Contents

Kaut kas līdzīgs dienas grāmatas lapai
Laimīgie un stundas
Ļaunums
Mazpilsētas apmātības
Naktī
Rudens rīts
Tu
Uz pavasara pusi
Valgi
Vēstule ar atmiņu skici. Voldiņš

——————————–

Kaut kas līdzīgs dienas grāmatas lapai
29.X.57.

Pēc ilgām saulainām dienām šī diena ir mazliet piemākusies. Debesīs mīksti, tikko manāmi mākoņi pelēcīgā fonā. Un tur uz mākoņiem, caur logu skatoties, guļ kādi pumpuroti zari, kas atgādina ceriņu zarus, kad tie pumpuro. Tie ir jauna džekaranda zari. Tas ziedēs violeti tāpat kā ceriņi, tikai ziedu ķekari būs daudz lielāki, retākas, nenoteiktākas formas, vieglāk smaržīgi, bet tāpat – ļoti smaržīgi. Ļoti skaisti. Tāpat ļoti skaisti kā ceriņi. Tikai – nu tas man tikko iekrīt prātā – viņi tomēr laikam nav tā mīlēti kā ceriņi. Jo te – vai es nemaldos? – nevieni ziedi netiek tā mīlēti. Vai tas ir dienvidu ziedu liktenis? Te viņi ir – ļoti jauki. Very nice. Visi nāk pēc kārtas un reizē cauru gadu un ir – very nice. Vattle koka ziedi? Varbūt, tie nav tikai – very nice. Varbūt tie iezīmē, kaut ko vairāk šo cilvēku sirdīs. Nē – to es tiešām nezinu.

Bet mums – katri ziedi atnesa kādu gada laiku, kādu vienīgu daļu no tā. Tie nebija tikai ziedi, ļoti jauki ziedi – bet viņos ziedēja dienas. Viņiem katram bija sava vienīga, īpata atmosfaira. Un, tā kā viņi neziedēja cauru gadu, šīs dienas, ko viņi ziedēja, bija tik ļoti kārotas, zūdošā vērtību izteicējas.

Izslaucīju dažus kaktus un brīdi sēdu, raugoties logā, kur ir tik daudz skaistuma. Laika ir īss mirklis, kas nav piemēslots. Neko es nepaveikšu, nav vērts iesākt. Ir laika tikai brīdi paskatīties uz džekaranda pumpurotiem zariem. Viņi atgādina man to laiku pēc sniegiem. Es pārjoņoju vietas un gadus – cik daudz un cik krāšņi! Un es domāju – kas ir skaistākais? – Cilvēki ir svešas pasaules. Viņi viens otru reti var iegūt. Šīs pasaules ir tik grūti vienojamas. Kas ir labākais, ko cilvēks cilvēkam var dot? Lielākais – ir radīt ilgas. Modināt neskaitāmas aizmigušas nojautas. Atvērt skatu daiļumam. Lielākais nav nomierināt, lielākais ir radīt nemieru – likt jūrai viļņoties…

Kaut mani atlaistu no valga. Cik bezgala grūti ir gadiem to lūgt.

Mums ir divi piesieti suņi. Viens par to nesaka neko. Otrs – cieš. Es gribu mācīties no pirmā. Es to katru dienu sev atkārtoju. Bet es esmu – otrais. Viņš kalst pie savas ķēdes. Ne par ko viņam nav īsta prieka. Viņa acīs nāvīgas skumjas. Es samīļoju šo suni šad tad. Bet es zinu – tas viņam nevar palīdzēt. Viņam piedzima bērni – tāpat pie ķēdes. Viņam tos vienu pēc otra atņēma – tāpat pie ķēdes. Tagad viens vēl skraida ap to, un viņš, tāpat pie ķēdes, noskatās, kā viņa bērnu kāds apmīļo un kā to kāds sit un moka.

———-

Laimīgie un stundas

Laimīgie stundas neskaita. – Nē, tie skaita mirkļus un minūtes. Ne brīdi tie nevar gaidīt. Tie beidzas nost.

Nelaimīgie nevar skaitīt stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tie skaita gadus. Un gadu desmitus.

Akmens sadrūp lēnām. Tikai gadu desmitos rodas sprauga tā mūros. Gadu desmitos ķēdes sarūs…

Gadi un gadu desmiti arī aiziet. Bet tie ir jāpavada dienu pa dienai, stundu pa stundai. Sadrūp ne tikai akmens, sarūs ne tikai ķēdes, sarūs arī tas, kas viņās iekalts.

Izsīkst gadu desmiti. Gadu desmitus skaitot minūti pa minūtei. Aiziet gadu desmiti. Tas, no kā bēgu, neaiziet. Tas ir saaudzis ar mani. Visam, kas man ir, tas ir klāt, bez tā man nekas nepaliek. Mans laiks ir sarūsējis tam līdz, kas mani tur mūros un ķēdēs. Laupījums un lamatas sadrūp reizē.

Gulēt aizejot jūtu – labi ir gulēt! Labi ir apbirt ar zemēm. Kaut kur kāda sakne sūc spēku no manām atliekām. To gribēju pabarot un celties. Bet…

Labi ir gulēt.

Kāda doma tam pretī kā kurmis kustina zemi – neaizmiedz, neaizmiedz pavisam…

Vai tas nav tāds miegs kā kādreiz, kad agri jāceļas, jāiet? Bet miegs ir tik smags kā svins, un nevar atmosties. Tad kāda daļa, kāda doma jau atbrīvojas, ģērbjas, pošas, steidzas tālu… Tad atjēdzas – tā ir tikai daļa, nevarīga, nespēcīga daļa – ķermenis guļ. Smagā miegā. Nevar pamosties. Viss darītais ir velti. Kamēr tas nekustas – viss ir velti.

Vai guļu tādā miegā un balss, kas kustina manu miegu kā kurmja mugura zemi, ir tikai nevarīga daļa?…

——

[Ļaunums]

Parasti ļaudis domā, ka labais cilvēks turas pie ļaunā – (par šāda cilvēku iedalījuma pareizību tie nešaubās) – tā nešķirotā salduma dēļ, kas visbagātīgāk rodams ļaunajā.

Parasti to skaidri un gaiši arī pasaka: “Ja cilvēks vien ir, nevar vis nu atteikt un vaļā tikt…”

Maldīšanās!

Labais turas pie ļaunā, ne lai no viņa ko ņemtu, bet lai viņam dotu. Un kaut ko tādu, kā tam nepavisam nevajag, un atdod savu spēku, jaunību un mūžu par to vien, lai dotu ļaunajam izdevību kļūt mazu, mazuliet labākam.

