1. febr. 1985. Piektdiena.
Saule un 25 zem nulles. Vakar bija 29 – vēlāk dienā mazliet sasilst – 15, 14 – Šodien – teātris 8. vak.
Sapņoju (ilgi nebiju par kalniem un augstumu briesmām sapņojusi). Bija ļoti iespaidīgs, briesmīgs un skaists sapnis.
Augstu, ļoti augstu, ļoti stāva bezdibeņa malā, it kā sniegā stāvēju un zināju – jākāpj lejā un it kā neapdomīgi spēru soli – slīdēju – sapratu – neprāts, tur nevar nokāpt, bet tikko vairs turējos, bez palīdzības pat apturēt slīdēšanu lejup nevarēja – pietvēros kādas sievietes (? kas nezinu īsti) rokai un lūdzu, saucu lai viņa mazliet, kaut mazliet pietur, pavelk, lai es dabūju līdzsvaru – tālāk turpat bija kāpnes lejup – šauras, gandrīz kā striķa kāpnes, bet ar tauvu augstāk kur rokām turēties – tur man bija jātiek.
Sieviete manu roku pieturēja un es biju – uz kāpnēm – kāpu lejup miglainā bezdibenī – tikai mazliet kāpnes saskatāmas. Bija vēl kāda lielāka kļūme jau tā trakajā nokāpienā: jātiek garām kādam vīrietim, kas it kā kāpa kopā ar sievieti kas man palīdzēja, it kā tauva bija jāatlaiž, (vai tā – bija pušu?) un no jauna tā jāsatver. Tas izdevās, tauva bija droši atkal man rokās (augstu gan pāri galvai tverama, bet droša) un es kāpu, kāpnes dažreiz noliecās absolūti perpendikulāri – redzamas miglā tikai dažus soļus, ar spraišļiem it kā ar aso malu uz augšu, kur grūti pat uzlikt kāju, kādas kurpes man kājās, neveiklas – domāju būtu tās jānovelk – bet turpināju kāpt, jo kāpnes bija skaramas tikai piepalīdzot noturēties tauvā.
Beidzot lejā mazliet varēju saskatīt dažas akmens šķautnes – okeāna krastā – bet tas bija vēl ļoti dziļi lejā, kā īsti es sasniedzu leju un zemi – nezinu – bet nokāpšanas briesmas bija itkā uzvarētas – tikai vēl jāpaciešas, jāizturas mierīgi līdz galam.
Kas īsti notika lejā – sapnis ir piemirsts, liekas biju kādā telpā iemitinājusies – kas īsti nebija mana – bet beidzot es tur paliku kā nekā.
Dzīvs atmiņā bezdibenis un kāpiens – skaists ar visu savu briesmīgumu. What does it mean? Agrāk man biežāk gadījās tādi nokāpieni, tagad ilgi nebija bijis.
Vai tā bija mana mazā pianista pasaka? Vai aizvakar, kad es pieņēmu – izdzīvot to lēnām – jo jutu, ka tā nav beigta un ka tanī ir kāds dzīvs, silts, īsts kodols – kāda ‘īstenība’ kas jārespektē un jāizdzīvo ar dignity – kā to teikt latviski? Ar cieņu. Gracefully – kā to teikt latviski? Ar grāciju? Ar tādu – kas ir jūtama ne tikai pašam, bet arī otram un dziest ar labdarīgu siltu, liesmu. Well, well!!
Šis sapnis ir (mazākais pagaidām) noņēmis tumšo smagumu, ar ko modos vēl katru rītu pēc katastrofas kurā Dzidr. mani ‘atmodināja.’
Lunchtime koncertā, japāņa spēlētajā Paganīni – bija kāds teiciens kas neatvairāmi skāra kā ‘mīlestības jūtu izpausme’ un es pēkšņi atļāvu sev – ar šīm skaņām piekļauties tam no kā man bija jāatsakās, kurš varbūt nebija absolūti nekas priekš manis un kas tomēr bija iemetis mani šais izjūtās, un Paganīni teikums parādīja man cik ļoti reālas bija manas jūtas un cienījamas.
Es bēgu prom lai gan redzēju viņu nekavējoties un arī nākam, gan apturētu gājienu no citām (un citiem?). Es neuzdrošinājos gaidīt. Tikai iekšēji sevī, es ļāvu pieņemt to – kas itkā nebija pelnījis lai to samin un iznīcina. Konc. sākumā – viņš ienāca un nosēdās (tā viņam iznāca paziņu dēļ) krēslā man tieši priekšā. Es redzēju ka viņa seja bija brīnišķīga un mati ne tik spoži kopti – kā uz skatuves. Bet pēc brīža, viņš sazinājās ar citām, citiem – zāles otrā pusē – un aizmetās tur. Tam grūti bija sēdēt man tieši pretī, tik tuvu?
Sestdiena 2. febr. 1985.
Andras [Weber] ir ieradies un spēlēs (ceturtdien, housekoncertā) kopā ar Gergely! Vai tas nav smalks joks! Es tā vēlējos viņu vēl dzirdēt. Redzēt! Vai viņš ir tas ko es redzēju – tas no tiem trim, vai viņi ir viņi tie trīs, ko es redzēju – vai viņš būs tas atkal?
