Liels paldies Jums par jauno grāmatu – Mājas un ceļi. Laba daļa no tām jau ir izsūtīta lasītājiem. Arī Jums emu nosūtījusi 20 eksemplārus no paredzētiem autora 60 eksemplāriem.
Griežos pie Jums ar jautājumu, vai Jūs gribiet, lai tos 40 eksemplārus Jums visus nosūtu, vai varbūt Jums būtu ērtāki, ja Jūs man atsūtītu adreses, kam gribētu dāvināt savu grāmatu un es tās varētu izsūtīt uz attiecīgām adresēm. Lūdzu dariet man savas domas zināmas.
Cienījamā rakstniece, nemaz nezināju, ka Jūsu dzimtā puse Ļaudonas Ķikuri ir ļoti tuvu manai un manu vecāku izcelsmes vietai.
Mans tēvs Kārlis Krauze nāk no Kalsnavas – Misēniem, kur arī es esmu dzimusi. Mana māmiņa Anna (Smiltiņa) Krauze nāk no Mārcienas Rubeņiem. Žēl, ka viņi abi ir jau Dieva mierā un atminos, ka mans tēvs runāja pa pirmā pasaules kaŗa gaitām, bieži viņš pieminēja Upesleju. Priekšvārdu esmu piemirsusi. Tētiņu iesauca armijā tūlīt jau 1914.g. kad sākās kaŗš. Tāpat tēvs ar māti runāja par Jaundzumiem. Kad tik manai mammai tur nebija kāda tālāka radniecība. Tā pat par Cūkas kroga pārceltuvi Aiviekstei. Viņi runāja arī par Aronas kalna zaļumballēm, kur jaunībā gājuši priecāties. Par Mežsētu Apšu-riņķī un arī citām vietām.
1994.g. biju tur aizbraukusi. Izstaigāju Kalsnavas baznīcas drupas. Tur mani vecāki 1923.g. tika salaulāti un es 1927.g. nokristīta. Bēdīgi skatīt to izpostīto un neapkopto Latvijas stūrīti.
1927.g. mani vecāki pārcēlās uz Zemgali – Bauskas apkārtni. To pusi es labāki atminos, jo biju 1944.g. jaunava.
Mīļā rakstniece, piedodiet man, ka es Jūs apgrūtinu ar savām personīgām atmiņām.
Patiesā cieņā Herta Lorence t ****
—————————————————————————
[Card with bird painting ‘Fugl III’ by ‘Mette Woll – 92’. Info on back: ‘Overskuddet gar til Adopsjonsforums hjelpearbeid.’ – in Norwegian] 1996.g. 24.sept.
Mīļā Ķikures kundze!
Vispirms – vēlu Jums daudz saules un prieka Jūsu brīnišķīgajā apaļā dzimšanas dienā, kas jau tepat, jau drīz būs klāt! Ja mēs dzīvotu tuvāk, pie Jums bariņos nāktu ‘larieši’! Tas ir liels notikums un es ceru, ka to skaisti atzīmēsit savas ģimenes vidū.
Man ļoti iepriecināja abas Jūsu grāmatas. Par LaRAs apgādā izdoto biju jau dzirdējusi no Noras Kūlas. Tad nu neaizmirstiet to nosūtīt nākošā gada PBLA balvas vērtētājiem. Adrese kur un kam sūtīt jau būs LAIKA avīzē.
Ļoti vēlos un ceru, ka neliegsiet savu atļauju ievietot divus stāstiņus LaRAs LAPĀ no krājuma ‘Būs skaista diena’. Man ļoti patika visa grāmata, arī mākslinieciskā apdare! Vēl īsti nezinu, kurus no šiem izvēlēsimies, bet tie varētu būt 1. Mežs (62 lp.) 2. Pie jūras (3 lp.) vai 3. Kas tie koki? (86 lp.)
Jūs rakstiet gaišu, meditatīvu prozu, pat ja tematika ir nopietna vai skumja. Vai esiet kaut ko no saviem rakstiem jau sūtījusi uz Latviju? Jums ir gleznotājas (grafiķes) asās acis, un tēlojumiem daudzplākšņaina, emocionāla uzbūve.
Vai drīkstu izlūgties 5 eks. No ‘Skaistas dienas’ pārdošanai mūsu pilsētas latv. Ziemsvētku tirdziņam? Galvoju, ka šīs grāmatas izpirks!
Visu mīļu un labu Jums vēlot Maija Meirāne (Šlesere)
————————————————————
1996.g. 12. nov.
Mīļā Ķikures kundze!
Vai drīkstu nākošajā LaRAs LAPĀ ievietot kādu no Jūsu isstāstiem, no krājuma Būs skaista diena? Es Jums pagājušā vēstulē nosūtīju sarakstu ar izvēlēm.
Mīļi lūdzu, Jūsu atbildi.
Paldies par atsūtītam grāmatām. Tās būs pārdošanai Ziemsvētku laikā, kopā ar LaRAs grāmatām.
Ar gaišu sveicienu, Maija Šlesere
———————————————————–
[Happy Holidays card] 1996.g. XII
Mīļā Ķikures kundze!
Bostonas trimdas draudzes Ziemsvētku tirdziņā pārdevu visas (5) Jūsu grāmatas. Pievienoju čeku par $70.
