Erna Ķikure         [typed sheet — sent by author? — no date, approx. 1980]

Ernai Ķikurei ir vispusīgs talants. Beigusi Mākslas akadēmiju Rīgā, viņa savas mākslinieciskās dotības vispirms ielikusi grafikā, bet visu mūžu mīļa ir bijusi arī literatūra. Austrālijā periodikā publicējusi dzejas, stāstus, tēlojumus. Izdots stāstu krājums ‘Mūsu kaimiņš’. Pašlaik spiestuvē aizkavējusies bet gandrīz gatava nodošanai lasītājiem ir grāmata ‘Sarakste ar Jāni Sarmu’. Sakopoti izdošanai dzeju krājums un vēl viens stāstu krājums.

Ernai Ķikurei piemīt spēja radīt savos literāros darbos viņai īpatnēju noskaņu, vienalga, vai viņa raksta par stādiem uz loga, kas cīnās par savu eksistenci, vai par vecajām dāmām, kas iebauda labdarības sagādātu Ziemassvētku maltīti. Varbūt, ka šīs noskaņas pamatā ir viņas pasaules uzskats – viņa ir dzīves, dzīvības un dzīvošanas apliecinātāja visās tās manifestācijās. Autores pieeja viņas izvēlētiem sižetiem smalkjūtīga, viņas valoda – izkopta.

Šodien Ernas Ķikures tēlojumu ‘Izsole veclietu tirgotavā’ lasīs Zeltīte Nīce.

Ausma Mednis, Sidnejā.

—————————————————————————————————-

[a typed sheet sent to her by someone — no date, approx. 1980] 
Jauna grāmata.

Jūnija otrajā pusē Sidnejā būs dabūjama jauna grāmata – Ķikures un Sarmas vēstules. Šo abu mums labi pazīstamo mākslinieku sarakste aptver periodu no 1953.gada līdz 1958.gadam, kad mēs visi, nedroši jaunajos apstākļos, meklējām sev vietu svešajā zemē un tai pašā laikā mēģinājām radīt latvisku vidi. Erna Ķikure tai laikā bija jauna gleznotāja ar diviem bērniem un ļoti maz brīva laika, kas vēlējās ne tikai gleznot, bet arī rakstīt. Kaut arī viņas vēstulēs lasām par grūto cīņu svešajos apstākļos, smago fizisko darbu, kas bieži vien izsmēla kā fizisko, tā arī garīgo enerģiju, par atbalsta trūkumu ģimenē, tām ir gaiša noskaņa, ko rada tuvība dabai, ticība labajam un neapslāpējams, trauksmains meklētājs gars. Sarakstes gaitā mūsu acu priekšā izaug rakstniece Erna Ķikure – ‘Mūsu kaimiņa’ un citu stāstu autore. Jānis Sarma sniedz viņai visu laiku savu atbalstu gan ar mudinājumiem, gan praktiskiem pieredzējuša autora padomiem. Sarmas vēstulēs valda tumšāki toņi un rezignētāka noskaņa kā Ķikures pasaulē. Viņa vēstulēs atrodam pārdomas par dzīves un mākslas attiecībām („māksla ir nebeidzama sevis izdzīvošana”), par daiļrades procesu, par autora un sabiedriskās vides mijiedarbību, kā arī spilgti zīmētus Melburnas latviešu mākslinieku portretus. Šais vēstulēs ir dokumentēta tā laika Melburnas latviešu kulturālā dzīve. Abi vēstuļu autori ir atturīgi, uzmanīgi saskarē ar citiem cilvēkiem, viņi abi izvairās no „garīgas vai fiziskas izģērbšanās ļaužu priekšā” (J. Sarma), tādēļ paldies viņiem par to, ka ar savu lēmumu publicēt šo saraksti viņi ir devuši mums iespēju ieskatīties viņu abu pasaulēs un vērot lietas un notikumus caur viņu acīm.

A.M. [Ausma Mednis?]

—————————-

Austrālijas Latvietis 09.05.1980
JAUNDARBU VAKARS
Tas Sidnejā bija veltīts E. Ķikurei
Juris Krādziņš

Sidnejas latviešu teātra literārā sekcija 30. marta rīkoja Ernas Ķikures jaundarbu vakaru, uz ko bija ieradies tuvu pie pussimts apmeklētā ju. Vakaru sākot, Elga Leja nolasīja Spodra Klauverta rakstīto vēstījumu: «Šī vakara vēstījums veltīts rakstniecei Ernai Ķikurei par paslinko un kūtro trimdinieku atgriešanas pie valodas un literatūras latviskās.»

Erna ir meklētāja, kas kādreiz pēc grafikas studiju iesākšanas Rīga devas uz Parīzi, lai, jaunas ierosmes ieguvusi, atgrieztos dzimtenē un 1929. gadā nobeigtu Latvijas mākslas akadēmiju. Tagad rakstniece reizēm dzīvo Austrālijā, citreiz Kanādā, nekur nevarēdama tā īsti iedzīvoties, bet tomēr cenšoties pasauli apdzīvot ar savu mīlestību, savu dzīvi. Kādreiz E. Ķikure rakstījusi: «Ļaudonas pagastā teica — jauna vieta jāapdzīvo… Dzīvē tas darīts pārāk daudzas reizes, savā ziņa prakse. Bet, no otras puses, es domāju, ka man vairs nepietiks spēka vēlreiz iemīlēt svešo tukšumu. Bet liekas — varēs. Ne pilnīgi, varbūt ne patiesi un īsteni, bet kā teātri spēlējot — vēlreiz iedzīvoties kādā jaunā lomā, spēlējot savu dzīvi. Tas ir savā ziņā lieliski.»

Savā grāmatā Mūsu kaimiņš Ķikure sniegusi gan sirsnīgus tēlojumus par dzimtas Ļaudonas cilvēkiem un dabu, gan vērīgus attēlojumus no dzīves Austrālijā. Vēstījuma nobeigumā Spodris Klauverts novēlēja rakstniecei jo drīz jaunu prozas grāmatu; lai nepaliktu nepublicēts arī dzejoļu krājums!

Sekoja E. Ķikures darbu paraugi: autores lasītais dzejolis Mužība (Mūžība ir tagad), Vairas Dortiņas lasītais tēlojums Siļķu zveja, Lijas Gailītes lasītie trīs E. Ķikures dzejoļi (Austrālijas vasara, Diena pie jūras un Sveicinu tās puķes), Zeltītes Nīces lasītais stāsts Saruna ar īrieti un tēlojums Kad vilciens apstājas, kā arī Hildas Dukures lasītais noveles fragments Viņas piezīmes.

Meklēdama raksturīgāko gan pazīstamā, gan jaunā vidē, rakstniece notikumu nozīmību pārceļ kādā tālāka plāksnē, kas ietver visas cilvēces sajutās un pārdzīvojumus.

Notika arī intervija ar autori. Spodrim Klauvertam jautājot, kāpēc gan gleznotāji pievēršas rakstniecībai un nevis otrādi, kādas ir šo abu žanru saistības. E. Ķikure atbildēja, ka rakstniecības darbā viņai palīdzējusi krāsu izjūta. Rakstniecībai viņu pievērsis tēvs, bēgļu gaitās 1. pasaules karā liekot rakstīt domrakstus.

Kāda tematika rakstniecei interesē visvairāk? — Dzīvot spēks un dzīvot griba.
Kas devis mums spēku izturēt 30 trimdas gadus? — Tā ir mūsu 700 gadu vēsture, ko esam paņēmuši sev līdz.
Vai trimda izturēs? — To pierādīja Sprīdītis. Austrālijas latvieši visvairāk nogriezti no citiem. Viņu dzinējspēks uzliesmo.

———————————

Lara’s Lapa 01.09.1980
BIJA, IR UN BŪS

19.- 21. sept. notika Austrālijas latviešu 20. Rakstnieku dienas, kuras atklāja LAAJ prezidija vicepriekšsēdis GUNTIS BĒRZIŅŠ. Sekoja JURA KRĀDZIŅA lugas “Starp pusnakti un rītu” pirmizrāde; režisore MĀRA ROZĪTE. — 20.sept. Prozas un lirikas pēcpusdienā AUSMAS MEDNES vadībā. Piedalījās: JĀNIS SVILĀNS (dzeja), ĪRIJA MATISONE (proza), LŪCIJA KALNIŅA (dzeja), RICHARDS KRAULIS (proza), MĀRA KALMANE (dzeja), EDUARDS ŠMUGAJS (proza), MINTAUTS EGLĪTIS (proza), LŪCIJA BĒRZIŅA (proza), ELGA LEJA (dzeja), ERNA ĶIKURE (proza), OSVALDS LĀCIS (proza), KARMENA KURZEMNIECE (dzeja), TEODORS TOMSONS (proza), ERNA LĒMANE (proza), TEODORS TOMSONS (dzeja), OĻĢERTS ROZĪTIS (proza) un INĀRS BRĒDRICHS (dzeja).

————————–

LARA’s Lapa 01.09.1980
AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 20. RAKSTNIEKU DIENAS SIDNEJĀ 1980. GADĀ
Ņina Luce

Mēs esam gleznotāju tauta, raksta savā recenzijā par Austrālijas latviešu mākslinieku izdevumu Gunārs Jurjāns AUSTRĀLIJAS LATVIEŠA 1547. n-rā. Viņam taisnība! Kā pagājušās rakstnieku dienās Melburnā, tā šogad Sidnejā tās ievadīja grafiķu skate. Arī Sidnejas latviešu teātra pirmizrāžu apmeklētāji gandrīz aizvien satiekas stundu priekš gleznu izstādes atklāšanas. Tā nenoliedzami ir skaista tradīcija.
Mūsu 20. Rakstnieku dienās piedalījās 21 autors, trīs referenti un 500 klausītāji.

Tālā viesa rakstnieka Artura Voitkus neierašanās dēļ rīcības komiteja viņam izvēlētajā vakarā nolēma iepazīstināt apmeklētājus ar pašmāju autoru Juri Krādziņu, kurš raksta dzejoļus, stāstus un nupat sacerējis arī pirmo lugu — viencēlienu “Starp pusnakti un rītu”, ko jaunā režisore Māra Rozīte lieliski inscenēja ar desmit jauniem tēlotājiem, dekoratora Edgara Štubja un gaismotāja Pētera Štubja atbalstīta.
Domājot par 20. Rakstnieku dienām, gribas pieminēt tos pirmo rakstnieku dienu dalībniekus, ko divos gadu desmitos esam aizvadījuši Aizsaules ceļos: šo dienu ierosinātājs un pirmo rakstnieku dienu rīcības komitejas sekretārs Spodris Klauverts; pārāk agri no mums šķīrās rakstniece Babete Blicava, paspēdama gan atstāt romānu “Laimīgā paaudze”; dzejnieka Raita Birkmaņa “Trīspadsmit” vēl vienmēr skan ausīs; balāžu meistars Kārlis Ābele, sen; literāts un teātra kritiķis Kārlis Freimanis un viņa brālis komponists Eižens Freimanis; arī neaizmirstamie aktieri — daiļdarbu lasītāji Vera Dute un Vilis Ducmanis.

No pirmajām rakstnieku dienām nav pagaisuši arī tie, kas aizceļojuši uz citiem kontinentiem: dzejniece Ruta Atvasara, dziedātāja Elvīra Arone-Freimane un dzejnieks Ivars Lindbergs.
Par pēdējo Erna Ķikure kaut kur izteicās: Lindbergu nu gan vajadzētu pienaglot. — Neizdevās!
Dažs 20. Rakstnieku dienu dalībnieks bija jau pazīstams no pirmajām tādām 1960. gadā: Mintauts Eglītis, Erna Ķikure, Osvalds Lācis un Oļģerts Rozītis. Vietām šoreiz bija apmainījušies Kārlis Ābele, jun., ar Lūciju Felsbergu-Bērziņu. Pirmajās rakstnieku dienās pēdējā bija referente, bet Ābele autors. Šoreiz Bērziņa, kurai starplaikā iznākuši divi romāni “Eingāna” un “Līdzinieks” lasīja stāstu “Vārds”, kavējoties asociācijās, kādas izraisa “ieiešana” vārdā.

Kārlis Ābele savā referātā pieskārās tematam “Latviešu literatūrā: kādēļ un kam?” Ir cilvēki, no kuriem mēs aizvien ļoti daudz sagaidām. Esam pieraduši pie Kārļa Ābeles loģiskās domu gaitas un skaidriem secinājumiem. Varbūt referents šoreiz pārāk ilgi kavējās pie latviešu literatūras vēstures sākot ar 1856. gadu, un viņam vienkārši pietrūka laika referāta nobeigumā, lai dotu skaidrāku atbildi, kādēļ un kam vajadzīga latviešu literatūrā? Būtu derējis arī paskaidrojums, ko referents īsti domāja, sacīdams, ka rakstnieks raksta tautai. Mums ir pazīstams jēdziens — tautas rakstnieki, pie kuriem nevarētu pieskaitīt referenta minētos Gunāru Saliņu vai Ilzi Šķipsnu. Tā gaidītā atbilde, kādēļ mums šodien nepieciešama latviešu literatūrā, izplēnēja. Interesantākais bija Ābeles konstatējums, ka mums vēl joprojām pastāv viena latviešu literatūrā, un ka mušu tautas gara mantas ir tās, pie kurām satiekas okupētas Latvijas un trimda dzīvojošais rakstnieks.

Arī rakstnieci Ainu Vāveri, kas pēdējos gados vairāk pievērsusies drāmai, šoreiz saistīja temats “Vēsturisko materiālu izmantošana daiļliteratūrā”, galvenokārt apcerot 1905. gadu, par kuru rakstīdami mūsu autori neesot izmantojuši vēsturiskos materiālus. Cik zinu, tad Jānis Sarma gadiem ilgi pētījis gan Misiņa, gan Rīgas pilsētas bibliotēkā ne tikai notikumus par 1905. gadu, kuros pats bija aculiecinieks, bet arī par Atmodas laikmetu PĒTERBURGAS AVĪZĒS, lai tur meklētu ne tikai faktu konstatējumus, bet lai iejustos tā laika latviešu valodā, rakstot romānu “Negantnieks”. Ļoti plašus vēsturiskos materiālus, apcerēdams 1905. gada notikumus, izmantojis Pāvils Gruzna un Oļģerts Liepiņš “Mamona gaitniekos”. Ainas Vāveres savāktie materiāli par 1905. gadu šķiet balstījās tikai uz Klāras Ozolas (Kalniņas) “Atmiņās” ievietotajām personiskām vēstulēm. Kaut neesmu vēsturniece, lai man ir atļauts šaubīties, vai pēdējās būtu pietiekami objektīvas vēsturisko notikumu atspoguļotājas.

Dzejniekam Ed. Silkalnam šoreiz bija jāpaliek mājās pie meitas Solveigas, lai dzīves biedre Karmena Kurzemniece, kam iznākuši divi dzejoļu krājumi “Dzīpari” un “Izziemosim”, aizvestu klausītājus nesen pārdzīvotajos Gotlandes dziesmu svētkos un vēl dažus soļus tālāk …

Pirmo rakstnieku dienu referentu mag. phil. J. Baltaku manīju referātu pēcpusdienā, un ceru, ka jaunā valodniece Valda Liepiņa, pieskardamās Janševska un Jaunsudrabiņa valodas īpatnībām, ar savu trimdā apgūto latviešu valodu un izvēlēto tematiku sirmo filologu nepievīla.
Neiztrūkstoši visās trijās dienās — tāpat kā pirms divdesmit gadiem — ieradās igauņu rakstnieks Pēteris Lindsārs ar dzīves biedri, bet pirmo reizi latviešu dzejnieku parādi vēroja igauņu rakstnieks Valdemārs Vilders.

Ko lai atbild klausītājiem, kas par pirmo rakstnieku dienu drasētāju kara zābakos Teodoru Tomsonu jautāja: “Vai tad viņš vairs nekā neraksta?” — Tas prozas jociņš jau bija lasīts AUSTRĀLIJAS LATVIETĪ un LARAS LAPĀ, bet dzejolis par teātri — ARCHĪVA 19. n-rā un JAUNĀ GAITĀ. Vienīgais jaundarbs bija “Reiz dzīve aizsauks mūs bez vārda”. Nevar noliegt, — savus dzejoļus skandēt jau nu Tomsons prot, bet vai tāpēc vajadzētu atkārtoties, liedzot klausītājiem savus jaundarbus?

Dzejniece Elga Leja, kas pirms divdesmit gadiem atlidoja pie mums no tālās Pērtas, jau sen kļuvusi sidnejiete un prieka pilna parakstīja pircējiem savu pirmo dzejoļu krājumu “Ilgu laiva”, no kuras lirikas vakarā autore viņai raksturīgā pravietiskā pacēlumā lasīja dažus dzejoļus.

Divus prozistus, kas rakstniecībai sākuši pievērsties sava mūža otrajā pusē, redzējām un dzirdējām Sidnejā pirmo reizi. — Īrija Matisone no Adelaides stāstīja par kādas sievietes pazaudēto naudas maku un atslēgu. Klausoties viņas lasījumā, nevarēju atvairīt domu, ka autore stāstā pazaudējusi pati sevi, apmaldījusies “melnajās avīs”.

Richards Kraulis no Melburnas stāstā “Pēteris” bija pieskāries aktuālam tematam. Veco ļaužu mītnē kāds sievietei nelegāli piederošs kaķis aprija kādam vīrišķim nelegāli piederošu papagaili. Abi cietēji, zaudējuši savus mīluļus, atrod viens otru. Klausītājs nu gaidīt gaidīja kādu kulmināciju, kādu spraigumu, kurp būtu jāved minētajiem “traģiskiem” notikumiem. Nekā! Viss izčākstēja skolnieka domrakstiņā: abi vecīši aiziet uz kino, lai noskatītos jaunībā redzēto filmu “Kādreiz maijā”. Cik rātni! — Es, klausīdamās Krauļa lasījumā, pametu acis uz blakus sēdošo rakstnieku Osvaldu Lāci; nu — viņš jau gan nebūtu abus laimīgos aizsūtījis uz vecu filmu, kad durvju priekšā paveras jauna dzīve …

Žēl, ka aizsmakums sabaidīja Māru Kalmani skandēt pašai savu dzeju. Baiba Burkeviča, šķiet, samērā traģiskiem tematiem pārslīdēja pārāk liriski pāri.

Gandrīz no snaudas, kas mācās virsū, lēni malkojot emocionālās noskaņas rakstnieku parādes pirmajā daļā, mani izrāva Ed. Šmugajs ar savu temperamentīgi un dzīvi nolasīto bērnišķīgo stāstiņu “Solījums”. Arī tas likās pazīstams, varbūt lasīts katoļu žurnālā GREDZENS, varbūt autors to kādreiz pats jau stāstījis?

Mintauts Eglītis ir rakstnieks, kurš vēl joprojām nespēj aizmirst savas dzimtenē palikušās jaunības tekas. Reiz gan kādās rakstnieku dienās dzirdējām skici “Lidkombas madonna”, kas prasīt prasījās turpinājuma, bet nekā! — Rakstnieks stāstā “Pie Daugavas” atkal mūs aizveda uz dzimto pusi, kur maza romantiska jūsma izglāba kareivja Apsītes dzīvību. Šķiet, Mintauta Eglīša tematika cieši saistīta ar rakstnieka valodas izjūtu, ar latvisko mentalitāti, kas neļauj ilgāk kavēties pie svešā, jauna, neparasta.

Tai ziņā gluži pretēja ir Erna Ķikure. Viņa spēj īsti iejusties svešajā vidē, svešajos ļaudīs, vienalga, vai tie dzīvo Austrālija, Anglijā vai Kanādā. Viņas pēdējā laika literāriem tēliem nav vairs raksturīgs latviskais kolorīts, — tie ir cilvēki pasaulē, un tieši tāpēc šķiet, ka Ķikures darbi būtu īsti piemēroti tulkošanai. Nez’ kāpēc tas vēl nav darīts? Tos vienlīdz labi saprastu kā latvietis, tā anglis, austrālietis vai kanādietis. Šoreiz dzirdējām stāstu “Veclietu veikals”.

Ja Māra Rozīte bija mūsu pati jaunākā autore, tad Osvalds Lācis, tuvojoties astotajam gadu desmitam ir Sidnejas seniors. Tāpēc nav nejaušība, ka viņa stāsts “Brīnumdaris” bija formā un valodā izslīpēts līdz pilnībai. Tematika? Kā mēs, draugi, mēdzam sacīt: “lāciska”. Tas nozīme: sievietes — vīrieša vistuvākās attiecības. Parasti Lācim sieviete ir vīrieša nenovēršamais “ļaunums”, bet stāstā “Brīnumdaris ” viņa kļūst par sava vīra (kurš gan spējis ģimeni palielināt par sešām meitenēm, bet gaužas vēl joprojām par dēla trūkumu) labdari dāvinādama beidzot tam dēlus — dvīņus, pat nezaudēdama savu zilo nevainīgo acu mirdzumu. — Meistarīgs darbs, un tad vēl Amerikas periodikā lasām, ka mūsu literatūrā nepievēršas seksuālām problēmām! Vai tiešām tautieši Amerikā nepazīst Austrālijā dzīvojošo rakstnieku Osvaldu Lāci, kam iznākušas vismaz četras grāmatas, kas ir latviešu Gijs de Mopasāns?

Par rakstnieci Ernu Lēmani seniors Jānis Sarma 1953. gada AUSTRĀLIJAS LATVIETĪ rakstīja: “… autorei ir spēja redzēt to, ko citi vēl nav saskatījuši.” Sacīto var attiecināt uz viņas nupat nolasīto pasaku, kas ar savu aktuālo tematiku — par jaunas galvas pārstādīšanu kādai aktrisei — ieguva vislielāko kontaktu ar klausītājiem. Varēja vienīgi vēlēties interesantajā stāstā mazliet lielāku koncentrētību.

Jānis Svilāns pievienojams tiem dzejniekiem, kurus maz vai nemaz neinteresē jauni formas meklējumi, jauns dzejiskas pasaules ieskatījums, bet kas cenšas tvert dzejā emocionālus mirkļus. Šādu ceļu izvēlas vairums mūsu dzejnieku: Lūcija Kalniņa, Māra Kalmane, Elga Leja un pirmo reizi dzirdētā Lauma Ruņģe. Kad tā vienu aiz otra noklausās emocionālos momentus, tie sāk skanēt kā lietus čabēšana uz jumta, un gribas brēkt pēc pārmaiņām kā formā, tā saturā. Par tādu būtu varējis kļūt J.Muižnieka poēmas fragments par kara vētrā nodegušo māju, bet Lūgšanas iestarpinājums pārāk atgādināja Andreja Eglīša “Dievs, Tava zeme deg!”

Par laimi rakstnieku cēliena beigās lirikā dzirdējām pārmaiņas Ināra Brēdricha lieliskajā ritmā kā skaldīt noskaldītajās dzejas rindās, kas mūs nevis saldās emocijās ieaijāja, bet skaudrā satīrā iepaukoja.
Ļoti īpatnēji — gribētos tos apzīmēt par konflikta dzeju — bija vārsmojumi visjaunākai autorei Mārai Rozītei. Diemžēl lasījumu uztvert ļoti traucēja dzejnieces nervozitāte. Toties lasot Oļģerta Rozīša triptichu “Mutatis mutandis”, Māra Rozīte no autores ieslīdēja aktrises lomā, un viņas priekšnesums kļuva mierīgāks.

Rakstnieku cēlienos ieviesusies paraža, ka beigās savus darbus lasa jau vairāk nobrieduši, pazīstamāki autori, kas ne vienmēr ir pareizi. Tā tas bija pagājušās rakstnieku dienās Melburnā, kad autori uzstājās alfabētiskā kārtībā. Tā tas gadījās Šogad, kad Oļģerta Rozīša darbs bija jāklausās tad, kad bijām jau galīgi noguruši, bet pēdējais ir autors, kurš prasa klausītāja neatlaidīgu piedalīšanos, koncentrāciju. Tāpēc šo rindiņu rakstītāja varēja izsekot tikai pirmajai tripticha daļai; pārējās ieslīdēja paguruma dūmakā. Žēl.
Aizvien retāk rakstnieki lasa savus darbus paši. Tur pa daļai vainojama gadu nasta, — autors sāk baiļoties, ka viņš varētu klausītājus nesasniegt. Kad rakstnieki paši nelasa, ir interesanti tos vērot: kā zem ārēji mierīgas maskas noslēpts nemiers — vai tikai lasītājs būs iecerēto uztvēris pareizi, vai tikai lasītājs kaut kur pārāk neuzspēlē, zaudēdams dzejas ritmu vai stāstījumu ieslidinādams mazāk vēlamā gultnē. Klausīdamās divdesmit gadus rakstnieku darbu lasījumos, esmu atzinusi, ka ir liela starpība, vai mēs literāro vielu lasām paši jeb to uztveram tikai ar dzirdi. Pēdējā gadījumā autoriem būtu jāveltī vislielākā uzmanība formu valodai, darba iekšējai formai — kā to kādreiz apzīmēja Valdemārs Dambergs — t.i. autora iecerei, kādam darbam jāizskatās tīri dzejiskā izpildījumā, jo klausītājs neprasmīgi nolasītu darbu klausoties zaudē koncentrēšanos, un darbs aizslīd garām neizprasts.

————————————

Austrālijas Latvietis 10.10.1980
Ar rakstu mākslas kopējiem
Juris Krādziņš

Jau kopš Austrālijas latviešu pašām pirmajām rakstnieku dienām notikušas rakstnieku parādes, dažreiz vienā vakara, citreiz vairākos sarīkojumos. 20. septembra vakara sarīkojumā Sidneja piedalījās 15 autori, pāri par 100 apmeklētāju un sarīkojums ilga vairāk par 5 stundām, šai laikā ieskaitot divus 30 minūšu starpbrīžus.
Sarīkojumu vadīja Ausma Medne ievadījuma runā pastāstot, ka Austrālijā izdoti 7 latviešu dzejoļu krājumi un 12 prozas darbu grāmatas.
…

Ernai Ķikūrei spiestuvē top jauna grāmata par saraksti ar Jāni Sarmu. Viņas stāstu Izsole veclietu tirgotavā lasīja Zeltīte Nīce. Rakstniece labi attēloja solītāju mentalitāti, kam solīšanas prieks nozīmīgāks par izsolāmā priekšmeta vērtību.

—————————-

Latvija Amerikā 11.10.1980
20. rakstnieku dienas Austrālijā
Ed. Šmugajs

…
Nākošā diena, 20. septembris, bija maratona diena. Publikas priekšā stājās 16 autori, kas sevi uzskata par rakstniekiem vai dzejniekiem. Ar dzejas darbiem (lasīšanas kārtībā) piedalījās: Jānis Svilāns, Lūcija Kalniņa, Māra Kalmane, Egla Leja, Selga Kurzemniece, Teodors Tomsons un Inārs Brēdrichs.

Savus sacerējumus prozā lasīja: Īrija Matisone, Richards Kraulis, Eduards Šmugajs, Mintauts Eglītis, Lūcija Bērziņa, Erna Ķikure, Osvalds Lācis, Teodors Tomsons un Erna Lēmane. M. Eglītis, E. Ķikure, M. Kalmane un 0. Lācis paši savus darbus nelasīja — to izdarīja citi, galvenokārt aktieri. T. Tomsons dzeju deklamēja pats, bet viņa prozas gabalu lasīja aktieris J. Ķauķis. Sarīkojumu vadīja Ausma Medne.

Šim sarīkojumam vajadzētu būt Rakstnieku dienu centrālajam un svarīgākajam notikumam, kur lasītāji un klausītāji vaigu vaigā redz viens otru. Lasītājs un klausītājs redz rakstnieku vai dzejnieku kā cilvēku, kā dzīvu radību, kas nu ir viņa priekšā. Tam svarīga nozīme. Rakstnieki un dzejnieki, savukārt jūt, kā viņu darbus uzņem klātesošā publika. Tas savā ziņā ir mājiens, kāds ceļš rakstītājam ejams.

Tomēr, kā jau iepriekš minēju, tas ir maratons un tādēļ savu mērķi nesasniedz. Tā tas bija arī šoreiz, kaut rīcības komitejas priekšnieks A. Zariņš pēc sarīkojuma teica, ka tik garš tas sarīkojums nemaz neesot bijis. Cik garš? Grūti pateikt, vai 5 stundas ir garš vai īss.

No kreisās: E. Lēmane, I. Matisone, E. Leja. L. Bērziņa, L. Kalniņa, E. Ķikure. Otrā rindā no kreisās: T. Tomsons, M. Kālmane, J. Muižnieks, K. Kurzemniece, A. Vāvere, A. Medne, Ed. Šmugajs, O. Lācis. Trešā rindā no kreisās: I. Brēdrichs, V. Liepiņa, M. Eglītis, M. Rozīte, J. Krādziņš. R. Kraulis, J. Svilāns un K. Ābele. Foto: A. Lejietis

—————————

Austrālijas Latvietis 07.11.1980
ATCERES KONCERTS
To sidnejieši 9. novembrī rīko komponistam Eiženam Freimanim
Velta Skujiņa

Jau pagājuši 12 gadi, kopš mūsu vidū vairs nav komponista un pianista Eižena Freimaņa. Viņa audzinātie klaviernieki nu jau paši pazīst rampas uguņus. Pamazām aiziet latviešu komponistu paaudze, vairākos kontinentos izkaisīta. Freimaņa mūzika devusi daudz silta pārdzīvojuma mūzikas mīļotājiem. Daudzi Eiženu Freimani atceras arī kā iejūtīgu solistu pavadītāju. Viņa piederīgo Austrālijā vairs nav. Kas viņu atcerēsies vai pieminēs? Ne jau latvieši Eiropā vai Amerikā, kam pašiem «savi» komponisti. Eižens Freimanis bija Austrālijas latviešu komponists un sava mūža labākos, ražīgākos gadus pavadīja Austrālijā, Sidnejas latviešu vidū. Tāpēc arī Sidnejas latviešu mākslinieki nolēmuši rīkot viņam veltītu atceres koncertu.

Manu pirmo patstāvīgo koncertu Sidnejā 1962. gadā Eižens Freimanis palīdzēja sagatavot un to pavadīja, sniedzot arī klavieru solo. Šo koncertu abi atkārtojām arī citos Austrālijas latviešu centros. Gadi, kurus pavadīju kopā ar Eiženu, gan iestudējot jaunu repertuāru, gan kopā koncertējot, man deva ļoti daudz. E. Freimanis man veltīja arī vairākas savas dziesmas.

Eižens vairākus gadus strādāja arī ar Brigitu Saivu, pavadot viņu tās pirmajā patstāvīgajā koncertā Sidnejā, kā arī citos koncertos. Dzintaram Veidem Melburnā Eižens Freimanis komponējis visas savas baritona dziesmas, arī savu kantāti jauktam korim, baritonam un klavierēm, ko atskaņoja Austrālijas latviešu 13. kultūras dienās Sidnejā un 15. kultūras dienās Melburnā. Viņš parasti arī pavadīja Magdu un Dzintaru Veides gan viņu koncertos Sidnejā, gan citur. Ingrīda Šakurova savas pianistes gaitas sāka Eižena Freimaņa klavieru studijā, jau 6 gadu vecumā uzstājoties ar priekšnesumiem studijas audzēkņu vakarā.

Architekts Arnis Skujiņš rakstīja tekstu Eižena komponētai dziesmai, kurai mūzika bija radusies vispirms un trūka tikai vārdu. Arnis uzzīmēja arī rakstam pievienoto portretu šaržu, kas bija domāts Eižena atvadu koncerta programmai. Arnis Skujiņš tagad Sidnejas koncertā teiks ievadvārdus par Eiženu un viņa mūziku. Eižena tuvākais draugs mūža pēdējos gados bija gleznotājs Jānis Svilāns. Ar Jāņa tekstiem Eižens komponēja vairākas jaunas dziesmas, piemēram Rudens prieks, Vasara šūpolēs u.c. Šīs dziesmas savus pirmatskaņojumus piedzīvoja soprāna Lilijas Herlingas izpildījumā. Jānis Svilāns gleznoja Eižena Freimaņa portretu viņa atvadu koncertam un gatavos skatuves iekārtojumu arī mūsu atceres koncertam.
Eižens komponējis arī citu Austrālijas latviešu dzejnieku tekstus, piemēram Ernas Ķikures Vakars, Trokšņainā vilciena, Kantāte, Teodora Tomsona Pavasaris dzimtenē. Kārļa Ābeles Sārtā roze, Jāņa Sarmas Dzejolis. Visas Šīs dziesmas un vēl daudz citu dzirdēsim atceres koncertā, tāpat arī Eižena Freimaņa pēdējo klavier kompozīciju — Čuči, mana līgaviņa Ingrīdas Sakurovas atskaņojumā. Eižena dziesmas dzied un darbus atskaņo ne tikai Austrālijas latviešu mākslinieki vien, bet arī redzami mākslinieki aizjūrā — Paula Brīvkalne, Irma Kurme un daudz citu.

Eižena Freimaņa vairs nav, bet viņa mūzika dzīvos un atkal uzplauks koncertā svētdien, 9. novembrī pl. 17 Sidnejas ev. lut. latviešu draudzes nama zālē Hombušā. Gaidām viņa draugus un mūzikas cienītājus jo kuplā skaitā.
——————-

Londonas Avīze 21.11.1980
Rakstu maratons.
20. RAKSTNIEKU DIENAS AUSTRĀLIJĀ
Ed. Šmugajs

….
Proza un dzeja šoreiz bija pārstāvētas apmēram līdzīgās daļās — prozu lasīja 9, bet dzeju 7 autori. Kvalitātīvi dzeja uzvarēja, jo nedzejas bija ļoti maz, ko nekādā ziņā nevar teikt par prozu. Ar dažiem izņēmumiem visumā tā bija samērā vāja. Austrālijas latviešu prozas rakstītājiem vai nu krietni jāpiestrādā, ja vēlas publicēties, vai jāpameklē cits laika kavēklis. Ar dzejas darbiem (lasīšanas kārtībā) piedalījās: Jānis Svilāns, Lūcija Kalniņa, Māra Kalmane, Elga Leja, Selga Kurzemniece, Teodors Tomsons un Inārs Brēdrichs.

Savus sacerējumus prozā lasīja: Īrija Matisone, Richards Kraulis, Eduards Šmugajs, Mintauts Eglītis, Lūcija Bērziņa, Erna Ķikure, Osvalds Lācis, Teodors Tomsons un Erna Lēmane. M. Eglītis, E. Ķikure, M. Kalmane un 0. Lācis paši savus darbus nelasīja — to izdarīja citi, galvenā kārtā aktieri. T. Tomsona dzeju skandēja autors, bet viņa prozas gabalu lasīja aktieris J. Ķauķis. Sarīkojumu vadīja un ar katru autoru virtuozi iepazīstināja Ausma Medne.

Šim sarīkojumam vajadzētu būt Rakstnieku dienu centrālajam un svarīgākajam notikumam, kur lasītāji un klausītāji vaigu vaigā redz viens otru. Bet tā kā tas bija maratons, tad savu mērķi nesasniedza. Vai ir kāds konkrēts ieteikums? Man šoreiz ir: nelaist pie vārda nevienu autoru, kas dzīvo tajā pilsētā vai apkārtnē, kur Rakstnieku dienas notiek. Ar viņiem vietējā publika var iepazīties savos literārajos vakaros. Ja tā būtu darīts, tad šoreiz no 16 autoriem būtu palikuši tikai 7. Pie tam Ausmai Mednei arī būtu laika diezgan kaut ko vairāk pastāstīt par katru autoru, apm., tā kā Ņina Luce pastāstīja par Juri Krādziņu iepriekšējā vakarā.

photo [see above]:
Austrālijas latviešu 20. rakstnieku dienu dalībnieki.
1. rindā no kreisās: Erna Lēmane, Īrija Matisone, Elga Leja, Lūcija Bērziņa, Lūcija Kalniņa, Erna Ķikure, 2. rindā Teodors Tomsons, Māra Kalmane, Jānis Muižnieks, Karmena Kurzemniece, Aina Vāvere, Ausma Medne, Eduards Šmugajs, Osvalds Lācis; 3. rindā Inārs Brēdrichs, Valda Liepiņa, Mintauts Eglītis, Māra Rozīte, Juris Krādziņš, Richards Kraulis, Jānis Svilāns un Kārlis Ābele.

———————————-

Austrālijas Latvietis 28.11.1980
SPODRI KLAUVERTU PIEMINOT
Lita Zemgale

Viņam veltīta grāmata iznāks Sidnejā vēl pirms Ziemsvētkiem «Tevi atdeva ugunij…» Liesmu spēks ir milzīgs. Aiz sevis tas atstāj tikai pelnus. «Tevi atdeva ugunij,» — Spodrim aizejot, savā dzejā runā viņa visvairāk cildināta dzejniece Erna Ķikure. Uguns un pelni. Tikai sauja pelnu. Ne, ne! Spodra žilbīgo garu nespēj iznīcināt liesmas. Tās var nīcināt viņa žirgto valodu, dipīgo soļu ritumu, tikai ne gara spēku, kas līdzīgs kvēlē liesmai.

——————–

Londonas Avīze 20.03.1981
Pulcēšanās Sidnejā
Ed. Šmugajs.

16 LPB Austrālijas kopas locekļu, gandrīz puse no apmeklētāju skaita, piedalījās arī 22. februārī, literārajā vakarā Sidnejā.

No kreisās: Erna Ķikure, Hugo Kaupmanis, Daina Šķēle, Elga Leja; stāv: Juris Krādziņš, Jānis Svilāns, Imants Ronis, Ņina Luce, Mintauts Eglītis, Eduards Šmugajs, Aleksandrs Zariņš; A. Lejieša uzņēmums.

————————-

Treji Vārti 01.05.1981
Also: Austrālijas Latvietis 19.02.1982
PIRMIE TRIMDAS GADI PIEKTAJĀ KONTINENTĀ
JAUNAS GRĀMATAS
Ķikures un Sarmas vēstules. Raven-Publishers AKA, Grand Haven, MI, 501 lp
Nora Kūla.

Jānis Sarma vairs neraksta. 98 mūža gadi, kas Austrālijas un visas pasaules latviešu rakstniecības senioram piepildās 1982. gada 21. februāri Melburnā, ir smaga fiziska nasta, kas uzlikusi savus ierobežojumus arī Jānim Sarmām. Redze vairs nav tāda, kāda bijusi vēl pirms nedaudz gadiem. Dažas vainas un vainiņas veselībā, gan sakoptas nesenā operācijā Melburnas Ostina slimnīca, arī prasījušas savu gurdinājumu. Taču Jānis Sarma vēl joprojām ir turpat, kur vadījis sava garā un darbīgā mūža pēdējos turpat 30 gadus — Melburnas Aivenho priekšpilsētā, gādīgas tautietes E. Zāģeres namiņā, tikai nedaudzus soļus no savam pirmajām trimdas mājām Austrālijā — nelaiķa dēla Zigurda celtā nama Zaļajā ielā.

Piecdesmitie gadi bija nežēlīgs posms, it īpaši 2. Pasaules kara trimdiniekiem. Tas bija smaga, daudzkārt neierasta darba, atsacīšanās un vientulības laiks; laiks, kad cīnoties par tiešo eksistenci, par iespējami labāku nākotni sev un bērniem, par “savu kaktiņu” vai nišu vietējā hierarchijā, par praktisku izglītību bija jāaizmirst savs “es”, savas garīgās prasības, sava (un arī citu) jaunrade. Ja vēl klāt nāca personīgi konflikti, garīga atsvešināšanās no tuviniekiem, nespēja dalīties domās un izjūtās, tad šis laika posms daudziem kļuva divkārt nospiedošs vai pat traģisks.

Šādos apstākļos ikviena instance kur garīgi tuvi cilvēki viens otru atrod un spēj stiprināt, pat ne reizes netiekoties, ir uzskatāms par mazu brīnumu. “Taču tagad ir tīri cilvēcīgais kaut tikai pāris vārdos pateikts ir dārga vērtība, kuru liktenis ne visiem piešķir.” (Sarma, 9. lp)

Ernas Dzelmes-Bērziņas un Jāņa Kalniņa (Ķikure un Sarma ir viņu noms de plume) sarakste aptver 5 gadu laika posmu, no 1953.g. marta līdz 1958.g. novembrim. Vidējās un jaunākās paaudzes lasītājiem dursies acīs fakts, ka pat pēc piecu gadu intensīvas un reizumis intīmas sarakstes, korespondenti viens otru uzrunā ar “Jūs.” “Es allaž kā uzrunā tā arī pašā vēstulē mēdzu būt formāls … aiz uzmanības ka vēstules var nonākt nejauši svešās rokās.” (Sarma, 131. lp) Īstenībā gan formālisms viņu nospiež, tātad šis anachronisms drīzāk ir pāri palicis liecinieks no agrākas, daudz formālākas ēras. Doma, ka formāla uzruna un noslēgums varētu darboties kā negācija vēstules saturam ir vienkārši jāpieskaita tiem pretrunu un īpatnību klāstiem kas veido atsevišķo indivīdu krāsainās personības. Par laimi frāzes “Cienījamais Kalniņa kungs” un “Cienītā Dzelmes kundze” eventuāli tiek atmesti; vēstules tad sākas bez uzrunām. Ar to tās iegūst gandrīz vai konversacionālu toni un iespaidu, ka divi cilvēki ir apmainījušies ar dienas grāmatu fragmentiem. Sarma savas vēstules arī tā uzlūko. Ķikure reizēm savās vēstulēs ir ievietojusi fragmentus, kas vēlāk ir inkorporēti publicētos darbos. Parakstus aizvieto iniciāļi, bet arī tur vārds “Jūsu” dominē kā kāda aizgājuša laika Češairas kaķa smīns.

Sākumā vēstules ir īsas, lietišķas; pēc apmēram gada tās kļūst garākas, iztirzā dziļāk, atklāj vairāk, kaut nekad pilnīgi. Daudz kas jānoprot no pusvārdiem vai ilūzijām. Lasītājs ir allaž it kā rēbusa vai krust vārdu mīklas vidū, kur ne visas zīmes vai mīklas ir noskaidrojamas vai atrisināmas. Daļēji tur vainojama ģeogrāfiskā distance, daļēji starpkontinentālā kulturālā attālinātība, kaut šodien pēdējā ir jūtami mazinājusies. Ar visu to maz būs to Amerikas vai Eiropas latviešu bibliotēku vai indivīdu, kas ir abonējuši vai abonē Austrālijas periodiskos izdevumus, kur publicējas tā kontinenta rakstnieki. Nevar arī nepieminēt faktu ka vēstulēs caur cauram dominē latviešiem tik raksturīgā atturība. Tā, protams, ir ļoti cēla īpašība, bet, diemžēl, maz palīdz jau tā miglaino situāciju noskaidrošanā. Ja mums nevarētu, pat nedrīkstētu būt ne mazāko šaubu, kādēļ šāda sarakste kā Ķikurei tā Sarmam bija nepieciešama 50-tajos gados, tad šodien, tīri likumsakarīgi varam jautāt: kādi iemesli ir mudinājuši autorus šo saraksti publicēt 1980. gadā? (Cita starpā, grāmatas izdošanas datums ir tikai “nojausts,” ne dokumentēts. Raugoties no bibliogrāfiska un kultūrvēsturiska viedokļa tas uzskatāms par kardinālu grēku.) Izdevēja ievadvārdi ir reti skopi: pāris pagarai teikumu ar vispārinājumiem par topošu autoru grūtībām, vērtīgām atziņām, literāro gaisotni, u.t.t.

Grāmatas lielākie mīnusi ir bibliogrāfisko datu un vēstuļu redakcijas trūkums. Abu autoru patreizējās curriculum vitae būtu absolūti minimāla nepieciešamība. Tas nav tikai kaprīzs pieprasījums tukšas ziņkārības apmierināšanai. Vēstulēm ir kultūrvēsturiska vērtība, ko nepilnīgu datu dēļ būs grūti izmantot jau šodien, 23 gadus pēc publicētas sarakstes izbeigšanās. Paies vēl ceturtdaļgadsimta un grūtības pārvērtīsies neiespējamībā. Lasītājs jutīsies it kā būtu iesviests džungļu vidū, apbruņots tikai ar mazu kabatas nazīti. Bez nepieciešamām parindēm un bibliogrāfiskām ziņām, ko gan šis potenciālais nākotnes lasītājs zinās par, piem., Sigurdu Kalniņu, Eduardu Silkalnu, Raitu Birkmani; par Zilo Otu? Un jau šodien gribas jautāt: kas ir “pažarnieki,” “Brāļu būšana,” “Prāta un Jūtu vakars”? Vēstuļu redakcija ir grūts, sīkumains, nepateicīgs, bet nepieciešams darbs. Tā nozīmi it sevišķi vajadzēja izprast Sarmām, kurš pats ir pavadījis neskaitāmas stundas meklējot un pārbaudot materiālus saviem vēsturisko sižetu romāniem.

Daļēju informāciju par abiem autoriem varam iegūt, urbjoties periodikā vai antoloģijās, bet šis process nevisai pilnīgi informē vai apmierina. Ar Sarmu ir vieglāk: būdams daudzrakstītājs viņš ir labi pazīstams arī citos kontinentos. Citādi ir ar Ķikuri. Vispilnīgākās (Sarmas sakopotās) biogrāfiskās ziņas par viņu atrodamas viņas stāstu krājumā Mūsu kaimiņš (Salas apgāds, 1962.) beigās — gandrīz 20 gadu vecas ziņas! Jāpiemin, ka šī krājuma tituļstāsts būtu jālasa vienlaicīgi ar tām vēstulēm, kas atspoguļo tieši šo laika posmu un ietver šā darba pirmuzmetumu fragmentus. Tas pats sakāms par krājuma miniatūrām — zem virsraksta “Piezīmes.” Tā lasītājs varētu pilnīgāk izprast fiziskos un emocionālos apstākļus kādos Ķikurei bija jādzīvo un kā šie pārdzīvojumi eventuāli tika pārkausēti literārā darbā.

Atgriežoties pie paša pirmā “kādēļ,” nav pārāk grūti motivēt Sarmas vēlmes sarakstes publicēšanai. Lai gan viņš sakās neciešam jubilejas, godināšanas, rakstnieku cēlienus; lai gan viņš konsekventi protestē pret “garīgo izģērbšanos,” Sarma uzskata katru savu rakstīto rindu par potenciāli publicējamu materiālu: “…es nespēju vēstules rakstīt, ja tās nav domātas ievietošanai kādā stāstā.” (292. lp) Arī savos darbos viņš sakās esam subjektīvs, pat autobiogrāfisks. Viņa vislabāk nostrādātais un saistošākais darbs — autobiogrāfiskais romāns Kalnakūļu Vikta, ir daļēji rakstīts vēstuļu formā.

Jānis Sarma ir dzīvs pierādījums, ka rakstniekam saskare un mijiedarbe ar publiku ir nepieciešamība; vajadzība atklāties allaž atradīs veidu, kas apmierinās kā viņa personiskās, tā arī estētiskās prasības. Šādai pieejai nenoliedzami ir daudz pozitīvu aspektu. Traģisko un komisko pārdzīvojumu drumslām, dziļā vientulība par spīti lielajam draugu un cienītāju pulkam, praktiskās ikdienas problēmas — tas viss dod pilnīgāku ieskatu par rakstnieku — radītāju. Tas savukārt atļauj lasītājam izprast un vērtēt viņa darbus no vairākiem viedokļiem. Sarmas vērojumi un atziņas par biedriem, kolēgām, paziņām ir asi un humora piesātināti, vienkārši un atklāti. Tik atklāti, ka negribot jājautā: kā šodien jūtas tie “nemirstībā nokļuvušie” ļaudis, kas vēl staigā zem šīs saules un, varbūt, lasa šo grāmatu?

Ķikures motivācijas ir grūtāk analizējamas. Varbūt ka šodien viņai tieši šis dzīves posms šķiet tik rēgains, ka tā dokumentēšana darbojas kā atkārtota katarse, palīdzot nostiprināt un saglabāt garīgo līdzsvaru. Varbūt tā ir pateicības izpausme Sarmam, kas tā laika kritiskajos brīžos palīdzēja viņai šo līdzsvaru saglabāt. Mēs nezinām vai Ķikures vīrs, patoloģiskā greizsirdība, garīgās tirānijas tieksmes un ekstrēmā machismo izpausme padarīja viņas dzīvi tik grūti panesamu, ir vēl dzīvs. Bet tas vairs nav svarīgi, tikai, varbūt, nekonvencionāli. Iespējams, ka šīs sarakstes publicēšana ir simbolisks atbrīvošanās akts, notikums, kas kā naža asmenis pārgriež visas pagātnes saites, atkārtots apliecinājums, ka bailēm no vajāšanas vairs nav pamatojuma.

Erna Ķikure jau no jaunības ir kalpojusi trim mūzām. Būdama Latvijas mākslas akadēmijas absolvente, viņa līdztekus nodarbojas kā ar mūziku, tā ar rakstniecību. Abas pirmās mākslas nozares arī palīdz viņai pārvarēt pirmo bezcerīgo trimdas posmu gan reizēm tīri praktiskā, gan arī psicholoģiskā plāksnē. Rakstīšana šinī laikā viņai ir nemitīgs protests, cīņa par savu psīiholoģisko eksistenci. Diemžēl Ķikures darbi ārpus Austrālijas maz pazīstami.

Jācer, ka šīs sarakstes publicēšana līdztekus sekmēs Ķikures darbu popularizēšanu ārpus 5. kontinenta. Tādā gadījumā, par spīti augšminētajiem trūkumiem, grāmatas publicēšanu varētu uzskatīt par nozīmīgu notikumu 1980. gadā.

————————————————-

Austrālijas Latvietis. 21.08.1981
Kad senatne no laika kapa ceļas
LONIJAS KUKURAS EKSKURSIJA VECU UN NE TIK VECU RAKSTU PASAULĒ

…
LPB Austrālijas kopas valdes 1960. gada Apkārtrakstā 1. (24.) rakstīts: Jaunā valde — Ed. Pranks, A. Zariņš, Ed. Silkalns, J. Raitums, Z. Bārda, V. Mežaks. Bija izsludinātas godalgas 3 labākajiem stāstiem, kas 1959. g. iespiesti Austrālijas Latvieti. Darbu izvērtēšanas komisija — Z. Bārda, J. Lazdiņš un A. Tamuža atzina, ka neviens darbs neatbilst tādām prasībām, lai tam varētu piešķirt 1. godalgu. Piešķīra atzinības balvu 15 mārciņas trim autorēm: B. Blicavai, E. Ķikurei un A. Neboisai. Godalgām pusi deva LPB, bet otru pusi Austrālijas Latvieša izdevējs.
…
LPB Austrālijas kopa 1962. g. Apkārtrakstā 1. (27.) n-rā ziņu: KF atbalstā 1961. g. izdots dzejoļu krājums Kvintets, autori 5 Austrālijas latviešu jaunās paaudzes dzejnieki: K. Ābele juniors, I. Brēdridis, I. Lindbergs, G. Pļavkalns un Ed. Silkalns. Sabiedrības un kritikas labvēlīgās atsauksmes par Kvintetu pamudināja LPB apgādu jauno grāmatu sēriju turpināt. Nākamā bija E. Ķikuras Mūsu kaimiņš. Pēc tam — J. Sarmas, A. Neboisas, 0. Lāča, E. Lēmanes, 0. Rozīša, M. Egliša, E. Ābeles, I. Brēdricha, E. Silkalna, L. Bērziņas, D. Šķēles, E. Lejas, E. Dēliņa grāmatas. Šogad iznāk R. Krauļa stāstu krājums Dzīves aktieris, bet sagatavošanā ir Ainas Vāveres lugas un Ellas Kreišmanes stāsti.
…
Bet kur pazudusi Erna Ķikure, kura saņēma pirmo godalgu pirmajā Austrālijas latviešu rakstniecības sacensībā? Arī viņai būtu kāds iemesls kaut ko svinēt kopā ar visiem citiem 21. rakstnieku dienu daudzajās atcerēs: LPB 30 gadu pastāvēšanu (dib. 1951. g. 30. septembri), LPB apgāda 20 apaļos gadus, Jāņa Cimzes un Jūlija Pētersona 100 gadu piemiņas dienas, jauno grāmatu kristības, godalgu saņēmēju un grāmatu autoru atmiņas par saviem sasniegumiem un pašu Rakstnieku dienu pilngadības jubileju, kas viss šogad oktobri var izvērsties kā priekš 200 gadiem Hūgenbergera Trīnas talkā ar «Allus malku» un «arri Brandawihnu», ja sekosim kāda vēl nenoskaidrota autora dzejoļa (1685. g.) ieteikumiem:

Seeneta Puschķischus, Krahsites taiseet,
Bahrsteeta Rohsihtes, Puķķites kaiseet,
Parahdeet wissadi Preezibas-Sihmes,
Dseedeta Dseesmiņas, raksteeta Rihmes!

