6.2.1957. [misplaced text perhaps belongs here]
Esmu Gosfordā. Zvejoju klavieru skolēnus. Bet nekas neķeras. Te gaidot uz atpakaļ transportu, nobeidzu dienas grāmatas lapas, tās kas bija pazudušas. Esmu izklaidīga un sajukusi. Rakstīšu Jums drīz. Kā ar nelabo gara stāvokli?
Jūsu E. Dz.
8.2.1957.
Nosūtu Jums Kaimiņu atpakaļ tādu pat, kā viņš bija. Izlaboju tikai pāris mazas kļūdas ko atradu. Bet nesvītroju neko. Tā kā viņš nav pa spēkam lasīt manam vīram, lai tad mazākais viņš ir nesaraustīts.
Es nevaru strādāt un tas mani nokauj. Ir tik daudz sīkumu ko darīt. Vakarā vienīgā vienatnes vieta būtu mana un bērnu guļamistaba, bet mazie tikpat ļoti sāk kārot vienatnes, ka tie vakaros uzturas tikai tur. Visiem kopā nav vietas.
Kā Jums iet? Varbūt rītu būs vēstule no Jums. Jūsu lielais, nelabais garastāvoklis ir atnācis uz mani, es ciešu pavisam bezcerīgi. Esmu arī dusmīga uz visu, bet tas, protams, neko nelīdz. Aizsūtīju Jums Dienas grāmatas lapas un tikai tagad man nāk prātā, varbūt pirmais raksts no tām (tas ir, ar to pašu saturu apmēram) nav nemaz zudis. Es jautāju Jums, vai saņēmāt kaut ko, kur pieminēts Viralts, bet tur jau viņš nemaz nav pieminēts, viņu neminot ir mazliet runāts par viņa ofortu Elle.
Nu redzēs, ja Jūs to, ko tagad aizsūtīju jau būsiet lasījis, tad atcerēsaties. Varbūt tas būs tagad mazliet citāds, visas piezīmes vairs neatradu.
Saņēmu vēstuli ar naudu un apsveikumu un anketu iestāties Preses biedrībā. Neesmu paspējusi atbildēt, tas tūliņ jādara.
Es gaidu lai mani atraisa no ķēdēm. Nenāk neviens to darīt…
Es vāru ievārījumus. 51 mazs podiņš jau pilns. Un tomāti un firziķi un pašenfrūit (kā tos latviski sauc?) ir konservēti pudelēs un burkās dučiem. Eju lasīt blackberijas, tās esot lācenes. Varbūt. Viņas ir mežonīgas. Neviens ērkšķis nav tik traks. Pārnāku mājās nosvīdusi, saplosīta, pilni pirksti dzeloņiem, acīs spokojas melnā čūska, kā pūķis ķīniešu zīmējumos, kas iznākusi bij manā ceļā. Un tomēr tas labi. Būt mežā, pļavās, krūmu krūmos. Tikai vienmēr – jāatgriežas.
Gaidu Jūsu vēstuli.
Jūsu E. Dz.
P.S. Lūdzu sūtiet Kaimiņu Laikam, par ļaunu nebūs.
Meža ogās es drīkstu iet un dabūju tam laiku pa stundai, esmu mēģinājusi ņemt rakstāmos tur līdz, bet tur nevaru rakstīt, esmu tur mežonīga kā mežs.
T. p.
9.2.1957.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli, kā jau cerēju. Tā rakstīta pēc tam, kad esiet saņēmis manu, kuŗā jautāju – kas noticis, ka nerakstiet?
