1.11.1956.

Pārlasot Jūsu vēstuli, atceros, ka neatbildēju Jūsu jautājumam – kurp sūtīt naudu? Šodien ceru saņemt no Jums atkal vēstuli, varbūt tā izsauks lielu rakstīšanu arī no manas puses un līdz ar to lieta par naudu būs aizmirsta. Tādēļ to Jums te sākumā atzīmēju – sūtiet naudu uz mājas adresi. Pēdējā laikā nav nekādas kontroles briesmas bijušas un naudu man neliegs saņemt. Bet lūdzu – sūtiet tikai to naudu, kas man jau ir nopelnīta, avansu par nākotni – nē. Vispār naudas man vajag ļoti, bet taupīt man to vajag vēl vairāk. Ja man te ir nauda – man tā ļoti ātri iet prom. Ir tik daudz lietu, kā vajag. Ja naudas nav – kaut kā iztieku. Šodien lasīšu pupiņas. Jau sākās. Ceļos piecos un pussešos, griežu cālīšiem zaļbarību, tas iet ilgi un manu dienas darbu ļoti pagarina. Bet no tā nevar izbēgt. Kamēr neko labu citur nevaru nopelnīt, jādara viss te. Savu stāstu par kaimiņu, ne Jums pēdējo rakstīto vēstuli – nespēju lielā steigā izlasīt cauri. Tik muļķīgi nekad nebij bijis. Stāstu pārrakstīju daudz ko labojot no pirmā raksta, tā kā to man vajadzēja pārlasīt, bet nebija laika. Beidzu uz minūti, lai tanī dienā Jums to vēl spētu nosūtīt. Šodien gribētos te sēdēt un sākt rakstīt citu. Bet šodien nav laika. Vakar bija vētraina saruna ar manu bosu, tas ir – runāju es. Izkliedzu visas savas prasības pēc brīva laika un rīcības, izkliedzu arī daudz no saviem nodomiem. Viss, ko panācu, bija tas, ka izsmejošais smīns un dusmas viņa sejā izzuda. Kaut ko viņš ņēma nopietni. Un tas ir labi. Varbūt būs jāpiekāpjas viņam, ka es strādāšu pa dienai nedēļā ar savām klavierēm ārpus mājas un varbūt tad pamazām izlauzīšu vairāk. Par meiteņu dabūšanu sev līdz uz Sidneju nav ko miera ceļā domāt. Bet pāris gados ar Inesi tas notiks tā kā tā, viņa ies uz Sidneju. Līdz tam laikam karošu par savu patstāvību pamazām. Sākums būs tas grūtākais. Te ir ļaudis, kas brauc no Sidnejas šurp darbā (kāds skolotājs Ineses skolā). Varbūt es varēšu braukt darbā arī uz Sidneju, ja man tā lieta sāktu veikties Gosfordā. To redzēšu. Rakstu to lai būtu vieglāk, lai nebūtu tik smagi ar visām domām, ar neizteiktiem nodomiem visu dienu jākaujas.

Gaidu Jūsu vēstuli.

3.11.1956.

Šodien pirmo reiz šogad esmu ar meitenēm jūrmalā. Viens meitens ir noguris stipendijas eksāmenus liekot, otrs mazliet kaklā ‘kremšķi’ dabūjis, bet tam jābrauc uz Sidneju piedalīties sporta sacīkstēs. Tādēļ zinot jūras gaisa lielo dziedniecības spēju, šodien atbraucām atpūsties. Ir vēl auksts, es tomēr ceru, ka meiteņi iegūs spēku.

Jūsu vēstules nebija, domājams esat ļoti ‘bizī’. Varbūt tomēr drīz no Jums vēstule būs, un tad viņā pastāstīts arī par to, ko esmu Jums nosūtījusi – par manu uzrakstīto stāstu. Būtu jāsāk jauns, bet vēl tas nav darīts. Nosūtījām Jums (uz Melburnu) 2 maisus pupu, tos šoreiz salasīju viena pati. Nav vēl visas pupas gatavas, īstā lasīšana nav vēl sākusies. Biju arī Gosfordā, ieliku avīzē sludinājumu, ka meklēju telpas klavieru stundām. Naudu, ja tur pāris mārciņas sanāk, lūdzu sūtiet. Tā man būs vajadzīga telpu īrēšanai. Vīrs ‘izvadīja ceļā’ ar parasto greizsirdību un traku runu, bet laikam man ar to ir jākaro. Galu galā viņš prātīgu vārdu nesaka ne par, ne pret visu. Esmu bez padoma, bez atbalsta, bet jācīnās uz savu roku, un varbūt jācīnās uz dzīvību un nāvi.

6.11.1956.

Tikko aizvadīju Dzidru uz Sidneju. Viņa brauc kopā ar kādu kundzi, kuŗas meitene arī ieguva sava gada skrējējos izcilu vietu. Viņas rītu piedalīsies Sidnejas sporta sacīkstēs. Dzidra ir ļoti priecīga par braucienu, daudz ko redzēt un piedzīvot. Es laimīga par to, ka Dzidra laimīga. Vakar vēlu vēl šuvu un gludināju, lai viņa izskatītos jauka. Šodien atbraucu līdz viņai uz tās kundzes māju, un nu gaidu autobusu, lai brauktu mājās. Sēžot uz sola nobeigšu vēstuli Jums. Vēl no Jums neesmu vēstuli saņēmusi. Ilgi nerakstiet. Bet varbūt man tikai tā rādās? Ko Jūs domājiet par kaŗiem? Vakar man apbira asaras par Ungāriju. Neesmu nekāda ungāru cienītāja, bet tas ķērās pie sirds, kā viņi lej asinis. Varbūt kaut ko panāks. Lai gan – lielo un brīvo vīru sirdis nav aizkustināmas – tie tikai taisa savas ‘biznis’.

Cik labi būtu prom no mājas. Kavēties kādā pasaulē, kas varbūt reiz man piederējusi, bet tagad ja arī vairs nē, tomēr sasilda ar savu miņu.

Jūsu E. Dz.

1956. 4.11.

Labdien. Pagājušo nedēļu mocījos ar pavisam nelāgu garastāvokli un tāpēc visa nedēļa pagājusi kā neziņā. Nevaru pateikt, ko esmu darījis un kā laiks pagājis. Tomēr gaŗlaicīgi nebij, jo laikam arī noņemšanās ar nelabu garu ir nodarbošanās, kas neļauj laikam būt garam. Ienāca vēl vairāki darbi sacensībai, kas bij jāizlasa, arī Jūsējais. Es nolēmu dot sacensībai abus – kā Ingi, tā Kaimiņu. Kamēr nebij Kaimiņa man patika Inge labāk par visiem stāstiem, kādi ir pie manis, bet kad ieradās Kaimiņš, tas man patika labāk par Ingi. Tas tāpēc, ka Kaimiņa kompozīcija vairāk viengabalaina un stingra, nekā tas ir ar Ingi un arī valoda Kaimiņam ir vairāk tā kā skaidrāka. Vispār viss stāsts ir mākslinieciski drošāk veidots.