———————

Austrālijas Latvietis 25.09.1981
ARĪ JUBILEJA
LPB Austrālijas kopai 30 gadu
Ed. Šmugajs

LBP Austrālijas kopas apgāds, kas izdevis jau 16 grāmatas, šī apgāda techniskais redaktors un faktiskais grāmatu izdevējs Mintauts Eglītis pastāsta: «Apgāda ideja pieder Aleksandram Zariņam. Austrālijas latviešu 9. kultūras dienās Sidnejā, kuras vadīja LPB biedrs Ed. Šmugajs, lirikas pēcpusdienā piedalījās jaunie dzejnieki Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Kārlis Ābele jun. un Eduards Silkalns ar vispārēju atzinību. A. Zariņš preses biedrības vadībai un biedru atbalstīts, aicināja viņus sakārtot dzejoļu krājumu, ko arī izdarīja, pieaicinot vēl Gundaru Pļavkalnu. Tā radās tā saucamā «piecīšu» grāmata Kvintets, ko ļaudis iegādājās, lasīja un par to atzinīgi atsaucās. Tas ari bija sākums daiļdarbu sērijai, kur bija paredzēts izdot tikai prozu, galvenokārt stāstus un noveles, bet vēlāk tiem pievienojās romāni un dzejoļu krājumi. Visas grāmatas ir Austrālijā dzīvojošo rakstnieku un dzejnieku darbi. Autori ir: Erna Ķikure, Aina Neboisa, Jānis Sarma, Osvalds Lācis, Erna Lēmane, Olģerts Rozītis, Mintauts Eglītis, Elza Ābele. Inārs Brēdrichs, Lūcija Bērziņa, Eduards Silkalns, Daina Šķēle, Elga Leja un Richards Kraulis. Izdota arī viena grāmata žurnālistiskā — Emīla Dēliņa No prezidenta uz prezidentu.»
…

Tad esam rīkojuši pat jaundarbu sacensības un godalgas saņēmuši stāstu grupā E. Ķikure. A. Neboisa un E. Lēmane, dzejoļu grupā A. lksens, I. Brēdrichs un M. Kalniete, reportāžā G. Bērzzariņš, J. Raitums un V. Mežaks.

—————————-

Latvija 15.02.1982
Divi pašportreti
ĶIKURES UN SARMAS SARAKSTĪŠANĀS
Arturs Plaudis

Paņemot biezo 500 lappušu grāmatu rokā, uzkrīt tas, ka trūkst obligāto publikācijas datu. Nav ne izdevēja, ne izdevuma vietas, ne gada, nav pat ISBN. Nav arī ievada, ne pēcvārda, nav itin nekāda paskaidrojuma par vēstuļu izlases principu, ne arī kādas atzīmes par to, kas būtu atbildīgs par teksta redakciju. Tā nu šī grāmata atstāj tādu kā pagrīdes izdevuma iespaidu.

Ir tikai Raven Printing emblēma, kas liecina, ka krājums izlaists Mičiganā, kur apjautājoties tika paskaidrots, ka grāmata gan tur iespiesta, bet to izdevusi Ķikure pati. Nekā neizgaismo arī 9 rindiņu piezīme sējuma sākumā, kurai apakšā parakstīts „ Izdevējs”: tajā norādīts lasītājam, ka grāmata dodot ieskatu, ar kādām grūtībām jācīnoties topošam autoram, un ka tā būšot vērtīga lasāmviela ikvienam literatūras cienītājam, jo saturot daudz vērtīgu atziņu.

Tad nu izsekosim, vai un par cik šie solījumi arī piepildās.

Krājums sākas ar melburnieša Jāņa Sarmas, toreizējās latviešu avīzes kultūras daļas vadītajā, aicinājumu Ernai Ķikurei, kas mita laukos Sidnejas tuvumā, dot savus darbus iespiešanai laikrakstā. Vēstuļu apmaiņa, kas sākta 1953. g. pavasarī un grāmatā parādīta līdz 1958. g. beigām, kļūst visai dzīva un izvēršas ciešā draudzībā: Sarma kārto Ķikures darbu publicēšanu Austrālijā un aizjūrā, piedalīšanos literārās sacensībās, kā arī izpilda uzticības personas lomu, krājot pie sevis Ķikures manuskriptus, kas autorei pašai īpatnējo ģimenes apstākļu dēļ mājās slēpjami. Vēstulēs un dienasgrāmatas lapās viņa stāsta par smago darbu ģimenes fermā, par nesaskaņām ar vīru, par sabiedrības trūkumu un nepiepildītajām ilgām nodoties garīgam radošam darbam. Viņa ir jau nobriedis cilvēks ap gadu 50, savā laikā mācījusies klavieru spēli, bet slimības dē| pārslēgusies uz tēlotāju mākslu un beigusi Mākslas akadēmiju kā grafiķe. Vēstules viņai savā ziņā aizstāj sabiedrību, to rakstīšana ir sevis izlādēšana, atbrīvošanās no smaguma, un viņas vēstījumi, tēlojumi ir veikli, brīvi uzrakstīti, stāstījums kodolīgs, mērķtiecīgs un bez liekvārdības, atstājot iespaidu, ka teiktais ir spontāni, patiesi, brīvi sacīts. Ja arī ne viss tā būtu bijis, viņas stāstījums pārliecina, kas nozīmē autores spēju izteikties. Drīz vien lasītājs atklāj, ka izdevēja piezīme pirmajā punktā ir maldinoša: nekāda topoša autora cīnīšanās te nav, jo autors ir jau tapis, pie tam tas krietnu tiesu pārāks par savu mentoru. Kas te cīnās, ir nelaimīgā laulībā iesprūdusi sieva, bet tas ir pavisam kas cits.

Kā tad ir ar piezīmes otru punktu — ar vērtīgajām atziņām? Acīm redzot, te būs domāta Sarmas daļa.

Plašākas publikas priekšā Sarma iznāca 1938.-40. gados, “Tēvijas Sargā” publicēdams aizgājušu laiku personību tēlojumus, kas liecināja par autora labu iejūtu pagātnē. Tai atbilda arī viņa paša rakstīšanas veids ar reālas dzīves atainojumu tēlojumā vai vēstījumā. Lasot likās, ka arī autoram pašam jābūt krietni gados un pēc profesijas skolotājam, kas tiešām tā arī izrādījās. Kad 50-to gadu sākumā, Melburnā ieradies, iepazīšanas nolūkos apstaigāju latviešu sanāksmes un sarīkojumus, vienmēr tur bija arī Sarma, septiņdesmitgadnieks, kas pulcināja ap sevi jaunavas un jaunekļus, kam bija ambīcijas izteikties rakstos un kurus Sarma tad dēvēja par dzejniekiem un rakstniekiem.

Arī šais vēstulēs atspoguļojas tas pats un viņš gādā, lai čaklākie “tiktu pie vārda”. Kad avīzei aptrūcis recenzentu, Sarma kādā sanāksmē apņemas apmācīt divas jaunavas — vienu lirikas, otru prozas apskatiem. Un bažīgi viņš seko publikācijām aizjūrā, vai tik viņa audzēkņus “nesit pušu”, un ir apmierināts, ka „nesit vis”. Tādas pašas bažas viņu urda, iepazīstoties ar izdevumiem no Latvijas, un atkal viņš atviegloti uzelpo, ka arī tie neesot pārāki. Nekur nemana, ka Sarma būtu rūpējies par jauniešu garīgo kultūru, viņu izaugsmi, par personības attīstību, par rakstos nepieciešamās substances pašu avotu. Viss paliek ārējs, virspusīgs, skatījuma leņķītis šaurs. Tā Sidnejas latviešu kultūras dzīve, kas vienmēr bijusi rosīgāka un saturīgāka par to, kas Melburnā, Sarmas vēstulēs blāvi pieminēta tikai netieši, cik tai kāds sakars ar viņu pašu. Dumpis, kādu pret līdz šim kultivēto diletantismu 1953. g. sacēla sidnejieši, izšķiroties par cita laikraksta dibināšanu, Sarmas vēstulēs paliek neatspoguļots kā nebijis. Vispār, tās ir neparasti egocentriskas, kurās pārējā pasaule tikko eksistē un rādās visai nesvarīga.

Toties netrūkst visādu lētāku lietu, un viņa spriedumos gaisa bedres ir parasta parādība. Pārsteidz kāda dīvaina pretrunība: viņš dara to, ko pats neatzīst, viņš nesaka to, ko domā, kādēļ apbrīno tos, kam pietiekami drosmes runāt patiesību, lai otrā vārdā atkal pieskaitītu viņus (kā Raini, Skalbi, Virzu) pie “sludinātājiem”. Savas nenosvērtības viņš pūlās izskaidrot ar miglainu, pretrunīgu prātuļošanu, ko pats sauc par filozofiju, bet ko varēja izteikt pavisam īsi: „Es ir tāds cilvēks.” Pie tam Sarmas vēstules nav rakstītas spontāni, bet pārdomāti, konstruēti un ne reti ar iepriekšēju uzmetumu. Vienīgi tur, kur viņš atmiņās atgriežas pie veciem laikiem, viņa rindas ir tīkamas, interesantas, taču tādu vietu nav daudz. Un neviļus ir jādomā par viņa vēsturisko personu apdarēm, kas, kā viņš pats apliecina, piem., runājot par Ausekli, nemaz tik vēsturiski pareizas neesot, bet paša iztēlotas; ir jādomā par to, vai senā laikmeta vidē viņš tik labi un saskanīgi neiejūtas tādēļ, ka pats varbūt ir pagājušā gadsimta mentalitātes cilvēks, ko liktenim paticis iemest viņam svešos laikos —?

Jāatzīst, ka ievada piezīme ir maldinoša arī otrajā punktā. Toties derīgāk gan būtu bijis, ja tur būtu aizrādīts, ka nav nekādas vajadzības mocīties caur visiem blīvo lappušu simtiem, kur tas pats vien atkārtojas, bet ka pietiek ir lasīt, trešo vai ceturto daļu, lai aptvertu visu. Krājuma lielākā nelaime ir tā, ka tam pietrūkst lietpratīgas redakcijas. Šur un tur kaut kas ir ticis izlaists, ka kāda atlase ir notikusi, taču nepietiekama. Izdevumu varēja lieliski uzlabot samazinot Ķikures tekstus uz kādu ceturto un Sarmas uz kādu vēl mazāku daļu. Atkārtojums ir laba lieta, ja ar to apietas samērīgi, tas var padziļināt iespaidu. Bet ja viens un tas pats atkārtojas nemitīgi, tad ir ļauni, tas nogurdina, atbaida. Saņemot vēstules ir viena lieta, tās pasniegt lasītājam — pavisam cita. Rakstīt otram jau var visu ko, publikai — nē. Ķikures mūžīgā pupu lasīšana, labi zināmie mājas darbi kļūst apnicīgi, tāpat atkārtotie, neattīrītie nieki, kā telefona numuri, adreses, uzrunas, sveicinājumi, paraksti, kā arī visādas banalitātes. Lūk, šādas rindas Sarmas vēstulē (111. lpp.): “Biju jau izsmēķējis visu cigarešu normu — trīs, un pēc ceturtās man nebij nekādu ilgu. Bet varbūt es varētu domāt, ka pārnācis mājā, apēdīšu āboli? Bet es šodien biju apēdis divus ābolus un pēc trešā man nebija ilgu.” Vai (109. lpp.): “divas stundas sēdēju vannā… Tagad smēķēšu cigareti.” Tas ir smalkjūtības trūkums pret lasītāju, gluži kā tas pietrūcis pret daudzām personām, vārdos sauktām, izklāstot viņu ģimenes likstas. Tagad krājums atstāj iespaidu, it kā kāda trešā persona būtu šo sarakstīšanos pārķērusi un publicējusi vēstules patvarīgi. Tāpat redakcijas trūkumu atgādina pareizrakstības netīrība, pie kuras sava vaina var būt arī spiestuvei, protams. Nav arī personum indeksa, kas šāda rakstura publikācijā ir vēlams.

Abi autori savas vecumdienas vada Austrālijā — Ķikure nesen iegājusi 76. gadā, bet Sarmam drīz būs pilni 98. Šīs vēstules ir viņu pašportreti. Varētu arī sacīt, ka Ķikures tēls izceļas uz Sarmas postamenta, tikai nenokopts un aizaudzis gan tur viss apkārt. Žēl, ka taisni tādēļ — redakcijas trūkuma dēļ — krājums nu ir piemērs tam, kā šādas lietas nedrīkst darīt.

————————————–

[On back of photo: Mrs. Luce talking about “Ķikures un Sarmas vēstules” — it is in the last moment of the “lekcija”, when I was called to “the referents table” — “to say something”. Did not say much…]

[L to R: Ņina Luce, Erna Ķikure, Elga Leja]

[lecture delivered by Ņina Luce, Sidnejas latviešu teātra literārā sekcija, 25.04.1982]

Ķikures un Sarmas vēstules.

Par Ķikures – Sarmas vēstulēm periodikā ir parādījušās vairākas kritikas, bet manu uzmanību saistīja Noras Kūlas Austrālijas latvietī š.g. 19. februāra un Artura Plauža Latvija Vācijā š.g. 15. februāra numuros.

Varbūt mūsu literārās sekcijas vadītājas Elgas Lejas neatlaidīgā mude: „Nu, raksti taču kaut ko, dari kaut ko, vai tad tava galva ir galīgi iztukšojusies!” Varbūt abu autoru personīga pazīšana, nav izslēgts zināms lokālpatriotisms, kas izraisīja manī vēlēšanos ne tikai oponēt iepriekš minētiem kritiķiem, bet arī izteikt savas domas par Ķikures un Sarmas vēstulēm.

Nora Kūla raksta: „Ja mums nevarētu, pat nedrīkstētu būt ne mazāko šaubu, kādēļ šāda sarakste kā Ķikurei tā Sarmam bija nepieciešama piecdesmitajos gados, tad šodien tīri likumsakarīgi (okupētās Latvijas apzīmējums) varam jautāt, kādi iemesli ir mudinājuši autorus šo saraksti publicēt 1980. gadā?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Musu īpatnējo apstākļu dēļ. Pēc abu autoru aiziešanas, būs mūžībā ieslīdējuši arī daudz lasītāju, iespējams, ka tad vairs nebūs neviena, kas par grāmatām interesēsies, bet tur atrodam tik daudz Austrālijas latviešu, sevišķi Melburnas kultūrvēstures, ka mums jābūt pateicīgiem Ķikurei, kas kautrīgi slēpjas zem vārda izdevējs par drosmi ‘izģērbties’, līdzīgi jaunai dzejniecei Sarmai Muižniecei un viņu mēs apbrīnojam. Domāju, ka vēl vairāk ir jāapbrīno tāds, kas atļaujas izģērbties mūža novakarē. Tāpēc, lai pateicība Ķikurei par personīgiem materiāliem izdevumiem, kas bija nepieciešami, lai dokumentētu šo saraksti.

Lasītājiem būtu jāievēro, ka sarakstīšanās notikusi pirms trimdas latviešu literatūras lielā uzplaukuma sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados, kad publicēšanās iespējas, sevišķi Austrālijā dzīvojošiem autoriem bija pavisam mazas.

Sarakste sākās 1953. gadā ar Sarmas aicinājumu Ķikurei, atsūtīt kādu literāru darbu iespiešanai Austrālijas latvietī, kurā viņš toreiz bija literārās daļās vadītājs un turpinās līdz 1958. gadam.

Par to Arturs Plaudis savā kritikā raksta: „Krājums sākas ar melburnieša Jāņa Sarmas, toreizējās latviešu avīzes kultūras daļas vadītāja aicinājumu Ernai Ķikurei, kas mita laukos Sidnejas tuvumā, dot savus darbus iespiešanai laikrakstā.” Jāpiezīmē, ka toreizējā latviešu avīze saucas Austrālijas latvietis, redaktors Emīls Dēliņš un tā iznāk vēl joprojām, tāpēc apzīmējums toreizējā, nez vai būs vietā?

Sarma gan vēstulē sevi apzīmējis par kultūras daļas vadītāju, bet liekas, ka pareizais apzīmējums būs literārās daļas vadītājs un kā tāds centās laikrakstam piesaistīt, ne tikai jau pazīstamus rakstniekus, bet meklēja arī jaunus talantus.

Pirmais Ķikures dzejolis parādījās Austrālijas latvietī 1955. gadā.          

Jautri debess skaldās  
mākoņvāli krīt. 
Gaiši stari maldās 
zelta kūļos slīd. 
Lietus maisus aiznes 
vējš un slaucīt sāk 
spožās debess kāpnes. 
Saule lejā nāk!

Pēdējais ne tikai mudina Ķikuri vairāk pievērsties rakstniecībai, bet viņas īpatnējo ģimenes apstākļu dēļ uzglabā pie sevis rakstnieces manuskriptus, kas domāti publicēšanai gan Austrālijā, gan aizjūrā. Sarma centās ierosināt Ķikuri apcerēt dažādus mākslas jautājumus, aplūkot mākslu kā sabiedrisku parādību, rakstīt par formas un satura attiecībām u.t.t. Te jāpiezīmē, ka Ķikure ir grafiķe, beigusi Latvijas mākslas akadēmiju 1932. gadā. Papildinājusies Parīzē un Beļģijā. Bez tam mācījusies klavierspēli Tautas konservatorijā. Protams, teorētiskos rakstus jau Sarma no Ķikures nesagaidīja. Varbūt viņš pats vēl toreiz nebija skaidrībā, ka Ķikure ir izteikta liriķe, kas darbos tver tikai savas emocijas. Tāpēc grāmatai Ķikure un Sarmas vēstules pietrūkst lietpratīgas redakcijas. Tur neatrodam obligātos publikācijas datus, ne personu indeksa, pat ne abu autoru īsbiogrāfijas, kas šāda rakstura izdevumiem gluži nepieciešami. Tai ziņā varu abiem iepriekš minētiem kritiķiem pievienoties, bet tie, kas dzejnieci-izdevēju pazīst, sapratīs, ka tas tā ir un citādi tas nemaz nevarētu būt.

Par to, ka izdevumam nav ne ievada ne pēcvārda, kā Plaudis to pārmet, var jau debatēt. Kādēļ gan to nedrīkstētu atstāt lasītāja ziņā, lai nekas no izdevēja puses to neiespaidotu.

Ar gadiem, sarakstei kļūstot intīmākai, vēstulēs ieskanas pat pa romantiskam tonītim, kāds var rasties cilvēkiem mūža otrā pusē arī tad, kad tie nekad nav redzējušies, bet apmainās tikai vēstulēm. Mazai ilustrācijai citēšu Sarmas 1954. gada 15. augustā rakstītās rindas. „Pateicos par vēstulēm, par pēdējo un arī par to ar jāņuzālēm. Es tās novietoju savā dienas grāmatā Jāņu datuma lapaspusē un tās tur vēl tagad smaržo un runā par kādu tālu pagātni. Ja kāds pēc daudziem gadiem tās tur atradīs, viņš pasmaidīs un teiks: „Jā, tas Sarma vēl ir bijis romantiķis!” Kritiķe Nora Kūla nesaprot: „kāpēc pēc piecu gadu intensīvas un reizumis intīmas sarakstes korespondenti viens otru uzrunā ar ‘Jūs’. Viņa domā, ka tās ir kādas pagājušā gadu simteņa atliekas. Tā tas tomēr nav. Tā ir latviešu mentalitāte, kas uzrunu ‘Tu’ atļāvās lietot daudz retāk nekā tas notiek šodien svešo patvērumu zemju iespaidā. Gandrīz desmit gadu ilgajā sarakstē starp Valdemāru Dambergu ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti sastopam tikai ‘Jūs’ formu, kaut uzruna mainās: „Godājamais Damberga kungs, sirdsmīļais draugs, Mīļais Damberg, Mīļais draugs u.t.t. Vairākus gadus Arturs Plaudis sarakstījās ar Jaunsudrabiņu un Ernu Geistauti, paturēdams tikai uzrunu ‘Jūs’. Interesanti, ka ar Ernu Geistauti, tai slimai esot, Arturs Plaudis apmainījās vēstulēm sešus gadus, bet gleznotājai izveseļojoties un atkal iekļaujoties normālā dzīvē, sarakste pārtrūka, tā vairs nebija nepieciešama. Arī Sarmas – Ķikures korespondence apsīka, kad pēdējā izkļuva no sava sprosta – farmas. Tad ciemojoties pie rakstnieka bieži gadījās dzirdēt: „Ko tā Ķikure tagad dara, galīgi pazudusi, ilgi par viņu nekā neesmu dzirdējis.”

Valdemārs Dambergs vēstulēs ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti priekšvārdā raksta, ka nekas neiepazīstina ar rakstnieku tik intīmi kā privātā sarakste, jo sevišķi, ja tā aptver ilgāku laika posmu un autoru darbības pirmo pusi, kad tie noskaidro savus un savu darbu radīšanas izejpunktus un principus.

Tie, kas esiet lasījuši Ķikures un Sarmas vēstules, būsiet konstatējuši, ka tās patiesi apstiprina Damberga domas. Tālāk Dambergs piebilst: „Šie teksti nav uzskatāmi par daiļprozu vai dzejas paraugiem, tajā pašā nozīmē, kā to mēs labprāt darām attiecībā uz tieši publikācijai domātiem darbiem. Kritiķis Plaudis tomēr sagaida, ka publicētām vēstulēm jābūt literāri perfektiem darbiem, bet tādā gadījumā vēstules pazaudētu savu impulsīvo stilu. Pavisam nīcīgi minētais kritiķis izsakās par Sarmas pievēršanos jaunajai paaudzei: „Sarma septiņdesmitgadnieks pulcināja ap sevi jaunavas un jaunekļus, kam bija ambīcija izteikties rakstos un kurus Sarma tad dēvēja par dzejniekiem un rakstniekiem.” Manuprāt, tas ir viens no visnozīmīgākiem Sarmas kultūrpolitiskiem veikumiem. Vēl neviens nav mēģinājis izpētīt, kāpēc taisni Melburnā mums radās jaunie dzejnieki, bet ne Sidnejā.

Kādā vēstulē Sarma Ķikurei jautā. „Kā Jums patīk mans protežē Eduards Silkalns? Viņš studē vēsturi un vācu literatūru un ir ļoti jauns, tikko 20 gadu. Man viņš patīk, un es domāju, ka no viņa varētu iznākt dzejnieks. (419) Ko domājiet par Ainu Neboisu? Viņa ir ļoti uzņēmīga un garīgi žirgta sieviete un ātrā domātāja. Tikai viņas valoda ir trūcīga. (419)” Jāievēro, ka tas rakstīts 1958. gadā, šodien Ainas Vāveres valoda būs jūtami uzlabojusies. Apcerot jaunos autorus, Sarma domā, ka tie pārāk bieži piemin pastardienu, kam sirmgalvis mēģina atbildēt ar humoru, jo bez pēdējā nav nozīmes šo dzīvi dzīvot (56).

Gluži mīklains ir Plauža teikums: „Nekur nemana, ka Sarma būtu rūpējies par jauniešu garīgo kultūru, viņu izaugsmi, par personības attīstību.” Kā kritiķis varēja tā ko apgalvot? Vai tiešām Kārlis Ābele, jun., Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Gundars Pļavkalns, Eduards Silkalns, Aina Vāvere būtu neattīstītas personības? Jeb tas nozīmētos uz Ķikuri, kuru Sarma jo sevišķi bija ņēmis savā gādībā. Kad viņa bija iecerējusi doties uz Adelaides rakstnieku cēlienu 3. Austrālijas latviešu kultūras dienu ietvarā, Sarma ieteica lasāmo saīsināt, jo: „Ja pirms Jums jau būs lasījuši Kārlis Ābele, sen. un Mintauts Eglītis, tad klausītāji būs pietiekami noguruši un no Jūsu stāsta neko daudz nedzirdēs. Es arī nezinu, cik laba lasītāja Jūs esat – un tas ir svarīgi. (378)”

Ja Ķikures – Sarmas saraksti pielīdzinātu izrādei, gribētos sacīt, ka Sarmam piešķirta galvenā, Ķikurei palīgloma. Vai arī Ķikure ir fons uz kura Sarma atklāj savas atziņas par mākslu, sabiedrību un dzīves jēgu vispār. Kamēr Ķikure atklāj tikai pati sevi un taisni šai apstāklī notiek abu rakstnieku mijiedarbe, jo tieši atklājot sevi Ķikure ir spējusi ierosināt Sarmu izteikties. Toties viņa pati personificē mūsu traģiskā laikmeta upuri.

Augusi un dzīvojusi kā iztikusi mātes meita, kas varēja skoloties ne tikai Rīgā, bet pat Parīzē un Beļģijā. Kas varēja atļauties pievērsties ne tikai tēlojošai mākslai, bet arī mūzikai. Toties tagad jaunajā patvērumu zemē, mājas apstākļu spiesta, nedrīkstēja pat nodoties rakstniecībai, savai trešai mīlestībai.

Būdama pārliecināta, ka viena viņa nespēs izskolot abas meitas, Ķikure kļaujas mājas kārtībai un stāda pupas, zirņus, tomātus un audzina vistas. Kādā vēstulē viņa gan raksta, ka darbs farmā galīgi neatmaksājoties, bet vai mana māksla atmaksājas?, jautā autore.

Mākslai Ķikure spēj ziedot zagtus mirkļus, vairāk ļaudamās mūzikai, kad pirksti to aizved svešā, brīnumskaistā pasaulē, kur tā spēj justies kā mājās. Lai šādos apstākļos garīgi nesabruktu, viņa pieķeras Sarmas vēstulēm, kas to nenoliedzami spēja garīgi stiprināt un stimulēt. Pavisam reti Ķikure oponē kādai Sarmas atziņai, tik ļoti viņa jūtas tam garīgi pakļauta.

Dzīvodama un strādādama farmā, Ķikure izmisusi cenšas uzrakstīt vairāk, lai ātrāk tiktu pie grāmatas, lai varētu dzīvot un pastāvēt, domājams garīgi. „Jūs tulkojiet dzejas un izdosiet grāmatu,” viņa raksta Sarmam. „Lācis arī izdošot grāmatā savu godalgoto darbu. (Arī Ķikures Mūsu kaimiņš ir godalgots, bet) Ko es? Es arī gribu grāmatu (442).

Interesanta ir Ķikures atziņa par vielas izvēli. „Šķiet līdz šim viela izvēlas mani, ne es vielu. Lieli notikumi paiet un man nav ko teikt. Putns krīt no zara, aizskar manu sirdi un man par to jāraksta (494).”

Varbūt tā ir gadu starpība, kas Sarmam liek vairāk pievērsties latviešu gara pasaulei, kamēr Ķikures vēstulēs aizvien vairāk jūtama pietuvošanās jaunajai patvērumu zemei un tās cilvēkiem. Iespējams, ka te sava nozīme ir rakstnieces meitām, kuras tā baidās pazaudēt un tāpēc cenšas iekļauties viņu pasaulē, jo otrādi tas neesot iespējams, tā esot pat bīstami dot bērniem par daudz no vecā aizgājušā laika, viņiem jāaug ar savu jauno dienu patiesību, ne ar veco: „Tādēļ es nedrīkstu vilkt viņas atpakaļ mana laika vidē, izpratnē, paražās, man jāmēģina iet viņu pasaulē, cik tas atļauts (73), jo, ja es savas meitenes pazaudēšu, tā būs tikai mana vaina. Es nevaru izsekot visam, kur viņas mani aicina, bet man tas būtu jādara (190).” Vai nu tas tā būtu, par to varētu debatēt, vai Ķikurei būtu jāseko meitenēm, jeb otrādi, jo jaunā patvērumu zeme jau nekur nepazudīs, bet senču mantojums gan. Šķiet, ka sākumu gados latviskais Ķikures ģimenē vēl nebija pazudis, jo 1954. gadā vecākā meita Inese vēlējusies lasīt par šāsdienas Latviju: „Par tiem cilvēkiem tur tagad, un ko krievi ar viņiem dara. Par latviešu bērniem kara laikos, ar visu ko tie piedzīvo. Par īstu ziemu (52).” Kad 1956. gadā Ķikure ar abām meitām apmeklē Sidnejas kultūras dienas, kas tām ļoti patikušas, braucot mājup, viņas visu ceļu esot automātiski runājušas latviski, bet mājās pārgājušas uz angļu valodu, kas laikam bija pamazām kļuvusi par ģimenes valodu.

Kad Ķikures māsa, kas dzīvo Amerikā [certainly not her sister – must be a friend] rīkojas braukt uz Latviju, lai viesotos kādās kāzās, dzejniece rezumē: „Ļaudis aug un zied un ņem arī to, ko sauc par laimi. Un savādi – arī tur tas notiek. Dzīvības spēks ir stiprāks par visu. Lai pasaules seja tiek sakropļota, dzīvība atrod ceļu un aug visam pāri.”

Arī Sarma Kvinteta ievadā raksta: „Un gandrīz jau pēc brīnuma izklausās arī tas, ka tie (dzejnieki) varējuši rasties arī mums un pēc tam, kad liktenim paticis mūs aizmest tik tālā pasaules malā.”

Gētes vārdiem izsakoties:        

Draugs, pelēka ir katra teorija, 
Bet mūžam zaļš ir dzīves zelta koks!

Pirmajos trimdas gados Austrālijas latvieši izdeva arī gada grāmatu, par ko rūpējās Sarma, papildinādams to ar pašmāju dzejnieku un rakstnieku darbiem, tā dodot jaunajiem autoriem publicēšanās iespējas. Kad minētā gada grāmata apklusa, Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa nolēma pati izdot savas grāmatas. Sarmam šāda uzdrīkstēšanās likusies kā vislielākā utopija. Tomēr sākot ar 1961. gadā iznākušo Kvintetu, arī šis sapnis piepildījās. Tur lieli nopelni Mintautam Eglītim, Aleksandram Zariņam, Lūcijai Bērziņai, Emīlam Dēliņam u.c.

Sarma domā, ka šis dzīves zelta koks ir reibinājis visus piecus Kvinteta autorus. Nenoliedzami, ka sirmais rakstnieks ir tos mudinājis pievērsties vārdu mākslai. Ne tikai Kvintetam Sarma ir rakstījis piezīmes par autoriem, bet arī citiem LPB Austrālijas kopas izdevumiem: Ķikures Mūsu kaimiņš, Ainas Neboisas Laikmeta drupas un Mintauta Eglīša Rotaļa. Nez, vai kāds tik egocentrisks cilvēks, kādu to raksturo Plaudis, tik dziļi ieinteresētos arī citos autoros? Sarma gan runā par egoismu, kāds māksliniekam nepieciešams attiecībā pret mākslu, tam es pieskaršos vēlāk. Neizprasta ir arī Noras Kūlas doma, ka Sarma uzskata katru savu rakstīto rindu par potenciāli publicējamu materiālu, citēdama sekojošos Sarmas vārdus: „… es nespēju vēstules rakstīt, ja tās nav domātas ievietošanai kādā stāstā (292).” Te jājautā, kāpēc Ķikurei Sarma rakstījis vēstules veselus piecus gadus, daudz vēstuļu rakstītas Gundaram Pļavkalnam un arī es neesmu palikusi gluži bešā. Neviens nekad nav domājis par minēto vēstuļu iespiešanu, bet Sarmam bijis grūti uzrakstīt tā saucamās oficiālās, vai pieklājības vēstules.

Pēc tam, kad iznāca Mūsu kaimiņš, LPB Austrālijas kopas izdevumā 1962. gadā, lasītāji bija sajūsmināti par šo lielisko emociju pilno grāmatu. Austrālijā bija radusies īsti spējīga stāstniece – liriķe, un lasītāji cerēja, ka drīz vien sekos nākošie izdevumi. Bet tikusi vaļā no smagā farmas darba rakstniecei itin kā pazuda vajadzība izteikties. Tagad bij dzīve dzīvojama, lai gan kāds stāstu krājums guļ Tilta apgādā, bet neteiksim, ka tas būtu daudz turpat 20 gados.

Varbūt taisnība autores vārdiem. „Par daudz esmu iesākusi – zīmēšana, spēlēšana, rakstīšana – viss viens, un tomēr technikas neļauj tam visam par vienu būt. Lai visas technikas pārvarētu, tam vajadzētu ziedot mūžus, ne brīžus (256).”

Nenotika tas, ko Sarma gaidīja, kad emocionālais izlādēsies, tad rakstnieks tikai īsti sākot rakstīt. Varbūt vainojama autores tieksme iekļauties svešajās kultūrās. Dzīvodama Austrālijā, Anglijā un Kanādā, kur iespējams viņa pieslējusies kādai vietējai literārai grupai, pieņem, ka sākusi rakstīt angliski, neapmeklēdama un arī neilgodamās pēc latviešu rakstnienku sabiedrības, viņa kaut kur karājas gaisā, viņai nav savas vides, kur laist saknes, kā to teicis Sarma, bet bez vides rakstnieks nespēj elpot. Kādā Ķikures vēstulē sastopam šādas rindas: „Par latviešu sabiedrību te, es patiesi nekā nezinu. Nevaru teikt, ka es izjustu viņas trūkumu.”

Tā kā vēstulēs parasti izpaužas acumirkļa izjūtas, tad nav jau sacīts, ka Ķikure aizvien tā jutusies, jo kādā citā vēstulē lasām: „Jā kādēļ tad mēs te esam, ja mūsu gara dzīves izpaudumiem jāizsīkst? Kā cita dēl mēs dzīvojam? Lai savus bērnus atdotu svešām tautām? (73)”, bet tas gan rakstīts 1954. gadā. Šķiet, ka šodien māksliniece tā vairs īsti nedomā. Iespējams, ka Ķikure ir daudz internacionālāka kā mums tas patiktu? Varbūt iedīgļi tam jau aizmetušies studējot Parīzē un Beļģijā. „Caur nacionālā pie vispārcilvēciskā,” sludināja Rainis. Kā arī nebūtu, Ķikure vairāk vai mazāk ir kļuvusi pasaules cilvēks.

Nevaru pievienoties Plauža atziņai, ka: Nekāda topoša autora cīnīšanās Ķikures un Sarmas vēstulēs neesot, jo autors (Ķikure) esot jau tapis, pie tam tas krietnu tiesu pārāks par savu mentoru.” Vai tā gluži būs, šaubos.

Ķikure sākusi publicēties Vācijas nometņu laikos, bet viņas pirmā grāmata Mūsu kaimiņš iznāk tikai 1962. gadā. Četrus gadus pēc intensīvās sarakstīšanās ar Sarmu, kur Mūsu kaimiņa problēma apcilāta vairākkārt. Vienu nevar noliegt, ka ar minēto grāmatu Ķikure nostājas lasītāju priekšā kā nobriedusi autore, bet cik par to piecu gadu laikā vēstulēs nav rakstīts un spriests. Tā jau ir tā rakstnieces augšana, cīnoties ar iekšējiem un ārējiem šķēršļiem. Varbūt rakstnieces nobriedumam savi nopelni autores dabai. Kādā vietā viņa par sevi atzīstas: „ – es par sevi esmu augstākās domās, nekā parasti to no manas izturēšanās vai vārdiem var domāt. Es par savu darbu domāju nopietni un nevaru iedomāties, ka es no tā atteikšos, esmu tanī uzaugusi. (492)”

Sarma par Ķikuri kā rakstnieci izsakās: „Vislabākais, ko es no Jums esmu lasījis, ir sirds valoda. Varbūt, ka ar laiku, ja Jūs varētu netraucēta strādāt, nāktu vēl arī kas cits klāt. Tagad šķiet, ka viss nāk tikai no pārdzīvojuma. Bet mūsu dvēsele ir ļoti daudzveidīga un mēs paši nezinām, kas tai slēpjas. Tapēc ir iespējams, ka tam, ko tagad sakiet, jūtiet vai pārdzīvojiet, nāks klāt vēl kas cits, līdz šim nezināms. Tas var Jūsu darbu padarīt bagātāku un krāšņāku. Jums ir liels krājums sāpju, nemiera, rūktuma un arī vēl ilgu un sapņu. Es domāju, ka sāpēm un rūgtumam, kad tie reiz ir izbeigušies, jākļūst par kādu pamatu uz kura dzejnieks un rakstnieks veido savu pasauli ar savām ilgām un sapņiem, kuri drīkst mūs atstāt tikai tad, kad elpojam savu pēdējo elpas vilcienu (277). Viss Jūsu domāšanas veids ir dzejniekam īpatnējs… Jūs par lietām nedomājat, Jūs tās pārdzīvojat (244).”

Par Oļģertu Rozīti……….    65. lpp. [She reads the texts]
Par Ellu Kreišmani……….    65. lpp.
Par Raudīvi un Mauriņu.   85. lpp.
Par Andreju Eglīti………..   159. lpp.
Par Viju Vētru……………    246. lpp.
Par Latiševu……………    278. lpp.

„Žēl par Zinaidu Lazdu. Vai viņa Jums patika? Man nē – man viņa likās par nereālu, par cēlu, lai pazītu un mīlētu dzīvi, kas pēc manām domām ir dzejas pamats (419).”

„Vakar mani uz kādiem mirkļiem apmeklēja Raits Birkmanis no Sidnejas. Biju viņu iedomājies kā kautrīgu, jaunu puisi. Bet viņš ir solīds un sirms kungs. Viņa dzeja mani bija piekrāpusi, jo tā ir jaunas sirds dzeja (227).”

[written by hand:]         Starpbrīdis

Pēc iepriekš dzirdētā, varam konstatēt, ka Sarma seko trimdas latviešu kultūras dzīves pulsējumam visos kontinentos. Mēs, dzīvodami tālajā Austrālijā, nekad neesam bijuši tādi kā mūsu aizjūras tautieši, par ko kritiķe Kūla raksta: „… maz būs to Amerikas vai Eiropas latviešu bibliotēku vai indivīdu, kas ir abonējuši vai abonē Austrālijas periodiskos izdevumus, kur publicējas tā kontinenta rakstnieki.”

Nevaru nebūt saprast literātu, kas nezinātu, kas ir Silkalns, Brēdrichs, Vāvere, Zilā Ota, jo par to visu var lasīt Sarmas vēstulēs. Rūpīgs lasītājs sapratīs arī, kas ir ‘Pažarnieki’, jo Sarma 8. lapas pusē raksturo arī tos.

Neziņa par Austrālijā dzīvojošiem autoriem ir nabadzības apliecība aizjūras latviešiem. Gribas izsaukties „Lai nomirst nezinot!”

Kad 1956. gadā Londonā rīkoja jaundarbu sacensību, Sarma mudināja arī Ķikuri tur piedalīties, dodams viņai lielas cerības uzvarēt, jo sacensībā piedalījās ap 50 reflektantu, un Sarma sprieda, ka liela daļa būs pamatskolas bruņinieku, kur tad citādi tik liels skaits rastos.

Cilvēks domā, Dievs dara. Sacensībā piedalījās vecie labie rakstnieki kā abi Lesiņi, Klāns u.c. Pirmā godalga netika nevienam, bet otro saņēma kāds jauns autors Valdis Kauls, par ko Sarma raksta: „… es viņu pazīstu kā kritiķi, jo tas ir mans Amerikas dēls Vitauts Kalve, ka viņš raksta arī stāstus, es nemaz nezināju (247).”

Valda Kaula stāstā risinātas smagas filozofiskas problēmas. Tā tad, tas ir pilnīgi moderna rakstura darbs, un godalgotāji ņēmuši vērā, ne tīri literārās vērtības, bet problēmu risināšanu, ko Sarma īsti nekad nav atzinis. Kādā citā vēstulē viņš šo domu papildina.

„… Lasītājam patiesībā nav vajadzīga māksla, kurai nav nekāda mērķa…, bet kas ir vienkārši dvēseles elpošana, dvēseles eksistences izpaudums. Viņam vajadzīgs apliecinājums, ka dzīvei ir kāds mērķis… lasītājs prasa pēc filozofijas. Mēs dzīvojam dievu mijkrēšļa laikmetā, kur māksla ir degradēta, padarīta par kalponi nevien filozofiskai domai, bet pat vienkārši politiskiem režīmiem (115).”

Arī pret lasītāju Sarmam ir lielas prasības, nav nebūt tik svarīgi izsekot tikai fabulai. Tāpēc ir labāk, ja lasītājs nezina, kurp galā autors to novedīs, jo mākslas darbā galvenais nav noslēgums, respektīvi mērķis, bet pati darbības norise (116).” Vairumam lasītāju tas grūti saprotams, jo viņu domāšana pārāk ieslīdējusi praktiskā dzīvē. Tie, kas esiet lasījuši Plauža – Jaunsudrabiņa saraksti, atcerēsies, ka arī tur dominē rakstnieka materiālā labklājība, dzīvokļa, pārtikas, apģērba un autora honorāra problēmas, kamēr Ķikures – Sarmas vēstulēs materiālām interesēm pievērsta maza vērtība, jo sevišķi no Sarmas puses.

Tā kā nesen esam aizvadījuši lieldienas, paklausīsimies, ko Sarma domā par svētkiem Austrālijā.

Par kluso nedēļu…… 98.-99. lpp. [She reads the texts]

Atkal jāpiezīmē, ka vēstule rakstīta 1954. gadā, kad Janina Bebre vēl nebija pazīstama. Pūpolsvētdienā…….. 185. lpp.
Par lieldienām………….. 50. lpp.

Tagad pievērsīsimies Sarmas pasaules uzskatam, ko Plaudis apzīmē par miglainu, pretrunīgu prātuļošanu.

Nozīmīgākās būtu Sarmas domas par mākslu un te mēs saskaramies ar sekojošām rindām: „Ikviens, kurš ir jauns tic, ka māskla ir ceļš uz kaut ko lielu un skaistu un tas ir labi un nebūtu jēgas šo ticību izpostīt. Bet patiesība ir tāda, ka māksla ir cilvēka dzīves traģisms. Es domāju, ka Jūs arī par to domājiet, lai gan varbūt ne tik stipri un ne ar tādu pārliecību kā es. Man tā ir pārliecība, ka cilvēkam ir jāzaudē, lai kļūtu mākslinieks.”

Mākslinieks atklāj no sevis ko neviltotu, patiesu, pie kam pats būdams izteikts ēpiķis, Sarma tomēr domā, ka dzeja atklājot vislielāko patiesību. 1954. gadā, Austrālijas latvieša apgādā iznāk Sarmas vienīgais dzejas krājums trioleti Saulgrieze tikai 80 eksemplāros melburniešiem. Dzejas nav laistas tirgū, jo esot trioleti, ko mūsdienu kritiķi neatzīšot, jo pēc pēdējo domām mūsu laikmeta chaoss prasa, lai arī dzejas formā tas atspoguļotos. Ķikures atbilde skan sekojoši.

„… Kad runājam par trioletiem…”

Lasīt Trokšņainā vilcienā (62) lpp. [She reads the text]

Un par Plauža pieminēto Sarmas egoismu, ko manuprāt kritiķis ir pārpratis. Sarmas vēstulē lasām: „Ikkatram māksla ir visdziļākais egoisms un ja pie tā turamies, tad neizbēgami ir kādam jācieš, vai nu pašam vai citiem. Tagad Jūs varbūt to jau saprotiet. Kādreiz Jūs šim egoismam esat gribējusi izvairīties – nu, kāpēc gan nē? Tas varēja notikt un notiek tīri cilvēcisku iemeslu dēļ. Bet ja tas tā ir, tad arī jābūt tikai cilvēkam un jāziedo sevi kā cilvēkam. Mākslinieks nevar sevi ziedot kā cilvēku (297).” Kādā citā vēstulē, Sarma aizsākto domu turpina: „Māksla ir nebeidzama sevis izdzīvošana un vienīgā patiesā dzīve, kuru mums piešķīrusi Dieva žēlastība, mums nezināmu iemeslu dēļ.”

Māksla Sarmam ir primāra, viņš pat mudina Ainu Vāveri un Ināru Brēdrichu rakstīt angliski, lai tikai kalpotu mākslai.

Svarīga sirmajam rakstniekam ir darba forma, kas ir katram autoram pašam jāizbūvē. Arī Virza sacīja: „Dievs tikai talantu mums dod. Bet māku pantus vīt, mums pašiem jāatrod.” Viegli tas nav, par to ir daudz jādomā. Pēc Sarmas atziņas: saturs no formas nav atšķirams, formas veidošana ir tikai satura aktivizēšanās. Tā Mīļas pilsētas uzdevums, ar ieskatīšanos daudzajos cilvēkos, esot bijis nepieciešams, lai saprastu cilvēku vispār (170).

Runājot vēl par rakstniecību, Sarma uzsver, ka ļoti nozīmīga rakstniekam ir vide, ja tādas nav, tad rakstnieka darbam nav kur sakņoties. Mums šo vides nav, raksta Sarma, jo bijušo esam zaudējuši, bet jauno vēl neesam sameklējuši (64). Tā tas bija 1954. gadā, šodien tai ziņā daudz kas ir mainījies un mēs nevarētu apgalvot, ka mūsu autoriem Austrālijā nebūtu radusies vide. Protams, tā nav tēvzemes vide, bet trīsdesmit gadi ir pārāk ilgs laiks, lai mākslinieks neizjustu arī šo vidi. Varbūt Sarma to vairs īsti nespēja, bet Ķikure, Lūcija Bērziņa, Erna Lēmane, Inārs Brēdrichs u.c. varējuši jauno patvērumu zemi pieņemt vismaz kā savu patreizējo vidi. Iespējams, ka Sarma, pretēji jaunākiem autoriem, raksta vairāk atmiņu stāstus pats sev par prieku, lai kaut domās varētu būt tur, kur īstenībā tas nav iespējams.

Pretēji Sarmam, kur dziļākā būtība ir vientulis, Ķikure meklē cilvēkus. Lasīt 22. lpp.

Un tagad mazliet par kritiķiem.

Pēc Zīverta turnejas Austrālijā 1957. gadā, Sarma raksta: „Uz Zīverta izrādēm laikam nebijāt? Avīzē neviens neprot par tām izmuldēt kaut ko jēdzīgu, visi grābstās ap kaut ko tikai no ārpuses, neviens nesaka ko noteiktu un skaidru (349).”

Te man jāatzīstas, ka ar Zīverta turneju Austrālijas latvietī teātra kritikas sāka rakstīt Ņina Luce. Labi, ka toreiz šīs nīcīgās domas par sevi nezināju, droši vien būtu metusi kā saka ‘flinti krūmos’. Kad radās izdevība ar Sarmu iepazīties, tas varēja būt 1961. gada rakstnieku dienās Melburnā, pajautāju arī par savām kritikām. Atbilde bija skaidra: „Man nepatīk kā jūs rakstiet. Kāpēc jūs nerakstiet pozitīvās kritikas, minot tikai to, kas paticis, noklusējot to, kas nav paticis?”

Esmu Sarmu pēdējos divdesmit gados vairākkārt apciemojusi, bet manas kritikas mēs nekad neesam pieminējuši.

Ka vēstules mēs bieži rakstām pēkšņas sajūtas pārņemti par to liecina Sarmas vēstule pēc Zīverta Lielo grēcinieku ielas izrādes, kas ir sašutumu pilna, jo izrāde nav patikusi. Noskatījies Zīverta Pēdējo laivu, Sarma sajūsmināts, jo sevišķi par jauno, skaistu sarkanmati Irisu Akmeņkalni. Redzējis Raiņa Mīlestība stiprāka par nāvi Melburnas latviešu teātrī, Sarma, kurš atzīst Raini kā dzejnieku, bet ne kā dramatiķi, Ķikurei sūdzas: „Vēl dumjāk ir ar kritiķiem, jo tiem nav ļauts par Raini teikt nekā cita kā tikai labu un tāpēc jābrūk virsū aktieriem (416).”

Ļoti neapmierināts Sarma bija arī ar literatūras kritiķiem, sevišķi ar Šterna recenziju par Anšlava Eglīša Misters Sorrijs, nosaukdams recenzentu par kurpnieku, bet Dēliņam patreiz cita neesot. Sarma gan skolojot universitātes zēnus rakstīšanā, bet tie esot bailīgi un viņu zināšanas latviešu literatūrā par vājām. Tad Sarmam par prozas kritiķi solījusies mācīties Aina Neboisa, un par dzejas Lidija Kuršinska. Bet – vai nu sievietes arvien pilda savus solījumus, piebilst sirmgalvis (476).

Kad lasu Austrālijas latvietī ‘kritiķu’ un nekritiķu ālēšanos ar Rūsu, kur viņi cits citam itk ā Rūsas dēļ, bet patiesībā savas absurdās nezināšanas un pilnīgas literāras jēgas trūkuma dēļ ‘rok kapus’ jeb bedres, tad gribas nevien smieties, bet kļūst arī smagi un jādomā: kam tad galu galā raksti? Mani šis pēdējais jautājums ļoti iepriecina, jo Sarma vairākkārt izteicies, ka raksta sevis dēļ. Tā slēpjas traģiska rakstnieka pretruna, varbūt nevēlēšanās atzīties, ka rakstniekam lasītājs ir tikpat nepieciešams kā aktierim skatītājs.

Labvēlību Sarmas acīs ieguva literatūras kritiķe Austra Tamuža, bet jo sevišķi Jānis Grīns, kurš izteicies atzinīgi par Sarmas romānu Negantnieks. Citādi Sarma kritiķus vispār neatzīst. „No kritiķiem nedrīkst nekad padomu gaidīt, jo tiem bieži nav ne par ko jēgas, un ko viens slavē, to otrs peļ.” Toties Sarma priecājas, ka okupētajā Latvijā lieliski skolo kā rakstniekus tā kritiķus un recenzentus, par to viņš lasa Literatūrā un mākslā jau 1957. gadā.

Kādā vēstulē lasām: „Pašlaik lasu Kārkliņa romānu Dieva zeme, ko daži negrib pieņemt par labu romānu. Es tā nedomāju, jo to lasīdams jūtu, ka esmu Zemgalē un dzirdu, kā runā tie cilvēki, ar kuriem arī es esmu kādreiz runājis, kopā staigājis un smējies par to pašu, par ko viņi smejas. Vidzemniekiem tas gan nebūs tik tuvs, jo Zemgalei ir citāda dvēsele nekā Vidzemei (72).”

