1957.4.1.
Paldies par smaržīgo Ziemsvētku dāvanu. Jaukas rokoko meitenes un veca pasta kariete un maigais mandolīnists!… Un tad tūliņ dzīves proza: es nēsāju lakatiņu blūzes kabatā, lai smarža arvien būtu pie manis. Bet esmu izklaidīgs un vakar pildot vešerienes pienākumus atcerējos par mazo lietu tikai tad, kad blūze jau bij mirkusi ūdenī divi stundas! Vai tas būtu pārāk sentimentāli, ja es aizsūtītu to Jums atpakaļ un pēc tam saņemtu atkal tādu, kāds tas bij? Un pēc tam šad un tad to atkārtotu? Vasīlijs Gogolis varējis rakstīt tikai tad, kad galda atvilknē bijuši pūstoši āboli… Ir dažādas mīlestības.
Tagad par mūsu rakstnieku vakaru. Prof. K. Ābele lasīja savas dzejas gan ļoti izteiksmīgi, bet par ilgi, tā kā jaunajiem ar to tika atņemts laiks. Lūcija Kalniņa lasīja Jūsu stāsta fragmentu ļoti labi, pēc izteiksmes spriežot viņa dzīvoja saturam līdzi. Vēlākajā burzmā man neizdevās ar viņu parunāt, lai uzraksta savu atzinumu, bet es to izdarīšu vēlāk, kad atkal satikšu. Pirms lasīšanas viņa man teica: „Es raušu vaļā visu to stāstu!” Bet tas jau nebij iespējams. Aplausi bij sirsnīgi un zālē bij pāri par 200 klausītāju. Lēmane un Kalniete pašas lasīja savus darbus. Dzintars Veide labi nolasīja Iksena poēmas fragmentus, bet jaunā aktrise Kaziņa pilnīgi sabojāja divu autoru darbus, tā kā man uz viņu ir dusmas un es viņu vairs neuzskatīšu par Kaziņu bet par kazu.
Vakars nebij daudz gaŗāks par divām stundām un pēc tam honorācijas pakavējās ‘pie glāzes tējas’ un Bārda taisīju humoru. Es pārrados mājā tikai ap 2 pēc pusnakts.
Ceru, ka esiet saņēmusi Literāro pielikumu? Kā Jums tas patika? Uz priekšu varbūt izdosies labākas un smukāks… Februāŗa numurā nē, bet kādā no nākošajiem ievietosim Ingi. Literārajā pielikumā ceru iedrukāt arī kādus no negodalgotajiem darbiem tiklab prozā kā dzejā.
Gleznu izstāde bij patīkama. Labākais darbs tur bij O Bisenieka Pestītājs, tomēr godalgot dažu apstākļu dēļ vajadzēja G. Jurjāna Peldētāju. Man nepatika arī daiļmantniecības skatē godalgotais šķīvis un visas manas simpātijas piederēja Dreimanes audumiem. Bet arī te es nespēju savas domas dabūt cauri un godalgu saņēma Pūce par šķīvi.
Avīzē varēsit lasīt manu ļoti konspektīvo filozofiju par abām skatēm. No pārējiem Kultūras dienu sarīkojumiem noklausījos kopkoŗu koncertu, kur vislabāk patika vīru koris un gandrīz visas dziesmas ko dziedāja Adelaides, Melburnas un Sidnejas jauktais koris. Zālīša un A. Kalniņa dziesmas, ko dziedāja 1. koncerta daļā, man kā arvienu, tā arī tagad palika nesaprotamas un no visas pirmās daļas es īsti dzirdēju tikai korāli Ak, Jeruzāleme, modies. Melngaiļa Senatni un Vītola Beverīnas dziedoni. Laikam jau man ir pārāk standartizēta gaume!…
Svētkos iepazinos ar vairākām Sidnejas un Adelaides honorācijām, bet negribu Jums attēlot savas domas par tām. Vispār jāsaka, ka šīs Kultūras dienas man patika daudz labāk par tām, ko redzēju 1954. gadā. Ak, jā! Vēl par teātri. Tas bij pēc manām domām tīri labs, lai gan Štāls nebij iedrošinājies izmantot par paraugu tos Sešus mazos bundziniekus, kādus kādreiz redzēju mūsu Dailes teātrī Rīgā. Šitie bij pārāk pilsoniski godīgi. Tā, kaut piemēra dēļ, te bungoja visi iedami rindā, bet Dailes teātrī bundzinieki sēdēja bundziniekiem kaklā.
Esmu bišķi noguris, tāpēc ka sākot ar Olimpiādi, līdz pat vakardienai mājā arvienu bij svešpilsētu ciemiņi, ar ko pajuka parastā dzīves kārtība. Vakar un šodien nu atkal esmu mājās viens pats un viss iet pēc parastā standarta; bārdas skūšana, kafija, brokastis Jusim, rakstāmmašīna, tēja, pusdiena vistām un pičiem, atkal rakstāmmašīna un tad ne šis ne tas, resp. lasīšana, smēķēšana un – vakars. Tikai vakar drusku sāku sajust vasaru, jo pirmo reizi nosvīdu. Braucu, izmeties kreklos no Latviešu nama St. Kildā uz mājām ar savām grāmatām un manuskriptiem, kas bij izstādīti Kultūras izstādē.
Tamužas kundze nebij varējusi atkulties no savas Bičvorsas uz Kultūras dienām, savā vietā atsūtīja man vēstuli. Es no tās izrakstīšu to vietu, kuŗa attiecas uz Jums.
„Par pirmās vietas ieguvēju pēc pēdējā Literārā pielikuma jau vairs nav šaubu. Ja viņa būtu atbraukusi, man tik ļoti gribētos dzirdēt, kā viņa pati savu stāstu nolasa. Es esmu iemācījusies klausīties paša autora lasījumā kā kādreiz Klāra Zāle lasīja – tas bij mākslas darbs un tik ļoti izjūtams, ka viņas dzeja ir viņas pašas daļa. Ar šo autori tas šķiet būs tāpat, tā ir dvēsele sprostā… Tur aiz koku galiem ir Sidneja un tur – man nav nekā. Nedrīkst būt. – Viņa radīs lasītājos atbalsi, viņā ir tik ārkārtīgas ilgas pēc kā cita, nekā pēc sava sprosta. Kā kādreiz Porukam pēc baltajām drānām un tik milzīgi daudz dziļa spēka. Vienkāršāko lietu apraksti viņas rokās top apslīpēti par mākslas gabaliņiem. Viņa ir ar pilnu vārdu sakot jauna zvaigzne mūsu literatūrā. Ja viņa ir atbraukusi, sveiciniet no manis un varat teikt, ko es domāju. Ja nav, es labprāt sagaidīšu viņas adresi.”
