Februāris 1985 (Ķikure/Kikure)

1. febr. 1985. Piektdiena.

Saule un 25 zem nulles. Vakar bija 29 – vēlāk dienā mazliet sasilst – 15, 14 – Šodien – teātris 8. vak.
Sapņoju (ilgi nebiju par kalniem un augstumu briesmām sapņojusi). Bija ļoti iespaidīgs, briesmīgs un skaists sapnis.

Augstu, ļoti augstu, ļoti stāva bezdibeņa malā, it kā sniegā stāvēju un zināju – jākāpj lejā un it kā neapdomīgi spēru soli – slīdēju – sapratu – neprāts, tur nevar nokāpt, bet tikko vairs turējos, bez palīdzības pat apturēt slīdēšanu lejup nevarēja – pietvēros kādas sievietes (? kas nezinu īsti) rokai un lūdzu, saucu lai viņa mazliet, kaut mazliet pietur, pavelk, lai es dabūju līdzsvaru – tālāk turpat bija kāpnes lejup – šauras, gandrīz kā striķa kāpnes, bet ar tauvu augstāk kur rokām turēties – tur man bija jātiek.

Sieviete manu roku pieturēja un es biju – uz kāpnēm – kāpu lejup miglainā bezdibenī – tikai mazliet kāpnes saskatāmas. Bija vēl kāda lielāka kļūme jau tā trakajā nokāpienā: jātiek garām kādam vīrietim, kas it kā kāpa kopā ar sievieti kas man palīdzēja, it kā tauva bija jāatlaiž, (vai tā – bija pušu?) un no jauna tā jāsatver. Tas izdevās, tauva bija droši atkal man rokās (augstu gan pāri galvai tverama, bet droša) un es kāpu, kāpnes dažreiz noliecās absolūti perpendikulāri – redzamas miglā tikai dažus soļus, ar spraišļiem it kā ar aso malu uz augšu, kur grūti pat uzlikt kāju, kādas kurpes man kājās, neveiklas – domāju būtu tās jānovelk – bet turpināju kāpt, jo kāpnes bija skaramas tikai piepalīdzot noturēties tauvā.

Beidzot lejā mazliet varēju saskatīt dažas akmens šķautnes – okeāna krastā – bet tas bija vēl ļoti dziļi lejā, kā īsti es sasniedzu leju un zemi – nezinu – bet nokāpšanas briesmas bija itkā uzvarētas – tikai vēl jāpaciešas, jāizturas mierīgi līdz galam.
Kas īsti notika lejā – sapnis ir piemirsts, liekas biju kādā telpā iemitinājusies – kas īsti nebija mana – bet beidzot es tur paliku kā nekā.

Dzīvs atmiņā bezdibenis un kāpiens – skaists ar visu savu briesmīgumu. What does it mean? Agrāk man biežāk gadījās tādi nokāpieni, tagad ilgi nebija bijis.
Vai tā bija mana mazā pianista pasaka? Vai aizvakar, kad es pieņēmu – izdzīvot to lēnām – jo jutu, ka tā nav beigta un ka tanī ir kāds dzīvs, silts, īsts kodols – kāda ‘īstenība’ kas jārespektē un jāizdzīvo ar dignity – kā to teikt latviski? Ar cieņu. Gracefully – kā to teikt latviski? Ar grāciju? Ar tādu – kas ir jūtama ne tikai pašam, bet arī otram un dziest ar labdarīgu siltu, liesmu. Well, well!!
Šis sapnis ir (mazākais pagaidām) noņēmis tumšo smagumu, ar ko modos vēl katru rītu pēc katastrofas kurā Dzidr. mani ‘atmodināja.’

Lunchtime koncertā, japāņa spēlētajā Paganīni – bija kāds teiciens kas neatvairāmi skāra kā ‘mīlestības jūtu izpausme’ un es pēkšņi atļāvu sev – ar šīm skaņām piekļauties tam no kā man bija jāatsakās, kurš varbūt nebija absolūti nekas priekš manis un kas tomēr bija iemetis mani šais izjūtās, un Paganīni teikums parādīja man cik ļoti reālas bija manas jūtas un cienījamas.

Es bēgu prom lai gan redzēju viņu nekavējoties un arī nākam, gan apturētu gājienu no citām (un citiem?). Es neuzdrošinājos gaidīt. Tikai iekšēji sevī, es ļāvu pieņemt to – kas itkā nebija pelnījis lai to samin un iznīcina. Konc. sākumā – viņš ienāca un nosēdās (tā viņam iznāca paziņu dēļ) krēslā man tieši priekšā. Es redzēju ka viņa seja bija brīnišķīga un mati ne tik spoži kopti – kā uz skatuves. Bet pēc brīža, viņš sazinājās ar citām, citiem – zāles otrā pusē – un aizmetās tur. Tam grūti bija sēdēt man tieši pretī, tik tuvu?

Sestdiena 2. febr. 1985.

Andras [Weber] ir ieradies un spēlēs (ceturtdien, housekoncertā) kopā ar Gergely! Vai tas nav smalks joks! Es tā vēlējos viņu vēl dzirdēt. Redzēt! Vai viņš ir tas ko es redzēju – tas no tiem trim, vai viņi ir viņi tie trīs, ko es redzēju – vai viņš būs tas atkal?

Vakar bij teātris – (musical) – ārā ejot mani saistīja kāda seja, domāju vai tas ir jau aktieris, kas spēlēja vissirsnīgāko lomu, nē šis bija garāks, viņš nāca apkampienā ar kādu – (man likās vīriešu kārtas cilvēku) un es redzēju viņa pārdabīgi mirdzošās acis – un tagad man liekas tas varēja būt Andras [right] – viņa gaita un arī seja – tas varēja būt viņš un viņa mirdzošās acis toreiz tumsā – viņa ārkārtīgais siltums gaitā, kustībās, acīs. Redzēšu to ceturtdien. Abi – ungāri, jeb tikai – Ungārijas, vai tas ir eiropeisms – kas mani pievilcis?
Kad Andras toreiz tur nāca (pie ugunsdzēsēju notikuma) man pēkšņi šķita – kāds nāk no manas jaunības, bērnības, no visa tā kas labs un skaists un kārots un bijis un vēl ne īsti bijis, vairs nesatikts.
Un tagad – mans sapnis vakar dienas naktī – ?!?!
Vai tiešām ir kāda ‘zemūdens straume’? Taču – laikam ir.

Svētdiena 3. febr. 1985.

Un tagad mani māc bailes no sevis – ka es iekritīšu par traku Andras apjūsmošanā.
Es varētu būt apmierināta, ka tik necerēta lieta ir notikusi – viņš ir atbraucis – un tas atņem man manu apsēstību ar mazo pianistu – es esmu brīva! Bet ja maiņa notiks – es kritīšu jaunā apsēstībā…
Tomēr – kādu brīdi būs labāk.

Rīts aust. Tik lēni krāsains logs
Kā Magrita glezna
Ar sīku stādu uz palodzes
Un zilumu lielu un augstu,
Klusu un tīru. Tad
Izbāl tas pamazām
– Diena skan cieta un auksta.

Ceturtdiena 7 febr.

Gaidītais koncerts ar Andras Weberi. Andras ir tas pats protams, kas spēlēja Šūbertu – bet vai tas ir tas pats kas runāja ar mani pie uguns dzēsēju ‘parādes’ – to es nezinu. Varbūt ir. Bet tagad viņš mani saistīja, (pat pārsteidza cik labs) kā mūziķis ne kā cilvēks, kā toreiz. Eiropieši! Varbūt – tas ka viņi ir abi eiropieši? Siltums, dzīvība, vienkāršs brīvums. (Bet 2 grenadieri – divas duopianistes ar ir ungārietes – eiropietes un tās mani atbaida).

Kāda dāma gaidīja pie durvīm un es ar to parunāju un Pontinens – mazais jaunais zviedrs pianists (labs kā traks) gāja tur, pēc programmām – viņa to uzrunāja, uzlielīja par spēlēšanu – tad es arī! Pateicos par Šopēnu un pat pajautāju vai viņš te ilgi būs – līdz aprīlim – tā tad pusgadu. Vasarā kā es sapratu – viņš ‘tūrēs’ apkārt, minēja Vāciju. Un ārā nākot tad mēs atkal gājām – Gergely + Andras un ‘devām roku’ un pateicāmies. Un G. bij necerēti ‘pretjmnākošs’ un viņa roka necerēti vīrišķīga un ‘silta’ un es bez domāšanas un bez vilcināšanas paspiedu to ‘no sirds ciešāk’. Tas bija pavisam necerēti labi. Andram es aizejot vēl uzsaucu – „welcome back” – un viņš mazliet izbrīnījās – bet nebij laika skaidroties – citi rindā nāca aiz mums.

[Gergely Szokolay + Andras Weber, later years]


Un mājās mani atveda Mrs Kline{?} Luis{?} – māte kurai meita tur dziedāja. Viņai jāvaktē 4 g. vecais mazdēls – jāved peldēties. Bija laba iepazīšanās, kas būs jāturpina.

Ar mokām pārrakstīju dažus dzejoļus. Nu drīz būs 50! Bet vai cik tur labu??? Tomēr – ‘dzeja nenāk’!! Andras tiešām labi spēlēja – un viņš ‘pilns ar jūtām’, gandrīz izskatās kā iereibis. Un Bartoks sāk patikt kad tā spēlē – un tā bija mūzika pilna ar ungāru tautas garu, deju ritmi.

Piektd. 8. febr.

Nos. vēst Kreišmanei.
Pēc Dzidr. aizbraukš. pēc ziemsv. es daudz sapņoju, katru nakt kaut kas. Nesen sapnis ar čūskām, šonakt atkal – dzeltenas milzīgas čūsku ‘dzimtas’. Kāvu vienu, kas man skrēja virsū, biju pieskārusies tās bērnam. Vakarnakt – rokās paņēmu un turēju ļoti mazu baby, it kā ne manu.

Auksts 22°. Pārnācu no koncerta – satikos tur ar lejas meitenēm – abas bijušas Austrālijā. Koncerts bija – grand stilā – ar vecāku mākslinieku piedalīšanos, no Amerikas un citur. Spēlēja arī Andras (stīgu instr. grupā kas pavadīja pianistu – Mocarts.) Viņam ir ļoti vijīga roka, mīkstas kustības tādas kā viņa vijīgajam augumam. Liekas viņa roka tik viegli, dabīgi tremolē stīgas, kustība it kā bez kādas piepūles slīd caur visu roku, viņš laikam izcils čellists varētu būt. Un jūtīgs – viss šūpojās līdz. Jauks viņš ir – dzīvs, dzīvs un aizsapņojies arī. Fizgeralds pavadīja vecu dāmu Amerikas vijolnieci – un viņai bija ko skriet viņam līdz, bet viņa ir dūšīga – abi viens otra cienīgi. Ir tomēr gan skaists Fitzgeralda stiprais piesitiens, ass – bet ne tukšs. Šodien atkal ļoti temperamentīgi viņš krāva pa klavierēm. Un man no vakardienas viss ir pilns ar mazo G. viņš it kā pieņēmis citu veidu – kādu nepazītu, ārēji neredzētu. Bet kādu pārmaiņu radīju es? Kas to lai zina.

Sestdiena 9. febr.

Sakārtoju 25, varbūt 24 dzejoļus (vēl 2 atrasti ko pārrakstīt) – tad gandrīz – viss. Tik jāsaliek ‘pēc kārtas’ – strādāju ar patiku šodien – un redzu – esmu ‘pa bišķim’ katru dienu strādājot – apmēram visu padarījusi.
Nezinu vai tie labi – vai nē. Tie mani – kādi nu viņi ir. Lielāko daļu – bez meliem.

Meklēju rakstos un redzu
Nevaru šim brīdim tur vārdus atrast.
Šai brīdī doma staigā savos ceļos
Slepenos, pusapzinātos
Visam spītēdama, (pareģotām
Klizmām un neveiksmēm)
Tā iet viegli, maigu spārnu nesta
Mūzikas pilna, kādam
Mirklim ticēdama
Kas rokā lika siltu īstenību,
Roku rokā glaužas ar aicinājumu
Un paļāvību rīkoties.
‘Viss zūdošs’ – apkārt biedina
Ik ēna ceļā pat gaismas vizma
Izdzisdama, ātri mainīdamies.
Tas nekas, nekas – tam
Visam pāri lido viena mirkļa
Radītā, atrastā dzīve.
Illūzija?
„Tas nekas, tas nekas. Nekas
Kur cits kā labā, lielā – tā.”

Svētdiena.

Negulēju labi. Tagad – nekas nav bijis tā kā kādā domā domāju. Bet kā? Man vajadzēja manevrēt ja es ko gribu. Es nevaru neko gribēt. Pēters Shönings spēlēja ļoti īpatnēji – ‘burvīgi’. Es nevarēju pēc tā citus īsti baudīt.
P. Sh. spēlēja Bachu – bet tā, kā es nekad nebiju dzirdējusi ne Bachu ne ko citu. Varbūt – toreiz to Hindemithu viņš spēlēja līdzīgi savādi.
Vēl vienu mēnesi, vai pusotra – tas viss tā ies!

Pirmdiena.

Aukstais laiks (30 un 20) ir uz brīdi beidzies – tas ir ap 10 stāv no vakard.
Vakar tomēr bij kāda pretošanās G. uzvešanās – aizgāja tūlīt no galda kad es ienācu (kā caur miglu – nezinu kāpēc? – tik pamanīju viņu aiz galda) un uzsmaidīju, viņš arī protams. Vēlāk iznāca, lika k. atklāš. zīmi – neskatoties, nepagriežoties stāvēja (ar muguru) durvīs kādu laiku – vai man bij jātuvojas? – Tad aizgāja zālē. Es apsēdos s. vietā, lai gan varēju vēl iet ‘bildes skatīt’. Notis pāršķīra Andras. (?) Reiz nākot prom no klav. – viņš uzskatīja mani – varbūt atcerējās to ‘velcome back.’ G. reiz tomēr no zāles, kopā pie citiem – paskatījās. Citādi – domīgs. Es arī neblenzu visu laiku. O! Vientulība, vientulība dziļā.

Pēcpusdiena.

Vientulība.
Viss aizslēgts
Staigā kā uz Marsa
Kā ķēdēm važots
Vieglais brīvais solis.
Ceļš tīrs un tukšs
Tik tukšs it kā tas
Būtu noslaucīts no kādām
Bažīgām rokām lai nekas nenāk...

Otrd. 12. febr. 1985.

Nē, nav citur tam vietas, tas jārunā tepat, dienas laikā un skaļi, kas naktīm cauri jau runāts sapņos bez vārdiem. Kopš mana roka bij Tavā, staigāju kā pa mežu kur visi koki ik mirkli pārvēršas Tevī. Staigāju pa mežu, kas viss esi Tu. Un ja es kādu brīdi eju tepat pa ielu, ceļu, pat pa meža taku kalnā (protams, neizbēgami pa šo taku kalnā) Tu nāc man pretī, Tu stāvi ceļa malā un kad es apstājos Tu vairs neesi saredzams, Tu neesi vairs tur, bet – Tu esi jau man apkārt ar savām rokām kuras es nevaru satvert, jo Tu – neesi pie manis. Bet Tu biji, tai brīdī, kad mana roka bija Tavā, kas bija tik pazīstama pēkšņi, kā labā māja kurā ieiet un aiztaisa durvis. Es vairs nevaru iziet no Tavas rokas.

Bet es nevaru tur palikt. Viss notiek lielā kustībā, promiešanā, nākšanā, izjauktas nesatveramas satikšanās mirkļos, citu vidū, vienmēr citu vidū un lietās, notikumos kam jānotiek pēc kādas rakstītas drukātas programmas, viss tiek rauts no kādas lielas straumes, kurai nav iespējams, nedrīkst spiesties, skriet cauri. Tu gaidi lai es to daru. Tu skrien cauri tai. Tu skraidi ik pa brīžam un tas beidzot ietilpst programmā un ir netraucējams. Un kad Tu negaidot apstājies, stāvi un gaidi, tad lielā pareizā īstenības straume ir tik spēcīga, ka es tai netieku cauri, kad es atjēdzos – Tu vairs tur nestāvi.
Tas viss nozīmē tikai to, ka mēs vēl neesam tikušies. Bet mēs esam tikušies. Mēs pat esam visu laiku kopā. Mēs turamies kā kalnu kāpēju virvēs.

Es biju greizsirdīga un viss apstājās, es skrēju melnā tukšumā. Tagad Tava kārta. Tagad Tu esi greizsirdīgs. Tev ir iemesls. Man arī bija. Un patiesi ne man ne Tev ir tam iemesls, tā ir tikai jūtu žņaudzīšanās, it kā atraisīties meklēšana, it kā smaguma nosviešana – laist, lai tas akmens veļās. Bet tad mums tas jāmeklē un jāveļ no ielejas ārā, jāveļ atkal mūsu kalnā.

Trešdiena 13 febr.

Kādu rīt es ceļos un galvā ir svaigs vējš. Liekas kādi apmātības mākoņi ir aizpūsti. Prieks ir par jauno dienu un visu to, ko tā var nest pretī – ielas, ceļus, cilvēkus, ziņas, vārdus, notikumus, mūziku. Vai Tu tur būsi iekšā, vairs neliekas tik pārāk svarīgi. Varbūt Tu vairs nemaz neesi te – cilvēki aizceļo. Naktī aizceļo. Citi atnāk vietā. Ir labi tā rosīties skaidrākā rītā, kad ik galdu mala, kurai pieskaries nepārvēršas Tevī un tur ciet.

Bet pēc neilga laika, viss atslīd agrākā atkal kā bijis. Tu sāc parādīties. Pārmaiņa ir bijusi varbūt tikai tādu iekšēju glābšanas spēku maza palīdzības darbība. Lai kādu brīdi atgrieztos normāla asins riņķošana, lai dabū nabaga ķermenim brīdi atpūtas no sirds sažņaugšanas, salekšanās. Atpūta tā tomēr ir bijusi, lai arī īsa. Diena plūst nu mierīgāk, straume nes ne tik zibenīgi, un varbūt satikšanās brīdī nesviedīsies pret krastiem visu sašķaidot. Varbūt. Varbūt.
Varbūt laikā kāds pametīs kādu virvi, sīku stīdziņu kur mazliet pieturēties, nobremzēties. Ir labi tā domāt par Tevi. Ir labi tā just. Tā traukties. Degt un salt. Tu gulēsi kā akmens kad viss būs pāri.