Kādam pēc Sarmas atziņas būtu jābūt kritiķim?

Pirmkārt daudzzinošam, bet arī ļoti smalkjūtīgam un labam nojaudējam par ikvienā literārā darbā paslēpto vērtību. „Kritiķis nedrīkst nevienam literāram darbam pieiet ar kādām iepriekš pieņemtām patiesībām, jo ikkatrs mākslas darbs ir sava pasaule ar saviem likumiem un vērtībām. Tās ir jāatklāj vai mazākais jānojauš. Mūsu kritiķiem tas nav zināms (475).”

Diemžēl Sarma nekur īsti nedefinē, ko mēs varētu saukt par mākslas darbu? Mūsu kritiķi apcerē gandrīz katru iespiesto darbu, vai tie visi būtu mākslas darbi? Protams, ka nē. Te es domāju slēpjas plaisa starp autoriem un kritiķiem, kā pēdējie, mūsu īpatnējo apstākļu dēļ, apcerē katru iespiesto rindu, jo tā mums, svešumā dzīvojot ir ļoti svarīga, tāpēc kritiķis nedrīkst nebūt rakstīt tikai par to, kas tam liktos rakstīšanas vērts, viņš cenšas vērst lasītāju uzmanību uz katru drukāto vārdu.

„Vienīgi tur, kur Sarma atmiņās atgriežas pie veciem laikiem viņa rindas ir tīkamas, interesantas,” raksta Plaudis piebilzdams: ir jādomā par to, vai senā laikmeta vidē viņš tik labi un saskanīgi neiejūtas tādēļ, ka pats varbūt ir pagājušā gadsimta mentalitātes cilvēks, ko liktenim paticis iemest viņam svešos laikos. Pats Sarma izsakās, ka lietojis vēsturiskās personas un faktus, lai apslēpti izteiktu savas domas un atziņas. Manuprāt vēsturiskās vielas izmantošanas nolūks bija parādīt, kādi mēs esam šodien. Parādīt, ka cilvēks savā būtībā ir nemainīgs, mainās tikai ārējie apstākļi. Mīļajā pilsētā Arturs Saltups raksta draugam Rogam Ķipavā: … Vairums tautiešu še ir turīgi cilvēki, un vecākā paaudze vēl diezgan labi runā latviski, kaut gan mums jau svešā dialektā, kādu mēs tagad dzimtenē pazīstam no veciem laikrakstiem. Jaunatne latviski prot vāji un savā starpā runā tikai krieviski. Par to, kas notiek dzimtenē, šeit ir ļoti maz zināms (68).

Šai apcerē esmu paguvusi aplūkot tikai daļu no vēstulēs tvertajām vērtībām. Tā kā abi mākslinieki kalpojuši divām, Ķikure pat trim mākslām, tad sarakstēs atrodam daudz domu par gleznotājiem, par to, ka kādā izstādē Ķikures un laikam arī Ulža Āboliņa darbi bijuši pakārti ar ‘kājām gaisā’, par Zilās otas glezniekiem, par Pažarnieku sanāksmēm, par Sidnejas literāriem vakariem, kad Spodris Klauverts aicinājis Ķikuri piedalīties ar savām grafikām u.t.t. Bet, lai īsti izjustu Austrālijas latviešu kultūras dzīves sākumu gadus no 1953.-1958. gadam ieteicams Ķikures un Sarmas vēstules izlasīt.

————————————————————————————————

Austrālijas Latvietis 07.05.1982
KRITIĶI SAVĀ STARPĀ
A. Zariņš
Ņina Luce Sidnejā kritizē Artūru Plaudi un Noru Kūlu

Sidnejas latviešu teātra literārā sekcija 25. aprīlī bija izziņojusi Ņinas Luces referātu ar bramanīgu virsrakstu: «Es protestēju pret Artūra Plauža un Noras Kūlas recenzijām par grāmatu Ķikures un Sarmas vēstules». Lai gan tajā pašā laikā notika arī vēl citi latviešu sarīkojumi, temats bija ieinteresējis ap 50 literatūrai draugu, kas it ērti izvietojās latviešu nama Mārtiņa Šiliņa zālē.

Referente ievadā norādīja, ka nedomā tikai oponēt iepriekš minētajiem kritiķiem, bet arī izteikt savas domas par Ķikures un Sarmas vēstulēm. Protestu vispār nevarēju samanīt, drīzāk vēstuļu autoru aizstāvību. Piemēram, Artūrs Plaudis savā recenzijā pārmet, ka izdevumam nav ne ievada, ne pēcvārda; Ņ. Luce atvaicāja: «Kādēļ gan to nedrīkstētu atstāt lasītāju ziņā, lai nekas no izdevēja puses tos neietekmētu?»

Ja Plaudis sagaida, ka publicētām vēstulēm jābūt literāri perfektiem darbiem, tad Luce domāja, ka tādā gadījumā vēstules zaudētu savu impulsīvo stilu. Ja Plaudis gluži nicīgi izsakās par Sarmas pievēršanos jaunajai paaudzei, tad Luce to pieminēja par vienu no visnozīmīgākajiem Sarmas veikumiem. Vēl neviens neesot mēģinājis izpētīt, kāpēc tieši Melburnā mums radušies jauni dzejnieki, bet ne Sidnejā. Par gluži miglainu referente apzīmēja Plauža teikumu: «Nekur nemana, ka Sarma būtu rūpējies par jauniešu garīgo kultūru, viņu izaugsmi, par personības attīstību.»

Kā kritiķis var tā apgalvot jautāja Luce. Vai tiešām Kārlis Ābele jun., Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Gundars Pļavkalns, Eduards Silkalns, Aina Vāvere būtu neattīstītas personības? Jeb tas zīmētos uz Ķikuri, kuru Sarma jo sevišķi ņēmis savā gādībā?

Referente dusmojās par kritiķes Kūlas atzīšanos, ka maz būs to Amerikas un Eiropas latviešu bibliotēku un indivīdu, kas abonējuši vai abonē Austrālijas periodiskos izdevumus, kur publicējas Austrālijas latviešu rakstnieki: «Nevaru saprast literātu, kas nezinātu, kas ir Silkalns, Brēdrichs, Vāvere, Zilā Ota, jo par to visu var lasīt Sarmas vēstulēs. Neziņa par Austrālijā dzīvojošiem autoriem ir nabadzības apliecība aizjūras latviešiem.»

Ja Plaudis Sarmas pasaules uzskatu apzīmē par miglainu, pretrunīgu prātuļošanu, tad Luce to atspēkoja, citējot Sarmas vēstules rindas: «Ikviens, kurš ir jauns, tic, ka mākslā ir ceļš uz kaut ko lielu un skaistu, un tas ir labi, un nebūtu jēgas šo ticību izpostīt. Bet patiesība ir tāda, ka māksla ir cilvēka dzīves traģisms. Man tā ir pārliecība, ka cilvēkam ir jāzaudē, lai kļūtu mākslinieks.»

Referentes Ķikures-Sarmas saraksti pielīdzināja teātra izrādei, kur Sarmam piešķirta galvenā, Ķikurei palīgloma: «Ķikure ir fons, uz kura Sarma atklāj savas atziņas par mākslu, sabiedrību un dzīves jēgu. Kamēr Ķikure atklāj tikai sevi un tieši šai apstāklī notiek abu rakstnieku mijiedarbe, jo, tieši atklājot sevi, Ķikure ir spējusi ierosināt Sarmu izteikties. Toties viņa pati personificē mūsu traģiskā laikmeta upuri. Lai šādos apstākļos garīgi nesabruktu, viņa pieķeras Sarmas vēstulēm, kas to nenoliedzami spēja garīgi stiprināt un stimulēt. Pavisam reti Ķikure oponē kādai Sarmas atziņai, tik ļoti viņa jūtas tam garīgi pakļauta.»

Referāts ar pārtraukumiem ilga turpat 2 stundas, bet referente atzinās, ka paguvusi aplūkot tikai daļu no vēstulēs tvertajām vērtībām.

Atsevišķas vēstules referātā izteikto domu pamatojumam lasīja Elga Leja. Klausītāju vidū bija arī Erna Ķikure. Aicināta izteikties par grāmatu un referentu, viņa atbildēja: “Tas nav mans darbs. Tā ir mana dzīve, un par to es negribu runāt.»

————————————–

LARA’s lapa 01.12.1982
IMPRESIJA
ŅINA LUCE

Pagājušā gada beigās līdz ar trim melburniešiem – Ernu Lēmani, Selgu Silkalni un viņas dzīves biedru Eduardu – radās izdevība apciemot mūsu rakstniecības senioru Jāni Sarmu, kurš nesen bija mainījis dzīves vietu. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā izklausās, jo mums visiem ir liela bijība pret sirmo rakstnieku. Sak, vai tik mēs viņu netraucēsim, vai ar saviem droši vien muļķīgiem jautājumiem negarlaikosim, kaut gan Sarma arvien par apciemojumiem ir priecājies.

Viss izdodas labāk, nekā cerēts. Atrodam senioru garīgi možu, un mums atliek tikai apbrīnot viņa loģisko domāšanu un prāta asumu, kamēr mēs paši bieži vaimanājam par savu “sklerozīti”.
Sēžam ērtā viesistabā, malkojam vīnu un līdz ar rakstnieku un viņa saimnieci Zāgera kundzi pārspriežam dažādas literāras problēmas .

Zāgera kundze mums parāda arī Sarmas istabu, kas ir daudz plašāka un ērtāka nekā vecajā mājā. Pametu acis uz grāmatām, kas stāv uz naktsgaldiņa: T. Zeltiņa “Prozas portreti”, Elgas Lejas “Ilgu laiva”, Kellera “Und die Bibel hat doch Recht”. Pēdējā grāmata liek atcerēties kādu sarunu priekš dažiem gadu desmitiem, kad Sarma gatavojās rakstīt romānu ar bībelisku tematu “Salēmas ķēniņš”, pats piebilzdams, ka to jau gan neviens nelasīšot, bet viņam tā esot jāraksta, lai pierādītu, ka cilvēks savā būtībā ir nemainīgs, mainās tikai ārējie apstākļi. Sarma toreiz piebilda: “Kādam jau gar Bībeli ir jānodarbojas; jaunie jau Bībeli vairs nelasa”, bet viņš ar to esot iepazinies vairākās valodās. Reliģisko pārdzīvojumu tā viņam gan nekad nav devusi.

Pārlaižu acis grāmatplauktā novietotajām grāmatām: Artura Baumaņa “Grāfa kunga sūtnis”, 1. daļa, Margaritas Kovaļevskas “Gauru gaiļi”, “Pasaules literatūras leksikons” un citas grāmatas. Pie sienas – Dagnijas Zariņas gleznotais Sarmas portrets. Meklēju, kur palicis Ilzes Luces zīmētais Sarma, bet nekur neredzu, kaut gan portreta mugurpusē bija ieraksts: “Kad Jūsu acis, Sarmas kungs, to vairs neskatīs, vēlētos portretu saņemt atpakaļ.”

Šķiet, ka pašreiz Sarma vairāk nodarbojas ar lasīšanu nekā rakstīšanu. Viņš lasa ar aceņu un palielināmā stikla palīdzību, cik nu vārgās acis atļauj. Šobrīd lasot Teodora Zeltiņa “Prozas portretus”, esot labi uzrakstīta grāmata. Mazi iebildumi vienīgi, ka autors uzsverot nenozīmīgus sīkumus.
Apjautājos, kā rakstniekam patīk pašmāju dzejniece Elga Leja? Atbilde skan īsi: “Nepatīk! Trūkst originalitātes, nav nekā jauna, svaiga, vēl nelasīta.” Mēģinu iebilst, ka Lejas tematika ir jau vairāku dzejnieku cilāta, varbūt tāpēc tāds iespaids. Diemžēl sirmais rakstnieks tā nedomā – temats varot būt vairākkārt apcerēts, bet no katra jauna dzejnieka sagaida svaigu izteiksmi.

Tālākajās sarunās Sarma žēlojas, ka rakstniece Ella Kreišmane esot to pievīlusi, jo nebūt neprogresējot, un viņš no Kreišmanes tik daudz cerējis. Par to var lasīt Ķikures un Sarmas vēstulēs (izdevusi AKA).

Dzejniece Selga iejautājās: “Vai Sarmas kungam esot bijusi kāda nojauta, ka izvērtīsies par lielu rakstnieku?”
Sarma paskaidro, ka neesot bijis ne mazākās nojautas. Jaunībā viņš mācījies glezniecību, kas vēlāk, pievēršoties rakstniecībai, esot ļoti noderējusi, jo palīdzējusi izteikties. Domās mēģinu atcerēties man zināmos “divdabjus”: Jānis Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis; šķiet, ka pēdējā tēvs Viktors Eglītis arī gleznojis, vismaz savā jaunībā. Vēl jāpiemin: Hilda Vīka, Margarita Kovaļevska, Erna Ķikure, Jānis Gorsvāns, Gunārs Janovskis un Gundars Pļavkalns, kas 21. Austrālijas latviešu rakstnieku dienās Adelaidē izstādījis lielisku dzejnieka Teodora Tomsona portretu. Taisnība vien būs sirmajam rakstniekam, ka glezniecība attīsta vizuālo redzēšanu, palīdz redzēto pārdzīvot, kā arī novērot notikumus.
Viktors Eglītis gan kādreiz izteicies, ka ja mūza kādu esot skūpstījusi, tad tas nekad neesot vienā mākslas disciplīnā vien! Laimīgie!

Iejautājos, ko Sarmas kungs domā par Lūcijas Bērziņas jauno romānu “Mans draugs Žanis”. “Nezinu, neesmu lasījis,” atbild mūsu seniors, “man to grāmatu neviens nav atsūtījis.” Žēl gan!
Domās salīdzinu, cik dažādi abi rakstnieki izjūt rakstīšanas procesu. Nesen jaunās grāmatas “Mans draugs Žanis” “kristībās”, kādas mēs te Austrālijā mēdzam rīkot, Bērziņa izteicās, ka rakstīšana esot smags un samērā garlaicīgs darbs, jo jānoslēdzas vientulībā, tikai tad viņa spējot rakstīt. Toties Sarmam rakstīšana ir prieks. lepriekš minētajā sarakstē ar Ernu Ķikuri varam lasīt par to, cik autors ir bēdīgs, kad romāns tuvojas nobeigumam, jo nezinot kā vadīt tālāk savas vientuļās dienas. Rakstot Sarma nekad nejūtoties viens, jo aizvien dzīvojot līdz saviem romāna varoņiem, tāpēc būšot vien jāķeras pie kāda jauna darba.

Sarunu pavedienu atkal pārņem Selga, jautādama – ko Sarmas kungs domājot, vai mums būtu iespēja sarakstīt trimdas literatūras vēsturi? Atbilde ir pozitīva, kaut arī viņš maz pazīstot mūsu jaunos literatūras zinātniekus bet Amerikā taču esot izaugusi un izskolojusies jauna literāra paaudze, kas to varētu veikt, ja darbu sadalītu vairākiem līdzstrādniekiem.

Mūsu rakstniece Erna Lēmane, kas bez humora nebūt nav iedomājama, iejautājas:
“Ko jūs, Sarmas kungs, teiksat, kad būsim aizgājuši mājās? Droši vien – tad nu muldēja ka muldēja!” Sirmā rakstnieka atbilde liecini pavisam ko citu:
“Neteikšu vis tā, jo man patīk sabiedrība.” Mēs, protams, par šiem vārdiem jūtamies iepriecināti. “Vientulība ir mans lielākais posts!”

Latviešu vairums ir materiāli ievirzīti ļaudis tāpēc sarunās pieskārāmies arī naudai. Izrādās, ka mūsu seniors par to savā garajā mūžā nekad neesot interesējies, tāpēc arī neesot iznācis sadarboties ar izdevniecību Grāmatu Draugs.

Pieminot mūsu trimdas dzīvi, Sarma bēdājas, ka esam sākuši šķelties. Iemeslu viņš saredz ārējā apdraudējuma trūkumā, kas mums būtu palīdzējis saliedēties vairāk vienā vienībā. Kā pretstatu Sarma min aizvien ārējo apstākļu apdraudētos un vajātos žīdus, kas veicinājuši viņu vienotību.
Beidzot pie vārda tiek Eduards Silkalns ar jautājumu:
“Vai Sarmas kungs vēl aizvien domā, ka ‘Rūsa’ ir viņa labākais darbs?” Rakstnieks atbild: “To tā grūti izvērtēt, bet veiklākais gan.” Toties viņa mīļākais romāns ir Kalnakūlu Vikta. Jā, kam gan Kalnakūlu Vikta nepatīk!

Sarunas pavediens atkal nokļūst dzejnieces Selgas ziņā:
“Ja jūs, Sarmas kungs, būtu palicis Latvijā, vai arī tad jūs būtu bijis tikpat ražīgs?”
Atbildē izskan šaubas:
“Laikam gan nē, jo tur ne visu drīkstētu pateikt, ko domā un jūt, toties trimda nekādā ziņā rakstnieka produkciju neiespaido.”

Sarunās par māksliniekiem jau netiek aizmirsti arī kritiķi. No tiem Sarma sagaida, lai viņi saprastu, ko rakstnieks ir gribējis pateikt; lai izprastu, ka uzrakstītais ir rakstnieka domu atspoguļojums, kaut arī kritiķis pats tam ne ikreizes pievienotos, pēdējais nebūt nav nepieciešami vajadzīgs.”

Vīns izdzerts, ciemiņi, baiļodamies sirmo rakstnieku pārāk nogurdināt, pošas mājup. Sarma paliek ar savu domu un atziņu bagātību rūpīgās saimnieces Zāgera kundzes apkopts un aprūpēts un viņas māsas ārstes Čakanovskas uzmanīts, lai justos spirgts un vesels savā 99-tā dzimšanas dienā 1983. gada 21. februārī.

———————-

Laiks 27.07.1983
Vēstules vēl ceļo
LAI NEIZIRTU ŠUVES DZĪVEI
RAIBĀ DZĪVE
Paija

Apgāds Aka izdevusi Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures vēstules, kur 500 lapaspusēs drīkstam ielūkoties divu drosmīgu sava ceļa gājēju vairāk nekā piecus gadus ilgušā sarunā. Un dīvaini: lasītājs tur atrod patvērumu un atbalstu sev. Cik labi, ka nedz Sarma, nedz Ķikure nedomāja, ka vēstuļu rakstīšana būtu anachronisms

———————–

Laiks 22.10.1983
Smidzina labu, smidzina ļaunu
RAIBĀ DZĪVE
“KLUSĀ PAVASARA” 21. GADSKĀRTA
Paija

Tā — “Klusais pavasaris” — sasaucās 1962. gada septembrī iznākusi Merilendas bioloģes Reičelas Kārsones grāmata, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem mūsdienas publicētajiem darbiem. “Viņa uzrakstīja dažus tūkstošus vārdu — un pasaule sāka iet jaunā virzienā”, par zinātnieci teica kāds laikraksta ievadnieks. Un patiesi — ar Kārsones brīdinājumu par cilvēka apkārtnes piesārņošanu un sagandēšanu pārmērīgi lietoto kaitēkļu iznicināšanas līdzekļu dēļ īsti nodibinājusies un izveidojusies moderna dabas aizsardzības kustība. Kaut gan ekoloģija izvērtusies par modernās dzīves pastāvīgu rūpi, indigo līdzekļu lietošana pret kaitēkļiem kļuvusi tikai nedaudz mērenāka. Pēdējā laikā saplakusi ari interese par apkārtnes saudzēšanas un dzīvās dabas saglabāšanas jautājumiem veltītām grāmatām, un pēc tām vairs nekāro arī izdevēji. Lasītāji ar bēdīgajām ziņām jau esot pārsātināti un vairāk negribot tās dzirdēt.
…
Tā dzīve rit tālāk. Kā Ernas Ķikures tēlojumā “Stādi” (Jaunā Gaita,” 137), kur rakstniece saka: “Un tā visur smidzina, smidzina, labu un ļaunu.” Kā viņas kaimiņi Austrālijā: “Pati ceļas no rīta — nosmidzina savus matus. Pats nosmidzina savu noskūto vaigu. Pati tālāk nosmidzina cepamo pannu. Pats izsmidzina visus kaktus, sienas un griestus. Meita nosmidzina savu blūzi un brāļa kreklu pirms mazgāšanas, pirms gludināšanas, pēc gludināšanas, pēc uzģērbšanas. Un viņi iet ārā, dārzā un laukā, un smidzina un smidzina, gan tāpat rokās nesot, gan uz muguras, gan ratos stumjot indes traukus. Tad dēls sēžas lidmašīnā un smidzina ceļmalas, mežus, pļavas, purvus un gatavos kultivētos ogu laukus, lai ogas, uz tirgiem tās vedot, nebojātos pirms nonāk pircēju rokās… Daži protestē. (Ja sievas nejauši ieēd nezāļu indes skartas ogas, to mazuļi saraujas tāpat kā nezāles)… Protestē arī biškopji — bites mirst līdz ar odiem, un dzīvas palikušas nes saindētu medu. Putnu mīļotāji protestē pret skuju tārpu smidzināšanu kilometriem plašajos mežos. Bet tie, kas stādījuši mežu — ar visu varu grib smidzināt. . . “

————————-

Austrālijas Latvietis 28.10.1983
NO SIMTA LĪDZ DIVDESMITPIECIEM
Tik daudz apmeklētāju bija Austrālijas latviešu 23. rakstnieku dienu sarīkojumos Sidnejā
J. Krādziņš

Klātesošie LPB biedri atzina priekšsēdes rīcību par pareizu Apkūlībās savus darbus nolasīja divas autores, kas rakstnieku dienu sarīkojumā nepiedalījās. Erna Ķikure sniedza atmiņu stāstu par braucienu Latvijas laikā uz drauga 40 gadu jubilejas sarīkojumu, bet Lūcija Bērziņa stāstu Naids, kurā pēc 35 gadiem viņa aplūko Parksas ieceļotāju nometnes vietu, kur pavadīti pirmie netīkamie gadi svešā zemē un pēkšņi saprot, ka viss agrākais rūgtums izgaisis: «Viss likās tīts vieglā, zilā dūmakā.”

AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 23. RAKSTNIEKU DIENU AKTĪVIE DALĪBNIEKI SIDNEJĀ veidoja apmēram ceturto daļu no visas ap 100 personu lielas RD saimes.

Photo: Tie bija — 1. rinda no kreisās Māra Kalniete, Velta Saulīte, Teodors Tomsons, LPB valdes priekšsēde Irina Ozoliņa, RD rīcības komitejas priekšsēde Elga Leja, Ella Kreišmane, Erna Ķikure, 2. rinda — Oļģerts Rozītis, Mara Kalmane, Īrija Matisone, Lūcija Kalniņa, Mintauts Eglītis, Valda Krastiņa, Ņina Luce, Ausma Medne, 3. rinda — Inārs Bredrichs, Juris Krādziņs, Uldis Siliņš, Imants Ronis, Lūcija Bērziņa, Alfrēds Siļķens un Aleksandrs Zariņš.

—————————–

Austrālijas Latvietis 09.03.1984
DAUGAVAS vanagu ASV valdes īslugu sacensība

Iesūtītas 30 lugas, kuras izvērtējuši A. Šedriks, J. Valters un G. Vernieks. Ar $200 godalgoti 5 darbi, ieskaitot sidnejietes Ernas Ķikures īslugu Cilvēki šķūnī. E. Ķikure savu darbu iesūtījusi ar pseidonīmu Inesa Birstiņa. Pārējās godalgas tikušas G. Griezes īslugai Atraitnes nedienas, G. Alchimoviča Pāri robežām mūs gaida un J. Balka Trejdevītais vilnis.

——————-

Londonas Avīze 20.04.1984
Izmisīga Latvijas meklēšana
Ņina Luce,

Ella Kreišmane, Es un pīlādžkoks; stāsti. Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas un Sidnejas latviešu biedrības apgāda izdevums, 1983, gadā, 148 lappuses,
…
Šī izmisīgā Latvijas meklēšana šķiet bijusi vislielākais traucējums autores mākslinieciskajā radīšanā. Viņa gan redz pasauli ap sevi, bet nespēj to uzsūkt, nespēj tajā iejusties; tā viņai paslīd garām. Autore pat neizjūt mūsu nacionālās problēmas, kādas radušās, dzīvojot patvēruma zemēs, kā Lūcija Bērziņa-Felsberga, ne arī svešo zemju dabu, kā Erna Ķikure, vai sveštautiešus, kuriem savās lugās pieskārusies Aina Vāvere. Ellas Kreišmanes garīgā dzīve apstājusies kaut kur Lielupes krastos. Viens no raksturīgākajiem autores teikumiem lasāms l5, lpp, «Nostājos pie loga un skatījos ārā, bet es neredzēju, kas bija ārā. Mans skats bija vērsts manī pašā. Domas skrēja uz Latviju, sirds juta: nekur vairs nebūs tā, kā bija Latvijā! Cik maldīgi bija bijis domāt, ka ar Latvijai līdzīgu dabu būs iespējams — jā, kas īsti?”
Tā rakstniece nespēja iekļauties ne amerikāņu, ne Amerikas latviešu vidē, jo pēc 15 Austrālijā nodzīvotiem gadiem zināmu tuvību Kreišmane domājās sajūtam ar Austrālijas latviešiem.

——————

Austrālijas Latvietis 09.11.1984
PLĀNO IZDOT E. ĶIKURES, M. KALNIETES UN G. PĻAVKALNA DARBUS
Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedru sanāksme Adelaidē
M. K.

Austrālijas latviešu 24. rakstnieku dienu laikā Adelaidē sabraukušie Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedri 7. oktobra rīta pusē sapulcējās Ainas Vāveres un dzīves biedra mājās Belērā. 
…
Par grāmatu apgādu, kas kopš 2 gadiem skaitās apvienotais LPB Austrālijas kopas un SLB apgāds, plašu pārskatu sniedza apgāda vadītājs A. Zariņš. Apgādam iesniegti vairāki manuskripti nākamās grāmatas izvēlei. Kā pirmo 1985. g. sākumā iecerēts izdot Ernas Ķikures lirikas krājumu. Pēc tam – uz RD varētu būt Māras Kalnietes stāsti un vēlāk Gundara Pļavkalna grāmata. Vēl iecerēti ir Veltas Saulītes romāns par Rūtiņu Matildi un kāds izdevums no Jāņa Sarmas atstātajiem manuskriptiem. J. Sarmas archīvs pašlaik glabājas pie Ņinas Luces Sidnejā. Viņa uzņēmusies manuskriptus pārskatīt un sakārtot. Tagad radies jautājums, kas ar tiem notiks tālāk. Būtu vēlama vairāku cilvēku komisija, kas izlemtu, vai un kas būtu sakopojams grāmatā un ko darīt ar atlikušajiem manuskriptiem.

————————–

Laiks 15.09.1984
Es esmu visur
DZIDRAS ZEBERIŅAS CEĻOJUMA PIEZĪMES
(Turpinājums.)

Sidnejā

…
Pie rakstnieces Ernas Ķikures tiekos ar citiem Sidnejas literātiem. Te sastopu Lūciju Bērziņu. Sen, sen, viņa man mācīja vācu valodu. (Ko nu man toreiz vispār varēja iemācīt… Ko zināju, zināju, un ko nezināju, par to pelnīts divnieks). Bet brīnums arvien ar skolotājiem — nenoveco! Izskatās vismaz divdesmit gadus jaunāki, bet vēl biežāk — tieši tādi kā senajos skolas laikos. Ar bērniem pavadīti gadi — pat ar tādiem palaidņiem kā ar mani — ir kā maģisks eliksīrs, kas aizkavē nevien rievu rašanos, bet uztur ari lokanu garu. Lūcija Bērziņa raksta romānus, kādus nevarētu sagaidīt no vecākas skolotājas. Bet neatcerējās kādu manu lielu palaidnību… Citādi gan to vakaru rakstnieku sanāksmē tīri drūmas runas — cik ilgi vēl varēs iznākt latviešu grāmatas svešumā, cik daudz mazāks var būt mazs metiens. Un jaunieši — kā tos paturēt, piesaistīt, iemācīt to, ko daži piesavinās dabiski.

————————–

Dienas un Gadi. Dzejoļi. Latviešu Preses biedrības Austrālijas kopas un Sidnejas Latviešu biedrības apgāds. 1985. Dzidras Dzelmes vāka zīmējums. Haralda Norīša vāka iekārtojums un vinjetes. Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu serijas 18. grāmata izdota ar LAAJ Kultūras fonda atbalstu. 18 – 350. National Library of Australia card number and ISBN 0 9595023 6 X.

[introductory essay]:

Erna Ķikure-Bērziņa (prec. Dzelme) ir vidzemniece – dzimusi Ļaudonas pagasta Ķikuros. Jau ģimnāzistes gados viņai patīk zīmēt, spēlēt klavieres un rakstīt. Gleznieciskā ievirze ir spēcīgāka un Ķikure izvēlas Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasi, ko nobeidz 1929. gadā ar diplomdarbu Daugava. Vēlāk papildinās Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā un apmeklē Parīzi.

Rakstniecībai nopietnāk pievēršas tikai Vācijas nometņu laikos. Plašāk sāk publicēties Austrālijas Latvietī un Austrālijas Latvieša Gadagrāmatā. Jānis Sarma šo stāstu un tēlojumu virkni raksturo kā ‘lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē konkrētu pasaules un dzīves skatījuma paudējs, kas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā.’ 1962. gadā Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas apgāds stāstus un tēlojumus izdod grāmatā Mūsu kaimiņš ar autores linogrebumiem un vāka zīmējumu. Jau pirms tam Ķikure trimdas presē publicē dzejoļus, kuru viena daļa ievietota šinī krājumā.

Ernas Ķikures dzīve rit dalīti Austrālijā un Kanādā. Paciemojusies pie meitas Dzidras Sidnejā, dodas ceļā pie meitas Ineses Benfā, lai pēc kāda laika atgrieztos Austrālijā.

DZEJNIECE ERNA ĶIKURE 
K. Freimanis              

	Izgāju ceļā –
	apsviedās kaklam ilgas 
	kā garām braucēja groži 
	un projām vilka. 
		Paliku atspēries 
		kā spītīgs āzis, 
		acīm izvalbītām 
		kā telēns. 
	Cilpa vēl grauž. 
	Spiež kā pusdienas karstums. 
	Viss mūža stiprums bij’ 
	rāvienā apmests kaklam.

Ķikures dzejoļi ir tik īpatnēji, ka sagādā recenzentam grūtības metodes izvēlē. Te nav ne atskaņu, ne arī konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas. Piemēram, augšējo dzejoli tikpat labi varētu nosaukt par ‘dzejoli prozā’ un uzrakstīt trīs vai četrās prozas rindās. Ar formālās poētikas ieročiem Ķikurei nevar pieiet.

Ja Ķikures dzejoļus lasām uzmanīgi, tad uzreiz pamanām, ka tiem ir kāda speciāla kvalitāte, kaut kas, ko uzreiz nevar izteikt ar vārdiem, bet ko mēs izjūtam neapzinīgi. Šī sajūta mūs pārņem vienmēr, kad lasām labu dzejoli. Mēs ļaujamies vispārējam iespaidam – kaut kas tur ir, kas tā jūt, tā domā, tā novēro, kā neviens cits pasaulē. Tajā pašā laikā dzejolis rada vēlēšanos saskatīt dzejolī vairāk, nekā autore devusi, vēlēšanos domāt virzienā, kādā vēl neesam domājuši. Mēs it kā paši kļūstam bagātāki. Tātad – literatūra.

Paanalizēsim nākamo dzejoli. Tur ir kaut kas no Skalbes, bet kas par temperamentu dažādību! Ja Skalbe stāvētu pašā intravertu galējībā, tad Ķikure ir krietni vien ekstravertu pusē. Līdzīgi Skalbei, te ir dzīva organisma pulsēšana, miesas siltums, auglība. Tā nav ‘escape’ dzeja, tā nav 19. g. simt. romantiskās tradīcijas turpinājums, bet kaut kas cits.              

	Ar savām bēdām apsedzos 
	es kā ar siltu zemi – 
	vēl dziļāk, dziļāk ierokos... 
		Kā kurmis aklībā 
		tur ilgi guļot noklausos: 
		vēl dzīves pulsi pukst! 
	Gan vēl reiz zeme atvērsies, 
	kad stipra roka klauvēs 
	ar asniem dienā raudzīsies.

Mēs pamanām, ka dzejolī ir nevien sarunu valodas ritms, bet arī to, ka šis ritms palēninājās ar vārdu ‘aklība’ – tur ir it kā dzīvnieka uzmanība baiļu dēļ, taustīšanās, neziņa, tumsa, ar kuŗu aprodot, ritms plūst tālāk. Teikums ‘kad stipra roka klauvēs’ ir noslēpts starp abām auglības piesātinātām rindām. Tas nevien dod sajūtu, ka pieminēts kaut kas intīmi dārgs, kaut kas slēpjams, bet arī to, ka visa terce ir vairāk sapnis kā cerība. Tā ir dziļi individuāla balss, kas uz mums runā. Te ir skaidrības un neskaidrības koeksistence. Te ir kaut kas tā sabiezināts, ka varam sākt meklēt pārpersonīgu simboliku Eliota garā.

Bet ne viss viņai ir tik nopietns. Ir arī vieglas, muzikālas, romantiskas, Austrālijas eikaliptu un džekerandu smaržu pilnas rindas, kā, piemēram, trubadūriskais skandējums:                 

	Tik viegla nakts, 
	kā mākoņstrēle gaisos 
	gar mēnesi un zvaigznēm plīvo

Un tad tipiska jūrmalas ainava ar viļņu slēpotāju, žilbinātāju sauli, haizivīm, austrāliski tiešo skatījumu un steigu:                            

	Ātra viļņa galā, 
	zem debess’, virs jūras, 
	dzīvs cilvēks vai Dievs 
	kāpj gaisos un grimst? 
		Viļņu baltās putās, 
		dziļu zaļās šļācēs, 
		dzīvs bronzains tēls 
		simts tēlos dzimst. 
	Simts briesmas tam uzglūn, 
	ik brīdis pilns mošķu, 
	vai ūdens nekļūst jau asinīm melns? 
	Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust... 
		Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās! 
	Saules gaismā tas laistās 
	un savā spēkā, 
	ātra viļņa galā 
	dzīvs cilvēks un Dievs.

Recenzents, šķiet, nevar iztikt bez metafizikas, jo viņa īstais uzdevums ir atklāt autora dzīves skatījumu, pasaules uzskatu tā, ka viss dzejnieka darbs tur ietilpst – technika kā arī doma. Recenzentam jāmeklē pats pamats, uz kura balstās visa būve. Labākais, ko recenzents varētu darīt – taustīdamies meklēt pieturas punktus, lai tad vēlāk mēģinātu radīt kādu sintēzi.

Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka ‘mēs esam’. Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalizi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos. Šis izmisums var Ķikures dzejā sniegt tādu pašu intensitāti kā dzejnieka Hopkinsa ‘briesmīgajos sonetos’. Tālāk vairs nav kur iet.

	Vaimanas, vaimanas vien, 
	kā vilkam sērsnā gaudot, 
	briesmīgi kaukt un vilkt. 
	Lai nejūt ne mežu, ne māju, 
	lai nedzird ne vēju maigu, 
	ne soļus, kas tuvāk nāk. 
	Lai nedzird roku ar nazi, 
	kas savilkto cilpu griež, 
	bet neapstājas un slīd 
	tālāk, un griež un griež. 
	Briesmīgāk gaudot un kaukt 
	lai nevar vairs tai brīdī.

Starp latviešu dzejniekiem Austrālijā Ķikure ieņem īpatu vietu. Viņa nav ne ‘moderns’ kā Brēdrichs, Lindbergs, Silkalns, ne ‘ģermāniski klasiska’ kā Pļavkalns, ne konvencionāla kā Ābele jun., Lācis, ne ekspresionistiska kā Birkmanis, ne eleganta kā Tomsons, un ne apskaidrota nobriedusi kā Sarma. Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu.

Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits. Viņas dzejai, tāpat kā austrāliešu, nav atbalss. Ne reliģija, ne vēsture, ne literatūra te neieskanas. Ķikures dzeja, tāpat kā austrāliešu, ir nobriedusi, ja tas nozīmē savas personīgās līnijas iezīmēšanu, palikšanu uzticīgai savam pārdzīvojumam. Cita tipa kritika to nosauktu par naīvu un provinciālu dzeju.

Ķikures jūtas valda pār stilu: kur notēlota jūtu vidusgamma, tur tas plūst mierīgs, pagaros teikumos. Kur notēlotas jūtu galējības, tur stils saraustīts, uztraukts. Vēl vairāk: mums šķiet, ka viņas dzejā varam novērot pašu jūtu rašanos procesu, jūtu pārmaiņas, it kā nenozīmīgus, bet no dziļumiem nākušus vārdus. Dzejniece reģistrē vairākas jūtas vienā laikā, it kā mēģinātu uztvert kāda momenta visumu: kaut kas līdzīgs ‘apziņas plūsmes’ technikai, bet tikai dzejā. Varbūt tāpēc viņas valoda ir pirmatnēji svaiga, nenogludināta. Tā ir valoda, kas prasa dabīgu prozas ritmu, izteiksmīgo pauzi, asus stakāto vai arī garus crescendo, asas teikuma beigas. Ne vārds te svarīgs, bet viss teikums. Un teikums pirms un pēc.

Ķikure jūt ‘organiski’, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu. Raksturīgs te ir dzejolis Rudens, kas notēlo to samulsumu vai nemieru, kāds mūs pārņem, kad mums tuvojas kādas pārmaiņas. Vēl mēs, savos darbos kustoties, to neapzināmies skaidri, bet tad sākam no ierastās, jau automātiski pieņemtās dzīves norises ‘izkrist’. Lietus dzejolī ir rudens lietus, kas cilvēku pavada viņa garīgā kustībā. Un jo vairāk mēs attālināmies no ierastā, jo vēsāk mums kļūst. Bet varbūt dzejolis runā par mūsu vilšanos, kas mūs pārņem, kad metam skatu atpakaļ un pamanām, ka neesam nekur iesakņojušies. Uguns un pelni tad iegūst citu nozīmību.

Šajā dzejolī pamanām dažas atskaņas, bet tās, varbūt, lietotas, lai radītu tikai apnicības un ‘pretīguma’ noskaņu.

	Meklējos tumsā, vakars mājā nācis, 
	gurdens lietus skaloties jumtā sācis. 
	Grīda vēsa rādās, un mugurā sāk vilkt 
	kā caurvējš nelāgs. 
		Meklējos tumsā, gadu gados rokos, 
		vējš savāds lāgiem nošņāc kokos. 
		Uguns mīļa top, tik pelnos rausties, 
		kur ogles samanāmas. 
	Meklējos tumsā, kā ziemas guļā lācis, 
	jumtā lietus ir skaļāk bungot sācis. 
	Samelnēj’s kūtrums kaktos ievilcies, 
	kā neattapīgs rads.

Apkārtne Ķikures darbos spēlē nozīmīgu lomu. Ne velti viņa, Erna Dzelme, ir mūsu Mākslas Akadēmijas grafiķe, un viņas stāstos tik bieži saduras latviskais ar austrālisko. Bet blakus šīm tendencēm, viņas dzejoļos it bieži parādās vientulības motīvs. Dzejniece it kā dzīvo vietās, kas tai nepieder. Viņa ir svešiniece tur, kur tā atrodas. Nebūtu brīnums. Par spīti ceļojumiem pa Somiju, dzīvi un studijām Antverpenē, Briselē, Minchenē, Prāgā, Parīzē un Berlīnē, dzejnieces īstās mājas ir dzimtā puse. Kādā vēstulē viņa raksta: „Mana dzimtā puse – Ļaudonas pag. Ķikuru mājas, Aiviekstes krastā. Meži, pļavas; pļavas, kādas nav redzētas, kopš dzimtene atstāta.

…tēva māsa, mana krustmāte, arvien, tēvu pieminot, to sauca ne uzvārdā par Bērziņu, bet par Ķikuru, pēc mājas vārda.”

Un kādā no savām impresijām viņa raksta:

„Kas tā bija par treknu mālainu zemi! Kā viņa pavasaros visa skanēja, murdēja un kūpēja. Kalnā pakāpjoties, pasaule gulēja pie kājām, lietus nolieta, saules izsildīta. Gaiss drebēja pār zili dūmotām tālēm, zāles smaržoja un pinās gar soļiem. Saule laidās no viena zemes stūra uz otru. Pārlēja zaļu gaismu pār pļāvu, kur lejā ganījās brūnas govis; novizēja kā sudrabs pār vagām uz lauka, kur siltā zemē ļaudis stādīja kartupeļus.”

Dzejolis Ciemiņi, mākoņi ir rakstīts dziļi latviskā dikcijā:

	Maiga, dzidra, saules pilna diena 
	siltiem, nedzirdamiem vējiem glāsta. 
	Pāri kalnam, meža dienvidu pusē, 
	ceļas mākoņi. Kā no cita krasta... 
		Apkārt sanāk, pazīstami liekas, 
		it kā visi tie izauguši būtu 
		senā, citā meža dienvidu pusē, 
		senā, citā siena laika rītā. 
	Balti spoguļojušies dzimtenes upē, 
	nākuši, braukuši pāri jūrām, 
	tāpat vien, kā vecu radu būdami, 
	redzēt un parunāties – kā šeit dzīvo. 
		Ciemiņi, mākoņi, jūs no cita krasta, 
		paldies par sēršanu šai baltā dienā. 
		Tāltāla laika, mīļumīļas valodas, 
		laba, veca prieka padzērās sirds.

Dzimtenē dzejniece ir laidusi saknes, un vientulības motīvs var dabīgi izraisīties. Bet kā tad izskaidro citus viņas darbus (piemēram, Uz viļņu slēpēm), kur it kā laužas ārā prieks par to, ka dzīvojam saskaņā ar žilbinoši skaistu, produktīvu un interesantu pasauli tepat šai zemē – Austrālijā, ar tās megpajiem, eikaliptiem, posumiem, redbekiem, čūskām, saulainā slinkumā grimušiem Austrālijas vasaras kurortiem, lācenēm, palmām, asfaltētiem ceļiem, kuros kauc auto riepas? Kāpēc viņa labāk cenšas gavilēt par vasaru, nekā skumt par ziemu? Viņa nenonicina to, kas mums ir. Viņa nemitīgi meklē vietu pasaulē, kur cilvēks var baudīt skaistu dzīvi. Līdz ar ekstravertiem viņu vairāk satrauc skaistais nekā nepatīkamais.

Bet kā ar Ķikures darbu ‘kodolu’? Recenzents te var piedāvāt savu teoriju, bet tā nebūt nav vienīgi iespējamā teorija.

Ķikure nepieder tiem, kas pasīvi novēro apkārtni un tad reģistrē savas jūtas. Viņa ir aktīva. Ir tā, it kā viņa dzejojot radītu pati savu īstenību, ne fantastiku, kā Stumbrs, bet vienreizēji subjektīvu. Jūtas valdonīgi dominē viņas dzejā, bet dzejniece arī zina, ka pārdzīvojums zaudē vitalitāti, ja mēs pilnīgi attālināmies no apkārtnes. Starp to, ko viņa jūt, un to, ko uzņem ar redzi, tausti un visu organismu, ir sasniegta īpata proporcija. Jūtas viņas dzejai dod īpato viengabalainību, kurā neviens vārds un teikums nav ‘galvenais’, bet visi kopā, kā mozaīka, rada atmosfairu.

Īstenība, protams, ir mēma, tā ir jāizsaka vārdos.

	Nav vārda domai 
	domas vēl nav. 
	Tik vilnis dzīvs 
	apziņā šūpojas.

Mēs zinām, ka mūsu jūtas ir kā akvārijs, kurā pa daudz gadiem ieplūst vienā laikā ūdeņi, dažādās krāsās, jaucas un mainās. Pretēji tradīcijai, kas mēģina pārdzīvojuma plašumu sašaurināt, sekojot vienam jūtu strāvojumam, Ķikure lūko uztvert visu pārdzīvojumu, tā daudzveidībā reģistrējot iespējami daudz pieturas punktu, kurus vēlāk lasot, iepriekšējais pārdzīvojums atkal atdzīvotos. Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuru lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja tik bagāta zemteksta, un tā pakļaujas simboliem, jo tajos arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts. Precizitāte un neskaidrība Ķikures dzejā labi sadzīvo.

Vārdu izvēle Ķikurei ir ārkārtīgi svarīga, jo šie vārdi nevien ir jūtu strāvojumu pieturas punkti, bet arī nosaka, kurš strāvojums seko kuram, nosaka to spēcīgumu.

Konvencionālos dzejas ritmus, protams, te nevar lietot, jo tie tiecas ierobežot brīvu jūtu plūsmi! Tāpēc Ķikure ‘runā prozā’, un tāpēc viņas valoda ir nenogludināta, pirmatnēji spēcīga, tāpēc viņas metaforas iederas visā pārdzīvojumā, bet ir nenozīmīgas, kad izņemtas no konteksta.

Doma pati par sevi nevar ar apkārtni sakausēties, jo abas ir sterilas, tukšas.

	Tukšumu zem rokas ņemu,
	mēms tas ir un kurls, 
	pacietīgs iet blakus, 
	nedzirdēdams klausās, 
	nerunādams atbild. 
	Atbild tik, ko saku, 
	it ka stulba atbalss.

Eliots iluminācijas momentā var vēsi novērot putekļus, ko apspīd staru kūlis. Ķikurei iluminācija nāk ar jūtu palīdzību (vidus rinda, protams):

	Brīdis gaišākas gaismas,
	Mirklis siltākas siltmes.
	Izbrīns – neziņa atkal.

Dzejniece iet savdabīgu attīstību ceļu. Sociāli un politiski spiedieni, padomi to neietekmē – tie ir sveši, uzbāzīgi. Katra filozofija galu galā ir mechaniska. Dzejnieci vada viņas iekšējā balss. Bet šī doma ir viegli paplašināma: visa mūsu dienu dzīve ir uzbāzīga. Tā ir modernā pasaule, kurā apkārtne tiecas spēlēt galveno lomu. Sterilais, mechaniskais, abstraktais ‘tukšums’ viens pats tiecas kļūt īstenība. Funkcionālā māksla, kurā valda aprēķins un disciplīna, bet kas kļuvusi nejūtīga pret individuālo cilvēku.

Ķikure pieder citai tradīcijai, kurai saknes meklējamas Renesanses un Reformācijas periodos, kas ir izveidojusi ‘eiropas kultūru’, un kas tuvojas savam noslēgumam. Kad laikmets tuvojas savam noslēgumam, literatūra ir tieksme atgriezties pie tā pirmsākumiem. Ķikure te ir zīmīgs piemērs.

Priekš Ķikures dzeja ir tikai blakus produkts, kas rodas tad, kad mūsu jūtas var pārveidot apkārtni. Prieks tātad nāk no mūsu pašu vitalitātes, tas ir vairāk organisks kā iegūts.

Apgalvo, ka dzejai, kas balstās galvenokārt uz jūtām, nav iespējams progress, jo jūtas var tikai vēl un vairāk sakāpināt – līdz nedabīgai intensitātei, vai arī ļaut tām iet mistikas un dīvainības ceļus, kā to darīja Koleridžs un mūsu pašu Ziemeļnieks. Vienīgais ceļš ārā no šī loka ir iesaistot palīgā meditāciju. Šķiet, ka šī īpatā dzejniece pašreiz atrodas šajā ceļā:  

	Kalnos gribētu aiziet 
	un pameklēt veco laiku. 
	Ja šeit viņš projām gājis, 
	viņš tur vēl varētu būt.
	Mazo dzirnavu ratos 
	pus laiski, pus darbīgi sēdies, 
	gads gadā tur kalniet’s 
	pus laiski, pus darbīgi griež, 
	tur viņš varētu būt aizķēries.
	Zemnieks tur garām iet 
	un uzpūš tam pīpes dūmus, 
	kā ābeles zaram, 
	lai tas ilgi un svētīgi zied.
	Līdzenumu cilvēks 
	gan kādā ļaunā stundā 
	grib kalnus projām stumt, 
	sauli uzlecam, rietam 
	pie apvāršņa ieraudzīt, visu pārgrozīt.
	Bet nava tam ļauts.
	Vienādā mierā, kalnu ieslēgts un skauts, 
	gads gadā tur kalnietis 
	līkumotu taku augšā, 
	līkumotu lejā iet, 
	un laiks nav nekur aizsteidzies.
	Asu strautu sapērts, 
	klinšu balsu norāts 
	tur viņš vēl vecais varētu būt, 
	egļu istabās noglabāts.

—————————————————————

Austrālijas Latvietis 25.01.1985
DRAUDZĪGĀ AICINĀJUMA DIENĀ JAUNA GRĀMATA
Ernas Ķikures dzejoļu krājums Dienas un gadi
Z.

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas apgāds, apvienojoties ar Sidnejas latviešu biedrības izdevniecību, izveidoja kopēju apgādu, kas sekmīgi turpina uzsākto darbu. Pēdējā grāmata – Ulža Siliņa lugas Kade pārnāksi, bālēliņ, kaut iespiestas 380 eksemplāros, kļuvusi par retumu.

Apgāds pašlaik sagatavo Ernas Ķikures dzejoļu krājumu Dienas un gadi, kas nāks klajā Draudzīgā aicinājuma daudzināšanas dienā. Krājumā būs ap 80 dzejoļu un Kārla Freimaņa apskats par dzejnieces pienesumu latviešu literatūrā. Vāku rotās dzejnieces meitas Dzidras Dzelmes zīmējums, bet technisko iekārtojumu grāmatai veicis Haralds Norītis. Grāmatas kristības notiks Sidnejas latviešu biedrības rīkotajā Draudzīgā aicinājuma atceres sarīkojumā 3. februārī latviešu namā.

Interesanti piezīmēt, ka LPB apgāds, 1962. gadā sākdams Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu sēriju, kā pirmo grāmatu sērijā laida klajā Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu krājumu Mūsu kaimiņš, kas iznāca 700 eksemplāros, bet tagad izpārdots. Dzejoļu krājums Dienas un gadi būs daiļdarbu sērijas 18. grāmata, 116 lpp. bieza un to iespiež 350 eksemplāros.
—-

Austrālijas Latvietis 1.2.1985

ar meitu mākslinieci Dzidru Dzelmi (pa kreisi). Skat. rakstu –
Draudzīgā aicinājuma dienā jauna grāmata AL 1762. n-rā.

—————————–

Austrālijas Latvietis 1.2.1985
MIRUSI LITERĀTE
Sidnejietes Ņinas Luces piemiņai
A. Zariņš

Straujas, ļaundabīgas slimības pārvarēta, 10. janvāra saulainas vasaras dienas pusdienlaikā Sidnejas slimnīcā zemes gaitas beidza teātra apcerētāja, grāmatu recenzente un referente Ņina Luce. Sidnejas latviešu sabiedriskajā dzīvē viņa ienāca pēkšņi un strauji, 1956. gadā piedaloties t.s. «Indrānu ošu vētras» diskusijās. Viņas zinīgi sakņotie, literāri tīkama valoda pašapzinīgi izteiktie argumenti pievērsa lasītāju un redaktoru uzmanību. Sākās teātra kritiķes gaitas Austrālijas Latvietī, vēlāk Londonas Avīze. Plašāk par teātra jautājumiem rakstījusi Archīvā, žurnālos Tilts, Ceļa Zīmes un Jaunā Gaita, pēdējā izdevumā rediģējot arī teātra nodaļu.

