(Vidū jauns dažiem augstiem zariem bumberu koks ar augļiem. Labā pusē dzeltena smieklīgi maza telts. Pakreisi tālāk citi koki, karavanes teltis, izkārta veļa. Mašīnas ar GB, CA, B, F.
Novakare. Debesis rozā.
Kustība pa kreisi tālāk, maš. rūkš., iestumšanas atmuguriski, telts ceļš. darbība bez teksta, ātri virsū un nost.
Meklē vietas.
Svilpojot, smejoties, grūstoties jaunieši ar dvieļiem iet uz mazgātuvēm, bērni lodā visapkārt, mātes sauc vārdus.
Pa labi iestumjās karavane — saucieni, kungstieni, vaimanas.
Sieva un vīrs ienāk, no mašīnas, viņa nogurusi.)
Viņš — Nu, tā. Tā varēs palikt. Labi, ka tikām laikus.
Viņa — Ak, viss vienalga. Te jau būs šausmīgi. Brauc, kur un kā katrs grib.
V. — Tu dažreiz saki, ka tā tev patīkamāk nekā nodalījumos.
Viņa — Nu jā. Tas ir kā kuro reizi. Kas tev gadās blakus. Nu ver, ver vaļā.
V. — (atver carav.) Kur vakariņosim — ārā vai iekšā?
Viņa — Es vēl nezinu. Iznes vāļu ārā. Es gribu izstiepties. Un — atkal mazgātuves tik tālu.
V. — (iznes vāļu, salokamo. Atloka)
S. — Spilvenus.
V. — (izmet spilvenus)
S. — (izstiepjas uz vāļas. Lec augšā) Ak, Kungs! Nav jau laika — jāiet mazgāties. (ieiet iekšā, nāk ārā — rīkojas, pārģērbjas, taisās iet mazg.) Vai tu uzliki kafiju?
V. — Kur tu dzersi? Arā vai iekšā?
S. — Es nezinu. Es nezinu.
V. — Vai tu dzersi tūlīt?
S. — Jā, kad tad? Bet jājiet jau mazgāties. Nu?
V. — Vai tu…?
(Bērnu bars skrien garām ar bumbu, pinās pa vidu.)
S. — Nē, te nevarēs. Te nevarēs. Mums… Ej meklē citu vietu citur.
V. — Bet kafija, kafija jau gatava.
S. — Vienalga. Tas ir šaumīgi. Es vairs nevaru izturēt. Viss netīrs. Nekur nav miera. Nes vāļu iekšā…
(Jauns cilvēks ātri pienāk un zibenīgi ātri ielien mazajā teltī — kājas tik paliek ārā.
Vīrs jau ir pieķēries vāļai, nest iekšā. S. uzkrīt tai.)
S. — Ak, lai paliek, lai paliek. Visur tas pats, visur vienalga kur. kad jau tik tāl — lai paliek. Lūdzu, jā, kafiju. (viņa paņem sniegto tasim šķielē uz mazo telti, apsēžas, atlaižas, ieņem koķetu pozu) Es brīdi, brīdi atpūtīšos…
Ej mazgāties, ja gribi. Es salikšu vakariņas. Iznes galdiņu, iznes kreslus —
V. — Ārā?
S. — Protams. Iekšā būs karsts.
(Bērni skrien gar. ar bumbu. Sieva smejas. Dzelt. telts kājas pagriežas tā un citādi, rokas izlien — noauj, uzvelk thongas basās kājās, roka pavelk dvieli no t. i.)
S. — Nē, paliec, es iešu mazg. (S. ieiet iekšā, iznāk – rīta mētelī, rīta kurpes, dvieli. Kavējas, šķielē uz telti)
Saliec vakariņas, turpat jau viss ir. (kavējas. Dvielis no t. paliek pus pavilkts, atskan kluss radio)
Nu labi. Ej tu mazg. Es salikšu vakar.
V. — (taisās) Nu, kā tu gribi, kā tu gribi.
(Dvielis ievlk. teltī, kājas taisās iet, mūz. apklust)
S. — Nu, paliec, paliec. Es eju.
V.– Tu gribēji palikt —
(Mūzika turpinas.)
S. — Viss vienalga. Ej tu…
(Viņš aiziet. Kamēr sieva pagriežas, cilvēks no telts zib. ātri ar dvieli aiziet.
Sieva krāmējas ap van. galdu un nepaciet. grozas un skatās. Vīrs drīz vien nāk atpakaļ. Gaid, staigā ar dvieli.)
S. — Ko tu tik ilgi vari darīties?
V. — Nu, nebij jau ilgi. Vai tu paēdi?
S. — Nē. Jā. Nē. Nu vienalga. Es eju. (Kamēr S. pagriežas — cilvēks pazūd teltī. Kājas ārā, tad iekšā, tad ārā pidžama biksēs) Nu, vari gaidīt. Gaidi.
(S. ātri atpakaļ. Abi rīkojas ap galdiņu un krēsliem ārā, krauj ēd. Maz. teltī gaisma izdziest.)
S. — Odi! Nes galdu iekšā. Tas ir šāusmīgi!