In books — Part II (Ķikure/Kikure)

Poems from:
Dienas un gadi (Days and Years)
Ceļa akmeņu raksts (Pattern of Stones en Route)


Poems
Published by the Australian group of the Latvian Press Society and the Sydney Latvian Society. 1985
The 18th book of the series of works by Australian Latvian authors
published with the support of LAAJ Culture Fund
18 – 350
National Library of Australia card number and ISBN 0 9595023 6 X

Dzidra Dzelme cover art.
Cover design and vignettes by Haralds Noritis.

———————-

[Translation by Dzidra Mitchell]

Days and Years (Dienas un gadi)

**JACARANDA YEARS**


I went out onto the road

I went out onto the road
such a yearning grabbed me by the throat
like the reins of some passer-by
dragging me away.

I stayed, straining back
like a stubborn goat,
whites of the eyes bulging
like a calf.

The noose still gnaws,
Presses like midday heat.
All of life’s strength was,
in one wrench, thrust around my neck.

A stone lies by the roadside

A stone lies by the roadside
where you must go/your path so hard
Do not long for the stillness of the stone
You will lie like a stone
when all will be over.
A green light is being cast
on the road for you, softly, by some branch.
Go, without hesitation
over the daunting path
further along you will get your breath back.
Jump, jump fearlessly over the chasm.
You will lie like a stone
when it is all over.

Some sharp stone

Some sharp stone
has penetrated me
for ages already,
but now it cuts most keenly
when day goes into autumn
and one ought to bring in the harvest in peace.
Not a vestige of the clarity
and sound advice,
that glimmer in the ears of wheat
when they have ripened
when fulfillment is reached
as they fall to the scythe.
Where is my granary?
Has the whole crop
been sifted away with the wind?
Or was it just imagined
in its maturity and fullness,
unfit for exile
or for home -- not to be found.

Night

I want to wake, to wake up!
I am heavily, heavily asleep.
My keeper’s claws
secretly grope along the walls.
I open my eyes,
I look through the wall

I see green grass
in another part…
My eyes fall shut.
I sleep heavily, heavily.
Everyone is in chains

Even those, with claws.

I grope in the dark

I grope around in the dark, evening having arrived,
slow rain has started on the roof.
The floor feels cold, and the back starts to ache
like a nasty draft.

I grope around in the dark, scrabbling about year after year,
now and then a strange wind howls in the trees.
The fire becomes precious, just dig among the ashes a bit,
where there are still some embers.

I grope around in the dark, like a hibernating bear,
the rain has started hammering more loudly on the roof.
Corners have filled with a dark lethargy,
like some slow-witted kinsman.

Cloaking myself in my sorrows

Cloaking myself in my sorrows
as though with warm earth

I dig in deeper, deeper…

Blindly, like a mole
lying there for a long time, listening:
there is life, a pulse is still beating!

The earth will surely open again,
when a firm hand knocks,
rise once more, with new shoots, into the day.

Time rings out

Time is tolling,
its pulse can be heard
through aeroplane and street noise,
if you listen
on a festive morning,
if you listen deeply, seriously
as flowers listen,
with mouse ears [name of a flower];
if you listen in the fields of life,
stopping by snow-thawed ditches,
at the roadside --
you can hear joy
at hearing the bells of time tolling.
Stillness blooms on a festive morning.

Day, the joy you bring

Day, the joy you bring,
as light as dandelion fluff,
to be blown from the palm with one breath.
And yet so real,
as alive as the little seed,
swaying on the fluff in the sunshine,
rocking gently, as in a cradle
nursing new life
such power hidden in a tiny detail
which could wake at any moment.
Day, the joy you bring
is like dandelion fluff,
carrying the tiny seed
with its power sleeping

that can wake at any moment.

Everyone around is screaming

Everyone around is screaming
but you’re asking,
that my voice be smooth.
For whom?
For ancient gods?
You want to erase
every discord
you ask for, request

accord, harmony.
Oh, I'm singing, I'm already singing
chirruping softly
if only like an oriole.
I ask to call out,
like a woodpecker might tap out
a more portentous rhythm.
Everyone around is screaming
but you ask
that I should sing,
harmonize well

with what?

Freedom regained this day


Freedom regained this day

a knot has untangled
freed from the nooses of hatred,
where one was kept as a servant.
Earth, touched by the sun
under a distant, russet sky
opened to infinity

all roads open their gates.
Feeling ones wings grow,
to be carried forth fearlessly
through cities of the world,
whose towers you now know to be yours.

There, when you have found yourself thus
in the dazzling highland fields
you want to accumulate in small details,
want to pour into containers.

You want to thrust against borders,
push against fences and gates,
get familiar with bolts and keys
and prepare to intumesce.

Having drunk from the cup of bitterness

Having drunk from the cup of bitterness,
you will become calmer,
you will have been pared back like an overgrown plant,
but there will be no less strength.

Your rather glittering trail
will become more shadowy,
but you will see your neighbour's path more clearly,
and won’t flee from its sun.

Having drunk from the cup of bitterness,
you will bend even lower
and you will say that there is more God in the green land
than in the distant sky.

The fragrance of dill

The smell of dill is pleasing,
autumn morning seeming heavy

wrapped in fog, branches dripping.

Maple leaves covering the road,
where pale birches lead

the notice warns: “Private.
Private property. Do not enter.”

The fragrance of dill lingers on fingers
the tiny seeds harbour distant futures,
within themselves, holding everything close, tight.

Covered with your hoardings,
say to the gloom: "Don't come!
Private property. Protected.”



**OCEAN YEARS**


To be thus

Is it to be thus?! No cliff is safe,
an overwhelming wave washes away
the warmth of the sun from one’s grasp,
with winter shadows, it infuses gardens…
Like a bird's wing that touches the stream,
seeking support amid the confusion,
touches lost moments of thought,
and getting brief moments of peace, finding there a smile
which, blindfolded against the course of fate
was given and taken in the light of trust.
of little comfort and fragile,
melting in the waters of sorrow that flow and flow
and flow,
but that is all, when the decision has been
stamped
and here, the bolts for a new tomorrow have been slammed shut.

Your silence is now eternal

Your silence, now permanent
hurts me,
the way drought hurts a tree, stops it from growing,
prevents buds from joyfully unfurling.

Or is it teaching
one to toughen up?
To be one’s own judge, scold oneself,
forge one’s own strength in one’s own furnace?

How can the hammer respond,
where reverberate, echo, be reflected?
Your silence, now eternal,
hurts me.

Mountain, lay your coolness over me

Mountain, lay your coolness over me
your stone nature,
your changelessness,
weigh down on, quell this confused, restless spirit.

Keep me in step.
From your distant shoulders
cover me with your light.
Mountain, hold, contain me
today
and tomorrow
hold me for a day more.

But then, then again
let me,
let me go
my big, heavy, mighty mountain.



**CLOSENESS YEARS**


Someone is thinking about me

Someone is thinking about me –
and their thinking
fills all the houses in the street
growing up from the ground in the gardens
and raining from the sky;
cars bring it into the city,
it lights up the streets,
in the depth of night
it floats down like wakefulness
onto sleeping eyelids.


Like a blue sea

Like a blue sea tossing upon the shore, the earth
shudderlng,
like a clear sky breaking over the mountains,
like rivers, full of blue sky, falling into the valley,
so dramatically blue was your look in the mirror,
which you tossed there surreptitiously, searching quickly
But what will you say now?
Just rain, streams of rain.
Let it come. Let the flowers be transplanted
Let the waiting happen, as roots reach deep into the ground,
taking root in the waiting, and growing.
Let them grow and grow.
But how can it grow,
that has already grown in the sky
and blossomed into a lightning flower?
Only coal can fall.
Black coal…
Coal can reignite, beware,
can burn itself out in blue flames.

In this passing parade

In this passing parade
there was a kind of consolation
some kind of testimony
that somewhere, that life
which flashes to mind
like a wave in the distant sea, has
risen up out of nothingness
blossomed for a moment,
has glittered in lights,
before sinking
into its un-beginning, (pre-beginning).
In this passing parade
there was a greeting to the unattainable,
which descends upon us
(with its nothingness?),
like the strongest of all
with its domination
laying down road signs for us
and the gains and the losses
are weighed, and evened out.

Cursing wholeheartedly

Cursing wholeheartedly, and conjuring
hiding away from life, like a hedgehog
still with leaves impaled on one’s sharp coat.

Then abruptly spread arms wide
and again be happy

just now a smile reappeared.

Oh, how deeply incomprehensible is
the great desire to live,
that is found among simple folk.

Joyous morning

Morning is still drenched with wine
from the previous night –
all splashed with coloured stains,
will have once again touched Michelangelo's easels
or Gauguin's palette with
the tips of its wings.

Morning is parading with slogans,
tossing flowers,
will have been with the hippies,
and other gentler flower-children,
who, having grown bearded, have reappeared,
walking around in groups.

It –
comes with promises,
will have looked into the countries of the world,
made friends with politicians.
Oh, let it be,
let youth have its due,
evening will have the final word.

Morning is bedewed with wine
from some holy day,
from the previous night.

The moon always drops in on the poplars

The moon always drops in on the poplars
hangs there, during the days, during the evenings,
swinging about in the branches, sending messages to the sky
gentle, semi-secret communications,
laying out paths with light, to invite
with glistening pale gold steps those walkers,
who, as though moonstruck, come
over roofs, over houses, over waters,
to where the moon has stopped at the poplars,
come to visit in their evenings

If scientists prove

If scientists prove,
as one hears, it could happen soon,
that plants suffer (just like us),
when you brake them,
will anything change under the sun,
if scientists prove,
that flowers in vases wail and
tulips cry, as you give them to me.
Oh, rose, Trudeau's rose, on the chest of haughty man
suffers day and night and dies,
will anything on earth change,
and one hears, it may happen soon,
if it sounds out on loudspeakers,
that leaves scream in festive garlands
and lettuces cry at banquets?
Oh, roses, we living roses,
on the chests of diplomats.


Sunday with Proust

Sunday. Coffee. Toasted honey bread.
Sitting outside with Proust.
The window reveals a wet world.
Grim germs pounce
and are fought off,
transformed into some benign seeds,
stored in a matchbox,
forbiddingly rapped with a cigarette.
Something gently nuzzles up
from the rain-washed world,
or perhaps from Mars, from
the Martians, because still,
still, we are not so alone.
And Proust tells of Illiers,
of Madeleines –
not women, though they sound like that, of
small egg cakes, oval, light, yellowish,
of a large church and
a living river behind the village streets.
And about those two roads, those two roads...
He loves. He can talk a lot.


How far does the wind go?

How far does the wind go?
How far does it come?
Just wanders about here,
through the streets, through the park?
But the sea, over the sea, there,
where no one stands in the way,
how far does the wind go?
Every day some word,
thought, assertion or question,
like a flower brushed by one’s hand,
on passing a garden,
like a leaf held in one’s fingers,
from a branch overhead –
I say to you, I give to you, I
send to you with endless sea miles...
over endless sea miles...
beyond the endless sea…


At the new fountain in Newcastle

At the new fountain in Newcastle
it is so beautiful there,
that the rainbow comes down to visit
and close, within reach, dances
with droplets, with wind
(with rain, with sun)
with water, stone, dances
on hand carved
images captured in stone,
which are like creatures, things,
like life,
dancing in praise of the human spirit.


Today a swallow

Today a swallow flew into the room.
It used to happen there each summer.
Not anymore, for the last twenty years
– I was on another shore.
A rather cool June day,
the wind is tearing, tearing the blossoms from the chestnut tree,
and wings beat lightly,
beat wounds that will no longer heal.




**DISTANCE YEARS**



After a Whole Forest of Days

After a whole forest of days,
behind the last hazel leaves,
leaning down
I found ancient times;
water levels shimmering,
grasses gently catching footfalls,
stalks,
a dragonfly comes flying slowly,
the smell of mud and irises:
Midsummer's Day,
Sunday, or another such day
with the breath of midday,
sweat and slush,
with a living bell in one’s chest.


A Seed Flying

From where this seed in the air, its path
known, unknown to it?
The day and its sun, goes with it towards the evening , the rivers waters flow with it,
the forests sway it and the wind carries it, with birdcalls,
but who guards it,
who protects it, when it lies down on the sand, on the ground
to begin life?
Its path is known to it in its ignorance, its path is safe
even when disappearing into peril,
it flies free, untouched by fear or hope,
itself – everything,
and entirely free it carries its miracle, which is a miracle
only to us,
who travel not like it, we who are heavily soaked
in our own questions.


When on brown leaves

When on brown leaves
I feel the first ice,
my heart, as though sensing the joys of winter, trembles.
As if the old bay horse
has to be harnessed again,
and after lengthy sojourning I must turn homeward.
I tie the straps
into clever knots, tightly,
taking a guess, which way used to be north, which way was south?
For a while now I have been getting ready, preparing to hit the road,
not knowing which way the horses will or won’t lead?
When under my feet
I feel the first ice,
I stop at the crossroads of the four cardinal points.
And with the migratory birds
I send word –
it seems that they are also now going eastward, northward.


It snowed in the night

It snowed in the night,
a lot of snow,
and it is still snowing gently.
The sky is full
hanging close,
and thoughts wander,
as if jokingly
begin to drift
away under the branches of distant forests,
under the snowy sky,
that brushes the eyes
with slow flakes...
Soon there will be a border ditch,
then a field and a garden.
The window is bright, waiting there,
with the sill covered with snow
and several ice flowers,
the window there is lit up brightly,
waiting with festivities
for the new traveler.
What kind of window is it?
Where is the one waiting?
Where is the traveler?


There

She spread a white tablecloth on Sundays (linen threads),
and we happily gathered around the breakfast table.
Dew sparkling everywhere, the garden, yard, field, road, and forest
stood clear, calm and green;
the river, Aiviekste, driving tiny ripples,
threw its reflections onto the walls – inticingly,
and the clock, flashing its gold dial,
slowly struck the morning hour.
But time did not stand still.
“Well then – get dressed, get ready…”
she called as she cleared the dishes.
So we have been getting dressed, getting ready, to this day.


Mother's Day

...I feel your arrival close.
And flocks of birds swirl more jubilantly below the morning clouds,
tree tops reach up closer, more surely, to the sky,
clear blue opens up mid cloud and
sees me.
I rose early this morning. So that my day would be long. A precious guest is here today.
I rose early, so that my day would be long. So that we can really enjoy this visit.
My guest is still sleeping. Must be allowed to sleep still longer. Has come a long way.
They are tired. Tomorrow, another long journey ahead.
I rose early, to make this visit long, lasting all day today.
Must walk on tiptoe, quietly about the house.
Peace everywhere. It is Sunday, love lies over everything.
I walk gently. Lightly touch things, with eyes, with fingertips.
Leaf through books, their words carry better meanings this morning.
I look out the window. Thinking
what to give for breakfast.
A guest, and late breakfast, stretching till midday, all day.
Sunday breakfast, stretching to eternity.
“Well, get up, get up then…”
I try to move about calmly. There’s still plenty of time. Everything is laid out and ready.
I try to move calmly, but still a lid bursts from my hands
sugar spills…
“Stop hurrying, don’t hurry like that. Sit down for a moment still.
I have enough of everything. Only, a bit more - closeness…”
I keep opening and shutting the door slowly. Listen to the noises from outside,
they hang in the air, accompanying the slow pace of this morning.
When the guest will arise, time will only pause for a moment,
perhaps at the breakfast table, then rolling on, flying, the day will be gone.
The guest is still sleeping. And the day waits.
I rose early, so that this, my day would be long.
I rose early this morning.
I’ve a precious guest. About to set off on a long journey.
I rose early, to set the breakfast table noiselessly, and then wake them.
Let them rise. Get dressed. Yet sit down, sit for a while.
I rose early this morning.
The guest has been seen off.
It is still morning. Only the morning still hangs about, lingering.
A day! There aren't that many days.
There is still
yesterday.