Ņina Luce bija iecienīta referente nevien Sidnejā, bet viņu aicināja piedalīties literāros sarīkojumos un rakstnieku dienās ari citās pilsētās. Savos spriedumos un secinājumos Luce nebija diplomātiski piesardzīga un labprāt piedalījās diskusijās un uzklausīja citu vērtējumus. Kaut Luce necieta sabiedriskus amatus un pienākumus, kādu laiku viņa bija Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa valdes priekšsēde un pēdējos gados Jāņa Sarmas darbu archivāre un SCB bibliotekāre.
Par aizgājēju sēro dēls un meita ar ģimeni, teātrinieku un literātu saime.

———————–

Austrālijas Latvietis 22.02.1985
Kultūras nacionālisms
KO PAR KĀRĻA ULMAŅA DRAUDZĪGO AICINĀJUMU SAKA JAUNAS LATVIEŠU ĢIMENES TĒVS, KAS NEKAD NAV REDZĒJIS LATVIJU
A. Z.

Sidnejas latviešu biedrības rīkotais prezidenta Kārla Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma atceres sarīkojums 3. februārī bija plašs un noritēja jaunās paaudzes zīmē. Vakara norisi vadīja Jānis Čečiņš, ievadvārdus teica Linda Ozere, par latviešu valodas kursu Jaundienvidvelsā informēja Vita Kristovska, kam sekoja balvu pasniegšana kursu beigušajiem audzēkņiem. Jaunām rosmēm un secinājumiem pārbagāts bija Viestura Karnupa referāts par Draudzīgā aicinājuma nozīmi 1985. gadā. Vakara beigās Latviešu preses biedrības un SLB kopējais apgāds Draudzīgā aicinājuma nozīmi apliecināja darbiem – lasītājiem nodeva Austrālijas latviešu daiļdarbu sērijas 18. grāmatu – Ernas Ķikures dzejoļu krājumu Dienas un gadi.
…
Ernas Ķikures tikko iznākušās dzejoļu grāmatas Dienas un gadi ievadīja grāmatas krustmāte Ausma Medne ar īsu, koncentrētu krājuma vērtējumu, cita starpā teikdama:
«Ernas Ķikures dzeja centrējas viņas tiešā, subjektīvā pārdzīvojumā; viņas liriskā varone runā tikai pati savā, ne sabiedrības vārdā, ne tautas vai ģimenes vārdā. Ķikures dzeja ir jūtu dzeja, viņa uz apkārtnes iespaidiem reaģē galvenokārt ar emocijām, mazāk ar intelektu. Ķikures dzejā nav izsmalcinātu vārdu rotaļu, ne klasisko formu atdarinājumu, ne modernas formas meklējumu. Bet tieši ar šo skopu izteiksmi, kur rūpīgi izvēlētie vārdi un teikumi it kā līdz malām piesātināti ar nozīmi, Ķikures dzeja vistiešāk un visspēcīgāk iedarbojas uz lasītāju.»

Krusttēvs V. Koškins norādīja, ka Dienas un gadi ir trešā grāmata, ko izdod kopējais LPB un SLB apgāds. Tas balstās uz pašu izdevēju brīvprātīgu darbu, SLB vienkāršajām iespiedum mašīnām un 170 abonentiem. Lai grāmata rastu ceļu vēl uz daudziem citiem lasītājiem, SLB bija sarūpējusi vēsinātu šampanieti, ar ko pacienāt ap 100 sarīkojuma apmeklētāju.
Autore Erna Ķikure nebija viesu pulkā, jo pašlaik ciemojas pie meitas Ineses Kanādā. Viņu pārstāvēja otra meita Dzidra, kura devusi vāka zīmējumu mātes jaunajam krājumam.

Ernas Ķikures krājuma Dienas un gadi kristibas K. Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma atceres sarīkojumā Sidnejā. No kreisās grāmatas krusttēvs SLB valdes priekšsēdis Vidvuds Koškins, vāka zīmējuma autore — dzejnieces meita Dzidra Dzelme, krustmāte Ausma Medne un LPB vicepriekšsēdis Aleksandrs Zariņš.
Lejieša uzņēmums.

———————-

Austrālijas Latvietis 08.03.1985
JAUNAS GRĀMATAS
Erna Ķikure DIENAS UN GADI Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas un Sidnejas latviešu biedrības apgāds, Sidnejā, 1985. g.
Lūcija Bērziņa

Rosīgais LPB Austrālijas kopas un SLB apgāds iesācis jauno gadu (un, cerams, arī jaunu grāmatu birumu) ar ļoti glīti izdoto Ernas Ķikures dzejoļu izlasi Dienas un gadi.

Šai grāmatai vajadzēja iznākt jau sen. Tajā ir sakopota dzeja, kas radusies pēdējos 30 gadus, un vismaz viens no dzejoļiem jau iespiests grāmatā, kurā sakopota autores un J. Sarmas sarakste piecdesmitajos gados (Ķikures un Sarmas vēstules. Raven Publishing. Aka. 1979?).

Grāmatas maigi violetā apvalka iekšpusē iespiestas īsas ziņas par Ernu Ķikuri, ļaujot lasītājam iepazīties ar dzejnieci, pirms tas ķeras pie Ķikures dzejas. Ar šādām īsām ziņām pilnīgi pietiek, lai starp autori un lasītāju rastos kontakts un lasītājam dzejnieces personība kļūtu tuvāka. Palīdz arī ievietotais attēls. Būtu vēlams, lai arī citi apgādi citās zemēs sekotu šim piemēram un dotu lasītājam īsas ziņas par autoru. Angļu-sakšu zemēs apgādi šādu informāciju uz apvalka (dust jacket) pievieno katrai grāmatai.

No grāmatas apvalka uzzinām, ka Erna Kikure-Bērziņa (prec. Dzelme) ir arī māksliniece un 1929. gadā beigusi Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasi. Par Ķikures interesi par mūziku no apvalka uzzinām maz, bet dzejniece ir mācījusies arī klavierspēli, ir skaņu māksliniece un daudz nodarbojusies ar mūziku.

Erna Ķikure sāka rakstīt, tikai Vācijas nometnes laikos un, Austrālija dzīvodama, vismaz sākuma gados uz laukiem, jūras tuvumā starp Sidneju un Ņūkāslu, atkal sāka pievērsties rakstniecībai. No viņas sarakstes ar rakstnieku Jāni Sarmu uzzinām, ka Sarma bija tas, kas mudināja Ķikuri dzejot un rakstīt, nemitīgi viņu iedrošinādams, pamācīdams un slavēdams. Jānis Sarma bija liels ticētājs Ķikures talantam un aicināja viņu publicēties Austrālijas Latvietī un Austrālijas Latvieša Gada grāmatā, par kuru saturu viņš interesējās. Rakstniekam Sarmam bija liels talants saskatīt jaunos latviešos rakstnieku un dzejnieku spējas un rosināt viņus radošam darbam. Vairāki Melburnas latviešu literāti ir tā izauguši, Sarmas skolotāja un literāra prasmes vadīti.

1962. gadā LPB Austrālijas kopas apgāds izdeva Ernas Ķikures pirmo grāmatu Mans kaimiņš, stāstu un tēlojumu kopojumu. LPB Austrālijas kopas apgādā šī bija pirmā grāmatā tā dailjiteratūras darbu sērijā, bet Ķikures dzejoļu izlase, – sērijas 18. grāmata.

Grāmatai pievienots plašs nelaiķa Kārļa Freimaņa ievads. Pirms daudziem gadiem K. Freimanis nolasīja referātu par Ernu Ķikuri, izsakot domas, kas parādās ievadā. levads ir sīks un analītisks, un recenzentei tādēļ ir samērā grūts uzdevums skatīt Ernas Ķikures dzeju savām pašas acīm, Kārļa Freimaņa raksta neietekmētai.

Pirmajā brīdī, lasot Ernas Ķikures dzeju, šķiet, ka tā nemaz nav dzeja, bet proza, kas sadalīta īsās rindās, savirknētās vienai aiz otras. Arī valoda pirmajā brīdī šķiet nedzejiska, pārāk ikdienišķa, vienkārša.

Bet tad no šīm savādi savirknētajām rindām lasītājam pamazām nāk pretī ļoti neparastas vārdu gleznas, viena interesantāka par otru. Gribot negribot dzejolis jāpārlasa, tad jālasa vēlreiz. Lasītājs jūt, ka dzejolis ir «ienācis viņā», viņš to ir uztvēris ar jūtām, ar maņām. Viņam dzejolis vairs neliekas prozas rindas, bet neparastu gleznu un skaņu apvienojums.

Valoda ir vienkārša, nemākslota, un vārdu gleznas nav «samocītas».
Ta, piemēram, 66 lappusē ir dzejolis Logi:

Nakts debesīs strauji iekāpj
pulks apgaismotu logu,
ar joni iedegas
un tumsā šūpojas,
zeltā, sārtā, zilā jaucas,
zīmējot četrstūrus, rindas,
precīzas debesskrāpju sejas.

Savos dzejoļos Ķikure apbrīnojami labi spēj radīt acumirkļa gaisotni. Viņas dzejoļi ir aprakstītāji dzejoļi, bet viņas apraksti nav statiski, apraksts izsakās kustībā (piemēram, «nakts iekāpj», «ar joni iedegas» u.t.t).

To skaidri redzam pazīstamajā dzejolī Meklējos tumsā (26. lpp.), kurā apraksts saistās ar kustību, kā to redzam jau no virsraksta. «Vakars mājā nācis», «mugurā sāk vilkt» palīdz radīt vēlamo gaisotni. Šai dzejolī arī sastopamies ar neparastām dzirdes gleznām: «gurdens lietus skaloties jumtā sācis», «vējš savāds lāgiem nošņāc kokos».

K. Freimaņa ievadā lasām, ka «Ķikure ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem, nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālu formu.» Šeit man gribas noraidīt salīdzinājumu ar austrāliešu dzejniekiem. Freimaņa Ķikures dzejas raksturojums zīmējas uz ārējām parādībām, kas nav raksturīgas austrāliešu dzejniekiem vien. Tādas atrodam arī citu angļu-sakšu dzejnieku darbos. Manuprāt Ķikures dzeja būtiski nav tuva jaunu austrāliešu dzejnieku dzejai, jo viņas skats uz dzīvi ir tipiski latvisks, un viņas dzīves uztvere ir tāda pati. Kādās formās viņa šo skatījumu ieliek, nav nozīmīgi. Tādas rindas, kā piemēram, 27. lappusē:

Ar savām bēdām apsedzos,
es kā ar siltu zemi.
Vēl dziļāk, dziļāk ierokos…

nevarētu uzrakstīt kāds austrāliešu dzejnieks. Ikdienas valoda piesūkusies latviskām emocijām un tīri latvisku iztēli.

Katram, kas lasa Ķikures dzeju, var dot padomu nesteigties ar lasīšanu nodoties Ķikures dzejai ar vaļu un prieku.

Glīti izdotā grāmata izraisa dažus jautājumus, kam ar dzeju nav sakara. Tie saistās ar svešvārdu rakstību latviešu valodā. Mums brīvajā pasaulē nav neviena valodnieku centra, kur mēs varētu gūt padomus un norādījumus svešvārdu rakstīšanā. Tā šīs dzejoļu grāmatas pirmajai daļai dots nosaukums — Džekerendu gadi. Tā kā citās valodās un arī angļu valodā šī koka nosaukumu raksta «jacaranda», tad neviļus jājautā, vai mums vajadzētu šo vārdu sakropļot, rakstot «džekerenda», kas latviešu acīm un ausīm nav patīkama forma.

Dzejoļu grāmatas vāku ir zīmējusi Ernas Ķikures meita māksliniece Dzidra Dzelme.

Mazā, rūpīgi izdotā grāmata ir pelnījusi atzinīgus un uzticamus piekritējus.

———————————————————-

Latvija 01.04.1985
Kultūras Chronika

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopu un Sidnejas latviešu biedrības apgāds, Sidnejā, nule izdevis Ernas Ķikures dzejoļu izlasi «Dienas un gadi”. Tajā sakopota autores lirika, kura radusies pēdējos 30 gados. Erna Ķikure, kas ir arī māksliniece un 1929. gadā beigusi Latvijas mākslas akadēmiju
grafikas klasi, rakstīt sākusi tikai Vācijas nometņu laikos. 1962. gada LPB Austrālijas kopas apgāds izdeva viņas pirmo grāmatu „Mans kaimiņš”, stāstu un tēlojumu kopojumu. Tā bija arī kopas apgāda pirmā grāmata tā daiļliteratūras darbu sērijā, bet Ķikures dzejoju izlase, nu jau ir sērijas 18. grāmata.

—————————-

Ritums Nr. 394, 1985.g. aprīlis
Erna Ķikure un viņas dzejoļu krājums DIENAS UN GADI
Ausma Medne

Ernai Ķikurei šī ir trešā grāmata: pirmā – stāstu krājums – Mūsu kaimiņš, otra – Ķikures un Sarmas  vēstules, un nu dzeju krājums. Autore ir daudzpusīgs, apdāvināts cilvēks ar interesēm un dotībām tēlotāja mākslā, mūzikā un literatūrā. Literatūrai Erna Ķikure pievērsusies tikai trimdā, jo Latvijā viņa savu laiku veltījusi galvenokārt mākslas studijām – viņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas klasi.

Ernas Ķikures dzeja centrējas viņas tiešā subjektīvā pārdzīvojumā: viņas liriskā varone runā tikai pati savā vārdā, ne sabiedrības, ne tautas, ne ģimenes vārdā. Viņa runā arī pati savā balsī, un tikai pāris dzejoļos, it kā garāmejot, pieminēti iespaidi, kas gūti no slaveniem cilvēkiem – no Prūsta, Mikelandželo un Gogēna.

Autore dzīvo ciešā mijiedarbībā ar savu tuvāko apkārtni; tā var būt daba – jūrmala, vējš, putns vai koks, vai arī kaut kas cilvēka rokām radīts, kā, piemēram, pilsēta. Bet Ķikures pasaulē valda tāda kā demokrātiska vienaldzība – cilvēks nepaceļas pāri dabai kā radības vainags, bet iekļaujas tajā kā organiska sastāvdaļa. Šīs ciešās tiešās attiecības ar tuvāko apkārtni dod autores dzejai intīmu noskaņu.

Ķikures dzeja ir jūtu dzeja, viņa uz apkārtnes iespaidiem reaģē galvenokārt ar emocijām, mazāk ar intelektu. Aiz viņas plašās jūtu paletes, kas ietver mīlestību, prieku, vientulības izjūtu, sāpes, izmisumu, aiz visas šīs paletes no tās gaišajiem līdz tumšajiem toņiem ir jūtams viņas lirikas varones dzīves, dzīvības un dzīvošanas prieks. Ķikure ir dzīves apliecinātāja, viņas varones izjustās sāpes nav traģiski postošas, tās tiek uztvertas kā daudzkrāsainās dzīves neizbēgama un neatņemama sastāvdaļa.

Autores novērojumi bieži vien izteikti spilgtās redzes gleznās; tas ir gleznotājas skatījums, tverts krāsu un formu impresijās, piemēram, dzejolī Logi:

Nakts debesīs strauji iekāpj
pulks apgaismotu logu,
ar joni iedegas
un tumsā šūpojas,
zeltā, sārtā, zilā jaucas,
zīmējot četrstūrus, rindas,
precīzas debesskrāpju sejas.

Viņa lieto redzes gleznas, lai konkretizētu abstraktus jēdzienus, jo sevišķi viņas pašas jūtas un izjūtas. Tā kūtrums ir “samelnējis”, bet trimdiniekam ir pēkšņi jādomā

par lauvas lēcienu,
lai visu atprasītu

Ķikures valoda ir vienkārša un tieša, bez kādiem izrotājumiem, pat ikdienišķi skopa. Vārdi viņai kalpo to primāram uzdevumam – kaut ko izteikt, parādīt. Viņas dzejā nav izsmalcinātu vārdu rotaļu, kā to var atrast modernā dzejā, viņa nelieto, tā sakot, “vārdu vārda pēc”. Viņas izteiksme ir skaidra. Ķikure neuzdod lasītājam minēt mīklas. Bet tieši ar šo skopo, skaidro izteiksmi, kur rūpīgi izvēlētie vārdi un teikumi it kā līdz malām piesātināti ar nozīmi, Ķikures dzeja vistiešāk un visspēcīgāk iedarbojas uz lasītāju.

***

Erna Ķikure vada savas dienas dzīvodama gan pie vienas, gan pie otras meitas. Pašlaik ir Kanādas meitas kārta, un tā nu savas grāmatas iznākšanas laikā viņa atrodas vienā no pasaules skaistākajām vietām – Kanādas klinšaino kalnu (Rocky Mountains) pašā vidū –- Banffā – kur šoziem daudz sniega un daudz slēpotāju. Daudz sniega arī uz eglēm kalnu stāvajās nogāzēs, un Ernai Ķikurei droši vien ir daudz jaunu spilgtu iespaidu.

Autores meitas, sidnejietes Dzidra Dzelmes zīmējums rotā jaunās grāmatas vāku.

Gaidot autori atkal Sidnejā, sūtam viņai sirsnīgu paldies par jauko grāmatu.

————————————-

Vācijas Latvija 29.[?].1985
Kompleksā krāsainība                 
Erna Ķikure, Dienas un gadi, dzejoļi, 111 lpp. 1985.g.
Selga Silkalna

Ir grāmatas, kas lasītāju saista jau no paša pirmā acu uzmetiena. Par spīti nepretenciozajam nosaukumam ‘Dienas un gadi’ šādām grāmatām noteikti pieskaitāmas arī nesen LPB Austrālijas kopas un Sidnejas latviešu biedrības apvienotajā apgādā iznākušais Ernas Ķikures dzejoļu krājums un pašas autores gaumētu vāku darinājumu. Pateicoties apgāda vadītāja A. Zariņa pūlēm un neatlaidībai, tā ir jau 18. grāmata pēc kārtas Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu sērijā.

Grāmatas autore Erna Ķikure (dz. Bērziņa, īstajā vārdā Erna Dzelme) jau 1962. gadā debitēja prozas laukā ar stāstu un tēlojumu krājumu ‘Mūsu kaimiņš’, kuram viņa bija darinājusi arī vāku un ilustrācijas. Šī bija pati pirmā publikācija jaundibinātā apgāda paspārnē.

Erna Ķikure ir vidzemniece, dzimusi 1906. gadā Aiviekstes krastā – Ļaudonas pagasta ‘Ķikuros’. No grāmatas apvalka piezīmēm uzzinām, ka autores interese jau kopš jaunības dienām saistījusi ne tikai literatūra, bet arī mūzika, visnotaļ klavierspēle, un glezniecība – kā nekā viņa 1929. g. beigusi Latvijas mākslas Akadēmiju grafikas klasi ar diplomdarbu ‘Daugava’ un pēc tam papildinājusies Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, tātad kalpojusi visām trim mūzām. Šai ziņā viņa 5. kontinentā nav vienīgā: arī dzejnieks Teodors Tomsons Sidnejā, kas beidzis Latvijā konservatoriju, pēdējā laikā pievērsies tēlniecībai. Un tādu piemēru mums netrūkst.

Ķikures daiļrades procesā ļoti svarīgs ir apstāklis, ka viņas interese nenorobežojas ar literatūras izpratni vien, bet tālu iesniedzas arī mūzikas un glezniecības laukā. Mūzika un glezniecība, gan ritma izjūta, gan metaforu izvēle bagātina viņas dzeju, to padarot daudz plastiskāku un daiļskanīgāku. Viņas vārdu palete atplaiksnī arvien jaunās niansēs, pieņem arvien jaunu toņu nokrāsu. Šī kompleksā krāsainība Ķikures dzejā izpaužas daudz un dažādos veidos.

Krājumā 4 nodaļās (Džekerandas gadi, Jūras gadi, Tuvuma gadi, Tāluma gadi) ir sakopoti pavisam 77 dzejoļi. Pašas autores definīcijā „Dzeja ir kas vairāk, kā vārdi un doma, lai arī – dzeja ir vārdi un doma: Dzeja ir kas cits, kā krāsa un skaņa, lai arī – dzeja ir krāsa un skaņa. Dzeja ir – kā putns no zaļtumsas zara uz pleca nolaidies, līdzi runājis” (106. lpp.) Dzejoļa pēdējās rindas labi izteic šo krāsu (zaļtumsu) un skaņu nianšu (putna runāšana) sintēzi Ķikures dzejā.

Dominējošais elements Ķikures dzejā ir krāsas. Dzejniece ir gluži vai krāsu apsēsta. Krājumā sastopam veselu gammu, bet visvairāk viņu fascinē zaļā krāsa: tur ir ne tikai zaļā pļava un zaļais mežs, zaļā egle un zaļā zeme, zaļais dārzs, zaļā papardes sirds un eikalipts zaļš, bet arī zaļi zvani, zaļa gaisma un apsedz savā zaļā vara rotā. Dažbrīd pazib zilas un zaļas spāres Aiviekstes viļņos zilzaļos. Kaut arī zaļā krāsa Ķikurei dzejā dominē, tur ir arī pavasara diena ar zilganu, pienainu dūmu zilumu, zilā jūra un upe debesu augstais zilums un vakars, kas glezno zilgus akvareļus logā… Tur ir citrondzeltens mēness un iedzeltenas olu kūkas, violeta džekeranda (Austrālijā bieži sastopams koks) un mākonis rožu sārts, melna vabolīte, melnas ogas un samelnēj’s kūtrums, balts galdauts, balts putns, balts taurenītis, balts vilnis, balta nakts un baltā mierā kristalizēti zari. Dzejnieces krāsainajā iztēlē saule zelta durvis ver, gaisā lido lidmašīnas – zelta bites un pazib zelta pulksteņa svārsti, bālzelta gaisma laistās ap papelēm, pavīd caurspīdīga miesas krāsa, viss laistās kā sidrabs, kā perlmutrs un zeltā, sārtā, zilā jaucas. Tā var tikai gleznotāja dzejot. Viņai visā pilnībā atklājas dabā sastopamo krāsu bagātība, kuras viņa pārnes arī uz abstraktiem jēdzieniem (samelnēj’s kūtrums, balts miers). Dzejniece sevī kāri uzsūc ne tikai visas apkārtnes krāsas, bet arī visas skaņas. Vasarai savas skaņas, savs laika ritms: kā riteņi ielā griežas, kā kukaiņu bari sīc (52. lpp.) un visas smaržas „Lai smaržo skalbes un dūņas; jau var ievilkt krūtīs īsti sāļu jūrzāļu gaisu” (56. lpp.). Autores uztverē „Laiks zvana, tā pulsēšanu dzird caur lidmašīnu un ielu trokšņiem, ja ieklausās svētku rītā, ja klausās tik dziļi, nopietnībā ar puķu klausīšanos peļaustiņām; ja klausās dzīves tīrumos, sniega atkušņās grāvmalās, ceļmalās apstājoties – saklausa prieku par laika zvanu dzirdēšanu. Zied klusums svētku rītā” (29. lpp.). Viņa mēģina ieklausīties klusumā: „Kāds sniega gars, dzejas gars, staigā istabās, nestājas, izvairās, nedodas rokās: klausos, ieklausos, tā nedzirdamos soļus, un skumstu, aizskarot klavieru taustiņus” (102. lpp.). „Vīzijā” savukārt „Klusums tik spiedīgs – šķiet plīsīs tas ar troksni (104. lpp.) ellišķīgu, un lauskām piebārstīsies pasaules telpa. Kaili stāvēs atbrīvotie mākslas tēli – akmens, marmors, bronza. Mūzika, izlaista no aizslēgtām koncerta zālēm, viļņos pār sienu atliekām kā miljoniem panteoniem” (44. lpp.). Autorei kā mūzikas dievinātājai pat „Mūziku svelpj zaros iesizdamies rīta vējš” (105. lpp.).

Ernas Ķikures dzeja ir reizē izsmalcinātas kosmopolītes (autore mīl bieži ceļot) un rezignētas trimdinieces dzeja. Dzejolī „Kāds akmens ass ir manī iedūries jau sen” viņa jautā: „Kur mana klēts? Vai vējos aizsijājies ir graudu birums viss? Vai tikai izsapņots to piebriedums un smagums, svešumam nederīgs un mājām – neatrodams” (24. lpp.). Kādā citā dzejolī viņa gluži kā salstošā sērdienīte mūsu tautasdziesmās saka: „Ar savām bēdām apsedzos es kā ar siltu zemi – vēl dziļāk, dziļāk ierokos… Kā kurmis aklībā tur ilgi guļot noklausos: vēl dzīves pulsi pukst!” (27. lpp.). Viņas izmisums tomēr nav bezcerīgs, jo dzejoļa beigās viņa par spīti šaubām un rezignācijai izsaucas: „Jau vēl reiz zeme atvērsies, kad stipra roka klusēs [sic – klauvēs], ar asniem dienā raudzīsies.” Arī dzejolī ‘Trimdinieks’ viņa vispirms pauž nežēlīgā 20. gadsimta likteņa gūstekņu pasīvu samierināšanos ar dotajiem apstākļiem: „Apgulsties mierā, sadraudzējies ar vārtu dzelzi, ar sienas mūri, sadraudzējies ar klibu klibumu, ar aklu aklumu”. Bet „Tad stāvus slējies – atkal domā lauvas lēcienu, lauvas lēcienu. Par lauvas lēcienu pēkšņi domā – lauvas lēcienu, lai visu atprasītu” (21. lpp. ). Šķietamu mieru pārtrauc sagūstītā zvēra izmisīgā sasliešanās, lai protestētu pret cilvēku varmācību un krātiņa šaurību… Šo burvības sajūtu viņai sniedz ceļošana: „Šai dienā brīvība atgūta – kāds mezgls ir atraisījies, no naida cilpām atpinies, kas turēja kalpa kārtā… Visi ceļi atceļ vārtus. Spārnus jūti sev izaugam, bezbaiļu gaitā lai nestu cauri pasaules pilsētām, kuru torņus nu zini savus” (32. lpp.).

No vienas puses dzejnieci fascinē netraucēts gara lidojums („Spārnus jūti sev izaugam”), bet no otras puses viņas dzejai ļoti raksturīga ir lielā pieķeršanās akmeņiem. Tā viņa mums kādā dzejolī dod padomu: „Pieturies pie akmeņiem dažreiz, lai tu neaizslīd, lai tu turies kopā, atceries, nojaut, zini. Saule, miers, klusums, kas tur mājojis, krājies, nāk tavā rokā un tālā dunēšana, auksts bezžēla cietums. Pamodinot akmens savu spēku tev dod. Pieliec akmenim roku, lai ar sevi tu tiecies” (33. lpp.). Kā mūsu senči pagātnē neskaitāmās dainās pelēko Latvijas laukakmeni saistīja ar maģiskiem, reliģiskiem iekrāsotiem rituāliem, tam piedēvējot pārdabisku spēku, tā arī uz laukiem dzimušā dzejniece tam piekļaujas ar lielu maigumu un mīlestību. Viņas pieskārienā nedzīvais akmens pēkšņi kļūst dzīvs, ieskanas sensenais sērdienītes motīvs: „Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama…” Akmens viņu dīvaini valdzina un pievelk, domājot arī par pašas pagājību: „Akmens ceļa malā guļ, kur tev tik grūti jāiet. Nekāro akmens mieru. Tu gulēsi kā akmens, kad viss būs pāri” (23. lpp.).

Grāmatā netrūkst spilgtu, neparastu vārdu gleznu, pārsteidzošu metaforu: „Tas bija tai dienā, kad Kristus stāvēja Deivid Džona (liels preču veikals Sidnejā) durvīs un ēda čipus. (Baskājains, bārdains, gaišs)” (63. lpp.). Netrūkst arī dziļās muzikalitātes, kā, piem. lieliskā dzejolī ‘Trokšņainā vilcienā’: „Es iemīlēju tavu kreiso vaigu, elektriskā vilcienā braucot. To atradu līdzās sev maigu, un klusums ar debess zaigu sedza mani un tavu vaigu, vilcienam zvērīgi kaucot. Es iemīlēju tavu kreiso vaigu, kaut kur, kā uz elli braucot” (71. lpp.). Vienīgi vēl K. Freimaņa eseja (viņam veltīti arī vairāki dzejoļi) par Ernas Ķikures dzeju būt labāk iederējusies grāmatas beigās, lai neiespaidotu lasītāju. Ļausim, lai šī dinamiskā, daudzkrāsainā, nekonvencionālā dzeja mūs pārņem savā varā.

———————————————

Apkārtraksts 01.11.1985 – Toronto Latviešu Biedrības Informācijas izdevums
JUBILĀRI
TLB Mūža biedrs OTTO GREBŽE – 75
0. Lepše

“Kur mana klēts?
Vai vējos aizsijājies
ir gaudu birums viss?
Vai tikai izsapņots
to piebriedums un smagums,
Svešumam nederīgs
un mājām – neatrodams,”
– Erna Ķikure. –

Nojauktas ir latvju klētis. Noārdīta tautas izveidotā organizētā dzīve. Un svešumā latvju darba roku veikumi ir sīka daļiņa no pasaules tautu roku paveiktā. Vienīgi kā latvju izdomas un roku veidojumi, nesdami tautiskās iezīmes, ir palikuši kopīgi celtie un izveidotie latviešu pasākumi.
Vai tā ir Sidrabene, Tālava vai arī Latviešu nams – pie to izveidošanas un latvisko iezīmju ieveidošanas lieli nopelni mūsu iecienīgajam Jubilāram – dižajam gleznotājam OTTO GREBŽEM.

————————-

Austrālijas Latvietis 24.01.1986
KULTŪRAS SPOGULI
RAKSTNIEKI  PAR RAKSTNIECĪBU
Ellas Kreišmanes dzejisks apraksts par Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedru sanāksmi Melburnā

LPB Austrālijas kopas biedri savā 1985. gada pēdējā sanāksmē 7. decembrī bija pulcējušies kopas kasiera Jāņa Dēliņa mājā Īglmontā, vārdiem gan neatskanot pār zilo peldbaseinu kuplu koku pieaugušā dārza vidū, kā tas bija iepriekšējā gadā, kad sanāksmi varēja rīkot ārā. Šoreiz līņāja lietus, un, klausīdamies priekšnesumos, sanāksmes dalībnieki varēja tikai šad un tad paskatīties ārā caur plašo logu, dārza zaļumam un zilzaļajai kuplajai vāczemes eglei jo sevišķi labi saskaņojoties ar to, par ko apcerē par Ernas Ķikures dzeju stāstīja Selga Silkalna uzsverot, ka dominētājs elements Ķikures dzejā ir krāsa un ka visvairāk viņu fascinē zaļā krāsa. Viņas dzejoju rindās tur ir — zaļā pļava un zaļais mežs, zaļā egle un zaļā zeme, zaļā papardes sirds un eikalipts zaļš un zaļais dārzs…

Sanāksmes programmā bija paredzēts runāt par divām LPB un SLB kopēja apgāda daiļdarbu sērijā izdotajam grāmatām: Ernas Ķikures dzejoļu izlasi Dienas un gadi un Māras Kalnietes stāstu grāmatu Logā kāpj varavīksne.

Selga Silkalna, pēc īsa ievada un biogrāfiskām ziņām par Ernu Ķikuri, sacīja, ka no grāmatas apvalka piezīmēm uzzinām, ka autores interesi jau kopš jaunības dienām saistījusi ne tikai literatūra, bet arī mūzika, visnotaļ klavierspēle, un glezniecība (viņa 1929. gadā beigusi Latvijas mākslas akadēmiju). Viņas interese nenorobežojas ar literatūras izpratni vien, bet tālu iesniedzas arī mūzikas un glezniecības laukā, kas, gan ritmu izjūtā, gan metaforu izvēlē, bagātina viņas dzeju, to padarot daudz plastiskāku un daiļskanīgāku. Viņas vārdu palete atplaiksnī arvien jaunās niansēs, pieņem arvien jaunu toņu nokrāsu.

Šī kompleksā krāsainība Ķikures dzejā [etc….]

Selgas Silkalnas lasījumā sekoja vairāki Ernas Ķikures dzejoli, ko autore bija speciāli atsūtījusi šim gadījumam. E. Ķikure pašlaik ciemojas pie meitas Ineses Montreālā. Tika nolasīti arī izvilkumi no E. Ķikures vēstules, kur starp citu bija šādas rindas: «Skaistas ir rudens dienas. Lielas, tagad krāsainas kļavas rotā ielas. Ari manā logā vēdina zarus un ber zelta lapas, krāso debesis — trīs lieli koki.»

LOGĀ KĀPJ VARAVĪKSNE
Pēc atsaucīgiem vārdiem par E. Ķikures dzeju un S. Silkalnas apceri sekoja Eduarda Silkalna apskats par Māras Kalnietes grāmatu Logā kāpj varavīksne.

————————–

Laiks 08.03.1986
Logā kāpj varavīksne
MĀRAS KALNIETES STĀSTI. LATVIEŠU PRESES BIEDRĪBAS  AUSTRĀLIJAS KOPAS UN SIDNEJAS LATVIEŠU BIEDR. APGĀDS. HARALDA NORĪŠA APVALKS UN GRAFISKAIS lEKĀRTOJUMS. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU DAIĻDARBU SĒRIJAS 19. GRĀMATA. 1985. GADĀ.

Austrālijas latviešu daiļdarbu sērija, iesākta 1962. gada ar E. Ķikures grāmatu “Mūsu kaimiņš”, redaktora A. Zariņa ierosmē un vadībā, tagad atzlmē jau deviņpadsmitās, šis sērijas, grāmatas iznākšanu. Kopš 1962. gada apgāds ir izdevis gandrīz visu to Austrālijas rakstnieku un dzejnieku darbus, kas publicējas “Austrālijas Latvieti” vai citos periodiskos izdevumos, sākuma mēģinādams pieturēties pie “viengrāmatu principa”, no katra rakstnieka darbiem publicējot tikai vienu grāmatu. Šāds paradums izdot tikai vienu rakstnieka grāmatu tagad ir atmests un A. Vāverei, U. Siliņam, Ernai Ķikurei jau ir iznākušas papildus grāmatas. Mārai Kalnietei šī ir pirmā grāmata sērijā.

———————–

Austrālijas Latvietis 17.10.1986
Ernas Ķikures dzeja
ELLAS KREIŠMANES RAKSTS, APSVEICOT ERNU KIKURI VIŅAS ASTOŅDESMITAJĀ DZIMŠANAS DIENA

Kādā vēstulē Erna Ķikure saka: «Es par dzeju nekad nekādas apzinātas studijas neesmu darījusi. Tikai no ģimnāzijas laikiem ļoti mīlējusi mūsu dzejniekus — Skalbi, Akurāteru, Bārdu, arī Raini un citus vēl. Tie pa lielākai daļai bija zināmi no galvas. Manas draudzenes brauca padzīvot vasarās pie manis, Aiviekstes krastos un mežos, pļavās, un tad mēs dzejoļu grāmatās pie dzejoļiem katra pielikām pa savai mazai zīmei, lai zinātu, kurš dzejolis kurai vislabāk paticis, sevišķi, kad tikko bija nopirkta vai uzdāvināta kāda jauna dzejoļu grāmata. Mans zīmēšanas skolotājs Jānis Plase arī vienā vasarā pavadīja pāris nedēļas Ķikuros un, izskatījis tādas apzīmētas dzejoļu grāmatas, viņš mums teica, ka tagad viņš tikpat kā esot izlasījis mūsu dienas grāmatas. Mēs sarkām un protestējām, bet viņam bija taisnība. Tiešām, pēc tā, ko katra no mums sev bija atradusi par mīlamāko dzejās, tā bija mūsu pašu īpatnējā pasaule, katrai mazliet citāda.

Kad sākās mūsu garā sarakste ar Jāni Sarmu, es reiz viņam aizsūtīju kaut ko, kas bija rakstīts it kā dzejā. Atbildot manai vēstulei, Sarma bija to pašu tematu salicis mazliet ritmiskāk, mazliet “pantos sakārtojis”, patiesi — daudz neko mainījis, bet ar to it kā norādījis uz “dzejiskāku formu”. To lasot, es tomēr jutu, ka tas nav tas, uz ko es vēlētos iet, kādā veidā sākt dzejot. Es domāju, ka manā vaļējā vārdu virknējumā bija kāda cita patiesība par dzeju, tikai tā bija man pašai jāmeklē. Kad es jau biju šo to uzrakstījusi “viņa” trioletos un četrrindās, dažu ko arī brīvākā veidā, viņš man deva padomu vairs nelasīt citu dzejnieku dzejas. Ar prieku tādam padomam sekoju, ne jau burtiski, bet — nelasot tās vairs ar meklētājas aci pēc parauga. Jānis Sarma bija sākumā, kad tikai sāku, vēlāk bija Kārlis Freimanis, kad es jau stāvēju uz “savām kājām” kā nekā. Viņš bija mans kritiķis un mana darba ierosinātājs, iedrošinātājs, varbūt vispareizāk teikt — radīšanas prieka atbalstītājs. Līdz ar viņa aiziešanu mana mērķtiecīgā darbība literārā laukā iestiga vientulībā.»

Kā rodas Ķikures dzeja, par to viņa izsakās šādi:

«Manu labāko vārsmu radīšanas process ir ātrs. Tas sākas tai brīdī, kad kāds pārdzīvojums vēlas izteikties, meklējas iekļūt vārdos, un parasti beidzas tikpat īsākā vai garākā brīdī, šie brīži ir intensīvi, koncentrēti, izjūtot, apsverot, redzot, atminot pārdzīvojumu un uzmanīgi liekot tos vārdus, kurus “tas” ir izvēlējies. Ir jāsaka “tas ir izvēlējies” un grūti pateikt, kas īsti šis “tas” ir, kas to izvēlas: temperaments, prāts, gaume, kritērija vai vēl kaut kas cits? Mani arvien fascinē valodā ieplūdusī doma vai pārdzīvojums savā “pirmajā vārdu tērpā”. Vēlāk apzinīgi darītais valodas labā ir kā pildāma sabiedriska prasība, un katrs šāds labojums to var izjaukt un sabojāt, reti kad — labot! Gadās, ka tādu labotu, pārrakstītu dzejoli ierauga pēc pāris dienām un brīnās: kas, kāpēc, kur, kad kas to ir rakstījis? Ir jāmeklē piezīmēs dzejoļa pirmsākums un gadās tad ieraudzīt, ka šis pirmais “savārstījums” ir tomēr spēcīgāks, nozīmīgāks un katrā ziņā radītājam pašam daudz tuvāks nekā labotais, noslīpētais pants. Viņā ir kaut kāda iekšēja uzbūve, jo — tikko kādu vārdu pieliek, atņem vai izmaina, dzejolis ir ievainots, kļūst nespēcīgs, lai arī varbūt tas ir loģiskāks, patīkamāk saprotams — kaut ko no maģiskā tas ir zaudējis. Kāds vārds, kāda zilbe, kāda skaņa ir bijusi viņā kā logs, kā sija, kā apstiprinātājs.»

Ķikure saka, ka darbs ir darāms vientulībā, savrupībā, bet domu izmaiņa vajadzīga:

«Kur ir dzīvojuši rakstnieki vai citi mākslinieki, bieži ir bijis kāds pulciņš, draugu kopa, kas ir satikušies brīvi un pēc patikas bieži, kur ir runāts, spriests, analizēts, izteiktas domas. Mēs visi emigrācijā esam izkaisīti, tas ir tas, ko Sarma jau sen teica — mūsu rakstniekiem nav vides. Toreiz es to nesapratu. Es domāju, ka rakstnieks raksta, lai kur un kā viņš ir. Tagad saprotu, ka rakstnieks dzīvo un top, aug ar savu vidi, ar lasītāju dzīvi un kopības apstākļiem, atziņām, domām un zemi un debesīm. Mēs esam sadrumstaloti daudzās mazās vienībās, dažreiz zūd pat jēga rakstīt. Mūsu vienīgā gara sadarbība tagad — ja mēs kaut kādā veidā varam pateikt un atklāt, ko mēs cits par cita darbiem domājam — ir sastapšanās rakstos. Kā citādi lai mēs iekustinām lasītāju domas un interesi par literatūru, ja tie, ar tādu īstu nodošanos literāram darbam, savas domas patur tikai pie sevis. Frančiem un angļiem ir daudz grāmatu par viņu literatūru, par viņu rakstnieku darbiem, kas ir atkal paši par sevi literāri un interesanti darbi, kas ierosina, tuvina, atklāj jaunus rakstītājus. Rakstot kritiku par kādu autoru, kritiķis pirmā kārtā parāda pats sevi un ierosina trešo. Tas jau ir kontakts.»

«Autoram ir ieguvums ikviena kritiķa spriedums, vai nu tas ir speciālists literatūrā vai arī tikai lasītājs. Katrā kritikā atrodams kaut kas cits, jauns, ko tikai tas kritiķis spilgtāk ir redzējis. Vienam var palikt nepateikts tas, ko viņš ir tikai neskaidri nojautis, kurpretim otrs to ieraudzījis skaidri un uz to norādījis. Paliek atmiņā kā patīkams ieguvums tas, kur kritiķis pieskāries tam, kas autora rindās bijis patiesākais, īstais, kas “saprasts” — kā mēdz teikt. Protams, autors saņem arī nepatīkamus spriedumus. Nopēlums nav patīkams, tas prasa spēku no autora puses, bet spēka jau vajag, belzieni jāpanes. Bet varbūt ieguvums ir arī nopēlumā, tas rāda vai nu paša autora nepilnību, vai arī to, ka mēs katrs esam savādāki, tā ir lielāka domu apmaiņa; visas pretrunas, kas nāk gaismā, liek vairāk redzēt, saprast.»

Tam, ko Ķikure teikusi par savas dzejas rašanos, labi piekļaujas literatūras kritiķa Kārla Freimaņa izteiktās domas Ķikures dzejoļu krājuma Dienas un gadi ievadā:

«Konvencionālos dzejas ritmus, protams, te nevar lietot, jo tie tiecas ierobežot brīvu jūtu plūsmu. Ķikures jūtas valda pār stilu. Tāpēc Ķikure runā prozā, un tāpēc viņas valoda ir nenogludināta. Viņas dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu analīzi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs esam it kā pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos.»

Ķikures dzejolis Mātes diena radīja manī tik stipru… — jeb kā to lai pasaka: tas ir tik dzīvs, it kā jūtas būtu atraisījušās, izcēlušās no vārdiem. Vārdi pazūd, un jūtams tikai gaišs, kluss prieks un mīlestība. Mātei ir dārgs ciemiņš uz pāris dienām, tālu ceļu braucis. Tā ir viņas lielā diena: gaidīt, sagaidīt, palutināt, sajust bērna tuvumu, kurš, kaut pieaudzis, vienmēr ir un paliek mīļais bērns. Dzejolis pauž skaidras, vienkāršas un patiesas jūtas. Tāda gaiša pacēluma noskaņu pagarā dzejoļa pirmajā trešdaļā rada rindas par putnu lidojumu: «Un putnu bars zem vakara mākoņiem apgriežas jautri.»… «Ak, šie putnu bari, viņu parādīšanās un pazušana, atkal viņu drebošo spārnu atnākšana. Sniedzos vidū līdz.» Šīs rindas skan ritmiski, bet dzejoļa tālākās divas trešdaļas, manuprāt, ir proza, kas varbūt jau tuvojas literārai miniatūrai. Tas atbilstu Lūcijas Berziņas vārdiem recenzijā par Ķikures dzeju Austrālijas Latvietī: «…bet proza, sadalīta īsās rindās» un, kur Bērziņa saka: «…lasītājs jūt, ka dzejolis ir ienācis viņā», tur es gribu teikt, ka tā tomēr ir dzeja ar savu iejūtīgo vēstījumu. Te gan ir ļoti vienkārši un ikdienišķi vārdi, teikti par ikdienas notikumiem un lietām, bet tas viss ir pateikts ar tādu gaišumu un vieglumu — uzmests kā zīmējums ar tikko jaušamām, smalki veidotām līnijām.

Freimanis tieši to pašu domu (protams, ne jau par dzejoli Mātes diena, kura toreiz vēl nebija, kad viņš rakstīja kritiku par Ķikures dzeju) izsaka šādos vārdos:

«Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuru lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja ir tik bagāta zemtekstu un tā pakļaujas simboliem, jo tajā arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts.»

Ejot cauri citu dzejnieku grāmatām, redzu, ka arī viņi dzejo tāpat kā Ķikure, ka arī viņu dzejā ir stāstītājs elements. Te var minēt kaut vai tikai pāris dzejnieku — Gunāru Saliņu, Linardu Taunu. Latviešu dzejas antoloģijā par Vizmu Belševicu teikts, ka viņas dzejai bieži piemīt «liroepiska ievirze». Domāju, ka dzejolis Mātes diena te ierindojams.

Freimanis runā par prozu Ķikures dzejā, skatoties no formālā poētikas viedokļa un pieminēdams, ka viņai ir arī «vieglas, muzikālas, romantiskas, Austrālijas eikaliptu un džakarandu smaržu pilnas rindas.»

Ķikures grāmatā Dienas un gadi, tāpat pēdējā laika Austrālijas Latvietī, ir daudz dzejoļu dzejas ritmā, viegli plūstoši. Ja nu tādā vieglā dzejas ritmā pēkšņi iemet kādu rindu vai rindas prozā, tas traucē, gandrīz sāpīgi, bet, lasot dzejoli tālāk, atklājas, ka tas tā darīts ar nolūku. Ar tādu kontrastu Ķikure padziļina lasītāja uztveri, liek tam asāk sajust to, ko ir gribējusi pateikt. Kaut ko tādu atceros arī par Annas Achmatovas dzejoli, ko kādreiz nācās analizēt. Tur bija līdzīga situācija ar atskaņām, kādas rindiņas beigās bija ielikts vārds, kas nebija atskaņa, visas citas rindas bija ar atskaņām. Ar to autore bija gribējusi paradīt, ka aiz ritmiskā, saskanīgā ir kas dramatisks apslēpts. Skaisti un ritmiski ir Ķikures dzejoļi Sarmotā rītā, Ir naktī snidzis, Sēkla lido, Aiz visu dienu meža.

Līdzīga uztvere par Ķikures dzeju, kāda ir Freimanim, ir arī Ausmai Mednei, izņemot to, ka viņa nerunā par prozu Ķikures dzejā. Medne saka: «Ķikures valoda ir vienkārša un tieša, bez kādiem izrotājumiem, pat ikdienišķi skopa. Vārdi viņai kalpo to primārajam uzdevumam — kaut ko izteikt, parādīt. Bet tieši ar šo skopo skaidro izteiksmi, kur rūpīgi izvelētie vārdi un teikumi it kā līdz malām piesātināti ar nozīmi, Ķikures dzejā vistiešāk un visspēcīgāk iedarbojas uz lasītāju.»

Interesants ir teikums Mednes apskatā par to, ka «Ķikures pasaulē valda tāda kā demokrātiska vienlīdzība — cilvēks nepaceļas pāri dabai kā radības vainags, bet iekļaujas tajā kā organiska sastāvdaļa.» Te varētu minēt vairākos Ķikures dzejoļos sastopamo tēmu par sīko sēklu, kas glabā sevī aizmigušu spēku, glabā nākamību tālu. Skaistas ir rindas dzejolī Sekla lido: «No kurienes šī sēkla gaisos, uz kurieni tās ceļš tai zināms, nezināms? Tai diena līdzi iet pret vakaru ar sauli, tai upe līdzi iet ar ūdeņiem, tai meži šūpojas un vējš tos ved ar putnu balsīm.» Te Ķikure pieiet tuvu dabas primitīvajam spēkam — dzīvības nešanai uz priekšu. Bet Ķikure dzejo arī par moderno pasauli, par cilvēku uzceltajām pilsētām.

Viens no pēdējiem Ķikures dzejoļiem man ļoti patika par krāsaino logu. Kaut kad ir pārdzīvots tāda krāsaina loga augstais, tīrais zilums. Vai tukšā baznīcā, kur jaunības vientulībā kādreiz ieiets. Vai akmens kāpnēs kādas vecas un smagas piecstāvu mājas logos, Rīgā tas bijis. Ilgi tāds logs ir vērots, sevī uztverts un bezgala skumji kļuvis, kad augstais zilums izbālējis. Kas mani saista pie Ķikures dzejas, tas ir pārdzīvojuma atklāšanās tieši un uzreiz plašā tvērienā, un galvenais — ar tik maz vārdiem! Logs un augstais debess zilums — uzreiz aiz tā atklājas kāda, vai apslēpta, pasaule? Ne apslēpta, bet pasaule paša dvēselē, paša garīgajā pasaulē, domu un jūtu pasaulē. Ir labi šo pasauli sevī apzināties.

Runājot par krāsaino logu, prātā nāk Selgas Silkalnas apcere, kurā tā izcēlusi Ķikures dzejas krāsu bagātību, saliekot vienkopus citātus no Ķikures dzeju rindām krāšņā mozaīkā, kas paliek spilgtā atmiņā.

Pēdējo vēl gribu pieminēt dzejoli bez virsraksta, kas sākas vārdiem: «Sāpes ir nomods, nomods ir tava dzīvība, tava dzīve, kuru tu pazaudē savā nomodā, nespējot nogrimt miega aizmirstības dziļumā. Skaistums ir tavs guvums, ko tu vari paturēt brīdi, varbūt, varbūt vēl otru brīdi. Satikšanās ir, kad sākas aiziešana, satikšanās ar simt atbalsīm pavada aiziešanu, atnāks pēc gadiem vēl, sveicinot no svešām sejām. Jūtu satikšanos mirdzam kā bāku mazā salā, kam tuvojos ik mirkli. Un jūtu jūru aiz salas, tumstošus tālumus aiz mazās bākas uguns, kam garām jāiet.»

Šaja dzejolī ir kaut kas tik smalki niansēts, tik patiess — kāda atziņa par mūsu būtību šeit. Dziļi izjusta atziņa, drīzāk pārdzīvojums, reizē personīgs un reizē bezpersonīgs. Tas ir kāds Ķikures pārdzīvojums — es lasīju, es klausījos: tas bija arī mans pārdzīvojums. Un man bija jādomā par to, ka arī daudzi citi jutīs to pašu, ka tas ir viņu vienreizīgs pārdzīvojums. Šim dzejolim ir kāda skaidrība, dziļums — patiesība, kas skar dziļi. Tāda izjūtu nianse cilvēka garīgajā pasaulē (vai garīgajā eksistencē) it kā atklāj uz bezgala īsu mirkli visu par mums. Līdzīgs pārdzīvojums man bijis, lasot Astrīdas Ivaskas dzejoļa Pušplēsti vārdi dzejas rindu, kas saka: «Ne, tā nav Dieva roka, kas tevi turēja un tad atvērās un ļāva tev krist…»

1. Mans MNM stāsts [Madonas muzeja izdevums]
2. Latvijas kolekcija [Malmes [Latvijas Nacionālā mākslas muzejā]

——-

I. MANS MNM STĀSTS

©Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, 2024

Ievads

Madonas muzejs šogad atzīmē savas darbības 80 gadus. Dibināts 1944. gada 20. septembrī, muzejs ir kļuvis par vienu no lielākajiem Vidzemē, tajā glabājas vairāk nekā 138 000 krājumu vienību, atklājot un saglabājot novada vēsturi, kultūras mantojumus un tradīcijas. Tās ir sabiedrībai nozīmīgas vērtības, ko vēlamies nodot nākamajām paaudzēm, nezaudējot vēstures-tagadnes saikni.

