Drafts of material developed in Šķūnis and Pilis
Strādnieki – I
Tanī rīta vīrs ienāca virtuvē ne kā parasti, klusēdams, bet sašutis, ka atlaistais strādnieks neejot prom un kūdot citus strādniekus pamest darbu.
Sieva paskatījās pulkstenī. Bija jau 9. Strādniekam vajadzēja būt prom jau stundu vai pusotras atpakaļ. Tad kad sanāca citi strādnieki un kad atnāca arī viņš un kad viņam pateica — lai iet prom. Viņa nevajag. Viņa darbs neder. Viņš — par lēnu. Tas bija pirmdienas rītā.
“Ja –” sieva mēģināja pateikt to — “ir pirmdienas rīts…”
“Es viņam neteicu sestdien lai nāk. Viņš pats teica — es parādīšu, ka varu iztaisīt ātrāk. Man viņa nevajag.”
“Bet Toms viens atnāca. Tu pieņēmi.”
“Tā nav viņa darīšana.” viņa bija redzējusi tikai reizi, vai divas. Viņš bija iesirms, cietu seju, likās sarūgtināts vīrs. Ar sirmiem matiem skriet pēc
Sieva kavējās iet olas izņemt no ligzdām. Viņai bija pretīgi tur rādīties. Viņa izvairījās pat būt te loga tuvumā, kur veda ceļš garām uz ielu. Kaut kas nebija tā kā vajag. Tā kā — to dara. Atlaisto strādnieku darba apkārt — varbūt tas nebija taisni. Bet tik tālu viņas vīrs nebija vainīgs. Tikai par šo dienu.
Viņš bija atlaidis Lenu, par slinku. Varbūt. Lens bija jauns, izskatījās kaut kā labāk nekā meža darbam. Bet varbūt viņš nevarēja nekā labāk. Varbūt meža darbā viņš arī daudz nevarēja. Kad sieva nesa tēju, viņa seja parasti bija ļoti bāla un vienos sviedros. Darbs bija grūts. Uz rokas viņam bija pulkstenis. Nezin vai to vajadzēja. Tas varēja sabojāties cērtot, tēšot. Bet Lens bija jauns. Viņa sieva tikko gaidīja pirmo bērnu. Viņš bija priecīgs, kad to pieminēja. Viņš bija priecīgs arī, kad bija nolaidis kādu koku tieši vidū starp elektrības stabu un otru koku, kas nebija jācērt. Tas bijis grūti. Viņš it kā gaidīja kāda atzinīga vārda par to. Viņš nebija mežā strādājis, viņš pats to teica. Sieva nolikusi tēju un cepumus uz celma atzinīgi pamāja. Viņa zināja, ko teiks viņas vīrs: “Tikai 6 koki! Jūs mani izputināsiet. Cik man pēda šī koka neizmaksā! O, O,! 16 vajadzēja… Tad es saprastu…” Un tā katru dienu. vienmēr. Pus kā joks, bet vairāk kā asa pātaga, izsmiekls, mazāks vai lielāks dzēliens.
Tad vīrs atlaida viņu. Kad mežs bija nocirsts. Kad sākās koku pārnešana mājās, uz būvlauku. Tur varēja iztikt… Nē, nevarēja iztikt. Bet kāds jauns, cits strādātu ātrāk pirmās dienās.
Jaunais pieteicās. Uz sludinājumu avīzē. Atbrauca vēlu vakarā, jo viņš bija citā darbā bijis. Atvaļinājuma dienas viņš gribēja strādāt te.
“Man te ir bijuši tādi,” vīrs lēni un svarīgi stāstīja — “kas strādā ar muti. Kā mute sāk kustēt — tā rokas stāv mierā.” Viņš to atkārtoja vairāk variantos.
“Pamēģiniet mani,” cilvēks teica. “Es nebīstos no darba.”
“Man vairs nav pat drosmes mēģināt. Man tas izmaksā vairāk kā, kad es pirktu materiālus no fabrikas…”
“Pamēģiniet mani.”
“Labi.”
Labi. Rītu viņš atnāca un strādāja kā traks. Viņš nolauzīs to zāģīti, sieva domāja un viņai nāca smiekli. Viņa pati skrēja tā gadu gadus. Viņas vīrs prata dzīt tā, ka vientiesīgāks, labsirdīgāks cilvēks skrēja no ādas ārā.
Šis cilvēks varēja palikt tikai pāris dienas. “Mans tēvs ir bez darba,” viņš teica.
Atnāca viņa tēvs. Pēc divi dienām vīrs teica sievai: “Es izbraucu un ja līdz 5. nebūšu atpakaļ — pasaki tam vecajam, lai rītu nenāk.”
“Ko lai es saku?”
“Saki, ka man viegla darba nav viņam ko dot.”
Sieva teica. Kaut kā to teica. Un tas bija grūti.
Tagad bija pamēģināts vēl viens strādnieks. Un nu bija šis — divi dienas. Un tagad atlaists. Vecais Edis strādāja visu laiku un Ronis. Vecais Edis bija ērkšķis un apmeloja, ne gluži apmeloja, bet pateica šo to par Lenu un Dīnu, un viņā tēvu un Roni. Edis bija ieņēmis priekšstrādnieka vietu. Viņš prata dot godu darba devējam un uzmanīt citus strādniekus. Ar Edi darba norise atgādināja kaut ko īsti lielu. Tādēļ Edis palika un Ronis bija vientiesis, kas visu mūžu bija strādājis pie kokiem, un strādājis vairāk kā viņam par to maksāja. Viņš bija jauns un spēcīgs. Viņš nekā cita neprata un nesaprata. Viņš cirta un mizoja kokus un cēla un krāva kokus, un slidināja tos augšā un nagloja. Un gāja par vismazāko vārdu.
Bet sirmais strādnieks bija rūgts un gribēja ko nopelnīt. Labi bija, ka viņš sacēlās pretī un neļāva zākāt savu darbu un sevi. Tikai kauns bija. Sieva vēlu aizgāja uz vistu kūtīm. Kad trači bija garām, viņa nezināja, cik tie lieli bijuši. Tomēr mazliet lielāki, kā vajadzētu. Ja viņas vīram kāds runāja pretī, tad tracis bija vienmēr liels. Un tas bija ildzis šoreiz vairāk kā stundu. Ņemot olas no ligzdām, viņa redzēja jaunpieņemto strādnieku pirmo reizi.
Viņa uzlūkoja to pa pusei slepeni, jo viņai bija kauns no notikušā trača. Bet viņa to uzlūkoja ziņkārāk, un ar lielāku līdzdalību.
“Kā Tu esi?” viņa domāja, un — “Kas Tevi sagaida? — Kā Tev ies?” Cauri drāšu tīkla viņa pameta acis uz muguru noliektu pār darbu, un elkoņiem, kas kustējās sitot naglas, vai ko tēšot, zāģējot. Mugura neatliecās un galva nepagriezās uz viņas pusi. Viņa arī to nebūtu pieļāvusi. Viņa būtu manījusi kustību viņā, kas rādītu, ka viņš ieraudzīs viņu.
Aizverot drāšu durvis viņa nejauši, šoreiz nedomājot, paskatījās uz viņu un viņš tai pat brīdī paskatījās uz to.
Viņu skati satikās tieši un tik nopietni, ka tie nepaspēja smaidīt pieklājīgo smaidu un sveicināt, bet viņa nejutās neveikli par to.
Viņš izskatījās nopietns un labs. Varbūt viņš bija inteliģents. Viņa nevarēja pateikt, cik jaums vai vecs viņš bija. Mati tumši un kaut kas saistošs sejā, ja tas tuvu skatot būtu tāds pat. Tējas laikā viņa salēja tēju krūzītēs un gaidīja kā parasti, kad tie sanāks šķūnī. Edim bija jāpasniedz viņa bez cukura tēja. Tagad viņš to saņēma tādu katru rītu. Visu nedēļu viņš bija dzēris ar cukuru un tikai tad viņa bija atklājusi, ja viņš to cienī bez cukura.
Arī jaunā strādnieka krūzītē viņa vēl nebija likusi cukuru. Viņa gaidīja lai to paprasītu — ar cukuru vai bez? Un viņa gaidīja vēl cita dēļ — lai paskatītos viņā tuvāk, lai redzētu, vai viņš izskatās tā, kā viņš it kā varēja izskatīties.
“Ar cukuru vai bez?”
“Vienalga. Visādi labi,” viņš skaļi iztapīgi teica.