Ja domājat uzsākt saraksti, tad te ir A. Tamužas kundzes adrese:
Bridge Road, Beechworts / Vic.
Ja gribiet, varu viņai aizsūtīt Jūsu adresi.
Jūsu J. K.
—————————
[not included in book]
1957.
Šī ir pirmā vēstule ko Jums rakstu jaunā gadā. Kaut nu varētu rakstīt priecīgi. Esmu gan ļoti nepacietīgā gara stāvoklī, jo kopš decembra pēd. nedēļas, neesmu bijusi Wyongā pēc pasta. Tur nu droši gaida kāda interesanta vēstule no Jums. Varbūt ar visām ziņām, kā gāja rakstn. dienā, kas ir godalgots rakstnieks u.tt.? Par visu to es nekā nezinu, viss te ir kluss kā ezera dibenā un es nekā nezinu kas notiek, ir noticis – kur arī man ir bijusi kāda daļa.
Tikko beidzu rakstīt kādu garu, gan it kā pienākuma vēstuli angļu valodā un esmu sajukusi no lielas domāšanas, bet ir prieks, ka esmu ar to galā un tagad brīvi varu nodoties pļāpāšanai un domāšanai par to – kas pats iekrīt prātā.
Šovakar citi visi no mājas ies vēžot uz jūru. Lai gan arī man gribētos šai izpriecai nodoties, nezin vai tomēr nepalikšu mājā, lai būtu viena. Tagad ir jācīnās ar tomātu lasīšanu – nogurstu fiziski un nevaru atlaboties. Domāju jau ka būšu saķērusi kādu kaiti no lielās locīšanās, bet varbūt ka nebūs arī tik traki.
Biju nedēļu atpakaļ kādā skaistā bagātā mājā, ar skaistu flīģeli un skaistu ģimeni – bet es ļoti bēdīgi aizstāvēju savu labās spēlētājas slavu – es biju ārkārtīgi nervoza, neticēju sev. Vīrs bija līdz un tas manu nervozumu padara gluži bīstamu. Tomēr es cīnījos kā lauva. Man tie cilvēki gluži labi patika un kādu interesi par sevi es arī viņos atstāju. Tā kā tas notika Gosfordā, kur man būs jāsāk mūz. stundas, tad tas ir ļoti svarīgi.
Ak – viegli jau nav.
Ikdiena, labāka vai ļaunāka, tā vien visu paņem. Ilgotās brīvdienas nevaru saredzēt.
Tagad ļoti, ļoti vēlos dabūt rokā Jūsu vēstuli. Bet nezinu vēl kad tas notiks. Inese uz skolu tur nebrauc. Viņa strādā kā pārdevēja jūrmalas pilsētiņā Entrancē, tā ir uz otru pusi no Wyongas. Varbūt Inese strādās vēl tikai vienu nedēļu, lai 2 ned. pirms skolas būtu pavisam brīva – tad arī man būs vieglāk. Tagad nemaz nav brīvdienu. Nav palīga, tikai man ir jāpalīdz lai viņa tiktu laikā uz darbu.
Kā Jums iet? To varbūt lasīšu vēstulē.
Man nebija nekādu svētku, nekā iejūsminoša. Svētku vakarā gan klusi paciemojamies pie jaunajiem austrāliešu kaimiņiem, un jaunu gadu sagaidījām te ar viņiem – tas tomēr bija ļoti, ļoti ikdienišķi. Pirmos svētkos aizbraucām peldēties un pa to laiku kāda latv. ģimene mūs velti bija nomeklējusi.
Otros svētkos lasījām tomātus. Tā tas iet tagad visu laiku.
Kā gribās kā vairāk! Kādas pārmaiņas! Kaut kā lielāka! Ja nekā cita – tad vientulības! Bet tās nav un nekā cita nav.
Tik pelēki vēl liekas nekad nav gājis svētkos. Lai gan man būtu bijis jājūt, ka kaut kas mazliet neparasts ar mani notiek – to nejutu.
Ar dien.gr. iespiešanu laikam nelaimi neesiet izdarījis. Te neviens par to nekā nezin. Tāpat, ja Kaimiņu iespiestu Am. Laikā – nekāda nelaime nebūs. Domāju, ka tā viņam būtu gluži laba vieta un to varēs sūtīt tur. Bet vai nebūtu jāpatur noraksts? Man tā nav. Ir tikai kaut kas nepilnīgs. Man ir žēl tā raksta, ko Jūs neesat saņēmis. Kāda daļa no tā bija ar lielu aizrautību rakstīta, lai arī tā bija neganta. No tā es sameklēju kādu daļu no melnā raksta. Varbūt kaut ko rekonstruēšu. Man vienmēr ir tik maz laika, un es tik ļoti esmu uz uzrakstītā pārgrozīšanas, ka man iznāk arvien tikai viens manuskripts, ja tas pazūd, tad tas pagalam.
9.1.57.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies!
Es bez tā ko rakstiet, vairs nevarētu izturēt. Es sāku noslāpt. Es dabūju bieži galvas sāpes un laikam arī temperatūru paaugst. no satraukuma. Tik ļoti es kāroju brīvības. Es gribu strādāt. Rakstīt. Liekas – nekad vēl vienaldzīgāk dienas mani aprijušas, kā tagad. Fiziski nejūtos labi. Kaut kas no pupu lasīšanas ir piemeties, bet jālasa tomāti. Es cīnos un gribu pārvarēt arī fiziskās kaites, es esmu bijusi ļoti vesela, izņemot sirdi, kas nav stipra.
Sakiet lūdzu, mīļu paldies L. Kalniņa kdzei. par mana stāsta lasīšanu. Esmu patiesi viņai ļoti pateicīga, ja viņa to lasījusi ar patiku un prieku. Tas man dara labu, to zinot un tas darīja labu manam stāstam.
