Contents Atmiņas II Atziņas Brīdis Cellēs Cīņa Dienas grāmata lapa Dienas un laiks Dienas Galotnes
—————————————-
Atmiņas II
Izlasīju kādu grāmatu, ko biju lasījusi pirms divdesmit gadiem. Grāmata runā par to pašu, kas bija pirms tiem gadiem – par atteikšanos no laimes par labu kādai nezināmai, vēl lielākai laimei, kas nāks… Un – kas nenāk, jo dzīve nesākas rītu… Un laime ir laime, un to nevar mērīt pēc lielumiem. Bet to mēs zinām pēc divdesmit gadiem. Pēc kaujas viena bāba ir gudrāka kā pieci ģenerāļi pirms… Bet saka – var uzvarēt kaujas un zaudēt karus. Un otrādi. Tātad vāja ir arī tā gudrība pēc kaujas. Bet, kad karš ir beidzies, tad viss ir beidzies.
Kas man bija svarīgs, bija atmiņas, dienas ar sniegu un mūziku, un atteikšanos no laimes kā tanī sen lasītā grāmatā.
Kāds francūzis ir uzgleznojis atmiņas. Ne kādu savu dienu atmiņas, bet atmiņas vispār.
Viņš ir uzgleznojis izmirušu jūrmalu ar tukšām gliemežvāku kaudzēm. Es viņam sen esmu gribējusi runāt pretī, bet man nebija pierādījumu, ar ko apgāzt viņa tukšo gliemežvāku kaudzes. Tagad man ir.
Atmiņas nav kaut kas beigts. Atmiņas var likt mums vēl pie kaut kā no jauna ķerties klāt, pie kaut kā, kas bijis nolikts apputēšanai. Lai arī tie būtu tikai daži vārdi, ko cilvēks saka no jauna, tikai dažas taktis, ko viņš spēlē no jauna, daži puskūleņi, ko viņš apmet – tā ir sēkla, kā viņa uzdīgst, un tā ir atmiņu sēta. Atmiņas ir sakaltušas sēklas, noglabātas ģeorģīņu saknes, es domāju, kā jaunas meitas tās noglabā. Visas, protams, vairs nedīgst. Ziema ir auksta, un tā var būt arī gara.
Ja man būtu ģeorģīnes, es aizsūtītu tās viņam. Es domāju – ja manas atmiņu sētas un uzdīgušas ģeorģīnes jau būtu uzaugušas. Viss, kas uzdīgst, vēl neuzaug un neuzzied. Bet pie tā ne sēkla, ne paglabātās saknes nav vainīgas.
Tātad – ja manas ģeorģīnes uzziedēs, es tās aizsūtīšu. Bet ne tam francūzim, viņa gliemežvāku kaudzēm nebij taisnība.
——
Atziņas
Visas dzīves gudrības mēs varam izlasīt grāmatās un iemācīties kaut vai no galvas jau skolas gados.
Bet – viņas mums nekā nelīdz.
Viņas mums nekā nav vērts.
Tikai tad, kad mēs tās izrokam no mūsu aizejošās dzīves, mēs varam teikt, ka mēs esam pie tām tikuši.
Bet viņas mums atkal nekā nav vērts, jo tas laiks, kad mēs tās būtu varējuši lietderīgi izmantot – ir jau garām. Un tas neatgriežas.
Mēs nespējam savu dzīvi uz atziņām celt, spējam tikai no savas zūdošās dzīves atziņas iemantot.
To vērā ņemot, gandrīz ir ticams, ka Dievs mūsu dvēseles varētu sūtīt vēl otrreiz lejā, vēl vairāk reiz lejā.
Un, kad noraugāmies, kā kurais no mums te rīkojas, tad arī liekas: dažs jau it kā būtu kur kaut ko mācījies, cits – skaidri redzams iesācējs. Tikai savādi: dažs šķietas būtu vingrinājies uz labu, cits uz ļaunu. Vai vieni riņķo uz augšu, otri uz leju?
Nieki! Novecojies uzskats. Un nepiemērots šī laika atziņām.
Absolūta priekšā tikpat labs ir tas, kas pastrādājis bezjēdzīgus darbus (jo viņam nav bijusi dota saprašana), kā tas, kas bezjēdzīgus darbus nav pastrādājis un savu dzīvi nomaldījis ar doto saprašanu.
Pareizi?
Nē.
Bet – kā?
Atbildi es varētu pameklēt filozofu grāmatās. Bet tā – man neko nelīdzētu. Man vajaga – savu atbildi. Tikai drauga balsī var sadzirdēt kādu palīdzību tad, kad viņa domas pieskaras un ir līdzīgas manējām.
Draugu ir daudz. Un nav neviena. Un ir reti, reti kāds.
——-
Brīdis
Vienu stundas ceturksni ir laika sēdēt un nolūkoties rītā.
Bērni vēl guļ.
Debess ir piemākusies, ir jūtams silts vējš. Nē, ne vējš vēl, tikai silta gaisa elpa, viļņi, kas ieplūst rīta dzestrumā no dienvidus puses. Es nezinu, no kuras puses. Varbūt no meža, kur tas gulējis zem zariem no vakardienas. Varbūt uz dienas celsies vējš. Tagad vēl nekustas ne lapa.
Biju savas divi jūdzes līdz ganībām kā katru rītu tagad.