The child

You took a long time telling me
in your own language,
and I listened for a long time
and I said:
How nice that was!
But then you smiled
a little slyly,
signalling,
that it was a joke,
a half joke,
and I laughed --
I know, I know ... but ...
And we talked again
and listened for a long time.


So, again, around me

So, again, around me,
green fir trees stand,
aspens reach high,
old lilac bushes are budding,
pure water, every day,
rains from the sky
(but all the magazines recommend whisky
on every page...).
Again, in Canada,
a land that is like a
third homeland to me. Full of strangers.
So, again, around me, fir trees,
but I reach out, I reach out
I don't know to where...


A leaf in the wind

A leaf falls, dallying in the autumn wind.
Happiness is fracturing, dallying in its day.
as waiting, we still hold on
to sinking supports,
as waiting, we still get up on our knees
with our remaining strength
which, like a tree, was once green, alive
and vigorous.
Happiness goes on dallying,
as if waiting for the invitation
to sit down once more,
before leaving the house.


On a frosty morning

On a frosty morning,
fragile fairytale flowers,
blossoms, branches, unseen shapes,
reveal hidden treasures,
grown, unnoticed in the summer,
half-dying, half-living, they now appear,
as in the dreams of a long winter’s night
in the struggles of life,
in the dance of life and death,
in the ways, the passage of existence.
A multitude of patterns, lines, tiny creations,
branches crystalized in peaceful whiteness –
the sharp strength of fir needles,
securely full of life in the iciness,
the tender heart of a fern still green
among the withered, shrivelled leaves,
a yarrow’s snow flower at the end of a long stem
sways precariously in icy breezes –
summer’s dead flower, are you
still living your afterlife
in the forest’s frosty heavens?


Finally you must be sad

Finally – you have to become sad,
and all things around you also hang their heads
– this fight is un-winable
Then the wound is felt, like a tree’s,
to the core.
And you collapse in helplessness
like in a bed of stone, which wounds and digs in and hurts,
because you’re not dead yet, just unconscious.
But then someone looks straight at you,
perhaps just a tiny bird with eyes
observant and alert,
waiting trustingly, tilting its head
And the foggy heaviness disappears
and you can get up. If you think so,
little thing, waiting there
with trusting eyes – let it happen,
let's go again, – because
what's really wrong with the day?


I want to put everything down

I want to put down everything
that is to be lifted, carried, stored,
everything gathered and collected,
I want to put it down
and leave it at home,
where everything that is necessary
or useless, stands indisputable
as something important,
as practical proof
of our existence,
of our immediacy and reality.
I want to put it down
and go out on the street,
go on this unloved street,
and for a moment to be in it,
in the way that a flower, the grass, the earth is,
like the smoke is in the air,
like a raindrop
and how the sea is,
in order to thus gain proof
of my own existence.

Man, wolf

The wolf, running in the woods, stops suddenly --
It draws air deeply into its hot breast
"... a man has been here today ..."
something seems different to the beast's heart
"... there was a man here today ..."
the moon strangely pale lies behind a cloud,
a distant window sparkles close --
a midnight window.
A man was here today...
the morning wind whistles music into the branches,
Scarlatti --
rings out
in the midnight window!
Weary, lowering its head on its paws,
the wolf sinks into the darkness.

Playing old music pieces

... And following ancient footsteps,
stumbling a little,
friends, holding on to your hands,
I walk old roads as if
sorting through things in a trunk --
a little tarnished,
dear, beloved, treasured
things, finding jewels.
Something could still be put to use,
I realize -- I am not yet a beggar!
I still have them in my hands,
trembling a bit,
I grab them a little convulsively,
as if up a wide staircase,
somewhere rising up and disappearing,
dazzled by the sunlight,
along known and unknown
endless passages
climbing a bit again,
stumbling a little,
friends, holding on to your hands.

Poetry is more

Poetry is something more,
than hatred and love,
although

poetry is hatred and love.

Poetry is something more,
than words and thought,
although

poetry is words and thought.

Poetry is something else,
than color and sound,
although

poetry is color and sound.

Poetry is something else,
than only that,
which someone wanting to express,
has captured in words.

Poetry is
as if a bird from a night-green branch
has landing on your shoulder,
and spoken along with you.


------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Prose and poems: Erna Ķikure
Published: Inese Birstins, Canada, 1990
Cover art: Dzidra Mitchell, Australia
Cover design: Nelson Vigneault, Canada
ISBN: 0-9693766-3-4

PATTERN of STONES en ROUTE
(Ceļa akmeņu raksts)

(Translation by Dzidra Mitchell)

—————

I listen on one side, on the other

I listen on one side, on the other,
silence everywhere, silence.
Silence sharp as a knife!

Through loud festive chatter,
silence sounds like a knife crashing
onto an empty [tiled] floor.

There, back then

There, back then,
there were white columns all around and
children were playing below, trams were running, people were walking.
The columns were at the opera house,
at the National Theatre, at the Courthouse.
There was St. Peter's church steeple, and the Powder Tower.
Bastej Hill. Grīziņ Hill. (It's far out of town,
you have to take the tram there.)
There was Vērman's Garden, Strēlnieku Garden,
(we wrote in the sand of the paths
with flower stalks, with lilac branches),
and canal edge greenery all along and small bridges.
The Dome Church. The Castle. And Daugavmala. [Daugava shore]

It was beautiful there in the old town,
when there was a market in Daugavmala --
The Daugavmala Market. Crowded, smelly, active,
with fish, herring, barankas.
Arins loved the barankas, jokingly
he draped a string of them around my neck and we went
to look for St Christopher, but we wandered off somewhere else.
The barankas were small or larger,
round, crisp water pretzels
Threaded on a dried grass string, (they called it -- jute),
strung just like herring.
Arins also liked herring. He loved
wandering about in Daugavmala market (on the way from the Academy).
Flower vendors sat in rows
along the edges of the sidewalk with their colourful,
fragrant baskets. Arins loved
to buy flowers.
But mostly -- he had no money.
Money had to be saved for opera tickets.

And the heart marches on

And the heart marches on
in its blank Surrealist painting.
Oh, not empty -- [there's] the horizon, the lights,
some scattered objects,
a hat, a chair.
There is the ring of distance in its steps.

I listen to its closer steps
wondering, how it is faring
continuing on further, further under the blue eye of Magritte.
The eye of the world? God's eye?

Time is slowly drawing a veil over you

Time is slowly drawing a veil over you
like an autumn spider
with webs full of dew,
and my heart becomes lighter,
like a boat floating away
without its expensive cargo,
slipping away into the wild
and getting caught somewhere,
on some coast, in some sand ...

Our bones are getting scattered

Our bones are getting scattered
in the furthest the reaches of the world.
Our quarrelsome, alert spirit
in what containers does it accumulate?

Speeches, tongues
murmur like yeast in fermentation dishes --
will it manage to leaven our good powers
in those the fateful cauldrons of fire?

Plough your own work furrow
deeply splitting rocks,
with your own advice
and -- old wisdom.

You put your hands

You put your hands
on the piano keys
slowly, calmly, lightly

and sounds started to vibrate,
tremble like aspen leaves,

like a lake, like a heart.

These days

These days were spent half way,
half passed in dreams
about the future,
which has turned into the past,
like a forest road,
leading somewhere
that peters out, turns back
and stays home.

The mind chokes anxiously

The mind chokes anxiously ,
bumps into one of the gate bolts here, another one there.
It is permitted no lamentation, no loud crying,
secretly it leans toward another living being,
guarding life itself.

Bless, bless the day yet given,
pigeons are walking on rooftops,
lift your eyes to the roofs.

A day lit up by reality
with rain drops on the first leaves,
a day with pigeons on rooftops,
a day awaited, taken
that rips, ruptures, explodes,

bursts open over rooftops,
sinks into the streets like flower smoke,
the sea, the sea is flowing in the streets,
swim, sink into this day.

How many times already

How many times already
your vehicle disappears
around the bend in the road --
I am left on the doorstep
with smiles of care and hope.
Everything is in God's hand ...
A new waiting starts again.

(Following the visit of Dzidra in Montreal, 1988.)

Here is an autumn leaf, red, pink

Here is an autumn leaf, red, pink
like a spurt of blood
and the other -- a golden yellow sun!
Take it, winter will be long
everything will be so emptily white.

When it takes a long time to grow dark, when the day sinks slowly
in the autumn chill, the evening breeze,
long waiting unites what existed in the past with what did not.
In the ancient homeland gardens
the old apple trees are covering themselves for their winter sleep.

Sorrow must be expressed

Sorrow must be expressed,
it should be peeled off like dry bark from a tree.

Happiness has to be shouted out,
it should be called out like the cry of birds
into a wide choice of distant seas, coasts --

you have to give your heart a bit of peace.

Gently wrapped, clouded over

Gently wrapped, clouded over
the winter sun has stopped
in the naked twigs,
on the low roofs,
with a far, distant, ancient voice
barely audible, it starts to speak:
"Do you remember?"
I remembered and my heart warmed
a brief cloudy winter moment,
[and] as I recalled
childhood voices grew warm.
The distant voices full of sunshine.
The clouded winter sun
spoke softly.
Oh, that remote home
sunk in time ...

(Written l8. January l989.
The news came in February that my sister had died on January 22.
Recopied without changing anything.)

The autumn sun falls on the hands in my lap

The autumn sun falls on the hands in my lap.
How did I get my mother's hands?
I am amazed, I look at my hands on my lap.
The autumn sun is the same.
The shadows of the rose bush play the same way
on the wall of the house.
I hear the same ancient voices ...

A young girl
puts her hands on my shoulders affectionately ...
Or maybe I am her?
The autumn sun is the same.

Dear, beautiful Aiviekste

The river of my childhood, my youth,
with sun, flowery meadows
where steps sink in easily,

They say you are now dammed, slow,
full of muddy floods,
inert, heavy waters.

My brave, sunny river,
I call at an unknown door


my river, my true river,
after silvery, spring inundations
full of summer clouds, you are now


condemned to muddy, heavy waters.

Sadursme (Ķikure/Kikure)

Sadursme

Tumsa. Tāli pilsētas trokšņi – vilcienu, kuģu, svilpes tāla nemitīga braukšanas dunoņa –  bet klusums, nakts. Pēkšņi tuvu auto mašīnas troksnis, tad sadursmes skaņas, metāla skaņas, asas, plīstošas, kādas mašīnas aizrūkšana prom, paliek tikai kāda auto signāla taure, kas sākās sadursmes troksnī, un tā nepāriet, brēc, brēc. Torņa pulkstens sit 3. Tumsa retinās un atklāj normālu ielu naktī, kur stāv auto mašīna, iedauzīta, ielocīta, saplēstiem stikliem un brēc, brēc. No pretējās mājas durvīm, ko apgaismo ielas laterna, izskrien pusmiegā cilvēks pidžamā, tad sieviete nakts tērpā, tad jauns cilvēks.
Un jauna meitene.
Cits citu uzlūko, izbrīnā, mēmi.

Jaunais cilvēks skrien pārbijies, sašutis pie mašīnas, nevar attapties, tas mēģina mierināt to. Ātri uzskrien aizelsies policists, pieskrien pie mašīnas un jaunā cilvēka. Jaunā meitene sasit rokas, paceļ galvu, aplaiž skatu apkārt un sāk jocīgi smieties, tad pamana vīrieša pidžamā un sievietes nakts tērpā naidīgās sejas, kas stājas tai ceļā uz mājas durvīm, apraujās, sagrīļojas un pārbijusies, rokas izstiepusi mēģina tikt tiem garām. Sieviete pēkšņi raganīga stājas tai pretī:
“Nē, nē. Tu neiesi savā istabā.
Tu neiesi savā istabā.
Mums būs jārunā.
Tu neiesi savā istabā.”

Meitene nobāl, bet stāv vēl mierīga un skatās [..] uz jauno cilvēku un policistu. Jaunais cilvēks atbild policista izvaicāšanai, stāsta. “Ap desmitiem es to te noparkoju. 10.30. Es neesmu to braucis, Viņa bija te visu laiku.”
“Kur Jūs bijāt?”
“Es… Es… tur, tai mājā.”
Policists pagriežas pret 3 cilvēkiem.
“Jā, jā,” vīrietis saka. “Viņi ap 1/2 11 atbrauca…”
“Kādi viņi?”
“…Meitene ir mūsu īrniece…”
“Viņš bija pie manis,” meitene droši sauc.
“To mēs redzam, to mēs redzam,” sieviete kodīgi, nevaldzīgi šņāc uz viņu. “To mēs redzam. Bet tas man ir kas jauns…”
“Kāds ap stūri ir braucis, un viņai uzdrāzies,” jaunais vīrietis runā par savu mašīnu. “Un aizskrējis. Sliedes var redzēt –” viņš piesit kāju ielas malai. Policists noliecas, pēta, iet tālāk — “Jā, jā…. Jā jā — tā tas ir, tā tas ir — ” Pieraksta atkal savā grāmatiņā, izprašņā vēl jaunekli, abi attālinās, policists plāta rokas, tās māj un aiziet.

Sieviete nostājas durvīs, gaida jaunekli nākam. Meitene stāv pie malas. Sieviete: “Tas man ir kas jauns. Tas man ir kas jauns. Es vēlos, lai Jūs runātu. Es vēlos paskaidrojumus. Mana māja ir godīga māja. Mana māja ir respektabla.”
“Iesim iekšā,” vīrietis saka.
Sieviete nedzird un žestikulēdamās, “Anna, Anna! Es vēlos paskaidrojamu, Anna, es Tevi vēlējos kā tādu cilvēku, kā ģimenes cilvēku. Mana māja ir respektabla. Tev būs jāmeklē cits dzīvoklis. Tāda lieta ta nenotiks.”
“Iesim istabā,” vīrietis atkārto. “Iesim istabā.”
“Es vēlos paskaidrojumu.”

