!…

Izrāde bij skaista. To ‘iznesa’ galvenokārt 1 persona – ‘varonis’. Mēs sēdējām ļoti tuvu skatuvei (tāds teātris kā Ensemble Sidnejā) un es uzsūcu katru kustību, noskaņu balsī un pat sejas krāsā un sviedros. Aktieris ņēmās kā traks!

Vakar biju uz Godo! Tik raupju izrādi nebiju sagaidījusi. Redzēju Godo 4. reiz un pavisam citāda ir bijusi katra izrāde – tas ir salīdzinot šo ar Sidnejā redzētām. Dažā vietā pat deva jaunu niansi kas būtu bijis ‘jāietulko’ lugu tulkojot. Pāris vārdos darināts teikums garāk vai īsāk, jau šai lugai var dot mazu novirzienu uz vienu vai otru jaunu domiņu. Biju viena. Sēdēju tik tuvu, ka mazliet šķebināja Lukijs, kas gandrīz elpoja man virsū un dažreiz garām skrejot (viņš ‘tecēja’ kā zirgs!!..) aizķēra ar savām skrandām. Man liekās – es apsēdos mazliet par tuvu. Es jau tā domāju, bet gribējās just – ‘kā viņi to dara?’ Jā, viņi to dara – bet kaut ko uz viņiem uzliek vēl skatījuma perspektīva – gluži kā gleznu skatoties. Klāt, ar pirkstu taustīt – der tikai profesionālam, un arī ne visu laiku. Ja es mazliet jau nebūtu ieskatījusies Londonas lielpilsētas dzīvē (kaut tikai ejot uz to pašu izrādi, no netīrā katacombīgā apakšzemes dzelzceļa cauri mazam apstādījumu laukumam kur solos un gar sētām sēd un kūko drug’u un alkohola (mazāk varbūt) piesūkušies nelaimīgie) tad es teiktu ka šī izrāde bij par raupju. Bet tagad es to nesaku. Un tas bija Anglijas Estragons – tālu no vientiesības lai arī dumjš un Wladimirs nebūt ne gudrāks, lai arī prāto visu laiku. Poēzijas, mazākais no pirmā sola raugoties, nebij nekādas, varbūt tad, kad uz mūra sienas brīdi uzgaismojās bāls, caurspīdīgs, milzīgi liels pusmēnesis.

O, Freija kundze, tagad es gribētu lai Jūs būtu te, un mēs ietu uz izrādēm visā šai miljonu mēslu kaudzē, cilvēki tomēr strādā! Daži strādā, un aktieri sākot spēli – meklē, atrod kādu seju publikā – kurā mazliet ‘noenkuroties’ – kurai dot savu darbu un ar kuras atsaucību spēt dot savu devumu, darīt savu strādāto dzīvu. Pēc kādas nenozīmīgākas izrādes es gandrīz sāku domāt – ak, ko tur meklēt, lai rāda savas spēlītes – bet pēc labas izrādes, un sevišķi modernajos teātros – tad liekās ka bez tā nemaz nedrīkst dzīvot, bez šī kontakta.

Mēs ēdam jau jaunos ābolus! Vēl ir cieti, ar baltām sēklām, nomizo zobus – taisni tāpat kā Latvijas āboli. Nogaršojām (ēšanai par dārgām) jāņogas, upenes, mazliet ēdām zemenes. Jā, un tad es domāju, apciemojot sava pagasta paziņu – viņi visu laiku ir plūkuši tās pašas Latvijas puķītes, ēduši tās pašas saknītes un auglīšus, vadījuši ziemas ar mazliet sala, rudens ar dubļiem – bijuši tepat aiz sētas Latvijas piemalē. Viņi visu laiku ir mīlējuši visu to pašu. Viņi nav tā kā mēs – aizmirsuši, iemīlējuši un dzīvojuši ar kaut ko citu. Viņi nav tik lieli nodevēji. Bet – ne mazāki! Tomēr ne mazāki kā mēs. Atgriežoties – viņi nekad nebūtu tik lieli svešinieki kā mēs. Bet viņi tāpat nedomā atgriezties, kā mēs nedomājam. Un visās citās patriotiskās izjūtās, viņi ir mērenāki kā mēs.

Tā ir visa mana tīra fantāzija. Bet – bet dažreiz man ir taisnība. Nu jā – tā es te varētu iet pļāpājot līdz pastardienai! –

Mīļā Freija kdze, man ir arī viens lūgums pie Jums, tikko Inese man to uzdeva – vai Jūs nevarētu pamatīgi izjautāt social service noteikumus par ārzemes izbraukušo pensijām? Ja Jūs piezvanītu un pēc punktiem viņiem izprasītu:
1) kādas zemes maksā Austr. pensionāriem pensiju? – Tas ir izsūta uz šīm zemēm?
2) uz cik ilgu laiku?
3) vai es, kas bijusi prom Anglijā gandrīz gadu un saņēmusi te pensiju no Austrālijas, varētu tālāk izbraukt uz Kanādu – un turpināt saņemt tur?

Kaut kur kāds man teica, ka lai es tālāk saņemtu pensiju citā valstī, man esot jāatgriežas uz kādu laiku Austrālijā, bet skaidru ziņu man nav. Mana pensija te pienāk kaut kā automātiski tagad – bet cik ilgi? Man negribās kustināt ar šo jaut. Wollong. Soc. Serv. Jums tad būtu arī neatliekamā darīšanā man jāraksta, ja Jūs varētu šīs lietas izjautāt!
4) punkts – kas man jādara, kur jāziņo un jāprasa ja es izbraucu uz Kanādu?

Vēl par šo izbraukšanu. Man nav pašai skaidrs nekas, bet tad es noteiktāk varētu rīkoties, ja zinātu kā ar Social atbalstu ir?

Tā tad, lūdzu rakstiet. Un visu protams – kā iet un kas notiek?

Mana ‘dvēseles dzīve ir ļoti saplosīta’, protams, jo izbraukt apciemot ārzemes, ir laba un patīkama lieta, bet gudrot vai un kur nu ir mājas? – tas ir citādi. Tas kā ar – mīlestību vien, vai precēšanos arī?!…

Man gribētos ar Jums sēdēt kaut kur tālu Readhead beachā un runāties. Man ir žēl arī Wollongongas vecā dzīvokļa, bet es par to nedomāju un līdz šim vēl īsti atgriezties (kur?) neesmu vēlējusies. Jāmaisās te apkārt, kamēr Jūs brauksiet savus radus apciemot un tad kaut kur kaut kā tiksimies.

Jābeidz!
Mīļi sveicieni visiem bērniem, dārgajam un arī citai dzīvajai mājas sabiedrībai. Sveicieni arī no maniem bērniem, tie pakojas apkārt braukšanai pa Angliju – varbūt mani ņems līdz…
Jūsu
E. Dzelme.

———————

29.  augustā 1973.

Mīļā Freija kundze!

Man kauns, ka es Jums uzbāzos ar tiem jautājumiem pensiju lietā, domāju ka šīs lietas kārtojamas sarakstē ar Austrālijas social service un gribēju iepriekš dzirdēt ko tur vispārīgi par šīm lietām izlemj un saka, neminot vēl manu vārdu un lietu atsevišķi. Bet tagad – biju Londonā, (Australian House un Canberra House!) un visu var noskaidrot un izkārtot te uz vietas. Tā tad piedodiet apgrūtinājumu, aizmirstiet to – un rakstiet vēstuli par visām citām būšanām (arī nebūšanām) un visu kā iet, kas notiek? Man būtu arī šādas tādas lietas ko pārrunāt, bet vēstulē, un vēl pa tik tālu garu ceļu, itkā nevar visus sekretus runāt … un tie arī izmainās. Bet – drīz jau varbūt tiksimies!

Mani plāni ir tādi: — apmēram līdz Ziemsvētkiem, te pie Dzidras, tad uz Kanādu pie Ineses, tur varbūt līdz agrākam vai vēlākam pavasarim – un tad uz Austrāliju. Man pensiju ilgāk nemaksās, ja es nebraucu atpakaļ. Es varētu pāriet uz angļu pensiju, bet tā ir gandrīz tikai puse (Austr. apm. £12- nedēļā, angļu — £6 ½- nedēļā.) Tā tad prātīgākais būtu atgriezties, padzīvot tur gadu un tad ja gribot, varot saņemt pensiju, kur grib, arī ārpus Austrālijas. Ir ļoti iespējams (gandrīz noteikti) ka Dzidra + Clives brauks atpakaļ uz Austrāliju pēc pāris gadiem (2-3 apm.) un tad – nu tad es būšu jau tur, ja vēl kādi citi vēji nesapūtīs atkal manās būrās. (Bet cik nu ilgi tā pūtīs…) Gaidu vēstuli no Jums. Vasara bij ļoti skaista te! Rudens patreiz sauss, sāk dzeltēt lapas, laukus novāc, ģeorģīnes zied… visos parkos kur bij tulpes un rozes (rozes gan vēl lielākā daļa tā lēni, rudenīgi zied) bet tulpju vietā ir cinnijas (merry golds) un … ak, nevaru atcerēties vārdu – nu visas tādas cietākas, rudenīgas puķes, vasara bij skaista. Rudenis varbūt arī būs. Bet ziema… Tā nebija, varbūt šī būs labāka. Biju, braucu apkārt ar Inesi pa Angliju – biju Cheddarā, bet nenopirku tur cheddar cheese, nebija laika – biju Devonā – nenopirku devon desu, bet ēdām Devon cream un tas bij labs… Gaidu vēstuli

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Visi mani plāni – nav vēl absolūti izlemti – bet apmēram…
P.S. Dzidras lielais notikums pēc nedēļas 5-9 sept…

——————

4.  sept. 1973.

Mīļā, dārgā Freija kundze.

Paldies par karti (krietni nostāvējusies – no februāra līdz septembrim, gandrīz 9 mēneši, O, dārgā Ruta, visiem to nevarētu piedot…). Šī karte, manā izpratnē, ir zīme, ka manas vēstules + kartes cita pēc citas ir pienākušas un Jums uz sirdsapziņas guļ atbildēšana, but „for reasons unknown”, kā Lukija runā, Jūs nevariet vēl uzrakstīt šo ‘atbildēšanu’, un tā man jāapmierinās ar šo ‘stale peace of your soul’ kas uzrakstījies agrāk… Ko es citu varu darīt. Šai kartei ir dažas patīkamas lietas tomēr, un varbūt tādas, kas nenoveco. Viena no tām – Jūsu doma ceļot uz Eiropu! Man vēl jāaizceļo atpakaļ, jāiekrāj mazliet (kā – to redzēs tur uz vietas…) un tad brauksim abas reizē. Gandrīz bija doma, ka es te Anglijā palikšu līdz nākošgadam – iespējams ka Inese tad kādu ilgāku laiku dzīvos Eiropā, bet viņa gribēja ātrāk ‘padzīvot mammas tuvumā’ un tā ir izlemts, ka es braukšu uz Kanādu, būšu tur līdz 1974 vasarai – tad uz Austrāliju (pilnu vai nepilnu gadu nodzīvot tur un izpelnīties ar to tiesību saņemt pensiju visas ārzemēs), un tad, ja bērni vēl arvien mētājas te apkārt un man ir dūša, un viņi man piepalīdz, es (mēs, ja Jūs laižat uz šo pusi) varētu vēl reiz kustēt apkārt. Tik tālu – vēl nav izdomāts, kā īsti, kad, kur etc.

Tagad – gaidu Jūsu vēstuli. Gribās dzirdēt – kā dzīve vedās? Arī – kādu noskaņu rada mana doma atgriezties? Reiz Sarma man ļoti pesimistiski aprakstīja atgriešanās nespožumu, bēdīgumu. Es to ļoti labi izpratu – un apzinos – negaidīt nekur nekādu prieku par to. Bet… es pati nebūtu apbēdināta, sevišķi, ja es būtu pieradusi pie tā – un cerētu atkal – uz jaunu izkustēšanos. Jā, Sarma man aprakstīja, cik daudz ļaužu, puķu un runu (un nopūtu, varbūt pat asaru) bijis tad, kad viņi Prof. Dunsdorfu pavadījuši uz izceļošanu (laikam – Kaliforniju). Un kad Dunsdorfs (tas pats Dunsdorfs!!) pēc gada braucis atpakaļ – viņš, Sarma, bijis vienīgais sagaidītājs – ne puķu, ne runu!!!

Varbūt bēdīgi pretstati – bet mierīga dzīve pēc tam! Nav jāpilda nekādas ‘uz Tevi liktas cerības’. Lai sargi Dievs – ja sagaida ar runām un gaidīšanu – ko tad nu pārvedi? Neko. Ko iemācījies? – Neko daudz. Ko redzēji? – To pašu! Tā, man priekšā, tālu diezgan, ir izplānoti visādi plāni. Bet patreiz esmu saķērusi coldu (īstu, ar visādām nervu sāpēm ķermenī), guļu trešo dienu pa pusei gultā. Bet ceru drīz atkal iet peldēties – rudens ir skaists.

 Jūsu E. Dzelme.

——————–

20.5.74.

Mīļā Ruta, (lai būtu spēcīgāk, kā Jūs to prasiet) tad – mīļā Rutiņ!

Jūs prasiet spēcīgu vēstuli! Savādi – pirms pāris dienām es to spēcīgo vēstuli saplēsu, ko es pirms Lieldienām uzrakstīju – saplēsu tik sīki, ka lai neviens to nevarētu salasīt. Braucām 3 dienas ceļojumā prom no mājas, un ja kāds sadomātu to lasīt – lai nevar! Look tā! Un tas viss tāpēc – ka Jūs nerakstījāt tik ilgi. Es domāju – ko es te ņemos un plēšos lai Jūs rakstāt un lai Jūs braucat! Jo tas viss bija tanī vēstulē bargi un droši izteikts – ka nevar kavēties, ka Jums tūlīt jāsāk braukt – caur Eiropu uz mani šurp. Bet – nu, labi, tagad man jāsāk viss no gala. (Es jau to vēstuli biju ilgi glabājusi, jo bija jau aizlīmēta un adrese virsū…)

Es palikšu te līdz augusta, vai septembra beigām – kā kuģis ies. Gribu braukt ar kuģi – (laika man diezgan un var vairāk mantas paņemt) atpakaļ uz Austrāliju – domājams mazākais uz vienu gadu. Tad vai nu palikt tur, ja bērni nāktu tur, vai kustēties atkal uz tiem, ja tie paliks šaipus okeāna.

No jūlija beigām sākot – dzīvošu viena pati Ineses un Gordona īrētā mājiņā (no šejienes 10-12 kilometri, no Vancouveras apm. Tāpat – ap 40, vai mazliet mazāk) Mission’ā jeb Silversidē [Silverdale], vai kaut kā to vietu sauc, ārpus Mission kur tā Ineses un Gord. mājiņa ir…

Inese ir pametusi savu pirmo laulību, tas ir par ko Jums gribēju rakstīt, bet vēl kavējos, patīkama tā ziņa nav – bet dzīve iet tā kā viņa iet! Inese dzīvo jau otru gadu (viņi abi bija Eiropā pag. gadā pie Dzidras un mēs braucām apkārt vienu nedēļu pa Angliju etc. etc.) ar savas skolas direktoru Gordon, John Leaman – (šķirtenis, dēls un meita, 19 un 17, dzīvo pie mātes).

Es atbraucu pie viņiem, te viņu Ineses un Gord. dzīvoklī, dabūju savu istabu tepat pie Landladijas, dzīvoju pāris mēnešus – bet tad te kaut kādu dzīvokļu likumu dēļ, šī landladija var turēt tikai boarderus – bet ne izīrēt dzīvokli. Inese un Gordons tad dabūja savu mazu mājiņu īrēt, ko kāda viņu skolas skolotāja pameta, aizejot uz laukiem. Es paliku, kā ‘boarderis’ tanī vietā kur Inese un Gord. bija. Man ir 2 lielas istabas, virtuve un vannas istaba, un man to izīrē samērā lēti – jo esmu tikai ciemiņš īsu brīdi – dažus mēnešus. Kad In + Gord. jūlijā brauks uz Eiropu – 6 nedēļas – viņu mājiņā (landlords tā grib) vajaga kādam palikt – un tas palicējs būšu es.

Mājiņa ir ļoti maza, izskatījās vēl mazāka, kad to noīrēja, bet tagad viņi ir tā ierīkojušies, ka ir patiesi ļoti ērti tur — ir arī dārzs apkārt, puslauki, lielceļa tuvumā, arī skolai (Mission’ā) tuvu.

Tā – kad bija norunāts, ka es palikšu tur un gaidīšu viņus atgriežamies no Eiropas – mana doma tūlīt radās – nu tad es aicināšu viesus no Austrālijas!

Rakstīju Jums, lai domājat un darāt visu ātri – palikšana būs gluži ērta, vienam ciemiņam vai diviem, un vasarā – ārā var vēl citi celt teltis, ja to ciemiņu būtu vesela ģimene.

Ieteicu Jums ņemt Quantas excoursion ticket – tas ir apkārt pasaulei, par to pašu cenu (kādi 25-35 dolāri vairāk) kā viens ceļš, ar to noteikumu – ka Anglijā jāpaliek 45 dienas un pārējo laiku – 6 mēneši pavisam, ieskaitot tās 45 dienas – varat braukt kur Jums patīk. Tādas biļetes varēja uz tādiem noteikumiem dabūt – vēl pag. gadā. Vai tās ir vēl tagad – Jums jāiet uz travel offici un jāizpēta. Ja nu Jūs reiz braucat – Eiropa būtu jāapmeklē. Vienkārši – Jūsu atvaļinājums jāņem garāks, — lai visam pietiek laika.*

Pie Dzidras un Cliva – Jūs dažas dienas būsiet ļoti gaidīts viesis, bet daudz vairāk es solīt nevaru – pag. gadā viņi kādu laiku bija nogurdināti no ciemiņiem – viņiem brauca tik daudz paziņu, ka visu laiku kāds bija apmeties – un tas nogurdināja visvairāk vēlo nakšu dēļ, ko tā ciemošanās izsauca. Tagad – es tur neesmu – viņiem ir bijis vairāk vienatnes, tad vēl labāk būs gaidīt ciemiņus. Inese un Gordons tur apmetīsies neilgu laiku un brauks uz Spāniju un vēl kaut kur. Jūs pie Dzidras varbūt varēsiet palikt ilgāk – bet tas Jums neko lielu nedos – Jums jābūt apkārt braukšanas iespējas. Patreiz jau Dzidra būtu ļoti priecīga par kādu cilvēku vairāk, jo Clivs strādā kaut kur ārpusē un brauc tikai weekendos mājā. Bet tas viss grozās – kā būs vasarā – nezinu, bet palikt dažas dienas un atstāt pekeles kamēr skrieniet apkārt – tas bez vārda runas ļoti apsveicami.

Paliekot tur – Jums tad jāsameklē visi paziņas un no kāda jādabū transports apkārt – vai arī – autobusu tūres un vilcieni! Ja grib īsti izmantot laiku – ir jākustas ļoti daudz. Uz Londonu protams arī – uz kādu teātri etc.

Dzidra zina adresi, un viņi diezgan bieži satiekas – ar Mishelu (tā laikam sāk gaidīt beby…), ja Jūs pazīstat to – viņa arī Jūs uzņemtu kādu laiku. Ja Jūs iemācītos vadīt mašīnu – var īrēt mašīnu un braukt apkārt, ja nav neviena pazīstama, kas vadā…

O.K. – tas ir vairāk, vai mazāk Jūsu pašu personīgās lietas.

Pēc Eiropas – šurp!

Bet arī – es varu solīt ciemošanos ar visiem ciemošanās priekiem, kādus mēs kopā dažreiz un arvien esam priecājušies bet cik es Jūs varētu izvadāt pa Kanādu – to nu es nezinu. Mašīna te man būs… Tāda sabūvēta volksvāgenīte…

Tikko vakar vakarā atgriezos no garās nedēļas nogales braucieniem 3 ½ dienas ar Gord. un Inesi – 1200 jūdzes apkārt. Galva mazliet vēl reibst – un domas ir neskaidras – tādēļ neņemat ļaunā – ja es kaut ko ļoti loģisku neuzrakstu.

Ja Jūs braucat ar kuģi – laika vajaga vairāk, bet ir patīkami. Varbūt arī dārgāk. Tad Jums nav saistījumu ar tām 45 dienām Anglijā, tāpat tā nav – ja Jūs braucat ar lidmašīnu un neņemat šo apkārt pasaulei (Round the World tour) ceļojumu – bet tad būs krietni dārgāk. Tomēr – visu izpētiet Quantas officē, kuģu officē, vai lielākā travel officē (mazās dažreiz nekā pareizi nezina).

Ja ņem Quantas Roundtheworld trip – tad vienīgais noteikums ir tās 45 dienas Anglijā*, pēc tam Jūs varat darīt ko gribat, braukt kad gribat prom citur, palikt tur, visu laiku vai kā tas Jums patīk, tikai atpakaļ jāatgriežas 6 mēnešu laikā, liekās no ikkuras vietas pasaulē – kur piestāj Quantas. Bet – visu izjautājiet sīki, jo tas ko saku (apmēram) bija gadu atpakaļ, kad izjautāju Quantas Londonā un pirms tam – Austrālijā.

Ja jūs braucat – es domāju Eiropa būtu jāredz tai pašā braucienā – bet Jums jāizrēķina – cik laika Jūs varat ziedot.

Viss var arī maksāt un būt citādi – offseason un inseason laikā un es patiesi nezinu – kāds tas kuro reizi ir.

Ja vēl to neesat darījusi – ejat uz traveloffici, dabūjiet visu kuģu ‘bookletes’, kur ir visas ziņas – cenas, laiks, etc. un visas ziņas (varbūt arī ir booklet’ēs) par lidojumiem. Tad Jūs mājās varat izkalkulēt cenas un laiku tieši ar to satiksmes līdzekli – kas atbilst Jūsu nodomiem.

E. Dzelme

*Var arī Anglijā ‘skaitīties’ un braukt ekskursijās uz īsāku laiku (weekend tours etc.) uz Parīzi etc. Tomēr var to Eiropu atlikt, pēc gada, kad iespējams – es arī tur būšu. Tātad ejat tūlīt bakas potēt! Un tad uz traveloffici…

Tagad man būtu jāraksta kaut kas, kas Jūs pārleicinātu braukt šurp un ne uz Eiropu! Tas ir – ar to stipro vēstuli, kas būtu stiprāka par Eiropu.

Tādu man grūt uzrakstīt.

Bet apsverot no visām pusēm – ja Jūs nevarat abas vietas tagad uz reizi izbraukt, tas ir ar Quantas Worldtrip, vai tāpat citādi – viena lieta, kas man tad patiktu, vēl bez tās – ka Jūs mani te apciemotu… mēs te izpūstos un atpūstos Ineses grāmatās un dārzā un pie klavierēm – un tad izbrauktu kaut kur kaut kā – landladijai ir radi Vinipegā (vairāk kā tūkstoš jūdzes ne šejienes) varbūt ir kāda iespēja piekantēties viņai un dabūt kādu braucienu – man varbūt neklātos no mājas palikt ilgāk prom, kā dienas trīs, dēļ tā mana landlorda. Uz Vinipegu izietu kādas 4 dienas. Nu varētu kaut kur mazliet tuvāk! Nupat mūsu garās nedēļas nogales brauciens bija ļoti labs – piektdienas vakarā izbraucām, pirmdienas vakarā atpakaļ – nobraukts apmēram 1200 jūdzes – redzēts ļoti daudz – vakar no rīta bijām sniegā, pie aizsaluša ezera un glečera, pusdienas iekodām karstā Noon stundā, semidesert’a apvidū – kur klejo arī klaburčūska ja to tieši nu kādam gribētos satikt, tikai patlaban vēl mazliet par agru, viņa vēl ziemas guļā… Tā ka, dienās, divās trīs – var daudz apbraukāt. Kur ir Jūsu minētās vietas, cik tālu no šejienes – tas man ir jāizprasa un jānovērtē, kā no šejienes tiktu uz tām. Arī tepat tuvākās vietās var lietot lidmašīnas, bet tā mazāk redz. Un esot ļoti labi autobusu maršruti – neesmu vēl nevienu izmantojusi. Ja viss kaut cik labi ietu un Jūs pamatīgi izciemotos pie visiem Kanādā un Amerikā – tad to Eiropu, man pa prātam būtu atlikt uz vienu labu gadu. Man gandrīz tā liekās ka Dzidra un Clivs vēl pēc gada uz Austrāliju nebrauks. Inese jau arī ne. Tad – dabūjusi savu pensiju (Austrālijas) pastāvīgi un visur, es mēģinātu tikt uz Eiropu – pie Dzidras, vai Dzidras tuvumā, padzīvotu un iemācītu mazbērnam latviešu valodu…

Anglijā cilvēki dzīvo kaut kā pieticīgi graciozā veidā – nabagi viņi ir, bet viņiem tas nesāp un nekaitē. Es tā mazākais domāju. Arī latvieši – nav tik pompozi – vienkārši dekorētā (gandrīz nedekorētā) zālītē svinēja Universitātes gada svētkus, (nezinu nemaz kāda īsti tā jubileja bija), vienīgā reizē kad biju Londonā pie latviešiem – apsolījos būt kādā literārā sarīkojumā, lasīt etc – un kā tas parasti ar mani notiek – neierados. Iedomājos, ka vēl tas sarīkojums nenotiek. Kāds latvietis, kas dzīvo Chelmsfordā, teica – neesot vēl avīzē lasījis, nezin vai sarīkojums būšot vai nē – ar to man pietika, nemeklēt avīzi, neatcerēties norunu – ja neko nedzird – brauc, viss kā runāts… es to dienu pavadīju ar Dzidru, Clivu un Tāli – zoo! Man laikam šausmīgi nepatīk uzstāties ar lasīšanu etc. un es izgudrošu un atradīšu kādu nebūt kombināciju, kas it kā manu sirdsapziņu attaisno – ka neierodos. Bet to apsolīšanu man jauki ierunā, un es patiesi ticu – es šoreiz gan ļoti gribu ierasties! Tā – es daudz latviešus nesatiku – bet redzēju – viņi dzīvo labi un glīti un nopietni. Domā – pasaules ceļojumus tie nevar atļauties (nu Jaunās Gaitas redaktors brauca…), bet uz Eiropu kad sadomā – aizbrauc. Ja ar savu Austrālijas pensiju, kas ir liela Anglijas mērogā, es tur kaut kā iekārtotos – es varētu padzīvot. Tad – ja Jūs brauktu – mēs laistos šur tur pāri uz Parīzi etc. Es nu gan eju vecumā, un pārāk tālus plānus nevar plānot – bet vēl jau turos.

Tomēr – kur un kā Jūs brauksiet – tas Jums pašai jāizlemj. Ja arī Jūs izlemtu braukt tikai uz Eiropu, es nespēju Jūs ‘vārdot’ – lai Jūs to nedariet. Tikai – Eiropā – vajadzētu tā mazliet pakavēties, pasēdēt šur tur uz vietas, nesteigties. Te – var skriet ātrāk cauri.

———————————–

Trešd. 17. jūl. 1974

Mīļā Freija kundze – kāpēc Jūs klusējat???

Tas ir nesaprotami – ka Jūs tā, parādaties un tad – pazūdat…

Mana jaunā adrese (līdz septembra beigām, cik paredzams)   MISSION, B.C. Canada.

Esmu viena mazajā mājiņā. Tikai balts mazs sunītis ir te, maza kucīte aug un dzīvojas te pa dārzu, plēš vecus zābakus, slotas un visu, ko kāds aizmirsis tik zemu, ka viņa var aizsniegt. Lai gan ir tikai mazs kucēns vēl, ir jau krietna mājas sargātāja – rej nikni tikko kaut kas svešs parādās. Tā tad – esmu drošība.

Bet – ja nav mašīnas – ļoti lieli ‘lauki’ te ir. Mašīnīte pēdējā rītā, kad šie brauca prom – atsacījās uzsākt, tā es paliku bez sava treniņa, ko man bija atļauts tepat pa dārza ceļu darīt – licence man nav un uz ielas es rādīties viena nedrīkstu, tikai licencēta braucēja pavadībā. Tādu es kaut kā varbūt būtu atradusi – bet ja mašīnīte nestrādā – man jāatsakās no visa. Tas nav patīkami – gribēju praktizēties kaut mazliet tālāk. Pēdējās divi nedēļas ko pavadīju te pie Ineses, kad viņa vēl bija te, mēs gandrīz nemaz nedabūjām praktizēt – vienmēr bija citas lietas ko darīt. Tā – no manis vēl braucēja nav.

Inese ar Gordonu izlidoja uz Eiropu svētdien, un šodien ir trešdiena – trešā lietainā diena, viss ko varu darīt – ir lasīt, spēlēt, un protams – rakstīt, ja ir iedvesma, bet laiks ir tik kluss un rāms – kur tu ņemsi kādu dvesmu??? Atliek izslinkoties. Nu – uz to man talanta ir diezgan. Kur Jūs esiet un ko Jūs dariet un ko Jūs domājiet par ceļošanu? Varbūt – Jūs jau esiet kuģī, vai lidmašīnā, vai Eiropā?

21.  jūl.

Ir jau pagājušas atkal dienas, kopš iesāku Jums rakstīt šo vēstuli, tikko zvanīju uz savu agrāko dzīvokli – no Jums vēstules nav! Tagad – te ir jauna adrese, (lai gan tikpat laba bija vecā…) un nu no Jums ceru ko sagaidīt. Liekas – vai nu Jūs pakojaties ātri un esiet visu ceļošanas notikumu vidū – jeb arī esiet atlikusi to uz vēlāku laiku. Jūsu minētās 6 nedēļas ir pagājušas, kurās Jūs domājāt ceļojumu uzsākt. Varbūt manas vēstules nav bijušas stipras un iespaidīgas un nicinošas diezgan – bet centos būt tikai reāla. Tas, ko izjutu kā trūkumu, ja Jūs tagad atbrauktu – ir tas ka nevaru solīt labu un katrā laikā pieejamu transportu apkārt ceļošanai pa Kanādu –. Tas droši ir izņēmis to vajadzīgo sajūsmas vilni no manām vēstulēm, pirmajā, ko Jums uzrakstīju un nenosūtīju, tas bija, jo tad es vēl cerēju, ka līdz tam laikam, kad Inese aizbrauks, es jau būšu dabūjusi braukšanas licenci un pati varēšu Jūs vadāt apkārt. Bet – vēlāk, redzot ka tik ātri tas nenotiks ar to licenci – mana sajūsma saplaka. Tagad – te ir kāds BornAustralian gleznotājs, (strādā kā zīmēš. skol. vidusskolā) kas kopa ar Ineses darbiem (artandcraft) taisās atvērt te galeriju, (vai, īstenība otrādi – Inese + Gord. kopā ar to Austrālieti atvērs to galeriju) tas nu mūs šur tur pavadātu – ja Jūs atbrauktu, bet cik plaši – to es nezinu teikt. Tā es jūtos vainīga, ka – tikai pa pusei Jūs uzmudinu. Es nezinu arī – vai Jūs viena taisāties braukt – vai kopā ar Induli. Ja tā – tad mazo V.W., kam droši vien tikai kāds sīkums jāsalabo (garāžā…) mēs varētu braukt… Bet – rakstiet, lūdzu lai var kaut ko plānot. Mana tālākā aina ir tāda – 25. augustā atgriezīsies šie no Eiropas, tad te apmēram mēnesi pabūšu vēl kopā ar Inesi (ir domāts taisīt camp’īšanu šur un tur tanī laikā, Jūs varētu būt līdzi) un tad lielāks brauciens, kad Inese mani vedīs uz Sanfrancisko – to es Jums laikam rakstīju. Ar kādu mašīnu tas notiks, vēl nezinu. Gordons nopirka tikko jaunu Van’u, bet nezin, vai to mums varēs uzticēt, tā kā – vai nu ar mazo, vai arī – ja tas par daudz niķosies – Inesei būs jāpērk jauns. Un – ja Jūs jau būsiet izceļojusies citur – varbūt Jūs piebiedrotos šai afērā uz kuģi?…

Tas nu ir viss – ir jau pagājusi pirmā nedēļa te vienai – slinkojot. Ir bijušas pārāk daudz pārmaiņas, lai varētu kaut ko prātīgu padarīt. Bet – varbūt tas ir mans slinkums vien.

Vai Jums ir Dzidras adrese? Ir – protams, tā pati kur Jūs man rakstījāt uz Angliju. Viņi patreiz (laikam uz dažiem mēnešiem) ir prom Čičesterā – Nezinu vēl viņu adresi un nezinu arī viņu telefona numuru – tas bija telegrammā minēts, kur lai Inese zvana, kad ielidos Londonā, bet ātrumā aizbraucot viņa nav atstājusi man šo numuru – gaidu pirmo karti no Dzidras vai Ineses – tad zināšu un Jums pateikšu – Ja tikai Jūs vēl kaut kur var aizsniegt – vai jau nešūpojaties kaut kur gaisos, vai ūdeņos. Rakstiet! Piedodiet, jel, ja kaut kā esmu izteikusies pārprotami vai nelabi. Domāts (izņemot to sarūgtinājumu – ka nerakstījāt tik ilgi) ir tikai labi.

Sveicinu visus!
Jūsu E. Dzelme

———————

23.  jūlijā 1975

Mīļā Freija kundze,

Domāju par Jums šodien – ejot caur daudzām mākslas galerijām… Vajadzētu Jums braukt atkal ‘iekšā’ un varētu kopā šo to papētīt. Jums būtu paticis šodien…

Vai von Bertouch galerijā notiek kas interesants? Redzēju šodien vienā galerijā vienu mazu bildīti, kas bija von Bertouch galerijas atklāšanas izstādē. Jā un daudz S. Nolanu, Tuckeru, Boydu dzimtas vienu otru locekli etc. Arī Friend’u, kas laikam ir kļuvis ļoti slavens, bet ne visas viņa bildes saista.

Inese + Gordons ir te un trīs dienas (kopš Gordons atbrauca) ir bijušas ārkārtīgi pilnas ar notikumiem – Sidneja kaut kā atklājas citādā gaismā, kad tik intensīvi to skata no visām tās labām pusēm. Arī laiks kļuvis tik viesmīlīgs! Pirms tam, kad Inese atbrauca, bija tik ļoti auksts, mēs salām un tiešām drebinājāmies kā senos laikos, kad vēl pie Austra. klimata nebija pierasts…

Kad Jūs iebrauksiet? Freija kungs te bija ar Artu un Inesi vienu brīdi – un viņš teica ka Jūs būšot in 9. augustā. Gribētu redzēt! Atrakstiet vai piezvaniet lūdzu, varbūt varētu nolikt kādu satikšanos, varbūt Jūs mūs apciemotu! Nevaru iepriekš neko skaidrāk noteiktāku nolemt – jāzina kad Jūs būtu brīva un vai Jūs gribētu te atbraukt un arī – nezinu iepriekš, vai ‘manējie’ tad būs te, bet es labprāt gribētu izkārtot kādu kopēju brīdi. Gribētu no Jums izzināt arī visu ko var par Newcastles galerijām un izstādēm.

Te Austras dzīvoklī, ir labi un jauki – telpas (lai ne lielas) ļoti ērtas un logos Sidnejas osta. Braucam ar ‘feriju’ uz Sidneju. Kanādieši par Sidneju diezgan sajūsmināti, lai gan kritizē ka netīra un dārga, mākslas galerijas, opera house, ‘Roks’ un arī vecā ‘špicēm rotātā’ architektūra (pēdējos gados lieliski uzspodrināta) atsver šīs citas nebūšanas. Te nav T.V. tad nu mazliet esmu ārā no politikas lietām, pie Esera kundzes jau mēs sirsnīgi sekojām visiem notikumiem līdzi juzdamas kam nu kuro reizi un izprazdamās kā nu kuro afēru. No tā nu esmu prom. Un arī no Jums prom. Tā – vēlētos sazināties. Ja ‘manējie’ būtu pierunājami, es gribētu tos dabūt arī uz Newcastles izpētīšanu un varbūt šai lietā – izmantot Jūsu laipnību, palīdzību, pretimnākšanu etc. etc.

Lūdzu atrakstiet vai piezvaniet, vai varbūt es pēc kādas nedēļas Jums piezvanīšu. Galva mazliet griežas…

Ar daudz labām dienām
Jūsu E. Dzelme

Adrese un telef. uz konverta.

————————–

Mīļā kundze Freija!

Labi, lai nebūtu žēlošanās un izlikšanās, nosūtu to veco vēstuli. Bet varbūt par vēlu! No Esera kundzes dzirdēju, ka Jūs būšot atkal ‘in’ šo weekendu.

Es biju viena te no pirmdienas. Brians, (viņu kompanjons, Austrālietis – gleznotājs, skolotājs Kanadā 7 gadi) aizbrauca uz saviem vecākiem, uz Adelaidi (laikam teicu, ka viņš atbrauca reizē ar Gordonu un bija te vienu nedēļu…) In + Gord aizbrauca uz Wyongu. Vajadzēja būt jau vakar atpakaļ, šorīt vēl nav. Jauni priekšlikumi izbraucieniem nāk iekšā, bet šo nav un – laiks grozās uz tukšo pusi. Svētdien, tas ir rītu – izbraukums uz Wollongongas pusi. Varbūt es palikšu kādu dienu tur – jo šie, (manējie) tūlīt brauks uz Adelaidi pēc tam. Un tad – uz Kanberru. Sidorenko kdze. no Wollongongas nākošnedēļ iešot Alfr. Hosp. uz kādu operāciju. Varbūt tad man atkal drīz jābrauc, jābūt šeit, vajadzētu viņu apmeklēt.

Kad ‘šie’ atbrauks no Kanberras, tad atgriezīsies arī Brians no Adelaides un man un viņam būšot jābūt lieciniekiem In + Gord. dzimtsarkastu nodaļas izdarībām. Būtu jau tas bijis pirmā nedēļā, bet tur uz reizi nevarēja tikt klāt, nedēļa jāgaida. Un tā kā Brianam bij jābrauc prom – tā ceremonija būs holidejas beigās. Man prieks tik tāl – ka viņi jūtas kopā labi un ir nodomājuši turpināt kopā. O.K. ja tas iet. Par Austrāliju viņu domas tomēr nav visai apbrīnas pilnas – pagaidām nekas te nesaistot. Tā tad mans ‘bookings’ paliks spēkā. Jo – ko es te viena darīšu? Nu redzēs, vai nebūs kas saistošāks noticis attiecībā uz šo zemi, kad atgriezīsies no Ineses tēva mājas. Bet domājams – nē. Inese jau tur uz dažām dienām bija viena. Tā – mazliet nepacietīgi gaidu tos atpakaļ. Būtu bijis izbraukums uz Hoksberry river šodien. Un man jau izbraukumu nekad nav par daudz… Nelaime tik tā – ka vairs arī nekur nejūtu palikšanas un māju svētību un pārmaiņās aiziet daudz laika, ko varētu izmantot darbam. Bet – ko nu sarausi, ko sastrādāsi? Viss velkas un kavējās un to ko kārojis iegūt, neiegūsti arī tad – kad to iegūsti.

Ja arī Jūs šodien esat te – iznāk, ka manis nebūs te. Un Jūs arī droši vien esat pilnīgi aizņemta ar savu ģimeni, aizejiet, ja laiks uz to Whats the name galeriju, kur tā amerikāniete izstāda savus audumus… Uz redzēšanos un dzirdēšanos!!

E. Dzelme.

Te tā vecā vēstule [the one above the above?…]

—————————-

[partial – begins page ‘3’]
[3. Apr. 1976?]

Ir cilvēki kas pērk vairākas gleznas, vai pasūta vairāk ‘tapestrijas’ (tās parasti dārgas), bet tādu nav daudz. Tomēr Inese neatlaižas un turpina savu ‘studio’.

Bijā tikko (skolas holidejas) 4 dienas uz Vancuveras salu. Kādi draugi Victorijā (B.C. galv. pils.) tur atdeva mums savu dzīvokli (flat unitā), pašā pils. centrā – tur dzīvojām un pa dienām braucām apkārt prom mežos un kalnos. Gadījās ļoti labas saulainas dienas (agrs pavasars – tur uz salas mazliet jau vēlāks, zaļāks, kā te). Uz salu var aizbraukt tikai ar ‘feriju’, vai lidmašīnu. Mēs braucām ar Feriju. Tas ir vesels kuģis ar restorāniem un kafejnīcām – mašīnas sabrauc apakšējā ‘deķī’. Iet tā lieta uz ūdens ap 2 stundas.

Dzidra rakstīja (un runājam arī pa tālruni) ka viņi māju pārdod un 3. aprīlī, ja viss iet — viņu mājā jau ievilksies jaunie īpašnieki un Dzidra ar ģimeni vēl dažas dienas paliks pie draugiem – tad lidos šurp ceļā uz Austrāliju. Paliks te 2 ned. vai ilgāk. Tas viss bij tik brīnišķīgi – bet tikko vakar 2. apr. dzirdam uz T.V. ka Anglijas mārciņa ‘kritusi’ par 10%. Gandrīz neticami. Ja Dz + Cl. ir paspējuši visu izkārtot kā domāts – tad viņi nākošā brīdī pēc mājas pārdošanas ir zaudējuši vairāk kā 1000 mārc. tas ir neticami un dumji! Kā viņi ar to samierināsies! Un – es lūdzu Dievu – lai tik neatliek ciemošanos te! Tik daudz jau ir izplānots kur visur te jābrauc un kas viss te jāredz… Un cik ļoti mums jāmēģina iespaidot viņus – uz palikšanu te Kanādā. Tas ir vēlāk – kad viņi būs padzīvojuši arī mazliet Austrālijā… Tas viss par mani un šejieni. (un savam izdevējam zvanīju – un viņš sola atkal tālāk, būs būs… un kluss pēc tam viss atkal…). Un vēl par šejieni:

Ineses aušanas kursos (kur viņa mācījās) un Vancouver audēju līgā kur bija audumu sacensība, piedalījās arī kāda latviete Austra Dalderis. Viņa auž tikai sev un ģimenei, viņa modelēja ļoti skaistu smalku baltu villaini, ar nedaudz ieaustām krāsām (rakstu) galos un ar apšūtu austu maliņu (kā jostiņu). Bet tik smalkam darbam patreizējā modernā pieeja – paiet garām. Viņa teica, ka latvietēm (Vanadzēm) esot sanāksme nupat, zvanīšot mums lai Inese un es ierodos tur Vancuverā – bet mēs bijām prom un rītu nevienam nebūtu laika uz latviešiem iet. Bet man būs jāsazinās citreiz, varbūt viņas tās vanadzes, varētu salidot te kādā pavasara dienā un dārzā taisīt ‘pikniku’.

————————–

5.  apr. 1976.

Nu ļoti gribētos, kaut Jūsu mašīna te piebrauktu, pie mana loga kur ap puķu dobi apgriežas piebraucamais ceļš – un mēs krietni izciemotos. Ir saulainas dienas jau visu nedēļu. Studijas – galerijas telpas ir lielas – visa divstāvu, divdzīvokļu māja pieder mums, pa visiem logiem var redzēt egles, lazdas, kastaņu, vecas ābeles, vecus ceriņkrūmus, visādus nekoptus zālājus un ceļus, tālāk visādas augstienes, lejā aiz kokiem pamirdz Frazer upe un pamalē – sniegotas kalnu virsotnes. Daudz vienkāršības un brīvības un miera. Arī vientulības. Tas ir man. Bet es jau visur maisos līdz – kā mamā! Mazliet sāpīgi ir ienākt sabiedrībā kā – mamā! Ir citādi ja ar sabiedrību kopā nonāk pie tā – mamā! Bet tur neko nevar darīt. Jāņem no tās situācijas labākais – jācīnās par savu teritoriju, jāieņem tā cik plaša tā iespējams. Ir arī savāds ‘dvēseles stāvoklis’: pēc gadu gadiem svešā vidē – dabā, (kas iegūta par savu tuvinieku beidzot..) esi atnācis atpakaļ bērnu dienu vidē, dabā tas ir. Lai arī viss citāds – tomēr ļoti ļoti radniecīgs mūsu jaunības dienu zemei. Tādēļ man arī – šīs bites! Raugoties caur logiem rītos uz veciem ceriņkrūmiem – man nāca prātā – māte un mājas un vasaras dienas ar bitēm dārzā. Un es domāju tad par šo vasaru, kas te nāks, ar tik daudz puķēm! (Es jau tādu te pavadīju, staigājot pa ceļiem, caur laukiem un birzēm un redzot, elpojot puķu pilno gaisu, domājot: kā es to varētu iegūt kā daļu no sevis? Kā es varētu iekļauties šai pasaulē, kas tik ļoti līdzīga kādai manai bijušai pasaulei, kā es varētu iegūt to tā, ka es nebūtu svešinieks…). Jā – un tad es domāju – bites lidos katru dienu visur kur es nevaru iekļūt un – nāks mājās ar siltumu, saldumu, smaržām. Varbūt tikai iedomas! Pag. vasarā, kad te staigāju – es domāju – kaut es varētu būt bērns, varbūt mazs puika, kas lodātu pa visiem šiem ziedošiem krūmiem, kāptu kokos… Būt visur iekšā, piederēt visam un gūt visu. Es varu tikai soļot pa ceļu un – skatīties. Lasīt ogas. Haha. Nu – tagad bites! Kaut tikai viņas nedabūtu vēderraizes no tā, kā es tās vakar apkrāvu ar labām lietām…

Tāda bišu saimes uzsākšana te (viens veids) ir tāda: pasūta – ‘package of bees’ – tas ir 2 vai 3 mārciņas bišu drāšu būrītī un pilošu cukursīrupa bundžu vidū. Šīs bites pienāk no Kalifornijas (pa lielākai daļai). Manas ir tādas. Mājās jābūt sagatavotam stropam ar rāmjiem un šūnu plāksnēm. Man bija tiešām laipns un drošs un cerīgs uz labām sekmēm biškopis kas bites sev un citiem atveda no Kalifornijas. Viņa padoms bija tik vienkāršs – „Open space in the middle of the frames. Open the package. Take out the queen – put in your pocket. Shake the bees in among the frames. Give them a good splash of sugar searup. Put your hand with the queen deep in the pile of bees. Push gently together the frames, put the feeder on top. Put the top on.” – Un tā es darīju. Gordons visu palīdzēja sataisīt – sastiprināt rāmjus un uzstādīt stropu – bet tad – lasījās uz otru (savu māju, pāri dārzam. „Zvani man, ja vajag…!!” (Telefons mums no mājas uz māju brīvs). Nu – es apsēju lakatu (Jūsu dāvāto!!) ap galvu jo cieši – un ‘open the package, put queen in the pocket’ etc. Kamēr es apdomājos kā tās bites jāpurina ārā notā ‘kage’ – daļa jau pacēlās gaisā ap mani un stropu – bet nākošā brīdī — citas sapurināju stropā un tās nu dabūja – krietnu šalti cukursīrupa pāri! Un tagad man liekās ka es tās aplēju par nežēlīgi! Cits viss izdevās kā vajaga. Bet – ko ēsties cauri tam saldumam, viņām būs vai dienām…

———————–

6.10.76.