Grāmata ir tik jauka ar tik labu apdari, ka to ir prieks lasīt un apbrīnot!
Rakstiet un stāstiet vēl, ja ne citādi, tad ar skaņu ierakstu starpniecību, ko tad pēc tam var kāds pārrakstīt.
Lai labi veicas! Lai Jums un ģimenes locekļiem labs un svētības pilns Jaunais gads! Turieties! Maija Šlesere
———————————————————
[‘Rainbow over the Potala Palace, Lhasa, Tibet.’ postcard] 1998.g.
Mīļā Ķikures kundze!
Sirsnīgs paldies Jums par atļauju iespiest stāstu. Ceru, ka būsiet apmierināta. Ja vēlaties papildus eksemplārus, lūdzu sakiet.
Vēlu Jums jauku vasariņu – bez lietus plūdiem (kā tas ir šajā pusē, kur pagrabi pieplūduši kā ezeri).
Jā – un prieka pilnus Jāņus! Mīļi, Maija Meirāne
———————————————————
LaRAs LAPA [no date] Latviešu rakstnieku apvienības izdevums
Ļoti cienījamai Ernai Dzelmei-Ķikurei
Šī vēstule ir patiesībā žurnālā neievietotā redaktores sleja.
Pēdējā laikā man ir daudz bijis jādomā par to, ka mēs stāvam slīdošās smiltīs. Vēl dzied putni, un kopā sanākuši, arī mēs vēl vīterojam. Bet tas notiek tik reti.
Tāda kopā sanākšana uzlādē, atņem rūgtumu. Kad esam vieni, apziņa par mūsu marasmu klaudzina pie sienam, atņem spēku un tad mēs kļūstam skumji.
Kas tiks ar mūsu rakstiem? Nāks laiks, kad tos būs, gribot negribot, jāpārsijā pēc mūsu aiziešanas. Un par spīti visām tām smiltīm, vēl vēl mēs dziedam, vēl no diasporas latviešu rakstnieka sagaida, lai tas būtu gan logs, gan spogulis. Mēs nevēlamies rakstīt tikai katrs savai atvilktnei, vai mazbērnam (svešā valodā), bet gan abām Latvijām. Tai īstajai un vienīgai, un otrai – kuŗā mēs bijām izkaisīti, bet nekad neesam bijuši brīvprātīgi emigranti.
Mēs rakstām, lai vārdi atgrieztos, pārnāktu mājās. Maija Meirāne
_________________________
[‘Rīga’ postcard] 2000.g. janv.
Mīļā Ķikures kundze!
Sūtu Jums labdienas un spēka vēlējumus šajā tūkstošgadē!
Visu gaišu, Maija Meirāne
————————————–
[Xmas card: Wishing you all the joys of the season] 2000g. decembrī
Mīļā Inese un Erna Ķikure!
Sūtu Jums abām sirsnīgus sveicienus Ziemassvētkos! Man pašai žēl, ka nav LaRAs LAPAs ko sūtīt; esmu šo projektu pārtraukusi. Tomēr negribas zaudēt gaišo saskari ar mūsu mīļajiem rakstītājiem. Jācer, ka KAROGA jaunais redaktors Māris Čaklais neaizmirsīs trimdas rakstnieku saimi, kā tas bijis līdz šim.
Visu labāko vēlot arī Jaunajā gadā, Maija Meirāne-Šlesere ….. Manas zemes uzrautie mīļie pleci saredzami tikai uz kartes bet es pieveru acis un tur viņi ir pleci tur ir zeme tur ir …. Māris Čaklais ‘Blūzs alejas galā’
Maija Meirāne 1934
Maija Meirāne (dzim. 1934) – dzejniece, skolotāja un grafiķe. Dzimusi Rīgā skolotāju ģimenē. 1944. gada rudenī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Beigusi Lībekas nometnes latviešu pamatskolu, uzsākusi mācības Neištates latviešu ģimnāzijā, taču 1949. gadā izceļojusi uz ASV. Beigusi Baltimoras ģimnāziju (1954), Merilendas Mākslas institūtu (1958) mākslas dizaina specialitātē, paralēli studējusi valodas Džona Hopkinsa universitātē. 1966. gadā ieguvis grādu grafikā un mākslas pedagoģijā Rodailendas Dizaina institūtā. Pirmās literārās publikācijas kopš 1960. gada. Divu dzejas krājumu – “Dūmistaba” (1988) un “Naktsvēstules” (2002). Kopš 1966. gada piedalās mākslas izstādēs.
Jo sirsnīgs paldies par skaisto CEĻA AKMEŅU RAKSTS grāmatu! Silta un sirsnīga!
Man bija prieks, ka varēju Jūs un Dzidru izvadāt skaistajā sestdienas pēcpusdienā uz Dunājiem. Un prieks lasīt Jūsu darbus gan klusumā, pie sevis, vai arī skaļi, to citiem dzirdot.
Teātrī ņemos ar Alana Aykborna komēdiju Relatively speaking. Ar to būs jābrauc uz Adelaidi, teātru festivālā.
Jūsu pusē sniegs jau nokusis, sāk bērziņi dzīt pirmās lapiņas, Pavasars, pavasars!
Jums daudz prieka un labas veselības vēlējumi! Pateicībā Jūsu Kārlis G. Redfern, NSW 2016 Australia
—————————–
23. sept. 1993.
