Aprīlis 1984 (Ķikure/Kikure)

2 aprīlī 1984

Nosūtīts Dēliņam:
3 miniatūras
1 Putni (ērgļa dziesma)
2 Līdz policija nāca
3 Mūsu dzīvokļa saimniece
3 dzejoļi
1 Aiz visu dienu meža
2 Līdz kaulam
3 Skaisti dziedi lakstīgala

Atdejoju atmiņās Tevi
Izdejoju mūsu brīžus
Laime ir viegla
Ar pirkstgaliem pieskaras tā
Tā mums, mēs viņai –
Tā pārkausē mūs pārlej
Izlej jaunā traukā
Atstāj mūs
Savādi izdobtā izžuburotā
Svina gabalā smagā.
Es Tevi atdejoju
Vieglos brīžos.

–––––––––––––-

Rudens runā logā
Ir to labi dzirdēt
Lietus valodu
Vēju lielo steigu
Apskriet palodas
Jumtus, stieples.
Aizsapņoties siltā stūrī
Svētīt sirmo stundu
Rudens novakarē
Veļi varbūt lasās
Līdzi pasvētīt.
Apkārt (domās) sarodas
Senās sejas, balsis
Vēju valodā runā prasa
Tik daudz, tik daudz prasa.

–––––––––––-

Nu Tev atzītos
Ja Tu klausītos
Nevēlētu laimi citā ceļā
Savā pusē vilktu
Ja Tu atgrieztos
Sešiem zirgiem vilktu.

Marts 1984 (Ķikure/Kikure)

2. marts? 1984.

Diena kad tik ļoti nav jāsvīst! Vakars ar mākoņiem debesīs, ar mierīgu siltumu. Jā – ar mieru mājā un debesīs jo Tālis nav mājās. Žēl teikt, bet tā tas ir. Viņa tuvums jau sen sāk terorizēt. Bet šai vakarā varbūt tomēr tas ir dabas maigums kas atdzīvina, domas, (jūtas varbūt vēl tikai) sāk pamosties no ilga miega, no karstuma sloga. Šodien arī parkā bija labāk. Katrs brīdis kas vieglāks tagad jāsvēta.
Biju un vēl esmu slima ar klepu un atklepošanu. Ir jau labāk. Bet – cik bieži tas un tā varēs atkārtoties – ciemā un vasarā. Plaušas vairs to netur. Karstumu un aukstumu – mitrumu.
Ak žēlošanās!! Sāku jau debesīs skatoties ar svētīšanas vārdiem, tikai iekritu sūdzībās.

Logos tumst
Mākoņu zilums maigs
Kā tumšu baložu laišanās
Kā vēl tas var glāstīt?
Kaut ko gars atrod
Liek kā balzamu
Dziļo zili mīlīgo nakts krāsu
Sev pāri
Atveldzējās
Ko gaidot? Ko cerot?

–––––––––––-

Līdz kaulam
Līdz asiņu siltumam
Līdz (dvēselei savai) / dzīvības serdej savai
Tu nāci man Tuvu
Un palieci tā
Piekausēts
Dzīvs zīmogs
Iededzināts.

––––––––––––

Vakara debess zilums
Kā baložu spārnu auklēts
Logos gulst
Ka balzamu gars ņem to
Savai atdzimšanai
No garām sausām dienām.

–––––––––––

Un nu nekas vairs draudīgs 
Nenāk tuvu
Un Tevi atrodu kā senāk savu
Neraudi – aizejot tu paliec klāt
Paliekot justu neaiziedams.

Sex to an Italian is something like a firecracker in a childrens’ party, to a Frenchman – a business the relaxation from which is making money, to an Englishman it is a nuisance, to an American a horse race.            Faulkner.

Mosties, mosties
Stampājies/briedi ārā no šīs mīklas
No dūksts
Ar muļķības un naidu māliem.
Tā no ciņa uz cini vien
Tu nevari lēkāt.
Tīra ceļa vajag
Un ja tas ar pa svešiem kalniem iet
Labāk aizvedīs
Kā tautiešu taciņas
Lielības un patmīlības izklātās.

Janvāris 1984 (Ķikure/Kikure)

1984 Austrālijā – Kanādā (Hopē + Banffā)

2. janv. 1984

Rīts bija citāds. Vakars bija nesis sevī maigumu, ko es nebiju spējusi atklāt. Varbūt tā labāk. Lai paturētu – ir jāzaudē. Loosers – keepers.
Vakar lija visu dienu. Un šodien līst.
Davids aizbrauca no rīta. Dz. + Tālis aizbrauca vakarā.

Dienā es nostaigāju garu gabalu pa ielām – starp lietu. „That was – the real thing,” kā Nelsons teica. Vienu mirkli – the real thing. Real – man nu tāpat ir bijis otram – tikpat real un unreal. Ja es nebūtu toreiz nobijusies un iesaldētu – viss būtu bijis citādi. Bet – ne šai pēdējā brīdī vien – būtu bijis citādi un Dievs zin kā. Tagad – šī briesmīgā liktenība ar kādu ziedošu saules un zemes mirkli. Un cik viss ir citādi, pārvarīgi un viegli, kad zūd uzņemšana visu – tikai ar acīm. Zūd viss redzētais un ‘reālais’ – un varbūt, jā, tikai daļējais, tikai ārpuse. Un ir cita liela, liela pasaule zem tā.
Ir labi, ir tik ļoti labi, ka man ļāva to izjust.

Bet – vai šo mācību es vairs kad varēšu izmantot! Mans laiks iet zudumā. Bet – gaida, kaut kas vēl sabirst un gaida. Viss zūd tā kā tā. Varu būt laimīga par šo mirkli, par šo atklāsmi. Viss garais mūžs man nebija to devis. (Reiz – arī jaunā gadā jutu kādu ‘thrill’) bet tas bija sausa uguns. Šī bija dzīvības degšana, silta, piepildītāja, bagāta kā dzīvība pati.

Man nebija ne vārda. Varbūt reiz viens žests ejot pretī kā pie bērna (ar viņa aizbāztām ausīm un steigu). Vai visu laiku esmu maldījusies? Tikko putns ārā sāka kliegt „Dear, dear, dear, dear!…” Jā – dear, dear. Es taču redzējusi bet pēc tā ‘it kā brīdinājuma’ – nekam vairs neticēju. – Bet – loosers are keepers – Tas paliek kā puķe iespiesta grāmatas lapās – dienām un dienām ko atcerēties, kas smaržo ilgi, un pamazām pamazām zaudē krāsu un smaržu un tad arī tā ir jāizmet no grāmatas lapām. Bet grāmata pati tad arī jau paliek neatvērta. Tev simtu paldies. Simtu labu vakariņu.
Austra piezvanīja. Viņi ar Ianu nāks rītu ciemos – uz vakariņām etc.
Lasu (otrreiz) Voss, sāku lasīt.