Viņa atšifrēja to, ka viņš bija pazemīgs, vienkāršs, piekāpīgs. Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā minūtē bija iespējams to iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts — un neprasīja neko, padevās. Viņa skatījās viņā noņēmusies. Viņam bija vismaigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik saplosītā un vīrišķīgā, raupjā sejā. Šis smaida maigums it kā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk. Piespiestāk.
Viņa visu laiku skatījās viņā. Izbrīnījies viņš skatījās viņai pretī. Bet viņa nostājās iesānus, izejot no viņa skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti.
Viņš palika stāvot, neuzdrošinādamies viņu vairs uzlūkot tieši un it kā baidīdamies izjaukt viņas vērošanu. Viņš bija pārsteigts. Kā uz skatuves.
Tad viņa pameta tos. Viņa domāja par svešo aizejot. Ja viņu ietērptu modernās, labās drēbēs… Ja izgludinātu viņa sapostīto seju, ja atņemtu tai to, kā viņš teica — “vienalga, visādi labi”, viņš būtu — kas?… Cilvēks, ievērojams cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā bet, jā, viņa nezināja, kādēļ viņa domāja par to, ka viņu vajadzētu apsūbēt citādi un viņš darītu, spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss. Vai smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš šķita kā aizmesta vērtīga lieta gruvešu kaudzē. Smalka vāze. Statuja. Dārgakmens.
Nieki — viņa nopūtās.
Vēlāk viņa lasīja skaidas, viņa gribēja tās ātri sasviest kādā kastē, lai tās paglabātos, ja lietus nāktu.
Viņa noliecās un atliecās droši. Un sparīgi, viņai bija džīnes. Viņai ienāca prātā, ka sievišķīga sieviete džīnēs tā kustoties varētu būt komiska, bet nevien liekas nebija tuvumā. Tad viņa nejauši paskatījās uz augšu un turpat bija viņš, kaut kur pāris soļus nost un pakāpies pie jaunceltnes. Viņa vainīga, mazliet satrūkusies tad pasmaidīja, jo viņš smaidīja ātru, ļoti laipnu smaidu.
Jā, ļoti laipnu, mazliet taisītu ļoti pieklājīgu smaidīgu smaidu. Tas nebija ne tik cik daiļš, tas bija tik ļoti dots, tik ļoti pūlēts.
Otrā dienā, kad viņa nāca ar tēju, viņš stāvēja noliecies pie darba celiņa malā. Viņš gaidīja viņu pienākam, tad atliecās ar tikpat uzmanīgu smaidu, ka viņai bija par to jāsmaida. Viņš bija jutis ļoti viņas vērošanu, viņas uzmanību. Viņš tik redzami centā parādīties laimīgs par to.
Jā — centās to izrādīt.
Kaut kas viņā bija aizkustinošs, kā viņš to darīja.
“Tas ir ļoti jauki, ka Tu tā centies,” viņa domāja. “Paldies. Tad ir ļoti ļoti jauki. Bet tas vēl nekas nav. Tikai — Tu laikam esi izsalcis. Cik cilvēki ir izsalkuši! Pamesti. Vientuļi. Izsalkuši. Izsalkuši…”
—
Te viņš [viņas vīrs] pēla strādnieku darbu. Izsmēja kur varēdams, nebija mierā ar padarīto daudzumu. Ja citādi nevarēja ko, vai nezināja nopelt – darīja to ar smīnu. Patiesi šis smīns bija viens no viņa labākiem ieročiem. Viņš smīnēja un otrs jutās neveikli, jutās vainīgs, nedrošs. Lai kā viņi to atmaskoja, neņēma par pilnu, smējās viņam aiz muguras, ienīda – šis smīns viņus tomēr valdīja, izdzina, turēja kā grožos. Un tas tam bija jāpanes, kas te gribēja strādāt.
Viņa to zināja. Viņai tas bija jāizlīdzina, cik iespējams. Viņa skatījās tiem tieši acīs, bija laipna, gribēja sasildīt, ļaut tiem aizmirst, labot pārestības. Viņa nevarēja to teikt vārdiem. Viņa to bija iemācījusies darīt ar savu personību. Viņa ļāva plūst kādam labam, mierinošam, kā mātes vai sievietes spēkam no sevis. Viņa vienmēr laikā nesa tēju un tā bija rūpīgi sagatavota, karsta, stipra, katram pēc viņa garšas, cepumi vienmēr svaigi, vienkārši, bet garšīgi. Viņa reti nesa veikalā pirktos biskvītus. Ja nevaļas dēļ tas bija dažreiz jādara, viņa iepildīja viņos kādu sagatavotu krēmu, ievārījumu, vai pārlēja tiem šokolādes kausējumu. Visur vajadzēja just viņas labvēlību, lai noturētu visu kaut cik līdzsvarā.
Un viņi to juta. Viņi uzsmaidīja un priecīgi salasījās šķūnī. Saņēma kūpošās tējas krūzītes no viņas rokām. Atpūtās. Dažreiz viņa palika tur visu tējas laiku. Bet vieglāk gandrīz bija, ja viņa palika brīdi un tad aizgāja. Citādi viņas un viņas vīra pretīgie raksturi varēja izpausties atkal ievainojoši. Vīrs ātri bija gatavs izteikt viņai ļaunas piezīmes un tad viss labais bija vējā. Viņa to juta, viņa arvien mēģināja aiziet īstā laikā.
Katram no tiem viņai bija kāda gluži personīga pieeja. Katram šķita, ka viņš no viņas saņem sevišķu gādību un tā tas arī bija.
Edijam tā bija viņa karstā, sevišķi karstā un rūgtā tēja. Pirmā rītā, kad viņš sāka darbu, bija ļoti mitrs, auksts laiks. Vējš rāva gar šķūņa sienu, kas bija ziemeļ pusē un kur vienmēr šķit mitrs. Edijs tur vienmēr zāģēja caurumus, lai piebūvētu klāt tur vistu ligzdas.
Kad viņa nāca ar tēju, viņa to ieraudzīja sīku, mazu, uzkrupušu, zilgani nosalušām rokām steidzīgi [..]atoties, viņa zināja, ka viņš ir saņēmis savu devu pamācību, aizrādījumu, neuzticības un neizprotamo smīnu. Viņa zināja — viņš jūtās kā izpērts.
Viņa tuvojās tam un uztvēra viņa skatu tieši un stingri, viņa neskatījās uz viņa degunu un vaigiem, kur bija dažas nejaukas bedres ādā, violeti pieziestas ar kādu medicīnu, viņa tās neredzēja, viņa skatījās viņam tieši acīs. “Labrīt,” viņa teica un mazliet smaidīja.
“Auksts,” viņš teica. Jā, bija auksts. Viņš viss trīcēja, sīkais vecais vīrelis. “Auksts –“
“Iedzeriet karstu tēju,” viņa sniedza viņam tēju un cepumus un vēl arvien skatījās viņa acīs un viņas skatā, kas bij drošs un tiešs, iešķīlās it kā slepena jautrība.
“Paldies. Tas derēs, tas derēs. Paldies.” Viņš viss atkusa, drebuļi viņu kratīja vēl vairāk, kad viņš sniedzās pēc tējas, bet tad viņš nomierinājās.
“Kā vīrs nesaprot, ka spēks nāk no prieka?” viņa aizejot domāja. “Kā Hitlers to zināja? Laikam arī Staļins –” Viņa juta, kā mazais nosalušais cilvēks pilniem malkiem atpūšas, pie karstās tējas.
Bet viņa pati jutās iztukšota, it kā viņa būtu atdevusi visu spēku raugoties strādnieka acīs, neredzot nejaukās rētas viņa sejā, neredzot viņa sīkumu, vecumu, pazemojumu. Pieejot pie viņa kā kapteinis pie matroža vētras laikā. Kur viņa lai ņem spēku? Viņa bija apmierināta, ka vecais dzēra tagad labsajūtā savu tēju, atguva siltumu un spēkus. Viņa bija apmierināta. Un tomēr vienu brīdi viņa it kā krita, krita tukšumā, pati tukša izsmelta.
Edijs viņu vienmēr sveicināja uzmanīgi. Salika skaidas kaudzē priekš viņas, pārcirta dažreiz tās ātri. Viņš pat nosarka, kad viņa nāca.
Edijam bija piederējusi viesnīca, vasarnieku mītne agrāk. Tā bija glīta atpūtas vieta. Bet kaut kādu iemeslu dēļ Edijs to bija pametis. Varbūt tā neatmaksājās.