[..]

Madonas muzeja nozīmīga vērtība ir cilvēki, kas to veidojuši, sākot ar pirmo direktori Elzu Rudenāju, palīgiem Elvīru Stipro un Annu Eihmani, līdz pat mūsdienām. Katrs kas strādājis vai strādā muzejā, ir saistīts ar tā bagātību – krājumu. Iepazīstot, pētot pagātni, kāds priekšmeta stāsts kļūst tuvāks. Esam izveidojuši muzeja krājuma izdevumu, kas sākas ar muzeja vēsturi, ko mums nodod muzeja direktores – Elza Rudenāja un Līvija Zepa, un tad krājuma noslēpums atklāj bijušie un esošie muzeja darbinieki.

Cienījamo lasītāj, šajā izdevumā mēs piedāvājam 35 muzejnieku rakstītus izzinošus, atklājošus, arī mazāk zināmus stāstus par fotogrāfijām, pulksteni, gleznu, mūzikas lādīti, karogu u.c. Stāsti šos priekšmetus atdzīvina un padara reālākus, atver krājuma bagātību un daudzveidību, rosinot ieskatīties ne tikai muzeja krājumā, bet, iespējams, arī savā dzimtas vēsturē. Lai šie stāsti katram no mums uzdod jautājumu par tām liecībām, kuras vēlamies saglabāt nākamībai!

Zane Grīnvalde

****************************************************************

II. LATVIJAS KOLEKCIJA

14.12.2024. – 23.02.2025.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 2024. gada 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs

THE LATVIAN COLLECTION

14.12.2024 – 23. 2 2025

In what ways are museums vehicles for nation state building? In what ways are artists? How does collection building intertwine with cultural diplomacy and countries’ politics?

The exhibition The Latvian Collection starts from a selection of works by Latvian artists originally donated to the Malmö Museum in Sweden in 1939. After being briefly displayed in Latvia, the works were then sent off to Sweden and were on permanent display there until 1958. The collection encompasses landscape painting s, portraits, still lifes, mythological scenes, illustrations, set designs and images of war from the 1930s as well as earlier periods.

The collection was intended to be representative of contemporary art in Latvia at the time. Its fifty artworks encapsulate a general shift in the zeitgeist, in the wake of the declaration of Latvian independence in 1918, towards thinking and developing ideas through art about national identity. Marked by the authoritarian regime of Prime Minister Kārlis Ulmanis, who came to power following a coup in 1934, and the oountry’s subsequent cultural policy, the collection represents an inward gaze while expressing National Romantic ideas, praising Latvian soil and culture.

The Latvian collection has now journeyed from Malmö back to Riga, where it is being represented in its entirety for the first time since its departure in 1939. Alongside the historic works, the exhibition includes eight newly commissioned pieces by contemporary artists. These works draw inspiration from the collection and its history.

The exhibition also addresses larger issues pertaining to nationalism and nation state building in the Baltic region, while acknowledging the fragility of smaller nation states and the ways in which they can act as antidotes to imperialism. The starting point for the invited artists was to look at the collection and explore ways of thinking beyond nation states. However, dreaming of new ways of organising something as fundamental as the nation state is no easy task, and the full-scale invasion of Ukraine by Russia on February 24, 2022, has made it feel almost impossible.

The commissioned works have become part of the Malmö Art Museum’s permanent collection, emerging as extensions and interpretations of the existing Latvian collection and providing future curators, artists, and visitors a window into how the collections was perceived in 2024.

Text: Inga Lāce, Lotte Løvholm

14.12.2024. – 23.02.2025.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Latvijas kolekcija

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 2024. gada 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus.

1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta.

Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā.

Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

“Latvijas kolekcija Malmē gan aktualizē tā laika mākslinieku darbību un politisko situāciju Latvijā, gan aicina pārdomāt, kur, kā un vai Latvijas mākslas darbi pieejami ārvalstu muzeju kolekcijās un to stāsti – starptautiskiem skatītājiem,” uzsver Inga Lāce, viena no trim izstādes kuratorēm.

Pētot un papildinot Latvijas kolekciju, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Malmes Mākslas muzejs un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs veido jaunus saskarsmes tiltus, rosinot plašāku diskusiju par vārda brīvību un tās trauslumu, kā arī mākslas lomu sabiedrības ekosistēmā un politikā, muzeju kolekciju veidošanu un mākslinieku līdzdalību nacionālu valstu naratīvu formulēšanā, kultūras diplomātijā un valstu politikā.

Izstādi pavada publiskā programma, ietverot tikšanos ar projekta kuratorēm, sarunu par Latvijas mākslas darbu likteni Otrā pasaules kara notikumu ietekmē, starptautisku simpoziju par muzeju lomu un atbildību sabiedrībā 21. gadsimtā, kā arī radošo darbnīcu bērniem un vecākiem kopā ar mākslinieci Ievu Krauli-Kūnu. Februārī notiks mākslinieces Makdas Embaje (Makda Embaie, Norvēģija) performance-sarunu šovs “Karnevāls”, kas tapusi, iedvesmojoties no Jāņa Tīdemaņa dinamiskās gleznas “Karnevāls”, un izstādes noslēguma koncerts sadarbībā ar komponistu Henriju Poikānu.

4. stāva lielā siena

Latvijas kolekcija

Kā muzeji piedalās nacionālu valstu naratīvu veidošanā, un kā to dara mākslinieki? Kā krājuma veidošana saistās ar kultūras diplomātiju un valstu politiku?

1939. gadā Malmes Mākslas muzejam kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija, kura muzeja telpās Zviedrijā bija pastāvīgi apskatāma līdz 1958. gadam. Kolekcijā iekļautas ainavas, portreti, klusās dabas, mitoloģiski sižeti, ilustrācijas, scenogrāfijas meti un kara ainas no 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un valsts agrākiem periodiem.

Kolekcija bija iecerēta kā tā laika Latvijas laikmetīgās mākslas izlase, un 50 mākslas darbi ne tikai meklēja atbildes uz jautājumiem par Latvijas valsts identitāti, bet arī atspoguļoja to, kā bija mainījusies mākslinieciskā domāšana kopš Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz kolekcijas izveides brīdim. Darbu atlasi ietekmēja gan Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas pārņēma varu 1934. gadā, gan valsts jaunizveidotā kultūrpolitika – šeit saskatāms iekšupvērsts skatiens un tautiskā romantisma idejas, kas slavina Latvijas zemi un kultūru.

Tagad Latvijas kolekcija ir atceļojusi atpakaļ no Malmes uz Rīgu un pirmo reizi kopš 1939. gadā izstādīta pilnībā. Līdz ar vēsturiskajiem darbiem izstādē iekļauti arī astoņu laikmetīgu mākslinieku darbi, kas radīti īpaši šai izstādei un smeļas iedvesmu no Latvijas kolekcijas un tās vēstures.

Izstāde pievēršas jautājumiem, kas saistās ar nacionālismu un nacionālu valstu veidošanos un attīstību Baltijas reģionā, tajā pašā laikā izceļot šo nelielo valstu trauslumu un spēju pretoties imperiālismam. Laikmetīgo mākslinieku darbi pievērš uzmanību kolekcijā nepamanītajiem naratīviem un aplūko jaunus veidus, kā piekļūt vēsturiskai kolekcijai kā nospiedumam laikā, virzot idejas arī ārpus nacionālas valsts robežām. Iztēloties, kā citādi varētu veidot kaut ko tik fundamentālu kā nacionālas valstis, nav viegli, un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī ir padarījis to teju neiespējamu.

Pasūtītie darbi tagad ir daļa no Malmes Mākslas muzeja pastāvīgā krājuma – tie ir Latvijas kolekcijas paplašinājums un interpretācija, kas sniedz nākotnes kuratoriem, māksliniekiem un apmeklētājiem priekšstatu par to, kā šī kolekcija tika uztverta 21. gadsimta divdesmitajos gados.

Teksts: Inga Lāce, Lote Lēvholma (Lotte Løvholm)

Organizē: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Malmes Mākslas muzejs

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Novum Riga Charitable Foundation, Zviedrijas vēstniecība, Danish Arts Foundation, krāsu ražotājs “Vivacolor” 
 

Latvijas kolekcija

Otrā pasaules kara sākumā, 1939. gadā, Malmes Mākslas muzejs (tolaik – Malmes muzejs) saņēma 10 000 zviedru kronu ziedojumu no privātā mecenāta, zviedru muitnieka un privātkolekcionāra, Oskara Elmkvista, lai muzejā izveidotu Latvijas tā laika mākslas kolekciju. Šī summa, kas pielīdzināma 30 000 EUR mūsdienās, bija nedaudz zemāka par Zviedrijas strādnieka gada algu.

Muzejs pieņēma Elmkvista ziedojumu, tā turpinot ceļu, ko bija sākusi iepriekšējā gadā pieņemtā Ludolfa Liberta glezna. To bija ziedojusi Zviedru–latviešu tuvināšanas biedrība, kura 1914. gadā veidoja Baltijas izstādi Malmē. Darbu atlasi Latvijas kolekcijai veica komisija, kuras sastāvā bija arī mākslinieks Ludolfs Liberts un mākslas vēsturnieks Francis Balodis.

Latvijas kolekcija tika iegūta 1939. gadā, un tajā pašā gadā visu kolekciju eksponēja muzejā. Pēc kara, 1947. gadā, kolekcijai tika pievienoti citi darbi. 1958. gadā, Aukstā kara laikā, visu kolekciju izņēma no pastāvīgās ekspozīcijas. Tikai 2019. gadā daļa no kolekcijas atkal tika eksponēta: Sesīlijas Videnheimas (Cecilia Widenheim) un Marijas Lindas (Maria Lind) kūrētajā izstādē “Migrācija: pēdas mākslas kolekcijā” (Migration: Traces in an Art Collection), kurā migrācija tika pētīta caur Malmes Mākslas muzeja krājuma prizmu. 2022.–2023. gadā kolekcija tika eksponēta vēlreiz un pilnībā izstādē “Latvijas kolekcija”, veidojot dialogu ar laikmetīgajiem māksliniekiem, un šī izstāde tagad ir atceļojusi uz Rīgu.

Agrīnā nacionālas valsts veidošanās

Kolekcijā pārstāvēto mākslinieku darbos saskatāmas gan dažādu Eiropas valstu, gan Krievijas mākslas ietekmes – sākot no mākslas grupas Peredvižņiki līdz jūgendstilam. Tomēr daudzi Latvijas mākslinieki eksperimentēja ar dažādiem stiliem, nereti politisku un nacionālu pārmaiņu dēļ, un viņu uzmanības lokā bija Latvijas identitātes radīšana.

19. gadsimta sākumā citu Eiropas valstu mākslā uzmanības centrā bija vēsturiskie sižeti un folklora, tā atbalsojot Eiropas idejiskos strāvojumus un filozofa Johana Gotfrīda Herdera rosināto interesi par folkloru, kas sekmēja nacionālu valstu tapšanu. Arī Latvijā mākslinieki sāka iedvesmoties no latviešu tautasdziesmām un pasakām, kurām 20. gadsimta sākumā bija liela nozīme nacionālās pašapziņas veidošanā.

Kara ainas: 1914–1918

Pirmā pasaules kara laikā daudzi Latvijas mākslinieki kļuva par strēlniekiem un arī pievērsās kara attēlojumam. Latvija bēgļi un strēlnieki bija svarīgi tēli Latvijas agrīnā modernista Jāzepa Grosvalda mākslā, kas ir pārstāvēta arī Latvijas kolekcijā Malmē.

Grosvalds cīnījās vienā bataljonā ar mākslinieku Niklāvu Strunki, un abi dokumentēja tiešos kara iespaidus gleznās un zīmējumos. 

Vācu ekspresionisti koncentrējās uz kareivju ciešanām, savukārt Grosvalda darbos redzams duālisms – latviešu strēlnieki reprezentēja cīņu par brīvību un neatkarību.

Trīsdesmito gadu darbi kolekcijā

Latvijas kolekcija Malmes muzejā bija iecerēta laikmetīga, 20. gadsimta trīsdesmitos gadus reprezentējoša un iekļāva vien dažus darbus no agrākiem laikposmiem.

Trīsdesmitie gadi Latvijas mākslas vēsturē saistās ar atgriešanos pie reālisma – tā sauktā postekspresionistu reālisma. Lielākā daļa darbu Latvijas kolekcijā radīti šajā periodā un iezīmē pagriezienu, kurā saskatāma tautiski romantiska koncentrēšanās uz lauku kultūru un atgriešanās pie Latvijas aizvēstures un mitoloģijas. Vairāki mākslinieki, kuri divdesmitajos gados bija eksperimentējuši ar radikālāku stilistiku, pievērsās reālistiskai mākslas valodai, izvairījās no politiskām tēmām un koncentrējās uz ainavu, kluso dabu un portretiem. 

Divdesmito gadu Latvijas dzīvīgais, eksperimentējošais mākslas gars ar avangarda un modernisma ietekmēm kolekcijā gandrīz nav redzams.

Kolekcijā pārstāvētas tikai dažas sievietes mākslinieces. Tajā laikā parādījās un presē kā daudzsološas tika minētas vairākas jaunākās paaudzes mākslinieces, piemēram, Marija Induse-Muceniece, Otomija Freiberga, Erna Dzelme-Bērziņa un Elza Druja, bet daudzu karjeras strauji pārtrauca karš un trimda.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados darbojās vairākas mākslinieku apvienības, kurās pulcējās vienas tautības mākslinieki, piemēram, Ebreju mākslinieku biedrība. Vadoties pēc etniskā principa tika rīkotas vācu un krievu mākslinieku izstādes. Tomēr kolekcijā pārstāvēti gandrīz tikai latviešu tautības mākslinieki, tādējādi atsedzot etnisko segregāciju Latvijas mākslas laukā.

Mākslinieki Ulmaņa autoritārajā režīmā

Kopš 1934. gada Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma jaunā kultūrpolitika ne vien veicināja latvietības ideju stiprināšanu caur lauku dzīves atainošanu mākslā, bet arī kā prioritāti uzstādīja mākslas izplatīšanu un radīšanu lauku reģionos un mazpilsētās. Kultūrpolitikas mērķis bija veicināt patriotisma jūtas, kopjot zemi un godinot darbu visā valstī.

Autoritārā režīma gados par daudzām jomām, piemēram, lauksaimniecību, ekonomiku un kultūru, rūpējās īpaši izveidotas kameras jeb nozaru speciālistu. Presē minēta interesanta iniciatīva, kurā sadarbojās Rakstu un mākslas kamera un Lauksaimniecības kamera, aicinot māksliniekus dzīvot lauku mājās: “Laukos dzīvodami, mākslinieki varēs rast ciešāku kontaktu ar lauku dzīves ritmu, lauku un ikdienā lietojamiem darba rīkiem, kuru attēlojums mākslinieku darbos dažkārt nesaskan ar īstenību.” (“Talsu vārds”, 1939)

Par šo rezidenču rezultātiem trūkst informācijas, bet piemērs ilustrē tā laika politiskos uzstādījumus – mākslinieciskās idejas ir saistāmas ar valsts mērķiem.

1938. gadā, kad tika izveidota Rakstu un mākslas kamera, prezidents Kārlis Ulmanis teica: “Latvijā var būt tikai viena kultūra – latviešu kultūra,” uzsverot latviešu identitātes nozīmi mākslā un radot vēl lielāku distanci starp kultūru un modernisma tendencēm.

20. gadsimta trīsdesmito gadu estētikas pavērsiens nacionālās mitoloģijas un folkloras virzienā ir saistīts ar vispārējo Latvijas un Eiropas politiku, kurā tika atbalstītas etniski nacionālas idejas. Modernisms tika pakļauts uzbrukumiem. Mākslinieks Ludolfs Liberts, kurš veidoja Latvijas kolekciju, arī trīsdesmitajos gados interpretēja vēsturiskas tēmas un senatnes tēlus, lai gan divdesmitajos gados arī viņu aizrāva modernisma idejas.

Arī virkne citu šīs izstādes mākslinieku pārstāvēja drīzāk tradīcijās balstītas mākslinieciskās pozīcijas, piemēram, Rihards Zariņš jau gadsimta sākumā uzsvēra “tīras latviešu kultūras” nozīmi, cita starpā apgalvojot, ka tautastērpa modernizācija esot “nejēdzība”.

Lauku idille

Latviešu identitāte, kas tiek parādīta idilliskās lauku ainavās un saistīta ar tuvību zemei un dabai, bija raksturīga gadsimtu mijas iezīme, kas sakrita ar tautiskā romantisma ēru mākslā. 

Atšķirībā no mākslinieku meklējumiem gadsimtu mijā trīsdesmitajiem gadiem bija raksturīgas oficiālas prasības tautiskas mākslas radīšanā un valsts simbolu izmantošanā, sniedzot vienkāršu, spēcīgu vēstījumu. Lauku dzīves un ainavas atainojums ieguva politisku dimensiju, un notika pāreja no spontānākas mākslas jaunrades “nacionālās idejas” atbalstam gadsimtu mijā uz mākslas un mākslinieku aicināšanu kalpot valstij Ulmaņa autoritārajā režīmā.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā pieauga valsts kontrole pār tautsaimniecību. Bija pagājuši Lielās depresijas gadi, un, pateicoties lieliem valsts atbalstītiem infrastruktūras un lauksaimniecības projektiem, trīsdesmitie gadi bija ekonomikas uzplaukuma laiks. Lauku dzīves slavināšana sakrita ar šo izaugsmi, un trīsdesmitie gadi joprojām tiek uzskatīti par valsts augšupejas periodu, neskatoties uz autoritārisma režīmu. Šo priekšstatu attaisno arī tālākā vēsture – karš un padomju okupācija bija daudz smagāks periods.

Trimda kopš 1944. gada

1947. gadā Latvijas kolekciju paplašināja pirkumi un mākslinieku dāvinājumi, kas sekoja “Latvijas mākslas izstādei” (Exhibition of Latvian art) 1947. gadā. Lielākā daļa izstādē pārstāvēto mākslinieku, kas Otrā pasaules kara beigās bija atstājuši dzimteni, dzīvoja Zviedrijā. Viens no šīs izstādes darbiem, Eduarda Dzeņa “Bēgļi” (1947), ataino cilvēku straumi, kas kājām, līdzās zirga vilktiem ratiem, dodas bēgļu gaitās.

Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devās aptuveni 200 000 latviešu, un 4500 ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Daudziem Latvijas bēgļiem pirmais galamērķis bija Gotlandes sala. Starp Latvijas kolekcijā pārstāvētajiem māksliniekiem tādi ir Marija Induse-Muceniece, Niklāvs Strunke, Eduards Dzenis un Milda Liepiņa.

Dažu mākslinieku radošās gaitas trimda pārtrauca. Latvijas trimdas mākslinieku vēsturi nesen plašākai publikai izgaismoja pētniecisks projekts un izstāžu sērija “Pārnēsājamās ainavas” (2017–2019), kuru organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Neredzamie darbi

1970. gadā latviešu žurnāls “Tilts”, kurš tika izdots no 1949. līdz 1976. gadam trimdā ASV, publicēja latviešu mākslas vēsturnieka un dzejnieka Ojāra Jēgena rakstu “Mūsu mākslas darbu likteņi” par Latvijas kolekciju.

Ojārs Jēgens, kurš dzīvoja Dānijā, bija daļa no Ziemeļvalstu latviešu mākslas kopienas un draudzējās ar Zviedrijā dzīvojošo Niklāvu Strunki. Savā rakstā Jēgens izskaidro, kā Latvijas mākslas kolekcija Malmes Mākslas muzejā 1958. gadā tika noņemta no pastāvīgās ekspozīcijas vietas trūkuma dēļ. Dažus darbus izstādīja publiskās institūcijās, bet muzeja vadība uz jautājumiem par Latvijas kolekciju atbildēja, ka “šaubās”, vai tie tiks izstādīti vēlreiz.

Piezīmēs Jēgens saista muzeja attieksmi ar nevēlēšanos atbalstīt tolaik joprojām okupēto Latviju. Kolekcijas izveides mērķis popularizēt Latviju un tās mākslu bija aizmirsts. Jēgenam, trimdā dzīvojošam intelektuālim, šis žests atgādināja par padomju varas izdzēsto Latvijas vēsturi.

I loved my father more than my mother, when I was a very little girl. Later, when I had only my mother left, I loved double.
Maybe I adored my father so much because he was not at home all the time, as mother was. He worked on the field, he went out of the house for his duties as a mayor. He went and – returned. It was always the pain of losing and the joy of meeting again him. But maybe, it was just his love for me and his almost frightening strictness and his demands for my behaviour. I respected him till almost a fright, but only almost – I never was frightened to run to him with open arms.

I remember, I played with little pieces of all kinds of materials, the left overs what I could have of the dress materials, what my mother was making or her, and for me: aprons, blouses, summer dresses.

Those little colourful pieces of materials were wonders, the patterns were speaking of strange, unknown world, to me, there was a tobacco brown material with many pointed lines! But there between the buttons, what I had, may be not quite in my possession, but with which I was allowed to play, there was a button from my father’s suit, a small button not green not brown, not grey, with tiny relief lines. I put my little plump palm on it and kept it very quiet, feeling some holiness, some life – my father moving on the path behind the door, may be coming home…

In summer noons, where my father came home from field, from haymaking, really clover farming, he was all wet from the heat, sweating, exhausted, so exhausted that he could not go to the table for lunch, nor go to the river for a swim, (may be it was then, when he poured a bucket of water over his head at our well) and stretched out in the bed. I knew, that I had not to disturb him now with myself. But I crept behind him near the wall in the bed, very, very quietly, stretched out very straight, so as not to touch him, kept so silent as even not to breath and lay there as long as it could be endured, it was very hard to lay so straight, so absolute motionless, to keep all my limbs, my life so quiet, but I did it, tried to do in a kind of sacrifice for him, in love and adoration, only to move nearer to him my nose, or my finger to feel his sweat wettened shirt, his body steaming hot and the little dry leaves and clover buds smelling strong all over his cloth and hair.

There, on the same bed, when he had relaxed sufficient to move and to speak again, I had to repeat to him the verse, what I always was taught. Sometimes I had a new one for him, what my mother had taught me since he was away, and it was then a marvel to have his joy for it, even when it was not yet recited perfectly. I did not realise then, that a great deal of his joy for it, came from my difficulties to pronounce clearly all the words, my speech was not ready yet, I was about 2 years only.

Later, when grown up, I read in his bookkeeping books on the last pages whither all the songs I could recite at age of 2, and ‘second edition’ at age or 2 ½. One or two there were in Russian, of what I did not understand even so much, as from the Latvian. I remember me at his knees when he was sitting on the bedside ready to go, reciting those Russian words I could not pronounce at all, and it made him laugh loud and press me in his hands of joy, when at last it went approximately, and then we were going to present the thing to mother.

Songs I learned also sitting on my grand father’s knee and – riding. But there it was a careless, peaceful plain and happy, sometime a little dreamy event.

All those songs were strange words too. Some very sad, even strangely dramatic to the state of hurting, or frightening, the images, what the poems told, were to powerful, often misunderstood, or overtaking, usually the sad things, what had to pass in the poem, did not pass, and ruled with strange frightful power all over the poem.
That was, when I was a little girl.

I do not feel, that much is changed. It’s changed superficially, it’s changed also inwardly. But thou the changes are not forever, and are not consequent there are feelings, situations, facts of life, where there are no changes. I am the little girl and would like to touch your back, warm from work, tired, but I have to be absolutely quiet. It’s three years now since I love you like that. You know it. And yet – you don’t. You need me, and yet you don’t. You are married. I was married. In my dreams I never remember it. I always dream, i never have been married. I would have to. It’s getting late. Then I wake up and think, yes – I have to get married once in this life, I have to… And then slowly I remember – I was. For 20 years. I have young, grownup children. Yes – I have children. I never dream, that I should have children. I have them. Now I am out of my marriage. I tore away. But I dreamt the same, when I was there, with him. I lay near him and dreamt, I have to get married once…

We lived normally. Except for quarrelling, except for my terrible suffering being a possession of another person, for having nothing my own, not a minute of time, not a thing, not even the children. I never owned children. I never felt – this child is mine. That’s good. That what was good in that marriage. I never, from the first moment, as I gave birth to my first child, I never had the feeling I have, I own a child. I was immensely happy having given life to a child. No it was not that – that I have given life, it was that I was permitted to give the life. I was permitted to have a child in the house I lived, I was permitted to live for him, to care for him as much as I could. From the first moment children were some untouchable, little persons of they own, in my eyes only, of course, and that’s how they grew up my friends. We discussed things.

In my marriage I was deprived of everything. It was a crime, that I loved my mother, that I could have a private thought, that I could thought something by myself. To love the children it was not permitted. To explain a marriage – it’s useless. I even cannot explain to myself, why I never felt married. Mostly of the bases of a marriage I went through. But it’s a sticky thaw {?}, when I get caught in it, I cannot get rid of it. I have to speak some silly untruthful things, to finish it off. To stop it in disgust with myself that I don’t know to say, to know better.

Yes, it was how I started to feel about your back, when I realised, I really am in love with you. I loved your back. I thought tenderly about it, warm and tired in your work you are a bus driver and here in this country, the summers are so terribly hot, you are sweating in your crowded bus, tied at the place, just sitting and turning your bus wheel, and watching the traffic, and listening to the bell to stop the bus, and answer the questions. Every work is hard, that’s what makes the difference between a work and a play.

What made me think so tenderly about your back, might be, the possibility for me to see only your back and to pour on it my disgust sometimes, my anger, for our misunderstandings, to “durt” [stick] my hateful glances in it, and then to feel sorry, ashamed, to look at it mildly and to beg it for the forgiveness. You were tied there at your seat. (And at your marriage, I realised it only later). You could not turn and speak to me. You could lift your eyes and find me in the mirror, and that’s what started it all, and that’s what throw us in painful flames and in delightful flames and never gave a solution, an answer, it gave new life again, it gave complications. We had to avoid the mirrors as much as we could, and yet it was the only way to meet.

Angry, I hated your back, and tenderly begged its forgiveness. I am glad you gave me that thing – to love again a back of a man. When I was married (after all, I was, for nearly 20 years) sometimes my husband asked me to scrub his back, when he was in a bath. Then, it was, when I thought of a crime. I only did not know how. I looked at the living, compact mass, that kept me in prison, that pressed me like iron and stones, that was stronger than all gates, and swords and guns – only living, disgusting, strong, fat, flesh. I was frightened sometimes to put my eyes fully on it, frightened to hate so terribly and to feel so hopelessly dominated by it, only that physical, pitiless strength, what kept me a slave. If only I had the power, I thought, by a miracle, had the power in my bare hands to start a fight like men start the fights among themselves, without a weapon, just hand to hand, person to person. But I had it not, I had to obey, to slave, to go to pieces. My life had to be ruined by that strength of that compact disgusting back. Maybe it was quite a good built man’s back. It was. Maybe it even had a tenderness for me. I never knew it. I felt only it’s pitiless power. Sometimes in contrary, I let my eyes on it, to feel that immense hatred, to drink my forces out of it, may be once to get rid of it.

Between those two extremities how I loved my father’s and how I hated my husband’s back – came you. I never was married, but may be, because of that, because of loving your back, having eyed it tenderly and passionately, I am not left quite out of the life.

May 15 to July 25, 1969
[Erna flew to Germany to visit me (Inese) in the small northern town of Damme, where I was teaching English at the local Gymnasium (High School). At the end of the school year, we (Mum, Inese, Laimons) set off to travel — in the VW van, camping, often informally, through Germany, Austria, Italy, Spain and France, to depart for Canada from Paris at the end of the summer.

There are no diary entries by Erna during this period because our luggage was stolen in Rome. It contained Erna’s diaries and notes from the last half of May to mid-July — that is, from the end of my time at the school in Damme, including a short trip to Holland and Belgium before we set for the rest of the trip that summer.

So, here are my own notes of our travels during that period]:

MAY

Thurs. 15.5.69
Drive to Frankfurt — located airport and camped in area near river — white clouds, sun, wind, apple blossoms, green, green, yellow, yellow dandelions, lilac starting to bloom — campsite: ducks — rain in night — neither could sleep well.

Frid. 16.5.69
Off to airport — saw plane from lounge — overcast, cold, rather rainy day — then mum & off to Köln – to Canada Consulate & bought sleeping bag & mattress — lunch in parking lot — home — after tea intro to landlady — (mum) red suit, hair done, speaking German — Tired.

Sun. 18.5.69
Cold, rainy at times — dressed warm & walk in forest & drive round district & to Dümmer (lake), old farmhouses.

Sat.24.5.69
Set off for Holland — to Amsterdam (lunch by Zuidersee on way) — boat ride through canals, walk down shopping lanes, look at Begijnhof (inner court & 17.c. houses) — camp.

Sun. 25.5.69
Set off for The Hague — visit to Art Gallery, walk through Binnenhof, out to Miniature Town — incredibly full of people — then to mum’s friend Dick Braam — (old lady came running out with map to help find street) — old photographs & memories — wife & daughter — tea with them — he speaking perfect English — wife French — camp — incredibly huge & full.

Mon. 26.5.69
Off to Rotterdam — cold & windy — up Euromast for views of city & harbour & coffee & cakes — tower rocking in wind — look at monument to ruined city — museum, gallery (some moderns — painted cubicle, glass floor & ceiling — eternity & windy sound) — Chinese meal! — Drove to Antwerp.

Tues. 27.5.69
Visit Academy & address of Mrs Zariņa [where mum and she studied] — out to see her — palatial home & gardens, gold drapes, period furniture, complaints about difficulty of finding servants — talk, dinner, met son Bob — guide round Antwerp 2 museums (one fab. old house, drawings by Brueghel, paintings, incl. Bosch — everything from books, seals, paintings, crockery — fab. setting) — drive through old town, narrow streets (follow the leader) — rain — to hippy pub-cafe with railway seats & treadle under table — then off together for Brussels — camp on way — evening in town (mum stayed behind)  — impossible town, writing down streets in hope of finding way out… to see movie “Z” in French & to find place for supper after — Bob & Spanish girlfriend — restaurant open & selling cous-cous (Algerian wheat cereal, ground & steamed like rice + lamb) — red wine (Algerian) — French conversation betw. Bob & girl — discussion about food before ordering — girl very French in talk and gestures — looks Spanish — activities of smuggling in workers & finding them work & lodgings — socialists (comms?) — dodging part of nat. service (in Köln) by making use of info learned in study of psych (& sociology) — put on(?) depressed state…

Wed. 28.5.69
Slept late — drive round bits of Brussels — too complicated without map — strange Chinese place — then off on long drive home via Antwerp, Holland & Arnheim & Osnabrück — tired out but ok.

---

JUNE

Sun. 8.6.69
1st beaut. sunny day!! Morning walk in forest & photos in new towelling outfits [at right, Laimons, Erna, Inese] — pm sunbaking in garden!! Bliss!!

Wed. 11.6.69
Evening at Heitmann’s — look at rocks.

Sat. 14.6.69
Feldmanns’ + friends there.

Sun. 15.6.69
Kaponier gallery opening — boys singing — full + Holtvogt — later Propstei Blues arouse interest — Schnell Imbiss — rather drunk & singing (Ian wanting to sing “Deutschland…”)

Mon. 16.6.69
“Blaue Montag” [“hangover day” of no work] for L & me & mum.

Tues. 17.6.69
Tag der D. Einheit — to Bremen to pick up Biruta — evening party at farmhouse outside Vechta, dancing, etc. — Mr. Dennis fr. England — plan to get failed teacher accepted by getting him job in England — “establ.” in Germ.

Wed. 18.6.69
Evening out at Schneiderkrug, dinner from Al & Bernard.

Thurs. 19.6.69
To school in evening to look at slides till 11.30, when projector burnt out.

Sat. 21-22.6.69
Out to Dümmer to sail & camp — chickens, some singing, ladies in suits — little wind for sailing — sun, sunbaking — cats in Kleider. [Inese, on left; Erna standing, at rear]

.

Mon. 23.6.69
To Münster for John’s Day celebrations — madly making crowns — rush to get there via Vechta — all overdressed in paddock — tame celebration — chat to some international Letts. — dead beat. [L to R: Erna, (Al, Canadian), Biruta, Laimons, Inese, Ian, Austra]

.

Tues. 24.6.69
All to bowling & dinner with eel — mum bowling.

Wed. 25.6.69
Ausflug to Norderney — slept in — Frl. Schöning there an hour early (halb sechs!) — lots of walking — Wasserturm — all beaches gesperrt — 1.65 to get in — Fischerhaus museum — kids twice on own — L. singing on bus.

Thur. 26.6.69
Kids’ party in afternoon — evening — all to Holtvogt’s — Schulz & Heitmans — vine & a bit to eat — pleasant.

Frid. 27.6.69
pm rush around with jobs — to Krebecks to return TV — coffee & cake — then home to dress for Lehrerausflug — … etc

Sat. 28.6.69
Flowers & presents from kids — pm to Vechta & Harts & Biruta & off to Lübeck — arrived late afternoon — walk around — Town Hall & glazed bricks — Holsteiner Tor — walk down Glockengiesser alley to old town & inner courts full of old houses & old people — corner pub meal & DoppelKorns — camp.

Sun. 29.6.69
Rain — drive up coast to Neustadt — amber shops on way — beaches with baskets — alternate clear & heavy rain — Austra couldn’t get into camp (army) — back through pouring rain — long drive home — drive through Hambourg, looking at Reeperbahn, but too wet to get out — Erbscenter — in Vechta all over to Welpe Cafe & session of beer & DoppelKorns — me drunk. [L to R: Inese, Erna, Ian, Austra]

Mon. 30.6.69
Packing — L. to school etc. getting reference — packing & sending parcels (books) — pm to Heitmann’s — beaut talk — L. to grog-up at work — me to H’tmanns — then home.

---

JULY

Tues. 1.7.69
Packing & evening to Feldmanns’ for farewell, me in great pain from over smoking etc.

Wed .2.7.69
pm L. to Holtvogt to get Steuer card etc. — packing.

Thur. 3.7.69
Set off 9.30 — to Vechta — completed Steuer forms — to Harts, picked up some things for Vichy — off — Osnabrück trying to send things to France & home — to station, wrong place, repacked — to goods station, better to use carrier — carrier at lunch — wait till 3 pm — suitcase ok — big parcel (eiderdown) home would cost £12 — take it with us to divide int 2 later — finally set off, almost to Koblenz — camp in field near brick factory & sand gravel mine. In Koblenz, we stayed overnight at Youth Hostel in Koblenz overlooking “Deutsches Eck“, the junction of Rhine & Moselle rivers [below left]. The Youth Hostel is located in the historic fortress of Ehrenbreitstein [below right].
[Photo above: In Koblenz overlooking “Deutsches Eck”, the junction of Rhine & Moselle rivers]

Fri. 4.7.69
Morning repack of all gear — food etc — divide parcel into two — too much exertion & bending — me feeling sick — was sick in car — down “Romantic Rhine” [above] & on to Stuttgart — stop in village at 10 mins to 6 pm to post 2 parcels — to Fellbach (through town) to cemetery etc. — up hill — camp on top — clearing an old bronze age mound.

.

Sat. 5.7.69
Early up — down to cemetery to plant some wild violet plants — on through Schwarzwald — nice — to Basel — on to Zürich — walk through beaut lanes, full of with-it people & shops full of gear — to “Blockhouse” grill joint (Europe on $5 a day place) for fondu & steak tartare — rain — drove on & camped in field — creature(?) under tent…
[Photo: Erna & Inese at grave of Erna’s mother, Alvine Bērziņš in Fellbach]

.

.

,

Sun. 6.7.69
Through Liechtenstein (cork) to Austria — over Arlberg mountains & pass (cows on road) — to Landeck (festival — parades of bands in costume from each of surrounding towns) [Photo: Erna almost hidden behind Inese at left] — on past Innsbruck to Gerlos Pass (up narrow road to reach toll road) — camped at Kaprun (near Gletcherbahn [cable car]).

.

Mon. 7.7.69
Up Gletcherbahn to top — Laimons skiing, us coming down in stages & looking at flowers — fantastic — through Bruck to Grossglockner — 2543m — fant. flowers again — top snow & clouds — “Römerweg” — lunch as waiting for petrol (hand pump, no electr.) — every time stopped discovered new flowers — incredible —

then look at Gletcher [glacier] (pipe) & down & on to Winklern — visit old house & Frau Liebhart — remembered all —  on to find camp spot — kept raining — through Lienz & then on river side — hue cliffs up one side — farm tucked away (verboten signs & mountain stream).

[Photos. Left: village of Winklern in the valley in the distance. Right: village of Heiligenblut at Grossglockner.]

.

.

.

.

.

.

.

.

Tues. 8.7.69
Mum up early washing in stream & buying eggs & greens from farmer — on south to Italy — crazy drivers again — passing 3 abreast, semis, buses, anything — on to Venice — & camp & washing.

[Photo: over Brenner Pass to Italy]

.

Wed. 9.7.69
Up reasonably early — mum home, a bit of a cold & tired — us by bus into town, etc… pizzas in back street — bought more & home — boat + bus + rain.

Thur. 10.7.69
Morning off to Florence via Bologna — en route passed rows of dilapidated villas — huge fancy gates & 1/2 boarded up house behind — Florence 3pm — lightning tour! — look at Cathedral (one of M’s Pietas?) — huge, candy marble outside — tower by Giotto — opposite Baptistry with 3 bronze doors — one by Ghibertti, gilded — Medici tomb (at Lorenzo Church) — M’s Night, Day, Morning, Evening — hall with bright coloured marble inlaid pictures & decorations — to Uffizi Galleries, closed — down to Ponte Vecchio & look at shops along it — on way back fruit salad & cream — straw market, rain & cold — drive on out — hard to find spot — all cultivated — gloomy, grouped, eerie, big farm buildings — drive down dirt road & camp in tree plantation — Apennine hills — terribly winding road.

Fri. 11.7.69
Drive on — still same hills, patchy fields, scattered farms — villas & castles — big medieval cities, walled, on top of higher hills — eg. Orvieto, etc. — to Rome — camping area (packed).

Sat. 12.7.69
Early start & into Rome — to Venice Square — look at Victor Emmanuel Monument, Trajan’s Forum — down to Colosseum (full of cats! — all Rome is) — across, past Constantine’s Arch — to Palatine Hill & across all through Roman Forum — car & over to St Peter’s — beautiful — drive towards Via Appia — stop at Caracalla’s Baths for lunch [on block of marble, Erna & Laimons, right] — look around & bought tickets for “Aida” in evening — on to Catacombs of St Sebastian — good — (12 km in all — perhaps oldest) — along Via Appia — back to town — found “Eur. on $5” restaurant — walk around & then fixed price meal — watery wine — & out to Opera (on stage in ruins of Caracalla’s Baths) — good (except that hard to hear — too far back (on benches in open) — 2nd act with 4 white horses & chariot & armies etc — left after scene I Act 3 — too tired — fun finding way home to camp.

Sun. 13.7.69
Into town & St Peters [left] — Vatican Museums etc — all closed on Sunday — to Capitoline Hill — steps, wolves, & museum (mainly old Roman) — then 12 noon to flea market — hot, wandering along — L. to do the bargaining — hat for mum, bag for me, whip for L — feeling happy at great success of Rome visit — back to car at 2 pm — been broken into — 2 suitcases, 2 bags (mum’s and mine), radio, binoculars, Ian’s typewriter — all gone — & my writing paper & addresses — all jewellery & clothes — Police & to station to give statement — while there 5 or more others with same story — lunch in Borghese gardens — Mus. closed — all museums etc. closed after 1 pm Sundays — look at some squares — Barbarini (Triton) — Pantheon — Navona, fountains & paintings — church of  St Agnes — home to camp — … & few remaining possessions.

Mon. 14.7.69
In to see Vatican Museums — till 2 pm — Sistine Chapel full of people (like cattle pen) — Raphael’s rooms — long corridors with Roman busts etc, tapestries, maps of areas of Italy — Library with 1st printed Bibles — & letters etc. from Luther, Raffael, Michaelangelo, Henry VIII, Dante, Galileo etc — room of animals — Laocoon, Apollo & Perseus & Mercury — lunch near Baths of Caracalla, watched 2 “ladies of the profession” at work — cars pulling up all the time — going for rides — out to find insurance office (after going into town to police station to ask for directions) — office closed — into town in Via Nationale to shop — 2 department-type stores, rest all specialized shops — dead tired — home, meal of ravioli at camp — bed.

Tues. 15.7.69
(Mum at camp) — us off early to insurance office — 3 hours of work there — claim amount $844 — will get less than half — drawing pictures to explain articles — “underwear” episode — “mistress” — on way back through town to St Angelo Castle — look at Vatican souvenirs & along Gioncolo home — — afternoon of rest, washing hair, etc.

Wed. 16.7.69

.

Packed up & off to Insurance office to collect money (10,000 x 25 L) — out along Via Aurelia — stop at Cerveteri to look at Etruscan tombs [above] — beaut — mounds, entrances, stone “beds” everywhere — Wheat fields — golden — “houses” of hay — again towns on hilltops everywhere — Lunch at Porto San Stephano — headland — walk along harbour, boats, fishes — (yachts registered in Panama) — on to Pisa — chapel, across bridge to Cathedral, tower & presbytery — beaut! — drove off road (near Pietro Santo) into valley full of marble cutting mills — whole town full of blocks, sheets, tiles of marble — camped at roadside.

.

Thur. 17.7.69
Continued along road (through Apennine Alps — huge semis bringing down immense blocks of marble — flying fox affairs everywhere — huge mountain cuttings — Then through pretty & prosperous wine district (houses with flower gardens!) — along Via Aurelia again — through Genoa — terribly hot — hours trying to find enough shade to park for lunch — on along It. “riviera” — horrible — all belonging to hotels etc — all dilapidated and dirty — rocks for “beaches” — shopping (dress + blouse) at Alassio — camped in river bed near Imperia [river bed was dry, quite gravelly, but there and along banks wonderful wild flowers in great variety]

Fri. 18.7.69

On & across border into France — bought wrong Michelin guide at Menton [at right] — exchanged — along riviera — quite beautiful — great contrast to It. one — beaut. homes, gardens, villas, cleaner, beaches nicer (gravel) & accessible — to Monte Carlo — look at Casino & up to Castle — stop at market below — on along water — Nice, extremely long beach — into Museum — Picasso, paintings, drawings, sculptures, ceramics — beaut & beaut place (Grimaldi Castle — church next door — white & blue water & swallows & pigeons) — on along water through Cannes (so much traffic couldn’t stop) — Juan les Pins etc — sandy beaches — camped on hillside overlooking water near Ste Maxime.

Sat. 19.7.69
Mum to water for wash, Laimons for swim — couple of fishing boats — sun on water — off along coast to Marseilles — as closer country more bare, rocky, scrubby — huge rocky mountains near M. — drive along beach boulevard — (stop first at dept. store — swimmers — always manage shopping about 10 mins before closing) — old harbour — lunch in parking lot reserved for weddings — on to Aix en Prov. Cézanne’s town — exhibit closed — drink at tables outside bar near Sextius fountain — thermal water — people in droves with all kinds of bottles & containers getting water — look at exhibit — great take — bits & pieces — some Utrillo, Renoir & various other lesser ones of Provence — abt 3 Cézannes — drive towards Atelier — Mt. Victoire in distance — off to Arles — huge arena & theatre & look at Cloisters of St Trophime [at left] — long straight road to Arles — flat country — clusters of villages, olives, full of activity — narrow streets etc — on to Nîmes — second Arenas — Maison Carré & out to Pont du Gard — camped near it — animals in the night.

Sun. 20.7.69
Up Rhône valley — to Bollène on autoroute (toll 3 fr) — off & up to Barry — abandoned village (cave dwellings) on hill — view of Donzère canal complex — suspension bridge (& Mistral) at Donzère — med. village & susp. bridge further  — nougat at Montélimar — all cultivat. divided into plots by cypresses & other trees — pretty good wind — into Lyon — to Judy’s address — not home — camp (Frenchman asking “Where are you going?”– told us of camp) — fancy place — reception committee & girls on bikes — hot water aplenty — washing — another try to visit Judy — home, shower, bed.

Mon. 21.7.69
One more try — heading west for Vichy — mountains — wide valley (early Loire) near Feurs — more mountains & fir forests — stop at Thiers (Coutellerie) — cutlery place — look at old streets — bought nut cracker — on to Vichy — full of water-takers, carrying own glass — pm Harts — shopping — Ian to camp & feed (Austra & essay) — then A to camp an grog.

Tues. 22.7.69
5 to 8 at Hotel, picked up Harts & 2 others — to Lycée — 3 hrs — litt. Balzac Père Goriot, intro to “humanisme” (phil) — Industrie in Fr — back to camp for lunch — pm out to pick up Harts — us shopping 3 hours! — then down to restaurant with Harts — on waterside, table outside — beaut meal — 3 bottle wine, 2 Beaujolais (red) on white St. …(?) — entrée tomatoes & potatoes & others & sauce — then grillade (?) — steak & chips — then salad — then cheese, 2 kinds, help yourself — then coffee & sweets — me ice cr., boys pancakes — full & happy after wine to camp to finish wine bottles there — at small table on river bank.

Wed. 23.7.69
Set off — up Puy de Dôme [left] — views, flowers — 1st look at Clermont Ferrand Cathedral gothic (black volcanic stuff) — accident outside — then Notre Dame du Port — romanesque & figures on column tops — on to Issoire, past hill where Vercingétorix fought & beat Romans (Gergovie) — along mts & rivers — feet in water bec. falling asleep — camped in flower paddock before Mende.

Thur. 24.7.69
Bitten by mosies in night — off through Mende to go along Gorges du Tarn — Florac — canyon-like scenery — medieval villages at bottom — Castelbouc (from opposite bank) — ruins of castle (legend) — houses 3/4 in rock — Ste Enimie [at right] — les Détroits (people going down Tarn in “barques”) — Pas de Souci & fallen rocks & legend abt. Devil escaping from Ste Enimie — at junction up into mountains to visit Montpellier le Vieux (strange rock formations, like ruined town) — saw part — (very hot) — top of plateau & gorges all around — some isolated farms — lunch & down & along Jonte Gorges (terraced farms) — off to Aven Armand — fantastic cave of stalactites/mites, hole on top of plateau — few foreigners — many French — then south past area Brambian — large properties belonging to “name”? — up onto plateau — nothing for miles — wheat fields or simply rock fields — odd old town — to Cavalerie (British army base) — camped in hollow, behind rocks in middle of plateau.

Fri. 25.7.69
Off across plateau then down (Pas d’Escalette) — but up again along windy hillside road — & down to Béziers, through Narbonne & Perpignan (streams of tourists returning — 12 miles of almost stationary cars) — across into Spain…

Art exhibition and catalogue, Madona museum, 2017.
The exhibition consisted of works by Erna Bērziņa (Ķikure), and her two daughters, Inese Birstins and Dzidra Mitchell.

NOTE: English translation of Atgriešanās biographical text is at the end of the page.

TO VIEW: book layout finalTo download

NOTE: English translation of the catalogue text is at the end of the page.

---

Rough English translation.

English text:

RETURNING HOME
Erna Berzina/Dzelme/Kikure
drawings and texts

[Please note: Erna’s poems, scattered throughout, have NOT been translated.]

PAGE 2.
The Madona Museum thanks Erna Berzina/Dzelme/Kikure’s daughters, Dzidra Mitchell and Inese Birstins, for their generous gift to the museum – the creative legacy of our district’s artist and author – graphic artworks, written archive, personal items. Daughter, Inese Birstins, has invested a lot of work in creating the content of this publication by selecting E. Berzina/Dzelme/Kikure’s artworks and texts. Designer, Nelson Vigneault, has donated his time and talent for its visual presentation. Project author, Inese Jakobi, thanks everyone involved.

PAGE 3.  
RETURNING HOME is a memorial album for the older generation of Latvians in exile and younger ones in Latvia and elsewhere in the world. It introduces yet another versatile, talented person from our midst. E. Berzina/Dzelme/Kikure’s drawings, sketches and prints, deeply emblematic, depict on the one hand, refugee life through images of the mother, who died in Germany, migrant life through landscapes that are quite different from home, and on the other hand, hopes and dreams, through the growing up of both daughters in an environment so foreign to the author.  

Erna Kikure has already been long known in exile as a writer with 7 short story books, 3 poetry collections, and 2 volumes of The Letters of Kikure and Sarma. In 1991 the author was awarded the Janis Jaunsudrabins Prose Prize (the highest literary honour for Latvians in exile).  In Latvia, in 2006, the Madona Museum and the Laudona district council published a selection of stories and poems: Erna Kikure: That land, dear to me.  

RETURNING HOME – is a return to one’s place of origin, one’s spiritual birthplace, after fighting for survival, battling with oneself against weaknesses, fears and failures of courage. It is the confirmation of one’s strength and weakness, tenacity and perseverance despite the circumstances, but above all, of an unremitting desire to return home, even if only in memories and dreams. 

Inese Jakobi
*****

PAGE 40.
When mum used to go outside somewhere to sketch a landscape, I would go along with her. Once, I was happily skipping ahead of her, singing some song. The narrow path, partly hidden in the grass, led past a small watermill – there were a few of them around there. Mum said: “Watch out that you don’t slip – it’s wet there!” Too late – splash! My feet slid out in different directions and – I landed on my bottom in the puddle! [Inese]

PAGE 75. 
LIFE STORY
Erna Kikure/nee Berzina/married Dzelme
writer/artist-printmaker/pianist 

PAGE 76. I began my life’s journey in my father’s home, Kikuri, in Laudona district, on October 4th, 1906. Kikuri is on the banks of the river Aiviekste, surrounded by meadows and fields, forests and waters. I was the first child in the family, spoiled by my father and mother. Mother taught me to talk with all sorts of rhymes and folk songs. Later, father taught me writing and arithmetic, and all the other school tasks. I did not attend primary school. I was taught at home.

When my father was sent to war, I studied, together with my younger sister Austra, in our neighbour Malta’s family, with Professor [Nicholajs] Malta‘s sister, Veronika, and Mrs. Malta, Agnes.  I successfully started learning piano with Veronika. It has stayed with me all my life. Interruptions during the war and even later did not allow me to realize bigger hopes in this sphere. [Erna]

Photo: Cheese-making in Kikuri on June 22, 1928. Mother, Alvine Berzina, on the left, Erna in the middle. Erna was a member of the Historical Monuments Board’s expedition. Photographer: Janis Students.  

This photonegative is included in the Latvian National Register of UNESCO’s “World Heritage” program, Latvian National Historical Museum section: “Traditional Skills and Lifestyle Documentation at the Monument Board of 1924-1931 Expeditions in Photonegatives”.

PAGE 77.
Photo: “Kikuri” in the summer of 1960.
That is how it is now, but when I look at it, I see a much, much more than what this picture shows. Look, sister, and remember – your childhood passes by here, like a movie reel. [Austra’s photo with explanation on the other side.]