Cik noprotu no vēstules – tad otro un trešo godalgu saņem Lēmane un Kalniete.
Un – dzejdarbos?
Avīzes pielikumu saņēmu, paldies! Bet avīzi pašu nē.
Pielikums šādā veidā kā tagad, ir jaukāks. Bet stāsti man nepatika, arī mans pašas nē. Kad pārlasīju otrreiz (pēc 2 citu autoru stāstu izlasīšanas), tad nomierinājos. Bet tas neko nenozīmē, ar zemas kvalitātes darbiem nav ko sacensties.
Daudz paldies Tamužas kdzei. par labiem vārdiem. Viņa cildina jau par daudz. Bet ka tā mani var cauri redzēt – to nezināju, lai arī tā ir patiesa dien. grāmatas lapa.
Un paldies Jums par gudro izkārtojumu ielikt pielikumā tagad taisni to, kas izrādās ir apliecinājums, ka godalga man piešķirta varbūt pēc nopelniem.
Tas viss labi. Bet manu prieku noslāpē tas, ka nevaru strādāt un nav arī kam prieku teikt un kas mani atbalstītu un mudinātu uz priekšu reāli pašķirot ceļu – dodot brīvu laiku. Te nevienam nav par to daļa. Es esmu kalpone un vergs un man nav nekādu tiesību vairāk.
Bet kaut kā man ir jālaužas tālāk. Man ir mazliet vairāk nekaunības un varbūt mazliet vairāk drosmes aizstāvēt savas tiesības, kaut visniecīgākās.
Es gribētu uz nedēļu aizbēgt, tikai uz nedēļu – bet neticu, ka izdarīšu to. Tagad nevar, jo Inese strādā. Tad drīz jau būs skolas sākums. Laiks ir bijis silts, bet jūrā esam pavisam maz bijuši. Labais laiks aiziet tomātos. Redziet – tomāti ir tik pat nelādzīgs augs, kā pupas!
Bet pag. gadā, kad es lasīju pupas pie kaimiņa un žēlojos Jums, ka viegli nav – Jūs mani mierinājāt un teicāt – ka varbūt es kaut ko iegūšu. Varbūt kaut ko, ko es nezinu. – Jūsu vārdi piepildījās. Iznāca stāsts, kas mazliet izceļas manu citu vidū ar to, ko tas man panāca.
Kas ir tie piči ko Jūs barojiet? Ka Jums ir vistas, to arī uzzināju tikai tagad.
Ar to kabatas lakatiņu – tā nu bija viena liela aušība. Tagad gan tam būs jāpaliek te, nav jau telpas šai vēstulē. Sapuvušu ābolu smarža ir laba, saprotu, ka Gogolis to varēja mīlēt. Viņam ir bijusi skaista bērnība, es pēc tā spriežu, un viņš viņā ir smēlies spēkus vēlākai dzīvei. Jā – nieki varbūt visi nemaz nav tik mazi.
Šodien vēstule jānosūta. Tā tad – kas bija praktiskā pusē sakāms? Tā ja Ingi iespiedīs pielikumā, būs labi. Svītrojiet to virsrakstu, ko es tur uzliku tam stāstam un sauciet to – Inge. Mēs jau tā viņu saucam un tad tas arī ir īstais vārds. Ja tur vēl iekšā būtu kādas mazas ‘problēmas’ – tās virsrakstā nav jāklāsta.
Kaimiņu būtu labi sūtīt Laikam – tikai vai ir drošs ceļš, kā to izdarīt.
Tas nu ir viss. Mūzika man paņem daudz laika – atlicināt katru dienu viņai stundu, vai pat pusotras – tas ir grūti un tas izsmeļ visas mana laika un enerģijas atlikušās rezerves. Bet kādu dienu jāmēģina būs ielauzties kādā no iesāktiem vai iecerētiem stāstiem.
No jūsu dienas kārtības apraksta redzu, ka Jūs romānu rakstiet. Tas labi.
Sveicinu!
Jūsu E. Dz.
P.S. Tamužas kdzei. manu adresi varat sūtīt, vai arī tikai pateicību par viņas labiem vārdiem, vairāk nemaz nevaru gaidīt.
T.p.
1957. 1. 11.
Redziet nu! Kas noticis? Jūs jautājiet. Bet nav noticis nekas, tikai atklājusies lieku reizi vīrieša egoisms un nolaidība, kuŗus taču Jūs tik labi pazīstiet. Droši vien sava daļa no mana nelāgā garastāvokļa būs radusies tāpēc, ka esmu izdarījis Jums lāča apkalpojumu, ievietodams Dienas grāmatu avīzē. Nevaru pierast pie domām, ka man darīšana ar sievieti, kuŗa nav līdzīga bohēmiskajām dāmām. Par tām man nav nekāda bēda, kaut arī viņas visu dienu stāvētu man priekšā uz galvas. Ar Jums ir citādi. Ir arī sirds apziņas pārmetumi par to, ka esmu Jūs pieradinājis pie savām vēstulēm, tā kā Jūs tās gaidiet un kad nu to nav, tad Jums jājautā – kas noticis? Man vajadzēja būt apdomīgākam un neradīt Jūsos illūziju, ka variet no manis ko gaidīt. Tas ir slikti ja rada illūzijas, labāki ir ja tās izposta. Savējās esmu noārdījis līdz pamatiem, kaut dažu ir bišķi žēl.
Tagad baidos, kā būs ar Kaimiņa iespiešanu, kaut arī Amerikā? Ka neiet tāpat kā ar Dienas grāmatu? Jums ir svarīgi, ko citi par Jums domā, Jūs pārāk cieši esat saistīta ar dzīvi. Vai ir tik svarīgi, ka dara to, kas viņiem nepatīk? Protams es pats nekad neesmu domājis, ko teiks citi, bet tāpēc jau man bijis jāpārdzīvo ne viena vien traģēdija un jāatsakās arī no illūzijām. Vai Jūs arī to gribiet? Kalpot kādai mākslai ir baiga lieta, tāpēc es Jums nekā nedrīkstu ieteikt, drīzāk tad gan atrunāt, jo ir taču jādzīvo un Jums varbūt diezgan ilgi. Pārdomājiet un pasakiet man savas domas. Es darīšu tā, kā Jūs gribēsit.