Roka (Ķikure/Kikure)

Roka

Šodien vīrs ar sirmiem matiem samala man kafiju, tāpat kā pagājušā reizē. Šoreiz es redzēju viņa galvu sirmāku, kā pagājušā reizē. Nezin kādēļ es pagājušā reizē nemaz neredzēju viņa sirmumu. Jeb redzēju to tikai kā zīmi. Tagad es redzēju ka viņa galva ir gandrīz balta, viņš ir ļoti noguris. Bet acis skatās tālu, pāri kā pozēdamas un viņu izteiksme ir jauna, sapņaina. Un tad skats pazūd smaidā, ļoti dziļā smaidā un arī tas nerāda, ka mati ir sirmi. Bet ja kāds samaļ tev kafiju – tas ir tīkami. Kafija kad to maļ, smaržo vislabāk. Varbūt nekad viņa nesmaržo tik kārdinoši, kā tad, kad pupiņas tikko tiek saberztas un birst turzā. Kārdinošs. Māja un tīksme, laiskums un lutinājums tvaiko gaisā. Tu saskaties ar cilvēku, kas tev samaļ kafiju un jūs sasmaidāties. „Smaržo tik labi.” viņš saka. „Jā, varbūt vēl labāk kā garšo. Smaržo tik labi.”

Un brīdis kamēr sabirst pēdējās kafijas pupiņas un kamēr tās iepako ir ilgs un patvarīgs. Sievietes rokās beidzot ieslīd smaržīga paciņa un viņa pateicās, vēl reiz uzsmaida kafijas malējam. Un viņas skats aizķeras viņa acīs. Liekas – vienā acī. Viņš ir jau pieliecies un sagriezis plecus lai aizsteigtos kaut kur citur lielajā veikalā, kas tam jāpārrauga, un brīdi sastingst pussolī jo viņu aiztur viņa acīs aizķēries skats. Skats varbūt mirkli skumst par to, ko solīja kafijas smarža un kas nenotika, kas beidzot – tomēr nekad nav aizsniedzams, gandrīz nekad, jo mānās arī kafijas smarža. Smaržo visstiprāk tikko samalta. Skats varbūt vēl reiz tikai saka paldies par kafijas samalšanu, bet tas aptur cilvēku pussolī, pusmirkli. Cilvēks sastingst pus mirkli un tad aizsteidzas.

Bet ne cik tālu viņš slepus atskatās. Viņš nav brīvs vairs. Ir iesieta kāda saite.
Viņš gaida, kad viņa atnāks otrreiz. Varbūt tieši gaida. Bet nākošās dienās kustoties cauri lielajam veikalam, garām kafijas plauktiem un biskvītu plauktiem viņš jūt sasieto saiti. Un viņam to negribās saraut. Viņš staigā to saudzēdams, kā maigi zirnekļa tīmekli.

Kādu dienu viņš to ierauga. Viņa ir citādā apģērbā. Viņi viens otru ierauga reizē bet neviens ne otrs neuzsmaida. Viņš ir ar kādu citu. Viņa acis brīdi sastingst kā gaidot, kā nobīstoties. Gandrīz tāpat ir ar viņas acīm. Šī neuzsmaidīšana viņus viens otram nodot. Tā droši nodod viņu viņai.
„Ja viņš būtu domājis par mani kā par kundi – viņš būtu man uzsmaidījis,” viņa domā. „Bet viņš aizmirsās, viņš domāja par mani kā par sievieti, dāmu, kuras vārdu nezina, ko nedrīkst sveicināt jo ir tikai veikala vadītājs…”
Viņš ir nodots. Tā viņš nedrīkstēja domāt. Pircējai viņš droši varēja uzsmaidīt.
Nākošā reizē viņš savu kļūdu izlabo. Viņi uzsmaida abi reizē un dziļāk, stiprāk, kā vajadzīgs. Jo viņi smaida mazliet nedabīgi. Aiz pircējas un veikala vadītāja smaidiem ir sievietes smaids vīrietim un otrādi.

Bet tas neko nebojā, ja smaids ir mazliet nedabīgs. Pēc tam viss ir vieglāk viņš atkal samaļ viņai kafiju. Kādu brīdi, kad viņš skatās pāri visam veikalam, viņa skatās viņa sejā un acīs. Pētoši un cieši. Viņš atļauj viņai skatīties ilgi. Kad viņa novēršas un atkal paskatās viņā, viņš uzsmaida silti. Kad viņa pārlasa savu iepirkumu sarakstu, viņš skatās uz viņu, pētoši un cieši. Viņa nepaceļ vairs acis uz viņa seju, tikai maigi uzlūko kafijas paciņu ko viņa rokas satin, tad pastiepj savu roku pretī viņa rokām pēc tās.

Vēlāk viņa sēd mašīnā blakus vīram. Mašīna ir jauna un liela! Tas ko vīrs braukdams runā atkārtojas kā iespēlēta patafona plate. Viņš lādās par katru citu mašīnu kas brauc uz ceļa. Pretī nākošās negriež pietiekoši ceļa. Tās kas brauc pa priekšu, ir tādi ērmi, kas nesajēdz ne braukt, ne stāties, ne griezties pa labi ne kreisi. Viņas apstājas tik pēkšņi, ka gandrīz tām ir jāuzdrāžas virsū, viņas nedod pietiekoši skaidrus signalus. Viņas ir tādas nožēlojamas kastes, kas maisās pa ceļu citiem pa kājām. Garām braukšana notiek katrā iespējamā un neiespējamā gadījienā. Daudzreiz sieva ir ļoti tuvu tam – teikt lai pietur un izkāpt, aizcirst durvis. Bet viņa ir tikai tuvu tam. Viņa savaldās. Brīžiem viņa nedzird vīra vārdus, skatās apkārtnē, zemē vai debesīs un bauda braucienu. Bet brīžam viņas acis nevar novērsties no vīra rokas, kas tur stūres ratu. Viņa redz tad tikai vienu roku. Dūri. Dūre, dūre tā ir. Viņas spēks ir milzīgs. Tā aizspiež viņas rīkli. Tur sevī saspiestu viņas dzīvi. Tas ir kā dzelzim līdzīgs, spalvains spēks. Ne spēks – vara. Vara! Varmācība. Vara ir varmācīga. Spēks ir dižens, cēls. Kad vīrs skaita tēva reizi viņš vienmēr saka „… Tev pieder vara un gods.” Viņa vienmēr ir mācīta teikt „spēks un gods.” Vīra dūre ir vara. Sieva sāk drebēt šķielējot uz spalvaino dūri. Tad viņa saņemas un novērš skatu, norij kā nelabu kumosu. Paskatās debesīs un domā ko citu. Izsargājas skatīties uz dūri. Tikai vēl nodomā – „Viņš tik nevainīgi tur savu roku uz stūres rata. Viņš tikai brauc. Viņam ne prātā nenāk, ka viņš aizžņaudz viņai rīkli. Nožņaudz viņas dzīvi. Un – droši vien tas tā nav. Tā nav…”
Bet citādi viņa nevar just. Viņa ir mēģinājusi. Mēģinājusi gadiem.

Un tagad – viņa domā par kafijas ietinēju. Tam droši vien ir uz pusi mazāka, neērtāka mašīna. Bet tanī braukt būs labi. Varbūt arī – nē. Tur jau nebūs vietas. Tur brauc viņa sieva. Neviens cilvēks nav bez sievas. Un ja kāds būtu – viņa to nevarētu… viņai tas nebūtu vajadzīgs. Bet tādus retumus nevarētu satikt – tos, kas tikuši vaļā no sievas.

Jā, kafijas vīram droši vien ir maza mašīna. Vispār viņš ir niecīgākais ko viņa varētu izvēlēties vai meklēt. Nekad nezodz neko mazu – viņai ienāk prātā kādas filmas nosaukums, izlasīts tikko garām braucot uz afišas. Nezodz neko mazu. Jo mazāku kaut ko viņa ņem tagad – jo pareizāk viņa izpilda teikto padomu. Jo muļķība ko dara ir lielāka, jo viņa rīkojas pareizāk. Viņā nezog mazu. Viņa zog – lielu muļķību. Kad viņa ir nogurusi no tamlīdzīgas domāšanas braucot vīra lielajā mašīnā, viņa nekaunīgi atlaižas lepni un ērti mašīnas sēdeklī un izbauda brauciena ērtību, cik to atļauj vīra pastāvīgā garām braukšana, un domā tīksmi par kafijas ietinēju. Nekad nezodz neko mazu. Esi nekrietns līdz galam.

Domā: Viņš skatījās prom un savaldītā drebošā mierā juta savā sejā viņas skatu. Viņas pētošo un ņemošo skatu kas viņam glaimo, tā glaimo, ka viņš jūt to kā stāds sauli. Kā saules starus pēc peldes kas iegrimst dziļi, silda un spēcina, spēcina… Un tad viņš uzlūkoja viņu smaidā pievērtu skatu, mazliet piespiestā smaidā, ko it kā piepūlas noturēt sejā. Jo viņš nāk tik pēkšņi un bailes ir to neaiztraucēt, nenoturēt.

Dažreiz viņa sajūt neatvairāmu dziņu – uzklupt rokai. Pēkšņi ar visu spēku. Notriekt viņu no stūres rata. Tik daudz viņa varētu. Kas tālāk? – Beigas! Mašīna aizskrietu ellē. Un viņš viņu iedzītu ellē (vai debesīs) ar to pašu dūri, kam viņa uzbruktu. Bet viņa to dažreiz vēlas. Slepus valda acis, kož zobus un glūn uz roku pie rata. Tad nomierinās. Tā nevar būt viņas kara taktika. Viņas ir – līst uz vēdera. Kara vīri arī tā dara. Ar nažiem pie jostas, ar […blīm] un citiem rīkiem, bet bez šaujamā, – kas taisītu troksni. Viņi pielien no muguras. Kara vīri arī. Karā visādi paņēmieni. Un visādi cilvēki. Dažs labs ierindnieks, uzbrucējs, cits izlūks, spiegs. Sekmes katrā kara veidā – pēc atsevišķa rakstura īpatnībām, spējām. Goda krustus nopelna visādi. Arī lienot uz vēdera pienākot no mugurpuses sarga postenī stāvošam ar nazi.

Viņai šis karošanas veids. Ja tas viņai piešķirts, tas nevar būt bez ziņas. Kaut kas viņā ir bijis no šīm spējām – līst ar nazi viņa nebūtu iemaisīta tādā lietā ja viņā kaut kas nebūtu no tā. Kaut kur ir vaina viņā. Vai arī tā nav vaina – bet kaut kas ir viņā. Līst un līst. Un nogaidīt, sastingt kā čūskai, izlikties. Gaidīt reizi nazim.

Asaras viņai sasprāgst acīs un viņas skats uzslīd pa kādu tālruņa stabu augšup. Stabs ir kā no sudraba. Lietus un saules nobalināts. Pasaule ir skaista. Viņai gribas dzīvot. Viņai tā gribas dzīvot, ka tas viņu izvelk no auto sēdekļa, prom ārā līdz dūmakainai zemes malai, lidina viņu līdz ceļa līkumiem kas griežas kā strauta straume, iemet viņu ik ceļa malas mājā. „Ja mēs dzīvotu tanī.” „Ja mēs dzīvotu šinī.” „Ja te, viņš sēdētu lievenī ar avīzi…” Viņš cits viņš, tas katras dienas viņš – sēž ar avīzi katru dienu. Nē, tam nav nekā kopēja ar to – dzīvot, dzīvot vienā mājā! Un viņa turpina skriet no mājas mājā un katrā ir citādi. Bet viņš iederas visās, viņš atrod tur vietu, dzīve acumirkli apšalc māju, kas uzlūkota un laimīga aina pēc ainas aizvijas gar acīm.

Izvilkums no citas vietas tanī pat stāstā:

Slepus viņa uzlūko viņa roku. Viņš ir apstājies aiz plauktiem viņu neredzot. Arī viņa to neredz, pazīst pēc balss, kad viņš runā ar savu palīgu. Un viņa redz viņa roku, kad viņš to ir pacēlis pielicis pie augsta plaukta un rāda, skaidro kaut ko palīgam.

Roka viņai ir sveša. Tā neko nerunā. Nepievelk ne atgrūž. Katra cita cilvēka ķermenis ir svešs. To iepazīst pamazām. Pamazām tas sāk runāt, atklāj sevi. Vai neatklāj, tikai mēs sākam tam piedzejot kaut ko, ko vēlamies. Šī roka, kas viņai ir sveša un mēma, kļūs viņai tuva un runās.

              Punkts!

Versaļas mežs (Ķikure/Kikure)

Un tad tur bija tas mežs. Tūlīt aiz nometnes sētas. Tūlīt aiz nometnes sētas. Bet jāiet uz viņu bija apkārt, pa vārtiem ārā no nometnes un tad gar nom. vienu pusi pa mazu ceļu uz mežu. Ceļa vienā pusē bija kādi sakņu un augļu dārzi. Otrā nometnes sēta, tad kāda jauniešu kluba māja ar dārzu apkārt un tad tūlīt ceļš ieveda mežā. Sākumā es tur ieejot domāju, tas būs tikai parks, bet tas bija īsts mežs kilometriem tālu uz visām pusēm. Nometnē mēs nodzīvojām 3 nedēļas. Protams dienas mēs pavadījām Parīzē, bet dažreiz mēs izbraucām vēlu, un es cēlos agri un gāju uz mežu. Un dažreiz mēs pārbraucām agri un es gāju uz mežu, un dažreiz mēs visu dienu palikām nometnē un mēs visi gājām uz mežu.

Tur bija viss kas mežā var būt — kalni, ielejas, purvi, pļavas, lieli koki, biezokņi, augstienes ar viršiem, dūkstis ar sīkiem elkšņiem, puķes, rieksti, sēnes, visādas sēnes. Tur bija ceļi, lieli un mazi, smilšaini, slapji, pat bruģēti dažās vietās un takas, kas spraucās caur biezokņiem un gāja kalnos, līdz izzuda.

Cilvēkus tur satika, bet ne pārāk daudz, jo mežs bija plašs, kāds mednieks gāja ar savu suni, kāds tāpat vien domādams gāja ar savu suni, daži izjāja zirgos, rītos arvien bija svaigas pakavu pēdas, smiltis izspārdītas zirgu auļos, kāds brīnums, kā veselības zāļu pilnas bija šīs zirgu pēdas, kur smaržas pilda krūtis. Kāds sēņotājs, kāds riekstotājs, pulciņš bērnu skrēja un klaigāja, vecs pāris sēdēja uz soliņa zem lielajiem [kokiem] pļavas malā, kuras vidū bija avotiņš, aka, mūrētas vecas kāpnes pie tā. Un tad tas cilvēks ar milzīgo suni.

Kad es pirmo reiz tur iegāju, mežā, un tūlīt atradu platu taku, kas locījās brīvi zem kokiem, bet neapstājās pārāk tālu no ceļa, kas veda netālāk no meža malas, kad es pirmo reiz uzmanīgi, lai nezaudētu virzienu, bet tomēr neatturami sāku iet pa šo taku, es kaut kā atļāvu sev neskatīties pārāk cieši uz visu un nepētīt un nesalīdzināt, es ļāvu, lai mežs ved mani sevī, lai viņš ir visapkārt un pāri, lai viņš gulstas manī, lai es to uzņemu ar vārdā nenosaucamām un neapzinātām maņām — viņa valgumu, dzīvo un trūdošo lapu, sakņu, zaru pasauli, krāsās, gaismās, ēnās ņirbošu, visas piepes,  neķērpji, tāsis, mizas, smakas, dvingas, smaržas, siltums, drēgnums, trokšņi, šalkšana virs galvas, lūšana, čaukstēšana, kā dzīvs…kas, ornaments, kas turpinās un turpinās, kas nāk man līdz soli pēc soļa, kas ved mani tālāk soli pēc soļa, arvien citāds, arvien savādāks, neredzēts gluži tāds, vēl tik zināms, pazīstams, tuvs kā pats sev, kā tas pats, kas esi kādreiz bijis un tas mežs, kas ap tevi tad bijis.