Mīļā Ķikures kundze!
Gan ar lielu novēlošanos, bet tomēr sirsnīgs, sirsnīgs paldies par skaisto ‘Būs skaista diena’. Lasīju silto grāmatu ar atstarpēm, tāpēc arī pateicība novēlojusies. Vienmēr jau kaut kas gadās ar teātri. Bija jābrauc ar SANDRU uz Melburnas festivālu. Tad Kafejnīcas dāmām Vāveres ludziņa Tāda savāda lieta. Un tagad jau jāplāno izrāde nākošajam gadam.
Paldies vēlreiz par apmīļoto, jauko grāmatu BŪS SKAISTA DIENA. Gan jau tiksimies skaistajā Sidnejā! Uz redzēšanos! Sirsnībā! Jūsu Kārlis G.
[picture of Sydney Opera House and Harbour Bridge at bottom of notepaper]
Kārlis Gulbergs iebrauca Sidnejā Austrālijā 1950. gadā. 1951. g. viņš ir viens no Sidnejas latviešu teātra SLT dibinātājiem. Sidnejas latviešu biedrības SLB goda biedrs. Ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs. Kārlim Gulbergam 8. septembrī piepildīsies 100 gadu. Sirsnībā, Gundega Zariņa
,,Ne jau gadi dzīves vērtības mērs, bet radošais darbs, kas sniegts, kas veikts…“ (GZ)
100 gadu jubilārs Kārlis Gulbergs uzskata, ka viņa daudzie gadi nav viņa nopelns, bet viņa darbi un veikumi gan. Par tiem var izlasīt jau iepriekšējos laikraksta „Latvietis“ numuros. Tādā noskaņā Kārlis nevēlējās nekādu sarīkojumu atzīmēt savus 100 gadus, bet mierīgi tanī piektdienā, š.g. 8. septembrī, vadīties pēc apstākļiem. Vai nu, ja ir patīkams laiks, aizbraukt ar taksīti uz netālo Sidnejas ostu un pavadīt laiku viņa iemīļotā Operas Nama apkārtnē, iedzert kafiju Guylian kafejnīca un piekost kādu gardu kūku, vai pakavēties atmiņās savā arī iemīļotā mazā dzīvoklītī, kur jau ir pavadījis pēdējos pāri par sešdesmit gadus. Laiks no rīta bija auksts, lietains un brāzmains, tātad izšķirties – ko darīt, bija pats par sevi saprotams. Sarunājām pa dienu, ka apciemošu viņu pievakarē. Kad ierados viņa dzīvoklī, man sagaidīja skaists saulriets, jo starplaikā laiks bija noskaidrojies līdz nepazīšanai, un atklājās skats uz tāltālajiem Zilajiem kalniem Sidnejas rietumos.
Uz virtuves galda jau bija ,,sastādītas“ saņemto puķu klāsts, pie kura pievienoju miera lilijas stādu kā ilgstošu dāvanu no Sidnejas Daugavas vanagiem. Jau trešdien, ierodoties vietējā Waterloo Coles veikalā, kur iepērkas katru nedēļu, Kārli pārsteidza pazīstamā apkalpotāja ierēdne Mel ar puķu kastīti un kartiņu no veikala vadības un darbiniekiem. Varētu teikt svētku svinības tad sākās. Kā starpniekam man bija uzdots pasniegt nozīmīgākos apsveikumus uz rokas.
Kā ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs (57 gadus) un Januma Balvas ieguvējs (1982. g.), Kārlis daudz atbalstīja nodaļas sarīkojumus ar savām saistošajām deklamācijām. Nodevu Kārlim pateicības rakstu un apsveikumu no Daugavas Vanagu centrālās valdes priekšnieka Aivara Sinkas Latvijā, par ko viņš ļoti priecājās. Caur laipnām rokām man arī bija tas gods kā pārsteigumu pasniegt skaistu apsveikumu no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, kas Kārli aizkustināja līdz asarām… Kā jau varēja sagaidīt, laiku pa laikam telefona apsveikumi arī tika pieteikti, ne tikai vietējie, bet no Latvijas un pat Japānas, kur Kārlim ir daudz draugu, jo ir īpaši iemīlējis Japānas kultūru un dzīves veidu un uzskatus, ko izbaudījis vairākos apciemojumos Japānā.
Pēc vairākām kopā pavadītajām stundām apsēdāmies pie krūzes kafijas un Sidnejas Latvieša teātra sagādātās izcilās tortes. Palika tikai atvadīties vēlā vakarā no vēl arvien modrā un dzīvespriecīgā jubilāri ar īpaši latvisko Vesels! Laimīgs! Bet ne tik vēlu, ka varētu nokavēt SBS Japāņu ziņas.
Protams, kopš tā vakara svinības vēl turpinās, jo nerimst vēl ziedu veltes un rakstiski apsveikumi no draugiem un pateicīgiem teātra darbiniekiem un apmeklētājiem.
Gundega Zariņa
Kārlim Gulbergam 100!