Varētu to saukt par dievišķo mīlestību. Bet šai mīlestībai nav lielas līdzības ar zemu prieku, kur arī devējs vienmēr ir ieguvējs. Šī mīlestība ir skumja kā nāve un viņa ved līdz nāvei. Un, kas to uzņēmies, tas to mokās nes kā savu smagāko krustu un nes līdz galam.

Viņš ienīst to, kam viņš uzupurējas, kā stāds ienīst akmeni, kas uzgūlies viņa dzīvības saknēm, bet upurējas jo tālāk tam – labprātīgi. Dzīves prieks ir viņā miris, bet dievišķīgais dzīvo.

Kāds slavens mākslinieks ir radījis lielu darbu, asējumu un, jādomā, pats devis tam vārdu – elle. Kāds slavens kritiķis ir viņu apbrīnojis un nosaucis viņu tādēļ par ņirgu.

Ak, ja tas būtu taisnība!

Ja ņirgājoties varētu cietā metāla platē ieskrāpēt miljoniem līnijas un nevis – kā pagadās, bet tā, lai viņas runātu.

Mēs pieliktu šo asējumu (resp. tā reprodukciju) pie sienas sev un draugiem par jautrību. Un sauktu: “Redzi, tur kāds lielais ir ņirgājies par elli! Tas ir, to vietu – kur kādreiz nonāca palaidnīgie ļaudis pēc nāves –”

Ņirgājies?

Pusdzīvs viņš tur ir kliedzis un čukstējis to patiesību, ko viņš ir redzējis savā tuvākā dvēselē.

Elle? – Jā, kas gan cits! Tos zobus, kas tur, viņa Ellē, cits cita galvā kožas, tos viņš ir jutis kožamies līdz viņa paša smadzenēm. Patiesi līdz smadzenēm, kad tie ķer tik dziļi, ka prāti sāk jukt.

Sākumā nerādās nemaz tik ļauni, nemaz tik nelabojami. Tu turies pretī. Tu aizstāvies un tiesā. Tu baries, lādies, izsmej un kļūsti netīrs! Viss, ko tu saki, izķēmots, pārprasts, otrādi apgriezts un naidā simtkārtots, gāžas uz tevis atpakaļ. Tu sit ar dūrēm pretī – un tās asiņo. Tam tur ir bieza āda kā no krama un adatu pilna. Tas stāv tīrs un mirdzošs, un aizskārts, un apvainots. Ne melnumiņa nav viņa spožumā.

Tu mēgini citādi – ar labu. Un – kļūsti muļķis. Tas tur stāv un smīn un nožēlā smejas, ņirgājas par tevi. Tu esi muļķis, muļķītis, nabaga plānprātiņš, pilnīgs idiots. Tā ir augstākā žēlsirdība, ko tev parāda, ciešot tevi savā tuvumā. Ceļos tev būtu jākrīt un jāpateicas…

Bet nu tev arī ir diezgan!

Tu vāc to, kas ir tavs un eji prom!

Tu, protams, gribi ņemt līdzi to, kas ir tavs. Taustāma, izrādās, tev nekā daudz nav. Gandrīz nekā, kas piederētu pilnīgi tev vien. Un visu citu tu labprāt atstāj viņam.

Bet tu gribi ņemt līdz savas bijušās dienas. Tu savāc tās kā apdzeltējušas papīra lapas, uz kurām ir daži bāli, tev dārgi raksti.

Bet tad tu redzi tur kādu seju, uzspiestu uz katras lapas – tā ir viņa seja. Uz visām tavām dienām. Un tur ir viņa vārdi. Viss ir apzīmogots. Tev nav nekā, ko tu varētu ņemt līdz. Ejot – tu ņem viņu līdz. Tev nav kur iet.

Bet tev ir jāmirst paliekot. Un tu mirsti. Lēnām un pavisam. Pats apbedī sevi. Pats redzi sevi pusnaktī no kapa izlienam. Tukšām, nesaprātīgām miroņa acīm tu jūti sevi pasaulē raugāmies. Pasaulē, kurā patlaban varbūt vējš šalc ziedošos kastaņos.

Tu nevari aiziet un nevari augšām celties no miroņiem. Tas ir viņa rokās, kas ir tevi izpostījis un kuru tu ienīsti. Ar pāris vārdiem viņš to izdarītu. “Es tā negribēju… ” viņš teiktu, un tu atmostos. Varbūt viņam pat tik daudz nevajadzētu teikt.

Bet no šāda brīža tev arī ir jau bailes, jo tad viņš tev būtu atkal jāmīl ar krāšņo zemes mīlestību. Un to tu vairs negribi, par visu ne uz zemes. Tavas ilgas kaut kur pa mazām gaismas spraugām aug prom kā vāri laksti. Kādā pasaulē tās zaļo, par kuru tu nezini vairs, vai tā ir vai nav? Tikai bez domām par to tu nevarētu vilkt savas dienas. Tu gaidi kādu atpestīšanas stundu, kas aizvestu, kur ir skaidrība. Bet vai tas vairs var būt – uz šīs zemes?

Lai kur arī neved ceļš, priekšā ir kādas pēdas. Kāds ir jau bijis Lai esam tik vientuļi, mēs krustojam ik uz soļa citu ietas takas. Rūgts mierinājums: arī cits tā ir cietis.

Es redzu kādas pēdas, kas aizved vēl tumšākā biezoknī, nekā man ir nācies iet, un uzlieku to sev kā laužņus satrakotam zirgam.

Šinī klīšanas laikā nav bijis grūti ieskatīties citu ceļos. Spaidu kārtā mums nācies redzēt citam citu izģērbtu fiziski un garīgi. Nezin, ko tas kuram no mums ir devis vai nodarījis. Mazi bērni ir izbailēs un kaunā raudājuši un klieguši par to. Nevienam tas nav līdzējis. Kaili viņi savu mammu un veco mammu pavadībā citu kaulu vidū defilējuši gar apģērbtu dakteru rindām, kaili tupējuši kailu vidū atutošanas pirtīs.

Barakām ir plānas sienas, un barakās ir pavadīti gadi. Tām ļauni ir spīdējis garīgais kailums (ne nabadzība, es domāju).

Kādu laiku barakā aiz sienas mums blakus dzīvoja klusa ģimene: vīrs ar sievas māti, sieva atbrauca tikai pa nedēļas nogalēm, viņu nevarēja nepamanīt. Viņa bija liela, un cēla, un tik karaliska, ka katrs zemākas kārtas cilvēciņš tūlīt juta vēlēšanos zemē ielīst, kad viņa tuvojās, lai ar savu knislību nebūtu viņai pa kājām. Mani viņa dažreiz pārbaidīja ar savu smaidu – garām ejot, pēkšņi uzsmaidot kā vismīļākam draugam. Nezinu īsti, kādēļ viņas smaids bija tik briesmīgs.

