Aprīlis 1957 (Ķikure/Kikure)

1. aprīlī, 1957.

Nu man Jūs vajadzētu piemānīt, bet esiet par tālu, lai dzītu jokus.

Vakar bija viesi. Ulmu ģimene ar savām divi meitām, kas ir īsti spēka avoti, manas meitenes, kas citādi ir ļoti dūšīgas, pavisam pazuda viņu priekšā.

Tad bija Liepiņa kungs (skautu vadītājs) ar kundzi un vēl kāda Masulāna kundze ar dēlu. Aizbraucām viņu mašīnā līdz jūrai, tur visi ‘ievilka gaisu’ un pabradāja, peldējās tikai manas meitenes jo citiem nebija kostīmu līdz.

Satikt cilvēkus no Sidnejas, vai no citas lielpilsētas, ir tomēr savādi. Šķiet – es nekad no sava stāvokļa ārā neizkulšos un padarīt te var tik maz. Nav vērts vaimanāt, daudz skaista ir šinī dzīvē kur esmu, ja tikai dzīve nebūtu tik īsa un tik slima, pat riskanta te. Ka mans vīrs ir garīgi nevesels par to atkal pārliecinājos, viņš ir pilnīgi nelīdzsvarā, bet šie brīži var novest pie katastrofas. Par to man ir jādomā nopietni, ne ar vaimanām. Gaidu Jūsu vēstuli. Ceru tā ir Wyongā.

Jūsu E. Dz.

1957.5.4.

Paldies par daugavpilisko vēstuli. Tās beigu daļā labi iederas dienas grāmatas raksturā. Sākums ne tik labi. Bet varbūt ka tālāk arī dienas grāmatas raksturs var mainīties un tad arī šis jautrais gabals tur varbūt iederēsies.

Jā, var jau būt, ka cilvēki drīzāk uzticas kopīgajām atmiņām nekā arvien svešajai garīgajai pasaulei, lai iepazītos vai arī kļūtu draugi. Es domāju, ka tad, ja būtu ar Jums tuvāki iepazinies Daugavpilī, šī tagadējā pazīšanās nezin vai varētu būt iespējama. Domāju, ka arī tad, ja Jūs dzīvotu kādā lielākā centrā, mūsu pazīšanās neietu tālāk par paviršum, tīri lietišķu lietu pārrunām. Es tad Jums nebūtu vajadzīgs, jo Jūs sadalītos vairāku starpā, bet es vispār neprotu cilvēkus pie sevis saistīt.

Pagājušā nedēļa man bij smaga, jo vajadzēja domāt par Sigurda darbiem, atcerēties daudz skumjas lietas. Bet vakaros es nevarēju iet pastaigāties – esmu mazliet klibs ar labo kāju un iešana sagādā grūtības. Laikam kaut kas reimatismam līdzīgs? Tā tad gaŗos vakarus vajadzēja sēdēt mājā. Tagad iestiklošanas darbus nobeidzu un vēl atliek sastādīt katalogu. Tas jādara kopā ar vedeklu, bet viņa pret dažām lietā ir jūtīga un tātad šis darbs nav visai patīkams.

Bet gadās pa starpām arī anekdoti. Tā pagājušās nedēļas sākumā manā būdā ienāca viena austrāliešu dāma, ar kuŗu biju iepazīstināts Sigurda izstādē un kuŗa arī pati glezno. Viņa mani paņēma aiz rokas un aizvilka pie savas mašīnas. Es domāju, ka grib man tur ko rādīt? Bet viņa gribēja, lai es tāds pats kā stāvu kāpju mašīnā un braucu viņai līdz – es ar savu veco jaku un mājas tupelēm! Tur bij jau iekšā vēl otra dāma, kas teicas runājam vāciski. Es tad vāciski un arī kaut kā angliski izdibināju, ka viņas grib mani vest sev līdz dzert kafiju. Ar pūlēm atbrīvojos no abām dāmām uz piecām minūtēm, lai apģērbtos, jo jābrauc jau bij, jo austrāliešu dāma mani visu laiku turēja aiz rokas. Braucot noskaidrojās, ka vāciskā dāma protot arī latviski, bet angliski ne vārda, tā kā man ar savu trako angļu valodu vajadzētu būt abām par tulku. Kad aizbraucām austrāliešu dāmas mājā, viņas abas dabūja vārdnīcas – viena vācu angļu, otra angļu vācu un mēģināja saprasties bez manas starpniecības. Bet nekas liels neiznāca un man bij jāturpina tulka pienākumi. Kafiju padzērām un es teicu, ka man jābrauc mājā. Dāmas bij ar mieru. Es nezinu austrāliešu paražas un tāpēc jautāju, vai drīkstu nama mātei noskūpstīt roku? O yes! viņa atteica un pati pacēla roku man pie mutes. Varbūt man vajadzēja prasīt pēc kādas augstākas vietas? Par latviski runājošo dāmu Jūs varat plašāk lasīt mūsu šīs nedēļas avīzē, jo tā bij Muškes kundze. Pēc tam mani pārveda atpakaļ mājās un atvadoties austrāliešu dāma teica: come again!

Aizvakar bij Zīverta priekšlasījums, bet man bij grūt aizklibot līdz autobusam un tā es uz to netiku. Šovakar ir Lielās Grēcinieku ielas izrāde un uz to mani aiztransportēs kaimiņi savā mašīnā.

13. aprīlī man jāiet kāzās – precas mana skolniece docenta J. Fridrichsona meita. Tas ir pirmais gadījums, kad kāds no maniem 1500 skolniekiem aicina mani savās kāzās, tātad jāiet kaut arī klibam. Bet nelaime, ka nezinu, kas būtu jādāvina!

Lieldienās esmu aicināts kādās svētībās. Iesvētāmais bērns, kuŗš ir studente, nav mans skolnieks. Tādi ir viņas brālis un māsa. Vispār visa ģimene ir pret mani ļoti labvēlīga un nevien vārdos, tā kā nevar arī tur neiet. Bet nelaime ar dāvanu, jo nezinu ko dāvināt. Vispār es nekad neesmu pratis kādam kaut ko dāvināt un kamēr sieva dzīvoja, tā bij traģēdija, jo viņai katru gadu bij viena dzimšanas diena un viena vārda diena. Tagad, zināms, traģēdijas vairs nav, bet ir komēdija. Visu mūžu man ir bijis jāspēlē, lai gan teātri es nesaprotu!…

Un lakatiņš ar vairs nesmaržo… Viss jau kādreiz beidzas un atjaunot, kaut arī tā būtu tikai smarža, man nav dūšas…

Dienas ir ļoti jaukas – siltas un klusas. Vīns ap manas būdas durvīm ir sarkans kā asinis un tikko es veŗu durvis, kādas lapas iekrīt istabā. Sēru vītols ir dzeltens un ja ir vējš, tad viņa dzeltenās lapas kopā ar dadžu pūkām man pilna visa būda. Rudens! Es neesmu gluži nejūtīgs pret dabu, bet to prieku, kādu es senāk pārdzīvoju staigādams savā dārzā Lielvārdē, es te nekur vairs nespēju atrast.

Es pabeidzu vienu romāna nodaļu un pārrakstīju to ar mašīnu. Bet kā tā īsti skan – nezinu. Nu ir jādomā un jāplāno nākamā nodaļa un es ar to mazliet krāmējos. Man tas nozīmē noņemties ar veselu kaudzi materiālu. Tie man patīk. Bet izveidot no tiem kaut ko, kas tāpat patiktu, ir jau grūt un es pie tā ķēros arvien vilcinādamies.

Jūsu J. K.

P.S. Mīļš paldies par Inges pašportretu.

9.4.1957.

Paldies par stāstu. Tagad man ir divi stāsta paveidi, vienu Jūs atsūtījāt jau labi sen atpakaļ, pagājušā gadā.

Man šis stāsts patīk. Ļoti krāsains. Bet vai nu pirmais iespaids ir arvien stiprākais, vai kā citādi, bet lielākā daļā no stāsta man labāk patīk pirmā variācijā. Tā meditācija par mīlestību gan ir labāk tā, kā šinī stāstā, kad nav tik gaŗa. Atsevišķi ņemot, tanī ir ļoti skaistas vietas, piemēram par to, ka mīlestība ir klusuma valstība. Bet šī meditācija nav gluži tanī noskaņā, kā pats stāsts (man šķiet). Stāsts ir svaigs un jauns un krāšņs, bez domāšanas.

Citādi dažuviet pirmais variants man patīk labāk. Bet patiesi, tā nav mana darīšana tik sīki pētīt.

Esmu ļoti, ļoti nodarbināta ar pupām. Dažreiz man bailes māc, kā viss beigsies. Bet patreiz ir rīts un no rīta arvien ir labi.

Lēnam rakstu vienu stāstu. Bet nav labi, ka stāstu raksta ļoti saraustīti. Ir vietas, kam jāizplūst uz reizi.

Jūsu E. Dz.

P.S. Varbūt man neklājas tik briesmīgi, kā man pašai šķiet. Tiem ļaudīm no Sidnejas, kas ciemojās, arī neiet labi – viņiem viss esot ‘ūdeņains’, viss – olas, medus, laikam arī māksla (Zīverts un citi).
T. p.

1957.10.4.

Es labprāt negribu vakaros vēstules rakstīt, jo tad cilvēks arvienu ir noguris, kļuvis mīkstčaulīgs un gļēvs… Bet es nevaru iet pastaigā un gulēšanai ir vēl par agru.

Šodien Sigurda darbus nosūtīju uz Sidneju. Ar tiem vairs man nav jāstrādā. Viņa istabā ievācās svešs mītnieks – man tur vairs nekas nav meklējams. Tas ir smagi. Bet lai…

Šodien es biju bērēs. Izvadīja vienu vecu mammu, kuŗu es pazinu no Vācijas. Kad Sigurdu krematizēja Foknera kapsētā, arī viņa tur bij atnākusi. Ne Sigurda, bet manis dēļ un par to es viņai arvien palikšu pateicīgs. Es nožēloju, ka viņai to nepateicu, kamēr vēl bij iespējams. Tagad es to sajūtu kā zaudējumu. Nekad nedrīkst sevī paturēt labu, kas nolemts otram.

Pagājušā piektdienā biju teātrī un noskatījos Zīverta Lielo Grēcinieku ielu. Bij itin patīkami paklausīties, kā savā starpā debatē viens muļķis un divi blēži. No tā pastāv visa luga. Mājā es pēc tam pārlasīju Ibsena Nora oder das Puppenhaus. Es nezinu cik reižu esmu to jau lasījis un tomēr es visus notikumus tur no jauna pārdzīvoju ar lielu satraukumu. Man šķiet ka ar to ir pierādīts, ka šis darbs ir dzejdarbs. Par Lielo Grēcinieku ielu man nav nekāda satraukuma, bet apmēram tā pati interese kā vērojot kādu skatlogu. Es tātad iedrošinājos teikt, ka šī luga nav nekas cits, kā disputs disputa dēļ. Protams to es saku tikai Jums, jo teikt to arī citiem man nav dūšas. Var jau būt, ka es neesmu vienīgais, kas tā domā kā es, jo aplausi bij gaužām šķidri. Ir humors lasīt avīzē šo rakstītāju mocīšanos pataisīt baltu par melnu. Bet par to jātura muti, jo citādi teiks: tu jau, mīļais kungs, Zīvertu apskaud!… Es nespēju nevienu apskaust, jo man ikreiz ir prieks, ja es atrodu, ka ir kāds, kuŗš spēj vairāk kā es, jo tad man liekas, ka arī man jācenšas pēc kā labāka.

Parītu būs Pēdējās laivas izrāde. Bet es pēc tās vairs neilgojos, jo trūkst ticības, ka tā varētu būt cits kā nupat redzētais.

Ir tik lielas ilgas redzēt kaut ko, kas atgādinātu Gerharda Hauptmana Hanneli, Nogrimušo zvanu, Vientuļos cilvēkus vai Ibsena Hedda Gabler, Noru, Brandu etc. Bet kino ir atradinājis nevien skatītājus, bet arī rakstītājus no dzejas un arī teātrī redz tikai atrakcijas visbezkaunīgākā veidā.

Rītvakar būs Preses kopas sanāksme un tur būs arī Zīverts, tātad notiks priekšā stādīšanās… Tas ir pretīgs gabals, jo es tādās reizās nekā nezinu, kas īsti man būtu jājautā vai jāsaka?

Pagājušā svētdienā bij mans referāts par literatūras inženieriem, kas likās auditorijai tā kā par smagu. Bet ko lai dara! Ar populāriem tematiem man nav nekāda prieka piņķēties.

Nākamai reizai piesolīju divus tematus: Vācu literatūra 20. gadsimtā un Vācu literatūra pēc Otrā pasaules kaŗa. Vai tie kādu var interesēt, nezinu, bet mani pašu tie interesē.

Pažarnieku sanāksmē iepazinos ar jaunu mākslinieci – keramiķi Neiburgu. Viņa ir simpātiska jauna kundze un, kā man šķiet, tiešām varētu būt māksliniece, jo viņai trūkst diletantiskās iedomības.

Un sestdien man jāiet kāzās! Ach, mein Gott!… Nopirku šodien arī kāzu dāvanu – lellēm piemērotu kafijas servīzi. Velns viņu zin, kas tādas izgudro? Ja līgava saņems kādas piecas vai sešas tādas, tad varēs atvērt pati mazu veikalu! Man nāk prātā lieliska recenzija: „Sarma atgādina elefantu, kuŗš bradā pa porcelāna lietu veikalu!” jo tiešām es no porcelāna lietām nejēdzu vairāk kā kāds elefants!

Neboisa kundze atsūtīja atpakaļ Kaimiņu. Viņa raksta: „Šo stāstu izlasījusi, es sapratu kāpēc tam piešķirta pirmā godalga.” Viņa ir rezolūta.

Liekas tā, ka šovakar nebūšu uzrakstījis nekā tāda, ka rītā būtu žēl vai no kā būtu bail. Tāpēc varbūt Jūs vēstuli saņemsit.

Jā, ejot pa ielu, divos dārzos redzēju ziedošas pupiņas. Vai tiešām šie nelietīgie stādi arī pie Jums jau zied? Ja tā, tad tak nav vairs ilgi ko gaidīt, kad Jums ar tām būs jānoņemas?

Kad šī nedēļa paies, tad, man šķiet, iestāsies liels klusums, kuŗš varbūt vilksies pārs mēnešu. Tad es atkal domāšu par romānu, jo tagad visi šie smieklīgie raibumi mani padara melancholisku.

Vakar es mēģināju zīmēt savu būdu. Piecus vai sešus uzmetumus es sataisīju bet neviens neizdevās, jo laikam esmu piemirsis zīmēt? Bet varbūt vēl kādu reizi mēģināšu un ja kaut kas iznāks, tad aizsūtīšu Jums. Man ir ļoti labi vācu zīmuļi, bet ko tas līdz, ja pats zīmētājs izputējis!

Ar garastāvokli kaut kā var iztikt, ja neredz citus cilvēkus. Bet ja tie ir klāt, tad kā ir tā ir…

Jūsu J. K.

1957. 13. IV

Jā, protams, ja Jūs man nerakstīsat, tad Jums nebūs arī manu vēstuļu. Vai tas būtu bēdīgi – nezinu? Un kādēļ tam tad būtu jābūt bēdīgi? Ja kāds raksta un kaut varbūt tikai gaŗa laika dēļ, tad viņam tomēr ir arvien tiesība gaidīt arī atbildi. Tā varbūt gan var arī nenākt, ja vēstules saņēmējs jūt, ka tam ir rakstīts tikai tādēļ, ka rakstītājs ir jau izmēģinājis visus citus ceļus savas gaŗlaicības nokaušanai, bet tas nav viņam izdevies un nu viņš vēl mēģina pēdējo – raksta vēstuli. Ar šādām slepkavības domu pilnām vēstulēm arī man gadās darīšanas, kaut gan reti. Biežāk jau ir tādas, kad rakstītājs domā, ka viņam ir pienākums rakstīt. Arī tas nebūt neiepriecina un ir tikai jāpabrīnās, cik cilvēki spēj būt pieklājīgi – v ā r d o s. Nu, kaut kas jau arī tas ir. Es pats lietoju tikai divu citu veidu vēstules: visvairāk tīri veikaliskas darīšanu vēstules un tad – jau lielā mazākumā – vēstules, kas domātas saskarei ar otra cilvēka domām un jūtam, ar viņa dvēselisko pasauli. Bet še jau var būt tikai mijdarbība. Tikko vēstules no vienas puses apklust, jāapklust arī otrai pusei, jo rodas pārliecība, ka runāšana vairs nav vajadzīga un ka mijdarbība divu dvēseļu starpā izbeigusies. Par iemesliem nav jādebatē – tie var tikpat labi būt ļoti ievērojami kā arī pavisam sīki. Mūsu dvēseliskajā pasaulē tādas dalīšanās, kā man šķiet, nemaz nav.

Jūsu vēstules es vienumēr esmu sajutis kā dāvanas. Bet to, kāpēc mums kāds ko dāvina, mēs patiesībā nekad nedabūsim zināt. Ir tikai jāpriecājas, ka ir kāds, kuŗš mūs grib apdāvināt. Vēstule, kuŗa mums atklāj kaut tikai vissīkāko nieku no dāvinātāja dvēseles, ir neatlīdzināma un pārspēj visas citas, kuŗām jūtam tilpumu un svaru. Es domāju, ka tie cilvēki, kas nekad nav saņēmuši šīs dvēseliskās dāvanas, ir visnabagākie pasaulē. Es neapskaužu nevienu miljonāru, nevienu mākslinieku, bet apskaužu daudzus laimīgos, kam piederējušas kādas otra dvēseles dāvanas.

Nedrīkst uzlikt par pienākumu kādam, lai viņa dāvināšana turpinās cauri daudziem gadiem vai pat visam mūžam, bet jābūt pateicīgam par to, kas ir saņemts.

Ir, man šķiet, komiski, ja kāds grib atprasīt savas dāvanas atpakaļ, kad saskare pārtrūkst. Komiski tāpēc, ka viss, kas ir garīgi dots un tāpat arī saņemts, taču ir iebūvēts mūsu garīgās dzīves tapšanā un tādēļ vairs nav no mums atdalāms, tāpēc nav jēgas, ja atdodam atpakaļ aprakstītas papīra lapas.

Es nezinu, vai īsti esmu pateicis, ko gribēju un vai Jūs visu nesaprastu kaut kā citādi, jo vārdi jau nav īstie domu izteicēji. Jo sevišķi es to jūtu tad, kad gribu teikt, ko patiesu. Literārā forma, pie kuŗas esmu pārāk pieradis, bieži vien nomāc intīmo un vārdos grūt ietveramo patiesību. Ko var darīt!

Jūsu vēstuli izlasot man radās kādas ērmotas aizdomas. Kad Jūs runājat par kādu it kā letarģijas stāvokli, es sāku domāt, vai šis stāvoklis nav taisni tas, kuŗam vajadzētu nākt arī Jūsu dzīvē, jo tāds tas tagad ir visā trimdas pasaulē. Trokšņo tikai nervozie un politiski izvirzītie ļaudis, kamēr pārējie ir mierīgi un kā liekas ar atpūtas sajūtu atsakās no visa ārpus tīri ikdienišķo lietu loka. Visur valda liels pelēkums un padošanās apstākļiem. Vai pēc tam radīsies kāda atmoda? – nezinu pateikt. Domāju, ka ne, bet ka sāksies pastiprināta iekļaušanās svešas kultūras aplokā, kur jau dzīvo jaunā paaudze. Vai tas tā nevarētu būt arī ar Jums? Ja tā, tad tā varbūt mana vaina, ka es Jūs visus šos gadus ar savām vēstulēm esmu turējis kādā trauksmes stāvoklī un šis stāvoklis Jūs nogurdinājis? Visiem sapņiem reizi ir jāizbeidzas ar kādu īstenību. Ja tas tā nenotiek, tad sapņiem nav jēgas un tie mūs tikai vājina. Kaudzītes Matīss kaut kur saka: Visas parādības izbeidzas savā pretstatā – tā: diena izbeidzas naktī, veselība slimībā, prieks bēdās u.t.t. Ja tas tiešām tā būtu, tad ar mums viss ir all right.

Par sevi man nav nekas labs sakāms. Ja man pirms gada vajadzēja pārdzīvot traģēdiju, tad tagad jāredz, ka tai seko visdumjākā komēdija un tāpat kā pirms gada es biju tikai skatītājs, tā arī tagad esmu tāds. Laikam mans liktenis ir tāds, ka man nekad nav lemts dzīvot īsti veselu un normālu dzīvi. Tādu es dzīvoju tikai darbos, kuŗus rakstu. Un varbūt tāpēc es nezaudēju jēgu, kaut gan apstākļi to prasa.

Esmu uzrakstījis pārs stāstu un pamazām domāju par romānu, bet īsti vēl arvienu nespēju pieķerties.

Gada beigās mūsu Preses kopa laikam atkal rīkos literāro darbu sacensību ar godalgām, jo jaunie rakstnieki citādi rakstīšanai nav ierosināmi.

Ir skaisti vakari un naktis un es varēšu daudz staigāt, bet par nelaimi labā kāja tik stīva, ka necik ilgi nespēju paiet un tāpēc jāmācās vakari pavadīt mājās.

Jūsu J. K.

———————-

[not included in book – written at Easter – Palm Sunday? 14th April? 1957?]

Svētdien.

Gribētos parunāt. Vakarvakarā no Melburnas taunhalles noraidīja pa radio Bacha Sv. Mateusa pasiju – divas stundas. Bachs ir manis iemīlēts. Būtu varējis klausīties visu nakti. Vecie, skaistie korāļi, kas iepīti pasijas tekstā, aizved uz kādu tik tāļu pasauli, ka tā jau izklausās pēc pasakas. Galu galā tā jau arī ir vairs tikai pasaka. Pasaka, stāstīta baznīcā, kapsētā, visur citur. Klausoties šai pasakā rodas labas un skaistas domas. Bet nav kam tās pateikt, jo apkārt ir tikai četras sienas un šodien to domu vairs nav. Tūliņ, kad tās radušās vajag rakstīt dzejoli, ja ne, tad vajag tās pateikt otram cilvēkam, varbūt pat dzīvniekam, tad domas nepazūd.

Jā, es varēju braukt uz sitiju un noklausīties to koncertu tieši, jo tas nemaksā dārgi un ko braukt ir tikai pusstunda. Bet taisni tā atpakaļbraukšanas pusstunda dārdošajā vagonā biedē. Bail, ka viss zālē mantotais aizdārdēs vēl vagonā sēžot un mājās vairs nebūs nekā. Labāk tāpēc ir gulēt gultā, aptumšot spuldzi un tad nogrimt neziņā. Bet protams, kad skaņas beidzas, arī te klusums kļūst tukšs un baigs.

Šodien ir ļoti silts un tāpēc šī svētdiena ir līdzīga daudzām tām Pūpolsvētdienām, kādu vairs nekur nav. Tas ir smieklīgi, ka Pūpolsvētdiena ir, bet pavasaŗa nav – ir rudens. Nebūs arī Lieldienu. Kā var būt Lieldienas, ja nav augšāmcelšanās? Kas vairs var augšām celties – domās, sirdī, visā cilvēkā? Atliek mūzika un dzeja, tais klausoties var saprast, kas ir augšāmcelšanās. Jums ir abas, tāpēc Jums iespējams ticēt. Ja lasa viena otra jauna dzejnieka darbus, tad arvien ir slepena vēlēšanās: tagad es redzēšu, kā kāds svin savu augšāmcelšanos un es varēšu par to priecāties. Bet cik reti ir tie gadījumi! Tagad visi grib tikai baidīties, baidīties un pie tam būt oriģināli.

Nupat man pa tālruni pieteicās ciemiņš – deviņpadsmit gadus veca maza dvēsele. Drīzi viņa būs klāt un es vēl nezinu, ko mēs tad uzsāktu? Varbūt būs jāiet uz kafejnīcu vai kā? Es jaunatni vairs nepazīstu, esmu no tās pārāk tāļu. Jums citādi, Jūs pa daļai vēl pati neesat no tās šķīrusies un bez tam Jums divas jaunības stāv cieši blakām… Varbūt Jūs mākat dzīvot tām līdzi, varbūt tās dzīvo Jums līdzi, kas to lai izšķir.

Būtu varējis vakarvakarā rakstīt, tad droši vien vēstule būtu citāda nekā šodien. Labāk tādēļ nerakstīšu vairs tālāk. Ir gan kāda lieta runājama, kas man liekas pavisam nopietna, bet pagaidām tā arī jāatliek uz kādu citu reizi. Es to esmu jau atlicis un atlicis, lai paliek arī šoreiz. Vakarvakarā domāju, ka šodien runāšu, bet tagad būtu jāsteidzas un tāpēc labāk ka nesaku nekā.

Lai gan Lieldienu nav, tomēr pēc veca paraduma saku – Priecīgas Lieldienas.

Jums jāpasaka man, ko lai daru. Bet domāju, ka nav vajadzīgs rādīt kādu labvēlību, ja domājiet citādi.

Vēstuli sāku rakstīt vakar, bet pametu nepabeigtu, jo domās bij juceklis un likās, ka es nespēšu labot to, ko aizpagājušā vēstulē biju pateicis aplami. Jūs jau sapratīsit, ka es domāju par tiem pārs teikumiem, kas Jūs bij veduši uz domām, ka Jums nebūtu ļauts no manis kaut ko gaidīt. Un tas Jums liekas tāpēc, ka esat atļāvusi pateikt, ko jūtat. Es pārlasīju manis rakstītos teikumus vairākas reizes un redzu, ka tiešām tā Jums varēja likties. Bet tikai tāpēc, ka es nebiju varējis savas domas pateikt tā, lai Jūs tās saprastu kā es tās biju domājis. Kā gan es būtu varējis noraidīt to, pēc kā ilgojos – pēc otra cilvēka tuvuma un pēc tā, ko viņš domā vai jūt! Bet es biju toreiz dziļā depresijā un ja jau parasti man ir gŗūti ko par sevi teikt, tad depresiju brīžos tas man ir pavisam neiespējami. Tāpēc jau es ilgāku laiku nerakstīju Jums, baidīdamies, ka Jūs dažu ko sapratīsit citādi nekā domāts. Bet kad izlasīju Jūsu vēstuli, man bij kaut kas par sevi jāsaka un es gribēju teikt to, ka tāpat kā mana dzīve man vairs šķiet tikai tukša illūzija, tāpat arī viss tas, ko Jūs no manis vairs varētu gūt, varētu būt illūzijas. Pēc Sigurda nāves es nespēju atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ka esmu vainīgs pie viņa posta ar to, ka nebiju pratis viņu atbalstīt. Un katrā depresiju brīdī man šķiet, ka katrs cilvēks, kuŗš man ir tuvs, tāpat reizi cietīs manis dēļ.

Man nekad nav bijuši draugi, varbūt tāpēc man nav iespējams sevi nevienam parādīt. Esmu gaŗus, gaŗus un nejaukus gadus staigājis maskā, noliedzis sevi. Tas tagad atriebjas, jo kad nu esmu brīvs un gribētu būt cilvēks blakām citiem cilvēkiem, es nespēju vairs pateikt, ko jūtu pret viņiem. Šī apziņa mani nomāc: es ilgojos kaut jel pēc viena cilvēka, kuŗš man nebūtu tikai gaŗāmgājējs, jo arī tad vēl var teikt, ka dzīve nav tikai illūzija. Bet parasti bijis tā, ka viens otrs, kuŗam esmu mēģinājis tuvoties, no manis novēršas, jo domā, ka es viņu noraidu. Es neprotu parādīt, cik vajadzīgs man otra cilvēka tuvums, viņa pasaule, kuŗā arī es drīkstētu ieskatīties.

Es nezinu, vai es esmu Jums ko noskaidrojis, jeb varbūt padarījis sevi tikai vēl svešāku. Lūdzu, piedodiet, ja tas tā būtu, gribējis es to neesmu.

Jūsu J.K.

—————–

Apmēram 17.4.1957.

Jūsu vakar (10.4.) rakstītā vēstule ir laba, to saņēmu šodien, Zaļā ceturtdienā, un vakarā tagad mazliet Jums uzrakstīšu. Nezinu cik dienas no vietas jau lasu pupas, šī ir pirmā brīvā diena, kad nav jālasa. Rītu arī nebūs jālasa. Bet ne tādēļ, ka ir svēta diena, bet tādēļ, ka nav tirgus kur sūtīt. Pupas ļoti lētas, bet tas neko negroza, jālasa tāpat. Par to nav vērts runāt. Bet ko es varu runāt, ka labāka nekā neprotu? – Uzsāku ar klavieru stundām Gosfordā un man tur ir – tikai viena skolniece. Tanī pat ieliņā, kur pasniedz stundas (kur atradu istabu ar klavierēm, ko man uz dienu nedēļā izīrēja) izrādās, ir vēl kāda cita, jau ilgi tur dzīvojusi skolotāja, tie skolēni, kas pieteikušies uz manu sludinājumu, parasti atrod ceļu uz viņu. Bet – ko es varu darīt? Te mājās tagad nāk jau 4 skolnieces, bet tikai reizi nedēļā. Daudz vairāk jau man arī nesanāktu laika, ko tām ziedot, tikai tanī dienā, kad braucu uz Gosfordu, lai man nebūtu jāpiemaksā, man vajadzētu tur vēl kādus skolēnus. Tomēr – tur laikam nav ‘money in’. Tas mani nevar glābt. Mazākais ne uz reizi. Nu pamazām lai tas tā iet.

Visam citam nav bijis laika nemaz. Spēlēt dabūju mazliet pašā vakarā, kad ir tāds nogurums, ka citu arī neko nevaru, kā tikai ko paklimperēt.

Pa vidu tomēr šo to lasu. Sidnejas Morning Heraldā tikko viens pēc otra nāk 2 godalgoti romāni. Pirmais £2000 ieguvējs un otrais £1000. Pirmais bija uz zaķa. Otrais ir gluži labs. Es par to priecājos un izlasu katru dienu. Izpētīšu vēlāk, kas ir autors, pazīstams rakstnieks, vai jauns šinī nozarē. Lai kā, man viņš patīk. Viņam ir stils ko varu cienīt.

Lasīju arī Jūsu dēla stāstu, nupat beidzu, tikai vakar saņēmu Ceļa Zīmes. Stāsts ir lasāms vairāk reizes, tās ir filozofiskas pārdomas, pretišķības, humors, viss jaukts un intriģēts tā, ka to vienkāršs lasītājs uz reiz nevar sagremot. Stils, valoda, man atgādina Jūsu valodu. Beigās ļoti skaisti ir aina par Amerikas cilvēku – tas ir pilsētu šobrīd. Ļoti plastiski, skaisti uzgleznota. Tā kā man gandrīz gribētos no viņa lasīt kaut ko mazāk gudru, vai mazākais tikai ar daļu no tik lielas gudrības iekšā, kā ir šinī stāstā. Katrā ziņā, stāstu pārlasīšu arvien.

Ko viņš rakstījis par Lesiņu, arī to esmu jau pārlasījusi vairākkārt. Jūs sakāt – ‘vai ādiņa bija ģērēšanas vērts – ?” Kaut kas līdzīgs arī man bija iekritis prātā. Es gan ļoti labprāt ņemu Lesiņa grāmatas rokā – bet tik trīsskārtīgu dziļumus es viņā nebiju spējusi iedomāties, bet tā ir – mana vaina. Janka muzikants man pavisam nepatika, un gandrīz nevarēju saprast, kā Lesiņš atļāvies tādas bezstila lietas, kā bezgalīgās, modernās pārrunas un visādus citus izplūdumus. Bet – es to lasītu otrreiz, ja man šī grāmata būtu. Lesiņā ir liela pievilcība.

Tikko nāku uz domām, ka būtu jāiegādājas V. Kārkliņa raksti. Ceļa Zīmēs ir viņa novele Nobela prēmija, bet es nepazīstu viņa lielos darbus. Šķiet viņš ir izaudzis par vienu no pirmajiem mūsu rakstnieku rindās.

Gribēju tikai mazliet rakstīt, un esmu piegrūdusi jau trīs lapas!

Nu labi, ka arī Neboise atzīst manu Kaimiņu. Gan jau nu ir viņš arī vienpusīgs. Bet – lai.

Gudroju visādi, kas man uz pāris mēnešiem varētu atbrīvot no maniem pienākumiem lauku darbos? Ja es varētu tikai savām lietām nodoties, es tomēr kaut ko varētu atkal paveikt. Bet tas ir sapnis. Jūs zīmējat savā būdā! Arī man sāk uzmākties ofortiskas vīzijas, kad paskatos ielejā un kalnos un savā Dzidrā. Un tad pavisam galva sagriežas – esmu sākusi vēl kaut ko citu, pašās beigās – rakstīt! Un pametusi ‘iestudēto’ techniku grafikā! Ak – prāta nav ne vienā ne otrā, ne trešā manā darbā. Tomēr laiks ko man dotu, šo to saglābtu… Un Zīverts – ? Tikai – čalojums! Vai tas nav skumji?

15. 4. 1957.

Priecīgus Lieldienu svētkus!

Šogad tik tālu esmu no tā, ko uzrakstu, tas ir no Lieldienām, ka to nemaz aptvert. Jums būs jābūt kāzās un iesvētībās – arī maz līdzības ar Lieldienām. Bet varbūt būs kāds brīdis kādai Lieldienu domai. Novēlu to no sirds.

Jūsu E. Dz.

1957.18.4.

Ir patīkami, ka otrā Zīverta luga man patika. Tā bij īsta luga un arī Gulbergs, Lita Zemgale un Irisa Akmeņkalne bij īstas aktrises. Protams, Akmeņkalne man patika vislabāk, jo viņa bij arī jauka meitene. Viņai bij sarkani mati un tādas meitenes man arvienu patikušas. Es ar viņu drusku iepazinos dienu pirms izrādes mūsu Preses kopas sanāksmē, kur bij Zīverts ar visiem Sidnejas aktieriem. Viņa spēlēja labi, tas ir – labi kā meitene, bet ne kā kāda rutinēta aktrise. Es jau gribēju viņai uz skatuves uzsūtīt vienu dzejoli. Bet pārdomāju, ka to var iztulkot dažādi un paturēju dzejoli māja.

Preses kopas sanāksmē viens no mūsu jaunajiem rakstniekiem lasīja savu stāstu un pēc tam par to bij runāšana. Zīverts ir šādās sarunās patīkams, jo nerāda sevi par speciālistu. Drusku parunājos ar Ainu Neboisi un viņa man pastāstīja par sevi dažas lietas, kas mani taisni sajūsmināja. (Ja tik tā bij sajūsma?) Viņa ir pirmā no šeit man pazīstamajām jaunajām rakstītājām, kam ir tāda uzņēmība un drosme. Man šķiet, ka no viņas tiešām var iznākt kas labs, kaut gan arī viņai ir vīrs. Bet visi vīri jau sievas nebremzē.

Jā, tad es biju kāzās. Tās nesvinēja mājās, bet viesību namā. Tomēr ne pēc austrāliešu modes, bet pēc latviešu paražas, jo visi sēdēja pie galdiem un ēdienu trauki nebij jātura rokās un nebij jābaidās, ka kaut kas uzlīs uz biksēm. Ļaužu bij daudz un no tiem lielā daļa man pazīstāma. Un tā kā precējās profesora meita, kas jādomā arī pati drīz būs profesore, tad bij krietni daudz studentu un arī bečleru. Bet savādā kārtā šī mācītā jaunatne bij ļoti nopietna, jāsaka taisni klusa un viskustīgākā bij vecākā paaudze, kuŗas starpā gan es biju vienīgais smilšu vecis. Man bija stipri gaŗlaicīgi un pie galda biju iesēdināts vēl starp divām pavisam jauniņām studentēm, ar kuŗām es nezināju ko iesākt. Viņas dzēra tikai limonādi, tāpēc visu citu man vajadzēja dzert vienam pašam, kas arī ir mazliet gaŗlaicīgi.

Tātad kā biju paredzējis, Jums ir jāmocās ar pupiņām? Iedomāties kā tas ir, es nespēju, bet ticu, ka tas ir visnepatīkamākais darbs pasaulē. Un tā kā palīdzēt es nekā nevaru, tad atliek tikai tā cerība, ka pasaulē viss reizi beidzās un tāpēc reizi arī Jūs atbrīvosities no šī nelāgā stāda. Kad eju gar augļu veikaliem un redzu, ka tur stāv neskaitāmi pupu kurvji, es tos apskatu ar nicināšanu. Es iedomājos, ka varbūt tur ir arī Jūsu lasītās pākstis. Droši vien Jūs tagad nespējiet spēlēt un tāpēc diezgan gaŗie vakari varbūt ir tukšāki, jo rakstīšana jau nedod to, ko var dot spēlēšana?

Es vēl vienumēr turpinu būt izjucis un tādi sīkumi, kas varbūt citu reizi man paietu gaŗām neievēŗoti, tagad ieduras kā skabargas. Es ar tiem mocos dienām ilgi, lai gan zinu, ka tam nav nekādas jēgas. Bet ko lai dara, ja nav neviena kakta kur varētu aiziet un kādu brīdi paslēpties no savām domām? Dumji arī tas, ka vēl vienumēr nevaru iet vakaros pastaigāt, jo tad pārs vakara stundas paiet it kā nebijušas un var iet gulēt.

Dažreiz pie manis atnāk kollēga E. Kreišmane un lasa priekšā savu jauno darbu, no kuŗa viņai varbūt iznāks romāns. Būtu jau labi, ja tiešām iznāktu. Bet tā kā viņas ikdienas dzīve atgādina klumburēšanu pa veciem kapiem, tad nevar zināt cik tālu viņa tiks.

Bij patīkami, ka visi mani ierosinājumi par J. Jaunsudrabiņa jubilejas svinēšanu, kā liekas, atraduši auglīgu zemi un varbūt tiešām īstenosies vēl plašākā mērā nekā pats biju domājis. Labums pie tam vēl tāds, ka man pašam tur nekas nav jādara, varēšu sēdēt un skatīties, kamēr citi uzstāsies.

Pūpolsvētdiena šogad bij skaista un atgādināja Latvijas aprīli – drusku vēss, saulains laiks, klusa diena un strazdu svilpošana.

Lieldienās esmu aicināts Jurjānu ģimenē. Man tad būs tur jāpaliek pa nakti, bet otrā dienā jāpiedalās kāda tālāka ģimenes nozarojuma iesvētību svinībās. Bet tā kā tāda lieta, kad viesotos kādā svešā ģimenē tik ilgi, notiktu pirmo reizi manā mūžā, tad nezinu vai būšu spējīgs to uzņemties. Esmu paradis katru dienu vakarā apgulties savā gultā.

Vai Jums arī paredzama svētkos kāda dienas kārtības maiņa? Vai nu tāda būtu vai nē, tomēr nobeigšu ar mūžveco sveicinājumu:

Priecīgus svētkus!
Jūsu J. Sarma
(šis paraksts izskrēja negribot.)

1957. g. Lieldienas.

Jā, man ir tāds brīdis, kad varu domāt par Lieldienu aicinājumu, kādu Jūs man novēlējāt. Bet vai tas man varēja atnest kādu augšāmcelšanās prieku? Ja Jūs no Lieldienu domas esiet tālu, tad mani tā vairs nekur neaicina. Mirušie vairs neceļas. Bet Jums vajag ticēt, ka reizi piedzīvosit augšāmcelšanos. Katrs mākslinieka darbs ir augšāmcelšanās no nespēka, ir savas dvēseles pacelšana gaismā. Es to vairs nespēju un man katrs darbs nav vairs sevis pacelšana, bet bēgšana no sevis. Un bēgšana nevar kļūt par augšāmcelšanos.

Sestdienas vakarā es aizbraucu pie Jurjāniem un paliku tur pa nakti. Pēc tik ilgiem gadiem es varēju atkal reizi noskatīties ģimenes atmosfairā, uzmosties no rīta svētku sajūtā. Tas bij labi.

Pēc pusdienas mēs aizbraucām uz baznīcu, kur notika iesvētības. Tas bij lielajā Memorial baznīcā un es pēc ilgiem laikiem redzēju kopā tik daudz baznīcēnu. Prāvests runāja labi un visa ceremonija noritēja ļoti svinīgi.

Kad pēc dievkalpojuma jaunie draudzes locekļi sastājās baznīcas kāpnēs fotografēšanai, bij jāpārtrauc ielas satiksme ļaužu drūzmas dēļ. Dažām jaunām dāmām bij sadots tik daudz puķu, ka viņas tikai ar pūlēm varēja tās noturēt rokās…

Pēc tam nu man kopā ar Jurjānu ģimeni vajadzēja braukt uz vienām viesībām. Bet tam man pēkšņi pietrūka uzņēmības – ienāca prātā prāvesta kunga sprediķī dzirdētie vārdi: Ko Jūs meklējiet dzīvo pie mirušajiem!… protams, es tos dzirdēju otrādi – ko tu, mirušais, meklēsi pie dzīvajiem! Es nespēju braukt līdzi laipnajiem ļaudīm un , noskatījies kā viņi aizbrauca, pats braucu mājās.

Jau pāris dienas mani bij piemeklējusi ne visai smaga išiasa lēkme un es devos mājās to ārstēt. Daudz tā mani nemoka un tikai apsēšanās, piecelšanās un ģērbšanās izdarības ir mazliet nepatīkamas problēmas.

Bij vēl tikai agrs vakars un to īsinot es lasīju jauno Damberga romānu Dievu augšāmcelšanās. Es to lasīju gandrīz ar aizraušanos. Tas ir autobiogrāfisks darbs, rakstīts īpatnā stāstīšanas veidā ar dialogu un svešu stāstījumu iespraudumiem un jaukts filozofiskiem prātojumiem un aforismiem. Šis veids man ļoti patika ar savu nosvērtību un visa notiekošā vērtēšanu. Domāju ka romāns ir vienīgais šāda veida darbs latviešu literatūrā un ja gribētu to salīdzināt ar kādas citas literatūras paraugu, tad varbūt ar Gētes Wahlverwandschaften. Domāju gan, ka mūsu tagadējā laikā tas neatradīs cienītājus, jo meklēšana pēc sevis un sevis skaidrošana tagad nav modē. Katram laikam ir savas ilgas, savas cerības un sava mīlestība.

Manī Damberga romāns atmiņā piecēla to laiku, kad pats biju viņa romāna personu gados, tas ir laiku ap 1905.-1906. gadu. Varbūt arī tāpēc tas tā saistīja, jo taisni šais gados jau es kā jauns zaķis sāku maldīties pasaules literatūras džungļos un negulēju naktis Ibsena, Hauptmana, Hamsuna vai Dostojevska dēļ. Kur tie laiki!… Bet bez tiem es nebūtu spējis uzrakstīt nevienas rindas… Ar Jums tas ir citādi. Mazākais man tā šķiet. Jūsos ir kāda dziļāka pasaule, kas nosaka to kas jādara. Varbūt tā ir bijusi mūzika, kas veidojusi gaŗām visiem citiem iespējamiem elementiem Jūsu pasaules būtību? Varbūt maldos tā domādams, jo esmu vājš psichologs. Bez tā, ko cilvēks par sevi saka, ir vajadzīgs to arī redzēt, lai saprastu, ko viņš domā. Es ar Jums nekad neesmu runājis, es nekad nekā neesmu no Jums dzirdējis. Viss ko es par Jums zinu, ir tikai rakstīts. Varbūt, ka tad, ja es to būtu dzirdējis, es visu saprastu labāk, dziļāk, patiesāk. Varbūt es tad redzētu pavisam citu cilvēku – pilnīgāku, man vērtīgāku. Varbūt. Varbūt arī Jūs tad par mani zinātu daudz ko vairāk nekā tagad esat uzzinājusi šo četru gadu laikā. Tagad Jūs ziniet ļoti maz, tik pat kā nekā. Man tagad liekas tā, ka būs jāaiziet no pasaules nepasakot par sevi nevienam nekā. Ja pieņem, ka katrs cilvēks ir pasaulē par sevi, kura spēj uzplaukt tikai saskaŗoties ar citām līdzīgām pasaulēm, tad jāsaka, ka īsteni ņemot mana pasaule ir palikusi neatvērusies, neuzplaukusi un tātad īsteni sakot arī man pašam nepazīstama. Mēs sevi atklājam tikai saskaroties ar citiem un arī tikai tā pārbaudām un izvērtējam sevi.

Ir tik daudz ko domāt, tik daudz ko runāt, bet vai par to var rakstīt? Rakstīšana nereti iznīcina domāšanu.

Vēstuli es rakstu vakarā, tāpēc nevar zināt, vai Jūs to saņemsiet. Bet es gribētu pieradināt sevi arī pie rakstīšanas vakaros, jo gaŗie vakari ir citādi pārāk mocoši un tukši.

Jūsu J. K.

24.4.1957.

Ir pagājusi nedēļa. Saņēmu šodien Jūsu otru vēstuli. Paldies par svētku vēlējumiem. Nebija nekādu svētku.

Pupas, tikai pupas. Govij atlēca teļš, tā jāslauc, jālaistās ar pieniem. Vistas dēj pāri par 200 olu dienā (tas vēl ļoti maz), tās jānotīra un jāsaliek kastēs vakaros. Vistas taisa arī ļoti derīgus putnu mēslus, tie jāliek tīrumā un tur jāsēj zirņi, tad tie – jālasa un tā joprojām.

Nu jā – un beidzot tas viss pāriet. Viss reiz pāriet – arī pupu lasīšana.

Bet – ko es labāku gribēju teikt? –

Labi, ka otra Zīverta luga Jums patika. Labi, ka satikāt cilvēkus, tas dod sparu vēl arī man ko cerēt. Cīnīties! (Tiklīdz pupas beigsies…) Jeb varbūt tomēr mazliet agrāk?

Vai Inga būs pielikumā?

Tā kā mana Sievietes dienas grāmata, ja tā izaugs par romānu (ir iekrājušās atkal dažas lapas) būs tomēr ļoti personīga grāmata, tad nezinu, vai es to drīkstēšu izdot, kā savu pirmo? Tādu nedrīkst sasteigt, mazāk vēl kā citu ko. Pirms tam man vajadzētu sakārtot vienu stāstu grāmatu. Ko Jūs par to teiksiet? Zinu ko – „vispirms šie stāsti tad jāuzraksta.” To Jūs man reiz jau teicāt. Es jau rakstu arī. Ir iesākti un neizveidoti veseli 4. Es sevi mierinu ar grāmatas domām. Es sāku pagurt no ikdienas. Nekas man vairs nepalīdz. Arī prieks par kaut ko labāk izdevušos, piemēram par kādu stāstu, arī tas vairs neglābj. Man vajag kaut kā taustāma uz kā balstīties. Es domāju – grāmata varbūt kaut kas būtu. Varu saskaitīt kādus 13 stāstus (bez nometņu un kaŗa dzīves stāstiem, ko sakārtotu citā kopā). Šī grāmata būtu divi daļās: pirmā ar tēmām no Latvijas laika, otrā no šejienes.

       I

  1. 1. Krūmu zeme
    2. Aiviekstes noslēpums
    3. Baltās bikses
    4. Vilšanās
    5. Kapusvētki Ļaudonā
    6. Pasaka (nr. 2)
    7. Rumulēšanās
    8. Divi gadi    (Nepabeigti)
    9. Svētdiena nedēļas vidū      ( ”)

       II

  1. 10. Kažokvestīte
    11. Pasaka (nr. 1)
    12. Inge
    13. Megpaja dziesma (Nepabeigts)

Kā tas viss kopā būtu? Tie kas nav pabeigti, jādomā ir tādi paši kā tie kas ir pabeigti. Visa grāmata būtu bez neviena īsta līķa, jo arī nepabeigtie ir bez nokautiem. Divi no tiem varbūt ir ar drūmāku pieskaņu. Tomēr – tikai ar pieskaņu. Tā kā nav dramatisku tēmu, tad viss smagums, tas ir – visas vērtības ko no šīs grāmatas kāds varētu gūt, jāliek stilā, valodā, skatījuma īpatnība.

Nepabeigtie jāuzraksta labāk kā citi jau uzrakstītie. Šis uzdevums mani bremzē. Bet jāmēģina.

——————–

[not included in book – no date]

Megpaja dziesmu es negribētu nepārstrādātu iespiest. Ir vietas, kur es to banalizēju laika trūkuma dēļ, jo to ko patiesi šai lietā domāju, nevarēju tik tuvi izšķetināt un iztirzāt, kā gribēju. Pāris vietās arī daži atsevišķi teikumi ir jānosvītro. Bet to es nevaru labi izdarīt pirms kāda pusgada. Viņam jākļūst man pašai svešam (šim stāstam) lai es pareizi tam pieliktu un atņemtu. Tā kā ar iespiešanu man nebūtu vērts steigties. Bet – nu iznāk tā, ka man nav ko iespiest. Hm? Esmu noslinkojusi. Visi iecerētie guļ kā līķi dīķī – nav spēka un maņas tos izzvejot. Bet mēģināšu atkal strādāt vairāk, kad holidejas bērniem beigsies (Es pati tam neticu ko saku – man [ends here]

——————-

27.4.1957.

Ir vēl viena Jūsu vēstule saņemta. Un atbildes sarakstītas vēl nenosūtītas. Jūs šinī vēstulē sakāt, ka bez jaunībā lasītā nebūtu tagad spējīgs uzrakstīt nevienas rindas. Es domāju, ka tas, ka es rakstu, arī nav tikai no mūzikas vien. Varbūt tur mūzika darbojusies un darbojas līdz, bet tas kas lasīts ir devis savu tiesu. Par to nākošā vēstulē

Jūsu E. Dz.

P.S. Jūsu pēdējā, vakarā rakstītā, vēstule ir skumja, bet viņā priekš manis ir vairāk, kā dienā rakstītajā. Paldies!
T. p.

1957.27.4.

Grūti ir kāpt pazemības kalnā, bet tomēr nepatīkami tas nav un es to daru labprāt. Kādreiz (un diezgan bieži) gribas būt zemākam kā zālei. Jā, to es teicu: ja Jūs nerakstīsiet, tad nebūs manu vēstuļu, bet tagad man ir žēl, ka es tā teicu, kaut gan tas bij loģiski domāts un teikts. Bet vai ir tā, ka cilvēki raksta vēstules loģikas dēļ un vai tie, kas tās lasa, priecājas, ka vēstule uzrakstīta loģiski? Kad es izlasīju teikumu Jūsu vēstulē: lai es nevienam nebūtu laba un tomēr pret mani būtu labi, lai es nerakstītu un tomēr – lai man rakstītu, es sapratu, ka mana loģika ir aplama. Bet ka tas, ko Jūs domājāt, bij dabiski. Tas ir ka mēs gaidām, lai mums raksta arī tad, kad mēs nerakstām. Tas ir dabiski, jo arī es domāju taisni tāpat. Tas ir arī neganti cilvēciski, jo mēs visi gaidām atpestīšanu, piedošanu, mīlestību arī tad, kad paši to nespējam radīt vai dot. Nevien gaidām, bet arī ilgojamies pēc tā. Vienumēr, visur dzīvei cauri. Tā tam vajag būt visu cilvēku starpā un nevien tikai mātes un bērna starpā. Un ja tas tā nav, tad tāpēc arī dzīvei nav jēgas.