Tur [..] reiz uz tās takas, man pretī nāca un protams mazliet iztrūcināja, lika bīties, raibs suns un aiz tā cilvēks. Bet viņi pagāja man garām savā nodabā, savā gājienā, un bija jādomā — savā laimē. Pa to taku nāca man pretī un gāja garām laimīgs suns un laimīgs cilvēks. Varbūt šis cilvēks bija nelaimīgs — bet viņš laimīgs gāja pa mežu. Ja šai teicienā ir kāda loģika. Ir. Laimīgs ir cilvēks, no kā otram cilvēkam nav baiļu, kad tas iet tam garām. Man bija jāapstājas un jāatskatās, jāsaka sev — Tev aizgāja garām suns un cilvēks. Vai tu atceries, kad tu pēdējo reizi redzēji suni un cilvēku ejam pa mežu? Nē. Es nevarēju atcerēties kad. Bet es tos biju redzējusi sen. Pirms ilga laika. Pirms pus mūža. Es domāju, ka Austrālijā nevarētu satikt suni un cilvēku. Drošāk izvairīties, tos satikt, jo nevar zināt, vai tie ir tie. Nē, tik daudz es toreiz nedomāju. Es atskatījos un izbaudīju skaistu parādību, ka suns un cilvēks aiziet pa meža taku.

Ar katru jaunu reizi es gāju tālāk mežā, jaunos ceļos un takās. Un pēc kādas lietainas dienas un nakts, es aizgāju agri uz mežu, ar neskaidrām nojautām un tās piepildījās — turpat uz tās takas bija bērzlapes. Viņas bija visas jau tai rītā un citos — sarkanās, zaļās, dzeltenās, brūnganās, pelēcīgās, violetās, viņas auga tāpat kā mājās — savos apvidos, savos laukumiņos, vienmēr tās pašas, (kādu gaišzaļo bērzlapju puduri, es otrreiz nevarēju atrast) un viņas gadījās pa vienai pēkšņi šurp un turp. Un bija plānās un biezās. Un arī gliemežu apgrauztās un tārpainās un tīrās, kas saglabājušās kā zelts… Vēlāk atradās arī visādas beciņas, krimildes, mazas alksnenītes, tikai dažas gailenītes, mušmires, un pirms aizbraukšanas, zem lielajiem kokiem, kas atgādināja ozolus, bet bija kāda vīksnu šķirne, zem kuriem krustojās ceļi, kur bija cieta smilts, vai tālāk pret kalnu zem lazdām un citiem sīkiem kokiem klājās ar zaļu sūniņu, tur zem kokiem bij viena pirmā un tad citas baraviciņas, jaunas un cietas. Tā viņas visas iznāca pretī. Mežs visas viņas atklāja, nolika, sniedza pretī, lika, atļāva tās satikt, skatīt, ņemt rokās, ieelpot to rūgtenās un saldās smaržas, just smiltis, skujas, gružus, un viņu glumumu rokās tāpat kā agrāk… Rudmiesīti es neatradu. Atradu kādu svešu, ļoti īpatnēju , jocīgu sēni, ka baltu tornīti ar [..]īgu jumtiņu, atvērtu apaļu skurstenīti pašā galā. Bērni atcerējās satikuši to Vācijā un ģeologs teicis, ka tās neēdamas sēnes.

Kempingā (Ķikure/Kikure)

(Vidū jauns dažiem augstiem zariem bumberu koks ar augļiem. Labā pusē dzeltena smieklīgi maza telts. Pakreisi tālāk citi koki, karavanes teltis, izkārta veļa. Mašīnas ar GB, CA, B, F.
Novakare. Debesis rozā.
Kustība pa kreisi tālāk, maš. rūkš., iestumšanas atmuguriski, telts ceļš. darbība bez teksta, ātri virsū un nost.
Meklē vietas.
Svilpojot, smejoties, grūstoties jaunieši ar dvieļiem iet uz mazgātuvēm, bērni lodā visapkārt, mātes sauc vārdus.
Pa labi iestumjās karavane — saucieni, kungstieni, vaimanas.
Sieva un vīrs ienāk, no mašīnas, viņa nogurusi.)

Viņš — Nu, tā. Tā varēs palikt. Labi, ka tikām laikus.
Viņa — Ak, viss vienalga. Te jau būs šausmīgi. Brauc, kur un kā katrs grib.
V. — Tu dažreiz saki, ka tā tev patīkamāk nekā nodalījumos.
Viņa — Nu jā. Tas ir kā kuro reizi. Kas tev gadās blakus. Nu ver, ver vaļā.
V. — (atver carav.) Kur vakariņosim — ārā vai iekšā?
Viņa — Es vēl nezinu. Iznes vāļu ārā. Es gribu izstiepties. Un — atkal mazgātuves tik tālu.
V. — (iznes vāļu, salokamo. Atloka)
S. — Spilvenus.
V. — (izmet spilvenus)
S. — (izstiepjas uz vāļas. Lec augšā) Ak, Kungs! Nav jau laika — jāiet mazgāties. (ieiet iekšā, nāk ārā — rīkojas, pārģērbjas, taisās iet mazg.) Vai tu uzliki kafiju?
V. — Kur tu dzersi? Arā vai iekšā?
S. — Es nezinu. Es nezinu.
V. — Vai tu dzersi tūlīt?
S. — Jā, kad tad? Bet jājiet jau mazgāties. Nu?
V. — Vai tu…?

(Bērnu bars skrien garām ar bumbu, pinās pa vidu.)

S. — Nē, te nevarēs. Te nevarēs. Mums… Ej meklē citu vietu citur.
V. — Bet kafija, kafija jau gatava.
S. — Vienalga. Tas ir šaumīgi. Es vairs nevaru izturēt. Viss netīrs. Nekur nav miera. Nes vāļu iekšā…

(Jauns cilvēks ātri pienāk un zibenīgi ātri ielien mazajā teltī — kājas tik paliek ārā.
Vīrs jau ir pieķēries vāļai, nest iekšā. S. uzkrīt tai.)

S. — Ak, lai paliek, lai paliek. Visur tas pats, visur vienalga kur. kad jau tik tāl — lai paliek. Lūdzu, jā, kafiju. (viņa paņem sniegto tasim šķielē uz mazo telti, apsēžas, atlaižas, ieņem koķetu pozu) Es brīdi, brīdi atpūtīšos…
Ej mazgāties, ja gribi. Es salikšu vakariņas. Iznes galdiņu, iznes kreslus —
V. — Ārā?
S. — Protams. Iekšā būs karsts.

(Bērni skrien gar. ar bumbu. Sieva smejas. Dzelt. telts kājas pagriežas tā un citādi, rokas izlien — noauj, uzvelk thongas basās kājās, roka pavelk dvieli no t. i.)

S. — Nē, paliec, es iešu mazg. (S. ieiet iekšā, iznāk – rīta mētelī, rīta kurpes, dvieli. Kavējas, šķielē uz telti)
Saliec vakariņas, turpat jau viss ir. (kavējas. Dvielis no t. paliek pus pavilkts, atskan kluss radio)
Nu labi. Ej tu mazg. Es salikšu vakar.
V. — (taisās) Nu, kā tu gribi, kā tu gribi.
(Dvielis ievlk. teltī, kājas taisās iet, mūz. apklust)
S. — Nu, paliec, paliec. Es eju.
V.– Tu gribēji palikt —
(Mūzika turpinas.)
S. — Viss vienalga. Ej tu…

(Viņš aiziet. Kamēr sieva pagriežas, cilvēks no telts zib. ātri ar dvieli aiziet.
Sieva krāmējas ap van. galdu un nepaciet. grozas un skatās. Vīrs drīz vien nāk atpakaļ. Gaid, staigā ar dvieli.)

S. — Ko tu tik ilgi vari darīties?
V. — Nu, nebij jau ilgi. Vai tu paēdi?
S. — Nē. Jā. Nē. Nu vienalga. Es eju. (Kamēr S. pagriežas — cilvēks pazūd teltī. Kājas ārā, tad iekšā, tad ārā pidžama biksēs) Nu, vari gaidīt. Gaidi.

(S. ātri atpakaļ. Abi rīkojas ap galdiņu un krēsliem ārā, krauj ēd. Maz. teltī gaisma izdziest.)

S. — Odi! Nes galdu iekšā. Tas ir šāusmīgi!

Strādnieki (Ķikure/Kikure)

Drafts of material developed in Šķūnis and Pilis

Strādnieki – I

Tanī rīta vīrs ienāca virtuvē ne kā parasti, klusēdams, bet sašutis, ka atlaistais strādnieks neejot prom un kūdot citus strādniekus pamest darbu.
Sieva paskatījās pulkstenī. Bija jau 9. Strādniekam vajadzēja būt prom jau stundu vai pusotras atpakaļ. Tad kad sanāca citi strādnieki un kad atnāca arī viņš un kad viņam pateica — lai iet prom. Viņa nevajag. Viņa darbs neder. Viņš — par lēnu. Tas bija pirmdienas rītā.

“Ja –” sieva mēģināja pateikt to — “ir pirmdienas rīts…”
“Es viņam neteicu sestdien lai nāk. Viņš pats teica — es parādīšu, ka varu iztaisīt ātrāk. Man viņa nevajag.”
“Bet Toms viens atnāca. Tu pieņēmi.”
“Tā nav viņa darīšana.” viņa bija redzējusi tikai reizi, vai divas. Viņš bija iesirms, cietu seju, likās sarūgtināts vīrs. Ar sirmiem matiem skriet pēc

Sieva kavējās iet olas izņemt no ligzdām. Viņai bija pretīgi tur rādīties. Viņa izvairījās pat būt te loga tuvumā, kur veda ceļš garām uz ielu. Kaut kas nebija tā kā vajag. Tā kā — to dara. Atlaisto strādnieku darba apkārt — varbūt tas nebija taisni. Bet tik tālu viņas vīrs nebija vainīgs. Tikai par šo dienu.

Viņš bija atlaidis Lenu, par slinku. Varbūt. Lens bija jauns, izskatījās kaut kā labāk nekā meža darbam. Bet varbūt viņš nevarēja nekā labāk. Varbūt meža darbā viņš arī daudz nevarēja. Kad sieva nesa tēju, viņa seja parasti bija ļoti bāla un vienos sviedros. Darbs bija grūts. Uz rokas viņam bija pulkstenis. Nezin vai to vajadzēja. Tas varēja sabojāties cērtot, tēšot. Bet Lens bija jauns. Viņa sieva tikko gaidīja pirmo bērnu. Viņš bija priecīgs, kad to pieminēja. Viņš bija priecīgs arī, kad bija nolaidis kādu koku tieši vidū starp elektrības stabu un otru koku, kas nebija jācērt. Tas bijis grūti. Viņš it kā gaidīja kāda atzinīga vārda par to. Viņš nebija mežā strādājis, viņš pats to teica. Sieva nolikusi tēju un cepumus uz celma atzinīgi pamāja. Viņa zināja, ko teiks viņas vīrs: “Tikai 6 koki! Jūs mani izputināsiet. Cik man pēda šī koka neizmaksā! O, O,! 16 vajadzēja… Tad es saprastu…” Un tā katru dienu. vienmēr. Pus kā joks, bet vairāk kā asa pātaga, izsmiekls, mazāks vai lielāks dzēliens.

Tad vīrs atlaida viņu. Kad mežs bija nocirsts. Kad sākās koku pārnešana mājās, uz būvlauku. Tur varēja iztikt… Nē, nevarēja iztikt. Bet kāds jauns, cits strādātu ātrāk pirmās dienās.

Jaunais pieteicās. Uz sludinājumu avīzē. Atbrauca vēlu vakarā, jo viņš bija citā darbā bijis. Atvaļinājuma dienas viņš gribēja strādāt te.
“Man te ir bijuši tādi,” vīrs lēni un svarīgi stāstīja — “kas strādā ar muti. Kā mute sāk kustēt — tā rokas stāv mierā.” Viņš to atkārtoja vairāk variantos.
“Pamēģiniet mani,” cilvēks teica. “Es nebīstos no darba.”
“Man vairs nav pat drosmes mēģināt. Man tas izmaksā vairāk kā, kad es pirktu materiālus no fabrikas…”
“Pamēģiniet mani.”
“Labi.”
Labi. Rītu viņš atnāca un strādāja kā traks. Viņš nolauzīs to zāģīti, sieva domāja un viņai nāca smiekli. Viņa pati skrēja tā gadu gadus. Viņas vīrs prata dzīt tā, ka vientiesīgāks, labsirdīgāks cilvēks skrēja no ādas ārā.

Šis cilvēks varēja palikt tikai pāris dienas. “Mans tēvs ir bez darba,” viņš teica.
Atnāca viņa tēvs. Pēc divi dienām vīrs teica sievai: “Es izbraucu un ja līdz 5. nebūšu atpakaļ — pasaki tam vecajam, lai rītu nenāk.”
“Ko lai es saku?”
“Saki, ka man viegla darba nav viņam ko dot.”
Sieva teica. Kaut kā to teica. Un tas bija grūti.

Tagad bija pamēģināts vēl viens strādnieks. Un nu bija šis — divi dienas. Un tagad atlaists. Vecais Edis strādāja visu laiku un Ronis. Vecais Edis bija ērkšķis un apmeloja, ne gluži apmeloja, bet pateica šo to par Lenu un Dīnu, un viņā tēvu un Roni. Edis bija ieņēmis priekšstrādnieka vietu. Viņš prata dot godu darba devējam un uzmanīt citus strādniekus. Ar Edi darba norise atgādināja kaut ko īsti lielu. Tādēļ Edis palika un Ronis bija vientiesis, kas visu mūžu bija strādājis pie kokiem, un strādājis vairāk kā viņam par to maksāja. Viņš bija jauns un spēcīgs. Viņš nekā cita neprata un nesaprata. Viņš cirta un mizoja kokus un cēla un krāva kokus, un slidināja tos augšā un nagloja. Un gāja par vismazāko vārdu.

Bet sirmais strādnieks bija rūgts un gribēja ko nopelnīt. Labi bija, ka viņš sacēlās pretī un neļāva zākāt savu darbu un sevi. Tikai kauns bija. Sieva vēlu aizgāja uz vistu kūtīm. Kad trači bija garām, viņa nezināja, cik tie lieli bijuši. Tomēr mazliet lielāki, kā vajadzētu. Ja viņas vīram kāds runāja pretī, tad tracis bija vienmēr liels. Un tas bija ildzis šoreiz vairāk kā stundu. Ņemot olas no ligzdām, viņa redzēja jaunpieņemto strādnieku pirmo reizi.