Ir pavisam līdz šim sanākuši 23 autori ar kādiem 30 darbiem. Bet, protams, to starpā vairums ir tikai domraksti, tā kā par sacensību var runāt tikai 4-5 darbu starpā. Tas ir arī vēl ļoti daudz, jo es baidījos, ka tādu varētu būt vēl mazāk. Tagad mani interesē tas, vai komisijas locekļi šos darbus atradīs, vai noliks domrakstu gubā? Lielais vairums rakstītāju klūp uz vienas un tās pašas zemūdens klints: prot labi iesākt, bet nespēj tāpat nobeigt. Sliktas beigas izputina arī labo sākumu. Tāpat kā tas ir cilvēka dzīvē. Iesāk visi labi, bet beigās iznāk tikai mēsli. Un tomēr – tāpat kā visiem patīk dzīvot, tāpat daudziem patīk rakstīt. Man šķiet ka Jums nav par saviem darbiem jābaidās. Protams, tas ir gan tikai mans skatījums.

Piektdienas vakarā es jau biju aizgājis gulēt un arī aizmidzis, kad mani uzmodināja dziedāšana. Biju pārliecināts, ka man jau neviens serenādes nedziedās, tāpēc satinu galvu segā un gribēju aizmigt no jauna. Bet tad viens sāka klapēt pie būdas durvīm un man bij jāceļas un jāveŗ durvis. Sanāca pilna būda cilvēku – Tamuža, Meilerte, Meilerts un Pranks. Pieciem cilvēkiem manā būdā gandrīz nav iespējams apgriezties, tāpēc daži jānovieto gultā. Noskaidrojās, ka Tamužas kundze atbraukusi pēc sacensības darbiem, jo viņa ir vērtēšanas komisijas locekle. Meilerti viņu un Pranku bij atveduši tieši no sarīkojuma un pulkstens bij jau pusdivpadsmit. Meilertei tāpat kā arvienu bij sastingusi seja un ļoti mazas un ļoti zilas acis. Viņa bij arī tikpat laipna kā arvien, jo novietoja savu skūpstu kaut kur manas auss reģionā. Laikam ir ļoti laba sieviete, jo kā tad lai citādi izskaidro viņas laipnību? Jūs jau tā nedarītu, jo liekat man mīlēt, bet nesakiet ko. Vai domājat, ka es no koka protu izkalt dzelzi?

Viņas abas ar Stīpnieci sataisījušas kopā glītu izstādi. Meilertei ir smuki pasteļi. Es viņai teicu, ka tik gaišām un spožām krāsām iespējams gleznot, kad atgriezusies otrā jaunība. Bet laikam es būšu viņu apvainojis, jo viņa taču vēl nav bijusi veca, lai gan galva ir tik pat sirma kā man.

Stīpniece nav aizmirsusi it neko no tā ko mācījusies Latvijas akadēmijā no Tones, tāpēc viņas darbi ir ļoti solīdi un viņa ar tiem sit pašu Melburnas otniekus. Bet Melburnas austrāliešu kritiķi šo glezniecību nesaprot un tādēļ ir ļoti vēsi. Nu ko lai dara!

Viena mamma man atsūtīja biļeti Fībīga baleta skolas vakaram: „Jums jau meitenes patīk,” viņa raksta, „un mana Lāsmiņa dejos jaunākā grupā.” Jā! Bet man ir gandrīz sāpīgi skatīties šos skaistajos ķermeņos. Cik tad no tiem būs veltīti skaistumam? Tas jau vēl nebūs ļaunākais ja no tiem iztaisīs čaklas pupiņu lasītājas. Viena daļa no tām izniekos savu ķermeni par prieku kaut kādam gaŗāmgājējam, nelietim vai muļķim. Un tā jau ir cūcība. Nezinu, kāpēc mammas to nesaprot un baleta vietā nemāca savām meitenēm vairāk cienīt sevi un savu skaistumu?

1956.4.12.(11?)

Vakar mani šai vietā pārtrauca kaimiņi Fridrichsoni, viņi bij atbraukuši aizvest mani uz Prāta un Jūtu vakaru. Tas notika gandrīz stundu ilgā braucienā no manām mājām un tāpēc bij patīkami, ka nevajadzēja kratīties pa tramvajiem. Vakars bij ļoti jautrs un omulīgs, jo nebij vairāk par 70-80 cilvēku, kas visi savā starpā pazīstami. Parunāju drusku ar Tamužas kundzi. Viņa jau izlasījusi daļu sacensību darbu un iztieca atzinību Jūsu Kaimiņam, kas jāuzskata par lielu progresu viņas uzskatos, jo parasti viņas un manos uzskatos par jauno rakstnieku darbiem ir liela aiza starpā.

Vakarā bij ieradies arī viens latviešu olimpietis no Čīles un stāstīja par savu ceļojumu no Čīles līdz Austrālijai pa gaisu. Tas bij treneris Laipnieks. Jauks kungs. Jā, ir latvieši, kas tagad braukā pa pasauli apkārt līdzīgi Amerikas miljardieriem un runā par to tikpat mierīgi kā es, kad stāstu par savam pastaigām ar Jusi.

Jūsu J. K.

Ingei pateikšana par maigu ģīmetni ar rozā seju un violeto cepuri. Būs jāliek rāmī un jākar pie mana kambara pelēkās sienas, lai būdā rodas kāda sievišķīga gaisotne. Ģīmetne ir tiešām inimitable.

8.11.1956.

Dienas grāmatas lapa

Rūgta darba diena. Verga diena kalpojot cita nolūkiem, paklausot cita gribai ciešot rupjības, pazemojumu un zinot – ka mans spēks izsīkst, mans darbs stāv nedarīts, bet laika top arvien mazāk un mazāk. Es uzskatīju kādu lietu šodien, ko varētu saukt par necilu ikdienas piederumu, bet es to uzskatot no tā atvadījos, varbūt tas paliks jau aiz mana ceļa, ārā no manas dzīves.