Jau nosūtot Jums nākošo vēstuli, šaubījos, vai to darīt, tas pārāk vaļsirdīga satura dēļ. Bet tomēr to izdarīju. Kaut kur nesen lasīts, man iedrošināja kāds teikums – „nekaunies no savām jūtām,” kas saskan ar manu vēlēšanos. Bet izlasot tagad Jūsu saņemto vēstuli, man tomēr ir savilkusies sirds – nevajadzēja to darīt. Jūs sakāt man, lai es neiedomājos, ka varu no Jums ko gaidīt. Manā bērnišķīgajā vēstulē Jūs redziet, cik ļoti esmu to iedomājusies. Bet es solos, ka uz priekšu es labošos. Man ļoti žēl, ja mana vēstule radīs Jūsos atkal kādu papildinājumu Jūsu nelabajam garastāvoklim. Manas dienas grāmatas dēļ, mazākais, nekreņķējaties. Ir arī lielāki vīri (sievas varbūt arī) rakstījuši par sevi pārāk vaļsirdīgi. Ja savu rakstīšanu gribu turpināt, es bieži pie sevis atgriežos. Un tā kā man labāk izdodas rakstīt pirmā personā, varbūt es pirmā personā rakstīšu par daudziem, bet tas vairs nebūs par mani rakstīts.
Esmu nosūtījusi Jums tagad 2 reiz pa dienas grāmatas lapai un Kaimiņu. Lūdzu pieminiet vēstulēs – vai saņēmāt?
Šinī vēstulē pielieku klāt L. Kalniņas vēstuli un to vēstuli ko saņēmu.
Par Kaimiņu es pārdomāju – es ar viņu nogaidīšu. Es mēģināšu vai es varu ko tikpat labu (tas ir labāku) uzrakstīt un tā iegūt tiesības runāt par visu. Varbūt tādam iesācējam runāt par sevi, ir stila trūkums (sabiedriska). Varbūt. Un tā kā man mazliet nelaba sirdsapziņa, ka es to daru, tad labāk ir nogaidīt. Šī netīrā sirds apziņa man ir tādēļ, ka tas iznāk tāds aizmugures darbs, ko es savā cīņā lietoju. Lai gan tas nav ar nodomu darīts, tomēr tas ir it kā nomelnojums. Labi, lai tas tā paliek. Patiesi, kad to uzrakstīju, nedomāju, ka to var tūlīt publicēt. Kādēļ man uzņemties jaunas iespējamās nepatikšanas, kur man to jau ir bezgala?
Mums nolija lietus, pēc ilga sausuma. Pasaule ir spodra, arī es pati spodrāka. Kaut Jūsu garastāvoklis arī labotos.
Jūsu E. Dz.
21.2.1957.
Bija tomēr skaista diena. Tukša, kā lauks un mežs, bet zaļa, visa zaļa, bez saules, bet ne vairs miglaina, kā vakar.
Kāda bija Jums?
Negribēju Jums sagādāt to, ko Jūs sauciet par tārpainu prieku un nepieminēju neko. Lai viss ir bez gala un malas un lai mēs nerīkojamies ar mēriem.
Esmu ļoti piekususi un vairāk šovakar nerakstīšu. Ir tomēr tāda sajūta, ka šodien ir kaut kas neizdarīts, vai nesagaidīts un ar to pašu ir jāizdzēš gaisma un jāsaņem nakts. No rīta ir vairāk ko cerēt. Un to sakot nāk prātā Akuraters „…tiek pievilts katrs, kas uzticējies rītam.”…
1957.27.II.
Dienas ir vēl diezgan gaŗas, bet pats nezinu, kur tās paliek? Jāsaka, ka šo pagājušo vasaru esmu pazaudējis nezinādams kā un kur. Ja apskatos, tad redzu, ka neko neesmu padarījis, kas būtu redzams. Gan daudz ir domāts, plānots, izlemts un atmests. Bet kas jau nav nekur padarīts, tas ir zaudēts. Cik daudz gan nav pa visu mūžu zaudēts šī aizplānotā laikā! Nav gribas ko nopietni darīt. No rīta, kaut gan jau sen ir gaišs un es esmu pilnīgi izgulējies, es neceļos, lai ilgāk uzglabātu atziņu, ka es vēl guļu un tāpēc man ne par ko nav jādomā. Tā vienu otru dienu pienāk pusdiena un es vēl grābstos ap visādiem niekiem, lai tik nebūtu jāuzsāk darbs.
