[not included in book]

[date uncertain – could be 5.12.56]

Ir rīts un tādēļ ir brīdis dzīves. Es vēl neesmu šai dienā zaudējusi spēkus un cerības. Bet varbūt arī šodien, tāpat kā visu pēdējo nedēļu, es raudāšu no noguruma un bezcerības. Ziemsvētku laiks ir tas gadā, kad bērni pārnāk no skolām un man vajadzētu izvest kādas pārgrozības dzīves apstākļos. Bet šis vienmēr ir arī pupu laiks, kad mani tā iejūdz, ka nekur netieku un neko neizvedu. Pagājušā gadā uznāca tā trakā vēlēšanās pēc pupām redzēt Kultūras dienas, tas paņēma brīvlaika beigas. Nezinu kā būs šogad. Vēl pirms svētkiem vajadzētu aizbraukt uz Sidneju, redzēt kas tur varētu būt – darbam, dzīvei… Gosfordā telpas apmēram ir, bet pagaidām – skolēnu nav. Un es nekā nevaru šai lietā pirms svētkiem vairs darīt – jo pupas. Patiesi briesmīgi augs. Bet varbūt arī viņas reiz izies no modes, kā viss. Tad nāks kas labāks. Cāļi, piemēram. Kartupeļi. Tomāti…

Mani kaut kas kārdina iejusties Džoises, kaimiņienes ādā un uzrakstīt kaut ko ar viņas roku. Līdz šim es novēroju un eju pati savos stāstos līdz, bet vajadzētu iztikt bez manis. Tad sāktos varbūt īstākais stāstu laiks. Arī zīmēt man gribās, tādēļ ka ir rīts. Viss mirdz baltā rasā. Mums nelija – 6 nedēļas, un tagad divi dienas bija visādi lieti, ar pērkoni un bez. Tie atdzīvina pupas. Bet mani arī. Varbūt es uzvarēšu. Kaut tikai tas nebūtu pārāk vēlu.

Man nav laika ne mirkli vairs. Pa visu trako pupu laiku Dzidrai vēl jāšuj bikses – melnas, spožas, ar podziņām vai lentītēm pie ceļiem. Viņa svētku uzvedumā dejos kādu pāžu. Uz redzēšanos!

Jūsu E. Dz.

P.S. Jums vajadzētu mainīt dzīves vietu – Melburna ir lietaina. Te mums klimats labs. Ne pārāk karsts ne lietains par daudz. Sidnejā ir mitrāks un nejaukāks. Es arī pēdējā gadā sāku laika pārmaiņas sajust arī fiziski (garīgi arvienu). Lietus periodi nomāc sirdi. Kad ir skaidrs, tad vairāk spēka. Tikai pirms šiem maziem lietiem bija tāds dūmains karstums, kas nebija labs. Īsie lieti ir patīkami. Jūs varētu nākt dzīvot uz Gosfordu. Bet te Jūs nobeigtos bez latviešiem.
T.P.

——————————

1956.2.12.

„Kā Jums labi iet? Man iet labi.” Vēstules ar šādu sākumu es kādreiz saņēmu, bet tas gan ir jau ļoti sen atpakaļ. Tagad tā vairs neraksta. Laikam tagad nevienam vairs tik labi neiet? Arī man nē. Pašlaik ļoti negribas dzīvot, bet ir jādzīvo un tas nav labi.

Svētku starpā iznāks mūsu Literārais pielikums un tajā es gribu ievietot arī kaut ko no Jums. Es izskatīju visus Jūsu stāstus, kas ir pie manis, jo ir jārēķinās ar rindām. Iznāca tā, ka vislabāk varētu iekombinēt Kādas sievietes dienas grāmata. To tad arī paņēmu. Es paņēmu abus fragmentus kas ir pie manis. Vienu man vajadzēja pārrakstīt ar mašīnu, jo tam aprakstītas lapas abas puses. Ar to stāsts iesāktos (un iesāktos ļoti labi). Bet ja izrādīsies, ka trūkst telpas, tad būs jāiztiek ar otro daļu, kur Jūs runājiet par to gaiļa kaušanu, bet pirmo pusi varēs pievienot kādam fragmentam, ja dienas grāmatu turpināsiet, jo šo darbu raksturs jau ir tāds, ka tos var lietot vai nu šādā vai citādā secībā. Es vēl arī neesmu zaudējis cerību, ka no šiem fragmentiem reiz izaugs grāmata…