Mīļie, labie draugi, Eseri un Freiji!

Simtu labu paldies par labdarīgo dzejas rindu! Lai arī nezinu, vai es to atšifrēju īsti pareizi, tā tomēr uz mani svētīgi un ātri iedarbojās – nospiestais gars ir krietni vien attapies un kauli tā tad kādu laiku vēl būs glābti! Tiešām spēcīgi vārdi, kā ar roku man atņēma visādu ieilgušu zūdīšanos par diezgan pasaulīgam lietām.

Jūsu dzeja pie manis atnāca šāda:

PRIECIGA SIRDS IR LABA FALE
BET NOSPIESTS GARS FAVE KAULUS.

Ilgi domāju (gan tikai īstās izskaņas dēļ) kas varētu būt vārdi – FALE UN FAVE?

Beidzot lasu tā:

Priecīga sirds ir laba zāle
Bet nospiest gars žāvē kaulus!?

Gudrinieki Jūs man tur esiet. Šī poēzijas pērle droši vien nāk no Induļa Freija gara vērtību krājumiem, jeb tā ir no Eserīša? Vai no kāda ‘Mājas Viesa’? Lai nu kā – paldies no sirds, tā ir laba zāle!

Ceru, ka esiet visi spirgti un kustīgi un pošaties pavasarim. Es darbojos ap rudens augļiem!

Lasu kritušos ābolus katru rītu, pa rasu bradājot un rudens smaržas dziļi ievelkot… Jā, krīt āboli, krīt rieksti, krīt milzīgas kļavu lapas! Es eju sēņot pa mežu ezermalā (ir tāds pa pusei mežs, pa pusei pļavas un lauks un zirgu dārzs) tur zem eglēm aug rozā vilnīši un apšu bekas un bērzlapes, mazas alksnenītes un gailenītes… Biezoknī iet ir bailes no lāčiem…

Biju uz īsu brīdi pie Vancuveras latviešiem – tādi paši kā visur ar smalku māju un klātiem galdiem.

Biju pie Kanādas, tas ir vietējās Abotsfordas, biškopjiem. Tiem sanāksme reiz mēnesī – ar runāšanu par bitēm un visādu saldumu piekošana.

Biju reiz jau un iešu arī vēlāk, tas ir – reiz vai divreiz mēnesī, uz kādu literāru ‘sekciju’, tā būs tagad pie Frazera koledžas, agrāk bijusi privāti – kur lasa un ‘iztirzā’ grāmatas. Tās tad nu būs ‘garīgās nodarbības’ kopā ar citiem cilvēkiem. Pie latviešiem gribētos kādreiz atkal aizkļūt, bet Vancuverā vienmēr citas darīšanas…

Dzidra – Sidnejā. Māju, veco, nenopirkuši, jo banka nedevusi aizņēmumu. Ielikuši naudu bankā, lai pastāv, tad banka došot (vairāk) aizņēmumu. Labi varbūt ir, ka nenopirka tādu, tik ļoti remontējamu māju. Ko meistari maksā, to jau Esera kundze zina! Vai Johns, tas mālermeistars vēl arvien nenāk pēc visādiem procentiem?…

Kad atrakstīsiet?
Kā veicas dzīvošana? Kā streikošana?

Mīļi visus Jūs pieminu un sveicinu un bučoju arī.
Jūsu
E.  Dzelme.

————————

16. nov 1976.

Mīļā Freija kundze!

Man jau vienmēr jābūt tam kalnam, kas nāk pie Tā Mohameda, jo tas Mohameds dzīvo pa citiem kalniem…

Nosūtu (Jūs gribējāt redzēt) tā ‘topa’ uzņēmumu, ko Inese auda un kas labi viņai gāja no rokas. Viņa ļoti noņemas ar visādām mācīšanām – koledžā aušanu un rotas lietas, mājās tā pat un tad ‘workshopi’. Uz tiem viņa iet labprāt jo tie labi atmaksājas. Par workšopa viņi te sauc tādu vienreizīgu praktisku un teorētisku lekciju par kaut ko (aušanu, vērpšanu, vilnas krāsošana ar dabīgām krāsām, kompozīcija zīmējumā etc.) Atkarībā no temata un vēlēšanās tāds workšops velkas dažas stundas, pusdienu vai visu dienu. Inesei vēl tā lieta nav apnikusi. To enģeli Gabrielu mēs (ar Inesi) aizvedām uz kādu 300 kilometru attālu pilsētiņu Summerlandu, kur bija reliģiskas mākslas izstāde. Bija skaists brauciens pa krāsaino rudens pasauli. Patreiz jau drīz nu būs visas lapas nokritušas. (Esmu nobarojusies resna no rudens labumiem. Te nu bij!!)

Mazliet strādāju pie rakstīšanas, bet tā gausi un domīgi un pārāk kavējoties. Dzidra atkal raksta – ka pērkot tomēr (kā?…) kādu māju, citu, ne to pirmo, kaut kur Paddingtonā… Tikko man ienāk prātā – ka tur tai pusē dzīvo arī Māra! Lūdzu atrakstiet man viņas adresi.

Un tagad – ko raujaties? Jums – tur pavasars laikam pilnā spēkā! Neticami!

Un kā ar politiku?

Mums te, kā varbūt dzirdiet, Quebeque’a taisās dalīties nost – tad būtu 2 Kanādas! Forši! Es jau gribētu lai tā notiek. Laiks būtu tiem britišiem aplauzt radziņus! (Ka nu tikai tas tā nesašūpo vairāk to pasauli uz šķelšanos un kariem.) Ko Jūs sakāt par Carteru? Man tā neticami, ka Amerikai tāds prezidents, izskatās kā tāds dziedāšanas skolotājs.

Mīļā Freija kundze, kā Jūs dzīvojiet, ko labu dariet? No kultūras es neko daudz citu patreiz negūstu – tikai lasu. Gribētos jau parunāties… bet…   XX

Sveicinu visus Jūs tur
E. Dzelme.

P.S. Mana lielā ‘nejaucība’ kas guļ uz manis vēl arvien ir mans neizprotamais Skrastiņš – editors. Gordons aizrakstīja ‘draudu vēstuli’, solīja nodot tiesai. Nu tas būs jādara…

————————-

11.  dec 1976.

Priecīgus Ziemassvētkus
un
ļoti laimīgu Jauno gadu Jums un visai mīļai, plašumā augošai Freiju famīlijai vēlējam no Kanādas!

Mums pēkšņi sola pasta streiku un jāķeras cik vēl ātri iespējams aizsūtīt kāds vārds, ja vispār vairs tas izdosies.

Paldies par vēstuli, mīļā Freija kundze! Ak, tā lieta ar to kalnu taču ir tāda, ka kalnam īsti ņemot nav jāiet pie Mohameda, un kalns ir tas kurš var gaidīt lai viņam raksta, jo viņš ir pēdējais rakstījis vēstuli. Tādēļ es sevi atkal uzskatīju par kalnu, ka nebiju saņēmusi Jūsu atbildi uz kādu manu garu (nesavaldīgu, pabēdīgu, nezinkogribētāju) vēstuli. Tā – nu varbūt tā vēstule sava garuma dēļ ir noklīdusi (nedomāju ka es varētu tai būt uzrakstījusi Esera kdzes adresi, vai varbūt Jūsu atbildes vēstule man te nav pienākusi, bet bija tā, ka es jutos tas, kas drīkst gaidīt un lielīgs jutos – tas kalns. Lai nu kā – tas garām. Un tagad Ziemsvētku laiks, ne vairs gari rakstīt laika, ne Jums gari lasīt būs laika. Kā parasti – svētki uzbrūk kā nesagat[av]otam… Paldies par Māras adresi. Aizsūtīšu to Dzidrai. Dzirda + ģimene, tikko iegājuši savā jaunajā (vecā) mājā. Esot baiga pirmā nedēļa dzīvojot kopā vēl visas dienas ar strādniekiem – remontētājiem un bezgalīgiem mēsliem, kā tas remonta laikā iznāk.

Adrese: The Mitchells,  Paddington, 2021.

Māja esot blakus pubam un pretī sporta laukumam, varot ostīt, kā pubā piekož čipus un nedēļas nogalēs klausīties, kā bļauj sportisti un to cienītāji. Nu tā tad – pašā dzīves sirdī…

Paldies par informatīviem avīzes izgriezumiem. Ak Frazers – rāda tukšo pusi, tukšo pusi… Kā mēnesis Brigaderes lugā. Tā iet, no vilka bēg, uz lāci krīt. Atliek Jums tikai – saīsināt Frazera laiku un to lietu atkal pārvēlēt. Bez mākslām jau nav dzīvošana. Te arī soda visi British Columbijas Bennetu, bet kur labāku ņemsi? Un ko Jūs sakāt par Carteri? Te, uz T.V. diskusijās ar Fordu, viņš izklausījās ļoti pavājš, ja tā var teikt.

Kā pie latviešiem? Brauksiet uz kādiem lieliem notikumiem? Kur (vai [..] nezinu vairs!) ir kultūras dienas!!! Te nedzird itin neko, par Austrāliju. Tieši brīnums, kā tik maz par citām zemēm interesējas zeme kur pašiem visādas problēmas. Es to nedrīkstu te atklāti teikt (Gordons mani apkaros) bet es domāju, ka Quebekai ir gan jāšķiras un jākļūst valstij. Kanāda ir par lielu, lai mākslas dzīve būtu intimi auglīga, Austrālija arī ir liela, bet tur es jutu tomēr lielāku vienotību visā kā te. Te katra province dzīvo pa sevi un kopēji tikai bļaustās par Kanādas lielumu, vienotību etc. etc. Anyway – ne man par politiku runāt. Rītu braukšu uz Vancuveru, sēdēšu pie Ineses audumiem arts + crafts Ziemsvētku tirgū. Rītu man vienai tur jāšeftējas, jo te studijā būs Ines skolnieku (weaving + jewelry) darbu izstāde, viņai jābūt te un arī Gordonam. Jāamizē viesi. Parasti viņas kursantu darbu izstādes te studijā ir priecīgi notikumi visiem kursantiem un to draugiem un radiem.

Par tapestriju – to, (mūku) un tagad otru eņģeli (Gabrielu ar tauri kas pūš lai nāk uz pastara tiesu) ar tādām tēmām, pasūtīja Inesei kāds skolotājs, vieninieks, bijis aktieris (homo…). Inese pati taisa metus savām tapestrijām. Šīs divas lielās bija ar pasūtītu tēmu – reliģisku, no vidus laikiem apmēram, kaut ko Baznīcas logu stilā – bet bez uzsvērta ‘svētuma’. Inese protams – meklējās grāmatās, tad uztaisīja skices krāsās un pasūtītājs – izvēlējās – kuru skici? Tad Inese tās palielina, kontūras uzliek uz liela papīra pie sienas – auduma diegus savelk tos rāmī, nostāda tam pretī – un sāk aust un likt krāsu pie krāsas.

Nezinu kā viņa uzdrošinājās sākt savu pirmo! Tagad jau viņa mazliet iestrādājusies. Eņģelis ir zaļos un dzeltenos toņos. Pāris mēneši viņa tad sēž tur vai dienu un nakti cauri. Jo vienmēr ir – jāsteidz! Tagad viņa gribētu taisīt kādu tapestriju tikai pati sev. Bet nevar atļauties – vienmēr jau jādomā par naudu. Un pasūtījums arvien mazliet nosaka tēmu un pat krāsu gammu. Par pirmo viņa dabūja 500 dol. Par otru 6-700 d. Kādu mazāku (pašas vien izvēlētu un brīvi zīmētu) pārdeva par 100 d. Bet studijas telpas prasa dzīvu naudu. Jāstrādā un jāstrādā. No sava baltā ‘topa’, viņa vakar Xmas tirgū pārdeva 5. exemplāru. Droši vien pārdotu vēl, tas ir dabūtu pasūtījumus, bet vakar viņa teica, ka pagaidām gaidīs lai publika pērk viņas citas pagatavotās lietas – svārkus + šalles un pončos. Tie ir skaisti – rakstaini, krāsaini, lieli, gareni četrstūri priekšā iešķelti līdz vidum. Izskatās eleganti un ne kliedzoši. Inesei vēl nav apnicis – viņa patiesi tikai sāk strādāt – tomēr – viss it kā jāsteidz un jāsteidz un arvien jāstrādā pasūtījumi – tas ir – lietas jāatkārto. Tas protams ir vieglāk – bet nav tik interesanti kā strādāt tikai ‘prieka dēļ’.

Jūs jau te tuvumā derētu ar savām idejām un visādām vēlēšanām, varētu taisīt visu līdz visādos kursos. Parasti ‘kursinieki’ iemācās inklebelts (jostas) tad visādas somas aust, sienas segas (wallhangings) visāda lieluma un visādos aušanas veidos un tad paši strādā cik kurš grib vēlāk, un kā kurš grib. Liekās — visa pasaule auž un taisa podus. Xmas tirgū Vancuverā ir stendi ar ādas darbiem, audumiem, podiem, koka spēļu lietām, lellēm, stikla izstrādājumiem (stained glass etc,) quilting (nezinu kā to latviski sauc?) sveces un vēl šis un tas. Jums jau Sidnejā droši vien iet tāpat. Tur kaut kur ‘Rokijos’, pa labi no Ģeorģa ielas… Mums bija un vēl ir – diezgan krāsains un labs rudenis. Ziemas vēl nav un te jau laikam reti kad sniegs parādās.

Kur Jūs pavadīsiet svētkus? Brauksiet uz kādiem tāliem ‘bīchiem’? Ak, Dievs, cik es šausmīgi steidzu šo vēstuli – un iznāk tik briesmīgs rokraksts…

Labi, ka Esera kundzei ir Dace, lai gan tā ‘izdzēš mani no Esera kundzes sirds’, bet viņai tomēr ļoti vajadzēja tagad tur kāda cilvēka. Un Dace droši vien ir ļoti piemērota persona būt tur. Un Jūs esat slinka, ka negribat pat uz Sidneju pie vīra braukt?! Vai Jums arī ir tikai darbs un darbs un darbs? Vai brauksiet pasaules ceļojumā – šurp varbūt? Patiesībā bez dabas skaistumiem – te nekā daudz nav ko redzēt. Un uz dabas skaistumiem – jāgaida uz pavasari. Jā, es gribētu braukt atkal uz Austrāliju – redzēt, būtu tuvu Dzidrai etc. Bet lielā mērā un absolūti tā, uz maniem plāniem guļ tā grāmata kas neiznāk. Tā ir gandrīz jau mistiska un nesaprotama lieta, pāri par gadu ir notecējis visu solījumu laiks un tas onkuls, kā Jūs to saucāt, kaut kā – atsakās sadarboties: klusē, neatbild vēstulēm, nesūta atpakaļ aizsūtītas lietas. Komiski – ja nebūtu bēdīgi! Gordons nodeva to lietu kādai starptautiskai Action Line. Ja tas nelīdzēs – tad ko? tiesu? Braukt un mēģināt – ko?? Es koncentrējos (cik varu) uz jauniem nodomiem, uz jaunu grāmatu. Žēl ka es tik daudz laika un ‘gara’ zaudēju cerot un gaidot uz šo grāmatu. Sveicinu!!!

E. Dz.

Un kā iet citiem? Kā aug kociņi dārzā? Kā Rufītim? Un kā Dacītei [….. line cut off in copying]
P.S. Par telegrammu – mīļu mīļu paldies! Tā man ļoti noderēja. Centos atbildēt uz to kopējā vēstulē [line missing] Freijiem un Eseriem… Dzeja jau bij Induļa…

————————————-

[note at top: šī ir tāda nostāvējusies veca vēstule. Ja nav ko darīt kādreiz – varat lasīt]    
23. dec. 1976.

Mīļā Freija kundze,

Jūs prasāt kādas ‘uztraucošas ziņas’ – nav nekā cita acumirklī uztraucoša kā tas, ka krāsnī jau stundu man cep 2 rudzu maizes kukulīši! Smaržo brīnišķīgi visa mana gaišā, jaukā virtuve – darbnīca (jo te ir milzīgs logs uz dārzu un te ir Briana molberts un mans darba galdiņš un te es dzīvoju vairāk, kā savā istabā. Jauks stūrītis kur būt.) Jā – un tā rudzu maize cep un smaržo un es tikko palūrēju kāda izskatās – un izskatās uzpūtusies augsta un brūngana!!! (Skalbe teica „uz galda rudzu maize, rudzu maize valgana…”)

Laikam būšu par slinku lai ceptu piparkūkas. Neticami. Un varbūt arī vēl cepšu… Ir sestdienas, (tas ir piektdienas) rīts. Ir padomā cept ‘pumpkin bread’. Tā ir tāda milzīgi iecienīta lieta te mums. Izauga daudz cuchini – squashi, pumpkini (tie mazliet saldāki un mīkstāki kā Austrālijas pump.) un avīzē bija recepte kā cept tos saldā maizē – ar daudz riekstiem, rozīnēm un ‘sugar and spice’. Bet tomēr, pēc Jūsu kartiņas ar putniņiem un ‘apmīļošanu’ piparkūkas mazliet neliek mieru… Rieksti gan būs. Tie vēl pašas salasīti lielu lielie no mūsu lazdām. Galerta gan laikam nebūs. Būs laikam kādas meksikāņu bļodas. Inese un Gordons gādās par tām. Es tik mazliet to maizes daļu. Un vispār – bij tik ļoti darba un steigas pilni priekšsvētki ar tirgošanos Vankuverā, ka par svētkiem nupat tik ir laiks sākt domāt, kad tie jau pie durvīm. Tāpat kā Jums!

Rudzu maizes dažādas receptes man bija līdz no Austrālijas, bet es tās nekad nelietoju. Tagad te reiz atnāca kāda latviete Gurtiņa kundze (5 bērni gājuši pie Ineses skolā etc.) un viņa aizveda mani pie sevis, parādīt savu māju (liela un skaista gan!!) tur mani cienāja ar rupjmaizi un es painteresējos par recepti, šķita vienkārša, un – nu jau otrreiz to izmēģinu. Šoreiz liekās – izdodas perfekti. Šī recepte tāda – aplej miltus ar karstu ūdeni, piejauc (atdzisušam) natural yoghurt un paniņas un liek lai rūgst un kuļ un kuļ un darbojas tā – 3 dienas. Trešā dienā cep. Ā – otrā dienā pieliek karoti medus. Trešā dienā sāli un ķimenes… Vēlāk – ja labs ieraugs nolikts nākamai reizei, cepšanas procedūra laikam ir tikai vienu, vai 2 dienas gara. Mans pirmāsreizes ieraugs apēdās no bļodiņas fridžā, kā garšīgs, skābens ķīselis. Bija jāsāk šoreiz viss no gala. Kāpēc es to daru? Nezinu. Romantikas dēļ, šīs skābenās garšas dēļ, kas pilda visu māju. Daudz jau tad atkal vairs to necepšu.

Citādi – nekādu ziemsvētku iezīmju nav – sniega nav. Ir ļoti silta ziema, varbūt Jūsu sūtītais karstā laika blāķis ir jau pienācis un iedarbojas sekmīgi. Jaunie gan ir pūcīgi ka nav sniega un nevar braukt slēpot. Bet no manējiem laikam neviens nebūtu braucis uz kalniem, tā kā – labi gan, ka laiks turas mīlīgs. Te jau arī no sniega parasti iznāk tikai šķīdonis.

Mīļā Freiju ģimene un Jūsu māja un mājas gars un viss, jāatzīstas, ka jūtu Jūsu trūkumu te, dažreiz, kā nupat ar to maizi, ko tikko nu izņēmu no krāsns, un dažreiz ar šādām tādām nodarbībām un ‘gūtām atziņām’ gribētos dalīties. Jūsu mājā es taču tomēr un tik ilgus gadus esmu – jutusies kā mājās! Paldies par to un par šī gada tālo apmīļojumu. Tieši tagad, te cepot un ostot to rudzu maizi, tā ļoti tuvi atceros visu, kā tas ir pie Jums un kur es esmu tik bieži bijusi klāt, pavisam iekšā visā, ilgus gadus – svešs cilvēks ienācis un iesēdies tur, kā uz palikšanu… Es domāju – tas ir ļoti jauki. Tā liela vērtība dzīvē… (Netopi dramatiska, Inese teiktu, ja lasītu ko es pilnā jaudā te rakstu tālāk un tālāk…)

Jā, tā tad mainīsim tematu. Pārdevām audumus Vancuverā ļoti labi. Varbūt ne jau tik lieliski skaitļos (ap $1300) kā publikas interesē, atzīšanā un garantijā — par jauniem pasūtījumiem, etc. Ja mēs būtu zinājušas, ka ļoti labi šai Xmas faira ir tirgot mazas lietas, būtu pārdevušas daudz vairāk, bet mums nebija daudz tādu sagatavots, kas nāk no 10-20 dol. Es tikai biju šai rindā – ar ‘placematiem’ un maziem izvilkuma darbā taisītiem maciņiem (somiņām). Uz tādiem mani pavedināja kāda jauna kundzīte, kas nāca pie manis izvilkuma darbos mācīties. Viņa pasūtīja 2 somiņas sev uz svētkiem un taisot tās es iesilu un iztaisīju kādas 7 Xmas tirgum. Pārdevu visas un vēl arī vecās no Wollongongas laika. Tā es krietni uzlaboju savu kontu, ko krāju jaunas grāmatas izdošanai kādreiz un varbūt arī ceļošanai uz – siltām zemēm kādreiz.

Diena iet tālāk, saēdos savu rudzu maizi. Laba varētu būt skābāka, bet nav jau saldskābā maize. Otros svētkos esmu aicināta pie tās pašas latviešu ģimenes – iešu tad un dabūšu saldskābmaizes recepti. Mums lūk – te nav Bērziņa maizes, ne igauņu Elmas. Vancuverā droši vien ir kādas vāciešu rudzu maizes, bet ko te dabū – tās nav īsti uz mūsu maizes pusi.

Zināt par ko es te sapņoju sēdot pie galda, rakstot, ostot rudzu maizi un gaidot ‘šos’ mājās no šopīšanas, es domāju par Quebeku – par kādas valsts dzimšanu! Tas jel rets, milzīgi liels notikums! Un es pa to domāju ar priecīgu un labvēlības pilnu sirdi. Es to nevaru te nevienam atklāti runāt, britišiem tas nepatīk, bet es gribētu lai tā valsts piedzimst. Tik daudzas ir tā sakot apraktas labi ja kāda dzimst. Nu tur Āfrikā laikam tās rodas vai pulkiem (kā jau melno bērni…) bet te – šī taču ir balto valsts – Francijas māsa! A!? Droši vien politiķiem iebildumi. Bet tiem jau arvien ir iebildumi pret vienkāršo, dabīgo, humāno! Kāds labums pasaulei ir no lielajām valstīm? Tikai – kaušanās. Aizsardzība? Kam? Pašiem sev, lielajiem. Māksla, sava iezīmīga kultūra – vai tā tomēr nav mazākās, vai vidējās valstīs? Pēc pāris gadiem tad ceļotu tepat uz Quebeku – kur būtu jau stipri savdabīga pasaule. Pašam savās mājās tomēr viss veicas labāk, arī šiem frančiem tā būtu, kas tagad ir ne šurp ne turp. Varbūt es tā prātoju, un tā šai lietai simpatizēju, ka es vasarā mūsu ceļojumā redzēju kādu lielu Kanādas daļu – Kimberleju, kalnu pilsētiņu augstāk kalnos stāvošo Kanādas pilsētiņu – (raktuves un ziemā slēpotāji – ienākumam) un kur viņi tūrisma dēļ ērmojas attēlojot, atdarinot Bavāriju, dzied, dejo, ģērbjas dzer alu – kā bavārieši. Pat dzīvo ikdienā tā, ceļ mājas lieto Gotiskos burtus māju nosaukumos, fasādēs – es to arī skaļi nedrīkstu teikt – man tas likās komiski un pretīgi un nožēlojami. Bez tam hallē kādi 3000 cilvēku alus festivālā dzēra alu dauzīja galdus ar alus kausiem, kliedza un brēca un uzvedās idiotiski nevainīgi jēriski dumi – kā bavārieši. Kanādieši!!! Man likās – tur vajadzēja tikai parādīties kādam ‘Pravietim’ šādam vai tādam, reliģiskam, politiskam vai citam musinātājam un viņi alus kausus ritmā sizdami ietu kur tiem liek! Pilnīga – masa, pūlis. Tagad dzirdēju T.V. – viņi esot nopirkuši kādu īstu vecu Bavārijas pili – to pārvedīšot no Vācijas uz Kimberleju. Es par to Jums laikam rakstīju – tā tad nav ko turpināt, es tikai domāju tik liela valsts ir par lielu lai viņa patiesi būtu valsts un zinātu savu vienu galu un otru. Kas man daļas! Es tikai vēlētos lai pasaulē būtu vairāk sirsnīgas kultūras, mākslas un ne lielumu un ārišķību. „Uz jaunu zemi ceļotu mēs labprāt” atkal Skalbe…

Xmas fairā bija diezgan labi beidzot. Cilvēki nāca – priecājās ļoti par mantām, pirka. Dažreiz, un pašās beigās zāles vidū atnāca pulciņš jauniešu – mūziku, ar ģitārām un dziesmām, dziedāja kājās stāvēdami, publikas vidū – izpušķotā zālē (vecā baznīcā, kas pārbūvēta teātrim) jauno amatnieku un to darbu vidū – turpat kāds gredzenus kala mīksti sizdams ar āmuru pa mīkstu spilventiņu uz kura turēja savu kaļamo gredzenu, citi staigāja jaunpirktajos pončos un citās mantās. Sirds tā kā iesila pret kanādiešiem – ir jau daudz dzīvības viņos. Bet tas viss jo labāk varētu veikties – ja lielās valstis, kā Amerika, beigtu pumpēt ārā savus supemodernos, superlētos, superneglītos, superpolūšanas ražojumus. Skaistas bija divos stendos bērnu rotaļlietas kokā. Un – par to visu es Jums arī laikam jau rakstīju.

Jā, mēs aizvedām ‘mūku’ un ‘eņģeli Gabrielu’ viņa īpašniekam uz viņa māju. Viņa māja ir nedaudz nost no lielā Vankurveras ceļa – var teikt mežā. Skaista, koka iekšiene. Te tādas mājas ceļ, kā staida[?] mājas – koki, pulēti, nekrāsoti, ‘beicēti’ tumšāki vai gaišāk, esot dabūjami – tik nopērk un saliek. Šīs mājas tomēr pievilcīgas – augstiem griestiem – jumta daļas redzamas, kamīni, etc. Un tur abas tapestrijas uz dabīgā koka izskatās ļoti labi! Mēs bijām maza viesu grupa – 4 mašīnas aizbraucām līdzīgi kā uz ‘groziņu vakaru’, ar saviem uzkožamiem un vīnu un arī āmuru līdz un pielikām tapestrijas pie sienas. Mājas tēvs mazs, iesirms, sīks vīrelis, vientuļnieks, homo, bijis aktieris, tagad drāmas un laikam franču val. skolotājs vidusskolā – bija ļoti ļoti priecīgs. Inese esot uztaisījusi tieši tā, kā viņš to sapņojis. Esam ielūgti jaunā gadā tur pie viņa. Varbūt būs interesanti. Parasti šīs skolotāju partijas te ir gaužām monotonas.

Vakars nāk! Šie vēl nebrauc. Un es pierakstu rindas [..] miles of nonsence.

———————-

2.  janv. 1977.

Sveiki Jaunā gadā!

Daudz laimes! (Kā tas īsti nāk – tas – daudz laimes” to rādīs labais jaunais gads!)

Pielieku te klāt vecu, (pagājušā gadā!) rakstītu vēstuli.

Ir otrais janvāris un – pirmais sniegs. Izgreznojas visādi un turas tā uz 1 grādu…

Rītu svētki būs garām. Gordons lidos prom darbā (viņš lido uz patālām vietām, pat uz tādām kur var nokļūt gandrīz tikai ar lidmašīnu – aiz jūras līčiem, ezeriem, kalniem, mežiem), mēs ar Inesi sāksim strādāt. Man kāds atrakstīja no Austrālijas, ka latv. avīzē esot bijis kaut kas no manis? Nezinu kas. Domāju ka Dēliņam nekā vairs no manis tur nav. Tas mani it kā uzsvaidzina, ka viņš netur ļaunu prātu uz mani, ka es neesmu paziņojusi kur es esmu (viņš sūtīja avīzi uz Pine str.) un neesmu sūtījusi 2-3 g. laikā neviena raksta galiņa viņam.

Tagad – varbūt atdzīvošos. Varbūt…

Kā pavadījāt svētkus? Kas labs notiek? Ko dariet, ko domājiet? Atrakstiet kādreiz.

Es izcepu otru rupmaizes cepienu (2 kukulīši! Ha ha).

Te bija reiz uz vakariņām zviedru izcelsmes ļaudis – tie priecājās par rupucīti. Otrreiz bija Kalifornijas izcelsmes ļaudis (kāda ģimene kas te dzīvo – jauki cilvēki) – arī tie – priecājās par rupjo maizi. Liekās tikai senie angļu (British) emigranti kā Austrālijā tā te, nav ņēmuši līdz vecas tradīcijas – kļuvuši kaili. Satiku ar (pie tējas, pie kādas vācu-prūšu izcelsmes) kundzes igauņu baltvācieti, barona Rosena vedeklu. Fon Rosens Rīgā pasniedzis mākslu technikumā (laikam). Liekās, kā pa miglu atceros viņa darbus – muzejā. Kaut kur blakām Hūnam?? Arī tā, vecā baroniete, pazīst rupjmaizi. Kaut kas vieno dažas tautas un kultūras. Tā tad – cienāt vien Bērziņa maizi, lai nepazustu. Lasu žīda, Polijā dzimuša, Isaaka Bashevis’a Singera darbus. Patīk.

Kāpēc Jūs neapciemojāt svētkos, būtu labi parunāties?

Koki ir tik ļoti skaisti sniega piesniguši, ziemas baltums spīd logā – what to do with that?

17.  janv. 1977.

Laiks skrien jaunajā gadā – vecajās sliedēs!

„Booze is cheap and sex is free!”
Vai nav labi, ko!

Mums sniedziņš izspēlējās kādu nedēļu, rādot visādas uzsaluma, atkušņa, apkaliņa formas – tad pazuda. Tagad atkal ir parastā migla + lietus un tas ir beidzot ļoti boring. Bet cik nu ilgi – februārī jau viss sāks briest un pumpt uz pavasara nododmiem.

Ida atrakstīja – varbūt braukšot round the world tripā, tad – arī šurp. Nicmane arī runā par braukšanu uz Ameriku – un varbūt šurp. Nu ko – Freiji?? Droši vien Sidorenko puikas arī brauks apkārt – vidējais dēls bija pag. gadā – un teica brauks atkal. Saņēmu vēstuli arī no Esera kundzes, viņai gan laikam ir ļoti grūti. Bet varbūt ir tumšākais punkts – tad sāks iet viss atkal uz gaismu. Ar daudz labām dienām!

E. Dz.

Diezgan smagi ir brist miglu, lietu, svešumu, vientulību un to mūžīgo sadalīto būšanu – ne te, ne tur – te un tur… Baudiet sauli!! „Un ūdeni” teiktu Indulis…
E.

———————

14. jūlijā 1977.

Mīļā Ruta un Co.!

(Tas Co. te nozīmē ne tikai kompānija, kā tas komerciālās lietās ir, bet arī – kosmoss, un tas savukārt nozīmē visu to, kas ir ap Jums tur – Jūsu ‘apkārtne’ un gaiss un māja, viss kas tur notiek un dzīvojās…)

Jā, ļoti ilgs laiks pagājis, kopš nu atkal dzird kādu īsu balsīti no Jums. Nezinu neko, kā un kas mainījies, noticis, bijis un ir. Sen atpakaļ tikai Dzidra šo to atrakstīja, jo Brutān Dace un Māra bija viņu apciemojušas. Tagad – viss kluss. Esera kundze tad nu nesen atrakstīja, ka Indulis pie viņas vairs nedzīvo. Viņa pati kaujās ar dzīves smaguma sajūtu un Inesei slimības gaita iet – ar up’s and down’s.

Mīļā Ruta – atrakstiet nu kādreiz garāk! Kā tā ‘padošanās’ iet? Un – Jūs atkal spēlējat?! Es arvien par to iedomājos – kādēļ Jūs nopietnāk nepasēžat pie klavierēm, — kad dzirdēju Jūs kādreiz īsi paspēlējam, kas rādīja ka Jūs esat ‘pretty advanced’.

Es te ‘nevaru ieaugt’. Daba – tā jau tā izšūpo kā bērnu, galvenokārt ar to, ka tā liek arvien atcerēties un izjust Latvijas dabu. Bet galu galā – tā ir tāda apmānīšanās. Izjūtot to Latvijas dabu es staigāju pa sen mirušu laiku un tas jādara ar mēru. Pieķerties šejienei es patreiz nevaru – Quebecas dēļ! Tīri jocīgi! Bet ja Kanāda (English Canada) neatradīs ceļu, kā izkārtot franču Kanādas līdzvērtības un neatkarības lietu – es tādā Kan/ādā negribētu dzīvot. Viena daļa cilvēku, sevišķi (British) vecā paaudze, spriežot pēc visādiem rakstiem un vēstulēm avīzēs – ir īsti rupuči. Viņi tos 5-6 miljonu frančus vienkārši noslaucītu jūrā iekšā tikai materiālu ‘ideālu’ dēļ. Lai būtu viņu coast to coast country. Es ļaunā prātā to saucu ‘wall to wall carpet country’. Bet – lai stāv tā politika. Man tā tikai atkal ir asāk prātā, jo vakar pirmo reizi te redzēju Quebecas frančus – divi tūristi, jauns pārītis, te iebrauca tapestrijas skatīties. Viņi bija sirsnīgi un jauki.

Mums te citādi pēdējās dienās smagi notikumi – Brians, šīs studijas trešais kompanjons (Jums ir viņa foto ar to balto Ineses austo ‘topu’) – pēkšņi ir smagi slims – brain tumor. Operācija bija piektdien – saglābj tikai pa daļai. Visu audzēju smadzenēs nevarot izņemt. Dod cerību dzīvot vēl tikai 1 ½ gadu. Un viņš jauns, tikko apprecējies (Gordona māsīcu) iepircis skaistu māju etc. Tas nāca kā saka – kā no zilām debesīm: kādu dienu viņam bijusi jocīga sajūta, ka viņa kreisā roka nav nemaz vairs pie viņa klāt, bet kaut kur otrā istabas kaktā, viņam uznācis mazs nogurums, bijis jāapsēžas. Tāds brīdis atkārtojies 2 reizes. Viņš gāja pie ārsta – kļuva exrajēts (!! mana valoda!!) un – operēts. Tagad ir slimnīcā. Skolā, kur viņš strādāja kā zīm. skolotājs – jau meklē (gan vēl ne atklāti) — jaunu vietnieku. Noslauka kā putekli un dzīve rit tālāk. Inese un visi citi jaunie ir smagā sajūta. Mani šis iznīkšanas process varbūt gan jau daudz vairāk, piemeklējis personīgi. Tomēr – grūt pat iedomāties, kā varēs redzēt viņu atnākam te studijā – kur tik daudz viņa priecīgā darba – un redzēt viņa īso, atlikušo dzīves daļu. Varbūt viņam kā soda mīkstinājums ir tas – ka viņam nebija sāpju tagad un nebūšot līdz beigām. Es visu to nespēju vēl saprast. Un ko tur var saprast? Ko mēs no mūsu esības un zudības varam saprast?

Kas rakstās? Jūs prasāt. Nekas liels. Sīks vien viss. Tikai pasaule liela. Visa no maziem sīkumiem kopā salikta…

Biju 3 dienas Belinghamā (U.S.A.). Tur universitātē, starp citiem vasaras notikumiem bija – grāmatu ‘iztirzāšana’ – book discussion. Esot tur katru gadu. Sabrauc no Amerikas un Kanādas grāmatu lasītāji un apskata pārrunu veidā, ar vadītāju palīdzību, izlasītās grāmatas. 3 dienas, no rītiem un pēcpusdienās apskatījām 4 grāmatas. Es paliku pa naktīm pie kādas no mūsu grupas dāmām. Viņa dzīvo mazliet tuvāk Belingh. Nākošā gadā, ja būšu te, palikšu turpat – universitātes studentu apartmentos var dabūt istabas un visu uzturēšanos ar pusdienām un visu stud. kafetērijā – par lētu naudu kurseniekiem. Skaisti ir padzīvot universitātes gaisotnē – un citā vidē – Amerikā.

Ziemā te Frazera koledžā apskatījām 4 citas grāmatas. Belinghamā bija – Kafkas – Castle, Callenbacha – Ecotopia, Lewis Thomas – The Lives of a Cell, un Alan Sillitoe – The loneliness of the longdistance runner.

Citādi – viss kluss un mierīgs. Nezinu neko par latviešu dzīvi ne te ne citur.

Lūdzu atrakstiet.

Man nenāk latv. avīze. Kas dzimis, kas miris? Kas noticis?

Būs jāpasūta avīze te Inesei. Negribās atgādināt Dēliņam ka man nav avīzes – es jau neaizrakstīju viņam – ka mainu atkal dzīves vietu no Pine street šurp… Avīze tur laikam pamazām apstājās nākt.

Kā pie Jums iet? Kas notiek! Lūdzu rakstiet!

Inese neko jaunu nav uzaudusi. Dažu sīkumu, dažu pončo. Dabūja otrreiz pirmo godalgu par to balto kreklu (top) šoreiz Victorijā audēju konferencē. Bija abi ar Gordonu div. nedēļas S. Francisko – skatīties visādas arts + crafts. Domā nākošgad taisīt vairāk tapestrijas un – rīkot regulāri izstādes no visādiem māksliniekiem, studijā. Citādi studija it kā pavisam nozied. Bet tas prasīs ļoti daudz darba.

Man domas šaudās par Austrālijas apmeklēšanu… Sveicieni visiem jo sirsnīgi un vasarīgi!
Tā pati Jūsu E. Dzelme.

———————-

[Oct 25. 77]

P.S. Lasiet pēdējā lapā vispirms….

Mīļā Ruta!

Esmu priecīgi pārsteigta par Jūsu labo, jauko vēstuli – nedrīkstēju iedomāties ka Jūs tik sirsnīgi apsveiksiet manu ‘ielidošanu’ Jūsu pusē. Domāju – kā būs, kā nebūs – draugi jau būs – mani aizmirsuši, ir jau laiks pagājis, tik pilsētas un krasti vecie… Bet Jūs pat istabu soliet un nākat ar Old Tota izrādēm atkal kā senāk… Teātris laikam būs ‘off season’, citādi uz 6 mēn. es katrā ziņa ņemtu abonementu Old Totā, jāredz, varbūt vēl to varēs un pensionāriem tie deva agrāk arī abon. par puscenu. Un Opera house un visi brīnumi atdzīvojas atkal!… Sidneja jau ir – viena skaista pilsēta un gars gluži pacilāts par to domājot. Paldies par labo vēstuli – uzdzīvosim, uzdzīvosim!!

Te manu sirdi vārdzina (tieši vārdzina, man tas vārds sen nelietots nāk sakāms) daba ar savu līdzību Latvijas dabai. Bija skaista, silta vasara, tagad rudens ar savām bagātībām – bites pienesa medu podiem, podiem, sakņu dārziņš gādā un gādā visādus sakņu un zaļumu labumus, lielais lazdu krūms un valriekstu koks pilni riekstiem, āboli veļas pa durvīm mājā iekšā – visi tādi sezonas sīkumi un jaukumi un labumi – un es visā tanī atmiņu un senas dzīves pilnā, tikai savā vien pasaulē, te staigāju un staigāju un nonāku kādā konfliktā: tā nav mana zeme, tie nav latviešu ļaudis, kur ir mana zeme, kur ir mani ļaudis?? Uz Latviju bail braukt – jo prāts vai neprāts, gribētu tur atgriezties tādā veidā kā tur biju es pati un bija visa dzīve apkārt. Bet tā vairs nav. Un ja es tur aizbrauktu – varbūt sabruktu vēl arī šī priecāšanās par Latvijai līdzīgo dabu te. Patiesība, īstenība – kā lai to pieņem?

Un tomēr – kad es te ‘vesels kā rutks’ – (lielāko daļu tas tā) staigāju – tad tagad kā brīdinājums kā sauciens attapties – ir Briana liktenis. Viņš cīnās. Bet kas būs – nezin neviens. Nupat bija atkal smaga krīze, pēc kobalta viņam nāk tādas lēkmes, kā krītamā kaite, un pēc tam ir dienām ilgi smagas galvas sāpes. Nu, pēdējā lēkme bija smaga, aizveda viņu atkal uz slimnīcu, sieva jau skraida apkārt ar solisitoriem, pēc ‘papīru’ apstiprināšanas, kurus Brians gribētu ar prātu, bet nevar ar roku vairs parakstīt, sieva jau arī apbedīšanas biroju apmeklējusi – dabīgi, bet pretīgi noskatīties – Brians otrā dienā tagad atlabis, staigā uz kājām atkal – nu arī visus papīrus parakstījis – nu var mirt, ja vajag, sievai mājā un dzīvības apdrošināšanas maksā, nu bankas konts – nokārtots. Velna milti! Tomēr – agrāk tā nebija! Ja mums kāds bija slims – tad pārdeva visu un skrēja no specialista pie specialista. To ar kaut kādu liktenību pieņem – beigts ir – O.K. Un ja tāds pusbeigts, tad – labāk būtu ja mirtu tūlīt!… Mīļā kundzīt, nedusmojat – bet laikam manī ir kaut kas nelabs iekrājies par cilvēkiem un es redzu dzīves absurdo pusi.