{the following 2 paragraphs preceded Feb. 12 and the above Feb. 13 entries – in what must have been an emtpy, skipped page}

Ierakstu te lai lapa pilna – un netraucē tālāk to 2 dienu ‘sapņojumu’. Vēstuļu nav. Biju lunchbox conc. Nosēdos vidū, tuvāk aizmugurei. Bet acu pakausī tomēr nav. Jādzīvo ar ausīm koncertā vien.
Reiz pagriezu galvu augšā pa labi – meklējot Ger. Satiku pilnā skatā tiešā mērķējumā (!) Andras seju. Šoreiz – iespaidīga. Bet – izlikos nepazīstam – bija pietiekami tālu, lai to darītu – un kaut kā par uzmācīgu lai atbildētu tā skatam. Aizgriezos un sēdēju mierīgi. Čello (Dairine N M, + Fitzgeralds) spēlēja kaut ko sērīgu skaistu un kādu brīdi – mani ietina kāds silts vilnis, cieši tanī apkārt. No kurienes tas nāca – nedrīkstēju pētīt – domāju varbūt Andras – un es negribu lai viņš ieņem Gerg. vietu. Tas tomēr bija brīnišķīgi. Beigās ceļoties redzēju Gerg. augstāk pa kreisi – bet viņš nepagrieza galvu (tad kad es to pamanīju, iepriekš biju nopētījusi ka Andra vieta tukša, aizgāja ar kādu vec. dāmu.

Laiks ir atmeties ļoti silts, pēc ļoti aukstajām dienām. Ļaudis vairāk iziet ceļos, redzami pat ejot kājām. Nostaigāju lielu gabalu. Aizgāju gandrīz līdz – Andra ceļam, varētu teikt. Līdz tai vietai kur 2 gadi atpakaļ Andras pārgāja ceļam (pārgāja pa taku mežā, kalnā) kad es nācu svētdienas drēbēs, ļoti balta. Es īsti nezināju vai tas ir Andras. Es pat nezināju vai tas ko es iedomājos un vēlējos lai tas būtu, bija Andras. Es to visu sadomāju kopā vēlāk. Bet arī vēlāk neizdomāju, neizzināju neko līdz galam, jo man bija jāaizbrauc. Tomēr – tur uz tā ceļa gabala toreiz, es biju ļoti laimīga. Tas ceļš piederēja man, jo tur bija pāri gājis Andras, un pāris dienas man pasaule rādījās sārti zeltainā gaismā, tik ļoti savādi tas bija, ka es plētu acis un skatījos un skatījos kalnos, pilsētiņā un lejā, ceļu līkumos – pasaule bija rozā gaismā, kā iekrāsota. Neizsakāmi spēcīga bija laime, kaut arī pēc pāris dienām man bija jāaizbrauc.

Tagad Andras ir atgriezies. Bet ar mani nav citādi, kā ir bijis ar daudziem un daudzām, par ko dzirdam leģendās, lasām vārsmās. Viņš atgriezās necerēti, pēc vairāk (2 tikai te) gadiem un viņa vietu bija ieņēmis cits!

Cik reizes neesmu skaitījusi kāda dzejnieka vārdus: „Draugs, kur laimīgs esi bijis, otrreiz neatgriezies vairs. Vecā vietā kalni lejas, vecā vietā – Tava sirds, citi ļaudis, citas sejas, citam mīļots acis mirdz.” Brīnums kā viņi visu to jau tad, agrāk ir zinājuši – otra vārsma kas vairākkārt atkārtota – „no mīlas atvērtā kausā, drīz mūžība izgaro”. Lai cik dumpīgas ir bijušas šīm vārsmām pretošanās domas, tās ir gadu un dienu un notikumu noklusinātas.

Šodien sēdēju mūziku klausoties, sēdēju uzmanīgi, lai pārāk aizkustinātā brīdī, vai ziņkārības vai garlaicības māktā, nesadugtu neglītā pozā, sēdēju uzmanīgi ja gadījienā netāl kaut kur būtu apsēdies. Jurģis. Beidzot es nenocietos, atgriezu galvu apskatīties un satika Andra seju pavērstu tieši pretī ar skatu, izteiksmi – suģestējošu, gandrīz nepieklājīgu tiešu stipru. Aizgriezos, nepazīstot. Kā es varēju smaidīt, kā tas pienāktos? Jurģis nav tas kas viegli dosies izkarot savas tiesības. Mācība viņam tomēr der. Bet ja tā par stipru, viņš neizturēs. Es viņu pazaudēšu.

Tādēļ es nedrīkstēju Andram uzsmaidīt, kā pieklājība to prasa. Ir vairāk patreiz kaut kas apkārt, kā pieklājība. Andras ir nevainīgs.
Bet varbūt ne gluži. Ir iespējams ka viņš darbojas sadarbojoties ar Jurģi, viņi ir draugi. Viņa seja tomēr bija necerēti pievilcīga, stingra, koncentrēta, viss mīkstums vaibstos, kad viņu nupat dažreiz rādīja gandrīz kā iereibušu, iedzērušu – zudis. Bet es nedrīkstēju ļauties viņa sejas pievilcībai.

Kad Nī spēlēja Couperina gabalu Plainte, uz savas čello, (te būs, liekas, daudz darīšanas ar čello – Andras ir čellists, Peters ir čellists) viņa spēlēja tik apvaldīti, klusināti, ilgi un maigi, es pēkšņi jutu ka mani apņem kāds silts vilnis, visapkārt, ap pleciem, pāri, es nevarēju nedomāt – kas, kurš tas ir? Kāds to dara man. Varbūt tīšām? Varbūt no sirds. Ar skata, ar domu spēku! Tas bija labi un mazliet baigi. Es domāju – Andras to dara. Es nezināju ka pa kreisi tālāk aizmugurē sēd Jurģis. Tik izejot no zāles es to pamanīju. Un Andras bija pazudis.

Tagad es domāju – varbūt tas tomēr bija Jurģis. Man bija vislabāk sadomātais tērps, un matu kārtojums un es sēdēju tik labi cik vien varēju. Brīnums ka es pa vidu visam tam, tomēr gluži labi šoreiz dzirdēju arī mūziku. Bija brīži citreiz, kad es Jurģa tuvuma dēļ to nevarēju dzirdēt, dzirdēju to, nemaz neizjūtot, nebaudot, neapzinot, pazaudējot jau nākamā mirklī.
Couperina ‘Plainte’ es gribētu dzirdēt otrreiz.
Jeb – „draugs kur laimīgs esi bijis…”

Piekt. {15.2.85}

Vakar es aizgāju uz 4.30 koncertu un jūtu to kā mazu (varbūt pat lielu) triumfu! Atbrīvošanos. Tomēr domājot par to, kāds dusmu un nepatikas duļķis jaucās vidū, kas nav tīra uzvara, sevis uzvarēšana šoreiz, ne viņa. Un domas mazliet kā glābjoties atmetās dažreiz pie Andra sejas. Kāpju kā straumei pāri pa slideniem akmeņiem – lieku soli pēc soļa lēnām un slīdu un krītu un negribu iet uz priekšu, projām, gribu atpakaļ. Bet gribu tomēr arī uz priekšu.

Vakars. Biju pēc pasta. Mans ‘brīvais gars’ bija tikai no paša rīta. Kā taisījos iet kalnā – tā posos priekš tā paša.
Šodien saņēmu savu grāmatu! Vienu pašu – būtu jau ielicis 2! [Photo: Dzidra left, A. Zariņš right, with Erna’s poetry book Dienas un Gadi]
Jālūdz Dzidrai lai kādas atsūta. Nesaprotams man tomēr tas vāka violetums un baltums etc. Citādi iekšā – viss OK. Tikai druka – ļoti bāla. Nezinu kāda tā ‘dzeja’ man ir? Bet palasot – liekas – ir jau O.K. Šur tur kāds oriģināls teiciens, šur tur humors. Un brīvība, nepiespiestība. Ko vairāk? Nekādas gudrības vai lielas filozofijas jau nav. Ir – dzīve.
Nora Kūla ir atrakstījusi uz svētkiem. Rītu nosūtīšu atbildi. Dzidra raksta – ka ies uz krist. un viss puslīdz OK. Te silts, uz 0.


Tikko ienāca prātā, ka tā ‘lillā’ grāmata [left] izskatās kā nakts kreklā starp citām. Trakais Norītis… Bet varbūt OK. latviešiem.

Sestdiena.

Naktī negulēju līdz 3 –
Izrāde līdz 12 – tad manas grāmatas lasīšana.
Šodien ļoti nelāgi jūtos. Rītu? Kas rītu?
Nu laiks būtu no likteņa saņemt kādu dāvaniņu. Es tā pūlos pretī visam ļaunam noturēties. (Bet tā mana vaina…) Smieklīgs viss šis te. Bet tā ir vienīgā dzīvā lieta. Vajadzīga. Varbūt nē. Tā jau mani lauž. Bet ko der stulbs vecums vien?


Svētdiena. 17. febr. 1985.

Biju koncertā – galerijā (White) [right]. Viņš uzsmaidīja savādu piespiestu smaidu garāmejot. Viņš stāvēja pie durvīm (mājās ejot) runājās ar kādu – un es aizgāju garām galvu nepagriežot.
Kas mani ir sasējis uz visu mūžu, visu mūžu sasiet, sasaistīta eju, līdz beigām jau pasaules galā nonākusi – gandrīz līdz tās pažobelēm, kur veci mēneši un nolietotas zvaigznes mētājas.
Un vēl tas pats. Tā pati garām aiziešana. Tik tur varu apstāties kur negribu. Tagad – tagad es zinu kā vaina tā ir. Bet vienmēr ir bijusi, vienmēr būs kāda – vaina. Šodien es pilnīgi dumi darīju.

Kāda veca dāma pienāca – viņa iedzimtā Banffiete – aicināja iet ‘pie viņiem’ – pēcpusdienās bibliotēkā esot tea + cookies – un viņi, cilvēki.
Ko es darīšu jaunais pie veciem? Ko es te ciešu vecais pie jauniem? Kur mana vieta? Kaut kur taču jābūt vietai – kur es piederu?!

Pirmdiena. 18. febr.

Nosūtīju vēstules Zariņam un Kūlai.
Vakar vakara koncerts mazliet izklaidēja – spēju runāties ar ‘girlēm’, varēju uzsmaidīt un pamāt ‘hi’ saxofonistam.
Pontinens spēlēja Skrabinu – apbrīnojami. Kā viņš ‘trillerē’!!

Andras un Jurģis.
Un nav neviena. Andras stāv starp mani un Jurģi un Laila stāv starp Jurģi un mani. Mēs netiekam tuvu viens otram. Mēs esam kā publiskā vietā, visu laiku starp mums ir citi. Andris un Laila.
Mēs savilkti, sāpīgi uzsmaidām viens otram un netuvojamies. Pat ejam garām neskatoties. Un mēs tomēr esam pievirzījušies viens otram un tik tuvu ka garām iešana ir neizbēgama.

Ir tik smagi ka to vairs nevar panest. Es meklēju kā atraisīties. Laimīgi sveicināju Kristapu, kuru es tikko pazīstu, neesmu iepazīstināta, tikai garāmejot izteikusi viņam uzslavu par viņa saxofona spēlēšanu. Un es jutos labāk, kad Kristapa man svešā seja ir šķitusi draudzīga, gaiša – man ir bijis kur pieķerties, dažus brīžus atsvabināties no Jurģa. No smaguma mūsu vidū. Esmu jau – aizgājusi no viņa un jutusies labi tā.

Bet tie ir meli. Laiks nes viņu atpakaļ. Es visu daru atkal dēļ viņa, viņam. Savādi – tomēr šis spēks kas to dara, ir kaut kur it kā ārpus manis. Tas pienes mani atkal viņam un atnes viņu klāt. Un tā ir labi – šai neklātienes klātbūtnē. Bet tikko mēs būsim kopā, tuvumā – mēs nebūsim vieni. Mums būs tik grūt aizmirst mūsu pāri darītājus, man Lailu Tev Andru un man būs grūti aizmirst ka Andras nav manā ceļā uz Tevi. Nav. Bet ceļš nav brīvs un viegls un katrs solis būs piespiests grūts un varbūt vēl arvien neejams līdz aizsniegšanai.

Otrdiena 19. febr. 1985.

Un rīts ir pilns zemstraumju
Kā dziļš ūdens.
Es Tevi redzēšu šai dienā!
Brīnumu Tu radīsi no jauna
To brīnumu kas Tavā nākšanā
Tavā iešanā staigādams ir.
Viņš vīsies ap mani, skars
Kā rožu lapām
Un sildīs un saldēs.
Tu būsi kā vējš apses zarā
Lēns vējš, ātrs vējš
Nākdams, iedams
Un es neņemšu nekā vairāk
Ko vairāk nevar paņemt
Tikai tik, cik tas brīnums
Dod
Tas brīnums ko Tu dod.

Piektdiena.

Trešd. Inese atbrauca – vakarā bija aicinātas dāmas Barb. Jean un Suzan guest artist. [Right: Jane & Barbara]
Ēda – avokado – cūkas ribas + brokoli + jaunie burkāniņi + mani bani – ķimeņmaizes + sieri. Dzēra – Australian burgundy, Lindeman un Kaizer Stuhl.
Trešdienā liķierveikalā (ārā ejot uz to) satiku Andras, kas sveicināja, nāca klāt un līdz un pārsteidza ar to mani tik ļoti ka es kļuvu – dumji kautrīgs un aizbēgu vēlāk. Viņš nopirka dučiem alus. Es Kaizer St. vīnu un Scotsh Whisky.

Vakar redzēju viņu koncertā, ieprasījos – vai bija laba partija? Vai es to prasot tā alus dēļ ko viņš pircis? – Teicu – jā! Nu nebijusi partija. Viņu gaidīja kāda daiļava kas visu laiku skatījās un smaidīja uz viņu. Viņš palika pie tās. Es aizejot pagriezu galvu atsveicināties ko viņš gaidīja.
Gergely nebij redzams. Man ir, kaut cik nostabilizējusies sirds un varbūt arī izturēšanās pret Gerg.

Sestdiena 22 (?) {23} febr.

Vakar koncertā mūziķi bija frakās ar baltām šlipsītēm! Jocīgi. Man aiz muguras nosēdās Andras ar girl (laikam to no aizvakardienas) tur bija arī ungāriete – pianiste. Viņi runāja ungāriski (vai visi – nezinu.) Andr. uzlika mēteļus uz krēsla atzveltnes man blakām un pieliecās atvainoties (dabūju ātru labu smaidu) – un dodot ziņu ka viņš tur ir. Sēžoties dzirdēju viņu sakām – „You could not get/choose a better seat…” Es to varēju ņemt uz sevi. Viņa mīlīgums ir labdarīgs – viņš laikam būs tomēr bijis arī tas neatrastais un pazudušais cilvēks, kas tur toreiz pienāca pie ugunsdzēsēju ‘parādes’. Viņa ‘personality is soozing” – kā Mrs. Mumford teica (par mani…). Viņš runājās foajē beigās, man bija jāiet tur garām, bet es nezvejoju un nenozvejoju atv. sveicienu. Negribēju ‘oglīt’ un viņš runājot ar dāmu, arī nevarēja skatīties visu laiku apkārt un vaktēt. Automātiski es izteicu, absolūti bez balss, pat ne mazākā čukstā – good evening – garāmejot, ja viņam būtu superman ausis – varbūt viņš to dzirdētu. Nebiju domājusi – lai dzird. Priekš sevis teicu.

Svētdiena 23 {24} febr. 1985.

Snieg. Nogulēju mierīgāk kā citas naktis. Sapņi – ne tik ļauni arī, nav gan pēdējā laikā tie ļauni bijuši. Kāds skūpstīja man roku – pirkstgalus, divi reiz no vietas, kā apliecinot. Kādu telpu tas bija iztīrījis, par kuru es domāju ka man tā būs jātīra un tā bija itkā pārākas nolaidības dēļ ļoti piemēslota papīriem, gružiem.
Sapņi jau labu laiku (kopš ziemsvētkiem) ‘ziņo’ manu dzīves notikumu rakstu, bet nevaru jau atšifrēt.

Snieg
Katram prieka vilnim
Pār (un virsū) – snieg, sasnieg
Sāpīgs aukstums.
„Un ledus gālēs bezgala klusums
Sirdi Tevim žņaugs.”
Tāds brīdis, mirklis
Kā viņa sejas pieliekšanās
Tikai pieklājīgam vārdam
Un mans smaids tam pretī
Silst vēl kā zieds zem sniega
Un es sildos tā dvašā
Tomēr vēl cilvēka tuvumā
Tik pilni dzīvības
Tik tuvu nāvei mēs stāvam.

––––––––––––––––––––––

Manās domās nu rādās
Tik rozes un rozes
Klēpjiem rožu kas brūk
No rokām, spiestas, liktas
Pie krūtīm pie acīm
Sniegtas dotas ņemtas
Kas vīst no siltām rokām
Līkst pār rokām
Jūk kopā ar smiekliem
Ar vārdiem ar skūpstiem
Uz rokām, uz acīm, uz lūpām
Uz lūpu kaktiņiem apklust
Un paliek ar 
Klēpjiem rožu.

–––––––––––––––––-

Bet ir vēl ziema un snieg
Un brieži noēd visus pumpurus
Dārzos, mežos
Kāds te būs pavasars?

Pirmdiena 25.

Vakar – viss sastindzis garāmiešanā. Varbūt tomēr – apziņa, ka zvaigznes tuvākas cita citai, kā daži cilvēki.
Bet Mame Beouvoir saka heart has its reasons, sirdij ir savi iemesli. Iemesli ir. Varbūt ‘reasons’ nav, tik iemesls, tas pamatots iemesls. Bet arī ar to nepietiek.
Heart has its reasons.
Tad arī – kādēļ tā neklausa sev, savai trakai vēlēšanās iet pretī, bet iet – garām.
Un nožēlo to, jo tai ir – savs iemesls.

Kalni, sniegi, priežu galotnes un 
Rīta debess mirdz logā
Kā sudraba rotas lieta
Sudraba josta visgarām.
Asaras riešas acīs un
Izžūst mierā kas mirdz
No sudraba rotas lietas
Logā zem rīta debess.
Dzīve mirdz kā sudraba rotas lieta
Slīd no pirkstiem no krūtīm
Raisās, svied, met, atdod
Uz kādām rokām uz krūtīm
Lai tveras mirdz
Sudraba rota
Pirms izkūst asā dienā.

–––––––––––––––––––––––

Un pēkšņi es dzirdu –
Pa visiem Ļaudonas lielceļiem
Rīb goda rati.
Kur traucies sirds –
Uz svētkiem ar sējas rozēm
Un tējas un maijrozēm.
Bet bēg zem lapām sirds
Zem dzeloņiem sirds
Tur redzu, manu svaini
Mūsu jauno pagasta veci
Uz kapiem ved.
Bēdz zem rozēm sirds,
Sedzies kā proti
Bet acis neaizsedz.
Redzi pie tēva kapa
Mūžam nu bālu seju
Māte sēž
Un māsa nāk ar
Bērnu pie krūts
Kā vasara krāšņa –
Un viss tas tad grimst
Aiz liepu lapām
Aiz stiprās saules gaismas.
Bet pa lielceļiem
Ar vasaras ziediem gar malām
Jauni soļi iet
Daudz jauni soļi iet.

Trešdiena.

Vakar raudāju (patiesi ar asarām…) ka Dz. nav ne vārda atrakstījusi un ir jau mēnesis kopš manas grām. kristībām. Un nav ne Freija ne Kreišmane rakstījusi (Kreišm. lielā kaucēja pēc vēstulēm) tagad tām labi jānoklausās ‘ko citi teiks’ lai varētu pašas izteikties. Fourletter – word!

