18.  5. 1992

MĪĻĀ ĶIKURES KUNDZE!

Jo sirsnīgs paldies par skaisto CEĻA AKMEŅU RAKSTS grāmatu! Silta un sirsnīga!

Man bija prieks, ka varēju Jūs un Dzidru izvadāt skaistajā sestdienas pēcpusdienā uz Dunājiem. Un prieks lasīt Jūsu darbus gan klusumā, pie sevis, vai arī skaļi, to citiem dzirdot.

Teātrī ņemos ar Alana Aykborna komēdiju Relatively speaking. Ar to būs jābrauc uz Adelaidi, teātru festivālā.

Jūsu pusē sniegs jau nokusis, sāk bērziņi dzīt pirmās lapiņas, Pavasars, pavasars!

Jums daudz prieka un labas veselības vēlējumi!
Pateicībā
Jūsu Kārlis G.
Redfern, NSW 2016 Australia

—————————–

23. sept. 1993.

Mīļā Ķikures kundze!

Gan ar lielu novēlošanos, bet tomēr sirsnīgs, sirsnīgs paldies par skaisto ‘Būs skaista diena’. Lasīju silto grāmatu ar atstarpēm, tāpēc arī pateicība novēlojusies. Vienmēr jau kaut kas gadās ar teātri. Bija jābrauc ar SANDRU uz Melburnas festivālu. Tad Kafejnīcas dāmām Vāveres ludziņa Tāda savāda lieta. Un tagad jau jāplāno izrāde nākošajam gadam.

Paldies vēlreiz par apmīļoto, jauko grāmatu BŪS SKAISTA DIENA.
Gan jau tiksimies skaistajā Sidnejā!
Uz redzēšanos!
Sirsnībā!
Jūsu Kārlis G.

[picture of Sydney Opera House and Harbour Bridge at bottom of notepaper]

——————

Ritums September 2023 (SLB)
Kārlim Gulbergam 100

Kārlis Gulbergs iebrauca Sidnejā Austrālijā 1950. gadā. 1951. g. viņš ir viens no Sidnejas latviešu teātra SLT dibinātājiem.
Sidnejas latviešu biedrības SLB goda biedrs. Ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs.
Kārlim Gulbergam 8. septembrī piepildīsies 100 gadu.
Sirsnībā,
Gundega Zariņa

——————-

Laikrakstam „Latvietis“
Kārlim Gulbergam – 100 Atzīmēšana Sidnejā

,,Ne jau gadi dzīves vērtības mērs, bet radošais darbs, kas sniegts, kas veikts…“ (GZ)

100 gadu jubilārs Kārlis Gulbergs uzskata, ka viņa daudzie gadi nav viņa nopelns, bet viņa darbi un veikumi gan. Par tiem var izlasīt jau iepriekšējos laikraksta „Latvietis“ numuros. Tādā noskaņā Kārlis nevēlējās nekādu sarīkojumu atzīmēt savus 100 gadus, bet mierīgi tanī piektdienā, š.g. 8. septembrī, vadīties pēc apstākļiem. Vai nu, ja ir patīkams laiks, aizbraukt ar taksīti uz netālo Sidnejas ostu un pavadīt laiku viņa iemīļotā Operas Nama apkārtnē, iedzert kafiju Guylian kafejnīca un piekost kādu gardu kūku, vai pakavēties atmiņās savā arī iemīļotā mazā dzīvoklītī, kur jau ir pavadījis pēdējos pāri par sešdesmit gadus. Laiks no rīta bija auksts, lietains un brāzmains, tātad izšķirties – ko darīt, bija pats par sevi saprotams. Sarunājām pa dienu, ka apciemošu viņu pievakarē. Kad ierados viņa dzīvoklī, man sagaidīja skaists saulriets, jo starplaikā laiks bija noskaidrojies līdz nepazīšanai, un atklājās skats uz tāltālajiem Zilajiem kalniem Sidnejas rietumos.