Pirms trim dienām nosūtīju Jums vēstuli, vakar trīs avīzes numurus. Kāpēc neesat avīzi saņēmusi, es nezinu, jo ar ekspedīcijas lietām man nav nekāda sakara. Jums par to jāraksta E. Dēliņa kungam. Es Jums nosūtīju savas avīzes, jo mūsu mājai piesūta trīs eksemplārus. Bet pagājušā gada 367. avīzes numurā ir gaŗš paziņojums par Literārā pielikuma paplašināšanu. Vai tas neradīs jautājumu, kur palicis pats pielikums? Jums uz to jāsagatavojas.
Jūs nu esiet izlasījusi L. Kalniņa kundzes domas. Tādas pat, kā jau Jums teicu, te ir arī citiem. Bet ir arī citāds domas. Ir tādi cilvēki, kam Kaimiņš nepatīk (jau no tā mazā fragmenta ko viņi dzirdējuši). Viņiem nepatīk arī Dienas grāmata. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka viņi Jūsu stāstos neredz nekādas idejas… Ķikure stāsta tikai pati par sevi! Pie dažādām domām ir jāpierod, jo reiz jau kāds darbs atdots citu rokās, tad viņiem arī ir tiesības teikt par to visu, kas vien iekrīt prātā. Ir jāsaprot, ka mēs arvienu rakstam tikai tiem cilvēkiem, kam ir ar mums kaut cik vienāda garīga konstrukcija. Pārējie mūs nesaprot un domā savu, kaut gan dažreiz runā citiem līdz, jo īpaši tad, kad ir darīšana ar jau ļoti pazīstamu autoru.
Vakar pie manis vairāk stundu ciemojās A. Tamužas kundze. Tad izrunājamies plaši un dziļi par visādiem literāriem jautājumiem. Arī viņai dikti gribās rakstīt, protams kritikas jeb apceres. Bet tas tik pat kā nav iespējams, jo tāpat jāstrādā kā Jums un bez tam ‘viņš’ negrib ka viņa raksta. Laikam visi ‘viņi’ ir apmēram vienādi, jo to pašu, ko no T. kundzes, dzirdu arī no citām mūsu meitenēm… Jāgaida, ko teiks 2. godalgas ieguvēja N. kundze, jo arī tai šķiet stipri patīk rakstīt, bet arī viņai ir vīrs.
Par sevi grūt ko teikt. Vēl vienumēr it kā mīņājos pa pakulām – nav ne kādas īstas gribas ne arī veiksmes.
Ak jā! nevaru īsti saprast, kas tās par vēstulēm, kuŗas Jūs saņēmusi un kas Jūs aicina kaut kur braukt? Vai tās parakstītas ar vārdu?
Un kur ir minētās vietas? Un kas domāts ar šo braukšanu? Vai tas, ka Jums tur piedāvā mājvietu? Ja tas domāts nopietni, tad nav iemesla nekādai panikai. Tas tad varētu nozīmēt to, ka ir kādi atsaucīgi lasītāji, kas dzīvo līdzi tam, ko izlasa. Jūs par to tad varētu priecāties, jo tas var nākt Jums kā autorei par labu. Ja tā būtu tikai zobošanās, tad jāuzņem ar humoru, jo šā vai tā, tas rāda lasītāju interesi un ko tad vēl vairāk jauns autors var vēlēties. Tas ir arī labāk nekā tad, ja lasītāju sāktu savas domas izklāstīt lasītāju vēstulēs avīzē. Tagad ir tāda mode, ka katrs runā kur un kā var, jo ir pārliecināts, ka taisni viņa domas ir 100% pareizas.
Tas ir labi, ka Jūsu Inese izcīnījusi sev stipendiju, jo taču ar to rodas apziņa, ka jau kaut ko spēj pats darīt savā labā.
Vakar biju teātrī. Tur rādīja Vulfa komēdiju Līnis murdā. Svarīgs šai lietā ir tas, ka lugas varonis Līnis ir mans bijušais skolnieks, bet viņa māsa bij pirmo reizi uzstājusies kā dekorators, gleznodama dekorācijas. Jaunā dāma ir studente un man labi pazīstama. Viņa studē ģermāņu literatūru, mākslas vēsturi un glezniecību.
Jūsu J. Kalniņš.
————————
13.1.1957.
Šodien mēs trīs sievieši bijām Wyongā uz rentgenu (te tas atkal obligāti), bijām krietnu pus dienas vienas kopā un jutāmies ļoti labi. Tur saņēmu Jūsu vēstuli. Tanī ir kāds teikums par to, kā gan tas ir – būt kopā trim sievietēm, un – varbūt tas esot labi. Protams tas ir labi, brīnišķīgi. Braucot turp es domāju par to, ja mums ļautu vaļu dzīvot tikai trijām kopā! Un tad man bij par to jādomā, cik labi kādu laiku mums ietu. Mēs pelnītu un iztiktu un brīvdienās klīstu apkārt priecādamies par niekiem. Bet tagad mums maz prieka.
Šodien izmainīju pirmo 5 mārciņu zīmi no tā, ko Pranks atsūtīja. Pirku mājas kurpes. Un tad – nu tad man makā palika sīkāka nauda!… Mēs apstājāmies visas trīs pie grāmatu veikala loga. Skatījām grāmatas. „Nu apskati, apskati, ko var dabūt,” es teicu Inesei. „Vai tu kādu domā nopirkt?” viņa tik ļoti līksmi iesaucās, ka lai gan es to īsti vēl nebiju izdomājusi, tas bija jāizlemj tūlīt, ka – domāju gan nopirkt. Mēs iegājām, bet tanī veikalā nekā laba nebija. Dzidra iekāroja kādu spēļu kasti un gribēja katrā ziņā to pirkt, pati par savu naudu (par zīmējumiem viņa ir saņēmusi 50 šiliņus). Bet es negribēju viņai to ļaut. Tad Inese zināja otru veikalu, kur labākas grāmatas. Mēs aizgājām tur. Un pēkšņi Dzidra atrada sev kārotu grāmatu, Inese atrada sev, un tā kā tās abas nebija briesmīgi dārgas, es jautāju pēc Steinbeka sev. Tas bija East of Eden, mēs nopirkām šīs trīs grāmatas un jutāmies kā debesīs. Inesei Perlas Back, man Steinbeka, Dzidrai kādas sērijas bērnu literatūras turpinājums, visas glīti iesietas £2,2,6. Jaukākais bija tas, cik vienādi bijām visas apmierinātas, ne Dzidrai vairs vajadzēja spēļu kasti neko, pat tūlīt izlēma – ēdamu tagad vairs nepirksim, jo iepriekš bijām runājušas iet kafejnīcā un atpūšoties dzert tēju. Tagad ne no kā vairs nebija grūt atsacīties. Tas mani ielīksmoja vēl vairāk, kā iegūtais Steinbeks. Mēs tomēr nopirkām pa saldējumam un atvērām glīto grāmatu paciņu, lai apskatītu iegūto dārgumu. Dzidra tam bij pretī – lai stāv līdz mājai, tik glīti iepakotas. Bet Inese gluži tikpat uzmanīgi atkal ietina un aizlīmēja.