Laiks kļūst arvien mazāk. Bet nekas nav padarīts. Cik brīžam liekas saprotami – izlekt no šī dūksnāja, tik citreiz tas šķiet neiespējami. Arī šodien es neredzu izejas. Bet – ir skaista diena. Mākoņi grupējas it kā uz negaisu. Vējš tos rausta, silts vasaras vējš, un tie izskatās maigi un applūkāti, jautri. Tie ceļo pāri ielejai ar mazo mājiņu tālu kalna galā, un ir tā it kā debess auklētu ieleju savās rokās, it kā tā būtu noliekusies tuvu pie zemes, turētu to savā klēpī, pie savas krūts. Ieleja ir miglaina, silta gaisa pilna kas vibrē un plūst. Ieleja ir laimīga.

Cik citādi tas ir aukstās dienās, kad debess ir ļoti skaidra un ļoti tāla. Tad ieleja ir sarāvusies un mājiņa kalnā stāv kā klintī un salst. Debess to neredz. Šodien ir tāda diena, kad viss saslēdzas tuvu, vasara viļņo laukā un dārzā kur birst jasmīnu ziedi. Vasara iet, ir jau gaŗām. Tā vēl tik – nāk, un tomēr es jūtu viņas iešanu, viņas aiziešanu. Mani neviens netur pie krūts, kā debess zemi šodien. Esmu piekalta pie kailas klints. Dienas aust un riet un aiziet man gaŗām. Manas dienas, kuŗu vairs nav – bezgalīgi daudz.

Mēs miglojam tomātus. Es pametu skatu pāri sētai uz zāļu ceriem, uz ceļa, un tas ir skats, ko pazīstu no saviem brīvā staigāšanas laikiem, kā apraktais atceras dzīvību. Cik ilgi? mirkli, stundu, pusmūža? nav mēra tādam laikam tikai – esmu tur stāvējusi dzīva, un zāle man piekļāvusies kā daļa no manis, jo esmu bijusi brīva, laimīga.

Sarauj savas važas! Šī atmiņa mani mudina. Bet dzelzs griežas manā miesā un es stāvu klusu. Tomēr – es paskatos otrreiz pāri sētai, lai justu pavēli – sarauj savas važas!

Un es zinu, ka es būtu ar mieru pieņemt čūskas dabu, lai no tā ko es nespēju saraut, es varētu aizlīst slepeni, ar viltu – uz vēdera aizlīst, kā čūska.

 Svētdien, 1956. 10. 11.

Lasot atsūtītās Dienas grāmatas fragmentu, man tas likās it kā jau agrāk lasīts un tiešām – vienā failē es sameklēju tam līdzinieku. Tikai šis nupat atsūtītais šķiet svaigāks, arī it kā vairāk koncentrētāks. Galu gala tātad esmu Jūs, kaut arī negribēdams, piekrāpis. Mana atmiņa mani ne pirmo reizi apsmej. Laikam jau tā ir pārmērīgi pārlādēta.

Šis fragments katrā ziņā ir viens no spilgtākajiem un svaigākajiem. Dažas vietas ir baigas ar savu patiesību. Ja pieskaita šos dienas grāmatu fragmentus vēstulēm, tad patiesība ir jau maza grāmata, tā kā par tādas tapšanu vairs nebūtu jārunā, bet gan tikai par paplašināšanu, atsevišķu fragmentu saskaņošanu etc., kas ir tikai laika jautājums. Varētu pieņemt, ka tais divos gados, kuŗus Jums nāksies gaidīt līdz varēsit pāriet Inesei līdzi uz kādu pilsētiņu un kad Jums varbūt sāksies kāda cita un citāda dzīve, grāmata noslēgsies, jo tad dienas grāmata kļūs citāda un vēstules, kādas es tagad saņemu, izbeigsies, tai līdzi. Viss, kas tagadējā laikā pārdzīvots, iegūts vai zaudēts, būs koncentrēts šai vēstuļu un dienas grāmatu kopībā kā kaut kas vesels.

Tātad Jums nevajadzētu sev pārmest, ka nespējat atbrīvoties jau tūliņ, vai arī iegūt to, kas tagad liekas tik vēlams. Kas gan ir divi gadi cilvēka mūžā un it sevišķi vēl tad, ja zin, ka viss, kas tais notiks, neizkūpēs gaisā, bet kļūs sakopots, sakārtots kā katrs cits mākslas darbs? Vai tad katra darba veidošana nedara rūpes, sāpes, nenoved dažreiz pat izmisumā un apnikumā? Ļoti daudzi rakstnieki tikai fantazē par sāpēm, postu un zaudējumiem, lai kaut ko radītu. Tāpēc visumā arī iznāk tikai fantāzijas, par kuŗām nekāda prieka nav, kā jau par katru niekošanos. Ar Jūsu darbu tas būs citādi. Jūs jau to nupat piedzīvojāt, ka jau pat tikai fragments rada reakciju. Jo lielāka tā kļūs, kad viss darbs parādīsies pilnībā.

Vēl kas. Paklusām, ja tā iznāk, sakārtojiet arī savus asējumus, lai tos varbūt varētu ievietot nākamajā grāmatā. Protams, ne kā ilustrācijas, bet kā rotājumus. (Es vispār esmu pret grāmatu ilustrēšanu.) Man šķiet, ka asējumi tāpat rādīs ne tikai reālo dabu, bet arī Jūsu iekšējo pasauli. Un vai tad tā nebūs pilnīgi vienreizīga grāmata, kas varbūt rādīs trimdas laika postu un chaosu labāk nekā gaŗu gaŗie romāni ar savu laikmetību?

Šodien mums Preses kopas sanāksme un tur būs jārunā atkal arī par Jūsu Kaimiņu. (Man šķiet, ka arī Kaimiņš ietilpināms Dienas grāmatas kopībā, kā pilnīgi organiska daļa.) Es pats biju tas, kuŗš gribēja tādu godalgoto darbu pārrunu, lai gūtu pārskatu, kas ir ar mūsu sacensību panākts. Es tātad pārdomāju referātu, kuŗā gribu runāt par to, kas godalgotajos darbos, kāda pozitīva vērtība un kur tā radusies. Rakstīt par to avīzē nav nozīmes, jo aizņemtu daudz vietas un varētu interesēt tikai nedaudzus. Man pašam šī sacensības darbu caurskatīšana deva daudz vairāk nekā biju iedomājies, jo ar tām pašām kļūdām un to pašu neveiksmi jau arī pats kādreiz esmu cīnījies. Tagad arī esmu drošs par to, ka svarīgākais rakstniekā ir nevien viņa apdāvinātība vai spējas, bet tikpat daudz neatlaidība un sistemātisks darbs, kuŗš dod amatu, amata zināšanas, bez kuŗām talants ir neizmantojama dāvana.

