Sidnejā, 1987.g. 20. augustā
Sveiciens no ‘vecās vietas’!
Kā nu Jums klājas? Apsveikumā no Rakstnieku nedēļas gan rakstāt: Uz drīzu redzēšanos gaidot, bet kad tas būs? Liekas, ka tik drīz vis nesagaidīsim, jo Kanāda pievilcīgāka.
Lai nu šā vai tā, bet aizvien no Jums jau dzirdam: īpaši lasot Jūsu jaukos rakstus Austrālijas Latvietī. Un nupat, pēdējā numurā ir tāds, ar nosaukumu – Kanādas rudeni gaidot (21.8.87. numurā). Par akadēmiju. Un tajā pieminēts – Garais Valners! Kur tie gadi!… Herberts Valners!
Toreiz biju tāds knauķis, laikam 11-12 gadu, vienu ziemu iedams 4. klasē, [..] skolā jo viņš bija pārzinis Bēnē, Zemgalē. Tur tad, ap skolu (laikam 1923. gadā) vienmēr kaut kas notika – jautājumu vakari, deklamāciju sarīkojumi ar referātiem, mēģinājumi teātra izrādēm u.c. Uz šīm izdarībām tad pulcējās turienes jaunieši, arī Herberts, iepazināmies. Vēlāk, kad uz Bēni aizprecējās arī mana māsa, tad tur bieži ciemojos. Herberts bija interesants jauneklis – fantasts, jūsmotājs: viņam bija piešķirta arī jaunsaimniecība, aizrautīgs viņš stāstīja — gleznos, kops zemi… Nesen Austrālijas Latvietī bija iespiests mans stāstiņš – Citara. Tajā pieminēto manu klases biedreni, Lūciju Mitrēvicu, Herberts apprecēja. Piedzima arī bērns. Kad kādreiz uz viņu jaunsaimniecību aizgāju, tur bija kā maza ellīte: milzīga nekārtība – viss nolaists, neapkopts, māja nepabeigta (tā arī laikam nekad netika pabeigta), likās – nebija viņiem ne naudas, ne lāga ko ēst; Herberts plēsās ar darbiem, kam nebija ne gala, ne malas, bet aizvien vēl fantazēja: gleznos, veiks milzu darbus. Viņš uzsāka arī manu portretu, ko nepabeidza, gleznoja galvenokārt zirgus, ar platiem krustiem, resniem gurniem priekšplānā, pēc tā laika modes.
Kad iekārtojos savā dzīvē, uz Bēni iznāca braukt retāk; tā arī viņu nekad vairs nesatiku. Un kad ienāca krievi, dzirdēju: H. Valners – nez par kādiem ‘nopelniem’ – iecelts par Jelgavas cietuma priekšnieku! Ārprāts: mākslinieks – cietuma priekšnieks! Vai tās lielās nabadzības dēļ kaut kas būtu sagriezies viņa domāšanā? Un kad ienāca vācieši, tie esot viņu nošāvuši. Tā aizgāja bojā Bēnes zēns (kā raksta Plūdonis) ar ‘viņa sapņiem, viņa cīniņiem un mērķi neaizsniegtu’.
Viņa meita – Rita Valnere (ja gluži nemaldos) ir tagad pazīstama gleznotāja Rīgā. Bija precējusies ar pazīstamo jūras skatu gleznotāju Eduardu Kalniņu.
Ko Jūs par Herb. Valneru zināt, ko atceraties?
Jūs rakstāt, ka Jānis Šternbergs Latvijā profesors, bet – cik atceros, Šternbergs, grafiķis, kas zīmēja naudu, pastmarkas, — izceļoja uz Vāciju un vēlāk uz ASV. Tā rakstīts arī Enciklopēdijā. (Dz. 1900.g., 1932.g. beidzis R. Zariņa meistardarbnīcu). Cik atceros, viņa sieva (vai māsa?) arī bija māksliniece. Jūs rakstāt, ka Št. toreiz bijis tēlniecības darbnīcā – vai tas būtu cits Šternbergs? Pēteris Upītis gan darbojas Latvijā.