Pateicība par to lielā mērā pienākas Skrastiņam! (un British Columbian vēstules un raksti par Quebek!) SSSkrassstiņam, kā Gordons to sauc. Nu vairāk kā 2 mēneši atkal pagājuši, kopš nu – viss bija pieņemts, zīmējumi atzīti – arī vāka krāsa pēc SSkrasstiņa ieteikuma no manas puses žēlīgi pieņemta – un nu ir atkal kapa klusums. SSSkrasstiņš taisa skaisto krāsaino uzņēmumu žurnālu. Viņam iet labi. Tauta viņu mīl. Mums reti kad ko mīl…

Jā, Brians ir ļoti labs cilvēks (apm 35 g.v.) Jūs to uzminējāt. Tādēļ arī viņam vispirmā kārtā jāparaksta mantojuma dokumenti – jo mantojums ir viņa lielā labā daļā ko viņš atstāj. Viņu pašu var aizvietoto cits, par to nav ko bēdāt…

Un kas ienācis prātā Jūsu nierītei? Ar ko tā nav apmierināta?? Jūs taču par daudz neplītējat un aplam neuzvedaties! Es pavasarī (pēc saaukstēšanās) par daudz uzmanīgi dzīvoju – zeķēs un biksēs etc. Un mani sāka mocīt kādas reimatiskas (?) sāpes. Biju pavisam nobijusies – un tad atradu – ka nav labi (nevar!) siltam laikam iestājoties valkāt nylona bikses, zeķes, veļu – pastāvīgā sasvīšana (‘bezgaisa telpā’) vecāka gājuma ķermeni bendē nost. 100% cotton! Tas pie manis tagad lielā cieņā! Vasaras otru pusi tagad staigāju basām kājām, sandalēs un jūtos labi. Tas ir tieši nierītes apvidus, kur neilona (un citu sintētisko) biksītes tur – mitru. Palūkojat vien ar rociņu aiz Jūsu svārku, vai bikšu jostas, zem neilona biksītēm mugura Jums ir gluži karsta un slapja pēc ieskriešanas mājā, vai darbā – un tad Jūs apsēžaties un kaut kur mazliet velk vēsmiņas un stīvums un sāpe sākas no muguras uz leju – Nezinu, kā pie Jūsu daktera – bet te Jums iedos tabletītes un teiks – lai atnāk atkal! Nupat pa radio izskaidroja, ka dakteri strādājot zem ‘liela spiediena’ raujot vienu slimnieku pēc otra caur izmeklēšanu, kā ‘uz lentas’ – jo citādi tie nevarot nopelnīt tik cik gribās. Daži prot gribēt ļoti daudz – dēli, meitas, vasarnīcas, motorlaivas – visam vajaga, jāsēj tabletītes ar abām rokām!…

24. oktobris. Pēkšņi – pēc 5 dienām es izlidoju!

30. oktobrī, flight (Quantas) 004, ielidošu (laikam?) pēc Jūsu kalendāra otrdien Sidnejā. Nezinu kādā stundā.

Nedusmojat ka agrāk nepaziņoju, teica klubā, ka laikam šis lādiņš ļaužu lidos novembrī. Anyway – uz lidlauku tikties iet arī nav vērts – būšu jau ‘kā caur sietu izrauts’ un labās un priecīgās dienas jācer vēlāk. Ir tik daudz ko gudrot un krāmēties ka nezinu kā visu paveikt – neko jau nevar somā salikt… Kaut kur Jūs tur tad redzēšu un satikšu!

Jūsu E. D.
Erna!

——————

[typewritten]
Kanada, 18. sept. 1978.

Mīļā Ruta, Freija kundze,

rakstīšu Jums sarkanā krāsā, sirds krāsā, kā Skalbe teica, varbūt tad sagaidīšu solīto vēstuli no Tevis (Jums?)… Mums te būšot pasta streiks, tā tad, ja nebūsit pasteigusies kaut ko uzrakstīt, ies atkal mēneši un gadi…

Streikoja te piloti, lidmašīnu apkalpotāji, skolotāji un visi, kas viņus var saskaitīt – Tā tad pasteidzaties ar rakstīšanu. Šodien ceru satikt Mamfordus – viņi vakar vēlu ielidoja Vancouverā, ar kādu noteiktu maršrutu, atļaujot Vancouverai 3 dienas, no tām pus diena – izbraukšanai ārpus Vanc. Kad īsti viņus satiksim – vēl nezinu. Ir ļoti skaista saulaina rudens diena. Vēl nav gan sākušās īstās rudens krāsas – vēl viss zaļš un tāds puszaļš. Bet – rudens labumu daudz. Arī te – bumbēri, āboli krīt un viļājas zālē, un patreiz uznāca dažas vējainas dienas – divām lazdām notrieca milzīgi daudz brūnu riekstu, ne putni, ne es, ne vāveres, nebijām tos pamanījuši – jo bija lietains – nu pēkšņi ir tāda brīnišķīga riekstu raža. Izcepu zuchini kūku (saldmaizi, vai kā nu to lai sauc) ar riekstiem, un gaidu kādā stundā viesi nāks? Inese bija nedēļas nogalē uz salas – viņu jaunīrētā māja – Qualicum Beeachā. Gordons tur tagad dabūja noteiktu vietu (uz kādu laiku) un Inese negrib kādu laiku ar izstāžu regulāru mainīšanu un kārtošanu studijā darīties, grib pati vairāk aust un strādāt, ko vasaras kursos samācījusies – tā viņi pāriet vairāk vai mazāk – uz salu. Jau mēbeles pārveda tur. Noīrēta, glīta māja, ne pārāk liela. Inesei tomēr būs vai nu garāža jāizbūvē par darbnīcu, vai jānoīrē kāds shaks – tā viņi sauc mazas koka mājiņas, tur ir saceltas un lēti īrējamas. Gordons vienā tādā tagad dzīvoja, bet tā bija jāizdod citam, un Inesei tur neiznāks tikt iekšā. Bet tādu tur ir diezgan. Ja es pēc svētkiem gribētu iet uz salu – tad man arī solās tādu noīrēt. Labi – tikai, ko tur lai dzīvo???? Esot gan tur liela izvēle vecāka gājuma ļaužu, jo tur ir atpūtas apgabali, etc. Nu – redzēs. Līdz ziemsvētkiem dzīvošu te – lielajā mājā, lielajā dārzā, ar visām ērtībām. Veļas mašīnu atstāja man, fridžu savu, Gordons ierīkoja televīziju – tā lai varu arī gultā guļot skatīties (!). Inese nopirka jaunu grauzdētāju – lai es te kā pele varu labklājībā čubināties. Ir tiešām – ļoti labi. Ja sadomā – pusnaktī pastaigā pa visu māju – uzspēlē klavieres! No iekšpuses var uzgriezt ārā gaismu – paskatīties, vai kāds nelūrējās, telefons, — šī jaunā elektriskā rakstāmmašīna… Tik labi man vēl nekad nav bijis. Tomēr – es nopūšos visos šos labumos. Man nav te manas pagātnes. Bet laikam gan visvairāk – nav jaunības. To man mazliet uzdzina Pelēča vēstules (to vecumu…) viņš atrakstīja un apjautājās, kas ir ar manu grāmatas lietu. Aizrakstīju visu. Viņš zvanīja Skrastiņam – un dabūjis pa degunu – Skrastiņš uzbļāvis, ko šis maisās citu lietās! Pelēcis nobijies – teicis, ka šis ne uz savu galvu, ka manis nemaz nepazīst, kaut kur par grāmatas kavēšanos dzirdējis… Pelēcis arī rakstīja – par vecumu, par Skrastiņa vecumu, nabadzību, par mana studiju biedra Kalmītes vecumu un slimumu – pāris vēstules mani galīgi iedzina drūmē. Bet – tā varbūt ir tā īstenība, ko es nekad vēl negribu pieņemt. Tik sparojos un sparojos….

jā, Skrastiņš esot pliks kā baznīcas žurka, esot nobankrotējis ar savu krāsaino žurnālu, no kā cerējis gūt naudu, esot parādos arī pie Amerikāņiem… Bet teicis – lai liek viņu mierā, manu grāmatu viņš solījis – un iztaisīšot… To pašu viņš jau divi gadi saka Gordonam, un man to viņš sāka teikt jau vairāk kā trīs gadi atpakaļ, bet – cita ceļa man nav – jātic vien ir viņa solījumam. Es labprāt sūtītu pāris simtu dolāru – lai viņš saņemas, bet viņš to naudu izlietos citur, tas ir pārāk skaidrs. Tomēr būtu jāatrod kāds ceļš pie viņa. Pelēcis jau gribēja kaut ko darīt, bet – galīgi nobijies. Tās ir – manas drūmas lietas. Citādi – dzīvoju kā agrāk. Iet te viena gleznotāja izstāde patreiz, jauns, talantīgs, beidzis Uni, USĀ, studējis vēl Brit. Columb. pievērsies – gleznošanai, un liekas, tik tāl – ļoti sekmīgi. Pārdeva 8 darbus, gan lēti samērā – 100, 120, 200, 250 dol. Tas nekas nav. Mūsu dolārs ir lēts. Tagad – kā pie Jums? Vai tupiet vēl pie telefona, vai nomierinājāties? Dzidra iet caur visādām pārdomām – Clivs gribējis atpakaļ bijušas visādas idejas, bet šī nobijusies no tā cik nebrīva ar visu brīvību pie viņa jutusies – turas vēl viena pati, un saka – ka viegli tas nav, gribētos vairāk miera. Bet tādas jauno ļaužu dzīves tagad ir. Te – dārza mājiņā, kur In. un Gor. dzīvoja, nāks dzīvot kāds jauns pāris – viņi bija te, pirms mēs ienācām, tad viņi nopirka kaut kur savu māju, tad izšķīrās, pārdeva māju, dzīvoja katrs atsevišķi – tagad nāks atpakaļ te, sāks atkal kopā dzīvi. Viņi būs man tuvi kaimiņi, pāri dārza stūrītim, tas pats telefons – tik piegriez no vienas mājas uz otru, man liekās – būs labi kaimiņi, viņš pats man atgādina kādu akadēmijas puisi – labsirdīgs, smaidīgs, redz dzīvniekus, stādus, redz jocīgo pusi, interesējas par dabu – un smaida bārdā aiz brillēm. Pati – maza, šiverīga, aizņemta ar saviem plāniem. Izstādes atklāšanas dienā satiku savus paziņas – trīs dāmas no vasaras UBC laika. Teica – ka visā Kandā un Amerikā universitātes visu vasaru tagad došot kursus senjoriem ar visām studentu ērtībām un ļoti lēti. Tie būs labi laiki. Es nevarēju ilgāk palikt pag. tas ir – šinī vasarā, jo Inesei bija kursi, bet citādi arī šogad jau trīs nedēļas varēja dzīvot tur. Tas ir – ar kursiem, bez kursiem, tāpat vien laikam arī var dabūt studentu istabas – ja aprunājas. Tā tad – studēšana no gala. Labākais jau ir justies holidejās tur, bezrūpībā. Vai – taisāties uz Gotlandi??? Es gribētu braukt – bet kā tik daudz lai iekrāj, ja domā ceļot arī uz otru pusi? Vai esat manījusi kādas ziņas – vai Ģērmanis atkal brauks uz Austrāliju? Lasīju to kādā avīzē, bet nevaru vairs atrast kur? Kā iet ar podniecību? Mums būs liela podu izstāde nākošā mēnesī te – 5 labi podnieki izstādīsies, tad ceram lielāku tirgošanos. Lai gan – ienākumi tomēr neko lieli varbūt neiznāks – jo podi jau lētāki kā gleznas. Ak – nu gan Jūsu, Tava, kārta runāt un stāstīt! Brianam iet slikti. Nekļūst labāk, tagad arī roka (kreisā) ir pavisam nevarīga, kādu laiku bija itkā labāk, tagad viņš kļūst visā nevarīgāks, nākošais būšot – valodas traucējumi. To nevar un nevar saprast. Es rakstīju vienu stāstu apmēram par viņu, tikko beidzu un tas bija ļoti grūti – vēl neesmu atguvusies. Domāju – starp citu uzrakstīt to, ko tik skaidri redzi, bet – domāt ilgāku laiku par to, lai arī tikai kā skatītājs, ir smagi. Visa pasaule meklē – kas to izsauc un meklē, kā to ārstēt – bet nekas nav vēl atrasts, pilnas avīzes un žurnāli ar padomiem – neēd to un to un to… Jāsteidz beigt. Diena nāk saulaina – redzēs ko tā nesīs.

Domāju mīļi un labi par jums visiem un vēlu labu un gaidu vēstuli un kādreiz – tiksimies.
Erna.

——————

[on the back of two photographs in Newcastle near beach.]

27.10.78

Mīļā Erna!

(1) Atjēdzos — ir oktobris, Jūsu (t.i. Tava — vēl nereģistrējas īsti, ka tā esiet Jūs) dz. diena nesmuki aizlaista garām. Tāpēc ar šo priecīgo personu otrā pusē visas mūsu ģimenes vārdā novēlu Jums —

Možu garu un veselu miesu, un prātu uz stiķiem un niķiem! Lai veicas visās dienās, nedēļās, mēnešos, gados…!!!

—

(2) Annele pētīja fotogrāfijas un konstatēja, ka Jūs ne labprāt šķiroties no savas somiņas. — Ak, jaukā vasara, mums jau atkal klāt, ar pareģojumu, ka būšot karsts novembris un ciklons (jeb taifūns) janvārī — skaršot arī Ņūkastli, gandrīz kā Darvinā. Es jau domās pakoju mantas — ko nest un sargāt zem mājas. Neskatoties uz briesmīgo pareģojumu, būtu traki jauki, ja baumām būtu taisnība, ka ieradīsities atpakaļ Austrālijā. Sakiet jā! Tik daudz ko runāties un darīt. — Šodien pie Van Bertona… [rest missing]

————-

22.  janv. 1979.

Labdien, labdien, mīļie – saules brāļi un māsas…

Nu redzat – tikko biju Jums tā žēli noraudājusies, ka man nav Jūsu svētku kartiņas… Tā viņa arī pienāca, un vēl tik mīļa un priecīga un pilna ar labiem vien un jaukiem vārdiem! Paldies, paldies! Kā tas Dēliņa kungs ilgi glabā tos rakstus, līdz iespiež, nosūtīju to jūrmalas un mežu stāstu tam vēl tad, kad biju Austrālijā. Arī par bitēm, ko rakstīju vai divi gadi agrāk, esot tikko bijis avīzē. Nu labi, ka aizsūtīju viņam atkal vienu devu, viņš citādi domā – ka pārāk reti savu nodevu dodu… Labi, tomēr, ka viņš to rakstu taupījis tādam svētku laikam – un tik ļoti glaimojoši – ka Jūs, visas tās aprakstītās lietas labāki pazinēji, kā vēl es (tālumnieks tagad) tomēr esat ar teikto apmierināti un pat priecīgi. Tad cerams – teiktais – štimmē…

Jā, gribējās ar Jums runāties. Visi prāti jau ir Austrālijā, tagad, kad zinu, ka tur ir vasara. Bet – domāju atkal reiz jāpaciešas, jāpiespiež sevi arī kaut ko padarīt. Inese nopirka man elektrisko rakstāmmašīnu, lai man pirksti nesāp klabinot visādus pārrakstus. Ir tiešām ļoti viegla. Pārrakstu un kārtoju Sarmas un savas vēstules. Viņš gribēja lai tās kļūtu izdotas grāmatā. Esmu tās vadājusi trīs reizes apkārt zemes lodei – nu beidzot ir mazliet iekrāta nauda to izdošanai. Ne jau visas – bet 4-5 pirmos sarakstes gadus. Tik atkal – kur un kā izdosies atrast izdevēju? Bet varbūt ar visiem neies tā kā ar Mr. Skr.

Jūsu valoda sniegainajā kartiņā skan ļoti priecīga un žirgta un dzīves pilna. Tā tad – iet labi Jums un svinējāt svētkus! Es biju nocīnījusies un apnikusi ar pārkravāšanos un man gribējās miera – nebraucu līdz bērniem uz Sietlu, paliku mājās – un beidzot pēc pāris dienām jutos vientulīga, visa studijas izstāžu kustība, manas dažas ‘draudzenes un izšūšanas pulciņa’ biedrenes, tāpat Bookcluba dāmas – palika tur uz kontinenta un es biju te uz salas, kas ir diezgan izolēta. Ziemas nekādas arī vēl nebija – tikai daudzie putni aiz loga. Bet – gribu paciesties – līdz vasarai palietot rakstāmmašīnu. Vai tas izdosies kaut cik ražīgi vai nē, to jau nekad nevar zināt.

Pienāk man avīzes (Austr. Latv.) bet ļoti neregulāri, pa ceļam tās izkaisa, dažreiz saglabā pa divi trīs uz reizē – tā kā es nekad īsti nezinu, kas pie Jums notiek. Piemēram es nezinu – vai Sarma vēl ir šai pasaulē, vai jau otrā pusē? Lūdzu – atrakstiet to, kad man rakstiet. Varētu jau es prasīt viņam pašam – bet tā savādi iznāk jautāt – vai tu vēl esi dzīvs?? Mūsu sarakste kļuva pārtraukta, kad viņš rakstīja ka viņa acis tik vājas, ka arī vēstules vairs pats nevar izlasīt. Protams – man tad vajadzēja vēl vairāk rakstīt – bet dažreiz kaut kas pārlūzt. Kā var ielaist vēstulēs kādu oficiālu toni, zinot ka tās lasīs priekšā sveša persona (man sveša), tad zūd vēstules jēga, un šķiet – labāk, lai tad lasa tikai to ko kādreiz rakstu avīzē… Esmu sūtījusi viņam pa džemperim, pa kreklam – bet tagad arī to neesmu darījusi. Cilvēks var nocietināties, — liekās, pie tā kas otram jāpanes (viņa lielais vecums, vientulība) tava mazā deva vairs neko nevar palīdzēt. Lai gan – tā varbūt nav, un tā – laikam nav… Tāpat tagad, kad Brians gāja, tik ilgi un grūti – nezināju vairs pieiet un runāt un teikt ko – jo šķita, viņa domāšana jau ir ievirzījusies citā plāksnē, pats viņš noslēdz visas lietas ar dzīvi, ar visām dzīves darībām. Un atkal – varbūt, ka tā nemaz nav, varbūt, ka otrs cilvēks var iet, un tam būtu jāiet līdzi līdz galam?

Jā, Briana aiziešana bij drūma dzīves īstenība. Iznīcība, aiziešana – par ko dzīvais nedrīkst pilnīgi dziļi domāt, ja viņš grib turpināt dzīvot. Nupat kādu dienu staigājot pa skaisto mežu iedomājos Brianu – cik pilnīgi viņš ir prom, ne kapā, kā tas bija agrāk, sadedzināts, ne zīmes, un nekad viņš nebūs, (pat domās mazāk un mazāk, ja vispār — ) šo draugu pulkā, kur viņš bija gandrīz katru dienu. Kad to atceras – jā, iedomās, acu priekšā, kā filma dzīvi noslīd daudzas ainas, viņa izskats, kustības, valoda, smiekli – viss ir tepat, un tomēr tikai mirāža vēl kāda dzīvā acīs, ko tas pat ar savu otru dzīvo līdzcilvēku nevar dalīt. Un – tik aizvietojami, tik patiesībā nenozīmīgi citu dzīvē mēs esam… Un visa mūsu lielā cīņa, dēļ panākumiem, dēļ padarītā darba, visa tā lielā nozīme – kur tā paliek? Kaut kur jau dažiem paliek. Vēl Briana bildes arī raugās no dažām sienām. Jā, varbūt tas ir viss – kāds darbs, kāda dvēseles daļa, kad dota vārdos, dzīvojot dalīta domās – tā paliek, ieaug citā un tas dzīvo ar to tālāk, nemaz nejūtot, no kurienes tā nākusi, kā augs, kas iesūc kādu sulu, tā cilvēks paņem no otra cilvēka. Labi arī tā. Visam kopā tad tālāk un tālāk vajadzētu augt un vīties un veidoties par kādu stipru lielu dzīvības koku. Varbūt – cilvēci. Bet – ko tā dara? Kauj cits situ, aplaupa, pieviļ, iznīcina… Ak, Guyards, ak Gujaka![?] To varētu lietot kā tādu nelaimes izsaucienu – va velns, va velns! Daži te raksta žurnālos un domā arī – ka tas viss ir – velns! Varbūt ir. Devils…

Nu tā, vēstule pēkšņi ir pilna un gara. Un tagad – Jūsu kārta! Gan jau kādreiz atliks Jums brīdis parunāties – ko dariet, kā iet ar podiem, kā ar citām kultūras lietām ut.t.u.t.t. Jā – un kas vēl notiek pie latviešiem, tas ir kultūras lietās (man jau tā tā dzīvības maize, es jau tas kulturētais…)

Apsveicu Francisku ar meitas izprecēšanu – Laimi, Laimi, viņai!!

Sveicieni un kampieni
[… line missing]

—————————-

Motto:
„Rutiņ, Rutiņ, nu jau Tev būtu
Jāraksta tai Dzelmes kundzei...”

Kanādā, marta pēdējā pusē, 1979.gadā.

Tai nātru un pieneņu laikā.

„Ar bezbēdīgiem smiekliem laižu
Pār galvu katru nestundu –
Un tās kā nākušas, tā aiziet,
Pa vienai viņas (u?) nejūtu
Bet kaut kur paslepeni klusi
Tās visas kopā salasās...?


Skalbe

Mīļā Freija kundze!

(Nu jau būs atkal Freija un kundze un Jūs, jo ir pagājis tāds ilgs laiks kā nu vairs Tutosi?)

„Viss te ir un nav nenieka
Kur nav Tevis, tur nav prieka” – kas to teica, vairs nezinu, bet patiesība nerūs, tāpat kā mīlestība… Varbūt – apsūno? Te viss – apsūno, koki, celmi, akmeņi, jumti un sētas stabiņi, arī simtgadīgi likumi un (desmitgadīgi) politiķi, apsūno ar visām rozēm pie svārku atlokiem. Mazākais – tā domā jaunie un zaļie un vēl neapsūnojušie. Nu ko plēst tukšus niekus! Kā dzīvojiet, kādus kalnus nu gāžat, ka nav laika, nav laika, nav laika?…

Jums nu jāsaraujas – nāk ziema, peldbiksītes jākar vadzī, jeb nē? Indulim jau – nē! Te nāk nākdams pavasaris. Sākās agri, velkas gari.

Upe plūst dzidra un steidzīga aiz loga, ērgļi tikai pa retam pasēž koku galos (jāperē…) kaijas aizgājušas siļku zvejā – jūrā prom jau divi nedēļas, te nav nevienas, bet jūrmalā – miljoniem! Tikai pīļu famīlijas slēpo uz ūdens tepat. Kanādieši ūdens biksēs – tas ir ne ūdens zābakos, bet biksēs – un pareizāk, ne ūdensbiksēs bet gumijas biksēs, bradā pa upi līdz jostas vietai un pīckā lašus. Nu neķeras vis tik bieži, kā to varētu domāt! Lašu te vairs nav, līdz rudenim. Tikai kaut kādi speciali („skaista zivs, labākā zivs, lieliska zivs arī žāvēšanai” – tāds ir tas raksturojums) lašu radinieki, sudrab vai briljant laši nelielā skaitā te tagad pastaigājās, (tas ir – papeld) un tie kārdina zvejniekus.

Siļķu šogad jūrā – maz?! Pag. gadā 80,000 tonnas. Šogad vēl tikai – 29 (hm, vai nebija 39?)000 tonnas. Japāņi pērk siļķu ikrus par neticami augstām cenām. Aizved tur ar visām ķeskām par dārgo naudu un tur paši tos tīra ar pincetēm. Katram sava uts!

Pastāstiet nu par Jūsu pusi! Es te tikai lasu un lasu, staigāju ļoti daudz un briesmīgi mīlu dabu!… Citi visi pasākumi – tikai – kavējās, kavējās: „Šogad nē. Varbūt citu gad.” „Par mūsu naudu nē. Varbūt par Jūsu. Jāgaida, citi priekšā…”

Milzīgi daudz ‘citu’ ir saradies pasaulē, tā tad nav arī ko rauties un plēsties – „lai strādā zirgs un zvirbulis”. „Darbs ir priekš muļķiem un veciem zirgiem” – un tādu teicienu ir daudz, kas pasargā no lielas pārstīvēšanās.

Ak Ruta un Induli! Man nav nekā interesanta ko stāstīt – gribētu to dzirdēt no Jums!

Redzēju kādu jaunu slavenu aktieri (no Quebekas) kas one man show’ā spēlēja Oskar Wilda intimo draugu, homo. Bija interesanti, lai gan man jāsaka – pirmā reize, kad es nevarēju vis uz reiz tā novērtēt un baudīt – modernu sniegumu. Varēju vērtēt tikai – lielo varēšanu, spējas darīt, tēlot, raudāt arī. Redzēju kādu komēdiju – bad.

Redzēju ģimnāzijas absolventus spēlējam Tom Jones. Labi. Varēja pārsmieties. Šķita kāds tur katrā ziņā nositītsies, kā viņi kāvās, plosījās krita un vēlās pa skatuvi. Bet — visi dzīvi. (Ne tā kā Šekspīra lugās kur beigās visi beigti, tikai viens suns paliek dzīvs…) Mīļā Ruta, kaut kāds velns sēž manī šoreiz un es nevaru būt notpietna.

Visu mīļu un labu!
Erna.

——————-

Hopē, 29. martā, 1981. 

„Nu tad rakstiet, rakstiet!”… Rakstiet drīz kad vēl laiks nav apracis, izpostījis, aizmirstībā gājis…

Ir brīva, pilnībā vientulībā un izvaļībā atstāta diena – un es rakstu, kamēr laiks vēl nav aizmirstībā gājis!
Jūs droši vien vēl sutināties un žāvējaties zem dienvidus saules karstuma…

Kanāda mani saņēma ļoti mīļi – laida no lidmašīnas un cauri visām kontrolēm bez kontroles, kā jau pašu cilvēku. Es izsoļoju (trolerī ar savu somu līdz) pati pirmā pa vaļā vārtiem. Inese noķēra lai neaizbraucu nezin kur garām prom iešvunkojusies. (Jā – iedzēru arī vīnu lidmašīnā, lai sārtāki vaigi, lai neblamēju Austrāliju – jāizpatīk abām zemēm.) Gordons taisīja vakariņas. Inese pārveda mājās cauri tikko zaļgani dīgstošai pasaulei. Galdā vijolītes un pēdējais sniegpulkstenītis. Aiz loga divi japāņu ķirši tik pilni rozā ziedu, ka tie (vēl visu laiku un arī tagad aiz loga) izskatās kā rozā debess mannā iemērkti. Pašā logā karina kāds krūmiņš dzeltenus ziedu ķekarus. Tulpes dzen zaļas lapas, krokusiņi, hiacintes, dzeltenas narcises – jā, un ļoti skaista rozā magnolija… u.t.t. utt.

Manā istabā spīd rīta un pusdienas saule tieši pāri kalna malai. Hopei visapkārt kalni, (daži ar sniegu, bet vasarā laikam tikai daži tālākie paturēs baltas galotnes) un abās pusēs upes – Frazers un Coquihalla (burts i vidū nav jāizrunā). Otrā dienā pienāk vēl ‘puķu kurvītis ‘no draudzīgās ģimenes’ no Vancouveras salas, kur dzīvoju pagājušā reizē te. Tā – viss ļoti mīļi un labi. Un es ātri cenšos iedzīvoties – staigāju pāri abu upju tiltiem, chlorofila vērtības atzīstot ieplūcu dažas pieneņu lapas, meklēju ‘Murcheln’ (lāča purnus latviski) bet neesmu atradusi. Aizbāžu vēl arvien ausis pret asākiem vējiņiem un esmu laimīgi pieradusi pie dzestrākas elpas. Nupat 27. (piektdien) svinējām Ineses dzimš. dienu. Braucām uz Vancouveru, apmetāmies vislepnākā hotelī (Four Seasons Hotel) (mana istaba $90 diennaktī, šiem $100) ēdām vakariņas tai un prom uz teātri. Kaut kas pēc kritikas domām esot katrā ziņā jāredz – par nacistu vajāšanām un homosexuāļu mocīšanu. Maza vēstures lapa klāt pie programmas ar ziņām kā vācieši, cik ilgi jau vajājuši tos. Nezinu cik luga laba vai 100% patiesa – bet spēlēja lieliski, galvenās lomas tēlotājs taisni pārsteidz un vispār – uzvedums necerēti iespaidīgs. Deva jaunu, dziļu ieskatu kā tas tur koncentr. kampos varēju būt, bez tā vai tas homo vai nē, tikai cilvēka pazemošana vien.

Otrā dienā šopijām un Inese apbēra mani kā ar Ziemsv. dāvanām – blūzītes un jaciņas un sandalītes ar Amerikāņu zolēm un rīta kleitiņas… Nu – bija man arī viss tas ļoti vajadzīgs, zināt jau ka es valkāju gadiem ilgi vienu un to pašu…

Tā – es jūtos ļoti mīlēta un apgādāta.
Inese draudzenes vīrs, kas ir (angļu) literatūras lektors kādā koledžā – atnesa 4 lielas modernā short story – grāmatas.
Ines draudzene (jau ilgus gadus te) studē, (laikam nu jau beigusi) audumus – textile. Bija komandējumā uz Perū un brauks atkal tur.

Viņa ar vīru mūs apmeklēja hotelī pēc teātra (nedabūja biļetes uz teātri) – tur tad Garijs man nokrāva tās grāmatas priekšā. Visa šāda uzmanība mani ir tiešām ‘iesildījusi pret šo zēnu’, un labi tas ir, citādi jau es skatītos atpakaļ, uz to otru zemi, kā tāds pārnests kucēns. Šoreiz es gan ļot biju noilgojusies vēsāka laika, jo tur Sidnejā mūs diezgan cepināja. Dzeru daktera iedotās tabletes pret ‘augsto asins spiedienu’, kas man tur it kā sāka parādīties, mēģinu mazliet zaudēt svaru tādēļ – un aizmirstu visu kas nepatīkams. Tas ir – savu grāmatu izdošanu lietas.

Zvanīju Rieksta kgm. izdevējam – vēl nebija neko izsūtījis. Solījās tagad, pagājušā pirmdienā izsūtīt. Un divreiz apgalvoja – ka neviens cits Austrālijai šīs grāmatas nepiegādās… Nu būs jau jāzvana vēl. Viņš ierunājās arī 2 reizes starp citu – „kas ar nākošo grāmatu?” Es izlikos nedzirdam. Man nav vēl ticības. Jāredz kas ar šo notiek un nav arī naudas – nevar jau bērnu naudu gāzt iekšā lietās, kas tā velkas un izput zilā gaisā.

Uz S. Francisko šie ir nolēmuši lidot, ne ceļot pa zemes ceļiem. Ineses darbs jau tur nosūtīts. Tagad jau jāizlemj un jāpierakstās uz lidojumu – un es teicu nē. Tikko pēc šī lidojuma – negribējās atkal – lidot. Varbūt vēlāk būs žēl. Bet man varbūt pietiks paceļot pa Kanadu vien un jūnijā braukt uz USA Bellinghamu uz grāmatu apspriešanas dienām. Inese jau man tās sagādāja – jālasa tikai cauri. Tas nu viens pasākums kur Jūs… Tu! Tu! – ļoti iederētos. Un būs jau daudz vietas un lietas kurās gribētos dalīties! Tas pats teātris būtu bijis pārspriežams.

Inesei ir gājis tiešām labi ar darbiem. Patreiz viņai arī atpūtas periods. Tikai vienu aušanas kursu indiāņiem viņa turpina (10 ned., 1 diena nedēļā) – naudas dēļ un arī – popularitātes dēļ. Patreiz viņas 3 darbi Montreālā kādā kopīgā izstādē. Tas peldbaseina zāles sienas greznojums – ļoti vienkāršās līnijās un krāsās – piemērots architektūrai. Architekts esot priecājies – ka nu viņiem viena audēja kas prot sadarboties ar architektūras idejām. Labi. Bet – viegli tas viss nav. Darbs un darbs! Nu ko citu ar dzīvi gan darīs! Neviens jau nespiež tālāk dzīties. Kad paskatās kā Inese ‘iznieko’ vilnu, tad gan nāk prātā nabaga komunistu zemes – tiem būtu tur svārciņi un tūbas zābaciņi! Bet laikam Polijā arī mazliet šķiežas ar vilnu – lai gan tur daudz lietojot mākslīgos materiālus – tomēr, nievošana notiek. Bet tā nes slavu – Polijas audēji – ļoti slaveni. O.K.

Tas nu tā viss. Gandrīz lai attaisnotos, ka esmu atstājusi atkal saules zemi, it kā savu otro dzimteni, lai attaisnotu sevi – ka mani te gaida un man te kas darāms…
Kas īsti?

Kanadās dolārs ir nebijuši lēts. Tā tad Jums tur būtu laiks izplānot kādu ceļojumu. Iedomājaties, ka 1 Austr. doll. pērk 1.40 Kanādas dolāru! Nu ir laiks nākt un ēst lašus un braukt pa kalniem, kā to japāņi jau dara vairāk gadus. Varbūt pat nopirkt kādu īpašumu! Vai zemes gabalu un uzcelt skaistu koka (log stucture) māju – pili! Tad izīrēt citiem latv. tūristiem. Sveicinu visus mīļi jo mīļi!

(Egles šalc un šalc tomēr vientulību…)            Erna Dzelme

—————————–

[card]
[no date]

Elgi Reemets. Born 1910
Carpet: Musicians from Väägvere. 1971
Woven wool. 210 x 500 cm
Art Museum of the Estonian SSR, Tallinn
[same in Russian]
© Aurora Art Publishers, Leningrad 1978
Printed in the USSR
5 kop.

Mīļā Erna tāluma!

Lai šie muzikanti uzpūš maršu Jūsu pag. dzimšanas dienā (ak, kauns par aizkavēšanos!) un lai pūš laimīgas un saules pilnas dienas visam gadam cauri!!! Tas viss mūsu ģimenes vārdā. Apsveicam un esam gauži priecīgi par Jūsu veselīgo lēmumu atgriezties saulainajā, ziedu un puķu un zaļumu un ūdeņu un draugu un vīnu un darbu (un nedarbu) pilnajā Austrālijā. Gaidām! Kad? Uz drīzu redzēšanos!

Ruta

Kāpas vēl turpat, un okeāns ari! Kukabaras nāk regulāri ciemos.

——————–

[no date]

[page 8 only – rest missing]

resp. precēta sieva ar 2 bērniem pār ceļu – ar to esot vairāk ko runāt. Dacei viss bija kā nelāgs murgs, un ar visu runāšanu varēja tomēr redzēt, ka viņa vēl cerē. Bet ir jau vairāk kā 3 mēn. pagājuši, un liekas, ka tagad viss iet uz šķiršanās pusi. Dace liekas drusku nomierinājusies, jo pa starpu Pēteris izdarīja šo un to, ko varētu arī citā veidā izdarīties, un tas Daces mīlestību drusku atvēsināja. Bet – mani visa šī lieta ļoti skumdina, man ir ļoti žēl, ka tik cerīgi sākta dzīve iegājusi tādā strupceļā. Nav jau sava ļaunuma bez labuma: Dace ar savu nelaimi sāk vairāk ieskatīties arī citu cilvēku nebūšanās. Ko lai dara, ka tā saucamā dzīve veļas kā liels murskulis, un kur tu, cilvēks, patrāpies – augšā, lejā, kājām gaisā vai kā citādi – tā tu arī jūties. – Annele gada vidū atstāja Universitāti (atkal!), dzīvo uz bezdarbnieku pabalsta, absolūti nezina, ko grib darīt. Visas iespējas skoloties viņa ir ļoti veikli izputinājusi, un te man arī ir žēl pasāktās un tik neizveidotās dzīves, jo skolu nobeidzot Annele bija pilna ideāliem, kam pati visu laiku ir strādājusi pretim. – Robim maiņa no universitātes uz koledžu, liekas, nākusi par labu, viņš ir sekmīgāks, lai gan slinks tāpat, bet vismaz cīnās uz priekšu. Priecīgs pārnāca mājās, dzīvo pa māju, brauc manu mašīnu, kas nekaiš! Es pati? Svētki nāk virsū, nevaļa māc. Gribētos vairāk tikt pie podu taisīšanas, pie klavieru spēlēšanas, pie grāmatu lasīšanas.

Rakstiet! Visu jauku un labu Jums!
Ruta

———————-

[card]    [10. 8. 82]

Mīļā Erna!

Esam pašlaik (10.8.82) Würzburg’ā, esam noskrējušies, ko nevar teikt par Induli. Satiku Tavu māsu (Rīgā), īsu brīdi tikai, ļoti saulains cilvēks, gaišu smaidu. Viņa atteicās nākt dolāru veikalā, viņai esot grūti paiet. Sāpot kājas. Tā tā veikaļošana man iznāca ar māsas dēlu. Izdevu naudu mazāk, kā vēlējies, iemeslu aprakstīšu Tev sīkā vēstulē, kad pārbraukšu. Mums bija jāsatiek kādi 7 cilvēki Rīgā ar dažāda veida sveicienu nodošanām (burvīga gramatiska forma!). Es savā prātā vēlāk visas šīs satikšanās sakataloģēju dažādās pakāpēs, – izdevušās, pa pusei izdevušās, — varēja būt labāk; domāju un jūtos, ka vaina mana, vajadzēja teikt daudz ko citu, daudz sirsnīgāk, jo man likās, viņa tik daudz gaidīja, un es viņai tik ļoti maz devu, man likās, ka viņa bija vīlusies un man gauži kauns! Man grūti Tev tā izstāstīt, — bet labot neko vairs nevaru. Viņa teica, ka viņai arvien bijusi tā saimniekošanas (jeb praktiskā?) dziņa, Tev tā mākslinieciskā dziņa. Ir pāris bildītes, daži uzrakstīti vārdi, ko pārsūtīšu vēlāk. – Domāju, ka 3 mēneši ir par ilgu, lai nepārtraukti triektos apkārt. Gaidu no Tevis vēstuli! Sveiciens jo sirsnīgs no mums abiem!

Ruta

———————-

[Hotel Vancouver letterhead – note on top: pagājušā gada vēstule]
27.nov. 1982. Hope

Mīļā Ruta un Induli!

Simtu paldies par vēstuli, fotogrāfijām un naudu! Neredzu kādēļ vajadzētu ciest sirdsapziņas ēdas par to kas tur runāts! Mans vīrs visur un visiem stāsta lietas, kam pats tic tikai tādēļ, ka tās viņam vajadzīgas lai aizstāvētos pret to, ka dzīve sagājusi dēlī. Ja meklē un izsaka vainas par otru – tad viss it kā attaisnojās! Ar Dzidru viņš nevar saprasties, jo Dzidra pūš pretī, kad viņš sāk savas vecās dziesmas. Tās visas vecas lietas, par ko nav vērts domāt. Labi ka viņš ir atradis Anniņā sev palīgu un līdzgājēju, un ļauni viņam nemaz neklājas. Ja Tu manai māsai to stāstīji – tad tas viņai arī maz ko var ‘galvu jaukt’. Tas jau nemaz tik traki nebūtu – ja es būtu skrējusi ar kādu vīrieti, kā viņš ir teicis. Tad jau būtu tik godīgai sievai kā es – tīrs gods, ka tai tomēr uguns iekšā… Piedod jokošanos! Aizmirsti, ja kas šķitis nepatīkams. Mani nekas vairs neievaino – ja kaut kur kāds pārpratums, te vai tur, vai citur – tam ir jāizaug, vai jāpaliek kā gruzim, un tas neko pārāk ļaunu nevar izdarīt.

No māsas saņēmu vēstuli – viņa lūdz lai es rakstu. Es gaidīju Tavu vēstuli, gribēju dzirdēt – varbūt kādu padomu, ko var teikt ko neteikt, kāds vispār īstais gaiss sadarbības lietās ar turieni. Tagad Tava vēstule pienāca un tūlīt rakstīšu māsai. Esmu ļoti pateicīga par bildītēm, sevišķi to veco bērnības bildīti, to mūsu māmiņa lika uzņemt, lai sūtītu savam vīram, mūsu papam, kaut kur uz kara lauku. Viņš gan nebija ‘priekšējās rindās’, cik zinu, jo bija vecāks gados, tomēr viņš bija karā visu laiku un kad pārnāca – viņu nošāva lielinieki. Tu saki to, un arī Gordona pirmais vārds uzskatot veco foto, ir – ka es esmu bijusi gluži kā Dzidra. Arī man – uzskatot bija tāds pat iespaids, es jau vairs neatceros kā es izskatījos, tik redzu sevī – Dzidru. Saņēmu arī no Dzidras tikko vēstuli – viņa jūtas labi, patreiz – ‘mārkij papers’, lai dabūtu extra naudu – un atstās skolu, jau laikam ir ‘uzteikusi’, dosies kā skaidiņa dzīves lielajos viļņos bez regulāra ienākuma. Skola viņu nomāc, viņa nav pēc dabas skolotāja, un vai tas vien darbs, gan jau kaut ko atradīs ko darīt. Kamēr skolā strādā – viņai nav citam spēka ne laika, aizbraukšana uz skolu un atbraukšana vien ņem katru dienu vairāk kā 2 stundas. Nu tā – 11. dec. viņa taisot partiju skolotājiem (savas tagad bijušās skolas). Tā ir – atvadu partiju. Viņa ņem iekšā un liek ārā (var tā teikt) savus īrniekus, un māju kaut cik laikam ir izmaksājusi. Veca un noplukusi tā ir – bet telpu diezgan un – tomēr savs kakts kur var darīt ko grib. Lejā, lielajā istabā viņa gluži labi var rīkot savas mājas izstādes, ja vēlās.

Es pati – turos labi. Tiešām nevaru žēloties, nekas vēl negāžas uz galvas manā fiziskā būtnē, tāpat liekās arī – ne garīgajā. Viena kājas pēda sāka sāpēt, jo biju valkājusi apavus, kam nav laba ‘archsupporta’ tagad visu laiku, jau kādu pusgadu eju tikai ar Dr. Scholl klogām – un tā lieta ir gandrīz izkārtota. Sāku jau nēsāt arī cita stila kurpes. Dr. Scholl ir izglābis manas kājas jau vairāk reizes. Esmu smaga diezgan un daudz staigāju – jābūt labām kājām… Banffā (kopš atbraucu no Austrālijas) esmu bijusi jau divas reizes, un taisos atkal braukt vai nu uz svētkiem, vai pēc. Pēc svētkiem tur būs audzēkņu darbu (visi tie jau ir mākslinieki, ne audzēkņi…) izstāde, bet ziemsvētki ir ziemsvētki un būtu labi tikties. Bet šurp viņa nedomā braukt – jo tas būs viņas vienīgais īsti brīvais laiks kad pastrādāt pie sava darba, kad viņa ir darbā, tas ir studijas vadītājas darbā, tad viņa daudz laika savam darbam nevar noķert. Tomēr – brīnums ir, kā viņa var izmantot katru brīvu brīdi. Es te slinkoju tā, ka kauns skatīties…

Vēl par Latviju un māsu – viņa rakstīja, ka Zigurds nopircis sev labas kurpes un viņai mīkstu šalli, un veļu. Tā tad – viņi ir vairāk prieka no tā visa dabūjuši kā mums liekās. Paldies par čeku – un ka tik nu nebūtu Jūs tur sevi ‘apšmaukuši’, kā to saka!… Es, un kā redzams manējie Latvijā – esam Jums abiem Freijiem ļoti pateicīgi. Ka mana māsa nav gribējusi iet veikalā, tas varbūt tikai tas, ko viņa raksta, ka viņai sāpot kājas, esot deformējušies ceļi. Citādi viņa jūtas laimīga dzīvo pie dēla Zigurda un viņi visi ļoti labi satiekot. Mājiņa viņiem ir kaut kur ārpus Siguldas, esot ābeles, plūmes, mežs tuvu ar ogām un sēnēm. Tā otra Siguldas adrese bija manas māsas meitas mājas, varbūt viņa negrib lai lieto to adresi, jo Guntas vīrs esot – problēma, neapmierināts un nikns. Gunta apprecēja viņu – it kā zemākas inteliģences, ne tik spirgta gara – un tas viņam, kā tas parasti notiek, ir tā sakot sakāpis galvā un viņš dara Guntas dzīvi grūtu. Mūsu ģimenes stipro sieviešu nelaime… Tomēr ne visu – ir daži kas spēj panest līdzvērtības gribētājus un varētājus.

Jā, par Latviju un tiem latviešiem un mums te – ir tomēr tā, ka tas man jau sen liekās – mēs te darāmies itkā mēs paši kaut ko lielu nozīmētu – cik mēs latviski runājam, uzvedamies, noslēdzamies ‘no svešām kultūrām’ – tas viss tomēr ir samērā maz nozīmīgs un zudīs – paliks tikai tas ko mēs esam darījuši – patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu kā vienkārši labi strādnieki un tālāk – kā izglītoti labi strādnieki – un tad vēl mūzikā, rakstos, un tēlotājā mākslā, zinātnē etc – ko mēs taīs laukos atstāsim – ne latviskās prievītēs ievīstītu – bet patiesi vērtīgu (salīdzinājumā ar svešām kultūrām) būsim labu iedevuši. Tas kritīs svarā, to zinās. Pat visi lielie dziesmu svētki un rakstnieku dienas etc. – viena laba kompozīcija būs vairāk vērta kā svētki, un viena laba grāmata – vairāk vērta kā latviskie saukļi. Latviskums mūsos ir iekšā – un latviešu vārds mums nāk līdz, kā ‘trademarka’ un tā paliks pēc mums – ne mūsu garās kleitas operas namā. Tomēr – viss jau ir mazliet saistīts un labi vien ir kā mēs pūlāmies….

——————

Kaut kad 1986.g. decembrī

Mīļie draugi,

Tas nu gan bija vareni saņemt ziemsvētku vecīti ne kāda, brieža, bet ķengura pajūgā! Tas tāds pirmo reizi manā pieredzē! Pielieku te izgriezumu no mūsu dienas avīzes, tur slavē Austrālijas vīnus – tad nu priecājaties un dzeriet daudzus ‘bags in a box’! Protams, ja tas par prastu (lai gan slavēts kā bags, tā vīns) varat uzstāties ar pudelēm, jeb kā vēl citādi? Ar ‘pašiem savos traukos’ no Hunter Valley? Žēl, bet te Montreālā, (mazākais tā man šķiet) Austrālijas vīnus nepārdod – pašiem savu par daudz. Pag. gadā Banffā gan es arvien atnesu no liqueur stora pa Austrālijas claret’am vai bourgandy! Devu viesiem, lai tie zina kas labs. Nemākulis teica – „ielej man to franču”… Bet kāda dāma kas bija ceļojusi ļoti dzīvi atsaucās pēc Austrālijas ‘markas’!

