Roka
Šodien vīrs ar sirmiem matiem samala man kafiju, tāpat kā pagājušā reizē. Šoreiz es redzēju viņa galvu sirmāku, kā pagājušā reizē. Nezin kādēļ es pagājušā reizē nemaz neredzēju viņa sirmumu. Jeb redzēju to tikai kā zīmi. Tagad es redzēju ka viņa galva ir gandrīz balta, viņš ir ļoti noguris. Bet acis skatās tālu, pāri kā pozēdamas un viņu izteiksme ir jauna, sapņaina. Un tad skats pazūd smaidā, ļoti dziļā smaidā un arī tas nerāda, ka mati ir sirmi. Bet ja kāds samaļ tev kafiju – tas ir tīkami. Kafija kad to maļ, smaržo vislabāk. Varbūt nekad viņa nesmaržo tik kārdinoši, kā tad, kad pupiņas tikko tiek saberztas un birst turzā. Kārdinošs. Māja un tīksme, laiskums un lutinājums tvaiko gaisā. Tu saskaties ar cilvēku, kas tev samaļ kafiju un jūs sasmaidāties. „Smaržo tik labi.” viņš saka. „Jā, varbūt vēl labāk kā garšo. Smaržo tik labi.”
Un brīdis kamēr sabirst pēdējās kafijas pupiņas un kamēr tās iepako ir ilgs un patvarīgs. Sievietes rokās beidzot ieslīd smaržīga paciņa un viņa pateicās, vēl reiz uzsmaida kafijas malējam. Un viņas skats aizķeras viņa acīs. Liekas – vienā acī. Viņš ir jau pieliecies un sagriezis plecus lai aizsteigtos kaut kur citur lielajā veikalā, kas tam jāpārrauga, un brīdi sastingst pussolī jo viņu aiztur viņa acīs aizķēries skats. Skats varbūt mirkli skumst par to, ko solīja kafijas smarža un kas nenotika, kas beidzot – tomēr nekad nav aizsniedzams, gandrīz nekad, jo mānās arī kafijas smarža. Smaržo visstiprāk tikko samalta. Skats varbūt vēl reiz tikai saka paldies par kafijas samalšanu, bet tas aptur cilvēku pussolī, pusmirkli. Cilvēks sastingst pus mirkli un tad aizsteidzas.
Bet ne cik tālu viņš slepus atskatās. Viņš nav brīvs vairs. Ir iesieta kāda saite.
Viņš gaida, kad viņa atnāks otrreiz. Varbūt tieši gaida. Bet nākošās dienās kustoties cauri lielajam veikalam, garām kafijas plauktiem un biskvītu plauktiem viņš jūt sasieto saiti. Un viņam to negribās saraut. Viņš staigā to saudzēdams, kā maigi zirnekļa tīmekli.
Kādu dienu viņš to ierauga. Viņa ir citādā apģērbā. Viņi viens otru ierauga reizē bet neviens ne otrs neuzsmaida. Viņš ir ar kādu citu. Viņa acis brīdi sastingst kā gaidot, kā nobīstoties. Gandrīz tāpat ir ar viņas acīm. Šī neuzsmaidīšana viņus viens otram nodot. Tā droši nodod viņu viņai.
„Ja viņš būtu domājis par mani kā par kundi – viņš būtu man uzsmaidījis,” viņa domā. „Bet viņš aizmirsās, viņš domāja par mani kā par sievieti, dāmu, kuras vārdu nezina, ko nedrīkst sveicināt jo ir tikai veikala vadītājs…”
Viņš ir nodots. Tā viņš nedrīkstēja domāt. Pircējai viņš droši varēja uzsmaidīt.
Nākošā reizē viņš savu kļūdu izlabo. Viņi uzsmaida abi reizē un dziļāk, stiprāk, kā vajadzīgs. Jo viņi smaida mazliet nedabīgi. Aiz pircējas un veikala vadītāja smaidiem ir sievietes smaids vīrietim un otrādi.