Un visam vidū – pēkšņi es domāju par ceļu uz Kamloops – caur ilgo tuksnešaino pasauli. Un – es ilgojos tur būt. Domāju – vai es tur atkal reiz braukšu? Tie ceļi man kļuvuši tuvi. Es gribētu vēl ilgi dzīvot un būt tur. Un būt te. Un būt un būt. Cik daudz esmu izniekojusi no savas dzīves! Vēl arvien daru to tālāk. Un tomēr – ko var paturēt?! Cik dārgs šis vēlais devums!! D. devums tālākam ceļam. Ko citu – jāiet! Vai es tikai mazliet tālāk vēl nevarēju pagriezt savu muti? Nevarēju.

Jau ir (apm) 21. janvāris 1984.

Rakstu ar viņa spalvu – aizmirsta vai atstāta lielās istabas galdiņā. (Patīkami stipra, tikai ļoti maza, zelta, eleganta, gandrīz neparasti turēt tik mazu rakstāmo rokā.)
Vajadzētu rakstīt visu ārā. Bet – kā? Tik vien cik tur man visa bija – ko šinī laikā kāds ar to var ko iesākt? Nav lasīšanas vērts. Bet – viņš zināja ko iesākt. Viņš vērtēja. Tā tad!

Es kritu (slīdēju) uz kāpnēm un sadauzīju muguru. Pāris dienas tagad diezgan nelaba sāpe iekšās. Pirmās dienas pēc kritiena jutu mazāk. Tad filmu vakarā man ļoti sapūta vējš no phö’na, pēc sasvīšanas mašīnā sēžot – varbūt galvenokārt sāpes tagad sākās no tā. Guļanoju un gaidu ka pāries. Auss sāp. Celis sāp. Mugura sāp!!! Kas viss man nesāp.

Sirds sāp! Tā par manu aizmesto dzīvi! Par to – ka neesmu varējusi atrast to, ko Davis vienā mirklī piespiežot lūpas manam vaigam, man atklāja. Es jutu viņa siltumu – karstumu no viņa asinīm, no viņa dzīvības, es jutu cauri tam viņa kaulus, es iekusu viņā līdz viņa dvēselei.

Pirmo reiz mūžā mana esme (sirds, būtība kas viss, mīlestība, etc) uzticīgi sakļāvās ar otra jūtām. Tai mirklī šķita dotais un ņemtais bija līdzīgs un pilnīgs un tas bija kā iekšēja saule. Un nu es zinu – ka tad ka tas ir sniegts, šī jūtu līdzība – tad saskaršanās iet tik dziļi, ka ārējais veids zūd, tas – redzamais, tas izskats – par ko tik daudz domā un kas ir sākums – saskaršanās, ķermeņu tuvums, ir kaut kas cits, savs, liels un brīnišķīgs.

„Tu pazaudē sevi”, tāds teiciens ir. Tu pazaudē ārējo sevi, un nejūti tas ir – neredzi otra ārējo – tu atrodi esību, ko tu nekad neesi zinājis – tu iekūsti līdz kaulam un dvēselei, (tas ir vecs termiņš) līdz kam – līdz otra esmei, garam, sirdij, dvēselei – atkal – tas pats. Nav man termiņa. Līdz otra mīlestībai arī varētu teikt un atrodi savu mīlestību, savu sauli.

Skaisti dziedi lakstīgala
Nokritusi no torņa, no jumta
No galotnes zara gala. 
Ja tu skaisti nedziedāsi
Nevedīs tevi, neaicinās
Tevi kāzās ne kristībās.
Ja tu nenomīsi kādam kāju,
Ja tu neieknābsi kādam acīs
Ja tu nestāsies cita ceļā...
Skaisti dziedi lakstīgala.

28. janvāris 1984. Sestdiena.

28. febr. Būs te Pr. Biedr. sanāksme. Zariņš tikko zvanīja. Būs kaut kas par ko norūpēties.

Sausums iestājies izdedzinājis
Visu tuksnesī.
Sēdu savā mazā oāzē
Skaitu un pārskaitu dienas
Stundas, mirkļus
Aplēšot savu bagātību.
Arvien šķiet ka trūktu.
Skaitļi rāda ka nav
Šķiests, ne zaudēts, tikai
Pamests, ikreiz jau pamests.

Kā es to nesapratu? Es dzirdēju. Redzēju. Nekad man nav diezgan apgalvots.
Varbūt tais īsos mirkļos bija koncentrēts viss.

31. janv. 1984.

Šodien, nē vakar – vēstule no Ineses – laba, ar ziņu ka mana luga – ‘Cilvēki šķūnī’ ir godalgota. 246 Kanādas dolāri aizsūtīti ‘lugas autoram I. Birstiņa kungam’. Iemaksāti manā kontā – thank heavens, tie ir rokā, lai nu kā būs ar publicēšanu kas – to rakstījis!
Inese atsūtīja arī kopiju no savas latv. valodā – rakstītas vēstules viņiem, ar pārpratuma izskaidrojumu. Ļoti glīti, labā valodā, labi saprotami uzrakstīta vēstule. Es tādu gudrotu nezin cik ilgi!
Tā tad – pēc 10, vai vairāk gadiem Gulberga nopeltā luga, saņēmusi godalgu. Viss mans prieks un spēks un laiks – aiztecējis vilšanās dēļ. Ne viena laba vārda viņš nezināja pateikt. Režisors!! Tādi ir mūsu lasītāji – ja nav tieši tā, kā viņš būtu vēlējies un sapratis, citas vērtības viņš nespēj ieraudzīt. Un – es, jūtīgs pret katru vārdu nolieku visu pie malas. Nemēģinu vairāk neko.

Aizmest tomēr nespēju, jo man pašai tur bija vērtības tomēr. Tagad – tik vēlu tas viss. Tie dolāri vēl ko nozīmē. Nu – varbūt tā atzīšana arī. Vēl varbūt kaut ko atkal sākšu. Te esmu izsīkusi. Nogurusi. Arī saīgusi par to, ka nav nekur vairs redzams, kam un kā varētu pūlēties kaut ko rakstīt.
Visi Zariņi un pigoriņi, kas pēc sev iegūtiem panākumiem (ar manu pirmo grāmatu) neceļ ne pirkstu kaut ko palīdzēt. Un arī – palīdzēt kvalitatīvai literatūrai. Ražo tik kvantitāti. Labi arī tā. Protams labi. Bet – man vairs tur nav ko lūgties.
Jā rūgtuma ir pilna sirds jau sen un par daudz ko!