Šodien sašļucis gars un miesa. Boring, kā viņi saka. Tas viss – ar tām vēstulēm, mainīsies – tās nāks ar glaimīgiem vārdiem – bet šoreiz patiesi – neinteliģenti vēlu un nedraudzīgi vēlu. Latviešu smagums, tik ņemt un ņemt – vai kādreiz nevarētu pasteigties un dot? (Nabaga, es vientuļā dvēsele!)
Šodien lunch concerts No 28 – un tas man it kā nepatīk, par daudz nabagoju viņu turības tur. Varbūt neiet?
Go in the garden and eat worms. Un manas dienas iet, nozied.

Ceturtdiena, 28 februāris 1985.

Vakar neaizgāju uz koncertu.
Šodien mazs brīdis skaidrības ejot staigāt (laiks silts?) pēc Fr. Mouriakā izlasītiem teikumiem – kas saka – ja ‘viņa’ ir tad ‘viņa’ ir un tur nelīdz nekas un to nav radījis nekāds cilvēka nopelns – bet – tas ‘nezināmais’. Viņš nerunā tik gari. Un – jā, kādēļ man kļuva saulaini? Tādēļ ka es laužos un mokos it kā tas būtu mans uzdevums ‘viņu’ radīt un mana neveiksme ja es to nevaru.
Bet es laužos gan vairāk tādēļ – ka es neredzu kas ir, un nesaprotu un esmu useless.

Esot kāds putns
Kas savu dzīvi nodzīvo
Lidinoties pār okeāniem
Spārnos, bez nolaišanās
Diendienā
Līdz viss ir galā.
Mana sirds nu ir kā šis putns
Dreb spārnos
Diennaktīm cauri
Lidinās virs ūdeņiem
Nenolaižas, negūst mieru
Pirms viss ir galā.
Nav kam vairs pretī drebot
Nebūt citādi kā spārnos
Turēties, lidināties virs
Dūņu ūdeņiem.

Janvāris 1985 (Ķikure/Kikure)

1985 Kanādā (Banffā + Montreālā) 

.Svētd. 7 janv. 1985.

Neviens vārds nav te teikts – un Dzidra jau – cik? – trīs nedēļas te!! Labs laiks! Vēl reiz dzīves dots liels skaists labs laiks.

Šorīt visi (Nelsons te arī no vakar vakara) guļ! Vakar spēlēja kārtis līdz 6 a.m.
Ienāca prātā Ķikuros kāda caurbraucēja radinieka atstāta tautas dziesma:

Pelīt brauc
Vāģi čīkst
Ar to miega vezumiņ
Brauc pelīte mūsmājās
Mums ir maza gulētāja
Atvedusi/atvilkusi saldu miegu
Guli pati pagalvī.

Vakar 6. janv. piezvanīju Zariņam – grāmata (mana) būs gatava līdz 28 febr. Būšot – laba! Zariņš izklausījās ļoti priecīgs.

Vai laime bij tik liela
Ko Tu man devi
Kā sāpes tagad ir
Kad man Tevi ņem?
Šīs lietas ir līdzsvarotas
Un tomēr –
Kad tuvuma gaisma laistās
Tad ir tik viegli
Ka to nejūt
Pilnam nejūt cik viegli ir.
Jūt to
Kad atdodot ir tik grūt.
Šīs lietas ir līdzsvarotas
Un tomēr –
Tagad būt, palikt,
Kā izbāztam putnam
Pie sienas?
Kā klusēt tā,
Kad jūt vēl tik ilgi jūt to
Kā siltās asins izņem
Un to vietā piebāž, piebāž
(Bāž un bāž) ar salmiem.
Tiek atņemts tikai kas dots.
Vai laime bij tik liela?
Tās atspīdums nu
Uz akmeņiem guldams
Mūzikā pārvērties sāk
Skanēt sāk
Kā tāla, mūžīga jūra
Tumši murminot
Sevi runāt sāk.
(Ko teica?)
„Nomirt, nomirt ir grūt”
Uz manām rokām
Savas rokas liec
Zuzdams, aiziedams
Tā vēl tuvu paliec.
Tev tāpat uzlidot un krist
Savā lokā.
Nav nekā vairāk
Ne mazāk.

––––––––––––-

Tu izņēmi manu prieku
Kā kailu putnu no ligzdas
Un tur tas nosalst
Uz manas diendienā ejamas takas.

Sestdiena, 19. janv. 1985.

Otrā diena kopš Inese un Dzidra ir prom Ņujorkā!
Un jau kura diena kopš mani velk uz moku rata… Velk un velk, lai gan es cīnos un pretojos un nospļaujos – patiesi to izdaru ko neesmu nekad varbūt darījusi, pēkšņi jūtu vajadzību to darīt it kā kas nelāgs būtu ieņemts mutē, ierīts, kaut kas ļoti nelāgs. Jātīra un jātīra tas viss ārā, kas pēkšņi kļuvis nelāgs, tas kas bija redzēts, domāts tik labs.

Izlasīju grāmatu par Katrīnu II. Šī grāmata saka, ka viņa nav mirusi zem zirga… Mirusi no triekas, ko izsaukusi zviedru jaunā karaļa Gustava (17.g.) atteikšanās izdot, parakstīt rakstu, ka viņš princesei Alexandrai atļaus pilnīgu reliģijas brīvību ja viņš to precēs, bet pats paturēs savu luterānismu. Ka šis septiņgadīgais tik noteikti teicis nē lielajai Katrīnai – tas tūlīt devis tai pustriekas un otrā dienā – visu trieku. Es nezinu vai Katrīnai var piešķirt vārdu – ‘lielā’ par ko autors domā (un piešķir to) bet 17.padsmitgadīgam Gustavam gan es piešķirtu vārdu ‘lielais’ – ka viņš tur, ciemos pie Katrīnas, iemīlējies mazajā Alexandrā, varēja noraidīt un atteikt – pretoties Lielajai Katrīnai. (Saņem kopā savu dižciltību, es sev saku).
Autors tur saka, ka Katrīna ar saviem 11 mīļākiem un diviem vīriem, neesot bijusi kaislīga sieviete.
Pārdomājot to – es pirmo reizi īsti apzinos – ka es esmu kaislīga sieviete.

Un mēs visas trīs esam – un tāpēc mums nav 11 mīļākie un vīri pazūd. Arī Katrīnai 6 no 11 mīļākiem – aizgājuši, ‘pazuduši’. Hm? Tāpēc ka mēs esam kaislīgas dabas – tomēr tāpēc mums nav 11 mīļākie. Mūsu kaislība ir ziemeļnieku (Hamsuna aprakstītā) trakā lepnā kaislība, uzmanīga kā meža zvērs! Un – nograuž savu ķepu, bet nepaliek slazdā.

Tavs tēls domās
Vēl raustās, dejo
Kā liesma pār eglēm
Kas taisās dzist
Kam jādziest jo
Nepiemet vairs jaunu pagali
Degšanai.
Vēl uzplaukst un dziest
Atnāk un zūd
Un tad būs pelni.
Tu kļūsi pārpelnots...
Mēģinu Tevi pārpelnot.

Pirmd.

Vakar bij trešā diena zem ‘nelaimes mākoņa’. Es nebiju zinājusi, ka garīga depresija tik ļoti iespaido fizisko ‘mašīnēriju’. Pēcpusdienā gāju staigāt un nevarēju patiesi nevarēju kāju pavilkt. Man ‘gribējās’ nomirt, tur gar kapsētu ejot es domāju – ieiet un apgulties tur sniegā un nosalt. Bet laiks bija silts (ap 0). Gāju tālāk pa ceļu. Daži bērni drāzās no kalna pa stāvo stigu. Kāds mežā, kalnā gāja ar skis, gāju tālāk, lēni, automātiski velkot soļus.

Nu lejā – tur nāca pretī kāda mašīna, paejot pie malas es kaut kā ieraudzīju ceļu, ceļmalas krūmus, kokus un kaut kas manī pavērās no šī skata, tas it kā atvēra kaut ko senu, manis dzīvotu – un gars man kā uz brīnuma mājienu man atdzīvojās šī cita dzīve, bijusi vai jausta saņēma mani un manas ‘nelaimes migla’ zuda – burtiski īsā brīdī – zuda bija nenozīmīga, un ārā, prom no manis.

Pārsteidzošākais bija tas ka no slimi nogurušas vecas sievas soļa – es pēkšņi atguvu spraigu brīvu spēcīgu soli, iešanu. Tā es pārnācu mājās. ‘Pārcēlusies pāri’ tam visam. Iemetās vēl pa skumjai domai – bet tā ir normāla un tai nav tā iznīcinātāja tumšā spēka. Ceru ka tā paliks. Es eju kā agrāk. Vakarā vēlu ap 10 nejauši ienāca Klodīne (ar pudeli vīna Inesei). Norunājam visu stundu. Viņa izskatījās depressed, nāca no dejas stundas –

Pirmd.

Nosūtīju vēstules Zariņam un Ozoliņai. Vienmuļa diena. Izmazg. matus atkal ar olu… biju šopīt. Lasu – Klée. Spēlēju. Mazliet pārrakstīju piezīmes.

Trešd.

Esmu aizmirsusi ka pirmd. bij filma – nekur neesmu bijusi. Klodīne atnāca pirmd. vakarā. Vakar piezv. Diana – ka atnāks. Un Barbara [left] piezv. lai eju uz vakariņām un uz filmu šodien. ‘Pikīs’ mani up. Diana – nav zvanījusi. Lasu Klee dien. grām.
Mans ‘mākons’ uznāk arvien no jauna – un atkal pāriet, bet ne pavisam. Owful thing.

3.30 p.m. Diana atnāca.

Cienāju ar sataisītām egg + carri maizēm un īsto kafiju.
Tagad smaržo visa māja.
Un pēkšņi (uz brīdi) esmu skaidrā prātā – jūtos labi. Sarunas bij ātras, nenozīmīgas – bet varbūt tieši tā kafija – ko atļāvu sev pēc Dian. aiziešanas saldu, baltu, karstu. Vakara gaisma logā – un miers. Jāpārraksta būs visādi nieki no dien. gr. un jāsūta Dēliņam. Bet ne tūlīt. Ne tūlīt. Jāslinko. Jākauj laiks. Neglābjami jākauj laiks. Saule jau aiz kalna.
Dz. + In – atgriezās OK no Ņujorkas.

Sestdiena 26 janv. 1985.

Šodien Dzidra aizbrauca.
Visādi gājis. Viņa ‘kādā iemīlējusies’ laikam (gleznotāju darbnīcas) – vakar bij tur partija – dejojusi, bijusi, bet lai arī agrāk viņi runājuši un arī vakar bijis ok – bet viss palicis bez kādām tuvākām beigām. Aizgāja vēl šodien tur uz Centru – nebija satikusi. Ļoti bēdīga. Tāpat kā es, jāatmostas kā no pasakas.

Vakar aizsūtīju vēstuli Rengai, (viņa atrakstīja).
Vakar negulēju līdz Dz. pārnāca. Domāju ka tur viena mežā nākot nepaslīd uz tām trepēm… Tagad ļoti nelabs nogurums. Kopā ar visu – ne vienmēr vieglo ciemošanos un kā parasti – skumjo šķiršanos.
Lai arī laba diena bij, te bija dāma apskatīt Dz. darbus – izstādei ko Nels. domā. Un man tomēr kaut kā jādzīvo, kaut kas jāfantazē lai varētu dzīvot – jāsaņemas, jāiet uz koncertiem un filmām (tas nu viegli) un lekcijām un visu.
Bez tam – tagad jākārto dzejas. Jāsūta kāds raksts Dēliņam. Bet negribās ne kustēt.

Decembris 1984 (Ķikure/Kikure)

Svētdiena 9. dec. 1984.

Sirds apmulsusi tālumu un ceļu
Ko meklējusi atrodot –
Nu dzirās neņemt, ņemt?
Un baltu ziemas svētku
Ar īstu skuju elpā smaržu
Pēkšņi prasa
– Ak, kā tas ir, kad
              Ziemassvētkos iet uz jūru?
Un saule no kurienes tā nāk
Saulgriežos kad atgriežas te?
Atbilde un prāts
To nesvērdams viegli izteic
Nav tur un te
Nav tuvu, un tālumu ir tikai
Grūtums un tas
Ir jāpanes
Tas vienmēr tā bijis tā būs.
Uz sniega baltas takas
Egles zaru lauz un liec
Pie lūpām
Lai viņa vēsumā asā jūti
Saulstarus
Uz jūras viļņu šūpām.

Pirmdiena 11. dec. 1984.

Cik maigi snieg
Cik maigi snieg
Un domas mieg
No tāda sniega.
Tās neklejo pa kalniem vairs
Bet sēd pie loga istabā
Un klausās, ilgi noklausās
Cik maigi snieg 
Cik maigi snieg
Un viņas snieg
Pār Tavu vaigu
Pār Tavām rokām
Kas skar tik viegli
Kā skropstīs sniegs
Kas silti kūst pār vaigu.

–––––––––––––

Arvien kāds koks
Labs koks
Raugās manā logā
Dala stundas ar mani
Dažreiz eikalipts
Saulē karstu elpu
Dažreiz priede
Sniegotām adatām
Un man top labi
Acis paceļot
Kur logā koks
Dala ar mani savu dienu.

–––––––––-

Nosūtīju kartes –
Kreišmanei
Mednei
Gailītei, Zariņam
Eglītim, Freijiem.

Piektdiena 14. dec. 1984.

...”Ak kas gan sūta
Šīs baltās (maigās?) pārslas Tev
Kad sirds tik grūta?”...
Sirds vairs nav grūta
Ne smaga.
Tā ir tukša un viegla
Tā lido te še te tur telpā
Kā pārsla.
Kaut kur stājas, kaut ko
Atceras
Pabrīnās, pasmaida
Tālāk iet.
Vairs nav ko krāt ko cerēt
Ko lauzt un gāzt.
Varbūt vēl viņā mazliet
Ir nevainīgas spīts
Bet kūst arī tā pamazām.
Sirds ir tukša
Nav viņai ne kam ko dot
Ne ņemt.
Viņa aizver visas durvis
Jūt kā logā snieg
Un teic – reiz nu
Es slinki svētīšu
Ziemassvētkus –
Un tad – no šiem meliem
Izrokas kā asns no trūdu lapām
Kāda illūzija
Bezprāta, bezsāta reāla illūzija
Un sirdij ir jāatzīstas
– Tā ir pilna no šī negantā
Stāda krāsas un smaržas
Un tumsas un gaismas
Ko tas audzē savās
Lapās.
Kas ir, kas ir
Šī stāda sēkla no
Kā tas dīdzis?
Kas ir tas spēks
Kas liek tam sasakņoties
Atkal vēl sirds Toričelli
Tukšumā?

Sestdiena 15. dec. 1984.

Vakar sniga lēnām, sīki, nemitīgi visu dienu – piesniga 12 cent. Pilnas egles, priedes – burvīgs skats atkal ejot caur centru, nākot pa taku no koncerta. Tagad puteņo, nedaudz. Apmācies.
Inese (ar pūlēm un otras mašīnas vilkšanu) tika ārā uz ceļa – aizbrauca uz Kalgariju sagaidīt lidostā Dzidru no Austrālijas, šorīt – no Los Angelosas – tur palika pa nakti [at Nelson’s, right].
Cerams Inese tiks līdz Kalg. (tur neesot sniega) – un tad + Nelsons, viņi pēcpusdienā būs klāt. Vakarā – uz balli! Vai tas neizklausās pēc veciem labiem laikiem!!! Visi kopā uz svētkiem un sāk tūlīt ar balli!

Pēdējo reizi ballē es laikam biju reiz Sidnejā – un man gāja labi! Es dejoju ar Mr. Ķīseli un viņš bija labs jūsmīgs kavalieris – tā bij varbūt kāda jauna gada balle? Bet ne latv. namā. Masulāns nesen bija kļuvis atraitnis, kādas dāmas viņu pieveda pie galda (noguršu beigtu no bēdām un vīna) – pie manis, bet es nesapratu kā likt roku un mierināt – viņš krēslā iebīdīts sašļuka kā beigts uz galda, gulēja? Kāda deja bija arī ar Graudu, bet lielā tērzēšana un dejošana ar Ķīseli. Viņš beidzot izveda Tu brāl. sadzeršanu – lai pamatīgi saskūpstītos. – viņš bija čarmings! Ne čābīgs! Man bija melnā kleita (ar sarkan. cauri spīd. puķītēm!) šūta uz Ineses kāzām.
Jādabū nost kādas mārciņas (2-3 jau tagad ir nost!) lai tanī tiktu iekšā – un varbūt vēl reiz ‘kaut kur kaut kad’ – jāuzvelk.

Vakar koncerts bija interesants. Gerg. [Gergely Szokolay] baltā džemperī (parasti viņš ir tikai tumšā uzvalkā) izskatījās jocīgs. Profilā – teenagers, en face – kaut kā nomocīts, mazākais – vakar tāds! – Iepriekš. naktī es domāju par viņu intensīvi un tad – es redzēju viņu raudam. Vakar uz skatuves ‘klanoties’ – viņš tiešām izskatījās noraudājies. Spēlēja ļoti labi! Man viņa spēle tiešam liekas ļoti laba.

Vecais Šeboks [left] (+ čello + vijole) trillināja apnicīgi maigi un tukši nobeidzot pēkšņi ar lieliem bums bum! Tas likās (man) smieklīgi! Visu Beethovena garo sonātu trinkšķina tik viegli un gludi – un beigās tikai beigās – ff bums! Bums.
Kāda tam nozīme? Ko tas izsaka?
Pat ne kādu spēka, kaislību kāpinājumu – tikai kā no zila gaisa (prieks ka beigas!!!) pāris spērienu.

Jau pusčetri, ‘plācenītis’ – izcepts (un galdā) – šo vēl nav. Teica jau lai agri negaida – kad būs tad būs. Kaut jau labāk neklejotu pa Kalgariju, bet brauktu caur kalniem kamēr tos vēl var redzēt. Bet kā jau viņi darīs – tā darīs. Viņi – svarīgāki liekas, kā kalni.

———————–

[Late 1984]

Par Banffu un pianistiem

Rudens. Saule. daži slapji mākoņi. Sveši ceļi. Pilsētiņa. Piespiesta, bet neatlaidīga staigāšana. Tam jāpadodas, tam jāatveras. Kaut kas jāiegūst, ar kaut ko jāsadzīvo.
Negribīgi un ilgi un lēnām piespiežu sevi iziet rudens vakaros tumšās ielās, ceļos, lietū, slapjdraņķī. O iet meklēt atrast koncerta zāli, teātra zāli. Smagi izejot no mājas. Bet katru ar soli kļūst mazliet ciešamāk.
Pārnākot ir viegli. Nakts gaisā, iet, nākt ir labi.