Mēs satikāmies Sidnejas Latviešu biedrības pamatskolas ziedu laikos— 1970s gados – kad skolā mācījās ap 150 skolēnu. Toreiz skola, Lidijas Buduls vadībā, nolēma iepazīstināt skolēnus ar teātra mākslu. „Uzlabos valodu un stiprinās latvisko apziņu”, mēs lēsām. Padomā bija iestudēt un uzvest katru gadu pa ludziņai. Lai nodomu sekmētu, nolēma pieaicināt pieredzējušo aktieri un režisoru Kārli Gulbergu.
Tai laikā es jau darbojos skoliņā kā ticības mācības skolotāja. Varbūt tādēļ, ka mani domāja svabadāku par citiem, mani nozīmēja Kārlim par palīdzi.
Kad aktieri bija izraudzīti, lomas sadalītas, teksti kaut cik apgūti, varēja sākties mēģinājumi. Mēģinājumu laikā Kārlis katru sestdienu mēroja tālo ceļu uz skolu. Te vienu brīdi Kārlim ienāca prātā, ka pie ludziņas vajadzētu mūziku. Jā, bet kādu? Un kur to ņemt? Ja nav, tad jārada pašiem! Bet, kas tad to veiks? Nu, Reinfeld kundze! Ar to lieta bija nokārtota.
Tā es kļuvu par līdzdarbinieci šo gadskārtējo ludziņu izveidē. Rakstīju mazas dziesmiņas, vārdus un melodijas, ko bērniem viegli apgūt gan kā solo ārijas, gan kā kopdziesmas visam ansamblim. Tā gadu gaitā mums radās virkne mazu mūzikļu. Vēl tagad, acis pieverot, redzu ņipro Meža ežuli (Eža kažociņš –Vilis Plūdons) stājamies priekšā saviem likteņa izraudzītajiem audžu vecākiem:
Esmu mazs, augšu liels
Meža malas ežulis.
Niķu maz, stiķu daudz
Meža malas ežulim.
Nāciet abi, skatiet labi,
Gribu jums par dēlu būt.
Nespriediet no cepures –
Meža malas ežuli.
Nu tā. Ludziņas pieder pagātnei, bet kas palicis nerūsošā atmiņā no šiem skaistajiem plaukuma gadiem ir Kārļa pieeja pie bērniem. Kārlis mācēja izvilināt to labāko no katra draiskuļa: te ar mazu uzslavu, te ar iedrošinājumu. Nekad ar draudu vai bargu vārdu. No malas, ar prieku vēroju piepildāmies veco patiesību: ar labu tālāk tikt nekā ar ļaunu.
Kad mūsu kopējās skolas gaitas izbeidzās, mūsu draudzība pārsviedās uz apkārtējo mūzikas dzīvi – koncertiem Latviešu namā un Sidnejas operā. Pārrunājām dzirdēto. Salīdzinājām iespaidus. Abi ļoti cienījām Sidnejas latviešu vīru kori.
Ar kādu gan sajūsmu mēs gaidījām diriģentu Marisu Jansonu ar Karalisko Koncertgebov (Royal Concertgebouw) orķestri ierodamies Sidnejā, 2013. gada novembrī! Kārlis pazina Jansonu dzimtu jau no brīvvalsts laikiem. Toreiz pazīšanās bijusi ar Maestro Arvīdu (tēvu); tagad ar dēlu, Maestro Marisu. Draugi sarakstījās un sazvanījās. Tā, ar Kārļa starpniecību arī mēs ar vīru Juri tikām pie iepazīšanās ar Maestro Marisu diriģenta ģērbtuvē.
Atmiņas gaist, kā tām ir jāgaist. Taču vēl aizvien paliek draudzības iemīta taka. Paldies par to, Kārli! Daudz baltu dieniņu, mīļais draugs! Lauma Reinfelde
Kārlim Gulbergam 100 Sidnejas Latviešu teātra stūrakmens
Kārlis Gulbergs Sidnejā pazīstams kā Sidnejas Latviešu teātra (SLT) stūrakmens. Bijis klāt jau pie teātra dibināšanas 1950. gadā un kopš tā laika darbojies gan kā aktieris, gan režisors līdz 2014. gadam, bet dažādos Sidnejas latviešu sarīkojumos lasījis stāstus un dzejoļus vēl līdz 2019. gadam.
Dzimis Rīgā, 1923. gada 8. septembrī. Kārlis tur arī iepazinies ar teātri un viņam visu mūžu mīļo operu. Tomēr pirmo lomu – Kārlēnu Skroderdienās Silmačos viņš spēlējis tikai 1946. gadā Mēmmingenē, Vācijā. Sekojušas vairākas lomas dažādos nometņu teātros, gan arī aktīva darbošanās jaunatnes pulciņos, kur mācījis tautasdziesmas un tautas dejas.