Vakar bij teātris – (musical) – ārā ejot mani saistīja kāda seja, domāju vai tas ir jau aktieris, kas spēlēja vissirsnīgāko lomu, nē šis bija garāks, viņš nāca apkampienā ar kādu – (man likās vīriešu kārtas cilvēku) un es redzēju viņa pārdabīgi mirdzošās acis – un tagad man liekas tas varēja būt Andras [right] – viņa gaita un arī seja – tas varēja būt viņš un viņa mirdzošās acis toreiz tumsā – viņa ārkārtīgais siltums gaitā, kustībās, acīs. Redzēšu to ceturtdien. Abi – ungāri, jeb tikai – Ungārijas, vai tas ir eiropeisms – kas mani pievilcis?
Kad Andras toreiz tur nāca (pie ugunsdzēsēju notikuma) man pēkšņi šķita – kāds nāk no manas jaunības, bērnības, no visa tā kas labs un skaists un kārots un bijis un vēl ne īsti bijis, vairs nesatikts.
Un tagad – mans sapnis vakar dienas naktī – ?!?!
Vai tiešām ir kāda ‘zemūdens straume’? Taču – laikam ir.
Svētdiena 3. febr. 1985.
Un tagad mani māc bailes no sevis – ka es iekritīšu par traku Andras apjūsmošanā.
Es varētu būt apmierināta, ka tik necerēta lieta ir notikusi – viņš ir atbraucis – un tas atņem man manu apsēstību ar mazo pianistu – es esmu brīva! Bet ja maiņa notiks – es kritīšu jaunā apsēstībā…
Tomēr – kādu brīdi būs labāk.
Rīts aust. Tik lēni krāsains logs Kā Magrita glezna Ar sīku stādu uz palodzes Un zilumu lielu un augstu, Klusu un tīru. Tad Izbāl tas pamazām – Diena skan cieta un auksta.
Ceturtdiena 7 febr.
Gaidītais koncerts ar Andras Weberi. Andras ir tas pats protams, kas spēlēja Šūbertu – bet vai tas ir tas pats kas runāja ar mani pie uguns dzēsēju ‘parādes’ – to es nezinu. Varbūt ir. Bet tagad viņš mani saistīja, (pat pārsteidza cik labs) kā mūziķis ne kā cilvēks, kā toreiz. Eiropieši! Varbūt – tas ka viņi ir abi eiropieši? Siltums, dzīvība, vienkāršs brīvums. (Bet 2 grenadieri – divas duopianistes ar ir ungārietes – eiropietes un tās mani atbaida).
Kāda dāma gaidīja pie durvīm un es ar to parunāju un Pontinens – mazais jaunais zviedrs pianists (labs kā traks) gāja tur, pēc programmām – viņa to uzrunāja, uzlielīja par spēlēšanu – tad es arī! Pateicos par Šopēnu un pat pajautāju vai viņš te ilgi būs – līdz aprīlim – tā tad pusgadu. Vasarā kā es sapratu – viņš ‘tūrēs’ apkārt, minēja Vāciju. Un ārā nākot tad mēs atkal gājām – Gergely + Andras un ‘devām roku’ un pateicāmies. Un G. bij necerēti ‘pretjmnākošs’ un viņa roka necerēti vīrišķīga un ‘silta’ un es bez domāšanas un bez vilcināšanas paspiedu to ‘no sirds ciešāk’. Tas bija pavisam necerēti labi. Andram es aizejot vēl uzsaucu – „welcome back” – un viņš mazliet izbrīnījās – bet nebij laika skaidroties – citi rindā nāca aiz mums.

[Gergely Szokolay + Andras Weber, later years]
Un mājās mani atveda Mrs Kline{?} Luis{?} – māte kurai meita tur dziedāja. Viņai jāvaktē 4 g. vecais mazdēls – jāved peldēties. Bija laba iepazīšanās, kas būs jāturpina.
Ar mokām pārrakstīju dažus dzejoļus. Nu drīz būs 50! Bet vai cik tur labu??? Tomēr – ‘dzeja nenāk’!! Andras tiešām labi spēlēja – un viņš ‘pilns ar jūtām’, gandrīz izskatās kā iereibis. Un Bartoks sāk patikt kad tā spēlē – un tā bija mūzika pilna ar ungāru tautas garu, deju ritmi.
Piektd. 8. febr.
Nos. vēst Kreišmanei.
Pēc Dzidr. aizbraukš. pēc ziemsv. es daudz sapņoju, katru nakt kaut kas. Nesen sapnis ar čūskām, šonakt atkal – dzeltenas milzīgas čūsku ‘dzimtas’. Kāvu vienu, kas man skrēja virsū, biju pieskārusies tās bērnam. Vakarnakt – rokās paņēmu un turēju ļoti mazu baby, it kā ne manu.