Visas koncertu zāles ir tuvu, ne stundas ceturksni, ko iet. Un tās ir gaišas un siltas. Var atrast vietu, kur sēdēt cik tuvu grib. Un viņi spēlē labi. Jauni. Arī vecāki. Veci darbā, skaņās iegrimuši, ierausušies varbūt. Mūziķi šķiet modernisma mazāk skarti kā gleznotāji. Gleznotāji šķiet pavisam zaudējuši galvas meklējot — pēc jaunā, pēc jauniem ceļiem. Neglezno, bet izstāda visādus iekārtojumus, ņem telpu savos ražojumos, ņem “dabu, ceļot iesaista to jaunā nodomā, skatījumā” idejas. Izstāda idejas. Skatītājam jāmulst. Jālasa arī gari rakstiski skaidrojumi, vai jābrīnās. Mūziķi spēlē vecos vairāk kā jaunos komponistus. Bet vēl tikai rudens, te, sezonas sākums. Bachs, Bēthovens, Debissi, Brahms. Diezgan daudz Brahmsa. Varbūt seko devīzei — četri B — Bachs, Bēthovens, Brahms, Bartoks. Jā arī Bartoks. Visai mākslu koledžā te daudz mūziķu no Ungārijas. Kā viņi tiek pāri? Mazais, labais pavadītājs visu vidū, kas man saistīja ar savu mieru, uzmanību, delikāto piekļaušanos solistiem un savam labam skatuves uznākšanas un atstāšanas manierēm, arī ungārs.

Sākumā es domāju, ka viņš ir bērns, gadi 15 sešpadsmit. Tāds bērnišķīgs matu sasukājums, vienmēr tas pats, sīkais augums. Tad otro trešo reiz to redzot, ieskatījos viņa mūzikas vēsturē, katra koncerta programmas lapās ir katra tā vakara debitanta īsa biogrāfija. Mazais ungārs ieguvis kādā sacensībā pirmo vietu 15 gadus atpakaļ. Sācis mācīties klavierspēli 7 gadi vecumā. Lai cik jauns viņš ieguvis būtu godalgu — liekot 15 gadus pie 7 gadiem — arī iznāktu, ka viņš ir pieaudzis, dodot tomēr dažus gadus klavieru spēles apgūšanai — viņam jābūt ap 26 – 7 vai pat trīsdesmit gadi vecam.

Apsverot to mani pārņēma nožēla pret viņu. Mazs. Neizskatīgs. Muļķīgā kārtā nēsā savu bērnu dienu frizūru. Varbūt lai maldinātu publiku, turētu viņu par jaunu — par jaunu daudzsološu talantu. Bet viņš ir pieaudzis. Nabags, kā viņš lai sacenšas romantikas lietās. Citi, sevišķi vijolisti nāk, stāv kā jauni dievi. Liek savu instrumentu pie krūtīm, rāda, cilā savas brīnišķīgās rokas. Nu rokas pianists arī var parādīt. Un mazajam ungāram ir labas rokas. Bez liekiem žestiem, klusas un pēkšņi arī spēcīgas. Bet iekārojams, apjūsmojams tēls, kā tam gandrīz tā uz skatuves jābūt, viņš tik nabadzīgs. Mani tas patiesi iežēlināja. Bet katram jādzīvo, jācīnās kāds tas ir. Tagad nesaprotu — kā viņš man varējis likties tik nožēlojami neglīts? Kādēļ viņš mani iežēlināja? Un — tad pēkšņi es viņā iemīlējos.

——————

Snieg. Un tas ir aizkustinoši. Var skatīties stundām, it kā pildot ar kaut ko lielu, kādu brīnumu. Varbūt krītot tikai tukšumā. Šī diendienā gaidīšana (uz ko?), lai vēl dziļāk izjustu tās ilgumu, ir jāpavada dīkdienā, just laika aiziešanu ar nīkšanu, laiskošanos, ar sajūtu, it kā tas nenotiktu tā, it kā ka nebūtu īstenība, it kā būtu cita īstenība paslēpta, kas nezudīs, kas atklāsies — un apzināties, ka tie ir meli, un izjust šīs za[..]šanas saldumu ar to, ka esi apstājies dzīvot, lai izjustu savu esamību, savu dzīvošanu.

Pēc divdesmit gadiem, sāku dzīvot te cauri vienu īstu, aukstu, sniega ziemu. Varbūt 4-5-6 mēneši garu. Pirmajās divdesmit grādu zem zero dienās, sāku palikt aiz durvīm. Bet redzot, kā viņi iet — cepures, šalles, visādos vatētos mēteļos, jakās, ādiņās, apsvēru, ka man nekas nekait es arī varu iet — ieelpot dziļi auksto tīro gaisu ir labi. Liekas plaušas atceras šo labsajūtu cauri divdesmit gadiem. Tikai jāmācās, jāatceras, ka ja[..] sniegs un ledus ir pazīstami tā tad, bet cilvēki ir sveši. Un tā tomēr ir tikai tiepība un kūtrums. Mocies vientulībā aurojošā tukšumā, bet izvairies sabiedru sarunu, smaidu, savās mūžīgās bailēs zaudēt savu dārgo laiku. Un patiesi — nav citam te vairs laiks: Pirmdien vakarā — filma. Trešdien — pusdienas laikā koncerts, vakarā filma. Ceturtdienās — pēcpusdienas koncerts. Lekcijas, visās nozarēs pa vidu tam, un izstādes. Bet izstādes — kā tas nāk, ka viņi tik maz var padarīt. Jābrauc uz otru pilsētu uz lielākiem notikumiem — Amerikas māksla. pēd. divsimt gados, Franču (daži) impresionisti. Zīmējumi — ļoti neredzēti. Indiāņu kurvji, audumi, apģērbi — pasakaini roku darbi. Patiesi — roku darbi, darbi bez gala. Foto izstādes. Svētdienās brīvkoncerts pilsētas bibliotēkā — tas ir atpakaļ tepat mājās. Man viss te ir brīvs — tikai jāpasūta biļetes, ja grib dabūt kārotās speciālās sēdvietas, tomēr lielākā daļa koncertu bez tā, apmeklētāju nav tik, cik telpas plašas. Var dzīvot — “no mākslas”. Viņi — viss lielais viņu pūlis radošie mākslinieki no malu malām dzīvo katrs savā mākslā. Sevišķi mūziķi maz maisās citu vidū. Tēlotāji mākslinieki arvien — visos laikos, ir vai tā tvēruši citas mākslas. Te tikai viens mūziķis arvien ir redzams arī izstādēs. Ar uzgleznotu puķi uz vaiga… Vēl kāds otrs. Un dažreiz tie, kas spēlē izstādes laikā. Bet tiem varbūt gan nav laika skatīties izstādītajā mākslā, tomēr tās tuvums varbūt var mazliet ieplūst viņos. Citādi — Bachs un Bēthovens.

Bet Hindemith. Kas ar Hindemith, ne gluži no Bacha dienām. Un kā Peters [..h..] Schonings (zviedrs) spēlē, spēlē uz sava čello Bach? Brīnums, kā var tik nedzirdēti izspēlēt pazīstamu sen dzirdētu mūziku? Tā kļūst trīsdimensionāla, tā kļūst ķermeniska tanī var ieiet, tā rūc un džinkst un Bachs staigā pa vecām grīdām. Iekšā ārā. Un ārs ir savādāks… Schonings arī Hindemithu spēlē nedzirdēti. Bet Hindemiths nav citādi dzirdēts. Mazākais ne man… Otrs zviedrs tikpat jauns un tikpat apbrīnojams — pianists Pointinene. Viņa rokas tik ātras un smalkas gandrīz nevar saprast, vai kristāls birst no mūzikas [n..] vai no viņa pirkstiem, tas ir — viņa pirksti birst kopā, skan līdz. Viņiem abiem nav aizrautīgu kustību, žestu, ķermeniskas izteiksmes, viņi ir par daudz mūzikā iegrimuši, lai spētu dot ķermeņa kustības. To spēj daži citi. Dažiem tas šķiet tā vajadzīgs, viņi tā dzīvo, to ko spēlē, bet daži cilā rokas tā, ka var ticēt, ka tik daudz glāstu ir jādod instrumentam, lai tas skanētu. Tomēr, tomēr — varbūt arī tas ir tā kā vajaga. Par dažiem jauniem zirgiem tauta teica, uzlielot to gaitu — “kājas kā medū mērcē”. Zirgs jel neizliekas, zirgs savas kājas cilā priekā, ja viņš ir tik jauns, tik labi turēts. Varbūt tāpat šie daži mūziķi, sevišķi dāmas. Tomēr ne arvien tam var ticēt. Nav jāskatās uz rokām. Spriedumi par viņiem visiem, rodas gandrīz neticami ātri. Tas ir — personiski nekam neizteiktie spriedumi, mazas simpātijas un nesimpātijas un tas ir sevī jāizsver, jo tas ne arvien sakrīt ar mākslinieku cēlu vēsturi, viņu panākumiem, par ko ziņo programmās. Jaunā pianiste Monika, ar savu pastāvīgo vijoles solistu, kurai liela nākotne paredzēta, kas jau ļoti daudz panākusi, man ir gandrīz neciešama, viņas pēkšņie kritieni no piano pianissimo uz forte, fortissimo, viņas apzinīgais drošais žests, viņas solista lielā locīšanās — liek iz[..]ties, kaut arī nedzirdāmi — lēnām pār tiltu. Hold your horses … Varbūt tikai skaudība? Pats sevi ne arvien var pazīt. Labi, ka savas domas ir jātur pie sevis. Melnacaino pianistu, kas parasti spēlē solo, (Debussy) gandrīz varētu aizdzīt no klavierēm, kad tas reiz (arī vienīgo reizi) pavadīja kādu čellisti Bacha gabalā. Gluži tik plakani, kā aizmugures solī dažreiz izsteidzoties priekšā, it kā nobijies no aizgulēšanās — tā tomēr nevar. Var tai pusdienas laika koncertā, kas parasti nav tik liels notikums, mazais ungārs pavadītājs nebija mājās. Labi pavada arī Fitzgeralds, tikai pirmo reiz, kad viņš bija pavadītāja lomā, liekas viņš aizmirsa, ka nav solists, viņš sonātas pirmās daļas beigās sacirta savus akordus tādā stiprumā un asumā, čelliste (un arī klausītāji) sastinga kā gaidīšanā — kas nu būs? Nekas nebija. Viņa apdomājās, nogaidīja. Fitzgeralds aplaida skatu apkārt kā atmodies — viņi sāka sonātas otru daļu. Tā arī palika pēdējā reize, ka Fitzgeralds savu brāzmīgumu, ko tas sekmīgi var dot savos solo gabalos, viņš vairs pavadītāja lomā nelietoja. Viņš ir labs mūziķis, ļoti laba technika, piedzīvojis pianists ar grūti valdāmu temperamentu, kas dažreiz rada brīnumus. Viņi ir tik dažādi viņu ir tik daudz. Apmēram 120 mūziķi šai ziemas periodā.

Mazais ungārs [Gergely Szokolay] viņu vidū ne ar ko neievērojams, izņemot tā labo pavadīšanu un to, ka viņam arī gandrīz katrā koncertā kāds jāpavada. Kautrīgs dažreiz viņš uzlied aiz flīģeļa, ar savu komisko bērna frizūru, neglītēns… Tāds manā apsvērumā tas šķita un tad pēkšņi — es viņā iemīlējos. Ne viņa mūzikā (nebiju dzirdējusi viņa solo) es iemīlējos viņā, tanī, ko es redzēju nākam un ejam uz skatuves. Bet tas tomēr notika tad, kad viņš reiz tur nāca garām, pretī kur es gaidīju koncerta sākuma. Viņš nāca, ar gaismu aizmugurē, uz pleciem, un es viņu pazinu, lai arī to biju redzējusi tikai arvien tālu uz skatuves, es redzēju to arī ne vairāk kā reizes trīs un novērtējusi tā necilumu un nojautusi tā bezcerīgo stāvokli romantikas nozarē. Moments bija negaidīts un īss, es tikko spēju iejautāties, vai tas ir viņš, vai es to pazīstu, un tad sajūta par to, ka tas tā ir un ka es viņu pazīstu un varbūt kāds negaidīts glorijas tuvums. Daudzus citus no viņiem es biju satikusi tuvumā un tas nebija mani ne ar ko skāris — cilvēkiem tuvumā [..] mazāk saistoši, kā uz skatuves. Kas viņa nācienā bija tāds — šarmants, karalisks, princisks, ? — drīzāk pabailīgs, kā arvien, kā bieži — arī uz skatuves. Bet viņš nāca un tas deva man pēkšņu prieku, tas bija kāda tuvums, ko es kādreiz (jaunībā) redzam, domājam ka redzam — slavenības? Savādi, tas bija šī momentā, viņa nākšanas radīts, tas nebija bijis agrāk manī pret viņu, tikai — tomēr prieks, it kā viņš būtu tik negaidīti gaidīts. Pēkšņi es vēlējos viņu paturēt ilgāk. Lai gan es teicu, mēģināju kaut ko teikt tādu, kā kāda mierīga dāma, koncertā gājēja laipni varētu viņam teikt. Kaut ko par šo koncertu svētību klausītājam, bet es gandrīz paliku pusvārdā — šķita es pēkšņi biju uzņēmusies kādu sev svešu lomu to sakot. Manī nebija šīs apzinīgās, mierīgās, gandrīz vienaldzīgās dāmas, kas varētu laipni runāt labu brīdi. Un es nevēlējos tā būt, pa[..]šu — es nevēlējos tā būt un nožēloju sākto teikumu. Un apklust bija vēl labākais, ko es varēju darīt, lai paliktu tā, kas es pēkšņi biju — sieviete, kas bija skarta no viņa šarma un ko viņš — neredzēja pirmo reizi, ko viņš šķita — pat ko viņš bija redzējis klausītāju rindās, uzskatījis paklanoties un mūsu abu vidū bija šis tuvums, kas kristalizējas mirkli un palika un mēs apklusām to apzinoties.

Koncerts tūlīt vēl nevarēja sākties. Mazais pianists kādu zīmi uz atvērtām zāles durvīm. Tas bija koncerts pilsētas bibliotēkā [left]. Tur arvien viss noritēja ļoti mājīgi. Flīģelis bija turpat zālē, bez skatuves, viss tuvu klausītājiem, priekštelpās bija pastāvīga maza gleznu skate, tur arī varēja dzert kafiju vai tēju, satikties, aprunāties. Pie zāles durvīm priekštelpā bija galds un sēdekļi ar programmām, ar citiem pēdējiem ziņojumiem par mākslas dzīves norisēm pilsētiņā. Koncerti tanī vienmēr nāca no mākslas koledžas. Tas bija brīvkoncerti. Tikai ar vietējiem, koledžas māksliniekiem. Šoreiz mazais pianists, kā parasti ne tikai pavadīja lielāko daļu no solistiem, bet arī iekārtoja aparātus, kas uzņēma skaņu lentās koncertu. Un tas vēl nevarēja sākties, kādu technisku sarežģījumu dēļ. Atsauktie mechāniķi šķetināja stieples uz grīdas, pianists stāvēja un gaidīja. Nedaudzie klausītāji, tur nekad nebija to vairāk kā divdesmit, reti trīsdesmit, jau sēdēja un svētdienīgā mierā gaidīja. Kur citur lai es būtu gaidot skatījusies (es parasti sēdēju ieliņas malā, trešā rindā) ja ne uz tiem, kas rīkojās uz grīdas pirms flīģeļa. Jā — uz tiem, kas rīkojās. Un uz viņu, kas stāvēja un gaidīja. Varbūt tikpat dabīgi bija, ka viņš redzēja, paskatījās uz mani. Tas tomēr bija kā — mazs aizliegts moments, kas pats ņēma savas tiesības — šī skatīšanās. Nenozīmīga, ikdienišķa, tomēr kaut ko apzīmogodama.

Būtu dabīgi, ja mēs būtu pēc tam sākuši sasveicināties. Es biju neiztrūkstoši visos koncertos, jau no paša sākum tā. Tādēļ es tur biju to ziemu. Un bibliotēkas svētdienas koncerti bija visintīmākie, kur visbrīvāk varēja satikties klausītāji ar mūziķiem. Mēs arī dažas reizes sasveicinājāmies, sasmaidījāmies, bet tad pamazām apklusām. Kaut ko es nevēlējos padarīt ikdienišķu, kaut kas manī bija iekritis negaidīts, neticams, varbūt neeksistējošs, vai eksistējošs tikai neskarts, ikdienišķās situācijās neievests. Ja mēs sāktu parastās sarunas, kas tur mazākais sākumā varēja būt īsas, saraustītas, nenozīmīgas, mazas pieklājības frāzes, tad mūsu attiecības būtu drīz vien ievedis dabīgās nenozīmīgās sabiedriskās formās.

Es nevēlējos neko ikdienišķu, es vēlējos šī aizraušanās brīnuma, un tas klusumā auga, pieauga, bija jau klāt no tās reizes, un es nezināju arī, kā tālāk risināt. Realitātes mums nekādas nevarēja būt. Ikdienas dzīvē mēs patiesi bijā svešinieki. Bet mēs satikāmies viņa skatuves darbībā, viņa muzicēšanā, manā interesē par mūziku, dzīvošanā ar to — un tālāk ja tālāk tas tr[..] un bija vairāk kā tikai šī mūzikas pasaule, tā bija tomēr iekāre, mīlestība, aizraušanās, divu dzīvu cilvēku sakļaušanās nereālitātē. Koncerti nāca viens pēc otra. Es sēdēju patiesi tik tuvu skatuvei, tik tuvu mūziķiem, tikai tādēļ, ka es koncertos nevalkāju brilles, kā to citkārt daru savas tuvredzības dēļ, es viņa sejas izteiksmēs varbūt sāku kļūdīties. Es neredzēju skaidri. Un nevēlējos arī pārāk skaidri redzēt. Tomēr kādu laiku man sāka likties, ka kaut kas mūsu vai ka es kaut ko izaudzinu, ne ka kaut kas izaug, un man būtu kaut kas jādara, kaut kas jārealizē. Es sekoju ar acīm katrai viņa kustībai, es biju tur vienmēr, es saņēmu viņa paklanīšanās, viņa pateikšanās brīžu, es aplaudēju smaidīju smējos, viņš noliecās, un man šķita, viņš noliecās pret mani, viņš uznākot un noejot sveicināja mani, spēlēja man. O, tas nenotika tikai man un viņam — daudzi mūziķi spēlēja kādam, vai kādai klausītājai un tā tie vienu un to pašu mūzikas gabalu dažreiz nospēlēja pavisam citādā jūtu skalā, iekaroja, deva tiem visu sajūsmas spēku. Bet tālāk, man šķita pēkšņi — ka es viņu iznīcinu, ka es atņemu viņam kādu spēku tādēļ, ka… kādēļ?

Tādēļ, ka es kaut ko izaudzēju, ka kaut kas mūsu vidū izaug tāds, kas būtu jāved jāpiepilda reālajā plāksnē. Kaut kā es to ievēroju par vēlu. Es arvien kavējos. Man šķita pēkšņi — ka viņš ir no kaut kā noguris, viņš kaut ko gaida un… jā un es palieku ārpus kaut kā, un nogrūžu viņu ārpus kaut kā…

Novembris 1984 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena, 2. nov. 1984.

Inese uz Newy{orku} jau 5 dien.