—
Edijs izņēma spogulīti no virsvalka kabatas un apskatīja savas bedres sejā, kas bija pieziestas ar violeto ziedi. Tās nebija nemaz labākas. Tās bija tikai saules apdeguma rētas. Jau trešo gadu nelabojās. Izskatījās pretīgi. Viņš bija teicis tagad — ka tie ir saules apdegumi. Gluži nevainīga lieta, kas katra, var gadīties. Līdz ar to tie kļuva glītāki. Nē — tie bija neglīti. Viņš nopētīja savu seju. Nebija nemaz tur rakstīts — 60 gadi. Jeb bija? Kādēļ lai nebūtu? Bet gribējās — lai nebūtu. Lai būtu dzīve, dzīve vien. Ne jau tieši jaunība. Viņai arī nebija jaunības. Ne pirmās. Viņai jau bērni skolās pie beigām. Jaunība bija kā drēbe, to varēja visādi valkāt. Apgriež otru pusi — valkāt atkal no jauna. Tad apgriezt vēl reiz, un tad pirmā puse vēl reiz šķita laba diezgan, kad reiz apgriež tā otrā puse bija valkāta ilgi. Viņam bija apgriezta tā šī trešā puse jaunības. Viņai bija — reiz apgriezta. Izskatījās — ka jauna. Drēbe — kā jauna. Un labāka. Viņam nebija nekāda daļa gar viņu. Tikai viņas plūstošais dzīvības spēks iededza kāri dzīvot. Pēdējās dienas viņš daudz domāja par Sanomu. Viņa viesnīca, kas bija jāpamet. Mežu izcirta tuvāk pie ezera un tur atklājās jaunas labākas vietas tūristiem. Sonoma palika par tālu un palika tukšā. Tā viņa 3 gadi tur tukšā stāvēja. Viņš to nevarēja pat pārdot. Tukšā — kā zārks. Kas ilgi vairs nebija sāpējis viņam sāpēja brīžam tagad — zaudēta jēga Sonomai un viņam. Nu — viņam nebija zaudēta jēga. Bija bērni un bērnu bērni. Un glīta mierīga māja, sieva tur rosīga un apmierināta. Un viņš pelnīja, kā vieglāk un tīkamāk bija pašam to darīt. Tas jau nebija nekāds smagais darbs. Viņš strādāja pie būvēm, sīko darbu, galdnieka darbu. Vai tas nebija labs darbs? Bija. Trakais saimnieks pats ievēroja viņu un respektēja viņu. Viņam bija vājās vietas viegli uzejamas. Vai viņš cilvēkus nepazina? Bet karsto tēju bez cukura — tādu, kādu to cienīja katrs labāks cilvēks — to viņa viņam pasniedza bez aprēķina, ko izspiest, ne tā ka viņš, saimnieks, sauca viņu par —–, tam bija aprēķins. Tēja bija dāvana viņam pašam. Un tādēļ, tādēļ viņam gribējās būt jaunākam, dzīvākam. Viņai bija pētošas acis, kas apskatīja katru. Lenam tās ātrāk pārslīdēja pāri, kā viņam, vecam vīram. Tāpēc ka Lens bija vienkāršs cilvēks. Viņš bija labāks. to viņas acis bija atradušas. Viņa novērtēja to dažreiz — viņa redzēja viņu bez gadu zīmēm — viņa to redzēja — Ediju dzīves jautis uzvarētāju, spirgtu, smejošu, humoristu, Sonomas īpašnieku, kas šo to zin no ļaudīm un manierēm.
Edijs iebāza spogulīti atpakaļ kabatā un ātri paķēra āmuru un naglas. Saimnieks nāca.
—
Ronis smaidīja platu muļķīgu smaidu. Saimniece raudzījās viņa platajā smaidā un redzeja, ka viņam nebija zobu, kā vecim. Viņš bija nekopts, kā lācis no meža. Bet viņa acis bija ļoti, ļoti uzticīgas, tumši zilas, dzidras, spožas. Patiesi skaistas acis, kad viņa tā saturēja viņa skatu, lai viņš skatītos — tieši un mundri. Tāpat bija ar viņa augumu, tas ļodzījās, līgojās un izskatījās līks un plats un zems. Bet kad viņa nostājās viņam pretī un pacēla tējas krūzīti pret viņu un viņš vienu brīdi nezināja, kā to saņemt — viņš izstiepās taisns un bija garš, pat slaids. Varbūt bija kaut kur kāda sieviete, kas Roni varētu noturēt taisnu — viņa domīgi raudzījās viņā brīdi. Nē — tāda tomēr nevarēja būt, varbūt tāda, kas Roni redzētu taisnu un ar to pietiktu. Roņa acis bija skaidras kā bērnam un sunim. Un viņa būtne bija kaut kur starp tiem. Ronis bija ļoti neattīstīts. Viņa galvā liekas nenotika nekāda liela kustība. Viņš sekoja acīm — ko citi runāja, ko citi darīja, vai smēja, vai dusmojās, un pievienojās to smiekliem, vai nobijās un kļuva kluss.
Ronis pārprata saimnieces smaidu. Gribēja reizi domāt, spriest pats: saimniece noraugās uz viņu labvēlīgām acīm. Arī uz viņu. Viņam bija šķities — uz Kenu. Tagad arī — uz viņu. Patiesi — vai viņš nebija dzirdējis stāstus par — tādām sievietēm, kas aicina, iekāro, sauc, dod. Varbūt viņa neskatījās uz Kenu vairāk? Varbūt viņa skatījās uz viņu, Roni. Ronis smaidīja un bija drošāks un dzīvāks kā parasti. Saimniece pajokojās ar viņu, uzlielīja viņu. Kad viņa aizgāja, Ronis arvien vēl smaidīja. Viņš gribēja kaut ko teikt, vai prasīt Kenam, bet nevarēja sagudrot, kas sakāms, kā tas sakāms.
Beidzot viņš teica:
“Saimniece ir vēl jauna sieviete, Ken. Viņa prot skatīties.”
Kens pacēla pārsteigtas acis uz Roni. Viņš pat mazliet nosarka. Viņš bija apjucis un ļoti aizskārts. It kā kāds norautu viņa sejai ļoti nepieciešamu aizsegu, atrautu viņa kakta durvis, kur viņš bija viens, pilnīgi viens. Kā Ronis to spētu — tas bija gandrīz nesaprotami. Un kaut ko viņš satrieca, kaut ko notašķīja ar dubļiem. Viņš pēkšņi bija tā uztraukts, ka nolika tējas krūzīti uz kastes, lai tā nedrebētu rokā.
Viņš tomēr paskatījās uz Roni, raudzījās brīdi un viņa uztraukums atkāpās. Viņš atviegloti tikko jūtami pasmaidīja. Ronis skatījās kaut kur prom un arī smaidīja plati un muļķīgi un par kaut ko domāja. Ronis domāja par sevi, ne par viņu, Kenu. Kens paņēma atkal un iztukšoja savu tējas krūzīti. Viņš neskatījās uz Roni. Ronis bija muļķis un patreiz — par daudz. Bet tad viņa acis kļuva domīgas. Kā viņš varēja būt tik drošs?… Ka Ronim nav kāda taisnība? — Viņš kaunējās pats, to domājot un tomēr — domāja to.
“Vai tev tā liekas, Ken?” Ronis aizņemts no sava atklājuma jautāja.
“Tu esi jaus, tev tas nav jāprasa man, kas tur ir, kas nav,” Kens atteica, piecēlās un sniedzās pēc āmura. Patiesi vēl varētu sēdēt brīdi. Bet viņš nevarēja. Viņš nevēlējās runāt ar Roni. Par to. Ne par to.
Pusdienas laikā Kens vilcinājās brīdi noliekot darba rīkus un slepus vērojot Roni. Viņi gāja katrs savu reizi pēc tējas ūdens pusdienām. Gandrīz arvien — katrs savu reizi. Bija tomēr kāda reize, kad Kens bija aizgājis divi reizes pēc kārtas. Un kāda reize — kad viņš bija laidis Roni aiziet. Šai viņa iešanai vai neiešanai tomēr bija kāda lielāka nozīme. Bija reizes, kad viņam vajadzēja iet, viņa kārta vai nē, un bija reizes, kad viņš iešanu varēja dot Ronim. Ar to Ronim parādīt — ka šai iešanai nebija nekādas nozīmes.
Redzot, ka Ronis saglauž matus, Kens kavējās vēl pie saviem darba rīkiem. Un Ronis gāja pēc tējas.
Kens aizsmēķēja un gaidīja, vairāk gaidīja kā citreiz Roni ar tēju.