Vecais ceļš pret kalnu kā strauta dibens, ar izskalotiem akmeņiem, ar sudrabotiem un brūniem eikaliptu stumbriem gar malām. Un neredzamu ziedu smarža no koku galotnēm. Apstājos vairākas reizes. Varēju to darīt, esmu piecēlusies agrāk šorīt. Šis ceļš ir skaists. Viņa lielākais skaistums ir tas, ka viņš ir iekalts tanī smagajā kalnā, kur tek mana dzīve. Riņķo kā asins savā noslēgtā gultnē…
Vai ir kāds skaists ceļš, kas nav ieslēgts kādā dzīvē? Vai ir dabas skaistums, ko var iegūt acumirklī, piebraucot tam ar auto vai kā citādi tam pieskrienot, lai satvertu, iegūtu to un skrietu atkal tālāk?… Vajaga būt tūristu vilcieni, tūristu zemes… Bet tas, ko es šorīt atkal atrodu, un tas, kas patiesi ir, ir vajadzīgs, ir tas, kas ir iekalts mūsu dzīvē. Tas, ko mēs nevaram izvēlēties, bet ko mēs atrodam vai neatrodam, un tas ir mūsu ziņā, tas, pa ko mēs rāpojam vai dejojam, kas uzsūc mūsu smieklus un kliedzienus.
Brīdi es varu sēdēt un skatīties pa logu.
Ir piemācies rīts. Bet saules gaisma spiežas caur mākoņu segām, un slotas krūms aiz loga ar saviem dzelteniem ziedu tauriņiem, šķiet, uzsūc viens pats šo gaismu un liegi deg gaisa zeltā. Aiz tā smalkajiem zariem var redzēt – tālumā ir mežs. Un ceļš.
Kur aizvijas ceļš?
Cik skaista parādība ir ceļš!
Nekur neaizved ceļš. Ceļš atgriežas pie mums atpakaļ.
Bet krūms slepeni deg zem piemākušās debess. Un ceļš – aizvijas. Un pāri tam, pāri visam, visu laiku kā putna spārnu vēdas dzird Šopēna etīdes (op.10, nr.10) taktis. Tās neviens nespēlē, viņas pašas vēdinājās.
Laiks ir modināt bērnus.
—–
Cellēs
Es eju no dienas dienā, un tas ir tā, it kā es ietu no vienas cietuma celles otrā. Es mostos ar cerībām jaunai dienai, bet viņa ir tāda pat – cietuma celle. Es maldos tik ilgi jau, un izeju nav. Ir jāsaprot – dienu paliek arvien mazāk.
Un ja nu es netieku ārā? Ja visas atlikušās dienas ir tikai cietuma celles? Es maļos pa viņām un maļos pa savām domām, līdz sajukums ir tik liels un smags, un tumšs, ka liekas, es neeju no dienas dienā, es dauzos, mani krata, grūsta, sviež gar sienām no kakta kaktā, līdz es iekrītu otrā dienā, otrā cellē. Un krata atkal.
Esmu apdullusi, meklējot izeju. Tās nav. Es būtu neatskatīdamies bēgusi, ja būtu to atradusi. Tā tas bija līdz šim.
Bet tagad – es slāpstu sasist šīs sienas. Sasist, ja arī man būtu jānositas. Prāts ir kā satumsis, naidā un riebumā satumsušu asiņu pielijis. Es kāroju briesmīgas cīņas, tā iznīcināšanas, tā plēšanas ar savām rokām, kas mani ir plēsis. Es zinu – tā būtu mana bojā eja. Bet liekas – es nevēlos palīdzības, es vēlos caur savu cīņu, caur nežēlīgu slaktiņu iziet no šī cietuma.
Bet riskēt es nevaru. Man ir jāzina, ka šīs celles lai neieslēdz kādu citu aiz manis, ja es kautiņā ietu bojā.
Ir jāvēsina asiņu pielijušais skats un jāiet pacietīgi. Ir jāiet – nodevīgi, ar viltu.
Tas ir zemi. Zemiski. Labā sabiedrībā tas ir liels, atbaidošs vārds. Tam, kas ir uz nāvi, uz divām trim nāvēm cīņā, tam šis vārds nav tik liels, ne tik atbaidošs.
Tam, kas ir ieslēgts kopā ar ārprātīgo, nav zemiski – līst slepeni ar smaidu tam garām, gar sienām taustoties pēc durvīm un atslēgas. Nav zemiski arī klupt tam pie rīkles.
Zemiski – ir vārds citai sabiedrībai, ne tiem diviem. Tiem viss ir atļauts. Viņi ir līdzīgi. Līdzīgi arī domā un rīkojas. Tomēr viens ir trakāks. Tas, kurš vairs kāro mazāk savas brīvības kā cīņas.
Es nedrīkstu kārot cīņas, un es dauzos savās cellēs no vienas otrā.
Tikai skats caur logu…
Tikai skats caur logu māj un paglābj.
Kā viņā var slēpties tik daudz? Kā gleznā. Kā ļoti labā gleznā. Kā ģēnija darbā.
Tur ir divi egles. Tās gads no gada aug augstāk, zied ar sīkiem skuju koku ziediņiem kā mirtes. Varbūt tā ir kādu paegļu suga. Viņām ir mazas paegļu odziņas. Bet viņas izskatās kā egles. Tām apkārt krūmi, kas zied viens aiz otra: pirmais priekšā sudrabpelēkais vērmeļu krūms, aiz tā lielās zaļās lapās kādam citam krūmam plaukst koši sarkani, milzīgi ziedi. Tie deg, kad citi krūmi mazliet nomet lapas, kad viņu zaļums kļūst caurspīdīgāks, retāks. Tālāk vislielais krūms, kam uzzied balti ziedi, lieli kā milzu rozes, pret pusdienas laiku kļūst bālsārti un vakarā vai otrā dienā ir nespodri sarkani, satumst beidzot. Bet citi pumpuri ir atvērušies atkal balti. Krūms ir raibs. Zem tā – maija krūms savos ziedos nosnieg kā ar sniegu, viss balts un birst tad kā sniegs.
Oleandrs zied koši rozīgs, tā ziedi ir kā smalkas, melnas vilnas lakatos, ko cilāja vecāsmātes, un kā austrumu zīdā.
Slotas krūmam nav lapu, tikai garu, zaļu, mīkstu zaru pušķi, nē, tik mīksti tie nav, tie ir sīksti, zaļo visu laiku, bet ziedu laikā ir kā dzelteniem dzīpariem pieadīti.