Snieg visu dienu jau otru trešu dienu
Mierīgi birst sīks sniegs
Sīkas, neredzamas pārsliņas
Snieg mierīgi, paputeņo,
Noskaidrojas, atkal piemācas un snieg.
Nosnieg kalni, jumti, piesnieg, meži, ceļi
Dārzs, ielas, sētas, palodzes
Viņiem tas nekas –
Saģērbj satuntuļo bērnus
Brien visi pa sniegu
Notīra ietves, ceļus, sakrauj sniega kalnus
Viņiem tas nekas.
Snieg priedes zaros aiz loga
Visu dienu un vakarā un naktīs
Tas kas redzēts, zināts, justs
Trīsdesmit gadus nav snidzis
Nav saprasts ka ir snidzis
Trīsdesmit gadus.
Priede aiz loga tuvojas, runā, atgādina
Redzēt zināt
Just uz sevis šo snigšanu kā 
Viņa to jūt, zināt kā viņas
Zaros snieg trīsdesmit gadu. 

Inese piezvanīja no Newyorkas! Viņai ejot labi! Tikai īss laiks. Svētdien brauks uz Washingtonu pāris dienas tur – atkal atpakaļ uz Newyorku un mājās.

Eju caur sniegotu mežu
Eju un ieeju
Stājos brīnoties
Meklējot īstenību
Kuras nav (lai arī eju īstenībā)
Ir pēcspēle
Kā dažās filmās mēdz rādīt
Kad dzīvot beidzies
Rāda vēl pusspokaini ainas
No tā kas beidzies, rāda to
It kā lielā mīlestībā.
Eju lielā mīlestībā
Nereāla realitātē
Eju pa īstu dzīvu sniegu
Nē, neeju, eju pusspokaini,
Garām gājēji
Iet pa dzīvu īstu sniegu
Un neapstājas sniega dēļ.

Sestdiena.

Nakts atnes sapnī tēlu
Par kuru vairs nesapņoju dienā
Ar vaļējām acīm, sen vairs nē,
Bet nakts atnes laimi ar šo tēlu
Dažreiz tikai nojautu par to
Viņa nemaz tur [...]edot
Tikai sapnis ir pilns viņa tuvuma
Piesātināts, ar laimi.
Vai tas bija bijis tik īsts patiess
Ka pēc gadiem un gadiem
Tas var izgaismot nakti
Pieliet to ar to nekad neatrasto
Dzīves īstenības jēgu
Ka tas var parādīt laimes krāsu
Gaismu, citu pasauli,
Vai viena paša jūtas to spēj
Vai tas nav divu indivīdu
Kopīgs jūtu, domu ietais ceļš
Austais audums, pavadonis
Vērdamies vēl cauri gadiem
Naktī sapņos rāda savu spēku.
Dienas vientuļas ir
Un snieg un snieg.
Naktī sapnis kādreiz atnes
Tālu par kuru dienā
Vaļējām acīm vairs nesapņoju.
Un dienas ir sausas kailas
Un snieg, un līst
Un saule karsē akmeņus
Kuri pat sāpes nedara
Tik apkārt ir
Un klāju tos ar mīlestību
Ar acīm garām ejot.
Tu svešinieks tagad
Mēs pārmaināmies
Tu svešinieks biji arī tad.
Bet kaut ko mēs mijām
Dodot un ņemot
Kā spēlē aizklātā
Kaut ko mēs iemainījām
Un tagad izbrīns ņem
Vai tas tik daudz ir bijis?
Tik daudz ka pēc gadiem
To naktī sapnis atnes
Visu izgaismojot
Dzīvē ievedot.
Bet dienās snieg un salst uz akmeņiem.
Tev tuvojos to jūtu
Jau balsi dzirdu
Domājot tik intensīvi
Par laiku bijušo
Ko naktī sapnis atnes
Parādot tā spēku
Aizmesto, kas mums bijis.
Tev tuvojos
Jau balsi dzirdu
Vai teiksi Tu
Ka tas kas bija
Ir bijis patiess
Īsts un dzīvs
Tā spēks tik zemapziņā
Mums ceļus mazliet
Noteic, vada
Mūs mums pašus veido.

Svētdiena 4. nov. 1984.

Nelsons palika pa nakti te [right]. Darīšanās ceļo turp atpakaļ. Vēl rīts. Skatos logā. Kā parasti. Vakar bij atkusnis bet sniegs vēl paliek.

Pēc 30 gadiem (vai apmēram tā) sāku dzīvot cauri vienu gadu vienu īstu, aukstu, sniega ziemu varbūt 4-5-6 mēneši garu un aukstu. Jau pirmās 20 grādu zem nulles dienas pārlaidu. Pirmajā to nezinot aizgāju caur puteni uz pastu, uz veikalu. Auksts – bet labi, labi. Visi skrien cepurēs šallēs, visādos vatētos vai ādiņās – te tikko aiz kādām durvīm (pastā veikalā bankā) sasilsti atpogājies attinies – tad atkal vieglāk mesties aukstumā ārā.

Otru dienu, vienīgo visā dienu gaitā, paliku mājās neizejot ārā, nobijusies ka 20 zem nulles vai 21 vai vairāk. Tad atkal saņēmos – man nekas ‘nekaiš’, pat ‘kakls nesāp’ – šis parastais aukstā laika signals – elpoju brīvi. Tā es turpinu dienu pēc dienas iet ziemā, kā visi iet, kā bērnībā, jaunībā gāju. Sniga un snieg un bija jābrien te pa ceļiem kurus mazajās ielās nenotīra – vēl it kā īstā ziema nav klāt, vēl šis sniegs pats mazliet nokusīs. Varbūt nē.
Nav nokusis un kalns tinas miglā, mākonī, kas var atkal sāk snigt.
Šī ziema jāmācās izdzīvot, jāmācās, jāatceras, kā jādzīvo.
Varbūt nesīs man pasakas varbūt modinās, mudinās iesnaudušos radīšanas garu. Kam? Dzīvei. Vēl dzīvei. Un dzīvē satiktiem cilvēkiem ko sapņi naktīs dažreiz atnes. Varbūt mani aiznes tur arī. Un kas tad es esmu?

Nelsons [right] aizbrauca. Bija labi (labāk kā domāju) ar viņu parunāties – mazliet iekustināja manu flegmatismu. Viņš domā ka Inese ir ļoti gudra, un ka viņai ir top jobs te visā Kanādā! Un viņa visur survaivīs! Jā – tas ir ko visi domā un it kā neredz, cik grūti viņa cīnās, kā pārvar visu maigo, bērnīgo sevī – lai survaivītu! Bet – O.K. Un ar mazu smaidu vaigā (kas tā kā negribēts tur tādās reizēs iezagās) viņš teica – ka Inese mīl braukt uz Newyorku. Un ka tur viņai ir ļoti daudz draugu. Labākie draugi tur – O.K.

Varbūt visdziļākais un labākais ir dalīšanās prieks.
Ik guvums, atradums kļūst auksts, akmeņains, nomirst īsti vēl nedzīvojis, ja to nevar dalīt, ja tanī nevar dalīties, kā to mēdz teikt, ar … cilvēku, kas dažu ko redz līdzīgi.
Būtu prieks dalīties ar Jums šai dienā. Ne visā dienā, varbūt tikai dažās pēcpusdienas stundās.

Par Jums es sen vairs vaļējām acīm nesapņoju. Kādreiz to darīju. Sevišķi ieteicu to sev darīt lai glābtos. Ir dažs laiks, kad pats vien vairs nezin kā glābties. Meklē visdažādākās palīdzības. Kādreiz arī tādu, kas ieved jaunā pazušanā. Bet jāuzmanās. Un ir jāuzmanās. Varbūt Jūs man palīdzējāt uzmanīties. Apstādinājāt kad es sāku Jums soļot līdz, nestāties. Nu tas viss izvērtās labi. Varbūt var teikt – skaisti. (Gudrie ir teikuši ka vārds skaists, skaisti – neko neizsaka, ka tas ir bezkrāsains tukšs vārds. Tas tā ir un nav. Katrs vārds var kļūt izsmelts. Tad tas atkal ir no jauna jāpielej, jāpiepilda. Ja paskatās mūsu tautas dziesmās, tur šis vārds ir izteicis daudz, tur ir daudz kas skaists. Un ja to tagad saka drošāk un skaļā balsī, tad tas nevar skanēt gluži tukšā.* Vai tas izvērtās skaisti? Tas bija arī sāpīgi, muļķīgi, tukši, vienpusīgi. Bet vai tas nevar iebaroties ar vārdu – skaisti? Var.

Dienās es sen vairs Jūs neatceros. Bet ir brīnums, gandrīz brīnums, ka dažreiz pēc tik daudz gadiem nakts atnes sapņus par Jums. Neko reālu, neko ļoti skaidru, dažreiz tikai kādu nojautu par Jūsu tuvumu kaut kur, dažreiz reti pavisam, arī tādu saudzīgu saskarsmes tuvumu, kāds mūsu vidū nekad nav bijis. Lai kā tas ir – šiem retiem sapņiem visiem ir viena krāsa, ja sajūtas var saukt par krāsām – tā ir gaiša laimes krāsa. Tās ir laimes, īstas dzīves izjūtas, lai arī sapnis kādreiz nav ‘skaists sapnis’ un ir tikpat grūts kā dzīve.

Mēs maināmies. Jūs sen man esat svešinieks. Bijāt arī tad. Mēs maināmies. Bet kaut kas mūsos, mums to nezinot, dzīvo nemainījies, jo kā citādi tas varētu atspīdēt sapnī? Paša neizdomātā, neizvēlētā sapnī.
Izklausās ka es sapņoju par Jums bieži.
Nē, ne bieži. Varbūt – nē pat ne reizi gadā. Gadu, pār to mūsu vieglās pazīšanās laiku, ir sakrājies ļoti daudz. Es nevarētu saskaitīt tik daudz reizes sapņotus sapņus par Jums. Bet tie atkārtojas pa retam ar to pašu agrāko intensitāti. Tā tad, kaut kas mūsos dzīvo nemainīgs.

Tagad šīs pārdomas manī ierosina ziema. Pirmo gadu pēc vairākiem šad un tad ziemeļpuslodē pavadītiem gadiem, es sāku dzīvot, sagatavojos dzīvot visu gadu zemes malā – kur būs īsta, auksta pat ļoti auksta ziema. Ne tāda, kā iepriekšējos kaut kur te pavadītos gados – kur sniegs uzsnieg, pajokojās, pasalst – un nokūst, vēl uzsnieg, vēl nokūst. Ir vēl kāda pavasara salna jumtos un tas viss – ziemas nav bijis.
Bet tagad būs
.

Ir novembra pirmās dienas un jau pāris nedēļas ir dziļa ziema. Bija jau – ‘20 gr. zem nulles’, un ir snidzis, snidzis, snidzis! Varbūt kaut kas, vēl daudz kas mūsos nemainās – šī snigšana, salšana, šīs ziemas bargums pārsteidzējā kārtā šķiet labs, pieņemams, visa fiziska ķermeņa (un gara protams) apsveikts tuvinieks. Ir bauda ieelpot vēso gaisu, elpot un elpot.

Ir zināms sāpīgas izjūtas – par to ka neesi bijis klāt, kad ir snidzis gadu pēc gada trīsdesmit gadus. Esi bijis ārā no savas noliktās vietas zemē, dzīvē. Esi izkritis no savas dzīves 30 gadus.
Protams tas tā nav.

Bet kad apstājies piesnigušā mežā un ziemas baltums un klusums mīksti apņem – tad dažu brīdi tā liekas. Un tu kļūsti pārcelts atpakaļ 30 gados, atpakaļ savā vietā, dzirdi balsis, jūti durvju kliņķi (kloķi, mēs teicām kliņķi), aizskar zirga purnu nojūdzot, dzirdi veco sienas pulksteni, svētku lapmas gaismu u.tt.t.t.

Un tad sāc iet tālāk šīs zemes ziemas baltajā takā – un zini ka tā īstenība, nav īstenība un šī īstenība arī nav… vai ir īstenība? Tā baltā taka ir – skaista. Un sakarā ar to, ka nesen redzēju reto sapni par Jums, es domāju – būtu labi aicināt Jūs ciemos uz šo ziemu, uz šo taku, uz pāris stundām šai diena.
Jūs nevarētu nākt viens. Droši vien nevarētu. Jūs neesat viens. Un tas netraucētu, ka Jūs nenāktu viens.
Mēs maināmies. Tagad sen tas netraucētu. Un tomēr būtu labi dalīties ar Jums. Pa pusei ar Jums.
Jūsu gars ir dzīvs, ziņkārs un bagāts, zinīgs un nerimtīgs (tāpēc jau Jūs sapņos kādreiz redzu). Jūs labprāt pavadītu pāris stundas šai ziemā, šai dienā, šai vietā. Un šai īstenībā.

*Ir gan tā, ka aiz vārda skaists kaut kam ir jāstāv, (vai jāseko tam) kaut kam kas ir teikts, runāts vai zināms, zināms tā, ka patreiz tas vārds nav jāizsaka, tad vārds skaists kļūst vērtīgs, izteiksmīgs. Piemēram – skaista diena, skaista meita, skaista ziema utt. Diena meita ziema vasara – tie jau ir vārdi paši par sevi pilni mums zināmu bagātību, vārds skaists tām dod tikai noslieci. Vārds skaists nav tāds kā ir vārdi, gaišs, tumšs, labs. Tiem jau ir sava īpaša vienreizēja ziņa, kas vieni paši bez citu vārdu palīdzības šo ziņu mums spēj dot. Vārds skaists viens par sevi… bet tā ir valodnieku daļa un ar tiem ir bīstami sākt valodas.

Viņiem tas nekas. Bet kādam no 30 gadu saules zemes kā būtu iet šo taku ar tādu? Ar Jums. Un tagad man jāsauc lietas īstā vārdā – jārunā par īstenību te nav nekāda sapņu zeme.

Vadīšu šo ziemu Rockiju vidū Albertā, (man ir savādā kārtā apnicis atkārtot vārdu – Kanādā) Banffā, (15 min. gājienā pa taku caur mežu, pret kalnu, kalnā) līdz sauktajam Banffas Centram (kaut gan ģeogrāfiski tas nav Banffas centrs) līdz visu mākslu koledžai. Tur notiek daudz labas lietas.

[Photo: Erna, Inese]


Pirmdienās – filma, vakarā
Trešdienās – pusdienas laikā koncerts
Trešdienās – filma, vakarā
Ceturtdienās – pēcpusd. koncerts
Piektd. – vakarā koncerts
Sest. – teātra uzved.
Svēt. – brīvkoncerts pilsētas bibliotēkā.
3 brīvkoncerti nedēļā. Uz vienu (piekt vakara) jāpērk biļete, ja meitenei nav laika pagādāt brīvbiļeti. Arī teātrī tāpat. Vidū – visādas lekcijas no studējošiem un viesiem un izstādes visu laiku koledžā un pils. bibliotēkā.
Var ‘dzīvot – no mākslas’. Arī tādēļ taka tik pievilcīga. Bet taka arī bez tā, nē varbūt tomēr kopā ar to un ar ziemu veda uz domām par Jūsu ciemošanos.

Īstenība ir un nav gluži īstena vajadzīga. Dažu stundu dēļ nevarētu braukt gandrīz diennakti lidmašīnā (arī pārsēžoties no slavenā Qantas uz Air Canada) tad vēl vairāk kā stundu no lidlauka ar mašīnu no Kalgarijas uz Banffru – šis brauciens tomēr vēlams – pēc tāliem līdzenumiem no Kalgarijas – tuvojies kalniem, jau tālu redzi to masas, bet tad kaut kā neticami – piebrauc tiem gluži klāt, (pa plašu tikai viegli viļņojošu līdzenumu) tie sākas uz reiz visi no pamales līdz pamalei, it kā kādas varenas rokas atstumti – „līdz šejienei un ne tālāk!”
Brauciens Qantas džetā – arī kaulu nelauž.
Bet celties no siltas vasaras un braukt uz aukstu ziemu! Uz dažām stundām to var pusīstenībā.

Taka kalnā ved ieslīpi, lēzeni un mierīgi, diviem blakām iešanai ērta un plata diezgan, trijiem ne tā. Kalna koledžas ēkas un lejā pilsē. ielas ir noslēptas ar eglēm un priedēm – lai arī taka nav nekāda garā, tā tomēr dod pilnīgu un vientuļu netraucēta meža gājiena pārdzīvojumu, tagad ziema nu satikt vāverītes. Pirms sniega varēja satikt briežus. Tie ganās, pa vienam, pa vairākiem, kādreiz kāds vecs liels ragainis ar plašu ģimeni. Ja apstājies un skaties un brīnies, tie arī paceļ galvas un skatās – brīnās ko Tu brīnies? Kādreiz kāda kojote aiztek, apstājas. Apstājas ne lai uzbruktu, bet ar tādu zvēra skatu kas saka – ja Tu gribi kauties, esmu gatavs!

Lāči nav redzēti. Bet pāri upei pie liela hoteļa tie dažreiz apgāžot atkritumu tvertnes. Tā ir hoteļa apkalpes vaina – atkritumu tvertnes nevajaga atstāt ārā, labāk tā arī labi noslēgtas. Lācim ir labs deguns. Nevajaga iet mežā kā no maltītes ēdies pilns ar ēdienu smaržām. Ziemā lācis guļ. Nav ko bēdāt vai priecāties to satikt.
Kalnu lauva – tik tuvu cilvēku mitekļiem nenāk.

Tā tad paliek tikai vāverītes un susuriņi. Un ziemas baltums, iesnigušas eglītes, lielo priežu zari ar zaļām, maigām skuju adatām – liekas var just uz ādas to sniegoto pieskārienu, stumbri un visas tās ziemas noskaņas izjūtas iesnigušas iesalušas aizvērušās atmiņas.


Galā taka noved pie straujāka kāpiena dēļ iebūvētiem pakāpieniem, pa nedaudz uz reiz – tad atkal daži soļi līdzenuma, un atkal pakāpieni, tā līdz augšai – un tad pēkšņi esam koledžas celtņu vidū – laukumi, koki, celiņi līku loču šurpu turpu. Apgaismotu logu rindas, lejāk galvenā ofice, ēdamzāles, vaļēja kafejnīca, tālāk dažādas lekciju halles, pretī tālākā celtnē ar augšstāvu lielo spožo logu rindu ir no fibre, no keramikas, no glezniecības un citām vizuālo mākslu darbnīcām. Pa labi studējošo dzīvokļu celtnes, aiz tām teātru, filmu, koncertu zāles – tur šais izdomātās pāris stundas jādodas uz koncertu. (Vēlāk pēc tam uz dīvainajām celtnēm kur mūziķi vingrinās, studē un ražo. Turpat arī lielā atpūtas – sporta celtne tikko pabeigta ar stikla sienām un peldbaseiniem, veselas miesas uzturēšanai gara vajadzībām).