Varbūt vēl tik kāds vientuļš zieds.

Ja Tu man neatbildi tagad to vārdu
Es zinu ka visi kalni būs tukši
Un ceļi būs velti ieti ko meklēt
Atmiņu rožainās lapās ievīstīties
Un aizvērties man tagad nāksies
Ja tu man neatbildi to vārdu 
Ar ko man staigāt, iet.

Decembris 1983 (Ķikure/Kikure)

pirmdiena 12. dec. 1983.

Skaists saulains, skaidrs, dzedrs rīts. Nosūtīju kartes Rengai un Ineses draudzenēm Angelikai un Janei [right — in Banff] (pēdējām Dzidras zīmētas).

Diena, manas dienas, skaidrās mīlētās,
Tik pa retam kāds neglīts melns
Mākonis pārlido, ieplīvo tumsu –
Mans slinkums, aizmāršība, nevīžība,
Un aizpludo, aizslauka to, aizpūš
No mans dienas skaidrās gaismas
Lai tikai debess vizmo zilums un zaļums
Un tālceļu sudrabs un zelts
Un neļauj asarai nokrist un
Postīt to mirdzumu
Skaitu savas gaišas dienas
Eju, eju savas dienas.
Iela trokšņo ārdās, putniņš viegli
Mierīgi runā aiz loga.

Carol Oats – ‘The Hungry Ghosts’. Good information about ‘unhumanity’ of ‘high standard’ humans.

Piekt. 23. dec. 1983.

Nāk atkal (vieni) ziemsvētki...
Un ko gan jaunais gads var dot.
Jūs jaunās balsis jaunie zvani
Jums ziemassvētku egles nav
Ne gada laimes zīlētās.
Jums svins uz mēles
Saldums, spožums acīs, delnās
Katru dienu.
Jūs briežu kamanās ik dienu
Sēžat atzvēlušies, ļaujot skriet
Tiem – metālā pārvērstiem.
Jums ‘joi of seks’ un ‘joi of life’
Skan tūkstoš atbalsīm
Jo izdzēruši Jūs noliktavas
Līdz mielēm, padibenēm.
Jūs brēciet, purināties, kratāties
It kā ekstāzē. Bet joi of seks
Jau aiz kalniem Jums
Pārvērstām sejām zegojaties{?} Jūs,
Pa samītā, neatrasta sausiem pamatiem
Sāpēdami Jūs ‘Aicuducareless’.

{31.12.83}

1983. vecā gada vakars sāk krēslot. Silts, piemācies, sutīgs. (Aizvakar jūrā – laikam saaukstējusies – mokos ar sāpītēm, ar svīšanu.)
Veca gada vakars bez maiguma, tikai ar savu nenovēršamību. Varbūt būs maiņas lielākas kā citreiz. Kaut kas kā negribot, kā pats no sevis, man ir saistījis ar D. Kāda bezpamata simpātija, kāda negribēšana pilnīgi padoties tam, kam jāpadodas. Gaidu lai D. ir prom un es esmu brīvāka šai māja. Arī savā dzīvē.
Varbūt tad rakstīšu.
Bet – jaunās balsis sludina – bez jūtām, bez sentimenta. Naidā un neapmierinātībā un runāšanā par savām zarnām – arī ir jūtas.
Mācās vairāk. Varbūt līs. Ir solīts ka līs.
Vējš kokos. Skaistums šūpo. Par to nedrīkst runāt. Kā ielā dārd mašīnas – par to drīkst…

Novembris 1983 (Ķikure/Kikure)

9. nov. 1983. Trešdiena.

Piezvanīju Inesei – dzirdēju viņas balsi, krietni izrunājāmies – skaidri, mierīgi. Un – jutos kā dāvanu saņēmis. Dzidra – Alisspringā. Aizbrauca ar coach – uz 2 ned. bet – paliek tur vēl 2 nedēļas – pievienojas grupai kas brauks atpakaļ arī pa zemes ceļu. Dzid. grupa turp ar busu, atpakaļ lido. Cita grupa – turp lido, atpakaļ ar busu. Labi ka Dzidra tur jūtās tik labi, ka grib palikt ilgāk un ceļot atpakaļ arī ar busu. Bet gan jau tur ir bijusi kāda ‘laimīte’ klāt un liekas – arī atkal – vilšanās. Bet – labs kas nāk. Labi – ka viņa izmanto ceļojumu no visas sirds.

Inese bijusi atkal Ņujorkā – 7 dienas. Bijusi Vancouverā. Un bijusi – Hopē pie Gordona – bijuši abi ‘civil’ un labi. Bet tas viss. Gord. paliek turpat visā kā bijis līdz jūnijam. Varētu braukt un dzīvot. Haha. Varbūt nākošā ziemā, pirms jūnija, pirms viņš vācas ārā – uz mūsu lietu savākšanu man tur būtu vērts būt klāt. Varbūt – palīdzēt Inesei visu izkārtot!

Šodien laba diena – laba vēstule no Kreišmanes. Viņa nabadzīte vientuļāka kā es. Rakstīšanas prieks apsīcis jo – nav ko dzīvot. Tāpat kā man. Dzīve nokavēta.
Nopirku 2 (2. un 3. sējumu) ‘Writers at Work’, tur var lasīt rakstnieku domas par savu rakstīšanu. Tikko lasīju Kokto – tas izsakās mazliet līdzīgi man. Dzejnieka pieeja radīšanas procesam. Lielas prozas (romānu) rakstnieki runā mazliet citādi. Tiem darbs nozīmē vairāk, dzejniekam – zemapziņa, iedvesma vai kas nu tas ierosinātājs garīgais prieks – nozīmē vairāk.
Kokto arī uzsver – neklausīties ne uz kādu citu padomiem. Un nelabot – citu, lasītāju dēļ. Neskatīties atpakaļ (nelabot) lai nekļūtu par cukura stabu – kā Lota sieva par sāls stabu…

Visu ko man dod
Tu ņem no manis
Koks augļus zemei nometot
Tāds devējs Tu radies.
Un tomēr tomēr Tu
Mani tā apdāvini
Ka Tevi man jāslavina
Par saņemto
Kā vēl nekad.

–––––––––––––––––

Rokas atraujas no visa
Kas jāņem tām
Tās grib tik Tevi ņemt.
Nāc pie rožu krūma
Pie ceļu krustcelēs
Skanēs Tavs aicinājums
Mūžiem cauri.
Lai paliek tas nepiepildīts
Lai nebeidz tas saukt un saukt
Lai nebeidz tas sāpēt
Mūžiem cauri.