Ja Jūsu Kaimiņam pielems pirmo godalgu, tad vai nu Dēliņa kungs vai arī es lūgsim no Jums atļauju iespiest nākamā gada sākumā avīzē kā Jūsu, tā arī citu godalgoto autoru darbus. Iespējams, ka jau šīs nedēļas beigās godalgošanas komisija izspriedīs godalgas. Tad tūliņ avīzē sludinās to darbu šifrus, kam piešķirtas godalgas, un aicinās to autorus ierasties Kultūras svētku rakstnieku rītā, kur atvērs aploksnes ar autoru vārdiem un lūgs viņus nolasīt savu darbu vai, ja tas gaŗš, tad fragmentu. Ļaudis tad varēs autoru apskatīt kā fizisku personu un, protams, aplaudēt viņa lasījumam. Ja kāds autors ziņos, ka pats neieradīsies, tad tā darbu nolasīs kāds no aktieriem.

Šodien saņēmu atkal A. Tamužas kundzes vēstuli, kur viņa no jauna atkārto to pašu, ko jau Jums ziņoju un piebilst vēl to, ka ir vienisprātis ar mani tai ziņā, ka Kaimiņš ir nevien relatīvi labākais no sacensības darbiem, bet bez tā vēl labs darbs arī vispār mūsu trimdas literatūrā. Viņa arī izsaka aizdomas, ka tas varētu būt tā paša autora darbs, kuŗš rakstījis Aiviekstes noslēpumu. Jūsu vārds viņai aizmirsies, bet stils palicis prātā.

Labi, ka Jūsu Inese veiksmīgi tikusi galā ar pārbaudījumiem un labi arī tas, ka viņa kaut ko zin par Jūsu literārajiem darbiem un ko par tiem saka citi. Tas viņai būs zināmā mērā atbalsts, jo bērni slepeni ir ļoti lepni uz savu vecāku darba un viņu panākumiem un ar šo lepnumu dažreiz pārvar savas neveiksmes. Ar izbrīnu kādreiz nemanīts noklausījos kā mans vecākais dēls reizi pamatskolas gados izklāstīja savam biedram par manām zināšanām un mākslinieka darbu visus savus vērojumus un bij priecīgs, ka varēja ar tiem savu kollēgu pārtrumpot.

Vakar pēcpusdienā mums Latviešu namā notika prof. P. Jurēviča cildināšana viņa 65. dzimšanas dienas gadījumā. Bij uzruna, tad prof. lasīja referātu, bet pēc tā dziedāja pārs dziesmu Magda Veide un Padpms (?) (laikam tenors). Godināšanu rīkoja Melburnas akadēmiķi kopā ar Preses biedrību un tai pēc manām domām nekas liels nekaitēja. Profesoru es pazīstu un viņš pret mani ir ļoti uzmanīgs un nepelnīti laipns. Tomēr man tas nav saprotams, kā cilvēks ar filozofa pasaules skatījumu un tik baltu bārdiņu, kāda tā ir Jurēvičam, var ļaut lai kļūst atklāti godināts. Ja to dara Zenta Mauriņa, tad es to izskaidroju tā, ka viņa cīnās pret saviem mazvērtības kompleksiem, ko viņai uzspiedusi gandrīz necilvēcīga cīņa par savu personību. Bet var jau būt, ka šādām godināšanām tagad ir kāda nacionāla vērtība: ļaudis kas visu zaudējuši, grib sevi kompensēt ar citu nopelniem. Manī šādi notikumi allaž rada humoru un es tad āzēju sevi un, ja tas nav pārāk bīstami, tad arī citus, kas pagadās blakām. Vakar par laimi blakām gadījās vairāki laipni cilvēki, ar kuŗiem es varēju spēlēt savu spēli bez kādām briesmām. Tāpēc pārbraucu mājās ar daudz labāku garastāvokli, nekā braucu turp. Protams, reizi es iekritīšu, bet kas par to?

Pupiņas ir nelietības un to es pateicu arī vienās viesībās, bet nama māte par to noskuma, jo domāja, ka neprotot labi klāt galdu. Nu, lai domā! Kad tad cilvēki sapratuši patiesību? Nekad!

Bet lai kā, domājiet par savu sirdi – lūdzu!

Es rakstu mazu eseju, tomēr ne par sacensības labajiem darbiem, bet par caurkritušajiem. Nekas labs jau tas nebūs. Tā nāks laikam tai pašā Literatūras pielikumā, kur būs Jūsu Sievietes dienas grāmata. Tad jau redzēsit pati.

