Sadursme

Tumsa. Tāli pilsētas trokšņi – vilcienu, kuģu, svilpes tāla nemitīga braukšanas dunoņa –  bet klusums, nakts. Pēkšņi tuvu auto mašīnas troksnis, tad sadursmes skaņas, metāla skaņas, asas, plīstošas, kādas mašīnas aizrūkšana prom, paliek tikai kāda auto signāla taure, kas sākās sadursmes troksnī, un tā nepāriet, brēc, brēc. Torņa pulkstens sit 3. Tumsa retinās un atklāj normālu ielu naktī, kur stāv auto mašīna, iedauzīta, ielocīta, saplēstiem stikliem un brēc, brēc. No pretējās mājas durvīm, ko apgaismo ielas laterna, izskrien pusmiegā cilvēks pidžamā, tad sieviete nakts tērpā, tad jauns cilvēks.
Un jauna meitene.
Cits citu uzlūko, izbrīnā, mēmi.

Jaunais cilvēks skrien pārbijies, sašutis pie mašīnas, nevar attapties, tas mēģina mierināt to. Ātri uzskrien aizelsies policists, pieskrien pie mašīnas un jaunā cilvēka. Jaunā meitene sasit rokas, paceļ galvu, aplaiž skatu apkārt un sāk jocīgi smieties, tad pamana vīrieša pidžamā un sievietes nakts tērpā naidīgās sejas, kas stājas tai ceļā uz mājas durvīm, apraujās, sagrīļojas un pārbijusies, rokas izstiepusi mēģina tikt tiem garām. Sieviete pēkšņi raganīga stājas tai pretī:
“Nē, nē. Tu neiesi savā istabā.
Tu neiesi savā istabā.
Mums būs jārunā.
Tu neiesi savā istabā.”

Meitene nobāl, bet stāv vēl mierīga un skatās [..] uz jauno cilvēku un policistu. Jaunais cilvēks atbild policista izvaicāšanai, stāsta. “Ap desmitiem es to te noparkoju. 10.30. Es neesmu to braucis, Viņa bija te visu laiku.”
“Kur Jūs bijāt?”
“Es… Es… tur, tai mājā.”
Policists pagriežas pret 3 cilvēkiem.
“Jā, jā,” vīrietis saka. “Viņi ap 1/2 11 atbrauca…”
“Kādi viņi?”
“…Meitene ir mūsu īrniece…”
“Viņš bija pie manis,” meitene droši sauc.
“To mēs redzam, to mēs redzam,” sieviete kodīgi, nevaldzīgi šņāc uz viņu. “To mēs redzam. Bet tas man ir kas jauns…”
“Kāds ap stūri ir braucis, un viņai uzdrāzies,” jaunais vīrietis runā par savu mašīnu. “Un aizskrējis. Sliedes var redzēt –” viņš piesit kāju ielas malai. Policists noliecas, pēta, iet tālāk — “Jā, jā…. Jā jā — tā tas ir, tā tas ir — ” Pieraksta atkal savā grāmatiņā, izprašņā vēl jaunekli, abi attālinās, policists plāta rokas, tās māj un aiziet.

Sieviete nostājas durvīs, gaida jaunekli nākam. Meitene stāv pie malas. Sieviete: “Tas man ir kas jauns. Tas man ir kas jauns. Es vēlos, lai Jūs runātu. Es vēlos paskaidrojumus. Mana māja ir godīga māja. Mana māja ir respektabla.”
“Iesim iekšā,” vīrietis saka.
Sieviete nedzird un žestikulēdamās, “Anna, Anna! Es vēlos paskaidrojamu, Anna, es Tevi vēlējos kā tādu cilvēku, kā ģimenes cilvēku. Mana māja ir respektabla. Tev būs jāmeklē cits dzīvoklis. Tāda lieta ta nenotiks.”
“Iesim istabā,” vīrietis atkārto. “Iesim istabā.”
“Es vēlos paskaidrojumu.”