Jūlijs 1983 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena, 3 (?) {4} jūlijs 1983.

3-4 dienas vārtījos pa gultu ar dziļu klepu. Šodien jāmēģina bāzt deguns ārā – varbūt ar Dz. uz parku. Stupid bija tā saaukstēties sasvīšanas dēļ, nepareiza apģērba dēļ pirmā nedēļā te. Vējš un saule ārā. Ne visai silts.

Katru dienu kādu vārdu
Kādu domu apgalvojumu vai jautājienu
Kā ziedu aizskārtu ar roku
Dārzam garām ejot
Kā lapu pirkstos paturētu
No zara pār galvu
Tev saku, Tev dodu, Tev
Nosūtu ar vēju jūras jūdzēm.
Apstājos vakara saules siltā
Tavā tuvuma siltā
Kalnapriežu silā.
Eju, steidzos, vai Tu vēl būsi tur
Iznāksi ceļā
Tumsā smaidu pavērsi pretī
Roku pastiepsi kā ņemot, kā dodot
Kā mūža laikam saglabājot.

Jau piektdiena! {8.7.83}

Inese piezvanīja! Dzid. darbi visi (izņemot no. 46?) visi der. Prasa vēl 20! Tā būs liela grāmata! Whatever it will be.
Inese laikam teica arī ka – good, as Head!

Svētdiena 10 jūlijs 1983.

Auksts, vējains, es nogulējusies un noklepojusies nevaru vēl atdabūt (vai to varēs? Taču!) savus spēkus. Nevaru pierast pie klimata, tā tas nu ir, ilgojos mierīgā bezvēja laika ķanādā. Ilgojos kalnu priedīšu, kas uz brīdi 2-3 dienām izgaismojās neticamā laimē. Illūzija ir tikpat spēcīga. Bet – tas bija un nebija. Un te – ir laba istaba un skaisti saulrieti pār pilsētu, tikai – vēl auksts. Esmu ‘sačaukstējis’.

Sestdiena 16. jūl.

Neražīgs gara stāvoklis. Stupidly tukšs. Mūžīgais revolt pret kādu netaisnību ko nevar uzvarēt arī tad kad jau to it kā būtu uzvarējis. Cīņa bez atmaksas. Kādu atmaksu karavīri dabū?

piektdiena 30. jūlijs 1983.

Šodien nosūtu vēstuli Grīvaldam uz Pertu – prasot samaksu par grām.

Vakars nāk, auksts, ziemīgs
Vējš, mākoņu sega bieza sedzās
Bet pamale zelta spoža
Un sijājas pār jumtiem.
Logos krēsla sabiezē un 
Miers, miers, nē jau tukšums
Sērīgas vientulības krāsas –
Skaistas krāsas tomēr pār
Pilsētas jumtiem – pelēks ar
Vieglu zeltu, par cietu, par
Akmeņainu, nē – par cementīgu
Pelēks un vēsums spožos
Logos meklē, domā par draugiem
Par tuviniekiem par tiem
Nedaudziem...

Svētdiena, 31. jūlijs 1983.

Klepošana 3 dien. atpakaļ sākās no jauna un nav beigusies. Ir labāk. Bet – kā ies ārā, sals un sakarsīs un tt. būs nelabi. 2 mēneši es te vārgstu negaidītā stāvoklī – neražīgs un nevesels. Un iekšēji gaudoju pēc

Tās gaismas siltās
Kurās sašūpojās tur
Visi ceļi, kalni zeme un debesis
Ņemot no jauna visu manā
Savā mūžīgā labklājībā.
Durvis atvērās uz to
Un aizvērās
Un satumsa aukstāks un pelēkāks viss
Apkārt kā jebkad.
Jācērtas ārā, atkal reiz ārā no alas,
Bet rokas neceļas.
Guļu stingstot krājot spēkus
Kas nekrājas, negrib krāties
Lielu netaisnību jūt
Un zaudē, zaudē vēl tālāk, vēl vairāk.

–––––––––-

Šis tuksnesis nebij (vēl tik)
                  tik tuksnešains
Pirms nebija parādījusies fatamorgana
                  šis mirāžs
Ar ūdeņiem drebošiem zaļās gaismās
Ar maigumu gulušos pāri acīm
Pāri pleciem līdz horizontiem.
Smilts nebij pirms tam tik
                  cieta
Tagad iešana vairs nav paciešama.
Sēdu smiltīs sitot to sausām
                  delnām
Un baidos no tā brīža kad teikšu
„Es to neredzēju, tā nav bijusi te
                  tā fatamorgana
Es to neredzēju...”
Baidos slēpjos tā brīža –
Un pirms tā – nevaru celties un iet.
Bet kā? Nevaru palikt sēdot.
Vai varu?
Vai varu sapņot par
                  to fatamorganu?