Nē, nav iespējams ne ienīst ne saistīt to kas ir bijis labs, jo tas jau vairs nav no mums atdalāms, tas kļuvis mūsu sastāvdaļā. Arī ar ļauno tas ir tāpat. Nekad nav iespējams atbrīvoties no tā ļaunā, ko paši esam darījuši. Gan varbūt no tā, ko citi mums darījuši. To varbūt varam aizmirst, par to nedomāt. Pašu darīto ļaunumu mēs mūžīgi nesam sev līdz kā nejauku nastu.

Droši vien es neesmu pateicis to, ko gribēju un arī ne tā kā gribēju, bet es jau būtu mierā ar to, ja Jūs varētu ticēt, ka gribu būt pazemīgs. Tas būtu labi, ja Jūs atbrauktu uz Adelaidi, un paņemtu līdz arī savu meiteni, lai viņa redz mūsu kultūras norietu šeit, jo viņai tas varbūt liksies kā kāds gaišums, ko viņa paņems līdz savam mūžam. Varbūt arī Jūs pati nonākusi citā pasaulē, atspirgsit un varbūt Jums radīsies kāds līdz šim nezināts spēks, kas palīdzēs dzīvot tālāk.

Man Adelaidē nav ko meklēt un es Jums jau laikam rakstīju, ka atteicu adelaidiešu laipnajam aicinājumam piedalīties personīgi viņu rīkotajā rakstnieku dienā. Man tas būtu saistīts tikai ar nepatīkamu sevis izstādīšanas sajūtu un ar vārdu uzklausīšanu, kas man kļuvuši pretīgi.

Es ļoti vēlētos Jūs redzēt, kaut varbūt šī sastapšanās varētu norisināties tāpat, kā Jūsu stāstā, kad mazpilsētas jaunkundze ierauga, ka patiesība atšķiras no viņas sapņiem par to. Liktenis bieži vieno nevienojamo un šķiŗ to, kas liekas vienots mūžam. Un kas gan spēj iznīcināt tos skaistos mirkļus, ko es no Jums esmu mantojis šais tukšajos gados? Nekad. Neviens.

Jā, es rakstīju pagājušā vēstulē, ka mana dzīve pamazām izvēršas komēdijā, tas ir, ka man gribot negribot tajā jāiesaistās. Komēdijas ir īstas komēdijas tikai tad, ja aiz tām slēpjas traģēdijas. Taisni tāda ir manējā. Grūt pateikt cik ilgi tā varētu turpināties? Tomēr bieži beidzās arī komēdijas. Es esmu ļoti vieglprātīgs aktieris un domāju, ka galvenais ir tas, lai es nezaudēju savu formu. Jo kas ir aktieris bez formas? Tas ir tikai diletants. Tas ir pretīgi noslēgt savu mūžu kā diletantam.

Es domāju, ka Jūs neko lielo nesaprotiet no tā, ko stāstu? Bet tas arī ir vajadzīgs. Ja mēs par otru cilvēku visu saprotam, tad gribot negribot sākam tam just līdzi, sākam domāt kā tam palīdzēt, kā to mierināt. Tātad, ja es Jums stāstītu konkrētus faktus, tad ar to uzkrautu lielu smagumu, jo nevar zināt, vai man un Jums ir vienādas domas par to, kas ir komēdija, kas traģēdija. Tagad, man šķiet Jūs daudz nedomāsit par visu to. Bet tomēr es Jums esmu izstāstījis, kas ar mani notiek un Jūs ziniet par mani daudz vairāk nekā citi.

Jā, es gribētu Jūs redzēt, bet tūliņ, šo pašu vakaru, pēc vienas stundas. Ziemassvētki! Tas ir neiedomājami ilgs laiks! Es vienmēr domāju tikai par to, kas var notikt šodien un varbūt rītu. Pārējie ir migla, tukšums, tumsa, ar ko nav iespējams saistīt nekādas domas, nekādas vēlēšanās, nekādas ilgas.

Šodien priekšpusdienā es pabeidzu noveli Pigmalions. Antika novele – tā es to nodēvēju puspajokam, puspatiesi. Sižets ir no grieķu mitoloģijas. Tēlnieks izveido sievietes tēlu, iemīlas tai un lūdz Afrodīti, lai viņa dod tā tēlam dzīvību. Afrodīte pati iemiesojas tēlā un tas kļūst dzīvs. Kad tēlnieks to redz, viņam jāmirst, jo cilvēks nedrīkst skatīt dievus vaigu vaigā.

Vakaros es ar nesaprotamu aizrautību vēl vienumēr lasu Tolstoja Kaŗu un mieru. Esmu vēl ticis tikai līdz pusei.

Jūsu J. K.

P.S. Mazais nieciņš Jūsu vēstules noslēgumā ir īsta dzeja.

Marts 1957 (Ķikure/Kikure)

2.3.1957.

Laiks iet milzīgi ātri. Nenotiek nekas. Strādāju mazliet. Tikai atzīmes. Jūsu padoms 2 gadus ziedot grāmatai, ir labs. Grūts, jā. Bet es tomēr tam pieķeŗos. Pārrakstu kādu Vācijā uzrakstītu stāstu, to ko H. Rudzītis gribēja iespiest žurnālā Laiks. Izlasot to pēc gadiem, redzēju, ka tas ir citā toņkārtā, kā es tagad rakstītu, bet no jauna to celt un veidot negribēju. Tagad pārrakstot labojumi rodas paši no sevis un stāsts iznāk labāks. Bet viņā nav daudz fabulas, tikai nometnes dzīves dažas ainas no pirmā bēgļu gada. Nosūtīšu to Jums pēc dažām dienām. Ko Jūs rakstiet? Kā iet ar Bībeles pētīšanu, kas ar iecerēto Dāvida dēla romānu? Lūdzu rakstiet par sevi, par savu apkārtni, par cilvēkiem ko satiekat un visu, daudz! Esmu ļoti vientuļa. Jūs esiet cilvēkos cik Jums patīk un variet izvēlēties arī tuvus sev no tiem.

Jūsu E. Dz.

————————–

[not included in book]

4.3.1957.

Šovakar saņēmu Jūsu vēstuli. Lakatiņu nosūtīšu. Domāju, ka viņš ir tomēr par niekkalbīgu, tādēļ kavējos.

Nosūtu pārrakstīto nometnes dzīves tēlojumu. Man ir apmēram 6 tādi tēlojumi, vēl tikai daži uzrakstīti un pavirši, kas ietver bēgļu gaitas – sieviešu un bērnu bēgļu gaitas. Ja visus tos uzrakstītu un sakārtotu pareizi, būtu kāda laikmeta dokumenti. Pamatā tā pati mana nelaimīgā īpašība, ka rakstu par sevi – un tomēr, ne tikai par sevi, mani tur varētu aizvietot simtiem citas.

…Lai vairāk pateiktu, nav jārunā par visu uz reizi. Par karu mēs varētu gūt diezgan skaidru jēgu, noklausoties vienas sievas stāstu. Šinī tēlojuma rindā varētu būt arī tas raksts par zirgu, ko Jums reiz nosūtīju, tikai arī tas būs jāpārstrādā.

Gaidu ar lielu interesi Neboises stāstu. Ar beigām kaut kas nav kārtībā – Jūs sakāt. Mēģināšu Jums uzrakstīt, kad būšu izlasījusi, kāds šis stāsts man liekas.

Kādas ir manu stāstu beigas? Ingei man liekas sākums un beigas nav neko slavējami. Patiesi man vajadzēja vairāk pievērsties tai domai, kas man tur bija – ka jaunība ir mūžam tāda pat – tīra un spējīga skaistai dzīvei. Ja viņa tāda nav, bieži meklējama vaina vecā pasaulē, kura to nomāc.

Ingi protams būšu priecīga redzēt iespiestu, es neceru ka īsā laikā uzrakstītu ko labāku. Nekas neiet uz priekšu. Galvenais iemesls tam laika trūkums – tomāti. Pupas stādītas. Mani arī attur no rakstīšanas kādas bailes, ka nebūs nekas labs tikai, kad sāku rakstīt rodas prieks strādāt. Tā, itkā uzdevuma sajūta, ka īsa laika brīdis jāizmanto lieti – jāuzraksta kas labs – tas liek klāt jaunu smagumu vielas pārvarēšanas darbam. Bet ir brīži, kad meklēju zīmuli jo ātri, un tie ir labi. Bet tie nav katru dienu.

Jūsu E. Dz.

——————

1957. 5. III

Ļaudis ir pret mani ļoti laipni. Kāpēc, es nezinu, jo es jau pats tāds neesmu. Svētdienas rītā, kāds klauvēja pie manām durvīm un kad es (Ādama kostīmā un jo īpaši frizūrā) atvēru durvis, tur stāvēja Meilerta kundzes kungs un teica, ka vēloties mani sev līdzi, jo kundze pieteikusi bez manis māja nerādīties. Kāpēc tāds bargums, es jautāju? Nu, tāpēc, ka nodomāts braukt uz Ballaratas begoniju svētkiem un arī man tur vajagot būt. Es apdomāju, ka saulaina svētdiena no tā, ja kaut kur jābrauc, sliktāka nekļūst un aizbraucu Meilerta kungam līdz uz viņu māju, kur paēdu brokastis, jo mājā jau man nebija laika ēst. Viņiem ir laba ķieģeļu māja un visa pilna ar M. kundzes bildēm. Tā kā tās ir stipri lielas, tad kailu sienu tikpat kā neredz. Kad piebraucām, M. kundze spēlēja klavieres un gandrīz jādomā, ka visas latviešu grafiķes un gleznotājas prot spēlēt?

Ballarata laikam ir pus Rīgas lielumā un ceļš turp ir patīkams, jo iet pa uzkalniem un gravām. Ja uzbrauc uzkalnā, tad redz, ka ielejā pa šoseju velkas mašīnu rindas kā vaboles šurp un turp. Līdz Ballaratai ir ko braukt 80 maiļu, bet tā kā ceļš ir izņēmuma veidā daudz labāks nekā Melburnas ielas, tad braukšana bij patīkama. Mašīna bij pusvieglā, tāpēc es sēdēju M. kungam blakām, bet kundz ierīkojās uz visādiem spilveniem un segām man aiz muguras pusguļu. Kā viņa tur jutās, nezinu, bet tā kā viņa nesūdzējās, tad jau laikam labi. Runāt arī daudz nerunā un tāpēc klimats mašīnā bij patīkams.

Izrādījās, ka begoniju cienītāju ir ļoti daudz, jo visa Botāniskā dārza apkārtne bij pieblīvēta tūkstošiem mašīnu. Begoniju pildīja divas milzīgas stiklotas siltumnīcas un arī to bij daudz tūkstoši visdažādākās krāsās. Jāsaka ka šādus begoniju plūdus nekur un nekad nebiju redzējis. Abas siltumnīcas no visām pusēm bij aplipušas cilvēkiem un Meilerta kundze nebij atdabūjama no stiklotajām sienām nost. Viņa jau ir puķu mīlētāja un tādēļ interese saprotama. Es ieteicu, lai viņa atbrauc pēc svētkiem viena pati, tad varbūt viņu ielaidīs siltumnīcās un viņa tur varēs mālēt kaut vai kādu mēnesi. Bet viņa to nevarot, jo esot ik dienas jāejot darbā. Nu, protams, badīgai govij Dievs nedod ragus!… Apmēram tāpat kā Jums. Laikam tas ir tāpat arī visām citām latviešu māksliniecēm. Attiecībā pret rakstniecēm tas ir 1000% pareizi.

Pēc begoniju skates M. kundze izklāja pļavā savu lielu lakatu un mēs uz tā sēdēdami klausījāmies simfoniskā orķestŗa koncertu. Spēlēja un dziedāja Štrausa valšus. Tas bij ļoti skaisti, jo valši man patīk labāk par begonijām. Es jau vispār saprotu tikai valšus un korāļus, jo esmu mūzikas analfabēts.

No puskoncerta braucām mājās, jo ja būtu gaidījuši beigas, tad pārietu savas stundas divas, līdz izkultos no mašīnu mudžekļa uz šosejas.

Kad pārbraucām, es bišķi pagulēju uz vāļas, kamēr M. kundze pagatavoja vakariņas. Pēc tam mani atveda manā būdā. Tā bij patīkama svētdiena. Vispatīkamākais protams, bij pats brauciens. Paģiras bij tikai vienu dienu gaŗas un izbeidzās jau vakar vakarā, tā kā šodien es jau varu Jums rakstīt. Arvienu jau tik labi neiet. Bieži vien es mocos ar tām 3-4 dienas.

Es pa lēnām uzrakstu šo to romānam. Reizām paveicas kaut cik, reizām iet smagi. Dažu dienu uzrakstu tikai pa kādai lappusei, jo pastāvīgi jārokas pa grāmatām un lai gan dienas vēl diezgan gaŗas, pienāk vakars un jāiet gulēt. Es jau vakaros un naktīs nekad nerakstu, bet strādāju kā grāvracis tikai pa dienu un man arī iet tikpat smagi kā grāvracim. Es nesaprotu kā gan cilvēki spēj uzrakstīt romānus dažos mēnešos? Es, lai gan ir jau uzrakstītas mašīnrakstā ap 20 lappušu, vēl neesmu nekādā skaidrībā, kā būs tālāk, cik būs nodaļu un ko visas personas darīs. Es tomēr ceru, ka ar laiku kaut kāda skaidrība radīsies. Reizām gan liekas, ka nē. Bet tā kā nekā cita nav, kur varētu patverties, tad jāturpina vien ir.

Vai lasījāt I. Šterna recenziju par Anšlava Eglīša Misteru Sorriju? Es lasīju un dusmojos par iedomību, kas Šternam kļūst arvien lielāka. Īsts kurpnieks! Pie tam vēl bez jebkādiem liestiem. Esmu par viņu vairāk reižu runājis ar Dēliņu. Bet viņam nav neviena cita, kas rakstītu recenzijas un tā jāļauj, lai Št. producējas. Es pūlos trenēt universitātes zēnus rakstīšanā. Bet tie ir bailīgi un arī viņu zināšanas latviešu literatūrā ir par vājām, lai varētu šais lietās ko panākt. Tas viss kaitina un skumdina.

Lasīju kādus numurus no Rīgas Mākslas un Literatūras avīzes. Jāatzīst, ka tur lieliski skolo kā rakstniekus, tā ar kritiķus un recenzentus. Kaut mums būtu tāda avīze!

——————–

[not included in book]:

6. III. 57.

Nosūtu Jums dien. gr. lapas, īsteni ņemot tās E. Dzelmes dien. grām. lapas, ne E. Ķikures. Es arvien to dalu, bet nav laika, un varbūt vēl par agru šīs lapas izvērtēt par E. Ķikures lapām.

Sāp galva. Nav nevienas labas domas ko pateikt. Spēlēju šad tad Debissi ‘Clair de lune’. Tas ir kaut kas ļoti salds un iežūžojošs. Varētu tam pretoties un teikt – ka tas ir par saldu – bet viņā ir kāds spēks tomēr, kas pakļauj sev. Tas liek aizmirsties. Reti kad atrodu kādu mūzikas gabalu, kas tik vieglu sirdi dara, atbrīvo no visa.

Varbūt šodien būs latv. avīze, tad būs ko lasīt. Viņa dažreiz nokavējas.

Jūs teicāt pag. vēstulē, ka nevariet sākt strādāt. Varbūt Jūsu istabā ir par šauru dažreiz, varbūt vajaga kādas illūzijas, es dažreiz varu rakstīt sēžot kaut kur kafejnīcā, kur cilvēki nāk un iet kur ‘kaut kas notiek’ un tomēr drīkstu būt viena.

Jūsu          E.Dz.

——————–

1957. 7. III

Jā, man ar vēstuļu rakstīšanu neveicās. Arvienu gadās tā, ka neprotu pateikt to, ko vēlos. Parasti vēstules ir izjaukušas visas manas draudzības, man pašam to nemaz negribot. Bet atjaunotājs es nekad neesmu bijis. Kas jau beigts, tas beigts. Arī personīgā saskarē es esmu ļoti grūti atšifrējams un man allaž ir gājis tāpat kā ar vēstulēm. Šoreiz Jūs nebijāt vēstuli sūtījusi gandrīz mēnesi un es jau sāku domāt, ka varbūt būs tāpat kā daudzas citas reizas – Jūsu vēstules beigs pie manis staigāt. Ar vakardienu, kad saņēmu Jūsu vēstuli, sākās vesela virkne patīkamu mirkļu. Vispirms bij ļoti silts vakars. Pirms tam bij negants pērkona grāviens un zibens bij sapostījis visā Ivanhoe un Heidelbergā strāvas pievadus. Tāpēc mēs ar Jusi staigājām pa pilnīgi tumšām ielām. Naktī es skaisti gulēju un šorīt pamodos labā garastāvoklī, kas parasti tā nav. Es tūliņ sāku rakstīt kādu romāna daļu un arī tas man veicās labi. Pēc tam uznāca krietns lietus. Pret manu logu ir upītes pretējā krastā nogāze. To nesen izdedzināja vietējais ‘bušfeijers’ un tā ilgu laiku bij gluži melna un tādēļ atgādināja taisni to vietu, kur bij ieeja Dantes aprakstītajā ellē ar zināmo uzrakstu: „Visi kas šeit ieejiet, atmetiet pēdējās cerības.” Bet pēc šodienas siltā lietus es ievēroju, ka visa nogāze ir pilna ar ļoti sīku jaunu zaļu zāli. Pēc tam es pusdienas pārtraukumā noklausījos kaut ko no Mocarta, protams, pa radio, bet pēc tam kādu gabaliņu no Bēthovena. Abos bij ļoti skaidra un tīra mūzika, kas spēj iepriecināt arī analfabētu. Un tā visi šie gadījumi kopā man šo dienu padarījuši citādu, nekā daudzas citas dienas.

Jā, lai viss ir bez gala un malas, kā Jūs sakāt. Jo ko tad gan ar tiem varētu iesākt? Bet es tomēr gaidīju lakatiņu… Tas neatnāca, jo varbūt tad būtu kļuvusi jūtama kāda mala?

Jā, kad es reizi varētu sāk kļūt cilvēks, kas spētu sev ko izvēlēties! Tad droši vien es sev izvēlētos kaut ko tādu, kas mani ietriektu postā. Es nekā nespēju izvēlēties un vismazāk jau cilvēkus. No visa lielā cilvēku bara, ar ko man nākas saskarties, es neesmu varējis izvēlēties nevienu, kuŗam es varētu uzticēties tā, ka es kaut mirkli varētu pie tā patverties no savām domām. Visas manas pazīšanās ir ar arodniecisku raksturu un tikko vajadzīgais ir pateikts, es jūtu, ka man jāiet tālāk, jo tūliņ sāksies neveikls klusuma brīdis ar grābstīšanos pēc kaut kādas sarunu vielas. Ja Jūs rakstāt, ka esat vientuļa, tad tas ir kas dabisks, jo Jūs jau praktiski tāda esiet. Bet ja to saku es, tad tas ir kas absurds un nenormāls. Bet viss, kas ir nenormāls, nav izskaidrojams. Droši vien kaut kad no manas apziņas ir izkritis kāds nepieciešams ķieģelis un es to nespēju vairs tur ievietot atpakaļ. Un šī caurā vieta daudz ko manī sabojā, vai mazākais izvērš citādu nekā tam patiesībā vajadzētu būt.

Es redzu, ka ar savu illūziju teoriju esmu arī Jūs tai pievērsis un Jūs nu runājiet tāpat kā es. Bet tas ir slikti, jo Jums taču ir jādzīvo illūziju pasaulē. Jums ir jākultivē illūzijas, jo kā tad Jūs bez tām tiksiet ar savu dzīvi galā? Un ne vien Jūs pati. Jums jāliek illūzijām ticēt savām meitenēm. Jūs būsit droši vien nepatīkami satraukta, ja redzēsit, ka viņas vienu otru no tām jau izmetušas no savām brīnišķīgajām domu mašīnām.

Taisni šai mirklī pastnieks atnes vēstuli no prof. K. Ābeles. Tā ir ļoti negaŗa, bet tās pilnīgi pietiek, lai labais garastāvoklis beigtu eksistēt. Vai lai Jums stāstu, kāpēc tas tā ir? Jūs gribējāt, lai Jums stāstu par sevi daudz? Šo vēstuli es jau gaidīju, jo prof. ir nākamo Kultūras dienu prezidents un tāpēc viņam mani bij jāuzaicina tais piedalīties. Bet taisni šī piedalīšanās rakstnieku dienās, rītos vai vakaros, ir viens no tiem slogiem, kas mani nomāc: es nespēju noliegt, ka tā ir tagadējo cilvēku tiesība – apskatīt rakstnieku tāpēc, ka viņi to tura par to pašu kā visas citas atrakcijas. Par to, ko rakstnieks teicis vai domājis, viņiem tik pat maz bēdu kā par kādu lietu, ko gaŗāmejot vērojuši skatlogā. Cita lieta, ja rakstnieks propagandē kaut kādu patriotisku vai nacionālu aksiomu, tad viņi tai gribētu meklēt varoni, vai pat vadoni. Es nekad neesmu jutis sevi aicinātu kādam varoņa pienākumam un tāpēc man arvien kļūst neveikli ja mani par tādu grib nostādīt. Tātad vai nu reviju gerlas vai pravieša pozīcijas mani vienādā mērā moca un es no tām vairos, cik spēju. Bet izvairīties nav viegli, jo parasti neviens nesaprot, kāpēc gan var nepatikt, ja ļaudis plaukšķina, bet meitenes pasniedz zaļbarību? Atteikšanos no tā, parasti uzskata par iedomību. Es negribētu, lai arī mani par tādu uzskatītu un tāpēc man pārs dienu būs jānoplēšas ar atbildes vēstuli laipnajam aicinājumam, lai viņu kaut cik pārliecinātu, ka mana pozīcija ir ļoti vienkārša: rakstnieks raksta, bet lasītājs viņa darbus vai nu lasa, vai arī nelasa – ar to viss beidzas. Šī vēstule ir kā radīta lai sabojātu garastāvokli uz vairākām dienām un kas to lai zin, vai es prof. kungam būšu savas domas noskaidrojis vai nē? Tāpēc var rasties visādi jautājumi un līdz ar to sarakstīšanās, kas nekā laba nevar dot. Es gribēju Jums daudz ko stāstīt, bet nekas neiznāca. Mēģināšu citu reizi, jo ir jau vakars un es gribu vēstuli nosūtīt lai viņa ir pie Jums jau sestdienā.

Jūsu J. K.

8.3.1957.

Jūs nevarot piecelties lai nebūtu jāsāk strādāt. Iesākums bieži ir grūts. Tikko es arī ar to mocījos. Ir tāda brīvāka diena, pa brīžam varētu rakstīt, bet nevarēju iesākt. Beidzot to izdarīju un tikko biju labi aizmirsusi apkārtni un aizgājusi tur, par ko rakstu – soļi atskan, pusdienas laiks klāt! Jāgrūž viss nost, jāskrien, jāliek kas galdā. Tagad tas gaŗām. Man ir atkal brīdis laika (līdz veļas katls uzvārīsies) es varētu tūlīt turpināt – es nevaru. Kaut kas ir izpostīts, kaut kas ir aizķēries kaklā, es gribētu kaut ko nožņaugt, nokratīt, atbrīvoties, izdzert kādu dzērienu, kas mani aplaimotu, atsvabinātu no tā pūķa, kas ir šī ikdiena – bet to nevar. Tā nav, tādas iespējas, tāda dzēriena, man ir jāpazaudē šīs dažas minūtes, jo tiklīdz es būšu ar kaut ko nomierinājusi sevi, atgriezusies tur, lai sāktu turpināt rakstīt — veļas katls būs uzvārījies.

Skaista diena. Bija lietainas dienas, šodien saule, maigs vējš. Zeme pārbagāti zaļo, koki šūpojas vējā, krūmi grūž ārā vistreknākās lapas. Bet arī viņi cieta, bija sausums, viņi bija pelēki un nokaltuši, lapas tiem bira nost no sausuma.

Laiks aizrit. Skatos pa logu dārzā, kur pūš vējš, tālāk guļ krustu šķērsu savagotie lauki, cits zaļš, cits brūns. Viens no mūsu kaimiņiem šogad strādā kā traks, viņa tīrumi mainās kā dekorācijas teātrī.

Laiks aizrit. Veļas katls drīz būs uzvārījies. Drīz es varētu atgriezties pie iesāktā.

Izlasīju vakar Neboisas darbu. Jūs gribat lai saku ko par to domāju. Man viņā kaut kā trūkst. To visvairāk izjutu, kad lasot sapratu uz kurieni vedīs ceļojums un izjutu īstu prieku: paskatīties uz šo zemi tanī laikā! Bet es to neredzēju, vai arī pavisam maz – dažas rakstura īpašības cilvēkos, dažus uzskatus. Bet valoda ir laba, sarunas šķiet stabilas, bez nekā lieka, tas ir ļoti svarīgi. Tīrs, drošs zīmējums. Beigas? Ja temats vēsturisks, tad jau tur neko daudz nevar mainīt. Bet pilnīgi vaļsirdīgi sakot, man bija iespaids, ka no tās vietas, kur Baiba izjāj pretī Kvintilijam, lai atdotu tam lielo dzintara gabalu, stāsts zaudē savu pārliecinošo, lielāka stila raksturu un top pelēks, neiespaidīgs. Baiba tur nemaz nenes savas valdnieces īpašības, asaras ir kā nevietā. Man šķiet, ka te tieši Baibas tēlam vajadzētu izcelties ar kaut ko neparastu un likt Kvintilijam saprast, ko viņš vēl pēc desmit gadiem nesaprot, ka Roma viņai tikpat nenozīmīga, kā romietim barbaru zeme un pasaule. Kā to panākt, par to es neesmu domājusi tuvāk. Bet man šķiet ar to vien nepietiek, ka jūtot Baibu sev fiziski tuvu pieliecamies, Kvintilijs iedomājās Kornēlija pārdzīvojumu, ja tās būtu viņa vietā.

Pašās beigās man šķiet lieks arī teikums par Plīnija aizkustinājumu, tas ir ka viņa roka necēlās rakstīšanai, tāpat tas, ka Kvintilijs stāstu nobeidz klusā nogurušā balsī. Man liekas ka šīs zīmes uz stāsta iespaidu nav vajadzīgas, lai stāsts dziļāk iespaidotu pašu lasītāju (bez aizrādījuma uz to).

Veļas katls uzvārījies.

Mani šis Neboises stāsts iepriecina vēl gluži personīgi, es redzu, ka jāraksta un var rakstīt nesitot sevi krustā. Arī man derētu tā pamēģināt – mazāk personīgā, bet man jau viss rakstīšanas prieks slēpjas sevis graizīšanā. Un tālāk to graizīšanā, kuŗus es esmu izpratusi.

Un tagad es vēlētos lasīt vēl Lēmanes Lizeti. Un kā ar tiem, kas nesaņēma nevienu godalgu, vai kādi tiks iespiesti?

Tā tad – uz veļas katlu.

——————

[this section not included in book]

Vakarā.

Ka tikai Jums par šo vēstuli nav jāpiemaksā – būs par biezu. Bet pārlasīju Jūsu vēstuli vēl un redzu, ka ir vēl kas ko runāt.

Jūs pieminat Šternu – gribēju Jums jau iepriekšējā savā vēstulē šo to jautāt, pirms viņš vēl bija rakstījis par to Mr. Sorriju. – Šterns mani kreņķē. Viņš it kā liekas, ka kašķējas par visu un nepasaka neko, ko var ņemt par pilnu.

Tamužas kritikas es izlasu uzmanīgi, ir redzams, ka cilvēkam ir kādas zināšanas un viņš tās izlieto ar sirdi. Var tam piekrist vai nepiekrist, ko viņa saka. Bet Šterns it kā plātās un pirms pati neesmu ko lasījusi, es uz viņa teikto nemaz nevaru paļauties.

Mr. Sorriju neesmu lasījusi. Jāsaka, ka arī es gribētu no Eglīša sagaidīt kādu labāku romānu, bet tas nenāk. Tomēr visos viņa romānos ir arī lieli vilcieni. Cilvēks no mēness ir labāks manuprāt, kā Homo novus, tikai – gandrīz jāsaka, ka Eglītis arī varētu pameklēt labākas beigas. Mazliet izstieptas.

Ajurjonga ir tikai piedzīvojumu romāns, to jau mēs arī ar Inesi nospriedām, lai cik ļoti priecājamies par to, tomēr – dziļa grāmata tā nav, tā ir piemērota vieglākam lasītājam. Bet Eglītis varbūt to arī grib. Tomēr, viņam vajadzētu saņemties un uzrakstīt kādu īsti labu romānu, koncentrētāku.

Vai Jūs tās begonijas redzējāt tikai caur stiklu? Tas jel bēdīgi. Mēs Ģentē staigājām visu laiku caur puķu laukiem un paviljoniem, orchidejas bija milzīgā stikla jumtu angārā. Kāpēc viņi Jūs nelaida iekšā? Puķi jel vajag just elpojam, ja arī viņa būtu bez smaržas, kā azālijas.

Prof. Ābelem sakiet nē – ja viņš prasa kaut ko tādu, ko Jums negribās darīt.

Jūsu E. Dz.

[not included in book]

Svētdien, 1957.10.III.

Saņēmu vēstuli un abus manuskriptus un izlasīju jau arī. Pie manis ir tagad jau tik daudz manuskriptu, ka tos var grupēt vairākās grupās. No Dienas grāmatas ir vairāki fragmenti – es neatšķiru, kuŗus no tiem raksta Dzelme, kuŗus Ķikure – un pie šīs pašas grupas es skaitu arī Kaimiņu, jo kā stila, tā rakstura ziņā tas no Dienas grāmatas neatšķiŗas un tādēļ pilnīgi iekļaujams tai.

Pie otrās grupas tad būs pieskaitāms stāsts, kuŗš bij iespiests aizpagājušā gada Gada grāmatā, Aiviekstes noslēpums, Kapu svētki Ļaudonā, Pasaka par nelaikā aprakto un Krūmu zeme. Pie trešas – nometņu laika stāsti – Pazaudētā kažokveste, Žēlastība, Sagadīšanās un Nometne Sudētijā. Par Diānām un Ingi, kas salauza atslēgas kaulu, neesmu skaidrībā, vai šie stāsti iederētos nometņu grupā, jeb tomēr labāk Dienas grāmatā? Man šķiet, ka labāk Dienas grāmatas grupā? Tad šī grupa, kuŗā Jūsu īpatnības iezīmes izpaužas vislabāk, iegūtu lielāku daudzpusību un dziļumu. Arī samēra ziņā, tā jau tad vairs nebūtu tālu no grāmatas, par kuŗu taču tai reiz jātop. Par nometņu stāstiem jāsaka, ka laikam Sudētijas stāsts no tiem ir visspēcīgākais. Bet kaut arī Jūs nometņu dzīves tēlojumus esat stipri koncentrējusi individuālajā plāksnē, ar ko tie atšķiras no daudzu citu autoru šī veida stāstiem, šis branšs ir diletantisko autoru tik nejēdzīgi novazāts, ka šais plūdos pazūd arī visi labie stāsti. Būs vajadzīgs ilgs laiks, līdz mēsli nogrims dibenā un paliekamie darbi noskaidrosies virspusē. Tad arī Jūsu šī veida darbs vērsīs uz sevi uzmanību. Tagad neviens lāga negrib par nometņu dzīvi ko dzirdēt. Analoģiska parādība notiek tagad ar ‘laikmetīgo’ literatūru, pēc kuŗas kritika prasa tāpat kā reiz prasīja pēc nometņu stāstiem. Tad nu arī visi ‘šķiltie un perētie’ autori ražo laikmetīgo literatūru ar pilnu jaudu, tā kā lielajam lasītāju vairumam tā jau sāk krist uz nerviem un tāds sisenis kā Šterns jau iedrošinās apgalvot, ka Anšlavs Eglītis (iztapdams kritikai, un patiesībā rakstīdams lieliski), tomēr ‘ejot uz leju’. Mācība te ir šāda: nedrīkst rakstīt to, kas visiem vajadzīgs, jo vajadzības pastāvīgi mainās un tas, kas šodien visiem patīk, rītu ir jau apnicis. Jūsu Dienasgrāmata neietilpst vajadzības literatūrā, bet pieder visiem laikiem, jo Jūs runājiet par sevi, bet ne par laikmeta vajadzībām.

Vēl Jums ir kāda stāstu grupa – es domāju Jūsu vēstules man. Vienu vakaru es tās pāršķirstīju un pavirši aprēķināju biezās failes izmērus, ja to iespiestu. Iznāca tā, ka iespiestas Jūsu vēstules dotu grāmatu, kuŗas lappušu skaits būtu apmērām tas pats, kāds tas ir manai Vīru valodai. Lūdzu, uzšķiŗat un apskatāties! Es nevaru noteikt vēstuļu skaitu, jo dažās vēstulēs ir divi un pat trīs datumi un ievietojot vēstuli failē, es aploksni iznīcinu. 1. Jūsu vēstule ir rakstīta 1953.g. 1. aprīlī. Tātad četros gados Jūs esat uzrakstījusi grāmatu. Un kādu grāmatu! Nesen izlasīju Jaunsudrabiņam 10 gadu laikā rakstītās vēstules. To ir 467, bet no tām nav nevienas, kuŗa līdzinātos kādai no Jūsējām. Viņam ļoti sirsnīgi raksta draugi, bet viņu vēstulēs nav nekā no viņu dziļākās, citiem nezināmās dzīves. Var jau būt, ka viņš vēstules ir vairāk vai mazāk cenzējis – nezinu. Tās tomēr ir tikai raibs dokuments, kuŗš pierāda, ka rakstītāji autori ir cienījuši. Parādīt sevi dziļāk viņi nav gribējuši. Šādu vēstuļu arī man ir četrreiz vairāk nekā Jūsējo.

Es noliku faili ar Jūsu vēstulēm atpakaļ plauktā un lāga nezinu, vai esmu nokaunējies vai satriekts. Kādēļ – es sev jautāju – kādēļ man dāvināts tik daudz no otra cilvēka dzīves? Un kā es to esmu atlīdzinājis? Cilvēks spēj pazust, iznīkt pat vienā minūtē, kļūt laimīgs vai nelaimīgs. Bet man ir bijis iespējams visu to, kas ir noticis četros gados, līdzi dzīvot just, domāt, ticēt un pieņemt, ka tas man ir dāvināts. All right!…

Lakatiņš Jums likās par niekkalbīgu? Lai jau tā ir. Vārds nācis no leišu valodas: niekū kalbēti = neko nerunāt. Viņš jau arī tiešām, man šķiet, nekā neteiks. Bet vai nevar būt tā, ka gaida arī to, kas nerunā?

Šeit, tāpat kā katru gadu bij brīvdabas izstāde Džolimondas parkā. Tā bij tāda pat kā arvienu – daļa tīri labu darbu, lielākā daļā smērējumu. Jāsaka, ka tie darbi, kuŗus jau biju redzējis izstādītus kādā telpā, šeit daudz zaudēja. Tādēļ liekas, ka īstas jēgas šādām izstādēm nav.

Adelaides lietu nolikvidēju diezgan vienkārši – aizrakstīju, ka aizsūtīšu kaut ko nolasīšanai, bet visu citu ar pateicību noraidu.

Debisī es gan laikam nesaprotu, jo man jau ir saprotams tikai vienkāršas un skaidras lietas?

Jūsu J.K.

—————–

13.3.1957.

Šodien brīvāka diena. Atpūšos. Ilgi tāda nebija bijusi. Mazliet lāpos un pa brīžam lasu. Inesei ir dažādas grāmatas no skolas (literatūras stundām) kas mani interesē, piemēram nelielā grāmatiņa Essays of Today. Tās man visas būtu jāizlasa. Tur ir kāda eseja Stile, ļoti maz pateikts un tomēr – stils ir tas, ja kādam ir kas ko teikt un viņš to saka tik skaidri cik vien iespējams – stils ir pats cilvēks.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs vēl nerakstot. Vai saņēmāt manu stāstu par nometni un dienas grāmatas lapas? Lūdzu atzīmējiet to nākoša vēstulē. Cerams, Jūs to darīsiet, jo parasti Jūs to dariet. Jūs sakiet ka sākāt domāt – es varbūt vairāk nerakstīšu Jums. – Nē, mums vajadzētu norunāt tā, kā lieli mīlētāji dara – „ja tu vairs mani nemīli, tad to pasaki.” Tā, vai nē? Ja kas nav vairs labi, tad pateiksim: „Atdod manas lupatiņas, es ar tevi vairāk nespēlēšos.”

Es nebiju dzirdējusi sakāmvārdu, ko Jūs sakiet savā vēstulē – „badīgai govij, Dievs nedod ragus,” tas varen labi teikts.

Kādēļ Jums paģiras no dienām, kad esiet kopā ar cilvēkiem? Šai dienai ar puķu izstādi, Strausa valšiem, kas klausīti sēdot uz liela lakata un ar braukšanu mašīnā, tādai dienai nevajadzētu neko citu atstāt, tikai pacilātu garastāvokli.

Puķu izstādi reiz redzēju Ģentē. Tā bij skaista diena. Ja man tagad dotu tā laiku, kā es tur varēju darīt ar laiku ko gribu!…

Jūsu E. Dz.

——————

[not included in book]

15. 3. 57.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs viņā sagrupējiet manus stāstus grupās, tādās pat, kā es esmu tos domās grupējusi. Tikai jāraksta vēl vairāk, lai no katras grupas varētu izlasīt labākos un iztaisīt grāmatu. Par nometņu laika stāstiem domāju tāpat kā Jūs, ka tie nevienam vairs nepatīk. Bet jāuzraksta tie būtu, kas iecerēti. Manuprāt ir tā, ka nevar rakstīt par lietu, kas ir pārāk tuvu vēl, bet tāpat nav labi to aizlaist par daudz tālu. Ir lietas ko no nometn. dzīves man jau vajadzēja agrāk uzrakstīt. Pārdzīvojuma stiprums ar laiku tomēr izbāl.

Kaut ko aizmirsu – Jūs brīnāties par augšējo bildi, Dzidra man viņu tikko pasniedza. Man ir pilnas grāmatas ar viņām. Domāju izgreznošu ar šo Jūsu vēstuli. Just for fun. [picture not included in transcribed letter]

Jūs brīnāties, ka četrus gadus esiet saņēmis manas vēstules. Četri gadi? – Arī man jābrīnās. Man tas liekas nereāli. Četri gadi ir laiks no kādas dzīves, saprotamas, normālas dzīves. Bet šo laiku te es tādu nejūtu. Ir tikai – maldīšanās mežā. Un rakstīšana Jums ir sasaukšanās ar cilvēkiem ārpus meža. Tā man liekas. Bet kas to zina? Varbūt arī tie citi, varbūt arī Jūs esiet kādā mežā. Katrs atrodas savā vientulības kalnā. Tikai tie, kas ar savu vientulību grozās citu cilvēku vidū, nejūt tādu vajadzību atklāt sevi un lauzties otra noslēgtībā, nekas neaicina, nekārdina to darīt, bet man, esot arī praktiski izolētai no cilvēkiem, cilvēks kļūst vilinājums, ilgu mērķis, beidzot pat atbalsts. Neredzot to, kas mūs citu no cita atgrūž, es jūtu tikai pieķeršanos un atklāties tieksmi. Es glābjos to darot un atrodu palīgu savam ceļam. Kā es tik pēkšņi to varēju sākt darīt, rakstīt Jums tik daudz un visu, tur bija vainīga kāda atmiņa no tiem laikiem, kad dzīve bija vesela. Es atcerējos Jūs no Daugavpils. Rakstot Jums es it kā aizsniedzu arī to laiku, kas bija vesels un skaists. Jūs bijāt daļa no tā, lai arī tikai mirkli redzēts.

Bez tam manī arvien bijusi vēlēšanās izgāzt sevi, izliet vārdos, atšķetināt, atvērt ik brīdi. Kādēļ? Es nezinu. Dievam par godu. Lai no visa kopā tomēr iznāktu viņa slavinājums. Lai to atrastu.

Varbūt ka prātīgam, pašapzinīgam, neskartam cilvēkam tā ir pašsaprotama lieta, ka viņš tas ir, Dieva godinājums, viņa roku darbs, man tas ir pašai jāmeklē, jāpūlas, visas manas tumšās un gaišās puses mūžam jāpārcilā, jānoliek uz delnas, lai es neko neaizmirstu, lai neierūsētu, lai varētu augt.

Es to varētu darīt dienas grāmatā. Tā es ilgus gadus esmu darījusi. Bet tagad tas grūti iespējams. Un tagad nāca šīs vēstules. Tādas pat esmu rakstījusi savai draudzenei Amerikā. Vēl atklātākas. Tikai kopš rakstu Jums, man ir pietrūcis ko viņai tik daudz rakstīt. Viena daļā no manis Jūsos atrod lielāku atbalstu. Kāda cita varbūt labāk var piekļauties viņai.

Viss tā tad ir ļoti savtīgi. Visas draudzības jau ir savtīgas. Liela daļā viņās ir pašlabuma meklēšana. Ko tur var darīt? Ja Jūs mani nespētu uzklausīt, es nespētu Jums rakstīt. Jūs esiet bijis pacietīgs un uzmanīgs, sapratis un mēģinājis saprast mani un tas man palīdzēja.

Es visu Jums jau kādreiz esmu teikusi. Iznāk jau arī atkārtoties savās domās. Variācijas.

Jūs domājat ka nesaprastu Debisi. Es arī tā domāju. Es biju par viņu lasījusi ne mūzikas literatūrā, bet šur tur pieminētu daiļliteratūrā, es iedomājos viņu ļoti komplicētu no tā. Bet viņš tāds nav. Viņš ir gandrīz naivs. Viņa forma ir daudz neizmeklētāka, kā Šopēnam. Viņš ir neapvaldītāku jūtu vaļā. Izjūtu mirklī. Es līdz šim viņu neuzmeklēju, vairījos, izvairījos, domāju viņš ienesīs tikai chaosu manā jau tā sasvaidītā jūtu dzīvē. Bet tagad iepazīstoties ar to, es redzu ka es spēju ņemt un atmest pēc savas vēlēšanās. Tā ir gluži patīkama sajūta.

Ir sestdienas vakars. Esmu piesieta kā arvien. Nekas man nevar dot brīvības, nesaistītu izjūtu, kamēr es nebūšu neatkarīga. Būt pakļautam materiāli tam ko mīl, jau ir diezgan problemātiska lieta, būt pakļautam tam ko nožēlo – ir nožēlojami.

Man būtu jāsaņem pēdējie spēki, jāraksta, bet to brīžu ir tik maz.

19. 3. 57.

Jūtos nospiesta fiziski un garīgi. Jūtos nožēlojami. Bet man ir jārāpo uz priekšu. Kaut līdz šī gada beigām es varētu sakārtot vienu grāmatu. Tas ir mazākais ko man vajadzētu. Ja es to nevaru, nav cerību ka pēc 2 gadiem no šejienes atbrīvošos.

Nākošā vēstulē saņemsiet kaut ko priecīgāku.

Jūsu E. Dz.

—————–

1957.24.3.

Niekkalbīgais lakatiņš ieradās un tagad ir tepat man blakām un – nevajag pa to smaidīt. Pagājušā nedēļā es to nepaguvu pateikt, jo mani nodarbināja J. Sarmas vakars Sidnejā. Tas notikšot 28. martā. Viņi prasīja, lai dodot kādu stāstu nolasīšanai un arī kādus dzejoļus. Visādu materiālu par manu personu viņiem esot diezgan. (Es gan nesaprotu, kas tie tādi par ‘materiāliem’?) Tad nu bij jāpārraksta kāds īsāks stāsts. Bet man jau pārrakstīšana arvienu nozīmē arī vairāk vai mazāk pārstrādāšanu, tādēļ tas neiet tik ātri. Ar dzejoļiem vēl tas, ka grūt no lielās kaudzes izvēlēties, kādus dot. Ja šodien esmu 5-6 izmeklējis, tad rītu tie vairs neliekas derīgi un jāmeklē citi, bet otrā dienā ar tiem tas pats posts. Un arī tie, kad ir izvēlēti, ir jālabo un vairāk reižu jāpārraksta. Tā arī noņēmos ar šiem darbiem visu pagājušo nedēļu. Nu man tas apnicis un vakar es tos izbeidzu. Nekas liels jau nav. To stāstu un arī dzejoļus es Jums aizsūtu. Gan jau nezinu, kādus no tiem viņi tur izvēlēsies lasīšanai, bet Jūs jau varat izlasīt visus. Ko tas Kaupmanis varētu par mani teikt, nespēju iedomāties, bet nedomāju, ka jau ko tādu, ka man no tā varētu kļūt karsti vai auksti. Jūs manus manuskriptus atpakaļ nesūtiet, bet iemetiet kamīnā, jo man jau no katra ir pa 4-5 noraksti, kas gan ar šo un to cits no cita atšķiras.

Nākamā nedēļā laikam darbošos ar Sigurda darbu iestiklošanu un kataloga sastādīšanu. Tā kā izstāde notiks apmēram nedēļu pirms viņa nāves dienas gada atceres, tad tā arī jāuzskata par piemiņas dienu. Izstādāmo darbu starpā būs arī daļa pārdodamu. Man ir tāda doma pamazām savākt līdzekļus, lai tad varētu izdot nelielu monogrāfiju. Tas gan prasīs ļoti daudz darba un arī naudu un varbūt mans spēks priekš visa tā būs par mazu. Bet kas tad par to? Ja nepanākšu ko domāju, tad mazākais būšu darījis ko spēju.

Pēc divām nedēļām man jālasa pažarniekiem referāts. Temats ir Literārie inženieri. Domāju, ka to došu pēc nolasīšanas Literārajam pielikumam. Tur gan varēs ietilpināt tikai konspektu, bet arī no tā Jūs pietiekami iepazīsities ar inženieru kungiem. Referātu esmu jau uzrakstījis.

Vakar man atkal vajadzēja uzņemties jaunu amatu – kļūt par locekli Kultūras fonda valdē. Tas nu gan vairāk goda nekā darba amats, jo tiklab grāmatu, kā arī bilžu un tamlīdzīgu kultūras darbu un nedarbu tikpat kā nav ko vērtēt, ne godalgot. Viss notiek vairāk simboliski nekā reāli.

Daudzas rudens dienas un naktis ir ļoti jaukas un par tām varētu rakstīt dzejoļus. Bet tam nav jēgas, jo ko tad ar šiem lai iesāk? Viss paliek uz papīra. Zināms, dzejošana jau ir gan saruna pašam ar sevi un ar kādu pasauli, kas ir reizā tuva un bezgala tāla. Pa reizai tai ir jāpiezvana ar kādu dzejoli, jo gluži mēmam dzīvot arī ir grūt. Jūs to ziniet.

Ja Jums ir Ceļa Zīmju pagājušā gada pēdējais numurs, tad tur variet lasīt V. Kalves fantāziju par Knutu Lesiņu (sākums jau pagājušā burtnīcā). Fantāzija ir ļoti pamatīga, tikai rodas jautājums – vai ādiņa bij ģērēšanas vērta? Tas ir, vai K. Lesiņš ir tiešām tas, kuŗš darījis visu to, kas viņam tur pierakstīts? Ko Jūs sakāt par Lesiņa stāstu, kuŗš laikam ņēmis Londonā 2. godalgu? Tai pašā pagājušā gada burtnīcā ir V. Kaula stāsts, kuŗš ņēma pirmo godalgu – Cilvēku klubs. Vēlētos dzirdēt par to Jūsu domas, pagaidām gan tikai par stāta fragmentu. Mani pašu Kaula stāsts stipri pārsteidza, jo tur ir pateiktas manas domas tikai skaidrākā veidā, nekā es tās domāju.

Dažreiz ir tīri labi, bet ir arī stundas kad mocos ar nelāgiem murgiem, kam nav ne kādas jēgas. Jātic tomēr, ka es par savu dzīvi esmu sakrājis pietiekami daudz vielu, lai šāds garastāvoklis rastos pietiekami bieži.

Kā aiziet Jūsu dienas un naktis? Ko dara sirds? Kā satiekat ar Debisi? Kas notiek ar Jūsu meitenēm? Ko raksta Amerikas draudzene? Tas ir pārāk daudz lai uz to visu varētu atbildēt un jāzin jau arī, ka viens aplamis spēj izprasīt vairāk, nekā desmit gudrie varētu atbildēt!

Uz Zīverta izrādēm laikam nebijāt? Avīzē neviens neprot par tām izmuldēt kaut ko jēdzīgu, visi grābstās ap kaut ko tikai no ārpuses, neviens nesaka nekā noteikta un skaidra.

Šodien ir ļoti skaista svētdiena. Saule spīd pa visām malām, bet melnā nogāze, kuŗu redzu pa logu, ir jau gandrīz zaļā. Ja būtu tā kā nav, tad es gribētu aiziet pie Jums ciemā. Varbūt Jūs mani pacienātu ar tasi kafijas? Saulaino rudens dienu pēcpusdienas man ir iespiedušās atmiņā vairāk nekā kas cits no aizgājušām dienām, kad es, briesmīgas vientulības mocīts, klejoju pa rudenīgajiem laukiem un birzēm. Ne lauku, ne biržu nu vairs nav, bet pārdzīvotais tur, vēl arvienu mācas virsū še.

Jūsu J. Kalniņš.

30.3.1957.

Nosūtu Jums kādu rakstu, ko iesāku kā vēstuli Jums (biju solījusi rakstīt kaut ko priecīgāku), bet tas vēlāk iznāca atmiņu stāstījums. Varbūt derēs sieviešu dienas grāmatas failē. Ja tik iederēsies, nu bet dienas grāmatā jau var iederēties viss par ko domā.

Te ir rudens sākums. Būtu gluži skaisti. Ir varbūt skaisti. Ķepurojos kā arvienu. No Jums šo nedēļu nav redzēta vēstule. Liekas jau ilgāk. Vai ir kaut kas labs ko atzīmēt par M. Zīverta ciemošanos? Lūdzu, ja varat, rakstiet vaļsirdīgi par to. Te kādu laiku cerēju nokļūt Newcastlē uz viņa Pēdējo laivu, bet kā arvienu – neiznāca.

Inesei piepildījās 15 gadi, liela jaunkundze.

Šī nedēļas nogale, kas ir pusē aizlijusi un būtu bijusi brīvāka, būs jāziedo viesiem, saņēmu ziņu, ka atbraukšot Ulmu ģimene, tā kur mēs pagājušā gadā Kultūras dienu laikā bijām apmetušās. Te man izskatās diezgan bēdīgs viss, būs ko skriet kamēr kaut cik sapurināšu viesiem. Bet reiz par gadu – nekas.

Jūsu E. Dz.

Februāris 1957 (Ķikure/Kikure)

6.2.1957. [misplaced text perhaps belongs here]

Esmu Gosfordā. Zvejoju klavieru skolēnus. Bet nekas neķeras. Te gaidot uz atpakaļ transportu, nobeidzu dienas grāmatas lapas, tās kas bija pazudušas. Esmu izklaidīga un sajukusi. Rakstīšu Jums drīz. Kā ar nelabo gara stāvokli?

Jūsu E. Dz.

8.2.1957.