Par naudu neraizējaties, mana tā nebija. Ar naudu ir tā – ja kāds dod, tad jāņem, jo citādi nevar dzīvot. Punkts.

Jūsu J. K.

8.12.1956.

Ja Jūs gribat iespiest Kādas sievietes dienas grāmatu tad tur vajag būt kādam iemeslam – tas darbs labāks par citiem? Ko es tur varu darīt! Atkal – visatklātākais vislabākais. Lūdzu atrakstiet man vai Jūs saņēmāt arī tādu dienas grāmatas lapu, kur iet runa par igauņu grafiķa Viralta ‘Elli’ un tālāk par kādu sievieti kas sit savu māti? Man šķiet es to nosūtīju reizē ar kādu citu stāstu.

Paldies Jums, ka pūlējāties ar manuskripta pārrakstīšanu – es to laikam iesāku rakstīt kā vēstuli Jums, tad tā pārvērtās dienas grāmatā, stāvēja kādu laiku te un tad es to nosūtīju Jums, tādēļ sākums bija rakstīts uz abām lapas pusēm.

Inese tikko pārnāca no skolas, ir tagad paziņots viņai, ka viņa ir otrā, ne trešā savā klasē (ar nelielu punktu skaitu pārvarot vienu zēnu). Inese ir laimīga par saviem panākumiem, sevišķi tādēļ, ka tēvs vienmēr pārmet, ka viņa maz mācās, bet ‘lasa romānus’. Inese daudz lasa un tas ir labi. Arī Dzidra lasa daudz. Ir taisnība, ko Jūs sakāt, ka bērni ir lepni uz saviem vecākiem. (Es pati biju lepna un esmu vēl arvienu.) Man ļoti jācenšas, lai viņi savās cerībās par mani neviltos. Dzidra jau arī ir tā, kas ir izbazūnējusi, ka es spēlēju klavieres (tā es dabūju tās skolnieces, kas man nāk), tāpat to, ka esmu ‘artist’. Par rakstīšanu viņa neko daudz nezina. Tas viņai arī šķiet nesvarīga lieta. Ja es varētu sarakstīt grāmatu – tikai tad viņas acīs es šai ziņā kaut kas būtu. Viņai taisnība.

Lasu avīzē (austrāliešu) ka ir iznākusi kāda grāmata, kas pierāda, ka kaislīga mīlestība tikai pēdējā (vai pēdējos) gadsimtā ir tik ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Grieķi un romieši to tik augstu nevērtējuši, tā uzskatīta pat kā slimība… Man par to mazliet interesē. Es uzskatu kaislīgu (neprātīgu!) iemīlēšanos kā kaut ko pāri visam, kas ‘paceļ līdz nemirstībai’, bet es arī esmu nākusi uz domām, ka tā ir māns, pilnīgs ziepju burbulis, ja to grib izlietot ikdienas dzīves pamatā. Varbūt par daudz to vērtēju, nē tas nav pareizi teikts, par daudz to nemaz nevar novērtēt, tikai vēlēšanās, ko tā izsauc mūs apmāna. Īstenībā mēs nevēlamies to, ko mēs vēlamies! Jo tā piepildījumā, ko mēs vēlamies, nav tā, ko esam vēlējušies. Tā tad esam vēlējušies ko citu. Pareizi vien ir, – ka ir tikai vēlēšanās kas nekļūst piepildītas…

Sveicinu.
Jūsu E. Dz.

1956.9.12.

Apsveicu ar pirmo godalgu. To piespriedām 7. decembŗa komisijas sēdē vienbalsīgi un bez neviena pretiebilduma diezgan gaŗajās pārrunās. Gan es biju gaidījis, ka godalgu Jums piešķirs, bet domāju, ka būs arī kādi iebildumi, kuŗus vajadzēs noraidīt. Bet tādu nebij un bij runāšana tikai par to, ka būtu jāgodalgo abus ‘Kārava’ darbus. Bet beidzot nonāca pie tā, ka divu viena autora darbu godalgošana varētu sarūgtināt pārējos autorus un tā otrais ‘Kārava’ godalgu neieguva. Ja nebūtu bijis Kaimiņa tad pirmo godalgu būtu saņēmis Inges notikums.

Sēdē bez manis piedalījās G. Brēmanis (Latvijas Izglītības ministrijas referents), Z. Bārda un režisore Lūcija Kalniņa. Tamužas kundzes nebij, par viņas atzinumiem es informēju komisiju. Jāsaka, ka saprātīgāku un labāku sēdes sastāvu Melburnā nebūtu iespējams sameklēt un tāpēc arī visi lēmumi pēc īsākām vai gaŗākām pārrunām kļuva pieņemti vienbalsīgi.