Kārlis jau sen sapratis, ka, lai nodrošinātu nākotni, ir jāstrādā ar jaunatni. Jau 1955. gadā viņš SLT vadīja savu pirmo režiju – E. Skujinieka bērniem domāto ludziņu Robinsons. 1967. gadā viņš šo lugu atkal iestudēja, šoreiz ar tikpat kā tikai padsmitnieku ansambli. Ja agrāk SLT iestudēja lugas ar jauniem aktieriem, kuriem bija vismaz kādi 30 gadi, tad 1960. gadu vidū Kārlis sāka SLT piesaistīt padsmitniekus tūlīt pēc Sidnejas latviešu vidusskolas beigšanas. Par 1968. gadā SLT jaunatnes ansambļa iestudēto B. Lāces Jaunais Varonis, Kārlis Freimanis rakstīja: „Režisora darbs ir ārkārtīgi grūts – jaunie aktieri vēl cīnās ar valodas grūtībām. Jaunieši bija daudz strādājuši ar savu izrunu.“ Turpat tālāk Freimanis saka, ka režisors piebilstu: „Mums jādomā par to, lai Latvijas brīvības ideja neizzustu ar mums, bet būtu dzīva vēl trešajā un tālākajās paaudzēs.“1
Neņemos nemaz mēģināt saskaitīt visas tās izrādes, visus tos SLT Literārās sekcijas lasījumus, kur Kārlis Gulbergs man ir mācījis, stāstījis un rādījis, kā lomu, skatu, vai teikumu padarīt patiesu, kā to teikumu vai vārdu izrunāt un ko uzsvērt. Netrūka arī izrunas un dikcijas vingrinājumu, lai skatītājs pēdējā rindā visu var sadzirdēt un saprast.
Freimanis par viņa režijas principiem rakstījis: „K. Gulbergs sāk ar psiholoģisko situāciju: Šis stāvoklis izsauc šādas pārmaiņas, šis teikums izsauc šādu reakciju. Režisors uzsver jūtu aspektu, aktierim ir jābūt patiesam, lai viņš lomu atdotu… Psiholoģisko situāciju Gulbergs izpētī visos sīkumos un tad to izskaidro aktieriem. Katrai situācijai un visai izrādei ir savs ritms, kas jāiztur. Tā kā kustības ir aktieru izteiksmes līdzeklis – arī tās ir jākontrolē, reizēm pat režisoram jāparāda, kā spēlēt.“2 Skatuves telpa ir jāizmanto, jāpiepilda, jāzin, ko darīt ar rokām un kājām, bet nekādā ziņā „nelien aiz mēbelēm!!!“
Ja paskatāmies Sidnejas Latviešu teātra 1950.-2006. gadu vēstures grāmatā Spārnotie gadi, tad redzam, cik radošs ir bijis Kārlis Gulbergs – vadījis turpat kā 90 režijas; četras, piecas vai pat sešas vienā gadā, un nospēlētas vairāk nekā simts lomu. Viņa pieeja visiem, vai pieredzējušajiem aktieriem vai iesācējiem, vienmēr ir bijusi tāda pati – varbūt gan mazliet iecietīgāka pret jaunajiem, tomēr nekāda slaistīšanās netika pieļauta ne no vieniem, nedz otriem.
Tas, ka Sidnejā vēl pastāv latviešu teātris lielā mērā ir Kārļa Gulberga nopelns. Tikpat kā visi, kas esam Sidnejas Latviešu teātrī, vai nu esam pie viņa mācījušies skatuves mākslu, vai esam bijuši kopā uz vienas skatuves un novērojuši viņa pieeju kā mēģinājumos, tā izrādēs. Cerams, ka godam spēsim vēl tālākajām paaudzēm nodot Kārļa mīlestību un cieņu pret teātri.
Daudz laimes 100 gadu jubilejā, skolotāj! Jānis Čečiņš Laikrakstam „Latvietis“
Vēl atmiņā palicis skats, kad Štutgartes Operas dziedātāja Paula Brīvkalne viesojās redaktora Aleksandra Zariņa plašajā dārzā, un starp viesiem bija interesantais, šarmantais aktieru pāris – Kārlis Gulbergs un Lita Zemgale, kuras blondie mati plīvoja vējā, brīžiem tos pasargājot šifona lakatiņam. Lita, būdama Dailes teātra aktrise, izskatījās labi savā lomā.
Vai tad varēja pat iedomāties, ka mums būs cītīgi, radoši nemitīgi darbi gadiem ilgi kopā Sidnejas latviešu teātrī… Latviešu Nams tika svaigi celts un gaidīja čaklos strādniekus, kuri palīdzēs mūžīgajai latvietībai plaukt.
Biju iestājusies mākslas skolā piecgadīgā dizaina kursā – East Sydney College, visīpatnējākā vidē – senajā cietumā, kuru paši konvikti bija cēluši no smilšakmens. Un pēkšņi tiku uzaicināta zīmēt kostīmus „Lolitas brīnumputnam“ Kārļa Gulberga režijā, Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā uz jaunās skatuves 1959. gadā!
Tā sākās ļoti ciešs sadarbības ceļš ar Kārli un Litu. Tā kā viņi dzīvoja tuvu manai mācību vietai, nemitīgi pieskrēju pie viņiem ar savām daudzajām kostīmu skicēm, un bija izdevīgi arī visu apspriest un izrunāt. Jāpiemin, ka viņu mājā atradās arī mākslinieks un scenogrāfs Džems Krīvs ar ģimeni, ar kuriem biju jauki tikties, šad tad sasveicināties.
Sākās lielā audumu iepirkšanās pēc vairākām apspriešanām; tāda vēl nekad nebija bijusi. Ar kaudzi kostīmu skicēm abi ar Kārli ieradāmies Sidnejas centra drēbju veikaliņā ar interesanto pārdevēju, kurš ļoti nodarbojās ar katra lomas tēlotāja tērpa zīmējumu, brīžiem pat lielā izbrīnā par lugas saturu, jo Kārlis aizraujoši skaidroja katra tēla nozīmi! Pavadījām visu dienu, mērot metru pēc metra pēc krāsas un auduma satura. Bijām tā aizņemti, ka nepamanījām kādu pircēju, kurš bija nospēris manu balto jaciņu no letes… Nu viss bija salocīts, iepakots un gaidīja lielo šūšanu.