Vēl ir rozā Kristus ērkšķis, viņa agrā ziedēšanā ir tik daudz maigas cerības, kas drīz tad birst sīki un biezi uz zemes. Citiem pa vidu spraucas kādi violeti ziediņi kā samts un tādi pat oranži, tad baltās pīpenes, kuru galvas izaug tik augstu, ka iespraucas bez pūlēm manā skatā caur logu. Vijolītes ir apakšā, tās skatam jāmeklē, bet to nav laika darīt, jo – aiz eglēm un krūmiem redzams ielejas pretējais kalns, gaisa aizplīvurots, ar mežu un debesīm, ar uzartiem un neuzartiem, ar dzeltošiem un uzdīgstošiem laukiem, ar apelsīnu dārziem, kas no augšas izskatās kā rindās stādītas kāpostu galviņas, ar traktoru ceļiem krustu šķērsu, ar dīķi, kas uzplūst un sarūk – viss tas ir manā skatā caur logu.
Bet tas, kas tur ir, tas vēl nav pateikts.
…Tur pil rasa un lietus lāses karājas, un vējš skrien, un gaismas nāk un iet. Smaržas guļ kā migla, un stundas tek kā mūzika.
Bet arī tas nav viss. Arī tas nav – tas.
…Bišu krūmu var saskatīt, piespiežot galvu pie pašas rūts, jo tas stāv iesāņš, pie mājas sienas. Viņam ir milzīgi, vaska dzelteni ziedu čemuri, tiem koši kafijas brūns mirdz līdzi vaska krāsai, un viņa lapas ir kā pamāšu lapas, lielas, apaļas, kam otra puse ir balti sudrabaina, kad vējš tās atsedz. Viņš ir bišu pilns visu ziedēšanas laiku. Aiz apelsīnu koka ir jaunais džekaranda koks, kas zied kā violets mākonis, kā trakā mīlestībā bojā gājušā gars. Aiz tā zili un sarkani ziedi plaukst kādos krūmos, kas aug gareni kā cipreses, un kāds violetiem ziediem kā ceriņkrūms, bet tas ir māns, ātri vīstošs, tā ziedķekari aprūsē sarkanbrūni pirms tie izplaukuši līdz galam. Un beidzot pēdējais, tur zemē nogāzies, rāpo zem smaržīgo ziedķekaru kaudzēm vistērija – staipekņu veidīgais krūms…
Tur ir viss tas. Bet ne par matu tuvāk mans stāstījums nav tam – kas tur ir. Kas ir kā ļoti labā gleznā. Man pat liekas, ka tas nekad neatkārtojas, ka tas ir kā mūžam jauns, katru nākošo brīdi. Tas ir kaut kas, par ko es nekā nezinu, bet viņš ir kā ziņa par to, kas man vistuvākais, kā atmiņa par kaut ko, par ko es droši zinu – šai pasaulē ar mani tas nav noticis un tur es neesmu bijusi, bet tomēr tā ir atmiņa, ne šķitums.
Kas man to vēsta? To es prasu katru brīdi, kad es paceļu acis uz logu. Es nezinu. Varbūt zaru režģis, zaļganums – rudenī zūdošs, pavasarī nākošs, rīta spožums, dienas smagais vējš, vakara zelts vai miglainas dienas iešana, kas ir kā stāvēšana.
Es nezinu, kur slēpjas lielais spēks, bet tas tīra manu skatu no ļaunu asiņu dvingas.
…Varbūt tā ir gaisma. Tikai gaisma. Kas dzīvo visam pāri. Kalnus tā pārbīda, aiznes tālu vai atnes tuvu, ceļ gaisos vai gremdē lejā. Dara visu maigu, kā ziedlapām taisītu, vai nomet pasauli acu priekšā cietu un kailu kā klints gabalu.
Varbūt tikai gaisma.
Pa kreisi no divi eglēm, starp sārto oleandru un dzelteno slotas krūmu zariem var redzēt ceļu, kas uzved kalnā, augstu prom aiz dīķa spožuma.
Redzēt tur mašīnu pārslīdam ir atcerēties lieldienu šūpoles – augšā, tad pāri augstākajam punktam, kur pasauli iegūst, un atkal lejā.
Šis ceļš neaizved nekur. Kur gan viņš var aizvest. Uz autobusa piestātni. Uz sakņu veikaliņu lielā ceļa malā. Bet, kad tam pāri aizsviežas mākoņu ēnas pusdienas vējā – kur viņš sola vest? – Uz turieni, kur visu mūžu kaut kas ir solījis vest. Nekad nav izbeigusies šī mānīšanās. Te tā ir priekšā, te aiz muguras. Ja šī solījuma nebūtu – kā gan iztiktu? Ja tas piepildītos – kas gan paliktu? Kur ved šis ceļš, kam pāri aizslīd mākoņu ēnas?