Auksts 22°. Pārnācu no koncerta – satikos tur ar lejas meitenēm – abas bijušas Austrālijā. Koncerts bija – grand stilā – ar vecāku mākslinieku piedalīšanos, no Amerikas un citur. Spēlēja arī Andras (stīgu instr. grupā kas pavadīja pianistu – Mocarts.) Viņam ir ļoti vijīga roka, mīkstas kustības tādas kā viņa vijīgajam augumam. Liekas viņa roka tik viegli, dabīgi tremolē stīgas, kustība it kā bez kādas piepūles slīd caur visu roku, viņš laikam izcils čellists varētu būt. Un jūtīgs – viss šūpojās līdz. Jauks viņš ir – dzīvs, dzīvs un aizsapņojies arī. Fizgeralds pavadīja vecu dāmu Amerikas vijolnieci – un viņai bija ko skriet viņam līdz, bet viņa ir dūšīga – abi viens otra cienīgi. Ir tomēr gan skaists Fitzgeralda stiprais piesitiens, ass – bet ne tukšs. Šodien atkal ļoti temperamentīgi viņš krāva pa klavierēm. Un man no vakardienas viss ir pilns ar mazo G. viņš it kā pieņēmis citu veidu – kādu nepazītu, ārēji neredzētu. Bet kādu pārmaiņu radīju es? Kas to lai zina.
Sestdiena 9. febr.
Sakārtoju 25, varbūt 24 dzejoļus (vēl 2 atrasti ko pārrakstīt) – tad gandrīz – viss. Tik jāsaliek ‘pēc kārtas’ – strādāju ar patiku šodien – un redzu – esmu ‘pa bišķim’ katru dienu strādājot – apmēram visu padarījusi.
Nezinu vai tie labi – vai nē. Tie mani – kādi nu viņi ir. Lielāko daļu – bez meliem.
Meklēju rakstos un redzu
Nevaru šim brīdim tur vārdus atrast.
Šai brīdī doma staigā savos ceļos
Slepenos, pusapzinātos
Visam spītēdama, (pareģotām
Klizmām un neveiksmēm)
Tā iet viegli, maigu spārnu nesta
Mūzikas pilna, kādam
Mirklim ticēdama
Kas rokā lika siltu īstenību,
Roku rokā glaužas ar aicinājumu
Un paļāvību rīkoties.
‘Viss zūdošs’ – apkārt biedina
Ik ēna ceļā pat gaismas vizma
Izdzisdama, ātri mainīdamies.
Tas nekas, nekas – tam
Visam pāri lido viena mirkļa
Radītā, atrastā dzīve.
Illūzija?
„Tas nekas, tas nekas. Nekas
Kur cits kā labā, lielā – tā.”
Svētdiena.
Negulēju labi. Tagad – nekas nav bijis tā kā kādā domā domāju. Bet kā? Man vajadzēja manevrēt ja es ko gribu. Es nevaru neko gribēt. Pēters Shönings spēlēja ļoti īpatnēji – ‘burvīgi’. Es nevarēju pēc tā citus īsti baudīt.
P. Sh. spēlēja Bachu – bet tā, kā es nekad nebiju dzirdējusi ne Bachu ne ko citu. Varbūt – toreiz to Hindemithu viņš spēlēja līdzīgi savādi.
Vēl vienu mēnesi, vai pusotra – tas viss tā ies!
Pirmdiena.
Aukstais laiks (30 un 20) ir uz brīdi beidzies – tas ir ap 10 stāv no vakard.
Vakar tomēr bij kāda pretošanās G. uzvešanās – aizgāja tūlīt no galda kad es ienācu (kā caur miglu – nezinu kāpēc? – tik pamanīju viņu aiz galda) un uzsmaidīju, viņš arī protams. Vēlāk iznāca, lika k. atklāš. zīmi – neskatoties, nepagriežoties stāvēja (ar muguru) durvīs kādu laiku – vai man bij jātuvojas? – Tad aizgāja zālē. Es apsēdos s. vietā, lai gan varēju vēl iet ‘bildes skatīt’. Notis pāršķīra Andras. (?) Reiz nākot prom no klav. – viņš uzskatīja mani – varbūt atcerējās to ‘velcome back.’ G. reiz tomēr no zāles, kopā pie citiem – paskatījās. Citādi – domīgs. Es arī neblenzu visu laiku. O! Vientulība, vientulība dziļā.
Pēcpusdiena.
Vientulība.
Viss aizslēgts
Staigā kā uz Marsa
Kā ķēdēm važots
Vieglais brīvais solis.
Ceļš tīrs un tukšs
Tik tukšs it kā tas
Būtu noslaucīts no kādām
Bažīgām rokām lai nekas nenāk...
Otrd. 12. febr. 1985.
Nē, nav citur tam vietas, tas jārunā tepat, dienas laikā un skaļi, kas naktīm cauri jau runāts sapņos bez vārdiem. Kopš mana roka bij Tavā, staigāju kā pa mežu kur visi koki ik mirkli pārvēršas Tevī. Staigāju pa mežu, kas viss esi Tu. Un ja es kādu brīdi eju tepat pa ielu, ceļu, pat pa meža taku kalnā (protams, neizbēgami pa šo taku kalnā) Tu nāc man pretī, Tu stāvi ceļa malā un kad es apstājos Tu vairs neesi saredzams, Tu neesi vairs tur, bet – Tu esi jau man apkārt ar savām rokām kuras es nevaru satvert, jo Tu – neesi pie manis. Bet Tu biji, tai brīdī, kad mana roka bija Tavā, kas bija tik pazīstama pēkšņi, kā labā māja kurā ieiet un aiztaisa durvis. Es vairs nevaru iziet no Tavas rokas.