Uz virtuves galda jau bija ,,sastādītas“ saņemto puķu klāsts, pie kura pievienoju miera lilijas stādu kā ilgstošu dāvanu no Sidnejas Daugavas vanagiem. Jau trešdien, ierodoties vietējā Waterloo Coles veikalā, kur iepērkas katru nedēļu, Kārli pārsteidza pazīstamā apkalpotāja ierēdne Mel ar puķu kastīti un kartiņu no veikala vadības un darbiniekiem. Varētu teikt svētku svinības tad sākās. Kā starpniekam man bija uzdots pasniegt nozīmīgākos apsveikumus uz rokas.

Kā ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs (57 gadus) un Januma Balvas ieguvējs (1982. g.), Kārlis daudz atbalstīja nodaļas sarīkojumus ar savām saistošajām deklamācijām. Nodevu Kārlim pateicības rakstu un apsveikumu no Daugavas Vanagu centrālās valdes priekšnieka Aivara Sinkas Latvijā, par ko viņš ļoti priecājās. Caur laipnām rokām man arī bija tas gods kā pārsteigumu pasniegt skaistu apsveikumu no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, kas Kārli aizkustināja līdz asarām… Kā jau varēja sagaidīt, laiku pa laikam telefona apsveikumi arī tika pieteikti, ne tikai vietējie, bet no Latvijas un pat Japānas, kur Kārlim ir daudz draugu, jo ir īpaši iemīlējis Japānas kultūru un dzīves veidu un uzskatus, ko izbaudījis vairākos apciemojumos Japānā.

Pēc vairākām kopā pavadītajām stundām apsēdāmies pie krūzes kafijas un Sidnejas Latvieša teātra sagādātās izcilās tortes. Palika tikai atvadīties vēlā vakarā no vēl arvien modrā un dzīvespriecīgā jubilāri ar īpaši latvisko Vesels! Laimīgs! Bet ne tik vēlu, ka varētu nokavēt SBS Japāņu ziņas.

Protams, kopš tā vakara svinības vēl turpinās, jo nerimst vēl ziedu veltes un rakstiski apsveikumi no draugiem un pateicīgiem teātra darbiniekiem un apmeklētājiem.

Gundega Zariņa

---

Kārlim Gulbergam 100!

Mēs satikāmies Sidnejas Latviešu biedrības pamatskolas ziedu laikos— 1970s gados – kad skolā mācījās ap 150 skolēnu. Toreiz skola, Lidijas Buduls vadībā, nolēma iepazīstināt skolēnus ar teātra mākslu. „Uzlabos valodu un stiprinās latvisko apziņu”, mēs lēsām. Padomā bija iestudēt un uzvest katru gadu pa ludziņai. Lai nodomu sekmētu, nolēma pieaicināt pieredzējušo aktieri un režisoru Kārli Gulbergu.

Tai laikā es jau darbojos skoliņā kā ticības mācības skolotāja. Varbūt tādēļ, ka mani domāja svabadāku par citiem, mani nozīmēja Kārlim par palīdzi.

Kad aktieri bija izraudzīti, lomas sadalītas, teksti kaut cik apgūti, varēja sākties mēģinājumi. Mēģinājumu laikā Kārlis katru sestdienu mēroja tālo ceļu uz skolu.
Te vienu brīdi Kārlim ienāca prātā, ka pie ludziņas vajadzētu mūziku. Jā, bet kādu? Un kur to ņemt?
Ja nav, tad jārada pašiem! Bet, kas tad to veiks?
Nu, Reinfeld kundze! Ar to lieta bija nokārtota.

Tā es kļuvu par līdzdarbinieci šo gadskārtējo ludziņu izveidē. Rakstīju mazas dziesmiņas, vārdus un melodijas, ko bērniem viegli apgūt gan kā solo ārijas, gan kā kopdziesmas visam ansamblim. Tā gadu gaitā mums radās virkne mazu mūzikļu. Vēl tagad, acis pieverot, redzu ņipro Meža ežuli (Eža kažociņš –Vilis Plūdons) stājamies priekšā saviem likteņa izraudzītajiem audžu vecākiem:

Esmu mazs, augšu liels 
Meža malas ežulis. 
Niķu maz, stiķu daudz 
Meža malas ežulim. 
Nāciet abi, skatiet labi, 
Gribu jums par dēlu būt. 
Nespriediet no cepures – 
Meža malas ežuli. 