Ļaudis nebeidza trīt savas mēles ap viņu. Viņa bija iesaukta kādas vēsturiskas karalienes, hetēras vārdā. Tas viņai turējās kā pielipis. Tas izcēlies no kuģa, kur viņa, kā sievas melsa, staigājusi tik plānā baltā tērpā, ka tumšs trīsstūris un divi punkti tam bez pūlēm spīdējuši cauri.

Viņas vīrs bija kluss un māte veca, mīļa kundze. Viņi abi iznesa sēdekļus ārā barakas priekšā un sēdēja tur, lasīdami un klusi sarunādamies nedēļas darba dienās.

Nedēļas nogalēs viņi tur parasti nesēdēja. Iekšā priecīgas sarunas mainījās ar asām.

Kādu svētdienu es savā istabā viena lasīju grāmatu. Mīļi vārdi, teikti mātei, ieskanēja man ausīs, nākdami cauri sienai un brīdi novērsa mani no grāmatas. Es nesen biju zaudējusi savu māti.

Mīļie vārdi pieņēmās gandrīz neticamā maigumā, tad kļuva nervozi. Pārgāja asumā. Vairāk un vairāk. Un tad – nāca sitieni.

            Es uzlēcu kājās un sāku klausīties. Jā – tas tā patiesi bija un turpinājās.

            Drebot es mēģināju saprast, kas man jādara? Man jāiet uz policiju, es domāju. Tūlīt.

Bet mana roka nošļuka no durvju roktura. “Vai mātei varēja kaut kas sāpēt vairāk kā tās aizstāvēšana pret savu bērnu?”

            Es nekur nevarēju iet.

            Vēlāk es iegāju pie savas kaimiņienes. “Mēs jau ar to zinām,” viņa teica. “Bet lai jau viņi paši… Znots ir labs pret veco. Citiem vēl tur nav ko iesākt.” Viņa pieminēja vienu otru no cēlās dāmas pēdējām dēkām. Viņi ar savu vīru bieži esot par to visu domājuši. Viņas vīrs reiz gājis pie viņa un runājis, lai šķiras. Viss ko viņš atbildējis bijis – “Man viņas žēl. Pazīstu viņu no jaunības dienām.”

——-

Mazpilsētas apmātības

“Lielpilsēta viņu pazudinās ar savām kaislībām…” šodien dzirdēju kādu sakām. Tas man lika smieties sevī.

Lielas pilsētas ar lielām kaislībām? Varbūt – lielas pilsētas. Mūžīgas pilsētas. Bet lielās kaislības pieder mazām pilsētām. Vientuļām, smieklīgi mazām pilsētām. Tur staigā tās dievināšanas un iekāres apmātās sejas, kas pazudina. Mīlas kaislība, kura gan vēl no kaislībām stiprāka un nežēlīgāka par to? Tā aug aizvējā un klusās vietās. To biedina noslēgtība un aizliegums. Un kur gan tie vēl lielāki kā mazās pilsētās? Tik smieklīgi mazās, kur katrs viens otru sveicina un slepeni dzīvo līdz otra dzīvi. Tur atzīmē katru soli, katru galvas pagriezienu, tur cilvēku – tik maz. Tur sirdis izaudzina pārvarīgus tēlus. Skrien viņu pēdās naktis un dienas un nevar tos notvert. Nedrīkst tiem tuvoties, nespēj tos vaļā acīm pat uzlūkot, ne vēl aizklāt un uzglūnēt – mazas pilsētas ir modras kā raganas, kā pamātes, kam acis ir arī pakausī un kas tik skopas. Katrs logs, katrs krūms zin tikai vāķēt, ne aicināt. Un nenotverto tēli aug nepiepildītās sirdīs. Katra aizkavēta cerība, izpostīta izdevība iekāri divkāršo ik dienas no jauna.

Svētītas ir mazās smieklīgās pilsētas. Neviens tur nenopūšas – kādēļ es dzīvoju! Katrs tur lūdzas jaunas dienas, lai skrietu savās nebeidzamās medībās, lai gaidītu slepeni, kā mednieki gaida, lai raktu ilgi, kā zemnieki rok.

Es pateicos par to, ka uz brīdi es atkal dzirdu to, no kā ir pilns gaiss pār ceļiem, sētām un lapotām galotnēm, kas dvašo no ielu akmeņiem, kurus nemin pārāk daudzas kājas.

“Tu esi skaista savos prusaku zaļuma krāsas svārkos. Tu esi dārga kā rīta spožums, tu esi gaisma. Tu esi tas sudrabs, kurā mirkst zeme, kad saule mostas. Tu esi tā rožu lapa, kas paceļas no maza dārza takas un izplaukst pāri vakara debesīm. Tas zelts, ko milzīgs mēness izveļ pāri zaļam kalnam, ir Tavs un es ņemu no tā. Tu esi medus āboliņa ziedā…”

Tam pretī – “Tu esi kā vīna reibums, kad noņem cepuri un skaties saulē. Tava tuvošanās padara zemi kā straumes rautu plostu zem kājām. Tu esi kā kūpošs maizes klaips, kad atliec muguru no sava darba. Tu esi kā šķēps, kas tuvojas sirdij, kad esi savās svētdienas drēbēs…”

——-

Naktī

Naktī pamostoties, pēkšņi izbailēs klausies – vai tie elpo, kas tev visdārgākie?
Vai bērns elpo?
Vai māte elpo?
Kā gan tas citādi varētu būt? Viņa bija spirgta vakarā atgulstoties, cik nu vecāks cilvēks var spirgts būt. Bet – vai viņa elpo?

Tu sastingsti un klausies.
Ej uz pirkstu galiem.
Briesmīgs tukšums kā aka ir gaisā.
Tad tu dzirdi viņas elpošanu. Tumsa top pazīstama un laba. Tu sajūti tās auklēšanu un atgriezies miegā.

Bet reiz tu pamosties naktī un tev – nav ko klausīties. Tu nekusties, pieraujies pie palaga, lai tumsa tavu pamošanos nepamana, lai miegs tevi apsedz. Dažreiz tas izdodas. Šķēps neaizsniedz tevi. Dažreiz tas neizdodas. Šķēps atrod tevi.