Bet es nevaru tur palikt. Viss notiek lielā kustībā, promiešanā, nākšanā, izjauktas nesatveramas satikšanās mirkļos, citu vidū, vienmēr citu vidū un lietās, notikumos kam jānotiek pēc kādas rakstītas drukātas programmas, viss tiek rauts no kādas lielas straumes, kurai nav iespējams, nedrīkst spiesties, skriet cauri. Tu gaidi lai es to daru. Tu skrien cauri tai. Tu skraidi ik pa brīžam un tas beidzot ietilpst programmā un ir netraucējams. Un kad Tu negaidot apstājies, stāvi un gaidi, tad lielā pareizā īstenības straume ir tik spēcīga, ka es tai netieku cauri, kad es atjēdzos – Tu vairs tur nestāvi.
Tas viss nozīmē tikai to, ka mēs vēl neesam tikušies. Bet mēs esam tikušies. Mēs pat esam visu laiku kopā. Mēs turamies kā kalnu kāpēju virvēs.
Es biju greizsirdīga un viss apstājās, es skrēju melnā tukšumā. Tagad Tava kārta. Tagad Tu esi greizsirdīgs. Tev ir iemesls. Man arī bija. Un patiesi ne man ne Tev ir tam iemesls, tā ir tikai jūtu žņaudzīšanās, it kā atraisīties meklēšana, it kā smaguma nosviešana – laist, lai tas akmens veļās. Bet tad mums tas jāmeklē un jāveļ no ielejas ārā, jāveļ atkal mūsu kalnā.
Trešdiena 13 febr.
Kādu rīt es ceļos un galvā ir svaigs vējš. Liekas kādi apmātības mākoņi ir aizpūsti. Prieks ir par jauno dienu un visu to, ko tā var nest pretī – ielas, ceļus, cilvēkus, ziņas, vārdus, notikumus, mūziku. Vai Tu tur būsi iekšā, vairs neliekas tik pārāk svarīgi. Varbūt Tu vairs nemaz neesi te – cilvēki aizceļo. Naktī aizceļo. Citi atnāk vietā. Ir labi tā rosīties skaidrākā rītā, kad ik galdu mala, kurai pieskaries nepārvēršas Tevī un tur ciet.
Bet pēc neilga laika, viss atslīd agrākā atkal kā bijis. Tu sāc parādīties. Pārmaiņa ir bijusi varbūt tikai tādu iekšēju glābšanas spēku maza palīdzības darbība. Lai kādu brīdi atgrieztos normāla asins riņķošana, lai dabū nabaga ķermenim brīdi atpūtas no sirds sažņaugšanas, salekšanās. Atpūta tā tomēr ir bijusi, lai arī īsa. Diena plūst nu mierīgāk, straume nes ne tik zibenīgi, un varbūt satikšanās brīdī nesviedīsies pret krastiem visu sašķaidot. Varbūt. Varbūt.
Varbūt laikā kāds pametīs kādu virvi, sīku stīdziņu kur mazliet pieturēties, nobremzēties. Ir labi tā domāt par Tevi. Ir labi tā just. Tā traukties. Degt un salt. Tu gulēsi kā akmens kad viss būs pāri.
{the following 2 paragraphs preceded Feb. 12 and the above Feb. 13 entries – in what must have been an emtpy, skipped page}
Ierakstu te lai lapa pilna – un netraucē tālāk to 2 dienu ‘sapņojumu’. Vēstuļu nav. Biju lunchbox conc. Nosēdos vidū, tuvāk aizmugurei. Bet acu pakausī tomēr nav. Jādzīvo ar ausīm koncertā vien.
Reiz pagriezu galvu augšā pa labi – meklējot Ger. Satiku pilnā skatā tiešā mērķējumā (!) Andras seju. Šoreiz – iespaidīga. Bet – izlikos nepazīstam – bija pietiekami tālu, lai to darītu – un kaut kā par uzmācīgu lai atbildētu tā skatam. Aizgriezos un sēdēju mierīgi. Čello (Dairine N M, + Fitzgeralds) spēlēja kaut ko sērīgu skaistu un kādu brīdi – mani ietina kāds silts vilnis, cieši tanī apkārt. No kurienes tas nāca – nedrīkstēju pētīt – domāju varbūt Andras – un es negribu lai viņš ieņem Gerg. vietu. Tas tomēr bija brīnišķīgi. Beigās ceļoties redzēju Gerg. augstāk pa kreisi – bet viņš nepagrieza galvu (tad kad es to pamanīju, iepriekš biju nopētījusi ka Andra vieta tukša, aizgāja ar kādu vec. dāmu.