Oktobris 1983 (Ķikure/Kikure)

Rīts pēc rakstn. dien. atklāšanas. {Okt 1.}


[1. rindā no kreisās: Māra Kalniete, Velta Saulīte, Teodors Tomsons, Irīna Ozoliņa, Elga Leja, Ella Kreišmane, Erna Ķikure. 2. rinda no kreisās: Oļģerts Rozītis, Māra Kalmane, Īrija Matisone, nezināma, Mintauts Eglītis, nezināma (Lūcija Kalniņa?), Ņina Luce, Ausma Medne. 3. rinda no kreisās: Inārs Brēdrichs, Juris Krādziņš, Uldis Siliņš, Imants Ronis, Lūcija Bērziņa, Alfrēds Siļķēns, Aleksandrs Zariņš.]


Pārāk agrs rīts.

Kā zibens debesī
Kā zobens akmenī (krizdams)
Tavs tuvums
Nākdams un iedams
Manī ugunis šķel
Pasauli baltās gaismās
              Iemezdams
Mani pret kalnu vezdams
Ceļā grūtā un skaistā
Izdedzinātā kausētā skaistuma.

––––––––––

Mazā gaismiņā šorīt cēlos
Tik sen vairs mazā gaismiņā
Neceies vairs labiem darbiem
Bet gan nedarbiem un zaglībai.
Mazā gaismiņā steidzies, āvies
Šorīt kaut kam labam taisos
Kaut kam tā kā senā laikā
Ticot cerot rokas lieku
Darbam darīties un atdarīties.

Sestdiena pēc rakstn. dienām.

‘Rāpjos kā no purva ārā’ no ciemošanās te ar Kaln. kundzi. Beidzot pateicu tai vārdus (taisnību) ko nevajadzēja teikt – jo laikam mēs nevaram paši sevi ieraudzīt, un tie nekā laba nedarīja viņai ne man – taisni otrādi, salaida visu dēlī, cik tur kas vēl turējās. Viņa (ārēji) laužas dēl manas draudzības, es – redzot viņas paņēmienu veidus dzīvē, nevarēju to dot.

Un no visa labā – viņa pārdeva manas grāmatas!!! (kā neviens cits) es devu viņai ‘nakts mājas’ (tikai lietus arī tās izpostīja) – un no visa iznāk tikai nepatikšanas vienam kā otram. Man grūt, ka es to viņai teicu – viņas plātīšanos visur. Un viņai sāp tas.
Vispār tā ‘latviešu būšana’ pilna ar tādu atpakaļ rāpulību – kaut kā, tās nejaukākās, dumjākās balsis skan (jeb dzird) stiprāk un tas velk lejā. Un tā ir – ‘rāpies kā no purva ārā.’

Siltums, labas draudzīgas kopā piederības izjūtas, savas noderības apziņa – un tad, ieskatoties visā tai siltajā jaukajā barā – jūti, ka nav kājai nekur kur atsperties, garam kur atsperties – prasības par lielām no Tevis, par nepildāmām, par greizām – arī materiālā atbalsta nekāda, nekādu izredžu ar savu darbu savu maizi pelnīt. Viss – kā tīklā saķerts.

Un es domāju par Banffu – cik labi man tur veicās domāt, strādāt (gan vienu daļu tādēļ, ka es to sāku, Ineses pamudināta) – tur tad visapkārt bij tā auglīgā, darbīgā atmosfaira – visur visi strādā, pat mūrnieki ceļ jaunu milzu māju. Mūziķi spēlē vingrinās agri no rītiem savās būdiņās [left] (kā putni) izstādes galerijā mainās, lekcijas no āra nāk un iekšā – visi podnieki, audēji, pindzelmaņi – strādā.

Jā protams – jauni un zaļi kā koki apkārt, kā kalni bagāti ar savu jauno dzīvi. Bet arī sirmas galvas, gudras galvas un mūžam jaunas galvas (vai mazākais lielākā daļa no tām…) vidū. Es jau tad tur domāju – vai es varētu dzīvot tur lejā, pilsētiņā atsevišķi prom kādā dzīvoklī?? Laikam nevarētu. Tas illuzionārais tuvības, kopības, darbošanās spēks apkārt tuvu, tas tur bij tas labais. Un ārā no šī loka – no šī illuzionārā loka – tukšums un aukstums ko grūt vienam pārvarēt, piepildīt.
Man jābalstās te uz to pašu labo dzirdēto atsauksmju vārdu spēka. Jādzīvo no tā. Gluži nekas tas nav.

Pāri pus pasaulei
Tad pa priežu sila takām
Saulē sūnās soli likt...
Nemeklē vakardienu
Noturies uz akmeņiem
Jaudā ciesties tā joprojām.
Galda nav kur dūri sist
Liec tad klusu vārd pie vārda
Kādreiz celsies
Balsī skanēs tie.
Ak cik smagi, smagi ciesties.
Akmens vajaga 
              kur pakāpties.

Tur es varēju strādāt. Zināju – visi tepat ir. Visi apkārt strādā. Te visi aizbrauc. Brauc garām. Aizskrien kaut kur prom. Kur? Kas ir apkārt, tie nekā nedara. Tie nav te. Daži nav nekur, tiem nav nekā. Gaida no citiem. Pievienojos to baram – gaidu no citiem. Bet, ņemt ir dabūt. Tad – piebriedīsies. Gaidot vien ir turpināt gaidīt un gaidīt. Kad nav ko ņemt, tad – ir palikt tukšā. Iztikt no sava mazuma. Dažreiz tas pieaug, piepildās. Bet tad ir jādod, var dot citiem. Bet ja visi aizbrauc garām. Uz kaut ko citu. Vai meklēt, vai atrast, ko darīt ar to citu? [Photo: The Banff Centre campus]

Svētdiena

Silts, saule ārā – auksts iekšā. Vientulība bij smaga šorīt. Cik maz vajaga lai atdzīvotos, kad jau esi sācis novīst, ja vēl viena lietus lāse aizsniedz Tevi.

Septembris 1983 (Ķikure/Kikure)

Izbraukājām Mumfordu ciemu. Skaista diena – dārzs ziedos tur, ēdām ārā, saule kā vasarā. Koki, putni, miers. Abi Mumf. nodeguši, veselīgi, nodietējušies tievāki – nedzerot, neēdot taukas lietas. O.K.
Skaists ceļš – tikai nebij laika daudz apkārt skatīties. Skaisti zied [..] lilijas, wattles un citi krūmi. Viss – kā arvien, mūžīgs. Tomēr – dārzs tāds nebūtu mūžīgs – tas kopts un kopts!
Gaidu ziņas no Ineses. Bet – mazākais 3 dienas to nebūs. Jo weekends nāk. Gay’as māte izdarījusi pašnāvību (overdose of pills).
Ļauj man darboties saule vasarai. Vakar saņēmu čeku (60 doll.) no Pertas.