Ja reizi Jūsu grāmata izgatavosies, tad tai būs attāla līdzība ar Die Briefe eines Kindes an Goethe. Šīs vēstules G. rakstījusi Benita fon Arnima-Brentanno. Bērns gan toreiz bijis krietni vien jaunāks nekā Jūs un, protams, tāpēc arī bērnišķīgāks un arī sava laikmeta bērns, kāpēc tiklab vēstuļu saturs kā arī stils ir citādi nekā Jums.

Liels paldies jaunajai māksliniecei par peldētājām. Ir taisnība, ka viņā slēpjas kāds āķīgs humors un tāpēc tas arī izpaužas ikvienā līnijā. Skatoties zīmējumā jāsmejas gribot negribot. Šais gados visas Inges ir neiedomājami īpatnas un pilnīgi atšķiras no zēniem. Ir tikai jānožēlo, ka skolā viņu īpatnības pamazām noindē un dzīvas Dieva dāvanas vietā iepūš šais apbrīnojamos radījumos savu lēto oderi. Tāpēc jau es vairs tagad spēju domātu par skolu un skolotājiem tikai ar dusmām un ironiju. Tāpēc man arī Strindberga īgnie vārdi: Iznīciniet abitūrijas pārbaudījumus, sieviešu korsetes un tirānus! – šķiet tīri Salamana gudrība. Jums katrā ziņā jāietveŗ arī Jūsu meitenes Dienas grāmatas veidojumā – kamēr viņas vēl ir meitenes. Jo kad pārvērtīsies par jaunkundzēm, tad vairs nebūs nekāda viela kādam mākslas darbam.

Šad un tad mana vedekla izšķovē pupiņas ar visām pākstīm. Tās ēdot es tad iedomājos, ka tās Jūsu šķītas. Bet tāpēc jau viņas man labāk negaršo, jo ir jādomā par to, kā Jums ar viņām bijis jānoņemas.

Mums bij divi dienas gaŗa vasara šogad un nu tā ir jau gaŗām un nu jau ir rudens, kuŗš gan ir diezgan patīkams. Vai Jums tagad ir darīšanas ar pupiņām, tomātiem, vai ko citu?

Jūsu J. K.

Lasīt to, ka esat uz mani dusmojusies, bij patīkami, jo arī dusmas taču ir jūtas. Esmu pieradis pie (svītrojums, kam pāri uzrakstīts) – te nebij nekas labs… un citām konvencijām, kāpēc jūtu parādīšana iepriecina. Izvēlēties jau nevaru – jābūt mierā ar tādām, kādas esmu izpelnījies.

8.11.1956.

Jūsu vēstulē jūtams, ka esiet par kaut ko priecīgs, lai gan bijis jācīnās ar nelabu garastāvokli. Varbūt tas gaŗām? Jūsu vēstule mani iepriecina tāpēc, ka viņā jūtams kaut kas priecīgas un tāpēc, ka viņa ziņo – divi cilvēki atzinuši manu Kaimiņu par izdevušos (manās robežās). Tas ir jauki. Kad Jums kādu stāstu aizsūtu, tad arvien nepacietīgi gaidu, kāds būs spriedums. Parasti – labs. Bet vēlāk tikai, kad tas tiek salīdzināts ar citiem stāstiem, tas it kā iegūst pareizo vērtējumu. Ingu lasot pēc ilgāka laika, (kad to pārrakstīju) tā man patika labāk, nekā tad kad to uzrakstīju. Patiesi to rakstot nedomāju, ka to varēs dēvēt par stāstu, tas bija tikai tādz pačalojums, varbūt arī tādēļ tas nav ieveidots labā kompozīcijā. Bet lai nu kā arī tas būtu. Stāsta doma jau arī tur tikai tāda nenotverta, pa daļai neatrasta. Par stāstu to pieņemam tikai tādēļ, ka viņš uzrakstīts. Varbūt tas ir tikai materiāls kaut kam. To gan var teikt arī par Kaimiņu. Taču vairāk es tur acumirklī nespēju ielikt.

Stāstu Jums ienācis necerēti daudz. 23 autori jau ir vesels rakstnieku mežs! Tas varbūt ir gluži interesanti lasīt anonīmus darbus. Pazīstamo rakstītāju darbus Jūs pēc stila droši vien varat uzminēt, kam kuŗais pieder. Labu darbu skaitu Jūs tomēr miniet mazu. Taču mazs notikums Austrālijas rakstītāju dzīvē tas būs. Gribās tagad pabeigt iesāktos, bet nav gandrīz laika, kad ķerties klāt. Vakaros esmu ļoti nogurusi, un lai arī varu tagad otrā istabā strādāt (elektrība tagad ir visur un laiks nav vairs tik auksts, ka tikai kamīna istabā var izturēt), tomēr nejūtos netraucēti viena un nevaru nodoties rakstīšanai droši. Pārrakstīt šādā stāvoklī man ir vieglāk. Lai arī es arvien pārrakstot kaut ko laboju, tā nav tik intensīva nodošanās darbam, kā rakstīšana pirmo reizi.

Spēlēju tagad tikai pirkstu vingrinājumus. Vakaros nevaru spēlēt, jo Inese ļoti mācās, liek eksāmenus. Un pēcpusdienā, kad gatavoju vakariņas, varu nozagt tikai kādu pusstundu, kas aiziet pirkstu vingrinājumos. Gribas jaunu nošu. 23. novembrī ceru aizbraukt uz Sidneju, ies no pamatskolas autobuss ar bērniem uz zooloģisko dārzu, mammas var braukt līdz. Es laikam braukšu. Tad nopirkšu kaut ko jaunu. Nezinu cik daudz dāvanu un iespēju man bijis mūzikā, bet tā ir palikusi par manas dzīves sastāvdaļu visos laikos. Taču man liekas, ka mani grūti apmierinātu tikai spēlēšana. Neesmu nekad sevī jutusi kādas spējas komponēšanai, bet spēlēt tikai ko citi radījuši, tas tomēr ir – nepazīt radīšanu. Var jau ‘ielikt’ otra komponētā sevi, bet kaut kā tomēr tas ir citādi. Var izjust vētrainu aizrautību un svētlaimi, bet ne to pazemīgo, gandrīz vai svēto apklušanu, kas nāk, kad ir kaut vai tikai nieks radīts pilnīgi no jauna. Man liekas taisni pazemība un bijība ir tā, ko cilvēks mācās izjust, nākot saskarē ar māksliniecisku radīšanu un šīs ir divi lietas, kas īstam cilvēkam ir jāpazīst.

Ak Meilerte Jūs noskūpstīja auss tuvumā! Nav slikti izvēlēta vieta. Lieli mīlētāji to arī bieži izvēlās. Man gan jāatzīstas, ja manī vīrietis ir radījis kārdinājumu to noskūpstīt, tas parasti ir bijis kāds vaibsts vaigā, lūpu kaktiņa tuvumā. Šī priekš manis parasti ir bīstama vieta.