Mana mammiņa iežēlojās un piebiedrojās pie kostīmu šūšanas. Tā tas turpinājās ilgākus gadus, varbūt viņa kļuva par Litas un Kārļa personīgo šuvēju… Sekoja luga pēc lugas. Nākamais pārbaudījums ar Kārli bija kostīmi un dekorācijas H. Ibsena lugai „Spoki“. Kas par uzdevumu – mana pirmā skatuve ar Kārli!
Ļoti drūma, tumša, dramatiska; sienas no sašūtām drapērijām. Vedām izrādi arī uz Kanberu, un ar tādām dekorācijām bija vieglāk ceļot. Kostīmi Litai bija eleganti un sarežģīti. Mana mamma piestrādāja pie plašajām, augsti uzbūvētajām piedurknēm, jo Kārlis vēlējās, lai tie būtu cik vien ibseniski var. Rezultātā efekts bija labs.
Tik ciešā sadarbībā bija interesanti novērot, cik lielu uzmanību Kārlis piegrieza veselībai, jo katrs jau līdz simtam netiek tik viegli. Viņš nemitīgi vārīja sakņu zupas, sevišķi bietes un to kātus un lapas, uzsverot, ka tajos ir daudz slāpekļa dioksīda (angliski Nitric Oxide).
Ik pa reizei man arī trāpījās tās nogaršot, sevišķi, ja braucām kopā uz kādu sarīkojumu. Kārlis arī rūpīgi pieskatīja Litu un pielāgoja pie viņas kostīma kādu rokas somiņu vai krāšņu šallīti ap kaklu.
Izrāde pēc izrādes sekoja. Tāpat Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Sidnejā 1968. gadā izrāde „Princese Gundega un Karalis Brusubārda“ ar grandiozo, lielo, milzīgo, augsto tilta būvi dekorācijām divās kolonās. Es nemitīgi ar zīdspiedi apdrukāju rakstus uz kostīmiem un arī pat uz dekorācijām. Kārlis bija uzaicinājis daudz jauniešus šajā lugā. Viņš vēlējās viņus izaudzināt teātrī. To viņš arī darīja sestdienas skolā, bieži nodarbojoties ar bērniem, sākot jau ar vismazākajiem. Jā, viņam izdevās iegūt jaunos aktierus un pat režisorus, kā Ilonu Brūveri (Sauku), Jāni Čečiņu, Lindu Ozeri un daudzus citus.
Kārlis priecājās, ka mans vīrs Pēteris, būvinženieris būdams, varēja starp abām kolonām uzbūvēt tiltu no dzelzs stalažām, pa kurām varēja pārstaigāt Brusubārda kā ubags un beigās – kā Karalis.
Labi izplānotā Mārtiņa Zīverta luga „Kalostro Vilcē“ ar caurspīdīgajiem zīda paneļiem, senajiem ornamentiem, kostīmiem un parūkām bija iecerēta ārzemju ceļojuma izrādēm, bet vēlāk tika atcelta. Tomēr uz vietas Sidnejā tā tika uzvesta.
Toties nevar aizmirst ļoti vienkāršo pamatdekorāciju un kostīmus lugai „Godo gaidot“, ar kuru Lita un Kārlis Austrālijas Latviešu teātru festivālā pārspēja visus un ieguva pirmo godalgu.
Vēl vienas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Sidnejā 1979. gadā. Luga „Sprīdītis“* – ar deviņām dekorācijām, ieskaitot lielo priekškaru. Izrāde tika uzvesta uz lielās skatuves Benkstaunas (Bankstown) pilsētas namā. Goda viesi bija Vaira Vīķe Freiberga un Imants Freibergs, toreiz vēl no Kanādas. Nespēju vēl aptvert, kā mēs to visu paspējām, sešus mēnešus pavadot krāsošanā gan Saules Namā, gan Draudzes namā, gan šad un tad, kad brīvāks, arī Latviešu namā. Visam pāri teātra mēģinājumi ar Kārli, dziesmas un dejas ar diriģentu Haraldu Rutupu, un Kārļa lielā nodošanās ar jauniešiem nemitīgā sparā. Izrādēm bija labs rezultāts, un lugu „Sprīdītis“ nofilmēja ar SBS televīzija. Vēlāk Pēteris pavairoja filmu skatāmu DVD diskos. Kārlis to uzdāvināja pat teātra zinātniekam Viktoram Hausmanim Rīgā.
Pēc Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā 2008. gadā Kārlis bija ļoti sajūsmināts, saņemot personīgu pateicības vēstuli no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas par ļoti skaisto izrādi – R. Blaumaņa „No saldenās pudeles“.
Kurš var aizmirst Kārli Ābrama lomā R. Blaumaņa lugā „Skroderdienās Silmačos“? Kā viņš apspēlēja Pētera gatavoto krāsni, neskaitāmas reizes izmēģinot sprādzienus, kritienus gaismas spēlē. Cik precīzi tie sanāca, un – ar Kārļa gadiem – tik veikli izlēkāt un vēl nodziedāt solo plašajā skatuvē! Viņam nekas nekad nebija par grūtu, totālā nodošanās lomai.