——-
[Cīņa]
Visu es spētu panest: darbu, lai arī tas bieži ir ļoti grūts un izsmeļ priekšlaicīgi manus fiziskos spēkus, sabojā arī rokas tā, ka man grūti mūzikā ko darīt; primitīvos apstākļus; vientulību – tas ir, atšķirtību no sabiedriskās dzīves, no mākslas un cilvēkiem; brīva laika trūkumu, tā kā tik reti ir brīži, kad varu darīt kaut ko sev; mīlestību, kas man jādod un kuras man nav, tas ir tāds laulības iestādījums, par ko varētu rakstīt biezas, nejēdzīgas grāmatas; bet mūžīgo kopā dzīvošanu, fizisko un garīgo pakļautību – to es nespēju panest un tā mani dara trulu. Tā izsmeļ manus spēkus. Es sev pārmetu – kādēļ es to tik ļoti jūtu? Kādēļ es sajūtu to tik sāpīgi, kad daru pretī viņa gribai? Man jel viss, ko daru – iznāk pretī viņa gribai. Kādēļ es nevaru viņu neievērot? Protams – es cīnos, lai neievērotu, bet tā ir tik smaga cīņa, kas man paņem pārāk daudz spēka. Visu viņš uztver citādi. Lai cilvēks kaut ko domātu, lai viņam rastos domas – viņam ir jāatsvabinās no sīkām nodarbībām, viņam ir dažus brīžus dienā jābūt – dīkā. Viņš to uzskata par slinkumu. Ja kāds grib kādu brīdi neko nedarīt – tas ir slinks. O, labi. Pie manis domas atnāk, ja es adu. Bet ne, ja es adu piecas minūtes. Man jāada pusstundu, stundu. Man jāatsvabinās no cita, kas ir apkārt. Bet tas ir jau slinkums. Lasīšana arī ir slinkuma veids, vēl ļaunāks, tā ir izlutināšanās, pilnīgi nederīga izprieca.
Visu, kas vērtīgs un derīgs, var atšķirt no nederīgā, jo to var satvert un aptaustīt. Ko nevar – tās ir blēņas, bagātnieku izprieca.
Visi cilvēki ir blēži un nelieši. Sākumā gan daži liekas citādi – bet padzīvo tuvumā ilgāk: zagļu banda! Visas sievietes ir ielas meitas. Protams – mani tās nepārspēj. Visas ir tomēr labākas par mani.
Labāk ir piecus nevainīgus nosaukt par vainīgiem nekā vienu vainīgu nosaukt par – nevainīgu.
Ja es teicu – tad tas tā ir.
Ja es gribu – tad tam tā jābūt.
Kas ir labs man – tas ir labs ikvienam. Āmen.
Lai kā es cīnos ar visu šo kravu, tā guļ pār mani dienu un nakti. Mūzika mani var no tā atsvabināt, jo mūzikā var aizmirsties. Tā aiznes citā pasaulē. Tā atbrīvo. Bet no viņas ir jāatgriežas, un viss ir, kā bijis.
Jo lielāks ir fiziskais attālums vidū. jo brīvāka es kļūstu, tāpat, jo lielāka ir laika atstarpe, kas aiztur tuvumu. Ja dienu, vai pusdienu esmu viena, es sāku dzīvot. Es varu sākt strādāt savu darbu. Ja traktors rūc nepārtraukti un es zinu, kamēr tas notiek, manu vienatni netraucēs, es atsvabinos, es varu sākt strādāt. Bet tas ir tik reti un tas tomēr ir tik nedroši, ka es esmu kā zaķis mežā.
Kādēļ manai pārliecībai, maniem uzskatiem ir tik maz spēka? Kādēļ es nevaru viņu ar tiem sakaut?
Man liekas, varbūt tādēļ, ka viņš nav īsti pārliecināts par savu patiesību, bet viņam nekad nebūs citas patiesības. Viņu iznīcinās tas, ja viņam būs jāpiekāpjas. Viņš cīnās uz dzīvību un nāvi. Un ir nožēlojami redzēt kādu izpostītu. Kā lai es izpostu to, ja tas viņam patiesi ir vienīgais glābiņš? Tā ir dīvaina pasaule: tukšums aizbarikādēts ar bravūru, lielību, muļķību. Ja izposta trīs pēdējās – nepaliek nekas. Man viņa žēl. Es nespēju viņa tukšuma vietā ielikt kaut vismazāko vērtību, piemēram, pazemību. Tā būtu zeme, kurā varētu iekrist kāda sēkla. Tur varētu sākt kas augt – atziņu kāre, patiesības meklēšana, nesavtība, līdzjūtība, izpratne.
Nē, tas nav iespējams. Šinī tukšumā neko nav iespējams ielikt, viņš ir par daudz aizbarikādēts.
Ir arī tā, ka cilvēki tās, šīs barikādes, pieņem par saturu, par patiesām vērtībām un, ja viņi arī to nedara, viņi tās turpina respektēt.
Neviens viņam nav teicis – atmet to visu un sāc no tā, kas ir aiz visa tā. Un, ja tur nav nekā – lūdz Dievu pie laika, lai tu vari tur ko sameklēt. Nē, kas gan to teiks, kāda kuram daļa. To jau var pateikt – aiz muguras. Tas ir drošāk. Labāk deviņi draugi kā viens ienaidnieks, un vēl kāds ienaidnieks!
Ja es tā īsti būtu ticējusi, ka, visas barikādes nojaucot, tur varētu ko iestādīt – vai tas nebūtu noticis?
Bet es neesmu ticējusi. Es neesmu vēlējusies tur ko iestādīt, lai baudītu līdz tā augļus.
Tā ir mana vaina. Es to gan negribu atzīt. Ir tūkstoš lietas, kas šo vainu manī izdzēš un mani attaisno, bet es to sevī tomēr jūtu. Varbūt tas mani padara vāju.
Es zinu, ka es esmu upurējusi neaptverami daudz, es esmu noziegusies, upurēdama tūkstoš reizes.
Varbūt mani upuri ir iznīcinājuši manu vēlēšanos iestādīt, atrakt, atrast viņā labu zemi un gaidīt tās augļus. Maniem upuriem tātad nav nozīmes. Viss ir zaudēts. Bet cilvēki ir pazinuši svētas dusmas un atriebību. Vai es darbojos… [incomplete]
———–
Dienas grāmatas lapa
3. jūlijs, 1956
Es nezinu, vai nāk jau pavasaris?
Naktī bija salna. Bet diena ir ar siltu sauli un brīnišķīgu dzidrumu. Klusums. Rāma pēcpusdiena. It kā viss gulētu uz Dieva plaukstas.