Nezinu vai es rīkotos tāpat kā Meilerte (un arī Vētra), bet ja es iedomājos, ka es Jūs kādreiz kaut kur satiktu, es citādi šo satikšanos tomēr nespēju iedomāties, kā ar vienu īsti vecmodīgu apkampšanos. Bet tam nav izredžu īstenoties. Citi brauc jau no kontinenta uz kontinentu, bet Jums un man pastaiga ar Jusi ir liela lieta. Kad būs citādi?

Šodien ir skaists rīts. Piecēlos piecos. Gatavoju brokastis un pa vidu nobeigšu Jums otro atbildi. Cik rīti ir skaisti! Un cik daudz cerību tad pārņem. Es it kā vicinu spārnus. (Smejaties!) Bet es to gluži fiziski izjūtu. Es gribu sevi aizcelt ātrāk, ātrāk no sīkajiem darbiem, es gribu steigties dzīvē – pie spēlēšanas, rakstīšanas un tā tālāk, bet mana spārnu vicināšana top lēnāka un lēnāka, dienā pieņemas un pieņemas sīko darbu smagums. Es netieku vaļā. Un brīdis ko atrodu ir tik īss, tikai maza aizmiršanās, ne darbs un tomēr – spārnus es rītos vēl jūtu. Šorīt ir sevišķi skaists rīts, dabā un arī manī. Dzidra pārbrauks no Sidnejas, kur viņa divi dienas cīnās sportā. Zinu cik grūt izcīnīt godalgas un pirmās vietas, ja arī bērns neko nebūs izskrējis, prieks, viņu redzēt atkal pēc pāris dienām prombūtnes. Otrs bērns kaļ ķīmijas formulas galvā, arī jau no pieciem šorīt. Visi strādā ka galvas kūp!

Neturiet nelāga garastāvokli. Esiet priecīgs. Mīliet – es teicu? Nu tas jau ir jādara. Mīliet kaut ko dzīvu. Vislabāk cilvēku. Neprasiet vai viņš arī mīl. Tas nav galvenais. Galvenais ir dot, ne saņemt. Un dodot kaut ko arvienu arī saņem, vēl bez tā došanas prieka.

Nē, nu man jāiet. Manas brokastis būs pārvārījušās!

Sveicinu!
Jūsu E. Dz.

P.S. Varbūt Jums šai vēstulei būs jāpiemaksā – bet neko nevar darīt, man viņā jāliek iekšā vēl daži jasmīnu ziedi.
T. p.

1956. 13. 11.

Man liekas tā, ka nekad vēl neesmu redzējis tik daudz rožu ziedam kā nupat Ivanhoe dārzos. Var iet pa kuŗu ielu gribi – visur rozes un rozes, gan uguns sarkanas, gan maigi rozā, baltas un dzeltenas. Es gribētu šo pilsētu saukt par Rosentown. Bet man šķiet, ka tikai es viens tās redzu, jo cits neviens tās nepiemin – viņu ir par daudz. Bet kad izvīkstīju Jūsu jasmīnzariņu no vēstules es rozes aizmirsu, jo man bij jādomā par trioletu, kuŗu rakstīju pirms divi dienām:

Kad jasmīns baltos ziedos plauka,
Mēs dzērām tad no zelta trauka...
To tagad vairs nav ļauts mums tvert.

Jasmīna smarža ir vismulsinošākā no visām citām smaržām, kādas bij mājās – Latvijā. Jasmīns ir neprāta stāds. Kādēļ tāds ir pasaulē? Es gribētu iemaldīties jasmīnu mežā un tur aizmigt un vairs neatmosties. Es Jūsu jasmīnu ieliku grāmatā kur ir šādas rindas: Nemīli nevienu un nenīsti nevienu, netici nekam un nesaki neko. Vai tas nebij labi?

Sievietes nemaldas nekad to vīriešu izprašanā, kuŗus viņas mīl, bet ļoti bieži pārskatās, ja tas tā nav. Arī Jūs esat pārskatījusies, ja varējāt no manas vēstules izlasīt to, ka man kāds prieks. Man nav nekāda prieka. Es pat nezinu, kas tas ir – priecāties par kaut ko. Terminu – prieks, es lietoju tikai kā izteiksmes formu, citādi tas man pasaulē neeksistē. Es domāju, ka īsti priecāties iespējams tikai par otru cilvēku un šis prieks sagādā arī daudzus citus otras pakāpes priekus. Manā pasaulē valda tikai diezgan sīki untumi, dažreiz šādi, citreiz atkal citādi. Ļaudis to arī drīzi apķer un novērtē un tāpēc es beigās palieku viens. Tāds esmu bijis vienmēr, bet kad atbraucu šeit Austrālijā nevienam nebij piedzīvojumu un tāpēc man radās daudz paziņu un bij liela sarakstīšanās. Pamazām visi kļuvuši gudri un tagad Jūs esat vienīgā, kas man vēl raksta…

Nē, es nekad neesmu ‘bizī’! tā kā man nebūtu vaļas Jums rakstīt. Ir tikai tā, ka es vai nu saņemu sevi rokā un saku, ka man kaut kas jādara, vai arī pilnīgi atļaujos kādam untumam un tad nedaru nekā. Ko lai dara! Dieva tā Kunga zvēru dārzā ir visādi eksemplāri, kaut kā ar viņiem jātiek galā. Varbūt ir kādi vēl nejaukāki par mani?

Svētdien priekšpusdienā es aizbraucu Fridrichsonu ģimenei līdz pastaigā pa Melburnas apkārtni. Mēs bijām līdz Eltemai – tas ir kādas divdesmit mailes no Melburnas. Tur ir kalnains apgabals, kuŗš man kaut cik atgādina Vācijas Švarcvaldi ar tumšajiem mežiem un nemitīgo kalnu un ieleju maiņu. Bet kamēr Švarcvaldi atdzīvina pilsētiņas un ciemi, Eltema ir bez dzīvības, redz tikai retas lopu farmas un pavisam maz cilvēku. Pēc Melburnas burzmas ir tāds iespaids it kā būtu nonācis pasaules galā. Tā kā pavasaris ir auksts, tad viss vēl koši zaļš un ir arī daudz ziedu. Vienu brīdi es domāju par to, ka būtu labi dzīvot kādā farmā, nekā nedarīt, bet tikai vērot kalnus un govis, kas guļ un gremo tādā vienaldzībā pret visu pasauli, ka ir taisni apskaužamas. Bet tad iedomājos, ka mana vēlēšanās nav nekas vairāk kā parastais untums, kuŗu drīz nomainīs kāds cits un nedomāju vairs ne par govīm, ne kalniem.