Laiks ir atmeties ļoti silts, pēc ļoti aukstajām dienām. Ļaudis vairāk iziet ceļos, redzami pat ejot kājām. Nostaigāju lielu gabalu. Aizgāju gandrīz līdz – Andra ceļam, varētu teikt. Līdz tai vietai kur 2 gadi atpakaļ Andras pārgāja ceļam (pārgāja pa taku mežā, kalnā) kad es nācu svētdienas drēbēs, ļoti balta. Es īsti nezināju vai tas ir Andras. Es pat nezināju vai tas ko es iedomājos un vēlējos lai tas būtu, bija Andras. Es to visu sadomāju kopā vēlāk. Bet arī vēlāk neizdomāju, neizzināju neko līdz galam, jo man bija jāaizbrauc. Tomēr – tur uz tā ceļa gabala toreiz, es biju ļoti laimīga. Tas ceļš piederēja man, jo tur bija pāri gājis Andras, un pāris dienas man pasaule rādījās sārti zeltainā gaismā, tik ļoti savādi tas bija, ka es plētu acis un skatījos un skatījos kalnos, pilsētiņā un lejā, ceļu līkumos – pasaule bija rozā gaismā, kā iekrāsota. Neizsakāmi spēcīga bija laime, kaut arī pēc pāris dienām man bija jāaizbrauc.
Tagad Andras ir atgriezies. Bet ar mani nav citādi, kā ir bijis ar daudziem un daudzām, par ko dzirdam leģendās, lasām vārsmās. Viņš atgriezās necerēti, pēc vairāk (2 tikai te) gadiem un viņa vietu bija ieņēmis cits!
Cik reizes neesmu skaitījusi kāda dzejnieka vārdus: „Draugs, kur laimīgs esi bijis, otrreiz neatgriezies vairs. Vecā vietā kalni lejas, vecā vietā – Tava sirds, citi ļaudis, citas sejas, citam mīļots acis mirdz.” Brīnums kā viņi visu to jau tad, agrāk ir zinājuši – otra vārsma kas vairākkārt atkārtota – „no mīlas atvērtā kausā, drīz mūžība izgaro”. Lai cik dumpīgas ir bijušas šīm vārsmām pretošanās domas, tās ir gadu un dienu un notikumu noklusinātas.
Šodien sēdēju mūziku klausoties, sēdēju uzmanīgi, lai pārāk aizkustinātā brīdī, vai ziņkārības vai garlaicības māktā, nesadugtu neglītā pozā, sēdēju uzmanīgi ja gadījienā netāl kaut kur būtu apsēdies. Jurģis. Beidzot es nenocietos, atgriezu galvu apskatīties un satika Andra seju pavērstu tieši pretī ar skatu, izteiksmi – suģestējošu, gandrīz nepieklājīgu tiešu stipru. Aizgriezos, nepazīstot. Kā es varēju smaidīt, kā tas pienāktos? Jurģis nav tas kas viegli dosies izkarot savas tiesības. Mācība viņam tomēr der. Bet ja tā par stipru, viņš neizturēs. Es viņu pazaudēšu.
Tādēļ es nedrīkstēju Andram uzsmaidīt, kā pieklājība to prasa. Ir vairāk patreiz kaut kas apkārt, kā pieklājība. Andras ir nevainīgs.
Bet varbūt ne gluži. Ir iespējams ka viņš darbojas sadarbojoties ar Jurģi, viņi ir draugi. Viņa seja tomēr bija necerēti pievilcīga, stingra, koncentrēta, viss mīkstums vaibstos, kad viņu nupat dažreiz rādīja gandrīz kā iereibušu, iedzērušu – zudis. Bet es nedrīkstēju ļauties viņa sejas pievilcībai.
Kad Nī spēlēja Couperina gabalu Plainte, uz savas čello, (te būs, liekas, daudz darīšanas ar čello – Andras ir čellists, Peters ir čellists) viņa spēlēja tik apvaldīti, klusināti, ilgi un maigi, es pēkšņi jutu ka mani apņem kāds silts vilnis, visapkārt, ap pleciem, pāri, es nevarēju nedomāt – kas, kurš tas ir? Kāds to dara man. Varbūt tīšām? Varbūt no sirds. Ar skata, ar domu spēku! Tas bija labi un mazliet baigi. Es domāju – Andras to dara. Es nezināju ka pa kreisi tālāk aizmugurē sēd Jurģis. Tik izejot no zāles es to pamanīju. Un Andras bija pazudis.
Tagad es domāju – varbūt tas tomēr bija Jurģis. Man bija vislabāk sadomātais tērps, un matu kārtojums un es sēdēju tik labi cik vien varēju. Brīnums ka es pa vidu visam tam, tomēr gluži labi šoreiz dzirdēju arī mūziku. Bija brīži citreiz, kad es Jurģa tuvuma dēļ to nevarēju dzirdēt, dzirdēju to, nemaz neizjūtot, nebaudot, neapzinot, pazaudējot jau nākamā mirklī.
Couperina ‘Plainte’ es gribētu dzirdēt otrreiz.