Vīrs pāris stundas (varbūt trīs un četras) ir prom no mājas. Es staigāju pa kluso, dzidro dienu un redzu, cik te ir skaisti. Kā Siguldā. Kalni, ielejas, kalni mežu apauguši, ielejas un nogāzes nosvītrotas un noklātas tīrumiem, apelsīnu dārziem.
Cik skaisti ir dzīvot! Cik skaisti, cik labi būtu dzīvot! Vismazāko, pieticīgāko dzīvi. Ja tikai nebūtu kopā ar to, ko nevar mīlēt. Ja varētu būt atkal – cilvēks. Ja drīkstētu lemt par sevi.
Cik smaga ir dzīve. Cik neizprotama un cik nežēlīgi ir viņas likumi. Un – cik briesmīga ir cilvēka sirds…
***
Diena laikam ir pāris minūtes garāka. Bet tas nevarētu būt iemesls, kādēļ es jūtu pavasari. Varbūt siltais, mīlīgais laiks tas ir. Un – iedoma. Bet pavasara sajūta ir. Nojauta. Atmiņa. Cerība. Pavasars vēl nav. Solījums tikai, ka viņš nāk.
Kas man varētu būt daļas gar pavasari? Nezinu. Es priecājos. Atminos prieku un jūtu viņu. Pavasars ir bijis ar gaidīšanu, ar solījumiem, un tas ir reibinājis priekā. Es to atminos un gūstu prieku. Pupas ir nosalušas. Lieli zaudējumi. Bet vai man? Vai man var būt zaudējumi no tā, kas man nedod ieguvuma? – Nē. Man nav zaudējumu. Man ir mazliet ieguvums, mazliet brīvāks laika. Es salāpos um atpūšos. Salāpu drēbes un salāpu pati sevi.
Nezinu, tiešām nezinu, kur radies prieks. Dažas dienas atpakaļ vēl biju izmisusi. Tagad es ceru atkal un gribu paciesties un pietikt, mierināties, saprast un meklēt vērtības šinī pašā dzīvē, kas man piešķirta tika pilnīgi nedzīvota. Nekad mēs nebūsim laimīgi. Veltīgi tātad ir ziedot visu tai dienai, kas nekad nenāks.
Cik dārgi man ir šie pavasara rīta trokšņi, kas skan visi kopā: vistu kladzināšana, putnu dziesmas, traktoru rūkšana… Es dzirdēju un uztvēru tos šorīt, darot savus ikdienas darbus, un domāju – cik dārgi man ir šie trokšņi! Tie pavadījuši gads no gada te manas cerības, manas vēlēšanās, kas ir nereālas, neiegūstamas, nesatveramas. Bet trokšņi ir reāli. Dzīve ar viņiem rit te apkārt, un es to neņemu, nevaru paņemt, domājot savas domas, lolojot savas vēlēšanās. Un tik skaisti ir trokšņi no dzīves. – Es apsēžos lāpīdama ārā un mēģinu baudīt šo dzīvi. Es klausos un lūkojos viņā, un iegūstu drusku miera.
Es zinu – es neprātīgi ilgojos otra cilvēka – viss mūžs ir pagājis šinīs ilgās. Bet, ja viņa nav, viņa tuvums tomēr ir bijis. Esmu viņam garām gājusi, un viņa ilgas ir skārušas mani. Tikpat neprātīgas, tikpat nepiepildamas, veltīgas kā manas.
Vai tas nav jau piepildījums? Vai vairāk par to var iegūt? Vai nojauta par kaut ko nav tikpat vērts kā šī lieta pati? Beigās viss ir vienāds – mūžs un mirklis. Beigās tie ir viens. Kādēļ es nevaru mirkli vērtēt tagad, kā es vērtētu mūžu?
Tomēr tā ir apmānīšanās. Nav nekas stiprāks un skaistāks kā realitāte. Tas ir – ja viņu apskauj stipra fantāzija. Varbūt beigās tomēr iedoma ir tā, kas rada realitātes vērtību. Un – otrādi? Reālā dzīve dod pamatu iedomai.
Un dzīvot ir skaisti un iegūt var daudz, ja mums šīs lietas ir abas kopā. Sapnis un īstenība.
Pietieku ar ļoti maz īstenības. Bet mazliet vajaga.
Un, tā sēdēdama saulē un lāpīdama apģērba gabalus, es skatos pasaulē, kas ir skaista tēdēļ, ka to apskauj mana iedoma. Bet tomēr man nav nekā, ja man atņem šo nedaudz pasaules, kas man ir atvērta priekšā, ar kalniem, lejām, vistu kladzināšanu, putnu un traktoru trokšņiem. Ar kāda cilvēka sirdi, kas mocās tāpat kā es mocos un ir brīdi meklējusi manis.
Kādēļ man vajaga šo sirdi? Kādēļ man vajaga – lai viņa būtu meklējusi mani?
Nezinu. Bet to man vajaga. Un tikai caur to es iegūstu kalnus un lejas, putnu balsis, asnu dīgšanu un mākoņu lidināšanos, vistu kladzināšanu un traktoru motoru rūkšanu.
Un ja nu šī dzīvā cilvēka sirds ir ilgojusies manis – ko tad man vēl vajaga? Kādēļ man tad vēl nav diezgan? Nav.
***
Vakar nelaimīgā kārtā es izlauzu vienu zobu. Tas laikam ir bijis kāds ļoti svarīgs zobs, es domāju. Uz viņa ir balstījušies citi zobi, lai būtu glīta rinda, un uz viņa – ir balstījusies mana jaunības ilūzija. Es naktī par to domāju. Es kļuvu aizbīdīta prom kaut kur – kur varbūt man nepienāktos būt jeb pienāktos būt. Es redzēju, ka tas viss, par ko es tagad priecājos (ne viss, bet kāda ļoti svarīga daļa, kas, šķiet, dod spožumu visam) – ir tikai spēle. Pavisam niecīga rotaļa. Nopietnā īstenība ir citur. Un ir – drūma. Vai man tur jābūt? Es nezinu. Es pamazām atgriežos te, kur labākais ir – joku spēle. Es apskatu sevi un saku, ka trūkstošais zobs man neko briesmīgi ļaunu nenodara. Viņš jau bija zelta. Mīlīgāk izskatās bez viņa. Bez tam man ir jāiet pie zobārsta, un par labu naudu (kuras man gan nav) manu smaidu varēs sakārtot vēl labāku, nekā tas bija ar zelta zobu.