Nosūtu Jums Kaimiņu atpakaļ tādu pat, kā viņš bija. Izlaboju tikai pāris mazas kļūdas ko atradu. Bet nesvītroju neko. Tā kā viņš nav pa spēkam lasīt manam vīram, lai tad mazākais viņš ir nesaraustīts.

Es nevaru strādāt un tas mani nokauj. Ir tik daudz sīkumu ko darīt. Vakarā vienīgā vienatnes vieta būtu mana un bērnu guļamistaba, bet mazie tikpat ļoti sāk kārot vienatnes, ka tie vakaros uzturas tikai tur. Visiem kopā nav vietas.

Kā Jums iet? Varbūt rītu būs vēstule no Jums. Jūsu lielais, nelabais garastāvoklis ir atnācis uz mani, es ciešu pavisam bezcerīgi. Esmu arī dusmīga uz visu, bet tas, protams, neko nelīdz. Aizsūtīju Jums Dienas grāmatas lapas un tikai tagad man nāk prātā, varbūt pirmais raksts no tām (tas ir, ar to pašu saturu apmēram) nav nemaz zudis. Es jautāju Jums, vai saņēmāt kaut ko, kur pieminēts Viralts, bet tur jau viņš nemaz nav pieminēts, viņu neminot ir mazliet runāts par viņa ofortu Elle.

Nu redzēs, ja Jūs to, ko tagad aizsūtīju jau būsiet lasījis, tad atcerēsaties. Varbūt tas būs tagad mazliet citāds, visas piezīmes vairs neatradu.

Saņēmu vēstuli ar naudu un apsveikumu un anketu iestāties Preses biedrībā. Neesmu paspējusi atbildēt, tas tūliņ jādara.

Es gaidu lai mani atraisa no ķēdēm. Nenāk neviens to darīt…

Es vāru ievārījumus. 51 mazs podiņš jau pilns. Un tomāti un firziķi un pašenfrūit (kā tos latviski sauc?) ir konservēti pudelēs un burkās dučiem. Eju lasīt blackberijas, tās esot lācenes. Varbūt. Viņas ir mežonīgas. Neviens ērkšķis nav tik traks. Pārnāku mājās nosvīdusi, saplosīta, pilni pirksti dzeloņiem, acīs spokojas melnā čūska, kā pūķis ķīniešu zīmējumos, kas iznākusi bij manā ceļā. Un tomēr tas labi. Būt mežā, pļavās, krūmu krūmos. Tikai vienmēr – jāatgriežas.

Gaidu Jūsu vēstuli.
Jūsu E. Dz.

P.S. Lūdzu sūtiet Kaimiņu Laikam, par ļaunu nebūs.
Meža ogās es drīkstu iet un dabūju tam laiku pa stundai, esmu mēģinājusi ņemt rakstāmos tur līdz, bet tur nevaru rakstīt, esmu tur mežonīga kā mežs.
T. p.

9.2.1957.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli, kā jau cerēju. Tā rakstīta pēc tam, kad esiet saņēmis manu, kuŗā jautāju – kas noticis, ka nerakstiet?

Jau nosūtot Jums nākošo vēstuli, šaubījos, vai to darīt, tas pārāk vaļsirdīga satura dēļ. Bet tomēr to izdarīju. Kaut kur nesen lasīts, man iedrošināja kāds teikums – „nekaunies no savām jūtām,” kas saskan ar manu vēlēšanos. Bet izlasot tagad Jūsu saņemto vēstuli, man tomēr ir savilkusies sirds – nevajadzēja to darīt. Jūs sakāt man, lai es neiedomājos, ka varu no Jums ko gaidīt. Manā bērnišķīgajā vēstulē Jūs redziet, cik ļoti esmu to iedomājusies. Bet es solos, ka uz priekšu es labošos. Man ļoti žēl, ja mana vēstule radīs Jūsos atkal kādu papildinājumu Jūsu nelabajam garastāvoklim. Manas dienas grāmatas dēļ, mazākais, nekreņķējaties. Ir arī lielāki vīri (sievas varbūt arī) rakstījuši par sevi pārāk vaļsirdīgi. Ja savu rakstīšanu gribu turpināt, es bieži pie sevis atgriežos. Un tā kā man labāk izdodas rakstīt pirmā personā, varbūt es pirmā personā rakstīšu par daudziem, bet tas vairs nebūs par mani rakstīts.

Esmu nosūtījusi Jums tagad 2 reiz pa dienas grāmatas lapai un Kaimiņu. Lūdzu pieminiet vēstulēs – vai saņēmāt?

Šinī vēstulē pielieku klāt L. Kalniņas vēstuli un to vēstuli ko saņēmu.

Par Kaimiņu es pārdomāju – es ar viņu nogaidīšu. Es mēģināšu vai es varu ko tikpat labu (tas ir labāku) uzrakstīt un tā iegūt tiesības runāt par visu. Varbūt tādam iesācējam runāt par sevi, ir stila trūkums (sabiedriska). Varbūt. Un tā kā man mazliet nelaba sirdsapziņa, ka es to daru, tad labāk ir nogaidīt. Šī netīrā sirds apziņa man ir tādēļ, ka tas iznāk tāds aizmugures darbs, ko es savā cīņā lietoju. Lai gan tas nav ar nodomu darīts, tomēr tas ir it kā nomelnojums. Labi, lai tas tā paliek. Patiesi, kad to uzrakstīju, nedomāju, ka to var tūlīt publicēt. Kādēļ man uzņemties jaunas iespējamās nepatikšanas, kur man to jau ir bezgala?

Mums nolija lietus, pēc ilga sausuma. Pasaule ir spodra, arī es pati spodrāka. Kaut Jūsu garastāvoklis arī labotos.

Jūsu E. Dz.

21.2.1957.

Bija tomēr skaista diena. Tukša, kā lauks un mežs, bet zaļa, visa zaļa, bez saules, bet ne vairs miglaina, kā vakar.

Kāda bija Jums?

Negribēju Jums sagādāt to, ko Jūs sauciet par tārpainu prieku un nepieminēju neko. Lai viss ir bez gala un malas un lai mēs nerīkojamies ar mēriem.

Esmu ļoti piekususi un vairāk šovakar nerakstīšu. Ir tomēr tāda sajūta, ka šodien ir kaut kas neizdarīts, vai nesagaidīts un ar to pašu ir jāizdzēš gaisma un jāsaņem nakts. No rīta ir vairāk ko cerēt. Un to sakot nāk prātā Akuraters „…tiek pievilts katrs, kas uzticējies rītam.”…

1957.27.II.

Dienas ir vēl diezgan gaŗas, bet pats nezinu, kur tās paliek? Jāsaka, ka šo pagājušo vasaru esmu pazaudējis nezinādams kā un kur. Ja apskatos, tad redzu, ka neko neesmu padarījis, kas būtu redzams. Gan daudz ir domāts, plānots, izlemts un atmests. Bet kas jau nav nekur padarīts, tas ir zaudēts. Cik daudz gan nav pa visu mūžu zaudēts šī aizplānotā laikā! Nav gribas ko nopietni darīt. No rīta, kaut gan jau sen ir gaišs un es esmu pilnīgi izgulējies, es neceļos, lai ilgāk uzglabātu atziņu, ka es vēl guļu un tāpēc man ne par ko nav jādomā. Tā vienu otru dienu pienāk pusdiena un es vēl grābstos ap visādiem niekiem, lai tik nebūtu jāuzsāk darbs.

Romāna rakstīšana velkas uz priekšu ļoti lēni un es vēl arvienu neesmu uz īsta ceļa. Gan esmu pirmo nodaļu vairākkārt labojis un pārveidojis un beidzot arī pārrakstījis ar mašīnu, tā kā varu teikt – sākums ir. Pašlaik pārrakstu un kombinēju otro, bet kas no tās iznāks, to vēl redzēs. Reizām uzmācas domas, ka bez pietiekamām zināšanām esmu pieķēries pārāk smagam darbam un viss, ko daru ir ūdens liešana caurā traukā. Bet nespēju arī šo darbu nomest tikai sākumā. Kaut kas manī tam pretojas. Gan jau tā ir bijis ar visiem maniem romāniem, ka esmu ar tiem cīnījies, kā ar saviem ienaidniekiem un pārspējis tos tikai ar lielām pūlēm. Bet varbūt, ka šī cīnīšanās arī ir tas, kas ir vajadzīgs? Kaut kas jau ir sevī jāpārspēj un jāsalauž, lai rastos kas, kā agrāk nav bijis. Neviens jau ar, cik zinu, nav skaidri pateicis, kas ir romāns? Vai tas ir vērojumu un pieredzes rezultāts, kādas nebijušas pasaules vai dzīves radīšana, jeb tas ir sevis paša izārdīšana un par jaunu kopā sašūšana? Tagadējo romānu rakstot man reizām šķiet tā, ka es it kā cenšos noārdīt pats savus pamatus, nemeklējot un neceļot nekā jauna, bet it kā pieradinot sevi pie tumsas, kuŗā pamazām jānogrimst. Bet varbūt, ka tas man tikai tā liekas, kamēr patiesību es nespēju pateikt. Un kas tad ir patiesība? Jo dienas jo vairāk tā kļūst nezināma un nesaprotama.

Vakar vakarā biju pie E. Dēliņa un runājām par nākamo Literāro pielikumu. Šī gada pirmo pielikumu Jūs saņemsit jau parītu. Tur uzstājas A. Neboise. Kad Jūs viņas stāstu izlasīsat, pasakāt man, ko Jūs par to domājat? Ar stāsta beigām kaut kas nav kārtībā, bet tā ir parasti gandrīz visu jauno autoru slimība – labi iesākt, bet slikti nobeigt, tāpēc to par lielu trūkumu nevar uzskatīt. Nupat lasīju arī Rīgas Literatūrā un Mākslā, ka viņiem tur tā pati nelaime.

Jā, tātad par aprīļa Literāro pielikumu. Es piedāvāju Jūsu Ingi un D. pret to nebij iebildumu, atskaitot tikai to, ka tas varētu būt pielikumam par gaŗu. Bet es domāju, ka par gaŗu nebūs. Tātad, vai esat ar mieru, ka stāstu izmantojam?

Nevaru iedomāties, ko Jūs tagad darāt? Droši vien tās pašas pupiņas, tomāti vai gurķi nosaka Jūsu dzīves ārējo pusi? Par iekšējo jau bail runāt, jo varbūt es ar savu pagājušo vēstuli esmu tur kaut ko no jauna sajaucis vai apgāzis? Bet kas jau ir tas nevar nebūt.

Avīzē lasīsit, ka Zīverts saslimis ar dzelteno slimību tā kā vajadzējis novietoties slimnīcā. Tas Sidnejas projektos ienesīs nepatīkamas pārmaiņas, jo viņa lomu izrādēs nu būs jāspēlē kādam citam. Bet nelaime jau nenāk brēkdama.

Mans Negantnieks vēl arvienu nav paguvis atkulties līdz mūsu kontinentam, tā kā es to nevaru Jums aizsūtīt. Bet galu galā tas jau arī nav nekāds zaudējums.

Nav nekādas īstas vēlēšanās pēc kaut kā, bet tikai bailes, ka drīz būs atkal rudens un ziema ar zemo un bālo sauli, kas mani nomāc kā slimība. Tomēr – es gaidīju, kad atnāks lakatiņš, bet tas neatnāca… Ne viss, ko gaidām, piepildās, bet tomēr ir labi, ja ir kas ko gaidīt.

Es sev saku, ka gaidu, kad parādīsies jaunais mēneša sirpis pār Heidelbergu, jo tad tur ir patīkamāk staigāt nekā tikai spuldžu gaismā, jo vienumēr liekas, ka kāds staigā blakām.

Jūsu J. K.

27.2.1957.

Šodien saņēmu Jūsu otru vēstuli. Abas viņas ļoti labas. Nezinu īsti kādēļ, bet rodu viņās patvērumu un atbalstu. Jūs sakiet – tikai illūzija. Viss ir tikai illūzija. Nekā mums nav paliekoša šeit. Nekā nav ko mēs varam satvert, paturēt un iegūt. Nav it nekā. Varbūt lietas, varbūt vecs kabatas pulkstenis. Tas paliek tavs līdz galam. Nekas vairāk. Pat bērni, un tie pirmkārt, katru dienu zūd. Viss ko mēs cits citam varam dot un iegūt, ir mazumazuliet līdzdalības un tuvuma. Mazuliet siltumas, tas ir viss. Viss ir illūzija. Viss aizplūst. Un beigās ir varbūt vienalga, vai esi ko zaudējis kas bijis gadiem tavs, vai tikai īsu brīdi.

Cilvēks ir tomēr tāds, ka viņš cenšas iegūt un paturēt, paturēt nemaināmi. Tā ir viņa kļūda, kas nes tikai postu.

Tas nav labi un nav pareizi, ja Jūs sev pārmetat kaut ko par Jūsu dēla traģēdiju. Jums to nevajaga domāt, tās ir ļoti smagas domas un nevar neko līdzēt, tikai postīt. Mums nav iespējams par visu būt nomodā, visu veidot. Mēs esam akli pret savu, tāpat kā pret tuvāku likteni.

Neboisai varat dot Kaimiņu izlasīt, tas neko nevar kaitēt. Varbūt tas arī nebūtu neko kaitējis, ja Jūs viņu būtu nosūtījis, bet mierīgāk es esmu tā, ka viņš tagad netiek iespiests. Es tāpat cīnos ar darbu pāŗveidošanu, kā Jūs. Ik darbs, kas man jau reizi ir šķitis gatavs, pēc zināma laika ir pārveidojams. Līdz šim man liekas, es savu uzrakstīto pārlabojot, daru to labāku. Bet ar vienām un tam pašām tēmām nevar nodarboties par ilgu, tādēļ ja es kaut ko esmu it kā pabeigusi, es to sūtu Jums, lai es nesāktu no gala to pašu. Jo liekas, tas nenāk no tā, ka uzrakstītais neapmierinātu, bet no tā, ka mēs pārveidojamies un gribam arvien ko jaunu likt klāt.

Spēlēju divus līdz šim man svešus, nespēlētus komponistus – Debissi un Skrabinu – tas tomēr ir skaisti atklāt jaunas pasaules un atrast viņās zīmes no savas pasaules.

Jūsu depresija ir piemetusies man. Lai gan es turos cik varu, man ir briesmīgi žēl manas dzīves. Es gribētu ko vairāk – bet nav nekā vairāk.

Jūsu E. Dz.

Paldies par to, ka manu darbu vēl reiz esiet slavējuši. Par labu man tas nāks. Ja pati būšu laba.
T. p.

Janvāris 1957 (Ķikure/Kikure)

1957.4.1.

Paldies par smaržīgo Ziemsvētku dāvanu. Jaukas rokoko meitenes un veca pasta kariete un maigais mandolīnists!… Un tad tūliņ dzīves proza: es nēsāju lakatiņu blūzes kabatā, lai smarža arvien būtu pie manis. Bet esmu izklaidīgs un vakar pildot vešerienes pienākumus atcerējos par mazo lietu tikai tad, kad blūze jau bij mirkusi ūdenī divi stundas! Vai tas būtu pārāk sentimentāli, ja es aizsūtītu to Jums atpakaļ un pēc tam saņemtu atkal tādu, kāds tas bij? Un pēc tam šad un tad to atkārtotu? Vasīlijs Gogolis varējis rakstīt tikai tad, kad galda atvilknē bijuši pūstoši āboli… Ir dažādas mīlestības.

Tagad par mūsu rakstnieku vakaru. Prof. K. Ābele lasīja savas dzejas gan ļoti izteiksmīgi, bet par ilgi, tā kā jaunajiem ar to tika atņemts laiks. Lūcija Kalniņa lasīja Jūsu stāsta fragmentu ļoti labi, pēc izteiksmes spriežot viņa dzīvoja saturam līdzi. Vēlākajā burzmā man neizdevās ar viņu parunāt, lai uzraksta savu atzinumu, bet es to izdarīšu vēlāk, kad atkal satikšu. Pirms lasīšanas viņa man teica: „Es raušu vaļā visu to stāstu!” Bet tas jau nebij iespējams. Aplausi bij sirsnīgi un zālē bij pāri par 200 klausītāju. Lēmane un Kalniete pašas lasīja savus darbus. Dzintars Veide labi nolasīja Iksena poēmas fragmentus, bet jaunā aktrise Kaziņa pilnīgi sabojāja divu autoru darbus, tā kā man uz viņu ir dusmas un es viņu vairs neuzskatīšu par Kaziņu bet par kazu.

Vakars nebij daudz gaŗāks par divām stundām un pēc tam honorācijas pakavējās ‘pie glāzes tējas’ un Bārda taisīju humoru. Es pārrados mājā tikai ap 2 pēc pusnakts.

Ceru, ka esiet saņēmusi Literāro pielikumu? Kā Jums tas patika? Uz priekšu varbūt izdosies labākas un smukāks… Februāŗa numurā nē, bet kādā no nākošajiem ievietosim Ingi. Literārajā pielikumā ceru iedrukāt arī kādus no negodalgotajiem darbiem tiklab prozā kā dzejā.

Gleznu izstāde bij patīkama. Labākais darbs tur bij O Bisenieka Pestītājs, tomēr godalgot dažu apstākļu dēļ vajadzēja G. Jurjāna Peldētāju. Man nepatika arī daiļmantniecības skatē godalgotais šķīvis un visas manas simpātijas piederēja Dreimanes audumiem. Bet arī te es nespēju savas domas dabūt cauri un godalgu saņēma Pūce par šķīvi.

Avīzē varēsit lasīt manu ļoti konspektīvo filozofiju par abām skatēm. No pārējiem Kultūras dienu sarīkojumiem noklausījos kopkoŗu koncertu, kur vislabāk patika vīru koris un gandrīz visas dziesmas ko dziedāja Adelaides, Melburnas un Sidnejas jauktais koris. Zālīša un A. Kalniņa dziesmas, ko dziedāja 1. koncerta daļā, man kā arvienu, tā arī tagad palika nesaprotamas un no visas pirmās daļas es īsti dzirdēju tikai korāli Ak, Jeruzāleme, modies. Melngaiļa Senatni un Vītola Beverīnas dziedoni. Laikam jau man ir pārāk standartizēta gaume!…

Svētkos iepazinos ar vairākām Sidnejas un Adelaides honorācijām, bet negribu Jums attēlot savas domas par tām. Vispār jāsaka, ka šīs Kultūras dienas man patika daudz labāk par tām, ko redzēju 1954. gadā. Ak, jā! Vēl par teātri. Tas bij pēc manām domām tīri labs, lai gan Štāls nebij iedrošinājies izmantot par paraugu tos Sešus mazos bundziniekus, kādus kādreiz redzēju mūsu Dailes teātrī Rīgā. Šitie bij pārāk pilsoniski godīgi. Tā, kaut piemēra dēļ, te bungoja visi iedami rindā, bet Dailes teātrī bundzinieki sēdēja bundziniekiem kaklā.

Esmu bišķi noguris, tāpēc ka sākot ar Olimpiādi, līdz pat vakardienai mājā arvienu bij svešpilsētu ciemiņi, ar ko pajuka parastā dzīves kārtība. Vakar un šodien nu atkal esmu mājās viens pats un viss iet pēc parastā standarta; bārdas skūšana, kafija, brokastis Jusim, rakstāmmašīna, tēja, pusdiena vistām un pičiem, atkal rakstāmmašīna un tad ne šis ne tas, resp. lasīšana, smēķēšana un – vakars. Tikai vakar drusku sāku sajust vasaru, jo pirmo reizi nosvīdu. Braucu, izmeties kreklos no Latviešu nama St. Kildā uz mājām ar savām grāmatām un manuskriptiem, kas bij izstādīti Kultūras izstādē.

Tamužas kundze nebij varējusi atkulties no savas Bičvorsas uz Kultūras dienām, savā vietā atsūtīja man vēstuli. Es no tās izrakstīšu to vietu, kuŗa attiecas uz Jums.

„Par pirmās vietas ieguvēju pēc pēdējā Literārā pielikuma jau vairs nav šaubu. Ja viņa būtu atbraukusi, man tik ļoti gribētos dzirdēt, kā viņa pati savu stāstu nolasa. Es esmu iemācījusies klausīties paša autora lasījumā kā kādreiz Klāra Zāle lasīja – tas bij mākslas darbs un tik ļoti izjūtams, ka viņas dzeja ir viņas pašas daļa. Ar šo autori tas šķiet būs tāpat, tā ir dvēsele sprostā… Tur aiz koku galiem ir Sidneja un tur – man nav nekā. Nedrīkst būt. – Viņa radīs lasītājos atbalsi, viņā ir tik ārkārtīgas ilgas pēc kā cita, nekā pēc sava sprosta. Kā kādreiz Porukam pēc baltajām drānām un tik milzīgi daudz dziļa spēka. Vienkāršāko lietu apraksti viņas rokās top apslīpēti par mākslas gabaliņiem. Viņa ir ar pilnu vārdu sakot jauna zvaigzne mūsu literatūrā. Ja viņa ir atbraukusi, sveiciniet no manis un varat teikt, ko es domāju. Ja nav, es labprāt sagaidīšu viņas adresi.”

Ja domājat uzsākt saraksti, tad te ir A. Tamužas kundzes adrese:
Bridge Road, Beechworts / Vic.
Ja gribiet, varu viņai aizsūtīt Jūsu adresi.

Jūsu J. K.

—————————

[not included in book]

1957.

Šī ir pirmā vēstule ko Jums rakstu jaunā gadā. Kaut nu varētu rakstīt priecīgi. Esmu gan ļoti nepacietīgā gara stāvoklī, jo kopš decembra pēd. nedēļas, neesmu bijusi Wyongā pēc pasta. Tur nu droši gaida kāda interesanta vēstule no Jums. Varbūt ar visām ziņām, kā gāja rakstn. dienā, kas ir godalgots rakstnieks u.tt.? Par visu to es nekā nezinu, viss te ir kluss kā ezera dibenā un es nekā nezinu kas notiek, ir noticis – kur arī man ir bijusi kāda daļa.

Tikko beidzu rakstīt kādu garu, gan it kā pienākuma vēstuli angļu valodā un esmu sajukusi no lielas domāšanas, bet ir prieks, ka esmu ar to galā un tagad brīvi varu nodoties pļāpāšanai un domāšanai par to – kas pats iekrīt prātā.

Šovakar citi visi no mājas ies vēžot uz jūru. Lai gan arī man gribētos šai izpriecai nodoties, nezin vai tomēr nepalikšu mājā, lai būtu viena. Tagad ir jācīnās ar tomātu lasīšanu – nogurstu fiziski un nevaru atlaboties. Domāju jau ka būšu saķērusi kādu kaiti no lielās locīšanās, bet varbūt ka nebūs arī tik traki.

Biju nedēļu atpakaļ kādā skaistā bagātā mājā, ar skaistu flīģeli un skaistu ģimeni – bet es ļoti bēdīgi aizstāvēju savu labās spēlētājas slavu – es biju ārkārtīgi nervoza, neticēju sev. Vīrs bija līdz un tas manu nervozumu padara gluži bīstamu. Tomēr es cīnījos kā lauva. Man tie cilvēki gluži labi patika un kādu interesi par sevi es arī viņos atstāju. Tā kā tas notika Gosfordā, kur man būs jāsāk mūz. stundas, tad tas ir ļoti svarīgi.

Ak – viegli jau nav.

Ikdiena, labāka vai ļaunāka, tā vien visu paņem. Ilgotās brīvdienas nevaru saredzēt.

Tagad ļoti, ļoti vēlos dabūt rokā Jūsu vēstuli. Bet nezinu vēl kad tas notiks. Inese uz skolu tur nebrauc. Viņa strādā kā pārdevēja jūrmalas pilsētiņā Entrancē, tā ir uz otru pusi no Wyongas. Varbūt Inese strādās vēl tikai vienu nedēļu, lai 2 ned. pirms skolas būtu pavisam brīva – tad arī man būs vieglāk. Tagad nemaz nav brīvdienu. Nav palīga, tikai man ir jāpalīdz lai viņa tiktu laikā uz darbu.

Kā Jums iet? To varbūt lasīšu vēstulē.

Man nebija nekādu svētku, nekā iejūsminoša. Svētku vakarā gan klusi paciemojamies pie jaunajiem austrāliešu kaimiņiem, un jaunu gadu sagaidījām te ar viņiem – tas tomēr bija ļoti, ļoti ikdienišķi. Pirmos svētkos aizbraucām peldēties un pa to laiku kāda latv. ģimene mūs velti bija nomeklējusi.

Otros svētkos lasījām tomātus. Tā tas iet tagad visu laiku.

Kā gribās kā vairāk! Kādas pārmaiņas! Kaut kā lielāka! Ja nekā cita – tad vientulības! Bet tās nav un nekā cita nav.

Tik pelēki vēl liekas nekad nav gājis svētkos. Lai gan man būtu bijis jājūt, ka kaut kas mazliet neparasts ar mani notiek – to nejutu.

Ar dien.gr. iespiešanu laikam nelaimi neesiet izdarījis. Te neviens par to nekā nezin. Tāpat, ja Kaimiņu iespiestu Am. Laikā – nekāda nelaime nebūs. Domāju, ka tā viņam būtu gluži laba vieta un to varēs sūtīt tur. Bet vai nebūtu jāpatur noraksts? Man tā nav. Ir tikai kaut kas nepilnīgs. Man ir žēl tā raksta, ko Jūs neesat saņēmis. Kāda daļa no tā bija ar lielu aizrautību rakstīta, lai arī tā bija neganta. No tā es sameklēju kādu daļu no melnā raksta. Varbūt kaut ko rekonstruēšu. Man vienmēr ir tik maz laika, un es tik ļoti esmu uz uzrakstītā pārgrozīšanas, ka man iznāk arvien tikai viens manuskripts, ja tas pazūd, tad tas pagalam.

9.1.57.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies!

Es bez tā ko rakstiet, vairs nevarētu izturēt. Es sāku noslāpt. Es dabūju bieži galvas sāpes un laikam arī temperatūru paaugst. no satraukuma. Tik ļoti es kāroju brīvības. Es gribu strādāt. Rakstīt. Liekas – nekad vēl vienaldzīgāk dienas mani aprijušas, kā tagad. Fiziski nejūtos labi. Kaut kas no pupu lasīšanas ir piemeties, bet jālasa tomāti. Es cīnos un gribu pārvarēt arī fiziskās kaites, es esmu bijusi ļoti vesela, izņemot sirdi, kas nav stipra.

Sakiet lūdzu, mīļu paldies L. Kalniņa kdzei. par mana stāsta lasīšanu. Esmu patiesi viņai ļoti pateicīga, ja viņa to lasījusi ar patiku un prieku. Tas man dara labu, to zinot un tas darīja labu manam stāstam.

Cik noprotu no vēstules – tad otro un trešo godalgu saņem Lēmane un Kalniete.

Un – dzejdarbos?

Avīzes pielikumu saņēmu, paldies! Bet avīzi pašu nē.

Pielikums šādā veidā kā tagad, ir jaukāks. Bet stāsti man nepatika, arī mans pašas nē. Kad pārlasīju otrreiz (pēc 2 citu autoru stāstu izlasīšanas), tad nomierinājos. Bet tas neko nenozīmē, ar zemas kvalitātes darbiem nav ko sacensties.

Daudz paldies Tamužas kdzei. par labiem vārdiem. Viņa cildina jau par daudz. Bet ka tā mani var cauri redzēt – to nezināju, lai arī tā ir patiesa dien. grāmatas lapa.

Un paldies Jums par gudro izkārtojumu ielikt pielikumā tagad taisni to, kas izrādās ir apliecinājums, ka godalga man piešķirta varbūt pēc nopelniem.

Tas viss labi. Bet manu prieku noslāpē tas, ka nevaru strādāt un nav arī kam prieku teikt un kas mani atbalstītu un mudinātu uz priekšu reāli pašķirot ceļu – dodot brīvu laiku. Te nevienam nav par to daļa. Es esmu kalpone un vergs un man nav nekādu tiesību vairāk.

Bet kaut kā man ir jālaužas tālāk. Man ir mazliet vairāk nekaunības un varbūt mazliet vairāk drosmes aizstāvēt savas tiesības, kaut visniecīgākās.

Es gribētu uz nedēļu aizbēgt, tikai uz nedēļu – bet neticu, ka izdarīšu to. Tagad nevar, jo Inese strādā. Tad drīz jau būs skolas sākums. Laiks ir bijis silts, bet jūrā esam pavisam maz bijuši. Labais laiks aiziet tomātos. Redziet – tomāti ir tik pat nelādzīgs augs, kā pupas!

Bet pag. gadā, kad es lasīju pupas pie kaimiņa un žēlojos Jums, ka viegli nav – Jūs mani mierinājāt un teicāt – ka varbūt es kaut ko iegūšu. Varbūt kaut ko, ko es nezinu. – Jūsu vārdi piepildījās. Iznāca stāsts, kas mazliet izceļas manu citu vidū ar to, ko tas man panāca.

Kas ir tie piči ko Jūs barojiet? Ka Jums ir vistas, to arī uzzināju tikai tagad.

Ar to kabatas lakatiņu – tā nu bija viena liela aušība. Tagad gan tam būs jāpaliek te, nav jau telpas šai vēstulē. Sapuvušu ābolu smarža ir laba, saprotu, ka Gogolis to varēja mīlēt. Viņam ir bijusi skaista bērnība, es pēc tā spriežu, un viņš viņā ir smēlies spēkus vēlākai dzīvei. Jā – nieki varbūt visi nemaz nav tik mazi.

Šodien vēstule jānosūta. Tā tad – kas bija praktiskā pusē sakāms? Tā ja Ingi iespiedīs pielikumā, būs labi. Svītrojiet to virsrakstu, ko es tur uzliku tam stāstam un sauciet to – Inge. Mēs jau tā viņu saucam un tad tas arī ir īstais vārds. Ja tur vēl iekšā būtu kādas mazas ‘problēmas’ – tās virsrakstā nav jāklāsta.

Kaimiņu būtu labi sūtīt Laikam – tikai vai ir drošs ceļš, kā to izdarīt.

Tas nu ir viss. Mūzika man paņem daudz laika – atlicināt katru dienu viņai stundu, vai pat pusotras – tas ir grūti un tas izsmeļ visas mana laika un enerģijas atlikušās rezerves. Bet kādu dienu jāmēģina būs ielauzties kādā no iesāktiem vai iecerētiem stāstiem.

No jūsu dienas kārtības apraksta redzu, ka Jūs romānu rakstiet. Tas labi.

Sveicinu!
Jūsu E. Dz.

P.S. Tamužas kdzei. manu adresi varat sūtīt, vai arī tikai pateicību par viņas labiem vārdiem, vairāk nemaz nevaru gaidīt.
T.p.

1957. 1. 11.

Redziet nu! Kas noticis? Jūs jautājiet. Bet nav noticis nekas, tikai atklājusies lieku reizi vīrieša egoisms un nolaidība, kuŗus taču Jūs tik labi pazīstiet. Droši vien sava daļa no mana nelāgā garastāvokļa būs radusies tāpēc, ka esmu izdarījis Jums lāča apkalpojumu, ievietodams Dienas grāmatu avīzē. Nevaru pierast pie domām, ka man darīšana ar sievieti, kuŗa nav līdzīga bohēmiskajām dāmām. Par tām man nav nekāda bēda, kaut arī viņas visu dienu stāvētu man priekšā uz galvas. Ar Jums ir citādi. Ir arī sirds apziņas pārmetumi par to, ka esmu Jūs pieradinājis pie savām vēstulēm, tā kā Jūs tās gaidiet un kad nu to nav, tad Jums jājautā – kas noticis? Man vajadzēja būt apdomīgākam un neradīt Jūsos illūziju, ka variet no manis ko gaidīt. Tas ir slikti ja rada illūzijas, labāki ir ja tās izposta. Savējās esmu noārdījis līdz pamatiem, kaut dažu ir bišķi žēl.

Tagad baidos, kā būs ar Kaimiņa iespiešanu, kaut arī Amerikā? Ka neiet tāpat kā ar Dienas grāmatu? Jums ir svarīgi, ko citi par Jums domā, Jūs pārāk cieši esat saistīta ar dzīvi. Vai ir tik svarīgi, ka dara to, kas viņiem nepatīk? Protams es pats nekad neesmu domājis, ko teiks citi, bet tāpēc jau man bijis jāpārdzīvo ne viena vien traģēdija un jāatsakās arī no illūzijām. Vai Jūs arī to gribiet? Kalpot kādai mākslai ir baiga lieta, tāpēc es Jums nekā nedrīkstu ieteikt, drīzāk tad gan atrunāt, jo ir taču jādzīvo un Jums varbūt diezgan ilgi. Pārdomājiet un pasakiet man savas domas. Es darīšu tā, kā Jūs gribēsit.

Pirms trim dienām nosūtīju Jums vēstuli, vakar trīs avīzes numurus. Kāpēc neesat avīzi saņēmusi, es nezinu, jo ar ekspedīcijas lietām man nav nekāda sakara. Jums par to jāraksta E. Dēliņa kungam. Es Jums nosūtīju savas avīzes, jo mūsu mājai piesūta trīs eksemplārus. Bet pagājušā gada 367. avīzes numurā ir gaŗš paziņojums par Literārā pielikuma paplašināšanu. Vai tas neradīs jautājumu, kur palicis pats pielikums? Jums uz to jāsagatavojas.

Jūs nu esiet izlasījusi L. Kalniņa kundzes domas. Tādas pat, kā jau Jums teicu, te ir arī citiem. Bet ir arī citāds domas. Ir tādi cilvēki, kam Kaimiņš nepatīk (jau no tā mazā fragmenta ko viņi dzirdējuši). Viņiem nepatīk arī Dienas grāmata. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka viņi Jūsu stāstos neredz nekādas idejas… Ķikure stāsta tikai pati par sevi! Pie dažādām domām ir jāpierod, jo reiz jau kāds darbs atdots citu rokās, tad viņiem arī ir tiesības teikt par to visu, kas vien iekrīt prātā. Ir jāsaprot, ka mēs arvienu rakstam tikai tiem cilvēkiem, kam ir ar mums kaut cik vienāda garīga konstrukcija. Pārējie mūs nesaprot un domā savu, kaut gan dažreiz runā citiem līdz, jo īpaši tad, kad ir darīšana ar jau ļoti pazīstamu autoru.

Vakar pie manis vairāk stundu ciemojās A. Tamužas kundze. Tad izrunājamies plaši un dziļi par visādiem literāriem jautājumiem. Arī viņai dikti gribās rakstīt, protams kritikas jeb apceres. Bet tas tik pat kā nav iespējams, jo tāpat jāstrādā kā Jums un bez tam ‘viņš’ negrib ka viņa raksta. Laikam visi ‘viņi’ ir apmēram vienādi, jo to pašu, ko no T. kundzes, dzirdu arī no citām mūsu meitenēm… Jāgaida, ko teiks 2. godalgas ieguvēja N. kundze, jo arī tai šķiet stipri patīk rakstīt, bet arī viņai ir vīrs.

Par sevi grūt ko teikt. Vēl vienumēr it kā mīņājos pa pakulām – nav ne kādas īstas gribas ne arī veiksmes.

Ak jā! nevaru īsti saprast, kas tās par vēstulēm, kuŗas Jūs saņēmusi un kas Jūs aicina kaut kur braukt? Vai tās parakstītas ar vārdu?

Un kur ir minētās vietas? Un kas domāts ar šo braukšanu? Vai tas, ka Jums tur piedāvā mājvietu? Ja tas domāts nopietni, tad nav iemesla nekādai panikai. Tas tad varētu nozīmēt to, ka ir kādi atsaucīgi lasītāji, kas dzīvo līdzi tam, ko izlasa. Jūs par to tad varētu priecāties, jo tas var nākt Jums kā autorei par labu. Ja tā būtu tikai zobošanās, tad jāuzņem ar humoru, jo šā vai tā, tas rāda lasītāju interesi un ko tad vēl vairāk jauns autors var vēlēties. Tas ir arī labāk nekā tad, ja lasītāju sāktu savas domas izklāstīt lasītāju vēstulēs avīzē. Tagad ir tāda mode, ka katrs runā kur un kā var, jo ir pārliecināts, ka taisni viņa domas ir 100% pareizas.

Tas ir labi, ka Jūsu Inese izcīnījusi sev stipendiju, jo taču ar to rodas apziņa, ka jau kaut ko spēj pats darīt savā labā.

Vakar biju teātrī. Tur rādīja Vulfa komēdiju Līnis murdā. Svarīgs šai lietā ir tas, ka lugas varonis Līnis ir mans bijušais skolnieks, bet viņa māsa bij pirmo reizi uzstājusies kā dekorators, gleznodama dekorācijas. Jaunā dāma ir studente un man labi pazīstama. Viņa studē ģermāņu literatūru, mākslas vēsturi un glezniecību.

Jūsu J. Kalniņš.

————————

13.1.1957.

Šodien mēs trīs sievieši bijām Wyongā uz rentgenu (te tas atkal obligāti), bijām krietnu pus dienas vienas kopā un jutāmies ļoti labi. Tur saņēmu Jūsu vēstuli. Tanī ir kāds teikums par to, kā gan tas ir – būt kopā trim sievietēm, un – varbūt tas esot labi. Protams tas ir labi, brīnišķīgi. Braucot turp es domāju par to, ja mums ļautu vaļu dzīvot tikai trijām kopā! Un tad man bij par to jādomā, cik labi kādu laiku mums ietu. Mēs pelnītu un iztiktu un brīvdienās klīstu apkārt priecādamies par niekiem. Bet tagad mums maz prieka.

Šodien izmainīju pirmo 5 mārciņu zīmi no tā, ko Pranks atsūtīja. Pirku mājas kurpes. Un tad – nu tad man makā palika sīkāka nauda!… Mēs apstājāmies visas trīs pie grāmatu veikala loga. Skatījām grāmatas. „Nu apskati, apskati, ko var dabūt,” es teicu Inesei. „Vai tu kādu domā nopirkt?” viņa tik ļoti līksmi iesaucās, ka lai gan es to īsti vēl nebiju izdomājusi, tas bija jāizlemj tūlīt, ka – domāju gan nopirkt. Mēs iegājām, bet tanī veikalā nekā laba nebija. Dzidra iekāroja kādu spēļu kasti un gribēja katrā ziņā to pirkt, pati par savu naudu (par zīmējumiem viņa ir saņēmusi 50 šiliņus). Bet es negribēju viņai to ļaut. Tad Inese zināja otru veikalu, kur labākas grāmatas. Mēs aizgājām tur. Un pēkšņi Dzidra atrada sev kārotu grāmatu, Inese atrada sev, un tā kā tās abas nebija briesmīgi dārgas, es jautāju pēc Steinbeka sev. Tas bija East of Eden, mēs nopirkām šīs trīs grāmatas un jutāmies kā debesīs. Inesei Perlas Back, man Steinbeka, Dzidrai kādas sērijas bērnu literatūras turpinājums, visas glīti iesietas £2,2,6. Jaukākais bija tas, cik vienādi bijām visas apmierinātas, ne Dzidrai vairs vajadzēja spēļu kasti neko, pat tūlīt izlēma – ēdamu tagad vairs nepirksim, jo iepriekš bijām runājušas iet kafejnīcā un atpūšoties dzert tēju. Tagad ne no kā vairs nebija grūt atsacīties. Tas mani ielīksmoja vēl vairāk, kā iegūtais Steinbeks. Mēs tomēr nopirkām pa saldējumam un atvērām glīto grāmatu paciņu, lai apskatītu iegūto dārgumu. Dzidra tam bij pretī – lai stāv līdz mājai, tik glīti iepakotas. Bet Inese gluži tikpat uzmanīgi atkal ietina un aizlīmēja.

Redziet, tādas arī ir sievietes. Viņas nepriecājas tikai par gaļu tirgū, kā Jūs reiz bijāt novērojuši.

Starp citu, kad pārdevēja mums grāmatas iesaiņoja, mēs viņai pateicāmies sirsnīgi un teicām, ka katra dabūjam sev kāroto.

„Bet kur Jums, vai Jums nevajag savu?” viņa prasīja man.
„Steinbeks,” es teicu.
„Ah! Es domāju – tas dadijam…”

Tas liek domāt, ka Jūsu novērojumi tirgū tomēr ir raksturīgi sievietei, mazākais, šinī zemē. Un man pēc pārdevējas domām pienācās kāda Bālā grāfiene modernākā ietērpā.

17. 1. 1957.

Dienas iet pārāk ātri. Neesmu paspējusi Jums ne vēstuli nobeigt, ne nosūtīt. Bet rakstīt gribēju daudz – par Jūsu Negantnieku, par Kalna Kuļu Viktu, par Jusi un citām lietām. Uzrakstīju tikai nedomāto – par mūsu grāmatu pirkšanu. Bet šodien vēstule ir jānosūta.

Klāt ir arī Dienas grāmatas lapas.

Jūsu E. Dz.

————————

[not included in book]:

[no date, page 2]

… pavisam nepieminētu gadmiju?

Nosūtu Jums kādas dien. grām. lapas. Vienmuļas pārdomas, kas uzrakstītas manā dien. grāmatā.

Saņēmu kādu vēstuli, (kā Ķikure) tā mani aizskar nelabi, lai gan laikam ir domāta labi. Man piedāvā adresi, kur braukt un tur varēšot dabūt vēl citas 5-6 adreses – tikai lai nerīkojoties ar cirvi. Briesmīgi tas ir, ka esmu savu dien. grāmatu publicējusi. Es par to par maz domāju. Kad es ko rakstu, lai cik intīms tas ir, tas it kā saturā viss atkāpjas no manis, nav vairs mans. Tikai stils, izteiksme, iespēja savažot īstenību vārdos mani aizrauj un mani atsvabina no fabulas īstenības. Bet citi to protams var salasīt, jo tas jau ir īstākais ko var redzēt – fabula. Kaut nu es noturētos kaut cik. Žēl ka ir pazudusi viena dien. grām. daļā ko Jums sūtīju. Centīšos to atjaunot jo atradu lapiņas ar galveno pamatu – melnā rakstā par to. Tikai dienas daļas trūkst bet to varēšu otrreiz uzrakstīt. Arī tā dien. gr. daļa ir asa, bet varbūt ne tik taustāma mana ikdiena.

Jā, tā vēstule, ko saņēmu varbūt ir domāta labi, (pat 2 markas pieliktas atbildei) bet manī tā saceļ paniku. Es nedomāju, ka es rakstu par sevi – lai gan es to patiesi daru un es to zinu.

Jums aizsūtīju vēstuli, tikko saņēmu Jūsējo, tas ir ap 8. vai 9, 10 janvāri, labi neatceros.

Ceru, ka Jūs rakstīsiet un šis tukšais veltīgi gaidītais laiks būs kāds pārpratums.

Gaidu!
Jūsu E. Dz.

P.S. apskatīju avīžu num. – mums trūkst 368 un 367 numurs. Lūdzu atsūtiet no red. ja varat. N. 367 laikam bija pielikums – to pielikumu saņēmu, to nevajag sūtīt.
Samaksāta avīze vēl nav, bet to jau kārtos visā drīzumā.
T.p.
P.P.S. Inese šodien saņēma ziņu, ka ir eksāmenā ‘vinnējusi’ burseriju, £58 gadā līdz ģimnāz. beigšanai – tas ir 2 gadi.
T.p.

—————————-

19.1.1957.

Paldies, ka apciemojāt tikko! Inese iedeva vēstuli. Esmu mājās uz pus dienu viena. Citi aizbrauca uz jūrmalu. Ļoti silta diena. Svētdiena. Bet man nebūs laika svētīt. Iespējams ka atnāks ciemiņi, kāds vecāks latviešu pāris, vistkopji. Tāpēc kamēr citi jūrmalā, ir jāsagatavo pusdienas, jāizcep pāris kūkas un jāpabaro vistas, suņi, jāpagludina, jālāpa, jāizmazgā virtuve un tā tālāk. Tāda ‘mess’ te ir vienmēr. Dažreiz esmu nogurusi, lai vēl laikā pasteigtu, teiksim, virtuves mazgāšanu un neatstātu uz svētdienas rītu, citreiz Steinbeks tik neatvairāms, lai paliek viss, tam jāpadodas! Citreiz cits tikpat dārgs aicina. Ko lai daru! Jums tur suņu dienās kādam brīvs laiks!!! Dieva brīnumi! Mums te visu laiku iet kā pa rijas kulšanu. Nevienam nekad nav laika. Katram ir kāds dārgs kakts, pie kuŗa nevar un nevar piekļūt, vienmēr par maz laika. Inese brauc ik pārnedēļas uz Sidneju, uz kādu sporta klubu disku sviest. Otra diena nedēļā te pat jācilā svari ķermeņa attīstīšanai, katru dienu jāmet disks. Inese vakar pārbrauca no Sidnejas, savā klubā (savā vecumā) labojusi tur uzstādīto diska mešanas rekorda tālumu par 4 pēdām. Tas viņai ar sportu. Tad grāmatas: viņai skolotājas atzīmējis kas būtu jāizlasa pagājušā gadā – 96 grāmatas. Starp tām ne mazums tādā biezumā, kā Golsworthija Forsitu dzimta. Inese lasa ka galva kūp, bet pietrūkst laika. Pietrūkst tagad arī grāmatu. Franču gan stāv vēl nelasītas. Viņa ir nodomājusi un sākusi honor’us angļu un franču valodās. Pa vidu lasīšanai ir dažas vēstules jāraksta, jāšuj (blūzes un spilveni) tad mūžīgi jāmazgā un ‘jāstērķelē’, jo zināt, ka tagad viņas valkā atkal stīvinātus apakšsvārkus. Pa reizi jāaizbrauc uz jūŗu. Mēs burtiski skrienam pakaļ savām darāmām lietām un nevaram neko saķert. Pa vidu vēl vajadzētu virtuves mākslās pavingrināties, bet – nav laika. Tikai kādus saldumus, ko sauc te par maršmelovu, Inese pāris reizes gatavoja gaidot savu latviešu draudzeni ciemos. Tagad sākas atkal ogu laiks. Melnās lācenes aug apkārtnē, man būs pašai jāskrien un jāvāra ievārījums, meitenēm vairs tikai nedēļa brīva. Tā mums iet. Laiku brīvu mums neviens nav redzējis, nezin kādēļ tas tā ir. Mēs esam par daudz rijīgi! Inese lasa. Dzidra lasa. Es lasu, Inese sporto, Dzidra zīmē, es spēlēju, rakstu un tā tālāk, un tā tālāk. Abas meitenes krāj markas, tad izgriež un salīmē kādā burtnīcā visas bildes no baleta ko var žurnālos atrast. Dzidra arī spēlē. Bezgala daudz vēlēšanos. Bet sīkumu un nekārtības tik daudz. Ka šīs kārotās lietas ir mūžīgi it kā aizliegtas, it kā slepeni vien iegūstāmas, jo: vistas, olu ņemšana, tīrīšana, pakošana, govs slaukšana un vadāšana uz kaimiņa ganībām pāris mailes turp un atpakaļ un tā tālāk, un tālāk. Nu vai Jums ir mazliet jēga kā mums iet? Bez tam nav ne silta ūdens krānos, ne mazgājamās mašīnas, ne putekļu sūcēja – pasargi, kas tos te varētu sasūkt! Mums nav arī šujmašīnas un es savus priekšautus in Inese savus ‘krūzainos’ apakšsvārkus sašujam ar rokām. Mums te ir aizvēstures un šodienas maisījums, mēs cīnāmies bez mitas. Dzidra ir uzrakstījusi divas mazas lugas kādām jaunatnes sacensībām. Vēl nav zināms iznākums. Viņa tās rakstot man kaut ko atklāja. Viņa raksta, raksta, tad ķeŗ papīru un zīmē. Viņa man saka: „man uznāk tik lielas ilgas zīmēt, kad es rakstu, ka man kaut vai pāris līnijas kaut kas jāuzzīmē, un tad varu atkal rakstīt.” Man tas likās līdzīgi tam, kā parasti ir ar mani. Man zīmējot vai rakstot pēkšņi ir jāskrien spēlēt. Es nezinu kas tas ir. Vai tas ir tas, ka vislabāk es varu izteikties mūzikā un Dzidra zīmējot? Nezinu. Bet es mūzikā nevaru pietiekoši izteikties.

Jā, tikko biju visu pabeigusi šorīt ar savu kūku cepšanu, tā paņēmu lasīt Jūsu vēstuli. To Inese man tikai šorīt uz jūŗu aizbraucot iedeva. Vakar vēlu naktī viņa pārbrauca no Sidnejas un pa ceļam bija dabūjusi pastu Wyongā. Nezinu kādēļ, bet šī jūsu vēstule bija gluži kā viesis. Paldies. Un tagad pa galvu, pa kaklu uz vistām.

20.1.1957.

Vakar bija labs garastāvoklis. Šodien pagalam. Tā tas ir. Jūtos tik gļēva, ka es to pati tik tikko vairs varu panest.

Jūsu klātpieliktā vēstule angļu valodā, tas ir – Virdžinijas Wulfas vēstule Litonam Strecijam, man šķiet jauka, dzīva. Bet viņa pati liekas jauna. Un ja viņas vēstules atgādina Jums manas, tad tur ir kāda kļūda, es jau to agrāk Jums gribēju teikt – Jūs iedomājaties mani mazākais 20 gadus jaunāku, nekā esmu.

Kas man no Lāča nepatika, tas bija viņa varonis un tā domāšana. Pašu autoru stāstā nevarēja redzēt, bet mani kaitināja viņa varonis un es uztiepu autoram kaut ko no viņa varoņa.

Kad Jūs man paskaidrojiet, ka Aina Neboisa skolas gadus pavadījusi Vācijā, tad es uz viņu varu raudzīties citādām acīm. Līdz šim – jāatzīstas, man viņas raksti, cik esmu lasījusi, nemaz neiesildīja un tas galvenokārt bija valodas dēļ. Es neteiktu, ka valoda nav laba, bet nedzīva un daudzās vietās kaut kā nabadzīga, bez svaiguma un dzīva siltuma, tagad es saprotu. Ja pilnīgi nevar palaisties uz vārdiem, kā droši zināmu instrumentu, tad tas var iznākt, ka izsakās sausi.

Man pašai jādabū holidejas lai strādātu.

Kā Jums gāja pie Kreišmanes kundzes?

Man patīk viņas valoda. Gaidu Jūsu vēstules!

Jūsu E. Dz.

—————————–

[not included in book]

24. I. 57.

Kas noticis? Kādēļ nav vēstules? Divi reiz veltīgi nomeklēju. Dienas tik nospiedošas. Rītu tomēr ceru – vēstule būs un kaut ko zināšu.

Lūdzu, sakiet vai nav man pazudusi kāda avīze, ja tagad pirmais pēc ziem. svētkiem ir 19. janv. numurs? Nav arī tās avīzes kurai bija literārais pielikums. Ja varat – lūdzu atsūtiet, jo ja meklēs pēc tās citās mājās, tad atradīs arī pielikumu un tad – būs beigas!

Nevaru strādāt. Jūtos beidzot nokususi cerētā atpūta nenāk un brīvs laiks arī nē. Viss ir tik saspiests, kā pirms pērkona. Bet kas par pērkoni var nākt un gaisu izklaidēt?