Jeb – „draugs kur laimīgs esi bijis…”
Piekt. {15.2.85}
Vakar es aizgāju uz 4.30 koncertu un jūtu to kā mazu (varbūt pat lielu) triumfu! Atbrīvošanos. Tomēr domājot par to, kāds dusmu un nepatikas duļķis jaucās vidū, kas nav tīra uzvara, sevis uzvarēšana šoreiz, ne viņa. Un domas mazliet kā glābjoties atmetās dažreiz pie Andra sejas. Kāpju kā straumei pāri pa slideniem akmeņiem – lieku soli pēc soļa lēnām un slīdu un krītu un negribu iet uz priekšu, projām, gribu atpakaļ. Bet gribu tomēr arī uz priekšu.
Vakars. Biju pēc pasta. Mans ‘brīvais gars’ bija tikai no paša rīta. Kā taisījos iet kalnā – tā posos priekš tā paša.
Šodien saņēmu savu grāmatu! Vienu pašu – būtu jau ielicis 2! [Photo: Dzidra left, A. Zariņš right, with Erna’s poetry book Dienas un Gadi]
Jālūdz Dzidrai lai kādas atsūta. Nesaprotams man tomēr tas vāka violetums un baltums etc. Citādi iekšā – viss OK. Tikai druka – ļoti bāla. Nezinu kāda tā ‘dzeja’ man ir? Bet palasot – liekas – ir jau O.K. Šur tur kāds oriģināls teiciens, šur tur humors. Un brīvība, nepiespiestība. Ko vairāk? Nekādas gudrības vai lielas filozofijas jau nav. Ir – dzīve.
Nora Kūla ir atrakstījusi uz svētkiem. Rītu nosūtīšu atbildi. Dzidra raksta – ka ies uz krist. un viss puslīdz OK. Te silts, uz 0.
Tikko ienāca prātā, ka tā ‘lillā’ grāmata [left] izskatās kā nakts kreklā starp citām. Trakais Norītis… Bet varbūt OK. latviešiem.
Sestdiena.
Naktī negulēju līdz 3 –
Izrāde līdz 12 – tad manas grāmatas lasīšana.
Šodien ļoti nelāgi jūtos. Rītu? Kas rītu?
Nu laiks būtu no likteņa saņemt kādu dāvaniņu. Es tā pūlos pretī visam ļaunam noturēties. (Bet tā mana vaina…) Smieklīgs viss šis te. Bet tā ir vienīgā dzīvā lieta. Vajadzīga. Varbūt nē. Tā jau mani lauž. Bet ko der stulbs vecums vien?
Svētdiena. 17. febr. 1985.
Biju koncertā – galerijā (White) [right]. Viņš uzsmaidīja savādu piespiestu smaidu garāmejot. Viņš stāvēja pie durvīm (mājās ejot) runājās ar kādu – un es aizgāju garām galvu nepagriežot.
Kas mani ir sasējis uz visu mūžu, visu mūžu sasiet, sasaistīta eju, līdz beigām jau pasaules galā nonākusi – gandrīz līdz tās pažobelēm, kur veci mēneši un nolietotas zvaigznes mētājas.
Un vēl tas pats. Tā pati garām aiziešana. Tik tur varu apstāties kur negribu. Tagad – tagad es zinu kā vaina tā ir. Bet vienmēr ir bijusi, vienmēr būs kāda – vaina. Šodien es pilnīgi dumi darīju.
Kāda veca dāma pienāca – viņa iedzimtā Banffiete – aicināja iet ‘pie viņiem’ – pēcpusdienās bibliotēkā esot tea + cookies – un viņi, cilvēki.
Ko es darīšu jaunais pie veciem? Ko es te ciešu vecais pie jauniem? Kur mana vieta? Kaut kur taču jābūt vietai – kur es piederu?!
Pirmdiena. 18. febr.
Nosūtīju vēstules Zariņam un Kūlai.
Vakar vakara koncerts mazliet izklaidēja – spēju runāties ar ‘girlēm’, varēju uzsmaidīt un pamāt ‘hi’ saxofonistam.
Pontinens spēlēja Skrabinu – apbrīnojami. Kā viņš ‘trillerē’!!
Andras un Jurģis.
Un nav neviena. Andras stāv starp mani un Jurģi un Laila stāv starp Jurģi un mani. Mēs netiekam tuvu viens otram. Mēs esam kā publiskā vietā, visu laiku starp mums ir citi. Andris un Laila.
Mēs savilkti, sāpīgi uzsmaidām viens otram un netuvojamies. Pat ejam garām neskatoties. Un mēs tomēr esam pievirzījušies viens otram un tik tuvu ka garām iešana ir neizbēgama.
Ir tik smagi ka to vairs nevar panest. Es meklēju kā atraisīties. Laimīgi sveicināju Kristapu, kuru es tikko pazīstu, neesmu iepazīstināta, tikai garāmejot izteikusi viņam uzslavu par viņa saxofona spēlēšanu. Un es jutos labāk, kad Kristapa man svešā seja ir šķitusi draudzīga, gaiša – man ir bijis kur pieķerties, dažus brīžus atsvabināties no Jurģa. No smaguma mūsu vidū. Esmu jau – aizgājusi no viņa un jutusies labi tā.