Kārlim vēl viena režīma nodarbība veselības labā bija regulārā ceļošana ar vilcienu uz Ziemeļsidne- jas peldbaseinu, lai izvingrotos ūdenī. Nav brīnums, ka viņam jau simts! Viņš labi zināja, kā tikt pie tā… smadzenes ilgojās pēc fiziskām kustībām. Šajās dienās daži sūdzas par lielo nekustīgumu, sēžot pie datoriem. Kārlim tāds aparāts nav, viņam ir tikai televīzija, telefons un rakstāmais. Arī lielā mīlestība uz mūziku – operu, koriem, teātriem, mākslu un cilvēku cieņa un draudzība. Mēs regulāri izmainījāmies ar apsveikuma kartītēm.
Tā kā Adelaides teātris bija likvidējies, un 2012. gadā tur tika rīkotas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, Sidneja apsolīja kaut ko aizvest. Tā nu Kārlis un es sagatavojām pamatīgi lielu ciemakukuli, kuru Pēteris uzcēla uz mūsu mašīnas jumta, sarullējot daudzos dekorāciju paneļus, un aizvedām tos uz Adelaidi lielajā vasaras karstumā. Tātad mūsu beidzamā luga abiem ar Kārli kopā bija Anšlava Eglīša „Pēc kaut kā cēla, nezināma“. Ļoti žēl, ka Kārlis nebrauca mums līdzi uz Adelaidi, jo tur bija ieradusies Latvijas Kultūras ministre Žanete Jaunzeme Grende, kura bija lielā sajūsmā par mūsu izrādes augsto līmeni un salīdzināja mūs ar Nacionālo teātri Rīgā. Pēc publikas pieprasījuma izceļojām ar šo izrādi arī uz Melburnu, Brisbani un atkal vēlreiz Sidnejā!
Bija jauki strādāt kopā ar Kārli, piedalīties lugu lasījumos, dekorāciju kostīmu pārrunās, izrādes gatavošanās un beigās, stāvot roku rokās uz plašās skatuves aplausu skaņās!
Kārli, daudz, daudz laimes Tavā lielajā – 100 gadu jubilejā! Vija Spoģe-Erdmane, kostīmu un dekorāciju māksliniece
* Red.: A. Brigaderes un A. Jansona dziesmu spēle „Sprīdītis“ izrāde Kārļa Gulberga režijā un ar lieliskajām V. Spoģes-Erdmanes dekorācijām.
Kā nu Jums klājas? Apsveikumā no Rakstnieku nedēļas gan rakstāt: Uz drīzu redzēšanos gaidot, bet kad tas būs? Liekas, ka tik drīz vis nesagaidīsim, jo Kanāda pievilcīgāka.
Lai nu šā vai tā, bet aizvien no Jums jau dzirdam: īpaši lasot Jūsu jaukos rakstus Austrālijas Latvietī. Un nupat, pēdējā numurā ir tāds, ar nosaukumu – Kanādas rudeni gaidot (21.8.87. numurā). Par akadēmiju. Un tajā pieminēts – Garais Valners! Kur tie gadi!… Herberts Valners!
Toreiz biju tāds knauķis, laikam 11-12 gadu, vienu ziemu iedams 4. klasē, [..] skolā jo viņš bija pārzinis Bēnē, Zemgalē. Tur tad, ap skolu (laikam 1923. gadā) vienmēr kaut kas notika – jautājumu vakari, deklamāciju sarīkojumi ar referātiem, mēģinājumi teātra izrādēm u.c. Uz šīm izdarībām tad pulcējās turienes jaunieši, arī Herberts, iepazināmies. Vēlāk, kad uz Bēni aizprecējās arī mana māsa, tad tur bieži ciemojos. Herberts bija interesants jauneklis – fantasts, jūsmotājs: viņam bija piešķirta arī jaunsaimniecība, aizrautīgs viņš stāstīja — gleznos, kops zemi… Nesen Austrālijas Latvietī bija iespiests mans stāstiņš – Citara. Tajā pieminēto manu klases biedreni, Lūciju Mitrēvicu, Herberts apprecēja. Piedzima arī bērns. Kad kādreiz uz viņu jaunsaimniecību aizgāju, tur bija kā maza ellīte: milzīga nekārtība – viss nolaists, neapkopts, māja nepabeigta (tā arī laikam nekad netika pabeigta), likās – nebija viņiem ne naudas, ne lāga ko ēst; Herberts plēsās ar darbiem, kam nebija ne gala, ne malas, bet aizvien vēl fantazēja: gleznos, veiks milzu darbus. Viņš uzsāka arī manu portretu, ko nepabeidza, gleznoja galvenokārt zirgus, ar platiem krustiem, resniem gurniem priekšplānā, pēc tā laika modes.