Sniegota taka kalnā caur mežu
Gaismota dzeltenām sērīgām lampiņām
Kā Anglijas mazpilsētiņas vecās ieliņās.
Taka maiga savā zeltainā baltumā
Starp krūmiem stumbriem
Klusumā, ziemā, vientulīga un droša
Iešanai puskrēslā turp pret kalnu
Nākot pusnaktī no kalna mājās
No mākslas koledžas no šīs zemes jaunās sirds
Nākot pusneapzinīgiem soļiem ātri
Un apstājoties kā dažreiz sapņos
No koncerta mūzikai dūcot vēl ausīm
No filmas ar pasaules ārēm vai teātra pārdomu
Sadarbīgā varā
Stājoties uz mirkli zaru ēnā
Uz baltas takas starp melniem stumbriem.
Mana taka kalnā, (ne man tā gaismota)
Tā tomēr mana.
Kāds brīnums vēl arvien atrodams
Ceļā. Svešajā ceļā, ko iemīl
Kas jāiemīl, lai dzīvotu.
Nav grūti Tevi iemīlēt baltā taka kalnā
Atrasta, dāvināta man šai ziemā.

–––––––––––––-

Mēness noriet
Iet gulēt, aiz priedes
Iespiež vaigu melnā kalnā
Atstāj tik pilsētas gaismas
Asas necivilizētas
Sāpot acis to izvairās
Aizvērdamies līdz ausīs rīts.
Bet vakaros ugunis aicinātājas
Ir labi iejukt viņās
Pašam spīdēt to gaismu
Un sākt ap kādu deju
To arī izgaismojot šķiet labs
Kādu kas kā kalns
Kur mēness iespiež vaigu
Kad tas riet.

Un tā iet līdz rītam
Tad norietēt ar vaigu
Savā atrastā kalnā
Kļūt spožai – planētai
No viņu gaismām
Sākt ap kādu riņķot
To arī izgaismojot.

–––––––––––––––––

Mums māju nav
Un nebūs vairs
Jo mēs tās neņemsim
Ja arī mums tās dos
Tās sveši izmainīsim
Kā mainīja ik seja
Ik pilsēta
Kalns ar mež taku
Pat atmiņas
Mūs drāž šai maiņā.
Bet spītīgie bērni
Brēcam pēc tā
Kas zudis
Citāds vecā veidā
Pāraudzis
Mēs tie
Ar varu izrautie
No dzīves lēnās plūsmas
Un pārāk redzīgi
Un pārāk akli
Ciešam bet atstāts ir
Neatņemts ir darbs
Kaut dziļi vainots dažam
Tas tomēr dzīvs tas mūsu
Tas mūsu mājas mūsu ceļš.

Piektdiena 9. nov. 1984.

Rītu Inese būs klāt!
Neesmu daudz (neko!) padarījusi. Pēdējās dienas rokos vēl pa dzejām. Nu jāsūta drīz. Vēstule no Mednes – tie grib taisīt ātri. O.K.

Kā saudzīga roka
Likta uz vainas
Sāpi nomierinot
Tava nebēdīgā nākšana
Ziemas vidū
Vēju klusinātāja.
Brīnies zied dīvaini
Mazi sveši ziedi
Nezini vārdā saukt.
Nesauc, lai salā
Mimoza neaizveras
Lai zied
Kā aiz stikla
Ziemā.

Pirmd. 12 nov.

Nosūtīju vēstuli Ausmai. Parakājos pa dzeju kravu! Grūti sadalīt 2 daļās!!!
Inese atbrauca (+ Nel.) laimīga un labā izskatā!

Šodien atkal snieg
Briedis staigā dārzā,
Ragi tik tāli plati
Brīnies kā tas tiek ar 
Zariem ar stumbriem galā?
Atnāk noguļ savu brīdi
Apsnieg.
Dzīvojam te kā 
Ziemsvētku pastkartē nebēdājot
Ka kaimiņi ievēlējuši
To pašu prezidentu
To pašu jaunā vietā
Un ko nu?
Kur nu mūsu ziemsvētku 
Pastkartīte?

Sestdiena 17. nov. 1984.

Vakar saņēmu Austras rakstu! Labs un labi 3 dzejoļi tulkoti angļu val. ‘Kad uz br. lapām’ – tomēr mazliet savādāku domu dabū, lai gan dzejolī arī ir tik apslēpta otra doma, ka to nevar varbūt atšķirt. Dzejolī ir daudz vairāk komplicētāku izjūtu kā – mājas ilgas. Austra kaut ko līdzīgu arī saka. Bet tas nav Kanādas ledus kur es apstājos un gribu palikt. Tas ir manas dzīves ‘pirmais ledus’ un es apstājos tikai pārsteigumā par to un lai apdomātu – ko nu? Uz mājam sūtu tikai vārdu – message – jo lielākas atgriešanās nav un tas, vārds, ir labākais ko es varu aizsūtīt – es pati neskaitos tur vairs un es nejūdzu veco bēri, es jūdzu – nezin ko. Es pirmā (otrā) pantā izsaku to, ka man būtu jājūdz vecais bēris, es to gribētu – bet viņa vairs nav – viņš nav vecs tādēļ ka tik ilgi neesmu atgriezusies kā Austra domā… tomēr šī viņas doma ir pareiza. Bēris var būt vecs arī tādēļ – mana pirmā doma par viņa vecumu bija tā – ka viņš ir toreizējais bēris kura tagad vairs nav, lai arī viņš tur būtu – tas ir, bijušais laiks etc.
Austra darījusi tik daudz!

Pirmd.

Inese mājās, laimīgi, es mazliet bēdājos.
Vakar izgrūdu ar lielu varu un spēku divreiz cauri Šūberta otro impromt. To mācījos (tāpat kā 4.) pie Demanta. Tas bija tagad par grūtu fiziski un vakar naktī un šodien sāpēja visa kreisā puse ķerm. Vēl sāp un staigāju – ‘kā uz naga’. Nevaru tik ļoti vairs uzspiest sev tādas pūles. Šūberta impromptu mani vienmēr fiziski nokausē.

Trešdiena, 21. nov. 1984.

Šodien nosūtīju Ausm. Mednei pēdējo (?) dzejoļu kravu, vāka zīmējumu un satura sarakstu. Ceru – ka daudz man tur vairs nebūs jācīnās.
Jūtos kā iekritis vaļējās durvīs – dauzos no kakta kaktā un nevaru atpūsties.
Ilgi jau nebūs miera – kaut kas būs atkal ‘jātaisa’! Lai gan gribētu absolūti – neko nerakstīt – bet nevar ‘atpūsties’.
Un to vāku viņi droši vien ‘saķēpās’. Būtu jādod tiešāks paraugs – kā tie burti, tie vārdi jāraksta etc. Un tas urda. Vakar jutu vairāk miera zinot un domājot – nu beidzot tūlīt viss cauri, pabeigts!

Augšā uz kalnu
Sniegota taka
Mežā – ko tā man saka
Man dara?
Stāv prātā
Ved, apstādina, daudz
Sola, kaut ko, uz kaut ko
Ved. Pati stāv ne šai laikā
Stāv kādā man zudušā laikā
It kā satikta, ieta un
Zaudēta, neapjausta.
Tagad to dod un ņem,
Žēlo un ievaino.

23. nov. 1984.

Šodien pēcpusd. koncerta 2 pianisti (abiem arī Debussi) Kevina Fitz-Geralda asais (kā ledus!) tonis beidzot uzvarēja (man) Hanri Paula Sicsic’a – mollīgo toni. Tomēr FitzGeralda asums – patika, satrauca. Divi ļoti ļoti pretēja piesitiena pianisti – kristāls un samts.

Vēl vakar, aizvakar
Tu svešinieks. Tev
Šodien zvaigznes no debesīm
Tev nonestu turēt.
Parādā nevaru palikt
Tu pasauli man dod.
Pa manām rokām
Kā tiltiem ūdeņiem pāri
Tu atnāc, kā lidojot
Cauri man izej
Un baiļu klusām lūpām
Mani līdzi ņem.
Illūzijām mēs apmaināmies
Šīm bagātībām
Kas pelēkā zemē mūs nosit
Liek salasīties atkal
Un celties
Mūsu nereālai realitātei iet
Ar lūpām klusām.
Vakar aizvakar svešnieks
Tu neatņemams un
Līdzi man nāc.

––––––––––––––

Lēnām bet neatlaidīgi/nerimtīgi
Viss slīd no rokām, jo
Tu viens tur gribi iemājot
Tur būt kā zemē plašā
Ar kalniem, upēm
Ceļiem zem debesīm drošām
Uz pilsētām pāri noraudzīties
Saulē (zvilnot) kavējoties
Vējos kad jāklausās
Pāri kas dzied
Ar ziņām vēl nezināmām
Pusnojaustām
Kas Tevī lai krājās (kristalizējās)
Par to Tu tikai
Nevērīgus mazus skūpstus liec
Uz ziediem uz lapām
Un celies kā vējš
Ar ātru skatu vienu atsviestu
Atpakaļ kā pieturoties
Lai tūlīt nepazustu.

––––––––––––––––––––

Vēl vienmēr
Nemitīgi Tu atgriezies
Jaunos veidos, citās sejās,
Daudzreiz atrastais un
Iegūtais
Ar Tev Sizifa akmens
Augšup veļams
Atkal no jauna.
Dienas nāk un dienas riet
Bailēs nogriežos, stājos,
Piesardzīgi slēpju acis –
Pamanu izstiepto roku.
Tu atnāc
Esi klāt
Un kalns gaismās zvīļo
Kur mums iet
Bet pusceļā
Akmens lejup slīd
Vai smags pārlieku kļuvis
Vai pēkšņi neīsts liekas
Spēks Tavs vai mans?
Tas lejup slīd ir
Prom dziļā ielejā
Neglābjams
Līdz Tu no jauna atnāc.
Citā balsī pazīstu es Tevi
Tu esi klāt
Kalns gaismās zvīļo
Sizifa liktenis nu ir ņemams
Akmens pret
Kalnu veļams.

Oktobris 1984 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena 3. okt. 1984.

Vakar biju Kalgarijā. Muzejā, indiāņu lietas pārsteidz ar savu bagātību, darbu un arī daiļumu.
Pēc tam – man atvērās acis uz amerikāņu šīs dienas mākslu. Ieraudzīju vienkāršības spēku. Un dažus dzejoļus savus – zinu vērtēt labāk un uzticēties tam, ka man gribās (un citādi arī neveicās) izteikt kas sakāms īsi. Tas bija liels guvums.
Mākslinieka vārds, kas iespaidoja Christopher Wilmarth, Slip, 1972 glass + steel jūra (manā skatījumā) stāv uz zemes. Tumšs rāmis, liekts viss pelēkbalta debess neskaidri zils ūdens plankumos iegleznots dod ārkārtīgu plašuma, smaguma, ūdeņu masas iespaidu.

Atnākot tālāk – jūra vizuļo, liekums dod gaismu, tālumu, uz vienu pusi – otra, tuvāk, tumšāka. Tas mainās kurā pusē nostājas.
Jau pirmā brīdī pārsteidz ūdens masa tik ļoti vienkārša darba technikā (jeb tā tik liekas). Vēlāk – taisni suģestē ar savu realitāti it kā nereālā izvedumā, darbā.
Tad paskatoties uz citiem, kāds: {tiny sketch of vertical abstract, clear top half, bottom dark, curved mass} arī sāk iespaidot!
Labi, labi!

Svētdiena, 14. okt. 1984.

Šodien beidzot sakārtoju iespiešanai dzejoļus. Un – apnicis un liekas – viss sapelējis! Visas vecās dzejas un jaunie nieki!
Bet domāju jau ilgi ko likt ko nē?
Tagad – stāsti jāraksta. Lai gan iekustināta dzeja arī…
Ja šais dzejoļos skatās ar labvēlību un uzmanīgu ausi un vairāk gan – aci – tad viņas varbūt labas. Kā Freimanis tās skatīja!
Bet ja gaida kaut ko nedzirdētu – tad viņas ir pārāk vienkāršas. Tikai tādas skicītes, tikai tādi šķidri meti kuros audi jāieauž pašam lasītājam.

Dienu un nakti, toreiz un tagad
Tālu būdams Tu stāvi tuvu
Atskatījies aiziedams
Meklējot pavadītāju acu
Tad slēpdamies staigāji pa citu ceļu
Atgriezies pētīdams, vērtēdams
Sevis baidījies vai manis
Ko vēlējies neatklādams
Sargādams to pārklāji ar jautājumiem.
Cik ļoti tā pretī vēlos
It kā visā lai līdzsvarotos neviļoties
Vienu siltu rokas spiedienu devi
Izsvērdams un neturēdams.
Tik vēlāk tikai vēlāk
Atcerējos sapratu Tavu s[..]a {skota?} dabu.

Otrdiena 16. okt. 1984.

Šodien pienāca paka Dzidras zīmējumu. Pirmā brīdī tie mani – šokēja! Viņi ir ‘gleznieciskāki’ – viņi ir daudz ‘rupjāki’ kā agrāk, gandrīz tomēr gribētos vairāk izzīmētus locekļus. Bet jāskatās citādi – tas ir mazāk ‘grafiski’ – there is more bulk!
Un kad es padomāju – varbūt tie ir ļoti līdzīgi manai dzejai. Nupat sakārtojusi visus, es domāju – bet man tak nav dzejas! Kas tā ir, to es nezinu – proza nav, bet dzeja? Tāda tā ir, kā tā ir! Un jāatstāj visi pirmie dzejoļi – tie ir vēl vairāk tādi, kā daži Dzidras zīmējumi.
Jā – man varbūt ir pāris dzejoļu kā – dzeja!

Piektdiena

Vakar vēst. no Kreišmanes. Šodien no Mednes – nolemts tur izdot manu dzejoļu krājumu! Nelaikā! Tāpat kā pirmā grāmata. Vēl – nezinu ko darīt? Jāļauj lai viss notiek. Tikai – izmaksa te! –

Šī diendienā gaidīšana
Lai vēl dziļāk izjustu tās ilgumu
Ir jāpavada dīkdienībā.
Just, izjust, laika aiziešanu
Ar nīkšanu, laiskošanos
Ar sajūtu, it kā tas nenotiktu tā
It kā tā nebūtu īstenība
It kā būtu cita īstenība
Paslēpta, kas nezudīs, kas atklāsies.
Un apzināties ka tie ir meli
Un izjust šīs zaudēšanas saldumu
Ar to, ka esi apstājies dzīvot
Lai izjustu savu esamību
Savu dzīvošanu.

––––––––––––––-

Un skrējis vēl,
kur mani trīsdesmit gadi?
It kā ir vairs [..] un redzēt
Zināt kā snieg
Priedes zaros
Un vakaros, naktis cauri
Ir maigi apgaismota
Baltā taka kalnā caur
Mežu kur raiti
Pabrīvoties iet
Cilvēki cimdoti
Kažokoti, kur
Eju stājos brīnoties.
Snieg visā mežā priedēs zaļās
Var just skuju maigumu
Sniega maigo ledainumu.

Septembris 1984 (Ķikure/Kikure)

{New notebook} 

Banffā 1984. g. 11. septembrī.

Jauna lapas puse Inesei un man.

„Oh, as I was young and easy in the mercy of his means
Time held green and dying
Though I sang in my chains like the sea.”
                                – Dylan Thomas.
Maigs gurdenums, rudens diena, miers
Mazā ieliņā, kokos un debesīs
Tumši nomutuļo rimdamies nemiers
No dzīves sajauktām dienām.
Pūzdamies, slēpdamies, raisīdamies
Gars saņemas jaunām dienām
Priecādamies, pateikdamies,
Taustīdamies pa jaunām pēdām ar vecu ziņu.

Labi, pārgulēta otrā nakts. Nedēļa, gandrīz nedēļa gaidīšanas uz vedējiem Hopē. Saiņošanās, baiļošanās, nīkšana un uzdrošināšanās (Inesei) beidzot sestdienā viņi ieradās (11.30) sakrāva, iebāza visu (!) ap 4 pm. gatavi un prom. Mēs sekojām atstājot atslēgas uz galda – 6 p.m.

Labs brauciens caur Frazer Canyon (dabas brīnumus skatot) – tad pilna mēness pavadību līdz Kamlūp’am. Vakariņas (kā nākas, Chineses restor.) un laba guļa (atsevišķās istabās), brokastis (pēc pēkšņas iedomas – auzu pārslu putra, ļoti garšīga, jo rīts pavēss) tad labs ceļojums garām Salmon Arm, garām Revelstoke’ai līdz Goldenei. ‘Lunchs’ (East indiāņu apkalpojumā) un tad pirms 5 pm. Ierodamies jaunajā dzīvoklī.

Atkal gaidīšana uz vedējiem ar mantām. Vēl lielās briesmas – vai viss saies dzīvoklī.
Vedēji atbrauca otrā dienā (pirmdienā) līdz 4 izsaiņoja, vienu istabu burtiski piebāza līdz griestiem, otras 2 līdz pusei pilnas – bet beigas labas – viss ‘zem jumta’, vedējiem dzeram nauda un labs prāts.
Un tagad – jāmēģina Inesei tikt vaļā (pārdot) dažas mēbeles etc.


Man – laiks brīvs. Logs gaišs, mazliet no pilsētas, bet ne tieši jālūr otra logā. Kalni, debesis, koki – labāk nevarētu izvēlēties. Telpa ne liela bet viss apkārt ērti, rakst. galds, plaukti, gulta, sienas skapis. –
Gaiss silts, grīda mīksta – dzīvo! Un strādā! Un dari labu! [right]

Es atvīstos lēnām, ļoti lēnām,
Stādamies, pretodamies, atkal
Cenzdamies, tiekdamies, domājot
Kaut kur, kaut kam pretī ejot,
Laužoties, pieturoties
Un atkal kā vēzis atpakaļ
Kādā alā rāpdamies.

Pēcpusdiena sākas. Iejaucu rupjo ‘kukulīti’, tas rūgst, bet paceļot kādu gruzi no manas istabas grīdas, nodauzīju galvu uz durvju kliņķa tik stipri, ka nevaru atjēgties, gribās gāzties gar zemi… Un sāpe staigā virs un zem acīm un ‘dūša švaka’. Ja nu atrastu mani pagalam – tad būtu liela izmeklēšana – kas iedevis viņai ar kaut ko cietu pa galvu? Kā ticis iekšā? Pirmais ‘suspects’ – pašas meita. Tad – kāds meitas atriebējs (par kaut ko varbūt aplaupītais vīrs) – pārskatīšanās dēļ negāzis pa galvu ne meitai, bet mātei, aizbēdzis bez pēdu. Tomēr – tas varbūt var uzrādīt ‘alibi’. Tad kāds cits, etc etc.

Trešdiena 12. sept. 1984.

Šorīt krīt (nāk, lido) pirmais slapjais sniedziņš. Mazliet iekrāso jumtus – un tūlīt pazūd. Slapjdraņķis – mājās teica, jo tas nekādu ziemu nenes – tikai slapjus ceļus.
Ir mana vārda diena. Inese uzdāvināja man stādiņu ar zaļām lapām un dzelteniem raibumiņiem uz tām.
Izgāju līdz pastam un veikaliem.
Es te kustēšos, (to ceru un jūtu) savos darbos. Varbūt ļoti lēnām, bet kustēšos. Vispirms un pa vidu visam – kārtošu vecos darbus.