Es atgriežos pie joku spēles un esmu par to laimīga.
Beigu beigās – šī spēle ir vēl skaistākais, kas būs jāzaudē. Tātad to vajaga turēt cieņā, cik ilgi tā ir te.
***
Diena šodien ir apmākusies un vēsi miglaina. Pavasara nav. Un tomēr es brīdi nostājos uzartos, apsētos un dīgstošos tīrumos. Viņi ir dažādi. Viņi steidzas cits aiz cita ar savu pavasara izskatu: tumšie, svaigi uzartie, dīgstošie – viegli zaļsvītrotie un tie, kas tikko sākuši auklēt sēklu – viegli apžuvuši, iebrūni un iepelēki.
Viņu iepelēkums, apžuvušās zemes maigums man atgādināja, cik zeme tādā veidā reiz bija silta un gavilējoša, klusi gavilējoša.
Vai viņa tagad vairs tāda nav? Es jautāju. Vai viņa ir vēsa? Jeb viņa ir tāpat silta un gavilējoša? Vai es to nespēju vairs dzirdēt un just?
Siltas strāvas pāršalc sirdi. Es skatījos apžuvušos, sēklu auklējošos laukos un mēģināju saklausīt zemes vēzi un purva strazdu. Viņu balsis ir arī te. Mazliet citādas. Šodien viņas visas klusē, izņemot zemes balsi. Es rāvu sevi ārā no bezcerības, no agrā miega.
Klausies zemi! Nododies šai zelta spēlei, ko tu vēl vari vest! Vairāk tev nekā nav. Nopietnība – kas ir drūma, ja tu neesi beigusi savu spēli.
Vakars klāt. Darbs sauc. Es brīnos – vai zeme gavilē? Ir savādi to dzirdēt. Es klausos.vu spēli… Vakars klāt! Darbs sauc. Es brīnos – vai zeme gavilē? Ir savādi to dzirdēt. Es klausos…
——-
Dienas un laiks
Ir daudz lietas, kas savu īsto garšu, smaržu, krāsu, cietumu vai mīkstumu, vērtību vai labumu dabū tikai ar laiku. Tās gan skaitās jau gatavas, bet tikai laiks, kas klājas pār tām, beidzot izveido tās patiesi tādas, kādas tās piemin un slavina. Sieri, vīni un sudraba lāpturi…
Tā tas ir arī ar dienām, ko dzīvojam. Ar lielāko daļu no dienām. Ir veseli laikmeti dzīvē, kaili un asi kā jauni grābekļu kāti, kas tikai gurdina un ievaino. Bez skanīguma, bez krāsas, bez pašas dzīves zīmoga. Tikai pēc laika, pēc laika viss nāk.
Paskatoties uz šīm dienām pēc laika – tās ir apzeltītas, guvušas savu gaismu. Bet – prom.
Vai mēs jel maz kādreiz īstenībā esam piedzīvojuši to dienu, ko atceramies?
Bet ir dienas – kas nāk tādas, ka laiks var tām tikai vairs atņemt, ne dot.
Viņas ir kā rožu smarža,kas mūs pazudina, kad turam seju tieši ziedos, kad jūtam to ziedlapu siltumu un tie elpo uz mums.,kas mūs pazudina, kad turam seju tieši ziedos, kad jūtam to ziedlapu siltumu un tie elpo uz mums.
——
“Dienas”
Ir svētdienas priekšpusdiena. Man nav jāiet darbā, bet es tomēr eju uz savu darba vietu, lai tur brīdi patērzētu ar Krūmiņa kundzi, kurai iekrīt strādāt šo svētdienu. Esmu glīti uzposusies, prieks ceļ un rauj mani gaisos. Es krītu atkal arvien lejā. Bet visumā es vairāk lidoju kā eju. Nometnes iela ir pilna saules un klusuma, kurā dzidri skan svētdienīgi trokšņi. Viņa ir pilna kādas lielas nozīmes, viņa ir kā apzīmogota nemirstībai. Tam ir savi iemesli.
Es eju droši pie Krūmiņa kundzes iekšā. Zinu, ka vecākā māsa, priekšniece, ir izbraukusi. Un, ja viņa arī nebūtu izbraukusi, es ietu droši iekšā, jo zinu, ka viņas priecātos mani redzēt šinī stundā. Šinī laikā, starp desmitiem un pusdivpadsmitiem bērnu punktā ir miers. Nenāk neviena sieva. Visi katli un trauki ir nobeigti. Zīdaiņu pudelītes sagatavotas un saliktas ledusskapī. Grāmata, kurā pierakstīs ēdienu saņēmējus, ir nolikta savā vietā uz galda ar zīmuli tur klāt. Mierīgi uz elektriskiem pavardiem vārās tikai pusdienu viras. Mēs, māsas, varam turēt tējas laiku. Mēs dzeram kafiju. Stipru, labu kafiju, ja ne gluži katru dienu, tad svētdienās katrā ziņā.
Ieejot es atrodu Krūmiņa kundzi trešā istabā, mūsu salonā, gludinām veļu. Sasarkusi, kupla um kustīga, viņa rīkojas ar gludekli pie priekšnieces formas tērpiem: gaišzilām, baltām un dzeltenām linu auduma kleitām.
Krūmiņa kundze saņem mani skaļi un gaidīti. Tad nāk klajā ar traku piedzīvojumu, kas viņai no rīta ir gadījies. Mēs rīta maiņas darbu sākam bērnu klinikā pussešos, bet Krūmiņa kundze parasti ir klāt piecos. Tā viņa ir bijusi te arī šorīt, vēl krēsliņā.