PAGE 78.  Erna’s father, Janis Berzins (1873-1919), former teacher, later Laudona council elder, was shot by the Bolsheviks in March, 1919.  
In January they came to get him. He was out somewhere that day. Mother sent me and my sister to meet him on his way home, to tell him that there were men from the new local council waiting for him – the police. My father was driving with our farmhand. I remember, that I, on a childish impulse, wanted to ask my father not to go home, although mother had not told me to say that. I just was supposed to say that they were waiting for him. Because the farmhand was there, I did not dare to express my small personal thoughts. Maybe he would have listened to them.  
But perhaps it was too late for him to escape somewhere.  
Father was taken to Madona Prison. I think he stayed there for 10 weeks. Then he was taken to Plavinas. On March 26th, father was shot and buried in a common grave with five others, somewhere past Plavinas.  
In the spring, when the Germans came, they were exhumed and buried in the cemetery. Father was missing part of his skull near his temple. The doctor could not tell, if it was the result of a shot at close range or a blow.
On the door jamb of the cellar in which they, the accused, had spent the last day before their sentence was carried out, they found a letter, written in pencil, to us from our father. They cut it out and this thin slab (now broken in the middle) is still with me. The writing is a bit faded, but legible, written with indelible pencil. [Erna] 

PAGE 79. 
The inscription is in old orthography. […]
The same in modern spelling:  
Goodbye dear loved ones! The path from the judgement room to my grave does not bother me, because I have been convicted an innocent. Live your life as you think best, we have to part. I’m indifferent to my own life. I say again goodbye. God be with you, forever. J. Berzins from Laudona’s Kikuri.
Our mother took father’s last words as her lifelong duty – to take care of the children. She gave us a sunny, beautiful, carefree even, and unforgettable childhood and youth. She raised us to be decent people.  
I dare to say – a more beautiful and exemplary girl than my sister was hard to find. She in turn married the district elder and for that was sent to Siberia. [Erna]

Photo: Letter from Janis Berziņs to his wife on a wooden plank. Stukmani (Plavinas),March 1919.

PAGE 80.
Photo (top): In the first row Erna and mother Alvine (1st and 2nd from left). In the second row (4th and 5th from left) the owner of the “Ruki” property in Laudona district, Jekabs Lacis and Erna’s sister Austra, before their marriage.  

Erna completes Birzu secondary school (later renamed Madona Gymnasium) in 1924 with a matriculation certificate.  
I prepared for the examinations with the Malta family and sat for them at Madona Gymnasium [High School]. During the war, the road to Madona was hard. With my younger sister we both froze and pined away in nasty livestock wagons, not knowing when the train would arrive, or what time it would leave. We had to travel home to get our food. Later, in the days of a free Latvia, the time spent at the gymnasium remained one of the most beautiful periods of my life. [Erna]  

Photo (bottom): In the middle, drawing teacher Janis Plase, with students. To the right of Plase, Erna (hands under her chin). Otto Gravitis stands on the right. 

At the high school, Erna had three brilliant teachers, who contributed to the development of her artistic talents in various directions:

PAGE 81. Janis Abolins for Latvian literature (Madona students called him Little Golden Apple [Abolins = little apple]), painter Janis Plase for drawing, and pianist and future piano master at the Latvian Conservatory, Arvids Daugulis, for music.  
Encouraged and prepared by Plase, I registered at the Academy in 1924, and later I studied there in R. Zarrins’ graphic arts studio. What did I gain? I’m sorry to say – at the Academy I did not gain anything especially worthwhile, rather the opposite. Working with Plase, we knew where we were headed, at the Academy we did not. [Erna]  
At the same time, Erna studies the piano at the National Conservatory.

I was in Paris for the first time in 1929. Together with a friend from the Academy, we travelled to Paris on her uncle’s merchant ship. There, my sketching opened my way to my graduate work. [Erna]  
The numerous museums, exhibitions and the very ambience of Paris enthral the artist, everything seems saturated with art. Full of many, new, stimulating ideas, she returns to Riga and in 1932, with her master thesis “Daugava” in etching technique, she graduates from the Academy as a graphic artist/printmaker. [J. Sarma]

PAGE 82.
After graduation, I worked at Ilukste State Gymnasium and Primary School as a drawing and art history teacher [until the spring of 1940]. Ilukste is in an area that is beautiful and that provides wonderful solitude. (These are two things that have often engaged me for long periods of time.)  

Exhibitions?  
I participated in Culture Foundation exhibitions, in almost all of them. The Zemgale exhibition, the Jelgava and Daugavpils exhibitions.  

I took a year off from work. I was in Belgium in 1939 in the early spring (March, April, May). I worked in printmaking. (At the Brussels Royal Academy of Art you could study for free – studio space and professors were available to graduates from some other art academy.) I was in Paris for the first time in 1929, the second time in 1939, after Belgium. What did I get out of it? The museums, of course. But the couple of months spent in Paris impressed me, not only with what went on inside buildings, but also – on the street. Paris, in my perception, is saturated with history, sun, human breath. Anyone can feel at home immediately in Paris and it belongs to everyone. It seems to me that it is impossible to feel painfully lonely in Paris, etc.  

I took part in an ordinary excursion to Finland. Finland also has its own face, full of its own character.
The final year (1940-1941) I worked in Laudona and Saviena elementary schools. [Erna]

Photo (left): Master level students at the graphic art studio of the Latvian Academy of Art in 1932. From the left: Arturs Apinis, Karlis Krauze, Viksne, unknown, Erna Berzina, unknown, Prof. Rihards Zarrins, Elza Druja, Peters Upitis, unknown, Sternbergs, Nikolajs Rikse.  

Photo (right): Erna (middle, scarf on her shoulders) with Ilukste Gymnasium graduating students in May, 1936.   

PAGE 83. 
Photo: The former Saviena Elementary School, where Erna Dzelme worked as drawing teacher in 1941-1942. 1995 photo.

PAGE84.
Then I married and lived in Kikuri, bringing up my daughter. [Erna]  

In March 1942 at Madona Hospital, in premises that now serve the museum for their collections and offices, her daughter, Inese, was born. 

On June 14, 1941, her three-year-younger sister, Austra Lacis, together with her three small children (Zigurds 9, Gunta 5, Dzintra 2 years old) are seized from their Laudona property “Ruki” and deported to the Krasnoyarsk region in Siberia. Father, Jekabs, was not at home that night.  

In the summer of 1944, the Dzelme family (Erna, husband Janis, daughter Inese, and Erna’s mother Alvine) abandon Ķikuri and leave Laudona as refugees, later they board a ship that takes them from Liepaja to Gotenhafen near Danzig (now – Gdynia near Gdansk).  
After time spent in a camp in Sudetenland in 1945, they find refuge for a couple of months in the home of a farm family near Lienz in Austria.  

Then they reach the vicinity of Stuttgart, Germany – first the Sillenbuch refugee camp, later the town of Fellbach. Because they have come from the English zone [of Germany] to the American zone without proper authorization, they are obliged to leave the camp. In Fellbach, they find a private room with a German family.  
In May 1946, a second daughter is born – Dzidra.

Photos: Registration of marriage with Janis Dzelme (1907-1985) in Riga, April 10, 1941, and then in their apartment.

PAGE 85. 
Latvian kindergarten in Fellbach, 1947. Inese is sitting in the middle, white dress, bow in hair, facing forward.

PAGE 86. 
On the 5th of December in 1947 Erna’s mother, Alvine, dies. She is buried in the Fellbach cemetery. 

From Germany we headed to Australia in 1949. That was the best thing that we could do. And I never had to regret that: Australia is a strange, beautiful land and the people are good. Refugees need that. There are fewer things that compare with what has been lost, and if you are not put down by mean people, you can restart and continue your broken life. [Erna]

Photo (top right): Erna and Janis Dzelme, with daughters, ready for passport photos, before leaving Germany. Fellbach, 1949.  

Photos (bottom left): Inese at grandmother Alvine Berzins’ grave in Fellbach in 1969.  Photo (bottom right): Former US Navy ship General Omar Bundy leaves the port of Naples with over 400 European emigrants (more than 25% of them are Latvians) on their way to Australia.

PAGE 87. 
Photo (top left): Transport to the ship in Naples on June 11th, 1949. Erna and the girls are to the left of the man in the white shirt.  

Photo (top right): Refugees lined up, waiting to board ship in Naples, June 11, 1949. Erna in hat, Dzidra (only her bow is visible), and Inese.  
Bagnoli, Naples. The last few steps on European soil before boarding. [Janis Dzelme’s handwritten note on the back of the photo.]  

Photo (bottom): Janis, Erna and Dzidra in white hats. Inese in front of Erna.

PAGE 88.  
They reach Australia on 8th July, 1949.  
The first two years, which are to be served in government specified jobs, the family spends in refugee camps, first a short stay in Bathurst, then in Greta, New South Wales.  
Erna works in the warehouse, where clothing is distributed, later, in the hospital as an aide. She continues to draw, gives piano lessons to children in the camp.

PAGE 89.
Photo (bottom right): Erna in striped dress, third from the right (Inese sitting in front) with Australian Refugee Aid Committee members in Greta. This group organizes an exhibition of her artwork in camp premises in 1951.

PAGE 90. 
In 1952 the Dzelmes buy a farm property near Wyong, about 100 kilometres from Sydney.  
The farm turns out to be poor – on top of a hill, the land is dry, unproductive, the house half-finished, they have to clear and prepare the fields themselves.  
Her husband forbids Erna to waste any time with drawing. She secretly turns to writing, at moments when her husband is away from home, or tired, late at night, when he is already asleep, because she is not allowed to write either.  
They work on their farm – fields where they grow beans and tomatoes for sale, keep chickens and ducks. The day’s rhythm is governed by the needs of the cowshed and farm work, cooking and laundry. The only rare respite is a stolen hour at the old piano. “What depresses me is that I am wasting my life. In order to tolerate my everyday life, it seems I have to give up on the idea that I am a human being, a woman, I have be so dumb that I don’t feel anything,” she writes to Janis Sarma in Melbourne, March 8th, 1956. This elderly and, after his son’s death, very lonely writer is her one and only spiritual support in these difficult years, when there is no other goal in life than to provide basic existence for the family, ensuring the girls the opportunity to get an education. E. Kikure and J. Sarma correspond for many years, at first on business only, then more personally, at times very intensely. Some of these letters have been published in two volumes. [D. Zvirgzdina]

In 1958, to ensure better health care, scholarships for the girls, job opportunities, etc., the Dzelmes, like many other migrants, take out Australian citizenship.  

Photo (bottom left): Near the house, a pile of waste that has to be carefully removed, because it is infested with funnel webs, extremely poisonous spiders, 1952. 

PAGE 91.Photo (bottom left): Cleaning the yard at the new rural property with homemade rakes. At the right, the half-finished house, 1952.  

Photo (bottom right): Later, when the yard is clean, the family cow checks out the daisies.

PAGE92. 
After 18 years in Siberia, sister Austra is back in Latvia. Her children were sent back earlier. Daughter Dzintra says:  
After the end of the war in 1945, we returned to Laudona in September, in a children’s transport train, and were brought up by foster parents, which was not easy for them either, but we were not sent away a second time. We never saw our own father again. He managed to avoid deportation, but his path took him to the West. In Canada I saw his grave, we were not destined to meet again. [Stars, Madona district newspaper, June 15, 2006.]

Photo: After 18 years in Siberia, sister Austra returned to Latvia. Meeting her now adult daughter Gunta, 1960.
My mother died for me. I ought to vindicate her premature departure. She witnessed my life […]. She watched until she could stand it no longer.  
What she said – I have kept in my mind and I try to hold on to it. Although I have still put off the most important part: she said – that my husband should leave, that we must not stay together. The first one to be destroyed would be me, she said, and then the children. The last would be he (my husband). I know that is true, and I have stayed aware of that all these years. I dare not collapse. My children would be next.  

PAGE 93.  

I would have collapsed long ago if it were not for the fact that my mother was the one who went, as it were in my place. I’m holding on. But how long will my strength last? [Erna]  

Erna’s health does not withstand the heavy labour on the poor farm property, nor her spouse’s mental abuse in her home life. She is seriously ill, and the doctor says that, if she does not leave this life, she has no hope of recovery.  
She had hoped to hold out till the younger daughter, Dzidra, completes school – Inese is no longer living at home, she is a student at Sydney University. After hesitating in uncertainty for a long time, encouraged by her daughters, carrying a small suitcase, she walks one and a half kilometres to the bus, then catches the train from Wyong to Sydney.

In Sydney, she spends the night in a cheap room at a travellers’ shelter – she does not have enough money for a hotel. The family of one of Inese’s friends offers her a room in return for help with cleaning the house and doing the cooking.  
Such will now be Erna’s future life for some time in Sydney, Wollongong, Newcastle. Her teacher training is not recognized in Australia and her English language skills are still less than adequate.  
The biggest difficulty will be the constant lack of money. A housekeeper’s wage, when board is included, barely provides pocket money, and does not cover other needs (clothes, dentist, etc.), not to mention transportation, writing paper, hairdresser, etc. 

Photo (bottom): Cultural and Writer Days in Melbourne, Christmas, 1960, visiting the writer Janis Sarma (1884-1883) – Erna’s mentor and literary supporter. From the right: Janis Sarma, writer Ella Kreismane, Erna, E. Kreismane’s daughter Baiba.

PAGE 94. 
Erna is offered a solo exhibition of her drawings and prints at the Latvian House.  
However, there is no opportunity to create new works. She continues to write whenever time and energy allow, signing herself as E. Kikure. Participates in literary evenings.  

Her work begins to appear in the newspaper, The Australian Latvian, as well as in the Australian Latvian Yearbook. In this array of stories and portrayals E. Kikure reveals herself as a narrator with a lyric, delicate, and, at the same time, concrete view of the world and of life. It is expressed in an individual, impressionistic, fresh way. Her themes touch on the phenomena of life in exile, as well as events in her homeland. Starting in 1958, E. Kikure’s first lyric poems appear, but soon they can be read in the anthology of exile poetry, Dzejas un Sejas, and in many diaspora journals (e.g. Jauna Gaita)..

E. Kikure’s story “Our neighbour” was awarded first prize in its prose competition by the jury of the Latvian Press Association of Australia. [from J. Sarma’s afterword in the book, Our Neighbour.]  
In 1962 the Latvian Press Association publishes Erna Kikure’s story collection Our Neighbour as the first in its series of works by Australia’s Latvian authors.  
1963 Inese graduates from Sydney University with a Bachelor of Arts degree, specializing in French language and literature.  
In 1967 Dzidra acquires a Diploma in Art and Teacher’s Certificate from the National College of Art in Newcastle.  

Photo (left): Mother with daughters on April 23, 1963, at Inese’s graduation from Sydney University.

Photo (right): Erna reading her work at her first author’s evening in Sydney, 1961.

PAGE 95.
Photo (top): Three story illustrations (Erna’s own linocuts) in her book Our Neighbour. 

Photo (bottom left): The first book in the series of works by Australia’s Latvian authors: Our Neighbour. Author’s illustrations and cover (linocuts). Published by “Sala” 1962. 
Photo (bottom right): Author, Erna Kikure, at the “christening” of her first book, Our Neighbour, in Sydney, 23rd December, 1962.

PAGE 96.  
In 1968, Inese and husband, Laimons Birstins, travel to Europe, explore it from one end to the other – including Eastern Europe – spend six weeks in Russia, where they meet Erna’s sister, Austra, in Leningrad [St. Petersburg]. Austra tells them about Siberia. This is a deeply emotional experience for Inese.  
After that I cried for a week – about what I was told, but also because she was my first close relative. We had no relatives at all in Australia, and she reminded me so much of my mum – she looked like her! [Inese]

From the fall of 1968, the Birstins spend one year working in Damme, a small town in Lower Saxony, Germany, where Inese teaches English at the Gymnasium (high school).  
One school holidays we drove to Fellbach, we found the house where we lived in 1949. While we were walking around photographing, a gentleman noticed us and came out on the street and asked, if we were looking for something? It turned out that he was the owner. When I explained that I had lived here when I was little, he surprised me, saying, “Oh, yes, I remember your family! At that time I was young and my father was still alive. But wait! We have a package here, that arrived in the mail right after your departure, addressed I believe for your mom. I’ll get it right away!”  
He brought out a cardboard box full of postcards, sent from the printer back then. Mum had ordered a couple of her drawings to be printed in the form of postcards, probably hoping to sell them. It had been stored in the attic – for 20 years! Slightly yellowed, a little decorated with mould. [Inese]

Photo (left): In 1968, Erna’s sister, Austra Lace, arrived unexpectedly in Leningrad to meet Inese and her husband Laimons, who were permitted to travel within Russia but not into Latvia.  
Photo (right): The Birstins’ VW bus in 1968 in front of the house in Fellbach, where the Dzelme family had lived after the war – the three lower windows on the left were their room. Inese is on the right.

PAGE 97.  
Photo (bottom left): After 20 years, in 1968, Inese meets the present owner of the Fellbach home, a teenager back then. They had saved the package addressed to E. Dzelme, which had arrived shortly after her departure for Australia in 1949. In it were three types of postcards reproducing the mother’s drawings, intended for sale.

PAGE 98.  
In 1969, Inese and Laimons pay for Erna’s ticket for a trip to Germany. When the school year in Damme ends, all three set out on their way (with VW bus and tents) across Southern Europe via Austria to Italy, along the Mediterranean to Spain, across to the west coast, then north to Paris. 
From Paris, they fly to Toronto, Canada, to visit Jekabs Lacis, Erna’s sister Austra’s husband, Inese’s godfather. After his family was deported to Siberia, Jekabs managed to come to Canada and, believing that his wife and children were gone, had married a second time.  
Erna returns to Australia, the Birstins remain in Canada, as it turns out – permanently.

PAGE 100.  
Erna lives in Wollongong, sublets rooms in her flat, works as a housekeeper, gives piano lessons, joins a sewing group, sings in a choir, continues writing, meets Latvian writers.
On March 12, 1972, they arrange a Literary Evening for Erna. Sydney Latvian actors read her texts, a choir sings Eizens Freimanis‘ arrangements of her poetry.  

Photo (top left): Erna models her embroidery on a pant suit, created by a colleague, in a fashion show of handcrafts. Sydney, 1971.   

Photo (top right): Members of the Wollongong sewing group participate in an international Craftsmen’s Market. Erna is second from the right, 1970.

PAGE 101:  

In the fall of 1972, Erna travels to be with her youngest daughter Dzidra, who, with husband Clive Mitchell, has been living in England for some years now.  
In September, 1973, the Mitchells’ son is born, Erna’s grandson, Talis.

PAGE 102.  
Erna’s “Kukazina” years begin. She is nicknamed Kukazina [a well-known character in Latvian literature] by Latvian writers in Australia and America – because of her regular travels between both daughters, living a half or a full year with Dzidra, who has returned to Australia, or with Inese in Canada.  
Hello, Modern Kukazina, Are you perhaps thinking of coming this way again? I received your manuscript as well as two separate stories. Love and regards, Nina Luce [Critic, Australia]  
Occasionally some sketches appear in Erna’s diaries.

Photo (bottom left): Nina Luce (critic), Erna Kikure, Elga Rodze-Kisele (poet Elga Leja), at Sydney Latvian House, following the publication of the book The Letters of Kikure and Sarma in 1981.

PAGE 104.  
In 1984, Erna switches to living permanently with Inese in Canada – first in Banff, where Inese heads the Textile Department at the International Art Centre. There, Erna enjoys the mountains, art, ballet, theatre performances, but especially music. With free tickets supplied by her daughter, Erna can attend concerts and even rehearsals practically every day.

Photo (top left): Erna has her own bee colony in British Colombia, Canada, 1976.  

Photo (bottom): Erna Kikure’s Author’s Evening in Sydney on March 30, 1980. Participants from the left: Elga Leja, Hilda Dukure, Vaira Zemite, Spodris Klauverts, Erna Kikure, Lija Gailite, Zeltite Nice.

PAGE 105.  
In 1985, they move to Montreal, where Inese lectures in Textiles at Concordia University.

PAGE 106.  
In June 1987, Erna participates in Writers’ Week in Kalamazoo, USA.  
In 1988, Inese begins to publish Erna’s books in small editions.  

Photo (top left): Erna’s poetry book Artava, 1988. Reproduction of Dzidra’s painting on the cover.  

Photo (top right): Erna’s book of short stories, 1993. On the cover, one of Inese’s textile works. (Madona Museum collection)   

PAGE 107.  
Photo (top right): Autumn in Canada. Inese and Erna’s apartment in Montreal was on Maple Street (rue des Erables)!

PAGE 108.  
In February 1989, news comes that her sister, Austra, died in January. The recent letter, that Erna had written to her sister, had arrived in Latvia – the day after her sister’s death.
1989, March 2. Greetings Kukazina! Pardon me for calling you that, but I heard others do it during Writers’ Week in Kalamazoo, because you apparently travel like Kukazina, from one daughter to the other. Only your travels are further than Kukazina’s – from Canada to Australia. […]  
It would be good to see you at LARA’s RN [Writers’ Week] Los Angeles from June 23rd to 30th. It leads in to the USA West Coast Song Festival, which will take place at Long Beach, CA, from June 31 until July 5. […]
I will say – see you at the RN and the song festivities in sunny California and, once again, thank you for ‘Artava’! Karlis Zvejnieks [LARA’s – Latvian Writers’ Association President]
Erna accepts the invitation and travels to the Writers’ Week in Los Angeles.  

Photo: Writers’ Week in Los Angeles, 23-30, June 1989. From the left: Margarita Biezaite, Roberts Muks, Skaidrite Rubene (partly hidden), Biruta Zvejniece, Karlis Zvejnieks, Maris Caklais, Erna Kikure (with coat over her arm), Velta Saulite, Elza Reinberga, Mara Zalite, Alberts Bels, Dagmara Vallena, Janis Gorsvans.

PAGE 109.  
In the fall of 1989, Erna once more has to follow her daughter’s job to Calgary, where Inese buys a house.

PAGE 110.  
In the fall, Erna receives the Janis Jaunsudrabins Prose Award – the most important prize for literature, given biennially to an author in exile.  
Greetings Kukuzina! Congratulations! This year the Janis Jaunsudrabins Award Evaluation Committee (Nora Kula, Gunars Salins, Juris Silenieks) decided unanimously to give the prize to you! So you now join the group of prominent recipients, which includes Ilze Skipsna, Margarita Kovalevska, Astride Ivaska, Benita Veisberga, Laima Kalnina, Aina Zemdega, Indra Gubina, Janis Klidzejs, Arturs Baumanis, Andrejs Irbe and others.

The jurors write:
NORA KULA: When one reads Kikure’s prose, one gets the feeling, as if one were spending time in a gallery filled with small, seemingly fragile, almost evanescent impressions. However, they do not fade, rather, they become engraved in the reader’s memory.  
GUNARS SALINS: With her three books of recent years Erna Kikure, it seems, has opened for us not only her home, but also all her cabinets and chests, family albums, reams of poetry, sketchbooks, memoirs of her youth, her most recent stories, pages of her refugee and exile chronicles, reflections about life, on art, love – about everything. And everything is really interesting, very meaningful.
And truly her own.  
PROF. JURIS SILENIEKS: In Kikure’s prose, form is welded to thought. Her style is controlled, often spare, but not without lyrical undertones. Her descriptions of nature are interwoven with meaningful thinking. And, even though her themes, in general, are everyday situations, the author’s watchful eye sees through banality and, with somewhat ironic or tragic observation, finds the unchanging qualities of human existence, which are judged by many to be the domain of classical literature.  

May Erna Kikure’s wisdom and writings, accumulated in the ebb of life, delight for a long time to come – both old and young! Janis Jaunsudrabins’ Prose Award chairman, Karlis Zvejnieks.

PAGE 112.  
In February Erna leaves for the last time for Australia – to say goodbye to Latvian writers and artists.

1992, May 7th.
Dear Kukazina!
I hope you’re happily back from Australia. Your manuscript [the three books that were awarded the J. Jaunsudrabins Prize, collected into one volume Majas un Celi] is at the moment being assembled and corrected by Astra Moora – LARA’s typesetter. We expect the book to come out later this summer, together with Klara Zale’s poems.
Greetings to you! Karlis Zvejnieks

Producer Karlis Pamse creates a theatre scenario from Erna Kikure’s letters to Janis Sarma and themes form J. Sarma’s novel “Game without rules”. It is performed at the National Theatre by actress Mara Zemdega and K. Pamse himself. The Riga Musical and Poetical Theatre’s premiere of “… and the road goes on forever” takes place in the concert hall “Ave Sol!” on September 16, 1991. It is then played on several stages in Latvia, including Madona, and also shown on Latvia Television.  

March 1993 Erna Kikure suffers a stroke, but gradually recovers most of her movement, continues writing (but not drawing) and plays with her right hand, since her left is more affected. Her handwriting gradually worsens, her sight and hearing begin to fail.   
To help her read and play, Inese makes magnified copies of sheet music, pages of books, and letters received.  Right up to her final years, she continues to be interested in the whole world, in all that is going on.  
Dzidra comes and spends a couple of months with her every summer.

Photo (bottom right): Karlis Pamse and Mara Zemdega, on stage in Latvia, in a production of “… and the road goes on forever”.   

PAGE 113.  
At the piano in 1999 in Calgary. This piano has travelled with her everywhere, all the way from Australia.

PAGE 114.  
After Latvia regains its independence, when the opportunity to recover her “Ķikuri” property arises, Erna writes a letter to the Laudona Council. She dreams of rebuilding her home (it was burnt down, only the walls of the barn are left); building a colony there for writers and artists, similar to what she saw in Banff, a place to work and renew one’s creative forces, relax, find inspiration on the beautiful banks of the Aiviekste. 

It was too late. She did not have enough strength left, time had marched on too far. In 1995, when “Ķikuri” was returned to her, Erna was not able to be there when her daughters travelled to Latvia to receive the deeds to the property.

Photo (top): 1995 Dzidra sits on the remains of the Ķikuri home’s foundations, 1995.   

PAGE 115.
Photo (bottom): Dzidra, Inese and Laudona Council Deputy Chairman, Ruta Vizane, at the handing over of the Ķikuri property documents, in the Council’s premises, in May, 1995. 

PAGE 118. Erna died on New Year’s Day, 2003.
Writer returns to her native Laudona.The first Saturday of October greets us with gray mist and silent calm. The sun emerges out of Aiviekste’s fog, yellow leaves fall. Writer, artist musician, farmer – Erna Dzelme, born Berzina, or Erna Kikure, has returned to her birthplace. Gradually, former and current Laudonites arrive at the Laudona Cemetery Chapel – daughter Inese Birstins from Canada and Dzidra Mitchell from Australia, former neighbours and relatives – the Birnitis and Bleiva families, rural municipality representatives, a mixed musical ensemble and students, Madona Museum staff. You can hear the sound of quiet songs and fragments from the writer’s works, greetings have been sent by poet Andrejs Eglitis and producer Karlis Pamse. Flowers lie on the grave. In the municipality’s Culture Hall, during the memorial ceremony an hour later, actress Mara Zemdega reads fragments from Erna Kikure’s correspondence with writer Janis Sarma, theatre producer Edgars Kramins and writer Laima Muktupavela share their impressions. On a table nearby are the author’s books, needleworked items and some memorabilia. She would have wanted to talk to everyone gathered here. Latvia – Germany – Australia – Canada – Latvia. The circle is closed, but in the centre remain her works – art prints, stories, drawings, poetry, memories. Riches that Laudona’s younger generation will now need to spread further – to tell the whole of Latvia about one more outstanding personality, about her contribution to Latvian culture. [Laima Gara, Stars, 18.10.2005]

Photo (bottom): Writer Laima Muktupavela wonders: “How many people are buried here? It looks like three.”

PAGE 119.
Last Saturday, I was present at a beautiful, sad moment. It was the funeral of poet, Erna Kikure, who died in Canada. […] On the poet’s gravestone was this inscription: Erna Kikure, poet, Erna Dzelme, nee Berzina. How many people, then, were buried here? It looked like three. Berzina was a painter, a teacher. Dzelme was a housewife, married to a farmer exiled to Australia. The third was the poet who, to escape from spiritual loneliness, wrote verse. Erna Kikure’s and writer Janis Sarma’s correspondence has been collected in the book The Letters of Kikure and Sarma. The book has been recognized as a valuable part of our cultural heritage. [Laima Muktupavela, Diena, 13.10.2005]

Photo (top): Erna Dzelme, nee Berzina, 4.10.1906. – 1.1.2003. “Do not go gentle into that good night. Rage, rage against the dying of the light.” Dylan Thomas [Erna’s favourite poet]  

Photo (bottom left, above): Actress Mara Zemdega says: “I have the impression, as if I had come to my own funeral!” explaining how closely she had identified with the role of Erna that she played in the performance of “… and the road goes on forever”.

Photo (bottom left, below): Theatre producer, Edgars Kramins, speaking at the memorial in Laudona municipality’s Cultural Hall.  

Photo (bottom centre): Madona Museum staff member, Dace Zvirgzdina, talks about Erna’s memorabilia, donated to the museum’s collection.  

Photo (bottom right): Erna’s grave, next to her father’s grave. In the background, Erna’s goddaughter, Biruta Birnite, with husband Janis.

PAGE 121.
She has always been on a road, on a bridge – not only between the two banks of a river, but between music and fine art, between the necessity to work physically and the desire to work with literature, between daughters in Canada and Australia, between her native language and English. We will only be able to consider her homecoming finally complete, when her works are published here in her homeland. [D. Zvirgzdina]

PAGE 122.
[List of books by Erna]
Documentary perspective, essay by Nelson Vigneault [in English.]

1996.gada jūnijā

Mīļā Ķikures kundze!

Gaidām visi Jūsu jauno grāmatu.

Ar sveicieniem
Maija Meirāne

—————————

15. aug. 96.

Cien. rakstniece – Ķikures kundze!

Liels paldies Jums par jauno grāmatu – Mājas un ceļi. Laba daļa no tām jau ir izsūtīta lasītājiem. Arī Jums emu nosūtījusi 20 eksemplārus no paredzētiem autora 60 eksemplāriem.

Griežos pie Jums ar jautājumu, vai Jūs gribiet, lai tos 40 eksemplārus Jums visus nosūtu, vai varbūt Jums būtu ērtāki, ja Jūs man atsūtītu adreses, kam gribētu dāvināt savu grāmatu un es tās varētu izsūtīt uz attiecīgām adresēm. Lūdzu dariet man savas domas zināmas.

Cienījamā rakstniece, nemaz nezināju, ka Jūsu dzimtā puse Ļaudonas Ķikuri ir ļoti tuvu manai un manu vecāku izcelsmes vietai.

Mans tēvs Kārlis Krauze nāk no Kalsnavas – Misēniem, kur arī es esmu dzimusi. Mana māmiņa Anna (Smiltiņa) Krauze nāk no Mārcienas Rubeņiem. Žēl, ka viņi abi ir jau Dieva mierā un atminos, ka mans tēvs runāja pa pirmā pasaules kaŗa gaitām, bieži viņš pieminēja Upesleju. Priekšvārdu esmu piemirsusi. Tētiņu iesauca armijā tūlīt jau 1914.g. kad sākās kaŗš. Tāpat tēvs ar māti runāja par Jaundzumiem. Kad tik manai mammai tur nebija kāda tālāka radniecība. Tā pat par Cūkas kroga pārceltuvi Aiviekstei. Viņi runāja arī par Aronas kalna zaļumballēm, kur jaunībā gājuši priecāties. Par Mežsētu Apšu-riņķī un arī citām vietām.

1994.g. biju tur aizbraukusi. Izstaigāju Kalsnavas baznīcas drupas. Tur mani vecāki 1923.g. tika salaulāti un es 1927.g. nokristīta. Bēdīgi skatīt to izpostīto un neapkopto Latvijas stūrīti.

1927.g. mani vecāki pārcēlās uz Zemgali – Bauskas apkārtni. To pusi es labāki atminos, jo biju 1944.g. jaunava.

Mīļā rakstniece, piedodiet man, ka es Jūs apgrūtinu ar savām personīgām atmiņām.

Patiesā cieņā
Herta Lorence
t ****

—————————————————————————

[Card with bird painting ‘Fugl III’ by ‘Mette Woll – 92’. Info on back:
‘Overskuddet gar til
Adopsjonsforums hjelpearbeid.’ – in Norwegian]
1996.g. 24.sept.

Mīļā Ķikures kundze!

Vispirms – vēlu Jums daudz saules un prieka Jūsu brīnišķīgajā apaļā dzimšanas dienā, kas jau tepat, jau drīz būs klāt! Ja mēs dzīvotu tuvāk, pie Jums bariņos nāktu ‘larieši’! Tas ir liels notikums un es ceru, ka to skaisti atzīmēsit savas ģimenes vidū.

Man ļoti iepriecināja abas Jūsu grāmatas. Par LaRAs apgādā izdoto biju jau dzirdējusi no Noras Kūlas. Tad nu neaizmirstiet to nosūtīt nākošā gada PBLA balvas vērtētājiem. Adrese kur un kam sūtīt jau būs LAIKA avīzē.

Ļoti vēlos un ceru, ka neliegsiet savu atļauju ievietot divus stāstiņus LaRAs LAPĀ no krājuma ‘Būs skaista diena’. Man ļoti patika visa grāmata, arī mākslinieciskā apdare! Vēl īsti nezinu, kurus no šiem izvēlēsimies, bet tie varētu būt 1. Mežs (62 lp.) 2. Pie jūras (3 lp.) vai 3. Kas tie koki? (86 lp.)

Jūs rakstiet gaišu, meditatīvu prozu, pat ja tematika ir nopietna vai skumja. Vai esiet kaut ko no saviem rakstiem jau sūtījusi uz Latviju? Jums ir gleznotājas (grafiķes) asās acis, un tēlojumiem daudzplākšņaina, emocionāla uzbūve.

Vai drīkstu izlūgties 5 eks. No ‘Skaistas dienas’ pārdošanai mūsu pilsētas latv. Ziemsvētku tirdziņam? Galvoju, ka šīs grāmatas izpirks!

Visu mīļu un labu
Jums vēlot
Maija Meirāne (Šlesere)

————————————————————

1996.g. 12. nov.

Mīļā Ķikures kundze!

Vai drīkstu nākošajā LaRAs LAPĀ ievietot kādu no Jūsu isstāstiem, no krājuma Būs skaista diena? Es Jums pagājušā vēstulē nosūtīju sarakstu ar izvēlēm.

Mīļi lūdzu, Jūsu atbildi.

Paldies par atsūtītam grāmatām. Tās būs pārdošanai Ziemsvētku laikā, kopā ar LaRAs grāmatām.

Ar gaišu sveicienu,
Maija Šlesere

———————————————————–

[Happy Holidays card]         
1996.g. XII

Mīļā Ķikures kundze!

Bostonas trimdas draudzes Ziemsvētku tirdziņā pārdevu visas (5) Jūsu grāmatas. Pievienoju čeku par $70.

Grāmata ir tik jauka ar tik labu apdari, ka to ir prieks lasīt un apbrīnot!

Rakstiet un stāstiet vēl, ja ne citādi, tad ar skaņu ierakstu starpniecību, ko tad pēc tam var kāds pārrakstīt.

Lai labi veicas!
Lai Jums un ģimenes locekļiem labs un svētības pilns Jaunais gads! Turieties!
Maija Šlesere

———————————————————

[‘Rainbow over the Potala Palace, Lhasa, Tibet.’ postcard]
1998.g.

Mīļā Ķikures kundze!

Sirsnīgs paldies Jums par atļauju iespiest stāstu. Ceru, ka būsiet apmierināta. Ja vēlaties papildus eksemplārus, lūdzu sakiet.

Vēlu Jums jauku vasariņu – bez lietus plūdiem (kā tas ir šajā pusē, kur pagrabi pieplūduši kā ezeri).

Jā – un prieka pilnus Jāņus!
Mīļi,
Maija Meirāne

———————————————————

LaRAs LAPA                                                                                                                [no date]
Latviešu rakstnieku apvienības izdevums

Ļoti cienījamai Ernai Dzelmei-Ķikurei

Šī vēstule ir patiesībā žurnālā neievietotā redaktores sleja.

Pēdējā laikā man ir daudz bijis jādomā par to, ka mēs stāvam slīdošās smiltīs. Vēl dzied putni, un kopā sanākuši, arī mēs vēl vīterojam. Bet tas notiek tik reti.

Tāda kopā sanākšana uzlādē, atņem rūgtumu. Kad esam vieni, apziņa par mūsu marasmu klaudzina pie sienam, atņem spēku un tad mēs kļūstam skumji.

Kas tiks ar mūsu rakstiem? Nāks laiks, kad tos būs, gribot negribot, jāpārsijā pēc mūsu aiziešanas. Un par spīti visām tām smiltīm, vēl vēl mēs dziedam, vēl no diasporas latviešu rakstnieka sagaida, lai tas būtu gan logs, gan spogulis. Mēs nevēlamies rakstīt tikai katrs savai atvilktnei, vai mazbērnam (svešā valodā), bet gan abām Latvijām. Tai īstajai un vienīgai, un otrai – kuŗā mēs bijām izkaisīti, bet nekad neesam bijuši brīvprātīgi emigranti.

Mēs rakstām, lai vārdi atgrieztos, pārnāktu mājās.
Maija Meirāne

_________________________

[‘Rīga’ postcard]
2000.g. janv.

Mīļā Ķikures kundze!

Sūtu Jums labdienas un spēka vēlējumus šajā tūkstošgadē!

Visu gaišu,
Maija Meirāne

————————————–

[Xmas card: Wishing you all the joys of the season]
2000g. decembrī

Mīļā Inese un Erna Ķikure!

Sūtu Jums abām sirsnīgus sveicienus Ziemassvētkos! Man pašai žēl, ka nav LaRAs LAPAs ko sūtīt; esmu šo projektu pārtraukusi. Tomēr negribas zaudēt gaišo saskari ar mūsu mīļajiem rakstītājiem. Jācer, ka KAROGA jaunais redaktors Māris Čaklais neaizmirsīs trimdas rakstnieku saimi, kā tas bijis līdz šim.

Visu labāko vēlot arī Jaunajā gadā,
Maija Meirāne-Šlesere
…..
Manas zemes uzrautie mīļie pleci saredzami tikai uz kartes bet es pieveru acis un tur viņi ir pleci tur ir zeme tur ir ….         Māris Čaklais        ‘Blūzs alejas galā’

---

Maija Meirāne 1934

Maija Meirāne (dzim. 1934) – dzejniece, skolotāja un grafiķe. Dzimusi Rīgā skolotāju ģimenē. 1944. gada rudenī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Beigusi Lībekas nometnes latviešu pamatskolu, uzsākusi mācības Neištates latviešu ģimnāzijā, taču 1949. gadā izceļojusi uz ASV. Beigusi Baltimoras ģimnāziju (1954), Merilendas Mākslas institūtu (1958) mākslas dizaina specialitātē, paralēli studējusi valodas Džona Hopkinsa universitātē. 1966. gadā ieguvis grādu grafikā un mākslas pedagoģijā Rodailendas Dizaina institūtā.
Pirmās literārās publikācijas kopš 1960. gada. Divu dzejas krājumu – “Dūmistaba” (1988) un “Naktsvēstules” (2002). Kopš 1966. gada piedalās mākslas izstādēs.

18.  5. 1992

MĪĻĀ ĶIKURES KUNDZE!

Jo sirsnīgs paldies par skaisto CEĻA AKMEŅU RAKSTS grāmatu! Silta un sirsnīga!

Man bija prieks, ka varēju Jūs un Dzidru izvadāt skaistajā sestdienas pēcpusdienā uz Dunājiem. Un prieks lasīt Jūsu darbus gan klusumā, pie sevis, vai arī skaļi, to citiem dzirdot.

Teātrī ņemos ar Alana Aykborna komēdiju Relatively speaking. Ar to būs jābrauc uz Adelaidi, teātru festivālā.

Jūsu pusē sniegs jau nokusis, sāk bērziņi dzīt pirmās lapiņas, Pavasars, pavasars!

Jums daudz prieka un labas veselības vēlējumi!
Pateicībā
Jūsu Kārlis G.
Redfern, NSW 2016 Australia

—————————–

23. sept. 1993.

Mīļā Ķikures kundze!

Gan ar lielu novēlošanos, bet tomēr sirsnīgs, sirsnīgs paldies par skaisto ‘Būs skaista diena’. Lasīju silto grāmatu ar atstarpēm, tāpēc arī pateicība novēlojusies. Vienmēr jau kaut kas gadās ar teātri. Bija jābrauc ar SANDRU uz Melburnas festivālu. Tad Kafejnīcas dāmām Vāveres ludziņa Tāda savāda lieta. Un tagad jau jāplāno izrāde nākošajam gadam.

Paldies vēlreiz par apmīļoto, jauko grāmatu BŪS SKAISTA DIENA.
Gan jau tiksimies skaistajā Sidnejā!
Uz redzēšanos!
Sirsnībā!
Jūsu Kārlis G.

[picture of Sydney Opera House and Harbour Bridge at bottom of notepaper]

——————

Ritums September 2023 (SLB)
Kārlim Gulbergam 100

Kārlis Gulbergs iebrauca Sidnejā Austrālijā 1950. gadā. 1951. g. viņš ir viens no Sidnejas latviešu teātra SLT dibinātājiem.
Sidnejas latviešu biedrības SLB goda biedrs. Ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs.
Kārlim Gulbergam 8. septembrī piepildīsies 100 gadu.
Sirsnībā,
Gundega Zariņa

——————-

Laikrakstam „Latvietis“
Kārlim Gulbergam – 100 Atzīmēšana Sidnejā

,,Ne jau gadi dzīves vērtības mērs, bet radošais darbs, kas sniegts, kas veikts…“ (GZ)

100 gadu jubilārs Kārlis Gulbergs uzskata, ka viņa daudzie gadi nav viņa nopelns, bet viņa darbi un veikumi gan. Par tiem var izlasīt jau iepriekšējos laikraksta „Latvietis“ numuros. Tādā noskaņā Kārlis nevēlējās nekādu sarīkojumu atzīmēt savus 100 gadus, bet mierīgi tanī piektdienā, š.g. 8. septembrī, vadīties pēc apstākļiem. Vai nu, ja ir patīkams laiks, aizbraukt ar taksīti uz netālo Sidnejas ostu un pavadīt laiku viņa iemīļotā Operas Nama apkārtnē, iedzert kafiju Guylian kafejnīca un piekost kādu gardu kūku, vai pakavēties atmiņās savā arī iemīļotā mazā dzīvoklītī, kur jau ir pavadījis pēdējos pāri par sešdesmit gadus. Laiks no rīta bija auksts, lietains un brāzmains, tātad izšķirties – ko darīt, bija pats par sevi saprotams. Sarunājām pa dienu, ka apciemošu viņu pievakarē. Kad ierados viņa dzīvoklī, man sagaidīja skaists saulriets, jo starplaikā laiks bija noskaidrojies līdz nepazīšanai, un atklājās skats uz tāltālajiem Zilajiem kalniem Sidnejas rietumos.

Uz virtuves galda jau bija ,,sastādītas“ saņemto puķu klāsts, pie kura pievienoju miera lilijas stādu kā ilgstošu dāvanu no Sidnejas Daugavas vanagiem. Jau trešdien, ierodoties vietējā Waterloo Coles veikalā, kur iepērkas katru nedēļu, Kārli pārsteidza pazīstamā apkalpotāja ierēdne Mel ar puķu kastīti un kartiņu no veikala vadības un darbiniekiem. Varētu teikt svētku svinības tad sākās. Kā starpniekam man bija uzdots pasniegt nozīmīgākos apsveikumus uz rokas.

Kā ilggadējs Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas biedrs (57 gadus) un Januma Balvas ieguvējs (1982. g.), Kārlis daudz atbalstīja nodaļas sarīkojumus ar savām saistošajām deklamācijām. Nodevu Kārlim pateicības rakstu un apsveikumu no Daugavas Vanagu centrālās valdes priekšnieka Aivara Sinkas Latvijā, par ko viņš ļoti priecājās. Caur laipnām rokām man arī bija tas gods kā pārsteigumu pasniegt skaistu apsveikumu no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, kas Kārli aizkustināja līdz asarām… Kā jau varēja sagaidīt, laiku pa laikam telefona apsveikumi arī tika pieteikti, ne tikai vietējie, bet no Latvijas un pat Japānas, kur Kārlim ir daudz draugu, jo ir īpaši iemīlējis Japānas kultūru un dzīves veidu un uzskatus, ko izbaudījis vairākos apciemojumos Japānā.

Pēc vairākām kopā pavadītajām stundām apsēdāmies pie krūzes kafijas un Sidnejas Latvieša teātra sagādātās izcilās tortes. Palika tikai atvadīties vēlā vakarā no vēl arvien modrā un dzīvespriecīgā jubilāri ar īpaši latvisko Vesels! Laimīgs! Bet ne tik vēlu, ka varētu nokavēt SBS Japāņu ziņas.

Protams, kopš tā vakara svinības vēl turpinās, jo nerimst vēl ziedu veltes un rakstiski apsveikumi no draugiem un pateicīgiem teātra darbiniekiem un apmeklētājiem.

Gundega Zariņa

---

Kārlim Gulbergam 100!

Mēs satikāmies Sidnejas Latviešu biedrības pamatskolas ziedu laikos— 1970s gados – kad skolā mācījās ap 150 skolēnu. Toreiz skola, Lidijas Buduls vadībā, nolēma iepazīstināt skolēnus ar teātra mākslu. „Uzlabos valodu un stiprinās latvisko apziņu”, mēs lēsām. Padomā bija iestudēt un uzvest katru gadu pa ludziņai. Lai nodomu sekmētu, nolēma pieaicināt pieredzējušo aktieri un režisoru Kārli Gulbergu.

Tai laikā es jau darbojos skoliņā kā ticības mācības skolotāja. Varbūt tādēļ, ka mani domāja svabadāku par citiem, mani nozīmēja Kārlim par palīdzi.

Kad aktieri bija izraudzīti, lomas sadalītas, teksti kaut cik apgūti, varēja sākties mēģinājumi. Mēģinājumu laikā Kārlis katru sestdienu mēroja tālo ceļu uz skolu.
Te vienu brīdi Kārlim ienāca prātā, ka pie ludziņas vajadzētu mūziku. Jā, bet kādu? Un kur to ņemt?
Ja nav, tad jārada pašiem! Bet, kas tad to veiks?
Nu, Reinfeld kundze! Ar to lieta bija nokārtota.

Tā es kļuvu par līdzdarbinieci šo gadskārtējo ludziņu izveidē. Rakstīju mazas dziesmiņas, vārdus un melodijas, ko bērniem viegli apgūt gan kā solo ārijas, gan kā kopdziesmas visam ansamblim. Tā gadu gaitā mums radās virkne mazu mūzikļu. Vēl tagad, acis pieverot, redzu ņipro Meža ežuli (Eža kažociņš –Vilis Plūdons) stājamies priekšā saviem likteņa izraudzītajiem audžu vecākiem:

Esmu mazs, augšu liels 
Meža malas ežulis. 
Niķu maz, stiķu daudz 
Meža malas ežulim. 
Nāciet abi, skatiet labi, 
Gribu jums par dēlu būt. 
Nespriediet no cepures – 
Meža malas ežuli. 

Nu tā. Ludziņas pieder pagātnei, bet kas palicis nerūsošā atmiņā no šiem skaistajiem plaukuma gadiem ir Kārļa pieeja pie bērniem. Kārlis mācēja izvilināt to labāko no katra draiskuļa: te ar mazu uzslavu, te ar iedrošinājumu. Nekad ar draudu vai bargu vārdu. No malas, ar prieku vēroju piepildāmies veco patiesību: ar labu tālāk tikt nekā ar ļaunu.

Kad mūsu kopējās skolas gaitas izbeidzās, mūsu draudzība pārsviedās uz apkārtējo mūzikas dzīvi – koncertiem Latviešu namā un Sidnejas operā. Pārrunājām dzirdēto. Salīdzinājām iespaidus. Abi ļoti cienījām Sidnejas latviešu vīru kori.

Ar kādu gan sajūsmu mēs gaidījām diriģentu Marisu Jansonu ar Karalisko Koncertgebov (Royal Concertgebouw) orķestri ierodamies Sidnejā, 2013. gada novembrī! Kārlis pazina Jansonu dzimtu jau no brīvvalsts laikiem. Toreiz pazīšanās bijusi ar Maestro Arvīdu (tēvu); tagad ar dēlu, Maestro Marisu. Draugi sarakstījās un sazvanījās. Tā, ar Kārļa starpniecību arī mēs ar vīru Juri tikām pie iepazīšanās ar Maestro Marisu diriģenta ģērbtuvē.

Atmiņas gaist, kā tām ir jāgaist. Taču vēl aizvien paliek draudzības iemīta taka. Paldies par to, Kārli! Daudz baltu dieniņu, mīļais draugs!
Lauma Reinfelde

——————-

Laikraksts LATVIETIS
Nr. 763, 2023. gada 6. septembrī

Kārlim Gulbergam 100
Sidnejas Latviešu teātra stūrakmens

Kārlis Gulbergs Sidnejā pazīstams kā Sidnejas Latviešu teātra (SLT) stūrakmens. Bijis klāt jau pie teātra dibināšanas 1950. gadā un kopš tā laika darbojies gan kā aktieris, gan režisors līdz 2014. gadam, bet dažādos Sidnejas latviešu sarīkojumos lasījis stāstus un dzejoļus vēl līdz 2019. gadam.

Dzimis Rīgā, 1923. gada 8. septembrī. Kārlis tur arī iepazinies ar teātri un viņam visu mūžu mīļo operu. Tomēr pirmo lomu – Kārlēnu Skroderdienās Silmačos viņš spēlējis tikai 1946. gadā Mēmmingenē, Vācijā. Sekojušas vairākas lomas dažādos nometņu teātros, gan arī aktīva darbošanās jaunatnes pulciņos, kur mācījis tautasdziesmas un tautas dejas.

Kārlis jau sen sapratis, ka, lai nodrošinātu nākotni, ir jāstrādā ar jaunatni. Jau 1955. gadā viņš SLT vadīja savu pirmo režiju – E. Skujinieka bērniem domāto ludziņu Robinsons. 1967. gadā viņš šo lugu atkal iestudēja, šoreiz ar tikpat kā tikai padsmitnieku ansambli. Ja agrāk SLT iestudēja lugas ar jauniem aktieriem, kuriem bija vismaz kādi 30 gadi, tad 1960. gadu vidū Kārlis sāka SLT piesaistīt padsmitniekus tūlīt pēc Sidnejas latviešu vidusskolas beigšanas. Par 1968. gadā SLT jaunatnes ansambļa iestudēto B. Lāces Jaunais Varonis, Kārlis Freimanis rakstīja: „Režisora darbs ir ārkārtīgi grūts – jaunie aktieri vēl cīnās ar valodas grūtībām. Jaunieši bija daudz strādājuši ar savu izrunu.“ Turpat tālāk Freimanis saka, ka režisors piebilstu: „Mums jādomā par to, lai Latvijas brīvības ideja neizzustu ar mums, bet būtu dzīva vēl trešajā un tālākajās paaudzēs.“1

Neņemos nemaz mēģināt saskaitīt visas tās izrādes, visus tos SLT Literārās sekcijas lasījumus, kur Kārlis Gulbergs man ir mācījis, stāstījis un rādījis, kā lomu, skatu, vai teikumu padarīt patiesu, kā to teikumu vai vārdu izrunāt un ko uzsvērt. Netrūka arī izrunas un dikcijas vingrinājumu, lai skatītājs pēdējā rindā visu var sadzirdēt un saprast.