Nu tā. Ludziņas pieder pagātnei, bet kas palicis nerūsošā atmiņā no šiem skaistajiem plaukuma gadiem ir Kārļa pieeja pie bērniem. Kārlis mācēja izvilināt to labāko no katra draiskuļa: te ar mazu uzslavu, te ar iedrošinājumu. Nekad ar draudu vai bargu vārdu. No malas, ar prieku vēroju piepildāmies veco patiesību: ar labu tālāk tikt nekā ar ļaunu.

Kad mūsu kopējās skolas gaitas izbeidzās, mūsu draudzība pārsviedās uz apkārtējo mūzikas dzīvi – koncertiem Latviešu namā un Sidnejas operā. Pārrunājām dzirdēto. Salīdzinājām iespaidus. Abi ļoti cienījām Sidnejas latviešu vīru kori.

Ar kādu gan sajūsmu mēs gaidījām diriģentu Marisu Jansonu ar Karalisko Koncertgebov (Royal Concertgebouw) orķestri ierodamies Sidnejā, 2013. gada novembrī! Kārlis pazina Jansonu dzimtu jau no brīvvalsts laikiem. Toreiz pazīšanās bijusi ar Maestro Arvīdu (tēvu); tagad ar dēlu, Maestro Marisu. Draugi sarakstījās un sazvanījās. Tā, ar Kārļa starpniecību arī mēs ar vīru Juri tikām pie iepazīšanās ar Maestro Marisu diriģenta ģērbtuvē.

Atmiņas gaist, kā tām ir jāgaist. Taču vēl aizvien paliek draudzības iemīta taka. Paldies par to, Kārli! Daudz baltu dieniņu, mīļais draugs!
Lauma Reinfelde

——————-

Laikraksts LATVIETIS
Nr. 763, 2023. gada 6. septembrī

Kārlim Gulbergam 100
Sidnejas Latviešu teātra stūrakmens

Kārlis Gulbergs Sidnejā pazīstams kā Sidnejas Latviešu teātra (SLT) stūrakmens. Bijis klāt jau pie teātra dibināšanas 1950. gadā un kopš tā laika darbojies gan kā aktieris, gan režisors līdz 2014. gadam, bet dažādos Sidnejas latviešu sarīkojumos lasījis stāstus un dzejoļus vēl līdz 2019. gadam.

Dzimis Rīgā, 1923. gada 8. septembrī. Kārlis tur arī iepazinies ar teātri un viņam visu mūžu mīļo operu. Tomēr pirmo lomu – Kārlēnu Skroderdienās Silmačos viņš spēlējis tikai 1946. gadā Mēmmingenē, Vācijā. Sekojušas vairākas lomas dažādos nometņu teātros, gan arī aktīva darbošanās jaunatnes pulciņos, kur mācījis tautasdziesmas un tautas dejas.

Kārlis jau sen sapratis, ka, lai nodrošinātu nākotni, ir jāstrādā ar jaunatni. Jau 1955. gadā viņš SLT vadīja savu pirmo režiju – E. Skujinieka bērniem domāto ludziņu Robinsons. 1967. gadā viņš šo lugu atkal iestudēja, šoreiz ar tikpat kā tikai padsmitnieku ansambli. Ja agrāk SLT iestudēja lugas ar jauniem aktieriem, kuriem bija vismaz kādi 30 gadi, tad 1960. gadu vidū Kārlis sāka SLT piesaistīt padsmitniekus tūlīt pēc Sidnejas latviešu vidusskolas beigšanas. Par 1968. gadā SLT jaunatnes ansambļa iestudēto B. Lāces Jaunais Varonis, Kārlis Freimanis rakstīja: „Režisora darbs ir ārkārtīgi grūts – jaunie aktieri vēl cīnās ar valodas grūtībām. Jaunieši bija daudz strādājuši ar savu izrunu.“ Turpat tālāk Freimanis saka, ka režisors piebilstu: „Mums jādomā par to, lai Latvijas brīvības ideja neizzustu ar mums, bet būtu dzīva vēl trešajā un tālākajās paaudzēs.“1

Neņemos nemaz mēģināt saskaitīt visas tās izrādes, visus tos SLT Literārās sekcijas lasījumus, kur Kārlis Gulbergs man ir mācījis, stāstījis un rādījis, kā lomu, skatu, vai teikumu padarīt patiesu, kā to teikumu vai vārdu izrunāt un ko uzsvērt. Netrūka arī izrunas un dikcijas vingrinājumu, lai skatītājs pēdējā rindā visu var sadzirdēt un saprast.

