Un tad tur bija tas mežs. Tūlīt aiz nometnes sētas. Tūlīt aiz nometnes sētas. Bet jāiet uz viņu bija apkārt, pa vārtiem ārā no nometnes un tad gar nom. vienu pusi pa mazu ceļu uz mežu. Ceļa vienā pusē bija kādi sakņu un augļu dārzi. Otrā nometnes sēta, tad kāda jauniešu kluba māja ar dārzu apkārt un tad tūlīt ceļš ieveda mežā. Sākumā es tur ieejot domāju, tas būs tikai parks, bet tas bija īsts mežs kilometriem tālu uz visām pusēm. Nometnē mēs nodzīvojām 3 nedēļas. Protams dienas mēs pavadījām Parīzē, bet dažreiz mēs izbraucām vēlu, un es cēlos agri un gāju uz mežu. Un dažreiz mēs pārbraucām agri un es gāju uz mežu, un dažreiz mēs visu dienu palikām nometnē un mēs visi gājām uz mežu.
Tur bija viss kas mežā var būt — kalni, ielejas, purvi, pļavas, lieli koki, biezokņi, augstienes ar viršiem, dūkstis ar sīkiem elkšņiem, puķes, rieksti, sēnes, visādas sēnes. Tur bija ceļi, lieli un mazi, smilšaini, slapji, pat bruģēti dažās vietās un takas, kas spraucās caur biezokņiem un gāja kalnos, līdz izzuda.
Cilvēkus tur satika, bet ne pārāk daudz, jo mežs bija plašs, kāds mednieks gāja ar savu suni, kāds tāpat vien domādams gāja ar savu suni, daži izjāja zirgos, rītos arvien bija svaigas pakavu pēdas, smiltis izspārdītas zirgu auļos, kāds brīnums, kā veselības zāļu pilnas bija šīs zirgu pēdas, kur smaržas pilda krūtis. Kāds sēņotājs, kāds riekstotājs, pulciņš bērnu skrēja un klaigāja, vecs pāris sēdēja uz soliņa zem lielajiem [kokiem] pļavas malā, kuras vidū bija avotiņš, aka, mūrētas vecas kāpnes pie tā. Un tad tas cilvēks ar milzīgo suni.
Kad es pirmo reiz tur iegāju, mežā, un tūlīt atradu platu taku, kas locījās brīvi zem kokiem, bet neapstājās pārāk tālu no ceļa, kas veda netālāk no meža malas, kad es pirmo reiz uzmanīgi, lai nezaudētu virzienu, bet tomēr neatturami sāku iet pa šo taku, es kaut kā atļāvu sev neskatīties pārāk cieši uz visu un nepētīt un nesalīdzināt, es ļāvu, lai mežs ved mani sevī, lai viņš ir visapkārt un pāri, lai viņš gulstas manī, lai es to uzņemu ar vārdā nenosaucamām un neapzinātām maņām — viņa valgumu, dzīvo un trūdošo lapu, sakņu, zaru pasauli, krāsās, gaismās, ēnās ņirbošu, visas piepes, neķērpji, tāsis, mizas, smakas, dvingas, smaržas, siltums, drēgnums, trokšņi, šalkšana virs galvas, lūšana, čaukstēšana, kā dzīvs…kas, ornaments, kas turpinās un turpinās, kas nāk man līdz soli pēc soļa, kas ved mani tālāk soli pēc soļa, arvien citāds, arvien savādāks, neredzēts gluži tāds, vēl tik zināms, pazīstams, tuvs kā pats sev, kā tas pats, kas esi kādreiz bijis un tas mežs, kas ap tevi tad bijis.
Tur [..] reiz uz tās takas, man pretī nāca un protams mazliet iztrūcināja, lika bīties, raibs suns un aiz tā cilvēks. Bet viņi pagāja man garām savā nodabā, savā gājienā, un bija jādomā — savā laimē. Pa to taku nāca man pretī un gāja garām laimīgs suns un laimīgs cilvēks. Varbūt šis cilvēks bija nelaimīgs — bet viņš laimīgs gāja pa mežu. Ja šai teicienā ir kāda loģika. Ir. Laimīgs ir cilvēks, no kā otram cilvēkam nav baiļu, kad tas iet tam garām. Man bija jāapstājas un jāatskatās, jāsaka sev — Tev aizgāja garām suns un cilvēks. Vai tu atceries, kad tu pēdējo reizi redzēji suni un cilvēku ejam pa mežu? Nē. Es nevarēju atcerēties kad. Bet es tos biju redzējusi sen. Pirms ilga laika. Pirms pus mūža. Es domāju, ka Austrālijā nevarētu satikt suni un cilvēku. Drošāk izvairīties, tos satikt, jo nevar zināt, vai tie ir tie. Nē, tik daudz es toreiz nedomāju. Es atskatījos un izbaudīju skaistu parādību, ka suns un cilvēks aiziet pa meža taku.
Ar katru jaunu reizi es gāju tālāk mežā, jaunos ceļos un takās. Un pēc kādas lietainas dienas un nakts, es aizgāju agri uz mežu, ar neskaidrām nojautām un tās piepildījās — turpat uz tās takas bija bērzlapes. Viņas bija visas jau tai rītā un citos — sarkanās, zaļās, dzeltenās, brūnganās, pelēcīgās, violetās, viņas auga tāpat kā mājās — savos apvidos, savos laukumiņos, vienmēr tās pašas, (kādu gaišzaļo bērzlapju puduri, es otrreiz nevarēju atrast) un viņas gadījās pa vienai pēkšņi šurp un turp. Un bija plānās un biezās. Un arī gliemežu apgrauztās un tārpainās un tīrās, kas saglabājušās kā zelts… Vēlāk atradās arī visādas beciņas, krimildes, mazas alksnenītes, tikai dažas gailenītes, mušmires, un pirms aizbraukšanas, zem lielajiem kokiem, kas atgādināja ozolus, bet bija kāda vīksnu šķirne, zem kuriem krustojās ceļi, kur bija cieta smilts, vai tālāk pret kalnu zem lazdām un citiem sīkiem kokiem klājās ar zaļu sūniņu, tur zem kokiem bij viena pirmā un tad citas baraviciņas, jaunas un cietas. Tā viņas visas iznāca pretī. Mežs visas viņas atklāja, nolika, sniedza pretī, lika, atļāva tās satikt, skatīt, ņemt rokās, ieelpot to rūgtenās un saldās smaržas, just smiltis, skujas, gružus, un viņu glumumu rokās tāpat kā agrāk… Rudmiesīti es neatradu. Atradu kādu svešu, ļoti īpatnēju , jocīgu sēni, ka baltu tornīti ar [..]īgu jumtiņu, atvērtu apaļu skurstenīti pašā galā. Bērni atcerējās satikuši to Vācijā un ģeologs teicis, ka tās neēdamas sēnes.