“… Es apsēdos uz kāpnītēm un tā i paliku. Kājas trīc un sirds neklausa. Durvis stāv pusviru!… Pusviru!… Sēdu un mēģinu domāt – ko tagad darīt? Kas tagad būs? Ka izlaupīts – tas ir skaidrs! Domāju – katliņi, trauciņi, biskvītu turziņas – tās mēs vēl varētu atlīdzināt. Bet – fridžs! Fridžs! – Mēs esam dibenā. Ka fridžs ir prom – tas ir skaidrs! Vai nu pa velti viņi ir lauzušies iekšā! Domāju, jāiet uz policiju, lai atrod visu, kā ir. Bet nav spēka. Ceļos un nāku iekšā, saņemu dūšu – apskatīšos! Kad jau beigas, beigas! – Un – fridžs, fridžs ir turpat, turpat gan, Augstais Dievs! Es aptaustu to un sēžu atkal. Par tām citām lietiņām kā nu bij, bij. Un tad redzu, viss ir turpat. Izskrienu, saskaitu, izokšķerēju – viss, nekas nekas netrūkst. Nu ko ta mīļie, jāsāk strādāt. Gandrīz brokastis nokavēju ar visu to trakumu.
“Nu, bet sakiet, sakiet – kā viņas varēja būt pusviru?…”
Es drusku pazīstu Krūmiņa kundzi. Šis garais uztraukumu stāsts ir tēmēts man mazliet uz ādas. Vai nu viņa nezina – kā viņas varēja būt vaļā?
Man jāsmejas traki, un es smejos, bet man ir jājūt arī nožēla par savu nevīžību, bet to es nejūtu.
“Nebūšu viņas aizslēgusi,” es tomēr pazemīgi atzīstos. “Un, ja viņas bija pusviru – tad nebūšu viņas arī aiztaisījusi.”
“Bet, mīļā – neaizslēgt durvis?! Šito drebēšanu, kā es tur drebēju uz kāpnītēm. Un – fridžs! Durvis pusviru visu nakti!…”
Vienā mierā – es domāju, visu nakti, kā man no izlaidīgās rokas vakar vakarā izslīdējušas, vienā mierā, pusviru, tumsā zem klusošā džekeranda koka. Cik tas ir saprotami man. Par to domājot, man top silti un līgsmi ap sirdi.
“Es esmu iemīlējusies,” es saku, kad Krūmiņa kundze ir beigusi vēlreiz visu uztraukumu pārcilāt.
Dzirdot manus vārdus, viņa paceļ gludekli vienā rokā un vecākās māsas vaska dzelteno kleitu otrā un sastingst tā acumirkli kā omulības sieviete, tīra un plata ar sakarsušiem vaigiem.
“Tad tā i būtu teikusi!” viņa sauc un sāk atkal kustēties. “Tad tā i būtu teikusi tūlīt! Tad jau viss ir, kā tam vajaga būt.”
“Vai tā gan?” es jautāju un aizgriežos pie loga. Tam, ka es to daru, ir arī divi iemesli: pa logu man ir drusku jāvēro iela, tas ir viens un otrs – man par daudz gribas krist Krūniņa kundzei ap kaklu.
“Tā gan!” Es dzirdu viņas svarīgo balsi. “Mīlestība ir skaidra lieta,” viņa nosaka droši un sāk gludināt, bet varbūt kaut ko arī gaida.
Es skatos pa logu un jūtu, kā Krūmiņa kundze man aiz muguras gludina kleitas. Telpā ir pilnīgākā svētdienas stunda. Man ienāk prātā, ka Krūmiņa kudze ir vairāk kā desmit gadus vecāka par mani, bet tas ir tikai apstiprinājumam, ka cilvēki nedraudzējas vienāda vecuma un dzīves apstākļu dēļ.
`”… Un vai nav tā, ka tagad viņa ir skaistāka kā jebkad! Skaistāka, kā tanīs brīnišķīgās jaunības dienās, kad viņu pavadīja aprēķini, vai to varēs precēt vai nē?” Es saku un stāvu, piespiedusies pie mazā barakas loga, pie siltās, tumšās dēļu sienas, caur kuras sīkiem zaru caurumiņiem un plaiksniņām plūst zeltaina gaisma.
“Jā! Tas ir atkal taisnība!” Krūmiņa kundze sauc, “man tas nebija nācis prātā!”
Brīdi ir tā, ka es gribu sviesties apkārt um gāzt ārā visu par savu mīlestību. Bet es novaldos. Tad tas pamazām ir pāri. Es varu paturēt visu pie sevis. Viss jel ir tik ikdienišķs. Nometne un cilvēki. Pazīstams ar visu savu dzīvi. Ja es teiktu – tas ir viņš – tad viņai būtu jādomā – tas gāja ar Puķes kundzi. Zinu, zinu. Viņi abi vieninieki. Viņš nav latvietis. Bet ne jau tādēļ, gan jau kaut kā cita dēļ viņiem izputēja. Un nu viņš laikam ejot ar kādu tur citu… Viss ir zināms kā uz delnas. Un tā tas ir. Un tā tas – nav. Viņš ir kāds, kuru es esmu ieraudzījusi. Un viņš ir mani ieraudzījis. Cita nekā nav. Viņš brauks te pa ielu šodien garām savā mašīnā (kas viņam mūžīgi plīst un ir mūžīgi garažā jālabo) un paskatīsies logā. Tur otrā logā, jo viņš nezin, ka es varu gadīties arī šinī logā, kur es tagad skatos. Viņš brauks pa ielu šodien, un tas ir viss.
Tas ir tik ļoti daudz, ka šī iela nav tikai šīs nabaga nometnes iela, bet iela kādā pilsētā pasaulē, kādā pilsētā vēsturē, kādā pilsētā – Dzīvē.
