Pirmdiena, 3 (?) {4} jūlijs 1983.
3-4 dienas vārtījos pa gultu ar dziļu klepu. Šodien jāmēģina bāzt deguns ārā – varbūt ar Dz. uz parku. Stupid bija tā saaukstēties sasvīšanas dēļ, nepareiza apģērba dēļ pirmā nedēļā te. Vējš un saule ārā. Ne visai silts.
Katru dienu kādu vārdu Kādu domu apgalvojumu vai jautājienu Kā ziedu aizskārtu ar roku Dārzam garām ejot Kā lapu pirkstos paturētu No zara pār galvu Tev saku, Tev dodu, Tev Nosūtu ar vēju jūras jūdzēm. Apstājos vakara saules siltā Tavā tuvuma siltā Kalnapriežu silā. Eju, steidzos, vai Tu vēl būsi tur Iznāksi ceļā Tumsā smaidu pavērsi pretī Roku pastiepsi kā ņemot, kā dodot Kā mūža laikam saglabājot.
Jau piektdiena! {8.7.83}
Inese piezvanīja! Dzid. darbi visi (izņemot no. 46?) visi der. Prasa vēl 20! Tā būs liela grāmata! Whatever it will be.
Inese laikam teica arī ka – good, as Head!
Svētdiena 10 jūlijs 1983.
Auksts, vējains, es nogulējusies un noklepojusies nevaru vēl atdabūt (vai to varēs? Taču!) savus spēkus. Nevaru pierast pie klimata, tā tas nu ir, ilgojos mierīgā bezvēja laika ķanādā. Ilgojos kalnu priedīšu, kas uz brīdi 2-3 dienām izgaismojās neticamā laimē. Illūzija ir tikpat spēcīga. Bet – tas bija un nebija. Un te – ir laba istaba un skaisti saulrieti pār pilsētu, tikai – vēl auksts. Esmu ‘sačaukstējis’.
Sestdiena 16. jūl.
Neražīgs gara stāvoklis. Stupidly tukšs. Mūžīgais revolt pret kādu netaisnību ko nevar uzvarēt arī tad kad jau to it kā būtu uzvarējis. Cīņa bez atmaksas. Kādu atmaksu karavīri dabū?
piektdiena 30. jūlijs 1983.
Šodien nosūtu vēstuli Grīvaldam uz Pertu – prasot samaksu par grām.
Vakars nāk, auksts, ziemīgs Vējš, mākoņu sega bieza sedzās Bet pamale zelta spoža Un sijājas pār jumtiem. Logos krēsla sabiezē un Miers, miers, nē jau tukšums Sērīgas vientulības krāsas – Skaistas krāsas tomēr pār Pilsētas jumtiem – pelēks ar Vieglu zeltu, par cietu, par Akmeņainu, nē – par cementīgu Pelēks un vēsums spožos Logos meklē, domā par draugiem Par tuviniekiem par tiem Nedaudziem...
Svētdiena, 31. jūlijs 1983.
Klepošana 3 dien. atpakaļ sākās no jauna un nav beigusies. Ir labāk. Bet – kā ies ārā, sals un sakarsīs un tt. būs nelabi. 2 mēneši es te vārgstu negaidītā stāvoklī – neražīgs un nevesels. Un iekšēji gaudoju pēc
Tās gaismas siltās
Kurās sašūpojās tur
Visi ceļi, kalni zeme un debesis
Ņemot no jauna visu manā
Savā mūžīgā labklājībā.
Durvis atvērās uz to
Un aizvērās
Un satumsa aukstāks un pelēkāks viss
Apkārt kā jebkad.
Jācērtas ārā, atkal reiz ārā no alas,
Bet rokas neceļas.
Guļu stingstot krājot spēkus
Kas nekrājas, negrib krāties
Lielu netaisnību jūt
Un zaudē, zaudē vēl tālāk, vēl vairāk.
–––––––––-
Šis tuksnesis nebij (vēl tik)
tik tuksnešains
Pirms nebija parādījusies fatamorgana
šis mirāžs
Ar ūdeņiem drebošiem zaļās gaismās
Ar maigumu gulušos pāri acīm
Pāri pleciem līdz horizontiem.
Smilts nebij pirms tam tik
cieta
Tagad iešana vairs nav paciešama.
Sēdu smiltīs sitot to sausām
delnām
Un baidos no tā brīža kad teikšu
„Es to neredzēju, tā nav bijusi te
tā fatamorgana
Es to neredzēju...”
Baidos slēpjos tā brīža –
Un pirms tā – nevaru celties un iet.
Bet kā? Nevaru palikt sēdot.
Vai varu?
Vai varu sapņot par
to fatamorganu?