Pēcpusdienā biju parastajā Preses kopas apspriedē un šoreiz man izdevās noturēties no runāšanas. Es sēdēju un klausījos un, protams, esmu aizmirsis, kas tika runāts. Tomēr gan ne visu. Pie manis pienāca Bārda.

„Vai tais sacensības darbos ir kas no Ķikures?” viņš jautāja.
Protams, man vajadzēja teikt, ka nezinu, jo autori jau ir anonīmi. Bet es teicu: „Ir ar.”
„Es par to Ķikuri stāvu un krītu,” viņš turpināja, „un tur kur viņa aptausta tiem puikām tos pakaušus – velns viņu zin, kur es to lasīju? – tur… tur…” viņš pielika pirkstu pie lūpām, kas laikam nozīmēja skūpstu?
„Un ko Jūs par viņu sakāt?” viņš taujāja tālāk.
„To pašu ko Jūs.”
„Nu tad dzersim! Gribat džinu?”
„Nē, es gribu vīnu.”

Mēs tad arī vienu laiciņu dzērām, lai gan viņš jau bij stipri augstā kunga prātā. Kā Jūs redzat no pieciem komisijas locekļiem trīs stāv par Ķikuri.

Jā, ļaudis lido pāri pasaulei no viena tās ass gala uz otru, bet kāpēc? Vai domājat, ka no tā iznāks kas labs? Es par to neko nedodu un esmu pārliecināts, ka no visa tā neiznāks nekas vairāk kā no mūsu pastaigas ar Jusi pa Heidelbergu, tas ir – nekas.

Beidzot – es laikam tomēr kaut ko nīstu – Jūsu pupiņas…

Jūsu J. K.

19.11.1956.

Paldies par naudu. Tikko saņēmu. Savāda vēstule, ne pavadzīmes, ne parakstāmās kvītes, ne viena vārda – tikai nauda. Mazliet baiga vēstule. Ceru, ka drīz būs arī kāds rakstu galiņš, kas savādu bardzības izjūtu mīkstinās.

Jau šodien gribēju Jums rakstīt ļoti bēdīgu vēstuli, neizdarīju to, jo nebija laika. Tagad vakarā, varu rakstīt mazliet priecīgāku: jau 2 nedēļas atpakaļ ieliku 2 reiz sludinājumu avīzē, ka meklēju telpas klavieru stundu pasniegšanai. Piedāvājumus avīzē solījās atsūtīt. Izgaidījos velti. Tagad piezvanīju – izrādās tomēr pāris vēstules tur ir. Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Tagad atkal jāmēģina tikt uz Gosfordu, tā ir izvēlētā vieta. Tas būs grūt, jau otru nedēļu vadu pupu gabalā. Bet tā kā tas nav Džo pupu gabals, tad viegli tas nav. Darba laiks ļoti gaŗš. Citādi manas pupu lasīšanas spējas sāk respektēt. Gan jau arī šī lasīšana beigsies. Cerams vēl pirms Ziemsvētkiem, un tad būs vairāk laika kārtot savus nodomus. Smagi diezgan tos jūtu uz sevis – katra pēda, katrs solis jāizcīna ar lielu cīņu pretestībai.

Patreiz esmu ļoti nogurusi. Cēlos 5 no rīta. Tagad ir 9 vakarā, viss kā nekā paveikts, beigās arī stunda nospēlēta. Rokas gan smagas. Daudzreiz ir tā, it kā es cīnītos velti. Bet daudzreiz es arī ticu, ka kādreiz laime pagriezīsies arī uz manu pusi un ļaus man šo to izkārtot man par labu.

Jūsu vēstule, kuŗā rakstījāt par sarunu ar Z. Bārdu, krietni uzjautrināja: divi vīri domā par mani labi un uz to – iedzer. Tas jel – brīnišķīgi.

Mani mazliet interesē, vai Z. Bārda spēs manu stāstu no cietiem atrast, tas ir pazīt? Tas būtu vajadzīgs. Man tad vajadzētu būt tik daudz sava, lai kādam būtu vērts par to – stāvēt un krist.

Labu nakti.

22.11.1956.

Šodien Jūs sākat Olimpiskās spēles. Vai Jūs tur būsiet? Vai satiksiet latviešus no Latvijas?

Man neiet tik īsti priecīgi – no karstā laika un varbūt pupiņām, vienu rītu piecēlos ar ‘bad heart’. Sidrs sāp (nervoza sirds, tā teica) man šad tad no 24 gadi, ir labāki un ļaunāki periodi. Te Austrālijā turējos labi, tikai pēdējais gads ir bijis ļaunāks un nu pēkšņi bija ļoti nelabi. Varbūt tur vainīga strādāšana pārāk karstajās dienās un bez pārtraukuma. Tagad 2 dienas mazliet piesargājos no lielā ‘čakluma’ un nu ir atkal labāk. Tas var iespaidot arī manus nākotnes nodomus. Bet jācenšas vēl vairāk – tikt prom. Vakar no rīta izbēgu no mājas uz Gosfordu. Ir piedāvājumi istabas lietošanai ar klavierēm veseli 4. Vienu, pašu pirmo ko apskatīju arī pieņēmu. Vēlāk tikai ienāca prātā, ka dienas, trešdiena un sestdiena (vienīgās kad to atvēl), nav visai labas. Sestdien – weekends un bērni nenāks spēlēt. Bet ir divi labumi – tuvu centram un citas dienas to istabu lieto dziedāšanas skolotājs – varbūt apgrozīsies tur ļaudis, kas nodarbojās ar mūziku. Varbūt izdevīgāk sazvejot skolēnus – man jau to vēl nav. Es cīnos kā pa tumsu, bet iespējas varbūt ir, ja tik man pašai nepietrūks spēku, galvenais atraisīties no valgiem mājās. Inese atbalsta manus nodomus. Vakar rītā es nezin vai būtu spējusi sagatavoties un izrauties skriešanai uz autobusu, ja viņa mani nebūtu mudinājusi un palīdzējusi. Jūtu to ļoti, ka viņa stāv klāt.