Romāna rakstīšana velkas uz priekšu ļoti lēni un es vēl arvienu neesmu uz īsta ceļa. Gan esmu pirmo nodaļu vairākkārt labojis un pārveidojis un beidzot arī pārrakstījis ar mašīnu, tā kā varu teikt – sākums ir. Pašlaik pārrakstu un kombinēju otro, bet kas no tās iznāks, to vēl redzēs. Reizām uzmācas domas, ka bez pietiekamām zināšanām esmu pieķēries pārāk smagam darbam un viss, ko daru ir ūdens liešana caurā traukā. Bet nespēju arī šo darbu nomest tikai sākumā. Kaut kas manī tam pretojas. Gan jau tā ir bijis ar visiem maniem romāniem, ka esmu ar tiem cīnījies, kā ar saviem ienaidniekiem un pārspējis tos tikai ar lielām pūlēm. Bet varbūt, ka šī cīnīšanās arī ir tas, kas ir vajadzīgs? Kaut kas jau ir sevī jāpārspēj un jāsalauž, lai rastos kas, kā agrāk nav bijis. Neviens jau ar, cik zinu, nav skaidri pateicis, kas ir romāns? Vai tas ir vērojumu un pieredzes rezultāts, kādas nebijušas pasaules vai dzīves radīšana, jeb tas ir sevis paša izārdīšana un par jaunu kopā sašūšana? Tagadējo romānu rakstot man reizām šķiet tā, ka es it kā cenšos noārdīt pats savus pamatus, nemeklējot un neceļot nekā jauna, bet it kā pieradinot sevi pie tumsas, kuŗā pamazām jānogrimst. Bet varbūt, ka tas man tikai tā liekas, kamēr patiesību es nespēju pateikt. Un kas tad ir patiesība? Jo dienas jo vairāk tā kļūst nezināma un nesaprotama.
Vakar vakarā biju pie E. Dēliņa un runājām par nākamo Literāro pielikumu. Šī gada pirmo pielikumu Jūs saņemsit jau parītu. Tur uzstājas A. Neboise. Kad Jūs viņas stāstu izlasīsat, pasakāt man, ko Jūs par to domājat? Ar stāsta beigām kaut kas nav kārtībā, bet tā ir parasti gandrīz visu jauno autoru slimība – labi iesākt, bet slikti nobeigt, tāpēc to par lielu trūkumu nevar uzskatīt. Nupat lasīju arī Rīgas Literatūrā un Mākslā, ka viņiem tur tā pati nelaime.
Jā, tātad par aprīļa Literāro pielikumu. Es piedāvāju Jūsu Ingi un D. pret to nebij iebildumu, atskaitot tikai to, ka tas varētu būt pielikumam par gaŗu. Bet es domāju, ka par gaŗu nebūs. Tātad, vai esat ar mieru, ka stāstu izmantojam?
Nevaru iedomāties, ko Jūs tagad darāt? Droši vien tās pašas pupiņas, tomāti vai gurķi nosaka Jūsu dzīves ārējo pusi? Par iekšējo jau bail runāt, jo varbūt es ar savu pagājušo vēstuli esmu tur kaut ko no jauna sajaucis vai apgāzis? Bet kas jau ir tas nevar nebūt.
Avīzē lasīsit, ka Zīverts saslimis ar dzelteno slimību tā kā vajadzējis novietoties slimnīcā. Tas Sidnejas projektos ienesīs nepatīkamas pārmaiņas, jo viņa lomu izrādēs nu būs jāspēlē kādam citam. Bet nelaime jau nenāk brēkdama.