Milzīga mašīna ar ellišķīgu troksni aizbrauc pa ielu, un es atgriežos no loga. Mēs vārām kafiju un dzeram pie mazā galdiņa, uz kura pusi dur siltie gaismas stariņi caur sienu.
Pamazām viņi kļūst bālāki un aukstāki, lai gan tuvojas pusdienas laiks. Kad mēs esam svētdienas stundu nosvētījušas, es eju mājās. Ielā mana kaut ko vēsu un cietu, kā sasalšanu. Bet viņā mājo vēl arī nemirstība. Varbūt es reiz iešu ar viņu, kā Puķes kundze gāja. Protams – ne tā. Es iešu ar viņu. Varbūt reiz es izstāstīšu par viņu Krūmiņa kundzei. Atpakaļceļā uz mājām es nelidoju tik bieži, es vairāk turos pie ielas. Tam ir savi iemesli.
——-
Galotnes
Dienas uzplaukst kā ziedi, cita pēc citas tās atveras kā lapas Šopēna etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja, un vējš šķirsta viņas lapas.
Dienas iesākas kā svinīgs un priecīgs dievkalpojums ar gaismas bazūnēm un skaņu ērģelēm, tās cita pēc citas drošāk un krāšņāk nes jaunu dzīvības svētku atgriešanos šai zemē. Te dzīvība nekad nav iemigusi tik dziļi, ka tas atgādinātu nāvi, te nav jāsaka, ka pavasaris ir jaunas dzīvības atgriešanās. Tas ir tikai dzīvības svētku, orģiju atgriešanās.
Kaut varētu atvērties vējam, mākoņu un saules nākšanai – kāpt pretī šīm dienām, kā viņas kāpj pret zenītu.
Bet man jānoraugās uz tām kā caur stiklu, tikai reizēm paceļot skatu pret tām, ieraujot vēju krūtīs. Tikai, nozogot mirkli, ir ļauts sajust šo dienu gaitu kā pakavu dunēšanu, kā vilcienu svilpes – un zināt – tās aizdun pāri. Kā letarģijā ir jāguļ te lejā zem šīm dienām, kas atveras kā lapas etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja, tās sevī kaut ko slēpj. Galotnes. Gandrīz katrā lietā ir galotnes. Kaut uz brīdi, kaut uz mirkli.
Arī šīm etīdēm ir galotnes. Arī viņas tur aizved to, kas var viņās kāpt. Kāpšana ir lēna, un bez tās nevar aizsniegt galotnes. Bet, ja kāds ir kāpis un kāpis lēnām un nezaudējis savu spēku – pēkšņi viņš palaiž zemos zarus, taisa lēcienu un ielido galotnēs. Vējš aizsit elpu, galva noreibst, pametot zemi, nezina, vai nākošais mirklis būs krišana vai lidošana, bet ķermenis zūd, tālumi paveras, žilbinoši krasti…
Tā tas ir ar etīdēm. Tā tas ir ar daudz ko. Ar mazākām un lielākām lietām. Arī ar mīlestību.
Mūžu var nostaigāt lejā kā puskrēslā, kā pussaulē, kā pustrūkumā, puslabklājībā, pieņemot to un priecājoties un nezinot – ka ir galotnes, kurās ieķeras ar lēcienu, kas ir kā kritiens un lidojums, un saistību nav, cilvēks ir Dievs.
Dienas veras kā lapas puses.
Dienas sākas kā taktis etīdēs.
Bet man ir aizbāztas ausis un aizsietas acis. Ik jauna stunda piespiež būt mazam.
Dažreiz es domāju, kaut jel te būtu svētdiena, kāda tā reiz bija. Kad svētdienas miers bija laukā, sētā, uz ceļa, pāri visam zemes stūrim, ko varēji aizsniegt.
Te svētdienas nav. Katram tā ir sava. Mežam un debesīm sava, cilvēkiem – katram sava. Pirmdien ir tirgus, katru pirmdienu, bet, lai tirgū ko nosūtītu, svētdien ir visvairāk jāgādā par to. Tirgus ir arī ceturdien un piektdien. Ak, tirgus ir vienmēr. Katram pat savs. Un tirgiem ir jāgādā preces.
Svētdienas nav. Tās dienas, kad tas Dieva miers, kas ir augstāks nekā cilvēku saprašana, ir ar mums un aizskar mūs visus vienā brīdī, tās dienas nav.
Te ir dažādas sektes, dažādas baznīcas, dažādi ļaudis, dažādi viņu svētki un tirgi, tirgi, tirgi.
Laba tirgošanās piemēram ir ar mājām. Ne tā – pirkt un pārdot mājas, tā ir vienkārša lieta.
Bet pirkt nodzīvotas, nabadzīgas mājas. Dzīvot viņās pēc kārtas gadu vai divus, uzkopt, apdzīvot, savest kārtībā, beidzot vēl visu uzspodrināt un – pārdot. Labi pārdot. Sākt atkal ar citu. Tā visu mūžu. Kādēļ ne. Kāds mūsu kaimiņš tagad mūža vakarā ir bagāts vīrs. Tikai viņa mazā sieva ar baltu galvu un meitenes soļiem noslauka asaras, kad runā par savu dzīvi. Vienīgā cerība viņai – varbūt šī māja beidzot netiks pārdota, bet zināt to nevar. Un viņai rādās grūti sapņi, sapņos viņa pazūd, nevar atrast mājas. Kaut cilvēki nebūtu tik dažādi, mazākais tie, kam jādzīvo vienās mājās.
Bet cilvēki ir dažādi, un tas ir labi, jo cilvēcei draud briesmas no tā, ja viņi jau ir kļuvuši un kļūst arvien līdzīgāki.
Savādi, savādi – lai to saprastu, vajadzētu kādas svētdienas.