——

Rudens rīts

Šorīt ir pirmais rudens rīts. Skaidrs, dzestrs, pat vēss. Un mierīgs. Šis rīts ir tāds kā citā zemes pusē, kad cilvēki satiekot viens otru, ieskatījās viens otram sejā un teica: “Pirmais rīts. Laiks jau arī bija. Rudens klāt.” Gluži tā, kā viņi teica dažu labu reizi: “Jaunzemu māte nogāzusies. Laiks jau arī bija. Svētdien glabās.”

Man nav, kam ieskatīties sejā un runāt to, ko otrs jau zina, runāt to, lai to iegūtu kopīgi, un, ja tas ir bēdīgs, lai tas kļūtu skaidrs un panesams bez vaida. Lai tas atvērtu savu lielumu un būtu svētīgs.

Mani bērni nezina, kas ir rudens. Viņi zina, kas ir auksts laiks, kas ir salnas, te dažreiz ir stipras salnas. Bet, ka salna ir rudens skats, ka salnas pilns gaiss ir rudens elpa, to viņi nezina. Arī to ne, ka rudens ir aiziešana un ticība atnākšanai. Aiziešana vienas vasaras ziediem, lapām, sienāžiem. Noglabāšanās jaunai dzīvei – saknēm, putniem, zvēriem, cilvēkiem. Pārdzīvojums, kas rada lielu pietāti pret tiem, kas apgulstas, lai neceltos, liels prieks un pateicība Tam, kas sauks atmosties…

Uzmanīgi es baudu šo rītu, jo tik tikko viņā var sajust seno garšu. Putni nekliedz. Ne kukabara, ne sējas putns, ne daudzās žagatas. Pat megpaja sauciena nav, kaut gan tas ir rudens saucējs (un, protams, arī pavasara). Tikai muša gardi spindz piesaulē. Koki klausās. Lejā vagās ejot, dzirdams arkls. Arkls kā pavasarī, tā rudenī. Bet arī viņa skaņa tagad ir savādāka – kā klusa strauta urdzēšana, kas rudenī rit skaidrs un kluss. Un pavisam, pavisam bez steigas, kā viss, kas mūžīgs.

——

Tu

Es par to cenšos nedomāt un par to nerunāju – it kā šai dzīvei būtu cita jēga, cits mērķis, cita nozīme, es eju tam garām un pūlos to aizmirst un likt kaut ko citu tā vietā – un tas ir aplam un tas nav taisnība! Visa jēga un mērķis un nozīme ir tur – uz  ko es nerautos un ko slēpju un par ko nerunāju. Kā noslogoti asni, kā aizbērtas upes, kā aiznagloti vārti – ir manas dienas un mana dzīvošana. Kā izdzenāti dūmi vēlēšanās noplok un rāpjas gar sienām mirdami.

Nav citas jēgas un cita pamata, kā tiekties uz otru cilvēku, uz to, kas ir tava otra daļa, tavs piepildījums un nobeigums.

Es par Tevi nerunāju. Es Tevi aizliedzu dienā. Dienu pēc dienas. Dienā prāts valda stiprs. Dienu pēc dienas. Bet nakti pēc nakts Tu atnāc un dziedē ar savu tuvumu, kas nav vairāk nekas kā gluži ikdienišķa, tīra labvēlība, klātbūtne ar labu, mierinājums ar to vien, ka Tu atnāc un dzīve ir vesela kā stādam, kam noņem akmeni.

Tu atnāc kā svešs, kā sen pazīstams, kā kādreiz bijis tāds vai kā nekad nebijis.

Ja piedošana šeit vajadzīga, man tā jālūdz – Tu neesi viena persona, Tu esi un nāc daudzveidīgi, bet noteikti – Tu esi viens.

Viss ir meli cits un nīkšana. Varbūt tam ir kāda vērtība. Tie, kas paliek un dzīvo, bieži atrod vērtības to nāvēs, kas mirst.

Tas – ka Tevis nav patiesībā pie manis – ir mana nāve un lēna miršana. Mana miršana.

Dzīvība ir kopējās runās un apkampienā. Siltums, ķermeņa siltums ir vairāk kā ķermenim vien vajadzīgs un bez šī siltuma mēs esam izstumtie.

Un kā runas un vārdi vien nevar piepildīt, tā nevar piepildīt miesas kaislība vien, kas viena ir ļoti nenozīmīga lieta.

Var veģetēt ar šīm lietām dalītām, var nīkt, var nenomirt, bet dzīvs nevar būt tā, kā mums tas vēlēts. Es Tevi nepieminu un nerunāju, bet nav ne lietas, ne mirkļa manā tuvumā, kas slepeni nepieder Tev.

—–

Uz pavasara pusi

Jau veselu nedēļu iet – uz pavasara pusi. Dienas garums pēc Jāņiem stāvēja uz vietas, kā jau tam pienākas būt. Es skatījos avīzē, kad pirmā minūte ies garumā. Nenovāķēju. Bet nu – iet jau uz pavasara pusi! Kad māte to teica toreiz, tas bija citādi. Tad saule pār sniegiem kļuva tik tikko spēcīgāka, zeltaināka un siltāka. Tālumā uz alkšņiem krāsa kļuva violetāka, tur pumpuri nebija vairs gluži tik sasaluši.

Lāstekas garākas.

Iet uz pavasara pusi. Māte prata priecāties. Un, sadzirdot viņas prieka asaras, stiprs vilnis izsitās cauri visai būtnei – laime un solījums! Neizmērojama gatavība atvērties pavasarim.

Kas tagad?

Te nav sniegu, kas kļuva mitrāki, egļu zaru, kas šalca dzirdamāk uz pavasara pusi…

Bet te ir kalns, ko uzar, un, saulē žūdams, tas kļūst gaišāks, viņa smilts kļūst sausāka un sasilst, un pa to iet cilvēki, kaisa sēklu kalnā. Uz pavasara pusi.

Un mazi putni atgādina to skanīgumu, ko nekas visā pasaulē nav pārspējis, kas valdīja mežā, skaidrā aprīļa dienā. Zem eglēm vēl gulēja ledus, pelēks un melns no ziemas krātiem mēsliem, bet dažas vietas tam bija aprīļa ūdeņu izskalotas dzidras kā skaidrākais kalnu kristāls. Tur pilēja lāses, un ledus lēni kusa. Grāvmalās un ap celmiem pērnā kūla bija sausa un silta, un tur plauka dzelteni pamašu ziedi un zili vizbuļi. Tur uzliekot rokas, varēja just, cik maiga un silta ir ziedu dzīvība un cik pieticīgi un pacietīgi tā pulsē uz sasalušās zemes. Tur saule jau karsēja un mušas iespindzējās.

Bet mežā zem eglēm gaiss bija auksts, vēl ar ledus garšu un tik skanīgs, ka putnu balsis, kas bira no koku galotnēm, atbalsojās simtkārtīgi un tas bija kā nebeidzama pasludināšana dievnamā.