Piektdiena 2. sept 1983

Nosūtīju Dēliņam 2 stāstus
1 Sugas suns
2 Dorīne un es (Emigrantes stāsts)

6. sept. 1983. Otrdiena

Piektdiena 9. sept. 1983

Dienas aiziet kā sviestas, mestas
Pa roku galam, neatrodamas
Tās vairs nekad manā ceļā.
Gars iziet ik rītus
(Kā rūkdams vecis) prom
Savās spītīgās gaitās.
– Nekas nav te labvēlīgs man viņš domā
Aiziet jau tumsiņā.
Un gaisma viņam tur neaust
Tik drīz viņa bēgļa gaitās.
Tas stostās puskrēslā
Uzgrūžas te vienam te otram asam stūrim
Un atraujas, izvairās
Uzlasa sīkus akmentiņus
Pažvadzina delnās un izkaisa.
Atpinās pats, 
Nekas to vairs nesaista un viņš ir laimīgs
Laimīgs par to, ka beidzot 
Viņš jūtās atraisījies
No sava netiešā izpatikšanas
Pienākuma, no viņa likto 
Cerību pildīšanas uzdevuma.
Viņš izslejas lepnumā beidzot
Nokrata pīšļus no kājām
Atvelk elpu brīvi, tomēr slepeni
Atpakaļ paraudzīdamies
Tas aizlaižas lapās pāri
Tur otrā pusē.
Staigā sausu kalnu ceļos
Saktās paegļos, smilgās, vāverēs.
Tad iet lejā gaišo celtņu vidū un klausās.
Apšu lapas sīki skan, jaunās
Priedēs, eglēs žūžo vēsmas
Vēss kalnu gaiss un būvstrādnieku
Vīles, kalti, āmuri – ceļ un ceļ.
Bet aiz sienām, un mazās būdiņās
Noslēpušies kā sienāži jaunie
Mūziķi vīlē vijoles, violas
Bases un čello, čello
Čirio, čirio, čirio – 
Saka elektroniskā spēlē
Kad spēks dots mazajam karotājam
Kad tas var skriet, raut un kaut
Steigties pirms spēka dzēriens
Tukšots un pats var tapt
Sakauts, steigties var darīt
Čirio, čirio, čirio.
Čello čirio kāds bija ar čello tur
Vēsināja karsto pieri pie sava čello
Izgaismoja kalnus visapkārt
Namiskās gaismās
Ar savu čello-čirio.
Gars meklē atkal
Aizgājis agrā rītā
Aizbēdzis prom otrā pusē
Viņš brīvs –
Lai beidzot viņš ir brīvs
Un dara kā grib
Lai beidzot – dara kā grib.

Svētdiena 18. sept. 1983.

Dz – Kvīnslandē. Laiks – skaists.
Mazliet strādāju. Domāju, rakstu par Vilmu. Un te – tikai vārsmošana:

Aiz dienu meža
Aiz pēdējām lazdām, lapām
Pieliecoties
Atrodu seno laiku.
Ūdeņu līmeņi spulgi
Stiepri{?} ar sudrabu
Spāre atlido lēna
Zilzaļi spārni uz ūdens
Dūņu smarža un skalbju.
Jāņu diena. Svētdiena? Vasaras diena
Ar dienvidu garu veldzi un tvanu
Ar zvanu krūtīs.

Pirmd. 19. sept. 1983

Vēstule (ar izgriezumu no avīzes par Latviju) no Gordona. Inese būšot šai mēnesī, pag. vēst. viņš rakstīja – ka pag. mēnesī.
Es biju tik priecīga (par to, ka viņš tomēr nav izrāvis viņu (uz pavēles) tik ātri kā sadomājis un viņa var vēl kārtot izstādi, lietas) ka es tūlīt aizrakstīju īsu vēst. (ar izgriez. no šīs avīzes ar Sidnejas ‘mataiņiem’) un pierakstīju glaimojot, ka miss scrabble.
2 dienas uz verandas mazliet sauļojos. Rīt sola vēl siltāku.
Elga Leja piezvan. – Lai R.d. lasot (vai dodot) dzejas. Atteicu. Es gribu būt brīva.
Meitene (girl!!) sieviete, kas grib nākt lejā dzīvot – grib satikt Davi, lai zinātu kur un ar ko viņa būs vienā mājā. Hm. Cik vienkārši, iedeva tel. num. lai zvana. Cik pašapzinīgi. Lai – piezvana.

Trešdiena.

Vēstules nenāk. Viss kluss. (Nāve un zinība). Gribētos ķerties kādās stenderēs (ko eju) turēties pretī tam ceļam kas jāiet. Domāt, runāt, dzīvot labāk. Celis sāp. Nogurstu. Nav tā spēka, kas bija. Kaut kā, vēl kaut kā ir šā tā. Tikai iedvesmas nav un nezin ko es runāju, neviens nekā nesaka, vai kāds dzird? Nav nevienam laika klausīties. Vai es klausos? Jā, klausos, ja ir kas ko dzirdēt. Bet maz ir. Jādzird un jārunā (būtu) tas kas ir apnicis (politiskā pieskaņa) gribētos vēl reiz brīvā, tīrā, drošā (mākslas) pasaulē rīkoties. Un mūsu bars sāk sarukt. Vecie atvadās. Jaunie izklīduši. Bet tā jābūt. Jo tālāk jo labāk. Jāklausās pasaules vēji. Čupiņā vien rušināties nevar.

Augusts 1983 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena, 3 aug.

Lietus, auksts!

Saki – „vasara, vasara.”
Nesaki „slajpdraņķis, kailsals.”
Nesaki „bads un mēris.”
Nerunā aizvēsturiski.
Nesaki „melis, krāpnieks.”
Saki „darbinieks, rūpnieks.”
Uzlieli/uzrunā panākumus –
Uzvedies sabiedriski.

Ceturt. 4. augusts.

Auksts un slapjš un vējains. Tāds aukstums nav grābis manos kaulos kopš tām pirmām dienām Austrālijā, Bathurstas nometnē.
Nosūtīju kartiņu Janei un Bryn’am [in Banff — right].

Otrdiena 9. augusts.

Jau trešā diena (otra pilnīgāk) ir silta un nakts arī un es esmu vaļā no klepus – jūtos gandrīz – kā agrāk. Vēl – nav īsti spēka, bet – OK.
Un debess vakaros krāsojas tik vieglā zeltā, mierīga debess pret pilsētu pār parkiem! Šovakar mazliet vējš. Un viss tas šķiet skaists un brīnumains un kārots un labs tādēļ vien – ka esmu atkal vesela, ka nedraud beigas. Cik ilgi?!
Neprasi neko.
Tikai – debess zeltojas pār jumtiem liela, augsta, mierīga, spoža un maiga reizē. Skaisti tā guļ pār parka zaļumu un plašumu vēja. Miers! Vakars. Un lidmašīnas lēni nāk mājās. Steidzās un tad laižās lēnas.