Ronis nāca diezgan drīz. Viņš nāca laicīgi.
———————————
Strādnieki – II
Kad strādnieki un būvmeistari sāka ierasties un jautāt pēc avīzē sludinātā darba, vīrs kļuva cits cilvēks, un es arī. Viņš bija steidzīgs un aizņemts, pieņēma, atlaida, runāja, rīkoja un viņam bija maz laika ievērot, ka es atkal apģērbos kārtīgāk, sasukājos un sāku pamazām uzlikt nedaudz krāsas lūpām. Viņam nebija vairs dienas grūtumu nelabumus jāizgāž tikai vienīgi uz mani, viņam bija vesels pulks padoto. Un sākumā tie visi saņēma tikai laipnības, kā tas ir bijis vienmēr.
Bija tikai jūnija sākums, bet laiks bija sauss un saulains un šķita ar tām dienām iestājās arī pavasaris.
Es neticēju, ka ilgi viss ies gludi un zināju, ka svešo ļaužu nepatikšanas skars arī mani, tomēr tā bija atpūta, tīras drēbes, miers… un tāda sajūta, kāda varbūt ir zirgiem pajūgā, kuru galvas ir bijušas sarautas pavisam kopā un tiek atlaistas vaļīgāk, dažas siksnas tiek pārgrieztas.
Mums bija saaudzis krietns meža stūris, kur ar slaidiem eikaliptiem pietika koka materiāla visām iecerētām celtnēm, vajadzēja tos cirst, mizot, sadalīt, zāģēt, mērīt un vest uz būvlaukumu. Nokraut tur. Tad atkal mērīt, zīmēt, rakt un celt.
Strādnieki un meistari nāca un gāja, jo visi nebija piemēroti darbam un nevarēja nemaz darbu uzsākt, vai arī to uzsāka un bija jāatlaiž.
Kad būdinieks Viktors bija apnēsājis apkārtnē ziņu, ka Cars vinnējis lielo vinnestu, jo kā gan citādi viņš būtu varējis uzsākt trako būvēšanos, sludinājumu avīzē vajadzēja atkārtot vēl un vēl. Beigu beigās — tā tomēr bija izprieca, laist braukāt šim daudzajām mašīnām kaimiņiem gar degunu un turēt ar tām pa cēlienam pilnu pagalmu.
Man nāca klāt jauns darbs — ikdienas bija jācep kādus cepumus, jāvāra tēju, jānes tā strādniekiem launagā… Pusdienas laikā vajadzēja izdalīt vārošu ūdeni viņu tējas bilīšos. Šie liekie darbi tomēr bija nemanāmi un viegli, tik liels bija iegūtās darbības spēks, biju atraisīta no ciešā kopsoļa. Es iedalīju darbus pēc savas patikas, un atlicināju brīvu laiku. Vīrs bija tik aizņemts un tik steidzīgs, ka man vajadzēja tikai nozust no ceļa, kad viņš pa reizei iedrāzās mājā, lai sameklētu kādu pazudušu plānu vai aplēsumiņu.
Pirmais strādnieki, kam man vajadzēja pusdienās nonest tēju uz birzi bija Lens un Rons. Pāris dienas viņi laida kokus abi vienā vietā, tad viņus izšķīra, jo divatā viņi par daudz runāja un aizsmēķēja. Tad man vajadzēja nest tēju uz divām vietām. Bija arī jāuzmanās nerunāt laipni par Lenu. Viņš bija glīts, jauns cilvēks, bet bija tā sakot — piespiests pie sievas, palicis bez darba laikā, kad sieva gaida pirmo bērnu. Man Lens nebija simpātisks, bet es viņam nebūtu to varējusi iestāstīt, ja viņš nāktu uz citām domām.
Rons bija pavisam jauns, galīgi [..] muļķis, kas aizkustinoši atgādināja lāci, tik lēns un labsirdīgs. Visu mūžu viņš bija pavadījis mežā, laizdams kokus. Viņš to prata. viņa nolaisto koku skaits dienā kļuva pasakains. Ka Lens ilgi nevarēs turēties savā vietā, bija skaidri redzams. Bet šim visgrūtākajam darbam nebija sevišķi liela strādnieku izvēle, visi uzdevās par pusmeistariem. Un kokus laist tomēr nevarēja uzticēt kādam, kas pats par savu mācēšanu nebija drošs. Vīrs skatīja ik puscēlienu Lena nolaistos kokus, salīdzināja ar Roni un vaimanāja. Bet tas vien vēl nepostīja dienu labskaņu. Darbi tomēr gāja uz priekšu. Pēc pieciem vienu stundu ik dienas strādāja kāds tēvs ar dēlu, nākdami no cita dienas darba, tie nomizoja un saveda vietā nolaistos kokus.
Tedis mērīja un atzīmēja. Tedis bija sīks mazs vecītis, kas atgādināja vienkāršu tradicionālu klaunu. Viņam bija deguns kā sarkana poga sejā, un uz tā augstāk vēl divi tumši violeti plankumi, ieziesti ar spēcīgu ziedi. Tas tādēļ, ka kādreiz pārāk apdedzinājis deguni saulē un iebojājis ādu.
Kad es pirmo reizi Tedim aiznesu tēju, es satrūkos, cik jocīgs viņš man likās, bet esmu pieradusi neredzēt, kas nav jāredz. Es skatījos viņam tieši acīs un ieteicu pasteigties pie karstās tējas — laiks bija ļoti auksts un būvlaukumā vējš rāva līdz kaulam, kur Tedis lēkāja ar kādu mēra rīku, it kā ne visai drošs par to, ko izdara. Izskatījās tā, it kā viņš būtu jau dažu pamācību dabūjis. Vīra paņēmiens bija — aplauzt ragus, tas bija — ar pārmetumiem un prasībām samulsināt katru jau pirmajās dienās, lai tas kļūtu uzmanīgs un liktu visu darbā, ko spēja.
Man bija samulsināto, pazemoto cilvēku žēl un es pūlējos ar labi sagatavoto launagu un laipnību viņus nomierināt. Es vienmēr domāju, ka ar prieku cilvēks vairāk padara kā ar bailēm. Bet es nedomāju, ka manas zināšanas te varētu līdzināties vīra prasmei izmantot cilvēkus. Viņš saka — visi ir maitas un tas viņiem ir jāatkārto ik dienas! Un tas tā droši vien ir. Tikai tā man ir grūti dzīvot. Viņš arī saka, labāk 5 kārtīgus cilvēkus nosauc par neliešiem, nekā vienu nelieti par kārtīgu cilvēku. Es domāju otrādi. Šinī vienā uzskatā varbūt jau ir ieslēpta visa briesmīgā nepareizība, ko mēs mēģinām iet kopā.
Vairāk par četriem strādniekiem reizē mums nekad nebija, jo citādi iznāca tā, ka vīrs pats netika nemaz pie darba, viņš tikko spēja visus apstaigāt un pateikt, kā un kas tiem jādara.
Jūnija beigās, koku bija jau sanests būvlaukumā tik daudz, ka varēja sākt īstos celšanas darbus. Lens derēja tikai mežā, lai arī cik lēni viņš tur kustējās. Tedis derēja tikai sīkākiem darbiem. Rons bija stumjams un velkams. Pie celšanas, kur bija vajadzīgs i spēks i galva, vajadzēja vien vienu spēcīgu roku un kādu 1 nedēļu kaut cik gaišākas galvas. Dažas dienas tad nostrādāja savāds, sīksta skata, spēcīgs vecis. Bet viņš bija par cietu. Viņš pārskaitās un kliedza pretī. Un tiepās, ka viņš ātrāk nevar, ja prasa ko tik precīzu. Vīrs kļuva nepacietīgs. Pirmdien pēc sludinājuma sestdienas avīzē, iebrauca pagalmā atkal dažas svešas mašīnas.
Es gatavoju priekšpusdienas tēju un baidījos rādīties ārā.
Beidzot es klusu piegāju skaidas lasīt. Esmu radusi tā staigāt, kā starp nedroši sakrautiem traukiem, kas tūlīt var sākt krist un plīst, ja neuzmanās. Bet ja lieks klusus, noteiktus soļus, tie nomierinājās savās vietās un tālāk viss rit, itkā nekādu briesmu nebūtu.
Es gāju tā lai neaizskartu kādu un iedotu tam drosmi. Bet viss jau bija apklusis. Dusmīgais strādnieks bija aizgājis. Lens ar Roni bija mežā. Tedis tekāja ap [..]esperu kaut kur pie stabiem, ko sāka izstādīt. Tuvumā, kur man bija jālasa skaidas, bija tikai jaunais strādnieks. Viņa vārds bija Kens. Un viņš nejuta manu pienākšanu.