[variant]:

Jau veselu nedēļu iet uz pavasara pusi. Dienas garums pēc Jāņiem stāvēja uz vietas, kā tam pienākas būt. Gribējās notvert un izdzīvot – pirmo garāko dienu, bet tā noslēpās citu vidū, aizsedzās cilvēka acīm, ausīm un maņām tāpat kā zāles uzdīgšana, ziedu atvēršanās.

Tagad dienas jau ir garākas.

Iet uz pavasara pusi.

Kad māte teica toreiz, tas bija citādi.

… Sniegi un ledi vēl nekustējās, viss stāvēja vēl sastindzis kā bijis, bet saule kādu dienu pēkšņi aizskāra roku vai vaigu ar citu, dziļi siltu pieskārienu, acis pievērās viņā un satumsa no pārvarīgās gaismas, un šai tumšā noreibumā vienā mirklī atklājās zemes dzīvīgums zem sniegiem un saules spēks.

Kas te? Te nav sniegu, kas kļuva mitrāki, egļu zaru.

Te ir kāds iebrūns kalns, ko uzar, un, saulē žūdams, tas kļūst gaišs, viņa smilts apžūst un pa to iet cilvēki, kaisa sēklu kalnā. Un sirds sakustas un nomet uz brīdi nejūtības čaulu. Kaut kas ir kā senāk. Zeme te, zeme tur.

Mazi putni atgādina to skanīgumu, ko nekas visā pasaulē nav pārspējis, kas valdīja mežā spožā aprīļa dienā. Zem eglēm vēl gulēja ledus, melns no ziemas atkrišņām, bet vietām tas bija ūdeņu nomazgāts ciets un skaidrs, un to gribējās ņemt rokās un gribējās noliekties pie viņa tuvu un zināt, vai viņš ir zaļš jeb tas ir skuju atspīdums, vai viņš ir zils jeb tās ir debesis? Tur pilēja lāses, ledus lēni kusa. Bet grāvmalās un ap celmiem, pērnā zāle – kūla – bija jau sausa, tur plauka pirmie dzeltenie ziedi. Uzliekot rokas tur, varēja just… [incomplete]

——

Valgi

Dienās, kad esmu mājās viena (tas var gadīties reizi divi vai trīs mēnešos), es dažreiz atļaujos aiziet uz pastu. Manas darīšanas pastā nav tik svarīgas kā pats gājiens. Tad es atdzīvojos. Es ievelku dziļi gaisu un jūtu zemes smaržas, un jūtu savu elpošanu. It kā es citreiz elpotu tikai pa pusei. Tā tas arī ir.

No sprosta palaists dzīvnieks tā varbūt iet mežā un ievelk nāsīs vēju. Iegaudojas.

Es redzu atkal kalnu zaļumu, jūtu debešu vareno kāpšanu, dzirdu ieleju aicinājumu ar krāsainu jumtu spīdēšanu.

Jūtu, kā kuģi un laivas un vārdā vairs nenosaucamas mašīnas slīd krustu šķērsu pa debesīm, ūdeni un zemi – pretī krāsainam aicinājumam.

Es eju tā, it kā es arī to uzdrīkstētos, it kā es arī to darītu, ietu pretī aicinājumam.

Bet ceļa līkumi, akmeņi, uzkalniņi ir nemainīgi un atved mani mājās. Valgs atved dzīvnieku atpakaļ. Ir labi tomēr būt piesietam garākā valgā.

Bet gari valgi nav praktiski. Valgi ir pēc iespējas īsi, jo tādi tie ir visnoderīgāki savam uzdevumam.

Vai kuģi un laivas, un mašīnas arī nav piesietas valgos? – Lielākā daļa ir piesieta. Tie, kas nav – nezina, kā skriet, un gāžas un sašķīst.

Tomēr valgi ir dažādi.

Daži ir cilpas, kuros nokaras, daži ir sliedes, kas tur, lai nenogāztos bezdibenī.

Bet visi valgi reiz trūkst un piesietie nogāžas bezdibeņos.

Žēl, ka tas nav nekāds mierinājums tam, kas nokārsies savā valgā un tad nogāzīsies bezdibenī.

——

Vēstule ar atmiņu skici

Ja es Jums tagad esmu rakstījusi vēstules četrus gadus, kaut kā pie tā ir vainīga arī – Daugavpils. Ja es pavisam nepazītu Daugavpili un būtu tāpat kā tagad Jūs satikusi reiz pirms gadiem tur, šaubos, vai es Jums būtu sākusi tik daudz rakstīt. Bet zinot – Jūs pazīstat Daugavpili labi un es to pazīstu mazliet – tas manās neizdomātās domās nostājas kā kāds pavisam drošs, neizkustināms pamats. Nezinu, vai tas tāpat būtu bijis, ja Jūs būtu satikusi Rīgā. Rīga ir liela. Jūs viņā būtu varējis dzīvot, bet redzēt un just kaut ko pavisam citu nekā es turpat. Ar Daugavpili tas ir citādi, jo viņa ir tik šaura. Kaut kas, ko viņa mums devusi, katrā ziņā būs kopējs. Liekas, šis kopējais ir tik ļoti vajadzīgs trimdiniekam.

Daugavpilī es neesmu dzīvojusi, bet, vairākus gadus dzīvojot viņas tuvumā, esmu tai cauri braukusi, staigājusi, uzkavējusies, iepirkusies, dzejojusi, klausījusies koncertus. u.t.t. Visu to es varu atrast atmiņās, labi pa tām parokoties. Es varu atrast daudz – arī garo, nejauko ielu no stacijas līdz centram, kas arvien vai nu mani mocīja (jo nesamais arvien bija smags pie rokas, ejot no stacijas) vai vilka latus no kabatas ārā, ja atļāvos pa viņu braukt. Es varu atrast pat kādu izkārtni – Tējnīca – karājamies jo zemu pie zaļas mājeles it kā no aizvēstures laikiem, kādu mazu veikalu, kurā es rakājos pa vilnas dziju gabaliem un nezin kā nopirku peldu kostīmu – bet visas šīs lietas atmiņās ir jāmeklē. Kas atklājas tūlīt un bez kavēšanās kopā ar Daugavpils vārdu, ir gatve ar vecajiem kokiem Daugavas krastā, tilts, cietokšņa atliekas, iešķībi augušie koki uz Lietuvas šosejas – līdz apvārsnim. Tā ir – mana Daugavpils.

Šinīs vietās arī mani aizved manas spilgtākās atmiņas, par to, kā Daugavpilī ir klājies jautrākajos un skumjākajos brīžos.