25. I. 57.

Arī šodien nav vēstules – un es speciāli tās dēļ braucu! Kā tas var būt, ka man šķita – katrā ziņā būs un nav? Pēdējā ko saņēmu, rakstīta pēc rakstn. vakara, 4. I. un tagad trīs svētdienas pagājušas.

Ja tas ir kāds jauna gada viesulis, kas Jūs ierāvis sabiedrībā, tad nekas, ja tikai nav kaut kas bēdīgs. Lūdzu – rakstiet tūlīt, kā saņemiet manu vēstuli un atsūtiet, ja iespējams avīzi, domāju, ka kādas trūkst, jo vai avīze [ends here].

———————–

1957.28.1.

Šodien paskatījos savā vēstuļu norakstu failē un ieraudzīju, ka neesmu Jums rakstījis vairāk kā mēnesi, kurpretī senāk rakstīju mazākais reiz nedēļā. Nu man jādomā kā tas tā varējis atgadīties? Bet nekā galā nevar saprast. Laikam gan svarīgākais iemesls būs bijis sliktais garastāvoklis, ar kuŗu neesmu ticis galā kopš kultūras dienām. Tur tam vēl pienāca klāt nogurums no lielās ļaužu drūzmas, kuŗā vajadzēja maisīties gribot negribot. Nevarēju ne lāgā izgulēties, neko ko domāt, nemaz jau nerunājot par kādu strādāšanu. Taisni jābrīnās, kur esmu licis visus šos gandrīz divus mēnešus? Gaŗi slikta garastāvokļa periodi man nav nekad bijuši sveši, bet šis tagad gan ir viens no smagākajiem. It kā sazvērējušies notikumi viens pēc otra cits citu padarījuši nepatīkamāku, tā kā tagad nemaz vairs nezinu, kuŗš no tiem man vairāk, kuŗš mazāk nepatīkams. Un tāpat kā arvienu, tā arī tagad, es tad esmu tā izjucis un vārīgs kā jauns vēzis, kad izlīdis no vecās ādas. Bet mana āda jau nekad nesacietēs.

Es ceru, ka Jūs jau būsit saņēmusi godalgas naudu no E. Pranka un laikam viņš Jūs būs aicinājis arī iestāties par biedri mūsu Preses kopā. Tam, protams, sevišķas nozīmes nav, esat vai neesat biedrs. Nozīme tam gan būtu tad, ja Jūs dzīvotu Melburnas tuvumā, jo tad varētu apmeklēt biedru sanāksmes, iepazīties ar vienu otru no biedriem tuvāk un tas varbūt būtu zināms atbalsts, jo gluži viens jau nu cilvēks nespēj dzīvot un kaut ko darīt tā, lai citi to saprastu. Bet Jūs jau gan esiet pieradusi pie lauku dzīves atstātības un tāpēc varbūt nejūtat sevišķu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Pie visa jau pierod.

Es Jums nosūtu Kaimiņa norakstu. Izlasiet to un varbūt, ja kas nepatīk, svītrojat. Bet daudz jau nē, lai neciestu stāsta vienība, kāda tā ir tagad un kāda tā pēc manām domām arī ir laba. Norakstu izdarīja M. Kalniete un es to neesmu izskatījis. Ja ir kādas kļūdas, izlabojiet un atsūtat manuskriptu atpakaļ. Es tad to nosūtīšu Rabacim Ņujorkā. Protams, ka nespēju simtprocentīgi galvot, vai Kaimiņu tur iespiedīs, bet tā kā Laiks iespiedis vienu otru stāstu, kuŗš ne šādā, ne tādā veidā nav Jūsu stāsta konkurents, tad domāju, ka to iespiedīs.

Šī gada augusta beigās J. Jaunsudrabiņš kļūst 80-gadnieks. Es gribu viņa labā kaut ko darīt Melburnā, kas būtu rakstniekam piemērots, jo savā 75 gadu atcerē sidnejieši ar savu bumerangu, man šķiet, viņu drīzāk varēja apvainot kā iepriecināt. Nevar jau zināt, ko izdosies še noorganizēt, jo bieži jau ir tā, ka no lieliem nodomiem beigās iznāk – čiks. Vai arī Sidnejā vai Adelaidē, kas domāts darīt – nezinu, jo man ar turienes darbiniekiem ir pavisam vājš kontakts.

Nupat Sidnejas ļaudis man piedāvā braukt uz Sidneju, kur tad notiktu J. Sarmas vakars ar referātu (Kaupmaņa), darbu lasīšanu un tā tālāk. Pret referātu man nav iebildumu, jo ja jau reizi kas iespiests un nodots sabiedrībai, tad tā var darīt ar to, kas tai ienāk prātā. Bet braukt pašam un ļaut sevi tur apbrīnot kā kādu kino stari – man nav pieņemams prieks, tāpēc es no tā atteicos. Var jau būt, ka rīkotājiem tas nebūs pa prātam un tāpēc nebūs arī solītā referāta. Bet man par to sirds nesāpēs.

Svētku laikā iepazinos ar diviem profesoriem – Dunsdorfu un Ābeli, kas deva iespēju šo un to pārdomāt. Bet no pārdomu izteikšanas jāatsakās, piebilstot tikai to, ka tam, ko domāju par trešo profesoru, tagad jāpievieno tas, ko redzēju pie pirmajiem diviem.

Pirms pāris dienām bij mūsu pažarnieku Lielais Umurkumurs (gada svētki) kur bij arī gleznu izstāde. Tā kā man pašam netika nekā zīmēt es izstādīju Jūsu meitas zīmējumu, jo tur bij arī kādi citi bērnu zīmējumi. Pirmo godalgu tāpat kā Kultūras dienu izstādē guva G. Jurjāns par savu krīta zīmējumu Jānis Briesmīgais nodur savu sievu.

Pielieku Lūcijas Kalniņas vēstuli ar atsauksmi par Jūsu Kaimiņu. Izlasījusi atsūtat vēstuli man atpakaļ, jo tai jānāk manā failē.

Mums šogad nav vasaras. Pagājušā piektdienā, nākdami naktī no teātra, mēs tikko nenosaldējām ausis. Un nu jau ir klāt rudens puse, kad vairs nekā liela nevar gaidīt.

Kā ar pupiņām un tomātiem un kā ar Jūsu veselību? Par stāstu rakstīšanu jau nemaz nedrīkstu pieminēt.

Jūsu J. K.

——————————

[misplaced in book to September 1956]

Beidzot Jūsu vēstule! Divas! Biju uz Jums no visas sirds dusmīga. Biju ļoti nelaimīga šo laiku. Un tad divi reizes es, un vienu reizi Inese, nomeklējām velti Jūsu vēstuli. Kā Jūs varat nerakstīt! – Es domāju. Kā Jūs varat atstāt mani tādā vientulībā un neziņā un pat bailēs. Bet viss ir garām. Gribēju uz Jums vēl tālāk dusmoties, biju noņēmusies nerakstīt Jums tikpat ilgi. Vajadzētu jau tā darīt, bet nespēju. Jūs tik daudz esiet atkal laba man darījis. Kaimiņš ir pārrakstīts uz mašīnas, L. Kalniņas vēstule ir atsūtīta, un Kaimiņu sūtīsiet Rabacim. Paldies par visu! Esmu nejauka būdama dusmīga un kaut tikai iedomādamies Jums atdarīt.

Bet bija grūti. Visgrūtāk tādēļ, ka esmu izsīkusi cīnīties ar savu likteni. Nevaru sagādāt sev labākus apstākļus rakstīšanai. Nevaru nekur aizbēgt. Un jūtu, ka esmu nabagāka kā jebkad jo vēl – padodos, padodos un atdodu pēdējās dienas – nekam.

Tad biju uztraukusies par to, kādu galu ņem mana siev. dienas grāmata. Cilvēki sāk rakstīt vēstules ar glābšanas piedāvājumiem. Tā kā divu svarīgo avīžu numuru man nav, sāku jau domāt, vai kāds man nav atklāti uzbrucis par nekautrīgu vaļsirdību un varbūt Jūs nezinot ko iesākt, neesiet man šīs avīzes num. sūtījuši. Bet izrādās – tā nav. Esmu atbrīvota kā no sloga. Pielieku Jums saņemto vēstuli, nolieciet to kopā ar maniem rakstiem. Savā ziņā tā ir dokuments. Laikam tā tomēr domāta labi. Ja es to būtu saņēmusi divi nedēļas agrāk, kas zin, vai es nebūtu mēģinājusi tur aizbraukt. Bezgala gribējās holidejas – kaut pāris pilnīgi atbrīvotas dienas, kaut nedēļu! Bet nav. Nu jādzīvo vien būs bez nekā. Tādēļ tik ļoti svarīgs ir katrs cilvēka vārds, ko saņemu no Jums. L. Kalniņas vārdi ir atkal, tāpat kā Tamužas, ļoti cildinoši. Bet es uzsūcu tos visus. Man tie ir vajadzīgi. Es no tiem dzīvošu. Es zinu, ka kritika nebūs vienmēr cildinoša – un patiesi, tas nebūtu varbūt labi, ja tā tāda būtu. Bet lai es spētu cīnīties – daži vārdi man ir vajadzīgi labi – labi bez atlikuma. Un tad man būs vienalga, kas ārā notiek! Es zināšu kas man jādara – jāpaļaujas uz sevi, jāmācās un jāstrādā.

Jūs kaut ko sakiet un nesakiet par 2 profesoriem. Viņi laikam ir slavas kāri. Tā ir vājības pazīme. [big ink blot on page]: Terribly sorry! Jā es domāju, tā ir nelāga lieta un no tās var pasargāt daži draugi. Saņemot no dažiem cilvēkiem draudzīgus un labus vārdus, cilvēks var justies vērtīgs un strādāt droši un ar sirdi – attaisnojot draudzīgos vārdus. Nevajag jel visam pūlim gulēt pie jūsu kājām, bet to zināt, ka jūs spējiet aizsniegt dažas, labas. Jaukas sirdis – tas ir nesamaksājami un tā dēļ var cīnīties.

Tomēr Jūs pats gan esiet mazliet dīvains – kādēļ Jūs negribat braukt uz Sidneju? Kādēļ Jums jāiedomājas, ka Jūs apskatīs kā kino zvaigzni? Jūs sagaidīs kā mīļu ciemiņu. Aprunāsies, paklausīsies, jutīsies – pacilāti. Nu jā – publikā to visu varbūt nevar gluži tik mierīgi izvest, vajag mazliet skaļuma. Jums te vajadzētu būt kādiem sirsnīgiem personīgiem draugiem, tad tāda ciemošanās būtu jauka.

Nosūtīšu Jums kabatas lakatu, labi salaistītu ar smaržām, kad nelabais gara stāvoklis neliekas mierā, paviciniet to ar plašu žestu – sievietes Jūs aplido, kas Jums var kaitēt!

Kā lai pateicos Kalnietei par darbu ko viņa uzņēmusies pārrakstot Kaimiņu? Ja es viņu varētu iepriecināt, es aizsūtītu viņai kādu savu linoleja griezumu.

Jūs izstādījāt Dzidras zīmēto rozā galviņu? Jā – Dzidra zīmē dūšīgi. Pielieku te kādu draisku zīmējumu, ko viņa uzmetusi atmiņās par jūrmalu. Viņa ir mazs velnēns, tas meitens. Parasti par viņas zīmējumiem man jāsmejas, viņos ir kāds apslēpts humors par visu. Kaut piemēram šinī pašā ‘jūrmalas sienāži’.

Inese laimīga par savu stipendiju. Bet viņai, lai viņa naudu saņemtu, pēdējie 2 gadi jāpaliek šinī pašā skolā. Arī man – jāpaliek. Un tas mani atbrīvo no veltīgās cīnīšanās kaut kur aizskriet. Bet bailēs es mokos – kā es izturēšu. Var jau gan domāt – tikai 2 gadi, tad Inese ies studēt un es līdz. Bet šie divi gadi – tie ir svarīgi. Tie neatkārtosies un esmu izsīkusi te.

Decembris 1956 (Ķikure/Kikure)

[not included in book]

[date uncertain – could be 5.12.56]

Ir rīts un tādēļ ir brīdis dzīves. Es vēl neesmu šai dienā zaudējusi spēkus un cerības. Bet varbūt arī šodien, tāpat kā visu pēdējo nedēļu, es raudāšu no noguruma un bezcerības. Ziemsvētku laiks ir tas gadā, kad bērni pārnāk no skolām un man vajadzētu izvest kādas pārgrozības dzīves apstākļos. Bet šis vienmēr ir arī pupu laiks, kad mani tā iejūdz, ka nekur netieku un neko neizvedu. Pagājušā gadā uznāca tā trakā vēlēšanās pēc pupām redzēt Kultūras dienas, tas paņēma brīvlaika beigas. Nezinu kā būs šogad. Vēl pirms svētkiem vajadzētu aizbraukt uz Sidneju, redzēt kas tur varētu būt – darbam, dzīvei… Gosfordā telpas apmēram ir, bet pagaidām – skolēnu nav. Un es nekā nevaru šai lietā pirms svētkiem vairs darīt – jo pupas. Patiesi briesmīgi augs. Bet varbūt arī viņas reiz izies no modes, kā viss. Tad nāks kas labāks. Cāļi, piemēram. Kartupeļi. Tomāti…

Mani kaut kas kārdina iejusties Džoises, kaimiņienes ādā un uzrakstīt kaut ko ar viņas roku. Līdz šim es novēroju un eju pati savos stāstos līdz, bet vajadzētu iztikt bez manis. Tad sāktos varbūt īstākais stāstu laiks. Arī zīmēt man gribās, tādēļ ka ir rīts. Viss mirdz baltā rasā. Mums nelija – 6 nedēļas, un tagad divi dienas bija visādi lieti, ar pērkoni un bez. Tie atdzīvina pupas. Bet mani arī. Varbūt es uzvarēšu. Kaut tikai tas nebūtu pārāk vēlu.

Man nav laika ne mirkli vairs. Pa visu trako pupu laiku Dzidrai vēl jāšuj bikses – melnas, spožas, ar podziņām vai lentītēm pie ceļiem. Viņa svētku uzvedumā dejos kādu pāžu. Uz redzēšanos!

Jūsu E. Dz.

P.S. Jums vajadzētu mainīt dzīves vietu – Melburna ir lietaina. Te mums klimats labs. Ne pārāk karsts ne lietains par daudz. Sidnejā ir mitrāks un nejaukāks. Es arī pēdējā gadā sāku laika pārmaiņas sajust arī fiziski (garīgi arvienu). Lietus periodi nomāc sirdi. Kad ir skaidrs, tad vairāk spēka. Tikai pirms šiem maziem lietiem bija tāds dūmains karstums, kas nebija labs. Īsie lieti ir patīkami. Jūs varētu nākt dzīvot uz Gosfordu. Bet te Jūs nobeigtos bez latviešiem.
T.P.

——————————

1956.2.12.

„Kā Jums labi iet? Man iet labi.” Vēstules ar šādu sākumu es kādreiz saņēmu, bet tas gan ir jau ļoti sen atpakaļ. Tagad tā vairs neraksta. Laikam tagad nevienam vairs tik labi neiet? Arī man nē. Pašlaik ļoti negribas dzīvot, bet ir jādzīvo un tas nav labi.

Svētku starpā iznāks mūsu Literārais pielikums un tajā es gribu ievietot arī kaut ko no Jums. Es izskatīju visus Jūsu stāstus, kas ir pie manis, jo ir jārēķinās ar rindām. Iznāca tā, ka vislabāk varētu iekombinēt Kādas sievietes dienas grāmata. To tad arī paņēmu. Es paņēmu abus fragmentus kas ir pie manis. Vienu man vajadzēja pārrakstīt ar mašīnu, jo tam aprakstītas lapas abas puses. Ar to stāsts iesāktos (un iesāktos ļoti labi). Bet ja izrādīsies, ka trūkst telpas, tad būs jāiztiek ar otro daļu, kur Jūs runājiet par to gaiļa kaušanu, bet pirmo pusi varēs pievienot kādam fragmentam, ja dienas grāmatu turpināsiet, jo šo darbu raksturs jau ir tāds, ka tos var lietot vai nu šādā vai citādā secībā. Es vēl arī neesmu zaudējis cerību, ka no šiem fragmentiem reiz izaugs grāmata…

Ja Jūsu Kaimiņam pielems pirmo godalgu, tad vai nu Dēliņa kungs vai arī es lūgsim no Jums atļauju iespiest nākamā gada sākumā avīzē kā Jūsu, tā arī citu godalgoto autoru darbus. Iespējams, ka jau šīs nedēļas beigās godalgošanas komisija izspriedīs godalgas. Tad tūliņ avīzē sludinās to darbu šifrus, kam piešķirtas godalgas, un aicinās to autorus ierasties Kultūras svētku rakstnieku rītā, kur atvērs aploksnes ar autoru vārdiem un lūgs viņus nolasīt savu darbu vai, ja tas gaŗš, tad fragmentu. Ļaudis tad varēs autoru apskatīt kā fizisku personu un, protams, aplaudēt viņa lasījumam. Ja kāds autors ziņos, ka pats neieradīsies, tad tā darbu nolasīs kāds no aktieriem.

Šodien saņēmu atkal A. Tamužas kundzes vēstuli, kur viņa no jauna atkārto to pašu, ko jau Jums ziņoju un piebilst vēl to, ka ir vienisprātis ar mani tai ziņā, ka Kaimiņš ir nevien relatīvi labākais no sacensības darbiem, bet bez tā vēl labs darbs arī vispār mūsu trimdas literatūrā. Viņa arī izsaka aizdomas, ka tas varētu būt tā paša autora darbs, kuŗš rakstījis Aiviekstes noslēpumu. Jūsu vārds viņai aizmirsies, bet stils palicis prātā.

Labi, ka Jūsu Inese veiksmīgi tikusi galā ar pārbaudījumiem un labi arī tas, ka viņa kaut ko zin par Jūsu literārajiem darbiem un ko par tiem saka citi. Tas viņai būs zināmā mērā atbalsts, jo bērni slepeni ir ļoti lepni uz savu vecāku darba un viņu panākumiem un ar šo lepnumu dažreiz pārvar savas neveiksmes. Ar izbrīnu kādreiz nemanīts noklausījos kā mans vecākais dēls reizi pamatskolas gados izklāstīja savam biedram par manām zināšanām un mākslinieka darbu visus savus vērojumus un bij priecīgs, ka varēja ar tiem savu kollēgu pārtrumpot.

Vakar pēcpusdienā mums Latviešu namā notika prof. P. Jurēviča cildināšana viņa 65. dzimšanas dienas gadījumā. Bij uzruna, tad prof. lasīja referātu, bet pēc tā dziedāja pārs dziesmu Magda Veide un Padpms (?) (laikam tenors). Godināšanu rīkoja Melburnas akadēmiķi kopā ar Preses biedrību un tai pēc manām domām nekas liels nekaitēja. Profesoru es pazīstu un viņš pret mani ir ļoti uzmanīgs un nepelnīti laipns. Tomēr man tas nav saprotams, kā cilvēks ar filozofa pasaules skatījumu un tik baltu bārdiņu, kāda tā ir Jurēvičam, var ļaut lai kļūst atklāti godināts. Ja to dara Zenta Mauriņa, tad es to izskaidroju tā, ka viņa cīnās pret saviem mazvērtības kompleksiem, ko viņai uzspiedusi gandrīz necilvēcīga cīņa par savu personību. Bet var jau būt, ka šādām godināšanām tagad ir kāda nacionāla vērtība: ļaudis kas visu zaudējuši, grib sevi kompensēt ar citu nopelniem. Manī šādi notikumi allaž rada humoru un es tad āzēju sevi un, ja tas nav pārāk bīstami, tad arī citus, kas pagadās blakām. Vakar par laimi blakām gadījās vairāki laipni cilvēki, ar kuŗiem es varēju spēlēt savu spēli bez kādām briesmām. Tāpēc pārbraucu mājās ar daudz labāku garastāvokli, nekā braucu turp. Protams, reizi es iekritīšu, bet kas par to?

Pupiņas ir nelietības un to es pateicu arī vienās viesībās, bet nama māte par to noskuma, jo domāja, ka neprotot labi klāt galdu. Nu, lai domā! Kad tad cilvēki sapratuši patiesību? Nekad!

Bet lai kā, domājiet par savu sirdi – lūdzu!

Es rakstu mazu eseju, tomēr ne par sacensības labajiem darbiem, bet par caurkritušajiem. Nekas labs jau tas nebūs. Tā nāks laikam tai pašā Literatūras pielikumā, kur būs Jūsu Sievietes dienas grāmata. Tad jau redzēsit pati.

Par naudu neraizējaties, mana tā nebija. Ar naudu ir tā – ja kāds dod, tad jāņem, jo citādi nevar dzīvot. Punkts.

Jūsu J. K.

8.12.1956.

Ja Jūs gribat iespiest Kādas sievietes dienas grāmatu tad tur vajag būt kādam iemeslam – tas darbs labāks par citiem? Ko es tur varu darīt! Atkal – visatklātākais vislabākais. Lūdzu atrakstiet man vai Jūs saņēmāt arī tādu dienas grāmatas lapu, kur iet runa par igauņu grafiķa Viralta ‘Elli’ un tālāk par kādu sievieti kas sit savu māti? Man šķiet es to nosūtīju reizē ar kādu citu stāstu.

Paldies Jums, ka pūlējāties ar manuskripta pārrakstīšanu – es to laikam iesāku rakstīt kā vēstuli Jums, tad tā pārvērtās dienas grāmatā, stāvēja kādu laiku te un tad es to nosūtīju Jums, tādēļ sākums bija rakstīts uz abām lapas pusēm.

Inese tikko pārnāca no skolas, ir tagad paziņots viņai, ka viņa ir otrā, ne trešā savā klasē (ar nelielu punktu skaitu pārvarot vienu zēnu). Inese ir laimīga par saviem panākumiem, sevišķi tādēļ, ka tēvs vienmēr pārmet, ka viņa maz mācās, bet ‘lasa romānus’. Inese daudz lasa un tas ir labi. Arī Dzidra lasa daudz. Ir taisnība, ko Jūs sakāt, ka bērni ir lepni uz saviem vecākiem. (Es pati biju lepna un esmu vēl arvienu.) Man ļoti jācenšas, lai viņi savās cerībās par mani neviltos. Dzidra jau arī ir tā, kas ir izbazūnējusi, ka es spēlēju klavieres (tā es dabūju tās skolnieces, kas man nāk), tāpat to, ka esmu ‘artist’. Par rakstīšanu viņa neko daudz nezina. Tas viņai arī šķiet nesvarīga lieta. Ja es varētu sarakstīt grāmatu – tikai tad viņas acīs es šai ziņā kaut kas būtu. Viņai taisnība.

Lasu avīzē (austrāliešu) ka ir iznākusi kāda grāmata, kas pierāda, ka kaislīga mīlestība tikai pēdējā (vai pēdējos) gadsimtā ir tik ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Grieķi un romieši to tik augstu nevērtējuši, tā uzskatīta pat kā slimība… Man par to mazliet interesē. Es uzskatu kaislīgu (neprātīgu!) iemīlēšanos kā kaut ko pāri visam, kas ‘paceļ līdz nemirstībai’, bet es arī esmu nākusi uz domām, ka tā ir māns, pilnīgs ziepju burbulis, ja to grib izlietot ikdienas dzīves pamatā. Varbūt par daudz to vērtēju, nē tas nav pareizi teikts, par daudz to nemaz nevar novērtēt, tikai vēlēšanās, ko tā izsauc mūs apmāna. Īstenībā mēs nevēlamies to, ko mēs vēlamies! Jo tā piepildījumā, ko mēs vēlamies, nav tā, ko esam vēlējušies. Tā tad esam vēlējušies ko citu. Pareizi vien ir, – ka ir tikai vēlēšanās kas nekļūst piepildītas…

Sveicinu.
Jūsu E. Dz.

1956.9.12.

Apsveicu ar pirmo godalgu. To piespriedām 7. decembŗa komisijas sēdē vienbalsīgi un bez neviena pretiebilduma diezgan gaŗajās pārrunās. Gan es biju gaidījis, ka godalgu Jums piešķirs, bet domāju, ka būs arī kādi iebildumi, kuŗus vajadzēs noraidīt. Bet tādu nebij un bij runāšana tikai par to, ka būtu jāgodalgo abus ‘Kārava’ darbus. Bet beidzot nonāca pie tā, ka divu viena autora darbu godalgošana varētu sarūgtināt pārējos autorus un tā otrais ‘Kārava’ godalgu neieguva. Ja nebūtu bijis Kaimiņa tad pirmo godalgu būtu saņēmis Inges notikums.

Sēdē bez manis piedalījās G. Brēmanis (Latvijas Izglītības ministrijas referents), Z. Bārda un režisore Lūcija Kalniņa. Tamužas kundzes nebij, par viņas atzinumiem es informēju komisiju. Jāsaka, ka saprātīgāku un labāku sēdes sastāvu Melburnā nebūtu iespējams sameklēt un tāpēc arī visi lēmumi pēc īsākām vai gaŗākām pārrunām kļuva pieņemti vienbalsīgi.

Kad bij pielemta pirmā godalga, Z. Bārda teica: „Tukšosim glāzes sveicinādami autori!” Tas arī tā notika un tātad pirmais tosts kā rakstniecei Jums bij jānoklausās manās mājās. Tāpat kā man, tā arī Bārdam autora vārds nebij noslēpums, to mēs jau pazītu lai kur pēc stila.

L. Kalniņa bija uzrakstījusi nopietnu Jūsu stāsta analīzi, pēc kuŗas noklausīšanās mums atlika tikai piebilst, ka tās ir arī mūsu domas.

Es Jūs neapsveicu Jūsu 50. dzimšanas dienā 4. oktobrī, jo domāju, ka atgādināt sievietēm, cik tālu aiz muguras ir viņu iesvētīšanas diena, varētu sagādāt mazliet tārpainu prieku… bet tagad es to daru, jo domāju, ka rakstniece man piedos to, ko sieviete nepiedotu? Mūsu starpā ir kāda interesanta vienādība: man bij ap 50 gadu, kad sāku iespiest manus pirmos stāstus. Pirms tam uzskatīju sevi tikai par gleznotāju vai tēlnieku. Tagad man šie arodi aizgājuši tālu pakaļplānā. Vai apmēram tāpat tas tā nav ar Jums? Ar piecdesmitiem gadiem cilvēks jau spēj drīzāk saprast, kas viņš ir vai ko spēj un tad dažs kas to agrāk uzskatījis par sev piemērotu, var izlikties par mazāk svarīgu. Tomēr mūsu starpā ir liela iekšēja difference. Jūs, varbūt tāpēc ka esat sieviete, visām lietām pieejat ar sirdi un tā Jums vēl arvienu ir brīnišķīgi jauna. Varbūt tāpēc arī Jūsu domas ir tik svaigas un pirmatnīgi neskartas. Jūs vairāk nojaušat, nepakļaudamās pieredzei, un tapēc viss labākais ko esat rakstījusi, ir tīra dzeja. To arī apstiprina tas, ko man nesen rakstījāt par radīšanas pazemību un svētumu, jo uz tiem balstās dzeja. Ar mani tas ir citādi, jo es neesmu dzejnieks. Es visu konstruēju ar prātu, atšķirdams vajadzīgo un nepieciešamo no daudzā un liekā. Kas mani iepriecina, tas ir konkrētības vērošana un skatīšanas prieks, visu pakļaujot kādam likumam. To ko Jūs rakstāt var mīlēt, bet par to ko es rakstu, var just interesi, var tam ticēt vai neticēt.

Godalgoto autoru vārdi paliks nezināmi līdz pat rakstnieku dienai. Avīzē publicēs godalgoto darbu nosaukumus un autoru šifrus, lūdzot, lai autori ierodas savus darbus nolasīt, vai jā paši nevar ierasties, tad lai to ziņo, pēc kam viņu darbus nolasīs kāds aktieris. Jūsu stāsts ir par gaŗu, lai to varētu nolasīt visu, tāpēc L. Kalniņa nolasīs no tā vienu vai divus fragmentus. Visā pilnībā stāstu varēs lasīt avīzē. Tas arī ir labāk – stāsta intīmais raksturs prasa individuālu lasīšanu.

Otras godalgas stāsts ir ar vēsturisku tematu, bet trešais ar mazliet sapiņķētu psicholoģiju. Dzjedarbos pirmo godalgu piešķīrām pantos rakstītai poēmai (Puškina jambī!). Otrā godalga bij jādod moderni laizītam un gumzītam gaŗākam dzejojumam kur autors gan amizējas, gan cīnās ar visām pagātnē pazīstamām literatūrā tēlotām peronām. Trešo godalgu saņēma man nezināms autors par divi liriskiem dzejoļiem.

Tā kā kopējais autoru skaits ir 27, tad apmēram ceturtā daļā saņem godalgas. Pārējie līdzīgi Bībelesstāstos minētajām ģeķīgajām jumpravām paliek ārpus kāzu nama. Ko lai dara! Lai viņi ņem vērā Napoleona vārdus, ka ikviens kareivis savā rukzakā glabā maršala zizli… un – lai cīnās tālāk.

Olimpiāde pagāja man pilnīgi nepamanīta – nebiju ne reizi stadionā, jo nebij ne mazākās intereses tur ko redzēt. Ar to esmu pieskaitāms tai izlases publikai, kas mīt hospitāļos un kam ārsti nav atļāvuši sēsties stumjamos krēslos, lai nokļūtu stadionā.

Jūsu J. K.

14.12.1956.

Paldies par vēstuli, par – godalgu! Paldies par tostu! Paldies no sirds par to! Es gribētu šodien kaut es varētu kādam pieskandināt. Kaut kas nav lāgā. Es vairs nespēju vilkt šo dzīvi. Es gaidu ikvienu Jūsu vēstuli, kas pakāpeniski nesa labākas un labākas ziņas, līdz nu ir godalga un tosts! Un Jūs visi vienbalsīgi man piešķiriet tik daudz! Bet man ir tā, it kā es bez tā nemaz arī nespētu dzīvot. Un visa vēl ir par maz. Es staigāju kā ar akmeni uz sirds. It kā kaut kas grimtu un zustu un es esmu pieķēdēta un nevaru mesties to glābt. Šodien es mazākais gribēju tik daudz brīvības, ka visi mēs ietu uz jūru – bet tomāti! Ja ne pupas (tās uzvarētas) – tad tomāti. Un es pēkšņi vairs nespēju nest, es trakoju. Bet tam nav nozīmes. Rītu varbūt brauksim uz jūŗu – bet tam vairs nav nozīmes, tās – kas būtu šodien. Vienīgi fiziskai atpūtai. Garīgi, es redzu, man nekas te nevar nest. Es gribu strādāt, es gribu dzīvot.

Paldies par tostu! Tas bija jauki, ka Jūs mani sveicinājāt. Tas man ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Vakar vēl saņēmu Jūsu vēstuli. Naktī es nevarēju gulēt. No tā, kas man jādara, jāveic! Es nevarēju gulēt arī no tā, ka man nebija ar ko dalīt prieku. Jā, Inese bija patiesi priecīga un noskūpstīja mani sirsnīgi, un mazais sauca – „kas tur rakstīts par ko tu tik priecīgi smaidi?” „Praize,” es saku. Praizes mums visām birst kā pupas. Inesei grāmata, kā otrai skolniecei klasē, Dzidrai grāmata no kādas society, kā pirmai zīmētājai skolā, man praize par stāstu. Bet kas viņām pašsaprotams prieks par to, tas man par daudz — …Mani nelaiž strādāt, un es nevaru pārbaudīt, vai es varu, vai patiesi es nākošo stāstu varu atkal rakstīt labi un labāk, jo drīkst jau rakstīt tikai arvien labāk!… Jāraksta Jums lai šovakar varētu gulēt. Es nekur nevarēju skriet ar savu prieku un pārbaudāmām šaubām par sevi, es domāju – pie tuvākā, pie sava laulātā ienaidnieka – bet viņš mani postījis tik ļoti šai lietā, es atturējos. Tad es domāju – pie Džo! Bet viņa man nav, tas jau viss ‘gone with the wind’. Pie Jums. Jā, pie Jums, bet Jūs esiet tālu. Tad es domās noskūpstīju jūs visus piecus – dāmas, smalko, it kā kautrīgo Brēmani, Bārdu, par ko man nav ne mazākās jausmas kāds viņš ir, un Jūs. Un tad es gribēju aizmigt. Bet arī tad tas neizdevās. Redziet, cik traki ir būt tik jaunam.

Jūs esiet briesmīgs ‘okšķeris’ – kur Jūs atradāt manus dzimšanas datus?

Paldies par apsveikumu – protams! Bet jāsaka tautas teiciens – ‘darīt jau tā var, bet smuki tas nav…’ Es jel te visur bez kautrēšanās un bez pūlēm spēlēju 10 un vairāk gadus jaunāku. Tas ļoti vajadzīgs, tā ir ‘bizines’ lieta. Lai ko uzsāktu, lai kas laimētos un ļaudis man uzticētos, nedrīkst būt par vecu.

Nu varbūt es varēšu gulēt, man kļuva vieglāk pēc šīs nelietīgās runāšanas.

20.12.1856.

Šogad Ziemsvētki man uzbrūk nesagatavoti. Bija domāts, ka šogad vēl kaut kur braukšu un iepirkšos svētkiem, bet iznāk tā, ka jāpaliek mājās. Man nav nekā te Jums ko aizsūtīt, bet man gribās, lai Jums būtu kaut kas ko paņemt rokās no manis svētkos. Varbūt tas ir pārāk aušīgi, bet es ielikšu vēstulē savu kabatas lakatiņu (ļoti vienkāršu un ar smaržu, ko lietoju tādēļ, ka to, kuŗu gribēju nevarēju atrast). Šo lakatiņu Jūs saburziet un nometiet savā būdā, tad nobrīnāties – „tavu aizmāršību – pametusi te pat kabatas lakatu!”… Kas? To miniet pats. Varbūt atradīsies tā, kam tas pieder.

Jūsu E. Dz.

Nosūtu Jums šo skici, kas ir Kaimiņa turpinājums, vai paralēle, (bet tikai – ieskaņa).

E. Ķikure

Džo bija saņēmis darbu ārpus mājas. Liela prieka viņam nebija – iet visu nedēļu prom, strādāt kādu darbu tikai naudas dēļ, būt prom no saviem laukiem. Bet Džoise jau sen to vēlējās – lai viņš būtu, kas cits, ne tikai zemnieks. Varbūt viņa kļūs mierīgāka. Viņu dzīve kļūs laimīgāka. Tomēŗ, kopš nu bija zināms, ka Džo sāks darbu citur, nekas nebija grozījies uz labo pusi! Viņas asums pieauga un pieauga, vienmēr atrada jaunus košanas veidus. Zināms, viņš vienmēr rāja sevi par to ka viņš, arī viņš – neko nevar panest, nevar panest ikdienas sīkumus, tāpat kā viņa nevar tos – panest bez tračiem. Tikai viens viņas nesavaldīgāks vārds no rīta, par ko arī tas negadītos, samaitāja viņam visu priekšpusdienu. Un pusdienas laikā protams gadījās otrs tāds vārds, kāda izrādīšanās, aizrādīšanās, vai pazemojums, kas nāca tieši tad, kad bija ieradies miers, viss noskaidrojies, kā ūdens dīķī.

Savā ziņā viņš bija laimīgs par tuvo brīvību. Patiesi šīs brīvības cerībā viņš panesa pēdējās nedēļas. Dažreiz gan viņu pārņēma rūpes par bērniem – vai tie necietīs, kad viņš būs prom? Jeb – varbūt atsvešināsies no viņa? Un māja? Un lauki? Tukši, nezālēs…

Viņš apkopa saimniecību tā it kā viņš taisītos aizceļot. Sakārtoja mašīnu šķūnītī – salika rindā pie sienām kapļus, cirvjus, lāpstas, zāģus, smidzināmos traukus, zirgu lietas. Iztīrīja, saeļļoja elektrības ražotāju. Pārdeva lielāko daļu lietotos pupu maisus, satina zirņu drāšu rituļus. Sakrāva ciešās augstās rindās tomātu kastes – tā viņu izskatījās daudz mazāk. Viņas vairs neaizņēma gandrīz nekādu redzamu vietu.

Tikai arklu un ecēšas viņš atstāja vēl lejā, tomātu tīruma malā, pie ūdens pumpjiem…

Tomātu gabalā viņš varētu ielikt zirņus. Pēc tomātu noņemšanas zeme tur bija tikpat kā gatava. Pa divi dienām viņš tos iestrādātu. Sēkla viņam bija palikusi pāri. Mēslu vairāk kā vajaga… Mietiņi, drātis… Un zirņi nebija jāsmidzina. Ar zirņiem nebija jāuzmanās arī tik izmeklēti ar noņemšanu, viņi varēja gaidīt, ja vajadzēja, pāris dienas. To viņš nedēļas nogalēs, kad būs mājās, varētu mierīgi darīt. Patreiz zirņu ielikšanai bija pats labais laiks.

Tikai viņš kautrējās to pateikt sievai.

Atzīties – cik ļoti viņam vajadzēja šīs zemes. Zemes darba.

Un viņš nevarēja zirņus ielikt bez teikšanas. Viņš nekad neko tā nedarīja. Viņš domāja par to jau vairākas dienas. Protams – viņš drīkstēja iesēt zirņus bez teikšanas Džoisei, un viņš to būtu arī darījis, ja ar to tas beigtos, ar vienu dienu. Bet tā tas nebūs. Viņa to mīs un ēdīs visu laiku, kamēr tur gabalā vēl būs redzamas vai tikai atliekas no tiem zirņiem. Un uz to viņam nebija spēka ielaisties. Tāpat tas būs, ja par zirņu sēšanu viņš pateiks sievai nelabā brīdī. Tikai ja viņam laimētos par to ierunāties labā reizē, kad viņa par to nesāktu uztraukties, kad viņa tam it kā pa pusei piekristu, tas ir – viņa to neievēŗotu, neņemtu to kā ievērības vērta lietu, tad būtu vēlāk tā, it kā viņa tam būtu devusi savu piekrišanu, un varbūt viņa tad liktos mierā arī tad, ja viņai vēlāk tas nepatiktu, kad viņš nedēļas nogalēs strādātu pie zirņiem.

Viņš kaunējās savas kautrības dēļ, nicināja sevi tās dēļ un simtreiz pārlika zirņu lietu. Bet nebija cita ceļa. Viņam bija jābūt kautrīgam, viņam atkal reiz, tāpat kā vienmēr no jauna, bija jābaidās, jāzemojas viņas priekšā. Viņš nebija spējīgs panest nebeidzamos asumus, ķengāšanos. Viņš gribēja miera. Lai gan viņš labi zināja, – tā nebūs arī tad, ja viss notiks pēc viņas prāta…
                                                                           *
Noguris vairāk no savas strupceļu ieslēgtās domāšana, kā no šķūņa kārošanas, Džo lēni aizvēra šķūņa durvis un nogāja gar dārzu lejā pie arkla. Tīkams valgums nāca no dīķa. Smagais zirgs tur pacēla galvu no dzeršanas un raudzījās mierīgi uz savu saimnieku. Zirgs izrāva priekškājas no dūksts, kur tās bija iestīgušas un lēni pienāca pie saimnieka. Džo brīdi paturēja viņa silto, mīksto zodu saujā, izslaucīja zirnekļu tīklus no zirga krēpēm un acīm un viņa seja izlīdzinājās. Zirga tuvumā viņam arvien kļuva silti, it kā dzīvība atgrieztos no kādas paslēptuves viņā atpakaļ, un paļāvība un gaisma. Viņš aizgāja dažus soļus tālāk, līdz tomātu lauka malai, pairdināja un padauzīja ar kāju zemi, pārlaida skatu debesīm, tad kāpa atpakaļ kalnā uz mašīnu šķūni, salika zirglietas uz rokas un gāja lejā. Viņš iejūdza zirgu ecēšās. Par sievu viņš bija aizmirsis.

Lauku sākot strādāt viņš vienmēr bija laimīgāks, kā darbu beidzot.

Zeme patreiz bija viegla, ne par mitru, ne par sausu. Zirgs lauka malās griezās pats, ecēšu zari cilājās labi, nupat ieeļļoti. Nedomājot Džo sāka savu ierasto svilpošanu. Varbūt jau pirmā nedēļas nogalē, kad viņš pārbrauks no darba, zirņi būs jāapkaplē…

1956.16.12.

Esmu vainīgs – tās dienas grāmatas dēļ. Man vajadzēja Jums par to rakstīt un jautāt pēc Jūsu domam. Bet es jau arvienu domāju par Jums kā par mākslinieci un tāpēc piemirstu cilvēcisko pusi. Es baidos par to, ka varētu padarīt citiem ne to vislabāko, jo ar to jau Jums jārada sev vārds. Es tai pašā dienā, kad saņēmu Jūsu vēstuli, gāju pie Dēliņa kunga. (Tagad mēs dzīvojam diezgan tuvu, jo viņš uzcēla sev māju tur, kur Ivanhoe biedzas un sākās Heidelberga.) Bet es domāju, ka dienas grāmata būs jau salikta, jo arī viņš iesāk ar to, ko tura par labāko. Izjaukt salikumu, būtu no viņa par daudz prasīts. Tātad atlika tikai tas ceļš, kuŗu Jūs domājat – Jūs saņemsit avīzi bez pielikuma, es Jums to aizsūtīšu atsevišķi. Ja fragments nebūtu bijis vēl salikts, es tā vietā būtu devis Inges stāstu. Un nu – lūdzu, piedodiet!

Es neesmu saņēmis kaut ko, kas saistītos ar Viraltu. Ja Jūs tādu ko esat sūtījusi, tas sūtījums mani nav sasniedzis. Tādas lietas atgadās reti, bet kādi pārs gadījumi ir bijuši.

Par to, kur ievietot Mūsu kaimiņu – jāpadomā. Ceļa Zīmēs tam būtu īstā vieta, bet tā kā tur pēc pagājušās sacensības ir stāstu pieplūdums, tad Jūsu stātam būtu ilgi jāgaida, jo priekšā ir toreadori ar pazīstamiem vārdiem. Londonas Avīze ir maz lasīta un tur Jūsu stāsts kļūtu zināms tikai Anglijā. Tapat tas ir ar Latvju Vārdu Zviedrijā. Es domāju, ka būtu jāmēģina ar Amerikas Laiku? Bet to lasa arī Austrālijā diezgan daudzi un varbūt Jūs biedē?

Jā, tā tas ir – tas kas ir atklātākais, tas ir arī labākais, jo tas ir arī patiesākais. Un to jūt arī tie, kas paši neraksta. Tāpēc jau Jūsu stāsts patika visiem, ka tas atšķīrās no visiem citiem ar savu patiesību, oriģinlitāti. Patiesība arvien ir oriģināla. Ka tas tā ir, to pati varēsit redzēt, kad lasīsit Literārā pielikumā savu stāstu blakus divi citiem, kas arī ir jauno rakstnieku darbi. Bet viņi abi turas pie kāda jau pazīstama šablona un ar to zūd patiesības svaigums un oriģinalitāte. Es jau pagājušā vēstulē teicu, ka Jūsu darbs arvienu ir sirds darbs. Tagad Jūs sakiet, ka nevariet stāstu uzrakstīt, to neizdzīvojusi. Laikam jau tas ir sievietes spēks un varbūt arī traģēdija – izdzīvot sevi tiklab dzīvē kā mākslā. Bet vai tad tas, ko rakstījis Dostojevskis nav sevis izdzīvošana? Bet uz vīriešiem vispār tas, man šķiet nav attiecināms.

Es ceļos arvienu rītos ar lielu apātiju pret nākamo dienu, bet vakaros gulēt iedams jūtu apmierinājumu, ka man stundas 9-10 nebūs jādzīvo. Laikam jau tā ir nepateicība pret likteņu un dzīvi, jo tik daudzi, daudzi no tiem, kas reizi dzīvojuši man blakām un gribējuši dzīvot, ir jau pazuduši. Laikam es neprotu cienīt to, ko visi tik ļoti vēlas. Ja Jūs būtu te? Man liekas par to var runāt dzejā:

Varbūt Jūs atrast tādu vārdu spētu,
Kas gurdumam un skumjām liktu nīkt?
Jūs mīklu, liktens uzdotu, tad atminētu.

Varbūt, ja vārdu šo Jūs pateikt spētu,
Es to kā debesgaismu iemīlētu
Un jaunas dzīves atkal sāktu tvīkt.

Varbūt ja pateikt Jūs šo vārdu spētu,
Tas visām bēdām liktu zust un nīkt.

Nē, laikam Jūs neesat iedomīga. Kad saņemu Jūsu vēstuli un, to izlasījis, izsitu tai malā caurumus un ievietoju failē, kas ir jau krietna romāna biezumā, es arvienu sev jautāju: kas es esmu un ar ko esmu pelnījis, ka man dāvināts tik daudz sirsnības, uzticības atklātības un visa tā, kam nav nekāda īsta vārda, bet ko varētu varbūt visu kopā apzīmēt ar… jā, šī vārda jau man nav, bet man liekas, ka tai būtu ietverts viss tas, kas man nav, nav nekad bijis, varbūt tikai nojausts, meklēts? Nē, laikam ir kā citādi nekā es to saku un laikam to nevar vārdos pateikt. Varbūt Jūs, ja būtu te, to saprastu bez vārdiem – es domāju, ka sievietes ir gaišredzīgas. Bet Jūs te nebūsit un tāpēc tas, kas nav pasakāms, paliks nesaprasts. Bet lai kā, ja Jūs te būtu, tad laikam gan šad un tad gribētos dzīvot.

Man nepatīk reklāma. Bet nu man jāļauj sevi reklamēt: Kultūras archīvs (jālasa – I. Šterns) rīko Kultūras dienu laikā kādu nesaprotama rakstura izstādi, kur nezin kāpēc jābūt izstādītiem maniem manuskriptiem, avīžu rakstiem, etc. Ja atsakos, tad jāielaižas gaŗā korespondēšanā, kas vairāk kā nepatīkama, jo var beigties ar pārmetumiem par kulturālu pasākumu sabotēšanu. Ja esmu ar mieru un materiālus dodu, tad jāstaigā ar tādu sajūtu it kā būtu aizgājis uz teātri peldkostīmā…

Jūsu J. K.

Novembris 1956 (Ķikure/Kikure)

1.11.1956.

Pārlasot Jūsu vēstuli, atceros, ka neatbildēju Jūsu jautājumam – kurp sūtīt naudu? Šodien ceru saņemt no Jums atkal vēstuli, varbūt tā izsauks lielu rakstīšanu arī no manas puses un līdz ar to lieta par naudu būs aizmirsta. Tādēļ to Jums te sākumā atzīmēju – sūtiet naudu uz mājas adresi. Pēdējā laikā nav nekādas kontroles briesmas bijušas un naudu man neliegs saņemt. Bet lūdzu – sūtiet tikai to naudu, kas man jau ir nopelnīta, avansu par nākotni – nē. Vispār naudas man vajag ļoti, bet taupīt man to vajag vēl vairāk. Ja man te ir nauda – man tā ļoti ātri iet prom. Ir tik daudz lietu, kā vajag. Ja naudas nav – kaut kā iztieku. Šodien lasīšu pupiņas. Jau sākās. Ceļos piecos un pussešos, griežu cālīšiem zaļbarību, tas iet ilgi un manu dienas darbu ļoti pagarina. Bet no tā nevar izbēgt. Kamēr neko labu citur nevaru nopelnīt, jādara viss te. Savu stāstu par kaimiņu, ne Jums pēdējo rakstīto vēstuli – nespēju lielā steigā izlasīt cauri. Tik muļķīgi nekad nebij bijis. Stāstu pārrakstīju daudz ko labojot no pirmā raksta, tā kā to man vajadzēja pārlasīt, bet nebija laika. Beidzu uz minūti, lai tanī dienā Jums to vēl spētu nosūtīt. Šodien gribētos te sēdēt un sākt rakstīt citu. Bet šodien nav laika. Vakar bija vētraina saruna ar manu bosu, tas ir – runāju es. Izkliedzu visas savas prasības pēc brīva laika un rīcības, izkliedzu arī daudz no saviem nodomiem. Viss, ko panācu, bija tas, ka izsmejošais smīns un dusmas viņa sejā izzuda. Kaut ko viņš ņēma nopietni. Un tas ir labi. Varbūt būs jāpiekāpjas viņam, ka es strādāšu pa dienai nedēļā ar savām klavierēm ārpus mājas un varbūt tad pamazām izlauzīšu vairāk. Par meiteņu dabūšanu sev līdz uz Sidneju nav ko miera ceļā domāt. Bet pāris gados ar Inesi tas notiks tā kā tā, viņa ies uz Sidneju. Līdz tam laikam karošu par savu patstāvību pamazām. Sākums būs tas grūtākais. Te ir ļaudis, kas brauc no Sidnejas šurp darbā (kāds skolotājs Ineses skolā). Varbūt es varēšu braukt darbā arī uz Sidneju, ja man tā lieta sāktu veikties Gosfordā. To redzēšu. Rakstu to lai būtu vieglāk, lai nebūtu tik smagi ar visām domām, ar neizteiktiem nodomiem visu dienu jākaujas.

Gaidu Jūsu vēstuli.

3.11.1956.

Šodien pirmo reiz šogad esmu ar meitenēm jūrmalā. Viens meitens ir noguris stipendijas eksāmenus liekot, otrs mazliet kaklā ‘kremšķi’ dabūjis, bet tam jābrauc uz Sidneju piedalīties sporta sacīkstēs. Tādēļ zinot jūras gaisa lielo dziedniecības spēju, šodien atbraucām atpūsties. Ir vēl auksts, es tomēr ceru, ka meiteņi iegūs spēku.

Jūsu vēstules nebija, domājams esat ļoti ‘bizī’. Varbūt tomēr drīz no Jums vēstule būs, un tad viņā pastāstīts arī par to, ko esmu Jums nosūtījusi – par manu uzrakstīto stāstu. Būtu jāsāk jauns, bet vēl tas nav darīts. Nosūtījām Jums (uz Melburnu) 2 maisus pupu, tos šoreiz salasīju viena pati. Nav vēl visas pupas gatavas, īstā lasīšana nav vēl sākusies. Biju arī Gosfordā, ieliku avīzē sludinājumu, ka meklēju telpas klavieru stundām. Naudu, ja tur pāris mārciņas sanāk, lūdzu sūtiet. Tā man būs vajadzīga telpu īrēšanai. Vīrs ‘izvadīja ceļā’ ar parasto greizsirdību un traku runu, bet laikam man ar to ir jākaro. Galu galā viņš prātīgu vārdu nesaka ne par, ne pret visu. Esmu bez padoma, bez atbalsta, bet jācīnās uz savu roku, un varbūt jācīnās uz dzīvību un nāvi.

6.11.1956.