Kad bij pielemta pirmā godalga, Z. Bārda teica: „Tukšosim glāzes sveicinādami autori!” Tas arī tā notika un tātad pirmais tosts kā rakstniecei Jums bij jānoklausās manās mājās. Tāpat kā man, tā arī Bārdam autora vārds nebij noslēpums, to mēs jau pazītu lai kur pēc stila.

L. Kalniņa bija uzrakstījusi nopietnu Jūsu stāsta analīzi, pēc kuŗas noklausīšanās mums atlika tikai piebilst, ka tās ir arī mūsu domas.

Es Jūs neapsveicu Jūsu 50. dzimšanas dienā 4. oktobrī, jo domāju, ka atgādināt sievietēm, cik tālu aiz muguras ir viņu iesvētīšanas diena, varētu sagādāt mazliet tārpainu prieku… bet tagad es to daru, jo domāju, ka rakstniece man piedos to, ko sieviete nepiedotu? Mūsu starpā ir kāda interesanta vienādība: man bij ap 50 gadu, kad sāku iespiest manus pirmos stāstus. Pirms tam uzskatīju sevi tikai par gleznotāju vai tēlnieku. Tagad man šie arodi aizgājuši tālu pakaļplānā. Vai apmēram tāpat tas tā nav ar Jums? Ar piecdesmitiem gadiem cilvēks jau spēj drīzāk saprast, kas viņš ir vai ko spēj un tad dažs kas to agrāk uzskatījis par sev piemērotu, var izlikties par mazāk svarīgu. Tomēr mūsu starpā ir liela iekšēja difference. Jūs, varbūt tāpēc ka esat sieviete, visām lietām pieejat ar sirdi un tā Jums vēl arvienu ir brīnišķīgi jauna. Varbūt tāpēc arī Jūsu domas ir tik svaigas un pirmatnīgi neskartas. Jūs vairāk nojaušat, nepakļaudamās pieredzei, un tapēc viss labākais ko esat rakstījusi, ir tīra dzeja. To arī apstiprina tas, ko man nesen rakstījāt par radīšanas pazemību un svētumu, jo uz tiem balstās dzeja. Ar mani tas ir citādi, jo es neesmu dzejnieks. Es visu konstruēju ar prātu, atšķirdams vajadzīgo un nepieciešamo no daudzā un liekā. Kas mani iepriecina, tas ir konkrētības vērošana un skatīšanas prieks, visu pakļaujot kādam likumam. To ko Jūs rakstāt var mīlēt, bet par to ko es rakstu, var just interesi, var tam ticēt vai neticēt.

Godalgoto autoru vārdi paliks nezināmi līdz pat rakstnieku dienai. Avīzē publicēs godalgoto darbu nosaukumus un autoru šifrus, lūdzot, lai autori ierodas savus darbus nolasīt, vai jā paši nevar ierasties, tad lai to ziņo, pēc kam viņu darbus nolasīs kāds aktieris. Jūsu stāsts ir par gaŗu, lai to varētu nolasīt visu, tāpēc L. Kalniņa nolasīs no tā vienu vai divus fragmentus. Visā pilnībā stāstu varēs lasīt avīzē. Tas arī ir labāk – stāsta intīmais raksturs prasa individuālu lasīšanu.

Otras godalgas stāsts ir ar vēsturisku tematu, bet trešais ar mazliet sapiņķētu psicholoģiju. Dzjedarbos pirmo godalgu piešķīrām pantos rakstītai poēmai (Puškina jambī!). Otrā godalga bij jādod moderni laizītam un gumzītam gaŗākam dzejojumam kur autors gan amizējas, gan cīnās ar visām pagātnē pazīstamām literatūrā tēlotām peronām. Trešo godalgu saņēma man nezināms autors par divi liriskiem dzejoļiem.

Tā kā kopējais autoru skaits ir 27, tad apmēram ceturtā daļā saņem godalgas. Pārējie līdzīgi Bībelesstāstos minētajām ģeķīgajām jumpravām paliek ārpus kāzu nama. Ko lai dara! Lai viņi ņem vērā Napoleona vārdus, ka ikviens kareivis savā rukzakā glabā maršala zizli… un – lai cīnās tālāk.