Andras, visu illūziju illūzija. Jumti kļūst melni un māju silueti un debess ir tūkstošgadu zeltaina

Vējš stājās.
Gunis iedegās
Visi nāk mājās.
Te nenāk neviens.
Andras.
Bet kāda lidmašīna
Atkal iemirdzas
Ārā no zelta debess
Dzidruma.
Tā nāk pie manis
Jo man nekas nesāp.

––––––––

Nav cita mierinājuma
Tik dzīvot spēja.
Dāvātā dzīvība, dzīve, dzīve.

Debess ir bāli rožu krāsā
Visa kā atirusi bālrozā rožu lapa,
Kur esi, Arnold, labais brālēn,
Vai esi zem šīs debess?
Zvaigzne atnāk līdz loga rūtī.
Es eju pār jumtiem
Es sāku staigāt tur vidū
Sirds pagurst no lielā kāpiena,
Debess katrā loga rūtī ir
Skan kā savādāks
Zvans
Kā sena vasara.
Svēti vakara stundu.
Un debess vēršas zilo plūmju krāsā
Kas tik violeti tumšas.

Trešdiena 10. augusts.

Gunter Grass (as a joke) „People don’t want to be made to think. They want to be accurately informed.”

Debesis vakaros kļūst ļoti skaistas. Intriģējošas, jo nevar pateikt kādas tās ir, kas tas par zeltu, tāds rožu zelts. Tad viņas ir plūmju krāsā. Jā tādas violetas plūmes. Ubi tās sauca par zilām plūmēm.

Naktis vēl ir ļoti aukstas. Rītos rokas un kājas sastingst ja pēc brokastīm sēž un lasa. Pat gultā ja sēž. Un dīvānā nav labāk.

Pusdienas laikos saule jau dedzina logus, apstādina domāšanu. Jāiet iepirkties. Ko citu? Patiesi nekā nevajaga. Tā iznāk ka iet iepērkas par daudz ēdamā. Augļus, vīnu, sieru. Tas izklausās labi. Bet kādreiz nopērk džankfūdu: saldumus. Tad ēd to ātri, rij nost. Jūtās vainīgi. Jūtas nelabi.

Staigāt jāiet lai uzturētos vingrs miesās (un kaulos). Iet var tikai pa tiem pašiem ceļiem. Jaunu ceļu nekad nekur nav. Visur ir tikai 2-3, vai četri ceļi.

Arī Pinestam bija tikai 2. Tāpat tur B. bija tikai 4 ceļi. Kad Andras pēkšņi parādījās man ceļā, soļus 20 no manis iznāca ātri no priedēm, uz ceļa, paskatījās un nestādamies metās pāri ceļam, tas bija gandrīz nedabiski, ka pēkšņi te cilvēks varēja iznākt ceļā un es ne pasmaidīju, ne pamāju, es gāju savā stingrā svētdienas gaitā, svētdienas uzvalkā, nedrīkstēju sekot Andram pāri ceļam priedēs pret kalnu, no kalna.

Sestdiena. Nakts.

Dz. man nopirka jaunu rokas somu – love it! Dz. partijā (ar savām bildēm dažām) pie Insight ļaudīm. Šopijām pa Bondi Junction pa vecām vietām.

Cik viegli vējam pusnaktī
Tik sašūpot rožu zaru.
Tik viegli domām tik pie
              Tevis (pa)būt
Un apklust, just
Viegli, kā vējam pusnaktī.

Svētdiena. 14. aug. 1983.

Dz. piekāra – puķu podus ārā pie jumta malas!!
Jābrauc pie latv. uz Kaleidoskopu. Tā ‘ierasties pa gadu reiz’ – nav patīkami.
Dienas kļūst beidzot siltākas un naktis, var atvērt logu – durvis tas ir! Spēki atgriežas.

Pirmdiena. 15. aug.

Nekas nenotiek. Kā Godo. I am tired.

Kādu ogli vēl atrast, izrakt
Ar sausu kūlas sauju, ar dvašu
Uzpūst, liesmās iededzināt
Varbūt tik siltā kvēlošanā to likt
Nest ar visas sirds domu spēku.
Par Tevi Andras es runāju
Tā diena bija bez vainas, un otra, treša!

Otrdiena 16. augusts 1983.

Jūra atkal vidū
Puspasaule jūras vidū
Starp Tavu dārzu un manu.
Vīt atkal virvi (rīcagu)
Un mesties, šūpoties pāri
Nokrist tukšā smiltī, ceļa malā
Meklēt reiz rasto taku.
Varbūt, varbūt.

Šodien – vēstule no Ineses! Liekas viņa cīnās no visa spēka un – iet labi! Ar darbu!
Es tikai nevaru saņemties. Iemīlējos (vairāk vai mazāk pati savā izdomāta personā), redzēju laimes spožumu – un nu redzu savas ikdienas, (savas īstenības) svina pelēkumu. Grūt to pieņemt.
Kā tas tā varēja notikt – šī parādība – grūt saprast.
3 saules diena mūžīgi apmākušās debesīs. Stupid. Bet – tā tas bija. Tā tas ir.

Piektdiena 19. aug. 1983.

Lietus. Stiprs lietus. (Uz Dzidras sacementētiem ‘tailēm’ pagalmā…)
Šodien Tālis atbrauks. Carola – ies prom. Parīt Tāl. + Dzid. brauks uz ‘sniegiem’.

Uguns ieblāzmo kamīnā
Prieks tver, sapurina aizvērtās rūtis
Un apklust
Saritinās sevī –
Kucēns ierējies nobīstas, pieraujas
Atkrīt, atplok paklājā mīkstā.

––––––––––

Zinu Tavu valodu tiešu, drošu,
Tavas rokas zinu – dodamas, labas
Kad smaidi – Tava seja viss vien smaids
Atplaukst kā saule pār mākoņmalu
Silts smaids.
Atkal Tevi atrast
Pametu, sametu citu visu
Tik steidzos
Cits viss pats izkārtojās, saveras
Kad Tu esi ar savu valodu, rokām
Ar savu smaidu, tuvu.

––––––––––

Turies savas iztēles spēkā
Pāri tāliem gaisiem
Pāri tukšiem ceļiem
Tiltiem kas novēršas saplok
Pirms soļus tiem uzsperi
Pāršūpojies pats savu
Domu sapītās virvēs
Savu vēlmju neatlaidībā.