[much crossed out — some of it already developed in Strādnieki I]
Aizejot, es atkal paskatījos uz viņu un tai pašā brīdī viņš uzlūkoja mani. Tas iznāca negaidot, mēs aizmirsām teikt parasto sveicienu, nepasmaidījām. Kad mūs satver otra skats, mēs neieraugām viņa seju vaibstus. Man šķita, ka šai sejā bija kāds skaistums, bet aizsegts, vai iznīcināts neatvēries.
[more sections crossed out]
Tējas laikā tēju izdalot, es gaidīju jauno strādnieku pienākam, lai redzētu viņu tuvāk.
“Ar cukuru, vai bez?” es jautāju.
“Vienalga. Visādi labi.” viņš skaļi sauca un sniedzās pēc tējas tases.
Bet es neatdevu viņam. Man nepatika viņa iztapīgā balss un viņa slaidā auguma ļodzīgā noliekšanās, piekāpība.
Viņš bija daudz vecāks, kā pirmā mirklī varēja iedomāties. Ne tikai vecāks, bet viņa seja bija izpostīta. Viss viņš bija izpostīts un viņš padevās, postīja sevi tālāk ar skaļu, ķērkstošu balsi, negraciozām, neveiklām kustībām.
“Bet kādu tēju Jūs labāk vēlaties?” es atkārtoju jautājienu. “Tedim es viņu nedēļu devu saldinātu, līdz viņš beidzot atzinās, ka mīl nesaldinātu.”
Viņš atliecās taisns. “Ar pienu un cukuru,” viņš teica citā balsī un pasmaidīja. Viņam bija maigākais smaids, kādu varētu iedomāties tik sapostītā un raupjā sejā. Šī smaida smalkums itkā pamirdzēja un pazuda. Pazuda, kad viņš smaidīja platāk, piespiestāk.
Es skatījos viņā visu laiku, es urbos viņā. Viņš izbrīnījās, viņš skatījās man pretī, gaidīja, ko es teikšu. Bet es nevēlējos neko teikt. Es nostājos viņam iesānš, izejot no viņa jautājošā skata, lai varētu skatīties viņā netraucēti. Viņš palika tad tā stāvot, pārsteigts, un ļāva sevi apbrīnot. Tikai vēlāk man ienāca prātā, ka tā raudzīties viņā bija nepieklājīgi. Viņš jel nebija lieta.
Tedis to droši vien arī pamanīja.
Bet man bija vienalga.
Tad es domāju par viņu un domās meklēju viņa īsto vietu. Ja viņu iepakotu eleganti, izgludinātu viņa seju no tā, kas tur bija klāt tam citam, kas tur bija. Ja viņam ļautu smaidīt bez tā piespiestā, platā smaida, tas ir, ja viņš drīkstētu smaidīt tik vien — cik tam tīkas, un viņš sēdētu pie klavierēm, vai dziedātu (nezin kādēļ man likās, ka viņam ir laba balss?), tad viņš būt — kas?… Cilveks, ievērojams cilvēks, ļoti skaists, harmoniski skaists cilvēks. Tagad viņš arī bija cilvēks. Jā. Bet man šķita, ka viņš varētu būt cits, citāds, viņš spētu darīt ko citu. Varbūt viņam bija laba balss, at[..] no klavierēm ar to smaidu. Redzēju, ka viņa smaids kaut ko vēstīja. Tagad tas bija gruvešu kaudzē. Viss viņš bija kā aizmesta, vērtīga lieta gruvešu kaudzē.
Vēlāk man bija jālasa skaidas ap stabiem, ko vīri bija jau ierakuši zemē. Pie stabiem viņi bija jau saslējuši vienu sienu, gan tikai, lai vējš tik ļoti nepūstu, kur tie mērīja un kalkulēja.
Tedis norādīja man uz vienu čupu skaidu, ko viņš bija sagrūdis kopā, lai tās nebūtu tik izklīdušas un nebūtu tik samīdītas.
Pirms es sāku lasīt, es ar acīm pārmeklēju laukumu un aizvēju gar stabiem ar sienu, lai redzētu, kur katrs no vīriem bija? Un kur bija Kens?
Es visu to pusgadu nostaigāju garajās biksēs. Tā man bija silti un tā es it kā labāk iederējos tur vīriešu vidū. Bet kad es locījos skaidas lasot, es arvien muguru pagriezu prom no viņiem. Sieviete tomēr nebija noslēpjama biksēs un dažās situācijās pēkšņi tā varēja parādīties manī vairāk, kā es gribētu. Vārdu sakot — es piesargājos.
Kena nekur neredzēju. Nostājos plestā stājā ar seju pret vīriem un enerģiski sāku locīties ar skaidām. Tad es uzreiz neērti juzdamies apsviedos apkārt — nē tur nebija neviena. Es pacēlu galvu augstāk, uz staba uzkāpis bija Kens, viņam bija zīmulis un mērs rokā, bet viņš skatījās uz mani. Es iekodu lūpā, bet tūlīt atsmaidīju viņa smaidam, ko viņš atkal iztapīgi savilka pārāk plati. Un tomēr viņa vaigu līnijas brīdi bija man neatvairāma pievilcība.
Tā tas gāja visu nedēļu. Es pukojos par viņa kustībām, balsi un smaidu, kas bija kā viņa drēbes, par šaurām, vai platām un nepiemērotas, neīstas. Viņa necienīgas. Bet kas bija viņš? Melnā darba strādnieks. Nekas. Un ko es no viņa gribēju? Neko. Es gribēju, lai viņš atliecas taisns, lai viņš rāpjas ārā no tā, kur viņš bija iekritis. Viņš strādāja ļoti veikli, ļoti ātri. Visu pārmērīja un nekļūdījās. Viņa rokas — nebija lempīgas, bija stipras, ātras savā darbā. Reiz nejauši redzēju tās siluetā, kad viņš grieza mašīnu aizbraucot, tās izskatījās tik graciozas, vieglas, kā dejotāja rokas.
Viņa krekls arvien spīdēja gaišs, bet svārki bija notriepti eļļām, noskranduši, izrautām piedurknēm, tāpat noskranduši bija bikšu gali. Tedis, kas staigāja tikai savā jaunajā, zilajā virsvalkā, bija salīdzinot ar Kenu pavisam smalks. Ronis bija viss pelēks. Lens novalkāja darbā savas labās drēbes, turēja gredzenu, pulksteni uz rokas, tā tas arī nebija labi.
Ko es gribēju no Kena?
Viņam bija pinkaini, melni mati. Pirmā dienā tie bija nespodri, sajaukti. Bet jau otrā vai trešā dienā, tie bia ļoti spoži un gludi un tādi tie palika.
Ko tas līdzēja? Vispār — ko kas līdzētu?
Viņš nevarēja būt — nekas cits, lai kā es to gribētu. Lai — kā es to mulsinātu.
Pēc 2 ned. viņiem maksāja algu.
Vīrs ienāca ar kādu skaidu rokā, nolika to uz galda un rakstīja čekus un raudzījās tanī . Kad viņš gāja prom, es jautāju par skaidu: “Vai to var aizmest?”
“Jā.”
Es paņēmu skaidu. Ar kādu asu priekšmetu skaidā bija ieskrāpēts Kena vārds. Burti bija vienādi, graciozi un droši zīmēti, ka to veidotāja gaumes un iegravēšanas spēks bija vai taustāms.
Es atstāju skaidu malkas kastē, ar burtiem uz leju, lai es šad tad to pacilātu kā pierādījumu tam, kaut kam labākam, ko jau no pirmās dienas es Kenā meklēju.
Vēlāk steigā es skaidu biju iemetusi ugunī.
Lens bija dusmās uzsvaidījis naglas pa visu laukumu un viņu atlaida. Naglas bija saeļļotas. Vei[..] tās salēja ar eļļu, lai tās nerūsētu. Tik eļļainas viņas slīdēja no pirkstiem ārā un ar tām bija grūtāk strādāt. Lens bija sitis ar āmuru pa pirkstiem vairāk kā pa naglām un tad — izmētājis tās, izgāzis visu trauciņu. Tā Tedis stāstīja. Un tā tas arī bija bijis.
Tedis vienmēr visu zināja. Man bija aizdomas, ka šādas viņa zināšanas noturēja viņu darbā pāris nedēļas, kādu mēnesi ilgāk, nekā to būtu varējis viņa darbs.