Olimpiāde pagāja man pilnīgi nepamanīta – nebiju ne reizi stadionā, jo nebij ne mazākās intereses tur ko redzēt. Ar to esmu pieskaitāms tai izlases publikai, kas mīt hospitāļos un kam ārsti nav atļāvuši sēsties stumjamos krēslos, lai nokļūtu stadionā.

Jūsu J. K.

14.12.1956.

Paldies par vēstuli, par – godalgu! Paldies par tostu! Paldies no sirds par to! Es gribētu šodien kaut es varētu kādam pieskandināt. Kaut kas nav lāgā. Es vairs nespēju vilkt šo dzīvi. Es gaidu ikvienu Jūsu vēstuli, kas pakāpeniski nesa labākas un labākas ziņas, līdz nu ir godalga un tosts! Un Jūs visi vienbalsīgi man piešķiriet tik daudz! Bet man ir tā, it kā es bez tā nemaz arī nespētu dzīvot. Un visa vēl ir par maz. Es staigāju kā ar akmeni uz sirds. It kā kaut kas grimtu un zustu un es esmu pieķēdēta un nevaru mesties to glābt. Šodien es mazākais gribēju tik daudz brīvības, ka visi mēs ietu uz jūru – bet tomāti! Ja ne pupas (tās uzvarētas) – tad tomāti. Un es pēkšņi vairs nespēju nest, es trakoju. Bet tam nav nozīmes. Rītu varbūt brauksim uz jūŗu – bet tam vairs nav nozīmes, tās – kas būtu šodien. Vienīgi fiziskai atpūtai. Garīgi, es redzu, man nekas te nevar nest. Es gribu strādāt, es gribu dzīvot.

Paldies par tostu! Tas bija jauki, ka Jūs mani sveicinājāt. Tas man ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Vakar vēl saņēmu Jūsu vēstuli. Naktī es nevarēju gulēt. No tā, kas man jādara, jāveic! Es nevarēju gulēt arī no tā, ka man nebija ar ko dalīt prieku. Jā, Inese bija patiesi priecīga un noskūpstīja mani sirsnīgi, un mazais sauca – „kas tur rakstīts par ko tu tik priecīgi smaidi?” „Praize,” es saku. Praizes mums visām birst kā pupas. Inesei grāmata, kā otrai skolniecei klasē, Dzidrai grāmata no kādas society, kā pirmai zīmētājai skolā, man praize par stāstu. Bet kas viņām pašsaprotams prieks par to, tas man par daudz — …Mani nelaiž strādāt, un es nevaru pārbaudīt, vai es varu, vai patiesi es nākošo stāstu varu atkal rakstīt labi un labāk, jo drīkst jau rakstīt tikai arvien labāk!… Jāraksta Jums lai šovakar varētu gulēt. Es nekur nevarēju skriet ar savu prieku un pārbaudāmām šaubām par sevi, es domāju – pie tuvākā, pie sava laulātā ienaidnieka – bet viņš mani postījis tik ļoti šai lietā, es atturējos. Tad es domāju – pie Džo! Bet viņa man nav, tas jau viss ‘gone with the wind’. Pie Jums. Jā, pie Jums, bet Jūs esiet tālu. Tad es domās noskūpstīju jūs visus piecus – dāmas, smalko, it kā kautrīgo Brēmani, Bārdu, par ko man nav ne mazākās jausmas kāds viņš ir, un Jūs. Un tad es gribēju aizmigt. Bet arī tad tas neizdevās. Redziet, cik traki ir būt tik jaunam.

Jūs esiet briesmīgs ‘okšķeris’ – kur Jūs atradāt manus dzimšanas datus?

Paldies par apsveikumu – protams! Bet jāsaka tautas teiciens – ‘darīt jau tā var, bet smuki tas nav…’ Es jel te visur bez kautrēšanās un bez pūlēm spēlēju 10 un vairāk gadus jaunāku. Tas ļoti vajadzīgs, tā ir ‘bizines’ lieta. Lai ko uzsāktu, lai kas laimētos un ļaudis man uzticētos, nedrīkst būt par vecu.

Nu varbūt es varēšu gulēt, man kļuva vieglāk pēc šīs nelietīgās runāšanas.

20.12.1856.