Freimanis par viņa režijas principiem rakstījis: „K. Gulbergs sāk ar psiholoģisko situāciju: Šis stāvoklis izsauc šādas pārmaiņas, šis teikums izsauc šādu reakciju. Režisors uzsver jūtu aspektu, aktierim ir jābūt patiesam, lai viņš lomu atdotu… Psiholoģisko situāciju Gulbergs izpētī visos sīkumos un tad to izskaidro aktieriem. Katrai situācijai un visai izrādei ir savs ritms, kas jāiztur. Tā kā kustības ir aktieru izteiksmes līdzeklis – arī tās ir jākontrolē, reizēm pat režisoram jāparāda, kā spēlēt.“2 Skatuves telpa ir jāizmanto, jāpiepilda, jāzin, ko darīt ar rokām un kājām, bet nekādā ziņā „nelien aiz mēbelēm!!!“

Ja paskatāmies Sidnejas Latviešu teātra 1950.-2006. gadu vēstures grāmatā Spārnotie gadi, tad redzam, cik radošs ir bijis Kārlis Gulbergs – vadījis turpat kā 90 režijas; četras, piecas vai pat sešas vienā gadā, un nospēlētas vairāk nekā simts lomu. Viņa pieeja visiem, vai pieredzējušajiem aktieriem vai iesācējiem, vienmēr ir bijusi tāda pati – varbūt gan mazliet iecietīgāka pret jaunajiem, tomēr nekāda slaistīšanās netika pieļauta ne no vieniem, nedz otriem.

Tas, ka Sidnejā vēl pastāv latviešu teātris lielā mērā ir Kārļa Gulberga nopelns. Tikpat kā visi, kas esam Sidnejas Latviešu teātrī, vai nu esam pie viņa mācījušies skatuves mākslu, vai esam bijuši kopā uz vienas skatuves un novērojuši viņa pieeju kā mēģinājumos, tā izrādēs. Cerams, ka godam spēsim vēl tālākajām paaudzēm nodot Kārļa mīlestību un cieņu pret teātri.

Daudz laimes 100 gadu jubilejā, skolotāj!
Jānis Čečiņš
Laikrakstam „Latvietis“

1 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1968. 1. martā
2 Freimanis K., „Austrālijas Latvietis“, 1961. 23. septembrī

———————

Laikrakstam „Latvietis“
„Pēc kaut kā cēla, nezināma…“
Kārlim Gulbergam –100

Vēl atmiņā palicis skats, kad Štutgartes Operas dziedātāja Paula Brīvkalne viesojās redaktora Aleksandra Zariņa plašajā dārzā, un starp viesiem bija interesantais, šarmantais aktieru pāris – Kārlis Gulbergs un Lita Zemgale, kuras blondie mati plīvoja vējā, brīžiem tos pasargājot šifona lakatiņam. Lita, būdama Dailes teātra aktrise, izskatījās labi savā lomā.

Vai tad varēja pat iedomāties, ka mums būs cītīgi, radoši nemitīgi darbi gadiem ilgi kopā Sidnejas latviešu teātrī…
Latviešu Nams tika svaigi celts un gaidīja čaklos strādniekus, kuri palīdzēs mūžīgajai latvietībai plaukt.

Biju iestājusies mākslas skolā piecgadīgā dizaina kursā – East Sydney College, visīpatnējākā vidē – senajā cietumā, kuru paši konvikti bija cēluši no smilšakmens. Un pēkšņi tiku uzaicināta zīmēt kostīmus „Lolitas brīnumputnam“ Kārļa Gulberga režijā, Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā uz jaunās skatuves 1959. gadā!

Tā sākās ļoti ciešs sadarbības ceļš ar Kārli un Litu. Tā kā viņi dzīvoja tuvu manai mācību vietai, nemitīgi pieskrēju pie viņiem ar savām daudzajām kostīmu skicēm, un bija izdevīgi arī visu apspriest un izrunāt. Jāpiemin, ka viņu mājā atradās arī mākslinieks un scenogrāfs Džems Krīvs ar ģimeni, ar kuriem biju jauki tikties, šad tad sasveicināties.

Sākās lielā audumu iepirkšanās pēc vairākām apspriešanām; tāda vēl nekad nebija bijusi. Ar kaudzi kostīmu skicēm abi ar Kārli ieradāmies Sidnejas centra drēbju veikaliņā ar interesanto pārdevēju, kurš ļoti nodarbojās ar katra lomas tēlotāja tērpa zīmējumu, brīžiem pat lielā izbrīnā par lugas saturu, jo Kārlis aizraujoši skaidroja katra tēla nozīmi! Pavadījām visu dienu, mērot metru pēc metra pēc krāsas un auduma satura. Bijām tā aizņemti, ka nepamanījām kādu pircēju, kurš bija nospēris manu balto jaciņu no letes… Nu viss bija salocīts, iepakots un gaidīja lielo šūšanu.

Mana mammiņa iežēlojās un piebiedrojās pie kostīmu šūšanas. Tā tas turpinājās ilgākus gadus, varbūt viņa kļuva par Litas un Kārļa personīgo šuvēju… Sekoja luga pēc lugas.
Nākamais pārbaudījums ar Kārli bija kostīmi un dekorācijas H. Ibsena lugai „Spoki“. Kas par uzdevumu – mana pirmā skatuve ar Kārli!

Ļoti drūma, tumša, dramatiska; sienas no sašūtām drapērijām. Vedām izrādi arī uz Kanberu, un ar tādām dekorācijām bija vieglāk ceļot. Kostīmi Litai bija eleganti un sarežģīti. Mana mamma piestrādāja pie plašajām, augsti uzbūvētajām piedurknēm, jo Kārlis vēlējās, lai tie būtu cik vien ibseniski var. Rezultātā efekts bija labs.

Tik ciešā sadarbībā bija interesanti novērot, cik lielu uzmanību Kārlis piegrieza veselībai, jo katrs jau līdz simtam netiek tik viegli. Viņš nemitīgi vārīja sakņu zupas, sevišķi bietes un to kātus un lapas, uzsverot, ka tajos ir daudz slāpekļa dioksīda (angliski Nitric Oxide).

Ik pa reizei man arī trāpījās tās nogaršot, sevišķi, ja braucām kopā uz kādu sarīkojumu. Kārlis arī rūpīgi pieskatīja Litu un pielāgoja pie viņas kostīma kādu rokas somiņu vai krāšņu šallīti ap kaklu.

Izrāde pēc izrādes sekoja. Tāpat Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Sidnejā 1968. gadā izrāde „Princese Gundega un Karalis Brusubārda“ ar grandiozo, lielo, milzīgo, augsto tilta būvi dekorācijām divās kolonās. Es nemitīgi ar zīdspiedi apdrukāju rakstus uz kostīmiem un arī pat uz dekorācijām. Kārlis bija uzaicinājis daudz jauniešus šajā lugā. Viņš vēlējās viņus izaudzināt teātrī. To viņš arī darīja sestdienas skolā, bieži nodarbojoties ar bērniem, sākot jau ar vismazākajiem. Jā, viņam izdevās iegūt jaunos aktierus un pat režisorus, kā Ilonu Brūveri (Sauku), Jāni Čečiņu, Lindu Ozeri un daudzus citus.

Kārlis priecājās, ka mans vīrs Pēteris, būvinženieris būdams, varēja starp abām kolonām uzbūvēt tiltu no dzelzs stalažām, pa kurām varēja pārstaigāt Brusubārda kā ubags un beigās – kā Karalis.

Labi izplānotā Mārtiņa Zīverta luga „Kalostro Vilcē“ ar caurspīdīgajiem zīda paneļiem, senajiem ornamentiem, kostīmiem un parūkām bija iecerēta ārzemju ceļojuma izrādēm, bet vēlāk tika atcelta. Tomēr uz vietas Sidnejā tā tika uzvesta.

Toties nevar aizmirst ļoti vienkāršo pamatdekorāciju un kostīmus lugai „Godo gaidot“, ar kuru Lita un Kārlis Austrālijas Latviešu teātru festivālā pārspēja visus un ieguva pirmo godalgu.

Vēl vienas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Sidnejā 1979. gadā. Luga „Sprīdītis“* – ar deviņām dekorācijām, ieskaitot lielo priekškaru. Izrāde tika uzvesta uz lielās skatuves Benkstaunas (Bankstown) pilsētas namā. Goda viesi bija Vaira Vīķe Freiberga un Imants Freibergs, toreiz vēl no Kanādas. Nespēju vēl aptvert, kā mēs to visu paspējām, sešus mēnešus pavadot krāsošanā gan Saules Namā, gan Draudzes namā, gan šad un tad, kad brīvāks, arī Latviešu namā. Visam pāri teātra mēģinājumi ar Kārli, dziesmas un dejas ar diriģentu Haraldu Rutupu, un Kārļa lielā nodošanās ar jauniešiem nemitīgā sparā. Izrādēm bija labs rezultāts, un lugu „Sprīdītis“ nofilmēja ar SBS televīzija. Vēlāk Pēteris pavairoja filmu skatāmu DVD diskos. Kārlis to uzdāvināja pat teātra zinātniekam Viktoram Hausmanim Rīgā.

Pēc Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā 2008. gadā Kārlis bija ļoti sajūsmināts, saņemot personīgu pateicības vēstuli no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas par ļoti skaisto izrādi – R. Blaumaņa „No saldenās pudeles“.

Kurš var aizmirst Kārli Ābrama lomā R. Blaumaņa lugā „Skroderdienās Silmačos“? Kā viņš apspēlēja Pētera gatavoto krāsni, neskaitāmas reizes izmēģinot sprādzienus, kritienus gaismas spēlē. Cik precīzi tie sanāca, un – ar Kārļa gadiem – tik veikli izlēkāt un vēl nodziedāt solo plašajā skatuvē! Viņam nekas nekad nebija par grūtu, totālā nodošanās lomai.

Kārlim vēl viena režīma nodarbība veselības labā bija regulārā ceļošana ar vilcienu uz Ziemeļsidne- jas peldbaseinu, lai izvingrotos ūdenī. Nav brīnums, ka viņam jau simts! Viņš labi zināja, kā tikt pie tā… smadzenes ilgojās pēc fiziskām kustībām. Šajās dienās daži sūdzas par lielo nekustīgumu, sēžot pie datoriem. Kārlim tāds aparāts nav, viņam ir tikai televīzija, telefons un rakstāmais. Arī lielā mīlestība uz mūziku – operu, koriem, teātriem, mākslu un cilvēku cieņa un draudzība. Mēs regulāri izmainījāmies ar apsveikuma kartītēm.

Tā kā Adelaides teātris bija likvidējies, un 2012. gadā tur tika rīkotas Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, Sidneja apsolīja kaut ko aizvest. Tā nu Kārlis un es sagatavojām pamatīgi lielu ciemakukuli, kuru Pēteris uzcēla uz mūsu mašīnas jumta, sarullējot daudzos dekorāciju paneļus, un aizvedām tos uz Adelaidi lielajā vasaras karstumā. Tātad mūsu beidzamā luga abiem ar Kārli kopā bija Anšlava Eglīša „Pēc kaut kā cēla, nezināma“. Ļoti žēl, ka Kārlis nebrauca mums līdzi uz Adelaidi, jo tur bija ieradusies Latvijas Kultūras ministre Žanete Jaunzeme Grende, kura bija lielā sajūsmā par mūsu izrādes augsto līmeni un salīdzināja mūs ar Nacionālo teātri Rīgā. Pēc publikas pieprasījuma izceļojām ar šo izrādi arī uz Melburnu, Brisbani un atkal vēlreiz Sidnejā!

Bija jauki strādāt kopā ar Kārli, piedalīties lugu lasījumos, dekorāciju kostīmu pārrunās, izrādes gatavošanās un beigās, stāvot roku rokās uz plašās skatuves aplausu skaņās!

Kārli, daudz, daudz laimes Tavā lielajā – 100 gadu jubilejā!
Vija Spoģe-Erdmane,
kostīmu un dekorāciju māksliniece

* Red.: A. Brigaderes un A. Jansona dziesmu spēle „Sprīdītis“ izrāde Kārļa Gulberga režijā un ar lieliskajām V. Spoģes-Erdmanes dekorācijām.

Sidnejā, 1987.g. 20. augustā

Sveiciens no ‘vecās vietas’!

Kā nu Jums klājas? Apsveikumā no Rakstnieku nedēļas gan rakstāt: Uz drīzu redzēšanos gaidot, bet kad tas būs? Liekas, ka tik drīz vis nesagaidīsim, jo Kanāda pievilcīgāka.

Lai nu šā vai tā, bet aizvien no Jums jau dzirdam: īpaši lasot Jūsu jaukos rakstus Austrālijas Latvietī. Un nupat, pēdējā numurā ir tāds, ar nosaukumu – Kanādas rudeni gaidot (21.8.87. numurā). Par akadēmiju. Un tajā pieminēts – Garais Valners! Kur tie gadi!… Herberts Valners!

Toreiz biju tāds knauķis, laikam 11-12 gadu, vienu ziemu iedams 4. klasē, [..] skolā jo viņš bija pārzinis Bēnē, Zemgalē. Tur tad, ap skolu (laikam 1923. gadā) vienmēr kaut kas notika – jautājumu vakari, deklamāciju sarīkojumi ar referātiem, mēģinājumi teātra izrādēm u.c. Uz šīm izdarībām tad pulcējās turienes jaunieši, arī Herberts, iepazināmies. Vēlāk, kad uz Bēni aizprecējās arī mana māsa, tad tur bieži ciemojos. Herberts bija interesants jauneklis – fantasts, jūsmotājs: viņam bija piešķirta arī jaunsaimniecība, aizrautīgs viņš stāstīja — gleznos, kops zemi… Nesen Austrālijas Latvietī bija iespiests mans stāstiņš – Citara. Tajā pieminēto manu klases biedreni, Lūciju Mitrēvicu, Herberts apprecēja. Piedzima arī bērns. Kad kādreiz uz viņu jaunsaimniecību aizgāju, tur bija kā maza ellīte: milzīga nekārtība – viss nolaists, neapkopts, māja nepabeigta (tā arī laikam nekad netika pabeigta), likās – nebija viņiem ne naudas, ne lāga ko ēst; Herberts plēsās ar darbiem, kam nebija ne gala, ne malas, bet aizvien vēl fantazēja: gleznos, veiks milzu darbus. Viņš uzsāka arī manu portretu, ko nepabeidza, gleznoja galvenokārt zirgus, ar platiem krustiem, resniem gurniem priekšplānā, pēc tā laika modes.

Kad iekārtojos savā dzīvē, uz Bēni iznāca braukt retāk; tā arī viņu nekad vairs nesatiku. Un kad ienāca krievi, dzirdēju: H. Valners – nez par kādiem ‘nopelniem’ – iecelts par Jelgavas cietuma priekšnieku! Ārprāts: mākslinieks – cietuma priekšnieks! Vai tās lielās nabadzības dēļ kaut kas būtu sagriezies viņa domāšanā? Un kad ienāca vācieši, tie esot viņu nošāvuši. Tā aizgāja bojā Bēnes zēns (kā raksta Plūdonis) ar ‘viņa sapņiem, viņa cīniņiem un mērķi neaizsniegtu’.

Viņa meita – Rita Valnere (ja gluži nemaldos) ir tagad pazīstama gleznotāja Rīgā. Bija precējusies ar pazīstamo jūras skatu gleznotāju Eduardu Kalniņu.

Ko Jūs par Herb. Valneru zināt, ko atceraties?

Jūs rakstāt, ka Jānis Šternbergs Latvijā profesors, bet – cik atceros, Šternbergs, grafiķis, kas zīmēja naudu, pastmarkas, — izceļoja uz Vāciju un vēlāk uz ASV. Tā rakstīts arī Enciklopēdijā. (Dz. 1900.g., 1932.g. beidzis R. Zariņa meistardarbnīcu). Cik atceros, viņa sieva (vai māsa?) arī bija māksliniece. Jūs rakstāt, ka Št. toreiz bijis tēlniecības darbnīcā – vai tas būtu cits Šternbergs? Pēteris Upītis gan darbojas Latvijā.

Pie mums patlaban ‘barga ziema’ – lija pamatīgs lietus pāris dienas; šodien gan atkal spīd saule. Jūs, droši vien, laižaties iekšā krāšņā rudenī – kas Jums patīk, ar skaistajām Kanādas lapām.

Ar daudz labdienām
M. Eglītis.
Lakemba N.S.W. Australia    2195

——————————————

Sidnejā,                                   
1989.g.25.jūnijā

Mīļā Erna Ķikure,

Sen neesmu Jums rakstījis – laikam pēdējo reizi, kad apjautājos par Herbertu Valneri. Te man mājās patlaban padomju mākslas grāmata: tajā arī Herberta meitas Ritas Valneres gleznas, bija viņa savā laikā Rīgā itin atzīta. Grāmatā tāds viņas ‘milicijas majores’ kāds portrets, kas ietilpst tai kategorijā, kādi arī izdevumā daudzi nobildēti – visādi Ļeniņi, padomju daba varoņi, strēlnieki, strādnieki ar āmuriem un šķipelēm plecā, un citi. ‘Modernākajos’ mākslas darbos grāmatā deformēti ķermeņi, fizionomijas vairums tādas, kā garā vājo iestāžu iemītniekiem. Ilgi tādos netīk skatīties. Tad labāk atšķiru prof. J. Siliņa – Rozentāls, Valters, vēl Matvejs, Alksnis, Baumanis un citi, un ir prieks to darbus skatīt.

Viendien, rakādamies pa saviem grāmatu plauktiem (nekad tur man nav bijis laika un pacietības ievest kārtību), atradu – Jums veltītu Kārļa Ābeles balāžu grāmatiņu ‘Vēlais viesis’. Un jābrīnās, kā tāda te gadījusies, jo man pašam ir šī grāmata, arī ar Ābeles ierakstu, vēl no 1948.gada, no Pinebergas. Man viņš ierakstījis: ‘Vientulībā bēgdams, cilvēks grēku kliedē’, arī par vientulību, tāpat kā Jums. Grāmatiņu še klāt tad arī nosūtu.

Tāpat te dzīvoju, nekas lāga nerakstās, nekas neveicas, ir diezgan skumji un vientulīgi, jo mans dzīves draugs, mana Elga aizgāja mūžībā pērn, augustā. Vientulība jau ir, bet – vai tas grēku kliedē, vai svētīgi – tā cita lieta.

Lasu šo to no Jums avīzēs, izlasīju arī Jūsu jauno grāmatu. Interesanta, oriģināla – ar labiem darbiem tajā. Visu atzinību!

Mūsu Aleksandrs Zariņš (arī M.Biezaite un A.Vāvere) nupat aizbrauca uz ASV, uz dziesmu svētkiem, rakstnieku dienām un LaRA sanāksmēm. Varbūt Jūs arī tur būsit.

Ar daudz labdienām
M. Eglītis

——————————-

[Funeral service programme]

Mintauts Eglītis

Dzimis 1911. gada 18. maijā Latvijā
Miris 1990. gada 2. oktobrī Sidnejā
Izvadīšana pēdējā gaitā 1990. gada 11. oktobrī no Ev. Lut. Vienības draudzes baznīcas uz Rukvūdas krematoriju.

Baznīcā

Savā meldiņā
Tuvāk pie Dieva kļūt Sirds ilgojās...

Meld.: Man Kristus dzīvībiņa
Kad man dvēs’le šķirsies No dziesmu lejas šīs…

Krematorijā

Meld.: Man Kristus dzīvībiņa
Cik grūti šobrīd ticēt, Ka nevarēs vairs rīt Tev labu dienu sacīt…

Savā meldijā
Augšā aiz zvaigznēm tu gaismā reiz kļūsi...

---

Mintauts Eglītis 18.05.1911 – 02.10.1990
literatura.lv

Mintauts Eglītis (1911–1990) – rakstnieks. Piecu īsprozas grāmatu autors. Stāstos reālistisks provinces vienkāršo ļaužu, galvenokārt jauniešu ikdienas tēlojums. Piedalījies izdevuma “Trimdas rakstnieku vēstulēs” (1–2, 1982) sagatavošana.

Apbalvojumi

PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Par rosīgu darbu presē un grāmatniecībā
1980

[Letter from Inese to friend]:

First a bit of explanation re our parents. Mum was getting anxious that she had not yet found a husband. She was working as an art teacher at the other end of Latvia. She was in her 30s and very much still wanted to have children.

She put an advertisement in a newspaper — this was not unusual at the time (perhaps an early version of online dating!?) — and dad answered it. I am including the letter that he wrote in response to her advertisement. Despite all the talk in it about “truth” he did not give his real name and the address seems to be that of his sister Anna (according to the archive document)…I might add that, when I told brother Janis (from dad’s first marriage] that mum was not the reason for the breakup of his parents’ marriage, (since he was the one who wrote to her, when she did not yet know him), Janis seemed relieved. Perhaps they (the sons) had spent their lives thinking that “another woman” destroyed their family. 

---

THE PROPOSAL LETTER

On the eve of disaster, I rush to write you this letter. Up to now I never paid attention to this type of dating, thinking that there would still be plenty of time, if ever I needed it, but now I have found out that this type of introduction will be banned in the future, and there is no woman among my current acquaintances with whom I would wish to share my life, so I find myself in this unfortunate state and I pray you to extend a hand to this unexpected happiness that would allow me to return to the normal stream of life. I grasp at it like a drowning man at his last chance, whether it will be able to rescue me, I leave that for the future.

If I manage to earn your attention, I’ll ask you for a truthful short biogr[aphical] portrait, which I will return if you wish. I promise complete discr[etion] and that is why I will ask for your correct address and that you write down only what is true, or if you are unable to do that, then don’t write at all.

With this response my intention is not to waste time or seek entertainment, and if this advertisement is of that nature, please do not reply.

Even though a piece of paper is patient and accepts equally both truth and falsehood, which is why it can strain credibility, nevertheless I will only tell you what is true about myself.

I am a Latvian and I will never be anything else, in my thoughts, words or deeds, no matter under what sun I find myself.

I’m a Luth[eran], slim, dark-haired man, with a tolerable appearance, without physical defects, by nature easy to get on with, decisive with simple real-life beliefs, a total  abstainer, 32 yrs., by prof[ession] a civ[il] serv[ant], in dec[ent] mat[erial] circ[umstances].

I hope I have given you a clear picture of myself, if you are interested we can continue.
I leave the door open because you never know when and where happiness comes from.

With respect
J. Dzintars
17. VII. 40 yr.
Riga, Brivibas avenue 4-30

[Marriage registry Riga, 10 April 1941]

9.1.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

Happy New Year to you all […]

[…] School has just gone back after Xmas, but I haven’t gone back with it — after a lot of struggling and thinking about it, I finally decided that it wasn’t worth it and resigned at the end of December. So, at the moment I am being a housewife only. I am looking for some other job here, but nothing has yet come up. […] I have my doubts about the course being workable anyway (and so has everyone I’ve ever talked to who knows about it) — but as well as that all the basic conditions necessary for it (equipment, small classes, kids at same level, etc etc) were non existent here […] Both of us felt that I should resign. We’re planning to stay here till summer, whether I get work or not — […] it probably works out cheaper than somewhere else starting from scratch. Don’t worry about it, I’m quite happy about things […]

[…] Meantime, we spent Xmas to New Year in Toronto at Lācis‘ place and with parties there and at other Latvians’ places got so overfed with rich Latvian food that we feel like having a holiday from eating for a while to recover! It was really very nice and we met a few Latvian kids of roughly our vintage — made some friends in fact — […]

[…] One evening we went to see the Tikiņš and met the gorgeous “Tikiņ māte” that mum visited while she was here. She really was a dear! And after a while decided that I reminded her so much of Mum that she forgot to call me Inese and I was “Erniņa” for the rest of the evening, as she showed me the fabulous knitting and crocheting she that she’s done — whole bedspreads of finely crocheted lace!

Anyway, it was a very nice trip and we’re waiting with great curiosity to hear about the return of Atis & Astrida and their impressions of an Australian Xmas! They had intentions of visiting you, but I have my doubts — they’re there for three weeks and plan to include a trip to Melbourne — I guess they won’t find much time for extra trips — Lācis got a letter form Atis’ mother (I think) complaining about the terrible heat & humidity (in the 90s at Guildford) — the contrast must be something! Toronto had a lovely white Xmas, which it doesn’t always manage […]

Lots of love […]
Inese & L.

P.S. Our luggage all finally arrived & was OK — so did our Russian film.

————–

28th Jan 1970

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] we’re both well etc. — I don’t know why all the congratulations about giving up teaching — I still like teaching — in fact the was one of the reasons I felt like giving it up here. Conditions for various reasons were so bad that I felt I’d end up hating teaching…[…]

[…] Meantime, I’m home & haven’t yet had time to get bored — in fact I’ve been dividing up my day and allotting an hour only to each activity at a time, so that I don’t get stuck on one for the whole day (which is my usual style) & spend too long & waste time fiddling & end up disgusted & depressed. I’ve been practising typing (in between reading, sewing & other bits & pieces) —  […]

[…] We’ve had a cold stretch — clear & cold  & went down to 42⁰ below zero (Fahrenheit!) — but it didn’t worry us any — I don’t know why or how, perhaps you get used to it, but I’ve been much colder at home, in England and even in Damme. […]

[…] In February they have a big Winter Carnival here with all kinds of activities, including competition snow sculpture [left] — figures made of snow & watered over to freeze them so they’ll last a long time — some are already starting to appear here & there in town, we’ll have to get slides of them when they really get going. […]

[…] Glad to hear you’re doing some writing Mum — make yourself a timetable too — it works!

And stop worrying about us — we’re OK — I’m just a lazy writer […]

Love
I & L

———-

Cochrane, Ont. [Canada] 4.2.70
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid and Clive,

Well, congratulations! on finally making the “BIG DECISION” — apart from all the sarcasm on my part, I’m very glad!… [much info about practical side of their wedding & England trip planning for Dzid…]

[much info about practical side of their wedding & England trip planning
for Dzid…]

Well, lots of love to you all — lots of love to Mum — tell her we’ll be home soon — hope she keeps writing her stuff — Make her go and see people like Laimons’ mum, her friends in Newcastle or Sydney etc. I’m sure Austra’s mum would love to see her — she’s always asked her to come & Mum never goes — it must be discouraging after a while — and then Mum talks about not having friends!!

Treat Dad gently but firmly — all you have to do is be happy and he will accept it — that is all he really wants you know — and I suspect that up to now all you’ve done is dither — it shows you know.
[Inese]

———————–

10.2.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] Glad to hear all the good news, particularly about your book in Latvia — you know I tried to send it from Czechoslovakia with some art books, but assume it never got there. […]

Meantime, there’s no chance of us getting home before Xmas — […] Laimons would really like to see a bit of this part of the world, now that we are here and I think it is only fair — he spent plenty of time, happily enough, trooping around galleries etc in Europe — things that probably interested me more than him  — he very much wants to see a bit of Canada and the States. I think he had hoped to stay 2 years here […] so you’ll have to be patient — it’s really not that far away and if you keep busy with your writing — and see some of the people who have always wanted you to visit them, the time will go before you realize it. Why not join the choir? if you can manage somewhere to stay and can bear the travelling — if that is unpleasant, then it’s not worth it — but don’t worry about the money part — that certainly isn’t worth worrying about — friends always mean a little money and bother. Anyway, enough on that — except, don’t go to literary evenings and then complain that they’re not interesting — make them interesting. I’m amazed actually that Klauverts hasn’t given up before now — just think of the number of invitations to write, send, appear etc that you’ve turned down from him!!

Love to you all,
Inese & L.

————

18.3.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

The last two days there have been the first tentative signs of approaching spring! Nothing definite yet, but a sort of sweetness in the air, slightly warmer sunshine… Last Saturday I went out with some friends to a nearby farm where they keep two horses and had a go at riding [left]… No, I didn’t fall off, but I just about haven’t been able to sit down ever since! and it’s Wednesday now! My bottom has gone through all the rainbow shades of blue, purple, yellowish-green…

Mum, thank you for the parcel, which finally arrived — what had happened was that the outside wrap had got torn off, completely destroying my address, though luckily yours was still intact. The vest is absolutely beautiful!!! It fits perfectly and the colour makes it wearable with everything I own. And the socks are beaut too… we had forgotten how gorgeously soft Australian wool is. Thanks again, it really is just perfect.

About a week ago we saw the Northern Lights for the first time one evening… they’re really quite exciting… like strange delicate curtains billowing gently across the sky, changing constantly… they were mainly white that night with a bit of bright yellow and red now and again. We now check the sky every night and will probably see more soon as this is apparently the right time of year for them.

In June we’ll be heading for Toronto for the Latvian Song Festival. Laimons’ Mum is coming out for that and we plan to take a short trip into the States with her, to see New York and Washington probably… then, probably on our own, we’ll head West across Canada to British Columbia and the Rockies. It seems really beautiful out that way and we hope to get jobs and stay a while.

Nice to hear about your successful exhibition. I guess Austra has explained why she missed it. By the way they now have a flat in North Sydney. I’m sure they would like you to stay with them some time when you’re in Sydney Mum. Ian is away a lot of the time, making films, so there should be room.

Glad to hear that you went to the doctor, Mum, and that you are seeing a bit of you friends and singing in the choir! Why not? It’s good for the soul to get out a bit more. And I’m sure the people are genuinely gld to see a bit of you, they’ve been trying unsuccessfully for years. And people are just people, good bad and indifferent, and they also need you.

About Grauds senior, I can’t really say much, as I’ve seen very little of him, I just have a few very vague impressions which are probably wrong anyway. He SEEMS to be a rather quiet shy man, I think completely dominated by the women in his family (wife and daughter […]) I can’t really say more than that — I’ve just the impression that both he and John, while he was still at home were bossed about by Mrs. Grauds. […]

[…] Do you know that here the glue on airletters is peppermint flavoured?!! Quite an experience! […]

Love,
Inese & Laimons

———–

14.4.70

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] Spring is still going through long labour pains… last Friday it snowed all day, but in between we are getting a few warmer days and dirty bare patches of ground are starting to appear.

At Easter we went for a couple of days with friends (married teacher couple [right]) away from civilization in a log cabin out in the bush [Laimons on left]… I wrote to Mrs. Lācis and asked  for a “pīrāgi” recipe, and amid much drama managed to produce a batch of rather dry, but nevertheless recognizable specimens, painted some eggs, cooked some chicken and rissoles — we packed all kinds of gear onto a sleigh (toboggan), got into our winter woollies, and first drove as far as the road went, then put on snowshoes (!) and pulling the toboggan behind us set off across a frozen lake and on about a mile into the bush. We spent two nights at the cabin getting up in shifts to put more wood into the stove to keep the place more or less warm, got water by chopping a hole in the ice covering a small river nearby (a couple of hours of hard work!) went for a long walk on snowshoes [below] to look at the traps set by the trappers who usually use the cabin, two of them in fact came by, checking their traps and left with two beavers. Also, to complete the Easter theme, we discovered the first brave pussy willows (pūpoli), only partly out as yet, but I brought home armfuls and the rest of the buds opened out here inside and will last till we leave…saw lots of rabbit tracks, some fox and one that may have been a mink (!) otherwise, nothing alive except birds and a few playful squirrels outside the hut…

At the moment I’ve got myself drafted by the same friends [above left] to help with the make-up for the school production of “Guys and Dolls” which they are producing […] even found myself helping to paint the set the other day,,,

Well, that’s about it… […]

Inese & Laimons

—————

5th May 70.
[letter & Mother’s Day card]

Dear Mum, Dzid, Clive,

First of all Happy Mother’s Day to you Mum!

I’m afraid there’s no chance of us getting down to the Panama to see you guys — by the look of the map it’s some 4,000 miles from here and probably more by car — so the best we can do is wish you Bon Voyage!

 I think we shall have to confess that we can’t afford a nice present at the moment — so our sincere best wishes are all that we can offer — however, things may improve at some later date…

 About your flat — I don’t think it is worth trying to hold on to it for us, particularly as we don’t know at all at present what we are likely to be doing. If it involves trying to look for boarders and trying to get extra work just to keep a place where you will be lonely anyway, it’s definitely not a good idea. […] I’m in the process of putting out feelers about getting a job in the West […] I’m assuming that I will […] it would mean that it would be sensible to work a little longer before rushing home. Particularly as the money is money is so much better than anything I could possibly earn at home. Also, Austra didn’t get a teaching job, even though she arrived home in plenty of time, applied in time, is obviously highly qualified etc, etc. And she knows others that the same has happened to — I just don’t know what is going on there. I had planned to work at home for a year before retiring to the “babies” that you all are so impatient for […]

So while you still have the car, I think that you should think seriously about a possible move for Mum […] I don’t like the idea of Mum taking a job, particularly not the live-in type, because of piano etc. […]

[…] Spring is supposedly here, but […] One nice Sunday we went out fishing (didn’t catch anything) but were fascinated watching huge slabs of ice [right] moving down river, piling into each other and grinding and groaning — ice on the lake in town has not broken yet. On the river bank saw my first “real animal” (apart from squirrels) — a ground hog — it sat up and peered at me near its burrow — In the neighbour’s back yard have seen a couple of red-breasted robins — supposed to be a real sign of spring.

Lots of love from us Both,
xxxx Inese & Laimons

——–

16. maijs 1970 Mumfordu mājā. [in Mumford’s house’]

[Dzidra’s note]:
What can I say? Thanks for your good wishes – marrying is almost fun – the day is beautiful — & all is well. All love from my almost husband & me.

——————-

7th June 1970, Virginia USA

Dear Mum, Dzid, Clive,

I don’t know if this will reach you before you newlyweds set off for the wide blue yonder — […]

[…] Thanks very much for the letters about the wedding — it all sounds gorgeous & we’re both very glad that everything went well — very glad for you. Mum sounds happy about it all & also got a letter from Dad and he sounds pleased about it.

About us — Laimon’s Mum arrived a week ago […] We left Cochrane (just managing to sell our fridge & stove for what we had paid for them) on the day before […] and arrived in Toronto in the evening — […] They [the Lācis] were at their island at Temagami for the weekend, which suited us fine — we had an evening of peace & L’s Mum had a day of rest before meeting new people etc. […]

[…] Then we set off [4th June] […] first to Niagara Falls [above] — then along Lake Erie (in USA) to Cleveland (in Ohio) where Laimon’s Mum [left] has an aunt [rear right] — stayed with her for couple of days — were thoroughly overfed — then yesterday set off across Pennsylvania, heading east towards Washington. We bought L’s Mum a small tent & sleeping bag (we already had air mattress from last summer) […] today again in sort of field — everywhere daisies, red clover, and incredible masses of honeysuckle everywhere — over trees, bushes, across the ground — the smell is beautiful, but almost overpowering — we plan to continue this way (Washington, New York, Boston, then back to Canada: Quebec City, Montreal) and back to Toronto for Latvian Song Festival around 26th June — then, after Festival, we’re heading West, camping, to British Columbia (I don’t know if L’s Mum will come part of the way with us, or go home, or what) […]

[…] L’s Mum sends love.

[,,,] We are all well & fine — just now it’s getting dark & fireflies are appearing — It was funny driving down from Cochrane — in Cochrane trees didn’t have leaves, only buds — then further south, leaves appeared & dandelions were blooming — then further still, trees had big leaves  and dandelions were finished & only white puffs were left — so we drove through whole of spring in ONE day [right, L’s mum & Inese] — in Toronto, hot (like last summer) lilacs (ceriņi) flowering in garden also “krēmenītes, maija pulksteņi.

Inese & Laimons

—————

Vancouver 26th July ’70
[From Inese to Dzidra & Clive]
[addressed to ship passengers on board Castel Felice in Lisbon, en route to England]

Dear Clive & Dzid,

[…] Well, lots of love to you both, good luck & happy landing! Before we left Toronto, got 2 photos of your wedding — looked great — Mum sounded happy at that stage & so did Dad — keep writing home.
Inese & Laimons

———————-

10. jūl. 1971.
[Erna to Inese]

Strong fish soup (Rossol)
1-3 lb. Fresh fish
2-3 onions
4-6 tomatoes (or tomato purre in tin)
Sour cream
Pepper + salt
Prepāring: Put sliced onion + tomatoes in saucepan, put fish on the top, some water to cover + pepper. (Salt later.) Don’t mix.
Bring to boil and simmer for 25-35 minutes. Take fish out carefully, so as to not to mix the bones in the soup.
When the soup is served – add sour cream, some fine lemon slices and lemon juice to taste.

Light fish soup
Fish, new potatoes water, salt (pepper, not much)
When almost ready – add fresh milk, or cream + fresh shallots or spring onions – Sīpollaksti!

——————

5. aug. 1971.
Dear kids, dear Inī!

[…] P.S. If ever one has to be proud of somebody – so I am proud and happy about you — ! You gave me books and spoke about Frenč literature, about Beckett, Camus, Moriak etc. And you – took me to student drama festival!!! That’s why I love it, I should work much more, but I am lonely… That’s a bit hard… but so it is.
Xxx M.

———————

21 Nov. 1971
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid and Clive,

[…] … meantime here is a quote [in Latvian] from Mum’s last letter (sorry Clive… get out that “Latvian without tears”…) … I think it’s just great… I don’t think the Latvians are being any more moronic than usual… I think it’s Mum who’s been doing a lot of thinking (starting with Godot) (but not stopping there) and, also partly through Godot, discovering more vividly than ever just what loud-mouthed ignoramuses the pillars of L. society are… [from Erna’s letter of 4 Nov.]

————-

12.71
[From Inese to Dzidra]
[Xmas card]

[…] …At the moment we’re thinking of heading home in June — for a visit probably — L. has all kinds of business deals going here & wants to come back for them — for a while anyway — and I don’t mind, so that may be what we end up doing — Planning maybe an offspring end of next year (if can manage one!!) And have vague thoughts of maybe bringing Mum out here with us — if she wants to — but all that is just thoughts at the moment — nothing definite yet — Lots of love to you both.
Merry Xmas to you both!
Inese & Laimons

————

Approx. June 1972
[From Inese to Dzidra]

Dear Dzid & Clive,
[…] Going home [to Australia] July-August… […]

About Mum, part of our thinking was that if we were to have a baby, it would be good for us &b her (maybe) to have her around — also, we seem to be staying longer than planned, so can’t see what else to do — I mean we’d like to have her — and all — just hope it all works out & that it’s the right decision — In any case, we can try it, and think of something else if it doesn’t work. Thought she could come by boat, which would be more relaxing and she could take all sorts of possessions with her.

This house bit should work out well [I & L bought a house, above, in Aldergrove] — there’s enough land and “nature” around for it to be just great — enough for privacy too — lots of fruit trees — a small creek — the house is a bit unusual, with rough wood planks on some of the walls — staircase going up in middle, fireplace — can look down from bit of a balcony on top of the stairs back down into living room — big glass windows — or rather glassed bits of wall & one set of big glass sliding doors — and much finishing, cupboard building and outside drive etc fixing to be done.

The place is 3 years old — we’ll have to sell mum’s piano & get her another one here — the place lends itself to all sorts of homemade arts & crafts type of things — of all varieties…
[…] None of this means we’re settling for good. […]
Inese & Laimons

———————

26.8.72
[From Inese to Dzidra]

[postcard]

Dear Dzid & Clive,
Well, here we are, Mum & me  in W’gong, more or less finished with the packing. The piano has been carted off — and the hallway is full of trunks — a big one & a small one going to you, containing — record player, more books, salad bowl, Mum’s papers, blanket, some sheets, Mum’s “feather bed”, in the big one — in the small one blankets, glasses, iron, pottery, glass carafe — and assorted bits & pieces — so, have fun! I’m about sick of packing though!! And the stuff still has to be moved. we’re distributing furniture & bookcases among friends as much as possible and leftovers (fridge, table, chairs, cupboard, couple of beds & odds & ends) will go to a 2nd hand dealer. It’s funny how prosperous all our acquaintances have become, you can’t give stuff away to them… Meantime our 2 months are nearly over — unbelievably quickly — back in Canada on 2nd September — back at work on 5th!! Don’t feel ready…
[Inese]

————————

11. sept. 1972.
[Note on outside of Erna’s aerogram]:
Everything went like clockwork. Mum’s safely on board. Had a nice afternoon with Austra & Sue at my place. Mrs. Birstins & son came to the boat – are still there drinking champagne.
I’ve just left.
Tons of love,
Ida.

———————–

2.okt.1972
[Erna to Inese]
[Postcard]
[South Africa. Cape Town — Cable Car on Table Mountain
I did fall in love with South Africa! xxxM.

———————-

[Return address: Hertford. Herts. U.K.]
[Air Letter, sent 20 Oct. 1972]

[note from Dzidra]:
Friday 20th.
Yesterday we heard that we won’t get into the new house till the end of next week – i.e. mum will be staying with Dave & Rosemary & us with Annie & Alan for an extra week. Nothing to be done at this late stage.
Meanwhile she’s here & happy & it’s getting crisp & cold & we’re just going for a walk.
Much love – happy house decorating.
D & C.

———————

Dec 3. 72

Dear Mum, Dzid, Clive,

Well, how are you all in your house??? I hope you’re enjoying it! I hope you’re NOT spending too much money on it!

Have Jo’s kids been to see you? Some of them are in England (or were, the last we heard) and Jo gave them your address…

Jo has just left Portugal with the other kids and is heading to France and then I think probably Greece, where I think they’re all supposed to meet up, including Garth from here. […]

[…] it’s sunny again today, and with all the glass window space [right], the house is really full of light.

The piano arrived safe and sound and Laimons has been doing some playing — which is great! I’m glad to hear you guys also have some sort of piano, otherwise we were wondering whether we shouldn’t send this one along. […]

[…] I’m working very hard, but by choice not necessity and feel good about it. The art teacher at school decided to give an evening a week to teach us poor other laymen (teachers) to do batik and possibly a few other things — it’s really a great chance, and so, of course, I’ve joined. Last Thursday was the first session and we were supposed to bring along some sort of pattern. I actually managed to do some sketching outside — a funny old church with a separate bell tower — some trees — and although frustrating, it made me feel really good! Frustrating because you feel that with lots (and I mean centuries!) of time, you could really come up with something satisfying!

Meantime, my Tuesday night class on women novelists has just ended — good, in that it give me another free evening, but also too bad, because I really enjoyed it and actually managed to get the reading done! I still go to an anthropology course on Indians of B.C. which is good — Another course (speed reading — it did increase speed + comprehension, but I felt it was too short) has also finished, so I really should have lots of extra time.

Laimons has not gone back to mechanicking and I think it’s OK. He and Garth went out to re-stake claims on some mining property of Garth’s and I think Laimons really enjoys it — and, since the summer that Jo & I went away, Garth & Laimons have been really good friends — which is great. Laimons is doing an evening course two evenings a week on mining and prospecting, and is really enjoying that — meanwhile he & Garth and others are wheeling and dealing on the stock market…

So, generally, I think all that is pretty good.

Austra writes about her daughter, and I guess you know that Sunny & Sue also have a daughter, Kim.

As for us, we are not yet under way […]

Lots of love to you all,
Inese & L.

————-

4. dec. 1972. 
[Note from Dzidra to Inese]:
Hurry up & come – for Christmas or New Year or soon.

———————

24.  I. 73.
[Dzidra’s addition to Erna’s letter to Inese]

Dear Ones – what words to choose – to announce ANNOUNCE the beginning of a minute Mitchell – especially when I am totally but totally, unable to believe that it’s really happening. The doctor says it’s true – though it even amazed her after I explained that I’d only come off the pill that month – end of November – and since we hadn’t planned anything just yet we continued with condoms and creams except for one night AT A FRIENDS PLACE MIND YOU where we stayed the night after a lovely christmas party and though I had the precautionary d e v i c e s with me Clive took advantage of my besozzled state and persuaded me to throw caution to the winds. That seems to be the most likely time this crazy thing has happened – though the cream was old and we did rely on that alone once or twice thereafter. Jesus christ you’ve no idea the crazy mixture of feelings that envelop me in continuous alternation…

Clive has always been ready as soon as I’m ready – which I haven’t been… and though I’d occasionally played with the idea the way one does I didn’t / DON’T feel ready. When I started to suspect things, and told Clive so, he was so sure it was just my clucky imagination, and post-pill irregularity that I felt quite indignant at his total lack of excitement at the POSSIBILITY, and for the few days between going to the doctor and waiting for the urine test results – with the added aura of surrepticious deviousness since we didn’t tell Mum in case it was all a false alarm – among the mixed feelings of not really being ready yet plus possible muck up of our plans to go to greece for 4 weeks in about May – I did know that I would be disappointed if it was all not true. But then as the day for going to hear the results neared – I became quite sure that by the record of events it was impossible – and all my mental preparation for the confrontation was of how I was going to feel and react when she told me it was a false alarm.

And now the feelings – Clive is so unhappy with his work that I don’t really feel I’m sharing this thing with him at all – and consequently I don’t feel all that good about it – all sorts of rather nasty feelings that I thought big earth mother me I’d never be capable of once I was on the way to motherhood – but perhaps all this is because it did rather catch me out – a feeling almost of being trapped – this churning process that I can’t just halt and try again. This knowledge that this stomach of mine is relentlessly going to come up and up and up and at the end of it there will be the end of aloneness – of completeness – an end to selfishness and self sufficiency.

[part of line missing] because of the enormity of the idea of children in our lives – we could not be able to unscrew our screwing apparatus however much we imagined we consciously wished to until that inner rightness was right. I met Mum on the street on my way home after receiving the positive news and of course blurted it out to her – and her face sort of screwed up in a rather frightened attempt at a smile – there was none of the joyous encouragement I badly needed – her thoughts flew straight to you – „I must go and visit Inese”… You’re glad to have Jo back… how does one tell you to unlax – it sounds so inane. Mum wants to know what plans you think would be suitable – whether who will visit in whatever direction. I have not told anyone else at all about my pregnancy – I have my first examination at the clinic on Feb. 9th. and will write to dad etc. some time after that… still a continuation of my disbelief.

I only saw Jo for a few hours that night she DELIVERED that filthy ashtray on wheels which I managed to disinfect a bit – but we did get a few minutes talk by ourselves – she didn’t paint a very rosy picture – I hope status seeking and trying to prove things isn’t becoming destructive????
Love love love D.

———————–

Jan. 31, 1973

Dear Mum, Dzid, Clive,

I’m sending you Austra’s “Baby” letters — because I like them and they make me feel good about them and life in general etc. — Hope they have the same effect on you!! And if you can get around to it later — send them back — they’re sort of special.

Meantime — first day with new set of kids is over — not much more than meeting them and peering at them and they at me — and mumbling on about “the course” and “the books” and “homework” and “assignments” etc — […]

[…] Went to see Nureyev dancing in “Sleeping Beauty” with the Canadian National Ballet Co. last night — incredible to actually see the guy — and because I thought this is one of those once-a-lifetime occasions, we decided to get expensive seats so that you could really see, & at the curtain calls he was just there, a few yards away…

Meantime, forgot to say in the last letter — Jo says you’ll probably be feeling just fine in about May, Dzid, and should definitely go to Greece — and Greece in May just may be extra beautiful — I don’t know, but it seems kind of a nice thought: “Spring in Greece”… If money’s the problem, we ought to be able to come up with something — so think about it.

Also, I hope it didn’t sound strange about when Mum should come — she’s most welcome any time — I really did mean, though, that you should decide, considering your “new circumstances”… Laimons has been playing the piano a bit, which is great…

So, lots of love to you all — write soon.
Love, Inese & L.

—————

June 10 [1973]
[Birthday card to Dzidra]

Dear Mum, Dzid, Clive,

[…] is the reason for the lateness of the card — I was waiting to hear from you on your return from your holiday.

Now hold on tight — this will probably be something of a shock — Laimons and I have separated and are living apart, and have been since November, but I didn’t want to tell you earlier as you would only worry and stew about it all this time — Now that you are all together and that there is only a short time to go before I see you, and can explain it all in person, now seems to be an appropriate time to break the news.

And please don’t get too upset about it — I know it will take some time to sink in and become imaginable, but what trauma there was for us is more or less past. Why did it happen? I don’t really know — though people like Jo and Garth say it was predictable — there was not anything wrong, if that makes any sense — maybe we sort of outgrew each other or something — in lots of ways our relationship was better than it had ever been (and we were always convinced that it was the best possible) — and we had grown more independent of each other — in a good sort of sense… and yet… here I am, away from it — and would not really have it otherwise — I’m sorry about the hurt involved in the split, but there you are. Jo and Garth both fee that we are probably better people for it — and Laimons is doing tremendously well in all his business projects and I think reconciled to our situation — is seeing lots of people etc. It has not demolished his self-worth. Although it doesn’t lessen the hurt for him, he does understand it and accept it — and believes it when I’ve said (and I certainly mean it) that as a person, a guy, a husband and all those things there is no-one who can come anywhere near him — and yet here I am — it doesn’t make logical sense, but…

As for me, I fell for someone else – and when I see you next month, that’s who will be with me — that too is why I’m writing before we arrive, so that the shock is maybe not quite so bad — At first I lived on my own in an apartment in Abbotsford, and then, a couple of months ago, we took an apartment together — I don’t really know what to say about him — any description sounds so technical and off-putting — name, Gordon Leaman [left] — age, 42 — occupation, principal of my school — past history, was married, is divorced — has two children, 16 and 18 who live with their mother, but come here to visit — But this is dreadful and impossible — how permanent we are, I don’t know, mainly for my own confusion (Gordon seems determined on marriage) — I probably haven’t sorted myself out enough yet but in the meantime I think we’re happy — whatever that means.

So there it all is — and I hope you don’t have time to worry about it — because we’ll soon be there.

I’m also well aware how dreadful and cold and horrible it all sounds put down like this in a letter — but if I don’t get it down as quickly and impersonally as possible, I won’t be able to say it at all — I have already delayed and delayed and not been able to face the thought of writing — much to Gordon’s despair — I think he had visions of me not writing at all and us turning up and all you dropping dead with shock.

And now, as the prospect of seeing you gets nearer, he’s getting more and more nervous about meeting you — and wonders what your reactions will be, not just to him as a person, but whatever judgements you might pass on the situation and whether he would be accepted at all.

Anyway, lots of love to you all — please write — and I hope the shock has not been too much.

Inese

[P.S.] Happy birthday and a happy namesday too Dzid! Sorry both wishes come so late […]

———————-

Sept 5. 73

Dear Dzid, Clive, Mum,

Well, have thought lots about you today! — Hope all goes well, today or whenever it so decides.

[…] I really am sick of school and we seem to be thinking of making this the last year for a while — for me at least. Gordon had these brilliant ideas of setting me up doing ceramics or batiks or something and maybe doing it commercially if it works — I don’t know, but I’m about due to start it anyway — already before, Laimons and I had had something similar in mind and had thought of building some kind of “workshop” space onto or near the house… So, maybe… who knows.

Meantime I’m thinking of taking some evening courses — pottery, batik, jewellery design — and that should be fun in itself. […]

Love
Inese & G.

————

[from Erna on P & O notepaper]
27.9.74.

Esam Los Andželosā [We are in Los Angeles]
I had a companion – my age woman from los Angeles – we played scrabble – I won, then she won twice, (just for some little difference), later she said – that I am good at scrabble – because she is good, she said, and she tried hard to beet me (she used such word as zig from zigzag, what we did not, and later put even a plural to it – zigs.) So she tried hard, there nobody plays scrabble, may be in some other rest rooms, where I have not yet been – there are dozens of them. We went like lost sheep round the many rooms and decks – always at last finding, what we wanted, but never remembering again how to do it the second time, and even not knowing which direction really to take to get here or there – just go on walking.

—————-

28.9. 10 a.m.
[Erna to Inese]

At noon we will be in S. Fr.