Viņa uzlūkoja to pa pusei slepeni, jo viņai bija kauns no notikušā trača. Bet viņa to uzlūkoja ziņkārāk, un ar lielāku līdzdalību.
“Kā Tu esi?” viņa domāja, un — “Kas Tevi sagaida? — Kā Tev ies?” Cauri drāšu tīkla viņa pameta acis uz muguru noliektu pār darbu, un elkoņiem, kas kustējās sitot naglas, vai ko tēšot, zāģējot. Mugura neatliecās un galva nepagriezās uz viņas pusi. Viņa arī to nebūtu pieļāvusi. Viņa būtu manījusi kustību viņā, kas rādītu, ka viņš ieraudzīs viņu.

Aizverot drāšu durvis viņa nejauši, šoreiz nedomājot, paskatījās uz viņu un viņš tai pat brīdī paskatījās uz to.
Viņu skati satikās tieši un tik nopietni, ka tie nepaspēja smaidīt pieklājīgo smaidu un sveicināt, bet viņa nejutās neveikli par to.
Viņš izskatījās nopietns un labs. Varbūt viņš bija inteliģents. Viņa nevarēja pateikt, cik jaums vai vecs viņš bija. Mati tumši un kaut kas saistošs sejā, ja tas tuvu skatot būtu tāds pat. Tējas laikā viņa salēja tēju krūzītēs un gaidīja kā parasti, kad tie sanāks šķūnī. Edim bija jāpasniedz viņa bez cukura tēja. Tagad viņš to saņēma tādu katru rītu. Visu nedēļu viņš bija dzēris ar cukuru un tikai tad viņa bija atklājusi, ja viņš to cienī bez cukura.

Arī jaunā strādnieka krūzītē viņa vēl nebija likusi cukuru. Viņa gaidīja lai to paprasītu — ar cukuru vai bez? Un viņa gaidīja vēl cita dēļ — lai paskatītos viņā tuvāk, lai redzētu, vai viņš izskatās tā, kā viņš it kā varēja izskatīties.
“Ar cukuru vai bez?”
“Vienalga. Visādi labi,” viņš skaļi iztapīgi teica.

Viņa atšifrēja to, ka viņš bija pazemīgs, vienkāršs, piekāpīgs. Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā minūtē bija iespējams to iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts — un neprasīja neko, padevās. Viņa skatījās viņā noņēmusies. Viņam bija vismaigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik saplosītā un vīrišķīgā, raupjā sejā. Šis smaida maigums it kā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk. Piespiestāk.

Viņa visu laiku skatījās viņā. Izbrīnījies viņš skatījās viņai pretī. Bet viņa nostājās iesānus, izejot no viņa skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti.
Viņš palika stāvot, neuzdrošinādamies viņu vairs uzlūkot tieši un it kā baidīdamies izjaukt viņas vērošanu. Viņš bija pārsteigts. Kā uz skatuves.

Tad viņa pameta tos. Viņa domāja par svešo aizejot. Ja viņu ietērptu modernās, labās drēbēs… Ja izgludinātu viņa sapostīto seju, ja atņemtu tai to, kā viņš teica — “vienalga, visādi labi”, viņš būtu — kas?… Cilvēks, ievērojams cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā bet, jā, viņa nezināja, kādēļ viņa domāja par to, ka viņu vajadzētu apsūbēt citādi un viņš darītu, spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss. Vai smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš šķita kā aizmesta vērtīga lieta gruvešu kaudzē. Smalka vāze. Statuja. Dārgakmens.
Nieki — viņa nopūtās.

Vēlāk viņa lasīja skaidas, viņa gribēja tās ātri sasviest kādā kastē, lai tās paglabātos, ja lietus nāktu.
Viņa noliecās un atliecās droši. Un sparīgi, viņai bija džīnes. Viņai ienāca prātā, ka sievišķīga sieviete džīnēs tā kustoties varētu būt komiska, bet nevien liekas nebija tuvumā. Tad viņa nejauši paskatījās uz augšu un turpat bija viņš, kaut kur pāris soļus nost un pakāpies pie jaunceltnes. Viņa vainīga, mazliet satrūkusies tad pasmaidīja, jo viņš smaidīja ātru, ļoti laipnu smaidu.
Jā, ļoti laipnu, mazliet taisītu ļoti pieklājīgu smaidīgu smaidu. Tas nebija ne tik cik daiļš, tas bija tik ļoti dots, tik ļoti pūlēts.

Otrā dienā, kad viņa nāca ar tēju, viņš stāvēja noliecies pie darba celiņa malā. Viņš gaidīja viņu pienākam, tad atliecās ar tikpat uzmanīgu smaidu, ka viņai bija par to jāsmaida. Viņš bija jutis ļoti viņas vērošanu, viņas uzmanību. Viņš tik redzami centā parādīties laimīgs par to.

Jā — centās to izrādīt.
Kaut kas viņā bija aizkustinošs, kā viņš to darīja.
“Tas ir ļoti jauki, ka Tu tā centies,” viņa domāja. “Paldies. Tad ir ļoti ļoti jauki. Bet tas vēl nekas nav. Tikai — Tu laikam esi izsalcis. Cik cilvēki ir izsalkuši! Pamesti. Vientuļi. Izsalkuši. Izsalkuši…”

Te viņš [viņas vīrs] pēla strādnieku darbu. Izsmēja kur varēdams, nebija mierā ar padarīto daudzumu. Ja citādi nevarēja ko, vai nezināja nopelt – darīja to ar smīnu. Patiesi šis smīns bija viens no viņa labākiem ieročiem. Viņš smīnēja un otrs jutās neveikli, jutās vainīgs, nedrošs. Lai kā viņi to atmaskoja, neņēma par pilnu, smējās viņam aiz muguras, ienīda – šis smīns viņus tomēr valdīja, izdzina, turēja kā grožos. Un tas tam bija jāpanes, kas te gribēja strādāt.

Viņa to zināja. Viņai tas bija jāizlīdzina, cik iespējams. Viņa skatījās tiem tieši acīs, bija laipna, gribēja sasildīt, ļaut tiem aizmirst, labot pārestības. Viņa nevarēja to teikt vārdiem. Viņa to bija iemācījusies darīt ar savu personību. Viņa ļāva plūst kādam labam, mierinošam, kā mātes vai sievietes spēkam no sevis. Viņa vienmēr laikā nesa tēju un tā bija rūpīgi sagatavota, karsta, stipra, katram pēc viņa garšas, cepumi vienmēr svaigi, vienkārši, bet garšīgi. Viņa reti nesa veikalā pirktos biskvītus. Ja nevaļas dēļ tas bija dažreiz jādara, viņa iepildīja viņos kādu sagatavotu krēmu, ievārījumu, vai pārlēja tiem šokolādes kausējumu. Visur vajadzēja just viņas labvēlību, lai noturētu visu kaut cik līdzsvarā.

Un viņi to juta. Viņi uzsmaidīja un priecīgi salasījās šķūnī. Saņēma kūpošās tējas krūzītes no viņas rokām. Atpūtās. Dažreiz viņa palika tur visu tējas laiku. Bet vieglāk gandrīz bija, ja viņa palika brīdi un tad aizgāja. Citādi viņas un viņas vīra pretīgie raksturi varēja izpausties atkal ievainojoši. Vīrs ātri bija gatavs izteikt viņai ļaunas piezīmes un tad viss labais bija vējā. Viņa to juta, viņa arvien mēģināja aiziet īstā laikā.

Katram no tiem viņai bija kāda gluži personīga pieeja. Katram šķita, ka viņš no viņas saņem sevišķu gādību un tā tas arī bija.
Edijam tā bija viņa karstā, sevišķi karstā un rūgtā tēja. Pirmā rītā, kad viņš sāka darbu, bija ļoti mitrs, auksts laiks. Vējš rāva gar šķūņa sienu, kas bija ziemeļ pusē un kur vienmēr šķit mitrs. Edijs tur vienmēr zāģēja caurumus, lai piebūvētu klāt tur vistu ligzdas.

Kad viņa nāca ar tēju, viņa to ieraudzīja sīku, mazu, uzkrupušu, zilgani nosalušām rokām steidzīgi [..]atoties, viņa zināja, ka viņš ir saņēmis savu devu pamācību, aizrādījumu, neuzticības un neizprotamo smīnu. Viņa zināja — viņš jūtās kā izpērts.

Viņa tuvojās tam un uztvēra viņa skatu tieši un stingri, viņa neskatījās uz viņa degunu un vaigiem, kur bija dažas nejaukas bedres ādā, violeti pieziestas ar kādu medicīnu, viņa tās neredzēja, viņa skatījās viņam tieši acīs. “Labrīt,” viņa teica un mazliet smaidīja.
“Auksts,” viņš teica. Jā, bija auksts. Viņš viss trīcēja, sīkais vecais vīrelis. “Auksts –“
“Iedzeriet karstu tēju,” viņa sniedza viņam tēju un cepumus un vēl arvien skatījās viņa acīs un viņas skatā, kas bij drošs un tiešs, iešķīlās it kā slepena jautrība.
“Paldies. Tas derēs, tas derēs. Paldies.” Viņš viss atkusa, drebuļi viņu kratīja vēl vairāk, kad viņš sniedzās pēc tējas, bet tad viņš nomierinājās.
“Kā vīrs nesaprot, ka spēks nāk no prieka?” viņa aizejot domāja. “Kā Hitlers to zināja? Laikam arī Staļins –” Viņa juta, kā mazais nosalušais cilvēks pilniem malkiem atpūšas, pie karstās tējas.

Bet viņa pati jutās iztukšota, it kā viņa būtu atdevusi visu spēku raugoties strādnieka acīs, neredzot nejaukās rētas viņa sejā, neredzot viņa sīkumu, vecumu, pazemojumu. Pieejot pie viņa kā kapteinis pie matroža vētras laikā. Kur viņa lai ņem spēku? Viņa bija apmierināta, ka vecais dzēra tagad labsajūtā savu tēju, atguva siltumu un spēkus. Viņa bija apmierināta. Un tomēr vienu brīdi viņa it kā krita, krita tukšumā, pati tukša izsmelta.

Edijs viņu vienmēr sveicināja uzmanīgi. Salika skaidas kaudzē priekš viņas, pārcirta dažreiz tās ātri. Viņš pat nosarka, kad viņa nāca.
Edijam bija piederējusi viesnīca, vasarnieku mītne agrāk. Tā bija glīta atpūtas vieta. Bet kaut kādu iemeslu dēļ Edijs to bija pametis. Varbūt tā neatmaksājās.

Edijs izņēma spogulīti no virsvalka kabatas un apskatīja savas bedres sejā, kas bija pieziestas ar violeto ziedi. Tās nebija nemaz labākas. Tās bija tikai saules apdeguma rētas. Jau trešo gadu nelabojās. Izskatījās pretīgi. Viņš bija teicis tagad — ka tie ir saules apdegumi. Gluži nevainīga lieta, kas katra, var gadīties. Līdz ar to tie kļuva glītāki. Nē — tie bija neglīti. Viņš nopētīja savu seju. Nebija nemaz tur rakstīts — 60 gadi. Jeb bija? Kādēļ lai nebūtu? Bet gribējās — lai nebūtu. Lai būtu dzīve, dzīve vien. Ne jau tieši jaunība. Viņai arī nebija jaunības. Ne pirmās. Viņai jau bērni skolās pie beigām. Jaunība bija kā drēbe, to varēja visādi valkāt. Apgriež otru pusi — valkāt atkal no jauna. Tad apgriezt vēl reiz, un tad pirmā puse vēl reiz šķita laba diezgan, kad reiz apgriež tā otrā puse bija valkāta ilgi. Viņam bija apgriezta tā šī trešā puse jaunības. Viņai bija — reiz apgriezta. Izskatījās — ka jauna. Drēbe — kā jauna. Un labāka. Viņam nebija nekāda daļa gar viņu. Tikai viņas plūstošais dzīvības spēks iededza kāri dzīvot. Pēdējās dienas viņš daudz domāja par Sanomu. Viņa viesnīca, kas bija jāpamet. Mežu izcirta tuvāk pie ezera un tur atklājās jaunas labākas vietas tūristiem. Sonoma palika par tālu un palika tukšā. Tā viņa 3 gadi tur tukšā stāvēja. Viņš to nevarēja pat pārdot. Tukšā — kā zārks. Kas ilgi vairs nebija sāpējis viņam sāpēja brīžam tagad — zaudēta jēga Sonomai un viņam. Nu — viņam nebija zaudēta jēga. Bija bērni un bērnu bērni. Un glīta mierīga māja, sieva tur rosīga un apmierināta. Un viņš pelnīja, kā vieglāk un tīkamāk bija pašam to darīt. Tas jau nebija nekāds smagais darbs. Viņš strādāja pie būvēm, sīko darbu, galdnieka darbu. Vai tas nebija labs darbs? Bija. Trakais saimnieks pats ievēroja viņu un respektēja viņu. Viņam bija vājās vietas viegli uzejamas. Vai viņš cilvēkus nepazina? Bet karsto tēju bez cukura — tādu, kādu to cienīja katrs labāks cilvēks — to viņa viņam pasniedza bez aprēķina, ko izspiest, ne tā ka viņš, saimnieks, sauca viņu par —–, tam bija aprēķins. Tēja bija dāvana viņam pašam. Un tādēļ, tādēļ viņam gribējās būt jaunākam, dzīvākam. Viņai bija pētošas acis, kas apskatīja katru. Lenam tās ātrāk pārslīdēja pāri, kā viņam, vecam vīram. Tāpēc ka Lens bija vienkāršs cilvēks. Viņš bija labāks. to viņas acis bija atradušas. Viņa novērtēja to dažreiz — viņa redzēja viņu bez gadu zīmēm — viņa to redzēja — Ediju dzīves jautis uzvarētāju, spirgtu, smejošu, humoristu, Sonomas īpašnieku, kas šo to zin no ļaudīm un manierēm.
Edijs iebāza spogulīti atpakaļ kabatā un ātri paķēra āmuru un naglas. Saimnieks nāca.

Ronis smaidīja platu muļķīgu smaidu. Saimniece raudzījās viņa platajā smaidā un redzeja, ka viņam nebija zobu, kā vecim. Viņš bija nekopts, kā lācis no meža. Bet viņa acis bija ļoti, ļoti uzticīgas, tumši zilas, dzidras, spožas. Patiesi skaistas acis, kad viņa tā saturēja viņa skatu, lai viņš skatītos — tieši un mundri. Tāpat bija ar viņa augumu, tas ļodzījās, līgojās un izskatījās līks un plats un zems. Bet kad viņa nostājās viņam pretī un pacēla tējas krūzīti pret viņu un viņš vienu brīdi nezināja, kā to saņemt — viņš izstiepās taisns un bija garš, pat slaids. Varbūt bija kaut kur kāda sieviete, kas Roni varētu noturēt taisnu — viņa domīgi raudzījās viņā brīdi. Nē — tāda tomēr nevarēja būt, varbūt tāda, kas Roni redzētu taisnu un ar to pietiktu. Roņa acis bija skaidras kā bērnam un sunim. Un viņa būtne bija kaut kur starp tiem. Ronis bija ļoti neattīstīts. Viņa galvā liekas nenotika nekāda liela kustība. Viņš sekoja acīm — ko citi runāja, ko citi darīja, vai smēja, vai dusmojās, un pievienojās to smiekliem, vai nobijās un kļuva kluss.