Redziet, tādas arī ir sievietes. Viņas nepriecājas tikai par gaļu tirgū, kā Jūs reiz bijāt novērojuši.
Starp citu, kad pārdevēja mums grāmatas iesaiņoja, mēs viņai pateicāmies sirsnīgi un teicām, ka katra dabūjam sev kāroto.
„Bet kur Jums, vai Jums nevajag savu?” viņa prasīja man.
„Steinbeks,” es teicu.
„Ah! Es domāju – tas dadijam…”
Tas liek domāt, ka Jūsu novērojumi tirgū tomēr ir raksturīgi sievietei, mazākais, šinī zemē. Un man pēc pārdevējas domām pienācās kāda Bālā grāfiene modernākā ietērpā.
17. 1. 1957.
Dienas iet pārāk ātri. Neesmu paspējusi Jums ne vēstuli nobeigt, ne nosūtīt. Bet rakstīt gribēju daudz – par Jūsu Negantnieku, par Kalna Kuļu Viktu, par Jusi un citām lietām. Uzrakstīju tikai nedomāto – par mūsu grāmatu pirkšanu. Bet šodien vēstule ir jānosūta.
Klāt ir arī Dienas grāmatas lapas.
Jūsu E. Dz.
————————
[not included in book]:
[no date, page 2]
… pavisam nepieminētu gadmiju?
Nosūtu Jums kādas dien. grām. lapas. Vienmuļas pārdomas, kas uzrakstītas manā dien. grāmatā.
Saņēmu kādu vēstuli, (kā Ķikure) tā mani aizskar nelabi, lai gan laikam ir domāta labi. Man piedāvā adresi, kur braukt un tur varēšot dabūt vēl citas 5-6 adreses – tikai lai nerīkojoties ar cirvi. Briesmīgi tas ir, ka esmu savu dien. grāmatu publicējusi. Es par to par maz domāju. Kad es ko rakstu, lai cik intīms tas ir, tas it kā saturā viss atkāpjas no manis, nav vairs mans. Tikai stils, izteiksme, iespēja savažot īstenību vārdos mani aizrauj un mani atsvabina no fabulas īstenības. Bet citi to protams var salasīt, jo tas jau ir īstākais ko var redzēt – fabula. Kaut nu es noturētos kaut cik. Žēl ka ir pazudusi viena dien. grām. daļā ko Jums sūtīju. Centīšos to atjaunot jo atradu lapiņas ar galveno pamatu – melnā rakstā par to. Tikai dienas daļas trūkst bet to varēšu otrreiz uzrakstīt. Arī tā dien. gr. daļa ir asa, bet varbūt ne tik taustāma mana ikdiena.
Jā, tā vēstule, ko saņēmu varbūt ir domāta labi, (pat 2 markas pieliktas atbildei) bet manī tā saceļ paniku. Es nedomāju, ka es rakstu par sevi – lai gan es to patiesi daru un es to zinu.
Jums aizsūtīju vēstuli, tikko saņēmu Jūsējo, tas ir ap 8. vai 9, 10 janvāri, labi neatceros.
Ceru, ka Jūs rakstīsiet un šis tukšais veltīgi gaidītais laiks būs kāds pārpratums.
Gaidu!
Jūsu E. Dz.
P.S. apskatīju avīžu num. – mums trūkst 368 un 367 numurs. Lūdzu atsūtiet no red. ja varat. N. 367 laikam bija pielikums – to pielikumu saņēmu, to nevajag sūtīt.
Samaksāta avīze vēl nav, bet to jau kārtos visā drīzumā.
T.p.
P.P.S. Inese šodien saņēma ziņu, ka ir eksāmenā ‘vinnējusi’ burseriju, £58 gadā līdz ģimnāz. beigšanai – tas ir 2 gadi.
T.p.
—————————-
19.1.1957.