Freimanis par viņa režijas principiem rakstījis: „K. Gulbergs sāk ar psiholoģisko situāciju: Šis stāvoklis izsauc šādas pārmaiņas, šis teikums izsauc šādu reakciju. Režisors uzsver jūtu aspektu, aktierim ir jābūt patiesam, lai viņš lomu atdotu… Psiholoģisko situāciju Gulbergs izpētī visos sīkumos un tad to izskaidro aktieriem. Katrai situācijai un visai izrādei ir savs ritms, kas jāiztur. Tā kā kustības ir aktieru izteiksmes līdzeklis – arī tās ir jākontrolē, reizēm pat režisoram jāparāda, kā spēlēt.“2 Skatuves telpa ir jāizmanto, jāpiepilda, jāzin, ko darīt ar rokām un kājām, bet nekādā ziņā „nelien aiz mēbelēm!!!“

Ja paskatāmies Sidnejas Latviešu teātra 1950.-2006. gadu vēstures grāmatā Spārnotie gadi, tad redzam, cik radošs ir bijis Kārlis Gulbergs – vadījis turpat kā 90 režijas; četras, piecas vai pat sešas vienā gadā, un nospēlētas vairāk nekā simts lomu. Viņa pieeja visiem, vai pieredzējušajiem aktieriem vai iesācējiem, vienmēr ir bijusi tāda pati – varbūt gan mazliet iecietīgāka pret jaunajiem, tomēr nekāda slaistīšanās netika pieļauta ne no vieniem, nedz otriem.

Tas, ka Sidnejā vēl pastāv latviešu teātris lielā mērā ir Kārļa Gulberga nopelns. Tikpat kā visi, kas esam Sidnejas Latviešu teātrī, vai nu esam pie viņa mācījušies skatuves mākslu, vai esam bijuši kopā uz vienas skatuves un novērojuši viņa pieeju kā mēģinājumos, tā izrādēs. Cerams, ka godam spēsim vēl tālākajām paaudzēm nodot Kārļa mīlestību un cieņu pret teātri.

Daudz laimes 100 gadu jubilejā, skolotāj!
Jānis Čečiņš
Laikrakstam „Latvietis“

1 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1968. 1. martā
2 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1961. 23. septembrī

———————

Laikrakstam „Latvietis“
„Pēc kaut kā cēla, nezināma…“
Kārlim Gulbergam –100

Vēl atmiņā palicis skats, kad Štutgartes Operas dziedātāja Paula Brīvkalne viesojās redaktora Aleksandra Zariņa plašajā dārzā, un starp viesiem bija interesantais, šarmantais aktieru pāris – Kārlis Gulbergs un Lita Zemgale, kuras blondie mati plīvoja vējā, brīžiem tos pasargājot šifona lakatiņam. Lita, būdama Dailes teātra aktrise, izskatījās labi savā lomā.

Vai tad varēja pat iedomāties, ka mums būs cītīgi, radoši nemitīgi darbi gadiem ilgi kopā Sidnejas latviešu teātrī…
Latviešu Nams tika svaigi celts un gaidīja čaklos strādniekus, kuri palīdzēs mūžīgajai latvietībai plaukt.

Biju iestājusies mākslas skolā piecgadīgā dizaina kursā – East Sydney College, visīpatnējākā vidē – senajā cietumā, kuru paši konvikti bija cēluši no smilšakmens. Un pēkšņi tiku uzaicināta zīmēt kostīmus „Lolitas brīnumputnam“ Kārļa Gulberga režijā, Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā uz jaunās skatuves 1959. gadā!

Tā sākās ļoti ciešs sadarbības ceļš ar Kārli un Litu. Tā kā viņi dzīvoja tuvu manai mācību vietai, nemitīgi pieskrēju pie viņiem ar savām daudzajām kostīmu skicēm, un bija izdevīgi arī visu apspriest un izrunāt. Jāpiemin, ka viņu mājā atradās arī mākslinieks un scenogrāfs Džems Krīvs ar ģimeni, ar kuriem biju jauki tikties, šad tad sasveicināties.