Tikko aizvadīju Dzidru uz Sidneju. Viņa brauc kopā ar kādu kundzi, kuŗas meitene arī ieguva sava gada skrējējos izcilu vietu. Viņas rītu piedalīsies Sidnejas sporta sacīkstēs. Dzidra ir ļoti priecīga par braucienu, daudz ko redzēt un piedzīvot. Es laimīga par to, ka Dzidra laimīga. Vakar vēlu vēl šuvu un gludināju, lai viņa izskatītos jauka. Šodien atbraucu līdz viņai uz tās kundzes māju, un nu gaidu autobusu, lai brauktu mājās. Sēžot uz sola nobeigšu vēstuli Jums. Vēl no Jums neesmu vēstuli saņēmusi. Ilgi nerakstiet. Bet varbūt man tikai tā rādās? Ko Jūs domājiet par kaŗiem? Vakar man apbira asaras par Ungāriju. Neesmu nekāda ungāru cienītāja, bet tas ķērās pie sirds, kā viņi lej asinis. Varbūt kaut ko panāks. Lai gan – lielo un brīvo vīru sirdis nav aizkustināmas – tie tikai taisa savas ‘biznis’.

Cik labi būtu prom no mājas. Kavēties kādā pasaulē, kas varbūt reiz man piederējusi, bet tagad ja arī vairs nē, tomēr sasilda ar savu miņu.

Jūsu E. Dz.

1956. 4.11.

Labdien. Pagājušo nedēļu mocījos ar pavisam nelāgu garastāvokli un tāpēc visa nedēļa pagājusi kā neziņā. Nevaru pateikt, ko esmu darījis un kā laiks pagājis. Tomēr gaŗlaicīgi nebij, jo laikam arī noņemšanās ar nelabu garu ir nodarbošanās, kas neļauj laikam būt garam. Ienāca vēl vairāki darbi sacensībai, kas bij jāizlasa, arī Jūsējais. Es nolēmu dot sacensībai abus – kā Ingi, tā Kaimiņu. Kamēr nebij Kaimiņa man patika Inge labāk par visiem stāstiem, kādi ir pie manis, bet kad ieradās Kaimiņš, tas man patika labāk par Ingi. Tas tāpēc, ka Kaimiņa kompozīcija vairāk viengabalaina un stingra, nekā tas ir ar Ingi un arī valoda Kaimiņam ir vairāk tā kā skaidrāka. Vispār viss stāsts ir mākslinieciski drošāk veidots.

Ir pavisam līdz šim sanākuši 23 autori ar kādiem 30 darbiem. Bet, protams, to starpā vairums ir tikai domraksti, tā kā par sacensību var runāt tikai 4-5 darbu starpā. Tas ir arī vēl ļoti daudz, jo es baidījos, ka tādu varētu būt vēl mazāk. Tagad mani interesē tas, vai komisijas locekļi šos darbus atradīs, vai noliks domrakstu gubā? Lielais vairums rakstītāju klūp uz vienas un tās pašas zemūdens klints: prot labi iesākt, bet nespēj tāpat nobeigt. Sliktas beigas izputina arī labo sākumu. Tāpat kā tas ir cilvēka dzīvē. Iesāk visi labi, bet beigās iznāk tikai mēsli. Un tomēr – tāpat kā visiem patīk dzīvot, tāpat daudziem patīk rakstīt. Man šķiet ka Jums nav par saviem darbiem jābaidās. Protams, tas ir gan tikai mans skatījums.

Piektdienas vakarā es jau biju aizgājis gulēt un arī aizmidzis, kad mani uzmodināja dziedāšana. Biju pārliecināts, ka man jau neviens serenādes nedziedās, tāpēc satinu galvu segā un gribēju aizmigt no jauna. Bet tad viens sāka klapēt pie būdas durvīm un man bij jāceļas un jāveŗ durvis. Sanāca pilna būda cilvēku – Tamuža, Meilerte, Meilerts un Pranks. Pieciem cilvēkiem manā būdā gandrīz nav iespējams apgriezties, tāpēc daži jānovieto gultā. Noskaidrojās, ka Tamužas kundze atbraukusi pēc sacensības darbiem, jo viņa ir vērtēšanas komisijas locekle. Meilerti viņu un Pranku bij atveduši tieši no sarīkojuma un pulkstens bij jau pusdivpadsmit. Meilertei tāpat kā arvienu bij sastingusi seja un ļoti mazas un ļoti zilas acis. Viņa bij arī tikpat laipna kā arvien, jo novietoja savu skūpstu kaut kur manas auss reģionā. Laikam ir ļoti laba sieviete, jo kā tad lai citādi izskaidro viņas laipnību? Jūs jau tā nedarītu, jo liekat man mīlēt, bet nesakiet ko. Vai domājat, ka es no koka protu izkalt dzelzi?

Viņas abas ar Stīpnieci sataisījušas kopā glītu izstādi. Meilertei ir smuki pasteļi. Es viņai teicu, ka tik gaišām un spožām krāsām iespējams gleznot, kad atgriezusies otrā jaunība. Bet laikam es būšu viņu apvainojis, jo viņa taču vēl nav bijusi veca, lai gan galva ir tik pat sirma kā man.

Stīpniece nav aizmirsusi it neko no tā ko mācījusies Latvijas akadēmijā no Tones, tāpēc viņas darbi ir ļoti solīdi un viņa ar tiem sit pašu Melburnas otniekus. Bet Melburnas austrāliešu kritiķi šo glezniecību nesaprot un tādēļ ir ļoti vēsi. Nu ko lai dara!

Viena mamma man atsūtīja biļeti Fībīga baleta skolas vakaram: „Jums jau meitenes patīk,” viņa raksta, „un mana Lāsmiņa dejos jaunākā grupā.” Jā! Bet man ir gandrīz sāpīgi skatīties šos skaistajos ķermeņos. Cik tad no tiem būs veltīti skaistumam? Tas jau vēl nebūs ļaunākais ja no tiem iztaisīs čaklas pupiņu lasītājas. Viena daļa no tām izniekos savu ķermeni par prieku kaut kādam gaŗāmgājējam, nelietim vai muļķim. Un tā jau ir cūcība. Nezinu, kāpēc mammas to nesaprot un baleta vietā nemāca savām meitenēm vairāk cienīt sevi un savu skaistumu?

1956.4.12.(11?)

Vakar mani šai vietā pārtrauca kaimiņi Fridrichsoni, viņi bij atbraukuši aizvest mani uz Prāta un Jūtu vakaru. Tas notika gandrīz stundu ilgā braucienā no manām mājām un tāpēc bij patīkami, ka nevajadzēja kratīties pa tramvajiem. Vakars bij ļoti jautrs un omulīgs, jo nebij vairāk par 70-80 cilvēku, kas visi savā starpā pazīstami. Parunāju drusku ar Tamužas kundzi. Viņa jau izlasījusi daļu sacensību darbu un iztieca atzinību Jūsu Kaimiņam, kas jāuzskata par lielu progresu viņas uzskatos, jo parasti viņas un manos uzskatos par jauno rakstnieku darbiem ir liela aiza starpā.

Vakarā bij ieradies arī viens latviešu olimpietis no Čīles un stāstīja par savu ceļojumu no Čīles līdz Austrālijai pa gaisu. Tas bij treneris Laipnieks. Jauks kungs. Jā, ir latvieši, kas tagad braukā pa pasauli apkārt līdzīgi Amerikas miljardieriem un runā par to tikpat mierīgi kā es, kad stāstu par savam pastaigām ar Jusi.

Jūsu J. K.

Ingei pateikšana par maigu ģīmetni ar rozā seju un violeto cepuri. Būs jāliek rāmī un jākar pie mana kambara pelēkās sienas, lai būdā rodas kāda sievišķīga gaisotne. Ģīmetne ir tiešām inimitable.

8.11.1956.

Dienas grāmatas lapa

Rūgta darba diena. Verga diena kalpojot cita nolūkiem, paklausot cita gribai ciešot rupjības, pazemojumu un zinot – ka mans spēks izsīkst, mans darbs stāv nedarīts, bet laika top arvien mazāk un mazāk. Es uzskatīju kādu lietu šodien, ko varētu saukt par necilu ikdienas piederumu, bet es to uzskatot no tā atvadījos, varbūt tas paliks jau aiz mana ceļa, ārā no manas dzīves.

Laiks kļūst arvien mazāk. Bet nekas nav padarīts. Cik brīžam liekas saprotami – izlekt no šī dūksnāja, tik citreiz tas šķiet neiespējami. Arī šodien es neredzu izejas. Bet – ir skaista diena. Mākoņi grupējas it kā uz negaisu. Vējš tos rausta, silts vasaras vējš, un tie izskatās maigi un applūkāti, jautri. Tie ceļo pāri ielejai ar mazo mājiņu tālu kalna galā, un ir tā it kā debess auklētu ieleju savās rokās, it kā tā būtu noliekusies tuvu pie zemes, turētu to savā klēpī, pie savas krūts. Ieleja ir miglaina, silta gaisa pilna kas vibrē un plūst. Ieleja ir laimīga.

Cik citādi tas ir aukstās dienās, kad debess ir ļoti skaidra un ļoti tāla. Tad ieleja ir sarāvusies un mājiņa kalnā stāv kā klintī un salst. Debess to neredz. Šodien ir tāda diena, kad viss saslēdzas tuvu, vasara viļņo laukā un dārzā kur birst jasmīnu ziedi. Vasara iet, ir jau gaŗām. Tā vēl tik – nāk, un tomēr es jūtu viņas iešanu, viņas aiziešanu. Mani neviens netur pie krūts, kā debess zemi šodien. Esmu piekalta pie kailas klints. Dienas aust un riet un aiziet man gaŗām. Manas dienas, kuŗu vairs nav – bezgalīgi daudz.

Mēs miglojam tomātus. Es pametu skatu pāri sētai uz zāļu ceriem, uz ceļa, un tas ir skats, ko pazīstu no saviem brīvā staigāšanas laikiem, kā apraktais atceras dzīvību. Cik ilgi? mirkli, stundu, pusmūža? nav mēra tādam laikam tikai – esmu tur stāvējusi dzīva, un zāle man piekļāvusies kā daļa no manis, jo esmu bijusi brīva, laimīga.

Sarauj savas važas! Šī atmiņa mani mudina. Bet dzelzs griežas manā miesā un es stāvu klusu. Tomēr – es paskatos otrreiz pāri sētai, lai justu pavēli – sarauj savas važas!

Un es zinu, ka es būtu ar mieru pieņemt čūskas dabu, lai no tā ko es nespēju saraut, es varētu aizlīst slepeni, ar viltu – uz vēdera aizlīst, kā čūska.

 Svētdien, 1956. 10. 11.

Lasot atsūtītās Dienas grāmatas fragmentu, man tas likās it kā jau agrāk lasīts un tiešām – vienā failē es sameklēju tam līdzinieku. Tikai šis nupat atsūtītais šķiet svaigāks, arī it kā vairāk koncentrētāks. Galu gala tātad esmu Jūs, kaut arī negribēdams, piekrāpis. Mana atmiņa mani ne pirmo reizi apsmej. Laikam jau tā ir pārmērīgi pārlādēta.

Šis fragments katrā ziņā ir viens no spilgtākajiem un svaigākajiem. Dažas vietas ir baigas ar savu patiesību. Ja pieskaita šos dienas grāmatu fragmentus vēstulēm, tad patiesība ir jau maza grāmata, tā kā par tādas tapšanu vairs nebūtu jārunā, bet gan tikai par paplašināšanu, atsevišķu fragmentu saskaņošanu etc., kas ir tikai laika jautājums. Varētu pieņemt, ka tais divos gados, kuŗus Jums nāksies gaidīt līdz varēsit pāriet Inesei līdzi uz kādu pilsētiņu un kad Jums varbūt sāksies kāda cita un citāda dzīve, grāmata noslēgsies, jo tad dienas grāmata kļūs citāda un vēstules, kādas es tagad saņemu, izbeigsies, tai līdzi. Viss, kas tagadējā laikā pārdzīvots, iegūts vai zaudēts, būs koncentrēts šai vēstuļu un dienas grāmatu kopībā kā kaut kas vesels.

Tātad Jums nevajadzētu sev pārmest, ka nespējat atbrīvoties jau tūliņ, vai arī iegūt to, kas tagad liekas tik vēlams. Kas gan ir divi gadi cilvēka mūžā un it sevišķi vēl tad, ja zin, ka viss, kas tais notiks, neizkūpēs gaisā, bet kļūs sakopots, sakārtots kā katrs cits mākslas darbs? Vai tad katra darba veidošana nedara rūpes, sāpes, nenoved dažreiz pat izmisumā un apnikumā? Ļoti daudzi rakstnieki tikai fantazē par sāpēm, postu un zaudējumiem, lai kaut ko radītu. Tāpēc visumā arī iznāk tikai fantāzijas, par kuŗām nekāda prieka nav, kā jau par katru niekošanos. Ar Jūsu darbu tas būs citādi. Jūs jau to nupat piedzīvojāt, ka jau pat tikai fragments rada reakciju. Jo lielāka tā kļūs, kad viss darbs parādīsies pilnībā.

Vēl kas. Paklusām, ja tā iznāk, sakārtojiet arī savus asējumus, lai tos varbūt varētu ievietot nākamajā grāmatā. Protams, ne kā ilustrācijas, bet kā rotājumus. (Es vispār esmu pret grāmatu ilustrēšanu.) Man šķiet, ka asējumi tāpat rādīs ne tikai reālo dabu, bet arī Jūsu iekšējo pasauli. Un vai tad tā nebūs pilnīgi vienreizīga grāmata, kas varbūt rādīs trimdas laika postu un chaosu labāk nekā gaŗu gaŗie romāni ar savu laikmetību?

Šodien mums Preses kopas sanāksme un tur būs jārunā atkal arī par Jūsu Kaimiņu. (Man šķiet, ka arī Kaimiņš ietilpināms Dienas grāmatas kopībā, kā pilnīgi organiska daļa.) Es pats biju tas, kuŗš gribēja tādu godalgoto darbu pārrunu, lai gūtu pārskatu, kas ir ar mūsu sacensību panākts. Es tātad pārdomāju referātu, kuŗā gribu runāt par to, kas godalgotajos darbos, kāda pozitīva vērtība un kur tā radusies. Rakstīt par to avīzē nav nozīmes, jo aizņemtu daudz vietas un varētu interesēt tikai nedaudzus. Man pašam šī sacensības darbu caurskatīšana deva daudz vairāk nekā biju iedomājies, jo ar tām pašām kļūdām un to pašu neveiksmi jau arī pats kādreiz esmu cīnījies. Tagad arī esmu drošs par to, ka svarīgākais rakstniekā ir nevien viņa apdāvinātība vai spējas, bet tikpat daudz neatlaidība un sistemātisks darbs, kuŗš dod amatu, amata zināšanas, bez kuŗām talants ir neizmantojama dāvana.

Ja reizi Jūsu grāmata izgatavosies, tad tai būs attāla līdzība ar Die Briefe eines Kindes an Goethe. Šīs vēstules G. rakstījusi Benita fon Arnima-Brentanno. Bērns gan toreiz bijis krietni vien jaunāks nekā Jūs un, protams, tāpēc arī bērnišķīgāks un arī sava laikmeta bērns, kāpēc tiklab vēstuļu saturs kā arī stils ir citādi nekā Jums.

Liels paldies jaunajai māksliniecei par peldētājām. Ir taisnība, ka viņā slēpjas kāds āķīgs humors un tāpēc tas arī izpaužas ikvienā līnijā. Skatoties zīmējumā jāsmejas gribot negribot. Šais gados visas Inges ir neiedomājami īpatnas un pilnīgi atšķiras no zēniem. Ir tikai jānožēlo, ka skolā viņu īpatnības pamazām noindē un dzīvas Dieva dāvanas vietā iepūš šais apbrīnojamos radījumos savu lēto oderi. Tāpēc jau es vairs tagad spēju domātu par skolu un skolotājiem tikai ar dusmām un ironiju. Tāpēc man arī Strindberga īgnie vārdi: Iznīciniet abitūrijas pārbaudījumus, sieviešu korsetes un tirānus! – šķiet tīri Salamana gudrība. Jums katrā ziņā jāietveŗ arī Jūsu meitenes Dienas grāmatas veidojumā – kamēr viņas vēl ir meitenes. Jo kad pārvērtīsies par jaunkundzēm, tad vairs nebūs nekāda viela kādam mākslas darbam.

Šad un tad mana vedekla izšķovē pupiņas ar visām pākstīm. Tās ēdot es tad iedomājos, ka tās Jūsu šķītas. Bet tāpēc jau viņas man labāk negaršo, jo ir jādomā par to, kā Jums ar viņām bijis jānoņemas.

Mums bij divi dienas gaŗa vasara šogad un nu tā ir jau gaŗām un nu jau ir rudens, kuŗš gan ir diezgan patīkams. Vai Jums tagad ir darīšanas ar pupiņām, tomātiem, vai ko citu?

Jūsu J. K.

Lasīt to, ka esat uz mani dusmojusies, bij patīkami, jo arī dusmas taču ir jūtas. Esmu pieradis pie (svītrojums, kam pāri uzrakstīts) – te nebij nekas labs… un citām konvencijām, kāpēc jūtu parādīšana iepriecina. Izvēlēties jau nevaru – jābūt mierā ar tādām, kādas esmu izpelnījies.

8.11.1956.

Jūsu vēstulē jūtams, ka esiet par kaut ko priecīgs, lai gan bijis jācīnās ar nelabu garastāvokli. Varbūt tas gaŗām? Jūsu vēstule mani iepriecina tāpēc, ka viņā jūtams kaut kas priecīgas un tāpēc, ka viņa ziņo – divi cilvēki atzinuši manu Kaimiņu par izdevušos (manās robežās). Tas ir jauki. Kad Jums kādu stāstu aizsūtu, tad arvien nepacietīgi gaidu, kāds būs spriedums. Parasti – labs. Bet vēlāk tikai, kad tas tiek salīdzināts ar citiem stāstiem, tas it kā iegūst pareizo vērtējumu. Ingu lasot pēc ilgāka laika, (kad to pārrakstīju) tā man patika labāk, nekā tad kad to uzrakstīju. Patiesi to rakstot nedomāju, ka to varēs dēvēt par stāstu, tas bija tikai tādz pačalojums, varbūt arī tādēļ tas nav ieveidots labā kompozīcijā. Bet lai nu kā arī tas būtu. Stāsta doma jau arī tur tikai tāda nenotverta, pa daļai neatrasta. Par stāstu to pieņemam tikai tādēļ, ka viņš uzrakstīts. Varbūt tas ir tikai materiāls kaut kam. To gan var teikt arī par Kaimiņu. Taču vairāk es tur acumirklī nespēju ielikt.

Stāstu Jums ienācis necerēti daudz. 23 autori jau ir vesels rakstnieku mežs! Tas varbūt ir gluži interesanti lasīt anonīmus darbus. Pazīstamo rakstītāju darbus Jūs pēc stila droši vien varat uzminēt, kam kuŗais pieder. Labu darbu skaitu Jūs tomēr miniet mazu. Taču mazs notikums Austrālijas rakstītāju dzīvē tas būs. Gribās tagad pabeigt iesāktos, bet nav gandrīz laika, kad ķerties klāt. Vakaros esmu ļoti nogurusi, un lai arī varu tagad otrā istabā strādāt (elektrība tagad ir visur un laiks nav vairs tik auksts, ka tikai kamīna istabā var izturēt), tomēr nejūtos netraucēti viena un nevaru nodoties rakstīšanai droši. Pārrakstīt šādā stāvoklī man ir vieglāk. Lai arī es arvien pārrakstot kaut ko laboju, tā nav tik intensīva nodošanās darbam, kā rakstīšana pirmo reizi.

Spēlēju tagad tikai pirkstu vingrinājumus. Vakaros nevaru spēlēt, jo Inese ļoti mācās, liek eksāmenus. Un pēcpusdienā, kad gatavoju vakariņas, varu nozagt tikai kādu pusstundu, kas aiziet pirkstu vingrinājumos. Gribas jaunu nošu. 23. novembrī ceru aizbraukt uz Sidneju, ies no pamatskolas autobuss ar bērniem uz zooloģisko dārzu, mammas var braukt līdz. Es laikam braukšu. Tad nopirkšu kaut ko jaunu. Nezinu cik daudz dāvanu un iespēju man bijis mūzikā, bet tā ir palikusi par manas dzīves sastāvdaļu visos laikos. Taču man liekas, ka mani grūti apmierinātu tikai spēlēšana. Neesmu nekad sevī jutusi kādas spējas komponēšanai, bet spēlēt tikai ko citi radījuši, tas tomēr ir – nepazīt radīšanu. Var jau ‘ielikt’ otra komponētā sevi, bet kaut kā tomēr tas ir citādi. Var izjust vētrainu aizrautību un svētlaimi, bet ne to pazemīgo, gandrīz vai svēto apklušanu, kas nāk, kad ir kaut vai tikai nieks radīts pilnīgi no jauna. Man liekas taisni pazemība un bijība ir tā, ko cilvēks mācās izjust, nākot saskarē ar māksliniecisku radīšanu un šīs ir divi lietas, kas īstam cilvēkam ir jāpazīst.

Ak Meilerte Jūs noskūpstīja auss tuvumā! Nav slikti izvēlēta vieta. Lieli mīlētāji to arī bieži izvēlās. Man gan jāatzīstas, ja manī vīrietis ir radījis kārdinājumu to noskūpstīt, tas parasti ir bijis kāds vaibsts vaigā, lūpu kaktiņa tuvumā. Šī priekš manis parasti ir bīstama vieta.

Nezinu vai es rīkotos tāpat kā Meilerte (un arī Vētra), bet ja es iedomājos, ka es Jūs kādreiz kaut kur satiktu, es citādi šo satikšanos tomēr nespēju iedomāties, kā ar vienu īsti vecmodīgu apkampšanos. Bet tam nav izredžu īstenoties. Citi brauc jau no kontinenta uz kontinentu, bet Jums un man pastaiga ar Jusi ir liela lieta. Kad būs citādi?

Šodien ir skaists rīts. Piecēlos piecos. Gatavoju brokastis un pa vidu nobeigšu Jums otro atbildi. Cik rīti ir skaisti! Un cik daudz cerību tad pārņem. Es it kā vicinu spārnus. (Smejaties!) Bet es to gluži fiziski izjūtu. Es gribu sevi aizcelt ātrāk, ātrāk no sīkajiem darbiem, es gribu steigties dzīvē – pie spēlēšanas, rakstīšanas un tā tālāk, bet mana spārnu vicināšana top lēnāka un lēnāka, dienā pieņemas un pieņemas sīko darbu smagums. Es netieku vaļā. Un brīdis ko atrodu ir tik īss, tikai maza aizmiršanās, ne darbs un tomēr – spārnus es rītos vēl jūtu. Šorīt ir sevišķi skaists rīts, dabā un arī manī. Dzidra pārbrauks no Sidnejas, kur viņa divi dienas cīnās sportā. Zinu cik grūt izcīnīt godalgas un pirmās vietas, ja arī bērns neko nebūs izskrējis, prieks, viņu redzēt atkal pēc pāris dienām prombūtnes. Otrs bērns kaļ ķīmijas formulas galvā, arī jau no pieciem šorīt. Visi strādā ka galvas kūp!

Neturiet nelāga garastāvokli. Esiet priecīgs. Mīliet – es teicu? Nu tas jau ir jādara. Mīliet kaut ko dzīvu. Vislabāk cilvēku. Neprasiet vai viņš arī mīl. Tas nav galvenais. Galvenais ir dot, ne saņemt. Un dodot kaut ko arvienu arī saņem, vēl bez tā došanas prieka.

Nē, nu man jāiet. Manas brokastis būs pārvārījušās!

Sveicinu!
Jūsu E. Dz.

P.S. Varbūt Jums šai vēstulei būs jāpiemaksā – bet neko nevar darīt, man viņā jāliek iekšā vēl daži jasmīnu ziedi.
T. p.

1956. 13. 11.

Man liekas tā, ka nekad vēl neesmu redzējis tik daudz rožu ziedam kā nupat Ivanhoe dārzos. Var iet pa kuŗu ielu gribi – visur rozes un rozes, gan uguns sarkanas, gan maigi rozā, baltas un dzeltenas. Es gribētu šo pilsētu saukt par Rosentown. Bet man šķiet, ka tikai es viens tās redzu, jo cits neviens tās nepiemin – viņu ir par daudz. Bet kad izvīkstīju Jūsu jasmīnzariņu no vēstules es rozes aizmirsu, jo man bij jādomā par trioletu, kuŗu rakstīju pirms divi dienām:

Kad jasmīns baltos ziedos plauka,
Mēs dzērām tad no zelta trauka...
To tagad vairs nav ļauts mums tvert.

Jasmīna smarža ir vismulsinošākā no visām citām smaržām, kādas bij mājās – Latvijā. Jasmīns ir neprāta stāds. Kādēļ tāds ir pasaulē? Es gribētu iemaldīties jasmīnu mežā un tur aizmigt un vairs neatmosties. Es Jūsu jasmīnu ieliku grāmatā kur ir šādas rindas: Nemīli nevienu un nenīsti nevienu, netici nekam un nesaki neko. Vai tas nebij labi?

Sievietes nemaldas nekad to vīriešu izprašanā, kuŗus viņas mīl, bet ļoti bieži pārskatās, ja tas tā nav. Arī Jūs esat pārskatījusies, ja varējāt no manas vēstules izlasīt to, ka man kāds prieks. Man nav nekāda prieka. Es pat nezinu, kas tas ir – priecāties par kaut ko. Terminu – prieks, es lietoju tikai kā izteiksmes formu, citādi tas man pasaulē neeksistē. Es domāju, ka īsti priecāties iespējams tikai par otru cilvēku un šis prieks sagādā arī daudzus citus otras pakāpes priekus. Manā pasaulē valda tikai diezgan sīki untumi, dažreiz šādi, citreiz atkal citādi. Ļaudis to arī drīzi apķer un novērtē un tāpēc es beigās palieku viens. Tāds esmu bijis vienmēr, bet kad atbraucu šeit Austrālijā nevienam nebij piedzīvojumu un tāpēc man radās daudz paziņu un bij liela sarakstīšanās. Pamazām visi kļuvuši gudri un tagad Jūs esat vienīgā, kas man vēl raksta…

Nē, es nekad neesmu ‘bizī’! tā kā man nebūtu vaļas Jums rakstīt. Ir tikai tā, ka es vai nu saņemu sevi rokā un saku, ka man kaut kas jādara, vai arī pilnīgi atļaujos kādam untumam un tad nedaru nekā. Ko lai dara! Dieva tā Kunga zvēru dārzā ir visādi eksemplāri, kaut kā ar viņiem jātiek galā. Varbūt ir kādi vēl nejaukāki par mani?

Svētdien priekšpusdienā es aizbraucu Fridrichsonu ģimenei līdz pastaigā pa Melburnas apkārtni. Mēs bijām līdz Eltemai – tas ir kādas divdesmit mailes no Melburnas. Tur ir kalnains apgabals, kuŗš man kaut cik atgādina Vācijas Švarcvaldi ar tumšajiem mežiem un nemitīgo kalnu un ieleju maiņu. Bet kamēr Švarcvaldi atdzīvina pilsētiņas un ciemi, Eltema ir bez dzīvības, redz tikai retas lopu farmas un pavisam maz cilvēku. Pēc Melburnas burzmas ir tāds iespaids it kā būtu nonācis pasaules galā. Tā kā pavasaris ir auksts, tad viss vēl koši zaļš un ir arī daudz ziedu. Vienu brīdi es domāju par to, ka būtu labi dzīvot kādā farmā, nekā nedarīt, bet tikai vērot kalnus un govis, kas guļ un gremo tādā vienaldzībā pret visu pasauli, ka ir taisni apskaužamas. Bet tad iedomājos, ka mana vēlēšanās nav nekas vairāk kā parastais untums, kuŗu drīz nomainīs kāds cits un nedomāju vairs ne par govīm, ne kalniem.

Pēcpusdienā biju parastajā Preses kopas apspriedē un šoreiz man izdevās noturēties no runāšanas. Es sēdēju un klausījos un, protams, esmu aizmirsis, kas tika runāts. Tomēr gan ne visu. Pie manis pienāca Bārda.

„Vai tais sacensības darbos ir kas no Ķikures?” viņš jautāja.
Protams, man vajadzēja teikt, ka nezinu, jo autori jau ir anonīmi. Bet es teicu: „Ir ar.”
„Es par to Ķikuri stāvu un krītu,” viņš turpināja, „un tur kur viņa aptausta tiem puikām tos pakaušus – velns viņu zin, kur es to lasīju? – tur… tur…” viņš pielika pirkstu pie lūpām, kas laikam nozīmēja skūpstu?
„Un ko Jūs par viņu sakāt?” viņš taujāja tālāk.
„To pašu ko Jūs.”
„Nu tad dzersim! Gribat džinu?”
„Nē, es gribu vīnu.”

Mēs tad arī vienu laiciņu dzērām, lai gan viņš jau bij stipri augstā kunga prātā. Kā Jūs redzat no pieciem komisijas locekļiem trīs stāv par Ķikuri.

Jā, ļaudis lido pāri pasaulei no viena tās ass gala uz otru, bet kāpēc? Vai domājat, ka no tā iznāks kas labs? Es par to neko nedodu un esmu pārliecināts, ka no visa tā neiznāks nekas vairāk kā no mūsu pastaigas ar Jusi pa Heidelbergu, tas ir – nekas.

Beidzot – es laikam tomēr kaut ko nīstu – Jūsu pupiņas…

Jūsu J. K.

19.11.1956.

Paldies par naudu. Tikko saņēmu. Savāda vēstule, ne pavadzīmes, ne parakstāmās kvītes, ne viena vārda – tikai nauda. Mazliet baiga vēstule. Ceru, ka drīz būs arī kāds rakstu galiņš, kas savādu bardzības izjūtu mīkstinās.

Jau šodien gribēju Jums rakstīt ļoti bēdīgu vēstuli, neizdarīju to, jo nebija laika. Tagad vakarā, varu rakstīt mazliet priecīgāku: jau 2 nedēļas atpakaļ ieliku 2 reiz sludinājumu avīzē, ka meklēju telpas klavieru stundu pasniegšanai. Piedāvājumus avīzē solījās atsūtīt. Izgaidījos velti. Tagad piezvanīju – izrādās tomēr pāris vēstules tur ir. Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Tagad atkal jāmēģina tikt uz Gosfordu, tā ir izvēlētā vieta. Tas būs grūt, jau otru nedēļu vadu pupu gabalā. Bet tā kā tas nav Džo pupu gabals, tad viegli tas nav. Darba laiks ļoti gaŗš. Citādi manas pupu lasīšanas spējas sāk respektēt. Gan jau arī šī lasīšana beigsies. Cerams vēl pirms Ziemsvētkiem, un tad būs vairāk laika kārtot savus nodomus. Smagi diezgan tos jūtu uz sevis – katra pēda, katrs solis jāizcīna ar lielu cīņu pretestībai.

Patreiz esmu ļoti nogurusi. Cēlos 5 no rīta. Tagad ir 9 vakarā, viss kā nekā paveikts, beigās arī stunda nospēlēta. Rokas gan smagas. Daudzreiz ir tā, it kā es cīnītos velti. Bet daudzreiz es arī ticu, ka kādreiz laime pagriezīsies arī uz manu pusi un ļaus man šo to izkārtot man par labu.

Jūsu vēstule, kuŗā rakstījāt par sarunu ar Z. Bārdu, krietni uzjautrināja: divi vīri domā par mani labi un uz to – iedzer. Tas jel – brīnišķīgi.

Mani mazliet interesē, vai Z. Bārda spēs manu stāstu no cietiem atrast, tas ir pazīt? Tas būtu vajadzīgs. Man tad vajadzētu būt tik daudz sava, lai kādam būtu vērts par to – stāvēt un krist.

Labu nakti.

22.11.1956.

Šodien Jūs sākat Olimpiskās spēles. Vai Jūs tur būsiet? Vai satiksiet latviešus no Latvijas?

Man neiet tik īsti priecīgi – no karstā laika un varbūt pupiņām, vienu rītu piecēlos ar ‘bad heart’. Sidrs sāp (nervoza sirds, tā teica) man šad tad no 24 gadi, ir labāki un ļaunāki periodi. Te Austrālijā turējos labi, tikai pēdējais gads ir bijis ļaunāks un nu pēkšņi bija ļoti nelabi. Varbūt tur vainīga strādāšana pārāk karstajās dienās un bez pārtraukuma. Tagad 2 dienas mazliet piesargājos no lielā ‘čakluma’ un nu ir atkal labāk. Tas var iespaidot arī manus nākotnes nodomus. Bet jācenšas vēl vairāk – tikt prom. Vakar no rīta izbēgu no mājas uz Gosfordu. Ir piedāvājumi istabas lietošanai ar klavierēm veseli 4. Vienu, pašu pirmo ko apskatīju arī pieņēmu. Vēlāk tikai ienāca prātā, ka dienas, trešdiena un sestdiena (vienīgās kad to atvēl), nav visai labas. Sestdien – weekends un bērni nenāks spēlēt. Bet ir divi labumi – tuvu centram un citas dienas to istabu lieto dziedāšanas skolotājs – varbūt apgrozīsies tur ļaudis, kas nodarbojās ar mūziku. Varbūt izdevīgāk sazvejot skolēnus – man jau to vēl nav. Es cīnos kā pa tumsu, bet iespējas varbūt ir, ja tik man pašai nepietrūks spēku, galvenais atraisīties no valgiem mājās. Inese atbalsta manus nodomus. Vakar rītā es nezin vai būtu spējusi sagatavoties un izrauties skriešanai uz autobusu, ja viņa mani nebūtu mudinājusi un palīdzējusi. Jūtu to ļoti, ka viņa stāv klāt.

Žēl ka nenosūtīju Jums vēstuli agrāk, bet bija šīs dienas tādas, ka nevarēju. Nav arī nekā šai vēstulē svarīga, tikai tas, cik ļoti palīdz Jūsu atsūtītā banknote. Jūsu atzinums klavieru skolotājas lietai un katrs vārds, par ko gribu pateikties. Ir pēdējais laiks, kad man jāizraujas, jo man izsīkst arī fiziskie spēki. Saņēmu atbalstu arī no kādas latviešu ģimenes te. Uzdāvināju viņiem reiz savu zīmējumu. Tagad gadījās būt Gosforeā kopā pie optiķa (kur iegāju tiem līdz ‘kompānijas’ pēc) un vēlāk neslēpu, ka arī man ir vajadzīgas brilles lasīšanai un spēlēšanai. Viņi varbūt redzēja, ka no tām atsakos līdzekļu trūkuma dēļ – saņēmu vēstuli ar čeku 8.13 – tieši brillēm. Bija it kā kauns, bet kaut kā viņi pratuši tā to lietu izkārtot un izteikt – ka jūtu pateicību un šo dāvanu varu pieņemt. (Ar cerību, ka vēlāk arī es spēšu pretī dāvināt.) Cilvēki, kā Jūs reiz teicāt, ir labāki, nekā liekas un viņu palīdzēt vēlēšanos var redzēt, ja gadās izdevība to rādīt. Tagad man galvenais – turēt spēkus veselus sev.

Šoreiz jābeidz. Nav nemaz laika.

Viss smagākais novelts vēstulē. Gaiss tīrāks.

Jūsu E. Dz.

1956.19.11.

Es Jums rakstīju ka man nav nekāda prieka. Bet vakar, kad lasīju A. Tamužas kundzes atzinumu par Jūsu Kaimiņu, man tomēr likās, ka biju priecīgs. Viņas vērtējums ir tāds:

„Labākais un pirmās godalgas vērts ir stāsts Mūsu kaimiņš. Tas ir psicholoģisks stāsts – ar ļoti skopiem līdzekļiem rādīts, kā kaimiņa sieva ir kalts, kas izkaļ Džo seju viņa radītājam par godu. Tā izdeg līdz beigām savās mokās, kļūst skaistāka un skaistāka, bet tādā veidā, un ar tādu gaismu, ko redzēs un sapratīs tikai tas, kas viņu šurp sūtījis un beigās sagaidīs. Lieliska pieeja sāpju svētības problēmai! Varbūt ka vairāk godības nevar būt nolemts.

Tas ir vadītājs motīvs stāstā un izveidots ar īstu rakstnieka meistara tvērienu.”

Tās ir arī manas domas. Es tās Jums neteicu, jo varbūt Jūs man nebūtu ticējusi. Bt ja to saka cilvēks, kuŗš parasti domā citādi nekā es, tad Jums jātic. Un tomēr – es nespēju būt tik priecīgs, kā man vajadzētu but, jo man jādomā par to, ka Jūs varat vēl vairāk, bet ka to visu nomāc un varbūt nomāks arī uz priekšu – pupiņas, šis nolādētais augs, kuŗš kā kāda baiga burvja vara ik gadus lien ārā no zemes…

Es Jums pirms kādām dienām nosūtīju 5. Kvīte nav vajadzīga.

Jūsu J. K.

Laiks ir riebīgs un der tikai gulēšanai.

1956.23.11.

Pēc divi mēneši gaŗa riebīga laika ar vakardienu, kad notika Olimpiādes atklāšana, ir vasara, kaut gan ne visai silta, bet tomēr saulaina. Varbūt tāpēc ir arī labs garastāvoklis, jo mani arvien stipri iespaido meteoroloģiskais stāvoklis. Bet varbūt, ka garastāvoklis labs ir arī tāpēc, ka šorīt pavisam nejauši sāku rakstīt romānu. Domājis un plānojis par to, protams, esmu daudz un jau ilgi, arī nodarbojies ar materiālu izrakstīšanu, bet tas neko daudz nedod, jo domās arvienu ir liels juceklis un nav nevienas drošas vietas. Tādas rodas tikai tad, kad sāku rakstīt. Es vēl nezinu, kā viss tālāk veidosies. Tomēr ar pašu pirmo dienu domās ienāk vairāk personu, ar kuŗām jānodarbojas. Es tās vēl nepazīstu, bet jau iepriekš zinu, ka dažas no tām man kļūs tuvas un par to likteņiem būs ļoti daudz jādomā, līdz tās varēs saprast. Radīsies liela sabiedrība, kuŗā es varēšu dzīvot ilgu laiku – droši ne mazāk kā pārs gadu. Un šai laikā es vairs nebūšu viens, kā tas ir tagad. Tāpēc varbūt ir patīkams nomierinājums un tas ir par iemeslu labam garastāvoklim. Tas tā ir bijis strādājot ar agrākiem romāniem.

Man vēl nav romānam virsraksta. Ar tiem man vienmēr jāmocās un es ar pūlēm atrodu tādu, kas vajadzīgs. Rūsai es trīs reizas mainīju virsrakstu un tomēr beidzot paturētais man tagad nepatīk. Sākumam es tagad virsrakstu liku vienu vārdu – Adonja. Tas būtu romāna varoņa vārds. Bet tas visiem ir svešs un nekā nesaka. Tad man vēl ir tāds: Sikomore zied. Bet arī tas ir mazizteiksmīgs un varbūt arī mazliet sentimentāls (es pats jau arī tāds esmu!) – Protams, romāna saturs ir no Bībeles, galvenajos notikumos es turēšos pie dotā teksta. Adonija ir ķēniņa Dāvida dēls un viņa dzīve un traģiskā nāve ir tie, kas dod romānam skeletu. Es nekad neesmu ne lasījis, ne dzirdējis, ka kāds jau būtu par šo traģisko vīru rakstījis. Ir patīkami iet pirmajam pa mežu, kuŗā vēl nav cilvēku pēdu. Varbūt neizdosies nekā panākt – bet tas ir nesvarīgi. Māksla nepastāv mērķī, bet procesā. Kamēr manī ir kāds pārdzīvojums un es to jūtu, kā kaut ko notiekošu, viss ir kārtība – es par to varu runāt. Varbūt manas dzīves būs par maz, lai tiktu ar šo darbu galā. Bet tas arī nav nekas: Kurz ist das Leben, lange die Kunst!!… Es biju skaistā koncertā – laikam tas bij pagājušā nedēļā? – Tas notika Melburnas pilsētas namā, – sitijā. Spēlēja ‘ievērojamākais pasaules meistars ērģeļu spēlē, Vatikāna organists uz lielākajām ērģelēm Austrālijā’. Neskatoties uz šo dumjo reklāmu, man koncerts ļoti patika un jāsaka, ka tādu dzirdēju pirmo reizi manā mūžā. Varbūt savu daļu pie manas patikas bij vainīgs tas apstāklis, ka programmā bij tikai veca mūzika: J.S. Bachs, Paquini, Mocarts un Regers. Es jau, protams, nekā nezinu arī par to, bet man tā patīk un jo sevišķi Bachs. Ērģeles ir varenas un tā kā es skaņas pārdzīvoju tāpat kā domas, tad klausoties tais varu visu citu aizmirst. Pie tam ērģeļu mūzika man vistuvāka, jo es to iemīlēju vēl kā mazs zēns, kad tēvs ar māti mani ņēma līdz uz baznīcu, kad man varēja būt tikai kādi 4 gadi. Kad vēlāk lasīju Bībelstāstus, es tais izjutu to pašu, ko klausoties ērģelēs – kādu svešu pasauli. Tagad man gribas atgriezties pie toreiz domātās nezināmās pasaules, kur reālais cieši savīts ar pārreālo un tāpēc arī gribu rakstīt par to tagadējo romānu.

Arvien vilks atgriežas 
pie alas, kurā cēlies...

Šeit, protams, visi dzīvo Olimpiādes skurbumā. Es esmu no tā brīvs, un man nav saprotams, kāpēc cilvēki maksā 10 vai vairāk mārciņas, lai iekļūtu stadionā? Pagājušā svētdienā bijām aizbraukuši uz Viktorijas dabas rezervātu, kam ir attāla līdzība ar Rīgas kādreizējo zoolisko dārzu. Tas ir skaists brauciens ap 50 mailes gaŗš, jo jābrauc pa kalnainu un mežainu apgabalu. Rezervātā bij arī daudz Olimpiādes viesi visādu krāsu sejām un tā arī es tos dabūju redzēt. Netālu no mūsu mājas ir olimpiskais ciems un vakar no turienes uz stadionu 160 autobusos veda spēļu dalībniekus. Bet es par to biju piemirsis un tāpēc neredzēju arī šo tautību parādi.

Es ceru, ka būsit saņēmusi manis sūtītās 5 mārcinas. Kvīte par tām nav vajadzīga.

Laikam pārs dienu atpakaļ es Jums aizsūtīju kādu zīmīti ar A. Tamužas kundzes atzinumu par Jūsu Mūsu kaimiņu. Vēlāk viņa piezīmējusi, ka Jūsu otro stāstu – Ingi viņa tāpēc aizbīdījusi piektā vietā, lai tas pats autors nesaņemtu arī otro godalgu, bet lai tā tiktu kādam citam.

Kā Inesei gāja ar pārbaudījumiem? Šeit dažas universitātes meitenes pēc pārbaudījumiem izskatās pēc asakām.

Jūsu J. K.

28.11.1956.

Man nav ne mirkli laika, es nedrīkstu te apsēsties, bet man tas tomēr jādara – es nevarēšu izturēt pupās atkal visu dienu (nu jau kādu 17. pēc kārtas), ja es te tomēr vienu minūti neapsēdīšos un neparunāšos ar Jums pāris vārdu.

Paldies par abām vēstulēm. Atzīstos – man ir liels prieks. Tikai viņš it kā izkūst tanī tuksnesī, cik ļoti viņš man ir vajadzīgs. Tomēr – liels, liels prieks!

Ja es dabūju godalgu, un vēl I., kā Tamužas kundze domā, tad varbūt es aizsniegšu savu grāmatu un kā nekā tikšu no kaut kā ārā. Varbūt.

No sirds paldies Jums par to ka Jūs priecājaties man līdz! Man tas vajadzīgs. Man nav ar ko prieku dalīt un es to ļoti izjūtu. Es domāju par savu māmiņu, cik ļoti viņa priecātos. Taisni rakstīšana bija viņas sapnis par mani. Zīmēšanu viņa tik man līdz cieta. Bet viņas vairs nav, kas priecātos un domātu man līdz.

Varbūt es priecājos par to, ka šī godalga man pašķirs ceļu lasītājos, bet vēl man ir kāds klusāks prieks – par to, ka Jūs un Tamuža un varbūt citi, atzīstiet labāko manos darbos to, kas visvienkāršākais, visatklātākais, manis dzīvotais. Tā ir mana dzīve, es pati (ne tematā, bet saturā) – tā tad māksla nav tik grūt aizsniedzama, viņa ir pie manis, viņa tikai jāatklāj un to darīt ir labi. Negribu teikt ar to, ka esmu droša par to kas man jādara, bet norādījums man ir – negrābstīties pa kalnu galotnēm bet klausīties, atklāt caur sevi.

Inese atnesusi Jūsu vēstules, apsēdās man pretī un izstāstīja savu prieku, ka viņas eksāmenu atzīmes augstākas, kā viņa cerējusi. Tad es atvēru Jūsu vēstules un man bija jāpapauž arī šis tas no mana prieka. Viņa ir gudra meitene. Viņa lasa pastāvīgi. Angļu valodas skolotājs palien viņai pat savas personīgās grāmatas. Eksāmenus viņa pārvarēja labi un pārāk nenonīka. Arī Dzidra ir 3. savā klasē pēc mācībām. Liecībā rakstīts: „A really good girl, talented in many ways, does the best use of her time.” To viņa tiešām dara, viņa ne mirkli nestāv dīkā, viņa arvien kaut ko izgudro un rada kaut ko.

Nu man ir jāskrien uz pupām, bet nu ir vieglāk.

29.11.1956.

Laiks ir karsts un pupam nav gala. Karstā laikā ir grūt lasīt. Bet karstā laikā pupām ātrāk būs gals. Tā tad – lai ir vien karsts laiks, jo varbūt es uzvarēšu šīs pupas. Šoreiz ir nejaukāki kā jebkad. Varbūt esmu nespēcīgāka un pupu ir vairāk. Bet tas arī ir viens no tiem līdzekļiem, kā mani spiest domāt un domāt par to, kā tikt no šejienes prom. Gosfordā istaba ar klavierēm būtu, bet skolēnu vēl nav.

Avīzē vēl nav atsaukušies. Man būtu jādzīvo tur mazākais pāris dienas nedēļā, citādi es tos nedabūšu. Bet – kad tāda dzīvošana tur varētu sākties, nespēju iedomāties. Varbūt pēc svētkiem… Bet ja tur nekas nesanāk, tad es būšu nokavējusi iešanu uz Sidneju, un kā es to varētu izdarīt – to es arī nezinu. Varbūt tas ir lielais nogurums kas mani atkal triec bezcerībā, bet es nezinu kā glābties.

Paldies par naudu. Bet ja kvīte nav vajadzīga, tad es to esmu izplēsusi Jums pašam un droši vien tur no avīzes man nekas nepienākas. Bet es rakstīšu kaut ko, ko avīze gribēs iespiest un tad atpelnīšu.

Jūsu E. Dz.

P.S. Kaimiņu te nevarēs iespiest…
PP. S. Jūsu romānam gudrojiet vēl citu virsrakstu, kaut ko kas pasaka, ka tas ir no Bībeles.
T. p.    

Oktobris 1956 (Ķikure/Kikure)

1956. 1. oktobrī

Lietus līst un līst. Vakar un aizvakar un šodien. Tikai kādu stundu šodien bij silts un saulains un pavasarīgs laiks. Es tad maldījos pa milzīgo Fowknera kapu lauku, kuŗš laikam ir vairāk kvadrātmaiļu liels, ar veciem skaistiem kokiem un daudziem kapeņu laukumiem, kur ir nožēlojami banāli un kā olas vienādi pieminekļi, sabāzti cieši cits citam blakus un ieauguši zālē. Ar lielu meklēšanu atradu kolumbāriju, kur novietota Sigurda urna. Arī kolumbārijs ir tikai neglīta zigzagota siena – īsts žogs, bez jebkāda cildenuma un glītuma un urnas tur novietotas kā kādas bankas seifos. Šodien ir Sigurda dzimšanas diena un, stāvēdams pie urnas, es atcerējos tās nesenās dienas, kad draugi un paziņas tik skaļi un jautri dzīroja viņa istabā. Un tagad – viņš ir jau visu (svītroti trīs vārdi) aizmirsts. Kāda gan ir jēga draudzībai, priekam un dzīves jēgai, ja tu pēc kādiem mēnešiem vairs esi aizmirsta putekļu saujiņa!… Es tur šodien biju pirmo reizi, bet ne tāpēc, ka būtu aizmirsis, kas tur meklējams, bet tāpēc, ka visu laiku gaidīju, kad varēšu tur iet kopā ar tiem cilvēkiem, kam viņš bija vistuvākais. Bet tiem viņš vairs nav nekas. Un tagad es sēžu savā būdā un klausos kā līst lietus. Lai līst.

Jā, Jums ir taisnība, man cilvēki ir sveši. Bet vai tas būtu citādi, ja viņi zinātu, ko es domāju vai jūtu?

Varbūt, ka tad, ja Jūs būtu te, Jūs vairak ko zinātu par mani arī tad, ja es nekā nesaku. Cilvēks dažreiz redz to, ko nevar vai nedrīkst teikt un tic tam vairāk nekā vārdiem. Vārdos teikts daudz kas kļūst viltots vai arī bez nodoma citādi pateikts. Bet Jūs te nebūsit, tāpēc daudz kas Jums arvienu būs nesaprotams un paliks tāds arveinu. Bet kas par to?

Man patika Jūsu doma – apmesties kādā mazā pilsētiņā un kļūt tur par mūzikas skolotāju. Jums patīk klusums un patīk daba un tas jau varbūt tur būs tik pat labi pieejams kā uz laukiem. Jūs vēl vienumēr esiet Aiviekstes krasta meitene un varbūt ka tad, kad atbrīvosities no tā, kas Jūs tagad nospiež, Jūs atdabūsit atpakaļ pat daļu no tā, kas jau šķiet ir zaudēts? Varbūt. Jums vēl ir daudz kā nezaudēta. Varbūt no tā kas izaugs? Ir drusku bail no tā, ka apmetusies lielpilsētā, Jūs to pazaudējat. Es domāju to svaigumu un siltumu, kāds ir Jūsu stāstos un katrā Jūsu vēstulē. Tur Jūs vēl esiet pavisam un gluži latviska. Tik daudzi ir jau aklimatējušies šeit un pazaudējuši, kas paņemts no mājām līdz. Daudzi ar varu un viltu cenšas to pazaudēt.

Man bij tāda nojauta, ka Jūs gaidāt, lai aicinu rakstīt sacensībai, bet es no tā atturējos. Es baidījos, ka varētu Jūs novērst no spēlēšanas, jo acīm redzot spēlēšanā Jums ir brīvākas rokas nekā rakstīšanā. Es esmu arvienu ļoti nedrošs savos skubinājumos un aicinājumos. Es bieži vien pats sevi esmu uzaicinājis darīt neiespējamas lietas, kas nevienam nav vajadzīgas un baidos, ka neaizmaldinu arī citus tur, kur tie paši nemaz nav gribējuši.

Es gribētu dzirdēt, kā Jūs spēlējat, bet es to nedzirdēšu, tāpat kā man daudz kas paliks nezināms un neredzēts, ko es vēlētos no Jums zināt vai redzēt. Jūs reizi rakstījāt, ka neesat vēl nevienam teikusi par sevi to, ko man. Un tomēr tas ir vēl tik gaužām maz pret to, ko es vēlētos. Es vienumēr esmu gribējis un vēlējies to, kas man licies neiespējams un nesasniedzams. Kāda jēga gan ir gribēt to, ko var sasniegt, ja ir tik bezgala daudz lietu, par kuŗām tu drīksti domāt, kā tas būtu sasniedzams? Es vienumēr to esmu darījis katrā darbā, meklēdams visgrūtāko un vistālāko. Bet par to ir tik grūti runāt, ka tas ko pasaka izklausās pēc literatūras.