Jā, būtu jau jauki atkal būt tur, visur! Dažreiz domāju – ko es tur vēlētos redzēt, būt, satikt? Un tad pēc domām – ‘Dzidru, Centenniel parku…’ tūlīt nāk ‘un Freijus, Newcastlē’.

Jā, dzīvīte steidzās uz priekšu, un ir bijis daudz labu dienu kopā – ar Freijiem, Ņukastlē. Pēc visiem daudziem gadiem – tāds rets, netraucēts miers, labsajūta, domājot par Jums tur. Dzīve dzīvota – jā, var teikt – kopā. Kā to lai saka? Draudzīgi! Jā, kaut kā – tuvi, mierīgi, uzticīgi bez pārpratumiem, (kas tik bieži izjauc draudzību).

Kad atkal būšu tur un pie Jums – vēl nevaru zināt. Tagad lidojumiem nav nekādas atlaides, agrāk ar Anza klubu bija braucieni par puscenu, arī sezonas biļetes (uz gadu no datuma līdz datumam) vairs nav. Jāmaksā pilna cena. Un tas ir liels luksus! Nākošā gada ziemā (pēc šīs pasaules puses) uz Kult. dien. Austr. – it kā plānojās kāda grupa latviešu, ja viņiem izdosies sarunāt (kāds diriģents un citi) tad, ja tas būtu lēti, tas ir – lētāk – varbūt es arī pievienotos. Ja citi plāni nenāks vidū. Tas vēl tik tālu, ka par to vēl nevar neko lielu runāt! Šodien te – pirmā īsti jau aukstā (20° zem 0) ziemas diena, nedaudz sniega, skaidrs, saulains. Bet rītam sola – lielu vēju un temp. to pašu. Tad nebūs patīkami iet ārā. Līdz šim – eju kaut kur katru dienu, aukstums nav tik nepatīkams, ja gaiss ir sauss, tikko mitrums nāk klāt, tā ‘ķerās pie kauliem’, skrubinās gar ceļu galiem…

Jums daudz notikumu, braukšanu, iešanu, Sidnejā! Labi dzirdēt – piem. par to Elg. Lejas dzejošanu! Viņa ir malacis uz to, rakstnieku dienās, kad biju pag. reizi Sidnejā – viņa tā turpat uz vietas sadzejoja garu dzejojumu par visu norisi – tur rīmējās … „Zariņš kā saules stariņš” un šis tas gluži pārsteidzošā ātrumā. Viņa ir tik aktīva, ka ir pelnījusi Klauverta balvu.

Te, es beidzot aizgāju pie latviešiem! Divi reizes: uz ziemsvētku tirdziņu un uz Rasmas Lielmanes (vijole) koncertu. Satiku māsas Valdmanes. Viņas esot 4, satiku tikai 2, un – viena no viņām, ir bijusi Sibīrijā, tāpat kā mana māsa, ap 16 gadus. Bija savāda sajūta gribējās saņemt rokās un no sirds samīļot! Viņa ir veca, balta, salīkusi, ar stīvām kājām (no Sibīrijas aukstuma, viņa teica) bet tik dzīva, smaidīga, runīga, kustīga! Viņa, no pārpildītā lopu vagona, kā viņus veda prom, atdevusi ārā (pazīstamiem, kaimiņiem? ne vēl radiem) savu pāris nedēļas veco dēliņu. Citi viņu uz to pārliecinājuši – jo bērns būs citādi jānoliek ceļmalas grāvī, nevarēs izdzīvot. Viņa pēc 16 g. atsūtīta atpakaļ Latvijā, tad radu izsaukta uz Ameriku tad Kanādu. Te viņa satikusi savu dēlu pēc 25 gadiem un tikko piedzimušo mazdēlu! (vīrs viņai laikam agrāk miris un viņa viena bijusi Sibīrijā.) Kad to visu dzird un redz cilvēku kas to piedzīvojis – tad tomēr no jauna nāk pāri viss tas – par ko tomēr vēl pasaule neko nezina. Bet pasaule pilna savu briesmu vēl arvien.

Tur bija arī kāda kundze, kas tagad ik pa 2 gadi braucot uz Latviju. Viņas stāsts tāds: 14. jūnijā gaidot krievu aizvešanu vīrs teicis – nedosies krievu rokās, nošaus sievu, meitu un sevi. Sašāvis sievu. Meita (17.g.v.) izbēgusi pa logu. Tad pats nošāvies. Krievi meiteni aizveduši uz Sibīriju. Sieva palikusi slimnīcā (ar aizdomām, viņa nošāvusi vīru…)

Tagad meita atgriezusies Latvijā. Māte te. Vēl izskatīga kundze. Braucot meitu apciemot. Sākumā nedrīkstējusi braukt, ka nepiesien viņai no jauna aizdomas par vīra nošaušanu, bet Valdamaņ kdze. (tā kas bijus Sibīrijā) viņu pierunājusi un iedrošinājusi ka nekas tāds vairs nebūs. Dzirdot un redzot šos latviešus – visa modernā māksla un literatūra un dziesmu svētki…!!!! Bet Valdmaņa kdze, (kas bijusi Sibīrijā) teica – ka viņa vairs par to bijušo nedomā un nerunā, tas jau sen pārdzīvots, un viņa liekās ir visas ģimenes labais gars kas visus uzjautrina, palīdz, ja kādam uznāk nelabs gars…

Jā, un tomēr, tie mājās gaida (varbūt varētu gaidīt) no mums vairāk kā tikai svētkus un balles. Lai arī dziesmu, jaunatnes, kultūras (?!) sporta utt. Svētkus! Un balles! Cik namos (latv. biedr., vanagu, katoļu utt) būs jaungada balles Sidnejā?

Te vakar bija ‘šampanieša brokastis’ latviešu Centrā. Bija auksts laiks – es neaizbraucu. Vajadzēja jau aizbraukt. Bet – šampnietis (lēts ‘bablijs’) man neko arī nepatīk, labāk ‘klusais’ vīns. Un šampanieša brokastis? Latvisks tas nu nekas nav. Bet, kādēļ nē? Te šampanietis ir svētku zīme – kad kāda hokeja (ledus, protams) grupa uzvar otru, tad uzvarētāji lej cits citam šampanieti uz galvas. Freemantlē drīz Jums būs milzīga laistīšanās! Cik var dzirdēt – Jaunzēlandei cerības uzvarēt!

Par Austrāliju te neko nekad nedzird. Tagad tikai sāk parādīties daži ziņojumi kā risinas priekšdarbi Freemantlē jachtu sacīkstēm. Kanādiešiem nav cerību! Pēdējās ziņas – N.Zēlande pirmā vietā, otrā ‘French Kiss’!

Pa vidu visam, atentātu, spridzināšanu un karu briesmām – labi ir paklausīties sporta ziņas. Kanādas hokejs gan apnicis, negants, rupjš sports, ar visu eleganto slidošanu.

Šis gads mani noved pavisam citā priekšstatā par pasauli, nekā pagājušais. Es lasu katru rītu milzīgo dienas avīzi La Presse – „lai mācītos franču valodu”, es sākumā teicu. Ko es vairāk samācos ir – pasaules briesmu ziņas, kari un – noziegumi. Protams – ziņas ir sabiezinātas no visas pasaules, no visas Kanādas, no visas Montreālas – un nejauko lietu iznāk ļoti daudz. Tas iekrāso visu ‘skatu uz dzīvi’. Pagājušā gadā es nelasīju nevienu avīzi un neklausījos ziņas T.V. (šogad daru arī to) pag. gadā es 3 reiz nedēļā gāju uz koncertiem, skatījos kalnos, klausījos mākslinieku debatēs – un pasaulei bija – absolūti cita krāsa!

Nu – īstā pasaule ir, abi iespaidi kopā. Bet to īsti nevar uz reizi aptvert. Redz to kas deguna galā.

Varbūt tieši šīs ikdienas avīzes lasīšanas dēļ – es nevaru iemīlēt Montreālu. Es redzu to – vienpusīgi, un izstādes (nupat biju lielajā grāmatu skatē un lieliskās mākslas skatē) bet tas itkā nevar atsvērt no rīta lasīto: „Policija nomušījusi (arestēja gājienā pret kaut ko) cilvēku, vēl jaunu nevainīgu. 3 reiz taisīta pēcnāves izmeklēšana (autopsie) lai zinātu kā – viņš miris? Trešo reiz lai taisītu to – viņu raka no kapa ārā pēc nedēļas vai ilgāk…”

Tā tikai viena no ikdienas ziņām.
‘Hells Angels’ – 3 (vainīgi, mūža cietums) nogalinājuši 5 citus Hells Anģeļus. Par to tur Jūs jau arī būsiet lasījuši.
Nu – un tā katru dienu.
Tagad Rēgens! Kā tas izkulsies, vai neizkulsies?
Nē, būs man jāmet miers avīzes lasīšanai!
Jācep piparkūkas, bet esmu pazaudējusi labo Baloža kdzes recepti būs jāmaisa uz labu laimi!

2. janv. 1987.

Tik tālu šī vēstule bija uzrakstīta – kaut kur iebāzta (grāmatā lai noguļas) un tad palikusi tur neatrodama, beidzot pieņemta kā – nosūtīta. Atradusies jaunā gadā. Nu – pārlasiet!

Jauns gads ir sācies. Nekas manās dienās nav krasi mainījies, varētu teikt – miegaina iešana caur ziemu, kas vairs nav tik pievilcīga kā pagājušā gadā, baltie pārsteigumi beigušies palicis tikai aukstums kas jāpieņem ar ‘mieru un pīpēšanu’.

Sveicinu Jūs tur saulē, smiltīs, ūdeņos un Austrālijas – vitalitātē!!!
E.

—————————–

Montreālā, 1987. febr.

Mīļie draugi!

Šodien Jūs varētu būt te un noskatīties cīruļu puteni. Tā sauca pavasara pēdējos sniega puteņus. Tie vairs neliek just ziemu, bet pavasari. Varbūt es sāku par agri sapņot… Varbūt vēl paspaidīs aukstums kādas dienas, bet pēc nedēļas īsti auksta laika (visu ziemu tas mainījās ātri, bet pēdējais vilnis saņēma kā stangās 6 dienas) tagad bija saulainas dienas, maigas, ar mirdzošām sniega vālām parkā, kā agrāk mājās, marta dienās. Stāvēju pie koka atspiedusies parkā un ļāvu seju saulei, kā jaunie to dara. Gribēju dabūt – krāsu. Mazliet dabūju. Un tad, šinīs ziemas labajās stundās gribētos Jūs tur no Jūsu karstiem bīčiem atvilkt te pavasara dzidrumā, vēsā svaigumā. Tāpat šodien – cīruļu putenis, kas pēkšņi uzputeņo aiz loga, būtu labs kopējām pārdomām. Bet – Jums jau jāiet peldēties!

Izlasīju biezu grāmatu par kādu Amerikas ģimeni – bagātu, ļoti bagātu, (top šelves) ar 8 bērniem, no kuriem vai puse aiziet ‘drugās’, alkoholā, pašnāvībā, nelai[m]īgā chaosā. Grāmata īstas dzīves attēls, visas personas sauktas īstos vārdos. Grāmata vispār sastāv no daudzu personu īsām piezīmēm, atmiņām, liecībām. Grāmatu sauc:

Edie. An American Biography by Jean Stein.
Grāmatā daudz photo. Starp citu – diezgan daudz par Andy Warholu – (par viņa pazīšanos ar Edie – bagātās ģimenes ļoti skaisto ‘pazudušo avi’.)

Grāmata rāda kopā briesmīgu 60mīto gadu chaosu jauniešu vidū ar drugām (kā to latviski sauc??) un alkoholu. Liekas – tagad tas turpinājās un ‘neapķērīgākie’ iet caur pazušanu vai pazūd.

Staigājot pa parku te, kas man ir tuvu, pagājušā vasarā pacēlu 2 ‘injekciju šprices’. Pirmā bija ļoti jauna, vesela lietiņa – nezināju kas tā ir, domāju kāds termometrs, moderns. Pārnesu mājās – Ines iebļāvās un iesvieda atkritumu spainī. „Neliec pirkstus klāt, ka nesabadies ar ko nelabu!”…

Tā tad parkā notiek šīs ‘orģijas’. Tagad, (ne tagad ziemā, tagad sniegs pāri visiem soliem) rudenī – bija aizliegums parkā staigāt pēc 10 vakarā. Policija braukāja cauri, tvēra nevainīgus cilvēkus, likuma pārkāpējus, kas vakarā staigājot parkā veda sevi ‘noziegumu upuru pulkā’, tas ir – briesmās. Man caur parku ir tuvākais ceļš uz bibliotēku, un dienā – tas O.K. So – „lai gan to velnu ir tik daudz, mēs tomēr esam Dieva draudz’…” Es atceros pat šai dziesmai ‘meldiņu…’

Jā, to grāmatu Edie, ir interesanti izlasīt, kaut gan man tā nebūtu jāieteic, jo tur nav glaimojoša nekā par slaveno Warholu! Tas nabags tikko nomiris.

Viņa Mariline Monroe un Tomātu viras kannas mani neiespaidoja, bet Calgarijā izstādē es redzēju vienu no viņa bildēm ar – dolāru zīmi! Tā tomēr bija ļoti iespaidīga un lika ieskatīties arī citos viņa darbos. Es nezināju, ka viņš ir Čechoslovākijas izcelsmes. Nezinu vēl tagad – chechs vai slovāks? Jāpārlasa būs citas grāmatas par viņu. Ērmīga ir māksla un slava vēl ērmīgāka.

Nupat atveru savu rīta avīzi “La Presse” un tur ir vesela lapa par maple sirop’u – Jums nu tiešām vajadzētu būt te, un tad mēs brauktu ārā uz kļavu mežu, skatīties kā tecina sulas, kā taisa sīrupu – un tad tur sēsties ‘Cabanē’ pie galda un ēst visu ar sīrupu, šķiņķu šķēles ieskaitot. Tā mēs pagājušā gadā darījām, Inese izveda savus studentus (un mani) uz mežu, bet tas bija pašā pēdējā brīdī, jau sīrupu lieta bija beigusies, zaļa zāle un puķes…

——————–

[Freijs family]

11. 12. 87 

Erna, mīļā, tālā!

Pārlasīju vēlreiz un atkal vēlreiz Tavu vēstuli. Tā kā nāktu tā no citas planētas. Vai tiešām ir latvieši kam kopīgas intereses, kas tās pārspriež un pārcilā problēmas? Vai tiešām ir skaisti, plaši ozolu un liepu meži – tik daudz labuma, sajūsma, skaistuma, draudzības? Pēkšņi manī ir aizmetusies maza skaudībiņa par ko – nezinu! Kur lai sāku atbildēt? — Vasaras saulē gozēdamies un klusā okeāna ūdeņos peldoties gaidām svētkus. Tādus Ziemsvētkus, kādus mūsu bērni citādus nepazīst un pašiem mums Ziemsvētki ir kā tāls sapnis. Varbūt tāpēc, ka sapnis saistīts ar jaunību. Tagad viss tiek skatīts citādām acīm – un tomēr ir jauki! Ir jauki arī Austrālijas svētki, ko mēs esam pielāgojuši mūsu seno dienu svētkiem. – Tava sajūsmas pilnā vēstule par rakstnieku nedēļu bija vasarā, mums vasarā – durvju priekšā Kultūras Dienas. Būs daudz cilvēku, satikšanās – bet nebūs tās kopības, kas bija Jūsu bariņam, zinu, ka nebūs, jo katram jau savas intereses un to iztulkošana. Tavam bērnam nupat izstāde Sidnejā, atsūtīja arī mums sirsnīgu ielūgumu – bet kādreiz Sidneja iznāk par tālu un dienas sakrīt krustām. – Šai vēstulei vajadzēja būt ceļā jau sen, oktobrī, pilnai ar sirsnīgu sveicienu un piedomāšanas Tavā dzimšanas dienā. Laba vēlējumi neredzami lido ap aploksni un piepilda katru tukšo vietiņu, starp lapām un rindiņām. Un laba vēlējumiem klāt — vēlēšanās satikties! Tikai – kad?

Tu mani diži pārvērtē, ieteikdama organizēt lasītāju dienas, grāmatu pārspriešanu utt. Neesmu, nekad neesmu bijusi organizētāja, esmu arvien bijusi stumjamo pusē. Ja man liek ko darīt, ja varu – daru, bet pašai oriģinālas idejas nenāk prātā. Arvien esmu bijusi atdarinātāja, nekad – radītāja. Varētu iedomāties, ka rakstnieku un domātāju grupa Sidnejā varētu kaut ko tādu noorganizēt – kāpēc neierosini Ausmu vai Rodzi-Ķīsel? Zini – kas daudz dara, tam arvien vēl var ko uzbāzt. – Es jūtu, ka es aizraujos, un pirms svētkiem to nevar atļauties, jo vēl jāraksta miljons svētku karšu un apsveikumu. Tā tad – īsumā! Annele, pēc nodzīvošanas Fidži gandrīz 2 g. un arvien vairāk un vairāk ienīzdama Rambukas militāro režīmu, atgriezās oktobrī Austrālija. Viņas puisietis toreiz ‘izšmauca’ uz Aust., baidīdamies, ka vispār netiks no Fidži ārā. Un nupat militārie atkāpušies, nodibināta tur civilā valdība – un domāju, kā gan Siti jūtas, domādams, ka varbūt nelaikā atskrējis šeit. Annele un Siti negrib palikt lielā pilsētā, sameklējuši jau apmešanās vietu Lismores nomalē (Lismorē Siti strādās PhD gradu veterinārmed.) un sāk tā pa pusei jau ‘nogruntēties’. Pašlaik šiem nemaz nav naudas, tāpēc Annele līdz svētkiem strādās ‘casual’ darbu Sidnejā, kamēr Siti nokārtosies visi oficiālie papīri. Satiku Anneli pie latv. nama Sidnejā, Ziemsv. tirdziņa laikā. tur vienai [rest missing]
—
[loose leaf — may be rest of letter of 11.12.87. from Ruta]

Un mums ir mājās kaudzēm nešķīstās literatūras, kā: Karogs, Pad. Sieviete., Lit. un Māksla.

Papildus ziņas:
— Alfreds pazudis.
— Rufus bija ļoti slims. Saindējies. Bet nu ir vesels un ēd kā lauva.
— Aldis Sidnejā. Nobeidza Ņūkastles Univ. ar 1st Class Honours in Engl. (laikam tā bija) un tagad taisa Master’u (laikam tā bija).
— Putnu Pēteris Kanberā, nobeidza fakultāti ar 1st.Cl Honours in Eng. “taisīs” Doktoru.
— Kavalieru Laimonis Ņūkastles Univ. “taisīs” Māsteru.
— Robim bija ļoti sliktas atzīmes School Certificate. Nu asaras. Nu solījumi laboties.

Tas tā pagaidām!

——————

[large, untidy handwriting, uncharacteristic]
15.  11. 88.

Mīļā Erna, tālā, labā!

Manas domas ir skrējušas līdzi Tavai vārda dienai, dzimšanas dienai un tomēr Tu esi palikusi neapsveikta. Šorīt agri, bija tik kluss, tikai viens putniņš sauca, sauca, sauca. Un pēkšņi es apjaudu, ka laiks ir atkal aiztecējis, nē – aizjoņojis! Domāju par tevi – neesi barga pret mani, raksti, lūdzu, lūdzu!

Jau vairāk kā nedēļu esmu gauži drebelīga, dakteris mani ‘uzlika’ uz citām sirds zālēm, un rezultāts, t.i. pāreja ir ļoti nepatīkama, to Tu redzi no mana rokraksta. Visvairāk es viņu lamāju par to, ka nevaru parakstīt. Nu tak svētki nāk…

Mīļā, labā, piedod – un lūdzu raksti. Baltas dieniņas Tev!!!
Ruta

——————-

Ņūkastlē, 1989.g. 9. martā.

Sveicināta tālā ziemeļmeita!

Tā ka Ruta nav nekāda rakstītāja, vismaz pagaidām, tad man jāķeras pie rakstāmrīkiem. Rutai jau ilgāku laiku dod sirds zāles priekš aritmijas. Tās viņas sirdi uztur pienācīgā ritmā, arī pašlaik sirds darbojas labi. Viņas zāles, ko viņa bij ņēmusi diezgan ilgu laiku (vairākus gadus) pagājušajā gadā apmainīja pret citām. Līdz ar to nelaimes sākās. Tās zāles, sauc Talvon, Rutu pataisīja ļoti satrauktu. Viņai pat lietas, kas mums izliekas reālas, sāka rādīties pavisam citādā gaismā. Vietējais dakteris Rutu sūtīja pie psichiatriem, uz tādu krīzes centru. Tas bij dec. sākumā. Nu Rutai sāka dot citas zāles Thiorizadin, lai viņas gars nomierinātos. Šīs zāles viņa ņēma līdz pat pēdējam laikam un ar janv. otro pusi viņai satrauktais prāts nomierinājās.

Pirms pāris nedēļām Rutai uznāca kakla sāpes. Dakteris parakstīja antibiotics un cerējām, ka drīzumā viss būs labi. Tomēr tā neiznāca kā cerēts. Antibiotics neiedarbojās. 28. feb. Ruta no paša agra rīta atkal bij pie daktera, kas viņu uz karstām pēdām sūtīja uz pataloģijas izmeklēšanu. Pēcpusdienā pataloģijas rezultāti bij atpakaļ un dakteris Rutu atkal uz karstām pēdām sūtīja uz slimnīcu. Rutai neesot gandrīz nemaz balto asins šūniņu, kas vajadzīgas lai ķermenis spētu apkarot visādas infekcijas. Slimnīcā tūlīt, vēlu vakarā, viņai iztaisīja Rentgena plaušu uzņēmumu, noņēma asinis un nezin ko vēl ar viņu darīja. Viņu ielika atsevišķā istabā, kur apmeklētāji varēja ieiet tikai pēc roku dezinfecēšanas un speciāla ķiteļa uzvilkšanas lai Rutai netiktu nekādi baciļi klāt. Liekas, ka balto šūniņu zušana ir cēlusies no tām zālēm, Thiorizadin [underlined by Erna – this account frightened her and made her suspicious of what doctors prescribe], ko Ruta ņēma pēdējos mēnešos. Viņu tad baroja vēnā ar antibiotics. Katru dienu noņēma asinis pārbaudei, noņēma arī kaula smadzenes, kas esot asinšūnu ražotājas. Tā nu Ruta bij kārtīgā ārstēšanas režīmā. Kakls un visa mute viņai bij un vēl tagad ir vienās čūlās. Viņai ļoti grūti kaut ko ieēst. Jau kopš decembra viņa nav kārtīgi ēdusi un krietni vien kritusies svarā. Tagad nu viņa ir pavisam izdēdējusi. Arī apetītes viņai nemaz neesot. Pašlaik Rutai antibiotics vairs nedod, viņa var celties un staigāt, arī temperatūra nokritusies. Vārga jau nu gan vēl ir, bet lietas virzās uz labo pusi. Domāju, ka Rutu metīs no slimnīcas ārā pirms viņai mute būs sadzijusi. Baltās asins šūniņas viņai ir sākušas vairoties, tā ka ari infekciju viņas ķermenis pats varēs sākt karot.

Tā nu nekādas priecīgas ziņas man nav bijis ko uzrakstīt, bet cerams, ka nākamā vēstule būs labāka un ar Rutas roku rakstīta.

Man it īpaši patika tas dūšīgais žokejs kas karājās zirgam kaklā lai nobeigtu godam skrējienu.

Janvārī mums vasara nebij neko silta, bet tagad, kad rudens klāt, silts laiks arī klāt. Sauļoties iet man pašlaik neiznāk – divi reizes dienā braucu uz slimnīcu, bet peldēties gan eju.

Ziemsvētkus pavadījām pie Anneles un Siti Lismorē. Tur ir ļoti skaista un krāšņa apkārtne. Uzkāpām arī Mt. Warning, kas ir pirmā vieta Austrālijā rītos saules apspīdēta. Ruta gan tur neuzkāpa – viņa bij 3 x 3 nometnē. Mūsu Trikse ir pie Anneles tā sakot uz laukiem, kur viņa varot riet pēc sirds patikšanas. Mēs domājām to laiku izmantot un aizbraukt uz skaisto Warrumbungle nacionālo parku (tur suņi nedrīkst rādīties), bet nez’ vai tas mums pašreiz izdosies.

Mana nelaiķa brāļa meita taisās braukt ciemos uz Austrāliju šī gada beigās. Nākamgad Rutas māsa Dace atkal grib braukt pie mums. Redzēs, kā tas viss paveiksies. Ļoti ceram arī Tevi redzēt šai siltajā un saulainajā zemē. Dzīve ir daudz priecīgāka kad var satikties ar draugiem un radiem īpaši tādiem kas dzīvo tālumā.

Rīta cēliens jau gabalā, man jātaisās ceļā uz Royal Newcastle Hospital.

Ar sirsnīgiem sveicieniem no Rutas!
Indulis

———————-

Montreālā, 1989. janv.

Mīļā Ruta!

Šoreiz ātri ķeros klāt pie atbildes Tavai vēstulei – gribās justies tuvāk ar to – Austrālijai. Te gara ziema vēl vadāma (lai gan līdz šim tā ir samērā viegla…), bet Tu stāsti par Kultūras dienām Brisbenā, par dejām un dziesmām un tas viss ir pilns saules un tas vilina domas uz to krastu. Vienu brīdi jau domāju braukt šī janvāra sākumā, un padzīvot 3 mēneši, uz šejienes vasaru braukt šurp atpakaļ. Bet tas izlikās viss pārāk sasteigts un īss laiks tur par dārgo ceļu. Tā – ir atlikts atkal uz rudeni (uz jūsu puses pavasari) – Biju satraukusies – braukt tūlīt vai nebraukt – nevarēju vairs ne naktī iemigt. Aizgāju pie sava labā dakterīša, viņš tāds mīlīgs, jauks, lēns, mierīgs, izrunāties var par visu kas nāk prātā. Gribēju lai dod man kādas ‘miega zāles’ bet viņš teica – nē! Ja es apsolītos dzert tikai pārvakaru, un vairāk viņš neizrakstīšot, kā uz pāris nedēļām. Vecākiem gados medikamenti kaitējot viņu garīgai aktivitātei. Nu – ja tā, tad es piekrītu, ka nevajaga man ar to ‘piļļu’. Man te ir labi – med. centrs ir pavisam tuvu, dažas minūtes ko iet, un turpat ir Xray, un/asins/sirds darbības ‘elektriskā pārbaude’, izskalo arī ausis ja vajaga… Tā šoreiz mani kārtīgi pārbaudīja un es priecīgi soļoju mājā. Tā negulēšana un nekārtīgā sirds darbība bij bijusi kāda īslaicīga parādība. Bija jau daudz man labu un visādu uztraukumu – man ir jauna manu dzejoļu + Dzidras gleznu un zīmējumu reprodukciju – grāmata. Ļoti daiļi (!) izdota! Salikta spiestuvē kur ne vārda kāds nesaprot no latviešu valodas! Nu compjutors gan beidzot mazliet palīdzēja, citādi būt daudz korektūras jādara! Grāmatas iekārotājs un gleznu un zīmēj. fotogrāfs – reproducētājs ir Kanādas francūzis, strādā Banffā, kur arī Inese strādāja. Viņš mācījies Amerikā un saņem par savu darbu vai neskaitāmas godalgas. Tā tad – mazā dzeju un gleznu attēlu grāmatele ir – uzmanības vērts. Bet bez ierādīšanas un iestāstīšanas no latv. imigranta acs nevar nekādu atzīšanu gaidīt…

Jā, Ruta, kad esi Sidnejā, aizej pie Dzidras un apskati Nelsona Vigneault kārtoto izdevumu. Tikai nejūties vīlusies – grāmata nav liela! Un man būs varbūt daudz nelabu vārdu par viņu – jo esejas par dzejoļiem (ievadā un beigās) ir angļu valodā. 3 dzejoļi Austras Hart tulkojumā arī angļu valodā. Nu – bet Dzidras darbi – nav jātulko un tā, grāmata ir arī angliski runājošiem draugiem mazliet pieejama un patiesi – viņu ierosināta.

Ir ļoti interesanti – ko kurais par to teiks! (Uz pārdošanu – neceram.)

Bet tagad – vēl par Tavu dzīvi! Tas Tev būs tik liels notikums – Annelei bebītis! Labas laimes Tev un Indulim vectētiņa un vecmāmiņas lomā! Sirds būs vairāk aizņemta, jauna mīlestība tai nāks klāt. Ak, šīs ciemošanās, šie ciemi un ciemiņi, kas tad sāksies un nebeigsies! Jārunā ar Tevi, kamēr Tu vēl dzirdi svešāku cilvēku vārdu, vēlāk tad, kas zina, cik vēl Tev laika un domu citam atliks! Pārāk jau gan nevar ģimenē vien norakties un tas Tev nav jāatgādina – Tu esi sabiedriska. Cik dienas bijāt 3×3 nometnē? Vai tur laiks ir parastā nedēļa? Un kur ir tā 3×3, kur Tu (vai Indulis arī?) biji? Pēc tā, ko Tu raksti – tur ir bijis daudz laba ko dzirdēt un gūt. Nākošā vasarā atkal būs rakstnieku nedēļa, laikam Los Andželosā. Bet ja es domāju par Austrālijas braukšanu, tad par šo rakstnienku nedēļu nav ko domāt. Tas kopā – par dārgu. Ziema arī vēl jācieš cauri!

Man no Latvijas tagadējiem rakstniekiem nav nekā. Ziedoņa Kurzemīti kādreiz lasīju žurnālos. Ļoti laba! Varēja līdzi dzīvot, varbūt jāsaka – līdzi sāpēt…

Es lasu – lielāko daļu angļu valodā. Nesen izlasīju biezo Roberta Hughe grāmatu The Fatal Shore – visu par Austrālijas sākumu, no pirmiem ‘konviktu’ kuģiem. Ļoti labi rakstīta, ar daudz convictu vēstulēm un piezīmēm. Beidzot – gandrīz par garu – beidzot nogurdina, bet garlaicīga nekad. Roberts Hughe raksta daudz par mākslu, vērtīgākais, tas ir – viens no vērtīgākiem mākslas kritiķiem.

No latviešiem man pēdējās tikai Laras Lapas izdotās, jo rakstnieku nedēļā pieteicos tās visas abonēt. Līdz šim labākā varbūt Ivaskas ‘Vārdojums’, dzejas. Gubiņas ceļojumu apraksti ‘Ar gliemežvāku’ — lietišķa, laba, bet neaizrauj. Gorsvāna ‘Mīļais Auša’ – patukša sentimentāla. Laimas Kalniņas „Kur upes satiekas’, laba diezgan, bet gribās – dziļāk ko skatītu. Tagad drīz vajadzētu nākt Irbes un Klīdzēja grāmatām, nezin kur kavējas… Gaidīju no Laras izdevumiem – labākas kvalitātes literatūru, kaut ko – kas otrreiz un trešreiz jāpārlasa. Izņemot Ivasku, un nu – ja arī L. Kalniņu – tādas nav.

Tikko lasu kādu no Joices Carol Oats un kādu no Susan Sontag’es – un tās arī ‘nepacilā garu’… Ir tāds John’s Bergers (anglis) – kritiķis un rakstnieks, tā grāmatas paņemu otrreiz, trešreiz. Lasīju ar interesi arī Gore Vidal’a ‘Creation’ par ‘veciem laikiem’ – Indiju, Persiju etc. Patreiz vajadzētu kaut ko labu, īstu ‘daiļliteratūru’…

Tu esi laimīga – svini laulības jubilejas, Tev dzīve liela un laba. Es – dzīvoju no niekiem, kā Rūta Skujiņa (Skuja??) teica – „Sirds dzīvo no niekiem” – jāpietiek ir arī tā.

Labas dienas!
Erna.

P.S. Nupat uz sniega festivālu no Latvijas ir iebraukuši vairāki latv. (6 vai 7) un tos satikt varēs iet uz latv. centru – vienā vakarā. Ceru tur tikt!!!                   E.

—————————-

Montreālā, febr. 1989.

Sveicināti laimīgie vasaras iemītnieki!

Nav gan ‘mana kārta’ rakstīt, bet ja grib no jūsu puses kaut vārdu sagaidīt – tad jāraksta arī ārpus kārtas!

Jā, par to Jūsu vasaru – te vēl ilgi man tās nav un es ziemas bargumu cīnoties uzvarēt ņemu stiprinājumu tādos citos radījumos – cilvēkos, kas cīnās līdz pēdējam! Kā lūk šais divos avīzes izgriezumos redzams. Tie mani tā ir uzjautrinājuši (stiprinājuši) ka nosūtu tos Jums abiem ko pasmieties.

Ziema nav sevišķi barga tomēr – bet kaut kā apnikusi vairāk kā citas ziemas te. Varbūt tādēļ ka domāju – nu, nākošo ziemu ja ne visu, tad kādu daļu no tās – pavadīšu Austrālijā. Sapņi, sapņi!

Kas te ir bijis labākais pārdzīvojums – bija satikt dzirdēt latviešus no Latvijas! Bija iebraukuši 6 latv. (īstie!!) laikam kādā valdības radītā izmaiņā – no turienes šurp uz sniega festivālu, no šejienes uz turieni! Bija 3 akadēmiju beiguši tēlnieki – cēla te – sniega skulptūras, tāpat kā citi – no Itālijas, Francijas, Šveices etc.

Latvieši bija uzcēluši ļoti masīvu konstrukciju – mājai, vai bunkuram līdzīgu, kaut gan nosaukums bija ‘sudraba mākonis’. Un augšējā daļā bija – apaļu formu kopojums, kas varēja izskatīties kā mākonis. Sienas uz leju tam bija taisnas un tikai vienā sienā it kā ieeja, kā vārtu, durvju zīme – bet no iekšpuses aizbāzta ar tādu pat apaļu milzīgu sniega bumbu, kā augšā jumta daļā.

Man bija iespaids tāds – ka viņi bija cēluši savas zemes, savas situācijas simbolu – visapkārt sienas bez durvīm, bez logiem, un kur vienā vietā būtu it kā vārtu velves – tur priekšā aizbāzums, neatceļams nosprosts.

Varbūt šo apaļo milzu bumbu pielodējums it kā mājā, kā bunkurā, varēja nozīmēt arī ļoti lielu, noslogotu spēku – kas var explodēt.

Viņi bija visu nedēļu, patiesi viņu hotelis bija pavisam tuvu mūsu dzīvoklim – bet neuzdrošinājos zvanīt. Viņi arī bija aizņemti no 8 rītā līdz vēlu vakarā. Vienu, gandrīz viņu pēdējo, dienu, tie ieradās Latv. Centrā un tur mēs ar Inesi tos redzējām, dzirdējām. Bet kā par spīti taisni tai vakarā Inese nevarēja iedarbināt mašīnas motoru (bija 15° zem 0) un mēs aizkūlāmies ar 2 busiem un 1 metro – un tad bija jāsteidzas mājās pirms beigām – lai nenokavētu pēdējo busu. Tāpat lielāko ceļa gabalu vajadzēja braukt ar taksīti – un neredzējām sanāksmes beigas, kur varbūt bija intīmāka daļa, lai personīgāk parunātos. Es paspēju tiem visiem iedot līdz savas grāmatas – un viņi priecīgi teicās tās aizvest līdz, parādīt arī citiem! Es nezināju, ka satikt tos cilvēkus būs man tik liels, pat savāds pārdzīvojums… To es tikai satiekoties Tev Ruta, varētu varbūt pastāstīt.

Un – kā klājās saulē? Kas jauns un labs? Kādā lietainā dienā, kad vari mājās sēdēt – atraksti!

Jums abiem sveiciens no pavasara ziemas.
Erna.

——————-

30. 6. 89.

Mīļā Erna Kanādas vasarā!

Nē, nē – neesmu Tevi aizmirsusi, nepavisam nē! Esmu, jāatzīstas, vēstuļu rakstīšanā – slinka! Ja kāds izgudrotu, kā pārnest izdomātas domas tieši uz papīra, bet – nebūtu arī labi tik pārsteidzīgi rīkoties… Vai Tu pati kādreiz kaut kur neminēji, ka nevajag tūdaļ atbildēt saņemtām vēstulēm? Tādēļ pieņem mani tādu, kāda esmu (slinka!). Piedod ilgo klusēšanu!

Labas ziņas, ai, cik labas! Tu taisies uz Austrāliju. Cik garus gadus neesam redzējušās? Varam Tevi gaidīt Sidnejā ap septembri? Būs dienas garākas, gaiss maigāks, gaisā pavasaris, lai arī ne ziemeļu zemes pavasaris. Un labā Inese Tevi pierunāja braukt uz Rakstnieku nedēļu LA! Nu jau Tu būsi atpakaļ, gribētos dzirdēt Tavus iespaidus un pārdzīvojumus, arī – ko domā, kā patika Latvijas ‘lielie’ – Ziedonis un Belševica. Manās acīs viņi nopelnījuši vārdu ‘lielie’. No Aust. brauca 4 rakastītāji – Tev visi, droši vien pazīstami. – Uz Sidnejas Rakstn. dienām es arī ļoti gribētu aizbraukt. Un kāpēc gan nē! [note inserted]: P.S. Ziedonis tak nebija R. Ned.?

Kā Tev patika Bels? (Viņš tak piedalījās?) nesen ar Māri lasīju vienu viņa grāmatu, man pirmo. Pat neatceros vairs virsraksta, tik ļoti biju vīlusies. Un viņš tak ir slavēts kā tiešām labs rakstnieks, ko es arī ticu.

Paldies par Ineses katalogu. Apsveicu ar panākumiem gan Brazīlijā, gan Kanādā, jo valdība jau nu velti nesviež tik lielu naudu mākslas laukos. Kā Inesei tagad ar darbu, vai ir kas padomā? Es skatījos un skatījos Ineses darbu un arvien vairāk tas man likās kā bērniņš mātes miesās – siltumā un ar mīlestību auklēts. Mēs, vienkāršie cilvēciņi, interpretējam pēc savas skatīšanās, pēc sava pārdzīvojuma, kaut arī mākslinieks būtu radīdams kaut ko pavisam citu sajutis vai domājis. Ak Dievs, kādas platitūdes! Ko domāju – nemāku uzlikt uz papīra. Dažreiz gan arī man, muļķītim, jāpasmīn, ka mūsu letiņi, skatoties Picasso, izsaucas – nu tā es arī varētu! Man bija, teiksim, piedzīvojums, kad Viktorijas mākslas muzejā nozaga Picasso ‘Raudošo sievieti’. Es tak to darbiņu biju redzējusi agrāk un arī tajā laikā, kad to dzenāja rokā un redzējām to TV un laikrakstos un kur visur – un pēkšņi es ieraudzīju, ka tā sieviete tiešām raud, — raud sāpīgi, raud… Tā man šad tad ir gadījies – tas pēkšņais pārdzīvojums! Laikam citas reizes es par daudz sekli skatos vai klausos. Varbūt Ineses darbs netieši aizskāra manī kādas stīgas par dzīvības turpināšanos – Mūsu Annelei 9. maijā piedzima meitenīte Sofija. Smuks, jauks bērniņš. Nu, Tu jau vislabāk zini kā ir, kad jauna dzīvība nāk pasaulē. Sofija jau tiks lutināta gan no vecākiem, tantēm un onkuļiem, vecvecākiem. Mūsu Robis esot ar mazo dancojis apkārt pa istabu. Varbūt, varbūt tas viņu ‘uzkurinās’ domāt pašam par ģimeni. Būtu jau laiks, puisim jau 34 gadi, bet pie sievas nav vēl ticis. Žēl, ka esam tik tālu no Anneles – 9 st. brauciens. Ar vietējiem ņūkastliešiem tiekamies gauži reti, tā ir iegājies, ka neko nečupojamies. Naidu neturam, satikšanās ir arvienu sirsnīgas, un labi tā! Tu tak atceries Mildu un Edgaru Bērziņus. Tie nesen pārcēlās pie meitas Intas un znotiņa Putnu Pētera uz Kvīnslandi. Nezinu, kā viņiem klājas, bet domāju, ka it sevišķi Edgaram šis solis nebij viegls. Viņi tak visus šos gadus dzīvoja pašu celtā mājā Redhead’ā, un jā jau tik ilgi dzīvo vienā vietā, tad – ielaiž saknes. Mājas ārpus mājām! Edgars pēdējos gados gan bijis gauži slimīgs. Milda turas dūšīgi.

Mēs paši? Mani baltie asins ķermenīši ir atkal savairojušies kā truši Austrālijā. Jūtos labi. Tagad ziema, peldēties neeju, ļauju Indulim baudīt šo prieku. Mēģinu nekreņķēties par izdarītām muļķībām. Podu taisīšanu esmu atmetusi. Lasu – gan bez kāda plāna. Mēģinu izsekot visam, kas notiek Latvijā, bet tas ir gandrīz neiespējami. Katra diena tur nes kaut ko jaunu, lai arī pēdējā laikā, šķiet, notikumu temps ir kļuvis drusku lēnāks. Raug! Kā vācieši nevar atrast kaut vai Ribentr./St. pakta dokumentus, un tajā pašā laikā uzņem Gorbačovu ar milzu gavilēm. Dabīgi – viņi cerē uz Aust. Vāciju… Grib atkal apvienoties! Bet mūsu ‘lietai’ tas nenāk par labu.

Vai runāsimies vairāk, kad atbrauksi? – Kā klājas Tavai māsai Latvijā? Ko viņa domā par pēdējo gadu notikumiem? Tik daudz kas nāk gaismā – nu jau Ulmanis tiek uz skatuves rādīts. Bet jārunā vairāk, kad atbrauksi. Kad dzirdēšu no Tevis? Ar daudzām labām dienām no mums abiem — Tev un Inesei!

Ruta

Briesmīgi! 5x lietots nelāgais vārds ‘tak’. Zviedriski ‘taktak’ nozīmē paldies.

———————

Jūnijā, 1989.

Mīļā Ruta,

Tikko izlasīju Tavu vēstuli – ir jau 2 lapas pierakstītas, bet sajūta tāda ka – nu tikai varētu sākt runāties, tādēļ atbildēšu tūlīt – uz karstām pēdām! Stāv jau dažas vēstules neatbildētas, jo ir tā ka vēlāk atbildot tā lieta pāriet kādā pienākumā un to vairs nav viegli uzņemties.

Paldies par vēstuli un ziņām arī par citiem – piem. Bērziņiem. Jā – lai cik labi pie bērniem, savā mājā vairs nebūsi. Es to nevaru teikt par sevi, jo man citu māju nav bijis, tikai pie bērniem un ir labi. Bērziņus protams atceros ļoti labi – campā Bērziņ kdze dzīvoja blakus barakā un Bērziņa kungs bija (zilā) autobusa šoferis, Ineses iemīļotais šoferis, kas viņu no Choklate City skolas vedot atļāvis tai stāvēt sev blakus autobusā un skatīties, kā braukšana notiek. Kad tagad domāju par ciemošanos Austrālijā – nāca prātā, ka būs tad jāaizbrauc arī uz Redhead’u, jāapciemo Bērziņi…

Apsveicu Tevi un Induli vecmāmiņas un vectētiņa godā! Daudz labas laimes! Šūpojiet Sofiju kamēr tā maza, vēlāk tai būs ‘sava galva’, tad var gadīties arī ka ‘nedara visu pa prātam’. Nevar ticēt, ka Robim jau 34 gadi! Jā, viņam tad pāris gados būs prātīgi jāaprecas, ja gaidīs vēl 10 gadus tad kāda ‘jauniņa, smukiņa’ to pievāks un viņam vairs nebūs lemts apdomāties. Bet – tā varbūt arī nav ļauni.

Inesei vēl nav darba uz nākošo gadu. Jāgudro visādi un jāmeklē. Derētu jau ‘atpūsties’ vien arī. Bet tā tik viegli nav. Valdības pabalsts ir tikai ‘piliens uz karstas plīts’, dzīvoklis maksā visvairāk un katra pakustēšanās ārā tāpat.