Some people try out piano (in the reading room), I started… only there you cannot play all the time – joined a table for a quiz, but we did not win – though – it was fun.
Tomorrow we staying in S. Franc. I booked myself for a 3 ½ hour bus trip to some ‘woods’ and city (6 doll.)
I feel all right.
Have to move today to the other cabin – probably inside about the same, but very far away from the stairs, also only one bathroom for more cabins, but still – fine. I do not live in cabin – who does? Everybody just keeps ‘changing outfits’ and parading round. So – have to harry to post this. How are you all??
Xxx M.
Write – cab. E 206.

—————-

29.9.74.
[Erna to Inese]
[postcard: Muir Woods National Monument
Morning in the Redwoods 
So shall they live, when ends our day,
When our crude citadels decay;
For brief the years allotted man,
But infinite perennials’ span.]

A letter follows later….

Hello!

Thanks for the letter! It welcomes me in the new cabin. Feel good. Yesterday came in S. Franz. Today had a bus trip to those woods. Had good beautiful fresh air, views etc. Nice harbour. Tried a little to play on the piano. Reread J. Joyce ‘A portrait of, etc.’ Weather fine. Try not to eat too much …
Attended a table for a quiz – we did not win – but was fun.
We will have new crew from here.
So far – very nice everything. Did not see you on the past[?]…
Xxx M.

———————————-

1. October. 1974.
[Erna to Inese]

Second day on the way to – Honolulu. Sea – calm. A little sun is showing. All bright – except in the night (they say second night already) some absolutely drunken young men were going all round the E Deck cabins – banging walls and flour and screaming like animals. It was such an awful noise, that I thought – they could not be the white people – may be all the blacks had gone drunk and are going to demolish the ship! It was 4 am, I did not dare to open the cabin door, and was afraid to stay in – the girl from the upper berth jumped down – and opened the door – they were, could say normal people, only ‘lopiski apdzērušies’, [drunk as pigs] every one waving a bottle, bunging everything, there was a fire thing (the read ‘bottle’) one was grabbing on that, and probably not hard enough. The girl (an Australian from Tasmania) was standing like a white, slim angel in her light morning gown and asking to stop it – one came near her, and – kissed her! She run inside and they continued. I pressed the button, to cal the stuart – nobody came. This morning many people are going to biro to complain, one lady had pressed the button for the stuart, for ½ hour – nobody has arrived… By the way – yesterday was the captains cocktail party!!…

Everybody in ‘gala’ looks and moods and then they booze till 2 am in the bars, and half mad go demolishing the ship – and – nobody hears or cares. The night before – I did not hear, the thing went on further from our cabins. So – there is some funny fun too. I do not remember who, in Australia already said, that on a ship once everybody was drunk – including crew – and they were frightened to death how it will end! So – the world is getting wild. The American woman who went off the ship in Los Angeles said, that they are so frightened from attacks on the streets and parking places (mostly robbing) that – if you prepare to go in your car, after shopping, you watch properly from distance, and then – run and lock yourself in the car as quickly as you can…

At captains party – was crowdy, but nice. All kinds of well dressed, overdressed, underdressed and so ladies. I put the green patterned long dress!! Haha. It was the most bright colored dress – heavens! My roommate, the Austr. girl said – it looks nice! OK. Later, when I went in front of her the long corridors to the restaurant for the supper – she asked who made it for me, and repeated that it is very nice.
So – who knows – it might be all right even in that crowd of so many nice dresses.

At captains party we kept together with the Austr. girl – and were joined by 3 people more, and one officer then came to entertain us – to speak to us. Asked about our trips etc. He asked all of them, except me – it came somehow so out – so of course – I wanted to join in – and asked if Orsova is still going round? And he said – no! And then it turned out – that on the trip (from Sydney to Southampton) when I went on Orsova – he went too, and remembered the trip very well. I did not remember him.

Yesterday I joined again the quiz – our table did not win again – but one question more they would win if they would listen to my suggestion – that the so called unfinished symphony is not written by Beethoven, but by Schubert. So – if I know really something – I have to speak it out more firmly.

I joined also the indoor players group in – scrabble. There formed a table of 4 people. We had only 2 games – first game I was the poorer looser, the second game – I was the big winner! Only stupid was the confess – that I am glad! Haha. Then it was no time for another game.
Just now – I played with a little boy, he still goes only for tin, sun, in, on – but it was fun.

Yesterday in the quiz questions one was – what is the ships alarm signal – ? Nobody knew the answer right – a table wrote: all kinds of bells and whistles adjusting – and all the ships officers – jump in ‘the sea’… Nobody knew the question that asked the names of this ships captains – one table again made fun ‘shark and pike’.

3 oct.

Sailing quietly! Sea calm. – Today did sunbathing, for the first time. I have some trouble – injured my throat with a fish (bone?) went to see doctor – he could not find anything, gave some tablets to suck – a girl, who is nurse, said – she had such trouble once – it may calm down after some time. Hop so. It hurts…
Tomorrow – in Honolulu, booked myself for a bus tour – (9 dollars!) Almost – am sorry to go!
I play scrabble with many people – usually the big winner! But a mother, who has 5 children, beat me – because she had more practice with the 5!!

————-

Mond. 7. okt.

Today we will cross the equator. It’s muggy, sea quiet – all goes smooth – except that I cannot speak but whispering, can swallow only with pain – the bloody bone (or wound) is still there. Doctor gave me something strong to inhale – it cleared a little my throat – but not yet proper change – but I hope for the best – many people say – they had the same trouble… And somehow get all right. Now I am a decent old lady – eat slow and carefully, speak little and whispering… And I hate it!!!

I booked myself to a bus trip round Suva – a short one. Had a bus trip out of Honolulu – but we stayed almost all the time in the bus – though it was nice to see the famous piece of land – good for nothing if one has enjoyed Australias rough beaches, wide, free etc. etc.

Play scrabble sometimes. So far only an Australian lady beat me twice – I won the first, she the last 2 in a 3 people game. I quite wonder, how with my poor spelling and little knowledge of words I can do it — ? It’s mostly the eye – to see the pattern, where to put in 2 or 3 words. It pleases me of course, to able to join in something.

Yesterday were the ‘horse races’ – I looked at the first race – and get bored – all the same, as last time on the ship. Have not gambled at all – no good to fall in for pure nuisance – it’s only where you are in company, when it’s interesting.
Today lunch up on Promenade deck – last time it was really very good things – all kind of salads – even crab. With all my sore throat I will stuff myself with that food today (have lost a little weight!).

Interesting are quizzes, but to tell the truth – I am pretty stupid on common knowledge – even did not remember, how much a newborn kangaroo weighs – knew its very small, somebody said ½ once. It was – 1 once… And so on. It’s very muggy now – all wet, like in a Turkish bath.

I am longing for a letter from you. Did expect it in Honolulu – but it was not there – so, may be in Suva! Would like to hear – how is everything there with you? Do you do some art or some cooking (preserving) etc. Have no tried yet the California wine Roger suggested…

Tuesday –

All quiet (‘in Western front’…). Hot. Muggy. Yesterday was a big (really Rome’s tme [weather] like) festival for the Neptune – again they ‘cut out’ sausages and dolls out of men and nice girls…

My throat is a little clearer and less painful – so – it probably means, that I will get back my wild manners again. Yesterday I played Bach in a little (writing) room, where seldom come people, and the entertainment officer has sneaked in (I noticed an embroidered blouse and thought – a woman…) and played along – the ‘woman’ furtively disappeared after a while. But later the entertainment officer stopped me in a hall and asked if I would play in the ‘concert’ – the passengers will do next week? He said – he heard me playing, it was very nice etc. I refused because I cannot trust myself – I can do very well sometime, and the next minute – I can slip off the keys completely… And after all – the ‘concert’ is mostly a fun not for a not quite performing stage Bach of mine. Anyway – it was nice that he made that compliment to me. Others do to, if I play confidently for a while… I ordered the Californian white for tonights supper! There is a mother and daughter at my table – (younger a little, then you and me) they were pretty stiff at the beginning, but now we go along quite well at the table – the mother has given me all kinds of special fruits, she got in Honolulu – papaws and avocado pears – so after some thought I ordered not 3 glasses, but a bottle of wine. We will see – how it will go. There is an American girl sometime at our table – she might be the company tonight. The next to us table drink wine all the time – once they passed round (our table too) a ‘glass of love’ – a wine rosé – just to taste – so if it comes to that – we will give a glass to them…

———————————

Suvā, 11. okt. 1974.

I think – Fidgi is more interesting as Havaji. Here is really – nature and nature’s people – but – we did not see too much of Havaji – it was mostly ‘civilized’ places, here the bus went along really poor (real) villages, on unpaved, gravel roads –

When we arrived – in the morning – a huge band was playing aboard – all in costumes: white skirts (approximately) [sketch of man with white skirt with jagged edge] red belt, black tops, black socks – they did all kinds of marching, a real stage performance of a long and complicated poloneze, the leader à la Scott – threw the sword like a feather in the air and caught it etc. Music was fine. A girl who has lived a ½ year here, said it’s a band that makes world tours in other countries too, but its – Suva’s.
So – we were welcomed.

On the bus tour we met on the road side somewhere: a mother and 5 children + omā – performance: 4 little (dressed) sung and danced – we stopped and watched – fotografed, cheered – then the bigger boy left her drums (grandma took them over…) and danced too, however he was just in shorts and an old shirt – and mum and granny sang and beat the rhythm faster and faster…

What I want to tell you to try – an Australian man said (he took the nut kodols? of the avocado pear) – you prick the ‘kodols’ of the avocado – there comes a juice out and it colors permanently every stuff – he said you can even prick a pattern or initials and press on the material – leave unwashed 24 hours and then you got orange pattern – OK?
Xxx M.

———————-

13.oct. 1974.

Hallo!

Tomorrow will be in New Zeeland! The see is more choppy – it does not yet bother me. Thanks for the letter (it should arrive in Honolulu, but – got it in Suva, fine!) Thanks for the newspapers – you should not bother to send – except if there is some of my works – but it is good to have the news here…

Nothing special happens. I regain my voice slowly and feel much better, can swallow almost without pains – so I had to listen to some people who said – it happens that you got a fish bone or a wound in your throat and – it is well again after some time.

My trip goes to it’s end. May be near those Newzeeland’s and Australias coasts we will have a rougher time!! Otherwise the see – has been absolutely quiet. I loved Fidzi (Suva). It gets cooler to. And that is good – I have more wormer things to put on, as I have the summery dresses.

Watched the crew performing – all kinds of silly, easy jokes – but one can laugh… I do not gamble and do not drink (!) except the one night (supper) with the California’s white wine… A bottle costs 4 dollars (American), and I think – its expensive. So is a glass of wine – 65, 10 or 90 cents. 2 years ago was – 40 cents. Anyway – I do not need more vine. The food is good – only have to choose! Can have camembert almost everyday. Only trouble is – when you come to the cheeses – you are too full to have them…

Have not made any ‘lasting’ friendships. Had more compliments for piano playing – people probably are fed up with radio and modern jazz music what goes all the day in all kinds of ‘bars’ and rooms, and when somewhere one quietly is playing the piano – they enjoy it.

So – your rain is starting! But you might get some sunny autumn days – go for mushrooms! I had heard about that red ‘bērzlape’ before, it was said – the one who has also a red stalk, or reddish stalk but at home we liked those very much – they had strongest mushroom taste… We boiled them, until they loose all the colour – and ate them. But – you can avoid them. All the gailenītes and bekas – as I read there – are innocent. Anyway – there are other things to eat…
Xxxx M.
P.S. Got a letter (in Aukland) from Ida – Austra is going to meet me at the ship!!! Xxx

————————

Hallo from Australia!
[Erna to Inese]

I am at Ida. It’s 7 am 18 oct. 1974 . Arrived yesterday at noon. […]
[…][I phoned Mrs. Vicman in Wollongong to say I won’t be able to come today — although I wrote that I would — they are a bit hurt] – but I cannot arrange every so – that I can use all the conveniences and help I need of them – and to offend somebody which cannot be fitted in the ‘program’ as expected.
Still – it is the hardest thing for me – to offend somebody by neglecting some former arrangements. I phoned too late to Wollongong – a lady (of the group) had arrived with the flowers, Aina said. Bad! Awful! But that lady is just waiting for such a moment when and where she could (arrive wit her flowers…) She is sweet – I know her, but the most part of the flower business’ joy – is for herself, not for me, even if she thinks its for me. She needs it all to fill her life. So – actually it is not too bad if she had to fill yesterday with disappointment about the flowers. But – that thing she does not understand either. She has been just – sad!
Oh! What was next?

Saturday at Ida’s. Yesterday – talked with Austra + Taņa [note inserted, upside down in the space between the lines: Marvellous of course, but my heart turns when I have to think how big Talis will be… when I will see him…] till Ian came. Then had a biezpiena + anchovies omelette + coffé and then Ian took me to Cameray again – I stayed there an hour – spoke to Mrs Essers – took the room $10 a week – can use automatic washing mash., piano, kitchen, pots + pans – T.V., etc. I do not know yet, what my pension will be – but this 10 a week, probably is the lowest I should have to pay for a bare little room anywhere else. So – its fine. And afternoon sun is in the room too. There is a little bed, nice desk, lamps, a big cupboard, 2 chairs and a tea table, bare walls for my own (Dzidras etc.) pictures, one door to entré hall other to another entré room before the kitchen.

Will stay with Ida till tomorrow – Sunday morning. I suddenly feel – I need rest, and there in my new room without my things, I would be just an object to the landlady to talk to (she is talkative) and at the moment – I cannot stand anymore talking – had it with Ida, Freijs, Austra, landlady!!
One thing I may learn from the landlady – that even if you are the sweetest thing – it is not good to be talkative as I sometimes are too… and the moment also…

[section circled]:
!! So – read this first: !!
Arrived – all right (throat – allright)
Ida + Mrs Freijs met me (Freijs + flowers, Ida + car…) Stayed (and still till Sunday) with Ida. Saw – Austra + co. (Ian, Taņa).
Took the room in Cameray $10 a week.
Tomorrow Sunday Ida will take me to the new room.
Will collect big luggage on Monday – do not know yet – how? Maybe with Imants utility (Austra mentioned he has got one)
Will go to Wollongong with Ida on Wednesday –
Will fix up my pension and bank there (transfer from Wollong. to Sydney and transfer from England to Sydney).
Now if you want to – you can read the long messy letter with the details. And know Austra has written you pages and pages and had not sent them just as you sometimes get shy or unsure etc.
Xxx M.
Now – please send [….]? [….] to the friends.

———————-

15.12.74 
[From Inese to Dzidra]
Laimons & Dianne have just left for a few weeks (I don’t know for how long) in Australia — Mum met Mrs. B. & she was looking forward to their coming — So, I feel free!
[Inese]

—————

 20. febr. 1975.
[Erna to Inese]

P.S. Dear Inny I thought so $930 for ticket $100 for picket money – if they ask for explanation – but if I had known that in Australian dollars it makes only 800 – I would have asked to calculate for a bigger sum. Anyway – I have left here more then I thought – still 800 doll!! Fine!
Use it.
Xxx M.

———————-

19.3.1975
[Erna to Inese]
Card: Daudz labas laimes!  [A very happy birthday!]            
1975. Mama.

Mīļo Inī un Gordon!
Happy Easter to you!
[…] Hope Jums iet labi [things are fine with you]. I feel pretty useless. Relax!
Xxx M.

—————

Tuesday 22. 4. 75.

Dear Inese and Gordon!

I am so tired of rain, of waiting for the letter from editor (just as a waiting for Godo…) that I will do this letter with all the complaints in latvian…

[…]Jau ceturtdiena [Thursday already] – no news, no letters at all, nor from you, not from Dzidra, not from Editor! Ida said – she does not know if she will be able to go to Windzor, but if she will not go, she said Ian + Austra will take me there. O.K. I want to be there and walk in the bush. I am tired of those dogs un cats here, I want to look at sky and have quietness and cleanliness round for a change. On T.V. there was an interview with an American lady (married to an Australian) she critisized very much Australia, also she talked about dogs, which are going round, turning rubbish bins over, leaving their dirt on the streets etc. So I am not alone complaining about too much dogs… Please scribble a letter!! Send it here – I will be back in a week. Have a good springtime!!!
Xxx M.

——

6.  jun. 1975.

Dear Inese and Gordon!

Has not heard from you lately!? But my be it seems to me a long time, just because I went through some little difficulties and happenings…
I am in Marricville hospital – rītu iešu mājās!!! [tomorrow I’m going home!!!]

7. jūn. Was interrupted yesterday – oh! I will speak latvian, after operation my thinking is – slow…

Operācija bija 4. jūn. ap 2 pm. Dr. P. Halliday ir (liekās) specialists, ķirurgs uz venu operēšanu.
Man operēja tikai labo kāju – kreisā vēl laba [….] [The operation was on 4. June at about 2 p.m. Dr. P. Halliday is a (apparently) specialist, a vein operation surgeon.]
Spent 2 days at home, Mrs. Esers looking after me with a duck dinner etc. Feel well…

———–

20.7.75
[From Inese to Dzidra]
[Sydney]
[…] I’ve paid $70 deposit on Mum’s fare…
[…] I find that I don’t like Sydney any more (me! saying that!). It’s big and ugly and dirty and the people are petty & boring & dumb — and I don’t think I’ve ever called the place “dirty” before…

I really don’t know — I’m certainly — really & truly not trying to dissuade you about coming here — I’m just telling you my own reactions. In fact I can’t see how you can decide without coming here — In that sense it was a good thing Mum came home, otherwise she would never have felt “at home” anywhere else, always feeling that she really “belonged” here — well, she doesn’t feel that way any more. So, advice I can’t give & don’t want to — it would probably be best to visit & look, but that costs a lot of money.

[…] Meantime Mum & I are settled in Austra’s flat & bare waiting for the other two (Brian & Gordon] tonight — Rita & I will meet them.
[Inese]

————–

Friday 29th August 1975
[From Inese to Dzidra]
Well, I’m airborne, heading back to Canada…
[…] After my first nasty impressions, I left feeling a bit better about the place — but then we were living on the harbour, sailing across on ferries and seeing lots of lovely friends…

[…] Sunday, 7 September
[…] I guess Mum has written to you that she’s booked on 2nd February to come here. Also, they are finally getting divorced — Ojars Neimanis is kindly looking after the legalities — this came up because Mum would need Dad’s permission to become an immigrant here — and since I feel I would still rather not tell him that she’s coming to live with us (or you), I thought it might be easier to arrange a divorce & it is — Dad didn’t mind at all, and had already considered it himself but hadn’t got around to it yet — so there doesn’t seem to be a problem.
[Inese]

—————–

8. Sept. 1975.
[Erna to Inese]
Dear Inese and Gordon! 
Today I got a telegram from Toronto – Uncle Jaša has died. On the little island, from heart attack. Feel a little stupid. I even wrote on a piece of paper, when you were here – to remember – that I have to write to him on Jēkabu dienā! Un aizmirsu un neuzrakstīju. [And I forgot and did not write.]
[M]

————

[mailed 19 Sept. 1975]
[Erna to Inese]

Hello, There!

Got your card today – has travelled a long time. Today Ian came and went, and Austra will come later, she is in the town – shopping. Ian will stay until sunday, Austra, he said, will stay a couple of days longer. From Canberra they went to Windsor yesterday, left Taņa there. They will arrange all about the transport men and then they will come in 2 weeks time and pack all the things and take away. Ians mum will take the flat over, and however she is not moving in straight away – she slowly will do it, and come some times before Xmas here, so – she said – she will not lend it any longer, just until they take the furniture away. For me it’s O.K. I was at Essers one evening – we watched T.V. She wants me very much to come back. Her one old cat has died, she feels old etc. I stayed the night there, she gave me an enormous soft and large blanket, and I slept in my old room. As the spring comes – it will be all right for me there. Mr. Freij had been sick, pretty badly, with flu. I also was a little with ‘izsitumiem uz lūpas’ [spots on my lips], it was a cold week when you left. I did not go to Wollongong. Visited Latvian home, met some Wollong people there – might go to Wollongong later – when my staying here will be finished and all the things taken back to Cammeray. Going to Wollongong means only – that I might get some dress or blouse made. Those 2 weeks here – I will spend to finish the countless letters to retype. I did not know – there are still so many…

Dzidra has not written. Editor has not written. Hope – soon I will get some news. The spring is there for 2 last days now – is getting milder and warmer. The awful thing is – that the time has run away – the people who were there, when I ‘blissfully’ started my writers carrier, start to – die off! And I have not yet reached my climax in my writing!! When I read all my letters, I see also the reasons for that, but sure – I should have done more.

————

Sept. 25. 1975.

Dear Inese and Gordon.

I am back in Cammeray. It was cold weather for 2 days and I have to fight my rheumatism (?), but otherwise – everything is allright. Ida took me here. Ian came the same day from Canberra in, when I was moving (Sunday afternoon) and he helped Ida with my bags. Not that Ida was worried how to manage it all – but I was sitting all the day with the packed things and worrying – how the hell we will get them down and up etc. Ian helped, it went quick. Here – in the warm weather might be the best time to live. But – it is only 2 month, hot or cold, and then I go to Bondi.

I do not think to go to Adelaide, I got a letter from Mrs. Kreismane to go, but I can not make it all – and for the expenses and trouble – I do not see the reward there – the same little talks and big pretendings and that’s all. I am waiting for news from my editor and pray – he would make the book before Xmas. As he has not written to Dzid, asking for more illustrations (as he planned) I hope – he has enough stuff of all the things, that has been send to him – AND IS MAKING THE BOOK READY? –

Got a letter from Dzidra – the same you got. Could not sleep last night thinking of the mad plans they make. But – I can understand they do that. They are tired of the tension – you were too – now you are living in country, what they are longing for. But – I do not believe – they can make it there, in Wyong. Please – write to them as clearly as possible about all the problems, also – if you would like to have them [in] Canada near you, may be – to buy the place from your landlord together and share the ground for two families? I just started to think it last night. The youngsters – Talis and yours if you adopt and have also yours – they would be happiest to be near, I too – I do not know how the 2 ‘real families’. And – I think – they should not sell the house unless – they can buy in Canada or even from Dad – straight away a property, otherwise they will come to a state they even cannot imagine – living in Dads farm etc…

I do not see other way out of it (those ideas) as for them to come for a visit. At least Dzid, and then if she feels – they still want to come, may be they can arrange the visas so, that she has not to return to England, and Clive can fix the selling or renting the house. I always have said – do as you like, as you think it is right – when asked about opinions, but this time I am terribly scared, and I write a short letter to Dzid, telling – I do not believe in their plans, and first thing – not to sell the house in a rush. If Dzid speaks about – the Union of the family – then naturally – it does not work out to be – in Australia, as you are not coming back, and Dad is happiest as he is now, he even can be shaken out of all his balanced life – if Dzid and Clive – live in his house, it would be different, if they could buy it – then at least – after some trying out the life there (if really comes to that) they had something to sell, and be able to move. I understand how Dzidra feels. You have been twice in Australia – since you left – she has not been, she feels hard about Australias climate beaches, life (at least she misses it and hopes here is nice etc.) so – she has to sea – the reality. But – how? They have to have a little money – Dzid has to use it for a visit, and Clive (as I understood from Dzids letter) has some hopes to travel here on companies expences – They should use that opportunity. They – should come and see – they should go for a visit to Canada (if its cheaper) and see – if they could make their lifes there. I think – Dzid could fall in love with Canada easily – the country, the weather etc. But – they have to see. And first and last – not to sell out, before they know where they are running in. Dzidras letter for the first time may be, sounds to me – just unreasonable – just – longing to be away, to believe – there is some easier, happier life – and just there – where she was a child and where with all the difficulties – the life was sunny.

I wrote to my editor asking how the bookmaking goes and also – mentioned that I have that 10 years period letters of Sarma and me – and if he would be willing to print them in a book very soon. I think that book might pay. Zariņš (the big businessman…) was interested in those letters, when I left for England last time – he even asked me – what about the letters – do I take them with me? So – if not that editor – I might find (may be) an editor easier for the letters, as every editor first thing is afraid – if the book will sell? Oh, if he just would make this my book before Xmas. May be I could make some – books!

Hope to hear from you soon – how your studio is progressing, how is the weather, how your creative jobs go on etc. etc. If Dzid really settles in Australia, and – so soon, may be I have to postpone my coming to Canada a little. But – I would not do it willingly. I have counted, and still do count the weeks and month I have to spend here. I do not like[love?] Australia as much as I did. Except from the happiness to be near children – England and Canada – let me feel 2 forgotten but once owned things – the kindness of the northern country’s nature and the status – not to feel a bloody newcomer, what I feel here everyday, every hour – I am stranger between the people, always like the jews by the Nazies with a yellow star on the front. I know – it is too late for me to make real a life, friends etc. there – but – I cannot do it here either. I also would be happy I imagine – that my grandchildren could grow up – well, not in Australia. I think they might find a wider, quieter mental bases for their lifes there. Not that – is my business to think of them, and not that anything else makes so much difference, as just – to be reasonably well off in the country you live. I am tired – feel better now, after seeing you, as you could say do Dzidra some clever words… But – the best thing after [..] that useless thinking about lives etc – that – everyone is well – Talis has m[..]my [..] on and is healthy and happy, and you have your beautiful little house and can [..] each other etc. etc.

————-

Tuesday the 7. Okt. 1975.
[Erna to Inese]

Hello there!
Pēcpusdiena. Saņēmu Jūsu vēstuli – kartiņu. [Afternoon. I got your letter — card.] Paldies, thank you for Birthday greetings and – Congratulations, congratulations to you both! So there you are – happy as can be!!! [Inese and Gordon got married on October 2, in Victoria on Vancouver Island, left] I am not going to write it down all the good things I wish to you – you know it and hope and accept and they will come! it must have been nice on the Island! May be better all that happening as if it had been here. It seems to me you have not got yet the letter from Dzidra, and the letter (after Dzidras letter) from me. It has changed all my future plans and hopes – and I do not know how all will turn out and be. I really – wanted so very much to live there with you, and also – away from Australia. Now – I do not know what will happen. There is no letter yet from Dzidra. I am afraid – my first letters (I wrote 3 letter one after the other to her…) were very – against all her plans and may be hurt her and confused her. But in the last letter I accepted everything that comes and what they choose etc. and thought – if they come here in the time – I have to leave – I might postpone my trip to Canada. There are many young people who – go back to ‘nature’ (Mrs. Buivid said – her Edvin is away in country life too) But still – I hardly can imagine how they could settle in Wyong. I also cannot imagine – dad selling it for nothing, where after some years – you and Dzid could have so much to sell of the land. You need (Dzidra needs) some capital so very much. But – how to make it with dad? Couldn’t he sell to Dzid? Could not Dzid come and see and arrange things, and have the visit and may be – get rid – of that dream of Australia. I am waiting for her letter again, and for your letter with news – what you have decided together with Dzidra?

I got a letter today also from Alma – Jašas wife. She writes all how it happened: they were in the Island – had Light lunch, started to look the afternoon program on T.V. then after some 10 minutes Jaša said – that his head is dizzy (reibst) and wanted to go to bed – she helped to get him up from the chair and helped to go to the bedroom but at the bedroom door Jaša fell to the ground. Alma put a pillow under his head, asked – how he feels. Nothing, he said – only dizzy. She gave him water to drink – he said – now it’s better! And then she saw – that his look is not anymore alive. And he stopped to breathe. Then she ran and called for help, and the neighbors came, and doctor came in 15 minutes with helicopter – but Jaša was dead. She says – he was all right, had not high blood pressure, however he took some medicine (for heart?) all the time. He felt happy and full of joy to live. Alma also send me Austras letter which came after Jaša was buried. Jaša died on 5th of Sep. Austra has written the letter on 4th of Sept. But she has written sometimes all the time to them and Jaša has known how Austra and his children live in Latvia. Lately – they seem to go on very well. So – there we are. May be – the cream and butter had something to do with the early death, but Jaša suffered mentally much of his guilt – by marrying Alma, and leaving his children, and some of the children, Gunta – the eldest daughter and the son also – I think had made him very bitter accusations. He never really was free from those heavy thoughts… I could have written him more often too –

—————-

15. okt. 1975.
[Erna to Inese]

Hallo!

This card is kind of good luck massage to you – I + G!
[message in response to news of I & G getting married beginning of October, right]

—————-

Thursd. 23.okt. 

Dear Inese and Gordon!

Thank you for ringing me – it was nice to hear your voices. I am lately very impatient – wait for letters, wait for my book, wait for going to Canada, wait for summer..

————

2. of Nov.

Esmu [I am in] Canberrā – good holiday, soon leaving for home.
Xx
[Note in Austra’s handwriting]:
I just had a beautiful day at Lanyon with your mum + Ida. Have your news via both of them. Am writing to you next week. Happiness to you both.
Love. Best wishes.
Harts.

——————-

[Bondi  2026 Australia]
Friday, the 12. Novemb. 1975.
[Erna to Inese]

Hallo there!

I am the second week in Bondi – and the weather is getting hotter and hotter, today reaches over 100… I have drunk all the beer (cold!!!!!) I found here in the fridge – 4 cans! Have not done a thing worth mentioning. Though have been back in Cammeray a couple of times – got the money you send! Thank you very much! I have saved too! Went to P&O, but have not got the ticket yet – as I still have not got the USA visa in my passport – will have it after Xmas. But I paid the money (the rest) for the ticket and got a receit on which I will get the ticket as soon as I will arrive there with the passport and visa. Have not heard yet from Canadian Embassy – I brought them the last asked paper (a paper from Justice of peace that – Inese is my daughter…) – and now just have to wait for their letter, that I am allowed to – immigrate to that Magnificent Country!!! In this terrible heat – really I think – it is magnificent, as it does not torture their people baking them alive… Tomorrow is the big day – the elections. Sorry – the most spectacular scenes on T.V. will be finished now! (I really do not know – why I am blubbering in English?…)
[….]
Anyway – you must be bored to death no manas politikas [my politics]!! (But believe me – I am pretty clever, when I compare my impressions, my conclusions, etc.). – I am doing quite fine! Sure – I loose much – not being able to catch all what is said in English, also – I do not know anything about real politics. Well – I have been pretty useless in my own field.

———–

Otrdiena [Tuesday] 13. janv. 1976.
[Erna to Inese]

Wednesday.
Today I went second time to PO – and there is how I will travel:

February
1. leave Sydney
3. in Brisbane
Mail: Passang. E. Dz.
Ship ‘Arcadia’ Cab. F214    P & O Australia Ltd.
GPO Box 134   Brisbane, Q’ld, 4001

7. in Suva
Union Steamship Co of NZ Ltd.
PO box 43    Suva, Fiji

13. in Honolulu
P&O LInes’s Agent
PO Box 3165    Honolulu, Hawaii

18. in San Francisco
Williams Dimond & Co.
215 Market street
San Francisco, California 94105    USA

If you want to write to some of the ports – please do it early.

Thursday.

I am back in Cammeray. [Got your letter with pictures] Beautiful!!
I am all right. [I have to go to ] Ojārs [right] office, [to get] certificate (divorce) [and then to} Canad. Embassy.[…]

I am glad to leave this funny country. I am glad to come to you! I am glad – you got the house there! Be careful with the long driving to San Francisko. I will look forward for the trip. Still 2 weeks here to run around pretty madly!…

Today Mrs. Leucinger arrived from Switzerland and Mr. Leucinger took me home here to Cameray. So – here I am. They paid me clear 85 dollars (I had not to pay for the burnt kettle and phone calls…) So its – all right. Now – have to run with the letter and may be even to city, to Ojars etc.
Yours M.
Please write early all messages.

————————-

[P & O Arcadia notepaper]
1.2.76.
[Erna to Inese]

Hallo there!! 

I am here again on Arcadia at my old writing table, in the sunny Cornwal room! Feel great! Little bit bored with the old, very old, elderly, withering faces… But have to – join the club…

3. Febr.

Happily arriving in Brisbane! […] feel lazy! M.

———————

11. 2. 76. 

Hallo dear Inese and Gordon!

I am rocking to Honolulu! Hope to be there – after tomorrow! The weather is fine. Today is a little bit more rocky, but still not harmful. I have had some nice swimming in the pools and sun backing. My new denture is funny (big, horselike) and hurts a good deal when I eat. So I am eating less eagerly and am not putting on weight. And – feel all right. Have already my disembarking card ready. Only have to ask still about the heavy baggage – if they will keep it and if I can get it out on Saturday?

[I hope there will be a letter from you in Honolulu and information about the hotel where I will have a “room booked”. I feel fine, though the people are very boring] – 75% old housewifes, then some of their husbands, and some young boys and girls. No one ‘to catch’ except cold… I have not yet caught that. Some have.

Honolulu, 13. 2. 76.

I am here! Got your card!! Thanks. Congratulations to Gordon, for his promotion! I am very happy for him! It shows that he is now ‘a good boy’!! haha!

[Thanks for the news about the Holiday Inn. I will find it with a taxi]. Mana cabin mate, Australian girl, who goes to England to study Scientology (science about souls returning many times back to live on this Earth…) She said she will see me off the ship.
[…]
So much to see, when I will be there. I have some dill seeds – big and nice from Esers garden, hope – custom men will not find them. I myself do not know – where I put them in?… See you very soon!!!
Xxx M.
P.S. My cabin is O.K. I like that it is so near [..]

---

[October 1977, Erna returns to Australia]

[Erna and Talis in Dzidra’s house in Sydney]

---

[no date – from Sydney to Mission]
[Erna to Inese]

Hallo there! 

Here I am sending you a proof that what I told you about the oldtime Latvians making food from the ‘grass’ (kaņepes – Hanf in German) is true.
Siegfried von Vegesack is a Baltishen Baron, lived in Estonia and Latvia, he has written a big roman (and other books – short stories etc.) about German baron life in Baltic from the end of 19. cent. till the world war first. The book a novel, 500 pages is named ‘Die Baltische Tragodie’. There you have a little quote off the page 441:
„Unten beim Gartnerhauschen glomm ein gelbes Licht hinter dem Fenster. Drinnen war es warm, es roch nach Hanf und frischgebakenem Grobbrot. Karlin stapmfte in einem gewaltigen holzernen Morser Hanfkorner, und Aurel musste von dem schwarzen Brei kosten, der wie Wagenschmier aussah. Dieser sonderbare Geruch, dieser kraftige Geschmack errinerten ihn an die Kindheit. Und immer noch nannte Karlin ihn ‘Jungherr’, klopfte vertraulich seinen Arm, sprach von alten Zeiten: von Indrik, von Marz, vom Vierzug un vom alten Jaunsem.”
— Siegried von Vegesack ‘Die Baltische Tragodie’. [The Baltic Tragedy]

In that book are names of very many places in Latvia, also the names of some persons (latvian) at the world war first time, when the Latvians were fighting and got their own country and government – and freedom. But the author does not tell much, actually – as little, as possible, as his interests are – only the Baltic Germans. It is interesting to read, because of the nature descriptions, and very nice portraiting – how the German Barons lived until the world war first: very leisurely and very good indeed. All the servants were Latvians and – poor and miserable. Only shortly before the 20. century they started to own land and get better materially, started to send children (some only) to universities with the Latvian names changed with German endings – Salming, Avoting, etc. Vegesack also mentions the name ‘pelēkie baroni’ (the gray Barons) as were called the first rich Latvian farmers. It was interesting to read the big book – to see the end of a 700 years long time of German Barons, (von’s, and Graf’s, and Gutbesichters) ruling over Latvians. Most sweet and nice nature descriptions and the carefree idill of Baron life.

We are proceeding with our summertime. I am going for swim to Bondi. The water is very warm, however we had some big storms and all the sand of Bondi beach is blown up till the big street – buldosers are working to push it back to the water side, but so far the beach is made by the storms very shallow and flat, and it makes the water coming even from a quiet ocean roll big waves. Good for the surfers. For the more quiet swimmers now lately is convenient the childrens’ swimming pool – where the waves roll in – too wild for the little kids, but clean and fine and excellent for the grownups to enjoy swimming round. Well – that’s fine. Only after the morning spent on beach – one is useless all the day for some proper mental work – one just wants to ‘feel good’…

This week Tālis is with Clive in Balmain. The house is not yet put on – sell, but they plan to do it soon. I might go to friends in Wollongong next week.

———————-

Inese’s trip to Poland — postcards sent to Gordon, shared with mum

5.06.79
[Warsaw, old town, lane, church spire at end]

By the sound of mail here — I may get home before this does — Excruciatingly long day yesterday — by the time we got to rooms were just about dead — … we’re out in twos, on rooms rented by private families — Pope has filled all else — Pope pictures & flags everywhere — photos sold on streets — we’re constantly accosted by people wanting to get some $ — were gypped by cabman yesterday — Can’t communicate with landlord/lady in any of my lingos — however they are very nice & our room is very comfortable — some others not so lucky, so they’re off making changes today — weather hot — had fun trying to use public phone today to ring Michelle & find out where we were to meet this morning! — Today, mostly walking about old town — but already saw two weaving exhibitions (by chance) — tomorrow we begin touring studios — tonight we are going to theatre — not sure if it is a play or ballet/dance…

—-

6.06.79
[Warsaw. Plac Zamkowy]

… jet lag… We didn’t manage the theatre last night — time caught up with us & by the time we had supper, we got there 15 minutes late & they wouldn’t let us in. Michelle put on a fine scene in Polish, but it didn’t help. However, we’re just back from the ballet (Giselle) tonight — it is very cheap here (in our terms) — Today was long and hot — Warsaw apparently is the hottest spot in Europe at the moment — We started at 9 am and visited 3 weavers in their studios — it was really fantastic — they we all very nice to us, served us cool drink, showed us slides, photos & and whatever works they had on hand, gave us further addresses etc… I have a neat room-mate & we’ve decided to buy wine/cheese/bread etc & do our meals that way — getting the stuff takes some time, endless lines — but neither of us feels like eating out all the time, so by tomorrow we should have the whole system going.

—-

7.06.79
[Warsaw. Old town alley]

I’m wondering if you got the job. So I hope you’ve bought a tape or keep the paper, if it says anything about the Pope’s visit here — especially as he seems to have taken a few digs at the Russians. Today is as hot as ever, but I think I’m over jet lag — now I’m just worn out from standing in line to buy food & then lugging it about — not really — we keep stopping to have lemon tea (in glasses) at sidewalk restaurants — it is a great reviver. Today we visited another weaver in her studio and another one came to join us there — one who spoke English, so everyone could communicate — I find I can follow tiny bits of conversation (with rusty remains of Russian, sometimes similar) — but am often frustrated when I read or hear words I once knew the meaning of — now long gone! Second visit was to an Art Academy to see the weaving section — We really are seeing a lot — I don’t know how Michelle does it — she’s 4 months pregnant!… This afternoon we are looking at shops (couldn’t get hold of someone we wanted to visit) — so, it’s probably a good break.

————

8.06.79
[Warsaw. Main square]

…Today was the first overcast day, but only occasionally cooler. One member stayed home with some bladder infection (not from here) — maybe just attention seeking — she’s a bit out of it — older, non-weaver, fat, suffering in the heat & walking, including endless 6th floor apartments — another has the runs — the rest of us seem fine, but are worn out today with 3 studio visits & one Fine Arts School visit (studios + exhibition) — so we’re home early to eat & drink & go to bed for 5am rise & train trip to Lodz tomorrow — we’ll stay there overnight — at a hotel this time, so we’ll all be together — I’m glad we get to try one Polish hotel! Visited and old lady (81) today, now senile, who was still weaving a year ago — saw one piece in Vancouver a few years ago. Not looking forward to trams & luggage.

PS Just in case you get this before mid-June — I hope you’re still off to Bellingham & UBC Mum!

——————

8.06.79
[Warsaw. Old fortifications walls & towers for old city]

It has just occurred to me that my cards are getting pretty boring — X number of visits, heat, etc. So, one of these visits goes something like this: We all arrive outside a big central hotel from our separate directions by rickety trams — (but most efficient) — buy a bunch of flowers from a florist or the umpteen little ladies on the corner (each contributing however many zlotys it takes) & catch more trams or walk, map in hand to the day’s address — usually up about 6 flights of stairs (though now we have a universal elevator key — they are locked — and only the fit ones go up the stairs, the others go on the lift — it won’t take all of us) — are greeted very pleasantly & usually served cool drink — look at catalogues & slides of work & whatever is on hand — beg to photograph & snap away — Michelle talks away in Polish & translates — I strain to pick up what I can catch (not much) — thanks, handshakes, down stairs, walk, tram & repeat.

—————-           

9.06.79
[Warsaw — Narrow lane with church tower at end, sun & shadows]

Well, today we’re in Lodz, but haven’t bought any cards here yet — set off early & caught train at 7.30 — our train pass is 1st class, so it’s comfortable — 6 hrs — Lodz, checked into hotel — big room, bathroom, etc. even TV — off to Textile Museum — incredible — Lodz has apparently always been the textile  centre of Poland — their collection of tapestries is immense — 2 exhibitions & visit to their storage section — couldn’t really examine stuff there, but just to see endless stacks of them was overwhelming — they have some 800 modern and about 1000 old — I guess we saw some 100 on show — all this possible only because we’re an “official” group (the shows weren’t open yet) — It’s fun to stay at a hotel — breakfast included — and dining is very cheap (to us) — had a late lunch — tonight we’re to see more studios & have put in stocks of wine & cheese etc for after (since we’re all in one place for once). Shopping here is a little pleasanter than in Warsaw (smaller town, I guess) — however no olives, next to no fruit and still long queues. The pace is pretty hectic — think we all have blistered feet & fall into bed — traffic noise like you wouldn’t believe doesn’t keep us awake!

—————–

11.06.79
[Krakow. Big city square]

I’ve missed a day — but couldn’t write on train (too bumpy  + we were too tired last night to do anything but fall into bed). [This report then for 10.06.79 I assume] Had a studio visit in the morning, where the weaver’s husband held court, while she ran around preparing a fabulous lunch of cold meats, cheeses, tomatoes etc, all very expensive & really too soon after our large Hotel breakfast, but we could hardly refuse — then he ferried us back to the hotel (2 loads) & as time was running short took us & luggage in shifts to the station — slow train to Katowice — we all shared bread, biscuits and bottle of wine en route — changed trains and on to Krakow — saw 2 pheasants and a castle on the way — poppies & cornflowers in the fields — hay stacks and scarecrows. Arrived 9 pm, very tired — station jammed with people, most falling asleep where they stood or sat (Pope’s home town — he’d been here till 2 pm — people very excited) — rushed to tourist office (praying it would still be open) to get our room addresses, queued for taxis — arrived 11 pm — our landlady works in tourist office & speaks English — room great — much relief — very tired.

——

11.06.79 continued
[Krakow. Folk dancers]

Landlady’s mother served us lovely breakfast this morning (funny how these small basics matter so much — whether you can have a bath, find a toilet, care for your feet & carry weight of bag, etc…) Krakow was not bombed, so old town in centre survived — much emotion about Pope — some chance that will see religious procession later in the week (Pope has gone, but it’s a traditional one that has been suppressed for past 15 years) (Almost beginning to feel we wished we had been present — the excitement is catching) — We visited the Art school weaving department & Ethnographical Museum (among other things, such as costumes and equipment, including looms etc, there were life-sized wooden carvings of bears, people etc, little holes for belly buttons — they were bee hives!!! holes were the entry way & back had openings where could get at honey!!) In afternoon, souvenir buying fever bit — (cheaper & maybe more unusual here) — huge folk art market & lots of other stores — Michelle had kept saying “wait till Krakow, it’s better there.” She lived here before — today is moving in with friends — It’s much nicer than Warsaw.

—————–

12.06.79
[Krakow. Folklore group]

First rain, but not very heavy — to market to be tempted by basket — lady selling 2 cupfuls of wild berries. Before that, we had super breakfast, including strawberry cake! (made by landlady’s mother for a birthday the previous day) — gift & souvenir buying bug is still with us — suddenly aware that we’ll be gone from here soon & things will be a lot more expensive — Visit with two weavers today, the second of which was the most charming old lady you could imagine — aristocratic, gracious, etc — she was expecting 10 (we are 7) only 3 arrived (others sick/tired/or wanting to do their own thing) — 10 ft long antique table laden with cookies, strawberries, liqueur chocolates, coffee, Vermouth, Vodka, Pepsi — we ate some of everything & drank coffee + vodka (really special — not like stuff we buy) — and talked and talked — she visits relatives in Holland & France — has been to other places — spoke English — told of war & post war problems — Procession here & everywhere in Poland will be first in 40 years — National Holiday.

———-

13.06.79
[Folk dance ensemble from Maribor, Jugoslavia]

Today has turned out to be a bit of a tourist day — we did set off at 9.30 to see the state co-op weavers who produce all the tourist & export tapestries (some are designed by people we have seen) — however, we were not allowed to visit the factory/workshop without umpteen letters from Ministries of X, Y & Z. So we went shopping instead (all will be closed tomorrow & Friday we leave) –… last thing this afternoon we stumbled onto the castle (had forgotten about it) & toured that…. At 8 pm we visit another studio. Tomorrow the big procession takes place and the town is really filling up with people again. You can really feel the excitement in the air — we’re into fine calculations/estimations to see that we have enough money to the end, but none left over, since they won’t change it back. This morning I was awakened by a pigeon cooing about 18″ from my head (on the sill — window open) — so we fed him some bread.

——

14.06.79
[Krakow. Big square in front of cathedral 13-15c.]

Last day here today — Started off slowly enough — baths & washing and cleaning nails etc — to town to see procession — rain on and off — thought we had missed it, but it seems it stops at about 5 outside altars — people all dressed up, incredible crowd — a long outdoor service — people responding & singing & kneeling & moving on — all very serious and quiet (but they seem that way anyway) — at one point I went down some back streets to intercept the procession & to try & get a closer look — not too many people there, so walked with it (everyone singing) — then it ended in a small square & church — no exit — all the masses behind just kept coming forward — I thought I’d be there for hours — couple of people moved back — followed them till I lost them — inched my way on my own — seemed to be for hours — almost panicky — finally got out — later visit to another studio — then to cafe to spend last zlotys & home to pack — we are going to be too early for taxis — should be fun.

——

15.06.79
[“Va(sic) et découvre le vieux Lausanne” — 6 pics]

 It’s probably not a good time to write a card — especially as it will probably be the first to reach you — I have been writing every day, but no one holds out any hope for Polish mail. The Poland part of the trip was really good — all kinds of frustrations, but on a basic survival level — we saw from 2-4 studios/exhibitions a day & that was tiring but great — Today we got up at 4.30 to lug suitcases to the nearest tram (too early for taxis!) to Zurich to Geneva, bus to Lausanne, Metro to hotel — got there after 3 — had to be ready by 4.30 to go to the Biennale opening — all very confusing, weren’t sure whether could get in — heard some speeches in one part — went off to have coffee — got back (about 1 hour later) for last 10 mins of “opening” — saw bits and were herded out — today is confused downer — tomorrow we’ll have readjusted to West + 3 exhibitions.

—–

16.06.79
[Lausanne. La Cathédrale]

I guess I’m back together again — yesterday I felt quite disoriented & at odds — went to bed and thought miserable thoughts — 4 exhibitions today — two of them openings, so lots of people — going back tomorrow to photograph — went back to photograph the Biennale & went through a lot of film — it actually was a little bit disappointing, except for the Canadian entry, which is spectacular! — one of the other shows is a show of miniatures (developed partly as a reaction against the large size requirements of the Biennale) — it was really more exciting. We met Mariette — also ran into Rose Naumann (from Vancouver) — generally a good day — Lausanne, the old part, is delightful — shops are incredibly expensive — I’m mostly investing in film & catalogues — it’s cool and rainy. So I’m getting to use all the gear I’ve been lugging around.

——

17.6.79

[Paris. Église Saint-Germain-des-Prés: Place Furstenberg; hippies près du Pont Neuf]

Finally in Paris – didn’t think I’d be as excited as I am [..] We got here about 11 p.m. [..] We went for a walk – I just couldn’t resist – we’re in the Latin Quarter off Bvd. St. Germain – not far from the university, Bvd. St Michel & a few blocks from the Seine & Notre Dame & all that – Super! Hotel is fine, not sure where one (if one) takes a bath/shower – sink & bidet in the room…

Spent today photographing shows where there were too many people before (at opening) – left Lausanne at 5.30.

Switzerland was very expensive – France is too, but just a little less so. Since we’re here a bit longer, will really be able to manage the meals of wine/cheese etc. – weren’t long enough in Lausanne – especially as today was Sunday & there everything (markets etc.) were closed.

—————–

18.06.79
[Lausanne. Place de la Fontaine de la Palud]

Lausanne card, but really am in Paris — Today we were all off on our own (or in twos) etc. — Michelle organizing things for the next few days — I started out with previous room mate — to practise catching Metro etc — then most afternoon on own — shopped for food and bought a little pot to boil water in — so very nice to be here — walked past where Jo & I stayed — we’re a few blocks from there — didn’t go to any museums or sights — just walked back to have my wine & cheese — nice to be able to more or less do without a map (though I have one) — I’m surprised at how excited I am to be in Paris — didn’t expect that! Don’t feel need to rush off & see or do everything — just be here — however, programme gets under way again tomorrow & that’s nice too — especially for me — will be places & shows I haven’t seen. Remember us at Eiffel, Montmartre etc. & that’s nice.

———–

19.06.79
[Paris. Perspective sur la Seine et l’Île de la Cité. Au-delà du Pont des Arts et du Pont Neuf on aperçoit la Conciergerie, la Ste-Chapelle et Notre-Dame]

Went today to see an exhibition of crafts, including some fine weaving, at Canadian House — Mariette there too (she arranged the exhibition — big wheel in Canada Council) — apparently it has been well received by the super critical French — In the afternoon off to see a large exhibition of tapestries in the Grand Palais — some good, some bad, but really good to be able to see so much — to look & look & look — I have about a ton of slides and catalogues — then in the evening we decided to all have a picnic in the Luxembourg Gardens — so everyone went shopping for bread, wine, cheese, fruit etc — it was great — (there’s a food market across from our hotel — today it was open — super stuff!) Tomorrow we’re off to see the Gobelin tapestry factory — we really do lots of walking, though the wine etc. probably cancels all the benefits. Traffic in Paris is incredible — it is really “creative driving” — don’t know how they survive (but most cars are dented & scratched anyway) — I have some Polish vodka for you.

—————

20.06.79
[Paris. Centre National d’Art et de Culture Georges-Pompidou, vue aérienne]

Today was a walking day — set off for this place only to find it didn’t open till noon — it’s an incredible building where the old central markets used to be (we had a meal near there — steak on a wooden board I think it was) — at that time it was just a hole in the ground — So I headed off to another museum (walking — still had energy then) — only to find it closed for lunch — by then it was terribly hot — Then we all went on tour of the Gobelin tapestry works — most interesting — & then back to this place to see an exhibition called “Paris-Moscow” — huge — covers everything from literature, to architecture, to interior design, music, art — of the period 1900-1930 approx. — Picassos & Matisses from the Russian collections and from private & other collections in the West (eg New York) — there seemed to be a number of other things which I’ll return to before I leave — The whole place is in glass & steel — all the structure exposed. Tonight I think we go to Montmartre, if we aren’t asleep!

---

Tuesday 24. July [1979 — in Qualicum?]
[Erna to Inese]

(P.S. Rītu [tomorrow] Dzidra’s divorcing business)
Hallo Inī!
Sorry about some of my letters – I was just – ‘cranky’.