Žēl ka nenosūtīju Jums vēstuli agrāk, bet bija šīs dienas tādas, ka nevarēju. Nav arī nekā šai vēstulē svarīga, tikai tas, cik ļoti palīdz Jūsu atsūtītā banknote. Jūsu atzinums klavieru skolotājas lietai un katrs vārds, par ko gribu pateikties. Ir pēdējais laiks, kad man jāizraujas, jo man izsīkst arī fiziskie spēki. Saņēmu atbalstu arī no kādas latviešu ģimenes te. Uzdāvināju viņiem reiz savu zīmējumu. Tagad gadījās būt Gosforeā kopā pie optiķa (kur iegāju tiem līdz ‘kompānijas’ pēc) un vēlāk neslēpu, ka arī man ir vajadzīgas brilles lasīšanai un spēlēšanai. Viņi varbūt redzēja, ka no tām atsakos līdzekļu trūkuma dēļ – saņēmu vēstuli ar čeku 8.13 – tieši brillēm. Bija it kā kauns, bet kaut kā viņi pratuši tā to lietu izkārtot un izteikt – ka jūtu pateicību un šo dāvanu varu pieņemt. (Ar cerību, ka vēlāk arī es spēšu pretī dāvināt.) Cilvēki, kā Jūs reiz teicāt, ir labāki, nekā liekas un viņu palīdzēt vēlēšanos var redzēt, ja gadās izdevība to rādīt. Tagad man galvenais – turēt spēkus veselus sev.

Šoreiz jābeidz. Nav nemaz laika.

Viss smagākais novelts vēstulē. Gaiss tīrāks.

Jūsu E. Dz.

1956.19.11.

Es Jums rakstīju ka man nav nekāda prieka. Bet vakar, kad lasīju A. Tamužas kundzes atzinumu par Jūsu Kaimiņu, man tomēr likās, ka biju priecīgs. Viņas vērtējums ir tāds:

„Labākais un pirmās godalgas vērts ir stāsts Mūsu kaimiņš. Tas ir psicholoģisks stāsts – ar ļoti skopiem līdzekļiem rādīts, kā kaimiņa sieva ir kalts, kas izkaļ Džo seju viņa radītājam par godu. Tā izdeg līdz beigām savās mokās, kļūst skaistāka un skaistāka, bet tādā veidā, un ar tādu gaismu, ko redzēs un sapratīs tikai tas, kas viņu šurp sūtījis un beigās sagaidīs. Lieliska pieeja sāpju svētības problēmai! Varbūt ka vairāk godības nevar būt nolemts.

Tas ir vadītājs motīvs stāstā un izveidots ar īstu rakstnieka meistara tvērienu.”

Tās ir arī manas domas. Es tās Jums neteicu, jo varbūt Jūs man nebūtu ticējusi. Bt ja to saka cilvēks, kuŗš parasti domā citādi nekā es, tad Jums jātic. Un tomēr – es nespēju būt tik priecīgs, kā man vajadzētu but, jo man jādomā par to, ka Jūs varat vēl vairāk, bet ka to visu nomāc un varbūt nomāks arī uz priekšu – pupiņas, šis nolādētais augs, kuŗš kā kāda baiga burvja vara ik gadus lien ārā no zemes…

Es Jums pirms kādām dienām nosūtīju 5. Kvīte nav vajadzīga.

Jūsu J. K.

Laiks ir riebīgs un der tikai gulēšanai.

1956.23.11.

Pēc divi mēneši gaŗa riebīga laika ar vakardienu, kad notika Olimpiādes atklāšana, ir vasara, kaut gan ne visai silta, bet tomēr saulaina. Varbūt tāpēc ir arī labs garastāvoklis, jo mani arvien stipri iespaido meteoroloģiskais stāvoklis. Bet varbūt, ka garastāvoklis labs ir arī tāpēc, ka šorīt pavisam nejauši sāku rakstīt romānu. Domājis un plānojis par to, protams, esmu daudz un jau ilgi, arī nodarbojies ar materiālu izrakstīšanu, bet tas neko daudz nedod, jo domās arvienu ir liels juceklis un nav nevienas drošas vietas. Tādas rodas tikai tad, kad sāku rakstīt. Es vēl nezinu, kā viss tālāk veidosies. Tomēr ar pašu pirmo dienu domās ienāk vairāk personu, ar kuŗām jānodarbojas. Es tās vēl nepazīstu, bet jau iepriekš zinu, ka dažas no tām man kļūs tuvas un par to likteņiem būs ļoti daudz jādomā, līdz tās varēs saprast. Radīsies liela sabiedrība, kuŗā es varēšu dzīvot ilgu laiku – droši ne mazāk kā pārs gadu. Un šai laikā es vairs nebūšu viens, kā tas ir tagad. Tāpēc varbūt ir patīkams nomierinājums un tas ir par iemeslu labam garastāvoklim. Tas tā ir bijis strādājot ar agrākiem romāniem.

Man vēl nav romānam virsraksta. Ar tiem man vienmēr jāmocās un es ar pūlēm atrodu tādu, kas vajadzīgs. Rūsai es trīs reizas mainīju virsrakstu un tomēr beidzot paturētais man tagad nepatīk. Sākumam es tagad virsrakstu liku vienu vārdu – Adonja. Tas būtu romāna varoņa vārds. Bet tas visiem ir svešs un nekā nesaka. Tad man vēl ir tāds: Sikomore zied. Bet arī tas ir mazizteiksmīgs un varbūt arī mazliet sentimentāls (es pats jau arī tāds esmu!) – Protams, romāna saturs ir no Bībeles, galvenajos notikumos es turēšos pie dotā teksta. Adonija ir ķēniņa Dāvida dēls un viņa dzīve un traģiskā nāve ir tie, kas dod romānam skeletu. Es nekad neesmu ne lasījis, ne dzirdējis, ka kāds jau būtu par šo traģisko vīru rakstījis. Ir patīkami iet pirmajam pa mežu, kuŗā vēl nav cilvēku pēdu. Varbūt neizdosies nekā panākt – bet tas ir nesvarīgi. Māksla nepastāv mērķī, bet procesā. Kamēr manī ir kāds pārdzīvojums un es to jūtu, kā kaut ko notiekošu, viss ir kārtība – es par to varu runāt. Varbūt manas dzīves būs par maz, lai tiktu ar šo darbu galā. Bet tas arī nav nekas: Kurz ist das Leben, lange die Kunst!!… Es biju skaistā koncertā – laikam tas bij pagājušā nedēļā? – Tas notika Melburnas pilsētas namā, – sitijā. Spēlēja ‘ievērojamākais pasaules meistars ērģeļu spēlē, Vatikāna organists uz lielākajām ērģelēm Austrālijā’. Neskatoties uz šo dumjo reklāmu, man koncerts ļoti patika un jāsaka, ka tādu dzirdēju pirmo reizi manā mūžā. Varbūt savu daļu pie manas patikas bij vainīgs tas apstāklis, ka programmā bij tikai veca mūzika: J.S. Bachs, Paquini, Mocarts un Regers. Es jau, protams, nekā nezinu arī par to, bet man tā patīk un jo sevišķi Bachs. Ērģeles ir varenas un tā kā es skaņas pārdzīvoju tāpat kā domas, tad klausoties tais varu visu citu aizmirst. Pie tam ērģeļu mūzika man vistuvāka, jo es to iemīlēju vēl kā mazs zēns, kad tēvs ar māti mani ņēma līdz uz baznīcu, kad man varēja būt tikai kādi 4 gadi. Kad vēlāk lasīju Bībelstāstus, es tais izjutu to pašu, ko klausoties ērģelēs – kādu svešu pasauli. Tagad man gribas atgriezties pie toreiz domātās nezināmās pasaules, kur reālais cieši savīts ar pārreālo un tāpēc arī gribu rakstīt par to tagadējo romānu.