Bet tas neko nebojā, ja smaids ir mazliet nedabīgs. Pēc tam viss ir vieglāk viņš atkal samaļ viņai kafiju. Kādu brīdi, kad viņš skatās pāri visam veikalam, viņa skatās viņa sejā un acīs. Pētoši un cieši. Viņš atļauj viņai skatīties ilgi. Kad viņa novēršas un atkal paskatās viņā, viņš uzsmaida silti. Kad viņa pārlasa savu iepirkumu sarakstu, viņš skatās uz viņu, pētoši un cieši. Viņa nepaceļ vairs acis uz viņa seju, tikai maigi uzlūko kafijas paciņu ko viņa rokas satin, tad pastiepj savu roku pretī viņa rokām pēc tās.
Vēlāk viņa sēd mašīnā blakus vīram. Mašīna ir jauna un liela! Tas ko vīrs braukdams runā atkārtojas kā iespēlēta patafona plate. Viņš lādās par katru citu mašīnu kas brauc uz ceļa. Pretī nākošās negriež pietiekoši ceļa. Tās kas brauc pa priekšu, ir tādi ērmi, kas nesajēdz ne braukt, ne stāties, ne griezties pa labi ne kreisi. Viņas apstājas tik pēkšņi, ka gandrīz tām ir jāuzdrāžas virsū, viņas nedod pietiekoši skaidrus signalus. Viņas ir tādas nožēlojamas kastes, kas maisās pa ceļu citiem pa kājām. Garām braukšana notiek katrā iespējamā un neiespējamā gadījienā. Daudzreiz sieva ir ļoti tuvu tam – teikt lai pietur un izkāpt, aizcirst durvis. Bet viņa ir tikai tuvu tam. Viņa savaldās. Brīžiem viņa nedzird vīra vārdus, skatās apkārtnē, zemē vai debesīs un bauda braucienu. Bet brīžam viņas acis nevar novērsties no vīra rokas, kas tur stūres ratu. Viņa redz tad tikai vienu roku. Dūri. Dūre, dūre tā ir. Viņas spēks ir milzīgs. Tā aizspiež viņas rīkli. Tur sevī saspiestu viņas dzīvi. Tas ir kā dzelzim līdzīgs, spalvains spēks. Ne spēks – vara. Vara! Varmācība. Vara ir varmācīga. Spēks ir dižens, cēls. Kad vīrs skaita tēva reizi viņš vienmēr saka „… Tev pieder vara un gods.” Viņa vienmēr ir mācīta teikt „spēks un gods.” Vīra dūre ir vara. Sieva sāk drebēt šķielējot uz spalvaino dūri. Tad viņa saņemas un novērš skatu, norij kā nelabu kumosu. Paskatās debesīs un domā ko citu. Izsargājas skatīties uz dūri. Tikai vēl nodomā – „Viņš tik nevainīgi tur savu roku uz stūres rata. Viņš tikai brauc. Viņam ne prātā nenāk, ka viņš aizžņaudz viņai rīkli. Nožņaudz viņas dzīvi. Un – droši vien tas tā nav. Tā nav…”
Bet citādi viņa nevar just. Viņa ir mēģinājusi. Mēģinājusi gadiem.
Un tagad – viņa domā par kafijas ietinēju. Tam droši vien ir uz pusi mazāka, neērtāka mašīna. Bet tanī braukt būs labi. Varbūt arī – nē. Tur jau nebūs vietas. Tur brauc viņa sieva. Neviens cilvēks nav bez sievas. Un ja kāds būtu – viņa to nevarētu… viņai tas nebūtu vajadzīgs. Bet tādus retumus nevarētu satikt – tos, kas tikuši vaļā no sievas.
Jā, kafijas vīram droši vien ir maza mašīna. Vispār viņš ir niecīgākais ko viņa varētu izvēlēties vai meklēt. Nekad nezodz neko mazu – viņai ienāk prātā kādas filmas nosaukums, izlasīts tikko garām braucot uz afišas. Nezodz neko mazu. Jo mazāku kaut ko viņa ņem tagad – jo pareizāk viņa izpilda teikto padomu. Jo muļķība ko dara ir lielāka, jo viņa rīkojas pareizāk. Viņā nezog mazu. Viņa zog – lielu muļķību. Kad viņa ir nogurusi no tamlīdzīgas domāšanas braucot vīra lielajā mašīnā, viņa nekaunīgi atlaižas lepni un ērti mašīnas sēdeklī un izbauda brauciena ērtību, cik to atļauj vīra pastāvīgā garām braukšana, un domā tīksmi par kafijas ietinēju. Nekad nezodz neko mazu. Esi nekrietns līdz galam.