Jā tad nu par Los Andželosu un Latvijas rakstniekiem. Bels (50 gadu) izskatās ap 40.g. zolīds kungs, slaids, sportīgs augumā, iespaids kā no laba politiķa – businesmeņa. Sevišķi drošs labs runātājs, neapturams runātājs, pašapzinīgs etc. etc. Viņš stāstīja par sevi auditorijas priekšā staigājot, stājoties, mierīgi, droši, žestikulējot – pilnīgs valdnieks savā amatā. 5-6-7 romānu slava un panākumi. Viņš nolasīja vienu savu stāstu un izvilkumu no kāda romāna. Stāstā, tāpat romāna daļā, daudz vietas kas rāda ka viņš skatās un redz ar savu aci, redz lietas; stilā – ar prātu un māku sablīvē tēlojumu pēc zināma parauga. Stāstā šī ‘blīvējuma’ bija par daudz, romāna daļā tas bija labāk izveidots – bet abos darbos ļoti manāms kāda stila parauga un prāta darbs. Ja nebūtu klāt šīs savas acs, sava skata uztvērēja – es teiktu, ka man visa tā lieta neinteresē. Bet šis ‘savs’ skatījums bija tur klāt – un spēks arī, tā tad jālasa vairāk no viņa lai zinātu spriest.

Visi 3 – Bels, Čaklais un M. Zāl[īt]e – droši, pašapzinīgi, nešaubīgi. Visiem klāt no tā, kas Belam ir vairāk – no drošas ‘fabricēšanas’, sava darāma rakstnieka darba celšanas ne tikai ar jūtu palīdzību, bet krietnu daļu ar – prāta apsvērumiem un varbūt savu daļu – ‘izlikšanās’. M. Čaklais – mazāks augumā, nopietns, gandrīz ‘papucīgs’ varētu teikt, bet viņš par jaunu lai tā viņu raksturotu – jā apaļāks, mīkstāks kā Bels, ar skropstīs slēptu asu, pusslepenu skatu, redzīgu, pētīgu, uztverošu skatu. Viņa dzeja – arī bagāta ar to ‘savu skatījumu’ mazāk padota kādam paraugam, bet tomēr krietni vien prāta vadīta. Neesmu lasījusi viņa dzeju, no dzirdējuma vien nevar daudz spriest. Likās bagāta, krāšņa dzeja. Viņš 16 gadus bijis ‘Literatūra un Māksla’ redaktors – stabils, pašapzinīgs, ne tik atklāti politiķis kā Bels.

Māra Zāl[īt]e – ļoti jauna, slaida, spēcīga, daiļa meiča, apaļu gandrīz lelles sejiņu. Viņas dzeja mani negaidīti aizkustināja, daži dzejoļi patiesi skāra dziļi, lika apbrīnot. Tikai reti ieskanas tas viņu visu iezīmīgais — dzejas ciršanas, taisīšanas, vārdu konstrukcijas darbs. Viņa – ļoti klusa. Lasīja ļoti labi, bez patosa, ļoti labu iespaidu atstāja.

Visus kopā ņemot (tas mans personīgs spriedums…) – viņi ir droši, pašapzinīgi, mīlēti, cienīti, vajadzīgi tautai, zina savu ceļu. Visiem arī rakstos likteņa (tautas) cīņas iezīmes, tas – kādēļ viņi raksta, arvien saistās ar tautas situāciju, nav tīri personīgs klāstījums vien. Es domāju – viņi zina arī kādēļ viņi te brauc, zina ko meklē, redz vairāk kā mums ‘jūsmīgajiem ciemiņu’ mīlētājiem tas liekas, daudz nekā no mums viņiem nevajaga. Mēs esam vairāk ieinteresēti – tikt ar saviem darbiem Latvijā. Tomēr tika pārrunāta kāda grāmatu maiņas veikala radīšana. Bels arī izteica domas, par kādas ‘intelektuāļu komandas’ radīšanu kas noteiktu, vadītu tautu uz droša, laba nākotnes ceļā. Hm?! Tūlīt brīvu Latviju – viņi necer un nevēlās – jo atzīst, ka tas būtu neiespējami, (tuvākā laikā). Es arī tāpat domāju, cik nu man tai galviņā ir politiskas domāšanas… Es domāju arī, ka tās Ulmaņa atliekas varēja mierīgi atstāt tur kur tās patreiz ir. Svarīgāk būtu izpētīt, apsvērt ko var ražot, kā var ražot, kur ražoto var pārdot, ar kādām stabilām valstīm sadarboties, uzsākt lietišķas sarunas, nolīgumus etc.

Bet tas Ulmaņa piemineklis etc. ir laikam vajadzīgs tai ziņā – lai ‘tauta būtu kustināta, aizkustināta’, vienota centienos, ticētu panākumiem, gavilētu un nebeigtu viļņoties un prasīt savas prasības.

Čaklais man ļoti silti saspieda roku un teica – „man patīk Jūsu dzeja. Tas kā jūs zinat lietot vārdus”. (Otrā dienā pēc manas un Biezaites manas [dzejas] lasīšanas). Bet tas bija īss moments pūlī. Un otrā dienā (un vēlāk) kad es viņam uzdāvināju savu 2 dzej. grāmatas – viņš vairs neteica ne vārda. Un – es nezinu kāds bija viņa spriedums. Man ir viņa adrese – lai varu rakstīt, sūtīt darbus ‘Lit. Un Mākslai’. Bet vai tas notiks – nezinu. Viņi tur tagad ir burtiski apkrauti ar mūsu grāmatām, ar mūsu ‘personībām’, etc.

Belam es paprasīju – no kura apvidus viņš ir Latvijā (tas mani interesēja gandrīz vairāk, kā kāda mākslas – politikas ideja). Viņš ir – no Ropāžiem. Čaklais – dzimis Talsos, vēlāk dzīvojis citur. Tagad – Rīgā. M. Zāl[īt]e – dzimusi Sibīrijā.

Belševica bija solīta, bet r. ned. nebija. Ziedonis arī nē, tas kopā ar savu dēlu (arī dzejnieku) nesen bija ilgāku laiku viesojies Kalifornijā, par to man rakstīja Rubene no Kalifornijas. Tie abi (Ziedoņi) esot skaisti (fiziski) skaistām, smalkām rokām un lielu dzejnieku manierēm. Tur – Latvijā – dzejnieki un mākslinieki ir daudz augstākā, aristokrātiskākā kārtā celti un turēti, kā mēs te nabaga kalpi – „Mums būs raibais vakars, Jūs varētu mums kaut ko palasīt!”…

Biezaiti, no Adelaides, es satiku un redzēju pirmo reizi – ļoti iespaidīga, daiļa, latviska sieviete. Ļoti labi lasīja referātu par Sarmu un mazliet runāja par citiem Austr. latv. rakstniekiem un ļoti mīļi labi lasīja (uz pašas vēlēšanos) manus dzejoļus. Man tas bija negaidīts, labs palīgs.

Visumā rakstn. nedēļa nebija tik intīma, tik tuvu kopā visiem sadzīvojoša, kā tas bija Kalamazoo. Tur mēs visi bijām visu laiku vienā celtnē, vienā dārzā, katrs brīvais brīdis varēja kļūt izlietots privātām sarunām iepazīstoties. Te mēs bijām kādā Los Andžel. Universitātē, gulēšana, lekcijas, ēšana, lasīšana – sadalīta pa 4 izklaides ēkām, staigāšana no vienas vietas uz otru deva gan baudīt labo Kalifornijas sauli, bet atņēma no īstas cits citam tuvumā uzturēšanās. Bez tam viena diena iznāca mazāk – jo visi citi aizbrauca uz Disneyland un uz Dziesmu svētkiem – es atgriezos mājās, jo tā man bija izplānots lidojums. Uz Disn.land es nevēlējos braukt un domāju ka turēt vēl cauri dziesmu svētkus nebūs pa spēkam ne manam garam, miesai, ne naudas makam, tā jau iepriekš biju izplānojusi pietikt ar rakstn. ned. Labi arī bija. Kalifornijas saulē atpūtos – te sagrāba mitrs, karsts laiks. Dzirdēju, redzēju ‘īstos’ latviešus. Satiku dažus no ‘draugiem’ no Kalamazoo rakstn. nedēļas, iepazinu Biezaiti, iepazinu arī Zariņu, it kā es to jau agrāk nebūtu pazinusi. Redzēju Anšlavu (pa gabalu tikai, negāju teikt – „Es arī biju akadēmijā…”) (Viņš tur netālu dzīvo un bija atnācis uz vienu pēcpusdienu, teicis – ka viņam te viss labi paticis, nākšot arī nākošā dienā – bet neatnāca.) Tas gan izskatās (iztaisījies) kā īsts Krīvu Krīvs! „Baltiem matiem (baltu bārdu gan nē) augstā logā Vaidelotis parādās”… Es te nu mazliet smaidu – bet Anšlavu es mīlu no sirds. Viņš runā labākā latviešu valodā un strādājis tā, ka to nevarēja agrāk ne ticēt ne cerēt. (Tālāk vēl trešā lapelē… [missing])

—————————-

27. 9. 89.

Mīļā, tālā – Tuvā!

Dažas dienas atpakaļ pie durvīm zvanīja’ atvēru, stāv, ja var teikt – kungs garu baltu bārdu, sarkanā kažociņā, sarkanās biksēs, cepurē – liekas ļoti pazīstams, tā kā vismaz reiz gadā redzēts, bet – tak nevar būt! Es viņam saku – Jūs būsiet pārskatījušies… Jūs būsiet sajaukuši laiku – mēnešus… Nē, nē, viņš saka, man bija tāls ceļš mērojams, no Ziemeļu zemes, no Kanādas, es nevaru ilgāk gaidīt!

PALDIES, PALDIES! Priecīgs, negaidīts, mīļš pārsteigums. Pirmā Ziemsvētku dāvana. Mana nākamā lasāmviela. Lasot Tavu vēstuli, man likās, ka Tev kas padomā. Es minstinājos – periodikā lasīts darbu – stāstu krājums? Bet nu ir kas cits, atkal ļoti personīgs. Un Inese gādājusi, lai Tava grāmata ierauga dienas gaismu! Abām vēlreiz liels, liels, liels paldies! No mums abiem, protams, Indulis ir Sidnejā Draudžu Dienās. –

Mīļā Erna, ceru, ka neņemsi ļaunā, ka nozagu Tavus apsveikuma vārdus, kurus Tu kādreiz biji teikusi kādam citam. Man šīs rindas tā patika, ka ar pirmajām divām apsveicu savu mīļu rada gabalu Latvijā, gan atzīstoties, ka tās zagtas. Manuprāt, jau tā pirmā rinda vien izsaka tik daudz, ko mēs mēdzam ietvert parastajos apsveikuma teicienos – Tev tas iznācis tik dabīgi, tik… Nu, nemāku pateikt kā, un – neņem gan par ļaunu!

Sidnejā satiku Marutu Voitkus, viņa bijusi Rakstnieku Nedēļā LA, apjautājos par Tevi, viņa teica – sirsnīga, mīļa, ārkārtīgi jauks cilvēks! Esot 2 d. dzīvojusi ar Māru Zālīti vienā istabā. Tev jau vajadzēja būt tagad Sidnejā, nāk. nedēļas nogalē notiek Rakstn. Dienas. Bet Tu noņemies ar lielu, milzu pakošanos, konteineriem – būsi pēc pārcelšanās pavisam bez elpas. Tavām garajām vēstulēm domās rakstu garu garās atbildes, un ļoti ceru domas dabūt arī uz papīra. Mana veselība drusku kūleņo; prāts tomēr priecīgs!

Vēlreiz paldies par seno dienu šķērsgriezumu, un tak kādreiz – uz redzēšanos!

Ar sirsnīgu sveicienu Jums abām ceļotājām –
Ruta

——–

[card]

Mīļā Erna – tāli tuvā!

Gribam sveikt Tevi Tavas pašas vārdiem:

Kaut Tev šī pasaule
vēl ilgi neapniktu!!!

Lai Tev skaista, saulaina labu vārdu, labu vēlējumu pilna dzimšanas diena!
Nomutējam Tevi!
Ruta un Indulis (Sidnejā)

—–

4. 10. 89.

Warmest wishes from another Pine St ex-resident!
Happy Christmas,
Dace Brutans.

P.S. Happy Birthday also!
PPS. We met Dzidra at the Greta Migrant Camp Reunion.

————————

[on Paperworks notepaper]
Calgary, Octobre, 1989.

Mīļie Freji!

Jūsu vēstule + karte mani ļoti ielīksmoja! Nu tas ‘reiz gadā redzētais kungs ar baltu bārzdu, sarkanā uzvalkā’… Tas nu bija gan ieradies aplam steidzīgi – bet reiz par laikiem lai arī tā tas notiek! Jā – lasu Tavu īso (!) vēstuli un klausos Tavos apgalvojumos, ka reiz Tu rakstīsi garu vēstuli! Jātic un jācer. Ka Tu kādreiz kaut kur atkārto un izlieto manis teiktus vārdus – tas mani ļoti iepriecina – jo kaut kas derīgs man ir veicies pateikt. Neatceros nemaz, kam es vēlēju lai šī pasaule vēl ilgi neapnīk? Lai nu tas tā būtu ar mani pašu arī! Tomēr – gandrīz tā kā apnikuma pazīmes manāmas – atkal šinī jaunā svešā pilsētā! Atkal (uz mūžu) jāatstāj kaut kas atrasts un iemīlēts, atkal jāsāk sevi pieliekt un pielabināt pie kaut kā sveša, tukšs no visa agrākā. Brauciens pāri visai Kanādai Ineses vadītajā van’ā – bija skaists un labs. Gandrīz vai pēdu pie pēdas acis pārstaigāja plašo zemi, Zaskačevanas līdzenumos (kas iestiepjas vēl simtiem jūdžu Albertas staitā) gan tur beidzot prāts sāka dumpoties – saucu – tak jānāk kādam kokam vai kādai ūdens straumītei tā tas tālāk nevar iet, šis bezgalīgais līdzenums… Un iet vēl tālāk, iet un iet vēl vienu simtu jūdzes un vēl otru un trešu simtu. Tas viss tomēr, ieskaitot labo atpūtu moteļos, bija tomēr skaisti. Grūtāk ir te – gaidīt kad būsim plašākā dzīvoklī. Un tik drīz vēl nebūsim – māju, ko Inese ir iepirkusi krietni remontē un mums jāgaida. Maksājumi būs nejauki, bet par dzīvokļiem gadu gadiem ir nejauki maksāts – un tukšā. Varbūt Inesei izdosies uzsākto noturēt. Cīnās viņa bez elpas. Es palīdzēt nevaru, zinu tikai tērēt savās grāmatās.

Neatceros kāda bija Maruta Voitkus? Jauna, glīta sieviete? Gudra, izdarīga? Es vispār nejutos īsti labi jo man bija nelāgs dental sets – grūti runāt un deva savādu mazliet stieptu zoda daļu… Bet kaut kā jau turējos. Brīnišķīgi laba un izpalīdzīga ar dzeju lasīšanu man bija M. Biezaite! Žēl mazliet ir, ka netiku rakstnieku dienās Sidnejā – bet izņemot satikšanos prieku, neko lielu rakstnieku dienas nedod – lasītais lielāko tiesu ‘aiziet gar ausīm’, paliek tikai – lielā apskatīšana kāds kurš ir?

Dzidra domā, ka tagad mēs te esam tuvāk Austrālijai. Man arī tā liekās, lai gan tā ir tikai illūzija…

Staigāju pa svešām, plašām ielām, ar skaistiem dzelteniem rudens kokiem, lapu zelts zem kājām. Un sirds ir tukša un sašutusi – ka kaut ko atrastu tā atstāja un tai atkal jāmeklē kam pieķerties, lai var dzīvot. Ir tomēr burvīgs, silts, rudens laiks. Atradu kādā grāmatu veikalā labas grāmatas par lētu naudu – lasu un priecājos. Un man ir mans, (mūsu!) – komputors, vai dators – un varu tanī rakstīt un labot pēc sirds patikas – visu var izlabot tīri un cik vien to iegribās. Tas ir komputora lielākais devums, bez tā zināms, ka ar tā palīdzību var drukāt grāmatas svešvalodu izdevniecībās, beidzot mūsu ‘garuma zīmes’ ir uzvarētas, kas tam bija ceļā nepārvaramas.

Un tagad sākšu gaidīt kādu vārdu, ko kāds kas tur bijis, atrakstīs par rakstnieku dienām. Un Jūs abi (ceru) būsit izlasījuši manu grāmatu par cilvēkiem un lietām reiz Aiviekstes krastos. Tikai izlasiet arī īso teicienu grāmatas sākumā – „varbūt Jūs viņus pazīstat.” Kas gribēts ar to norādīt ir tas, ka grāmata nav par vienu atsevišķu personu, bet – par visiem tur, apmēram vienādi, lai arī par Īnu un mazliet par Upeslejieti – ir uzrakstīts varbūt garāk un vairāk.

Šis stāstījums radās man pēc kāda sapņa, kas man sāpīgāk un īstāk, kā jebkāda īstenība, parādīja cik tukšas no visa bijušā ir kādas mājas (Upeslejas), visi cilvēki kas tur staigāja – zem zemes jau, vai tik tuvu tam, ka tie tur vairs nestaigā. Gribējās viņus atdzīvināt.

Tagad kā Tu, Ruta biji domājusi, jāsaliek jauna izdevumā daļa periodikā publicētie un vēl nekur nepublicētie – stāsti. Tad varbūt kādu brīdi sirds būs mierīga. Bet varbūt arī nē. Un kādēļ tā – to grūti pateikt. Jāpadara cik var, tas ir uzdevums mums katram, neprasot kādēļ.

Neesi pateikusi kas ir ar veselību, kad tā kādreiz dumpojas? Es jūtos labi, izņemot to, ka visādi dzīves sīkumi spēj satraukt un tad nevar labi gulēt, bet tas nu varbūt ir sīkums.

Domas lido arī uz Austrāliju! Bet tieši tie sadomātie padarāmie darbi, ceļošanu turp vēl visvairāk bremzē – nav un nav vēl laika. Protams – jākalkulē arī dolāri.

Un kā ar vecmāmiņas un vectētiņu lomu? Vai daudz no dzīves mazbērns aizņem? Laikam gan!

Interesanti bija lasīt Brutan Daces rakstīto Tavā vēstulē. Jaukā meitene, vai viņa neprecas? Un kas dzīvo bijušā Essera kundzes mājā? Viņas meita? Ak, daudz ko gribētos dzirdēt par to kas viss tur Austrālijā kādreiz bija apkārt. Bet tagad droši vien viss vecais ir pāraudzis ar jaunu dzīvi, ar jauniem cilvēkiem un notikumiem. Interesanti, ka ir bijusi tāda satikšanās bijušajiem Grētas Campa migrantiem. Dzidra vēl nav par to rakstījusi, bet es priecājos, ka viņa ir tur aizbraukusi. Es arī vēl labprāt tur aizbrauktu.

Nu – redzi, kā es pierakstu garu vēstuli…
Sveicini Induli, sveicieni Tev pašai!
Gribētos gan redzēt – kādi izskatāties? Jūs abi droši vien daudz neesat mainījušies – good stuff!
Erna.

———————

Calgary, June 1990.

Sveiki, sveiki lai skan dziesmas!

Simtu paldies par garo vēstuli! Šoreiz atbildu uz karstām pēdām, kā to saka. Ir labs gara stāvoklis (pēc slikta gara stāvokļa!). Šorīt nevarēju spiestuvē iespiest savu komputora diskā ierakstīto latvisko tekstu (ar visām šausmīgajām mīkstinājumu un garumu zīmēm, tās gan te šoreiz nebija vainīgas…) Divi reizes biju noskraidījusies līdz beidzot viņi savā komputorā ielika latvisko ‘fontu’. Tad mājā otrreiz pārnākot atradu priekšā Tavu vēstuli un viss kļuva jautrības pilns, jo vairāk lasīju jo vairāk, tuvāk jutu Austrāliju uz kuru es taisos un gatavojos un nezinu kad braukšu! Un tad – mēs dzertu Hunter Valejas vīnus – Tu saki!

Varbūt Tu sadomāsi un atbrauksi šurp! Mums te nu ir sava māja, atpūšamies no grūtajām mājas pārbūves dienām, beidzot viss tīrs un gaišs un daiļš arī (Nu ir vēl pagraba telpas neizbūvētas, vēl būvmateriāli pilnam nenovākti, bet iekšā telpās miers un savrupība.) Jā, es domāju par braukšanu uz Austrāliju, bet ja Dzidra atbrauktu šurp, es ciestos vēl nebraukusi. Lai gan jūra un Sidnejas ielas un ‘country’ ar viņas ceļiem kurus atkal gribētos braukt, redzēt brūno smilti.

Nu pacietīgi ciešos svešā malā. Vēl Kalgariju nemīlu, tikai tādēļ – ka beidzot piekūst vienmēr sākt no jauna svešumu ielikt sirdī. Sēdu jo bieži pie sava komputora un ceru tikt pie grāmatas ar mazāk pareizrakstības kļūdām, kā Aiviekstē. Kompjūtorā rakstot viegli ierakstās kļūdas, ņirbīgajā tā gaismā viegli ir nepamanīt pārsitienus, tad latviešu raksta ķeburi uz z, š, etc. Un mūžīgās garuma zīmes (ar kurām es vispār esmu nolaidīga un arī daudz ko no to lietošanas aizmirsusi). Ceru – nākošā grāmata būs tīrāka. Bet vai labāka? Ne man to spriest. Un paldies par labajiem vārdiem Aiviekstei un protams atzīstu arī aizrādījumus uz rakstību, bet tas man ātrāk aizmirstās, paliek tas kas kādam ko labu devis. Latv. avīze (Austrālijas Latvietis) te tagad man nenāk, Dzidra kādreiz ko pārsūta. Tev sūtīt ‘Latvieti’ būtu smaga paka, ja nu kaut ko šad tad izgrieztu – tad varbūt. Nezinu vai Silkalns ir kaut ko teicis par Aivieksti? Viņam nepatīk autoru pašizdevumi, bet lai nu viņam nepatīk. Kalamazoo rakstn. nedēļā mums lika pie sirds neko neturēt atvilknē kas gatavs, izdot kaut pavisam nedaudz exemplāros un kaut kādā arī tas nebūtu pavairošanas technikā. Es to daru un daudzi to dara. No literārā viedokļa tas atmaksāsies, gramatika nekur nepaliks, to vēlāk izmācīs un iemācīs valodnieki.

Par manu ‘mātes dienu’ Lit. un M. – M. Čaklais ir ielicis tur uz savu galvu, bet viņam bija dota atļauja no viņam dotajām grāmatām publicēt visu ko viņš vēlās. Viņš nav ņēmis šo manu dzejoli no ‘Dienas un gadi’ – tur ir sākums garāks, es vēlāk to saīsināju un saliku tieši tādos pantos, kā tas ir Lit. un M. lapā. Tur arī ‘jautrāk’ ‘drošāk’ ‘tuvāk’ ir manis pašas. Viņš ir tikai vienu daļu pārcēlis dzejoļa vidū, kas bija tuvāk pie beigām neatceros kur šis dzejolis man ir iespiests tieši tā ‘pantos’, tikai tā daļa kas M.Č. ir vidū, oriģinālā ir beigās, varbūt tas ir Jaunā Gaitā vai Aust. Latvietī.

Pirmā brīdī redzot šo pārmaiņu es visā sejā nosarku un nezināju ko darīt, ko domāt! Tad es mierīgi visu apsvēru, kādēļ M.Č. būtu tā darījis kā L. un M. redaktors. Varbūt zinot savus lasītājus viņš atradis par loģiskāku vienīgo īso notikuma aprakstu, kas ir garajā dzejolī (kas sastāv no kāda cilvēka domu un izjūtu rindām), ielikt dzejoļa vidū, apciemojuma vidū. Mana doma (ja tā bija doma, varbūt tikai izjūta) bija rādīt apciemojuma īsumu, zudamību, tikai pēdējā rītā, pēc vienas apciemojuma dienas – maza redzama aina aprakstīta pāris vārdos. Labi. Es neprotestēju. Man paliek oriģināls. Faktiski divi manis pašas mazliet mainīti oriģināli.

Es biju ļoti ļoti priecīga, ka Čaklais ir atradis manu dzejoli un licis to pie skulptūras Skulmei 100 gadu dienā. Tas, kādēļ ir sūri grūti rakstīts, ar to ir piepildīts, manas rindas lasa tur. Vai tur vairs ir kāds kas mani atceras, tas man nezināms. Maz to ir palicis. Bet kaut kas no tā, kas mēs bijām, kas mēs esam, ir tur.

Los Andželosā, kad no rīta bija lasītas manas dzejas (dzejoļi, jāsaka vai nē?), es lasīju pati un vairāk tos lasīja Biezaite, tad vakarā atkal kādā pārrunu un referātu sanāksmē, M. Čaklais man pienāca un silti silti saņēma manu roku, teica: „Man patīk Jūsu dzeja. Man patīk kā Jūs lietojat vārdus.” Pūlis bija apkārt un mēs pārmijām vēl tikai kādu īsu teikumu. Vēlāk, kad es Latvijas latviešiem biju sadāvinājusi manu ‘Artavu’, un Čaklajam parādījusi arī ‘Dienas un gadi’, (man bija tikai 1 exempl. no tās) viņš kāroja ņemt to līdz, atšķīra pirmo dzejoli un teica, tā otrā grāmatā neesot un tāpat citu. Bet kad es vēlāk paprasīju kādu vārdu par manu dzeju,, viņš izvairīgi pateica – „ko nu tā uzreiz es varētu pateikt”… Tā es silto rokas spiedienu pieliku tādai domai, ka tas ir bijis domāts varbūt manai politiskai noskaņai, jo tanī vakarā pret lielo šīs puses latviešu šīs puses iekārtas slavināšanu, es nenocietos un izteicu: „Montreālā, 15,000 cilvēku ir bez darba un bez pajumtes.” Uz ko Zvejnieks sašutis attrauca „Tie ir dzērāji. Tie visu nodzer.” Es neko vairāk neteicu. Ar Latvijas dzejniekiem es tur maz dabūju parunāt, bija tik liela visādu notikumu steiga, ka privātākām runām nebija vietas ne laika, lai arī cik ļoti gribējās tā parunāties. Tomēr, viņi jau arī bija uzmanīgi. Es nezinu ko Dēliņš domā bet man nav ne mazāko aizspriedumu pret tiem tur ja tiem ir sava daļa no komunisma un krieviskā. Kaut kur zem visa – mēs esam visi viens. Atsevišķi indivīdi kā vienā tā otrā pusē var būt tā sakot radikāļi un ar tiem nav ko rēķināties, lai arī tie rada lielākās nebūšanas.

Savādākais latv. dzejā un dzejnieku dzīvē tur, ir tas, ka viņiem gandrīz nav dzejas bez politiskas (cīņas, pretošanās) ieskaņas. To sevišķi jūt Māras Zālītes dzejā. Viņu jūtas ir tomēr tik īstas un stipras šai virzienā, ka dzeja ir laba un par to nevar teikt, kā Foulkners saka – ja nacionālisms ieiet dzejā, tā nedzīvo vairs kā dzeja.

Mēs te varam runāt par lietām lielām vai niekiem un ja laimējas, iznāk arī dzeja.

Tu raksti ka Bērziņa kungs ir beidzis dzīvot savas dienas. Lai viņam vieglas smiltis. Viņš bija liels cilvēks. Nevaru īsti patiekt, ko es ar to domāju. Sveiciniet Bērziņa kundzi, atmiņās viņas tēls arī ļoti dzīvs.

Jūtos glaimota, tas ir esmu priecīga, ka Tava mazmeitiņa kaut kā parādījusi mana mazā dzejolīša patiesīgumu. Uzrakstīju to, kad biju ‘babysitter’ kādai mazai Dzidras draugu meitiņai. Viņa man stāstīja un stāstīja nopietni un ilgi izsakot visādas skaņas un skatoties man acīs, bet kad es nopietni apgalvoju ka tas bija ļoti skaisti, viņa tik šķelmīgi pasmaidīja it kā viņa patiesi teiktu – ka viņa jokojusies atdarinot runāšanu, kad viņa vēl nezināja teikt ne viena vārda.

Te ir tikai kādi pāris simti latviešu, viņi ir sūtījuši ielūgumus uz savām sanāksmēm un kauns atzīties – nav bijis enerģijas viņus apmeklēt. Ziemā aukstais laiks bija aizbildināšanās, tad gari lieti, un tagad ir silts un saule un būs jālabojas.

Neesmu arī nekur citur daudz bijusi, uz vienu simf. koncertu, uz vienu modernu lugu ‘Mata Hari’, un nupat uz jaz’a baletu. Citādi, dzīvoju no grāmatu lasīšanas. Sarakstos ar Kalamazoo rakstn. nedēļā iepazīto Skaidrīti Rubeni (kritiķe) Los Andželosā, dažreiz saņemu no tās grāmatas lasīšanai, viņa ilgus gadus bijusi bibliotekāre (Berklejā) tagad pensijā. Julieta Rumberga kas strādā pie Treju Vārtu izdošanas, arī šad tad atraksta un atsūta Tr. Vārtu žurnālu. Viņa nupat ir ierakstījusi labu atsauksmi žurnālā par manu Aivieksti. Uz reizi dabūju pasūtījumu uz 10 Aiviekstēm un man vairs tikai 5, ieskaitot pašas exemplāru. Aiviekste iznāca 70 exemplāros. Nākošā grāmata būs tāpat, vai vēl mazākā skaitā. Nav vērts ielikt naudu un dzenāt to atpakaļ no grāmatnīcām, maksāt dārgos sūtījuma izdevumus un beidzot neiegūt neko. Grāmatas, tāpat kā māksla, nenes profita naudā, izņemot retos jau sen lielos, kā piem. Anšl. Eglīti.

Inesei nupat rītu atklās one man (one woman?) izstādi. Viņai pēkšņi kļuva piedāvātas telpas un bez lielākas gatavošanās uz to viņa izstādīs savus agrāk jau gatavos darbus. Tā pāri ikdienas darbam vienmēr nāk kaut kas negaidīts. Es gribētu, gribētu ar Jums kopā pasēdēt, papļāpāt tāpat par šo un ne to, jā un iedzert kādu glāzi Hunter Valey vīna. Man daudz nevajag lai dziļi noreibtu. Būs laikam nu diezgan runāts. Visu mīļu!

Erna.

P.S. Jāpieliek vel viena lapa pie garās vēstules. Pārlasīju ‘Aivieksti’ kļūdas meklējot. Jā to ir par daudz. Tās radušās vairāku iemeslu dēļ:
1) Vispirms mana nolaidība garumzīmēs, arī aizmirsta akurātība, nonākot nepareizības. (Toreiz mēs nelikām garumzīmes uz svešvārdiem, nemīkstinājām r, izņemot kaŗš un kuŗš).
2) Kompjutorā rakstīšana man vēl jauna, tur gan ļoti viegli labojamas kļūdas, brīnišķīgi var pārgrupēt teksta daļas etc. Bet –

Ļoti grūti ieraudzīt iesistās nepareizības, grūti atrast sīkos pārsitienus (sevišķi paša rakstītā tekstā) grūti tos pamanīt ņirbīgajā teksta izgaismojumā.

Var tam palīdzēt vairākkārt pārdrukājot, labojot tā vieglāk ieraugāmās kļūdas un tad sadzīt rokā tās kompjutorā. Tas maksā laiku un papīru. Pēdējā laikā iespējams palīdzēs kompjutors automātiski, ja ierādīs tam meklējamos kļūdainos vārdus, bet tas var palīdzēt tikai daļēji.
3) Ļoti lielā steiga kādā grāmatiņa tika gatavota Montreālā, aizbraukšanas laikā.

Tās trīs galvenās nelaimes devējas lietas. Steigas dēļ arī Ziemsvētku vecis ieradās pie Tevis un (nelaime!) vēl pie citiem nelaikā.

Gatavo grāmatu kaste pienāca dienā pirms mūsu izbraukšanas. ‘Vans’ tik pilns ka riepas līkst kā pankūkas, kaimiņi rāda, uzsauc! Mums 4000 kilometri jābrauc! Domājām – atstāsim to grāmatu kasti, draugi lai paņem līdz braucot Ziemsvētku brīvlaikā uz mums. Es vēl steigā uzrakstu Ziemsvētku kartes, sasaiņoju vairākas paciņas ar grāmatu, lai izsūta īsi pirms svētkiem. Grāmata lai ‘iet ārā’ ap Ziemsvētkiem.

Beidzot bezgalīgā pakošanās un dokumentu kārtošanas lietās etc. – paliek pāri kāds stūris brīvs vanā, un garām braucot ieskriesim pastā pateikt ardievu labajai pasta madāmai un nosūtīsim arī iepakotās izsūtamās grāmatas. Darīts! Otrā vai trešā laimīgā ceļojuma dienā man ienāk prātā ka ir izsūtītas grāmatas ar svētku kartēm septembrī! Tev, Dēliņam, Anšl. Eglītim, Rubenei, Rumbergai, vēl diviem trim četriem

Ko darīsi? Neko! Tas skāra tik nelāgi, ka to atliku pilnīgi ārā no visa kā nenotikušu – lai ir kas būdams, nevar pat atvainoties, izskaidrot. Tava vēstule, kur Tu priecājies, brīnījies par agro kungu sarkanā mētelī pie durvīm – bija balzāms uz vainas.

Tagad tas garām. Tagad spiež tās kļūdas. Bet grāmata nav iesūtīta nevienai bibliotēkai, 70 exemplāri nenodarīs lielu nelaimi cilvēkiem, kas saprot tīras grāmatas vērtību un nozīmi. Ar to apmierinos. Taisu jaunu grāmatu, vēl mazāk exemplāru. Pamaitāšu ilgāk acis sēžot ar uzviju pie kompjutora – būs kļūdu mazāk. Es nevaru maksāt 4-5 tūkstoši izdevējam.

Pie Mātes dienas dzejoļa varbūt darbojies ir Viesturs Vecgrāvis, piezīmēs atradu ka esmu viņam izsūtījusi to dzejoli (kopā ar 4 citiem, ko Ruņģis ziņoja lai daru) tieši tādā ‘pantu veidā’, tikai ne pārgrupētu pēdējo daļu uz vidu. Nezinu cik Čaklais tur rīkojies līdz.

[notes along sides]
Piedod telpas trūkumu!
[lines missing]
Sveicieni Indulim, uzslava par cītīgu peldēšanu! Es esmu aizmirsusi kas ir – peldēšanās… Sviniet, sviniet [line missing]

————————-

11.12.90.

Mīļā Erna,

Jau atkal klāt svētku laiks, kad jāmēģina sasteigt viss gada laikā nepaspētais. Esmu iekritusi briesmīgos vēstuļu parādos, kas ir jau attīstījusies par chronisku kaiti. Tāpēc tuvākā laikā neko nesolu, lai kā arī domās runājos ar Tevi. Būtu jāsaņemas un ‘jāpārskrien’ pāri ūdeņiem uz Tavu pusi. Bet varbūt sagaidīsim Tevi šeit? Siltā saulē, pie ūdeņiem, un Hunter’a vīna glāzi rokā. Mēs šo aizgāj. gadu esam bijuši kūtri ceļotāji, tikai reizi bijām gabaliņu uz ziemeļiem. Tagad svētkos dosimies uz Kanberu, uz KD. Vienkārši – izkustēšanās dēļ. Svētkos mūs apciemos Dace + Džons un viņa bērni, un mūsu Robis. Kopā sanākšana jau iztaisa svētkus. Citādi – darba pietiek arvienu, gan mājās, gan Sidnejas latviešos. Esam arī pārpludināti ar Latvijas avīzēm, žurnāliem, grāmatām, netiekam vairs galā. – Nosūtu Tev dažādus avīžu izgriezumus, daži jau krietni seni, un varbūt daļu no tiem esi jau lasījusi. Ņem par labu!

Ar sirsnīgiem, šīs puses saulainiem sveicieniem Jums abām!
Ruta

—————————-

[card]
ALTAR SCREEN
Master of 1518
(Private Collection)
Courtesy of Bridgeman Art Library

Mīļā, tālā Erna!

Tev un Inesei gaišus un miera pilnus svētkus un darbošanās prieku
Jaunajā, 1991. Gadā
novēlām mēs abi –
Ruta un Indulis

Griezieties, dzirnaviņas,
Daudz laimītes jānomaļ,
Lai pietika visu gadu
Katru dienu dzīvojot.

Šī t. dz. man tika atsūtīta kā svētku sveiciens no Latvijas. Tik sirsnīga un jauka, ka to sūtu tālāk mīļiem un labiem draugiem.
R.

———————-

[notepaper with tropical forest illustration along left side, bottom corner]
25. 6. 91.

Mīļā Erna!

Eju staigāt gar jūrmalu, uzlasu dažu labu krāsainu gliemežvāciņu, vai akmentiņu, un allaž iedomāju Tevi. Tu visās lietās esi spējusi un spēj saskatīt skaistumu. Kad es paceļu krāsainu olīti, man iznāk vēlēšanās taisīt podus, taisīt keramiku. Tur, krāsas jaucot un podus glazējot, var dabūt (ja laimējas!) skaistus toņus, skaistu krāsu saskaņu. Un staigājot var visu ko izdomāties. Iedomāju, kā būtu, ja visām mājām pēkšņi nošķeltu priekšas sienas, un visus cilvēkus varētu redzēt tādā dzīvē, ko normāli diezgan bieži slēpj no pasaules acīm; visas ģimeņu un vieninieku problēmas atklātos visā kailumā. Un tad, salīdzinot, varētu redzēt, ka bēdas un kreņķi un prieki ir dažāda ‘stipruma’, dažādas pakāpes… Nu es jau par daudz pļāpāju. Neesmu Tavas vēstules pārlasījusi, bet esmu gan daudz pie Tevis piedomājusi. Šķiet, ka es esmu tā gauži slinkā, šogad neesmu Tev nevienu rindiņu rakstījusi. Esi ļoti ļauna? Lūdzu, nē, lūdzu piedod. Un atraksti kādu rindu! Pat Dzidru neesmu satikusi, viņas vārdu Medņu Lidija piemin, domāju, ka Dzidra dzīvo strādīgi. Un Tu? Skaista vasara droši vien Tevi lutina. Ko dzird par Latviju, par latviešiem – iebraucējiem un vietējiem? Kā jūties savā gaišajā, ērtajā mājvietā? Ko domā, ko dari? – Mūsu dienas ripo. Braukāju diezgan daudz uz Sidneju. Ar vilcienu, 2 st. Vilcienā lasu galvu nepacēlusi. Sidnejā: noskatījos Leldes Stumbres lugu ‘Koši sarkans autobuss’. Citreiz aizeju 1x mēnesī uz austrāļu teātri. Pēdējais bija Gogoļa ‘Revidents’. Sagaidījām lielas lietas, tāpēc vilšanās bija jo liela. Kāpēc pēdējā laikā ir tendence teātros visu izspokot? No krieviskuma ne smakas. Galvenais varonis uzvedās kā homoseksuālis, t.i. viss spēles veids tāds, kāds ‘šiem’ tiek piedēvēts. Pārējā krievu mazpilsētas labākā sabiedrība iztaisīti kā muļķīši un pusidioti. Vai tiešām publika jāaudzina šādā apšaubāmā virzienā? – Nupat izlasīju ‘Animal farm’, vismaz jau trešo reizi. Ierosināja mani uz šo darbu ‘Avotā’ uzietais tulkojums latv. valodā. Daudz ko salīdzināju abās valodās, un likās, ka tulkots latv. valodā bija veikli. Piem. patika, ka ‘little pig’ bija pārtulkots ‘mazs ruksītis’. Diemžēl, grāmatas beigu puse latv. valodā nebija man pieejama. Bet vēl arvienu nevaru šo ‘pasaku’ (fairy story) uzņemt vienaldzīgi, varbūt – jo vairāk zinām, jo dziļāk pārdzīvojam.

Un nesen Al. Zariņš rakstīja Aust. Latvietī par visām latv. teātrī uzvestajām lugām, un viņš visas ir redzējis un dzīvojis tām un to atskaņām līdzi. Kā vienu, kas vēl ilgi izraisījusi publikas pārrunas un vēstules avīzē, esot bijis ‘Godo gaidot’. Man liekas, ka es tulkotāju pazīstu. Ko Tu atceries par šo lugu, kādas atsauksmes? Es lugu tiku redzējusi, bet jāteic, ne vella nesapratu. Indulis lasa vienu Kolberga romānu un saka, ka tas esot tāds ‘Godo gaidot’. Nākamā luga, ko skatīšu Sidnejā, ir šī paša Becket’a ‘Happy days’, kur pirmajā cēlienā galv. persona (jeb vairākas) ierakti līdz pusei smiltīs, otrā cēlienā – līdz kaklam. Galvas vien spēlē teātri. Nu, redzēsim! – Kas citādi? Indulis regulāri peldas, ūdens auksts, šeit ziema. Patīk, kad saulīte uzspīd. Mūsu Dace taisās nāk. g. precēties un pāriet dzīvot uz laukiem, pie Nowra’s. Annele audzina savu pagaidām vienīgo meitēnu Sofiju, un cerē vēl uz ģimenes pieaugumu. Robis atstāja skolotāja darbu, izmēģināja roku fizioterapijas kursā. Nebija apmierināts, atstāja kursu, ņems tagad kādus mēnešus brīvus, un laikam ies atpakaļ skolotāja darbā. Jāteic Jaunsudrabiņa vārdiem: Tā mums iet!

Lūdzu, lūdzu, neaizmirsti mūs. Mūsu adrese tā pati vecā!
Visu mīļu, gaišu un saulainu Jums abām vēlu es –
Ruta

Indulis aizbrauca peldēties, bet viņš noteikti – sveicina!

——————

Calgary, 1. augusts 1991.

Sveiki, sveiki tālie draugi!

Mīļu paldies par vēstuli! Tā atnesa atkal domas par jūras maigumu un akmeņu un klinšu siltumu. Mums nu arī – ir siltums un vasara, un tas pēc ilgas ziemas, dara slinku un laimīgu bezdarbībā. Taisos, taisos braukt uz Austrāliju – bet vēl neesmu sataisījusies…

Kad Jūsu ģimene ceļos ciemos uz Latviju? Te visi brauc turp, brauc atpakaļ. Es tikai sūtu savas grāmatas un klausos labos vārdos ko saņemu. Un tas sākumā bija tik daudz, ka likās – viss piepildīts un laimes diezgan. Bet pēc vārdiem ir atkal vientulība un grimšana laikā, gados. Un nezinu vai, un kad ciemošos Latvijā. Bija jau nodomāts braukt – Es, Dzidra un Dzidras puika, Ineses draudzene Austra un Austras meitene – bet uznāca tas ‘krash’ tur viņiem, un mūsu nodomi apstājās.

Dzidra vēl tagad otru gadu nevarēs braukt – mācās ar valsts stipendiju kādā grafikas 2. gad. kursā. (Iekļuva tur izcīnot lielu konkursu) mācās tur laimīga bet ļoti nopietnā darbā, valsts nemaksā par neko vieglu. Varbūt vēl pēc gada, kad kurss beigsies – domāsim atkal par Latvijas apciemošanu. Zinu nu, ka manas tēva mājas no zemes virsas nozudušas, kā īsti – ugunī vai ūdenī, vai sabrukušas – to arī vēl nezinu. Bet citādi labas vien ziņas no turienes: meklē datus, ziņas un grāmatas biogrāfijām un muzejiem, spēj tik sūtīt. Un izmanto sūtīto lekcijās, citē, lasa, salīdzina ar jauniem virzieniem Eiropā (Šveicē) – ko vairāk varētu vēlēties! Tikai dzīve tik tālu aizdzīvota, un tā zeme vēl arvien īsti nesasniedzama – bet gandrīz, gandrīz jau arī sasniegta… jo ir jāskaita tikai gars, ne tik daudz vairs tā zūdošā miesa! Vai ne tā? („Nāve līķus kaudzēm krauj, dzīvais tik vēl cērt un šauj!”)

Jā, es vēl cērtu cik jaudāju!

Tikai dažreiz pēc visa gaisīgā – garīgā, sāk mākt ilgas pēc kaut kā silta un tuva, ko tā īsti fiziski un miesiski spiest pie fiziskās un miesiskās krūts! – Tad domāju par Austrāliju.

Tā nu tas ir.

Biju vienu garu labu veekendu Kanādas Rakstnieku dienās – te tālāk (4 st. braucienā) kalnos, kādā lielā hotelī bija rakstnieku un lasītāju kopīgas dienas. Varēja ēst un dzert un baudīt dzeju, prozu, prātojumus un jokus.

Inese mani tur aizveda un brauciens turp un atpakaļ pa kalniem un lejām bija liela izprieca – ceļa malās arī laipni parādījās un izgrozījās lācis, tad kalnu kazas, brieži, arī kojote! jo brauciens vienu lielu daļu bija pa sargāto dabas parku.

Tagad gaidām te vienu jaunu japāni – Inese uzņēmusies 2 ned. dod telpas un brokastis kādam jap. studentam kas te kāda grupa Kanādā viesojas. Tad nu redzēsim – īstu japāni…

Būtu ko runāt un stāstīt vēl ilgi, bet ko nu tā uz papīra galu galā var pateikt? Ja staigātu zem eikaliptiem tad cita lieta.

Labas dienas abiem! Sveicinu un ceru uz tikšanos. Vēl ceru!
Erna.

Un negribās vēstuli aiztaisīt, jo gribās vēl runāt, vēl klausīties un dzirdēt balsis kopā ar kukabaru, megpaju, jūru sauli!
E.