Ronis pārprata saimnieces smaidu. Gribēja reizi domāt, spriest pats: saimniece noraugās uz viņu labvēlīgām acīm. Arī uz viņu. Viņam bija šķities — uz Kenu. Tagad arī — uz viņu. Patiesi — vai viņš nebija dzirdējis stāstus par — tādām sievietēm, kas aicina, iekāro, sauc, dod. Varbūt viņa neskatījās uz Kenu vairāk? Varbūt viņa skatījās uz viņu, Roni. Ronis smaidīja un bija drošāks un dzīvāks kā parasti. Saimniece pajokojās ar viņu, uzlielīja viņu. Kad viņa aizgāja, Ronis arvien vēl smaidīja. Viņš gribēja kaut ko teikt, vai prasīt Kenam, bet nevarēja sagudrot, kas sakāms, kā tas sakāms.
Beidzot viņš teica:
“Saimniece ir vēl jauna sieviete, Ken. Viņa prot skatīties.”

Kens pacēla pārsteigtas acis uz Roni. Viņš pat mazliet nosarka. Viņš bija apjucis un ļoti aizskārts. It kā kāds norautu viņa sejai ļoti nepieciešamu aizsegu, atrautu viņa kakta durvis, kur viņš bija viens, pilnīgi viens. Kā Ronis to spētu — tas bija gandrīz nesaprotami. Un kaut ko viņš satrieca, kaut ko notašķīja ar dubļiem. Viņš pēkšņi bija tā uztraukts, ka nolika tējas krūzīti uz kastes, lai tā nedrebētu rokā.

Viņš tomēr paskatījās uz Roni, raudzījās brīdi un viņa uztraukums atkāpās. Viņš atviegloti tikko jūtami pasmaidīja. Ronis skatījās kaut kur prom un arī smaidīja plati un muļķīgi un par kaut ko domāja. Ronis domāja par sevi, ne par viņu, Kenu. Kens paņēma atkal un iztukšoja savu tējas krūzīti. Viņš neskatījās uz Roni. Ronis bija muļķis un patreiz — par daudz. Bet tad viņa acis kļuva domīgas. Kā viņš varēja būt tik drošs?… Ka Ronim nav kāda taisnība? — Viņš kaunējās pats, to domājot un tomēr — domāja to.
“Vai tev tā liekas, Ken?” Ronis aizņemts no sava atklājuma jautāja.
“Tu esi jaus, tev tas nav jāprasa man, kas tur ir, kas nav,” Kens atteica, piecēlās un sniedzās pēc āmura. Patiesi vēl varētu sēdēt brīdi. Bet viņš nevarēja. Viņš nevēlējās runāt ar Roni. Par to. Ne par to.

Pusdienas laikā Kens vilcinājās brīdi noliekot darba rīkus un slepus vērojot Roni. Viņi gāja katrs savu reizi pēc tējas ūdens pusdienām. Gandrīz arvien — katrs savu reizi. Bija tomēr kāda reize, kad Kens bija aizgājis divi reizes pēc kārtas. Un kāda reize — kad viņš bija laidis Roni aiziet. Šai viņa iešanai vai neiešanai tomēr bija kāda lielāka nozīme. Bija reizes, kad viņam vajadzēja iet, viņa kārta vai nē, un bija reizes, kad viņš iešanu varēja dot Ronim. Ar to Ronim parādīt — ka šai iešanai nebija nekādas nozīmes.

Redzot, ka Ronis saglauž matus, Kens kavējās vēl pie saviem darba rīkiem. Un Ronis gāja pēc tējas.
Kens aizsmēķēja un gaidīja, vairāk gaidīja kā citreiz Roni ar tēju.
Ronis nāca diezgan drīz. Viņš nāca laicīgi.

———————————

Strādnieki – II

Kad strādnieki un būvmeistari sāka ierasties un jautāt pēc avīzē sludinātā darba, vīrs kļuva cits cilvēks, un es arī. Viņš bija steidzīgs un aizņemts, pieņēma, atlaida, runāja, rīkoja un viņam bija maz laika ievērot, ka es atkal apģērbos kārtīgāk, sasukājos un sāku pamazām uzlikt nedaudz krāsas lūpām. Viņam nebija vairs dienas grūtumu nelabumus jāizgāž tikai vienīgi uz mani, viņam bija vesels pulks padoto. Un sākumā tie visi saņēma tikai laipnības, kā tas ir bijis vienmēr.
Bija tikai jūnija sākums, bet laiks bija sauss un saulains un šķita ar tām dienām iestājās arī pavasaris.

Es neticēju, ka ilgi viss ies gludi un zināju, ka svešo ļaužu nepatikšanas skars arī mani, tomēr tā bija atpūta, tīras drēbes, miers… un tāda sajūta, kāda varbūt ir zirgiem pajūgā, kuru galvas ir bijušas sarautas pavisam kopā un tiek atlaistas vaļīgāk, dažas siksnas tiek pārgrieztas.

Mums bija saaudzis krietns meža stūris, kur ar slaidiem eikaliptiem pietika koka materiāla visām iecerētām celtnēm, vajadzēja tos cirst, mizot, sadalīt, zāģēt, mērīt un vest uz būvlaukumu. Nokraut tur. Tad atkal mērīt, zīmēt, rakt un celt.
Strādnieki un meistari nāca un gāja, jo visi nebija piemēroti darbam un nevarēja nemaz darbu uzsākt, vai arī to uzsāka un bija jāatlaiž.

Kad būdinieks Viktors bija apnēsājis apkārtnē ziņu, ka Cars vinnējis lielo vinnestu, jo kā gan citādi viņš būtu varējis uzsākt trako būvēšanos, sludinājumu avīzē vajadzēja atkārtot vēl un vēl. Beigu beigās — tā tomēr bija izprieca, laist braukāt šim daudzajām mašīnām kaimiņiem gar degunu un turēt  ar tām pa cēlienam pilnu pagalmu.

Man nāca klāt jauns darbs — ikdienas bija jācep kādus cepumus, jāvāra tēju, jānes tā strādniekiem launagā… Pusdienas laikā vajadzēja izdalīt vārošu ūdeni viņu tējas bilīšos. Šie liekie darbi tomēr bija nemanāmi un viegli, tik liels bija iegūtās darbības spēks, biju atraisīta no ciešā kopsoļa. Es iedalīju darbus pēc savas patikas, un atlicināju brīvu laiku. Vīrs bija tik aizņemts un tik steidzīgs, ka man vajadzēja tikai nozust no ceļa, kad viņš pa reizei iedrāzās mājā, lai sameklētu kādu pazudušu plānu vai aplēsumiņu.

Pirmais strādnieki, kam man vajadzēja pusdienās nonest tēju uz birzi bija Lens un Rons. Pāris dienas viņi laida kokus abi vienā vietā, tad viņus izšķīra, jo divatā viņi par daudz runāja un aizsmēķēja. Tad man vajadzēja nest tēju uz divām vietām. Bija arī jāuzmanās nerunāt laipni par Lenu. Viņš bija glīts, jauns cilvēks, bet bija tā sakot — piespiests pie sievas, palicis bez darba laikā, kad sieva gaida pirmo bērnu. Man Lens nebija simpātisks, bet es viņam nebūtu to varējusi iestāstīt, ja viņš nāktu uz citām domām.

Rons bija pavisam jauns, galīgi [..] muļķis, kas aizkustinoši atgādināja lāci, tik lēns un labsirdīgs. Visu mūžu viņš bija pavadījis mežā, laizdams kokus. Viņš to prata. viņa nolaisto koku skaits dienā kļuva pasakains. Ka Lens ilgi nevarēs turēties savā vietā, bija skaidri redzams. Bet šim visgrūtākajam darbam nebija sevišķi liela strādnieku izvēle, visi uzdevās par pusmeistariem. Un kokus laist tomēr nevarēja uzticēt kādam, kas pats par savu mācēšanu nebija drošs. Vīrs skatīja ik puscēlienu Lena nolaistos kokus, salīdzināja ar Roni un vaimanāja. Bet tas vien vēl nepostīja dienu labskaņu. Darbi tomēr gāja uz priekšu. Pēc pieciem vienu stundu ik dienas strādāja kāds tēvs ar dēlu, nākdami no cita dienas darba, tie nomizoja un saveda vietā nolaistos kokus.

Tedis mērīja un atzīmēja. Tedis bija sīks mazs vecītis, kas atgādināja vienkāršu tradicionālu klaunu. Viņam bija deguns kā sarkana poga sejā, un uz tā augstāk vēl divi tumši violeti plankumi, ieziesti ar spēcīgu ziedi. Tas tādēļ, ka kādreiz pārāk apdedzinājis deguni saulē un iebojājis ādu.

Kad es pirmo reizi Tedim aiznesu tēju, es satrūkos, cik jocīgs viņš man likās, bet esmu pieradusi neredzēt, kas nav jāredz. Es skatījos viņam tieši acīs un ieteicu pasteigties pie karstās tējas — laiks bija ļoti auksts un būvlaukumā vējš rāva līdz kaulam, kur Tedis lēkāja ar kādu mēra rīku, it kā ne visai drošs par to, ko izdara. Izskatījās tā, it kā viņš būtu jau dažu pamācību dabūjis. Vīra paņēmiens bija — aplauzt ragus, tas bija — ar pārmetumiem un prasībām samulsināt katru jau pirmajās dienās, lai tas kļūtu uzmanīgs un liktu visu darbā, ko spēja.

Man bija samulsināto, pazemoto cilvēku žēl un es pūlējos ar labi sagatavoto launagu un laipnību viņus nomierināt. Es vienmēr domāju, ka ar prieku cilvēks vairāk padara kā ar bailēm. Bet es nedomāju, ka manas zināšanas te varētu līdzināties vīra prasmei izmantot cilvēkus. Viņš saka — visi ir maitas un tas viņiem ir jāatkārto ik dienas! Un tas tā droši vien ir. Tikai tā man ir grūti dzīvot. Viņš arī saka, labāk 5 kārtīgus cilvēkus nosauc par neliešiem, nekā vienu nelieti par kārtīgu cilvēku. Es domāju otrādi. Šinī vienā uzskatā varbūt jau ir ieslēpta visa briesmīgā nepareizība, ko mēs mēģinām iet kopā.

Vairāk par četriem strādniekiem reizē mums nekad nebija, jo citādi iznāca tā, ka vīrs pats netika nemaz pie darba, viņš tikko spēja visus apstaigāt un pateikt, kā un kas tiem jādara.

Jūnija beigās, koku bija jau sanests būvlaukumā tik daudz, ka varēja sākt īstos celšanas darbus. Lens derēja tikai mežā, lai arī cik lēni viņš tur kustējās. Tedis derēja tikai sīkākiem darbiem. Rons bija stumjams un velkams. Pie celšanas, kur bija vajadzīgs i spēks i galva, vajadzēja vien vienu spēcīgu roku un kādu 1 nedēļu kaut cik gaišākas galvas. Dažas dienas tad nostrādāja savāds, sīksta skata, spēcīgs vecis. Bet viņš bija par cietu. Viņš pārskaitās un kliedza pretī. Un tiepās, ka viņš ātrāk nevar, ja prasa ko tik precīzu. Vīrs kļuva nepacietīgs. Pirmdien pēc sludinājuma sestdienas avīzē, iebrauca pagalmā atkal dažas svešas mašīnas.

Es gatavoju priekšpusdienas tēju un baidījos rādīties ārā.
Beidzot es klusu piegāju skaidas lasīt. Esmu radusi tā staigāt, kā starp nedroši sakrautiem traukiem, kas tūlīt var sākt krist un plīst, ja neuzmanās. Bet ja lieks klusus, noteiktus soļus, tie nomierinājās savās vietās un tālāk viss rit, itkā nekādu briesmu nebūtu.

Es gāju tā lai neaizskartu kādu un iedotu tam drosmi. Bet viss jau bija apklusis. Dusmīgais strādnieks bija aizgājis. Lens ar Roni bija mežā. Tedis tekāja ap [..]esperu  kaut kur pie stabiem, ko sāka izstādīt. Tuvumā, kur man bija jālasa skaidas, bija tikai jaunais strādnieks. Viņa vārds bija Kens. Un viņš nejuta manu pienākšanu.

[much crossed out — some of it already developed in Strādnieki I]

Aizejot, es atkal paskatījos uz viņu un tai pašā brīdī viņš uzlūkoja mani. Tas iznāca negaidot, mēs aizmirsām teikt parasto sveicienu, nepasmaidījām. Kad mūs satver otra skats, mēs neieraugām viņa seju vaibstus. Man šķita, ka šai sejā bija kāds skaistums, bet aizsegts, vai iznīcināts neatvēries.

[more sections crossed out]

Tējas laikā tēju izdalot, es gaidīju jauno strādnieku pienākam, lai redzētu viņu tuvāk.
“Ar cukuru, vai bez?” es jautāju.
“Vienalga. Visādi labi.” viņš skaļi sauca un sniedzās pēc tējas tases.
Bet es neatdevu viņam. Man nepatika viņa iztapīgā balss un viņa slaidā auguma ļodzīgā noliekšanās, piekāpība.

Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā mirklī varēja iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts un viņš padevās, postīja sevi tālāk ar skaļu, ķērkstošu balsi, negraciozām, neveiklām kustībām.

“Bet kādu tēju Jūs labāk vēlaties?” es atkārtoju jautājienu. “Tedim es viņu nedēļu devu saldinātu, līdz viņš beidzot atzinās, ka mīl nesaldinātu.”
Viņš atliecās taisns. “Ar pienu un cukuru,” viņš teica citā balsī un pasmaidīja. Viņam bija maigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik sapostītā un raupjā sejā. Šī smaida smalkums itkā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk, piespiestāk.

Es skatījos viņā visu laiku, es urbos viņā. Viņš izbrīnījās, viņš skatījās man pretī, gaidīja, ko es teikšu. Bet es nevēlējos neko teikt. Es nostājos viņam iesānš, izejot no viņa jautājošā skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti. Viņš palika tad tā stāvot, pārsteigts, un ļāva sevi apbrīnot. Tikai vēlāk man ienāca prātā, ka tā raudzīties viņā bija nepieklājīgi. Viņš jel nebija lieta.
Tedis to droši vien arī pamanīja.
Bet man bija vienalga.

Tad es domāju par viņu un domās meklēju viņa īsto vietu. Ja viņu iepakotu eleganti, izgludinātu viņa seju no tā, kas tur bija klāt tam citam, kas tur bija. Ja viņam ļautu smaidīt bez tā piespiestā, platā smaida, tas ir, ja viņš drīkstētu smaidīt tik vien — cik tam tīkas, un viņš  sēdētu pie klavierēm, vai dziedātu (nezin kādēļ man likās, ka viņam ir laba balss?), tad viņš būt — kas?… Cilveks, ievērojams cilvēks, ļoti skaists, harmoniski skaists cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā. Bet man šķita, ka viņš varētu būt cits, citāds, viņš spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss, at[..] no klavierēm ar to smaidu. Redzēju, ka viņa smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš bija kā aizmesta, vērtīga lieta gruvešu kaudzē.