Šogad Ziemsvētki man uzbrūk nesagatavoti. Bija domāts, ka šogad vēl kaut kur braukšu un iepirkšos svētkiem, bet iznāk tā, ka jāpaliek mājās. Man nav nekā te Jums ko aizsūtīt, bet man gribās, lai Jums būtu kaut kas ko paņemt rokās no manis svētkos. Varbūt tas ir pārāk aušīgi, bet es ielikšu vēstulē savu kabatas lakatiņu (ļoti vienkāršu un ar smaržu, ko lietoju tādēļ, ka to, kuŗu gribēju nevarēju atrast). Šo lakatiņu Jūs saburziet un nometiet savā būdā, tad nobrīnāties – „tavu aizmāršību – pametusi te pat kabatas lakatu!”… Kas? To miniet pats. Varbūt atradīsies tā, kam tas pieder.

Jūsu E. Dz.

Nosūtu Jums šo skici, kas ir Kaimiņa turpinājums, vai paralēle, (bet tikai – ieskaņa).

E. Ķikure

Džo bija saņēmis darbu ārpus mājas. Liela prieka viņam nebija – iet visu nedēļu prom, strādāt kādu darbu tikai naudas dēļ, būt prom no saviem laukiem. Bet Džoise jau sen to vēlējās – lai viņš būtu, kas cits, ne tikai zemnieks. Varbūt viņa kļūs mierīgāka. Viņu dzīve kļūs laimīgāka. Tomēŗ, kopš nu bija zināms, ka Džo sāks darbu citur, nekas nebija grozījies uz labo pusi! Viņas asums pieauga un pieauga, vienmēr atrada jaunus košanas veidus. Zināms, viņš vienmēr rāja sevi par to ka viņš, arī viņš – neko nevar panest, nevar panest ikdienas sīkumus, tāpat kā viņa nevar tos – panest bez tračiem. Tikai viens viņas nesavaldīgāks vārds no rīta, par ko arī tas negadītos, samaitāja viņam visu priekšpusdienu. Un pusdienas laikā protams gadījās otrs tāds vārds, kāda izrādīšanās, aizrādīšanās, vai pazemojums, kas nāca tieši tad, kad bija ieradies miers, viss noskaidrojies, kā ūdens dīķī.

Savā ziņā viņš bija laimīgs par tuvo brīvību. Patiesi šīs brīvības cerībā viņš panesa pēdējās nedēļas. Dažreiz gan viņu pārņēma rūpes par bērniem – vai tie necietīs, kad viņš būs prom? Jeb – varbūt atsvešināsies no viņa? Un māja? Un lauki? Tukši, nezālēs…

Viņš apkopa saimniecību tā it kā viņš taisītos aizceļot. Sakārtoja mašīnu šķūnītī – salika rindā pie sienām kapļus, cirvjus, lāpstas, zāģus, smidzināmos traukus, zirgu lietas. Iztīrīja, saeļļoja elektrības ražotāju. Pārdeva lielāko daļu lietotos pupu maisus, satina zirņu drāšu rituļus. Sakrāva ciešās augstās rindās tomātu kastes – tā viņu izskatījās daudz mazāk. Viņas vairs neaizņēma gandrīz nekādu redzamu vietu.

Tikai arklu un ecēšas viņš atstāja vēl lejā, tomātu tīruma malā, pie ūdens pumpjiem…

Tomātu gabalā viņš varētu ielikt zirņus. Pēc tomātu noņemšanas zeme tur bija tikpat kā gatava. Pa divi dienām viņš tos iestrādātu. Sēkla viņam bija palikusi pāri. Mēslu vairāk kā vajaga… Mietiņi, drātis… Un zirņi nebija jāsmidzina. Ar zirņiem nebija jāuzmanās arī tik izmeklēti ar noņemšanu, viņi varēja gaidīt, ja vajadzēja, pāris dienas. To viņš nedēļas nogalēs, kad būs mājās, varētu mierīgi darīt. Patreiz zirņu ielikšanai bija pats labais laiks.

Tikai viņš kautrējās to pateikt sievai.

Atzīties – cik ļoti viņam vajadzēja šīs zemes. Zemes darba.

Un viņš nevarēja zirņus ielikt bez teikšanas. Viņš nekad neko tā nedarīja. Viņš domāja par to jau vairākas dienas. Protams – viņš drīkstēja iesēt zirņus bez teikšanas Džoisei, un viņš to būtu arī darījis, ja ar to tas beigtos, ar vienu dienu. Bet tā tas nebūs. Viņa to mīs un ēdīs visu laiku, kamēr tur gabalā vēl būs redzamas vai tikai atliekas no tiem zirņiem. Un uz to viņam nebija spēka ielaisties. Tāpat tas būs, ja par zirņu sēšanu viņš pateiks sievai nelabā brīdī. Tikai ja viņam laimētos par to ierunāties labā reizē, kad viņa par to nesāktu uztraukties, kad viņa tam it kā pa pusei piekristu, tas ir – viņa to neievēŗotu, neņemtu to kā ievērības vērta lietu, tad būtu vēlāk tā, it kā viņa tam būtu devusi savu piekrišanu, un varbūt viņa tad liktos mierā arī tad, ja viņai vēlāk tas nepatiktu, kad viņš nedēļas nogalēs strādātu pie zirņiem.