Domā: Viņš skatījās prom un savaldītā drebošā mierā juta savā sejā viņas skatu. Viņas pētošo un ņemošo skatu kas viņam glaimo, tā glaimo, ka viņš jūt to kā stāds sauli. Kā saules starus pēc peldes kas iegrimst dziļi, silda un spēcina, spēcina… Un tad viņš uzlūkoja viņu smaidā pievērtu skatu, mazliet piespiestā smaidā, ko it kā piepūlas noturēt sejā. Jo viņš nāk tik pēkšņi un bailes ir to neaiztraucēt, nenoturēt.
Dažreiz viņa sajūt neatvairāmu dziņu – uzklupt rokai. Pēkšņi ar visu spēku. Notriekt viņu no stūres rata. Tik daudz viņa varētu. Kas tālāk? – Beigas! Mašīna aizskrietu ellē. Un viņš viņu iedzītu ellē (vai debesīs) ar to pašu dūri, kam viņa uzbruktu. Bet viņa to dažreiz vēlas. Slepus valda acis, kož zobus un glūn uz roku pie rata. Tad nomierinās. Tā nevar būt viņas kara taktika. Viņas ir – līst uz vēdera. Kara vīri arī tā dara. Ar nažiem pie jostas, ar […blīm] un citiem rīkiem, bet bez šaujamā, – kas taisītu troksni. Viņi pielien no muguras. Kara vīri arī. Karā visādi paņēmieni. Un visādi cilvēki. Dažs labs ierindnieks, uzbrucējs, cits izlūks, spiegs. Sekmes katrā kara veidā – pēc atsevišķa rakstura īpatnībām, spējām. Goda krustus nopelna visādi. Arī lienot uz vēdera pienākot no mugurpuses sarga postenī stāvošam ar nazi.
Viņai šis karošanas veids. Ja tas viņai piešķirts, tas nevar būt bez ziņas. Kaut kas viņā ir bijis no šīm spējām – līst ar nazi viņa nebūtu iemaisīta tādā lietā ja viņā kaut kas nebūtu no tā. Kaut kur ir vaina viņā. Vai arī tā nav vaina – bet kaut kas ir viņā. Līst un līst. Un nogaidīt, sastingt kā čūskai, izlikties. Gaidīt reizi nazim.
Asaras viņai sasprāgst acīs un viņas skats uzslīd pa kādu tālruņa stabu augšup. Stabs ir kā no sudraba. Lietus un saules nobalināts. Pasaule ir skaista. Viņai gribas dzīvot. Viņai tā gribas dzīvot, ka tas viņu izvelk no auto sēdekļa, prom ārā līdz dūmakainai zemes malai, lidina viņu līdz ceļa līkumiem kas griežas kā strauta straume, iemet viņu ik ceļa malas mājā. „Ja mēs dzīvotu tanī.” „Ja mēs dzīvotu šinī.” „Ja te, viņš sēdētu lievenī ar avīzi…” Viņš cits viņš, tas katras dienas viņš – sēž ar avīzi katru dienu. Nē, tam nav nekā kopēja ar to – dzīvot, dzīvot vienā mājā! Un viņa turpina skriet no mājas mājā un katrā ir citādi. Bet viņš iederas visās, viņš atrod tur vietu, dzīve acumirkli apšalc māju, kas uzlūkota un laimīga aina pēc ainas aizvijas gar acīm.
Izvilkums no citas vietas tanī pat stāstā:
Slepus viņa uzlūko viņa roku. Viņš ir apstājies aiz plauktiem viņu neredzot. Arī viņa to neredz, pazīst pēc balss, kad viņš runā ar savu palīgu. Un viņa redz viņa roku, kad viņš to ir pacēlis pielicis pie augsta plaukta un rāda, skaidro kaut ko palīgam.
Roka viņai ir sveša. Tā neko nerunā. Nepievelk ne atgrūž. Katra cita cilvēka ķermenis ir svešs. To iepazīst pamazām. Pamazām tas sāk runāt, atklāj sevi. Vai neatklāj, tikai mēs sākam tam piedzejot kaut ko, ko vēlamies. Šī roka, kas viņai ir sveša un mēma, kļūs viņai tuva un runās.
Punkts!