Svētdiena – saule. {21.8.83}

Dz + Tālis aizbrauca uz sniegu 7 am. Corola – prom. Davis – ar jachtu jūrā. Māja – absolūti klusa.
Biju šopīt, biju parkā. Nopirku lejā Burgundy – (50 centu man manaģers atlaiž!)
Vakars.
Uz TV – kalni, ekspedīcijas, mūļi soļo, miers, mākoņi, kalni – mistisks skaistums.
Man tas pats te – paskatos pa logu, melni pilsētas silueti (ar gaiš. logiem) pāri sarkana vakara debess, tad melnzila mākoņu strēle, lidmašīna mirdz vidū. –

Otrdiena 23. aug. 1983.

LarasLapa pienāca no Gord. Visa latv. pasaule šķiet ļoti aktīva! Notiek viss kas, godalgas, jaunas grāmatas etc. un tādi, pie mums (Luces atzinums) vientiesīši kā Olita tur ieguvusi apbrīnu un ievērību! Tāpat tas laulenis{?} protams. Nu – tas jau dara, dara. Pārāk daudz dara. Un – jādomā – what for? Domāt tik daudz, atdot tik daudz?? Pie stūres tie darītāji, teicēji un vārda nesēji ir tie ar lielu muti, Daina S. domā (un to it kā aizrāda…) Kā tikt pie otras grāmatas iespiešanas! Kā tikt? Maksā 5000 – vai 6000, vai 7000 tad dabūsi, ja laimēsies nekrist uz blēdi. Tikai man tā laimējās. Vaina manī? Kāda?

Trešdiena 24. aug. 1983

Celties, sniegties, ārā rauties
Varbūt dejot, varbūt tverties
Gaisā, saulē, ielā, lidmašīnās.
Lidmašīnas pāri nāk un iet
Diena iet, un apstājusies
Mājas baltā pažobelē
Saules spodrā pajumtē.
Diena apstājusies logu stiklos
Durvju stiklos vaļā vērtos
Pāri jumtiem diena apstājusies
Palievenī žāvē veļu
Gudri paslepeni slēptu
Izliktu aiz treliņiem
Lai tā gaismas smaržas savāc.

––––––––––––––

Dažas dienas atkal jāpavada, jau
nedēļa tikai ar augstiem viesiem
kungs Hesse ieradās jau agrāk
jau nogurdina viņa garā runāšana
citam netikt pie vārda, kad sāk
un sentimentāls labu tiesu
visu tik pēc sava prāta.
Bet

–––––––––––––––––

Rīts! Jauna diena nāk!
Prāts spēlējas kā bērns
Ar dāvanām.
Aust lēnām, debess gaismojas
Pār jumtiem spārnos sašūpojas
Putni!
Šalc, rūc iela, ceļi ved.
Telpā maigs klusums vēl
Lietas uzsmaida, gaida –
Ko sāksim?!
Viss kas mums noticis
Gaidot stāv mums apkārt.

––––––––––––

Bij vakar atkal trīs kungi viesos
Hesse, Marquezs, Gids,
(Līdz) pāri pusnaktij notērzējām
Tie visi tā izlepuši – tik ‘es’ un ‘es’.
Gids un Markezs vēl atļauj
Ko bilst ko padomāt.
Hesse teic tik savu
Runā ne apklausīties
Bij jānoliek tas gulēt agrāk.
Ar Gidu tā intīmāk jāpatēgo{?}
Ar Marquezu tik pa vārdam pārmīts.
Nu jāmodina agri
Lai ar visiem izrunāties varu
Pirms ierodas kāds žurnālists
Kāds televīzijas teicējs vēl
Un kur mūsu tautas brālis!
Ak, sabiedrības nekad nav trūcis!

Gals ar tiem jauniem
Ir jāiepazīstas
Bet ne ar vien ko runāt
Tik paņem laiku
Ir jāprot, jāzin būt modram.

Sestdiena 5.50 pm.

Tūlīt būs ziņas. Dz. šorīt zvanīja no Canberas! Rītvakar būs mājās kopā ar Taņu. Tad – pirmd. uz Vindzoru – visi. Vakar lija. Šodien skaidrojas – vējš, auksts. Vakara debess un māju (mūsu un kaimiņu) dzelzs mežģīnes un skursteņiem mūra ‘mežģīnes’ un Dzi. stādu grozs kas karājas logā – viss – burvīgs krāsās. To nevar aprakstīt. Taisni sirdi lauž – cik bagāts tas krāsās, pat kompozīcijā un kaut kādā ‘satura’ – noskaņā.
Vakar beidzu pārrakstīt Vītragu. Kāds tas ir – nezinu.

[Photo: Erna with Mrs. Graudiņš [Photo: Talis, Tanya, Erna, Mrs. Graudins in Windsor]

Trešdien 30. aug. 1983.

Grūt skatīties kā Dzidra cīnās ar Tāli – domā, ka viņa raksturs ir tās atbildība, un kā viņa cīnās ar savu ‘dietēšanu’ un novārgst.
Dz. izšuvusi Tālim lielu lelli – lielāku kā Tālis. Mazliet par lielu, ko viņa visu nedara lai – savāktu Tāļa dabu, attīstību etc.

Saule. Gaidīšana. Beket. Gaidīšana. 
Vējš un saule, ceļš, Beket, ceļš
Saule, ceļš un gaidīšana
Beket, gaidīšana.

Jūlijs 1983 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena, 3 (?) {4} jūlijs 1983.

3-4 dienas vārtījos pa gultu ar dziļu klepu. Šodien jāmēģina bāzt deguns ārā – varbūt ar Dz. uz parku. Stupid bija tā saaukstēties sasvīšanas dēļ, nepareiza apģērba dēļ pirmā nedēļā te. Vējš un saule ārā. Ne visai silts.

Katru dienu kādu vārdu
Kādu domu apgalvojumu vai jautājienu
Kā ziedu aizskārtu ar roku
Dārzam garām ejot
Kā lapu pirkstos paturētu
No zara pār galvu
Tev saku, Tev dodu, Tev
Nosūtu ar vēju jūras jūdzēm.
Apstājos vakara saules siltā
Tavā tuvuma siltā
Kalnapriežu silā.
Eju, steidzos, vai Tu vēl būsi tur
Iznāksi ceļā
Tumsā smaidu pavērsi pretī
Roku pastiepsi kā ņemot, kā dodot
Kā mūža laikam saglabājot.

Jau piektdiena! {8.7.83}

Inese piezvanīja! Dzid. darbi visi (izņemot no. 46?) visi der. Prasa vēl 20! Tā būs liela grāmata! Whatever it will be.
Inese laikam teica arī ka – good, as Head!