Tā ir otrā vēstule, kuŗu Jums šodien rakstu. Pirmā, kuŗu uzrakstīju pārbraucis no kapiem, man likās nederīga, jo biju tad noguris un ar ļoti smagu sirdi. Šo rakstu vakarā, bet nepatīk arī tā un varbūt, ka ir to rītu negribēšu sūtīt. Jūs jau redzat, ka es mocos gribēdams Jums kaut ko pateikt no tā, ko pašlaik domāju. Ne mazāk grūti man gāja ar vēstuli, kuŗu vakar rakstīju Anšlavam Eglītim, sakarā ar viņa 50. dzimšanas dienu un kuŗai jākļūst iespiestai avīzē. Neesmu vēl drošs, vai to došu vai nē avīzei un ir iespējams, ka nedošu. Arī to esmu rakstījis vairākas reizas. Bet kad vajadzēs pārrakstīt ar mašīnu, tad nezin vai to varēšu un viņam būs jāiztiek bez mana sveiciena, kā varbūt ir tas labākais – es nespēju vēstules rakstīt, ja tās nav domātas ievietošanai kādā stāstā.

Sacensībai ir ienākuši divi stāsti un divi gaŗāki dzejojumi.

Jūsu J. K.

Sestdiena, 6. 10. 1956.

Saņēmu Jūsu vēstuli. Tā gāja pie sirds. Paldies. Jūs stāstiet, ka bijāt kapsētā un domājāt, ka aizgājušie ātri tiek aizmirsti. Tā varbūt ir. Tomēr gadās arī ka neaizmirst. Pa daļai neaizmirst. Varbūt atceras kāds cits, pavisam ne tas, par kuŗu varētu domāt, ka tam būtu jāatceras. Dzīvie visu drīz aizmirst, kas nav viņu tuvumā, kas nepinās vairs iekšā viņu dzīvošanā. Un tomēr daža atmiņa, dažs kas – dzīvo ilgi. Tik ilgi cik dzīvo pats atminētājs. Bet visumā tur, kur mēs grozāmies draugu pulkā un šķietam vai neaizvietojama sastāvdaļa, tur mūs aizmirst ātri. Nāk cits mūsu vietā.

Jūsu doma, ka es lielpilsētā pazudīšu, slepeni baida arī mani. Ja man būs tikai vidēji atalgots darbiņš, es būšu savažota. Es jau zinu, kā tas bija, kad strādāju slimnīcā, bet tad man bij gatavas pusdienas. Maizes darbs mani paņems visu nedēļu, sestdienās vajadzēs apkopt māju, svētdienā gribēsies iet uz kādu ‘kultūras sarīkojumu’ vai pie kāda cilvēka un laiks būs aizritējis, bez radoša darba, tam nebūs laika. Ļaunākais – man nebūs laika par to domāt. Tagad ar visādām nelaimēm kaudamies, es tomēr visu laiku kaut ko ‘radošu domāju’. Es plosos visādos nemieros, cīņās un sacelšanās domās, pa vidu nododos liriskām izjūtām mūzikā un dabā. Tur būs citādi. Mani trieks notikumi un sīki piedzīvojumi, liksies ka iet varbūt pat labi, bet patiesi tas nebūs nekas vairāk kā burzmā zaudēts laiks.

Tad vēl – manī rodas tāds lietišķs protests: esmu te ielikusi visu Austrālijā pavadīto gadu enerģiju un man tas viss jāpamet par neko. Varbūt man šos 2 gadus līdz Inese varēs studēt, vajadzētu kulties tepat un pamazām varbūt pāriet uz mūzikas stundām, sākot ar 1-2 dienām nedēļā – Gosfordā. Tā ir pilsētiņa, kur klavieru skolotāja ko varētu sākt, kā tas klavieru skaņotājs teica. Bet tur arī kāda skolotāja jau taisoties nākt no Sidnejas. Man vajadzētu mesties pirmajai. Bet es gatavojos, gatavojos, – kā tas arvien. Es gribu patiesi spīdoši sagatavoties, ļoti labi spēlēt. Īsti ņemot, tas klavieru skolotājai nemaz nav vajadzīgs. Būs jāpiespiež sevi jau nākošā nedēļā tur aizbraukt. Klavieru skaņotājs man ieteica uzmeklēt viņa kundzi, kas strādājot kādā dāmu kleitu veikalā. Veikala īpašniece tikko nopirkusi lepnas jaunas klavieres, pati mazliet spēlējot ‘very beautifully…’ Tā tad tas jādara. Bet es spodrinu un spodrinu un kavēju laiku. Tur der tā mana Aiviekstes malas daba. Kādreiz kāds skolotājs Ilūkstē man teica „cits Jūsu vietā, ar to ko Jūs visu variet, būtu nosēdies nezin kādā goda vietā, bet Jūs stāviet pie malas un nekas neiznāk”. Tā tas ir. Es gribu vēl arvien ko labāki varēt un visas ‘goda vietas’ aiziet gaŗām. Gosfordā man jānoīrē istaba ar klavierēm 2 dienām nedēļā. Jāatrod skolēni… Es nopūšos to rakstot – cik viegli to visu būtu izmeklēt, noskaidrot, ja man būtu kustības brīvība, ja man nebūtu tik sīvi jācīna ik katra ārā iziet atļauja.

Te man tagad ieradās vēl 2 skolnieces, divas māsas. Īsti mazi mīkstpēdiņi, ko viņi iemācīsies, nespēju iedomāties, viņas ir kā lelles, kā caurspīdīgas mailītes… Bet jāmāca man ir un jāmēģina, ko varu. Man šķiet, ka apdāvinātiem bērniem es varu būt laba skolotāja, aizraut varu tos un darbu arī kritizēt, un piespiest tos darīt nopietni, bet ar slinkiem un stulbiķiem man nav nekādu dāvanu. Man nav nekādas metodes, kā skolotājai. Bet, nu grāmatās jau viss pateikts kas darāms, un sliņķiem pietiks ar to.

Man pašai bijuši labi klavieŗu skolotāji. Madonā mani spīdzināja prof. Dauguls, kas vēlāk bija Rīgas konservatorijā vienas klavieŗu klases vadītājs. Man no viņa bija tik briesmīgi bailes, ka es bieži tupēju ārā, tumsā uz viņa mājas kāpnītēm un nespēju ieiet iekšā. Viņš burtnīciņā pierakstīja kas uzdots. Ja gabals nāca tur ierakstīts trešo reizi, tad grāva zibeņi un pērkoņi. Burtnīciņas tad nu zināmos laikos ‘pazuda’. Bet ne jau ar to varēja izlāpīties.

„Jūs esiet apdāvināta, bet slinka,” viņš reiz bļāva. Bet tas man palika prātā un mani iepriecināja, jo es zināju, ka slinka izskatos tādēļ, ka lielās meitenes mani nodzina no klavierēm, kad gribēju vingrināties. Sūdzēties par to nedrīkstēju. Bija tur kāda ugunīga gaišmate, gan tanī pat klasē kur es, bet pavisam cita stila dāma kā es, ar gredzentiņu uz pirksta (kad nebija Dauguļa stundā) un smalkām zeķēm slaidās kājās. Es biju tāds kamols, ar divi mazām biželēm, brūna samta kleitiņā (labākās dienās) un brūnās zeķītes un – zābaciņos. Šai lielākai meičai (dāmai) – Jostiņ Austru to sauca – Dauguls lika spēlēt ar mani četrrocīgi un gatavoties uz skolas sarīkojumu. Viņa par to uz mani tā dusmojās un mocīja un mānija nost no vingrināšanās, ka vienā stundā pie Dauguļa es sāku raudāt un viņš mūsu kopā spēlēšanu atlaida. Mēs spēlējam katra atsevišķi. Man bija Beethovena Fūr Elize. Vēlāk es brīnījos, kā es to varēju nospēlēt, nekā no manis vēl nebija, jo es atceros, kā Dauguls uz skatuves man lika nošu grāmatas uz sēdekļa, lai tas būtu man pietiekami augsts. Viņš bija tik labs un laipns tur, ka es viņu nevarēju ne pazīt, un tas man likās brīnišķīgi. Es pareizi neatceros vai Austra arī spēlēja, jo man nāk prātā, ka tanī stundā kad es raudāju, Dauguls uz viņu kliedza un bļāva, ka viņa nedrīkstēs spēlēt solo, ja nespēlēs godīgi ar mani kopā… Tas gan ir sen, sen. Maigā krēslā viss. Pēc Dauguļa aiziešanas uz Rīgu, mums Madonā bija kāda kliba pusvāciete skolotāja. Mēs viņu necietām tādēļ, ka viņa nedzirdēja, vai negribēja klausīties mūsu kļūdās, mēs varējām klimperēt labi vai slikti – viss viens. Pēc tās nebija neviena skolotāja. Mēs sākām spēlēt kopā (četrrocīgi, gatavoties uz skolas sarīkojumu) ar kādu vecākas klases zēnu. Es biju jau 2. ģimnāzijas klasē. Mēs samīlējamies. Tas bija atkal traki. Mēs spēlējām savas četrrocīgās spāņu dejas līdz 11 vakarā skolas zālē. Direktors (J. Dobuls, sauktais Kozis) nāca augšā no sava dzīvokļa, noklausījās līdz beigām mūsu Beethovena simfoniju (tās mēs arī rāvām) un aizrādīja – ka jāiet gulēt. Ilgu laiku man nebija skolotāja. Bet es arvienu spēlēju.

Akadēmijā gāja kāds kaimiņu pagasta jauneklis, zibenīgs zellis, kas spēlēja vijoli. Ar to kopā spēlējām Sāvienas muižas klētī (tā bija toreiz viņu izrīkojumu zāle) čigānu dejas, tā, ka stīgas trūka. Pelnījām 15, 20 vai 30 latus, kā nu kuŗo reizi. Tur bija interesants vecs skolotājs, Vīksniņš, sīks un maigs, ne liels mūziķis, bet bezgala liels mūzikas un savas vijoles spēles mīļotājs. Tas Ernestam, vijolniekam, tas ir – pirmam vijolniekam, bija fons uz kā izcelties. Viņi spēlēja duetus, tad Ernests viens zibenīgās dejas un melodiski krāšņās lietas un Vīksniņš viens – nebeidzami gaŗas un apnīkstošas sonatīnes… Ak, par to visu laikam varētu rakstīt stāstus…

Šis Ernests mani kādu dienu no akadēmijas aizvilināju uz tautas konservātoriju. Es sāku tur spēlēt pie Leo Demanta. Tur man gāja spīdoši. Vēlāk man nebija jāmaksā skolas nauda. Drīz es panācu viņa labāko skolnieci un konservatorijas vakarā mēs ar viņu spēlējām četrrocīgi uz 2 klavierēm kādu koncertu.

Demantā es atkal iemīlējos (smejaties vien). Mēs visas bijām viņā iemīlējušās. Par to man ir iesākts stāsts, bet nezin kad nobeigšu. Šīs mīlestības dēļ es gāju mūzikā lieliski uz priekšu. Viņš man teica brīnišķīgas uzslavas vārdus. Bet šīs pašas muļķības dēļ, šīs samīlēšanās dēļ, es zaudēju spēju brīvi spēlēt no galvas. Tas notika tā: es spēlēju viņam priekšā (no galvas) Šūberta 4. Impromtu. Rāvu vaļā to lieliski. Viņš stāvēja aiz flīģeļa man pretī. Es nejauši pacēlu acis uz viņu un – stop! Apstājos un nezināju ne a ne b, no tā kas man jāspēlē. Griez kaut vai ar nazi, kā tauta saka. „Jums jāzina no galvas tā, ka Jūs pat nakts vidū varētu nospēlēt,” viņš teica. Līdz šim es tā biju varējusi. Tagad – no šī brīža es vairs nepaļāvos uz kādu melodijas atmiņu un pirkstu mechānisko atmiņu. Es mācījos noti pēc nots. Un katru brīdi varēju izkrist no spēlēta gabala. Tas bija briesmīgi. Taisnību sakot tā bija katastrofa, un tā tas palika visu laiku. (Es nekad vairs īsti neuzdrošinos spēlēt no galvas.) Bet manas pianistes karjeras beigas bija vēl citādas.

Demants aizbrauca Vakareiropas ceļojumā un ieteica man iet pie Gomanes, vai Dauguļa, privāti pastrādāt un likt eksāmenu uz valsts konservatorijas vecāko kursu. Es to darīju. Es gāju pie Gomanes. Viņa nepieņēma. Viņa nevarot nevienu skolēnu vairs pieņemt, par daudz jau esot. Viņa vēra durvis ciet, bet es turējos pretī un kaut kā iespraucos iekšā. Nezinu, kur toreiz man bija dūša! Viņa bija pārsteigta, bet laipni atkārtoja to pašu, ka ļoti žēl, viņa nevar. Istabā bija divi klavieres, flīģelis bija atvērts. Es virzījos uz tā pusi un lūdzu – vai es drīkstu paspēlēt. Viņa atļāva un es spēlēju to pašu Šūbertu, ko pie Demanta. Viņa laikam saprata, ko mana spēlēšana lūdza. Kad es beidzu, viņa teica – labi, nāciet uz stundām. Tās bija velnišķi dārgas stundas un onkuls man tās maksāja. Es gatavojos uz Valsts konservatorijas eksāmenu, vecākā kursā iekļūšanai. Tad man sāka sāpēt kreisā roka. Atceros, ka Gomane sašutusi iesaucās: „visi kas varētu spēlēt, pārspēlē rokas”… Es nedrīkstēju vingrināties ilgi pēc kārtas. Biju uzmanīga, bet nekas nelīdzēja (arī masāža nē), roka pagura un sāpēja. Vasara nāca vidū, es varēju pamazām gatavoties eksāmenam, bet es izmisusi un raudāju un kad nevarēju spēlēt vingrinājumus pēc traka, – nespēlēju neko un uz eksāmenu neierados, viņas vēstulei neatbildēju.

Nobeidzu Akadēmiju.

Tagad, pēc gadu gadiem, es atklāju, ka nekādi vingrinājumi nebija pie rokas vainīgi, bet mūsu izvēlētais Šūmaņa gabals (Arabeskas), kas manai kreisai rokai bija par grūtu. Tas ir – Gomane, steigdama mani uz eksāmenu nebij pamanījusi, ka man roku locītavas vēl nav pietiekoši izstrādātas šī gabala veikšanai. Kustība viņā nav grūta, bet nogurdina nepieradušu, vēl neizstrādātu (varbūt tik tikai nepareizi turētu) roku. Ja viņa būtu ņēmusi pirmo gabalu, ko viņa gribēja man dot (bet vēlāk pārmainīja, tas bija kaut kas no Franka), iespējams, ka visa mana mazā dzīve būtu ilgusi pavisam citos krastos. Būtu nobeigusi konservatoriju. Nezinu, vai es būtu laba pianiste, lai gan Demants tā vairāk kārt tika izsaucies, bet es būtu noteikti bijusi laba pavadītāja. Šinī nozarē es ik reizi saņēmu pārsteidzošas atzinības un man pašai šķita, ka esmu laba ansambļa spēlei, man ir drošs ritms, piekļaušanās otra spēlēšanai mani iejūsmo un aizrauj.

Pēc visa šī gaŗā stāsta, ko pēkšņi šai vakarā izgāzu, jo ir uznācis rakstīšanas prieks, Jūs domāsiet, ka es nezin kā spēlēju. Tas tā nav. Es spēlēju puslīdz labi. Technikas arvien vēl ir par maz lai vairāk līksmotu. Manai spēlei nav nervoza trausluma, ko es dažreiz apbrīnoju citu spēlēšanā. Varbūt ir tīkams plūdums, kuŗā ielaužas dažas brāzmas. Bet technikas trūkst un traucē arī pazaudētā spēja brīvi spēlēt no galvas. Ja es drīkstētu, es izmēģinātu, kādu pusgadu vingrinātos 4-6 (un 8!) stundas dienā, kā mūziķi to dara. Man pietiktu ar četrām. Varbūt vēl būtu iespējams techniku iegūt. Tagad es spēlēju neregulāri, 1-2 stundas dienā un lēni virzos uz priekšu. Tam nav nekādas reālas vērtības. Pianiste vairs nevaru būt un nezinu, kā es spētu izlietot savus sasniegumus, ja spēlētu arvien tomēr labāk. Tagad nav vērts arī par to galvu lauzīt. Dažs nospēlē kārtīs savu laiku, cits ceļo, makšķerē un tā tālāk, ir visādi hobiji. Es spēlēju klavieres.

Nepareizi ir tikai tas, ka manas brīvības ir par maz, lai spēlēšana neietu uz rakstīšanas konta un zīmēšanas, ko es arī varētu darīt. Bet tik labi jau nevar vēlēties. Varu būt priecīga, ka esmu kaut kā izlauzusies savas it kā tiesības, spēlēt tik daudz, cik to tagad daru. Kas notiks tālāk – kas to lai zina? Ja būtu līdzekļi, būtu daudz vienkāršāk viss. Bet arī nauda nevar atrisināt visus sarežģījumus.

Esmu rakstījusi Jums šo vēstuli divi vakari. Bija uznācis stāstīšanas prieks. Vajadzēja gan to izmantot citādi – rakstot ko citu. Bet varbūt vēlāk. Šovakar nespēju vairāk neko. Nāk miegs. Cēlos pirms saules lēkta un visu dienu kaut ko sīku daru. Pastāstiet par savu ‘būdu’, kā Jūs to sauciet.

Jūsu E. Dz.

1956. 13. oktobrī.

Paldies par gaŗo un jauko vēstuli – tāda jau sen nebij bijusi. To lasot es Jūs apskaudu. Tik daudz spara, tik daudz uzņēmības! Ja tagad Jums būtu tikai daļa no tām! Būtu! Ja nebūtu tā, kā tas ir… Cilvēks arvienu kaut ko iegūst un tāpat arī zaudē. Bet vai drīkst jautāt, kas ir tas, kas viņam bijis vajadzīgs? Varbūt guvums vēlāk var nest to pašu zaudējumu? Kad lasu Jūsu vēstuli un vispār pēdējā gada vēstules, man rodas aizdomas, ka Jūsu īstais uzdevums šķiet būtu bijusi mūzikas lieta. Tikai nejaušs nelaimes gadījums licis Jums no tās atteikties un novirzīties uz grafiku. Varbūt tāpēc visu laiku nemiers un ilgas pēc citādas dzīves. Es domāju ka mūzika pieder pie augstākām un viscilvēcīgākajām mākslām un ja no tās atsakās, tad nekas cits vairs nespēj apmierināt. Mūzika man šķiet arī vistraģiskākā. Mūzika ir jau pati traģēdija. Varbūt Jūs par to nedomājāt, varbūt pat nezinājāt, ka tas tā ir. Bet tagad par to ir jāmaksā. Māksla, ikkatram māksla ir visdziļākais egoisms un ja pie tā turamies, tad neizbēgami ir kādam jācieš, vai nu pašam vai citiem. Tagad Jūs varbūt to jau saprotiet. Kādreiz Jūs šim egoismam esat gribējusi izvairīties – nu, kāpēc gan nē? Tas varēja notikt un notiek tīri cilvēcisku iemeslu dēļ. Bet ja tas tā ir, tad arī jābūt tikai cilvēkam un jāziedo sevi kā cilvēku. Mākslinieks nevar sevi ziedot kā cilvēku. Nu, protams, tā ir filozofija un nav nevienam vajadzīga.

Jūs rakstāt tā, ka varbūt būtu labāk, ja Jūs gaidītu tos divus gadus, kamēr Inese iestājas augstskolā, tad Jums būtu viss vieglāk kārtojams. Protams tā runā māte un pret to nav ko iebilst. Bet divi gadi ir ilgs laiks. Tad Jūs pie daudz kā pieradīsit, kas tagad izliekas neizturams. Cilvēks beidzot pie visa pierod. Un Jums ir dažs kas, kas tagadējā dzīvē ir patīkams. Ar laiku šādu lietu kļūs vēl vairāk un līdz ar to arī būs grūtāk tās pamest. Un tas radīs nemieru un skumjas. Kādreiz Jūs esiet par kaut ko izšķīrusies nedomādama, tas ir viegli. Tagad Jūs gribat izšķirties domādama, bet tas ir ļoti grūti. Nekāds padoms te neder, jo nav nekādu pieturas punktu, uz kuŗiem balstīties. Padomu var dot tikai veikala lietās.

Pagājušā vēstulē Jūs rakstījāt, ka es uzskatu cilvēkus par svešiem. Laikam jau tā tas ir. Es nekad nevienam neesmu prasījis padomu, neesmu arī nekad nevienam teicis, ko darīšu rīt vai parīt. Arvienu esmu izšķīries nedomādams, pēc tam cietis un licis ciest arī citiem un tomēr arvien atkal darījis to pašu. Tāpat tas ir arī vēl tagad. Droši vien, ja kādam mana dzīve būtu pārredzama, viņš tur redzētu tikai nebeidzamu aušību un dumjību rindu. Un arī man pašam liekas, ka es nekā neesmu panācis no tā, ko gribējis. Manis dēļ ir cietuši daudz cilvēki, iedomādamies mani tādu, kāds es neesmu. Arī sievietes. Kādreiz es domāju, ka tas tā arī pienākas. Tagad turpretī liekas, ka viņas manis dēļ ziedojušas daudz vairāk, nekā es būtu pelnījis. Tikai tagad es sāku prasīt – kāpēc tas viņām bij jādara? Bet kas tad to lai vairs atbild?

Jūs gribat, lai pastāstu kaut ko par savu būdu? O! Tā ir ievērojama celtne! Viņas plašums ir stipri mazāks par Zālmaņa templi Jeruzālemē, jo tā ir 5 soļi plata un 7 gaŗa. Mēbeles aizņem 4/5 telpas, tā kā es nevaru staigāt, bet tikai aizlīst no loga līdz galdam, no galda līdz gultai vai līdz durvīm. Kā mēbeles tā arī sienas es izkrāsoju maigā zaļgani pelēkā krāsā, jo logs ir samērā liels un saule pa to kā traka spīd iekšā gandrīz visu dienu, tāpēc gaišas krāsas kļūst neizturami spožas. Sienas ir pilnīgi kailas, tāpat kā tas ir cietumu kamerās. Gultu es turu apklātu ar gaišzaļganu segu, tāpēc tā kopā ar balto spilvenu, kā man liekas, līdzīga tām gultām, kādās gulēja priekškaŗa iesvētījamās meitenes. Tā kā būdai priekšnama nav, tad tiklīdz atver durvis, nokļūst bekjardā. Tur iepretī manai būdai atrodas Juša būda, kuŗa ir vēl krietni mazāka par manējo, tā kā arī Jusis nevar pa to staigāt. Tāpēc mēs ejam staigāt pa Heidelbergu. Ja skatās pa būdas logu, tad labā laikā var redzēt upītes otru krastu, kur tagad zied miltenāju krūmi. Vīkendā pa stāvo krastu nogāzi jādī zēni un meitenes, kas spēlē kovbojus. Lietainā laikā var redzēt ūdens kritumu, gan stipri mazāku par Niagaras. Aiz upītes pa kreisi laikam grib taisīt ko sevišķu, jo tur jau kādu gadu gāž visādus atkritumus. Runā ka tur būšot vai nu parks vai sporta laukums. Pa labi ar lielu steigu upītei tuvojas Prestonas un Norskotas pilsētas. Vidū ir prērija, kur dažreiz staigā aitas, govis un zirgi, bet dažreiz notiek nezin kādas motociklu sacīkstes. Tieši zem būdas loga mana vedekla sastādījusi visādas puķes, bet pie durvīm ir balta roze, kas gandrīz bez apstājas zied cauru gadu. Es pats pirms četriem gadiem iedūru pie būdas sienas zemē vīna (meža) zaru. Tas tagad izaudzis par biezu lapu segu, kas apklāj visu būdas priekšpusi. Tagad viņš patlaban sāk plaukt un es taisos par to rakstīt kādu sonetu vai trioletu, jo kaut kā man taču viņam jārevanšējas par tik traku augšanu. Viņš vēl bez tam izlīdis pa būdas apakšu otrā pusē un grib arī tur apklāt visu sienu. Viņam bij tieksme noklāt arī būdas dienvidus galu, bet mana vedekla viņam to neatļāva, jo viņai laikam tur citi nolūki. Būdas ieejas puses paspārnē dzīvo divas zvirbuļu famīlijas un parasti izlieto ieeju būdā par klozetu. Otrā paspārnē dzīvo viens strazdu un viens lakstīgalu pāris. Lakstīgalas kundze laikam pašlaik gatavojas ģimenes pavairošanai, tāpēc nav redzama, bet kungs dzied kā negudrs.

Es Jums aprakstīju savu būdu pēc tā parauga, kā to darījis pravietis Jesaja, aprakstīdams Jeruzālemes templi, jo nekāda labāka parauga nevarēju atrast.

Ievērojamākā lieta, jeb labāk sakot objekts, esmu es pats kā būdas iemītnieks. Bij arī prūši un blusas bet tos es noindēju. Mušas, ja kāda iemaldas, es vienkārši nositu ar vecu dvieli, jo ilgāku laiku nekādu sabiedrību nevaru panest. Gaiss būdā ir galīgi pārpildīts ar manam domām un kaut ko, ko es senāk turēju par sapņiem, bet kas laikam gan ir kaut kas cits, jo sapņiem taču vajadzīgs kāds objekts, vislabāk dzīvs. Bet man jau tāda nav, vai labāk sakot, neviens negrib par tādu būt. Es reizām baidos, ka tik būda, ja es vēl tā ilgi domāšu, nesasprāgs gabalos, jo domas jau izvēdināt nevar un varbūt, ka tās ar laiku sarūgst un izsper būdas griestus. Nu, vienalga!

Par ko es domāju? To grūti pateikt, jo manās domās trūkst jebkādas sistēmas. Bet tā jau arī nav vajadzīga, jo es turu savas domas un domāšanu par hobiju tāpat kā citi makšķerēšanu. Senāk es tās uzskatīju tā kā par sportu un man patika ar tām svaidīties kā ar volejbola bumbu. Bet citi domā citādi un uzskata savas domas par kaut ko tik augstu un cēlu, ka ar tām nekāda rotaļa nav uzsākama, bet tās jāaizstāv ar nažiem rokā. Man tas nepatīk, tāpēc es tagad domāju viens pats. Šo to uzrakstu, bet nekādas lielas lustes uz to gan nav. Lai varētu labi rakstīt tad vajag kaut ko mīlēt vai arī nīst. Bet ko tad lai mīlē un ko lai nīst?

Šī mēneša beigās te būšot Meilertes un Stīpnieces izstāde. Es ceru, ka man nebūs jāraksta avīzē recenzija, bet tīri drošs jau par to neesmu. Nākamās nedēļas vidū būs Žebranskas koncerts. Man vispār solistu dziedāšana nepatīk, un es tur tikpat kā nemaz neeju. Bet tagad jāiet, jo Žebranska kundze esot tik slavena, ka visi pazīstamie būs dusmīgi, ja neiešu.

Visskaistākā vieta ir Jūsu vēstules beigās, jo tur Jūs sakāt: Ak, viss var vēl notikt! Tā ne vien runāja, bet arī ticēja kādreiz meitenes. Tagadējās jau nē. Jūs piederiet pie toreizējām meitenēm, kam patika daudz kas, par ko tagadējās rausta degunus. Labi! Lai notiek tā, ka Jūs nebojāsiet pirkstus ar pupiņām, bet spēlēsit, spēlēsit un spēlēsit un viss būs tik gaišs un kluss kā tas kādreiz bij un neviens Jums nevarēs teikt: nu ir diezgan! Laikam ir tā, ka mūzika man patīk visu vairāk pasaulē, lai gan es no viņas nekā nesaprotu. Bet varbūt, ka ar mūziku ir tāpat kā ar mīlestību – tur ar laikam var nekā nesaprast un tomēr justies laimīgs? Es tagad atkal stundām ilgi klausos radio, jo vedekla ir slimnīcā un es caurām dienām esmu viens pats mājās un varu darīt ko gribu. Kad viņa mājā, es baidos viņu traucēt. Visvairāk man patīk ērģeles. Šeit ir Melburnas pilsētas namā sarīkojumu zāle ar labām ērģelēm un tur reizām notiek arī ērģeļu koncerti. Bet tā kā es avīzes nelasu, tad nezinu, kad koncerts izziņots. Esmu lūdzis lai avīžu lasītāji man par to pasaka, bet kam tad atliek laika skatīties to, kas pašam neinteresē? Es domāju, ka man patiktu arī klavieres, bet tikai tad, ja nav jāklausās moderno autoru darbi.

Labi! Es ticēšu, ka Jūs tomēr spēlēsit kādā no tām mazajām pilsētām un ka uz to nebūs jāgaida pārāk ilgi. Ak, viss vēl var notikt!

Jūsu J. K.

Es rakstīju vakarvakarā, tas ir sestdienā, šorīt saliku tikai gaŗumus. Vakaros rakstītais nav parasti nekas labs, bet man liekas, ka arī šodien pa dienu neuzrakstīšu neko labāku. Nav nekāds jēgas no garastāvokļa.

19.10.1956.

Man negribas no šīs dienas vēl šķirties. Tā nesa līdz visu smagumu, ko nes citas dienas. Bet viņā bija kāda gaisma. Svētdienas seja, kas uzsmaidīja, neskaidri, kā caur aizputējušu stiklu. Un es bezgala ilgojos bērzu smaržas. Es tik ļoti tās ilgojos, ka cēlu roku pie pieres atvairīt šīs alkstošās ilgas. Jeb – varbūt atbīdīt kaut ko un patiesi atrast bērzu smaržu.

Dārzā, citu krūmu vidū, ir atradies kāds mazs ceriņ krūms. Viņam ir uzziedējis viens zieds. Tādēļ es viņu atradu. Bet es viņu atradu jau vakar. Tomēr šodien viņš bija svarīgs ar savu ziedēšanu dārzā.

Šodiena bija tukša, kā visas citas. Bet es redzēju šai zemē pavasari nākam. To brīdi, kad bērzs smaržo. (Citā zemē. Citā laikā.)

Es karājos gaisā pāri ielejai. Es esmu solījusies sev – dzīvot. Būt ļoti priecīgai šo mēnesi. Priecāties par katru stundu. Varbūt tādēļ mīlēju šo dienu.

Cilvēki ir piesieti. Jānim Plasem bija kāda glezna – Ritms. Tanī cilvēku tēli, kas saistīti, kā ieauguši saistīti kājām pie zemes, locās ar ķermeņiem un rokam kādā ritmā. Mūžīgā cīņā, veltā cīņā izrauties, varbūt izmisumā, ka nespēj to izdarīt, varbūt arī kādā laimē – iespējā kustināt rokas!

Esmu piekalta pie šīs vietas. Bet arī citi ir piekalti. Visi mēs lokamies izmisīgi ritmā, kuŗā kādreiz ir mānīga laime.

Es spēlēju mazliet vakarā. Tā, kā ir labi spēlēt, apmēram tā, kā to vajaga. Dienā, pēcpusdienā, es arī kādu mirkli spēlēju, bet es mazliet dauzīju klavieres, es nevarēju valdīt kādas brāzmas un spēlēju asāk kā vajaga, kā gribēju. Spēlēju kādu Shopēna etīdi, slikti ar kļūdām un tomēr pareizāk varbūt kā citā brīdī.

Man negribās no šīs dienas šķirties.

E. Dz.

22.10.1956.

Ir iespējams, ka rītu saņemšu no Jums vēstuli. Ilgi neesmu saņēmusi. Bet nevaru to gaidīt un sūtīt savu vēstuli pēc tam, jo jānosūta šī vēstule laikā pie Jums. Man ir ne visai labs prāts – izrādās, ka es stāstu konkursā gribu piedalīties un nespēju, – tomēr vairs nespēju pabeigt iesākto stāstu, ko mierīgi visu laiku tam biju atstājusi. Šovakar cīnījos ar Inges pārrakstīšanu un esmu jau pa pusei aizmigusi.

Tagad es ļoti vēlētos, kaut būtu vēl mēnesis laika. Izrādās, ka es ne ik reiz varu pēkšņi mesties ‘iedvesma’ un uzrakstīt, ko gribu.

Te ir skaists pavasaris. Nezinu kādēļ es to mīlu vairāk, kā citus gadus te. Bet ieslēgta es arī jūtos vairāk. Nekas mani neatbrīvo. Un tomēr ir skaisti.

Saņēmu no māsas atkal vēstuli. Viņa nopietni cer nākošā ziemā tikt uz Latviju. Viņas viena meitene Latvijā nupat apprecējusies. Ļaudonas baznīca esot nodedzināta. Tā bija skaista baznīca. Savādi, ka tur tomēr rit dzīve. Ļaudis aug un zied un ņem arī to, ko sauc par laimi. Un – savādi, arī te tas notiek… Dzīvības spēks ir stiprāks par visu. Lai kā arī pasaules seja tiek sakropļota, dzīvība atrod ceļu un aug visam pāri.

23.10.1956.

Ir agrs rīts un galva skaidrāka. Redzēšu, ko šodien teiks Jūsu vēstule. Varbūt tur būs kāds padoms, kāda iedvesma. Bet tagad nosūtu Ingi un pielieku Jums klāt vienu no viņas (Dzidras) zīmētām galviņām – kas ir viena no viņas rotaļām. Dzidra nosūtīja savu zīmējumu (tušā) Sidnejas avīzes bērnu nodaļai, dabūja 10 šiliņi ‘praizi’ un zīmējums ir avīzē. Ļoti laimīga. Inesei drīz sāksies eksāmeni, bet pirms tam vēl (rītu) ir deju vakars, jākārto rotas… Man pašai ik dienas jāsameklē un smalki jāsagriež 2 kannas zaļbarības. Mums ir 500 cālīši. Zāļu meklēšana skaista, griešana bojā pirkstus. Bet pamazām tos atkal atliecu. Tikai kad sāksies pupu lasīšana, tad nebūs gaisa.

Nezinu ko likt Motto. Uz galda ir Dzidras kārtis likšu ‘kāravs’ un – labi. Gaidu Jūsu vēstuli. Ilgi nav tās bijis un nemaz nezinu kā Jums tagad iet? Rakstiet par sevi.

Jūsu E. Dz.

25.10.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nosūtīju Jums lielu vēstuli ar Ingu iekšā konkursam, izmācīju Jūs, kā to ar adāmo adatu atvērt, ja Jums tā neatvērta būtu jāliek komisijas priekšā, bet izdarīju lielas muļķības: 1) aizmirsu, ka Jūs esiet visas šīs lietas priekšsēdis un tā tad vēstules droši varat atvērt, 2) un ja tas tā nebūtu bijis, aizmirsu ‘slepenību’ un uzrakstīju uz konverta otrā pusē savu adresi. Lūdzu to visu piedodiet.

Vai nebija jāliek uz stūra ‘konkurss’, kā tas bija uz Angliju sūtot?

Lai nu kā, ceru, ka Jūs kaut kā ar to visu tiksiet galā. Ja konverts vajadzīgs – pārlīmējiet manai adresei pāri kādu papīri.

Vakar saņēmu Jūsu būdas aprakstu. Tagad kaut cik varu iedomāties, kā Jūs dzīvojat. Gribu vēl pabeigt stāstu par manu kaimiņu un Jums pirms 1. Novembŗa to nosūtīt. Maz gan cerību, ka to spēšu. Neceru arī, ka tas konkursam derēs, bet patreiz patīk strādāt.

Jūsu E. Dz.

1956.23.10.

Pagājušā nedēļā es biju īsti aušīgs, tas ir vispār pēdējā laikā, jo biju divos koncertos, kur es vispār neeju. Tagad nu biju Žebranskas koncertā un pēc tam vīru koŗa koncertā. Ženbranskas koncertā bij daudz ļaužu, tā kā daļa pat sēdēja uz skatuves dziedonei abās pusēs. Man, kā jau es biju paredzējis, nekāda prieka nebij. Zālīša un pa daļai arī Kalniņa dziesmas man nepatīk. Bez tam Žebranskas kundzes balss ir tik metāliska un, kā man likās, viņa to lietoja ar tik lielu piepūli, ka nebija nekādas baudas to klausīties. Kad vēlāk runāju ar speciālistiem, tie teica, ka esot bijušas arī formālas kļūdas, kādu tik slavenai māksliniecei nevajadzētu būt. Nu, tās es neprotu dzirdēt, bet pieņemu, ka arī man ir iemesls teikt, ka viņa man nepatika.

Koŗu koncertā man dažs kas patika. Arī tur bij daudz ļaužu, patiesībā visa Melburnas labā sabiedrība, labi ģērbta un ar labām manierēm, tā kā varēja iedomāties, ka atrodies Rīgā. Latviskās sejas vēl nav pazaudētas. Jaunatnes bij ļoti maz, ja tās būtu vairāk, tad tūliņ būtu jūtams kas svešs. Par vīru kori dzirdāms tikai labas atsauksmes arī no speciālistiem.

Man vispār neptatīk būt lielos sarīkojumos un beidzamā laikā es neesmu bijis arī teātŗa izrādēs. Senāk bij citādi, bet tagad man ir tāda sajūta, ka lai kur es ietu, esmu tur piektais ritenis. Bet mājās man arī nepatīk un tā nu iznāk, ka reizām nav nekur kur palikt. Senāk man ļoti patika staigāt un priecāties par kokiem un puķēm un es staigāju stundām ilgi pa Heidelbergu. Tagad jau pārs mēnešu neesmu uzkāpis Heidelbergas kalnā.

Nupat svētdienā biju aizbraucis vienai ģimenei līdzi kalnos Melburnas apkaimē. Tur bij ļoti skaistas vietas, varēja pārskatīt dziļas ielejas ar ezeriem, pārplūdušo Jarru. Bij skaisti meži ar daudzām krāsām, jo zied neskaitāmi krūmi, bet farmās ābeles. Un tomēr es visu to it kā neredzēju un man patika tikai pats brauciens augšup un lejup, pie kam augstākās vietās sāk dūkt ausīs un galvā bij jūtams savāds spiediens. Senāk, redzot jaukas ainavas, es būtu domājis par zīmēšanu vai gleznošanu. Tagad man tas nenāca ne prātā. Daba kļuvusi pavisam mēma. Nezinu, ar ko šāda pārmaiņa varētu būt izskaidrojama un vai tā ir tikai pagaidu parādība, vai tas tā būs tālāk uz priekšu.

Laiks gan pašlaik ir diezgan briesmīgs – vēss, lietains un vējains, tomēr viss zied. Pa manas būdas logu var redzēt upītes krastu, kur ir daudz mīkleņu krūmu. Tie tagad ir pilnīgi balti no ziediem un sauc atmiņā Pērsi, kad tur ziedēja ievas. Dažus gadus atpakaļ mēs tur gājām ar Jusi pastaigāties.

Pavisam pazudis darba prieks. Pats nezinu kā paiet dienas un es nekā nedaru, it kā būtu izbraucis kaut kur atvaļinājumā? Vislabāk patīk gulēt, vai tā diena vai nakts. Tik palaidies nekad neesmu bijis. Bet kur lai ņem darba prieku?

Nevaru iedomāties, kādi tagad ir Jūsu dienas darbi un vai tie notiek mājās, dārzā, vai laukā? Bet tak laikam vakaros Jūs spēlējat? Es iedomājos, ka tas varbūt ir jauki un ka Jūs pēc tam aizejiet gulēt gan nogurusi, bet tomēr it kā ar kādu ieguvumu sajūtu. Diena nav velti zaudēta. Jums vēl ir daudz lietas, kas runā, kaut ko sola, ar kaut ko apmierina. Tas ir labi un es vēlētos, ka arī man būtu tādas. Bet pagaidām to nav. Man reizām ir tāda sajūta, ka stāvu pilnīgi viens pasaulē, kuŗā esmu svešs.

Svētdien biju pažarnieku sanāksmē un man vēl tagad ir Katzenjammers, kas vēl vairāk nosit uz leju garastāvokli. Es esmu stipri izjucis. Man ir arī grūt Jums rakstīt, jo liekas, ka es runāju ko citu, nekā gribētu. Dažreiz naktī pamodies, es sāku domāt par to, kas man būtu jāraksta un tad liekas, ka tas varbūt varētu būt kas labs, kas tāds, kas Jūs varbūt drusku iepriecinātu. Bet kad no rīta pieceļos, viss labais ir pagaisis un negribās ne celties augšā, ne arī ko domāt. Patiesībā šādos gadījumos nemaz nevajadzētu ne runāt, ne rakstīt, jo man nav tā kā Jums, tas ir, ja kas ir bijis nepatīkams, tad pateikts tas it kā kļūst panesamāks. Bet man jau patiesībā nav nekā smaga ne nepatīkama. Nav vispār nekā par ko varētu sūdzēties.

Pasakiet, ar kādu adresi lai nosūtu Jums naudu. Es par to jau reizi jautāju, bet Jūs neatbildējāt.

Jūsu J. K.

—————————————–

[not included in book]:

29. X. 56.

Nosūtu Jums stāstu ‘Mūsu kaimiņš’ un lieku viņam savu zīmi ‘Kāravs’. Tas ja Jūs to dodat sacensībai līdz ar Ingu. Ceru, ka Jūs to saņemsiet 31. X. vakarā un varēsiet izlasīt. Ja ne – lai notiek ar to kas notikdams, pie Jums jau tas nepazudīs. Viņš ir domāts kā tās reiz cerētās grāmatas ‘Kād. siev. dien grām.’ vidus nodaļa. Viņa gan iznāca ar citiem notikumiem un citiem cilvēkiem, nekā es biju iecerējusi, bet ir iespējams, ka šis iederēsies tur vēl labāk. Vai tas der sacensībai, to es zināt nevaru. Man nav vēl pietiekošas laika atstarpes, lai kaut cik redzētu, ko esmu uzrakstījusi. Rakstīts ir sirsnīgi.

Šodien vīrs ir uz pusdienu prom. Aiznesīšu uz pastu Jums šīs divi vēstules pati. Visu priekšpusdienu ziedoju rakstīšanai. Cik žēl, ka šādas dienas nāk tik gaužām reti, kad esmu viena mājās.

Spēlēju vairs tikai pirkstu vingrinājumus, nav laika nekam citam. Vakaros nevaru spēlēt jo Inese ļoti intensīvi mācās. Šodien viņa sāk likt stipendijas iegūšanas eksāmenus, tikko tie beigsies, sāksies skolas ‘intermediata’ eksāmeni. Neesmu arī nemaz apķērusies ka pupas tūlīt būs lasāmas. Pirms tam vajadzēja aizskriet uz Sidneju, apskatīties aizrunāto dzīvokli, pameklēt tomēr – kādas darba iespējas ir tur. Ja izdosies vēl izrauties – aizbraukšu. Bet neticu, jo trīs nedēļas būs Ineses eksāmenu laiks un man grūti to uz dažām dienām atstāt. Jāgatavo brokastis laikā.

Mūzikas skol. lietas atkal stāv uz vietas. Tikai manas trīs mazās skolnieces nāk sirsnīgi, lai gan divas pēdējās neko nespēj vēl iemācīties. Bet mēs sapņojam, ka rīkosim mammām Ziemsvētku vakaru ar spēlēšanu, dziedāšanu, Christmas tree un tal.[?] Viena mamma bija atnākusi reiz meitenēm līdz un noskatījusies kā es pūlos ‘pielika man pie algas’, solījās maksāt arī par to stundu, kas skaitās meiteņu sagatavošanās stunda, bet kurā es tāpat līdz ar tām noņemos.

Rakstīšu Jums atkal garāku vēstuli. Ceru saņemt pirms tam arī no Jums. Kopš zinu kāda ir jūsu būda, man vairāk gribās rakstīt.

Jūsu E. Dz.

P.S. Ofortus izstādei tomēr nepieteicu. Nav cerību, ka tos spēšu kaut kur nospiest. Nabadzīgā Sidneja!
T.p.

30. okt. 1956.

Esmu Wyongā, prom no mājas, vienatnē, pēc katrām 4 nedēļām man šis prieks tiek dots. Dažreiz gan ir tik daudz sīku darīšanu, ka nevaru sev nekā no šī prombūtnes prieka atlicināt, bet šodien varēšu. Nav nekas daudz pērkams. Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Stāvu pastā un rakstu – bet jūtu, ka būs neērti visu laiku stāvēt. Iešu nopirkšu zīmuli un tad kaut kur apsēdīšos un rakstīšu.

Tā, sēdu milkbarā, dzeru kap of tea un rakstu Jums ar zīmuli. Neatļāvos labāku rakstāmo pirkt, jo tādu mājā diezgan.

Pasmaidīju no sirds par ielūgumu – ar jūtām un prātu! Tas jau būs jauks vakars. Man ļoti derētu. Bet jābūt tepat – ar jūtām un prātu.

Jūs būsiet saņēmis šai laikā no manis vairākas vēstules un visādus rakstus. Es cenšos piedalīties turpat kur citi. Tā kā Jūsu vēstulē lasu, ka esiet apslinkojies un laika Jums visam diezgan, tad ceru, ka kaut kā būsiet sakārtojis manu piedalīšanos konkursā. Žēl, ka es savu stāstījumu par kaimiņu, neuzsāku agrāk. Tas man bija uzmests, bet vispār nedomāju to kustināt tagad, gribēju rakstīt ko citu. Un nevarēju saprast, kādēļ es ‘to citu’ nevaru iesākt? Tagad zinu, ka man uz sirds (tā tad ar jūtām) ir gulējis šis stāstījums, un kā tas ir nost, es varētu nu rakstīt – to citu (ar prātu). Bet tagad ir par vēlu, sacensībai tas vairs neiznāks. Bet tā kā nav vairs spiedoša vajadzība to darīt, man būs grūti uzsākt cīņu ar apstākļu pārvarēšanu šim darbam. Es atkal padošos tikai mūzikai, jo ar to man neviens nevar nodarīt ļoti pāri. Ja mani norauj no klavierēm ar bargu pavēli, man tur nekas nesajūk. Pēc laika es sēžos klāt atkal. Esmu kļuvusi nekaunīga un varu to gluži labi. Bet ja man sāk uzglūnēt, kad rakstu, tad man ir ļoti grūti. Visvieglāk tādēļ man ir rakstīt kaut ko it kā dienas grāmatas veidā, tad man izteikties taisni tā, kā jūtu, bez vēsas pārdomas klāt. Bet tas arī ir visbīstamāki. Gaidīšu no Jums tagad ziņas – kā Jums manas lietas izdevās nokārtot un kas ir un kā trūkst pēdējam stāstam?

Jūsu vēstule (pēdējā) man ļoti patīk, lai gan Jūs ar to esiet ļoti neapmierināts. Jūs gribat man rakstīt ko labu un ar to mani iepriecināt. Bet ir tā – ka Jūs mani ieprieciniet ar to kas ir vispatiesākais no Jums, vai tas ir labāks vai ļaunāks – tas nekrīt svarā. Lai cik bēdīgi kādam neklātos, bet ja tam šķiet, ka viņš varētu otru iepriecināt, tad tas ir uz brīdi priecīgs. Un tā Jūs mani ieprieciniet arī ar savām bēdām, jo tad es domāju (visas sievietes ir tādas) ka es Jums varētu kaut kādu labu mirkli sagādāt un esmu par to priecīga, tas man dod spēku.

Jūs sakāt, ka daba Jums vairs neko nenozīmē. Esmu tādā stāvoklī bijusi. Tas bija vairāk gadus atpakaļ, kad apzinājos savu galīgo vilšanos laulībā un neredzēju nekāda ceļa ārā no tās. Kad es neilgojos pēc neviena cilvēka. Tagad, arī tagad man daba varbūt nav gluži tas, kas tā reiz bija – bet tomēr es atrodu lielu mierinājumu viņā, dzīvoju, savienojos ar to. Tanī laikā, kad tā man bija auksta, tukša, es arī par to domāju – kādēļ tad tā? Es nācu arī pie bēdīga slēdziena, ka daba patiesi arī ir – auksta un tumša. Un tas, kā dēļ mēs viņā spējam ko saskatīt, veldzēties, tas neslēpjas viņā, bet mūsos pašos. Tad man šķita un to es arī tagad laikam pieņemu par pareizu, ka daba var mūs ko nozīmēt tikai tad, ja viņa ir saiste ar citu, citiem, cilvēkiem. Ja mēs viņas daiļumu varam kādam novēlēt, vai viņas skaistumā jūtam dāvanu no kāda, ko mēs mīlam – tad viņa mums kaut ko nozīmē. Ja mūsos ir ilgas – mēs šīs ilgas iesviežam dabā, kā kādā vadā, kas mūs vestu pie tā pēc kā ilgojamies – un to darot mēs ‘dabu mīlam’. Šīs ilgas var vest – arī pie Dieva. Bet to ir diezgan grūti just un diezgan grūti dabu caur to mīlēt. Tādi ir mani piedzīvojumi šai lietā.

Mana māte jūsmoja par dabu ilgi, bet es nezinu, vai līdz beigām. Kas viņai palīdzēja turēties pie dabas un priecāties, to es nezinu. Varbūt atmiņas, varbūt vispār viņas daba kas bija gaiša, priecīga.

Es nezinu, vai tam ir kāda nozīme, vēlāk kad mēs kļūstam vecāki un ‘viss ir jau reizi bijis’ bet es domāju, ka pie visa, kas šai zemes dzīvē ir tāds, kas mums der – pie tā mums ved tikai sirds un mīlestība. Jums vajaga kādu mīlēt un Jūs strādāsiet, celsaties agri un iesiet ar Jusi staigāt. Tādu jūtu, kā mīlestības, man arvien vēl ir pa pilnam un tas mani tur uz pekām. Dažreiz jau gan tas viss izskatās, kā ļoti plāns ledus, kas var ielūzt un viss var pārvērsties, bet es turos pie savām jūtām cik varu, jo zinu, ka prāts man nekā laba nedarīs. Jo viņš teiks – tava jūsmošana, tava pieķeršanās tam un šitam, ir maldi – mani tas tikai izpostīs. Tādēļ es negribu prātu un atsacīšanos no niekkalbības.

Es Jūsu būdā nevarētu dzīvot, ja tur būtu tik šauri, kā Jūs sakat, es vēlētos tur klāt kādu ziedu zaru, kādu gleznu, kas sienu ielauztu un aizvestu skatu tālu, bet zinu, ka Jūs esiet spēcīgāks un spējiet dzīvot sienās. Jums tomēr ir logs un sienu krāsa. Man arī ir tikai logs, sienu krāsas man nav, jo tā ir nodriskāta un neglīta un zīmējumi, kas tur dažreiz ir pielikti ne pēč ko neizskatās. Bet logs ir ar ziediem, ar kokiem, ar kalniem, mežiem, laukiem un debesīm – viss kopā tas ir tikai illūzija, bet cita nekā jau nav. Ja to izlaižam no rokām mēs esam tukšumā…

Žebransku Latvijā dzirdēju radiofonā, tad viņa vēl bija jauna dziedātāja, viņas balss šķita ļoti krāšņa. Ja būs izdevība, uzrakstīšu kādu mazu stāstu, par kādu meiteni. Tai vajadzēja notis pāršķirt kādā koncertā savam maestro – klav. skolotājam, kas pavadīja dziedātāju, bet viņa bija tik ļoti iemīlējusies savā skolotājā, ka viņa divus koncertus, divām dziedātājām, notis spēja pašķirt, bet no trešā koncerta – aizbēga, šis trešais koncerts bija Žebranskas koncerts – es to nedzirdēju, pāris dienas iepriekš, aizbraucu prom no pilsētas. Tas bija par traku būt spožās koncerta zālēs, spožās mākslinieku istabās, spožu ļaužu sabiedrībā un viņa ciešā tuvumā, kas prata uzlūkot spožām acīm un kas tomēr bija tikai pazemošanas iespējas tām jūtām, ko viņš radīja.