Vēlāk man bija jālasa skaidas ap stabiem, ko vīri bija jau ierakuši zemē. Pie stabiem viņi bija jau saslējuši vienu sienu, gan tikai, lai vējš tik ļoti nepūstu, kur tie mērīja un kalkulēja.

Tedis norādīja man uz vienu čupu skaidu, ko viņš bija sagrūdis kopā, lai tās nebūtu tik izklīdušas un nebūtu tik samīdītas.
Pirms es sāku lasīt, es ar acīm pārmeklēju laukumu un aizvēju gar stabiem ar sienu, lai redzētu, kur katrs no vīriem bija? Un kur bija Kens?

Es visu to pusgadu nostaigāju garajās biksēs. Tā man bija silti un tā es it kā labāk iederējos tur vīriešu vidū. Bet kad es locījos skaidas lasot, es arvien muguru pagriezu prom no viņiem. Sieviete tomēr nebija noslēpjama biksēs un dažās situācijās pēkšņi tā varēja parādīties manī vairāk, kā es gribētu. Vārdu sakot — es piesargājos.

Kena nekur neredzēju. Nostājos plestā stājā ar seju pret vīriem un enerģiski sāku locīties ar skaidām. Tad es uzreiz neērti juzdamies apsviedos apkārt — nē tur nebija neviena. Es pacēlu galvu augstāk, uz staba uzkāpis bija Kens, viņam bija zīmulis un mērs rokā, bet viņš skatījās uz mani. Es iekodu lūpā, bet tūlīt atsmaidīju viņa smaidam, ko viņš atkal iztapīgi savilka pārāk plati. Un tomēr viņa vaigu līnijas brīdi bija man neatvairāma pievilcība.

Tā tas gāja visu nedēļu. Es pukojos par viņa kustībām, balsi un smaidu, kas bija kā viņa drēbes, par šaurām, vai platām un nepiemērotas, neīstas. Viņa necienīgas. Bet kas bija viņš? Melnā darba strādnieks. Nekas. Un ko es no viņa gribēju? Neko. Es gribēju, lai viņš atliecas taisns, lai viņš rāpjas ārā no tā, kur viņš bija iekritis.  Viņš strādāja ļoti veikli, ļoti ātri. Visu pārmērīja un nekļūdījās. Viņa rokas — nebija lempīgas, bija stipras, ātras savā darbā. Reiz nejauši redzēju tās siluetā, kad viņš grieza mašīnu aizbraucot, tās izskatījās tik graciozas, vieglas, kā dejotāja rokas.

Viņa krekls arvien spīdēja gaišs, bet svārki bija notriepti eļļām, noskranduši, izrautām piedurknēm, tāpat noskranduši bija bikšu gali. Tedis, kas staigāja tikai savā jaunajā, zilajā virsvalkā,  bija salīdzinot ar Kenu pavisam smalks. Ronis bija viss pelēks. Lens novalkāja darbā savas labās drēbes, turēja gredzenu, pulksteni uz rokas, tā tas arī nebija labi.

Ko es gribēju no Kena?
Viņam bija pinkaini, melni mati. Pirmā dienā tie bija nespodri, sajaukti. Bet jau otrā vai trešā dienā, tie bia ļoti spoži un gludi un tādi tie palika.
Ko tas līdzēja? Vispār — ko kas līdzētu?
Viņš nevarēja būt — nekas cits, lai kā es to gribētu. Lai — kā es to mulsinātu.

Pēc 2 ned. viņiem maksāja algu.
Vīrs ienāca ar kādu skaidu rokā, nolika to uz galda un rakstīja čekus un raudzījās tanī . Kad viņš gāja prom, es jautāju par skaidu: “Vai to var aizmest?”
“Jā.”

Es paņēmu skaidu. Ar kādu asu priekšmetu skaidā bija ieskrāpēts Kena vārds. Burti bija vienādi, graciozi un droši zīmēti, ka to veidotāja gaumes un iegravēšanas spēks bija vai taustāms.
Es atstāju skaidu malkas kastē, ar burtiem uz leju, lai es šad tad to pacilātu kā pierādījumu tam, kaut kam labākam, ko jau no pirmās dienas es Kenā meklēju.
Vēlāk steigā es skaidu biju iemetusi ugunī.

Lens bija dusmās uzsvaidījis naglas pa visu laukumu un viņu atlaida. Naglas bija saeļļotas. Vei[..] tās salēja ar eļļu, lai tās nerūsētu. Tik eļļainas viņas slīdēja no pirkstiem ārā un ar tām bija grūtāk strādāt. Lens bija sitis ar āmuru pa pirkstiem vairāk kā pa naglām un tad — izmētājis tās, izgāzis visu trauciņu. Tā Tedis stāstīja. Un tā tas arī bija bijis.

Tedis vienmēr visu zināja. Man bija aizdomas, ka šādas viņa zināšanas noturēja viņu darbā pāris nedēļas, kādu mēnesi ilgāk, nekā to būtu varējis viņa darbs.
Bet tad arī Tedim bija jāiet..

Ronis ar Kenu bija sastrādājušies, viņi cēla ātri, un Teda visziņa nebija vairs vajadzīga. Tedis arī bija izlaidies un neuzmanīgs ar vis to mazumu darba, ko viņš veica. Vienā dienā viņš bija nolauzis 3 kaltus.

Bet Kens strādāja ar saviem darba rīkiem. Kenam bija pašam saimniecība. Kilometrus 25 no mūsu mājas uz taisnā ceļa, kas veda uz staciju. Izrādījās Kens bija aģenta Am. brālis, no kā mēs 10 gadus atpakaļ pirkām savu saimniecību. Aģents Am. bija ļoti simpātisks un gaišs cilvēks. Pirmos gados viņš šad tad pie mums iegriezās parunāties. Tagad pāris gadus atpakaļ viņš bija nosities auto katastrofā. Kens to bija pastāstījis vīram. Žēl Am. Am. bija ļoti enerģisks, dzīvs, rosīgs. Bet man tas nozīmēja maz. Tikai tas, ka es tagad zināju, ka Kens nebija kā Rons un Lens un Tedis.

Kens bija tikko sacēlis šķūņus savā saimniecībā un, lai piepelnītu izdevumus, iedomājies pāris nedēļas pastrādāt ārpus mājas, pie būvēm, kur viņš tikko bija ievingrinājies strādāt. Tāpēc viņam šķīrās un veicās…
Tas man vēstīja, kaut ko labāku par Kenu, tāpat kā viņa rokas raksts uz skaidas.

——–

Kad Tedim jau aiziešana bija nolemta otrā dienā, es pieskrēju pie Kena un satvēru viņa roku.
Mūs tur neviens neredzēja un man vajadzēja viņu saukt tēju dzert.
Es nezināju, ko teikšu, bet es pasaucu viņu un kad viņš atsaucās, es negāju prom, kā būtu vajadzējis, bet pieskrēju un satvēru viņa roku virs elkoņa locītavas: “Es nevēlos, ka Jūs aizietu,” es teicu.

Viņa roka bija nolaista gar sānu un palika tā, kā bez dzīvības. Es palaidu to tūlīt vaļā, bet īsā mirklī es jutu visu viņa ķermeni [… un siltumu…] augšup līdz plecam, viņa plecus. Biju vai izbrīnīta, ka es to spēju, bet prieks par to aprāvās citā atklājumā: — tur viņš ir ieslēgts savā ķermenī, tāpat kā es savā. Tur vientulībā un pacietībā viņš ir. Kalni tālumā itkā sašļuka mazi un nobālēja. Tur viņš ir, es jutu. Tas bija tik pavisam savādāk, kā kādreiz biju iedomājusies pieskāršanos viņam. Un kā būtu vēlējusies, lai tas ir. [..] Un tas tomēr bija tik pāri par visu, ka uztraukumā es gandrīz skrēju prom, viņš nāca manās pēdās un iesāka kādu teikumu. “Jā,…,” viņš teica, bet es negaidīju, lai viņš to saka tālāk. Es skrēju šķūnī un izlēju tēju krūzītēs un biju ārā atkal. Es biju aizgājusi uz otru pusi. Nezinot kur iet, brīdi skatījos kalnos, kas bija zaudējuši savu lielumu manās acīs. Tad es pagriezos un gāju atpakaļ, gar vaļējām šķūņa durvīm uz māju. Viņš pie citiem sēdēja noliektu galvu baltos tabakas dūmos. Nebiju ievērojusi agrāk, ka viņš smēķē. Tējas laikos viņš nekad nesmēķēja.

Ahā! Es uzvarā domāju. Beigts tu esi. Bet nu man bija bailes viņu atkal ieraudzīt. “Tu ķeries vīriešiem klāt –” es dzirdēju vārdus, kas teikti, vai tikai kļūtu teikti un ko — varētu teikt.
Biju ķērusies klāt. Tā bija.
Redzēju viņu pēcpusdienā.

——-

Ja viņi abi ar Roni nebūtu pienākuši pēkšņi, es laikam būtu noslēpusies. Bet viņi jau bija klāt.

Viņa acis bija pievērtas no cigaretes dūmiem un — un no vēl kaut kā. Skats pusapslēpts, bija tomēr drošs, bet es no tā atkāpos, lai gan ne tā, lai viņš domātu, ka to atgrūžu. Es dusmojos uz viņa acīm, un tomēr jutu viņu ne sevi piesmietu, kad tās pielipa manām krūtīm, kā dadži. Man bija sarkanā blūze virsū, un tā ir citāda nekā zaļā, lai gan abas ir ar cietām apkaklītēm, 2 tik vienādas blūzes arī var būt ļoti dažādas.

Es zināju, ka viņš deva man izdevību viņam ko teikt, pirms viņš aizbrauca uz to dien. ned. nog. Bet es neteicu neko.
Es jau biju pateikusi — ka es nevēlos, lai viņš iet prom.
Pirmdien redz. viņu tikai pusdienas laikā.

———

Valodu pēc – atpūtas pēc, jautāju“Un kā jūs pavadīsiet svētdienu?”
“Iešu zvejot,” Ronis teica.
“Tam vajaga būt jauki.”
“Es vienmēr eju zvejot.”
“Un Jūs?” jautāju Kenam.
“Es –” viņš mazliet vilcinājās, tad nobeidza, “…aršu.” viņa balsī tomēr bija žēlošanās par to. Pavisam noslēpta, pašam varbūt nezināma, tomēr pārmetuma daļa klāt tam, ko viņš izteica. Kā visuzticīgākais bērns teiktu — mācīšos. Un man likās, ka šī gandrīz nejaušamā, tikai uzminamā sūdzēšanās bija par to, bija teikta man. It kā visapslēptākā sāpe, kad tomēr reiz vēlētos mierinā[ju]ma.
“Aršu — domāju. Aršu.” Un nekā vairāk nebūs. To es pazinu.

Lielas runas mani nebūtu viņu tuvinājušas vairāk, kā šis mazais — aršu. Zināju tur vientulību, tanī noguldītās, apzinīgi nekad necilātās vēlmes, kas tomēr bija kā viens mazs pustonis, kas lielu skanīgu akordu notur smeldzīgu.
Nav lielākas pievilkšanas spēka vīrietī, kā viņa nelaimīgums.

Citus aizmirsusies, nogremdēju savu skatu viņa acīs. Es viņu uzmudināju, mierināju, saucu. Viņš runāja līdz, ko mēs visi tālāk runājām — par zveju, par svētdienu, par ko var runāt tanī īsā laikā, domājot un darot ko citu, viņi runāja līdz, bet viņa acs, patiesi, īsti es varēju redzēt un iegrimt tikai vienā uz reizi, viņā acs palika pie manis. Redzēju, kā viņa nevarēja novērsties, brīnījās, nāca pretī, kļuva liela, mirdzoša.
Vēlāk es tos saucu par acu par acu skūpstiem.

———

Tādu bija daudz. Un bija arī tikai sarunas.                            
Mēs runājām ar acīm vairāk kā ar vārdiem. Tā bija ļoti pilnīga un īsa valoda. Varbūt tās bija mūsu primitīva spēka pilnās dabas, vientulībā nogatavojušās līdz tādai pakāpei, kur viena otra cilvēku sabiedrības izdarība lieka. Daudzreiz pēc sarunas ar acīm es domāju — tagad būtu parunā kā citiem, acis vien varētu maldināt. Bet tā es domāju tikai īsu mirkli — nākošā brīdī es zināju, ka nav nekas jārunā, neko nevarētu vārdos labāk izrunāt. Mēs runājām tā visu — cik skaista ir diena. Cik labi darbs padarīts. Cik smags tas ir bijis. Cik skumji ir atdot dienu tikai darbam. Cik briesmīgi ir mūžam padoties. Kam? Likumam, kādam likumam, kas guļ pār visu. Mūžīgam pienākumam. Bet — tas tomēr labi. Ļoti labi. Un grūti. Padoties otra iegribām, būt otra īpašumam, otra dzīves mērķa balstam — otra, otra egoistiska balstam. Bet jāsaprot, lielākam jāpiekāpjas mazākā priekšā. Mēmi jāsaprot. Bet visu mūžu klausīt bērnišķībām? Jā, tas ir smagi. Vai Tu vari to izturēt? Vai Tu neesi izpostīts? Vai Tu vēl vari iet?

Cik skaista ir diena.
Bet vējš tik auksts te.
Kad Tu to redzi, ka Tu rūpējies — vējš nekā nevar.
Ak, nieki, nieki.
Cik skaista ir diena.
Firziķu koks nometis pēdējās lapas.

Tu esi spēcīgs. Tu esi ļoti stiprs, es Tevi apbrīnoju, nebēdājies. Jo nu esmu jauns, man ir astoņpadsmit gadu — paldies. Tas ir neprātīgi, teikt Tev to negribēju. Tas tomēr nekā nelīdz. Nekas nekā nelīdz.
Es nevaru, nevaru, es nesaprotu, man kļūst bailes. Un nu man ir smagi. Bet labi it. Paldies par to.
Firziķu koks zied.
Nedomā nekā.

Ar visām šīm sarunām bija svarīgākais izrunāts. Bet tādas lietas kā to, cik Kenam bērnu, tās neatklāja. Kens bija runājis ar vīru par 2 viņa vecākiem bērniem un es domāju, ka viņam ir 2 bērni ap 12 gadiem. Mēs ar Kenu reiz runājām par tiem un skolām un es gribēju zināt, kā tos sauc. Un viņš to pateica. Man likās, ka viņš grib ko piebilst, bet viņš apstājās pirms to darīja — un mēs aizrunājām kaut kam garām. Vēlāk zināju, ka mēs tad bijām aizrunājuši garām tam, ka viņam vēl 3 mazāki bērni. Viņam ir pilna māja bērnu. Arī sieva ir — bērns. viņš viens ir pieaugušais. Pat viņa brālis bija bijis bērns — atstājis plaši iekārtotu māju, bet ar to nevarēja nokārtot zā. [zārka?] parādus. Kenam tie bija jāmaksā un jāapbedī brāli. Savādi, ka arī apbedīšanai vajaga naudu un pieaugušam cilvēkam tā ir jāgādā. Ja kāds nav pieaudzis — par viņu gādā cits. Vai nav arī tā, ka visu labo dzīvē, to, ko kāds īsti vēlās, dabū tas, kas nav īsti pieaudzis, jo viņš — bez tā nevar iztikt. Viņam tas jādabū. Tas, kam spēka vairāk — tas nedabū. Viņš var paciest to, ka viņam ir tik daudz pienākumu, tādēļ, ka viņš bija ļoti stiprs. Mēs viens otru nedabūjām, tādēļ, ka mēs abi bijām stipri. Kens bija tā noguris no saviem pienākumiem, kad es to sastapu, ka viņš gāja uzlīcis un balss viņam bija ķērkstoša, kā vajātam dzīvniekam, kas piespiests jau pie alas sienas.