Paldies, ka apciemojāt tikko! Inese iedeva vēstuli. Esmu mājās uz pus dienu viena. Citi aizbrauca uz jūrmalu. Ļoti silta diena. Svētdiena. Bet man nebūs laika svētīt. Iespējams ka atnāks ciemiņi, kāds vecāks latviešu pāris, vistkopji. Tāpēc kamēr citi jūrmalā, ir jāsagatavo pusdienas, jāizcep pāris kūkas un jāpabaro vistas, suņi, jāpagludina, jālāpa, jāizmazgā virtuve un tā tālāk. Tāda ‘mess’ te ir vienmēr. Dažreiz esmu nogurusi, lai vēl laikā pasteigtu, teiksim, virtuves mazgāšanu un neatstātu uz svētdienas rītu, citreiz Steinbeks tik neatvairāms, lai paliek viss, tam jāpadodas! Citreiz cits tikpat dārgs aicina. Ko lai daru! Jums tur suņu dienās kādam brīvs laiks!!! Dieva brīnumi! Mums te visu laiku iet kā pa rijas kulšanu. Nevienam nekad nav laika. Katram ir kāds dārgs kakts, pie kuŗa nevar un nevar piekļūt, vienmēr par maz laika. Inese brauc ik pārnedēļas uz Sidneju, uz kādu sporta klubu disku sviest. Otra diena nedēļā te pat jācilā svari ķermeņa attīstīšanai, katru dienu jāmet disks. Inese vakar pārbrauca no Sidnejas, savā klubā (savā vecumā) labojusi tur uzstādīto diska mešanas rekorda tālumu par 4 pēdām. Tas viņai ar sportu. Tad grāmatas: viņai skolotājas atzīmējis kas būtu jāizlasa pagājušā gadā – 96 grāmatas. Starp tām ne mazums tādā biezumā, kā Golsworthija Forsitu dzimta. Inese lasa ka galva kūp, bet pietrūkst laika. Pietrūkst tagad arī grāmatu. Franču gan stāv vēl nelasītas. Viņa ir nodomājusi un sākusi honor’us angļu un franču valodās. Pa vidu lasīšanai ir dažas vēstules jāraksta, jāšuj (blūzes un spilveni) tad mūžīgi jāmazgā un ‘jāstērķelē’, jo zināt, ka tagad viņas valkā atkal stīvinātus apakšsvārkus. Pa reizi jāaizbrauc uz jūŗu. Mēs burtiski skrienam pakaļ savām darāmām lietām un nevaram neko saķert. Pa vidu vēl vajadzētu virtuves mākslās pavingrināties, bet – nav laika. Tikai kādus saldumus, ko sauc te par maršmelovu, Inese pāris reizes gatavoja gaidot savu latviešu draudzeni ciemos. Tagad sākas atkal ogu laiks. Melnās lācenes aug apkārtnē, man būs pašai jāskrien un jāvāra ievārījums, meitenēm vairs tikai nedēļa brīva. Tā mums iet. Laiku brīvu mums neviens nav redzējis, nezin kādēļ tas tā ir. Mēs esam par daudz rijīgi! Inese lasa. Dzidra lasa. Es lasu, Inese sporto, Dzidra zīmē, es spēlēju, rakstu un tā tālāk, un tā tālāk. Abas meitenes krāj markas, tad izgriež un salīmē kādā burtnīcā visas bildes no baleta ko var žurnālos atrast. Dzidra arī spēlē. Bezgala daudz vēlēšanos. Bet sīkumu un nekārtības tik daudz. Ka šīs kārotās lietas ir mūžīgi it kā aizliegtas, it kā slepeni vien iegūstāmas, jo: vistas, olu ņemšana, tīrīšana, pakošana, govs slaukšana un vadāšana uz kaimiņa ganībām pāris mailes turp un atpakaļ un tā tālāk, un tālāk. Nu vai Jums ir mazliet jēga kā mums iet? Bez tam nav ne silta ūdens krānos, ne mazgājamās mašīnas, ne putekļu sūcēja – pasargi, kas tos te varētu sasūkt! Mums nav arī šujmašīnas un es savus priekšautus in Inese savus ‘krūzainos’ apakšsvārkus sašujam ar rokām. Mums te ir aizvēstures un šodienas maisījums, mēs cīnāmies bez mitas. Dzidra ir uzrakstījusi divas mazas lugas kādām jaunatnes sacensībām. Vēl nav zināms iznākums. Viņa tās rakstot man kaut ko atklāja. Viņa raksta, raksta, tad ķeŗ papīru un zīmē. Viņa man saka: „man uznāk tik lielas ilgas zīmēt, kad es rakstu, ka man kaut vai pāris līnijas kaut kas jāuzzīmē, un tad varu atkal rakstīt.” Man tas likās līdzīgi tam, kā parasti ir ar mani. Man zīmējot vai rakstot pēkšņi ir jāskrien spēlēt. Es nezinu kas tas ir. Vai tas ir tas, ka vislabāk es varu izteikties mūzikā un Dzidra zīmējot? Nezinu. Bet es mūzikā nevaru pietiekoši izteikties.
Jā, tikko biju visu pabeigusi šorīt ar savu kūku cepšanu, tā paņēmu lasīt Jūsu vēstuli. To Inese man tikai šorīt uz jūŗu aizbraucot iedeva. Vakar vēlu naktī viņa pārbrauca no Sidnejas un pa ceļam bija dabūjusi pastu Wyongā. Nezinu kādēļ, bet šī jūsu vēstule bija gluži kā viesis. Paldies. Un tagad pa galvu, pa kaklu uz vistām.
20.1.1957.
Vakar bija labs garastāvoklis. Šodien pagalam. Tā tas ir. Jūtos tik gļēva, ka es to pati tik tikko vairs varu panest.
Jūsu klātpieliktā vēstule angļu valodā, tas ir – Virdžinijas Wulfas vēstule Litonam Strecijam, man šķiet jauka, dzīva. Bet viņa pati liekas jauna. Un ja viņas vēstules atgādina Jums manas, tad tur ir kāda kļūda, es jau to agrāk Jums gribēju teikt – Jūs iedomājaties mani mazākais 20 gadus jaunāku, nekā esmu.
Kas man no Lāča nepatika, tas bija viņa varonis un tā domāšana. Pašu autoru stāstā nevarēja redzēt, bet mani kaitināja viņa varonis un es uztiepu autoram kaut ko no viņa varoņa.
Kad Jūs man paskaidrojiet, ka Aina Neboisa skolas gadus pavadījusi Vācijā, tad es uz viņu varu raudzīties citādām acīm. Līdz šim – jāatzīstas, man viņas raksti, cik esmu lasījusi, nemaz neiesildīja un tas galvenokārt bija valodas dēļ. Es neteiktu, ka valoda nav laba, bet nedzīva un daudzās vietās kaut kā nabadzīga, bez svaiguma un dzīva siltuma, tagad es saprotu. Ja pilnīgi nevar palaisties uz vārdiem, kā droši zināmu instrumentu, tad tas var iznākt, ka izsakās sausi.
Man pašai jādabū holidejas lai strādātu.
Kā Jums gāja pie Kreišmanes kundzes?
Man patīk viņas valoda. Gaidu Jūsu vēstules!
Jūsu E. Dz.
—————————–
[not included in book]
24. I. 57.
Kas noticis? Kādēļ nav vēstules? Divi reiz veltīgi nomeklēju. Dienas tik nospiedošas. Rītu tomēr ceru – vēstule būs un kaut ko zināšu.
Lūdzu, sakiet vai nav man pazudusi kāda avīze, ja tagad pirmais pēc ziem. svētkiem ir 19. janv. numurs? Nav arī tās avīzes kurai bija literārais pielikums. Ja varat – lūdzu atsūtiet, jo ja meklēs pēc tās citās mājās, tad atradīs arī pielikumu un tad – būs beigas!