Sākās lielā audumu iepirkšanās pēc vairākām apspriešanām; tāda vēl nekad nebija bijusi. Ar kaudzi kostīmu skicēm abi ar Kārli ieradāmies Sidnejas centra drēbju veikaliņā ar interesanto pārdevēju, kurš ļoti nodarbojās ar katra lomas tēlotāja tērpa zīmējumu, brīžiem pat lielā izbrīnā par lugas saturu, jo Kārlis aizraujoši skaidroja katra tēla nozīmi! Pavadījām visu dienu, mērot metru pēc metra pēc krāsas un auduma satura. Bijām tā aizņemti, ka nepamanījām kādu pircēju, kurš bija nospēris manu balto jaciņu no letes… Nu viss bija salocīts, iepakots un gaidīja lielo šūšanu.

Mana mammiņa iežēlojās un piebiedrojās pie kostīmu šūšanas. Tā tas turpinājās ilgākus gadus, varbūt viņa kļuva par Litas un Kārļa personīgo šuvēju… Sekoja luga pēc lugas.
Nākamais pārbaudījums ar Kārli bija kostīmi un dekorācijas H. Ibsena lugai „Spoki“. Kas par uzdevumu – mana pirmā skatuve ar Kārli!

Ļoti drūma, tumša, dramatiska; sienas no sašūtām drapērijām. Vedām izrādi arī uz Kanberu, un ar tādām dekorācijām bija vieglāk ceļot. Kostīmi Litai bija eleganti un sarežģīti. Mana mamma piestrādāja pie plašajām, augsti uzbūvētajām piedurknēm, jo Kārlis vēlējās, lai tie būtu cik vien ibseniski var. Rezultātā efekts bija labs.

Tik ciešā sadarbībā bija interesanti novērot, cik lielu uzmanību Kārlis piegrieza veselībai, jo katrs jau līdz simtam netiek tik viegli. Viņš nemitīgi vārīja sakņu zupas, sevišķi bietes un to kātus un lapas, uzsverot, ka tajos ir daudz slāpekļa dioksīda (angliski Nitric Oxide).

Ik pa reizei man arī trāpījās tās nogaršot, sevišķi, ja braucām kopā uz kādu sarīkojumu. Kārlis arī rūpīgi pieskatīja Litu un pielāgoja pie viņas kostīma kādu rokas somiņu vai krāšņu šallīti ap kaklu.

Izrāde pēc izrādes sekoja. Tāpat Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Sidnejā 1968. gadā izrāde „Princese Gundega un Karalis Brusubārda“ ar grandiozo, lielo, milzīgo, augsto tilta būvi dekorācijām divās kolonās. Es nemitīgi ar zīdspiedi apdrukāju rakstus uz kostīmiem un arī pat uz dekorācijām. Kārlis bija uzaicinājis daudz jauniešus šajā lugā. Viņš vēlējās viņus izaudzināt teātrī. To viņš arī darīja sestdienas skolā, bieži nodarbojoties ar bērniem, sākot jau ar vismazākajiem. Jā, viņam izdevās iegūt jaunos aktierus un pat režisorus, kā Ilonu Brūveri (Sauku), Jāni Čečiņu, Lindu Ozeri un daudzus citus.

Kārlis priecājās, ka mans vīrs Pēteris, būvinženieris būdams, varēja starp abām kolonām uzbūvēt tiltu no dzelzs stalažām, pa kurām varēja pārstaigāt Brusubārda kā ubags un beigās – kā Karalis.

Labi izplānotā Mārtiņa Zīverta luga „Kalostro Vilcē“ ar caurspīdīgajiem zīda paneļiem, senajiem ornamentiem, kostīmiem un parūkām bija iecerēta ārzemju ceļojuma izrādēm, bet vēlāk tika atcelta. Tomēr uz vietas Sidnejā tā tika uzvesta.

Toties nevar aizmirst ļoti vienkāršo pamatdekorāciju un kostīmus lugai „Godo gaidot“, ar kuru Lita un Kārlis Austrālijas Latviešu teātru festivālā pārspēja visus un ieguva pirmo godalgu.