Tas varēja būt jūlija sākumā, pēc Jāņiem un Pēteriem. Mēs bijām norunājuši apmeklēt Janku Daugavpilī un iziet visi kopā studijās – Marija, Dagne, es, Voldiņš.

Marija un Dagne neatbrauca.

Es biju apmetusies kādā viesnīcā (sarkanu ķieģeļu ēka) netālu no Daugavas, Voldiņš laikam pie Jankas.

Mēs satikāmies agrā priekšpusdienā. Nolēmām izpētīt apkārtni studiju gleznošanai vispirms gar Daugavas malu. Janka izbrauca divritenī uz rītiem, mēs ar Voldi uz vakariem – viņa jolā pa Daugavu.

Voldiņš (man šķiet, viņu tā mēs saucām jo bieži tādēļ, ka viņš mūs tā sauca, arvien pamazināmos, mīlināmos vārdos) bija gluži nepacietīgs izrādīt savu laivu. Bet man šī mazā, apaļā, rieksta čaulai līdzīgā laivele nepatika, lai arī viņa bija augstdzimušas sugas, kā to vārds – jola – norādīja, un Voldiņš bija sajūsmināts par to. Man patika slaidas, garas laivas, kas slīd pa ūdens virsu kā atspoles pa audeklu.

Bija skaists, saulains, mierīgs rīts. Daugavā tālu iekšā spīdēja viņas dzeltenās smiltis, šur tur izceldamies lēzenos sēkļos.

Voldiņš izrādīja visas jolas brīnišķās īpašības, viņas vieglo griešanos, slīdēšanu, apstāšanos, negāšanos. Mēs spēlējāmies bez bēdu, mērkdami rokas un kājas ūdenī pār jolas malām. Esmu augusi laivā uz ūdens. Voldiņš tāpat. Viņš gan apgalvoja, ka jola pieder viņam, bet varbūt viņš niekojās – kur viņam, koknesietim tur varēja būt laiva? Bet viss viens. Varbūt tā bija viņa, varbūt īrēta.

Tad mēs sākām braukt lejā, savā izlūku gājienā. Voldis iesprauda jolas vidējā sēdekļa caurumā mastu ar buru, un tā sāka lidot. Šurp un turp – tikai ne tur, kur mums bija jābrauc. Nebija nekāda laba vēja. Mēs cīnījāmies visādi, līdz nokļuvām līdz dzelzs tiltam. Tur mums bura bija tomēr jāņem nost. Bija sacēlies jau krietns vējiņš un iegriezies tieši no vakariem. Dienai pieņemoties, arī viņš kļuva stiprāks. No jaukās zēģelēšanas pagaidām nekas neiznāca. Voldiņš metās airēs un airēja, pa straumi uz leju lieta nebija tik traka, lai gan jola bija nejauki aušīga.

“Bet atpakaļ mēs brauksim!” Voldis jūsmoja. “Tad Tu redzēsi, kā viņa lidos, mana jola, mana joliņa!” Voldiņš kaitināja mani, jo redzēja, ka uz šo jolu man nebija labs prāts.

Voldiņam cītīgi airējot un man ar šķērstu piepalīdzot reizēs, kad jola izskrēja malā, mēs nobraucām lejā aiz cietokšņa. Pabraucām vēl gabalu un kāpām krastā apskatīt apkārtni. Voldiņš jau iestiprināja buru atpakaļceļam un atsēja jolu, kas tagad jaukajā vējiņā jautri klakšķēja uz sīkajiem vilnīšiem, burai nepacietīgi svaidoties.

Krastā mums nebija daudz ko redzēt. Pusdienas apgaismojums padarīja jau tā plakano apkārtni vēl plakanāku. Mums likās, ka itin nekā te nebija ko darīt ar zīmuli, varbūt kaut ko ar otu. Nolēmām ziņot, ka uz šo pusi – nekā nav.

Apsēdāmies kāda sīka kociņa pusēnā uz sausā krasta. Voldis bija diezgan nokusis no airēšanas. Pārziedējušu kaķpēdiņu sausās pūkās un sienāžu čirkstēšanā vajadzēja izbaudīt brīdi liela slinkuma, kas par vari uzmācās.

Jolu aizsedza krasta mala.

Pēc brīža Voldiņš gāja to apskatīt. Varbūt bija aiztecējis jau mazliet ilgāks laiks, vasaras pusdienas laiks bija tik hipnotizējošs klusēšanai un nekustībai.

“Ha!” Es dzirdēju Voldi iesaucamies lejā pie jolas.

Tā laivele ir aizpeldējusi – es domāju. Es steidzos lejā, bet viņa bija turpat. Nesaprazdama es skatījos uz Voldi.

“Nu? Tu redzi?” viņš izplēta rokas un viņa sejā bija it kā smaids, it kā kaut kas cits.

Es nekā neredzēju.

“Nu apskaties,” Voldis sauca.

Beidzot es redzēju – bura karājās nošļukusi gar mastu. Smalkais vējiņš bija nostājies. Pusdienas laikam pienākot, arī viņš bija aizgājis dienvidu dusēt.

Mēs varējām ņemt savu jolu plecos vai kā citādi mocīt viņu kilometri trīs pret straumi augšā.

Nebija laika gudrot un nebija arī ko izgudrot. Pusdienās pie Janka mammas mēs būsim par vēlu. Bet viņi gaidīs.

Mēs braucām. Visu visādi. Ar divi airēm no laivas vidus, ar vienu – no viena gala, ar šķērstu gar krastu stumdamies, gar Daugavas vienu malu, gar otru, pa vidu, ar atlocītām biksēm pa sēkļiem, ar nagiem gar tilta spraišļiem…

Mums gāja daudz grūtāk, nekā mēs bijā iedomājušies. Tādai strupai laivelei nemaz nav gaitas, viņa grozās kā aita. Ne tu viņu vari iešvunkot, stumjoties gar malu ar šķērstu, ne noturēt taisnā līnijā uz vidus, kur straume liekas lēnāka. Un tad – mūžīgā izmēģināšana, pa kuru vietu labāk!

Mēs noplencējāmies pāris labas stundas. Pusdienās ieradāmies briesmīgi vēlu. Visi bija sen paēduši. Slepeni arī noerrojušies par tādu mūsu nekārtību. Tur nu mums zem visu acīm vajadzēja ēst un noklausīties viņu zobgalības. Bija ieradies arī Janka māsas vīrs mums Daugavpils apkārtni parādīt, lietas apstākļus tīši vai netīši pārprazdams, tas zobojās jo vairāk.