Esmu pierakstījusi ļoti daudz. Jāiet iepirkties. Jāsagaida Inese, kas šodien brauks agri no skolas mājā, ar to pašu autobusu kur es – jo viņa būs nolikusi eksāmenu jau priekšpusdienā. Šodien viņai matemātika, vakar labi nolikusi angļu valodu. Viņa liek eksāmenus stipendijas iegūšanai, viņai skola to ieteica darīt, jo viņa ir laba un sološa meitene. Priecājos par viņu. Sveicinu Jūs un gaidīšu no Jums tādu pat vēstuli, kas pauž visu par Jums.

Jūsu. E.Dz.

Septembris 1956 (Ķikure/Kikure)

1956. g. 5. septembrī

Labdien! Un paldies par vēstuli. Es Jums neesmu rakstījis divas svētdienas no vietas. Tas nav labi, bet ja izstāstīšu, kāpēc tas tā, tad ceru, ka būšu sevi aizbildinājis. Es laikam Jums jau reiz teicu, ka esmu uzņēmies rakstīt vienu nodaļu romānam, kuŗu raksta 15 autori. Ar 23. augustu nu bij pienākusi reiza, kad man vajadzēja pildīt savu solījumu un taisni divu nedēļu laikā – līdz 7. septembrim. Domāju, ka tas nebūs nekas sevišķs un būs pat patīkami turpināt to ko Anšlavs Eglītis tik jauki bij iesācis ar pirmo nodaļu. Bet kad nu izlasīju nākamās nodaļas, ko rakstījuši nākamie autori, tad bij jāsāk rīt rupucis. Tie savus personāžus aizveda uz bāru un lika tiem braukt ‘cāļu braucienus’ par kādiem man kā auto neīpašniekam un bāru svešiniekam nebij nekādas jēgas. Ko lai es ar šiem ‘fiftī-fiftī’ bruņiniekiem lai būtu iesācis! Tomēr solījums taču bij jātur un jāraksta. Tā man visas šīs divi nedēļas bij īsts katzenjammers, kad viss kļuva pretīgs. Šodien es izskatīju uzrakstīto cauri un saliku gaŗumzīmes un mīkstinājumus savam ražojumam. (Man ar vācu burtiem mašīna.) Ap dūšu jau labāk nav arī tagad, bet mazākais man vairs nav jānopeckājas ar personām, pret kuŗām ir tikai nepatika. Protams, tā ir pirmā un pēdējā reize manā mūžā, kad ielaidīšos šādā aferā. Gribiet zināt, ko es darīju? Es sabāzu visas zināmās personas vienā istabā un liku tām citu citai āzēt, jo nekā citādi nezināju tikt ar savu uzdevumu galā. Tagad zinu arī kā kollēgas domā par saviem pienākumiem pret literārajiem darbiem. Tiešām nav jēgas par to vairs tālāk ne runāt, ne domāt. Rupucis ir kaut kā norīts un – punkts. Žēl tikai tā, ka Jums varbūt varēja rasties jautājums, kāpēc es Jums neatbildu? Un, protams, nepatika ir arī pret sevi, kā cilvēks tā var iebāzt galvu cilpā.

„Gribas dzīvot! Gribas laimes!” tā Jūs rakstāt savā vēstulē un to lasot man gribās domāt par Madonas ģimnāzijas meiteni vai arī tās kollēgu Cesvaines ģimnāzijas parkā, kur ir ‘Mīlestības tiltiņš!’ Cik gan tur nav šādu sapņotāju stāvējušas un sapņojušas par to pašu par ko Jūs domājiet vēl tagad. Kad gan īsti sieviete kļūst nemeitene un kas tā ir par ļaunu varu, kas visas šīs sapņotājas samet dubļos un mīda tās tur ar kājām. Un jājautā arī, kas tas ir par spēku, kuŗš ir šais moceklēs, ka tās arvien vēl grib domāt un just kā dzīvas dvēseles, ko Dievs radījis pēc savas līdzības? Es nesaprotu nevienu no šīm abām varām, kaut gan man par tām bieži jādomā. Netrūkst jau arī manā tuvākā apkārtnē tādu pat sapņotāju kāda esat Jūs.

„Kaut kas jau piepildīsies…” Jūs rakstāt tālāk. Nepiepildīsies nekas no tā, par ko Jūs sapņojiet. Ja kas piepildīsies, tad tas būs kaut kas pavisam cits nekā bij domāts. Vienkārši tāpēc, ka tas, kas piepildās dzīvē, nekad nav un vispār nevar būt tas, pēc kā esam ilgojušies. Mūsu sapņi un mūsu ilgas ir divas šķirtas pasaules ar īstenību, starp kuŗām nav tilta un nav pat tālruņa, lai kaut kā sazinātos, bet ir tikai nepārkāpjams bezdibenis.

Jā, spēlēt ir skaisti. Un tik pat skaisti ir arī klausīties, ja spēlē. Es dažreiz domāju tā: ja man būtu radio es varētu klausīties mūziku, tad droši vien es nejustu, ka esmu jau no šīs pasaules aizgājis. Bet radio man nav un es arī pēc tā neilgojos, jo ar ilgām nav iespējams iegūt pat ne tāfelīti šokolādes, kur nu vēl radio! Jums ir klavieres un Jūs varat nevien uz tām bungāt, bet pat spēlēt! Kādēļ tad neizmantot to tagadni, kuŗu Jūs varat ņemt pilnām saujām, bet mūžam sabojāt ar ilgām pēc tā, kā Jums nav? Nākotne ir nezināms X plus mirusī pagātne. Kas var galvot ka X būs lielāks par beigto pagātni? Vērojiet nākotni praktiskām acīm. Lai to iegūtu ir dažs kas no tagadnes jāsamin kājām. Un kāpēc nē. Tāpat kā citi minuši Jūs ar Jūsu sapņiem, nevērtēdami tos ne graša cenā, arī Jums ir tiesības mīt uz visām pļerkstošām morālēm, pienākumiem un tiesībām un paņemt savu nākotni ne kā kādu gaišu sapni, bet kā gluži praktisku izkārtojumu. Un sakiet lai arī Jūsu māsa dara to pašu, tad mazākais Jūs būsit divas biedrenes.

Arī es esmu saņēmis ziņas, ka man vedekla ir jau Latvijā un ir arī tur atradusi skolotājas darbu. Ir iespējams, ka arī viņa visus piecpadsmit gadus ir ilgojusies pēc laimes, kas viņai kādreiz piederēja. Bet kāda tam jēga vairs tagad. Ja varētu, es viņai rakstītu to pašu, ko tagad Jums.

Man būtu žēl ja būtu Jūs saskumdinājis.

Jūsu J. K.

[not included in book]

1956.10.sept.

Nekad, nekad mēs nezināsim to,
Ko liktenis mums sagatavo rītam,
Jo taisni tad, kad gaidām cerēto,
Mēs visu zaudēdami postā krītam.
Tik mēness bālā gaisma nevils mūs nekad:
Tā mirdzēs laikā noliktā pār zemi, mājām, ielām,
Tāpat kā tas ir noticis jau tad,
Kad rados bijām mēs ar nezināmām vielām.
Varbūt, ka tāpēc mūsu acis grib šai gaismā tverties,
Kas, piesaistot mūs tālo mūzu lokam,
Liek nezināmas zemes vārtiem vērties
Lai mēs tur savas ilgas nebūtībā rokam...

Sveicinu Ernu vārda dienā.
J.S.
-----------------

15.9.1956.

Ja man ir labi, nepieminot vārdos, nepieminot pat domās, es tomēr pieminu savus draugus. Ja man ir ļauni, es daru tāpat. Uz visiem iziet mana pateicība un mani lāsti, bez kā es to gribētu un bez tā, ka viņi to spētu just.

E. Dz.

Saņēmu Jūsu vēstuli ar Vijas Vētras deju vakara programmu – paldies!

Jūsu jūsma par Vētras vakaru gan varētu būt lielāka, ņemot vērā arī to, ka viņa Jūs ir noskūpstījusi. Bet varbūt tieši tādēļ Jūs cenšaties būt tik atturīgs un meklējat vainas viņas kājām, un tā tālāk.

Es par baletu dziļāk iejūsmojos Vācijā, kur vairāk reizes noskatījos Lēmaņa trupu. Tas kas mani baletā aizrauj, laikam nesaistās ne ar tievām, ne resnām kājām, man patīk ķermeņa temperaments, jeb pareizāk – temperamenta izpausme ķermenī, kustībās, nevērtējot locekļu standarta daiļumu. Bet vīrieši jau skatās citādi…

Manā dzīvē te nekas nav nekur ne virzījies, ne grozījies. Esmu ļoti nospiesta un nepacietīga. Spēlēju it kā daudz – bet tas ir – maz. Reti drīkstu nodoties spēlēšanai nopietni, vienatnē. Man krietni vajadzētu spēlēt vingrinājumus, (tad tik burvīgi nozūd grūtības…) bet tieši vingrinājumus es drīkstu spēlēt maz, ja es dabūju bungot 15 minūtes, tad visiem tas izklausās liels lērums, bet man vajadzētu darīt stundu, divas. Neiespējami.

Beidzot Jūsu vēstule. Divas! Biju uz Jums no visas sirds dusmīga. Biju ļoti nelaimīga šo laiku. Un tad – divi reizes es un vienu reizi Inese, nomeklējām velti Jūsu vēstuli (braucot uz Wyongu). Kā Jūs varat nerakstīt – es domāju? Kā Jūs varat atstāt mani tādā vientulībā, neziņā un pat bailēs? Bet viss ir gaŗām. Gribēju uz Jums vēl tālāk dusmoties, biju noņēmusies nerakstīt Jums tikpat ilgi. Vajadzētu jau to atdarīt, bet nespēju. Jūs tik daudz esiet atkal laba man darījis: Kaimiņš ir pārrakstīts, L. Kalniņas vēstule atsūtīta un Kaimiņu sūtīsiet Rabacim… Paldies par visu. Esmu nejauka būdama dusmīga un kaut tikai iedomādamies atdarīt. Bet bija grūti. Visgrūtāk tādēļ, ka esmu izsīkusi cīnīties ar savu likteni. Nevaru sagādāt sev labākus apstākļus rakstīšanai. Nevaru nekur izbēgt. Un jūtu, ka esmu nabagāka kā jebkad, ja vēl padodos, padodos un atdodu pēdējās dienas – nekam.

Tad biju uztraukusies par to, kādu galu ņems mana Sievietes dienu grāmata. Cilvēki sāk rakstīt vēstules ar savādiem glābšanas piedāvājumiem. Tā kā divu svarīgo avīžu numuru man nav, sāku domāt, vai kāds man nav atklāti uzbrucis, par nekautrīgo vaļsirdību un varbūt Jūs nezinot ko iesākt, neesat man šīs avīzes sūtījis. Bet izrādās – tā nav. Esmu atbrīvota, kā no sloga. Pielieku Jums saņemto vēstuli. Nolieciet to kopā ar maniem rakstiem. Laikam tā tomēr ir domāta labi. Ja es to būtu saņēmusi pāri nedēļas agrāk, kas zin, vai nebūtu mēģinājusi tur aizbraukt. Bezgala gribējās holidejas – kaut pāris pilnīgi atbrīvotas dienas, kaut nedēļu! Bet skolas laiks ir sācies, bērni jāsagatavo uz skolu un jāsagaida – mani neviens te nevar aizvietot.

Bailes ir, kā es te tālāk izcietīšu. Beidzot es izsīkstu. Man vajaga cilvēku. Bet nav. Un jādzīvo vien būs bez nekā. Tādēļ tik ļoti svarīgs ir katrs cilvēka vārds ko saņemu no Jums. L. Kalniņas vārdi, tāpat, kā Tamužas, ir ļoti cildinoši. Es uzsūcu tos visus. Man tie vajadzīgi. Es no tiem dzīvošu. Es zinu, ka kritika nebūs vienmēr cildinoša, un patiesi – varbūt tas nebūtu labi, ja tas tā būtu, bet lai es spētu cīnīties (darīt pretī šai lietā) daži vārdi man ir vajadzīgi labi, – labi bez atlikuma. Un tad man būs vienalga kas ārā notiek. Es zināšu kas man jādara – jāpaļaujas uz sevi. Jāmācās. Jāstrādā.

Jūs kaut ko sakāt un nesakāt par diviem profesoriem? Viņi laikam ir slavas kāri. Tā ir vājības pazīme. Jā, es domāju, tā ir nelāga lieta un no tās var pasargāt daži īsti draugi. Saņemot no dažiem cilvēkiem labus vārdus, cilvēks var justies vērtīgs un strādāt droši un ar sirdi un attaisnot labos vārdus. Nevajag jel visam pūlim gulēt pie jūsu kājām, bet zināt, ka Jūs spējat aizsniegt dažas labas, dzīvas sirdis – tas ir nesamaksājami.

Tomēr Jūs pats esat mazliet dīvains – kādēļ Jūs negribat braukt uz Sidneju? Kādēļ Jums jāiedomājas, ka Jūs apskatīs kā kino zvaigzni? Jūs sagaidīs kā mīļu ciemiņu. Aprunāsies, paklausīsies, jutīsies – pacilāti. Nu ja – publika to visu varbūt nevar tik mierīgi izvest, vajag mazliet skaļuma. Jums te vajadzētu būt kādiem sirsnīgiem personīgiem draugiem, tad ciemošanās būtu laba.

Nosūtīšu Jums kabatas lakatu, labi salaistītu ar smaržu, kad nelabais garastāvoklis neliekās mierā – paviciniet to gaisā ar plašu žestu – sievietes Jūs aplido, kas Jums var kaitēt!

Kā lai pateicos Kalnietei par darbu, ko viņa uzņēmusies pārrakstot Kaimiņu? Ja es viņu varētu iepriecināt, es aizsūtītu viņai kādu savu linoleja griezumu.

Jūs izstādījāt Dzidras zīmēto rozā galviņu? Jā – Dzidra zīmē dūšīgi. Pielieku te kādu draisku zīmējumu, ko viņa uzmetusi atmiņās par jūrmalu. Viņa ir mazs velnēns, tā meitene. Par viņas zīmējumiem man jāsmejas, viņos ir kāds apslēpts humors par visu. Kaut šinī pašā “jūrmalas sienāzī”.

Inese laimīga par savu stipendiju. Bet viņai, lai to saņemtu, pēdējie divi gadi jāpaliek šinī pašā skolā. Arī man – jāpaliek. Un tas mani atbrīvo no veltīgas cīnīšanās kaut kur aizskriet. Bet – bailes, kā es izturēšu? Var jau domāt – tikai 2 gadi, tad Inese ies studēt un es līdz. Bet šie divi gadi – tie ir svarīgi. Tie neatkārtosies. Un esmu izsīkusi te.

1956. 19. septembrī.

Jā, tas jau tiešām ir tā, ka es par savām sajūtām nerunāju. Bet tas nav tā, ka es to negribētu darīt, kaut kāda iemesla dēļ ko slēpdams. Nē, es negribētu nekā par sevi slēpt, bet ja nerunāju, tad tas ir tikai tādēļ, ka neprotu par sevi runāt. Es to nekad neesmu darījis, jo nav bijis tāda cilvēka, kuŗam es to būtu drīkstējis arī tais gados, kad cilvēki ir viens otram tuvi – es domāju jaunībā. Ja tad ir sevī jānotur viss, kas varētu būt stāstāms, tad vēlāk ir visi sevis izteikšanas avoti tā aizsērējuši, ka vairs nav iespējams tos izmantot. Visi mani mēģinājumi vēlākā laikā par sevi un saviem pārdzīvojumiem runāt ir bijuši tik neveiksmīgi, ka es tos nožēloju. Viss, ko esmu mēģinājis par sevi teikt, ir arvienu pārprasts man vai arī kādam citam par ļaunu. Tagad ikviens atklājums par sevi man jau ir neiespējams. Visu, ko gribu par sevi teikt, es varu ietvert tikai stāstā, dzejolī, etc. Atvieglot tas tikpat kā neatvieglo. Bet var jau būt, ka ja man nebūtu šī sevis izteikšanas līdzekļa, es jau būtu citas pasaules iemītnieks. Es domāju, ka Jūs to varēsit saprast, jo taču Jums ir sava iekšējā pasaule jāslēpj kā kāda kontrabandas lieta. Bet tā kā Jūs esat citā pasaulē augusi nekā es, tad Jūs meklējat un droši vien meklēsit arī uz priekšu sevi izteikt tur, kur domājiet, ka Jūs dzird un saprot. Un tas Jūs varbūt atbrīvo no daudz kā, kas Jūs moka un nospiež. Es domāju, ka saprotu Jūs un tāpēc neuzskatu to tikai par vienkāršu runāšanu.

Visas pagājušās nedēļas es slimoju nevien garīgi, bet arī fiziski, jo Preses kopas sanāksmē saaukstējos. Vajadzēja pārs dienas gulēt, tad būtu bijis viss o.k. Bet es vēl arvienu neesmu iemācījies slimot, kas protams, gan nenozīmē, ka esmu jauns. Es staigāju apkārt un pieaukstējos vēl klāt, tā kā nevarēju beigās vairs ne ēdienu norīt. Protams, es gan arī ārstēju sevi, bet tikai ar savu silto šalli. Vai tad šalle, kuŗa man dāvināta no kādām laipnām rokām, nav daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā kādas tabletes, kuŗas iedod par naudu ķīmists? Ar vakardienu es jūtos gandrīz vesels un tāpēc pakāru silto medicīnu vadzī.

Jā, es sāku strādāt ar jauno romānu – mājās un bibliotēkā, jo man par tiem žīdu ķēniņiem jāizlasa vesela rindu grāmatu. Kādos pāris gados es vienu daļu izlasīšu un sakrāšu kādu pustonnu materiālu. No visa patīkamākais man ir materiālu sameklēšana un izrakstīšana. Trīs, četras stundas aiziet, ka ir nejūt. Ir patīkami arī sēdēt bibliotēkā daudzo studentu starpā, kuŗi visi apkrāvušies grāmatu kaudzēm un lasa un raksta. Tad iedomājos, ka arī man ir kāds pienākums un es to pildu tāpat kā kāda meitene, kuŗai jāraksta eseja savam profesoram. Man, zināms būs jāraksta tikai sev pašam, jo kas tad gribēs lasīt par žīdu ķēniņiem, kas visiem apnikuši jau no Bībelstāstiem?

No bibliotēkas iznācis, es drusku pastaigājos pa sitiju, kuŗa vakarā, kad darbojas visi kino un bāri, atgādina seno Bābeli ar tās tautu maisījumu. Pūlis ir nepārredzams un neizejams, un tad dzird visas pasaules valodas un redz arī visas pasaules iemītniekus. Visi kaut kur steidzās, smejas, kliedz, priecājas, skrien cits citam virsū, vairās no mašīnām un vispār atgādina kaut ko no Dantes elles. Es maisos pa vidu šai Bābelei un meklēju patīkamas sejas, smaidus un pats nezinu ko vēl. Un ir daudz labāk ap dūšu, nekā sēžot savā būdā, kur ir tik kluss, ka gandrīz var dzirdēt kā pukst sirds. Un tad es braucu ar busu mājā un gandrīz snaužu, jo esmu galīgi noguris un brauciens velkas vairāk kā pusstundu. Tad eju gulēt un guļu bez pārtraukuma 8-9 stundas. Nezinu, cik ilgi tas tā turpināsies? Vakarvakarā piedalījos komisijā, kas izvērtēja mūsu kultūras dienu plakātu projektus. Bij iesūtīti 7 projekti un to starpā no še apzinātajamiem 30 māksliniekiem tikai – viens, bet pārējie no nepazīstamām personām. Divi projekti atsūtīti pat no Ziemeļāfrikas.

Ja vakaros nespēju nosēdēt savā būdā, tad eju ciemā pie mūsu tuvākiem kaimiņiem – Fridrichsonu un Čakanovsku dzimtas. Tie ir laipni un sirsnīgi ļaudis un es tur jūtos ļoti labi.

Literārai sacensībai ienākuši divi darbi. Varbūt, ka trešais nāks no Jums? Dievs to zin! Jūsu vēstules neliecina, ka Jums uz to būtu prieks. Bet skubināt es Jūs negribu. Pietiek jau ar to, ka spēlējat.

Pavasaris še bij neticami pretīgs – auksti vēji un lietus, divi mēneši bez pārstājas. Šodien es pirmo reizi atbrīvojos no džempera, kuŗu nēsāju bez pārtraukuma četrus mēnešus. Nu jau gan visur ir ziedi un netrūkst arī smaržu. Bet mana lakstīgala (viņa dzīvo manas būdas paspārnē) gan vēl nedzied. Kad sāks dziedāt, tad no rītiem vairs nebūs nekāda gulēšana.

Jūsu J. K.

24.9.1956.

Paldies par vēstulēm. Sevišķi pēdējo. Tā vairāk pastāsta par Jums. Jūtos ar to Jums atkal tuvāka. Varu iedomāties vairāk no Jūsu dienām. Varu dzīvot mazliet līdz, saprast. Un – varu stāstīt par sevi. Zinu, ka tas ir kāds cilvēks par kuŗu es kaut ko zinu, kas manā stāstījumā klausās.

Kaut ko zinu, es saku un laikam to pati apšaubu. Par Jums nevar neko daudz zināt. Man ir īpašība uzskatīt cilvēkus kā ļoti līdzīgus man. Tā ir maldīga lieta. Jūs turpretī uzskatiet citus (sievietes piem.) kā sev svešus un nepazīstamus un tā arī nav visai laba lieta.

Pateicos par vārda dienas dzejoli. Skumjš gan tas ir… Jūs mani brīdiniet no sapņiem par nākotni. It kā es cerētu no tās par daudz. Neceru neko. Bet arī šai dienai ir tik maz. No kā tad lai dzīvo? Ir kaut kas jāsapņo, jāliek arvien klāt pie tā, kas ir. Kad to dara, tad dažreiz pasaule ir skaista. Pat vēl tagad.

Sešas dienas lasīju zirņus (gan pēc kārtas un ne visu dienu) un nopelnīju 8 mārciņas. 5 no tām atdevu klavieru skaņotājam. Bet nespēju šīs grūti pelnītās mārciņas žēlot. Par tīri skanošajām klavierēm ir prieks, kas ir šo mārciņu vērts. Tagad es vienu otru reizi patiesi spēlēju, dzirdu un klausos, radu toņu skaņu, skaistumu. Līdz šim es tikai iedomājos, ka kaut kas varētu būt skaisti un galvenokārt – gatavojos. Tikai gatavojos spēlēšanai.

Labi ir ka vecās klavieres te ir un skan tagad tik jauki. Brīžam es spēlēju tagad.

Te ir kādas lakstīgalas, kaut kā līdzīgas mūsu lakstīgalām bet ne tik krāšņi skaņās, tās laižās loga tuvumā kas spēlēju un trallina līdz no visa spēka. Ar kaut ko es varu dalīties savā dziedāšanas priekā!

Un tālāk lejā svilpo kaimiņš. Bet tā ir jau nopietna lieta. Viņš svilpo tā, kā es neesmu nevienu cilvēku dzirdējusi svilpojam. Tur ir jau daudz kas no mūzikas. Viņš svilpo ļoti stipri, pilna ieleja ir viņa svilpošanas un viņam ir neticami kupls tonis. Kad es pirmo reizi to dzirdēju, es domāju, ka tas ir radio un nevarēju izprast, kas tas ir par instrumentu. Bet arī kaimiņa svilpošana, tāpat kā mazās lakstīgalas dziesma un mana spēlēšana, izskan tikai šai vientuļā ielejā. Bez klausītājiem, bez aplausiem. Bet vai tas ir mazāk skaisti? Mēs cits citu ielīksmojam brīžam. Un reizēm gūstam cits no cita spēku jaunai muzicēšanai.

Esmu ļoti apmierināta, ka mans instruments ar uzskaņošanu ir ieguvis maniem citiem šīs ielejas muzikantiem līdzīgu spožumu. Es Jums varu apgalvot, – te ir daudz skaistuma un patiesas mūzikas, lai arī esam tikai kaktu muzikanti.

Manas klavieres uzskaņoja kāds holandietis, kas 3 gadus dzīvojot tuvējā pilsētiņā. Sāku domāt, vai man nevajadzētu šai pilsētiņā sākt klavieŗu skolotājas gaitas. Man ir maza pieredze jau. Un – šai lietā kāda absurdi pievilcīga romantika – klavieŗu skolotāja mazpilsētiņā. (Nepārprotiet šo romantiku – tā ir sirma galva un līks pirksts sit – viens, divi, trīs…). O, nē! Klavieŗu studija! Skaņas visu dienu, kā konservatorijā!

Sev par prieku varu apgalvot, ka man ir labas sekmes klavieru mākas mācīšanā kādai mazai, mazai klavieru skolniecei. Viņa ir čakla, kā rūķis, nav izlaidusi nevienu stundu. Tikai viņas rokas ir ļoti mazas. Bet tās augs. Ja es varētu tādas skolnieces dabūt visas, tad klavieru studija tiktu rakstīts uz durvīm ar lieliem burtiem. Manas meitenes ir paslinkas pie klavierēm. Dzidra spēlē gan, bet negrib piespiesties un darīt grūtākas lietas. Kādreiz spēlējam četrrocīgi.

Esmu priecīga, ka Jūs beidzot man atgādiniet, ka – vajadzētu iesūtīt kaut ko sacensībai. Nezinu kādēļ, bet es to visu laiku no Jums gaidīju. Varbūt tagad spēšu rakstīt.

Jūsu E. Dz.

Augusts 1956 (Ķikure/Kikure)

1956. g. 5. augustā

Aukstas naktis, sarmaini rīti un jaukas, siltas un rāmas pēcpusdienas, kad svilpo strazdi un rozā ķiršu ziedi visos dārzos. Kaut kas līdzīgs senās Latvijas aprīlim. Par to vajadzētu priecāties. Bet prieka nav. – Drei Kragen un drei Schlipsen, aber kalt un kalt…

Jums nevajadzēja atvainoties par pagājušiem pārpratumiem, jo tos jau radīju es – es nepacietīgais un aplamais fantasts. Velti gan Jūs mani sauciet par jauku! Es šo uzslavu esmu no Jums izspiedis ar varu un man bišķi jāpieliecas, lai tā man pāriet pāri. Varbūt ne es Jūs turēju uz ūdens bet Jūs mani – pasaulē jau dažreiz dažs kas liekas otrāds nekā ir patiesībā. Vai vērts to pierādīt? Dažreiz, sevišķi tad, kad es redzu citu panākumus, kas viņiem iekrīt klēpī, man ir jādomā par Jums un es tad kļūstu aplams tiklab domāšanā kā rakstīšanā. Vāji punkti ir visiem – arī tiem, kas nav Āchilesi…

Vakar pēcpusdienā es biju Zilās Otas izstādes atklāšanā. Nebūtu gājis šai svinīgajā reizā, bet citā dienā, jo taisni tagad esmu Menschenfresser – man uz cilvēkiem ir dusmas un pa daļai arī no tiem bail. Bet man bij jāraksta recenzija un tāpēc bij jāiet, jo citādi tā neiekļūtu tuvākā numurā. Vispār man nekad nav patikušas rakstīt recenzijas, jo tur arvienu jārunā par to, par ko nav nekādas jēgas un ko citi uzņem par kaut ko jēdzīgu un vai nu smaida, vai sper aiz dusmām zemes gaisā. Liekas, ka šī izstāde tomēr bij labāka nekā divas agrākās. Tā ir vienīgā kaut cik drošā atziņa. Tai pašā konservatorijas namā ir arī Viktorijas tēlnieka izstāde, bet es nepaguvu tur ieiet. Tad Nacionālajā galerijā ir Viralta grafiku izstāde – tur jāiet. Bēl otro reizi būtu jāaiziet uz itāļu izstādi, jo izejot tai cauri tikai reizi nozīmē to pašu kā izskriet vilkam caur Rīgu.

Piektdienas vakarā biju Ateneuma sitijā, jo tur nu jau kādi pāris mēneši trīs reizes dienā spēlē Richardu 3. Par to runā visi un visur, tāpēc bij jāiet, kaut gan ar lielu nepatiku. Bet šoreiz es pievīlos. Filma bij necerēti laba – laikam viena no vislabākām, kādas vispār esmu redzējis. Pēc tās noskatīšanās neradās pretīguma sajūta, kāda man ir, kad lasu šo traģēdiju, bet žēlums un cieņa pret šo nelieti, ko es nebiju gaidījis. Par šo filmu būs jārunā nākamā pažarnieku sanāksmē, tāpat kā par itāļu izstādi.

Šovakar man vajadzētu būt Brāļu būšanas ballē, kuŗai es arī Jums nosūtīju ielūgumu. Bet ja Jūs ar kāda brīnum palīdzību tur ierastos, mani Jūs tur neredzētu, jo es sēžu savā būdā un rakstu Jums. Nevarēju pārvarēt īgnumu pret cilvēkiem, tāpēc paliku mājās. Tur varbūt kāds lasīs manu stāstu – Rīts paradīzes dārzā. Tas arī savu daļu par iemeslu neiešanai – es nekad nemīlu klausīties, kad kādu no maniem darbiem lasa citiem priekšā.

Laikam es Jums jau stāstīju, ka kārtoju savus manuskriptus, kā iespiestos, tā arī neiespiestos uguns drošā seifā. Tas ir piņķerīgs un apnīkstošs darbs tik nesistemātiskam cilvēkam kā man un es tam pieķeros laikam tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, kad nav nekā cita ko darīt, jeb labāk – kad nespēju nekā cita darīt.

Smadzenes tā pieradušas pie darba, ka bez tā nespēj nomierināties. Bet Jūs – Jūs sējiet, stādiet, vai novāciet savas pupiņas! Jā, pasaule ir pilna ar ačgārnībām un nav ko cerēt ka tas kādreiz būs citādi. Kopš tā laika, kas sāku Jums rakstīt ar roku, manām vēstulēm nav norakstu, tās tagad apmēram var pieņemt par manu dienas grāmatu, jo apmēram tai pašā laikā es pārtraucu dienas grāmatas rakstīšanu. Nav prieka rakstīt ko tikai papīram, ja ir dzīvs cilvēks, kam rakstīt to, ko domā protams, dienas grāmatā raksta citādi, jo tur dažreiz ieraksta ko tādu, ko vēstulēs nedara. Bet apmēram mani rakstījumi Jums jāpierēķina dienas grāmatas žanram. Ja Jūs būtu Melburnā, man nebūtu jāraksta, es varētu ar Jums runāt. Bet varbūt runāšana tomēr nav tas, kas ir rakstīšana?

Beidzot ir tik vēls ka es varu iet gulēt. Ar labu nakti! Ko Jūs tagad darāt to es nekad nedabūšu zināt.

Jūsu J. K.

7. VIII. 56

Uz Jūsu vēstules malas ir piezīme, kas vienīgā liek nojaust, ka Jūs nejūtaties labi. Jo ja nevar justies labi, kad neviens netraucē, kad ir brīvs laiks, tad patiesi – jūtās ļauni.

Bet tā, kā tā ir maza piezīme, tad man neklājas Jūs izjautāt. Jūs negribat sūdzēties par sevi. Bet ja to nedara, tad maz paliek ko dalīt. Vēstules tā tik tikko turas. Ja, es gribētu lai Jūs mazliet vairāk par sevi runājiet un arī – sūdzaties. Jūs pēc tam justos labāk.

Vai pie Jums ir pavasaris? Vai Jūsu tuvākā apkārtnē ir tikai mājas, vai arī neapdzīvoti laukumi? – Es to jautāju, domājot par to, ka man būs grūti dzīvot pilsētā, kur ir māja pie mājas. Mani jau tas tagad baida. Es gribētu lai manas dzīves vietas tuvumā būtu kaut nedaudz dabas mežonības. Varbūt es pieradīšu pie civilizācijas. Man patiks rožu laukumiņi un zāles laukumiņi, nocirpti, kā samts. Līdz šim tie mani atstāj gaužam vienaldzīgu. Tikko ir kāds stūris, necivilizēts, manī kaut kas ieskanas – es redzu kaut ko no kādas dzīves, kas it kā kādreiz bijusi, vai kādreiz būs un tas mani saista, apmierina, aplaimo. Es nezinu, kā viss veiksies, bet zinu, ka ir jāiet prom. Lai arī es mīlu mūsu dārziņa egles un tālo skatu ar kalnu un laukiem aiz tām. Taču daba, tāpat kā cilvēki ir mūsu mīlestības radīti. Tas ko mēs no tās saņemam, nāk no tā, ko mēs tai pieliekam no sevis. Tā tad ne šīs egles un lauki vien, var mani saistīt. Tas ir tikai atspīdums no manis, ko es viņās mīlu. To var man atstarot arī cita vieta.

Skolas brīvlaiks iet uz beigām. Meitenes atkal ies uz skolu. Tagad tās ir ar mani visu dienu cauri, un tas ir labi. Inese ir vairāk dienas lasījusi zirņus pie kaimiņiem. Vēl lasīs 2 dienas un būs kopā nopelnījusi 8 mārciņas. Tā ir viņas pirmā nopelnītā nauda, un jāteic – diezgan liela. Man vēl nekur nav bijusi izdevība sākt pelnīt manam nodomam. Varbūt svētdien iešu pie viena kaimiņa. Tā mēs te sākam jau abas ar Inesi skraidīt par algādzēm. Kā īstas babulnieku sievas.

Bet citur latvieši dzīvo lepni. Protams bez darba tas nav. Man ir pilnīgi vienalga, kā es nopelnu, ka tikai es pilnīgāk varētu izmantot to, ko labāk varu padarīt.

Nekādā galā jau es ar sevi netieku, es par daudz sadalos. Tagad mūzikai ziedoju par daudz.

Šodien vīra nav mājās. Ir skaista diena. Dārzā zied kāds rozā krūms un sārti firziķu kociņi. Debess viegli piemākusies un viss mierīgs, bez vēja. Viss klusi aug.

Es nekur neaizbēgšu. Bet es mēģināšu. Es mūžīgi atgriežos pie tā.

Bet vai es vien esmu savažota? Miljoniem cilvēku ir cilpās! Un ja tā uz tiem noskatās, tā ir skaista traģika. Tikai pašam būt šādas traģikas ‘varonim’ – ir bēdīgi.

No dienas, kas man ir dāvināta, atlicināšu laiku visam: vēstulei, vingrinājumiem uz klavierēm, brīvam skatam apkārt, kādai domai – tas arī viss. Veļa jāmazgā.

Kā Jūs pavadiet dienu, kas ir Jūsu?

Jūsu E. Dzelme

?.8.1956.

Man ir divi Jūsu vēstules uz kuŗām ir jāatbild. Jūs sakāt, ka esiet aizmirsis, ko man rakstījāt iepriekšējā vēstulē. Bija tur ļoti daudz neapmierinātības ar visu, laikam arī ar sevi. Tā bija viena no Jūsu nervozākam vēstulēm. Jūs teicāt, ka grāmatas, tas ir Jūsu sarakstītas grāmatas, Jums nav nekā devušas, ka Jūs neesiet ar visu to nekā ieguvis un tā tālāk. Es tam visam gribētu protestēt. Bet tam būtu maza nozīme. Atsevišķi iemesli, kas dara Jūs neapmierinātu, un nervozu, nav tik svarīgi, cik svarīgs ir tas, ko Jūsu vēstule atklāj – to, ka nemiers nekad nebeidzās. Es domāju agrāk, ka Jūs esiet sasniedzis kādu mierīgu un saulainu laikmetu, (toreiz, kad Jūs gājāt ar Jusi staigāt), bet laikam tāds laikmets nekad nenāks, un varbūt tas ir labi.

Pēdējā vēstulē Jūs it kā noslēdzāties un par savu nemieru, par saviem konfliktiem ar ārpasauli nerunājiet. Jūs jau vairākkārt esiet teicis, ka Jūs nespējat atklāt sevi, būt tik vaļsirdīgs, kā piemēram es. Varbūt ka tas tā nav, bet pēdējā vēstulē es jutu, ka Jūs to arī negribiet vairāk mēģināt. Es nezinu, vai tas man patīk, vai nepatīk. Mani tas skumdina, ja tas būtu tādēļ, ka es Jūs nespēju saprast, bet es tam piekristu ar prieku, ja tas ir tādēļ, ka Jums ir jābūt tādam kāds esiet un Jūs varat runāt tikai par to un tik daudz, cik daudz tas nav varmācīgi pret Jūsu izjūtu.

Es esmu tāds plēsoņa, ka plēšu visu no sevis ārā, un tas man dara prieku.

Patreiz es vadu brīvākas dienas. Jau kādu nedēļu nav nekas svarīgs tīrumā darmās. Bet es nespēju strādāt savu darbu. Apstākļi mani ir beidzot padarījuši nespēcīgu – sacelties pret tiem. Es nespēju strādāt. Varbūt atpūtīšos un tad. Ja nē, man ir jāzaudē laiks, līdz kaut kas man dos spēku nejust zirnekļa tīklu, kuŗā esmu ieķērusies. Varbūt man ir pietrūcis pacietības, varbūt kaut kā cita.

Pavasars dos kaut ko atpakaļ. Augusta brīvdienās varbūt iešu strādāt bērnu vasaras mītnē. Man nav izredžu nekur citur nopelnīt pāris desmit mārciņu kas man dotu iespēju pārvietoties uz citurieni no šejienes.

Idejas! Labi, tas ir, ja ir idejas par kuŗām cīnīties. Kādreiz kāds akadēmijas kollēga man teica: „dzīvot ir cīnīties. Vienalga ar ko cīnās – ar darbu, ar badu, vai mīlestību…” Man liekas, viņam bijusi taisnība. Īstākais un lielākais ir cīņa. Uzvara ir īsa un – paiet. Kaut kā neloģiski ir tikai tas, ka tā cīņa, kas nav guvusi uzvaru šķiet – velta. Patiesi tā ir tikpat bagāta, kā tā, kam seko uzvara. Jo pati dzīvošanas būtība neslēpjas uzvaras bet cīņas momentā.

7.8.1956.

Pateicos par ielūgumiem. Ja nevaru tos izmantot, tad tomēr tos izlasu un pasmaidu. Un es nevaru teikt, ka es ļoti ilgotos tur būt. Tas ir savādi, bet tā ‘strauji ritoša kultūras dzīve’ mani nemaz daudz nekārdina. Es nezinu ko es vēlos? Vientulība ir brīnišķīgi skaista, ja tikai es spētu no viņas radīt, tas ir, ja viņā iegūto es spētu kaut kur un kaut kā ‘iemūžināt’. Es nemaz daudz laika negribētu ziedot visādām ‘brāļu būšanām’. Viss iet dažreiz tik tīkami, bet tā aizspēlē laiku kā bērnu spēlēs. Patiesi, es to gan nevaru teikt par to ‘brāļu būšanu’, uz kuŗu Jūs man sūtiet ielūgumu. Es nemaz nezinu, kas tā ir par biedrību?

Zilo Otu es gan gribētu redzēt.

Biju šodien līdz Wyongai, bet nevarēju nosūtīt vēstuli.

Jūsu E. Dz.

1956. 9. augustā

Vakar vakarā es biju Vijas Vētras Dance recital vakarā. Laikam tas bij tas, ko sauc par baletu. Man balets ir samērā sveša lieta. Atceros par kādu mirstošo gulbi, ko kādreiz redzēju Latvijas Nacionālā operā. Varbūt esmu arī vēl šo to citu redzējis. Bet pēdējos 14 gados, no tādām lietām neko vairs nezināju. Domāju, ka vispār baletu nesaprotu. Šeit allaž nācies sastapties ar ļaudīm, kas ļoti jūsmo par baletu. Bet man tas nekas nebūtu bijis, ja nejauši nebūtu iepazinies ar pašu Viju Vētru. Viņa man piestāstīja par savu mākslu pilnas ausis. Un kad nu te radās viņas atvadīšanās vakars, tad domāju, ka mans pienākums ir tur aiziet. Vakars notika Melburnas universitātes zālē un tas ir nejauks ceļojums pa dzelzceļu, tramvaju un ar kājām, kamēr tur nokļūst. Pie tam vēl pa nakti. Gaŗlaicīgi jau gan nebij, jo man bij divas ceļa biedrenes, kuŗas briesmīgi jūsmoja par baletu. Tā kā Jūs arī acīm redzot esat baleta cienītāja un pat sapratēja, tad varu Jums pastāstīt, kas tur notika. Vispirms tur bij ļoti internacionāla publika: austrālieši, latvieši, žīdi, poļi, krievi, indieši, ķīnieši, siāmieši, nēģeri un tā tālāk, kas tomēr kopā izturējās pieklājīgi.

Programmā bij 13 gabali, ļoti dažādā raksturā, sākot ar At An Art Exhibition un latviešu tautasdziesmām un beidzot ar korāļiem. Man vislabāk patika J.S. Bacha Come Sweet Death un indiešu Homage to the Creator, kam bij reliģisks raksturs. Man šķiet, ka Vētrai ir ļoti izkopta technika, jo sevišķi ķermeņa augšgalam. Apakšējs laikam ir mazāk trenēts un kājas man šķiet viņai ir par tievām. Man nepatīk sievietes ar tievām kājām, jo tad liekas, ka viņas ir slimas. Publikas bij ļoti daudz un tā bij diezgan atsaucīga, bet ne pārāk sajūsmināta.

Protams es nenožēloju, ka uz to vakaru aizbraucu, bet pēc atkārtojuma neilgojos. Katrā mākslā vajag iedzīvoties.

Indiešu dejas viņa dejoja pēc platēm, laikam ar īstu indiešu mūziku. Modernajām lietām spēlēja viens ar klavierēm, otrs ar pīlīti (okarīna?). Starpbrīžos ļaudis sanāk zālē ar kafijas tasēm un šo un to citu ēdamu vai dzeŗamu, tāpēc viss norit patīkami mājīgi.

Kā Jums izliekas mana kritika par Zilo Otu? Es vēl neesmu neviena otinieka saticis, tāpēc nezinu, ko viņi par to saka. Man vispār nepatīk kritikas rakstīt, jo es nezinu, ko tur lai saka, tāpēc, ka viss jau ir kaut kur pateikts labāk un nekā jauna es pēdējos 50 gados neesmu redzējis. Ir vai nu manierisms vai koloristiska montāža, kam nav nekādas īstas jēgas.

Es sāku rakstīt jaunu romānu, bet bez īsta prieka. Kaut kas jau jādara. Varbūt ka strādājot radīsies kāda interese. Ja nē sviedīs ugunī.

Te ir baigas vētras. Mana būda reizām dreb un trīc kā drudzī. Tad man arvienu jādomā par to, vai tas ir tā arī pie Jums un ko Jūs tādās reizās darāt. Nevar taču būt, ka Jūs tad noņematies laukā ar pupiņām? Jeb varbūt tomēr?

Mana trešā vedekla Jāņos atbrīvota un atgriezusies Latvijā. Pēc 15 gadu ilgas trimdas! Un protams, tur viņa arī saņēmusi ziņu, ka viņas laulības dzīve izjukusi. Varbūt viņa visus šos garos gadus izcietusi cerēdama, ka kaut ko sagaidīs vēl no dzīves. Mazākais to, ka nav aizmirsta? Ak, jā! Viss paiet, viss pārtrūkst un iznīkst. Es viņai gribētu rakstīt, bet nedrīkstu. Viņa esot atradusi sev darbu un es baidos, ka rakstīdams varu viņai kaitēt.

Jūsu J. K.

12.8.1956.

…Saņēmu vēstuli no mūsu (Latvijas) kaimiņienes, kas dzīvojot Sidnejā. Tā pastāstīja par citiem kaimiņiem, kas palikuši Latvijā, šīs ziņas, lai gan ne labas, tomēr savādi sasildīja. Starp citu viņa arī piemin, ka ar lielu aizrautību lasījusi manu Aiviekstes noslēpumu, pazīstot tur tēlotas personas, kas šķitušas tik mīļas…

…Otrā vēstule no Z. Kundzes. 2 istabas viņu ‘garāžiņā’ es varētu dabūt. Šī vēstule bija priekš manis kaut kas sevišķs. Tā būtu pirmā reālā lieta, manos promiešanas plānos…

Vakar bijām pie kaimiņiem uz vakariņām (pretaicinājums mūsu ielūgumam). Tika drusku muzicēts, es satrakojos tā, ka nevarēju naktī aizmigt. Esmu atguvusi tik daudz veiklības pirkstos, lai izpildītu vienu otru Šopēna gabalu puslīdz paļāvīgi. Kaimiņa jaunākā meita spēlēja Beethovena Mēnesnīcas sonātu (pirmo daļu). Viņa ir tikai 14 gadi veca un nav nekāda labā mūziķe, bet viņas izpildījumā, man vai pirmo reizi pavērās šīs mūzikas seja. Tur bij klāt, un varbūt galvenais – veco klavieru sērais, vecais un skaistais tonis. Es to tā nevaru izspēlēt, ar tik daudz gluži aizvēsturiska sentimenta. Manī ir vairāk nemiera un spara, arvien kad es beidzu spēlēt šīs sonātas pirmo daļu, man ir tāda sajūta, ka man būtu jāsāk no gala un tad es varētu viņu spēlēt tik padevīgi, lēni un jūtīgi. Bet ja es sāku no gala, es tomēr to nevaru. vakar klausoties meitenes spēlēšanu, es nodomāju arī, ka neprāts ir kārot jaunas klavieres – būtu jāmeklē lietotas, ar labu toni. Mūsējās tomēr ir tik vecas, ka šķiet – labi tās vairs nevarētu uzskaņot.

13.8.1956.

Visu laiku domas darbojās tikai ar dzīves pārveidošanas plāniem. Pēc Žagara kundzes vēstules, tās atrod ko reālu, kam pieķerties. Daudz kas sāk likties iespējams. Bet bailes arī ir. Briesmīgas bailes. Un tikai no viena cilvēka. Varbūt tas nav daudz – ?

Tagad man jādarbojas – reāli. Jāvāc līdzekļi. Uz bērnu vasaras mītni par ‘kičenmaidu’ nezinu vai tikšu, viņiem esot cita aizrunāta. Bet man jāiet tur vēl apskatīties. Tuvākam kaimiņam zirņi noslīkst – uz lasīšanu ar labu dienas algu tur nevar cerēt. Bet kaut kas ir jāsameklē. Bet tad daudzie plāni – kā paņemt bērnus līdz, kā tikt prom, kā atrast iespēju mierā atstāšanai palicējam – tas viss ir neizdomājams un šķiet arī – neizvedams.

14.8.1956.

Inese aizbrauca uz Sidneju – sacensties lodes grūšanā. Tā kā viņa nebūs mājās šovakar un neatnesīs pastu, tad man ir tā laime – iziet līdz pastam. Paskatīties ceļos, kas kaut kur aizved. Rakstu ceļmalā…

Ceļi vienmēr man ir šķituši aizgrābjoši, kaut kas vairāk kā vienkāršas ielas. Tagad es zinu, ka ieslodzītam ceļi ir – svēti!… Jūs brīvais, tik brīvais, ka Jums brīvības esot par daudz, to nevarat zināt.

Varbūt man pavērsies ceļš.

Varbūt! Bet nopūtas nāk vēl biežāk kā agrāk. Nu, tā jau tam vajaga būt. Nekas svarīgs jau nevar notikt bez nopūtām.

Sveicinu.
Jūsu E. Dz.

1956. 19. augustā

Nedrīkstu par Jūsu vēstulē teikto nodomu teikt kādus padomus, bet domāju ka ar bailēm neko nevar panākt. Bailes visu rāda ļaunāku nekā ir patiesībā. Tikai drošie ko var cerēt un risks arvienu esot cildena lieta… Protams, ka es arvienu esmu un būšu Jūsu pusē, vienalga, lai kādi būtu Jūsu nodoma panākumi. Es arī domāju, ka tad, kad Jūs to darīsiet, pašas darbības praktiskā puse Jūs nomierinās un padarīs drošāku, nekā tas ir, kad par kādu lietu domā. Domāšana, šaubīšanās rada neskaidrību, bet viss tas kopā padara nedrošu un bailīgu.

Tāpēc praktiskā dabas cilvēki, kad daudz nedomā, panāk vairāk nekā sapņotāji, kas gan grib labu, bet baidās no ļaunā. Es ceru ka tikko sāksiet ko darīt, Jums radīsies spēks, par kuŗu tagad nekā nezināt. Varbūt tad radīsies arī citi cilvēki, kas gribēs palīdzēt. Cilvēki vispār spēj būt ļauni, bet arī necerēti labi un palīdzīgi. Nupat jau es pats to pārdzīvoju. Ja par mani nerūpētos labi cilvēki, tas mans stāvoklis būtu nožēlojams. Tāpat tas var notikt arī ar Jums. Dažreiz ir tā, ka cilvēkiem nav īstas izdevības parādīt savu līdzjūtību un palīdzību, bet ja šī izdevība rodas, tad viņi rāda kā vienu tā otru.

Protams, ar 3-4 ginejām no avīzes puses Jūs variet rēķināties. Ja arī tuvākā laikā Jūsu stāstus nekur neievietotu, tad uz priekšu jau tas tā kā tā notiks, un tāpēc kādu mazāku summu Jūs variet saņemt jau iepriekš. Paziņojiet man uz kādu adresi lai sūtam naudu, lai tā tiešām nokļūst Jūsu rokās. Un tāpat arī, vai nauda Jums derētu tūliņ, jeb vēlāk? Es tad parūpēšos par nosūtīšanu.

Bet galvenais jau arvien ir pats darītājs, tāpēc domājat par sevi, neļaujiet visam nodomātajām lietām uzkundzēties par sirdi, bet pēc iespējas turiet visu tīri praktisku aprēķinu rāmjos. Nemāniet sevi ar kafiju! Piedodiet! Es tomēr sāku beidzot dot padomus… pārāk dziļi manī iekodusies senā skolmeistarība…

Biju Viralta izstādē. Nebiju redzējis līdz šim viņa darbus tik plašā apjoma. Te bij divas pilnas zāles. Šķiet, ka ar savu apbrīnojamo formas izjūtu un meistara techniku viņš pielīdzināms mūslaiku Dīreram. Viņš lieto visas man zināmās grafiskās technikas: metāla, koka un lino grebumus, akvatinti, mecotintu un man pavisam nepazīstamos – dry point un soft ground. Tikai tas, ka viņš ir mazas tautas loceklis, kas nespēj rūpēties par viņa propagandu, nav atļāvis Viraltam kļūt par pasaules meistaru.