Kad iekārtojos savā dzīvē, uz Bēni iznāca braukt retāk; tā arī viņu nekad vairs nesatiku. Un kad ienāca krievi, dzirdēju: H. Valners – nez par kādiem ‘nopelniem’ – iecelts par Jelgavas cietuma priekšnieku! Ārprāts: mākslinieks – cietuma priekšnieks! Vai tās lielās nabadzības dēļ kaut kas būtu sagriezies viņa domāšanā? Un kad ienāca vācieši, tie esot viņu nošāvuši. Tā aizgāja bojā Bēnes zēns (kā raksta Plūdonis) ar ‘viņa sapņiem, viņa cīniņiem un mērķi neaizsniegtu’.
Viņa meita – Rita Valnere (ja gluži nemaldos) ir tagad pazīstama gleznotāja Rīgā. Bija precējusies ar pazīstamo jūras skatu gleznotāju Eduardu Kalniņu.
Ko Jūs par Herb. Valneru zināt, ko atceraties?
Jūs rakstāt, ka Jānis Šternbergs Latvijā profesors, bet – cik atceros, Šternbergs, grafiķis, kas zīmēja naudu, pastmarkas, — izceļoja uz Vāciju un vēlāk uz ASV. Tā rakstīts arī Enciklopēdijā. (Dz. 1900.g., 1932.g. beidzis R. Zariņa meistardarbnīcu). Cik atceros, viņa sieva (vai māsa?) arī bija māksliniece. Jūs rakstāt, ka Št. toreiz bijis tēlniecības darbnīcā – vai tas būtu cits Šternbergs? Pēteris Upītis gan darbojas Latvijā.
Pie mums patlaban ‘barga ziema’ – lija pamatīgs lietus pāris dienas; šodien gan atkal spīd saule. Jūs, droši vien, laižaties iekšā krāšņā rudenī – kas Jums patīk, ar skaistajām Kanādas lapām.
Sen neesmu Jums rakstījis – laikam pēdējo reizi, kad apjautājos par Herbertu Valneri. Te man mājās patlaban padomju mākslas grāmata: tajā arī Herberta meitas Ritas Valneres gleznas, bija viņa savā laikā Rīgā itin atzīta. Grāmatā tāds viņas ‘milicijas majores’ kāds portrets, kas ietilpst tai kategorijā, kādi arī izdevumā daudzi nobildēti – visādi Ļeniņi, padomju daba varoņi, strēlnieki, strādnieki ar āmuriem un šķipelēm plecā, un citi. ‘Modernākajos’ mākslas darbos grāmatā deformēti ķermeņi, fizionomijas vairums tādas, kā garā vājo iestāžu iemītniekiem. Ilgi tādos netīk skatīties. Tad labāk atšķiru prof. J. Siliņa – Rozentāls, Valters, vēl Matvejs, Alksnis, Baumanis un citi, un ir prieks to darbus skatīt.
Viendien, rakādamies pa saviem grāmatu plauktiem (nekad tur man nav bijis laika un pacietības ievest kārtību), atradu – Jums veltītu Kārļa Ābeles balāžu grāmatiņu ‘Vēlais viesis’. Un jābrīnās, kā tāda te gadījusies, jo man pašam ir šī grāmata, arī ar Ābeles ierakstu, vēl no 1948.gada, no Pinebergas. Man viņš ierakstījis: ‘Vientulībā bēgdams, cilvēks grēku kliedē’, arī par vientulību, tāpat kā Jums. Grāmatiņu še klāt tad arī nosūtu.
Tāpat te dzīvoju, nekas lāga nerakstās, nekas neveicas, ir diezgan skumji un vientulīgi, jo mans dzīves draugs, mana Elga aizgāja mūžībā pērn, augustā. Vientulība jau ir, bet – vai tas grēku kliedē, vai svētīgi – tā cita lieta.
Lasu šo to no Jums avīzēs, izlasīju arī Jūsu jauno grāmatu. Interesanta, oriģināla – ar labiem darbiem tajā. Visu atzinību!
Mūsu Aleksandrs Zariņš (arī M.Biezaite un A.Vāvere) nupat aizbrauca uz ASV, uz dziesmu svētkiem, rakstnieku dienām un LaRA sanāksmēm. Varbūt Jūs arī tur būsit.
Ar daudz labdienām M. Eglītis
——————————-
[Funeral service programme]
Mintauts Eglītis
Dzimis 1911. gada 18. maijā Latvijā Miris 1990. gada 2. oktobrī Sidnejā Izvadīšana pēdējā gaitā 1990. gada 11. oktobrī no Ev. Lut. Vienības draudzes baznīcas uz Rukvūdas krematoriju.
Baznīcā
Savā meldiņā Tuvāk pie Dieva kļūt Sirds ilgojās...
Meld.: Man Kristus dzīvībiņa Kad man dvēs’le šķirsies No dziesmu lejas šīs…
Krematorijā
Meld.: Man Kristus dzīvībiņa Cik grūti šobrīd ticēt, Ka nevarēs vairs rīt Tev labu dienu sacīt…
Savā meldijā Augšā aiz zvaigznēm tu gaismā reiz kļūsi...
Mintauts Eglītis (1911–1990) – rakstnieks. Piecu īsprozas grāmatu autors. Stāstos reālistisks provinces vienkāršo ļaužu, galvenokārt jauniešu ikdienas tēlojums. Piedalījies izdevuma “Trimdas rakstnieku vēstulēs” (1–2, 1982) sagatavošana.
Apbalvojumi
PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts Par rosīgu darbu presē un grāmatniecībā 1980