Ja cepetis un ķirši putukrējumā nebūtu garšojuši tik labi pēc sasodītās nopūlēšanās, mēs ar Voldi nebūtu izturējuši. Bet mēs vairs neklausījāmies, tik noliecām galvas pār otriem šķīvjiem ķiršu krējuma.

Pēcpusdienā, kas vairs nebija gara, mēs sagatavojāmies doties izlūku gājienā prom no Daugavas, zemes iekšienē pa Lietuvas šoseju. Voldiņš ar Janku brauca ar divriteņiem, mani paņēma aizmugurē uz motocikleta Janka māsas vīrs. Viņš domāja, ka kilometrus divpadsmit no Daugavpils prom pa šoseju esot atrodama skaista upīte, vecas dzirnavas un varbūt vēl kaut kas.

Viss gāja labi. Bet devītā kilometrā motociklets apstājās un ne ar kādiem līdzekļiem nebija piedabūjams uz tālāku kustēšanos. Gluži tāpat un vēl daudz reiz ļaunāk kā ar jolu. Voldiņš sāka atkārtot dzirdētās zobgalības, bet rimās, lieta bija pārāk nejauka no tādas uzticamas mašīnas.

Nekas neatlika, kā padomāt, kā to nogādāt kādās mājās ceļa tuvumā un mums pašiem meklēt citas iespējas – kā nokļūt mājās. Par tālāk iešanu nebija ko domāt, vakars nebija vairs tālu. Janka ar savu māsas vīru palika izkārtot motocikleta aizgādāšanu no ceļa un paturēja sev divriteņus, mēs ar Voldiņu sākām soļot kājām.

Mazliet saņemt dūšu vajadzēja un neizrādīt, ka ir mazs nobīlis – kā tik nu godam izturēs tos 9 kilometrus! Bet mums bija baltas sandales kājās, mēs spērām garus soļus, izlietojām visus spēkus racionāli, soļojot taisni. Veicās gluži labi, mēs gājām pa uzkalniem augšup lejup, cauri laukiem, cauri pļavām pa taisno šoseju, cauri saulrietam un krēslai vasaras naktī iekšā.

Tikai uz tilta mūs panāca mūsu draugi. Kaut kas bija lēcies arī Voldiņa divritenim.

Janka māsas vīrs bija virsnieks un dzīvoja cietoksnī. Mēs ar Voldi iegājām tur brīdi atpūsties, un tad mums sajūdza zirgu, mūs veda karietē, zirga pakaviem klabot, siltā naktī zem milzīgajiem, resnajiem kokiem augstu upes krastā. Mēs tomēr bijām par daudz noguruši no garās dienas, lai sevišķi par šo braucienu jūsmotu.

Otrā rītā mums bija nolikta satikšanās pie autobusa, kas mūs aizvedīs pa Lietuvas šoseju līdz dzirnavu upītei. Bijām nolēmuši strādāt un izlūku gājienos vien vairāk nestaigāt.

Gaidot autobusu, Janka sāka savus niķus, ko uzreiz nevar atklāt, jo viņš sāk ļoti nopietni:

“Vai Tev deķis līdz?” viņš man prasīja.

“Nē.”

“Vai! Tad jau Tu esi bezdeķis!” Smiekli gāja vaļā.

“Vai Tev ir mačalka?” viņš griezās pie Voldiņa.

“Jā,” tas drošības dēļ atbildēja un dabūja vārdu Mačalka. Janka visu dienu sauca mūs par Bezdeķi un Mačalku. Vēlāk gan viņš atvainojās, ka tas neesot nemaz viņa izdomāts joks, bet kādā citā ekskursijā noklausīts, tie vārdi mums kā nekā ļoti pielipa.

Autobusā sēžot, Voldis jūsmoja par tālēm (cita jau nekā nebija ko redzēt):

“Redziet – tālītes,” viņš atkārtoja, “tās izkodināt tā trīs pakāpītēs.”

Sapratu ka viņš to tēmē uz maniem iemīļotiem tālumu ofortiem.

“Sešās!” es atcirtu, jo Voldis jau pats bija vēl trakāks “pakāpīšu izkodinātājs.” Man bija bailes, ka mēs visi nesaejam matos. Laiks gāja uz priekšu, un mēs vēl nebijām strādājuši, bet cilvēki, kas sadomājuši gleznot un zīmēt un visādu apstākļu dēļ pie tā nevar tikt, ir spējīgi kļūt nikni.

“Nē, deviņās, divpadsmit!” Voldiņš turpināja, “Tā izkodināt – pēdējo miglas plīvurīti.” Voldiņš nebija uz dusmošanos, šķita, ka viņš runā sajūsmā un absurds, ko viņš teica, gandrīz nelikās absurds.

Mēs izkāpām netālu no Lietuvas robežas un sameklējām vecās dzirnavas. Tā bija dziļa, aizaugusi grava ar dzidru, akmeņainu upīti lejā. Bet mēs ilgi nomētājāmies apkārt, līdz katrs kaut ko sāka zīmēt. Tā masveidīgi ir grūtāk kaut ko atrast un iekārot. Ar padarīto mēs nebijām apmierināti. Sameklējām dzirnavās nakts mājas, lai nākošā rītā sāktu strādāt agri, kaut ko labu rīta apgaismojumā.

Rīta apgaismojums tomēr nedeva cerēto efektu. Mazākais mums ar Voldi – grafiķiem nē, bet gleznotājs Janka, pēdējā brīdī piekodās kādam motīvam, kaut kam van Gogiskam un nebija atraujams no vietas, kaut gan autobusa atiešanas laiks nāca virsū. Voldiņš stāvēja blakus viņam ar savu lielo, dārgo vectēvu kabatas pulksteni saujā un pukodamies skaitīja minūtes – Janka gleznoja. Mierīgi spieda no tūbām arī veselām čupām visus dzeltenos toņus, kas viņam bija.

Es drošības dēļ jau devos ceļā, lai mēs nenokavētu autobusu sieviešu tuntuļošanās dēļ.

Es uzkāpu no dzirnavu gravas kalnā pa šauru taku caur biezu alkšņu jaunaudzi. Taka bija sausa un jauka, bet tik šaura, ka alkšņu zari visu laiku slaucīja savus baltos insektu perēkļus man drēbēs un zirnekļu tīkli aiztina acis, pietina pilnus matus.

Izkļuvusi uz lielceļa es gaidīju.

Pirmais no alkšņiem izlīda Janka. Krāsu kaste, kurā viņš, kā redzams, bija noglabājis arī studiju, un salocīts molberts bija viņa vienā rokā, vaļēja krāsām nokrauta palete otrā rokā.

“Kur Voldiņš?” viņš tūlīt sauca.

