10 no Ķikures

Poems: Erna Ķikure
Published: Inese Birstins, Canada, 1995
Design: Nelson Vigneault, Canada

NOTE: A very limited edition, produced as gift only for relatives and friends in Latvia.

1. Kur paliec tik ilgi?

Kur paliec tik ilgi, mans zelta briedi vieglais?
Kādos akmeņainos kalnos kāpelē, klejo?
Ziemeļu vējos, vasaras vējos
acis zilzaļu debesu pilnas,
soļi meža zemenēs bradā?

Te arī akmeņi, kalni, te arī debesis
atspīd straumēs, zilu puķu klēpjos,
te arī vasaras vējos, rudzu vējiņos soļi maldas.
Steidzies, steidzies, diennaktis ar
kāvu gaismu plecos, mans vieglais, zelta briedi!

2. Šī nakts ar bezmiegu rados

Šī nakts ar bezmiegu rados,
Tumsa šalc, ūdeņi plūst -
uz jūru, uz jūru!
Un nevar rimt tur,
mākoņos kāpj,
atgriežas, atnāk un līst,
līst pār zemi,
un plūst,
un plūst,
uz jūru,
uz jūru.

3. Un sirds soļo tālāk

Un sirds soļo tālāk
savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā - apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.

Es klausos tās tuvos soļos
minot, kā viņai veicas
iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.
Pasaules acs? Dieva acs?

4. Viņš atnāca kā uguns silts

Viņš atnāca kā uguns silts
sarkanā kreklā, sarkanu bārzdu,
dzeltenā salmu cepurē.

Viņa skats vērās kā
zilu bezdelīgactiņu zieds
rūdos dzegužu linos.

Gurnos sajozies,
sasiksnojies
ar pašdarinātu jostu…

Meitene smaida visu dienu
naktī jau pusmiegā laižoties,
liek vēl roku pie sejas brīnoties -

kā tas tik droši, mūždienu tuvi,
tur iemeties, smaids -
līdziemigdams, kā uz palikšanu.

5. Uz ceļa, kur tu pāri iesi

Uz ceļa, kur tu pāri iesi,
nomests būs kāds zieds.
Varbūt ievērosi, nolieksies,
celsi, nepacelsi

Vārti neatvērās
kad tu apstājies
pārdomu un izlemšanas naktī,
gaisma ātri dzisa logā saucējā…

Neziņai ir atdots zieds uz Tava ceļa.

6. Kā saudzīga roka

Kā saudzīga roka,
likta uz vainas sāpi nomierinot,
Tava nebēdīga iešana un nākšana,
ziemas vidū vēju klusinātāja.

Brīnies -
zied dīvaini,
mazi, sveši ziedi,
nezini vārdā saukt.

Nesauc,
lai salā neaizveras,
lai zied kā aiz stikla
ziemā.

7. Caur tumšu sauli, sev zūdot

Caur tumšu sauli, sev zūdot
Tevī grimu,
līdz atmetos Tavos kaulos,
no žokļa līdz kāju pēdām.

Vēlāk brīnījos,
kā īsā brīdi varēju tik tālu aiziet,
ko mūždienu nevarēju.

8. Šķiroties

Šķiroties,
pēdējā brīdī,
kad Tu jau liki atslēgas uz galda,
piesardzība mūs beidzot atstāja.
Kā teiktos, kā neizrunātos vārdos,
kas paši izkaisījās, kā
kādu sakarību meklējot, apstājās gaisā,
noplaka uz lietām…
Neparedzētās kustības ar rokām,
kas satvērās laikā,
kura vairs nebija,
mēs guvām mirkli mūžības
sausām, slāpušām lūpām
mut pie mutes
dzerot tumši starojošo sirds sauli.

Melns mākons gaidīja
ar sīkām, asām pārslām.

9. Melanholija

Melanholija,
viņa sēd tur Dīrera asējumā, kuplo svārku krokās.
Sēd arī - man līdzās, saista manas rokas?
Liek dēdēt pie loga ar acīm ielā…

Melanholija,
vai redz tur ielā, cilvēku soļus -
cik tie vienādi iet, cik tie dažādi iet!
Cik dažādi viņi savu vienādo iešanu iet!

Kā viņu plecos, krustos, rokās, kājās
tas ielijis, iezīmējies cik viegli
viņi savus soļus šūpo, lidina, dej’!
Izbrīns par to lielā priekā vēršas…
Tad Melanholijai jāceļas, jāiet.

Dīrera asējumā viņa var sēdēt,
Melanholija, tur neviens nestaigā,
šinī ielā viņi visi…

Bet šai logā tā atgriežas, Melanholija,
redzot kā cilvēku krustos, plecos, kājās
tas ieaudzis, iekalts, ievīlēts, cik smagi
viņi savus soļus stumj, velk, ceļ.

Ak, Melanholija,
cik viņi dažādi savu vienādo iešanu iet!

10. A.K. aizejot mūžībā

Agrās jaunības pirmā mīlestība.
Lielā mīlestība…
Bet simts sargi stāvēja apkārt
lai taisni noejam.
Grūti ir noejams ceļš caur jauno mīlestību
līdz dzīves reālām dienām.
Grūti tik jaunam. Ceļš garš. Tikšanās īsa.
Simts sargi apkārt.
Paša sirds jauna un muļķe
Zin un nezin.
Tais saules dienās.
Tais dienu dienās.

Sienās un durvju kloķos atspiežoties
mēģinu ieiet šai apraktā dienā.
Tās dienas jau sen bija apraktas,
dzīvas palika tikai manī.
Un vandos es pa to stundām,
senas vainas atrodu nedziedināmas,
nedziedinātas - jauns viegli iet pāri visam
un dzīve zied, ar vizbuļu pušķi to pārklāj.

Tavs vārds, tas vārdu vārds
nu apvilkts ar melnu. Pie krusta.

Kā Tu varēji man tā darīt?
Kā es varēju Tev tā darīt