Nevaru strādāt. Jūtos beidzot nokususi cerētā atpūta nenāk un brīvs laiks arī nē. Viss ir tik saspiests, kā pirms pērkona. Bet kas par pērkoni var nākt un gaisu izklaidēt?
25. I. 57.
Arī šodien nav vēstules – un es speciāli tās dēļ braucu! Kā tas var būt, ka man šķita – katrā ziņā būs un nav? Pēdējā ko saņēmu, rakstīta pēc rakstn. vakara, 4. I. un tagad trīs svētdienas pagājušas.
Ja tas ir kāds jauna gada viesulis, kas Jūs ierāvis sabiedrībā, tad nekas, ja tikai nav kaut kas bēdīgs. Lūdzu – rakstiet tūlīt, kā saņemiet manu vēstuli un atsūtiet, ja iespējams avīzi, domāju, ka kādas trūkst, jo vai avīze [ends here].
———————–
1957.28.1.
Šodien paskatījos savā vēstuļu norakstu failē un ieraudzīju, ka neesmu Jums rakstījis vairāk kā mēnesi, kurpretī senāk rakstīju mazākais reiz nedēļā. Nu man jādomā kā tas tā varējis atgadīties? Bet nekā galā nevar saprast. Laikam gan svarīgākais iemesls būs bijis sliktais garastāvoklis, ar kuŗu neesmu ticis galā kopš kultūras dienām. Tur tam vēl pienāca klāt nogurums no lielās ļaužu drūzmas, kuŗā vajadzēja maisīties gribot negribot. Nevarēju ne lāgā izgulēties, neko ko domāt, nemaz jau nerunājot par kādu strādāšanu. Taisni jābrīnās, kur esmu licis visus šos gandrīz divus mēnešus? Gaŗi slikta garastāvokļa periodi man nav nekad bijuši sveši, bet šis tagad gan ir viens no smagākajiem. It kā sazvērējušies notikumi viens pēc otra cits citu padarījuši nepatīkamāku, tā kā tagad nemaz vairs nezinu, kuŗš no tiem man vairāk, kuŗš mazāk nepatīkams. Un tāpat kā arvienu, tā arī tagad, es tad esmu tā izjucis un vārīgs kā jauns vēzis, kad izlīdis no vecās ādas. Bet mana āda jau nekad nesacietēs.
Es ceru, ka Jūs jau būsit saņēmusi godalgas naudu no E. Pranka un laikam viņš Jūs būs aicinājis arī iestāties par biedri mūsu Preses kopā. Tam, protams, sevišķas nozīmes nav, esat vai neesat biedrs. Nozīme tam gan būtu tad, ja Jūs dzīvotu Melburnas tuvumā, jo tad varētu apmeklēt biedru sanāksmes, iepazīties ar vienu otru no biedriem tuvāk un tas varbūt būtu zināms atbalsts, jo gluži viens jau nu cilvēks nespēj dzīvot un kaut ko darīt tā, lai citi to saprastu. Bet Jūs jau gan esiet pieradusi pie lauku dzīves atstātības un tāpēc varbūt nejūtat sevišķu vajadzību pēc citiem cilvēkiem. Pie visa jau pierod.
Es Jums nosūtu Kaimiņa norakstu. Izlasiet to un varbūt, ja kas nepatīk, svītrojat. Bet daudz jau nē, lai neciestu stāsta vienība, kāda tā ir tagad un kāda tā pēc manām domām arī ir laba. Norakstu izdarīja M. Kalniete un es to neesmu izskatījis. Ja ir kādas kļūdas, izlabojiet un atsūtat manuskriptu atpakaļ. Es tad to nosūtīšu Rabacim Ņujorkā. Protams, ka nespēju simtprocentīgi galvot, vai Kaimiņu tur iespiedīs, bet tā kā Laiks iespiedis vienu otru stāstu, kuŗš ne šādā, ne tādā veidā nav Jūsu stāsta konkurents, tad domāju, ka to iespiedīs.
Šī gada augusta beigās J. Jaunsudrabiņš kļūst 80-gadnieks. Es gribu viņa labā kaut ko darīt Melburnā, kas būtu rakstniekam piemērots, jo savā 75 gadu atcerē sidnejieši ar savu bumerangu, man šķiet, viņu drīzāk varēja apvainot kā iepriecināt. Nevar jau zināt, ko izdosies še noorganizēt, jo bieži jau ir tā, ka no lieliem nodomiem beigās iznāk – čiks. Vai arī Sidnejā vai Adelaidē, kas domāts darīt – nezinu, jo man ar turienes darbiniekiem ir pavisam vājš kontakts.
Nupat Sidnejas ļaudis man piedāvā braukt uz Sidneju, kur tad notiktu J. Sarmas vakars ar referātu (Kaupmaņa), darbu lasīšanu un tā tālāk. Pret referātu man nav iebildumu, jo ja jau reizi kas iespiests un nodots sabiedrībai, tad tā var darīt ar to, kas tai ienāk prātā. Bet braukt pašam un ļaut sevi tur apbrīnot kā kādu kino stari – man nav pieņemams prieks, tāpēc es no tā atteicos. Var jau būt, ka rīkotājiem tas nebūs pa prātam un tāpēc nebūs arī solītā referāta. Bet man par to sirds nesāpēs.
Svētku laikā iepazinos ar diviem profesoriem – Dunsdorfu un Ābeli, kas deva iespēju šo un to pārdomāt. Bet no pārdomu izteikšanas jāatsakās, piebilstot tikai to, ka tam, ko domāju par trešo profesoru, tagad jāpievieno tas, ko redzēju pie pirmajiem diviem.
Pirms pāris dienām bij mūsu pažarnieku Lielais Umurkumurs (gada svētki) kur bij arī gleznu izstāde. Tā kā man pašam netika nekā zīmēt es izstādīju Jūsu meitas zīmējumu, jo tur bij arī kādi citi bērnu zīmējumi. Pirmo godalgu tāpat kā Kultūras dienu izstādē guva G. Jurjāns par savu krīta zīmējumu Jānis Briesmīgais nodur savu sievu.
Pielieku Lūcijas Kalniņas vēstuli ar atsauksmi par Jūsu Kaimiņu. Izlasījusi atsūtat vēstuli man atpakaļ, jo tai jānāk manā failē.