Bet tad arī Tedim bija jāiet..
Ronis ar Kenu bija sastrādājušies, viņi cēla ātri, un Teda visziņa nebija vairs vajadzīga. Tedis arī bija izlaidies un neuzmanīgs ar vis to mazumu darba, ko viņš veica. Vienā dienā viņš bija nolauzis 3 kaltus.
Bet Kens strādāja ar saviem darba rīkiem. Kenam bija pašam saimniecība. Kilometrus 25 no mūsu mājas uz taisnā ceļa, kas veda uz staciju. Izrādījās Kens bija aģenta Am. brālis, no kā mēs 10 gadus atpakaļ pirkām savu saimniecību. Aģents Am. bija ļoti simpātisks un gaišs cilvēks. Pirmos gados viņš šad tad pie mums iegriezās parunāties. Tagad pāris gadus atpakaļ viņš bija nosities auto katastrofā. Kens to bija pastāstījis vīram. Žēl Am. Am. bija ļoti enerģisks, dzīvs, rosīgs. Bet man tas nozīmēja maz. Tikai tas, ka es tagad zināju, ka Kens nebija kā Rons un Lens un Tedis.
Kens bija tikko sacēlis šķūņus savā saimniecībā un, lai piepelnītu izdevumus, iedomājies pāris nedēļas pastrādāt ārpus mājas, pie būvēm, kur viņš tikko bija ievingrinājies strādāt. Tāpēc viņam šķīrās un veicās…
Tas man vēstīja, kaut ko labāku par Kenu, tāpat kā viņa rokas raksts uz skaidas.
——–
Kad Tedim jau aiziešana bija nolemta otrā dienā, es pieskrēju pie Kena un satvēru viņa roku.
Mūs tur neviens neredzēja un man vajadzēja viņu saukt tēju dzert.
Es nezināju, ko teikšu, bet es pasaucu viņu un kad viņš atsaucās, es negāju prom, kā būtu vajadzējis, bet pieskrēju un satvēru viņa roku virs elkoņa locītavas: “Es nevēlos, ka Jūs aizietu,” es teicu.
Viņa roka bija nolaista gar sānu un palika tā, kā bez dzīvības. Es palaidu to tūlīt vaļā, bet īsā mirklī es jutu visu viņa ķermeni [… un siltumu…] augšup līdz plecam, viņa plecus. Biju vai izbrīnīta, ka es to spēju, bet prieks par to aprāvās citā atklājumā: — tur viņš ir ieslēgts savā ķermenī, tāpat kā es savā. Tur vientulībā un pacietībā viņš ir. Kalni tālumā itkā sašļuka mazi un nobālēja. Tur viņš ir, es jutu. Tas bija tik pavisam savādāk, kā kādreiz biju iedomājusies pieskāršanos viņam. Un kā būtu vēlējusies, lai tas ir. [..] Un tas tomēr bija tik pāri par visu, ka uztraukumā es gandrīz skrēju prom, viņš nāca manās pēdās un iesāka kādu teikumu. “Jā,…,” viņš teica, bet es negaidīju, lai viņš to saka tālāk. Es skrēju šķūnī un izlēju tēju krūzītēs un biju ārā atkal. Es biju aizgājusi uz otru pusi. Nezinot kur iet, brīdi skatījos kalnos, kas bija zaudējuši savu lielumu manās acīs. Tad es pagriezos un gāju atpakaļ, gar vaļējām šķūņa durvīm uz māju. Viņš pie citiem sēdēja noliektu galvu baltos tabakas dūmos. Nebiju ievērojusi agrāk, ka viņš smēķē. Tējas laikos viņš nekad nesmēķēja.
Ahā! Es uzvarā domāju. Beigts tu esi. Bet nu man bija bailes viņu atkal ieraudzīt. “Tu ķeries vīriešiem klāt –” es dzirdēju vārdus, kas teikti, vai tikai kļūtu teikti un ko — varētu teikt.
Biju ķērusies klāt. Tā bija.
Redzēju viņu pēcpusdienā.
——-
Ja viņi abi ar Roni nebūtu pienākuši pēkšņi, es laikam būtu noslēpusies. Bet viņi jau bija klāt.
Viņa acis bija pievērtas no cigaretes dūmiem un — un no vēl kaut kā. Skats pusapslēpts, bija tomēr drošs, bet es no tā atkāpos, lai gan ne tā, lai viņš domātu, ka to atgrūžu. Es dusmojos uz viņa acīm, un tomēr jutu viņu ne sevi piesmietu, kad tās pielipa manām krūtīm, kā dadži. Man bija sarkanā blūze virsū, un tā ir citāda nekā zaļā, lai gan abas ir ar cietām apkaklītēm, 2 tik vienādas blūzes arī var būt ļoti dažādas.
Es zināju, ka viņš deva man izdevību viņam ko teikt, pirms viņš aizbrauca uz to dien. ned. nog. Bet es neteicu neko.
Es jau biju pateikusi — ka es nevēlos, lai viņš iet prom.
Pirmdien redz. viņu tikai pusdienas laikā.
———
Valodu pēc – atpūtas pēc, jautāju … “Un kā jūs pavadīsiet svētdienu?”
“Iešu zvejot,” Ronis teica.
“Tam vajaga būt jauki.”
“Es vienmēr eju zvejot.”
“Un Jūs?” jautāju Kenam.
“Es –” viņš mazliet vilcinājās, tad nobeidza, “…aršu.” viņa balsī tomēr bija žēlošanās par to. Pavisam noslēpta, pašam varbūt nezināma, tomēr pārmetuma daļa klāt tam, ko viņš izteica. Kā visuzticīgākais bērns teiktu — mācīšos. Un man likās, ka šī gandrīz nejaušamā, tikai uzminamā sūdzēšanās bija par to, bija teikta man. It kā visapslēptākā sāpe, kad tomēr reiz vēlētos mierinā[ju]ma.
“Aršu — domāju. Aršu.” Un nekā vairāk nebūs. To es pazinu.
Lielas runas mani nebūtu viņu tuvinājušas vairāk, kā šis mazais — aršu. Zināju tur vientulību, tanī noguldītās, apzinīgi nekad necilātās vēlmes, kas tomēr bija kā viens mazs pustonis, kas lielu skanīgu akordu notur smeldzīgu.
Nav lielākas pievilkšanas spēka vīrietī, kā viņa nelaimīgums.
Citus aizmirsusies, nogremdēju savu skatu viņa acīs. Es viņu uzmudināju, mierināju, saucu. Viņš runāja līdz, ko mēs visi tālāk runājām — par zveju, par svētdienu, par ko var runāt tanī īsā laikā, domājot un darot ko citu, viņi runāja līdz, bet viņa acs, patiesi, īsti es varēju redzēt un iegrimt tikai vienā uz reizi, viņā acs palika pie manis. Redzēju, kā viņa nevarēja novērsties, brīnījās, nāca pretī, kļuva liela, mirdzoša.
Vēlāk es tos saucu par acu par acu skūpstiem.
———
Tādu bija daudz. Un bija arī tikai sarunas.
Mēs runājām ar acīm vairāk kā ar vārdiem. Tā bija ļoti pilnīga un īsa valoda. Varbūt tās bija mūsu primitīva spēka pilnās dabas, vientulībā nogatavojušās līdz tādai pakāpei, kur viena otra cilvēku sabiedrības izdarība lieka. Daudzreiz pēc sarunas ar acīm es domāju — tagad būtu parunā kā citiem, acis vien varētu maldināt. Bet tā es domāju tikai īsu mirkli — nākošā brīdī es zināju, ka nav nekas jārunā, neko nevarētu vārdos labāk izrunāt. Mēs runājām tā visu — cik skaista ir diena. Cik labi darbs padarīts. Cik smags tas ir bijis. Cik skumji ir atdot dienu tikai darbam. Cik briesmīgi ir mūžam padoties. Kam? Likumam, kādam likumam, kas guļ pār visu. Mūžīgam pienākumam. Bet — tas tomēr labi. Ļoti labi. Un grūti. Padoties otra iegribām, būt otra īpašumam, otra dzīves mērķa balstam — otra, otra egoistiska balstam. Bet jāsaprot, lielākam jāpiekāpjas mazākā priekšā. Mēmi jāsaprot. Bet visu mūžu klausīt bērnišķībām? Jā, tas ir smagi. Vai Tu vari to izturēt? Vai Tu neesi izpostīts? Vai Tu vēl vari iet?
Cik skaista ir diena.
Bet vējš tik auksts te.
