1956. 1. oktobrī

Lietus līst un līst. Vakar un aizvakar un šodien. Tikai kādu stundu šodien bij silts un saulains un pavasarīgs laiks. Es tad maldījos pa milzīgo Fowknera kapu lauku, kuŗš laikam ir vairāk kvadrātmaiļu liels, ar veciem skaistiem kokiem un daudziem kapeņu laukumiem, kur ir nožēlojami banāli un kā olas vienādi pieminekļi, sabāzti cieši cits citam blakus un ieauguši zālē. Ar lielu meklēšanu atradu kolumbāriju, kur novietota Sigurda urna. Arī kolumbārijs ir tikai neglīta zigzagota siena – īsts žogs, bez jebkāda cildenuma un glītuma un urnas tur novietotas kā kādas bankas seifos. Šodien ir Sigurda dzimšanas diena un, stāvēdams pie urnas, es atcerējos tās nesenās dienas, kad draugi un paziņas tik skaļi un jautri dzīroja viņa istabā. Un tagad – viņš ir jau visu (svītroti trīs vārdi) aizmirsts. Kāda gan ir jēga draudzībai, priekam un dzīves jēgai, ja tu pēc kādiem mēnešiem vairs esi aizmirsta putekļu saujiņa!… Es tur šodien biju pirmo reizi, bet ne tāpēc, ka būtu aizmirsis, kas tur meklējams, bet tāpēc, ka visu laiku gaidīju, kad varēšu tur iet kopā ar tiem cilvēkiem, kam viņš bija vistuvākais. Bet tiem viņš vairs nav nekas. Un tagad es sēžu savā būdā un klausos kā līst lietus. Lai līst.

Jā, Jums ir taisnība, man cilvēki ir sveši. Bet vai tas būtu citādi, ja viņi zinātu, ko es domāju vai jūtu?

Varbūt, ka tad, ja Jūs būtu te, Jūs vairak ko zinātu par mani arī tad, ja es nekā nesaku. Cilvēks dažreiz redz to, ko nevar vai nedrīkst teikt un tic tam vairāk nekā vārdiem. Vārdos teikts daudz kas kļūst viltots vai arī bez nodoma citādi pateikts. Bet Jūs te nebūsit, tāpēc daudz kas Jums arvienu būs nesaprotams un paliks tāds arveinu. Bet kas par to?

Man patika Jūsu doma – apmesties kādā mazā pilsētiņā un kļūt tur par mūzikas skolotāju. Jums patīk klusums un patīk daba un tas jau varbūt tur būs tik pat labi pieejams kā uz laukiem. Jūs vēl vienumēr esiet Aiviekstes krasta meitene un varbūt ka tad, kad atbrīvosities no tā, kas Jūs tagad nospiež, Jūs atdabūsit atpakaļ pat daļu no tā, kas jau šķiet ir zaudēts? Varbūt. Jums vēl ir daudz kā nezaudēta. Varbūt no tā kas izaugs? Ir drusku bail no tā, ka apmetusies lielpilsētā, Jūs to pazaudējat. Es domāju to svaigumu un siltumu, kāds ir Jūsu stāstos un katrā Jūsu vēstulē. Tur Jūs vēl esiet pavisam un gluži latviska. Tik daudzi ir jau aklimatējušies šeit un pazaudējuši, kas paņemts no mājām līdz. Daudzi ar varu un viltu cenšas to pazaudēt.

Man bij tāda nojauta, ka Jūs gaidāt, lai aicinu rakstīt sacensībai, bet es no tā atturējos. Es baidījos, ka varētu Jūs novērst no spēlēšanas, jo acīm redzot spēlēšanā Jums ir brīvākas rokas nekā rakstīšanā. Es esmu arvienu ļoti nedrošs savos skubinājumos un aicinājumos. Es bieži vien pats sevi esmu uzaicinājis darīt neiespējamas lietas, kas nevienam nav vajadzīgas un baidos, ka neaizmaldinu arī citus tur, kur tie paši nemaz nav gribējuši.