Mums šogad nav vasaras. Pagājušā piektdienā, nākdami naktī no teātra, mēs tikko nenosaldējām ausis. Un nu jau ir klāt rudens puse, kad vairs nekā liela nevar gaidīt.
Kā ar pupiņām un tomātiem un kā ar Jūsu veselību? Par stāstu rakstīšanu jau nemaz nedrīkstu pieminēt.
Jūsu J. K.
——————————
[misplaced in book to September 1956]
Beidzot Jūsu vēstule! Divas! Biju uz Jums no visas sirds dusmīga. Biju ļoti nelaimīga šo laiku. Un tad divi reizes es, un vienu reizi Inese, nomeklējām velti Jūsu vēstuli. Kā Jūs varat nerakstīt! – Es domāju. Kā Jūs varat atstāt mani tādā vientulībā un neziņā un pat bailēs. Bet viss ir garām. Gribēju uz Jums vēl tālāk dusmoties, biju noņēmusies nerakstīt Jums tikpat ilgi. Vajadzētu jau tā darīt, bet nespēju. Jūs tik daudz esiet atkal laba man darījis. Kaimiņš ir pārrakstīts uz mašīnas, L. Kalniņas vēstule ir atsūtīta, un Kaimiņu sūtīsiet Rabacim. Paldies par visu! Esmu nejauka būdama dusmīga un kaut tikai iedomādamies Jums atdarīt.
Bet bija grūti. Visgrūtāk tādēļ, ka esmu izsīkusi cīnīties ar savu likteni. Nevaru sagādāt sev labākus apstākļus rakstīšanai. Nevaru nekur aizbēgt. Un jūtu, ka esmu nabagāka kā jebkad jo vēl – padodos, padodos un atdodu pēdējās dienas – nekam.
Tad biju uztraukusies par to, kādu galu ņem mana siev. dienas grāmata. Cilvēki sāk rakstīt vēstules ar glābšanas piedāvājumiem. Tā kā divu svarīgo avīžu numuru man nav, sāku jau domāt, vai kāds man nav atklāti uzbrucis par nekautrīgu vaļsirdību un varbūt Jūs nezinot ko iesākt, neesiet man šīs avīzes num. sūtījuši. Bet izrādās – tā nav. Esmu atbrīvota kā no sloga. Pielieku Jums saņemto vēstuli, nolieciet to kopā ar maniem rakstiem. Savā ziņā tā ir dokuments. Laikam tā tomēr domāta labi. Ja es to būtu saņēmusi divi nedēļas agrāk, kas zin, vai es nebūtu mēģinājusi tur aizbraukt. Bezgala gribējās holidejas – kaut pāris pilnīgi atbrīvotas dienas, kaut nedēļu! Bet nav. Nu jādzīvo vien būs bez nekā. Tādēļ tik ļoti svarīgs ir katrs cilvēka vārds, ko saņemu no Jums. L. Kalniņas vārdi ir atkal, tāpat kā Tamužas, ļoti cildinoši. Bet es uzsūcu tos visus. Man tie ir vajadzīgi. Es no tiem dzīvošu. Es zinu, ka kritika nebūs vienmēr cildinoša – un patiesi, tas nebūtu varbūt labi, ja tā tāda būtu. Bet lai es spētu cīnīties – daži vārdi man ir vajadzīgi labi – labi bez atlikuma. Un tad man būs vienalga, kas ārā notiek! Es zināšu kas man jādara – jāpaļaujas uz sevi, jāmācās un jāstrādā.
Jūs kaut ko sakiet un nesakiet par 2 profesoriem. Viņi laikam ir slavas kāri. Tā ir vājības pazīme. [big ink blot on page]: Terribly sorry! Jā es domāju, tā ir nelāga lieta un no tās var pasargāt daži draugi. Saņemot no dažiem cilvēkiem draudzīgus un labus vārdus, cilvēks var justies vērtīgs un strādāt droši un ar sirdi – attaisnojot draudzīgos vārdus. Nevajag jel visam pūlim gulēt pie jūsu kājām, bet to zināt, ka jūs spējiet aizsniegt dažas, labas. Jaukas sirdis – tas ir nesamaksājami un tā dēļ var cīnīties.
Tomēr Jūs pats gan esiet mazliet dīvains – kādēļ Jūs negribat braukt uz Sidneju? Kādēļ Jums jāiedomājas, ka Jūs apskatīs kā kino zvaigzni? Jūs sagaidīs kā mīļu ciemiņu. Aprunāsies, paklausīsies, jutīsies – pacilāti. Nu jā – publikā to visu varbūt nevar gluži tik mierīgi izvest, vajag mazliet skaļuma. Jums te vajadzētu būt kādiem sirsnīgiem personīgiem draugiem, tad tāda ciemošanās būtu jauka.
Nosūtīšu Jums kabatas lakatu, labi salaistītu ar smaržām, kad nelabais gara stāvoklis neliekas mierā, paviciniet to ar plašu žestu – sievietes Jūs aplido, kas Jums var kaitēt!
Kā lai pateicos Kalnietei par darbu ko viņa uzņēmusies pārrakstot Kaimiņu? Ja es viņu varētu iepriecināt, es aizsūtītu viņai kādu savu linoleja griezumu.
Jūs izstādījāt Dzidras zīmēto rozā galviņu? Jā – Dzidra zīmē dūšīgi. Pielieku te kādu draisku zīmējumu, ko viņa uzmetusi atmiņās par jūrmalu. Viņa ir mazs velnēns, tas meitens. Parasti par viņas zīmējumiem man jāsmejas, viņos ir kāds apslēpts humors par visu. Kaut piemēram šinī pašā ‘jūrmalas sienāži’.
Inese laimīga par savu stipendiju. Bet viņai, lai viņa naudu saņemtu, pēdējie 2 gadi jāpaliek šinī pašā skolā. Arī man – jāpaliek. Un tas mani atbrīvo no veltīgās cīnīšanās kaut kur aizskriet. Bet bailēs es mokos – kā es izturēšu. Var jau gan domāt – tikai 2 gadi, tad Inese ies studēt un es līdz. Bet šie divi gadi – tie ir svarīgi. Tie neatkārtosies un esmu izsīkusi te.