Kad Tu to redzi, ka Tu rūpējies — vējš nekā nevar.
Ak, nieki, nieki.
Cik skaista ir diena.
Firziķu koks nometis pēdējās lapas.
Tu esi spēcīgs. Tu esi ļoti stiprs, es Tevi apbrīnoju, nebēdājies. Jo nu esmu jauns, man ir astoņpadsmit gadu — paldies. Tas ir neprātīgi, teikt Tev to negribēju. Tas tomēr nekā nelīdz. Nekas nekā nelīdz.
Es nevaru, nevaru, es nesaprotu, man kļūst bailes. Un nu man ir smagi. Bet labi it. Paldies par to.
Firziķu koks zied.
Nedomā nekā.
Ar visām šīm sarunām bija svarīgākais izrunāts. Bet tādas lietas kā to, cik Kenam bērnu, tās neatklāja. Kens bija runājis ar vīru par 2 viņa vecākiem bērniem un es domāju, ka viņam ir 2 bērni ap 12 gadiem. Mēs ar Kenu reiz runājām par tiem un skolām un es gribēju zināt, kā tos sauc. Un viņš to pateica. Man likās, ka viņš grib ko piebilst, bet viņš apstājās pirms to darīja — un mēs aizrunājām kaut kam garām. Vēlāk zināju, ka mēs tad bijām aizrunājuši garām tam, ka viņam vēl 3 mazāki bērni. Viņam ir pilna māja bērnu. Arī sieva ir — bērns. viņš viens ir pieaugušais. Pat viņa brālis bija bijis bērns — atstājis plaši iekārtotu māju, bet ar to nevarēja nokārtot zā. [zārka?] parādus. Kenam tie bija jāmaksā un jāapbedī brāli. Savādi, ka arī apbedīšanai vajaga naudu un pieaugušam cilvēkam tā ir jāgādā. Ja kāds nav pieaudzis — par viņu gādā cits. Vai nav arī tā, ka visu labo dzīvē, to, ko kāds īsti vēlās, dabū tas, kas nav īsti pieaudzis, jo viņš — bez tā nevar iztikt. Viņam tas jādabū. Tas, kam spēka vairāk — tas nedabū. Viņš var paciest to, ka viņam ir tik daudz pienākumu, tādēļ, ka viņš bija ļoti stiprs. Mēs viens otru nedabūjām, tādēļ, ka mēs abi bijām stipri. Kens bija tā noguris no saviem pienākumiem, kad es to sastapu, ka viņš gāja uzlīcis un balss viņam bija ķērkstoša, kā vajātam dzīvniekam, kas piespiests jau pie alas sienas.
———
Tās bija dienas, kas kā atsevišķs kodols bija ieliktas pārējās dzīves čaulas vidū. Tā bija atsevišķa dzīve, kas ilga trīs-4 mēnešus, bet šinī īsā laikā kļuva pilnīga un liela, kas apmierināja un piepildīja savādāk, spēcīgāk, stiprāk kā gari tukši gadi. Bija dienas, kurās jūtu siltums bija tik pilnīgs, ka tie abi viņas nosvētīja neceļot ne pirksta, lai kaut ko virzītu, veidotu, pat ne lai izgludinātu kādu sīku pārpratumu dzīvot vien, vienam otra tuvumā bija viss. Katrs sīkais notikums, ko diena atnesa it kā pati no sevis ar savu plūšanu, bija vesels un vērtīgs un neatvietojams. Tikai piektdienās, ka viņam bija jāaizbrauc uz divi dienām, un trīs naktīm, ne tikai uz vienu nakti, viņi abi satrūkās, nožēloja pasivitāti, gribēja ko domāt, ko veidot un grozīt — bet nebija nekas darāms — tūlīt. Nekas iespējams tieši tad,, kad par to domāja. Vienmēr bija tikai tas, kas pats notika. Un tas bija tik stiprs, ka šķita tas turpināsies, plūdīs kā straume un pats tīrīs sev ceļu.
Bet nedēļas nogalēs divas prombūtnes dienas dažreiz bija kā tukši dobumi, kā aizas. Dažreiz pirmdienas rīta tuvošanās bija pilna baiļu — vai aiz tukšuma, kas bija atvēries vidū, vēl kas nāks? Vai viss nebūs pārrauts?
Bet nebija. Ar jaunu dubultu spēku slepenā dzīve atgriezās. Viņš izjuta tukšos robus stiprāk. Viņa bija vientuļa un dzīvoja vairāk iztēlēs, sapņos. Viņu mājas ikdiena ar nebeidzamiem pienākumiem un bērnu pulka mīlestību, aiznesa to tālāk, atgrieza vairāk reālajā, viņa īstajā dzīvē, kurā nebija viņai vietas. Toties pirmdienas rītā viņas tuvuma labdarīgo spēku viņš arī izjuta reālāk. Viņa atpūtu neguvušais ķermenis un pieauguša cilvēka draudzību nejutušais gars vairāk un vairāk pierada, kāroja viņas.
Viņa roka dzelžainā spēkā sita āmura sitienus rībenīgā rakstā. Tie skanēja pa visu laukumu, līdz mājai, pa visu māju viņa tos juta birstam bez apstājas pār sevi. Naktīs viņa cēlās gultā sēdus un klausījās — jo viņa tos dzirdēja. Viņa klausījās gandrīz bailēs — vai tie patiesi sita?
Bet īsos launaglaikos viņš atslāba pilnīgā atpūtā, ēda un dzēra, ko viņa bija sagatavojusi, it kā tas ēdiens būtu svēts rituāls. Viņa gaita bija kļuvusi vingra, ātra, viņš gāja taisni, atlieca plecus, izstaipīja rokas. Viņa sejā bija miers un gaišums. Kad darbā nogrimis viņš dažreiz nemanīja viņas pienākšanu un ieraudzīja viņu pēkšņi, viņa smaids ieplūda sejā mierīgi, pats no sevis, tas tikai izgaismojās — ta bija jau sejā gulējis visu laiku.
Īsajos pāris mēnešos viņš no novecojuša bija atgriezies agrā jaunībā, kļuvis gadus divdesmit vecs, ar aušību, sarkšanu, nemieru, pārdzīvojis to un pieaudzis par jaunu spēka un miera pilnu vīru. Tikai dažreiz viņa tumšā sejas krāsa kļuva vēl tumšāka, dzintarainais skats pusē ieslēpās skropstīs un dzirkstīja melns, un viņš dziļi, drudžaini ierāva cigaretes dūmus un nejuta, kā tie sagriezās ap viņa galvu kā mākonis. Bet tā bija viņa apzināta droša kaislība, kas prasīja savu piepildījumu. Tad neziņā viņš brīdi noliektu galvu tutēra āmuru mierā, bet tai rītā [sita] vēl stiprāk un ātrāk.
———-
Es viņu iemīlēju jau pirmās nedēļas beigās, kopš viņš sāka pie mums strādāt. Tas ir pēc piecām dienām. Un nē — tas bija varbūt jau pirmās dienas vakarā. Kad viņš stāvēja tur krēslā pie savas mašīnas un runājās ar strādniekiem, man tur bija jāiet garām pēc ietaisītiem augļiem vakariņām. Man bij iemesls iet. Bet ja man nebūtu bijusi patika, ja man nebūtu bijusi vēlēšanās iet viņam garām, es būtu mazliet pagaidījusi, līdz viņi aizbrauc. Ilgi tas nebūtu bijis. Nezin kādēļ viņi tur vēl stāvēja. Viņš neatšķīrās no citiem strādniekiem, viņš pat izskatījās vairāk novārdzis un noskrandis. Tieši noskrandis. Viņam bija izrauta viena svārku piedurkne un nodriskāti bikšu gali. Tas pie būvdarbiem varēja gadīties. Bet citi strādnieki tērpās lepni. Tedim, kas strād. jau 2 mēn., bija gluži jauns, zils uzvalks, jo veco viņš notriepa ar krāsu no augšas līdz apakšai. Nu Lens no pirmās dienas bija smalks, ar labu uzvalku, gredzenu un rokas pulksteni.