———

Tās bija dienas, kas kā atsevišķs kodols bija ieliktas pārējās dzīves čaulas vidū. Tā bija atsevišķa dzīve, kas ilga trīs-4 mēnešus, bet šinī īsā laikā kļuva pilnīga un liela, kas apmierināja un piepildīja savādāk, spēcīgāk, stiprāk kā gari tukši gadi. Bija dienas, kurās jūtu siltums bija tik pilnīgs, ka tie abi viņas nosvētīja neceļot ne pirksta, lai kaut ko virzītu, veidotu, pat ne lai izgludinātu kādu sīku pārpratumu dzīvot vien, vienam otra tuvumā bija viss. Katrs sīkais notikums, ko diena atnesa it kā pati no sevis ar savu plūšanu, bija vesels un vērtīgs un neatvietojams. Tikai piektdienās, ka viņam bija jāaizbrauc uz divi dienām, un trīs naktīm, ne tikai uz vienu nakti, viņi abi satrūkās, nožēloja pasivitāti, gribēja ko domāt, ko veidot un grozīt — bet nebija nekas darāms — tūlīt. Nekas iespējams tieši tad,, kad par to domāja. Vienmēr bija tikai tas, kas pats notika. Un tas bija tik stiprs, ka šķita tas turpināsies, plūdīs kā straume un pats tīrīs sev ceļu.

Bet nedēļas nogalēs divas prombūtnes dienas dažreiz bija kā tukši dobumi, kā aizas. Dažreiz pirmdienas rīta tuvošanās bija pilna baiļu — vai aiz tukšuma, kas bija atvēries vidū, vēl kas nāks? Vai viss nebūs pārrauts?

Bet nebija. Ar jaunu dubultu spēku slepenā dzīve atgriezās. Viņš izjuta tukšos robus stiprāk. Viņa bija vientuļa un dzīvoja vairāk iztēlēs, sapņos. Viņu mājas ikdiena ar nebeidzamiem pienākumiem un bērnu pulka mīlestību, aiznesa to tālāk, atgrieza vairāk reālajā, viņa īstajā dzīvē, kurā nebija viņai vietas. Toties pirmdienas rītā viņas tuvuma labdarīgo spēku viņš arī izjuta reālāk. Viņa atpūtu neguvušais ķermenis un pieauguša cilvēka draudzību nejutušais gars vairāk un vairāk pierada, kāroja viņas.

Viņa roka dzelžainā spēkā sita āmura sitienus rībenīgā rakstā. Tie skanēja pa visu laukumu, līdz mājai, pa visu māju viņa tos juta birstam bez apstājas pār sevi. Naktīs viņa cēlās gultā sēdus un klausījās — jo viņa tos dzirdēja. Viņa klausījās gandrīz bailēs — vai tie patiesi sita?

Bet īsos launaglaikos viņš atslāba pilnīgā atpūtā, ēda un dzēra, ko viņa bija sagatavojusi, it kā tas ēdiens būtu svēts rituāls. Viņa gaita bija kļuvusi vingra, ātra, viņš gāja taisni, atlieca plecus, izstaipīja rokas. Viņa sejā bija miers un gaišums. Kad darbā nogrimis viņš dažreiz nemanīja viņas pienākšanu un ieraudzīja viņu pēkšņi, viņa smaids ieplūda sejā mierīgi, pats no sevis, tas tikai izgaismojās — ta bija jau sejā gulējis visu laiku.

Īsajos pāris mēnešos viņš no novecojuša bija atgriezies agrā jaunībā, kļuvis gadus divdesmit vecs, ar aušību, sarkšanu, nemieru, pārdzīvojis to un pieaudzis par jaunu spēka un miera pilnu vīru. Tikai dažreiz viņa tumšā sejas krāsa kļuva vēl tumšāka, dzintarainais skats pusē ieslēpās skropstīs un dzirkstīja melns, un viņš dziļi, drudžaini ierāva cigaretes dūmus un nejuta, kā tie sagriezās ap viņa galvu kā mākonis. Bet tā bija viņa apzināta droša kaislība, kas prasīja savu piepildījumu. Tad neziņā viņš brīdi noliektu galvu tutēra āmuru mierā, bet tai rītā [sita] vēl stiprāk un ātrāk.

———-

Es viņu iemīlēju jau pirmās nedēļas beigās, kopš viņš sāka pie mums strādāt. Tas ir pēc piecām dienām. Un nē — tas bija varbūt jau pirmās dienas vakarā. Kad viņš stāvēja tur krēslā pie savas mašīnas un runājās ar strādniekiem, man tur bija jāiet garām pēc ietaisītiem augļiem vakariņām. Man bij iemesls iet. Bet ja man nebūtu bijusi patika, ja man nebūtu bijusi vēlēšanās iet viņam garām, es būtu mazliet pagaidījusi, līdz viņi aizbrauc. Ilgi tas nebūtu bijis. Nezin kādēļ viņi tur vēl stāvēja. Viņš neatšķīrās no citiem strādniekiem, viņš pat izskatījās vairāk novārdzis un noskrandis. Tieši noskrandis. Viņam bija izrauta viena svārku piedurkne un nodriskāti bikšu gali. Tas pie būvdarbiem varēja gadīties. Bet citi strādnieki tērpās lepni. Tedim, kas strād. jau 2 mēn., bija gluži jauns, zils uzvalks, jo veco viņš notriepa ar krāsu no augšas līdz apakšai. Nu Lens no pirmās dienas bija smalks, ar labu uzvalku, gredzenu un rokas pulksteni.

Lai gan Lenam bija tikai smagais koku likšanas darbs, jo viņš cita neprata. Viņš nekā neprata. Viņš bija glīts, jauns cilvēks, kas labi izskatītos druku veikalā. Liekas, viņš kaut ko tādu arī no dzīves sagaidīja, un varbūt smagāku darbu nebija strādājis, bet tagad viņš bija tā sakot piespiests pie sienas. Mans vīrs tā teica. Viņš bija palicis bez darba, brīdī, kad viņa sieva gaida viņu pirmo bērnu. Koki mūsu eikaliptu birzī nebija lieli, un piedzīvojušam spēka vīram rūpes, grūtības nesagādātu, bet Lens acīm redzot cīnījās smagi. Kad es aiznesu viņam tēju — viņš arvien izskatījās pārguris, bāls, ar sviedros norasojušu pieri. Es viņam sāku nogriezt īsti lielus cepumu gabalus un sagatavoju tējas krūzi labi pilnu un saldu. Viņam vajadzēja spēka. Un man par visiem viņiem bija jārūpējas. Bez darba viņi visi vēl tika turēti, cik iespējams, kā vergu stāvoklī. Tā bija mana vīra daba. Es zināju, ko tas nozīmē. Pastāvīga neapmierinātība ar padarīto, nonicinājums, ja ne vairāk tad ar smīnu, lai aizskārtu un pazemotu viņus un dabūtu ārā no tiem cik vien var.

Un vēl — lai noturētu sevi ļoti augstu — pāri visiem. Lai visa uzsāktā plašā būvēšanās lieta ar cilvēkiem kaut cik ciešami ietu, es skraidīju tur pa vidu kā tāds mierinātājs gars. Varbūt tas neko nesaglāba, bet tomēr. Tā tas ir vienmēr bijis visās mājās, kur viens ir ass kā akmens, otrs varbūt to neapzinādamies kļūst māla pika — lai turētos, lai viss kaut kā turētos.

Tā Lenam es devu vairāk ēst. Un izsargājos teikt par viņu vai viņa darbu ko labu. Lens bija glīts, jauns cilvēks, kas man nekad nevarētu patikt, bet uz ko mans vīrs visātrāk kļūtu ļauns. Man nav vērts teikt — greizsirdīgs. Tāds viņš bija vai uz katru, un uz visu. Tādēļ jau mēs bijām aizgājuši uz tik vientuļo labības farmu, kur nebija ne kaimiņu, ne pilsētiņas tuvu un kur arī strādnieki parādījās tikai sezonas laikā bija tā nolīgti, ka man par tiem nebija jārūpējas, ne jābūt viņu tuvumā. Viss bija iekārtots tā, ka man nebija arī nekur jāiet, neviens jāsatiek, tikai pārtikas preču piegādātāji nāca reizkad, kamēr mums nebija mašīnas. Un reiz viņš mani pārsteidza skaļi raudam un rokām izmisumā plēšot tanka sānus — pēc tam es nedrīkstēju viņam skatīties acīs. Mans vīrs to drīz pamanīja un mēs sākām pasūtīt preces no cita veikala.

Bet tagad, kad sākās lielās šķūņu būves, iestājās normālāks laiks.

Un tomēr — es biju pie pilna prāta un skaidras apziņas, kad es satiku Kenu. Citi strādnieki bija nākuši un gājuši, strādājuši un mainījušies jau kādu mēnesi. Man nebija nācis prātā uzlūkot viņus sievietes acīm. Es tikai uzmanījos un vērtēju sevi vīra dēļ, lai nemodinātu atkal viņa nelaimi, kas bija iesnaudusies. Viņš bija kļuvis jautrāks, ar viņu varēja sarunāties, dažreiz pat pārspriest līdz par celtnēm. Viņš arī neievēroja, vai tikai neņēma ļaunā, ka es atkal sāku staigāt glītāk apģērbusies un apkopusies. Tā es tur staigāju ar savam launagu tējām, maizītēm un cepumiem un mēģināju noturēt līdzsvar vienu otru dienu, kas dažreiz ļauno sasvērās.

Varbūt pret Kenu es jutu to jau pašā pirmā mirklī. Tikko mēs viens uz otru paskatījāmies. Mīlestība varbūt sākas vienmēr pašā pirmā mirklī. tā ir tikai kāda zīme. Mēs varam nepamanīt.

Kens atnāca tanī rītā, kad atlaida ķildīgo strādnieku. Pirmd. rītā. Vīrs ap 9 atnāca mājā no būvlauka un bija nervozs. Str. neejot prom, kūdot citus strādniekus nestrādāt, atteikt visiem darbu par to ka viņu atlaiž — pirmdienas rītā. domāju — ķild. strādniekam bija taisnība. Bet — te jau nebija nopietns uzņēmums ne īsti nopietns darba devējs. Te bija patiesi cilvēks, kas gribēja spēlēt tādu. viņš bija niķīgs bērns. Varbūt pavisam nelaimīgs, nabags bērns, kas reiz gribēja raustīt pupelmani.

Ķild. str. bija strādājis tikai sestdien un viens pats. Jo Ronis ar Lenu bija bizī pie koku laišanas, Tedis bija pāris dienas saslimis. Kanders ar tēvu strādāja tikai trešdienās un ceturtdienās. Ķild. str. atnāca sestdien — jau uz piekt. slud. avīzē un strādāja viens pats. Tādēļ viņš neizprata lietas apstākļus. Protams gan arī — tādēļ, ka viņš nebija spējīgs saprast. Es viņu redzēju tikai divi reiz tanī dienā un man viņš šķita — dusmīgs tiepša. Es tūlīt domāju, — ka dzirkstis tur šķīdīs. Tomēr es cerēju, ka viņš nostrādās kādu nedēļu. Bet svētdien bija pienākuši daži strādnieki un kāds labāks meistars, kā vīrs teica, tad viņš laikam bija sarunājis citu Ķ. vietā.

Protams vīrs nepieļautu, lai kāds strādnieks kūda citus pret viņu, bez kliegšanas, Tur laukumā jādomā bija gājis trokšņaini tai rītā. Un es baidījos iet — tur skaidas lasīt. Man vienmēr bija jānotīra skaidas. Visas mūsu krāsnis bija malku kurināmas un skaidas bija noderīgas. Man viņas bija jālasa ik pēc pāris stundām, lai skaidas netiktu samītas ar smiltīm, un tādēļ, ka vīram vienmēr vajadzēja redzēt mani nodarbinātu. Ja es izpaliktu prom no viņa acīm uz pus dienu, viņš nezinātu, ko es daru.

Tanī rītā es kavējos mājās un negāju skaidas lasīt, līdz biju droša, ka ķild. str. ir beidzot aizgājis. Agrāk mani bija grūt nokaitināt, tagad to varēja izdarīt ātri, naida lēkmes, kad es kliedzu un vīrs kliedza un mēs abi kliedzām viens otram acīs vistrakākās muļķības un ļaunumu, uznāca vienmēr, pēc īsāka vai ilgāka starpbrīža. Man liekas pat, es sāku kliegt arvien nesavaldīgāk un kliegšanas brīdī man nebūt nebija nelaba sajūta. Taisni otrādi — tie šķita lieli spēka brīži, it kā visas pasaules priekšā mazgātos tīrs par savu taisnību. Nelabums nāca tikai pēc tam. Bet redzēt un dzirdēt citus dusmās, tas man arvien vēl bija ļoti grūt.

Es pavisam klusu pienācu tur ar savu kurvi un klusi darīju savu darbu. Tur bija tikai jaunpieņemtais strādnieks. Viņš nedzirdēja mani pienākam, redzēju tikai viņa pieliekto muguru un elkoņus steidzīgi kustamies, viņš kaut ko tēsa un mērīja. Tā kā viņš neatskatījās, negribēju viņu traucēt ar labdienu. Es nebūtu varējusi to pateikt ar dabīgu jautrību un vieglumu, kā tas pienāktos. Bet es strādnieka mugurai uzmetu dažus slepus skatus. Man bija kāda līdzdalība ar viņu. “Kā Tev ies te?” es domāju. “Kas Tevi te sagaida? Kas Tu esi?”

Varbūt viņš tomēr manu klātbūtni bija manījis, jo kad es promejot, nezin kādēļ, atskatījos, viņš skatījās man pakaļ. Viņa seja bija nopietna, mēs nepaguvām smaidīt, vai sveicināt aiz kādas abpusējas piesardzības un ziņkāres. Tikai mūsu acis satikās tieši.

Laikam viņš mani saistīja tūlīt, jo aizejot es biju pārsteigta par kaut ko viņa izskatā. Es minēju — cik vecs viņš varētu būt, un nevarēju uzminēt, un man šķita, ka es šai sejā biju pamanījusi, kaut ko nepasakāmu, it kā es viņā ieraudzītu kaut ko, kas tur varētu būt un kā tur tomēr it kā nebija. Un ja tas viņā būtu, tā būtu man pazīstama, bet es viņu tomēr nebūtu nekad vēl redzējusi.