Ceturtdiena. 13. sept.

Bijām Calgarijā – (ar Barbaru [below right]) – nevarējām vēl ‘kašīt’ čeku. Jāzvana viņiem uz Toronto, mums jābrauc vēl reiz. Bijām pie Nelsona – (Barbarai jāpaņem viņas foto kartes).
Nelsons uzaudzējis bārzdu [left]. Izskatās vecāks, solīdāks, tumšāks (mati ne tik gaišsarkani).
Inese izskatījās ļoti labi.


Barbara – jocīgi, sēdēja ‘tik brīvi’ ka visas biksītes redzamas. Arī citādi – stiepa un plēta kājas, ‘juzdamies ļoti komfortabli’. (?)
Ja Inese tā uzvestos – es līstu vai zemē!
Bet kanādietes tā uzvedās – Susan piem. Arī Karena un tās draudzene.

piektdiena 14. sept. 1984.

Saule! Daži balti mākoņi.
Sirds nedroša, reibst, un ‘spēka nav’, pirmo reiz to jūtu – spēka nav! Pārmaiņa laikā arvien man fiziski kļūst vairāk jūtama, lai arī laiks mainās uz sausu, skaidru – jūtu smagumu. Tad atkal – tas pāriet – pierodu, nostabilizējos un ir labi. Biju lejā šo to nopirkt.

Jāpazīstas ar šiem kalniem – skatos caur savu logu uz tiem saulē, tagad. Neko lielu tie man nesaka, vairāk varbūt pasaka koku, reto priežu galotnes, vasaras saulē apbrūnējušas.
Tomēr – uzskatot plašo skatu kalnu spožumu, tālumu, telpu – gribētos izplēst spārnus un laisties pāri tur visā iekšā – Bet var tikai (saģērbties ne par siltu ne par vieglu…) un noiet lejā, iet lejā ielās, pilsētiņā, aiziet – nopirkt kaut ko. Parasti kaut ko – ēdamu. Atnākt mājās. Skatīties atkal logā un just – būtu jāizplēš spārni, jadodas tur visā iekšā.

Jaunie iet ar mugursomām plecos, kalnu zābakiem kājās, kāpj kaut kur. Arī – tikai ‘kaut kur’. Kādā kalnu sānā, dobumā, reti galotnē, no kuras atkal – var tikai redzēt citas galotnes, tālumus, ielejas. Varbūt tik jauns var iegūt no tā visa vairāk. Apmānīties vairāk. Izprast mazāk. Jā tomēr – iegūt vairāk, just apmierinājumu, piepildījumu. Un ticēt nebeidzamam solījumam – nākotnē vēl vairāk, vairāk!!
Lejā uz sētas sakrāvušies zaļo apiņi. Aizskrien pelēks kaķis. Dzīve rit. Dzīve rit tālāk.

Sapnī.

Staigāju pa sapņiem satiekot
              senas sejas
Nezinot kādēļ sapnis tās
              izvēlējies
Vai lai atgādinātu aizmirstas
              mīlas lielumu
Atklājot nezinātu, slēptu patiesību
Ka toreiz sakāpinātas jūtās, aklībā
              novestais prāts
Nav redzējis
              otra pretimnākšanu
Mīlēšanu, ilgas?
Pa sapņiem staigājot satieku
Senas sejas kā toreiz,
              tagad mainītas, zudušas
Dzīves nerimtīgā pārvērtībā
Mūžīga maldīšanās ir
              dzīves straumju spēks.

Svētdiena.

Pēdējā brīdī
Kad liki Tu jau atslēgu uz galda
Piesardzība mūs beidzot atstāja – 
Un mēs guvām
Mirkli mūžības –
Slēgtām lūpām
Muti pie mutes
Dzerot tumši starojošo
Sirds sauli.

Melns debess nāk ar sīkām baltām pārslām.

Otrdiena 25. sept. 1984.

Īsta ziema no vakardienas. Sniegs kā ziemsvētkos.
Nosūtīju Dz. vēstuli.
Inese nosūtīja vēstuli Austr. Embassij. par manu pensionu kas nenāk.

Ceturt. 27. sept.

Čeks atnāca vakar. Šodien nosūtīju karti Gordonam (thank you) un kad tikko atnācu no pasta – Gordons piezvanīja. Grib runāt ar Inesi. Inese vēl Kalgarijā. Gord. palikšot turpat mājā, ne dzīvoklī citur.

Augusts 1984 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena, 3. augusts. 1984.

Apmācies, beidzot! Maigs. Bez vēja. Naktī bija pērkons – laistījās gaismas logā, bet rūcieni bija (ilgi) tālu.
Piecēlos pirms 5. Izgulējusies. Vakar skatījos Olimp. spēlēs. Apbrīnojami cilvēki – jaunie, līdz 20 gadnieki – lec vijās gaisā kā no gumijas.
Šorīt un jau vakar apņēmos – Tagad es rakstīšu tikai sev – nedomājot ka to drukās, lasīs citi, spriedīs… Kopš es publicējos lasītājs kaut kur rēgojas, lai arī kā to atvaira! Tagad es drīkstētu rakstīt – bez viņa ēnas aizmugurē.

Šorīt atceroties šo to, es atcerējos un domāju par Buivida kundzi! [left] Senās Grētas dienas – jaunās dienas, mazie bērni, grūtības un vēl spēks un straujums. (Nav jau vēl gluži rimis tikai pašas apspiests jau tik sen…). Buivīša kundze (pareizi laikam Buivida) bija tik mīļa, izprotoša, mīlēja Inesi! Es jau redzēju no viņas un sapratu maz, viņa redzēja un saprata manu dzīvi vairāk. Reiz latv. namā, kad man bija kaut kas, (bet kas) avīzē drukāts viņa teica, vairāk pie sevis kā apbrīnot – „…Tāda uguns, kas nevar norimt. Kur atrod vēl tam laiku rakstīšanai?…” Vai viņa vēl ir dzīva? Sievās es pag. reizē (tā tad pirms vairāk kā 2 gadi) prasīju to Grīnberga kdzei un teicu lai pasveicina.

Tagad es jūtu, es redzu – cik tāla atpakaļ ceļa galā tas viss tur palicis, kas bija, kas tur vēl ir un ko tik tikko vēl gars var aizsniegt.
Grēta.
Vēl īsti latvieši, vēl trimdas dzīves nepārvērsti.
Nupat es domāju – varbūt es esmu mazāk pārvērsta kā daudz citi! Es vēl dzīvoju, eju, domāju tā – kā agrāk! Tie paši ideāli, tās pašas izdarības! Iet, braukt, neliekties.
Tiešām! Labi.
Es rakstu par to pašu ko es būtu rakstījusi ja es nebūtu trimdā! Nenicinu nepareizi cittautiešus, kustos apkārt, lasu pasaules rakstniekus (izstādes, teātrus) dzīvoju normālu dzīvi, bez tās čučināšanas – „Tikai pie mums.”

Trešdiena, 8. augusts 1984.

Debess ir kā stikls un kalni guļ viņā kā melna dzelzs.
Skaista vasara. Barga vasara. Kā mīlestība.

Jaunie iet atkailinātām miesas daļām, cik un kā to kurais var un uzdrošinās, vecie ieņem galvas sāpju pulverus. Saule spiežas ielejā līdz zemei, līdz pilsētiņas ceļu asfaltam, bet kalnu galos sniegs. Tie nav ne kādi augstie kalni, tikai pašas to galotnes ir kailas, kā večiem.

Ceļi ir tīri. Braucēji ātri.
Tuvākās mežmalas ir izrātas no negantajām kazenēm un ogot būs tālu ko iet.
Civilizācija nocietina un iecementē visu tuvu un tālu.
Bet pie visa pierod.
Lācis nonāk no kalna un pāriet lielo satiksmes ceļu bez kādas steigas.
Kā citādi lai dzīvo? Jāņem viss tā, kā tas ir.

Ir tā, ka ir Olimpisko spēļu dienas. Ne te, bet kaimiņu valstī. Un lai arī tās būtu kur, TV tās atnes katrā mājā.
TV ziņotāji skaita zelta medaļas tādā neatlaidībā it kā tiem Staļins stāvētu aiz muguras. Atgādina bankas ierēdņus kas kustās aiz sava stikla pie mazajiem caurumiem tanī skaitot kādas tikko iznākušas retas monētas.
Drīz tās būs ikdienišķas un čaukstēs atkal tikai papīris.

Nēģeri ir labākie skrējēji, par to skatītājam vairs nav šaubu. Retajiem baltajiem, kas vēl pa vienam pavīd viņu vidū, gribētos teikt – steidzies mājās un mēģinies citā sportā, vēl pie laika. (Te kā, latgalietis teiktu – „Laides dübenā, nasoldē koju.”) Kad pāriet pirmais nemiers par to un nākas ieraudzīt nēģeru meiteni, kas dabūjusi zelta medaļu 200 m. skrējienā raud! Kā viņas tumšā sejiņa ar tai iespiesto degunu, raustās un turas, bet asaras līst un līst un rit pār apturētu, neizplaukušu smaidu, – pēkšņi notiek kas, kas nekad nav noticis (man nav noticis) – sirds to paņem, ieslēdz to sevī tai līdzi raudot, kā māsu, kā meitu, un viņa skrien stadionā viegli kā stirna saņemot tūkstošu suminājumus, aplausus, saucienus. Saņem laimi no viņas bargās nežēlīgās dzimtenes, no viņas bargās pamātes.

Un šveicietes maratona skrējienu finālā liek grozīt galvu neaprakstāmā izbrīnā, apbrīnā, īstā jūtu un prāta apjukumu – ko cilvēks nedara? Ko cilvēks dara! Kāds apmēram varētu būt bijis skats pirmā maratona viņu – Maratona skrējienā. Bet kad pirms tam jaunā skrējēja pienāk platā, vieglā, pat ātrā solī – jāatzīstas tā nepārliecina. Rodas pat aizdomas – ka tā nu viņa visu laiku nav skrējusi visus 23 kilom. Bet – kā? Cilvēks ir tas, ko viņš domā. Kauna lieta šinī gadījienā. Bet ja viņa domas rodas pašas no sevis? Arī tāpat. Nelāga doma nāk no nelaba domātāja.

Un kas ir tas, kas izlien no ūdens – un paklanās? (Izskatās mazliet jocīgi ja to tā padomā.) Bet nekā jocīga tur nav. Tas ir ķīnietēns kas izdarījis komplicētu un lielisku ieniršanu nolecot no tramplīna nezin cik mezglos, līkumos un iztaisnojumos. Paklanīties tūkstošgalvainajam pūlim kas gavilē, viņš nevarēja tūlīt pēc sava priekšnesuma jo viņam bija jālec ūdenī.

Ir dažādi labi momenti Amerikas riteņbraucēju grupai. Teicēji jau piedēvē zelta medaļu. Kad Austrālieši ņem un aizbrauc tiem garām, tad dzīrdēja saucienus „Ossī, ossī!”
Austrāliešu svaru cēlējs arī pārsteidza ar kaut ko. Gandrīz rada rūpes, arī nezin sākumā īsti par ko.
Citi iznāk satītiem ceļiem, satītām kājām un roku locītavām, satītiem vēderiem (viens vēl turpat skatītāju priekšā savelk un sasprādzē platu jostu uz vēdera notinuma).
Austrālietis ir kā tāds agrāk pazīsts austrālietis, īsās biksītēs (šortēs un īsās zeķītēs.)

Liels gan, kā tāds senlatvietis. Vēlāk kļūst saprotamas neviļus uznākušās rūpes par viņu – ka tik viņš nepārstiepjas. Pat mūsu vecās mātes satinušas vidu ar jostu kārtu kārtām labi cieši zem garā slēžu krekla ejot siena kraušanas darbā.
Austrālietis uzceļ svaru (un noliek!) labi. Tikai viņš nedabū medaļu jo ir dažas mārciņas par smagu pats. Kā tas šos likumos ir, tas bija viņam jāzina. Resns viņš nemaz nebija.
Ja tas nebūtu tā, kā tas ar sportiem tagad ir, ka Tev ir jānocivilizējas pret visu, tad austrālietis deva patīkamu atmiņu par to, kā tas agrāk bija – viņš bija cilvēks, kas var pacelt lielu, ļoti lielu svaru.

Piekt. 10. august. 1984.

Nosūtīju Dēliņam vēstuli par Olimpiskām spēlēm. (Pačalojums) (kļūdījos dažā vietā…)
Šorīt piecēlos 5.30. 6 izgāju ogās uz ‘veco staciju’. Nav gatavas. Un arī tur – un visur – to maz, maz krūmu. Bet cik to ir – tie ir zaļu ogu pilni.

Sestd. 11. aug.

Tagad apm – Luce varētu saņemt manu sūtījumu!?
Turpinu skatīties – Olimp. spēles. Kaitina Kanādas medaļu skaitīšana, nepietiekami ziņojot par citiem. Īsts ūpis tas kāds tur Brians. Austrālija laikam saņem daudz bronzas medaļu – pēdējā laikā tos nemaz nerāda uz ‘medaļu listes’ –
Dienas – nejauki karstas. 1 ½ stundas intensīvi iet man nav īsti ieteicams – vakar tā bija. Sliktāk guļu. 1 stunda būtu pietiekami.
Sāk apmākties! 3-4 glaideri un mazās lidm. – kā odi. Tieši kā odi! Tādi mēs esam. 5 odi! gaisā zem vieglās mākoņu segas.
„In Greek art (and other good) the complex whole is evoked by means of a few perfectly chosen details.”

Pirmdiena – 13. aug. 1984.

Pārnācu no (gandrīz) 2 stundu gājiena blackberijās. Dabūju pavisam maz. Visi krūmi pazuduši. Izgāju 7.30 am. Ir apmācies – izstaigāju labi. Kājās tagad gan ‘siltums staigā’.
Vakar beidzās olimp. spēles. Iespaidīgi diezgan! It kā visa pasaule kopā mierā un priekā. Bet…? Bet? Pēdējā laikā vairs nerādīja uz listes – cik medalus Austrālijai! Kanādieši laikam baidījās – ka nav vairāk vai tikpat daudz kā kanādiešiem. Tie var pieņemt tikai Ameriku pārāku vai līdzīgu sev!

Nabaga De Costella laikam pārrēķinājās – palaida par tālu citus sev priekšā, vairs nevarēja noķert. Dabūja 6. vietu un tad viņš tur gāja ‘kā lauva’, bet par vēlu. Labi ka maratonu uzvarēja baltie! Tas nozīmē ka melnie nav labāki skrējēji – bet viņi vēl nav pielikuši tādas pūles, tādu sistemātisku darbu kā baltie. 107 skrējēji. Nezinu cik no tiem beidza.

Otrdiena, 14. aug.

Es ilgojos būt ‘savās mājās’. Kaut kur – kur es esmu bez – svešiniekiem un uz palikšanu. Ja arī pirmo es varu iegūt (pie Ineses un Dzidras) otro – es vairs neredzu. Es ciemojos vairs tikai, visur ciemojos. Nu tas nu tā manos gados būtu arī īstajās mājās. Un tomēr mazliet stabilāk, pastāvīgāk, ‘mūžīgāk’ – ‘viss vienā vietā’.
Vai es netraucēšu Inesi? Ciemojoties tur – bija labi. Varbūt būs arī tagad. ‘Iešu savās gaitās’ cik mierīgi to varēšu – priecāšos par visu kas ir, kas notiek, varbūt mēģināšu vēl ‘būt derīga’, palīdzēt.

Trešdiena 15. aug.

Domās formējas kāda miniatūra (Māte un meita). Rādot: „Cik līdz asarām viens tu esi savā gājienā, kāpienā. Bet kad būs gatavs tad liks pirkstu badīs ‘te’ un ‘tur’ un teiks savus vārdus.” Tagad tas stāv iekšā manī, tik esošs, ka to var just, gandrīz kā objektu, formu – un tas jādabū ārā tāds kā viņš tur ir, ne tāds kādu es to ‘izmoku’. –

Ceturtdiena 16. augusts.

Gordons atkal prom. Es palecos kā teļš izlaists no aploka! Bet ne tik daudz par to ka es viena, bet par to, ka es biju tikko pārlasījusi savas piezīmes par Davidu. Tur ir īsti ‘dārgakmeņi’! (ja ne citam tad man pašai, bet arī citam – droši vien) Tā es nekad vairs tagad atmiņās neuzrakstītu. Tur ir runāts – tieši pēc notikuma, pat it kā notikuma vidū. Un tur ir svaigums, varēšana. Ne jau visās lapas pusēs – bet tanīs – kur esmu runājusi ‘tikai pati sev’. Tur arī ir rindas, kas varētu likties iespaidotas no tā, ko es tikko tagad lasīju (nemaz nezinu vairs kurā grāmatā – par eksistenciālismu vai par eksistenciālisma rakstniekiem) tas ir – ka ‘patiesība’ kāda tā bijusi atmiņā (pat tūlītējā) vairs nav tāda, un uzrakstīta – tā ir vēl citāda.
Tur tieši šīs trīs dažādības esmu ļoti īsi, skaidri un nozīmīgi (tai lietai tur) pateikusi. Labi.

Vakar (jau aizvakar) arī iesāku, un vakar uzmanīgi domāju, par miniatūru – ar meitu un māti un dzīves nojautām, kas ir neizlietojamas.
Un vakar sāku (un šodien turpināju pirms Gordona aizbraukšanas, tas ir kopš viņš bija officē) – stāstu par Gordonu un viņa bērnu precēšanos. Varbūt tāds stāstiņš iznāks.
Tad – pārlasīju ‘Vītragu’ – labs diezgan! Jāsūta prom, Dēliņam.
Jā uzreiz – sāk radošās vēlmes un spējas darboties! Tikai slinkums un grūtums kavē. Bet jāklausās arī citu padomi, Stendāls laikam, saka – „nenotērē savu dzīvi bailēs un ienīšanā.” Man tas der atgādināt. Abās lietās esmu aprakusi daudz laika.
Tagad pat – tikai aiz bailēm es kavējos visu sākt, rakstīt, beigt, sūtīt prom. Un mazāk vērtīgo es ātrāk nobeidzu un drošāk aizsūtu, kā labāko!!

Tomēr vientulība ir tik tukša kā aka. Krīti tanī ik brīdi. Turies pie tukšiem akas grodiem, skaties debesīs un mudini, drošini, ierosini sevi.
Nu – dažas dienas grāmatas atkal palīdzēja. Bet – tās tomēr nav dzīvi draugi, cilvēki. Kur nu tādus daudz ņemt?! Tagad pavisam reti. Freimanis bija pēdējais nesavtīgais līdzjutējs. Kur tādu vairs ņemt! Kādēļ tas bija tik ātri jāzaudē!!
Vai es pati būtu labs draugs? Nebūtu. Tomēr piem. – Kreišmanes stilu es atzīstu un gribētu atbalstīt. (Zinot ka viņa mani neaizēnos! Haha)

Pēcpusdiena. Karsts. Mazliet strādāts. Bet – tik lēnām… Tik maz.
Debesīs savāds spožums, savādi viegli pūku mākonīši – it kā Seura tos būt maigi, rūpīgi gleznojis. Un formas mainās tik ātri.
Gaidīju Dzid. vēstuli – nav.
Man jātup te augšā (kur ir tik karsts) lai varētu skatīties šais debesīs. Gribi vai nē – tā ir mūzika tur debesīs! Kaut Dzidra būtu te. Viņa redzētu tos trīs mākoņus ko viņa uzgleznojusi aiz zirga un otrā gleznā aiz – trim animāļiem, tā ir uz klavierēm. Zirgu Gordons kaut kur aizveda – Kur?
Kur manī paliek šī mākoņu glezna? Kādēļ tā tik ļoti mani aizskar, ielīksmo, sāpina (viss reizē).