Mans Negantnieks vēl arvienu nav paguvis atkulties līdz mūsu kontinentam, tā kā es to nevaru Jums aizsūtīt. Bet galu galā tas jau arī nav nekāds zaudējums.
Nav nekādas īstas vēlēšanās pēc kaut kā, bet tikai bailes, ka drīz būs atkal rudens un ziema ar zemo un bālo sauli, kas mani nomāc kā slimība. Tomēr – es gaidīju, kad atnāks lakatiņš, bet tas neatnāca… Ne viss, ko gaidām, piepildās, bet tomēr ir labi, ja ir kas ko gaidīt.
Es sev saku, ka gaidu, kad parādīsies jaunais mēneša sirpis pār Heidelbergu, jo tad tur ir patīkamāk staigāt nekā tikai spuldžu gaismā, jo vienumēr liekas, ka kāds staigā blakām.
Jūsu J. K.
27.2.1957.
Šodien saņēmu Jūsu otru vēstuli. Abas viņas ļoti labas. Nezinu īsti kādēļ, bet rodu viņās patvērumu un atbalstu. Jūs sakiet – tikai illūzija. Viss ir tikai illūzija. Nekā mums nav paliekoša šeit. Nekā nav ko mēs varam satvert, paturēt un iegūt. Nav it nekā. Varbūt lietas, varbūt vecs kabatas pulkstenis. Tas paliek tavs līdz galam. Nekas vairāk. Pat bērni, un tie pirmkārt, katru dienu zūd. Viss ko mēs cits citam varam dot un iegūt, ir mazumazuliet līdzdalības un tuvuma. Mazuliet siltumas, tas ir viss. Viss ir illūzija. Viss aizplūst. Un beigās ir varbūt vienalga, vai esi ko zaudējis kas bijis gadiem tavs, vai tikai īsu brīdi.
Cilvēks ir tomēr tāds, ka viņš cenšas iegūt un paturēt, paturēt nemaināmi. Tā ir viņa kļūda, kas nes tikai postu.
Tas nav labi un nav pareizi, ja Jūs sev pārmetat kaut ko par Jūsu dēla traģēdiju. Jums to nevajaga domāt, tās ir ļoti smagas domas un nevar neko līdzēt, tikai postīt. Mums nav iespējams par visu būt nomodā, visu veidot. Mēs esam akli pret savu, tāpat kā pret tuvāku likteni.
Neboisai varat dot Kaimiņu izlasīt, tas neko nevar kaitēt. Varbūt tas arī nebūtu neko kaitējis, ja Jūs viņu būtu nosūtījis, bet mierīgāk es esmu tā, ka viņš tagad netiek iespiests. Es tāpat cīnos ar darbu pāŗveidošanu, kā Jūs. Ik darbs, kas man jau reizi ir šķitis gatavs, pēc zināma laika ir pārveidojams. Līdz šim man liekas, es savu uzrakstīto pārlabojot, daru to labāku. Bet ar vienām un tam pašām tēmām nevar nodarboties par ilgu, tādēļ ja es kaut ko esmu it kā pabeigusi, es to sūtu Jums, lai es nesāktu no gala to pašu. Jo liekas, tas nenāk no tā, ka uzrakstītais neapmierinātu, bet no tā, ka mēs pārveidojamies un gribam arvien ko jaunu likt klāt.
Spēlēju divus līdz šim man svešus, nespēlētus komponistus – Debissi un Skrabinu – tas tomēr ir skaisti atklāt jaunas pasaules un atrast viņās zīmes no savas pasaules.
Jūsu depresija ir piemetusies man. Lai gan es turos cik varu, man ir briesmīgi žēl manas dzīves. Es gribētu ko vairāk – bet nav nekā vairāk.
Jūsu E. Dz.
Paldies par to, ka manu darbu vēl reiz esiet slavējuši. Par labu man tas nāks. Ja pati būšu laba.
T. p.