Arvien vilks atgriežas 
pie alas, kurā cēlies...

Šeit, protams, visi dzīvo Olimpiādes skurbumā. Es esmu no tā brīvs, un man nav saprotams, kāpēc cilvēki maksā 10 vai vairāk mārciņas, lai iekļūtu stadionā? Pagājušā svētdienā bijām aizbraukuši uz Viktorijas dabas rezervātu, kam ir attāla līdzība ar Rīgas kādreizējo zoolisko dārzu. Tas ir skaists brauciens ap 50 mailes gaŗš, jo jābrauc pa kalnainu un mežainu apgabalu. Rezervātā bij arī daudz Olimpiādes viesi visādu krāsu sejām un tā arī es tos dabūju redzēt. Netālu no mūsu mājas ir olimpiskais ciems un vakar no turienes uz stadionu 160 autobusos veda spēļu dalībniekus. Bet es par to biju piemirsis un tāpēc neredzēju arī šo tautību parādi.

Es ceru, ka būsit saņēmusi manis sūtītās 5 mārcinas. Kvīte par tām nav vajadzīga.

Laikam pārs dienu atpakaļ es Jums aizsūtīju kādu zīmīti ar A. Tamužas kundzes atzinumu par Jūsu Mūsu kaimiņu. Vēlāk viņa piezīmējusi, ka Jūsu otro stāstu – Ingi viņa tāpēc aizbīdījusi piektā vietā, lai tas pats autors nesaņemtu arī otro godalgu, bet lai tā tiktu kādam citam.

Kā Inesei gāja ar pārbaudījumiem? Šeit dažas universitātes meitenes pēc pārbaudījumiem izskatās pēc asakām.

Jūsu J. K.

28.11.1956.

Man nav ne mirkli laika, es nedrīkstu te apsēsties, bet man tas tomēr jādara – es nevarēšu izturēt pupās atkal visu dienu (nu jau kādu 17. pēc kārtas), ja es te tomēr vienu minūti neapsēdīšos un neparunāšos ar Jums pāris vārdu.

Paldies par abām vēstulēm. Atzīstos – man ir liels prieks. Tikai viņš it kā izkūst tanī tuksnesī, cik ļoti viņš man ir vajadzīgs. Tomēr – liels, liels prieks!

Ja es dabūju godalgu, un vēl I., kā Tamužas kundze domā, tad varbūt es aizsniegšu savu grāmatu un kā nekā tikšu no kaut kā ārā. Varbūt.

No sirds paldies Jums par to ka Jūs priecājaties man līdz! Man tas vajadzīgs. Man nav ar ko prieku dalīt un es to ļoti izjūtu. Es domāju par savu māmiņu, cik ļoti viņa priecātos. Taisni rakstīšana bija viņas sapnis par mani. Zīmēšanu viņa tik man līdz cieta. Bet viņas vairs nav, kas priecātos un domātu man līdz.

Varbūt es priecājos par to, ka šī godalga man pašķirs ceļu lasītājos, bet vēl man ir kāds klusāks prieks – par to, ka Jūs un Tamuža un varbūt citi, atzīstiet labāko manos darbos to, kas visvienkāršākais, visatklātākais, manis dzīvotais. Tā ir mana dzīve, es pati (ne tematā, bet saturā) – tā tad māksla nav tik grūt aizsniedzama, viņa ir pie manis, viņa tikai jāatklāj un to darīt ir labi. Negribu teikt ar to, ka esmu droša par to kas man jādara, bet norādījums man ir – negrābstīties pa kalnu galotnēm bet klausīties, atklāt caur sevi.

Inese atnesusi Jūsu vēstules, apsēdās man pretī un izstāstīja savu prieku, ka viņas eksāmenu atzīmes augstākas, kā viņa cerējusi. Tad es atvēru Jūsu vēstules un man bija jāpapauž arī šis tas no mana prieka. Viņa ir gudra meitene. Viņa lasa pastāvīgi. Angļu valodas skolotājs palien viņai pat savas personīgās grāmatas. Eksāmenus viņa pārvarēja labi un pārāk nenonīka. Arī Dzidra ir 3. savā klasē pēc mācībām. Liecībā rakstīts: „A really good girl, talented in many ways, does the best use of her time.” To viņa tiešām dara, viņa ne mirkli nestāv dīkā, viņa arvien kaut ko izgudro un rada kaut ko.

Nu man ir jāskrien uz pupām, bet nu ir vieglāk.

29.11.1956.

Laiks ir karsts un pupam nav gala. Karstā laikā ir grūt lasīt. Bet karstā laikā pupām ātrāk būs gals. Tā tad – lai ir vien karsts laiks, jo varbūt es uzvarēšu šīs pupas. Šoreiz ir nejaukāki kā jebkad. Varbūt esmu nespēcīgāka un pupu ir vairāk. Bet tas arī ir viens no tiem līdzekļiem, kā mani spiest domāt un domāt par to, kā tikt no šejienes prom. Gosfordā istaba ar klavierēm būtu, bet skolēnu vēl nav.

Avīzē vēl nav atsaukušies. Man būtu jādzīvo tur mazākais pāris dienas nedēļā, citādi es tos nedabūšu. Bet – kad tāda dzīvošana tur varētu sākties, nespēju iedomāties. Varbūt pēc svētkiem… Bet ja tur nekas nesanāk, tad es būšu nokavējusi iešanu uz Sidneju, un kā es to varētu izdarīt – to es arī nezinu. Varbūt tas ir lielais nogurums kas mani atkal triec bezcerībā, bet es nezinu kā glābties.

Paldies par naudu. Bet ja kvīte nav vajadzīga, tad es to esmu izplēsusi Jums pašam un droši vien tur no avīzes man nekas nepienākas. Bet es rakstīšu kaut ko, ko avīze gribēs iespiest un tad atpelnīšu.

Jūsu E. Dz.

P.S. Kaimiņu te nevarēs iespiest…
PP. S. Jūsu romānam gudrojiet vēl citu virsrakstu, kaut ko kas pasaka, ka tas ir no Bībeles.
T. p.