Pavisam nejauši iekūlos Latviešu koncertā, vienā Melburnas sarīkojumu zālītē, kur bij apmēram 150 klausītāju. Man solo dziedātāji diezin ko nekad nav patikuši, jo arvienu licies tā, ka viņi briesmīgi mocās, kamēr dabū laukā vajadzīgās skaņas. Latiševa tomēr dziedāja varen spēcīgi un bez kādām pūlēm. Pirmo reizi man kāda soliste tā patikusi. Uz sevi jau tomēr nedrīkstu paļauties un tāpēc izjautāju specus, kādu manu paziņu starpā ir vairāki. Viņi teica, ka Latiševa tiešām esot dziedātāja ar spējām, kādas otras Austrālijā neesot. Zināms, esot kādas mazas kļūdiņas, kuŗas viņi novērstu, ja Latiševa viņiem prasītu padomu… Jā, L. man patika arī sieviete. Es sēdēju pavisam tuvu skatuvei un ļoti priecājos par viņas pleciem un kājām (neko citu jau nevarēja redzēt) un domāju, ka tādam apmēram vajadzēja būt Knidas Afrodītes modelim. Manas kaimiņienes pa labi un kreisi domāja citādi. „Īsta lauku mamma!” viņas teica, „tikai dziedot viņas seja drusku apgarojās.” Nu, protams, spriedumi arvienu var būt ļoti dažādi.

Jā, es sāku domāt par jauno romānu, gan pagaidām tikai lasot materiālus par Kanānu, Babiloniju, Ēģipti, Asīriju etc. Varbūt ka nekur tālāk arī netikšu. Un materiālu vākšana jau ir patīkamāka kā to apstrādāšana. Turpinu arī sakārtot manuskriptus nodošanai seifā. Arī vēstules. Ir tāda sajūta it kā rīkotu pats savu bēru mielastu.

Šodien pēcpusdienā man jālasa, tas ir jārunā, referāts Preses kopas sanāksmē: Ideju un ideoloģiju saskare mūsu dzīvē un literatūrā.

Jūsu J. K.

Gara un miesas stāvoklis pavisam katzenjammerīgs, kā parasti beidzamā laikā. Bet kas par to?

—————————————-

[not included in book]:

28. VIII 56.

Sen iesākta šī vēstule. Man neko nepatīk darīt. Esmu nospiesta. Zinu tagad, cik vienkārši un labi būtu dzīvot citur un tomēr, es nezinu, vai liktens man to ļaus. Vai bez katastrofas, kas kādu no mums var par dziļu skārt, es no šejienes tikšu prom?

Varbūt no Jums ir vēstule. Neesmu pastā bijusi. Šonedēļ tomēr ceru pastu saņemt.

Vienīgais ko daru ir – mazliet spēlēju. Uzturu pirkstus kaut cik veiklus, jo varbūt ar to es varētu pelnīt.

Nezinu vai tā ir paredzēšana, vai tikai muļķīgas bailes, jūtos nospiesta. Biju arī slima, bet ne nopietni. Un tādā veidā, kas tikai pierāda, ka esmu vēl jauna. Bet viss tas sāp un dzen izmisumā. Viss, viss aiziet veltīgi.

Šodien saņēmu no māsas vēstuli. Viņa dzīvo savchozā, viena, ir pirmrindniece – slaucēja. Tā tad smags darbs, bet kaut vai piena lāsi var nodzerties. Bērni Latvijā. Klausoties radio, dzirdot latv. dziesmas. Saņemot ‘Cīņu’ un zinot, kā ceļot un pārveidojot veco Latviju. Vecākā meitene šo mēnesi precēšoties, esot labs cilvēks. Tas labi. Un labi, ka tik tālu jau. Bērni jau iet savu ceļu. Grūtā atbildība veikta.

Rakstīšu vairāk citreiz.

Jūsu E. Dzelme

——————————-

30.8.1956.

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli. Kļuva možāks garastāvoklis. Mana nospiestība laikam rodas no tā, ka es nevaru neko aktīvi darīt savas lietas labā. Dzīvoklis tur būtu. Tas apsolīts. Bet nekur nedabūju kaut ko strādāt, lai varētu krāt līdzekļus. Tikai spēlēju vakaros, un turu gatavu arī tādu darba iespēju.

Šodien vīra nav mājās un es aizskrēju uz Wyongu pēc pasta un arī apklausīties pēc kādas vietas. Bet tās izredzes vīla, ko cerēju par kādu nodarbošanos. Jāgaida cita iespēja.

Gribētos arī māsai vairāk palīdzēt. Mēs te visi kļūstam nevērtīgāki salīdzinot ar tiem tur, kas cieš pašaizliedzīgāk.

Ziema tur esot gaŗa, vasara īsa, Sibīrijā, Krasnojarskas apkārtnē, kur māsa ir. Uz konverta bija maza bildīte ar turienes skatu – upes stūris ar pāris priedēm. Viņa tur viena, tagad jau 10 gadus. Bērni atsūtīti atpakaļ uz Latviju. Kaut ko viņa cer, jo raksta, ka varbūt drīz tikšoties ar bērniem. Kaut kur dzird valodas, ka pēc 20 gadiem izsūtījumā, sods par to ka bijis buržujs, budzis, kulaks un tā tālāk, izciests.

Nevaru šais dienās neko citu domāt, tikai par mājam un māsu. Vīra māte mirusi pēc dažiem gadiem no vecuma nespēka, tur Sibīrijā. Mazākais viņi tad vēl visi bija kopā kādu laiku. Bet viņas, tas ir māsas vīram ir savs nams, savs auto, nedēļas nogales ar zveju un medībām, ceļojumi pa Kanādu un Ameriku. Protams viņš palīdzēs bērniem, ja būs iespēja to darīt. Bet dzīve ir samīta.

Jums patika Latiševa! Neesmu viņu dzirdējusi. Foto attēlu redzēju avīzē. Var teikt, kā Jūsu kaimiņienes: lauku mamma! Bet vai tā ir nieva vai uzslava – ej nu zini! Viens gan ir skaidrs, mēs sievietes reti zinām ar ko esam skaistas, ar ko nē. Savādākais ir tas, ka ar to, ko viena var būt daiļa, otrai tas nemaz nedara labu.

31.8.1956.

Ir skolas brīvlaiks, meitenes ir mājās un es retāk saņemu pastu. Arī vēstules nosūtīt nav iespējams tik bieži.

Paldies par visiem labiem padomiem un vārdiem, katrs no tiem kaut ko labu dara. Kaut gan labuma nav nekāda, gribās ticēt, ka būs labi. Gribās dzīvot. Gribās laimes. Gribās skaidrības apkārt. Dzidruma un miera, kāds ir, kad cilvēks nav ierauts pārāk dziļi dubļos.

Ja viss nepiepildīsies, kaut kas jau piepildīsies. Kad iet bēdīgi, vienmēr ir lielāka cerība, ka ies labāk. Pār nelāga dzīvi ir vieglāk pacelties augstāk. Teorētiski.

Par naudas iespējām no Austrālijas Latvieša – paldies. Tagad man nevajaga. Bet tās vajadzēs ap Ziemsvētku laiku, ja mēģināšu pārmaiņas. Citas peļņas te laikam neatradīšu, tikai kaut kur zirņus vai pupas palasīt. Tas darbs nav viegls, bet parasti diezgan labi samaksāts. Kaut kā jel viss veidosies, ja es mēģināšu.

Pavasars ir atkal un man ir labi. Spēlēju par daudz, tas ir – kāroju spēlēt par daudz. Tas aizēno citu. Bet vai es dzīvē kaut ko nevaru atļauties? Vai viss un viss ir jāziedo?

Kafiju es lietoju tikai – kā uzturas līdzekli, kas man dod spēku. Nebaraties! Bet ja es smēķētu? Vai tas arī nebūtu aizliegts? Lai gan Jūs smēķējiet un lielā puse sieviešu smēķē. Mīlēt ko nemīl, darīt ko negrib, ēst kas negaršo un tā tālāk, un tā tālāk. Vai reiz lai nepietrūkst spēka? Vai nevajadzētu atļaut kādreiz kaut ko neatļautu? Ļaut vaļu muļķīgiem jutekļiem, kas kaut ko vēlās? Kaut vai noreibumu no kafijas? – Nu labi – Nevar! Es apreibinos ar pavasari. Kaut kā jel ir visam jātiek pāri. Es mīlu kaut ko, es sapņoju kaut ko, es redzu kaut ko kā nava. Bet ar to es varu panest to kas ir.

Patreiz varbūt varētu darīt ko, ja ļautu. Ir prieks arī, ka māsa kaut kur ir un mēs varēsim mazliet sarakstīties.

Apskaužu Jūs par Viralta izstādi. Tai vajadzēja būt labai, tādai, ko tik ātri neaizmirst. Cerēsim kaut ko labu.

Sveicinu!
Jūsu E. Dz.

Jūlijs 1956 (Ķikure/Kikure)

1956.6.7.

Es ceru, ka nedomāsit, ja neesmu Jums tik ilgi rakstījis, tad kādas nevērības, paviršības vai arī kādu savu apstākļu dēļ. Nekādi mani apstākļi nevarētu mani piespiest Jūsu vēstuli pamest bez atbildes. Ir tikai tā, ka es nezināju, kā lai Jums pasaku to, ko man pienāktos teikt. Es gribētu teikt, bet laikam arī tagad nepateikšu. Visu pagājušo nedēļu es tāpēc jutos kā izjucis, jo nevaru iedomāties neko nejēdzīgāku nekā to, ja gribi ko teikt, bet nedrīksti. Jūs atradāt vārdus, kad man tie bija vajadzīgi. Jūs esiet sieviete un laikam ir tā, ka sievietes arvien atrod vārdus, arī tad, kad tie pašam visvairāk vajadzīgi, lai teiktu tos arī otram. Ka es nespēju Jums teikt ko gribētu, mani moca. Jūs teicāt, ka neesat par sevi nevienam teikusi to, ko es tagad zinu. Man pienāktos Jums atbildēt, kas jādara. Tam jābūt ne vārdiem, bet reālam padomam: Un es to nedrīkstu dot, jo tagad esmu iebiedēts. Es neticu pats sev – es daru aplamības, kādas senāk nebūtu spējis. Ko es drīkstu teikt Jums? Vai Jums neliksies tie jau sen dzirdēti un tāpēc nodeldēti vārdi? Bet man tie tomēr jāsaka. Es zinu, es saprotu, ka Jūs bez jēgas pazemo, nomāc un tiranizē. Bet Jums tam jāpretojas. Jums jāatsakās no līdzjūtības. Jums jāstāda nejēdzībai pretī ne līdzjūtība, bet nicināšana un ironija. Aizmirstiet, ka esiet Aiviekstes krasta meitene – uz laiku (tāda Jūs esiet, jo ar šīs meitenes skaidrību ir pilns ik teikums, ik vārds Jūsu vēstulēs.) Kļūstiet uz kādu laiku sieviete (un kaut arī sev sveša). Domājiet šīs svešās sievietes aspektā, jo Jums jāiztur līdz kādam liktenīgam izšķiršanās brīdim. Tad Jums būs jābūt stiprai. Agrāk vai vēlāk šis brīdis pienāks. Nenomokat sevi ar rakstīšanu – Jūs to vēl pagūsit, Jums vēl daudz dzīves priekšā. Un tam, ko grib panākt, tam vajag ticēt, kaut arī visa īstenība tam runā pretī. Runājiet ar meitenēm, lai viņas ir Jūsu pusē.

Es nezinu, vai tam kāda jēga, ko saku? Tas nav viss ko domāju. Un vai tie ir tikai labie vārdi? Visai daudz es sev neticu. Ja Jūs teiksit, ka neesmu nekā jēdzīga pateicis, tad lai tas tā arī paliek.

Visa pagājušā nedēļa man ir atmiņā, kā staigāšana miglā. Esmu ticies ar daudz cilvēkiem, daudz runājis, daudz stāstījis, bet neko no tā vairs neatminu. Es tā esmu izkritis no savas parastās dienas kārtības, ka nespēju nekā par sevi noteikt. Es jau minēju, ka daru aplamības. Nav jēgas par tām Jums stāstīt, tās ir dumjas.

Rītvakar man jārunā referāts: Dižciltības noliegšana. Temats ir vēsturisks, bet protams piesātināts ar manu personīgo filozofiju, kas nevienu nesaista.

Es pabeidzu vienu jau senāk iesāktu stāstu – tas būs Gada grāmatā. Neko nopietnu nespēju rakstīt. Kā Jums patiks Par velti mīlēts, – par to vēl nav laiks runāt. Tam būs kādi 8-9 turpinājumi.

Man nepatīk nekā par sevi runāt, jo aiz visa, ko saku, es arvienu redzu Jūs un man liekas, ka stāstīdams par sevi, es nodaru Jums pāri.

Man rēgojas acu priekšā Jūsu gleznotā Jāņu vakara aina Jūsu mājās un ja es tai pievienoju savu dumjo Jāņu vakara pavadīšanu, tad rodas kāds nožēlojams maisījums, par kuŗu jājautā: kādēļ un kam vajadzīgs, lai tas, kas kādreiz bijis skaists, tagad mūsu pašu rokās izvēršas par kādu izmisīgu karikatūru? Apmierinājums rodas, ja jādomā par to, ka ne vien personīgās lietās, bet arī visās citās, viss jo dienas jo vairāk vēršas karikatūrā. Bet var jau būt, ka taisnība krievu sakāmvārdam: kad viss samalsies, iznāks milti… Glabājiet savu sirdi… Kam? Varbūt viņa to vēlāk zinās?

Jūsu J. K.

12.7.1956.

Vēl un vēl pārlasu Jūsu vēstuli un redzu, ka es maz no tās ko saprotu. Jūs nezin kādēļ baidaties izteikties vienkārši. Par savu dzīvi es zinu, ka nekas to nespēj labot, izņemot to, ja es atkal dabūtu labu vietu un pelnītu. Tad man uzlabotos attiecības mājās, es būtu neatkarīga. Bet šāda vien uzlabošanās mani vēl neapmierinātu. Es gribu pilnīgu brīvību. Un laikam arī – es negribu vairs nekā no tā, kas man te ir, izņemot bērnus.

Tās ir grūtas lietas. Man ir jāiztur līdz tam laikam, kad es varu aiziet un tieši līdz tam brīdim. Nekas, itin nekas te man nevar palīdzēt. Viss ir mēģināts. Apstākļi ir ļaunāki kā jebkāds var iedomāties. Bez aizstāvniecības no kādas iestādes es neko neizdarīšu. Tas ir – es varu aiziet viena. Bet ņemot bērnus līdz, man vajadzēs kādu aizsardzību.

Kādreiz tepat austrāliešu avīzē es lasīju, ka kāda sieviete bija nošāvusi savu vīru. Tiesa viņu attaisnoja. Viņa bija 5 pieaugušu bērnu māte, kas bija uzauguši tur pie viņas, apprecējušies, aizgājuši – un viņai tas bija jādara! Viņai bija sevi aizsargājot jānošauj cilvēks! Nebija neviena no viņas 5 bērniem, kas viņai būtu palīdzējis no sava liktens glābties. Neviena, kas būtu redzējis, sapratis, zinājis ko viņa cieš. Tas ir neticami un neiedomājami skumji. Laulība ir nejēdzīgākais iestādījums zemes virsū. Bet nav jel nekas ikdienišķāks un neievērojamāks par nelaimīgu laulību. Tas ir pat kaut kas – smieklīgs!

Tādēļ par to nerunāsim atkal kādu laiku.

Kā Jums klājas? Vai dienas kārtība vēl arvienu ļoti sajaukta? Ka tikai tā vispār vairs vecās sliedēs iegriezīsies? Uzmanāties, uzmanāties!

Mums pavasars noslēpies, līst jau trešo dienu un ir ļoti auksts. Es cepu bērniem speķa raušus un ķimeņmaizes, pa Jāņiem tiem bija šīs lietas ļoti iegaršojušās. Tādas cepšanas man dažreiz ļoti patīk. Man patīk kādu barot. Laikam ļoti vienkāršas sievietes īpašība. Tikai speķa rausīši un visādi rausīši ir bīstami man pašai – jāuzmanās lai pavasarim nākot pavasarīgās kleitas nav par mazām. Man ir tāda pat īpašība, kā Anšl. Eglīša Andai (Cilvēks no mēness), kad ir kreņķīgs prāts, es ēdu un dzeru kaut ko (kafiju) lai kļūtu mierīgāka. Bet šādas ēšanas reizes iznāk par biežām.

Piedodiet, es runāju niekus.

Nav nekādu domu šovakar. Es gaidu kad pāries lieti… Bet tad būs jāstrādā pupās. Šīs neiznīcināmās – pupās!

Bet aizies arī tās 
un putni apklusīs 
un neredzēšu brūnās vagas 
kas kādu kalnu klāj 
kā samts un sēklas lolo 
un kuŗā saule stāj 
un kuŗā saule stāj 
kad mana acs tur meklē 
apmātībā aklā 
cilvēku baltā kreklā.

Man gribās izplūst bez jēgas, kā straumei un nesavākt neko no sevis, tik lidot visam pāri.

Sveicinu!
E. Dz.

8.7.1956.

Ilgi nav no Jums vēstules. Sāku, kā arvienu tādās reizēs, vainu meklēt sevī. Vai esmu izturējusies nejauki? Varbūt uz Jāņiem Jums laikā neaizrakstīju. Varbūt vēl cits kas.

Šodien avīzē lasu Jūsu stāsta sākumu. Būs laikam ļoti ‘sulīgs’ un īsts. Es domāju – jūtami īsta aizgājusi dzīve. Un humors.

Man vairs nav humora. Dzīvoju šos pēdējos mēnešus kā aizmigusi. Nav spraiguma, nav cerību. Šķiet – es arī slinkoju. Es vakarus pavadu spēlējot – spēlēt salīdzinot ar citu vakaros darāmu darbu – rakstīšanu vai zīmēšanu – ir slinkot. Spēlēt ir ļoti viegli. Gluži automātiska, bezdomu nodarbošanās, pakļaušanās, iegrimšana citā pasaulē, atraisīšanās, atpūšanās, arī līksme un prieks. Un atgriešanās pēc tam īstenībā ar sajūtu, ka nekas nav radīts. Ir tikai satraukums. Kad esi ko uzzīmējis, vai uzrakstījis, ir kāda apmierinājuma sajūta, lielāka vai mazāka. Kaut kas ir piepildīts un seko brīdis mierā. Mūzika to nedod. Man nē. Varbūt tas tādēļ tā, ka nevienam es sevi ar spēlēšanu ‘neizstāstu’. Es klausos kādā citā balsī, satraucos līdz, bet neko nepiepildu. Tādēļ man spēlēt nekad nepietiek. Es varu nogurt, man var rasties apātija pret spēlēšanu, bet miera, piepildījuma nav. Tomēr dažreiz, lai gan es to skaitu tikai par laika nosišanu, mūzika mani noskaidro, sagatavo darbam.

Tagad, kad vakaros spēlēju, progresēju technikā, arī dienā tad gribētos spēlēt, bet to nevar. Tomēr dienā man nāk 2 meitenes mācīties spēlēt, pavisam mazi knauķi.

Tā es maļos.

Bet kas notiek ar Jums? Kādēļ nerakstiet? Vai tas tikai tā izgadās, vai ir par kaut ko nelabs prāts?

Te ir pavasars. No rīta lija, tagad ir silta pievakare. Man vairs negribās kustēties darbā bez pārmaiņas. Sen, sen man vairs negribās. Bet tagad es sāku to nelabi fiziski izjust. Man gribās apsēsties un nedomājot just, kā stundas aiztek. Viss aiztek.

Es zinu, ka es pieviļos, ka es skatos pavasara debesīs un ceru, ka mani apžēlos. Nāks, paņems rokās un noliks citā vietā, pārstādīs, kā tomātu. Nenāks un nepārstādīs. Es gaidu par ilgu jau. Man jākustās pašai. Bet man nav spēka.

10.7.1956.

Esmu Wyongā un saņēmu Jūsu vēstuli. Tā ir pavisam savāda vēstule. Pārlasu to un domāju – ko Jūs man iesakiet? Laikam tas ir – domāt tikai par sevi. Grūt man tas vedās. Bet ja man būs līdz beigām jādomā tikai par citiem, tad es sāku baidīties, ka es līdz beigām neizturēšu. To es sāku izjust gluži skaidri.

Man ir jādomā par sevi. Man pašai ir jādomā par sevi. Un kaut kā, es to nespēju. Es gaidu, lai kaut kas no ārpuses nāk un mani izpestī. Bet saprotu arī, ka tā ir veltīga gaidīšana.

Kādā veidā Jūsu vēstules var man nodarīt ļaunu? Jūsu vēstules es nekādā ziņa neiznīcināšu. Es tikai prātoju, ka viņas man būtu jāsapako un jānosūta kaut kam glabāšanā. Pagaidām viņas nav aiztiktas, vai nav atrastas. Ja viņas būtu pie Jums drošībā, es viņas nosūtītu Jums, bet es tam neuzticos. Jūs viņas vienā brīdī varat neuzskatīt kā manu īpašumu un tad es vairs neesmu droša, kas ar tām var notikt.

Meitenes jau ir ‘manā pusē’, bet ko tas man līdz? Tikai morālisks atbalsts.

Kādu dienu es izmisusi nopūtos Ineses priekšā, ka viss ko es daru un cīnos man nekādu reālu panākumu nedod un es neko nepanākšu un viss līdz beigām paliks kā ir!… Viņai saskrēja asaras acīs.

„Man tad jāraud, kad tu tā saki,” viņa teica. Es saprotu, ka viņa dzīvo man līdz. Bet es tik veltīgi visu mēģinu, ka arī bērniem pietrūkst ticības uz mani palaisties. Tagad es domāju, – jālūko nopelnīt tepat, kādā pupu lasīšanas ceļā (vēl ārpus mājas) kādas pārdesmit mārciņas un tad Ziemsvētku laikā jālaužas uz Sidneju.

Tas ir tuvākais realitātei, ko varu izdomāt. Bet man nav ticības, ka tas izdosies. Vienai tikt prom, man nebūtu neiespējam… Bet to nevar. Nu – dzīvosim, redzēsim. Vairāk tagad neko nevaru – taupīt spēkus, krāt peniņus un krāt kādas praktiskas zināšanas. Nopirku ‘šlāgeru’ notis. Varbūt atrast ko ar tādu, pielietojamu pianistu vietu…

Pārlasīšu vēl Jūsu vēstuli. Kādas gan varētu būt ‘dumjības’ ko Jūs dariet?

Vīrietim parasti ir divas lielākās dumjības: dzeršana… teiksim vīns un sievietes. „…Ar mēŗu!…” Tas ir sievietes padoms šai lietā.

Žēl ka Jūs man par savām dumjības dēkām neko nerakstiet. Nevaru neko tur līdz runāt. Mani Jāņi bija gaŗlaicīgi, Jūs sakāt Jums bija – dumji. Varbūt tomēr Jums bija labāki… Arī es plānoju dažus niekus, bet tie neiznāca.

Lai es kaut ko neprātīgu darītu, man vajadzētu dot mazāk laika apdomāties. Tas ir gluži briesmīgi. Bet tā tas ir. Pavasars nāk. Katru dienu es skaitu, cik minūtes diena gaŗāka? Nezin, ko es gaidu? Pavasari! Ceru, ka Jūs spēsiet salasīt visu rakstīto. Nosūtu arī dažas ‘liriskas lapas’ – tās ir īstās dienas grāmatas lapas, ne grāmatai rakstītas.

Jūsu E. Dz.

1956.9.7.

Taisni 2 mēneši pagājuši, kopš stāvēju krematorijā un šodien es tur biju atkal. Bij tikpat silta un saulaina diena kā toreiz, tikai izvadāmais bij cits – kollēga A. Liepiņš. Baigi kļūst, skatoties, kā pie krematorija stāv vesela rinda mirušo un gaida savu kārtu, lai kļūtu laukā no šīs pasaules. Apmēram 20 minūtes velkas šī aiziešanas ceremonija – viss notiek kā uz kādas lentas fabrikā… Varbūt tāpat slimnīcās gaida savu rindu pasaulē ienācēji un nākšana un iešana ir nemitīgs process? Dzīvības process, nāves process? Jeb nāves un dzīvības sacensība? Kam par labu? Kam par godu? Kādēļ tas viss? Kāda jēga, ja piedalās šai sacensībai? Bet laikam tā patīk daudziem, jo katru vakaru kino filmās nošauj, nodur, vai nosit veselu rindu cilvēku un visi to noskatās kā kādu neredzētu atklājumu. Vai nebūtu labi, ja ikviens zinātu dienu un stundu, kad viņa sacensībai pienāks gals? Tad atkristu tik daudz satraukumu, rūpju, asaru, un liekulībās. Mašīna strādātu tāpat kā tagad un lielais iekšā laidējs, stāvēdams uz kādas nezināmas kuļmašīnas, varētu priecāties. Nelāgas domas! Un tomēr tās taču ir patiesas domas! Viss cits ir tikai tukša fantāzija, sapņi, sevis apmānīšana.

14.7.

Veselu nedēļu vēstule nostāvējusi uz galda un katru rītu es to redzēdams esmu nodomājis – šodien es rakstīšu tālāk. Pabeigšu un aizsūtīšu. Bet pagājušas viena diena pēc otras un es nespēju rakstīt. Aiz lielas nepatikas pret sevi, aiz kādas nejaukas sajūtas, ka esmu tāds, kāds esmu. Jūs teicāt, ka nesaprotot, ko es rakstījis savā vēstulē. Tas tā ir arvienu bijis ar visiem, kam esmu gribējis ko teikt par sevi. Es nekad nekā negribu slēpt, jo nav jau ko slēpt un tomēr tiklīdz kādam ko saku par sevi, tas ir kas nesaprotams. Varbūt ka tas tiešām ir kaut kas cits, nekā tas, ko gribu teikt? Man ir biezs konvolūts ar Jūsu vēstulēm un man šķiet, ka es tur saprotu katru vietu tā, kā Jūs to esat gribējusi man teikt. Jūs esat teikusi ļoti daudz, Jūs sakāt, ka tik daudz kā nevienam citam. Es Jums par sevi neesmu teicis nekā. Es to nespēju. Tas mani arvien ir sarūgtinājis, ka nespēju būt pret citiem tāds, kādam man vajadzētu būt. Es ļoti bieži esmu no citiem cilvēkiem saņēmis daudz sirsnības, daudz atklātības, daudz cilvēcīgi laba, bet es neesmu spējis nevienam par to atlīdzināt. Ar savu nespēju es esmu daudzus sarūgtinājis un pats negribēdams no sevis attālinājies. Ko es tur varu darīt? Varbūt tāpēc man šad un tad uznāk tik dziļas apātijas brīži, ka es kļūstu nejūtīgs, kā koks vai akmens un tad nesaprotu arī to, ko man saka vai raksta. Šādas apātijas brīdī es Jums rakstīju, lai iznīciniet manas vēstules. Man liekas tā, ka tās ir bez kādas jēgas, bet nonākušas svešās rokās var Jums nest ļaunu. Jā, tas ir gandrīz droši, ka ja Jūs tās atsūtītu atpakaļ, es tās iznīcinātu. Es nespēju iznīcināt Jūsu vēstules, jo es tur no katras rindas lasu kādu patiesību par Jums. Bet pret to, ko es esmu teicis, man nav nekādas uzticības.

Jā, es daru to, ko man nevajadzētu darīt un saucu to visu par dumjību. Vīns mani nespēj iespaidot. Sievietes? Es taču viņas nesaprotu! Kad biju 5-6 gadi vecs, man likās, ka būtu daudz labāk, ja sieviešu pasaulē nemaz nebūtu. Tagad, protams, es tā vairs nedomāju. Bij laiks, kad man šķita, ka katra sieviete ir eņģelis. Tagad es arī tā vairs nedomāju. Tagad ir tā, ka es sievietes vēroju kā man pilnīgi svešas pasaules, par ko man nav nekādas jēgas. Liekas, es visu saprotu, kas tur notiek, jūtu un ciešu līdz, ja notiek kas ļauns. Bet tikko gribu līdz runāt, redzu, ka runāju par ko citu.

Jūs jūtat un gaidat pavasari. Jūs vēl esiet ļoti jauna. Man šķiet pat varbūt jaunāka kā Jūsu meitenes. Varbūt Jūs neesiet pavasari nekad dzīvojusi, tikai par to sapņojusi. Tāpēc Jūs vēl pēc viņa ilgojaties. Jums būtu vajadzīga vasara. Tad Jūs būtu spēcīgāka un drošāka. Bet iespējams, ka Jūs mani arī tagad nesaprotat?

Vakar vakarā es aizgāju pazīstamiem līdz noskatīties naturalizācijas aktā Heidelbergas pilsētas namā. Austrālijas pavalstniecību ieguva ap 90 cilvēku, arī vairāki latvieši. Mani akts interesēja tāpēc, ka arī man tas stāv priekšā. Lai saņemtu pensiju, kuŗa gan ir ļoti maza, vajadzīgs naturalizēties. Akts nebij necik svinīgs. Pēc tā kādas metodistu vai citas draudzes dāmas bij rīkojušas kafiju turpat taunhallē. Bet tā kā telpas bija šauras, tad pirmos aicināja jaunos Austrālijas pilsoņus, bet pēc tam arī visus citus akta dalībniekus. Man un laikam arī citiem, kas bij nākuši tikai skatīties, (tādu bij ap 200 cilvēku) izlikās, ka dzert kafiju būtu it kā nepiedienīgi, tāpēc aktam beidzoties virzījāmies no zāles laukā.

„Bet kāpēc Jūs ejiet prom?” kāds no rīkotājiem mums nosauca pakaļ, „mēs taču esam sagādājuši Eiropas delikateses!…” Varbūt tiešām tas bij nepieklājīgi, atstāt krietno dāmu laipnību neizmantotu?

Kā ar Jūsu pavalstniecību? Jūs, ja būtu tāds stāvoklis, ka jādomā par sevis un bērnu uzturēšanu, saņemtu bezdarbnieku pabalstu, līdz rastos pietiekami atalgots darbs. Bet šais lietās jāievāc ziņas Jūsu valstī, jo tās var būt citādas N.S.W. nekā Victorijā. Šeit ir ļaudis kas saņem bezdarbnieku pabalstu un piepelna klāt ar kādu privātu darbu, par kuŗu iestādēm nekas nav zināms.

Es esmu tā izjucis, ka nespēju un nespēju uzsākt kādu nopietnāku darbu. Dienas aiziet nezin kā un nezin kur. Es nokrāmējos ar tīri praktiskām un patiesībā nekam vajadzīgām lietām: sameklēju un atzīmēju datus par to, kur un kad kādi mani darbi iespiesti. Izrādās, ka bez veselas kaudzes žurnalistisku lietu, man iespiesti visās pasaules latviešu avīzēs vai žurnālos ap 70 stāstu vai noveļu. Ja tos iespiestu grāmatās, tad sanāktu ap 6-7 sējumi. Taisni bail kļūst par to ko esmu izdarījis! Tas tagad vairs nav vajadzīgs ne man pašam, ne kādam citam. Šie stāsti radušies 12 gadu laikā. Un tā ir mana autobiogrāfija. Bet kad par to domāju, man kļūst nelabi: esmu par sevi runājis tur, kur tas nevienam nav vajadzīgs un ko neviens arī nesaprot, bet tur, kur man būtu bijis jāsaka dzīviem cilvēkiem, man nekad nav bijis ko teikt un kaut tie arī būtu man vistuvākie cilvēki.

Man ir tik nelāgs garastāvoklis, ka es domāju par to, cik labi būtu, ja es varētu iekļūt kādā klusētāju mūku ordenī un apklust uz visiem laikiem. Bet tāda ordeņa tagad vairs nav un ja būtu tad mani tur neviens neņemtu. Nejust sevi vajadzīgu otram cilvēkam ir sods. Ja es to esmu pelnījis, tad vieglāk no tā nekļūst.

Es redzu, ka cilvēki lasa grāmatas un runā par tām. Es tagad nespēju lasīt. Pēc desmit minūtēm man lasīšana apnīk, es grāmatu aizmetu. Un tomēr laiks aiziet tik ātri! Man nav garlaicīgi un es nejūtu, kur palikusi diena, kas man gan sākās ļoti vēlu. Naktis ir vislabākās, es tad guļu kā bluķis.

Sakiet, kā ir ar ierakstītām vēstulēm? Vai tās tāpat var sūtīt Jums tikai uz box’u?

Jūsu J. K.

Svētdien, 1956. g. 22. 7.

Droši vien Jūs arī manu pagājušo vēstuli lasījāt ar tādu pārliecību, ka tur ir kaut kas neizteikts līdz galam un tāpēc nesaprotams? Bet es jau arī pats ne visu labi saprotu, ko domāju vai jūtu, kā tad tas lai būtu saprotams otram! Pie tam mūsu stāvokļi tik ļoti atšķiras, – mēs dzīvojam katrs savā pasaulē. Varbūt ka tikai vēlēšanās kļūt reiz katram no savas tagadējās pasaules laukā, ir saite, kas liek mums apmainīties vēstulēm? Jums tomēr ir kaut cerība, ka varbūt, varbūt Jūs reizi būsit citā pasaulē. Man tādas cerības nav. Vai ir iespējams neko negaidīt, neko necerēt un tomēr dzīvot kaut cij jēdzīgu dzīvi? Domāšana un rakstīšana vien nav dzīve, jo dzīvē bez intelektuālā momenta ietilpst vēl ļoti daudzi citi, kuŗus varam vērtēt pozitīvi vai negatīvi, bet kas ir nenoliedzami reāli. Taisni intelektuālais moments ir visnereālākais un tādēļ vismazāk dod dzīves izjūtu.

Es saņēmu no Austrālijas latviešu archīva uzaicinājumu dot nākamās Kultūras dienās Melburnā archīva rīkotai izstādei visus savus darbus (iespiestos) arī no Latvijas un pie tam nevien tīri literāros, bet arī publicistiskos. No Latvijas man nav ne rakstu galiņa līdzi, tikai daļā no Vācijas iespiestajiem un tad še Austrālijā rakstītie. Kad nu sāku visus šos materiālus meklēt un reģistrēt, man sacēlās vai mati stāvu par to ko esmu sarakstījis! Paguvu reģistrēt ap 75 stāsti, no kuŗiem pāri par 60 ir kaut kur iespiesti. Tad esmu sarakstījis 5 romānus, no kuŗiem iespiesti 3. Ja saliktu visu kopā, sanāktu 7-8 sējumi! Ja pieņem ka katrs vārds taču sevī ietver kaut ko no manām domām, tad kļūst baigi par šo sevis izšķiešanu zilā gaisā. Kāds man no tā labums? Kāds vispār kādam no tā labums? Un man vairs nav par visu nekāda prieka, pat ne apmierinājuma. Viss tas man nav devis nekā cilvēcīgi laba, bet drīzāk attālinājis no cilvēkiem – man liekas, ka es nepazīstu neviena cilvēk un arī mani neviens nepazīst. Es dzīvoju kā kādā lielā tuksnesī un viss ko es daru citiem cilvēkiem par labu, tas man sāk jo dienas, jo vairāk izlikties aplams. Es tiecos pēc cilvēka, kuŗš man būtu tuvs, tikai kā cilvēks. Kuŗu es redzētu un justu. Bet tas ir neiespējami, jo ikviens, kuŗam es tuvojos, redz manī tikai kādu intellektuālu automātu, kam jārada kādas iedomātas vērtības – domas vai idejas. Varbūt, ka ir cilvēki, kuŗus šāds pienākums apmierina un kuŗi ar to pat ir lepni? Mani tas tikai padara vientuļāku un svešāku. Es to nojaudu jau arī agrāk, bet taisni pēdējos mēnešos šī sajūta kļuvusi ļoti asa, tik asa, ka es spēju darīt muļķības un aplamības, lai no tās paglābtos, es tās arī daru – pa daļai ar īgnumu, pa daļai ar izbrīnu, ka drīkstu sev atļauties, ko agrāk nebūtu drīkstējis. Var būt garīga narkoze un tā, tāpat kā visas citas, var beigties tikai ar katastrofu. Un kāpēc nē? Lai beidzās! Ko cilvēks spēj zaudēt, ja ir jau zudusi jēga par ticību kaut kam? To teikdams, es zinu, ka Jums no tā nevar rasties nekāds prieks vai mierinājums. Bet Jūs jau ne reizi vien esat gribējusi, lai Jums pastāstu par sevi. Jeb varbūt tomēr Jums, zinot, ka lai cik nejēdzīgs ir tas, ar ko jācīnās Jums, var rasties gandarījums, ka ir cilvēki, kas zāģē paši sevi nost un nezin, kāpēc tā dara?

Dažs vakars šeit ir jau ļoti pavasarīgs un var nojaust, ka tam sekos tādi pat citi. No Jūsu vēstules spriežu, ka Jums par šo kārtību ir prieks, jo viss ko Jūs par to rakstāt, ir dzeja. Labi.

5. augustā LPB rīko jautru vakaru. Arī es palīdzēju gādāt tā programmu. Bet kad domāju, ka man tur būs jāsēž un jāklausās, tad kļūst pavisam nelabi.

12. augustā LPB būs mans referāts: Ideju un ideoloģiju saskare dzīvē un literatūrā. Šad un tad pirms iemigšanas es domāju par to, kas tur būs jāsaka. Es uzņemos referātus arvien tad, kad nav neviena cita, kas tos lasa. No manas puses tas nozīmē divas stundas gaŗu runāšanu, no klausītāju puses taisni tikpat ilgu klusēšanu. Vai ir vēl arī kas cits – nezinu.

Te sāku rakstīt ar nodomu pateikt Jums ko labu, bet kā redzat no tā nekas neiznāca.

Jūsu J. K.

22.7.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Pateicos ļoti par Jūsu otru vēstuli, tas ir par pēdējo ko saņēmu (rakstītu sliktā garastāvoklī).

Man ļoti žēl, ka esmu Jūs sarūgtinājusi, nesaprazdama Jūsu iepriekšējo vēstuli, ar padomu – ‘esiet sieviete’. Piedodiet, lūdzu. Tagad es to saprotu, un priecājos par to, jo arī mani šī mana nesaprašana ļoti nomāca un sarūgtināja.

Es Jums pat uzrakstīju vienu vēstules formas meditāciju par savām izjūtām, kas bija diezgan brāzmainas un es to Jums nedrīkstēju nosūtīt, baidīdamies, ka tā Jūs sāpinās. Es domāju, lai arī Jūsu padoms mani tikai mocījis, tas ir bijis labi domāts. Tagad redzu, ka padoms nav bijis tāds, kas mani varētu mocīt. Kādēļ es Jūs pārpratu – to mēģināšu Jums izskaidrot. Es pati smējos par to, Jums arī nebūs jāskumst.

Jūs man sakiet: „Esiet sieviete.”

To es sapratu. Tas manī atbalsojās spējāk kā to varētu domātu.

Nelaimīga sieva līdzinās pērkamai sievietei, tas Jums jāsaprot, lai arī par to nerunā (vai runā reti). Agrāk vai vēlāk viņa to izjūt pati. Viņa ir kā lieta vai lops, ne cilvēks, ne sieviete. Būt sievietei nozīmē būt brīvai, drīkstēt izvēlēties, jo sieviete, kas neizvēlās, vairs nav sieviete. Nelaimīgi precēta sieva to nevar. Un reizi viņai pietrūkst visa – atmiņu, illūziju par savu ikdienu, ticības sava ‘pienākuma svētumam’ un tā tālāk. Viņa ir nožēlojama. Jā – es atsaucos Jūsu padomam – būt sievietei!

Bet tālāk Jūs sakāt – „Aizmirstiet ka esiet Aiviekstes krastu skaidrā meitene. Esiet kaut sev sveša…”

Tas mani samulsināja.

Aizmirst savu skaidrību.

Ejot kaut kur ārpus savas sievas pienākuma, es varu savu skaidrību tikai iegūt – atgūt. Izdedzināt kā dzelzi liesmās. No tā vien jau vēl var turēties skaidrība, ja es atrodu kādu illūziju ārpusē un spēju degt. Sadedzināt putekļus, kas mani pārklājuši.

To es nespēju saprast, Jūsu vārdus – aizmirstiet savu skaidrību. Es domāju līdz man tapa nelabi un smagi. Es domāju, ka Jūsu padoms ir dot vēl savā ikdienā vairāk no savas sievišķības. Dot vēl un vēl un vēl, lai noklusinātu ļaunumu, īgnumu…

Negribās to ne pieminēt, cik man bija smagi. Es jel pildu savu pienākumu. Nebīstāties, es nekļūšu vēl ciniskāka.

Kā es varēju Jūs pārprast, tas nāca no mazliet sagrozītiem jēdzieniem par ‘labu’ un ‘ļaunu’.

Jūsu padoms ir pareizs, bet viņu pildīt ir grūti.

Vispirms, man te nav cilvēku.

Un ja es spētu atrast (un pat esmu atradusi), tad man nav iespējas dzīvot. Man sargā katru soli. Reti es spēju izbraukt uz pāris stundām prom iepirkties, vai pie zobārsta. Man jādod norēķini par katru stundas ceturksni. Ja autobuss ir nokavējies un esmu pusstundu vēlāk, es atrodu durvis aizslēgtas, māju tukšu – esmu no ceļa malas mežā novērota, kur esmu nākusi, kur bijusi.

Tālāk – ja es tam izlauztos cauri, man jābūt kā zaķim mežā, lai mani nenoķer, jo tad es zaudētu bērnus.

Un vēl tālāk – es nespēju neko ņemt pavirši un viegli. Es nespēju noslēgt sirdi. Es izgāzīšos un būšu neglābjami pagalam.

Un ja arī to es pieļautu, (tas jau būtu dievišķi)…

Es nespētu nākt atpakaļ! Es zaudētu savu skaidrību nākot atpakaļ, bet man būtu jānāk atpakaļ.

Lai vestu dubultdzīvi, tam es vēl neesmu nogatavojusies pilnīgi.

Vai Jūs nebaida šīs lapas?

Vai Jūs mani saprotiet?

Tā nav teorija. Visu esmu izjutusi un mocījusies.

Tomēr daudz ko es pieņemtu, ja tikai atrastu iespēju brīvāk lemt par savām gaitām.

Nu, vai tik grūt ir saprast sievietes? Mazliet citādas viņas varbūt ir, kā vīrieši. Varbūt.

Man ir žēl, ka ar savu neapķērību es Jūs sāpināju. Kad lasīju Jūsu pēdējo vēstuli, skaidri jutu – Jums ir briesmīgs garastāvoklis, Jūs esiet galīgi ‘kreņķīgs’. Nākošā teikumā Jūs pats to atzināties. Tā tad – mazliet es varu Jūs saprast.

Bet par sevi Jūs rakstiet skopi. Un tas ko Jūs sauciet par aplamībām – manā uztverē liekas ir – sievietes. Kādas citas aplamības tās lai būtu? Bet es – būdama sieviete, biju un esmu mazliet aizvainota, ka Jūs sievietes sauciet par dumjībām un aplamībām. Man gandrīz netīk atzīties, bet attiecībā uz vīrieti, es nekad nelietoju tādus vārdus (ja es esmu atklāta pret sevi). Var jau būt ka te ir kāda atšķirība notikumos. Es teiktu – neprātības. Aplams un dumjš ir – neatzīstams, vai nē?

Neprātīgs ir tikai bez prāta, bet visam pasaulē prāts nav vajadzīgs.

Esmu dzērusi kafiju un īstenībā šī vēstule nebūtu jānosūta. Bet es to darīšu.

Mums sestdien bija viesi, pirmo reizi viena austrāliešu ģimene bija uzlūgta vakariņās. Gatavoju – latviskus ēdienus. Tagad paredzamas kādas vakariņas pie viņiem. Tas ir labāk, kā būt mūžam vieniem, bet – tas paņems vēl vairāk laika un liela ieguvuma nebūs, bet jāziedo arī mazumam. Jāziedo bez apstājas.

23.7.1956.

Stādu kartupeļus un atkal – pupas. No rīta bij skaists, maigs laiks. Tagad pēcpusdienā apmācās. Varbūt nāks lieti. Viss viens. Tomēr saulainās dienās ir labāk.

Jūsu stāsts par krematoriju ir iespaidīgs. Jā, tā arī tie, kas grib iekļūt šai pasaulē, gaida rindās. To slimnīcā redzēju. Un tad viņi guļ kā tārpiņi savās kūniņās un pieaug dzīvei.

Ir viena man vēstule pie Jums aizceļojusi, kas bija Jums pārprotoša. Arī šī varbūt nav nemaz tik saprotoša, kā vajadzētu. Bet lūdzu, nekreņķējaties par to. Ka Jūs neko otram dzīvam cilvēkam nespējiet pateikt, tā ir milzīgi iedomīga valoda, jo tas pavisam nav taisnība. Vairāk kā divi gadi Jūsu vēstules man palīdz ‘turēties uz ūdens’ un es esmu – katrā ziņā ārkārtīgi smaga. Tātad Jūsu vārdiem ir daudz spēka. Par Jums cik tie pastāsta – kas to nu īsti lai zina? Man šķiet ļoti, ļoti saprotošs un jauks un labs, kuŗa tuvums nomierina un sadūšo cīņai – vai nav diezgan ja Jūsu vēstules tik daudz pastāsta?

Jūsu referāts par atteikšanos no dižciltības man ļoti interesē. Vai neliksiet to avīzē? Man ierakstītās vēstules šeit uz māju nevar sūtīt, to es zinu – pastnieki te par daudz labi un vientiesīgi, atdod ierakstītas vēstules pat kaimiņiem atnest. Kā tas ir ar Box – to nezinu. Domāju – tur var sūtīt. Bet kādēļ Jūs gribat sūtīt ierakstītas? Es tagad saņemu vēstules bez traucējumiem, sevišķi ja vārds nav minēts, tikai box numurs, kā Jūs to rakstiet.

Jūsu E. Dz.

Svētdienā, 1956. 29. 7.

Liekas tā, ka nebūtu ar Jums runājis vairākus mēnešus. Tā aiziet laiks! Un tomēr es taču rakstīju Jums pagājušā svētdienā. Pa to laiku esmu bijis vienā kino izrādē. Bet esmu jau aizmirsis, ko tur redzēju. Diemžēl esmu arī piemirsis, ko Jums rakstīju – galva palikusi nejēdzīgi caura. Tur turas iekšā tikai tas, par ko Jūs varat lasīt manā stāstā avīzē.

Visu pagājušo nedēļu es kārtoju savus manuskriptus, kādu ir veselām kaudzēm. Tagad es tos sanumurēju mapēs. Mapes nodošu glabāšanai seifā – tā ir tāda sevišķa iestāde. – Pēc manuskriptiem to darīšu ar vēstulēm. Arī to ir vairākas mapes. Tad jāskata cauri dienas grāmatas. Un kāpēc es visu to daru? Tas man pašam neskaidrs. Laikam vecs paradums, jo esmu kādreiz strādājis Latvijas Kultūras atlantā, – kā vecu lietu uzrakstītājs. Nu, kad atlants pazudis, nezin kur, mana paša dzīve man uzmācas kā vēsture un es ar to nokrāmējos.

Pie mums daudz runā par Šekspīra Ričardu 3., ko tagad rāda jau kādu mēnesi vienā kino. Un mūsu pažarnieki to uzņēmuši savu pārrunu programmā, tāpēc vienu vakaru jeb rītu man būs jāaizbrauc to paskatīties. Tai pašā reizā būs jāpārrunā arī itāļu mākslas izstāde, kas pašreiz notiek Viktorijas mākslas galerijā. To es jau apskatīju. Ir labi darbi, ir arī vienkārši kolorītiski montējumi, kuŗus var arī pieņemt par gleznām, tāpat kā reportāžu par literatūru, un ir arī mēsli, kas nav gleznas, ne montāža, bet vienkāŗši smērējumi ļaužu āzēšanai. Neviens jau tagad nezin, kas ir glezna un kas nav, bet kritika slavē to, ar ko var ko nopelnīt.

4. augustā mani krustdēli – Zilā ota – atveŗ savu darbu skati Viktorijas mākslinieku galerijā. Ar to ir savienots nepatīkams fakts, ka laikam man par to būs jāraksta recenzija, jo nav neviena cita kas to darītu. Krustdēlu starpā gan nav neviena āksta, tomēr sameklēt visu darbos kaut ko tādu, kas mani skārtu kaut kā vairāk, ir grūt, tāpēc jātaustās pa visādām blakus lietām, konvencijām un minējumiem. Ar visu jau var kaut kā tikt galā, tikai beigās arvienu vairāk sāk mocīt jautājums, kāpēc tas viss vajadzīgs, ja tam nav nekādas jēgas? Bet viss iet, kā tas iet – papīrs panes visu, lai uz tā drukā, kas vien katram ienāk prātā. Es gandrīz apskaužu cilvēkus, kas ar putām uz lūpām aizstāv savas dumjības, pārliecināti, ka cīnās par idejām! Par idejām! Bet ja kādam jautā, ko viņš saprot ar vārdu – ideja, tad izrādās, ka viņam nav pat jēgas par šo vārdu. Laimīgie Donkichoti!

Bet Jūs tai pašā laikā cīnāties par ļoti konkrētu lietu, par savu dzīvi vai dzīvību, kas nav nekāda ideja. Bet to neviens nesaprot un ja arī saprot, tad nevar nekā palīdzēt. Tagad vissvarīgākās lietas ir – idejas: nacionālā ideja, svētuma ideja un velns lai sazin kādas vēl citas. Bet cilvēks nav ideja un tādēļ to neviens neievēro, ne arī tam palīdz sevi aizstāvēt. Bet Jūs jau to visu ziniet.

Nāk pavasaris – to jūt viscaur, nevien no tā, ka sāk ziedēt Wotle koks, bet galvenais no tā, ka saule ar katru dienu kāpj augstāk debesīs. Es viņas kāpšanu izjūtu visvairāk ar to, ka tā manī man pašam negribot vairo dzīvības dziņu. Ja vakaros un naktīs šī dziņa mani pavisam noplok un es domāju par to, cik labi būs tad, kad būs izpūsts pēdējais elpas vilciens, tad rītos, redzot sauli, tomēr jūtu apmierinājumu, ka vēl esmu dzīvs. Tad atkal, neraugoties uz to, ka jau esmu aprakstījis papīru kalnus, es sāku atkal plānot kādu jaunu darbu. Pagaidām gan tālāk par plānošanu netieku, jo kas dienā liekas iespējams un pat derīgs, tas vakarā un naktī izskatās tukšs, nevajadzīgs un bez jēgas. No tā Jūs, man šķiet redziet, ka cilvēks savās domās var nonākt pie tā paša slēdziena par savu dzīvi, kaut tam jādzīvo pavisam citādos apstākļos: Jūs nomāc tas, ka Jūsu dzīve nepieder Jums pašai, bet mani tas, ka tā ir pilnīgi manis paša rokās…

Es īsti lāgā nezinu, kur likt šīs svētdienas pēcpusdienu, jo uz sitiju negribās braukt, bet darīt to pašu, ko darbdienās, arī negribās un uz lasīšanu nav nekāda prieka. Jā, būtu ilgas pēc mūzikas! Bet tās nav.

Jūsu J. K.