Es gribētu dzirdēt, kā Jūs spēlējat, bet es to nedzirdēšu, tāpat kā man daudz kas paliks nezināms un neredzēts, ko es vēlētos no Jums zināt vai redzēt. Jūs reizi rakstījāt, ka neesat vēl nevienam teikusi par sevi to, ko man. Un tomēr tas ir vēl tik gaužām maz pret to, ko es vēlētos. Es vienumēr esmu gribējis un vēlējies to, kas man licies neiespējams un nesasniedzams. Kāda jēga gan ir gribēt to, ko var sasniegt, ja ir tik bezgala daudz lietu, par kuŗām tu drīksti domāt, kā tas būtu sasniedzams? Es vienumēr to esmu darījis katrā darbā, meklēdams visgrūtāko un vistālāko. Bet par to ir tik grūti runāt, ka tas ko pasaka izklausās pēc literatūras.

Tā ir otrā vēstule, kuŗu Jums šodien rakstu. Pirmā, kuŗu uzrakstīju pārbraucis no kapiem, man likās nederīga, jo biju tad noguris un ar ļoti smagu sirdi. Šo rakstu vakarā, bet nepatīk arī tā un varbūt, ka ir to rītu negribēšu sūtīt. Jūs jau redzat, ka es mocos gribēdams Jums kaut ko pateikt no tā, ko pašlaik domāju. Ne mazāk grūti man gāja ar vēstuli, kuŗu vakar rakstīju Anšlavam Eglītim, sakarā ar viņa 50. dzimšanas dienu un kuŗai jākļūst iespiestai avīzē. Neesmu vēl drošs, vai to došu vai nē avīzei un ir iespējams, ka nedošu. Arī to esmu rakstījis vairākas reizas. Bet kad vajadzēs pārrakstīt ar mašīnu, tad nezin vai to varēšu un viņam būs jāiztiek bez mana sveiciena, kā varbūt ir tas labākais – es nespēju vēstules rakstīt, ja tās nav domātas ievietošanai kādā stāstā.

Sacensībai ir ienākuši divi stāsti un divi gaŗāki dzejojumi.

Jūsu J. K.

Sestdiena, 6. 10. 1956.

Saņēmu Jūsu vēstuli. Tā gāja pie sirds. Paldies. Jūs stāstiet, ka bijāt kapsētā un domājāt, ka aizgājušie ātri tiek aizmirsti. Tā varbūt ir. Tomēr gadās arī ka neaizmirst. Pa daļai neaizmirst. Varbūt atceras kāds cits, pavisam ne tas, par kuŗu varētu domāt, ka tam būtu jāatceras. Dzīvie visu drīz aizmirst, kas nav viņu tuvumā, kas nepinās vairs iekšā viņu dzīvošanā. Un tomēr daža atmiņa, dažs kas – dzīvo ilgi. Tik ilgi cik dzīvo pats atminētājs. Bet visumā tur, kur mēs grozāmies draugu pulkā un šķietam vai neaizvietojama sastāvdaļa, tur mūs aizmirst ātri. Nāk cits mūsu vietā.

Jūsu doma, ka es lielpilsētā pazudīšu, slepeni baida arī mani. Ja man būs tikai vidēji atalgots darbiņš, es būšu savažota. Es jau zinu, kā tas bija, kad strādāju slimnīcā, bet tad man bij gatavas pusdienas. Maizes darbs mani paņems visu nedēļu, sestdienās vajadzēs apkopt māju, svētdienā gribēsies iet uz kādu ‘kultūras sarīkojumu’ vai pie kāda cilvēka un laiks būs aizritējis, bez radoša darba, tam nebūs laika. Ļaunākais – man nebūs laika par to domāt. Tagad ar visādām nelaimēm kaudamies, es tomēr visu laiku kaut ko ‘radošu domāju’. Es plosos visādos nemieros, cīņās un sacelšanās domās, pa vidu nododos liriskām izjūtām mūzikā un dabā. Tur būs citādi. Mani trieks notikumi un sīki piedzīvojumi, liksies ka iet varbūt pat labi, bet patiesi tas nebūs nekas vairāk kā burzmā zaudēts laiks.