Viņš kaunējās savas kautrības dēļ, nicināja sevi tās dēļ un simtreiz pārlika zirņu lietu. Bet nebija cita ceļa. Viņam bija jābūt kautrīgam, viņam atkal reiz, tāpat kā vienmēr no jauna, bija jābaidās, jāzemojas viņas priekšā. Viņš nebija spējīgs panest nebeidzamos asumus, ķengāšanos. Viņš gribēja miera. Lai gan viņš labi zināja, – tā nebūs arī tad, ja viss notiks pēc viņas prāta…
                                                                           *
Noguris vairāk no savas strupceļu ieslēgtās domāšana, kā no šķūņa kārošanas, Džo lēni aizvēra šķūņa durvis un nogāja gar dārzu lejā pie arkla. Tīkams valgums nāca no dīķa. Smagais zirgs tur pacēla galvu no dzeršanas un raudzījās mierīgi uz savu saimnieku. Zirgs izrāva priekškājas no dūksts, kur tās bija iestīgušas un lēni pienāca pie saimnieka. Džo brīdi paturēja viņa silto, mīksto zodu saujā, izslaucīja zirnekļu tīklus no zirga krēpēm un acīm un viņa seja izlīdzinājās. Zirga tuvumā viņam arvien kļuva silti, it kā dzīvība atgrieztos no kādas paslēptuves viņā atpakaļ, un paļāvība un gaisma. Viņš aizgāja dažus soļus tālāk, līdz tomātu lauka malai, pairdināja un padauzīja ar kāju zemi, pārlaida skatu debesīm, tad kāpa atpakaļ kalnā uz mašīnu šķūni, salika zirglietas uz rokas un gāja lejā. Viņš iejūdza zirgu ecēšās. Par sievu viņš bija aizmirsis.

Lauku sākot strādāt viņš vienmēr bija laimīgāks, kā darbu beidzot.

Zeme patreiz bija viegla, ne par mitru, ne par sausu. Zirgs lauka malās griezās pats, ecēšu zari cilājās labi, nupat ieeļļoti. Nedomājot Džo sāka savu ierasto svilpošanu. Varbūt jau pirmā nedēļas nogalē, kad viņš pārbrauks no darba, zirņi būs jāapkaplē…

1956.16.12.

Esmu vainīgs – tās dienas grāmatas dēļ. Man vajadzēja Jums par to rakstīt un jautāt pēc Jūsu domam. Bet es jau arvienu domāju par Jums kā par mākslinieci un tāpēc piemirstu cilvēcisko pusi. Es baidos par to, ka varētu padarīt citiem ne to vislabāko, jo ar to jau Jums jārada sev vārds. Es tai pašā dienā, kad saņēmu Jūsu vēstuli, gāju pie Dēliņa kunga. (Tagad mēs dzīvojam diezgan tuvu, jo viņš uzcēla sev māju tur, kur Ivanhoe biedzas un sākās Heidelberga.) Bet es domāju, ka dienas grāmata būs jau salikta, jo arī viņš iesāk ar to, ko tura par labāko. Izjaukt salikumu, būtu no viņa par daudz prasīts. Tātad atlika tikai tas ceļš, kuŗu Jūs domājat – Jūs saņemsit avīzi bez pielikuma, es Jums to aizsūtīšu atsevišķi. Ja fragments nebūtu bijis vēl salikts, es tā vietā būtu devis Inges stāstu. Un nu – lūdzu, piedodiet!

Es neesmu saņēmis kaut ko, kas saistītos ar Viraltu. Ja Jūs tādu ko esat sūtījusi, tas sūtījums mani nav sasniedzis. Tādas lietas atgadās reti, bet kādi pārs gadījumi ir bijuši.