Piektdiena 17. aug. Rīts.

Vakar piezvanīju Inesei. Viņa ir izsūtījusi man (atkal) naudu! Cik viņa rūpīga un mīļa! Man grūti būtu bijis iztikt – man apm. 3-4 dolāri vēl bija. Ja jāpaņem pienu un kādu pastmarku (tikai Dzidrai) tad tas cauri. Tagad – jāsagatavo sūtījums Nīņai un Dēliņam.
„Do not waste your life in fear etc.”
Mācās. Mākoņi plūst. Bezgala ātri. Šorīt, nupat, viens kalns spēlēja uguns vēmēju – uzlicis uz gala mākoni – izverdāmu (pēc pareizā zīmējuma). Es domāju – vai viņš atceras to, kad tā bija? Te visi kalni esot – bijuši uguns vēmēji.

Vakars.

Gars ir pamodies radīšanai. Tikai nezin ar ko, un par ko, viņš tik ļoti pretojās, mokās, cīnās? –
Varbūt – tas tukšums apkārt – varbūt.
Bet tas ir – jāpārvar, ar to ir – jāsadzīvo. Pamazām jau es to daru, izdaru.

Sestdiena. Rīts.

Grūta nakts – nevarēju gulēt. Sirds lēca, spārdījās. Šorīt ok. Tikai miegains.
Mākoņi gandrīz pār kalniem. Mazliet lijis, un līst.
Bet 2 dāmas (vecas, platas) iet, staigā. Jā – patreiz skaidrojās. Mākoņi blāzmo, rāda zilu šur tur. Varbūt no tā, ka pēdējās dienās te lasu par visiem lieliem gariem (Tolstoy, Čehov, Stendhal, Göthe etc) skats aiz loga šķiet tāds – pārmūžīgs, senas, greznas, lielas dzīves pilns. Kas mani kavē būt – ‘lielai’? Katram savs mērs. Bet tas – ir jāpiedarina, jāpiedzīvo pilns.

Vakar nevarēju gulēt no tā – jāraksta – šorīt – nerakstu. Uzsāktais viens (par Gord.) liekas netīkams. Par Dz. rokām – grūts. Etc. Etc…. Kas ir tas – ko es gribētu rakstīt? Te lapa – kas sen iemesta kādā Camu grāmatā – tagad lasot atradās (līdz ar seniem Dzidras zīmējumiem) – un es redzu – tā ir dzeja! Spēlējoties rakstīta. Gandrīz gatava, svaiga.

Bet – es esmu kā tuksnesī, bez vienas balss kas atsauktos. Kam lai runāju? Beidzot šķieties muļķis. Un tas stāsts par G. uzsākts rakstīt – priekš muļķiem. Bet ja es rakstu, tur jāieliek kas labs arī.
Pārkopēju vakar ‘Vītragu’ un ‘Sābru’. Abi liekas labāki, nekā tad kad rakstīju. Vītrags – raupjāks, un tas tam der.
Nupat kaut kur lasīju (psicholog. žurnālā) – ka mēs varam domāt, pat atrisināt matemātikas uzdevumus – tikai intuitīvi, „domājot klusumā”. Nu tas laikam ir mans vienīgais domāšanas veids. Un ja tā – tad patreiz es diezgan intensīvi strādāju pie abiem iesāktiem stāstiem. Strādāju arī – pat domas vārdos un teikumus pa vidu uzpeld, parādās. Viss gatavojās. Bet to jau nedrīkst vilkt nezin cik ilgi, tas ārā ir jādabū.

Pirmdiena, 20. augusts 1984.

Šodien nosūtīju
E. Dēliņam un N. Lucei – Vītrags, Sābrs: 2 stāstus.
Saņēmu no Ineses $100.

Otrd. 21. aug. 1984.

Skaidrs – neticams laiks, saule un saule! Un šī māja augšstāvā – karsta kā krāsns.
Gaidu G. ierodamies, varbūt būs vēstule no Dzid. Arī – no Luces varētu būt.
Rīts dzidrs un ne vēl karsts. Varētu iet – bet kur? Un pēc nakts (savādi) jūt nogurumu vairāk kā dienā vēlāk, izņemot zināms, karstuma grūtības.

Pabeidzu lasīt Atwoodas ‘Life Before Man’. Nosaukums it kā neder tai grāmatai. Lai arī cik daudz tur Lesje runā par dinozauriem etc. – tas ir it kā piekārts – un varbūt tik daudz, ka cilvēki dzīvo, cīnās, ēdās – kā dinozauri. Bet dinozauri tā nedara. Nav zināms kā tie darījuši un – tie ēduši tikai papardes – ne taču – viens otru, kā cilvēki. Varbūt tā – tas salīdzinājums. Atwooda liekas sargājās būt poētiska. Viss iet kā kurmju un peļu valstībā, kā tā var dzīvot? Nekur neizgaismo redzami jūtami labās stundas. It kā – tādu nebūtu. Reti kādā vietā viņa notēlo – tā, ka tas rāda, tver dvēseli un garu…

Trešdien 29. augusts 1984.

Šodien nosūtīju Ausmai Mednei 60 lapas ar dzejoļiem + 3 lapas ar K. Freimaņa rakstu par mani. Nosūtīju arī vēstuli – bet tā iznāca diezgan kokaina – gribēju, domāju – rotaļīgāku – bet beidzot steidzu tikai pateikt to – business…

Vakar no rīta biju (atkal) blackberijās – ne daudz, bet diezgan – beidzot izdevās izvārīt – želeju, (1 krūzīti ha!) Uz ceļa mežā ejot atradu nomestu zaļu ābolīti – pacēlu – un to piegriezu, ļoti smalki pie želejas – lai sarec, (laikam jāpilina citrons, bet man tas nav palīdzējis). Galvenais laikam – gandrīz nemaz ūdeni nepieliet – tikai ogas savārīt, izkāst – tad pielikt cukuru (pēc pašas padoma) un pavārīt ne ilgi (depends arī – cik tās viras ir).
Šodien atkal paliek gandrīz karsts. Vakar Gord. atbrauca, šodien brauks prom. Nezinu kas ar Ineses prom pakošanos? Redzēs, kas būs.

Jūlijs 1984 (Ķikure/Kikure)

{18.7.84.}

Hopē, jau nedēļu un 4 dienas. Iebraucu sestdien, tagad jau otra trešdiena. Mocījos ļoti ar galvas sāpēm, te karsts bez jēgas. Un vientulība. Gord. bij prom visu nedēļu līdz vakar vakaram. Nu tas bija labi. Bet kad un kā vēl tikšu pie Ineses ar visām šīm mantām! Gan jau tiksim.
Kārtoju manuskriptus. Vēl šaubos – vai sūtīt Luces kundzei? Kam citam? Koškinam? Bet tas tūlīt atdos Zariņam un Zariņš noliks plauktā – lai stāv.

20. jūlija 1984. Piektdiena.

Šodien saņēmu vēstuli no Dzidras – izsūtīta 12. jūl. – atnākusi ātri!
Vakar saņēmu Ineses sūtīto naudu – $100. Šodien atkal šo to kopēju un viena darbiniece pastoficē – raksta stāstus un pieder te pie kāda rakstnieku kluba. Ja ilgāk te dzīvotu – jāpiedalās. Varbūt arī tagad – kādu reizi. Viņa ir ļoti laipna.

Domāju prātoju – varbūt jāsūta dzejas Mednis kundzei, mazam balansam pret Luces kundzi. Lai gan – tā varu zaudēt Lucis kundzes – ‘lielo aizstāvību’ man… ja tāda tur būtu? Tas ir nezināms? Ir vai nav, būs vai nebūs? Kāpēc etc.
Dzidra – turas labi. Tālim [right] – pirmā pusgada atzīmes – vājas. Vakar telefonā (Gord. zvanīja) Inese izklausījās ļoti ‘lost’. Gribu zvanīt šovakar atkal.
Gordons prom uz visu nedēļu. Fridžs pilns ēdamā sagādāts!
Laiks vēsāks, pat vēss. Labi.

Svētdiena. {22.7.84}

Gord. prom atkal uz visu nedēļu.
Aiz uztraukuma, ka nu atkal brīva pilnīgi un kaut kas jādara – nevarēju gulēt visu sestd. nakti – kā muļķis. Šodien jau labāk. Mazliet spēlēju. Darbi sūtīšanai – gandrīz sakārtoti. Vai vajag vēl likt klāt, vai nē???
Nekas nerodas.
Tomēr Tālis ir bijis tas, kas visu saplacinājis tā, ka nekāda doma vairs nenāca tur ārā (un vēl vēlāk). Tikai tas – absurdais, idiotiskais bērns pār visu, ar bailēm ar neziņu, piepildīdams ik dienu.
Palasot šo (aizmirsto) dien. grām. redzu, ka sākumā tur domas ir viļņojušas, tad apklusušas pavisam.
Varbūt Dāvis arī – ar to, ka būtu kas jādara ar viņu – un nezin vai būtu – ir apturējis tukšo, bet auglīgo darbīgo illūziju dzīvi. Un viņa dotais – tik reāls un tomēr negūts – ka tas apstādinājis sapņus. Kā es varu dzīvot bez tiem?
Te ir pilnīgs tukšums no visa tagad.
Sniedzos atpakaļ pie viņa, kaut kādu dzirksti sevī uzsists. Bet kādu? Viss tālāks kā jebkad.
Pārraksti stāstus. Pārraksti vēl ko kas liekas derīgs – sūti prom. Darbojies tādā veidā.
Daru, jau daru…

Un tukšumā vējš (no kurienes tomēr vēl)
Nākdams meklē sēklas
Svaida kādu vītušu ziedlapu
Kādus pelnus un kādu ūdens lāsi. 
Varbūt sadzīs kaut ko, sameklēs.
Vējš – vēl nav rimis.
Lai slavēta debess, vējš vēl jūtams gaisā.

Trešdien 25 jūl? 1984.

Šodien nosūtīju Ninai Lucei 33 stāstus (starp tiem Dēliņa sauktie tēlojumi, pastāsti etc) un 1 lugu. Samaksāju par sūtījumu $32. Par kopēšanu – nezinu apm. $20 vai vairāk. Bet – nu tas padarīts.
Paskatījos atviegloti – uz debesīm! Ko nu sāksim!! Kā priecāsimies?
Bet laiks ir tik karsts, tik saulains, ka – slēpjos mājā. Paspēlēju, palasu. Esmu nogurusi no karstajām dienām. Rīt no rīta – būtu jāpameklē blackberijas!

Pirmdiena, 30. jūlijs 1984.

Pārlasīju ‘Sābrs’ – pašai (pēkšņi) tas liekas labs! Īsti – trīsdimensiju – threedimention – darbiņš. Portreta – kāda cilvēka, tā zemes, un autora + viņa līdzinieka – indiāņa – portreta. Nopriecājos un satraucos. Kā Mintauts Eglītis teica – „Kad lasu Jūsu darbus – tad pa brīžam man jāatstāj lasīšana un jāstaigā apkārt pa istabu… Tāds satraukums.” Labi, labi!
Cik daudz mūsu lasītājos būs tādu Eglīšu? Pats autors, individuāls un ar uzticību manām spējām. Viņi abi ar Lāci priecājušies un lasījuši manas ‘Viesības’. Es šo stāstu būtu nobīdījusi pie malas, ja nebūtu dzirdējusi šo divu autoru domas par to.
Laiks tāpat vēl ļoti saulains un karsts, bet pēdējās 3 dienas – tomēr normālāks. Un man nekur nav jāskrien.

Lasu De Beauvoir – ‘Force of Circumstances’ – un mani viņa kaitina. Dzīvo kā īsta buržuā un visu laiku bļauj uz buržuā, it kā sociālisti + komunisti un buržuā būtu patiesi kādas atšķirīgas cilvēku sugas. Paši ar Sartru ‘izlīduši’ no buržuā (savos vārdos, ne dzīvošanā) un bļauj un bļauj, kā aklas vistas, neredz, ka pasaulē nekas nav nostabilizējies uz laikiem – viss mainās. Bez tam – visās šķirās ir visādi cilvēki – indivīdi kas plūst no vienas puses otrā. Tāpat valstu situācijas, ekonomiskie apstākļi, etc. viss – ir mainīgs, plūstošs. Well – ne man runāt par politiku, bet mazliet jēga man ir, kā kādam kas stāv ārpus tās.
Mīļie latvieši arī ar savu nacionālismu un cīņām un visu to labo – aiziet tik tālu, ka nerūpējas vairs par vispār cilvēciskām vērtībām, neredz, nemeklē cilvēces esenciāla, kļūst aprobežoti.

Jūnijs 1984 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdiena 1984. 7. jūnijs.

Vakar es situ savu mazdēlu. Situ tā, ka man roka ir zila un sapampusi. Tādā veidā es nekad savā mūžā nebiju cilvēku ne bērnu situsi. Gribētu būt – tālu prom no šīs dienas, no šīs vietas. Bet šai vietā ir mana Dzidra.

Kādēļ tas viņai uzlikts – bērns kas 10 (un gandrīz 11) gados ir jau ‘delinkents’. Vakar viņš saplosīja stādus viesistabā, norāva Dzidras pakariņus, norāva un ārā dampija Dz. gleznu, pārnācis no skolas izsvieda savu lampu pa logu, beidzot uzbruka Dzidrai – ar sišanu metās virsū. Viss šoreiz – prasība pēc palīdzības ar skolas biedriem kas sāk to ‘bašīt’, par visu to, kāds viņš ir.
Un ir vēl it kā otra, labā puse. Vēl nevar ticēt – ka viņš nejūt nekā – tikai patmīlību, lielību un kāri pēc nezin kā? Varas? Apmēram.

Bet tikko man nāk prātā – ka vienā mirklī es redzēju Clivā apmēram to pašu – vieglprātību, idiotisku bezrūpību, aukstu tukšumu un iedomību, un ņemšanu, ņemšanu.
Un es domāju – varbūt es maldos. Vai es maldos? Nē. Vai es Tālī maldos, domājot vēl visu labu atrast? Jeb – jāstāv kādam klāt lai Dzidru glābtu. Šausmas kāda ir – modernā dzīve un cilvēks. Clivā es redzēju (un laikam nav) tādu – ļaunumu kā Tālī. Es gan arī redzēju – kā Clivu izpļaukāja kaimiņš, Anglijā. (Jauns kārtīgs ģimenes tēvs.) tas bija par Cliva ālēšanos (dzeršanu ar draugiem un izaicinošu bļaustīšanos naktī gar viņa durvīm) – par Cliva – muļķību, viņa dzīves veidu rītā pēc Tāļa piedzimšanas. Es arī būtu piedalījusies viņa izpļaukāšanā. Bet tas nebija par tādu briesmonību (varbūt ‘bērna nesaprašanu’??) kā ar Tāli.

Sestdiena 30 jūnijs.

(Nākošā sestdienā man jālido uz Kanādu)
Šodien ļoti auksts, vējains. Sēdu istabā. Iekurināju kamīnu ar lielākiem malkas gabaliem – kas vērtās kvēlojošās oglēs. „Oglēs cepti kartupeļi,” es domāju, „balti, ar melnu biezu ogļainu mizu apkārt. Ēdami ar visu ogļaino mizu. No tās – to īstais labums, garša.” Izcepu 2, iznāca īsti pareizi! Apēdu. Garšīga melnā miza.

Vai nāk prātā tās bērnu dienas kad tos ēdām tādus kartupeļus. Ja bija lielāks ugunskurs (pie kartupeļu lauka, agrāk, kad kartupeļus vēl raka ar rokām, ne ar mašīnu) māte izcepa vairāk, lai iznāk visiem launagā ar sviestu, biezpienu un paniņām vai pienu, vai rūgušpienu.
Vai nāk prātā tās dienas?
Mazliet. Jau daudzkārt no tām ardievas teiktas, atvadīties uz mūžu.
Rūda zāle, zeme, zili pelēki mētelīši man, māsai. Skriešana, iešana, nerimstoši. Beidzot vakara skaņas, kam jāpadodas.
Tur arī oglēs ceptie kartupeļi.
Varbūt vēlāk, jau padsmītos un vēl vēlāk, tie vēl vairāk kāroti, reti un cienīti – jau ar atmiņu dārgo iekrāsu, jau – agrākās dienas pieminot.

Šodien te ļoti bāla atmiņu epizode. Un labāk aizvērt to durvis, ne atvērt. Tikai bez domāšanas par to, kādā izjūtā pakavēties kā garam, kā ar vēsmu tur pavelties no vietas uz vietu: māte, tēvs, māja, citi ļaudis. Zema saule, tuva zeme, kaut kādi trokšņi, kā soļu un pakavu dipēšana.
Šodien ir vēsa, vējaina rudens diena. Man lēnām jāliek ceļa somas. Jācilā, jākārto, jādomā. Un ne par daudz, ne par dziļi, kas jādara, tas jādara.
Tomēr ļoti grūti šķirties. Šķiršanās velkas šoreiz jau nedēļām, mēnešiem, sevišķi naktīs uz rīta pusi spiež grūti. Jāmostas tad no tā ārā. Vislabāk būtu vēl kaut ko adīt, vai šūt, vai kā citādi kaut ko lēnām darīt, izdarināt. Aizadīt, ieadīt kādā vienā to visu.

Maijs 1984 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena 3. Jau 4. diena kopš Dzid prom holidejā. {May?}

Viņa jau Auslandē!

Rudens rīts
Lietus lāsēm
Vējiem caurausts
Vieglas saules izsildīts.
Domas veldzē senā laikā
Senos ceļos, ļaudīs
Zaudētos uz mūžiem.
Atnāk tie ar saviem vārdiem
Balsīm.
Man viņus iedzīvināt
Likt to gaitām tālāk dzīvot.

–––––––––––

Pilsēta vakara gaismās
Kā dienvidus auglis
Sārtojas, zeltojas, glāzo
Līst lūpās...
Nē, paliek aiz stikla
Akmeņos, dzelzī pārtaps
Jau nākošā mirklī.
Maigumu izslēgusi no sevis
Ar savām karaļ rotām
Devum prasībām.
Apreibinājusi rokas
Kas ielās posta.
Pilsēta vakara gaismās
Kā dienvidus auglis...

„Tavs dzejolis Mātes Diena rada tik stipru – jeb kā to lai pasaka – viņš ir tik dzīvs, itkā jūtas būtu atdalījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība.”    E. Kreišmane.