P.S. Ienāca prātā, ka varbūt Tu varētu man palīdzēt sameklēt priekš manis manas 2 grāmatas, lietotās, kuru man pašai vairs nav: ‘Dienas un Gadi’ un ‘Mūsu kaimiņš’!

Maksātu 10 doll. gabalā (ne vairāk gan kā 2 exempl. no katras) vai aizsūtītu vietā no savām vēlāk izdotām grāmatām – ‘Artavu’, ‘Aiviekstes noslēpums’ (ļoti labas kritikas par to no Latvijas!) ‘Uz tilta’, ‘Ceļa akmeņu raksts’, ‘Tu prasi patiesu stāstu’ – redzi cik jau gara rinda grāmatu! Cik ļoti vajadzētu braukt uz Austrāliju!… Sveika, sveika Tāl[..]
E. Ķ.

————————–

[same notepaper]
2.  9. 91.

Cienījamā rakstniece/ Mīļā Erna/ Tālā draudzene!

APSVEICAM! APSVEICAM! APSVEICAM!
LAI DZĪVO ERNAS: 12. 9.

Nevaru nociesties – nupat pienāca Aust. Latv., kur gandrīz vesela lappuse veltīta Ernai Ķikurei. Bijām un esam ļoti priecīgi, ka ilgu gadu darbam uzlikts tik skaists un pienācīgs kronis – Jaunsudrabiņa prozas balva. Tā nu ir godam nopelnīta! Varu iedomāties Tavu prieku un gandarījumu, ka esi izlauzusi ceļu sev visā pasaulē. Priecājamies līdz ar Tevi, un es, Tev rakstot, vēl nevaru norimties, priecājos!!! Priecājos par Tev veltīto atzinību!

Kad saku – nevaru nociesties, tas nozīmē, ka nemaz netaisījos Tev vēl rakstīt. Paldies par sirsnīgo vēstuli, apzīmogota 2.8., saņemta 16. 8. Mēs šķendējamies par Latvijas pasta gausumu, bet pēd. laikā arī Amerikas un Kanādas pasts nāk ļoti lēnām. Kur tā vaina? Varbūt šeit vietēji. Man liela kaudze atbildamu vēstuļu, bet tā Jaunsudrabiņa balva mani samusināja. Kad Tev paziņoja par J. balvu? Tavā 1.8. vēstulē Tu neko vēl par to neraksti; un AL rakstu par Tevi uzrakstījis Kārlis Zvejnieks. Tā kā tas Tev ‘vietējais’, tad AL raksts diez vai Tevi interesēs, jo tas jau būs atkārtojums no Tavā pusē teiktā un Tev zināmā. Tu esi bijusi ļoti ražīga un strādīga, it sevišķi pēdējos gados. ‘Uz tilta’ recenzēja Silkalns AL kādu laiku atpakaļ. Liku to ‘aiz auss’, bet grāmatu pašu neesmu manījusi. Bet ‘Ceļa akmeņu raksts’ un ‘Tu prasi patiesu stāstu’, ko tu pieminēji savā vēstulē, man bija pārsteigums, netiku tās līdz šim nekur manījusi. Tu esi dūšīgi strādājusi, un vai uzminu pareizi, ja saku, ka Tavas pēd. grāmatas ir stāstu sakopojums no periodikā izkaisītiem darbiem? Tas jau uzreiz iegūst citu nozīmi, ja daudzi darbi ir kopā. – Un pasaules mērogā jau es nebiju vienīgā, kas priecājās par Taviem panākumiem, nē, jo otrs bija jau tūdaļ Indulis. Nu, skaisti! Tad citi!! (Nu gan izteicos pavisam aplami.)

19. augustā kā bumbas sprādziens mūs pārsteidza notikumi Pad. Sav’ā. Sākums likās ļoti melns, un tagad, pēc tikai 2 ned. jau puspasaule atzinuši Baltijas valstu neatkarību. Visi šie politiskie notikumi vēlās pār mums kā milzu vilnis. Vajadzētu priecāties, bet es kaut kādi – nevaru. Par daudz neatrisinātu jautājumu mūsu zemes nākotnei, par daudz svešu asiņu savākušās Latvijā, zeme samīdīta, piemēslota, un vai cilvēkiem pietiks gribas un dūšas patstāvīgi domāt un strādāt. Un aizmugurē ir un būs lielais draudošais milzis. Vai Tev ir liela ticība Latvijas nākotnei? Vai Tu spēj priecāties? Viss ir atrisinājies tik pēkšņi, tik negaidīti. Man šķiet, ka esmu apjukusi. Bet – jācer, jātic! Ticībai, tā saka, jābūt stiprai kā klintij (bet klints arī kādreiz pa-drūp). Cik stipra ir Tava ticība? Gribētos tagad braukt uz Latviju, bet šogad par vēlu. Nākamgad? Un varbūt pie reizes aizšaut līdz Kanādai? Rādīs nākotne un pašu aktivitāte. Esam pārpilni TV ziņām, radio un avīžu ziņām, katras dienas jauniem notikumiem. Viss tas jāsamaļ prāta dzirnavās. Jūtos piepampusi no visām ziņām. Jūtos, ka ir pienākuši tā kā atplūdi.

Jā, par Tavām grāmatām, ko meklē: ‘Dienas..’ un ‘Kaimiņš. Painteresēšos Sidnejā. Man pašai tās abas ir, bet Tev nav nekādu cerību tās izraut no mana plaukta. Ja ko sadzīšu rokā, vai lai pārsūtu Tev? Jā, darīšu tā, pārsūtīšu! Atceros, gadus atpakaļ, kad lasīju ‘Kaimiņu’, teicu Tev, ka man nepatīk tas stāsts ‘Vilšanās’, un tu tā drusku izbrīnīti atbalsoji: Nepatīk? Tad dažus gadus vēlāk, kad pārlasīju ‘Kaimiņu’, pati brīnījos, ka nesaskatīju to stāsta smalkumu, pirmo reizi lasot, laikam neredzēju mežu aiz viena koka; brīnījos, kā gan esmu to stāstu lasījusi pirmo reizi? Bet šķiet, ka esmu šo ‘pārdzīvojumu’ Tev jau stāstījusi. Man liekas, Tavus darbus atkal un atkal lasot, katru reizi var atklāt kaut ko jaunu, jaunas nianses, jaunus pārdzīvojumus. Tā Tavi darbi nav nekad izlasāmi, man vismaz tā liekas.

Kā klājas citādi? Rudens durvju priekšā. Austrālijā nāk vasara. Ziema bija silta, ļoti sausa. Pirmās orchidejas ziedēja jau jūnija beigās. Tagad, šķiet, daba izsprāgst ziedos. Indulis peldas katru dienu, es, ja iznāk, eju staigāt, pētu un ziņkāroju ziedus un krūmus citu ļaužu dārzos. Lasu ļoti pavirši, steigā, mani pilnīgi nomāc neizlasītās grāmatas plauktos. Cik gadus vajadzētu, lai tās izlasītu? 500? Un arvien nāk jaunas grāmatas klāt. Ak, Erna, kāpēc Tu esi tik tālu, būtu tik daudz ko pārrunāt, un tomēr neizrunātu. – Mūsu jaunie – laikam teicu Tev, ka Dace ar savu Džonu, kam pūrā ir 2 bērni, taisās nāk.g. precēties. Robis vēl netaisās, pēc izmēģinājuma fizioterapijas kursā, ies nāk.g. atpakaļ skolotāja darbā. Un Anneles ģimene dzīvo tā kā krustceļos, Sitijs meklē darbu, un šie gribētu ļoti tikt Sidnejas tuvumā.

Ļoti skumīgas ziņas ir par Kavalieru Noru. Viņai ir nedziedināma slimība, ādas skleroze, kas pārgājusi iekšējos orgānos. Runājām šorīt pa telefonu, viņa zina… Mēs jau labu laiku atpakaļ vērojām, kā Nora iet uz leju, izkrītas miesās, krītas svarā, neko nevar ieēst, neko nevar iekšā noturēt. Viņa zina, — un ko lai viņai saku? Esmu daudz par šo jautājumu domājusi – par iznīcību, ne par Noru, bet par sevi. Bet ko lai saka cilvēkam, kas zina…”

Ārā spoža, silta saule. Sūtu Tev siltus sveicienus uz Taviem panākumiem! Ļoti gribētu dzirdēt Tavu reakciju, Tavu prieku. Jā, kāpēc Latv. Enciklopēdijā nav datu par Tevi? Vai Andersons tiešām Tev neprasīja, jeb toreiz Tu biji vēl Austrālijā un mēs jau esam pasaules aizmalē. Indulis sūdzēsies Ruņģis Valijai.

Sirsnīgi sveicieni un aplausi!
Ruta
Indulis sveicina un apsveic!

———————

15.  9. 91.

Mīļā tālā Erna!

Sveika brīvā Latvijā!

„Man ir skumji, viņš teica, skaistākais nu aiz muguras. Nāks atkal meli un ordeņi, amatu un krēslu dalīšana… Bet patiesībā to taču izdarīja Dievs no mums neatkarīgā laikā un apstākļos… Es sacīju tā: brīvība nav ūdens, ko palaiž, atgriežot krānu… Jā, brīvība ir iekšējas atkušanas process…. Manī vēl tik daudz sasaluma, bet es kūstu, plūstu un augšāmceļos savā valstī, Latvijā. Vai tas ir maz?”
Zigmunds Skujiņš
LM 30.8.91

Tās pēdējās rindas izsaka manu sajūtu, manu nespēju vēl īsti saprast, kas notiek. Viss notiekošais nosēžas manī tik lēni!

PS. Uldis Siliņš ir tagad grāmatnīcas vadītājs.

Tagad:
Zināšanai!
Teicu Tev, ka mēģināšu Tavas grāmatas sameklēt.

Latv. b-bas grāmatnīcā Stratfīldā ir pārdošanā vairāki eks. Dienas un gadi; maksā Aust. $8.- gabalā. Citas Tavas grāmatas vairs neredzēju, viena kundze nopirka pēdējo ‘Aiviekstes’ eksemplāru. Kad iegriezos tur atkal pēc dažām dienām, Siliņ-Uldis bija sadzinis rokā lietotu (bet gluži kā jaunu) ‘Kaimiņu’. Priecīga pateicos viņam, prasīju, cik jāmaksā; nē, nekas neesot jāmaksā, rakstniecei viņš naudu neņemšot. Grāmata ir pie manis. – Ko darīt? Teicu Tev, ka pārsūtīšu, ja dabūšu, bet tagad situācija drusku citāda. Izpētīju pasta pārsūtīšanas cenas – nešķīsti daudz pat pa lēno pastu, arī, ja Tu atsūti savas grāmatas vietā, Tavi izdevumi nebūs mazie. Vai lai stājos kontaktā ar Dzidru un atstāju grāmatas pie viņas?; varbūt Tu tomēr atbrauc uz Austrāliju, kas būtu ļoti skaisti.

Padomā, lūdzu, un atrakasti savas domas. Mēs pēc nedēļas braucam uz ziemeļiem, pie Anneles. Būsim atpakaļ tikai oktobra vidū. Tev tā tad būs laiks padomāt.

Mēs sildamies pavasara saulē. Dārzs pilns ziedu, ļoti daudz tumši zilas frīzijām līdzīgas puķes.
Cilvēki rosās, sūta pakas uz Latviju. Bet ir arī viena otra maza vilšanās…

Ar saules pilniem sveicieniem Tev –
Ruta
New Lambton 2305  Australia

———

1. 10. 91.

Silti sveicieni no tālās Austrālijas!

Cik pēkšņi es esmu kļuvusi ražīga: mēneša laikā šī jau ir trešā vēstule, kas lido pie Tevis pāri okeānam. Bet šoreiz jau ir atkal iemesls, dzimšanas dienas arvien ir iemesls. Un, sveicinot Tevi ar Tavas pašas vārdiem, jāsaka, ka tie ir ļoti spēcīgi; Tu, sveicinot ar tiem Sarmu, netieši novēlēji viņam sasniegt apaļu 100. Bet kas šinīs dienās ir 100, kur katra diena ir pilna tik daudziem gan maziem, gan neaptveramiem vispasaules notikumiem. Un ap mums ir simtiem grāmatu, kas būtu jāizlasa, un dažiem, kā Tev, vēl simtiem, kas būtu jāuzraksta. Vai 500 gadu pietiktu?…

Es ceru, ka Tu manu īso vēstuli par Tavām grāmatām, kas vēl dabūjamas Sidnejā, un ‘Kaimiņš’ pie manis, nepārprati. Ceru, kad atgriezīšos Ņūkstlē, Tava vēstule būs priekša, un ja Tu vēlēsies, tad grāmatas labprāt pārsūtīšu. Ja nu Tev nebūtu žēl pasta izdevumus, tad tiešām varētu ‘samainīties’ grāmatām, un ļoti labprāt saņemtu 2 no Tavām pēdējām vietā. Kā teicu ‘Aiviekste’ man ir, bet pēdējās trīs neesmu šejienes grāmatnīcās redzējusi.

Dzīvojam pa Anneles māju, uzmanām Triksīti un kaķi, kamēr šie, t.i. A. & Siti & Sofija sildās Fidži saulē, Siti vecāku skaistajā okeāna malas īpašumā. Šeit sauss, daudz meža uguņu. Apciemojām paziņas Surfers’ Paradīzē. Tā nu ir viena briesmīga vieta – ļaudis, mašīnas, komerciālisms, troksnis, viss, ko tik sirds nevēlas. Bet citi vēlas, it sevišķi japāņi… Bērziņu Milda aicina ciemos (2 st. brauciens no šejienes), viņas dzīvi, bez mazbērniem, piepilda vēl mazs sunītis.

Ar labām dienām, it daudzām, daudzām –
Ruta

———

[card]
4.10.91.

Mīļā Erna!

Ziemeļzemes skaistajā rudenī lai Tevi dzimšanas dienā atkārtoti sveicina Tavas pašas vārdi:

Kaut Tev šī pasaule
vēl ilgi neapniktu!!

Ar visa laba vēlējumiem daudziem ražīgiem gadiem!
Apkampjam Tevi tā labi cieši –
Ruta               Indulis

—————-

[page 3]  
2. okt. 1991.

Šis tas mainījies šai dienā – Dzidrai zvanīju, viņas 1. gads kursā beidzas tikai š.g. pēdējā novembrī, brīvlaiks tad līdz febr. sākumam, un pēc tam otrs gads kursā līdz nov. beigām 92.g. Tā – nekāds vasaras ceļojums uz Latviju neiznāk – es kaut kā biju jau iedomājusies ka Jūs ar Induli arī tad no šejienes brauksiet ar mums kopā uz Latviju. Bet – Jūs varbūt brauksiet vēl drīzāk, kā nākošā vasarā.

Es pagaidām tomēr palikšu laikam (vēl tas nenoteiktais – laikam) uz vietas. Varbūt Dzidra apciemos Ziemsvētku laikā – lai gan te būs ziema. Bet to vēl redzēsim. Ļoti gribās ar Dzidru atkal padzīvot.

No Latvijas ziņas visas nav sevišķi jaukas – tur būs laikam ‘lielas šķiru cīņas’, ‘mūsējie’ jau maisīs un jauks gaisu ar savu naudu un gudrībām.

Lai nu viss arī nomierinās un saaug – tad varēs braukt – ar teltīm pār muguru, kurās apmesties kādu brīdi tukšā Aiviekstes krastā, varbūt pastaigāt pa mežu sēnes palasīt! Jā, un nu gan – varbūt iestādīt kādu augļu kociņu, lai aug un ražo augļus nākotnei!

Kad varu cerēt uz Tavu apciemojumu? Rudens skaitās Kanādas skaistais zelta laiks. Tas jau sācies un vējš diezgan nepacietīgs rauj spožākās zelta daļas zemē… Bet kaut kas jau paliks! Kaut nu Tu neapslinkotos un man atrakstītu! Pieliec pie grāmatām, kad tās sūti!

Sāksies garš rudens – pelēks un tad ziema…

Nu sveika, sveika!
Erna.

Atcerējos, ka Tu savā vēstulē apsveicot mani – paldies paldies par tās labiem vēlējumiem! – jā Tu prasi – ko es pati uz dabūto balvu saku. Es priecājos! Kā gan citādi! Un sevišķi ja visi trīs godalgas spriedēji izteikušies par maniem darbiem tik labi. To arī Zvejnieks savā vēstulē man bija atzīmējis. Ko vairāk es varu vēlēties.

No Latvijas, no viena, redzams gudra kunga (20 g. teātra direkt. 20 gadus mūzikas, konservat. amatpersona…) raksta ļoti labas atsauksmes un īsti – kritikas atsauksmes. Tā – dūša nu būtu, bet slinkums arī lielāks kā jebkad. Jāatvelk elpa, jāpasēd uz lauriem kamēr tie vēl nav sakaltuši.

Sveiki sveiki saules zemē!
Erna
Indulim labas dienas!
E.

———————–

[1992]

Mīļā Ruta!

Tikko saņēmu Tavu vēstuli! Šoreiz atbildēšu tūlīt. Rainis gan teica, ka vēstules nevajag tūlīt atbildēt, jo tā tās iznākot par daudz sirsnīgas… Bet atbildot vēlu, tās iznāk par daudz formālas. Priecājos, ka tā rakāšanās pa vecajām avīzēm Tev ir kaut cik interesanta – tad es varu cerēt, ka Tu aizraksies līdz tiem stāstiem kuru man nav. Dari to kad vari, protams arvien jau ātrāk ir labāk, bet ja Tu turpini meklēt, tā sakot, normāli pēc savām spējām savā laikā, tad jau aizraksies un atsūtīsi arī ne pārāk vēlu. Un pareizi laikam ir tā sākt, no pēdējā gala – no pēdējā laika numuriem, tad neaizies kas nepamanīts garām. Es te iegrimstu slinkumā, darbojos tā – periodiski, dažreiz ļoti rosīgi un pat steigā un tad atkal nāk slinkuma periodi.

Tu saki – man gribējās pavadīt laiku tikai ar Dzidru, tur Sidnejā. Tā bija, bet Tavu apciemojumu nevēlējos tādēļ saīsināt. Kad atbraucu – tad it kā pirmo reizi īsti apzinājos – ka man māju vairs nav nekur. Kanāda manu sirdi nesaista – nezinu īsti kādēļ. Atsevišķi cilvēki, kā visur, saista un var būt tuvi, bet visa šī kanādiešu masa man neliekas simpātiska. Montreālā bija labāk kā ‘angļu zonā’, bet varbūt tās manas iedomas arī. Angļi ir tik nejauki pret saviem frančiem, ka labāk nevērt muti, ja sāk sarunas par šo tēmu. Kalgarijas dienas avīzi, kas mums abonēta, patiesi kauns lasīt – crime and sex – to viņi plēš katru dienu, un man šķiet šī pastāvīgā informācija par šiem noziegumiem, (ar visām to ‘varoņu’ fotogrāfijām) lielā mērā ir tā, kas iespaido muļķa jauniešus – „ja tādas lietas notiek, un par to raksta un illustrē… tad tas ir iespējams, tā ir dzīves daļa kurā Tu vari mesties un veikls būdams justies labi, varonis” – tā tas apmēram atsaucas jaunajos un tie dara ko var – zog, kauj etc. etc. Bet šīs lietas droši vien nav speciāli Kanādas dzīvē. Tomēr to ir laba daļa te.

Jā – mājas man te nav garīgā ziņa. Protams es tupu mājās un nemeklēju sabiedrību, kas būtu jāmeklē. Un tagad, kad ļoti intensīvi sarakstos ar Latvijas ļaudīm, gars tiecas tur, bet tie tomēr tālu, manu Ķikuru tur vairs nav, man arī vēl jāizkaro būs (ja varēs) tiesības uz to zemes stūri – jā tas viss ir citāds un arī – savā ziņā svešs. Un Austrālija, lai cik tā atmiņā mīļa, nevar būt mājas, ja tanī nedzīvo. Tā – es jūtos vairāk kā jebkad – bez savas vietas, bez mājam. Bet debesis nebeidz būt zilas un skaistas un tikko – nāk atkal pavasars. Jāturas cieti dzīves stenderēs.

Jā, bija labi Tevi uz brīdi satikt, biju pateicīga ka Tu mēroji to ceļu līdz Paddingotnai, es jau tur biju ne no šā ne no tā – savārgusi… No pārdzīvojumiem un laimes lieluma satiekot atkal Dzidru, no garā ceļa… Un te es tagad tikai pūšos un atpūšos no ceļojuma grūtībām un laimes. Un te ir ļoti labi. Remontētā lielā māja baltām sienām, spožām grīdām, gaiša, silta, varu klejot pa visu māju, man arī netīk dzīvot ieslēgtā telpā un te ir brīvība. Lejas stāvā tikai uz priekšnama telpu un uz dārza daļu, ir durvis, citas telpas – virtuves un ēdamistabas daļa, ‘librērija’ un 2 dzīvojamās daļas ir atdalītas gan ar dažām sienām, bet ne ar durvīm – tikai savienotas ar brīvām ejām, un logi uz visām pusēm! Te man parastais kakts pie logiem uz ielu, tur sēžu un lasu un pretī ir klavieres, kur varu pieiet kad patīk. Inese gādā lai viss man būtu labi – ēdiens, dzēriens, siltums. Varu teikt – kā paradīzē. Bet vientulība ir liela, jo aiziet no šīs pasaules viens pēc otra dzīvē tuvie, lai arī tie pēdējā laikā bijuši tālu, tāpat kā Jūs tur. Nupat lasu avīzē – mana pirmā mīlestība, īstā, laimīgā — apgūlies uz mūžu. Viņam arī bija ģimene etc. bet bija labi zināt, ka viņš kaut kur, (Amerikā, šai pusē tuvāk Kanādai) dzīvo. Tāpat Tu tagad man atsūtīji Kārļa Freimaņa bildīti (avīzes izgriezumā) – tā tik daudz labu atmiņu atnes. Freimanis man nozīmēja daudz, bet tad kad viss tas bija klāt, sarunas, sarakste, tikšanās literatūras lietās etc. – tad to pieņēma nedomājot. Kā visu dzīvi – kas reiz sāk sadilt un apdziest viens pēc otra gaišie avoti. Bet – „dzīvais tak vēl cērt un šauj”. Un laiva brauc un brauc… Es nevaru žēloties, es turos labi un ilgi… Bet dažubrīd ir – skumji un Tu to varbūt arī jau sāc sajust. Dažubrīdi domā par to, par ko nav jādomā – par to kā dzīve aiziet.

16. apr. 1992.

Zaļā ceturtdiena. Ne īsti zaļa. Šo vēstuli iesāku rakstīt jau kādas 5 dienas atpakaļ – gari rakstīju – neko neuzrakstīju…

Nav arī nekā interesanta ko teikt, būs ļoti mierīgas Lieldienas, tā domāju. Lēnām ierakstu kaut ko komputorā – kādreiz to varēs šķirot, kārtot vēl un ja Inese gribēs strādāt ar to – iznāks kāda grāmata. Tā cita grāmata varētu būt tā no tiem rakstiem ko Jūs atradīsiet vecajās avīzēs un no tiem kas jauni (stāsti) te iekrājušies. Tā, ja arī nekas grandiozs, kaut kas dzīvo un rodas.

Būtu labi ja Tu arī biežāk atrakstītu, visu, kas notiek zem tās labās Austrālijas saules. Tomēr – sirds uzklausa visu par to tālo, veco zemi. Savādi tas ir. Dzīve izmētāta pa pasaules malu malām… Gan jau vēl tiksimies. Un vēl mīļu paldies, ka atbrauci uz Paddingtonu!

Sveicini lielo peldētāju Induli un visu labāko Tev.
Erna Ķ.

P.S. Gribēju vēl saukt – priecīgas Lieldienas – bet tās priecīgās Lieldienas jau ir tik tuvu, ka sauciens neaizies.

—————————

5.  5. 92. 

Mīļā, tālā, Kanādas pavasarī!

Pirmie panākumi, kaut arī tikai ¼. Vēl jāsadzenā pārējie trīs stāsti. Iet lēni, — bet iet… Esmu izķemmējusi apm 8 gada gājienus. Matemātiski:
1 gadā apm 50 AL
10 gados – 500
20   ‘’     — 1000.

Izskatās iespaidīgi, bet, lūdzama, nedomā, ka gribu Tevi ar šiem skaitļiem apmulsināt. Man bija mājās krietna kaudze AL, tie ir tie izskatītie 8 g. Tagad – Sidnejas Latv. B. bibliotēka. Nelaime tā, ka lasītāju skaits rūk un sarūk, un bibl. vaļā tikai katru otru dienu uz dažām stundām. Bet gan jau! Māsa mana atgriezās Latvijā pēc 4 ½ mēn. ciemiem. Bija arī laiks! Bija katrai jāatgriežas savā normālajā un personīgā dzīvē. Un māja man ir briesmīgi šausmīgā nekārtībā…

Domāju biedrības bibliotēkā ar AL iet atpakaļ, t.i. no 1972.g atpakaļ. Izskatīti ir 1972-1978.g. un arī 1984-86+.
Un domāju, vai tad Tu neatcerētos, ja kāds no meklētajiem stāstiem būtu pēdējos 10-12 gados. Varbūt vari man dot pavisam īsu norādi šajā jautājumā.
Nu, vismaz ‘Kara atraitne’ ir rokā.
Šī nav atbilde Tavai sirsnīgajai vēstulei, šī tikai tāda ‘techniska’ sarakstīšanās.
Klāt pielieku arī dažus citus izgriezumus no AL, kas Tevi varētu interesēt.

Viens jaunumiņš mūsu ģimenē – otra mazmeitiņa, dzimusi 1. maijā Annelei. Esam ļoti priecīgi.

Ar siltiem pavasara sveicieniem –
Ruta

—————

26. 5. 92.

EUREKA! ATRADU!

Vai tas “Pie jūras” varētu būt tas pats, ko Tu atceries kā “Gājiens uz jūru”? Pēc satura tā izskatās.

Šī ir tikai “bizness” vēstule, tāpēc tik īsa. Ceru, ka garāka un personīgāka sekos drīzumā. Es tā — bakstos, bakstos pa ikdienu, pa dienām, nedēļām. Ja tas “Jūras” gabals nav tas īstais — lūdzu ziņo!

Ar siltu sveicienu vēsā laikā!
Ruta

————-

[card]
With Christmas Greetings and all good wishes for the New Year!

Mīļā Erna, tālajā ziemeļzemē!

Tev un Inesei lai būtu skaistas Ziemsvētku dienas un jaunais, 1993. gads – labvēlīgs, veselīgs, ierosinošs, prieku pilns, mīlestības pilns, enerģijas, stiķu un niķu, labu domu, ceļošanas prieka pilns, utt, utt, utt.

Ar siltiem svētku sveicieniem
Ruta + Indulis

Mīļā, tālā! Zinu, ka neesmu veselu mūžību Tev rakstījusi, bet vai nu tāpēc Tev arī jāatspēlējas ar klusēšanu? Dzīvoju bez datumiem, tāpēc visas tuvu cilvēku dz. dienas aizslīdējušas, tikai piedomājot. Arī Tavējā! Neko nelīdz, ka saku, ka jūtos ļoti vainīga. Visiem atlikušajiem Tava gada mēnešiem lai iet mans vēlējums – Ilgu mūžu, labu veselību! –

Laikam minēju Tev, ka maijā tikām aplaimoti ar otru mazmeitiņu, Anneles ģimenē, tālajā Pertā. Bija tikko aizbraukusi atpakaļ uz Latviju mana māsa, kas te nociemojās 4 mēnešus, negribēdama apbrīnot Aust. jaukumus, bet slepeni braucienos lasīja grāmatas. Septembrī biju Pertā, satikt abas mazmeitiņas. Sofija jau liela gudriniece. Atceļā lidmašīnā saķēru kādu bacili un 2 reizes ‘nokritu’ ar plevarītu. Kā redzi, esmu atķepurojusies. Novembra beigās pēc ilgas dzīves, beidzot, visus spēkus zaudējusi, mira Kavalieru Nora. Viņas pēd. dzīves gads sastāvēja cīnoties no viena mērķa uz otru – sagaidīt Lieldienas, sagaidīt mazbērniņu piedzimstam, sagaidīt dēla ģimeni no N.Z. ar abiem mazajiem Austrālijā, un tas viņai izdevās. Viņi ieradās 20. nov. un Nora mira 26. nov. Sīkstā dzīvība! – citi šejienieši turas. Mēs arī! Indulis gan sūkstas, ka kļūstot lēnāks, bet tāpat peldas visu gadu cauri.

Svētkus pavadīsim pie Daces un viņas Džona, laukos. Pēc tam – KD Sidnejā. – Kā klājas Tev ar literārām lietām? Laikam esi ļoti aizņemta ar stāstu kārtošanu. Neesmu Dzidru satikusi, tā arī nezinu – ne no Tevis, ne viņas – kas notiek Tavā pasaulē. – Mēs bažījamies par Latvijas nākotni, jo ziņas no mājām un avīzēs pēdējā laikā ir ļoti drūmas. Krievs vēl arvien tura mūsu zemi savās ķepās un par visu tikai pasmejas. Mēs piereģistrējāmies par Latv. pilsoņiem, nākotne rādīs, vai tas prāta darbs. Sirds ilgojas pēc Eiropas ziemeļiem, esam tik tālu, tālu!

Mīļi sveicieni, un – nedusmo!
Ruta

—————

8. 5. 93.

Mīļā, tālā Erna, ziemeļzemes pavasarī!

Vakardiena – pilna priecīgiem, negaidītiem pārsteigumiem. Pasta kastē liela, bieza aploksne. Mana pirmā doma – ahā! Kaut kas uz Mātes dienu. Otra, mazāka – to tūlīt zinu, ka tas no manām 3 meitenēm (Anneles + viņas divām) uz M. dienu. Bet tā lielā, izrādās, nes kaut ko pavisam negaidītu – siltu, skaistu sveicienu pāri zemēm un jūrām – no Tevis! Nav vārdos izsakāms, kā Tu mani iepriecināji. Tomēr sirsnīgs un liels, liels PALDIES ir vietā. – Mīļā Erna, ja Tu zinātu, cik daudz vēstuļu esmu Tev domās rakstījusi! Tu nespētu atbildēt. Nu šis Tavs sūtījums iegrūda man rokā zīmuli. Tavu grāmatu pētīju, lasījusi vēl neesmu. Tomēr – esmu gan – pa daļai. Abi ar Induli lasījām Lit. un Mākslā Tavu godalgoto stāstu ‘Prom no mājām’. Abi bijām vienās domās, ka sen nav lasīts tik labi uzrakstīts darbs, tik jūtīgs, tik iejūtīgs, tik skaists. Un par tiem sapņiem… Es stāstu lasīju ļoti lēni, un lasīšu otrreiz, un atradīšu arvienu kaut ko jaunu. Man pasniegta it kā skaisti ievīkstīta dāvana, un es to taisu vaļā un priecājos – un tas ir pagaidām tikai par to vienu lasīto stāstu. Ak, Erna, apkampju Tevi un sirsnīgi nomutēju.

Nu kā Tu tā esi samocījusi(?) savu sirsniņu? Vai šīs nelabās būšanas Tevi piemeklējušas pēdējā laikā, jeb bija arī manāmas agrākos gados? Kur Tu esi noķērusi augstu asins spiedienu? Turpini gan dzīvot prātīgi un staigāt lēni. Nāks vasara, siltums, atgriezīsies spēki! Tavu vārdu arvienu vairāk un biežāk redzu un dzirdu gan Latvijas literārās publikācijās, gan privātās vēstulēs no Latvijas. Jāteic – par to esmu priecīga, jo sen jau bija laiks tikt Tev atzītai. Kādi un cik lieli Tev ir sakari ar Latviju? Gribētos dzirdēt ko vairāk. Dzidru Sidnejā arī neesmu veselu mūžību satikusi, viņa varbūt varētu ko vairāk pastāstīt.

Kā mēs dzīvojam? Es vēl arvienu maļu domu, ka vajadzētu šovasar braukt uz Latviju. Gadi ripo nejauki ātri un spēki jau klāt nenāk. Un tagad, satiekoties ar radiem Latvijā, dabūtu dzirdēt tādas lietas, kur agrāk bija jātur mute. Baida garais brauciens. Drusku baida arī, ka mani Latvijā sagaidīs miljons radu – nu atbraukuši bagātie radi no Austrālijas, ko nu viņi atveduši ciema kukulim, un ko vēl no viņiem varam sagaidīt. Un tā šis un tas. – Skatos savos reģistros, ka neesmu Tev rakstījusi gauži ilgi. Varbūt Ziemsvētkos? Tajā laikā, t.i. Ziemsvētkos bija Sidnejā Kultūras Dienas. Gribējām uzsūkt kultūru pēc iespējas daudz. Noīrētās krāšņās telpas latvieši nespēja piepildīt, izdevumi tālu pārsniedz ienākumus. Ļoti interesēja Latvijas ‘Maranas’ grupa. Muzikāli – ļoti augstvērtīgi. Teksts dziesmiņām – lieku reizi redzējām, ka Latv. latvieši klaida ļaužu gaumi vērtē daudz zemāk, kā tā ir. Klausies – un nav mans izgudrojums. Meitenes dzied: Atnāk rīts, balts kā krīts. Pulkstens viens, izlīst piens. Vakars vēls, skatiens kvēls. Tumša nakts – dzimumakts. – Nu, vai nav lustīgi!? Runātais teksts – prastas muļķības. Publika spļaudījās, kritizēja. Bet šķiet, ka savā laikā tas uzvests un domāts kādiem lauku kolhoziem atļautības robežās. Ciemiņi arī bija gudri kritizētāji par KD, nezinot un neņemot vērā šejieniešu varēšanu un daudzus blakus apstākļus.

Tad nu tā! – Ind. vienu klusāku dienu aizbrauca mājās nopļaut zāli, un aizgāja uz slimnīcu dabūt kārtējo vitamīnu B12 šprici. Slimnīcā, kur viņš parasti neiet; dakteri kļuva aizdomīgi, sāka šo izmeklēt un rezultātā iebāza slimnīcā. Indulis protestēja, ka mašīnā viņam esot svaiga, tikko nopirkta gaļa. Nekas nelīdzēja, mājās nedrīkstēja braukt. Es tajā vakarā ‘pārskrēju’ no Sidnejas, tā pajuka visas KD. Indulim konstatēja nekārtīgu sirds darbību, elektriskie impulsi sirdī darbojoties tikai 11%. Tas bija labākais, kas varēja notikt, ka šīs nebūšanas viņam pavisam nejauši atklāja. Pēc 4 dienām slimnīcā, elektriskā ‘šoka’, visādām pārbaudēm, dažādām zālēm utt. Indulis jūtas daudz labāk, daudz spēcīgāks kā iepriekš. Peldas kā agrāk, cērt malku un lasa, lasa, lasa. Un kļūstam aizvien aizņemtāki.

Apbrīnoju Ineses neparasti interesantā darba foto uz Tavas grāmatas vāka. Sveiciens no Induļa.

Sirsnīgs sveiciens Jums abām. Un gaidu kādu rindu –
Ruta

Maranas Ziemsvētku dziesmiņa:

Zvaigznes mirdz kā piparkūkas,
Svecītes kā aitas blēj.

—————–

 14. 6. 93.

Mīļā, tālā!

Paldies par vēstuli, bet kāpēc tāda uzruna: Freija kundze? Taču jociņš, vai ne?

Viss iet vienā steigā. Maija vidū pēkšņi izlēmu – braukšu uz Latviju. Dziesmu svētki mani sevišķi nevilina, — ļaudis, burzma, bet – gadi iet, veselība nekļūst labāka, cik ilgi lai gaidu? Atlikt atkal uz nākamgadu? Pieteicos braucienam. Radi gaida.

No Sidnejas vien vairākas dienas pēc kārtas latviešu grupas kāpj lidmašīnās, tas pats notiek Melburnā un citos lielākos centros; un kur tad vēl USA, Kanādas, Vācijas, Zviedrijas latvieši. Visi brauc, brauc, brauc… Nezinu, ko sagaidīt! Ceru, ka nekas ceļā nesamezglosies. –

Nu, kur Tu esi samocījusi savu sirsniņu? Atpūties, nepārstrādājies. Lai saulīte Tevi silda un apmīļo. Cerot taču kādreiz uz ‘riktīgu’ tikšanos!

Visu mīļu Tev un sirsnīgas sveikas Inesei!
Ruta

————————-

[Christmas card]
‘Christmas Greetings’ by Joop van Heusden
May the Joy and Peace of Christmas be yours throughout the year!!!

Mīļā, tālā!

Vai latviete? – kanādiete? Vēl austrāliete? Kur īstās mājas, kur otra ‘dzimtene’? Gaidu kādu rakstu rindu, bet ilgi, ilgi nekas nav pastkastē. Aizlaidu Tev ziņu par pēkšņi sadomāto Latvijas braucienu. Izciemojos tur 6 nedēļas, bija gan ļoti labi, gan labi, gan nelabi (grūstīšanās pārpildītajos trolejbusos, krievu pārpildītās priekšpilsētas). Ļoti izjutu ka varēju ar radiņiem runāt brīvi un atklāti. Šie arī visi drošāki, smaidīgāki. Izbraukājos pa Vidzemi, nebija laika daudz ko apskatīt. Ļoti patika Skalbes Saulrieti. Līdz ‘Tavai’ Madonai netiku, lai gan ļoti gribējās to apskatīt. Runāju, domāju, skatījos, klausījos – viss gāja tikai latviski, bija grūti pārslēgties atpakaļ šīs zemes domāšanā. Tagad svētku steiga, laikam tāpēc steiga steidzīgāka, ka sildamies vasaras saulē. Svētkos gaidām mūsmājās mūsu jaunos – Robi un Daci ar ģimeni. Annele tālajā Pertā. Savas abas mazmeitiņas redzējām dažus mēnešus atpakaļ mūsmājās. Bija mīļi, silti, jauki… Un dzirdēju baumas, ka Tava jaunākā meita arī ciemojoties pie Tevis. Neesmu Dzidru ļoti ilgi satikusi. Nezinu, kā viņa jūtas un kā viņai klājas.

Man prieks, ka Tu esi Latvijā tik labi pazīstama. Un ļoti patika Tavi pag. g. Z.sv. kartītē teiktie vārdi par svešumu: … bet viņa paspārne ir silta…

Gaidu kādu vārdiņu.
Svētku sveicieni Inesei!!
Siltus Ziemsvētkus! Un labu un vēl labāku Jauno gadu!
Ruta & Indulis (peldas).

——————-

[card]

Patiesi – pa simtiem gadiem reizi…

Bet man tik daudz domu sakrājušās, ko gribētu ar Tevi izrunāt, ka tagad, svētku steigā, nespēju uzrakstīt. Draudzība taču vēl dzīva, to rāda Tava sirsnīgā svētku kartīte. Kur Tu atrodi tik daudzu mīļus vārdus ko teikt? Tie Tev tik dabīgi plūst, daudzi, daudzi, mīļi, mīļi, ka tie silda sirdi zemēm un jūrām pāri.

Paldies par tiem!

Mīļā Erna, kad gan iznāks tikties? Vai mēs visi nedzīvojam no dienas dienā? Cik nīcīgi, cik mazs puteklītis mēs visi esam pasaules juceklīgajā skudru pūznī, to lieku reizi mums atgādināja Estonijas drausmīgā traģēdija…

Bet svētki nāk! Tu reiz teici: Lai svētki mirdz un lutina! Lai lutina!

Mēs martā sagaidījām trešo mazmeitiņu Anneles ģimenē. Svētkos brauksim pie Daces uz laukiem.

Dzidrai bija ļoti skaista izstāde.
R.

Gaišus Svētkus!
Peace on Earth
Paix sur la Terre
Paz en la Tierra

Tev un Inesei svētkos vēlam gaišas domas un prieku sirdī!
Veselīgu)
Veselu) veselību Jaunajā gadā!
Visu mīļu –
Ruta   Indulis

——————

9.  8. 95. 

Mīļā, ilgi pazudusī Erna!

Kratos lidmašīnā. Skatos TV lodziņā, kurā pasaules malā esam. Nav jau arī svarīgi. Kaut kur virs arābu zemēm? Vēl 7 stundas līdz Frankfurtei. Dziļi lejā lielas upes līnijas, mākoņi kā milzu vates pikas. Lidoju uz Latviju.

Tu šo sajūtu pazīsti, jo dzirdēju valodas, ka Tu esot ar abām meitām bijusi Latvijā. Vai tiesa? Zvanīju Dzidrai, atbildēja automātiskā mašīna, kas man nepalīdzēja, jo skraidīju gan pa Sidneju, gan pa Ņūkastli. Un tā ceru ‘dzirdēt’ ar Tavu roku iespaidus, sajūtas, pārdzīvojumus, pirms – un pēc – brauciena izjūtas – skumjas, atsvešināšanos, Latvijas elpu, tuvību…? Visu, visu, lūdzu! Cik ilgi un kur bijāt? Un kā visu izjuta jaunā paaudze?

Mūsu sarakste ilgu laiku bijusi neesoša, bet nedomāju, ka tas kāda iemesla dēļ. Ar vēstuļu rakstīšanu (jeb nerakstīšanu) dažkārt tā iznāk. Iesāc tikai klusēt, un klusēšana izstiepjas arvienu garāka.

Jā, braucu uz Latviju. Cik ilgi lai gaida? Vai nākamgad būs labāk? Biju ’93. gadā viena, šogad Indulis pēc neilga laiciņa man pievienosies Rīgā. Jāatzīstas, mani drusku baida lielais radu un paziņu pulks, kas sajūsmā gaida bagātos(!) Austrālijas radus. (ne jau nu visi cerē tās ‘lielās lietas’).

Lejā var redzēt kailas, akmeņainas kalnu grēdas. Neviena zaļuma, nekādas dzīvības zīmes. –

Braucam uz 6 nedēļu ciemošanos. Tad es – tālāk uz USA, uz Čikāgu pie radiņiem, kur viens radu bērns dodas laulībā. Indulis pēc Latvijas ciemiem grib braukt atpakaļ uz Austrāliju. Viņam jāaplejot puķu podi. USA viņu nevilina. Es savukārt domās apciemoju daudzus draugus gan Eiropā, USA, Kanādā… Īstenība iznāk citāda. Ziemeļu puslodē, kad ielidošu USA, būs jau rudens, oktobris, nāks ziema. Ir neiespējami izvadāt līdzi kažociņus un siltas kurpes. Tā jāizlīdzas ar sapņiem un vēstulēm…

Stāsti, stāsti, kā dzīvo, jūties, daries. Vai padomā atkal kāda grāmata? Un, esot Latvijā, taču bija saskare ar literātiem un Latvijas publiku. Visu gribas dzirdēt.

Jā, mēs? Bez Latvijas brauciena kā izlēciena no ikdienas, — dzīve rit, kā saka normāli. Vai esmu Tev teikusi, ka Indulim pag. g. sākumā iestādīja pie kreisā pleca ‘pace-maker’? Tagad šķiet, viss nostādīts un noregulēts. Mums auksta ziema. No rītiem ārā +6°C, iekšā +8°C. Smejies? Bet taču pazīsti šejienes viegli būvētās mājas, kas ātri izvēdinājas un lēni sasilst. Ja ir saulīte, tad pa dienas vidu ir tīri ciešami. Indulis gan regulāri peldas, visu ziemu cauri. – Laika arvienu pietrūkst visu iecerēto padarīt.

Pa brīžam pametu acis ārā un šķiet, ka mūsu lidmašīna ir viena no tām daudzajām mušiņām, kad plivinas ap zemes lodi. Mazas, sīkas mušiņas, kas apstājušas iebojājušos plūmi –

Nu jā! Abi ar Induli izpalīdzējām Ņūkastles Univ. lielajā divgadīgajā grāmatu pārdošanā (pārdošanā pāri par 7000 lietotas, saziedotas grāmatas). Publikas varēja būt drusku vairāk. Sapazinos un aprunājos ar vienu no izpalīgiem, simpātisku holandieti, kas uzzinājis, ka esmu latviete, kautrīgi ieminējās, ka viņam jaunības dienās bijusi draudzene latviešu meitene Dzidra Dz., kas savā laikā studējusi mākslu Ņūkastlē. Ko nozīmējot vārds ‘Dzidra’ mans iztulkojums bija – clear, clean, transparent. – Bet varbūt man nevajadzēja to stāstīt Tev, bet Dzidrai? Katrā ziņā Dītrichs bija jauks!

Mūsu jaunā paaudze cīnās katrs pats pa savu dzīvi. Robis bez sava matemat. skolotāja amata aizrāvies ar sportu – visāda veida maratona un pusmaratona skriešanām. Annele ar savām trejmeitiņām pakojas. Viņas vīrs dabūjis darbu Armidāles Uni. un pēc dažiem mēnešiem pārcelsies no tālās Pertas uz austrumu krastu. Mēs, protams, esam ļoti priecīgi, jo nu jau mūsu mazmeitiņas būs pieejamas. No bērniem un mazbērniem tikai var redzēt, kā laiks skrien. – Un mūsu Dace vēl arvien ņemas pa savu ortodentistes praksi, nevar no tās tikt vaļā, nav pircēja. Nedēļas nogalēs brauc 2 ½ stundas pie sava Džona, kur abi būvē māju, stāda augļu kokus, žāvē tomātus.