Svētdiena 10 jūlijs 1983.

Auksts, vējains, es nogulējusies un noklepojusies nevaru vēl atdabūt (vai to varēs? Taču!) savus spēkus. Nevaru pierast pie klimata, tā tas nu ir, ilgojos mierīgā bezvēja laika ķanādā. Ilgojos kalnu priedīšu, kas uz brīdi 2-3 dienām izgaismojās neticamā laimē. Illūzija ir tikpat spēcīga. Bet – tas bija un nebija. Un te – ir laba istaba un skaisti saulrieti pār pilsētu, tikai – vēl auksts. Esmu ‘sačaukstējis’.

Sestdiena 16. jūl.

Neražīgs gara stāvoklis. Stupidly tukšs. Mūžīgais revolt pret kādu netaisnību ko nevar uzvarēt arī tad kad jau to it kā būtu uzvarējis. Cīņa bez atmaksas. Kādu atmaksu karavīri dabū?

piektdiena 30. jūlijs 1983.

Šodien nosūtu vēstuli Grīvaldam uz Pertu – prasot samaksu par grām.

Vakars nāk, auksts, ziemīgs
Vējš, mākoņu sega bieza sedzās
Bet pamale zelta spoža
Un sijājas pār jumtiem.
Logos krēsla sabiezē un 
Miers, miers, nē jau tukšums
Sērīgas vientulības krāsas –
Skaistas krāsas tomēr pār
Pilsētas jumtiem – pelēks ar
Vieglu zeltu, par cietu, par
Akmeņainu, nē – par cementīgu
Pelēks un vēsums spožos
Logos meklē, domā par draugiem
Par tuviniekiem par tiem
Nedaudziem...

Svētdiena, 31. jūlijs 1983.

Klepošana 3 dien. atpakaļ sākās no jauna un nav beigusies. Ir labāk. Bet – kā ies ārā, sals un sakarsīs un tt. būs nelabi. 2 mēneši es te vārgstu negaidītā stāvoklī – neražīgs un nevesels. Un iekšēji gaudoju pēc

Tās gaismas siltās
Kurās sašūpojās tur
Visi ceļi, kalni zeme un debesis
Ņemot no jauna visu manā
Savā mūžīgā labklājībā.
Durvis atvērās uz to
Un aizvērās
Un satumsa aukstāks un pelēkāks viss
Apkārt kā jebkad.
Jācērtas ārā, atkal reiz ārā no alas,
Bet rokas neceļas.
Guļu stingstot krājot spēkus
Kas nekrājas, negrib krāties
Lielu netaisnību jūt
Un zaudē, zaudē vēl tālāk, vēl vairāk.

–––––––––-

Šis tuksnesis nebij (vēl tik)
                  tik tuksnešains
Pirms nebija parādījusies fatamorgana
                  šis mirāžs
Ar ūdeņiem drebošiem zaļās gaismās
Ar maigumu gulušos pāri acīm
Pāri pleciem līdz horizontiem.
Smilts nebij pirms tam tik
                  cieta
Tagad iešana vairs nav paciešama.
Sēdu smiltīs sitot to sausām
                  delnām
Un baidos no tā brīža kad teikšu
„Es to neredzēju, tā nav bijusi te
                  tā fatamorgana
Es to neredzēju...”
Baidos slēpjos tā brīža –
Un pirms tā – nevaru celties un iet.
Bet kā? Nevaru palikt sēdot.
Vai varu?
Vai varu sapņot par
                  to fatamorganu?

Jūnijs 1983 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena!! {jūnijs}

Jau no pirmdienas – Sidnejā!
Atbraucu O.K. Lietus te – taxi – mājā bez bēdu. Istaba – ļoti labi iekārtota! Lielā gulta, segas, rakstāmgalds T.V. pat. Visu nedēļu – film festival! Travellers cart dabūta bez bēdu etc.
Laiks (pēc pirmdienas) saulains un ne auksts.
Inese piezvanīja – viņa ok. Nelsonam Dz. nosūtīja ‘tiny drawings’.
Biju pie Priedītes – nekas nav kustējies. So – forget it.
Rītu Muižniece (?) lasīs par Z. Mauriņu. Negribās arī man – kustēt uz to pusi. Jāatpūšas. Nopirku papīrus un kādu ‘folderi’ saviem rakstiem.
L. avīzē – ‘Saules brālis.’ Fuck saīsināts uz f… un tas ‘feini’!
Mumfordi zvanījuši vakar – par agru, es gribētu lai visi liek mani mierā kādu laiku pēc pārlidojuma. Tikai Dzidru un Sidneju!

Pievakarēs, kad debess sāk
Sārtoties, zeltoties
Vai apsedzās, piemācās,
Viņas, tālu ceļu lidmašīnas,
Iznirušas no debesu
Dziļumiem
Un man jāraugās, jāraugās
Jāgaida,
It kā tās nestu man
Tālumu dziļumus
Uz saviem spārniem
Nogulušus kā ziedputekļus,
It kā tās manās delnās
Tos bērtu
Ar debess novēlējumiem
Kur ceļotu Andras
Andrus, Andris? –
Kas Tavu vārdu izmaisījis
Izgrozījis Tavus ceļus
Ejamos nākamos.
Tuvu Tu pienāci
Ar saviem soļiem, balsi
Rokām
Ar savu deniņu karsto
Pulsēšanu
Ar savu smaidu kas aizsedza Tavu seju
Manu seju, nakti.

Laikam jau ceturtdiena

Guļu jau otru dienu tikai gultā, maz pamostoties – īstam dziļa saaukstēšanās plaušās – klepus, svīšana, kā kustos. Šodien ir labāk. Jāiztīrās. Skrēju 2 dienas uz parku čiekurus lasīt, cik labi vēl jutos, bet saaukstējos (pēc sasvīšanas) pirmā dienā, nē laikam otrā pēc atbraukšanas (noraujot silto ‘audumu’ un dabūjot vēju). So. Slow down.
Filmu festivāls, jau viens pusd. laika koncerts konservatorijā etc etc ir dabūti.

Vējš, cik tālu nāk vējš?
Iet vējš?
Tepat vien pastaigājas
Pa ielām, pa parku?
Bet jūru, pār jūru, kas ar jūru,
Kur ceļā nestājas neviens.
Cik tālu nāk vējš
Ar ziņu par kalnu
Ar priedēm, ar paegļiem
Vāverēm, akmeņiem
Ar ziņu no Tevis, Andras
Nāk vējš pār jūru
Nes gaismu
Atver visus mākoņu aizkarus
Izgaismo kalngalus
Ar to vakaru gaismu
Ar Tavu gaismu
Ar vienkāršā vārda gaismu.