Pie mums patlaban ‘barga ziema’ – lija pamatīgs lietus pāris dienas; šodien gan atkal spīd saule. Jūs, droši vien, laižaties iekšā krāšņā rudenī – kas Jums patīk, ar skaistajām Kanādas lapām.
Ar daudz labdienām
M. Eglītis.
Lakemba N.S.W. Australia 2195
——————————————
Sidnejā,
1989.g.25.jūnijā
Mīļā Erna Ķikure,
Sen neesmu Jums rakstījis – laikam pēdējo reizi, kad apjautājos par Herbertu Valneri. Te man mājās patlaban padomju mākslas grāmata: tajā arī Herberta meitas Ritas Valneres gleznas, bija viņa savā laikā Rīgā itin atzīta. Grāmatā tāds viņas ‘milicijas majores’ kāds portrets, kas ietilpst tai kategorijā, kādi arī izdevumā daudzi nobildēti – visādi Ļeniņi, padomju daba varoņi, strēlnieki, strādnieki ar āmuriem un šķipelēm plecā, un citi. ‘Modernākajos’ mākslas darbos grāmatā deformēti ķermeņi, fizionomijas vairums tādas, kā garā vājo iestāžu iemītniekiem. Ilgi tādos netīk skatīties. Tad labāk atšķiru prof. J. Siliņa – Rozentāls, Valters, vēl Matvejs, Alksnis, Baumanis un citi, un ir prieks to darbus skatīt.
Viendien, rakādamies pa saviem grāmatu plauktiem (nekad tur man nav bijis laika un pacietības ievest kārtību), atradu – Jums veltītu Kārļa Ābeles balāžu grāmatiņu ‘Vēlais viesis’. Un jābrīnās, kā tāda te gadījusies, jo man pašam ir šī grāmata, arī ar Ābeles ierakstu, vēl no 1948.gada, no Pinebergas. Man viņš ierakstījis: ‘Vientulībā bēgdams, cilvēks grēku kliedē’, arī par vientulību, tāpat kā Jums. Grāmatiņu še klāt tad arī nosūtu.
Tāpat te dzīvoju, nekas lāga nerakstās, nekas neveicas, ir diezgan skumji un vientulīgi, jo mans dzīves draugs, mana Elga aizgāja mūžībā pērn, augustā. Vientulība jau ir, bet – vai tas grēku kliedē, vai svētīgi – tā cita lieta.
Lasu šo to no Jums avīzēs, izlasīju arī Jūsu jauno grāmatu. Interesanta, oriģināla – ar labiem darbiem tajā. Visu atzinību!
Mūsu Aleksandrs Zariņš (arī M.Biezaite un A.Vāvere) nupat aizbrauca uz ASV, uz dziesmu svētkiem, rakstnieku dienām un LaRA sanāksmēm. Varbūt Jūs arī tur būsit.
Ar daudz labdienām
M. Eglītis
——————————-
[Funeral service programme]
Mintauts Eglītis
Dzimis 1911. gada 18. maijā Latvijā
Miris 1990. gada 2. oktobrī Sidnejā
Izvadīšana pēdējā gaitā 1990. gada 11. oktobrī no Ev. Lut. Vienības draudzes baznīcas uz Rukvūdas krematoriju.
Baznīcā
Savā meldiņā
Tuvāk pie Dieva kļūt Sirds ilgojās...
Meld.: Man Kristus dzīvībiņa
Kad man dvēs’le šķirsies No dziesmu lejas šīs…
Krematorijā
Meld.: Man Kristus dzīvībiņa
Cik grūti šobrīd ticēt, Ka nevarēs vairs rīt Tev labu dienu sacīt…
Savā meldijā
Augšā aiz zvaigznēm tu gaismā reiz kļūsi...
Mintauts Eglītis 18.05.1911 – 02.10.1990
literatura.lv
Mintauts Eglītis (1911–1990) – rakstnieks. Piecu īsprozas grāmatu autors. Stāstos reālistisks provinces vienkāršo ļaužu, galvenokārt jauniešu ikdienas tēlojums. Piedalījies izdevuma “Trimdas rakstnieku vēstulēs” (1–2, 1982) sagatavošana.
Apbalvojumi
PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Par rosīgu darbu presē un grāmatniecībā
1980