Bet tie ir meli. Laiks nes viņu atpakaļ. Es visu daru atkal dēļ viņa, viņam. Savādi – tomēr šis spēks kas to dara, ir kaut kur it kā ārpus manis. Tas pienes mani atkal viņam un atnes viņu klāt. Un tā ir labi – šai neklātienes klātbūtnē. Bet tikko mēs būsim kopā, tuvumā – mēs nebūsim vieni. Mums būs tik grūt aizmirst mūsu pāri darītājus, man Lailu Tev Andru un man būs grūti aizmirst ka Andras nav manā ceļā uz Tevi. Nav. Bet ceļš nav brīvs un viegls un katrs solis būs piespiests grūts un varbūt vēl arvien neejams līdz aizsniegšanai.
Otrdiena 19. febr. 1985.
Un rīts ir pilns zemstraumju
Kā dziļš ūdens.
Es Tevi redzēšu šai dienā!
Brīnumu Tu radīsi no jauna
To brīnumu kas Tavā nākšanā
Tavā iešanā staigādams ir.
Viņš vīsies ap mani, skars
Kā rožu lapām
Un sildīs un saldēs.
Tu būsi kā vējš apses zarā
Lēns vējš, ātrs vējš
Nākdams, iedams
Un es neņemšu nekā vairāk
Ko vairāk nevar paņemt
Tikai tik, cik tas brīnums
Dod
Tas brīnums ko Tu dod.
Piektdiena.
Trešd. Inese atbrauca – vakarā bija aicinātas dāmas Barb. Jean un Suzan guest artist. [Right: Jane & Barbara]
Ēda – avokado – cūkas ribas + brokoli + jaunie burkāniņi + mani bani – ķimeņmaizes + sieri. Dzēra – Australian burgundy, Lindeman un Kaizer Stuhl.
Trešdienā liķierveikalā (ārā ejot uz to) satiku Andras, kas sveicināja, nāca klāt un līdz un pārsteidza ar to mani tik ļoti ka es kļuvu – dumji kautrīgs un aizbēgu vēlāk. Viņš nopirka dučiem alus. Es Kaizer St. vīnu un Scotsh Whisky.
Vakar redzēju viņu koncertā, ieprasījos – vai bija laba partija? Vai es to prasot tā alus dēļ ko viņš pircis? – Teicu – jā! Nu nebijusi partija. Viņu gaidīja kāda daiļava kas visu laiku skatījās un smaidīja uz viņu. Viņš palika pie tās. Es aizejot pagriezu galvu atsveicināties ko viņš gaidīja.
Gergely nebij redzams. Man ir, kaut cik nostabilizējusies sirds un varbūt arī izturēšanās pret Gerg.
Sestdiena 22 (?) {23} febr.
Vakar koncertā mūziķi bija frakās ar baltām šlipsītēm! Jocīgi. Man aiz muguras nosēdās Andras ar girl (laikam to no aizvakardienas) tur bija arī ungāriete – pianiste. Viņi runāja ungāriski (vai visi – nezinu.) Andr. uzlika mēteļus uz krēsla atzveltnes man blakām un pieliecās atvainoties (dabūju ātru labu smaidu) – un dodot ziņu ka viņš tur ir. Sēžoties dzirdēju viņu sakām – „You could not get/choose a better seat…” Es to varēju ņemt uz sevi. Viņa mīlīgums ir labdarīgs – viņš laikam būs tomēr bijis arī tas neatrastais un pazudušais cilvēks, kas tur toreiz pienāca pie ugunsdzēsēju ‘parādes’. Viņa ‘personality is soozing” – kā Mrs. Mumford teica (par mani…). Viņš runājās foajē beigās, man bija jāiet tur garām, bet es nezvejoju un nenozvejoju atv. sveicienu. Negribēju ‘oglīt’ un viņš runājot ar dāmu, arī nevarēja skatīties visu laiku apkārt un vaktēt. Automātiski es izteicu, absolūti bez balss, pat ne mazākā čukstā – good evening – garāmejot, ja viņam būtu superman ausis – varbūt viņš to dzirdētu. Nebiju domājusi – lai dzird. Priekš sevis teicu.
Svētdiena 23 {24} febr. 1985.
Snieg. Nogulēju mierīgāk kā citas naktis. Sapņi – ne tik ļauni arī, nav gan pēdējā laikā tie ļauni bijuši. Kāds skūpstīja man roku – pirkstgalus, divi reiz no vietas, kā apliecinot. Kādu telpu tas bija iztīrījis, par kuru es domāju ka man tā būs jātīra un tā bija itkā pārākas nolaidības dēļ ļoti piemēslota papīriem, gružiem.
Sapņi jau labu laiku (kopš ziemsvētkiem) ‘ziņo’ manu dzīves notikumu rakstu, bet nevaru jau atšifrēt.