“Vēl nav.”

“Ko tu niekojies?”

“Es saku – Voldiņa vēl nav. Vai tad jau tik ļoti vēls?” Es jautāju, redzot Janka savādo seju. Tā bija uz traku smiešanos un tomēr atkal pavisam ar nē. Gluži kā Voldim, kad jolai bija nošļukusi bura tanī nelabā dienvidū.

Es uzmetu ciešāku skatu Janka paletei. Krāsu čupas no tās bija aizslaucītas juku jukām pāri no vienas malas līdz otrai – ar alkšņu zariem, liedot caur šauro taku. Un pa to – tagad nāca Voldiņš!

Mesties biezoknī? Skriet kaut kur apkārt?

Viss bija par vēlu.

“Tur neko vairs nevar darīt,” Janka mierināja sevi un mani, “tikai izturies mierīgi!”

Pēc īsa brīža Voldiņš iznāca.

Tikai Janka ļoti dusmīgais skats aizturēja mani no iesmiešanās pilnā kaklā. Es tomēr nenoturējos pilnīgi, arī Janka ne.

Voldiņa gaiši pelēkās bikses mirdzēja vienos dzeltenos plankumos, krāsa turējās tur gluži svaigās pickiņās.

Janka skatījās Voldim acīs un gaisā un runāja kaut ko, varbūt par laiku, un meta man ar acīm darīt to pašu, turēt Voldiņa skatu augšup, prom no viņa paša biksēm. Es to mēģināju. Janka sāka krāmēties ap savu krāsu kasti, slepeni saplūca zāles, sataisīja vīšķi un mēģināja Voldiņu, viņam to nemanot, drusku aptīrīt. Tas, protams, neizdevās.

Un Voldiņš – neņēma šo lietu pa jokam. Ka viņš, mierīgais, apdomīgais, lēnais, vienmēr humora pilnais Voldiņš tā noskaitīsies, to es nebiju iedomājusies.

Viņš nespēra uz priekšu ne soli. Tikai par lielām lūgšanām viņš bija ar mieru iet un iekāpt autobusā, bet Daugavpilī iekšā viņš nedomāja braukt. Viņš kāpa ārā dažus kilometrus pirms Daugavpils, un Jankam bija jāzvēr, ka viņš ar divriteni izbrauks tam pretī un atvedīs benzīnu un citus drēbju tīrāmos piederumus. Tur neko nevarēja darīt. Voldiņš pēkšņi bija zaudējis humora izjūtu.

Nākošās dienās tā atgriezās un mēs pavadījām tur kopā vēl gluži ražīgu studiju laiku.

No Daugavpils ir atmiņā arī kāda citāda diena.

            Tā bija pēdējo dziesmusvētku otrā diena. Es nevarēju iet uz svētkiem, jo pirmā dienā koncerta laikā saslimu, kaut kas līdzīgs saules dūrienam bija mani ķēris. Mana draudzene, pie kuras ciemojos, un citi paziņas, ar kuriem kopā bija runāts iet uz svētkiem, aizgāja un atstāja mani vienu. Kad visi bija prom un arī iela apklusa, mani sāka mocīt žēlabas, ka es nevaru būt svētkos. No mazā dzīvokļa logiem, pāri zaļam zāles laukumam varēja redzēt Daugavmalas šoseju – gatvi. Tur nestaigāja gandrīz neviens tagad, tikai viļņu atspīdumi spēlējās koku lapās.

Es nevarēju palikt iekšā. Tā bija pēdējā brīvības diena… Viss, kas man vēl kaitēja, bija galvas reibšana. Bet tas nebija tik ļauni. Es saģērbos rūpīgi kā svētkiem un lēnām izgāju uz ielas. Bet es negribēju iet uz svētkiem. Es gribēju atvadīties un būt kopā ar zemi. Brīdi es staigāju un sēdēju uz soliem gatves malā zem lieliem kokiem, bet man vajadzēja tālāku apvāršņu, redzēt vairāk zemes.

Atradu kādu fūrmani, un mēs braucām lēnām prom pa gatvi, garām tiltam, garām cietoksnim, ārā laukos, garām arī tai vietai kur kādreiz jola bija stāvējusi pie krasta. Bija ļoti mierīga diena. Zirgs gāja snauzdams, līdz apstājās.

Es skatījos visapkārt, cik tālu acis redz, sākot no ceļmalas dadžiem, zaķaustiņām un citiem sīku ziedu kušķiem, pāri nelielām auziņām ceļmalas laukā, līdz apvārsnim uz vienu pusi, tad pāri Daugavai, pāri bezgalīgām ganībām, pāri Lietuvas šosejai ar iešķībi rīta vējos piešķiebtiem kokiem, līdz apvārsnim – uz otru pusi. Tur no debesu malas, kas vibrēja uz zemes mežu galiem, stūmās ārā mazi mākonīši, klusi, lēni bez apstājas, nepārtraukti savā gaitā. Tie kāpa augstāk, auga un zuda. Tā bija diena kā visas vasaras dienas. Un tomēr citāda. Tā bija pēdējā. It kā jau droši jūtams, ciets un neatceļams vāks.

Notikumi jau bija beigušies un miruši. Tikai laiks vēl tecēja. Un bija tukšs. Kādas zemes brīvības, kādas ēras pēdējā aina.

Es mēģināju priecāties par viņu, jo viņā patiesi bija viss tas pats, kas bija bijis citās dienās. Es atvadījos. Pieminēju, svētīju, pateicos.

Līdzīgu dienu es atceros, kad gadus desmit vēlāk kādā mazā Vācijas pilsētiņā es izgāju no kādas slimnīcas, kurā palika guļot mana māte. Viņa bija jau nesamaņā. Viņa nebija atvērusi acis, kad to apmeklēju, viņas roka vairs neatbildēja manai rokai ar spiedienu, bet tā bija vēl silta. Mana māte vēl elpoja, mierīgi kā iemigusi. Es gāju prom pa ceļu un domāju, atkārtoju to sev visu laiku – tava māte vēl elpo. Šī vēl ir tāda diena.

Tur pie Daugavas es atkārtoju sev – zeme vēl ir brīva. Šī vēl ir tāda diena.

Fūrmaņa zirgs noplūca kušķi apputējušās zāles, un tad mēs atgriezāmies pilsētā.

Naktī pa gatvi pilsētā un zemē iekšā brauca svešie rati. Viņi jau bija klāt, tumsā ķēdes žvadzēja, dzelzs vienmuļi kauca. Viņi nāca un nāca.

Bet man bija tā, it kā viņi nespētu piekļūt kaut kam, kas bija visdārgākais, jo es biju to apglabājusi.