Abi ar Induli bijām uz vienreizēji lielisku latviešu diriģenta Māra, jeb Marisa, Jansona koncertu Operas mājā. Pārliecināja! Un publika bija sajūsmā!

Vēl iepriecināja pusmoderns ‘Seviljas bārddziņa’ uzvedums. Man modernie operu uzvedumi neko nepatīk, bet šis bija – naglai uz galvas!

Ļoti gaidīšu no Tevis vēstuli, kaut arī pagaidām neesmu Austrālijā. Visu mīļu, visu labu Tev un Inesei!
Ruta

Rīgas adrese līdz 28. Sept.
Nikolajs Jansons (R. Freija)
**** ielā
Rīga   LV 1013

—————————

[card]
1995.

Mīļā, tālā!

Ziemsvētku laikā atkal domās aizstaigāju ciemos pie Tevis. Garāka sarakstīšanās jāatstāj nākamajam gadam. Taisni neticami, cik ātri pagāja gads! Latvijas ciemi, atpakaļ uz Austrāliju caur Ameriku. Jucelīgs priekšsvētku laiks, plānošana un pīrāgu cepšana. Satiku Dzidru, viņa labi izskatījās, iepazinos ar Miško. Patīkams!

Gaidām svētkos visus mūsu jaunos un trīs visjaunākās meitenītes. Būsim saspiedušies, bet priecāsimies par svētku svecītēm!

Neaizmirsti mūs, tālajā Austrālijā!
R.

Mīļās meitenes – Erna un Inese!

Season’s Greetings
Meilleurs Voeux
Felices Fiestas
Prieku Svētkos! [added to list by R.]
Gaišu, patiesu svētku prieku jums abām! Jaunā gadā ieejot – labu veselību un priecīgu sirdi!
Ruta   Indulis

——————–

[notepaper with gumleaves and gumnuts along top and bottom]
27.  6. 96.

Ak Tu zelta drostaliņa, mīļā Erna, ka tu man ar elkoni iebukņīji sānos, lai es beidzot ņemu zīmuli rokā. Ar domāšanu un piedomāšanu vien nepietiek.

Nu, kas tad ir noticis kopš mūsu pēdējās sazināšanās pusgadu atpakaļ? Gaidīšu no Tevis vairāk ziņu par Tavu darbošanos, jo Dzidru arī sen neesmu satikusi. Un, kad raksti, atsūti kādu saules stariņu, jo mums ir auksts, auksts (lai arī ārā viss zaļš), un salst rokas. – Paldies par līgo-līgo sveicieniem. Ņūkastles latvieši (22) sanāca kopā, rādīja lustīgu vācu filmu, ēda, dzēra, mēģināja līgot (nekas neiznāca), bet bija labi būt latvietiskā vārda vidē. Nekādas augstas klases runas vai problēmas netiek cilātas, bet ir labi arī tāpat dzirdēt – kas kuram sāp, kurš aizbraucis uz Latviju, kuram (Rasmaņiem) ciemiņi no Latvijas, bet pats ir slimnīcā utt, utt. Rītu domāju aizšaut uz Sidneju, uz valodas pulciņa sanāksmi, kur tiks izcīnīta politiska kauja par G. Ulmaņa grāmatu ‘No tevis jau prasa daudz’. Sirdij prasās dzirdēt latvisko vārdu, lai arī mājās tas mūsu starpā skan, un grāmatu arī diezgan.

Dažas nedēļas atpakaļ bijām Armidālē, kur Anneles ģimenē kristīja mūsu trīs mazmeitiņas, visas vienā reizē. Meitenes nav vairs nekādi bebīši: 3g., 5g., 8g. vecas. Ceremonija (Uniting Church) ir savādāka kā esam paraduši musu luterāņu baznīcā. Galvenā mācītāja sieviete, simpātiska, izdarīga. Pēc kristīšanas ceremonijas nāca parastais baznīcas sprediķis, ko teica korejiešu (vietējais) mācītājs. Viņš sāka sprediķi šādi: Es šorīt izdarīju neparastu darbu – nodzinu savas ūsas. Un tā visu laiku tika runāts par šo tematu. Netiku gudra, ko īsti viņš gribēja teikt. Citi kristībnieki arī bija neziņā. Savilkām galus kopā, ka laikam viņš runāja par iecietību. Esi iecietīgs pret cita cilvēka izdarībām, uzskatiem, ticību utt. Nu jā, mēs bijām arī iecietīgi un viņu nekritizējām. Beigās viņš paņēma ģitāru un spēlēja un dziedāja vienu dziesmu. Meitenes bija nokristītas, tas galvenais! Anneles vīra Siti tēvs ir ticīgs cilvēks, bet viņa 5 bērnu ģimenē tikai diviem ir kristīti bērni. Laiki mainās, uzskati mainās!

Ko daru? Gadus atpakaļ dienas bija daudz garākas. Tagad darāmais tiek atlikts arvienu uz parītdienu. Biju Sidnejā uz teātru festivālu. Piedalījās vairs tikai divas grupas – Sidnejas un Melburnas. Brīnišķīgi, ka Sidnejas grupā ar prieku un sajūsmu piedalās spējīgi jaunieši. Sidn. rādīja Moljera ‘Iedomu slimnieku’. Vilcinājos braukt, domāju – ko gan viņi varēs iztaisīt no šīs lugas. Bet – pārsteidzoši! Bija dzīva, interesanta, neparasta, raita un spraiga izrāde. Patika man, patika visiem. Melburniešus neredzēju. Gadus atpakaļ, jau 60-os un 70-os gados daži pesimisti pareģoja, ka šī spēlīte – latviešu sabiedriskā dzīve – ilgi nepastāvēšot. Un tomēr darītāju un skatītāju skaits vēl arvienu ir kupls, lai gan dzīves veids daudziem ir mainījies. Mājas kļuvušas par lielām, kaites liec muguras un kaulus. Viens otrs arī šķiras no šīs pasaules. Jāņu dienas rītā mūžībā aizgāja Bērziņu Milda. Viņai bija vairākas triekas lēkmes, sirds neizturēja. Un arvienu it sev. šādās reizēs nāk prātā Paulīnes Bārdas vārdi: Steidzies mīlēt dienu šo, kas kā bērns ap tevi glaužas. Ak dzīve, dzīvīte!!

Es sevi sunīju, ka esmu kļuvusi ļoti pavirša grāmatu lasītāja. Braucu ar acīm pāri lappusēm lielā steigā, tā bieži nekas liels nepaliek pāri. Domāju daudz par Latviju, lai gan šogad nesaņēmos apciemot tālo dzimto zemi. Lielā, skaistā 80-to gadu beigu aizrautība ar Latvijas karogiem, brīnišķīgo Baltijas ceļa ķēdi, 90-to g. sākumu ar barikādēm – kur viss tas pagaisis? Šodien Latvijā ir vairs tikai pelēkā ikdiena. Un tomēr gribas cerēt… – Gaidīšu no Kanādas vairāk ziņu, kā veicas ar darbiem. Tu jau savu vārdu latviešu literatūrā esi cieši ierakstījusi. Vari būt priecīga, vari būt lepna par padarīto!

Sirsnīgi sveicieni abām Tavām meitenēm. Dzirdēju, ka Dzidra gatavojoties uz ciemiem Kanādā. Arī Indulis sveicina visas jūs ziemeļu puslodē. (Viņš vēl arvienu nodarbojas ar peldēšanu).

Visu mīļu, visu labu Tev, siltā dvēsele!
Ruta

——————


30. 9. 96 

Sirsnīgs, silts sveiciens no tālās Austrālijas!

Mīļā Erna, kālab esi mani pilnīgi ‘norakstījusi’ no savu draugu pulka? Ja Tu būtu mani rājusi, izsunījusi, tad būtu domās teikto uzlikusi uz papīra. Citādi rakstīšana nemaz neveicas.

Bet nu – par visu vairāk gribētu dzirdēt par Tavu dzīvi. Dzidru neesmu ļoti ilgi satikusi, tā arī par jums visām dāmām neko nezinu. – Kā parasti, dzīvojam pusskriešus. Nez’ kāpēc tā, jo, atskatoties, nekas taču nav paveikts. Pēdējā laikā gan noņēmos palīdzēdama Indulim sagatavot viņa akadēmisko runu par universitāšu sākumiem Eiropā. Klabināju, tekstu pārrakstot, vecu rakstāmmašīnu, kādu Tu jau vairs neatceries, jo, tāpat kā daudzi, pazīsti tikai kompjūteri. Dažreiz neapskaužu sevi, ka esmu vecmodīga. Nu šis klabināšanas darbs nobeigts, runa arī norunāta Latv. Univ. gada svētkos Sidnejā. Braukšu uz Austrāļu teātri Sidnejā. Pa reizei aizeju uz vietējo latviešu sanākšanu šeit pat, un ieguvums man ir, ka visapkārt dzirdu latviešu valodu. Grāmatas lasu, vairāk šķirstu, ļoti nekārtīgi, vairāk tikai vakaros. Ar mūsu jaunajiem sazināmies tikai pa telefonu, redzamies ļoti reti. Austrālijas pavasaris ir brīnišķīgs, liekas, ka pār tevi līst ziedu jūra, krāsas, smarža. Viss atveras pēkšņi, bet nav mums ceriņkrūmu, kas pumpurotu līdzīgus milzu ziedu ķekarus pārbagāti, bet īslaicīgi daba dāvina ar melnajām ar mēļajām vistārijām. Vai atceries tās? Gribētos pavasari saturēt, nelaist vaļā, tas padara dienas un domas gaišas!

Bet – arī pavasarīgajā domāšanā ir iezagušās tumšas, skumīgas nezāles, ko nevar pilnīgi izravēt. Esmu sapinusies kā zirnekļa tīklos vecu vēstuļu šķirošanā, likvidēšanā, dažu paturēšanā. Par to runājot – vai Tavējās vēstules, ja tās nav ļoti personīgas, varētu ar laiku aizsūtīt kādam lit. muzejam vai Misiņa bibl.? Kad to varēšu izdarīt, Dievs vien zina. Kā teicu – esmu sapinusies… Ak, mīļā Erna, neņem par pilnu visu, ko esmu samurgojusi. Gribētos vēlreiz apciemot dzimto zemi, bet ceļš ir tik tāls, un jāredz, ko pašas kājas un jušana saka līdz nāk. vasarai. Lūdzu neaizmirsti mani.

Visu mīļu, labu!
Ruta


4. 10. 96.

Mīļā, labā, tāli/tuvā, sirsnīgā, darbīgā, enerģiskā, klusējošā(!!), acīgā, vērīgā, saprotošā, mākslinieciskā, apdāvinātā,
ERNA!

Prieku, sauli, veselību – no visa tā lielās devās vēl daudziem, daudziem gadiem!
Un nepazaudē zīmuli arī priekšdienās!
Ar sirsnīgu dzimšanas dienas buču!
Ruta

Daudzas, daudzas laimes!
Dace Brutāns

Pilnīgi pievienojos teiktajam!
Indulis

————————-

[card]

Mīļā Erna un Inese!

With best wishes for a joyous Christmas Season
Spožas svētku svecītes, baltus svētkus un mieru sirdī!
Stabilu veselību un lielu dūšu jaunajā – 1997. gadā!
Ruta               Indulis

Mīļā Erna!

Zinu, ka mana reize būtu rakstīt, bet svētku steiga iepinusi mani kā zirnekļa tīklos. Par daudz ko jādomā (droši vien nevajadzīgi), būtu jācep un jāvāra, jāsaiņo un jāpasvin vairākas ‘priekšsvētku eglītes’. Tā dzīve šinī laikā ir iekārtojusies. Kur gan palicis svētku miers? Pa svētkiem būsim laukos pie mūsu Daces. Tur būs klusums, tīras, augstas debesis, naktīs zvaigznes lielas un spožas. Tad varēs apsēsties ārā un klusēt. – Tu jau saproti mani un būsi mazliet pacietīga, mīļā, tālā! Nē – tuvā, tālajā pasaulē.

Visu mīļu un labu!
Ruta

—————–

[card]

Mīļā Erna, mīļā Inese!

Man šis gads ir bijis vēstuļu nerakstīšanas gads, nezinu kāpēc. Esmu pa retam izmainījusi vēstules tikai ar māsu Latvijā. Kad pārlasu Jūsu sūtītos pag. g. svētku sveicienus, redzu, kā visus mūs tie traki skrejošie gadi pamazām liec pie zemes un sadrumstalo. – Katru dienu sagaidām ar prieku. Bet svētku spožums ir tomēr speciāls. Ziemeļu zemēs to, domāju, vairāk izjūt nekā šajā raibajā, siltajā, trokšņainajā atmosfērā. Svētkos brauksim uz laukiem būsim pie mūsu Daces un Džona visa ģimene kopā – Annele ar savu ģimeni. Robis, vieninieks skolotājs. Paši mēģinām turēties, žēl tikai, ka ikdienas sīkumi pataisa dienu daudz īsāku. Neesam šogad bijuši Latvijā, ne arī vietēji tālākos izbraucienos.

Come close and let His love touch you...
Draw near and behold the source of all joy.

Abām Jums, sirsnīgajām meitenēm, lai būtu spožas svētku svecītes, zaļš egles zars un Ziemsvētku ‘klusa nakts’ atmiņas.

Mīlestībā –
Ruta               Indulis               xxx

Paldies par ziņām, Inesīt!

———————–

Mīļās meitenes – Erna un Inese!

Janvāris aizjoņojis, februāris jau pusē. Nekā nevaram to laika trako skriešanu piebremzēt. Domāju atsākt janvārī sazināšanos ar draugiem, neizdevās. Janvāris jau šeit if brīvdienu un ciemiņu mēnesis. Bija jau jauki!

Paldies jo sirsnīgi par svētku sveicieniem, par žurnālu, par ļoti interesanto apkārtrakstu. Bija daudz ko pārdomāt. Tu, mīļā Erna, agrāk tik sprigana, arī esi kļuvusi lēna. Atkal jālamājas: tie nolādētie gadi! Tie mūs visus pamazām liec pie zemes. Tu savā trešajā tēvzemē tagad izbaudi ziemu, ko mēs neesam gadiem ilgi redzējuši. Vai Kanādu uzskati kā savu trešo tēvzemi? Ilgus gadus esi tur bijusi un baudījusi tās skaistumu, labvēlību. Austrālija dzīvo tikai atmiņās. Un Latvija? To vairs nepazītu!

Architektūras žurnālu vēl neesmu izlasījusi. Par arch. man lielas jēgas nav, baudu acīm kā tā mainās, kā nāk iekšā jaunas līnijas, jaunas idejas, un tad saku – tas man patīk, tas nē. Un pēc laika, kas agrāk bija ‘nē’, tagad ir ‘jā’. Pierod, iedziļinās. Jo visapkārt mums tak visu laiku ir pārmaiņas, attīstība. Kad ieceļojām šai zemē pusgadu simtu atpakaļ, cik tā bija vecmodīga (?!), tagad to vairs nepazītu, no jauna skatoties. Izaug un mainās kā bērns. –

Nu gan es pārgudri aizpļāpājos, Ineses stāstījums par konferenci, par spa, par dzīvajām, augošajām ‘būvēm’ un citām redzētām neparastām lietām un vietām lasījām ar lielu interesi. Un bija ko pārdomāt vēl par valodu, valodas lietošanu, par Ziemsvētkiem. Pati piedzīvoju, kā man bija ar vācu valodu 1993.g. Vācijā. Savā laikā, bez lielīšanās, runāju vācu val. brīvi. Bet valoda ir jālieto, kā mēs visi zinām. Mazliet kautrējos Vācijā runāt savu tik ‘basic’ kļuvušo, 40 g. nelietoto valodu. Bet bija jārunā, biju Vācijā viena. Pamazām, pamazām daudz kas nāca atpakaļ, un pēc nedēļas pieķēru sevi, ka domāju vāciski. Un tagad man angļu valoda iet strauji uz leju, jo aizgāju no darba bibliotēkā savus 15 g. atpakaļ, ar Induli mājās runājam latviski, un sekas ir ļoti jūtamas. Ar lasīšanu vien nepietiek, tad būtu jālasa skaļi, ne tikai ar acīm. –

Un Ziemsvētki! Ļoti izjūtu, ka šajā zemē tie ir steigas un naudas taisīšanas laiks, dāvanu došanas un dāvanu ņemšanas laiks, burzma, piekrauti ‘trollīši’ ar ēdamo, dzeramo, kaudzēm, kaudzēm. Cik gan cilvēks šajās svētku dienās var vairāk ieēst? Visai burzmai pāri galvām piekārti spoži bumbuļi un skan skaļi spēlēta ‘Klusa nakts’, viss ir komerciāla padarīšana. Jo ir taču – vasara! Un Ziem(!)svētki ir jāizmanto!

Ticu, ka Vācijā ir Ziemsvētki, ar svētku sajūtu un ar Ziemsvētku prieku visapkārt. Mūsu bērnu un jaunības dienu atmiņas arī ir pilnas ar šo svētku prieku. Mana krustdēla meita pag.g., vīra darba dēļ pārcēlās no USA uz Frankfurti. Viņa Z.svētkus pārdzīvoja līdzīgi, kā Jūs, Inese rakstāt. Mans krustdēls aizbrauca tūdaļ pēc svētkiem meitu apciemot, un jutās vēl tad aizgājušo svētku iespaidā.

Nav jau šajā zemē viss tikai negatīvs un komerciāls, ir jau sirsnība un arī īsta svētku noskaņa un svētku prieks. Bet liela nozīme ir – ka ir vasaras laiks, silts, saulains, nu, Jūs jau abas visu to zināt. —-

Mēs savas ģimenes austrāļiem esam ‘iemācījuši’ svinēt arī mūsu svētkus 24. decembrī. Kopā dziedam svētku dziesmas, ir svētku mielasts, dāvanas. It sevišķi tas patīk mūsu mazmeitiņām, nevar vien sagaidīt, kad tiks klāt pie paciņām zem eglītes. Šogad visas trīs meitenītes piedalījās arī aktīvi visās izdarībās. Sofija 10.g., lasīja Ziemsvētku stāstu no bībeles, un visas trīs kopā dziedāja vienu svētku dziesmu. Mums ar Induli 24. decembris šogad bija tāda speciālāka diena. 50 g. atpakaļ mēs Z.sv. sadevāmies rokās un aizsoļojām pie mācītāja. Šogad šo notikumu atcerējāmies ģimenes vidū mūsu Daces mājās. Starp apsveikumiem bija arī viens, kas mani speciāli iepriecināja: Paldies ka esam sagājuši kopā… rezultātā nākusi Annele un 3 mazmeitas. – Nu, vai nav forši! – Vecgada vakara uguņošanu pasaules mērogā vērojām TV, atkal un atkal. –

Un tagad mistiskais 2000, kas ir tāds pats, bez kādām speciālām zīmēm (cerams, arī uz priekšdienām!) kā līdzšinējie gadi. Prātā stāv doma vēl aizceļot uz Latviju, esmu bijusi jau 6 reizes, bet kaut kā – velk. Tikai – mani gadiņi, un ceļš nepieklājīgi garš. Radi un draugi mudina: brauc, brauc! Rīgā apmešanās man solīta. Un kas par vietu centrā! Kaimiņos Andrejam Eglītim, iespēja viņu no tālienes saskatīt čāpojam pa ielu! – Runājot pa tik kulturālām lietām – drīzumā Sidnejā referāts par Spodri Klauvertu, un tāpēc pāršķirstu grāmatu par viņu, daudz kas jau izbiris no atmiņas. Starp fotos grāmatā ir viena, kur Spodris ar ‘meitenēm’, (tā tur teikts). Un viena no tām esi Tu, Erna ar ziedu klēpi rokās. Citām nav, tā kā Tu tur esi devusi kādas nodevas, varbūt lasījusi referātu literātu grupai. Smaidīga, priecīga. Gads nav minēts.

Mēs paši domājam, ka dienas piepildās ar darāmo, to nemaz nemeklējot. Indulis regulāri peldas, klibo, lasa vēstures grāmatas, pastrādā dārzā. Viņam jāiet uz dažām dienām slimnīcā, lai savestu sirdi kārtībā. It kā nekas jau nekaiš, bet brīžam uznāk nogurums, sirds nestrādā regulāri. Man kārojas izbraukt ‘pasaulē’, pie kāda no mūsu ‘jaunajiem’. Mēs it kā dzīvojam centrā, Robis, kurš pērk māju un drīzumā tur ievāksies, ir 2 st. brauciena attālumā, Annele ar ģimeni Armidālē, 4 st. brauciens, Dace uz otru pusi, 5 st. brauciens. Daces dzīve gauži pārmainījusies – no ortodontistes kļuvusi par lauku saimnieci. Darba tur pāri galvai. Un nupat viņa atklājusi, ka viena kaimiņu ģimene ir Egona Brūveļa (Feliksa Brūveļa brālis) dēla ģimene. Tev vajadzētu atcerēties, dīpīšu sākuma gados Austrālijā Brūveļi bija ļoti rosīgi Sidnejas latviešu sab., visu ko veidojot un dibinot. – Un es pati? Vēlētos vairāk laika grāmatām! – Vēstule nobeigta 21. 2. 00, neprasiet, kad iesākta! Visu labu, visu mīļu jums abām!!! Un vēlreiz paldies par visām ziņām!

Ruta

——————-

[card]
[no date]

Vēlreiz – ar gaišiem svētku sveicieniem!

Man šogad uznāca nerakstīšanas vaina, bet liekas – citiem draugiem un radiem arī, jo nevienu vēstuli (gandrīz nevienu!) šogad neesmu saņēmusi. Dzīvojam mierīgi, nekur neesam izbraukuši, izņemot pie mūsu Anneles uz Armidāli. (Vai atceries, Erna, šādu pilsētu?) Svētkos brauksim uz laukiem pie mūsu Daces ieelpot svaigu gaisu un izbaudīt augstās zvaigžņotās debesis. Svētku vakarā tad būs ‘mūsu’ Ziemsvētki. – Kārdina vēl doma par Latvijas apciemojumu, bet… Nevaru būt droša par veselību un izturību. Esmu Latvijā bijusi septiņas reizes, bet vēl nepietiek. Viss, it viss tur mainījies.

Tāpat kā šeit! Tu šopusi vairs nepazītu. Jūrmalas kāpas, kur kādreiz ar Tevi kopā staigājām, ko tu tik skaisti aprakstīji vienā stāstā, tagad nosprostotas, aizaugušas. Lielais iepirkšanās centrs ir audzis un piepūties ar katru gadu lielāks. Nepatīkami! Cilvilizācija! Globalizācija! Merewether peldbaseins vēl eksistē, kur Indulis (es slinka) katru dienu peldas. Tempora mutantur!

R.

Christmas greetings and warmest wishes for the year ahead.

Mīļās meitenes – Erna un Inese!

Sūtam jums abām siltus Ziemassvētku sveicienus no saulainās (kādreiz par daudz!) Austrālijas.
Ko lai vēlējam Jaunajā gadā?
Visi mēs lai būtu priecīgi par katru dienu, ko Dieviņš mums piešķīris!
Gaišus, sirsnīgus svētkus!
Visu mīļu un labu!
Ruta               Indulis

———-

[Xmas card — no date]

Mīļā Erna, tālajos ziemeļos!

Gaišu svētvakaru, priecīgus visus svētkus jums abām ar Inesi! Un jaunajā gadā atgādinu Tev — turies kā Pāvils cietuma stenderēs! Labu gadu!
Vislabāko jums abām!
Ruta             Indulis

Ja nu šogad ar kaut ko man neveicās, tad tas bija — ar to vēstuļu rakstīšanu. Arvienu pazuda zīmulis. Gads aizskrēja varen ātri — bija mazi izbraukumi, ierobežotas nelielas svinības, ar jauno un visjaunāko paaudzi tikai sasaukšanās pa telefonu. Un Saulgrieži un gadu maiņa durvju priekšā. Sidneja aicina ar Kultūras Dienām, ar māksliniekiem un teātriem no Latvijas. Sidnejas izdarības man arvien uzsit garastāvokli uz augšu. Tur mēs sirmās galvas satiekamies, allaž ir kas jauns un Sidnejas jaunā paaudze ir “traki forša”, prieks skatīties.

— Visur ir svētku steiga (ir arī karsta un sausa vasara), nepatīk! Svētkos būsim pie Daces un Džona uz laukiem, tur zvaigžņotās debesis ir tik augstas tik skaistas un tur patiesi ir — klusa nakts, svēta nakts.

R.

Ļoti gaidu kādu rakstu rindu!

——————

Calgary, Alberta.
30.6.1998

Mīļā Ruta,

Ilgi nav dzirdēts kā jums klājās. Kā ar veselību? Ko dariet? Kas jauns jūsu dienās? Man ir tik daudz gadu ka nedrīkst par veselību vaimanāt. Ir ļoti vājas acis, apkārt redzu bet nevaru lasīt, ne grāmatas, ne notis.

Tālis brauks ciemos nākoš nedēļas beigās uz divām nedēļām. Dzidra jau te ir, un būs uz diviem mēnešiem. Viņa ar Inesi mani izlutina darot visu priekš manis. Viņas ņem zem savām rokām un tad es kaut kā varu soļot līdz, zināms tikai nedaudz ceļa gabalu ārā.

Es gribētu ļoti zināt kā Tev iet. Mūzika man palīdz dzīvot un es šo to mēģinu iemācīties no galvas jo notes gandrīz nemaz nevaru salasīt.

Mēs vēl gribam kaut kur iziet vai izbraukt, kaut ko redzēt, piedzīvot, kad būt labāks laiks. Pašlaik līst.

Vēlu jums visiem veselību un dzīves prieku.
Ar sveicienu,

———-

14.12.98

Mīļā tāli-tuvā Erna!

Zinu, ka mani svētku sveicieni Tev neaizies laikā, bet svētkiem seko jauns gads ar savām 365 dienām, un laba vēlējumi jau nav svētkiem vien. Esmu sapinusies neizdarītos darbos, negribu taisnoties par to, tāpēc daudz kas ir par vēlu, par vēlu. Tavu pirms pusgada rakstīto vēstuli saņēmu sept. sākumā, kad atgriezāmies no Latvijas. Paldies sirsnīgs, kaut vai par īsajiem vārdiem. (Nē, vārdi nav īsi!) Uzreiz tiek atkal pārmests tiltiņš pāri pasaulei, kaut vai domās tikai. — Jā, Latvija! Tā mūs, vairāk mani, sagaidīja ar tādu neaprakstāmu sajūtu, sauc to par tuvību, par siltumu. Es uzreiz jutos kā mājās. Lai gan Latvijā bijām apm. 1 mēnesi, tomēr daudz ko neredzējām (piem. prof Stradiņa muzeju), daudz kur neaizgājām (piem. uz Misiņa bibliotēku), satikām vienīgi mūsu Rīgas radus. Laukos aizbraucām vienīgi pie māsas. Bija dažas dienas Rīgā arī mūsu znots, Anneles vīrs: pirmo reizi Eiropā. Cik nu redzēja, viņam Rīga ļoti patika. Un kopš pārbraucām (sapampušām kājām, garā lidošana ir traki nepatīkama), šķiet, nekas prātīgs nav padarīts, nekas nav paveicies, it sevišķi cietusi ir sasaukšanās ar draugiem. Ceru gan nākamajā gadā laboties, ceru!

Mūsu Dace likvidēja savu praksi un pašlaik dzīvo pa laukiem, abi ar Džonu saimnieko, audzē “organiskas” saknes, dzenā vistas, pārrauga lopus utt. Darba diezgan. Redzēs, kā dzīve iegrozīsies turpmāk, jo Dace jau ir vairāk pilsētas meitene. Prakses likvidēšanas Dacei prasīja lielu nervu saspīlējumu, jo bija dažādi sarežģījumi. Brauksim svētkos visa ģimene pie viņiem, būs arī Annele ar savām trejmeitiņām un Robis. Visiem mūsu jaunajiem šinī gadā bija un ir pārmaiņas dzīvē. Dace — laukos, Anneles vīrs dabūja pastāvīgu lektora darbu Armidāles Universitātē, Robis laikam ies kaut kur uz laukiem, t.i. kādu lauku pilsētiņu, pieprasījis skolā paaugstinājumu. Precējies, pagāns, nav. — Es pati klusībā šķendējos par gadu ātro skriešanu, par pašas gausumu. No Latvijas pārvedām kaudzi grāmatu. Lielu kaudzi mums sadāvināja arī Ruņģu Valija, ar ko satikāmies 1/2 dienu Cēsīs. Viņa ir apbrīnojami sistemātiska strādātāja un veikla vēstuļu rakstītāja. — Mīļā Erna, ir jauki, ka Tev ir mīļas un sirsnīgas meitas, ka Tu tiec mīlēta un apčubināta. Sasauksimies jaunajā gadā, jā?

Ruta

—————-

[Mailed with card in 1999]

Vēlreiz — Mīļā Erna!

Kaut Tu pati esi citā pasaules malā, tomēr mūsmājās Tu arvien esi ar saviem darbiem, ar grāmatām. Tā ir liela dāvana. Nupat pārlasīju 1993. g. Lit. un Mākslā Tavu sirsnīgi skumjo stāstu “Prom no mājām.” Bija jau lasīts agrāk, bet tagad liekas atkal jauns un svaigs. Paldies Tev!

Dzīvojam tepat, ar skatu pāri jumtiem un okeānu tālumā. Daudz kas mainījies, kopš biji šeit. Ceļš mežā, kur gājām staigāt līdz ūdeņiem un smilšu kāpām, nav vairs izbraucams. Tu par mūsu iešanu tur uzrakstīji arī skaistu stāstu. Kā saucās? Gājiens pa mežu?? Bija publicēts Aust. Latvietī. Vai atceries?

Ak Erna, Erna! Cik daudz skaistu atmiņu no tiem gadiem, kad bijām kopā. Viss jau ar laiku ir tikai atmiņas!

Indulis bez savas iemīļotās peldvietas, ko viena dāma nosauca: Miljonāra peldbaseins, nevar iztikt. Ziema vai vasara — jāmērcējas katru dienu. Arī Tu tiki tur mērcējusies. Nez’ kā iznācis, ka pēdējos gados esmu apslinkusi, arī staigāt eju retāk, jo aizmugures “bušā” ir neomulīgi vienai iet. Indulim mežģās celis, staigāšana nevedas.

Mūsu Dace tagad ir farmeriene. Apstākļi tā sanāca, ka viņa likvidēja praksi un kopā ar Džonu (tagad saka: partneris) saimnieko lielā lauku īpašumā, audzina “organic” saknes, salātus, visu ko veselīgu.

Lai Tu arī būtu veselīga, mīļā Erna.
Ruta

Valijai Ruņgis veselība Loti nelāgi samežģījusies.

————–

3.2.03

Mīļā Dzidriņ!

Te nu ir tie apsolītie raksti par E. Dz. K. Man prātā ir vēl viens Aleksandra Zariņa raksts viņa grāmatā Bites un Bumerangs. Tā ir rakstu sakopojums par latviešu literātiem un citiem sabiedriskiem ļaudīm. Neatceros virsrakstu, ko AZ rakstīja par Tavu māmiņu, bija kaut kas… “Ļaudonas varenā saimniece” (?) jeb kas tamlīdzīgs. Es savu grāmatu kādam uzdāvināju, un *– visas bija izpārdotas. Mēģināšu sameklēt kādā bibliotēkā, ja izdosies — nokopēšu to raktu priekš Tevis.

Kad tiksimies, vēl pastāstīšu par vienu citu rakstu.

Baudi dzīvi, tā ir tik īsa!
Ruta F

* vairs nevarēju sev to grāmatu iegādāties, jo —

Sarma (unpublished 1968-70) (Ķikure/Kikure)

1968. 5. I. [jan.]

Sveicināta, E. Dzelmes kundze,

Paldies par vēstuli, kuru es gan nebiju gaidījis, jo es jau esmu vainīgs, ka tik ilgi par Jums nekā nezināju. Man nav nekāds noslēpums kāpēc tad tā varēja notikt, ka pēkšņi izbeidzās vēstluļu apmaiņa, kas laikam bij ilgusi kādus desmit gadus. Taisni tāpat arvienu izbeigušās daudzas manas ilgu gadu draudzības. Man sāk izlikties, ka es esmu ar savām domām lieks un es vairs nespēju rakstīt. Vēlak es nožēloju savu izturēšanos, jo tā varēja būt maldīga. Bet ne vienu reizi vien nekas vairs nav bijis ne maināms, ne labojams, jo otrais rakstītājs jau aizgājis no šīs pasaules. Labāk, protams, būtu, ja es pats jau būtu aizceļojis, jo tur man vairs ne par ko nebūtu jādomā.

Ta viņš ir.

Bet Jūsu un manu vēstuļu krājumi ir pārāk lieli, lai par tiem nebūtu jādomā. Un es domāju arī. Jo īpaši beidzamajā laikā, kad mana rītdiena nav tik droša. Es domāju par to, kas notiks ar Jūsu vēstulēm, kad tās šķirstīs mana testamenta izpildītaji. Ko viņi ar tām iesāks? Vai atdos Jums atpakaļ, vai nodos kādā archīvā, lai tās tur katrs šķirsta un lasa? Varbūt Jums tas ir pavisam vienaldzīgi? Bet varbūt, ka ne? Par savējām, kas ir Jūsu rokās, es nedomāju, jo tur neviens neizlasīs neko citu, ko visi jau tā kā tā zin. Manās vēstulēs lasāms tikai manas ārejās dzīves attēlojums. Ar Jūsējām tas ir citādi. Tur ir daudz kas no tā, ko esat pārdzīvojusi, bieži vien izcietusi. Es tam reizi ļoti dzīvoju līdzi. Bet no manām vēstulēm to, kā es domāju, neizlasīs.

Reizi man ienāca prātā ideja. (Vispār es neesmu ideju cienītājs, tāpēc varbūt drīzāk te varētu runāt ne par ideju, bet par sensāciju). Varētu tādad no Jūsējām un manējām vēstulēm izveidot grāmatu. Tā būtu sensācija, jo otra tāda gadījuma mūsu literatūrā nav. Visa tās vēstuļu apmaiņas (Bārdas, Raiņa un Aspāzijas un citas) ir pārāk sīkas un nenozīmīgas. Mazākais to var teikt par to, kas iespiests. Jūsu vēstulēs ietverts vesels dzīves posms, smagi gadi. Manējās jau ne, tās tur ir tikai dialoga pēc, es teicu, ko domāju, bet ne to, ko jutu.

Pārdomājiet šīs lietas – es darīšu tā kā Jūs gribēsit.

Es tagad dzīvoju apmērām kā sapnī – jo īstenība neatbilst tam, ko domāju vai jūtu. Saskare ar citiem cilvēkiem gandrīz pārtrūkusi. Man nepatīk nekur iet, ne arī kautko redzēt vai dzirdēt. Man nepatīk arī vairs rakstīt. Ja rakstu, tad tikai rakstīšanas procesa dēļ, jo nekāds saturs neinteresē, vienaldzīgs ir arī tas, kas galā iznāk.

Šejienes saskare rakstnieku un dzejnieku starpā, kas te bij diezgan rosīga, tagad pilnīgi izplēnējusi. Man atlikušas tikai vēstuļu kaudzes, citādi visi pazuduši. Es neko nenožēloju, bet tikai reizām apsmeju sevi par to, ko biju gaidījis. Viss, ko esmu gribējis šai ziņā panākt, dibināt, kārtot, ir izsviests zilā gaisā. Nekas nav radies, nekas nav panākts. Es varu aiziet pats šodien vai rīt, tā būs tikai pārēja no viena tukšuma otrajā, lielākajā.

Es domāju, ka Jūsu dzejoļi labi. Ja tos salīdzinu ar agrākajiem, tad man šķiet, ka agrākie ir emocijām bagātāki, varētu teikt sirsnīgāki. Tagadējie ir vairāk intellektuālāki, tātad modernāki. Runājot par iespiešanu Jums vajadzētu sazināties ar Grīnu Zviedrijā, jo viņš ar Raitmaņa kundzes vieglu roku pašlaik laiž klajā sēriju jauno dzejnieku darbu mazās grāmatiņās. Nupat iznākušas pirmās divas grāmatiņas mūsu G. Pļavkalna un Ridzinieka. Es tās vēl neesmu saņēmis.

Kāpēc Jūs uzņēmāties tik smagu pienākumu divus gadus uzturēt Ineses dzīvokli? Bet tas jau laikam lieks jautājums –

Labu jauno gadu.

Šai vēstulei nav noraksta, tāpēc lūdzu to pēc izlasīšanas iznīcināt.

Jūsu J. Sarma.

1968. 7. 1.

Mīļā E. Dzelmes kundze,

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies! Jūs esat tik laipna un pretīmnācīga un man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka Jūs girbat uzņemties tādu aptgrūtinošu ceļojumu. Jūs minējāt, ka vēstules ir tikai līdz 1958.g. Es šodien sāku krāmēties pa savu archīvu, kurš ir lielā nekārtībā un beidzot arī atradu kā Jūsu vēstules tā manējo kopijas. Jūsu vēstules ir ar 1958.g. 3. jūniju un beidzot ar 1964.g. 20. augustu. Mani noraksti no 1955. 1. jūlija, beidzot ar 1964. 14. 9. septembri.

Es izgatavošu aploksnes un rītu vēstules nosūtīšu Jums. No Jums tad atkarāsies, ko darīsit – brauksit tūliņ vai pēc šo savu dokumentu pārrakstīšanas? Man ir viss vienalga, bet drošāk jau gan ir, ja brauciet ātrāk, jo liekas tā, ka man pulvera krājums nav necik liels, jo īpaši kājās. Kājās jau nekas, tikai ceļot pa ielām grūt. Ja Jūs man ziņosit, kad apmēram vilciens pienāk Melburnā, es ceru, ka varēšu aizbraukt Jums uz staciju pretī. Ja nevarēšu, tad Jums būs pašai jāņem taksis un jābrauc uz Aivenho. Viesnīca ir 5 minūtes kājām gājienā no mana dzīvokļa un tās nosaukums šāds Ivanhoe Hotel & Ryan, 120 Upper Heidelberg Road. Telef. 491184.

Tomēr pārbaudiet vēl reizi savu nodomu vai tiešām gribat braukt uz Melburnu? Es beidzamajā laikā esmu kļuvis daudzās lietās ļoti mazticīgs. Es baidos no visa, kas tiek darīts it kā kāda pienākuma dēļ.

Ceļa izdevumi, protams, nāks uz mana rēķina.

Tilta apgāds man apjautājās par Austrālijas rakstnieku klusēšanu un lūdza mani ziņot kuri rakstnieki pēc manām domām būtu jāņem vērā. Es tad pārs vārdos pieminēju kādus no saviem paziņām un citu starpā arī Jūs. Iespējams, ka Tilts tad uzsāk kādu modināšanas akciju.

Tad nu visu labu Jaunajā gadā. Un varbūt uz redzēšanos.

Lai būtu kāda nodarbošanās, es reizām rakstu dzejoļus, kas gan nav domāti publicēšanai, tomēr vienā otrā aplamībā varētu būt pielīdzināmi patreizējiem dzejdarbiem.

Te tas dzejolis ir.

Skonu meitene.

Skonu meitene,
Smaidīgā jaukā!
Cik daudz, bezgala daudz
Garžīgu un rozīnēm bagātinātu
Skonu esmu saņēmis
No tavām smaržziepēm
Mazgātām rokām!

Un cik daudz mīļu smaidu
Gan neesmu saņēmis no tavām
Mazliet uzsārtinātajām lūpām
Un iedzēris tos līdz ar skonām
Un saldināto un rūgtināto
Nestles kafiju!

Un man jādomā:
Vai tik tu, o, mana mīļā, labā
Skonu meitene,
Neesi labāka nekā bija Dantes Beatriče,
Kas lika meistaram Dantem
Bradāt pa kvēlošo Elli,
Bet pēc tam rāpties stāvajā
Šķīstīšanas kalnā,
Bet ne reizi nedomāja par to,
Ka dzejnieks taču ir dzīvs
Un ka tam gribās ēst un dzert?

Un vai tik tu, mana skonu meitene,
Mīļā labā un juakā
Savā spodribaltajā ķitelī
Neesi vairāk cildināma
Nekā aušīgā Ēģiptes karāliene
Baudkārā Kleopatras kundze,
Kas nolaida no kājām
Cēlo Romas triumvīru Antoniju?

Un vai tu neesi arī cildināka
Par Leonardo Da Vinči
Baigo klusētāju Monnu Līzu,
Šo sievieti ar sakniebtajām lūpām,
No kurām neatskanēja
Neviens mīlas vārds?

Un tālāk: vai tu, mana spodrā un gaišā
Skonu meitene,
Pasniegdama man skonas
Neesi daudz sirsnīgāka
Nekā bālvaidzīgā
Un gandrīz vai svētā
Šekspīra Ofelija,
Kas prata skaistāk noslīkt
Nekā mīlēt?

Un cik reižu gan tu,
Mana jaukā, daiļā, smaidīgā
Un izveicīgā skonu meitene
Neesi saldinājusi manu rīta kafiju
Ar savām zafrandzeltenajām skonām,
Kamēr visu mīlētāju cildinātā
Fausta Grietiņa
Valdzināja Faustu
Tikai ar savām bizēm,
Kamēr tas sapinās tais kā gailis pakulās,
Ne reizi nesēdināts pie galda?

Un vai tu, šķīsti gudrā
Skonu meitene,
Neesi pārāka par Puškina Tatjānu,
Kas domāja, ka pasaules skumju pārņemto
Jevgeņiku Oņeginu iepriecēs
Nevis ar mīlestību,
Bet ar garām mīlestības vēstulēm?

Un beidzot: vai tu
Mana mūžam neaizmirstamā
Skonu meitenīte,
Neesi arī daudz pārāka
Par ūsainā Rudolfa Blaumaņa
Radīto lativiski vientiesīgo
Barona istabmeitu Kristīni,
Kas bij ieķērusies
Līdzīgi kādai ērcei
Suņa pinkainajā vēderā
Pļēguru muižas puisī?

Ak, tiešām, es to saku
No savas vecās un sabrukušiem
Ideāliem pieparkotās dvēseles dzelmēm
Tu, manas dzīves saldinātāja
Olimpiski neaizsniedzamā skonu meitene,
Tu esi man mīļāka, tuvāka
Un viarāk ilgota
Nekā daudzās visu dzejnieku cildinātās
Beigtās vecenes, sievas un meitenes!
Es ticu arī, ka tev zināma paruna,
Ko rakstītājs Zalamans
Ķēniņš tas visgudrais
Un proti: „Dzīvs suns ir labāks
Nekā biegts lauva.”

1968.50.5.[?]

Piezīme. Skonas ir četrkantainas ar safrānu dzeltenotas un rozīnām saldinātas smalkmaizītes. Jau piecus gadus es katru nedēļu apēdu 24 skonas. Piecus gadus es divreiz nedēļā redzu vienu un to pašu jauko skonu pārdevēju. Domāju, ka par to viņa dzejoli nopelnījusi.

1968.2.3.

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Paldies par Jūsu abām vēstulēm. Es bieži domāju par mūsu vēstuļu grāmatu – jau kādus gadus. Bet vai tad domāšana ir arī darīšana? Neesmu fiziski vairs nekāds varonis un arī garīgi uznāk jo smagi depresiju brīži – kad nekā nespēju darīt. Kad apskatu Jūsu biezo vēstuļu foliantu, uznāk šaubas vai pagūšu to pārrakstīt ar mašīnu? Jāsaka arī sarakstīšanos ar apgādu – kādā veidā un ar kādu iekārtu grāmatu izdot. Dažreiz domāju – gan jau ies un kaut kas galā iznāks. Bet ir brīži, kad nekā negribās ne domāt, ne darīt. Un tā nu viss virzas uz priekšu aizķerdamies un apstādamies. Reizi man bij pat ideja Jūsu vēstules izmantot romānam, jo materiāla tur netrūkst. Bet tad domāju, ka Jums tas nepatiks un tā projekts izdzisa. Tagad es to nožēloju. Bet nu ir par vēlu to domāt.

Tātad neko daudz no maniem nodomiem negaidat, bet pilnīgi veltīgi tie tomēr nav.

Nupat iznācis mans romāns – Rotaļa bez noteikumiem. Virsraksts varētu raksturot manu dzīvi, jo tā pagājusi tiešām kā diezgan jautra rotaļa, trāģiskie momenti nav daudz traucējuši.

Ar Rotaļu es nobeidzu romānu triloģiju Rūsa – Mīļā pilsēta – Rotaļa bez noteikumiem. Rūsā tēlota Daugavpils, — es tur dzīvoju 11 gadus. Mīļā pilsētā runā Bauska – tur dzīvoju 14 gadus. Rotaļa ir Melburnas meita – te man jau pagājuši 17 gadi. Par Rotaļu nepriecājos, jo te man pazīstama tikai vikendu dzīve. Vikendi jau ir tikai rotaļa, kas kļūst arvien garlaicīgāka. Pirmajos divos romānos es redzēju ikdienu. Ikdiena neapnīk, ikdiena ir patiesība. Rotaļa – vikends, tā ir niekošanās.