Lai gan Lenam bija tikai smagais koku likšanas darbs, jo viņš cita neprata. Viņš nekā neprata. Viņš bija glīts, jauns cilvēks, kas labi izskatītos druku veikalā. Liekas, viņš kaut ko tādu arī no dzīves sagaidīja, un varbūt smagāku darbu nebija strādājis, bet tagad viņš bija tā sakot piespiests pie sienas. Mans vīrs tā teica. Viņš bija palicis bez darba, brīdī, kad viņa sieva gaida viņu pirmo bērnu. Koki mūsu eikaliptu birzī nebija lieli, un piedzīvojušam spēka vīram rūpes, grūtības nesagādātu, bet Lens acīm redzot cīnījās smagi. Kad es aiznesu viņam tēju — viņš arvien izskatījās pārguris, bāls, ar sviedros norasojušu pieri. Es viņam sāku nogriezt īsti lielus cepumu gabalus un sagatavoju tējas krūzi labi pilnu un saldu. Viņam vajadzēja spēka. Un man par visiem viņiem bija jārūpējas. Bez darba viņi visi vēl tika turēti, cik iespējams, kā vergu stāvoklī. Tā bija mana vīra daba. Es zināju, ko tas nozīmē. Pastāvīga neapmierinātība ar padarīto, nonicinājums, ja ne vairāk tad ar smīnu, lai aizskārtu un pazemotu viņus un dabūtu ārā no tiem cik vien var.
Un vēl — lai noturētu sevi ļoti augstu — pāri visiem. Lai visa uzsāktā plašā būvēšanās lieta ar cilvēkiem kaut cik ciešami ietu, es skraidīju tur pa vidu kā tāds mierinātājs gars. Varbūt tas neko nesaglāba, bet tomēr. Tā tas ir vienmēr bijis visās mājās, kur viens ir ass kā akmens, otrs varbūt to neapzinādamies kļūst māla pika — lai turētos, lai viss kaut kā turētos.
Tā Lenam es devu vairāk ēst. Un izsargājos teikt par viņu vai viņa darbu ko labu. Lens bija glīts, jauns cilvēks, kas man nekad nevarētu patikt, bet uz ko mans vīrs visātrāk kļūtu ļauns. Man nav vērts teikt — greizsirdīgs. Tāds viņš bija vai uz katru, un uz visu. Tādēļ jau mēs bijām aizgājuši uz tik vientuļo labības farmu, kur nebija ne kaimiņu, ne pilsētiņas tuvu un kur arī strādnieki parādījās tikai sezonas laikā bija tā nolīgti, ka man par tiem nebija jārūpējas, ne jābūt viņu tuvumā. Viss bija iekārtots tā, ka man nebija arī nekur jāiet, neviens jāsatiek, tikai pārtikas preču piegādātāji nāca reizkad, kamēr mums nebija mašīnas. Un reiz viņš mani pārsteidza skaļi raudam un rokām izmisumā plēšot tanka sānus — pēc tam es nedrīkstēju viņam skatīties acīs. Mans vīrs to drīz pamanīja un mēs sākām pasūtīt preces no cita veikala.
Bet tagad, kad sākās lielās šķūņu būves, iestājās normālāks laiks.
Un tomēr — es biju pie pilna prāta un skaidras apziņas, kad es satiku Kenu. Citi strādnieki bija nākuši un gājuši, strādājuši un mainījušies jau kādu mēnesi. Man nebija nācis prātā uzlūkot viņus sievietes acīm. Es tikai uzmanījos un vērtēju sevi vīra dēļ, lai nemodinātu atkal viņa nelaimi, kas bija iesnaudusies. Viņš bija kļuvis jautrāks, ar viņu varēja sarunāties, dažreiz pat pārspriest līdz par celtnēm. Viņš arī neievēroja, vai tikai neņēma ļaunā, ka es atkal sāku staigāt glītāk apģērbusies un apkopusies. Tā es tur staigāju ar savam launagu tējām, maizītēm un cepumiem un mēģināju noturēt līdzsvar vienu otru dienu, kas dažreiz ļauno sasvērās.
Varbūt pret Kenu es jutu to jau pašā pirmā mirklī. Tikko mēs viens uz otru paskatījāmies. Mīlestība varbūt sākas vienmēr pašā pirmā mirklī. tā ir tikai kāda zīme. Mēs varam nepamanīt.
Kens atnāca tanī rītā, kad atlaida ķildīgo strādnieku. Pirmd. rītā. Vīrs ap 9 atnāca mājā no būvlauka un bija nervozs. Str. neejot prom, kūdot citus strādniekus nestrādāt, atteikt visiem darbu par to ka viņu atlaiž — pirmdienas rītā. domāju — ķild. strādniekam bija taisnība. Bet — te jau nebija nopietns uzņēmums ne īsti nopietns darba devējs. Te bija patiesi cilvēks, kas gribēja spēlēt tādu. viņš bija niķīgs bērns. Varbūt pavisam nelaimīgs, nabags bērns, kas reiz gribēja raustīt pupelmani.
Ķild. str. bija strādājis tikai sestdien un viens pats. Jo Ronis ar Lenu bija bizī pie koku laišanas, Tedis bija pāris dienas saslimis. Kanders ar tēvu strādāja tikai trešdienās un ceturtdienās. Ķild. str. atnāca sestdien — jau uz piekt. slud. avīzē un strādāja viens pats. Tādēļ viņš neizprata lietas apstākļus. Protams gan arī — tādēļ, ka viņš nebija spējīgs saprast. Es viņu redzēju tikai divi reiz tanī dienā un man viņš šķita — dusmīgs tiepša. Es tūlīt domāju, — ka dzirkstis tur šķīdīs. Tomēr es cerēju, ka viņš nostrādās kādu nedēļu. Bet svētdien bija pienākuši daži strādnieki un kāds labāks meistars, kā vīrs teica, tad viņš laikam bija sarunājis citu Ķ. vietā.
Protams vīrs nepieļautu, lai kāds strādnieks kūda citus pret viņu, bez kliegšanas, Tur laukumā jādomā bija gājis trokšņaini tai rītā. Un es baidījos iet — tur skaidas lasīt. Man vienmēr bija jānotīra skaidas. Visas mūsu krāsnis bija malku kurināmas un skaidas bija noderīgas. Man viņas bija jālasa ik pēc pāris stundām, lai skaidas netiktu samītas ar smiltīm, un tādēļ, ka vīram vienmēr vajadzēja redzēt mani nodarbinātu. Ja es izpaliktu prom no viņa acīm uz pus dienu, viņš nezinātu, ko es daru.
Tanī rītā es kavējos mājās un negāju skaidas lasīt, līdz biju droša, ka ķild. str. ir beidzot aizgājis. Agrāk mani bija grūt nokaitināt, tagad to varēja izdarīt ātri, naida lēkmes, kad es kliedzu un vīrs kliedza un mēs abi kliedzām viens otram acīs vistrakākās muļķības un ļaunumu, uznāca vienmēr, pēc īsāka vai ilgāka starpbrīža. Man liekas pat, es sāku kliegt arvien nesavaldīgāk un kliegšanas brīdī man nebūt nebija nelaba sajūta. Taisni otrādi — tie šķita lieli spēka brīži, it kā visas pasaules priekšā mazgātos tīrs par savu taisnību. Nelabums nāca tikai pēc tam. Bet redzēt un dzirdēt citus dusmās, tas man arvien vēl bija ļoti grūt.
Es pavisam klusu pienācu tur ar savu kurvi un klusi darīju savu darbu. Tur bija tikai jaunpieņemtais strādnieks. Viņš nedzirdēja mani pienākam, redzēju tikai viņa pieliekto muguru un elkoņus steidzīgi kustamies, viņš kaut ko tēsa un mērīja. Tā kā viņš neatskatījās, negribēju viņu traucēt ar labdienu. Es nebūtu varējusi to pateikt ar dabīgu jautrību un vieglumu, kā tas pienāktos. Bet es strādnieka mugurai uzmetu dažus slepus skatus. Man bija kāda līdzdalība ar viņu. “Kā Tev ies te?” es domāju. “Kas Tevi te sagaida? Kas Tu esi?”
Varbūt viņš tomēr manu klātbūtni bija manījis, jo kad es promejot, nezin kādēļ, atskatījos, viņš skatījās man pakaļ. Viņa seja bija nopietna, mēs nepaguvām smaidīt, vai sveicināt aiz kādas abpusējas piesardzības un ziņkāres. Tikai mūsu acis satikās tieši.
Laikam viņš mani saistīja tūlīt, jo aizejot es biju pārsteigta par kaut ko viņa izskatā. Es minēju — cik vecs viņš varētu būt, un nevarēju uzminēt, un man šķita, ka es šai sejā biju pamanījusi, kaut ko nepasakāmu, it kā es viņā ieraudzītu kaut ko, kas tur varētu būt un kā tur tomēr it kā nebija. Un ja tas viņā būtu, tā būtu man pazīstama, bet es viņu tomēr nebūtu nekad vēl redzējusi.