Par to, kur ievietot Mūsu kaimiņu – jāpadomā. Ceļa Zīmēs tam būtu īstā vieta, bet tā kā tur pēc pagājušās sacensības ir stāstu pieplūdums, tad Jūsu stātam būtu ilgi jāgaida, jo priekšā ir toreadori ar pazīstamiem vārdiem. Londonas Avīze ir maz lasīta un tur Jūsu stāsts kļūtu zināms tikai Anglijā. Tapat tas ir ar Latvju Vārdu Zviedrijā. Es domāju, ka būtu jāmēģina ar Amerikas Laiku? Bet to lasa arī Austrālijā diezgan daudzi un varbūt Jūs biedē?

Jā, tā tas ir – tas kas ir atklātākais, tas ir arī labākais, jo tas ir arī patiesākais. Un to jūt arī tie, kas paši neraksta. Tāpēc jau Jūsu stāsts patika visiem, ka tas atšķīrās no visiem citiem ar savu patiesību, oriģinlitāti. Patiesība arvien ir oriģināla. Ka tas tā ir, to pati varēsit redzēt, kad lasīsit Literārā pielikumā savu stāstu blakus divi citiem, kas arī ir jauno rakstnieku darbi. Bet viņi abi turas pie kāda jau pazīstama šablona un ar to zūd patiesības svaigums un oriģinalitāte. Es jau pagājušā vēstulē teicu, ka Jūsu darbs arvienu ir sirds darbs. Tagad Jūs sakiet, ka nevariet stāstu uzrakstīt, to neizdzīvojusi. Laikam jau tas ir sievietes spēks un varbūt arī traģēdija – izdzīvot sevi tiklab dzīvē kā mākslā. Bet vai tad tas, ko rakstījis Dostojevskis nav sevis izdzīvošana? Bet uz vīriešiem vispār tas, man šķiet nav attiecināms.

Es ceļos arvienu rītos ar lielu apātiju pret nākamo dienu, bet vakaros gulēt iedams jūtu apmierinājumu, ka man stundas 9-10 nebūs jādzīvo. Laikam jau tā ir nepateicība pret likteņu un dzīvi, jo tik daudzi, daudzi no tiem, kas reizi dzīvojuši man blakām un gribējuši dzīvot, ir jau pazuduši. Laikam es neprotu cienīt to, ko visi tik ļoti vēlas. Ja Jūs būtu te? Man liekas par to var runāt dzejā:

Varbūt Jūs atrast tādu vārdu spētu,
Kas gurdumam un skumjām liktu nīkt?
Jūs mīklu, liktens uzdotu, tad atminētu.

Varbūt, ja vārdu šo Jūs pateikt spētu,
Es to kā debesgaismu iemīlētu
Un jaunas dzīves atkal sāktu tvīkt.

Varbūt ja pateikt Jūs šo vārdu spētu,
Tas visām bēdām liktu zust un nīkt.

Nē, laikam Jūs neesat iedomīga. Kad saņemu Jūsu vēstuli un, to izlasījis, izsitu tai malā caurumus un ievietoju failē, kas ir jau krietna romāna biezumā, es arvienu sev jautāju: kas es esmu un ar ko esmu pelnījis, ka man dāvināts tik daudz sirsnības, uzticības atklātības un visa tā, kam nav nekāda īsta vārda, bet ko varētu varbūt visu kopā apzīmēt ar… jā, šī vārda jau man nav, bet man liekas, ka tai būtu ietverts viss tas, kas man nav, nav nekad bijis, varbūt tikai nojausts, meklēts? Nē, laikam ir kā citādi nekā es to saku un laikam to nevar vārdos pateikt. Varbūt Jūs, ja būtu te, to saprastu bez vārdiem – es domāju, ka sievietes ir gaišredzīgas. Bet Jūs te nebūsit un tāpēc tas, kas nav pasakāms, paliks nesaprasts. Bet lai kā, ja Jūs te būtu, tad laikam gan šad un tad gribētos dzīvot.

Man nepatīk reklāma. Bet nu man jāļauj sevi reklamēt: Kultūras archīvs (jālasa – I. Šterns) rīko Kultūras dienu laikā kādu nesaprotama rakstura izstādi, kur nezin kāpēc jābūt izstādītiem maniem manuskriptiem, avīžu rakstiem, etc. Ja atsakos, tad jāielaižas gaŗā korespondēšanā, kas vairāk kā nepatīkama, jo var beigties ar pārmetumiem par kulturālu pasākumu sabotēšanu. Ja esmu ar mieru un materiālus dodu, tad jāstaigā ar tādu sajūtu it kā būtu aizgājis uz teātri peldkostīmā…

Jūsu J. K.