Bet nu es Jūs apgrūtinu ar nevajadzīgu runāšanu! Tāpēc beigas!

Kā klājas Dzidrai?

Jūsu J. Sarma.

1968. 4. 4.

Mīļā E. Dzelmes kundze.

Paldies par vēstuli. Tā mani ļoti iepriecināja, jo es tai izlasīju tik daudz spara un darba prieka, ka par to nevar nepriecāties. Tik daudzus gadus Jūs bijāt it kā pazudusi. Un es domāju, ka viss tas, kas saistīts ar šo mūsu saraksti ir tik pat zaudēts darbs, ka viss tas, kas runāts un rakstīts ar citiem mūsu dzejniekiem gandrīz 15 gadu laikā. Es sāku domāt, ka man visa šī smagā vēstuļu krava jānes uz bekjardu un tur jāsadedzina. Kāds gan prieks zināt, ka pēc manas nāves tās tiks izmētātas šur vai tur? Jo kas gan par tām rūpēsies?

Ja, ar mani tas tagad ir tā, ka labi gulēt nozīmē dzīvot. Es guļu 10-12 stundas guļamā laikā un šad tad arī vēl pa dienu. Kad saņēmu savu romāna Rotaļa bez noteikumiem pabiezo grāmatu, es teicu: tā ir mana pēdējā grāmata un man vairs nav nekas jāraksta, esmu rakstījis par daudz. Tad nu arī vairs nav nekā ko domāt vai darīt, atliek tikai gulēt.

Neviena sanāksme, ne apspriede mani neinteresē. Ja vēl kur eju, tad tā ir tikai spēlēšana un tāpat kā Jūs, es pēc tam dienas trīs, četras mocos ar nejaukām paģirām. Nožēlot to, ko esmu rakstījis vai domājis, protams, nav vērts, tāpat kā čigānam nav jāžēlojas par laiku, ko nosēdējis cietumā. Bet — —-

Ja, Jūsu dzejoļus jau sen vajadzēja sakārtot un izdot. Es par to bieži domāju. Bet domāju arī, ka nav nozīmes Jums par to rakstīt, jo savas lietas katram vispirms jākārto pašam, tad arī citi nāk talkā. Es domāju, ka dzejoļi Jums jāsakārto pašai, nevērojot nekādus aizrādījumus, jo tikai tad šādam krājumam ir jēga. Citi arvien domā un jūt citādi nekā mēs un mūsu kļūdas mums ir svarīgākas nekā citu atrastā vērtība. Parasti visi vērtētāji pieiet mums ar savu mēraukli un mūsējā viņiem nav saprotama. Es sevi par kritiķi neuzskatu un mani interesē tikai tas, kas ir kas ir katrs dzejnieks kā personība, nenoraidot ne šīs personības trūkumus, ne vērtīgumu, jo nozīme ir tikai tam, kas kāds ir, bet ne tas kādam tam jābūt no citu viedokļa.

Protams, Imantai dzejoļus sūtiet, bet ja viņi tos noraida, tad tas nenozīmēs to, ka tie mazvērtīgāki nekā, piemēram, Sniķeres vai Pļavkalna darbi, bet ka apgāds savu sēriju grib noslēgt ar tiem dzejniekiem, kas jau savus darbus nodevuši. Tādā gadījumā Jums krājumiņš jāizdod pašai, kā to jau dara Amērikas dzejnieces. Tādā gadījumā dzejoļu skaits būs jāpalielina. Jūs pati to iluestrēsit, M. Eglītis, iespiedīs, bet Jūsu abas meitas par to viņam samaksās. Necik daudz tas nebūs un viņas Jums to ir parādā par Jūsu pūlēm (un vai tad nu tikai par pūlēm vien!).

Ja, protams, es Jums aizsūtīšu Jūsu vēstlues katrā gadījumā vai nu izdosies tās iespiest vai ne, jo es nespēju iedomāties, ka kāds svešs pa tām drīkstētu rakņāties.

Pašlaik M. Eglītis iespiež manu dzejoļu krājumiņu ar kādiem 60 dzejoļiem. Bet tie nav mani, bet no dažādiem autoriem tulkoti dzejoļi. Tie nav arī izlases darbi, bet tādi, kas man kautkāda iemesla dēļ patikuši. Krājums būs iespiests 85 eksemplāros un nebūs pērkams, bet es to došu tiem, kam gribēšu. Pagaidām par to nevienam nav jāzin. Es to daru kāda humora dēļ: mana rakstnieka karjēra sākās ar dzejdarbu – Dzīve, kuŗas drīzi vairs nebūs, lai tad tā arī beidzas ar dzejdarbu. Svešos dārzos – tāds būs krājuma nosaukums un tā būs mana 20. grāmata. Ende gut – alles gut!…. –

Visu labāko

Jūsu J. Sarma

P.S. par nospurušajiem vēstules lapu virsgaliem atvainojos – bloks par ciešu salīmēts.                                                                                                                                     J.S.

1968. 22. 5.

Esat sveika, Dzelmes kundze,

un paldies par atļauju lasīt Jūsu dzejoļu izlasi. Protams, ka lasīt to, man bij divi nolūki – redzēt vai esat moderna dzejniece un par cik.

Šķiet tā, ka modernās (tā saucamās) dzejas jo raksturīgas iezīmes ir prieka un humora trūkums. Cilvēks tagad pakļāvies tikai vienam savas būtības aspektam – prātam un tā kā tas visumā tagad ir slims, tad no tā nevar gaidīt ne prieku, ne humoru. Īstā dzeja ir visuma, kosmosa elements, modernā dzeja prāta radīta konstrukcija. Īsteni ņemot nevarētu runāt par moderno dzeju, jo tā nava kāda jauna laikmeta ievadītāja, bet kāda veca bojā ejoša laikmeta noslēgums. Dzeja tagad tēlo kādas pasaules smieklīgo un nožēlojamo bojā eju.

Protams, Jūsu krājumā ir daļa dzejoļu, kas runā vispārējā korī un tātad ir moderni. Tie runā to pašu, ko ‘Māzās sērijas’ autori, no kuriem man ir jau astoņas grāmatiņas. Es vispār neesmu nekāds liels kora dziedāšanas cienītājs, man patīk viss individuālais. Tāpēc man vistuvāki ir tie Jūsu dzejoļi, kam trūkst šīs konstruktīvās dzejas iezīmju.

Ja novietotu Jūs sērijas dzejnieku starpā, tad man patiktu Jūs nosēdināt blakām Gundāram Pļavkalnam, kuŗš kā man šķiet, kļūs sērijas dzīvības punkts. Tad blakām būtu divi romantiķi – viņš intellektuālais, bet Jūs dvēseliskais. Tas būtu diezgan amizanti un jūs abi tur būtu godaviesi.

Labs modernās dzejas paraugs ir Jūsu krājuma pirmais dzejolis Klusums tik apnicīgs. Es dzejoļa beigās pievienotu vēl vienu rindu: kā jau neglābjami muļķi…

Pie sirds man ļoti tuvu piegāja 12. lapiņas dzejolis: Maiga, dzidra saules pilna diena. Viņā ir ļoti tīrs un svaigs neiznīcināmās konkrētības slavinājums. Tikpat skaists ir 13. lapiņas dzejolis par palaidni posumu. Līdzīgs šiem abiem ir 16. lapiņas dzejolis, kur runāts par briesmīgi veču[?], tātad mūžīgu skaistumu.

Varbūt, ka 22. lapiņa dzejolī pat ir humors, kaut arī tā saukamais karātuvu humors. Lai kā humors tomēr arvienu ir varonības iezīme. Ļoti labs ir smaida radītājs 27. lapiņas dzejolis.

Protams, es atzīmēju tikai dažus no nemodernajiem dzejoļiem, kas man likās visraksturīgāki.

Es paturēšu Jūsu dzejoļu krājumiņu kamēr sanāks visi 12 sērijas numuri, lai pārliecintātos, vai raksturodams Jūs, neesmu pārskatījies ar vietas ierādīšanu. Neko daudz jau gan nebaidos.

Vēlu jo drīzi iedzīvoties jaunās dzīves namā.

Jūsu J. Sarma

1968. 13. 6.

Esat sveicināta, E. Dzelmes kundze.

Jūs varat būt apmierināta, ka ir ko domāt par bērniem, par bērniem, kas ir dzīvas radības. Man te ir tuva viena dzīva radība – tas ir mūsu Reksis. Viņš laikam ir sirsnīgākais un laipnākais suns pasaulē. Pārnākot man mājā, viņš ikreiz panāk pretī, pieskaras ar purnu rokai. Dažreiz viņš noliek savu purnu man uz krūtītm un skatās acīs ar tik cilvēcīgu skatu, ka man gribas raudāt. Viņš baidās no pērkona, lietus un vēja šņākšanas un tad drebēdams spiežas pie cilvēkiem. Bet viņa bailes ir tik lielas, ka nekāda glāstīšana un mierināšana nepalīdz. Varbūt viņu varētu nomierināt otrs suns. Bet tāda nav.

Jūs gan nu būsat pieradusi pie sava jaunā dzīvokļa un varbūt iemīlēsīt to ar visiem tā trūkumiem. Bet visas pārāk lielas mīlestības ir trāģiskas. Varbūt Jūs vēl atcerāties manu kambari, kuŗš nevar lielīties ne ar plašumu, ne ar skaistumu. Es tur nu jau esmu nodzīvojis turpat 11 gadu. Tagad es tikai ar nepatiku domāju par to, ka man būtu jāguļ kāda nakts ārpus savas istabas. Tāpēc es nekur nebraucu ārpus Melburnas. Un ir jau pat tā, ka pastaigājoties neskatos mājās ielas malās, bet domāju, cik labi būs, ja atgriezīšos mājās. Tā jau laikam ir tā traģēdīja vai mazākais slimība. Bet kaut arī tā, var iemīlēt arī nedzīvas lietas, ja nav neviena cita, kam dot savu mīlestību.

Jūs rakstījāt, ka Inese Vācijā vērojusi latviešu histērisko antikomūnismu. Tāds sāk parādīties arī te jau diezgan jūtamā veidā. Tas, protams, mantots no kumūnistiem, kas ir tādi pat histeriski. Kā vieni tā otri dzīvo lielās bailēs. Un šīs bailes un histerija ir kultūras beigas. Cilvēks pamazām kļūst par baiļu pātagotu lopu. Tādā stāvoklī nevar rasties lieli mākslas darbi, jo tos spēj radīt tikai īsti cilvēki, bet ne civilizēti lopi.

Jaunā Gaitā iespiesti 14 Latvijas jauno dzejnieku darbi. Tos izvēlējusies Astrīda Ivaska. Kas lasījis viņas pašas dzejoļu krājumiņu Ezera kristības, tas var šo izvēli labi saprast. Jāsaka ir konkrētības cienītāja.

Tā kā nupat iznāk mūsu 12 jauno dzejnieku sērijas grāmatiņas, kas atgādina 12 apustuļus, tad rodas vēlēšanās salīdzināt, ko saka mūsu un ko viņu jaunie. Man vēl trūkst divas pēdējās grāmatiņas, kas šo to varbūt var mainīt. Līdzšinējās, salīdzinot ar viņu izlasi, liek noskumt. Mūsējie augšup neiet, sen jau vairs neiet. Mēs pēc brīvības dzīdamies esam zaudējuši brīvības jēgu un līdz ar to jēgu par to, kas ir brīvais cilvēks.

Pagājušā nedēļā bij Teātru festivāls un es, protams, noskatījos visas četras izrādes. Visdīvainākais tomēr bij tas, ka es nosēdēju arī festivāla ballē nosēdēju sešas stundas pie galda ne reizi nepieceldamies kājās. Balle man atgādināja to pašu, ko redz uz skatuves: visi spēlēja – meitenes minibruncīšos, dāmas princesu tērpos, kungi jakās un svīteros – visi spēlēja prieku, kam neviens netic. Pēc pāris dienām 14. jūnijā visi taisās spēlēt bēdas, kas vairs nav neviena bēdas. Šo bēdu spēli ir grūtāk noskatīties kā prieka teātri, tāpēc es jau daudzus gadus tai vairs neskatos.

Par vēstulēm. Esmu šo vēstuļu lietu sācis par vēlu. Domāju – vēl jau ir laiks, vēl jau to varēs pagūt. Laiks jau ir, bet nav vairs spēju. Es vairs varu lasīt tikai ar lielām grūtībām, bet bālāku iespiedumu nemaz nespēju vairs lasīt. Rakstīt ar melnu uz balta vēl ir vieglāk. Bet cik ilgi tas ies? Beidzot viss paliks uz Jūsu pleciem.

Ir vēl problēma: bez Jūsu vēstulēm ir vēl milzīgs krājums arī citu. Ko ar tām iesākt? Atstāt, lai tās nokļūst kāda muļķa rokās, kurš tās izmantos pēc savas patikas? Iznīcināt? Vēstulēs ietverts ļoti daudz no tā, ko sauc par Austrālijas kultūras dzīvi (tas ir – latviešu). Varbūt kādreiz kāds vēsturnieks dzīs kopā materiālus pa mūzejiem un archīviem, kur ir tikai biedrību sēžu protokoli, bieži vien viltoti?

Tā nu viņš ir un jātiek ar to galā, nekāda padoma neviens nespēj dot. Bet cerību zaudēt arī negribas, tāpēc vēstule rakstīta uz zaļa papīra.

Jūsu J. Sarma.

Vēstule ir pārāk gara, bet Jūs sapratīsīt, ka tādai jārodas, ja kāds nokļuvis uz sēkļa.

1968. 28. 6.

Sveicināta E. Dzelmes kundze.

Es nedomāju, ka Reitmaņa kundze Jūsu dzejoļus tā uz reizi pievienos sērijai ar Jums nerunājusi. Nedomāju arī, ka viņa ar Jūsu izlasi uzsāks jaunu sērijas izlaidumu – jo kur tad būs jauni dzejnieki? Liekas tā, ka Zariņa kungs ar savu piedāvājumu nokavējies. Viņam vajadzēja nākt ar to tad, kad sērija bij vēl tapšanas stādijā.

Zariņa kunga priekšlikums izdot Jūsu darbus tādā pat apmērā kā sērijas grāmatiņas, man šķiet nepieņemams. Viena pati tik plāna grāmatiņa izskatītos smieklīga. Bet varbūt, ka Zariņa kungs būtu ar mieru, ja grāmatiņā ievietotu 50-60 dzejoļu. Tā kā Jūsu dzejoļi visumā ir īsi, tad grāmatiņas biezums (tas ir papīra daudzums) neko daudz nevairotos – 30 lappušu vietā būtu kādas 50. Tas ir jau pienācīgs izdevums, kuŗš labā iesējumā izskatīsies pavisam labi. Protams, ietērpu dotu Jūs pati, tāpat ka savai stāstu grāmatai. Pagaidām jānogaida vai Reitmaņa kundze kaut ko neteiks.

Dusmoties Jums gan nevajag, jo Zariņa kungs jau tikai gribējis Jums palīdzēt. Un katrs jau domā tik un tā kā viņš domā.

Es domāju tā, ka varbūt kādu daļu par grāmatas iespiešanu varētu aizdot viņš, pārējo jāgādā Jums pašai. Protams, dzejoļus tikpat kā nemaz nepērk, tāpēc uz naudas atpakaļ atdabūšanu būs jāgaida daudzus gadus. Bet to jau tagad dara visi dzejnieki. Ar prozu iet drusku labāk, tur autori laikam vēl nepiemaksā un pat saņem honorārus, kas gan ir tik smieklīgi mazi, ka tos var saukt par dzeramnaudu. Es tāpēc nolēmu, ka Rotaļa bez noteikumiem būs mans pēdējais darbs. Ko tur var darīt? Visa vaina tā, ka trūkst lasītāju.

Ja, Jūsu vēstules es jau varēju nosūtīt, bet esmu kļuvis visās lietās neiedomājami tūļīgs. Man vajadzēja arī jau sazināties ar apgādiem, kas uzņemtos vēstules izdot. Tādi varētu būt divi: Skrastiņš, kuŗš apgādājis vairākus manus romānus un stāstu krājumus un Zarkovskis, kurš iespiedis pāris manas grāmatas. Bet man trūkst uzņēmības viņiem rakstīt. Ir iespējams, ka viņi abi piedāvājumu noraida, jo vēstulēs nav ne romantisma, ne kādu sensāciju – tās visumā ir kultūrvēsturisks materiālu krājums, ļoti nepieciešams mūsu kultūras un literatūras vēsturniekiem, ja tādi kādreiz rastos.

Es Jūsu vēstules Jums aizsūtīšu un ko Jūs ar tām darīsiet, tas paliek Jūsu ziņā. Cik varēšu no savas puses, to darīšu, protams, arī. Tāpat kā dažs kas cits, arī šī lieta ir pārāk novēlota.

Es reizām domāju par to, ka mums būtu jāsatiekas, bet neuzdrošinājos Jums par to rakstīt, jo domāju, ka varbūt arī tas jau novēlots. Bet tagad, kad Jūs par to arī esat domājusi, tas jau neliekas tik neiespējami. Par to varbūt varētu domāt tad, kad vēstuļu lieta būs kaut cik pavirzījusies uz priekšu – varbūt pavasarī?… Ja vien man neklāsies vēls smagāk nekā tagad.

Pievienoju Z. kunga vēstuli.

Jūsu J.K.

1968. 5. 7.

Labdien, E. Dzelmes kundze.

Veselu nedēļu man uz galda stāvēja Jūsu vēstuļu kaudze, bet es nevarēju saņemties un tās iesaiņot. Vakar tomēr tās sapakoju. Skaitījis neesmu.

Dīvaini miglā ir klīst!
Akmens ikviens un krūms tad jūt,
Ka iet viens. Koks koku nepazīst.
Ikvienam būs vientulim būt!
       Draugu pilns man bij dzīves loks
       Kad gaisma biju es pats,
       Nu, kad tver mani miglas spoks,
       Neredz drauga neivena skats...
Tiešām gudrs nav neviens,
Tumsu kuŗš neizprot,
Kas kā melns pavediens
Rit, visus izšķirot.
       Dīvaini miglā ir klīst!
       Dzīvot ir – vientulim kļūt!
       Cilvēks cilvēku nepazīst.
       Ikvienam būs vientulim būt.
                                       Hermanis Hese.

Šitas dzejolis ir no manu tulkoto dzejoļu krājuma, ko nupta iespiež Mintauts Eglītis. Domāju, ka tā varētu būt mana pēdējā grāmata. Tā ir manas iedomības radīta: mana pirmā grāmata bij Saulgrieze – trioletu krājums. Tur visi dzejoļi ir tikai tulkojumi no dažādām valodām. Izlase tā nav. Es tulkoju tos dzejoļus, kas man no kāda dzejnieka vislabāk patika. Jādomā, ka grāmata iznāks uz gada beigām

Visu labu, Jūsu J.S.

1968.g. pēdējā dienā.

Mīļā E. Dzelmes kundze.

Šī būs ļoti gaŗa vēstule, jo man tai ir daudz kas jāskaidro.

Man ir liela vēlēšanās Jūs redzēt un ar Jums runāt, jo iespējams, ka tā būs pēdējā reiza. Un tomēr pagaidām tas liekas neiespējams. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais ir tas, ka no tā, kas biju vēl pirms gada, nekas liels nav palicis pāri. Esmu kļuvis ļoti nevarīgs. Varu lietot vairs tikai vienu aci, tāpēc man grūt lasīt un uz ielas jūtos ļoti nedrošs. Kad Jūs pirms kāda laika rakstījāt, ka gribētu mani apciemot, es sāku par to plānot. Būtu vienkārši, ja Jūs varētu pie manis apmesties nakstmājās, kā tas bij pagājušā reizā. Bet tagad tas nav iespējams, jo dažu ģimenes apstākļu dēļ mūsu mājā telpas ir ļoti sašaurinājušās un manā rīcībā ir tikai vairs mans kambaris, kuŗu Jūs pazīstat. (Tagad gan tas ir ļoti jauks, jo logu aizsedz ziedošās hortensijas.) Gribēt, lai Jūs pēc kādām stundām brauciet atpakaļ, būtu necilvēcīgi, jo Jums pēc ceļojuma jāizguļas un jāatsvaigojas. Un tik īsā laikā nav iespējams arī izrunāt visu, kas gribēts.

Es nu domāju par to, kur Jūs varētu novietot? Hotelī, kuŗš gan nav tālu? Bet es nedomāju, ka tas Jums varētu būt patīkami? Tādu pazīstamu, kas Jūs uzņemtu pie sevis tuvumā nav.

Man ļoti labi pazīstama Velta Saulīte. Viņa dzīvo ar savu jaunāko meitu savā mājā Braitonā. Bet tas ir krietni tāļu no Heidelbergas un satiksme ir stipri apgrūtināta. Tātad, lai kaut ko varētu darīt, viņai būtu jāatbrauc pie manis, tad jābrauc uz staciju Jums pretī un mēs tad aizbrauktu pie viņas. Bet viņai mašīnas nav un man būtu jābrauc taksī atpakaļ naktī vienam. Tas man nebūtu nekas patīkams, jo vakaros es jūtos visnevarīgāks. Atliek tāda iezeja, ka es arī palieku Saulītes pavējā tik ilgi, kamēr vien Jūs esat Melburnā. Tas būtu pavisam romantiski un pie tam Velta mani pastāvīgi aicina paciemoties pie viņas kādas dienas. Es viņai atklāju savu nodomu, neminot Jūsu vārdu. – Un cik veca tā dāma ir? – tad bij viņas pirmais jautājums. Tātad, neņemot vērā manus gadus, Veltā tūliņ pamodās sieviete… Kad es minēju apmēram Jūsu gadus, viņa teica, ka necik greizsirdīga nebūšot un labprāt mūs uzņemšot. Es tad nu varēju būt ar mieru, bet man vajadzēja runāt ar Jums, lai zinātu, ko Jūs domājat. Bet nejauši gadījās kas neparedzēts. Ziemsvētku vakarā viņa atbrauca pie manis un aicināja, lai braucu svinēt eglīti pie viņas. Bet tas bij jau ap pusdesmitiem vakarā un es baidījos braukt, jo man bij lielākas ilgas pēc gulēšanas nekā pēc braukšanas un viņa stipri sarūgtināta aizbrauca. Pirmo svētku rītā nejauši pie manis atbrauca pazīstama Lazdeņu ģimene un aicināja pabraukāties pa Melburnas apkārtni. Es aicinājumu pieņēmu. Bet pa manu prombūtnes laiku Saulītes kundze bij atbraukusi skaidroties par pagājušo vakaru un, protams, neatradusi mani mājā, aizbraukusi vēl vairāk sarūgtināta… Kas nu tāļāk varētu būt, nevaru iedomāties, bet pagaidām mans projekts nav reālizējams.

Viss tas izklausās pēc kādas bērnišķīgas niekošanās, bet mana dzīve ar šādām lietām ir vairāk nekā pārbagāta, un uz tām, balstas daudzi mani stāsti. Man nepatīk traģisms, un es arī savu stāvokli neuzskatu par trāģisku, kaut citiem tas tāds izliktos. Es zinu, ka manas dzīves festivāls ir galā un ir nožēlojami pelēks. Bet vai nav vienalga vai kāds to sagaida gavilēdams vai klusu ciesdams?

Par vēstulēm es rakstīju savam apgādam, bet nesaņēmu nekādas atbildes. Tagad tas tā parasts – katrs domā par sevi, bet par otru tikai tad, ja ar to ko var nopelnīt.

Vēstules atdotas Jums un Jūs ar tām varat rīkoties kā patīk. Labāk tā, nekā pēc manas nāves ar tām rīkojas svešcilvēki.

Es šo to rakstu. Romānus man vairs nav iespējams rakstīt, jo tam vajadzīgs ilgs laiks. Rakstu visādas apceres, dzejoļus, kur var pateikt savas domas, bet par kuru iespiešanu nedomāju. Kam gan var interesēt manas domas?

Pievienoju stereotipisko laimīgo jauno gadu.

Jūsu J. Sarma

1969. 9. 1.

Mīļā E. Dzelmes kundze.

Vakar nosūtīju Jums savu vēstuļu norakstus, bet šodien Jūsu vēstules. Tagad man jārīko medības pēc Pļavkalna vēstulēm – to laikam nebūs mazāk par Jūsējām. Bet kamēr Jūsejās es glabāju atsevišķi, Pļavkalna vēstulēm jārokas pakaļ pa daudziem saiņiem. Viņš negrib, ka viņa vēstules lasītu citi un liek, lai tās iznīcinu. Bet to es nespēju – nespēju, jo liekas, ka tad jāsadedzina daļa no paša pagātnes. Man tās jāsūta viņam atpakaļ. Taču vēstule ir kaut kas no dzīvā cilvēka. Ir tik dažādas vēstules. Ja lasu Ģētes vēstules Šteina kundzei (viņš tai raksta vairākas reizas dienā, tāpēc no tām iznākusi bieza grāmata). Savas vēstules Šteina kundze atprasījusi Ģētem atpakaļ. Viņai bijis no tām kauns, jo viņa būs blēžojusies.

Tagad meklēju arī Jūsu dzejoļus. Pēc paviršas saskaitīšanas to ir, ieskaitot tos, kas iespiesti Austr. Latvietī – 97. Tā ir pabieza grāmata. Bet grāmatas nav. Un tāpēc man ir slikts gara stāvoklis.

Jūsu J.K.

1969. 25. 3.

O, labā Dzelmes kundze! Kādēļ man nav nekāda sirsnīgāka vārda kā tā pati parastā – kundze?

Jūsu tēju dzeram ar Čakanoloska kgu pirms gulētiešanas. Tējai pielikta kāda neparasta aromata viela: tikko kāda mute norīta, liekas ka nupat garām aizgāja kāda sasmaržota sieviete… Dievs to zin, no kurienes viņa atnāk un kurp aiziet!

Es pēc Jūsu aizbraukšanas mocījos ar smagām paģirām, tapēc nevarēju Jums rakstīt. Bij bail, ka nepasaku kaut ko tādu, kas Jums varētu sabojāt gara stāvokli. Bet – viss jau pāriet. Kas tad nu galu galā ir, ja kāds no tiem aizbrauc pēdējo reizi? Man jau vēl ir Reksis – labais, godīgais un uzticīgais Reksis.

Vienumēr vēl turpinu vēstuļu kārtošanu. Tā arī nav tam, lai dabūtu sev labu gara stāvokli, bet nodarbošanās tā ir. Un ko tad citu es vēl varētu gribēt?

Ar Jūsu ceļošanu tā: ja liekas, ka ir vienalga brauc vai nebrauc, tad labāk nebraukt. Citādi būs tāpat kā ar mīlestību – būs žēl, ka bij jāprecas, kaut varēja neprecēties.

Pēc pusotra gadu ilgas pazušanas no jauna pieteicās Aina Neboisa kundze. Viņa raksta: „Biju ievietojusies hospitālī – ar nerviem. No Arvīda aizgāju. Tagad atkal strādāju. Tikko būs iespējams apprecēšos no jauna…” Ja, sievietes ir – ir drosmīgas.

Neboisa kundze ir devītā sieviete no man pazīstamajām šejienes rasktniecēm, kas aizgājušas no vīra. Ja tāda būtu tikai viena, tad varētu domāt, ka nez vai tas bij vajadzīgs? Tagad tā nedrīkst domāt. Protams, tas ir bijis vajadzīgs. Ko varētu vēlēties, tas būtu, lai kaut viena no viņām uzraksta romānu, kurā būtu redzams, ko kāda sieviete pārdzīvo, kad nolēmusi aiziet. Bet to neveina nav darījusi.

N. kundzei ir 16 gadus veca meita. Es nedomāju, ka viņa ies mammai līdzi. Bet es vēlētos, lai šī meitene man uzraksta vēstuli un pasaka, ko viņa domā par mammu.

Protams, šī bij nevajadzīga izrunāšanās. Domājiet par savām meitenēm tā, lai viņas no Jums neaiziet.

Dzīvojiet vesela

Jūsu J.S.

1969. 13. 4.

Labā Dzelmes kundze.

Protams, tas skan drusku špāsīgi, bet tas tā nav, jo es tā tiešām domāju [..] visu laiku dzīvoju dziļā un labā sajūtā pret Jums. Bet ārpus šīs sajūtas man vairs tikpat kā nekā nav. Es pat nevaru pateikt vai jūtos labi vai slikti. Vakar es atteicos no divi ballēm. Ja tur būtu aizkūlies, tad noteikti šodien justos ļoti nelabi. Šādās reizās es parasti ļoti daudz runāju, smejos, dažreiz arī dzeru viskiju vai ko citu, bet otrā dienā nekā no visa neatceros un tāpēc rodas aizdomas, ka esmu darījis daudz ko tādu, kas nebij jādara. No tā visa kopā tad rodas nelāga sajūtua, ka būtu citu prieka dēļ vārtījies pa smirdīgiem dubļiem.

Man nekas nekait un nav vispār nekādu vēlēšanos, lai kaut kas notiktu tā vai citādi. Varbūt, ka tāpēc es varu sevi saukt par pūsli, kuru nezin kas piepūtis ar nezin ko un kuŗš peld pats nezinādams kurp.

Pie manis bij atbraukusi Aina Neboisa. Viņai ir gājis ļoti smagi. Bet viņa tomēr kaut kā ir izķēpurojusies un domā, ka kļūs laimīga, mazākais apmierināta. Bet es nezinu vai lai par to skumst vai lai priecājas? Es teicu, lai viņa dzīvo un lai dzīvo par katru cenu un ar visu spēku, jo tad redzēs, kas būs. Bet kas tur varētu būt – nezinu.

Es šo un to domāju. Daudzas lietas, kas man senāk likās tumšas, tagad ir noskaidrojušās un es tās spēju bez pūlēm izdomāt līdz galam. Nereti es arī sapņoju un tie ir dīvaini un bieži vien skaisti sapņi. Es brīnos, kāpēc es nekad nesapņoju par tumšām, neglītām un ļaunām lietām, jo es tādas esmu ļoti bieži darījis? Un kāpēc man nav sirds apziņas pārmetumi?

Vai Jūs par savu ceļojumu esat izsšķīrusies? Jums drīzi jāizškiras, jo tūliņ daudzos Eiropas kaktos sāksies vis skaistākās dienas un Jums tās jāredz. Varbūt tās Jums daudz ko dos, Jūs varbūt redzēsit daudz ko tādu, ko Jūsu bērni nekad neredzēs, jo viņiem ir cita laikmeta brilles.

Ir tikai pēcpusdiena, bet kļūst jau tumšs, taisās uz lietu. Senāk man šādi rudens novakari ļoti nomāca, bet tagad es tos vairs nejūtu.

Es bieži domāju par Jums un nopūlos atcerēties Jūsu balsi. Bet es to tik maz esmu dzirdējis un tā nav paguvusi iespiesties manā atmiņā. Citādi es tās balsis, kuŗās daudz esmu klausījies varu izsaukt atmiņā un klausīties tais kā gramofonā.

Jūsu J. S.

1970. 7. 4.

Sveika, E. Dzelmes kundze.

Ja, Jums jāpalīdz gatavināt Jūsu Dzidras kāzas. Es tādas lietas nekad neesmu darījis tāpēc nezinu, ko šādās reizās pārdzīvo vecāki. Varbūt, ka tas ir kautkas ļoti skaists? Bet varbūt ka reizām ir tā, itkā tu pušķotu kādu upuri, kas kļūs sadedzināts?

Lai tas šā vai tā, tagad Jums nebūs jāgarlaikojas. Tas sāksies tad, kad paliksiet viena. Cik atceros, Jūs tāda nekad neesat bijusi? Man tā ir ļoti parasta lieta. Tāpēc droši vien es nekādus padomus nedrīkstu ieteikt.

Vilma Belševica (Rīgā) savā dzejolī raksta:

„Ar vientulību savu cilvēks runā,
Ar draugu pēdējo, kas neatstās nekad.” –
Un vienā citā dzejolī viņa stāsta:
„Viss, ar ko cilvēks nelaimīgs vai laimīgs,
Jau slēpjas bērna meklējošā skatā.”

Es to saprotu tā: cilvēks ienāk pasaulē sevi meklēt. Viņš atgriežas sevī atpakaļ ar to, ko atradis. Citi nekad nevar zināt, ko viņš ir atradis un par ko kļuvis, bet viņš pats to nu zin un runā par to pats ar sevi. Viņš ir atgriezies tur, no kurienes kādreiz ir izgājis un nu zin, kas viņš ir. Tas ir gals.

Varbūt, ka par to var rakstīt. Tam ko uzraksta nav jābūt ne romānam, ne arī stāstam. Tam nav jābūt nekam sakarīgam, mērķtiecīgam. Varbūt, ka tas kaut cik atgādinātu saskaru divu mīlnieku starpā kam nav nekādas jēgas, bet kas tomēr ir kautkas skaists un aizraujošs, ir saite divu svešu būtņu, divu svešu pasauļu starpā, kas grib kļūt par vienu pasauli? Cilvēks ir atgriezies sevī.

Varbūt, ka humora pēc var nodarboties arī ar kaķiem, kaktusiem, bodžijiem, tā uzturot saskari ar reālo pasauli?

Pavisam citādi ir saskare ar lielu suni. Šis ļoti daudz nojauž no cilvēka iekšējās pasaules noslēpumainību.

Kad mēs esam visu dienu mājās divi vien ar mūsu Reksi, katrs uzturamies savā istabā. Bet tad Reksis pēkšņi atnāk pie manis, uzliek savu purnu man uz krūtīm un skatās acīs man ilgi un nopietni. Es noglaudu viņa vēso purnu, papurinu ausis, pakasu pakakli un viņš atkal aiziet. Es to izskaidroju tā: redzi, es esmu te! Tu neesi viens – viņš domā.

Es esmu viņam pateicīgs. Bet uzturēt lielu suni ir grūti. Mazie domā un jūt ne tā kā lielie, viņi ir tālāki cilvēka pasaulei.

Ja, ar kautko ir jāsaskaras reāli, ar sevis skatīšanu vien ir grūt iztikt. Citi cilvēki palīdz ļoti maz un ja viņi arī ko saka, tad tam ir niecīgs iespaids un dažreiz liekas, ka viņi dara tikai kādu uzliktu pienākumu un ka mēs tiem esam tikai ne vairāk kā vēja pūsma… Var jau būt, ka es maldos?…

Pagājušā sestdienā biju teātrī. Spēlēja vienu jauna Amērikas autora pirmo lugu: ‘Te runā Stariņš’. Pati luga par sevi nebij nekas ne jauns, ne ievērojams, tik tāda uzmanīga trimdas sabiedrības kritika, ko neviens nevar ņemt ļaunā. Bet spēle bij lieliska.

Pēc tam režisores mājā bij sanāksme aktieri savā starpā pārrunāja, ko bij izdarījuši vai neizdarījuši. Bij ļoti interesanti. Bij patīkami, ka visi runāja par vienu un to pašu, kamēr parasti partijās sarunas notiek atsevišķās grupās – ej nu saproti, kurai lai pievienojies!

No Kreišmaņu Baibas saņēmu ziņu ka šī gada oktobrī Baiba ar māmiņu ieradīsies Melburnā. Baiba turpinās stuidjas, ko darīs pati mamma, nebij teikts.

Es kārtoju iespiešanai Veltas Saulītes dzejoļus. Kur viņa ķers naudu grāmatas iespiešanai, nezinu. Visādi citādi viņa plēšas kā negudra.

Jums oktobrī laikam būs Rakstnieku dienas. Es nevaru izšķirties, piedalīties tajās vai ne? No vienas puses šķiet, ka nevajadzētu, ka nepatīk klausīties. No otras puses atkal vecais paradums liek, lai piedalos.

Tagad vēl ir siltas dienas, bet tās jau drīzi beigsies. Vai Jums ir silta istaba?

Iedomājos, ka pagaidām Jums vēl necik slikti neiet? Tāpēc dzīvojiet vien vesela.

Jūsu J. Sarma

1970. 25. 7.

Mīļā E. Dzelmes kundze.

Paldies par Jūsu jaukās Dzidras kāzu bildēm. Liekas tā, ka daudz viesu tur nav bijis, tāpēc arī nebūs pietrūcis vīna, kā tas bijis reizi kāzās Kānā, kur viesis bijis pats pestītājs…

Liekas, ka esmu maldījies, domādams, ka Jums būs grūt panest abu meitu trūkumu. Ja jau tā būtu, tad varbūt arī es par to kautko dzirdētu, jo kas kādam sāp, par to viņš runā. Tātad viss ir tā kā tam jābūt. Praktiski Jūs varbūt pat jūtat it kā atslogojumu?

Drīzi būs arī pavasaris, es jau šad un tad sēžu saulē.

Visu to labāko Jums un Jūsu meitām.

Jūsu J. Sarma.

1970. 22. 8.

Sveika, E. Dzelmes kundze.

Man šķiet, ka tas ļoti pareizi, ka izvēlējāties sev īrniekus, kas Jums palīdzēs panest vieglāk Jūsu vientulību. Cilvēks tomēr ir tuvāks kā grāmata kā kāds cits priekšmets. Cilvēks ir dzīvs un tāpēc mūsu dvēselei vajadzīgāks un kaut tas arī būtu mums citādi svešs. Tātad mazākais diena Jums paies vieglāk. Bet naktīs dienas darbs Jums ar savu nogurumu nomāks un domas tāpēc nebūs tik smagas.

Sidnejieši gatavojās Rakstn. dienām un man ir paziņota vispārējā programma. Bet es no piedalīšanās atteicos. Spēka jau vēl pietiktu, ja arī pats nebrauktu, tad kautko aizsūtīt nolasīšanai. Bet nav vairs dūšas to darīt. Tā vien liekas, ka tā ir maisīšanās pa kājām. Liekas, ka par to ir saņemti it kā viegli mājieni – tāpēc jāpaliek mierā.

Tā paša iemesla dēļ jāatsakās arī no rakstīšanas. To ir darījuši arī ļoti daudzi citi, pat vēl agrāk nekā manos gados. Visu jau nosaka laiks.

Mums bij skaistas operetes dienas. Es apmeklēju divas izstādes. Nu operete būs Sidnejā. Varbūt Jūs arī to redzēsit? Teātri man diezin ko neinteresē, bet no operetes ikreiz eju mājā ar nopūtu: kāpēc tā jau beigusies! Visiem jau, protams, šī prieka nav. Viņi visi vērtē pēc punktiem un ja viens punkts trūkst, tad visi prieki pagalam. Ar mani citādi – ja man kas patīk, tad to, kas mazāk patīk aizmirstu.

Uz vienu opereti atbrauca Kanberras dzejniece Māra Kalmane. Viņa apmetās pie Veltas Saulītes un mēs tur pavadījām vienu skaistu nakti, kādas tagad reti gadās, Kalmanes kundze ir ļoti darbīga un enerģiska.

Citādi še nenotiek nekas, kas ar kautko mani spētu interesēt. Viss pelēks, kluss un vienmuļš. Bet uz priekšu varbūt būs vēl ļaunāk. Mana redze ar katru dienu kļūst vājāka. Kāda tā būs pēc pusgada, to grūt pateikt. Čakanovska kundze, protams, sameklēja labāko Melburnas acu ārstu un tas piedāvāja operāciju. Es tai neticu un skatos uz to ar mazu humoru. Bet būs jau droši vien jāklausa Čakanovska kundzei…

No Amērikas dēla saņēmu vēstuli, kuru man bij jāgaida ļoti ilgi. Vēstulē viņš apraksta savus sievas moku pilno nāvi – ļaundabīgs audzējs. Trīs mēnešus viņa bij mocījusies. Mani šī ziņa tā satrauca, ka dažas dienas ne par ko citu nespēju domāt. Nu jau viss ir gaŗām.

Šo to vēl palasu, klausos plates, bet nereti nosēžu stundām ilgi nekā nedarīdams un izdomādams visādus fantastiskus notikumus. Dažreiz tie man uzbrūk arī naktīs miegā un es tikai ar pūlēm spēju no tiem atbrīvoties.

Ja, tā nu viņš ir. Citādi esmu no dakteriem izpētīts un izrakņāts līdz pēdējai dzīsliņai. Un konstatējums arvien ir tas pats – vesels kā zirgs!

Visi viņi it kā domā man pasludinājuši lielu prieku. Bet ko lai es ar šo veselību iesāku, ja viens vairs nespēju nekur ne aiziet, ne aizbraukt, ne arī lāgā mašīnā ierāpties? Visur tāpēc jūtos it kā smieklīgs, it kā lieks un arvienu labāk braucu uz mājām nekā turp. Mājās pret mani visi laipni bet citādi liekas, ka dzīvoju lielā tukšumā, kur nav ne gaismas, ne dzīvības, ne prieka. Ja jau ko vēl spēju, tur palīdzu, bet tas viss notiek it kā mechaniski un pašam nedod nekādu apmierinājumu.

Tas viss tomēr nav sūdzēšanās, bet ko tad citu lai rakstu? Jūs arī gandrīz esat palikusi vienīgā, kam man jāraksta. Kad iedomājos agrāko vēstuļu plūdumu, man jāsmejas: kas gan visas tās pildīja! Nu tas viss sen garām. Atliek tikai grūt atrisināma problēma, ko iesākt ar šo vēstuļu vezumu?

Ko raksta Jūsu meitas par savām dēkām?

23.  augustā

Vakar vakarā gulēju ietinis galvu gultas segā un klausījos no plates Bethovena Missa Solemnis. Neko lielu jau man tā nepatīk – par smagu. Liekas, ka nāk kaut kur no zemes apakšas. Bet mūzika jau tā ir un to vēl gribas dzirdēt.

Dienā lasīju Helderlīna dzejoļus. Tad ir tāda sajūta itkā jau būtu no zemes atvadījies un lidotu kādā brīnišķīgā klusā tukšumā, kur ir tik labi, ka gribētu, lai nebūtu vairs jāatmostas.

Šodien pie manis bij Olga Auziņa. Viņa man lasīja sava jaunā romāna sākumu. Tas ir skaists romāns, līdzīgs Latvijas dzejnieka Bela, Kaijaka vai Zigmantes darbiem. Še, protams, neviens tos nesaprot un tāpēc arī Auziņas romānam te nav nekādu cerību… Te viss ir sastindzis un kļuvis banāls un plakātisks. Laikam jau to jūt arī mūsu rakstnieki un tāpēc katrs ieslēdzies savā aizgaldiņā, bet vai tur arī ko dara, tas nav zināms. Tās ir beigas, nožēlojamas, tukšas beigas.

Laikam jau tuvojās pavasaris? Bet kāda tam jēga? Ja cilvēki nespēj tam dzīvot līdzi, tas taču vienalga – krīt sniegs vai dzied lakstīgala. Nav ne jēgas, ne vērts šādā pamirušā vidē dzīvot.

Jums ir kas ko gaidīt. Man nav vairs nekas jāgaida. Bet jādzīvo tomēr ir.

Vai esat aicināta Rakstn. dienās? Dzirdēju, ka tiekot aicināti tikai tie, kam ir grāmatas – pārējie lai iet kur grib. Par to kā pie grāmatas tikt neviens neinteresējas.

Bet pietiks!

Jūsu J. Sarma.

1970. 27. 12.

Mīļā Dzelmes kundze.

Paldies par rudo jaku. Es to saņēmu svētku sestdienā un tūliņ pirmā svētku dienā laidu apgrozībā, jo man bij jāiet Kurzemnieces meitas Solveigas kristībās.

Pēdējos sešos mēnešos man gāja paslikti, jo kreisā acs bij kļuvusi akla un ar labo vien es neko lāgā nespēju ne lasīt, ne rakstīt. Ārsts ieteica kreisās acs operāciju un es tāpēc 10 dienas pavadīju acu hospitālī. Operācija izdevās un savu aci dabūju atpakaļ, ilgāku laiku vajadzēja gaidīt brilles – es tās dabūju tikai svētku sestdienā. Ir ielas un lasāmās brilles. Bet tās ir tik neparastas, ka es varu izmantot tikai ar pūlēm. Varbūt, ka pieradīšu. Rakstīt ir vieglāk kā lasīt.

Ar ielas brillēm nemaz vēl nedrīkstu rīkoties – tūliņ jāgāžas gar zemi, jo visi priekšmeti ir tuvāki un lielāki nekā tas ir patiesībā.

Laikam arī rokraksts mainījies? Tā nu sēžu, smēķēju, dzeru kafiju un guļu. Visi saka, ka es esot laimīgs, jo es jau esot vesels, man nekā netrūkst. Galvenais – man nevajagot strādāt. Taisnība laikam ir? Citiem iet ļaunāk. Tātad laikam labi vien ir.

Jādomā, ka arī Jums neiet slikti? Varbūt kāda no meitenēm atkal pārradīsies mājās? Nupat Melburnā pāradās atpakaļ Kreišmaņa kundze ar savu meitu. Abas nu dzīvošot Austrālijā.

Labu Jauno gadu.

Jūsu J. Sarma.