Snieg Katram prieka vilnim Pār (un virsū) – snieg, sasnieg Sāpīgs aukstums. „Un ledus gālēs bezgala klusums Sirdi Tevim žņaugs.” Tāds brīdis, mirklis Kā viņa sejas pieliekšanās Tikai pieklājīgam vārdam Un mans smaids tam pretī Silst vēl kā zieds zem sniega Un es sildos tā dvašā Tomēr vēl cilvēka tuvumā Tik pilni dzīvības Tik tuvu nāvei mēs stāvam. –––––––––––––––––––––– Manās domās nu rādās Tik rozes un rozes Klēpjiem rožu kas brūk No rokām, spiestas, liktas Pie krūtīm pie acīm Sniegtas dotas ņemtas Kas vīst no siltām rokām Līkst pār rokām Jūk kopā ar smiekliem Ar vārdiem ar skūpstiem Uz rokām, uz acīm, uz lūpām Uz lūpu kaktiņiem apklust Un paliek ar Klēpjiem rožu. –––––––––––––––––- Bet ir vēl ziema un snieg Un brieži noēd visus pumpurus Dārzos, mežos Kāds te būs pavasars?
Pirmdiena 25.
Vakar – viss sastindzis garāmiešanā. Varbūt tomēr – apziņa, ka zvaigznes tuvākas cita citai, kā daži cilvēki.
Bet Mame Beouvoir saka heart has its reasons, sirdij ir savi iemesli. Iemesli ir. Varbūt ‘reasons’ nav, tik iemesls, tas pamatots iemesls. Bet arī ar to nepietiek.
Heart has its reasons.
Tad arī – kādēļ tā neklausa sev, savai trakai vēlēšanās iet pretī, bet iet – garām.
Un nožēlo to, jo tai ir – savs iemesls.
Kalni, sniegi, priežu galotnes un
Rīta debess mirdz logā
Kā sudraba rotas lieta
Sudraba josta visgarām.
Asaras riešas acīs un
Izžūst mierā kas mirdz
No sudraba rotas lietas
Logā zem rīta debess.
Dzīve mirdz kā sudraba rotas lieta
Slīd no pirkstiem no krūtīm
Raisās, svied, met, atdod
Uz kādām rokām uz krūtīm
Lai tveras mirdz
Sudraba rota
Pirms izkūst asā dienā.
–––––––––––––––––––––––
Un pēkšņi es dzirdu –
Pa visiem Ļaudonas lielceļiem
Rīb goda rati.
Kur traucies sirds –
Uz svētkiem ar sējas rozēm
Un tējas un maijrozēm.
Bet bēg zem lapām sirds
Zem dzeloņiem sirds
Tur redzu, manu svaini
Mūsu jauno pagasta veci
Uz kapiem ved.
Bēdz zem rozēm sirds,
Sedzies kā proti
Bet acis neaizsedz.
Redzi pie tēva kapa
Mūžam nu bālu seju
Māte sēž
Un māsa nāk ar
Bērnu pie krūts
Kā vasara krāšņa –
Un viss tas tad grimst
Aiz liepu lapām
Aiz stiprās saules gaismas.
Bet pa lielceļiem
Ar vasaras ziediem gar malām
Jauni soļi iet
Daudz jauni soļi iet.
Trešdiena.
Vakar raudāju (patiesi ar asarām…) ka Dz. nav ne vārda atrakstījusi un ir jau mēnesis kopš manas grām. kristībām. Un nav ne Freija ne Kreišmane rakstījusi (Kreišm. lielā kaucēja pēc vēstulēm) tagad tām labi jānoklausās ‘ko citi teiks’ lai varētu pašas izteikties. Fourletter – word!
Šodien sašļucis gars un miesa. Boring, kā viņi saka. Tas viss – ar tām vēstulēm, mainīsies – tās nāks ar glaimīgiem vārdiem – bet šoreiz patiesi – neinteliģenti vēlu un nedraudzīgi vēlu. Latviešu smagums, tik ņemt un ņemt – vai kādreiz nevarētu pasteigties un dot? (Nabaga, es vientuļā dvēsele!)
Šodien lunch concerts No 28 – un tas man it kā nepatīk, par daudz nabagoju viņu turības tur. Varbūt neiet?
Go in the garden and eat worms. Un manas dienas iet, nozied.
Ceturtdiena, 28 februāris 1985.
Vakar neaizgāju uz koncertu.
Šodien mazs brīdis skaidrības ejot staigāt (laiks silts?) pēc Fr. Mouriakā izlasītiem teikumiem – kas saka – ja ‘viņa’ ir tad ‘viņa’ ir un tur nelīdz nekas un to nav radījis nekāds cilvēka nopelns – bet – tas ‘nezināmais’. Viņš nerunā tik gari. Un – jā, kādēļ man kļuva saulaini? Tādēļ ka es laužos un mokos it kā tas būtu mans uzdevums ‘viņu’ radīt un mana neveiksme ja es to nevaru.
Bet es laužos gan vairāk tādēļ – ka es neredzu kas ir, un nesaprotu un esmu useless.
Esot kāds putns
Kas savu dzīvi nodzīvo
Lidinoties pār okeāniem
Spārnos, bez nolaišanās
Diendienā
Līdz viss ir galā.
Mana sirds nu ir kā šis putns
Dreb spārnos
Diennaktīm cauri
Lidinās virs ūdeņiem
Nenolaižas, negūst mieru
Pirms viss ir galā.
Nav kam vairs pretī drebot
Nebūt citādi kā spārnos
Turēties, lidināties virs
Dūņu ūdeņiem.



