Vēl vienas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Sidnejā 1979. gadā. Luga „Sprīdītis“* – ar deviņām dekorācijām, ieskaitot lielo priekškaru. Izrāde tika uzvesta uz lielās skatuves Benkstaunas (Bankstown) pilsētas namā. Goda viesi bija Vaira Vīķe Freiberga un Imants Freibergs, toreiz vēl no Kanādas. Nespēju vēl aptvert, kā mēs to visu paspējām, sešus mēnešus pavadot krāsošanā gan Saules Namā, gan Draudzes namā, gan šad un tad, kad brīvāks, arī Latviešu namā. Visam pāri teātra mēģinājumi ar Kārli, dziesmas un dejas ar diriģentu Haraldu Rutupu, un Kārļa lielā nodošanās ar jauniešiem nemitīgā sparā. Izrādēm bija labs rezultāts, un lugu „Sprīdītis“ nofilmēja ar SBS televīzija. Vēlāk Pēteris pavairoja filmu skatāmu DVD diskos. Kārlis to uzdāvināja pat teātra zinātniekam Viktoram Hausmanim Rīgā.

Pēc Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā 2008. gadā Kārlis bija ļoti sajūsmināts, saņemot personīgu pateicības vēstuli no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas par ļoti skaisto izrādi – R. Blaumaņa „No saldenās pudeles“.

Kurš var aizmirst Kārli Ābrama lomā R. Blaumaņa lugā „Skroderdienās Silmačos“? Kā viņš apspēlēja Pētera gatavoto krāsni, neskaitāmas reizes izmēģinot sprādzienus, kritienus gaismas spēlē. Cik precīzi tie sanāca, un – ar Kārļa gadiem – tik veikli izlēkāt un vēl nodziedāt solo plašajā skatuvē! Viņam nekas nekad nebija par grūtu, totālā nodošanās lomai.

Kārlim vēl viena režīma nodarbība veselības labā bija regulārā ceļošana ar vilcienu uz Ziemeļsidne- jas peldbaseinu, lai izvingrotos ūdenī. Nav brīnums, ka viņam jau simts! Viņš labi zināja, kā tikt pie tā… smadzenes ilgojās pēc fiziskām kustībām. Šajās dienās daži sūdzas par lielo nekustīgumu, sēžot pie datoriem. Kārlim tāds aparāts nav, viņam ir tikai televīzija, telefons un rakstāmais. Arī lielā mīlestība uz mūziku – operu, koriem, teātriem, mākslu un cilvēku cieņa un draudzība. Mēs regulāri izmainījāmies ar apsveikuma kartītēm.

Tā kā Adelaides teātris bija likvidējies, un 2012. gadā tur tika rīkotas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, Sidneja apsolīja kaut ko aizvest. Tā nu Kārlis un es sagatavojām pamatīgi lielu ciemakukuli, kuru Pēteris uzcēla uz mūsu mašīnas jumta, sarullējot daudzos dekorāciju paneļus, un aizvedām tos uz Adelaidi lielajā vasaras karstumā. Tātad mūsu beidzamā luga abiem ar Kārli kopā bija Anšlava Eglīša „Pēc kaut kā cēla, nezināma“. Ļoti žēl, ka Kārlis nebrauca mums līdzi uz Adelaidi, jo tur bija ieradusies Latvijas Kultūras ministre Žanete Jaunzeme Grende, kura bija lielā sajūsmā par mūsu izrādes augsto līmeni un salīdzināja mūs ar Nacionālo teātri Rīgā. Pēc publikas pieprasījuma izceļojām ar šo izrādi arī uz Melburnu, Brisbani un atkal vēlreiz Sidnejā!

Bija jauki strādāt kopā ar Kārli, piedalīties lugu lasījumos, dekorāciju kostīmu pārrunās, izrādes gatavošanās un beigās, stāvot roku rokās uz plašās skatuves aplausu skaņās!

Kārli, daudz, daudz laimes Tavā lielajā – 100 gadu jubilejā!
Vija Spoģe-Erdmane,
kostīmu un dekorāciju māksliniece

* Red.: A. Brigaderes un A. Jansona dziesmu spēle „Sprīdītis“ izrāde Kārļa Gulberga režijā un ar lieliskajām V. Spoģes-Erdmanes dekorācijām.