Tad vēl – manī rodas tāds lietišķs protests: esmu te ielikusi visu Austrālijā pavadīto gadu enerģiju un man tas viss jāpamet par neko. Varbūt man šos 2 gadus līdz Inese varēs studēt, vajadzētu kulties tepat un pamazām varbūt pāriet uz mūzikas stundām, sākot ar 1-2 dienām nedēļā – Gosfordā. Tā ir pilsētiņa, kur klavieru skolotāja ko varētu sākt, kā tas klavieru skaņotājs teica. Bet tur arī kāda skolotāja jau taisoties nākt no Sidnejas. Man vajadzētu mesties pirmajai. Bet es gatavojos, gatavojos, – kā tas arvien. Es gribu patiesi spīdoši sagatavoties, ļoti labi spēlēt. Īsti ņemot, tas klavieru skolotājai nemaz nav vajadzīgs. Būs jāpiespiež sevi jau nākošā nedēļā tur aizbraukt. Klavieru skaņotājs man ieteica uzmeklēt viņa kundzi, kas strādājot kādā dāmu kleitu veikalā. Veikala īpašniece tikko nopirkusi lepnas jaunas klavieres, pati mazliet spēlējot ‘very beautifully…’ Tā tad tas jādara. Bet es spodrinu un spodrinu un kavēju laiku. Tur der tā mana Aiviekstes malas daba. Kādreiz kāds skolotājs Ilūkstē man teica „cits Jūsu vietā, ar to ko Jūs visu variet, būtu nosēdies nezin kādā goda vietā, bet Jūs stāviet pie malas un nekas neiznāk”. Tā tas ir. Es gribu vēl arvien ko labāki varēt un visas ‘goda vietas’ aiziet gaŗām. Gosfordā man jānoīrē istaba ar klavierēm 2 dienām nedēļā. Jāatrod skolēni… Es nopūšos to rakstot – cik viegli to visu būtu izmeklēt, noskaidrot, ja man būtu kustības brīvība, ja man nebūtu tik sīvi jācīna ik katra ārā iziet atļauja.

Te man tagad ieradās vēl 2 skolnieces, divas māsas. Īsti mazi mīkstpēdiņi, ko viņi iemācīsies, nespēju iedomāties, viņas ir kā lelles, kā caurspīdīgas mailītes… Bet jāmāca man ir un jāmēģina, ko varu. Man šķiet, ka apdāvinātiem bērniem es varu būt laba skolotāja, aizraut varu tos un darbu arī kritizēt, un piespiest tos darīt nopietni, bet ar slinkiem un stulbiķiem man nav nekādu dāvanu. Man nav nekādas metodes, kā skolotājai. Bet, nu grāmatās jau viss pateikts kas darāms, un sliņķiem pietiks ar to.

Man pašai bijuši labi klavieŗu skolotāji. Madonā mani spīdzināja prof. Dauguls, kas vēlāk bija Rīgas konservatorijā vienas klavieŗu klases vadītājs. Man no viņa bija tik briesmīgi bailes, ka es bieži tupēju ārā, tumsā uz viņa mājas kāpnītēm un nespēju ieiet iekšā. Viņš burtnīciņā pierakstīja kas uzdots. Ja gabals nāca tur ierakstīts trešo reizi, tad grāva zibeņi un pērkoņi. Burtnīciņas tad nu zināmos laikos ‘pazuda’. Bet ne jau ar to varēja izlāpīties.

„Jūs esiet apdāvināta, bet slinka,” viņš reiz bļāva. Bet tas man palika prātā un mani iepriecināja, jo es zināju, ka slinka izskatos tādēļ, ka lielās meitenes mani nodzina no klavierēm, kad gribēju vingrināties. Sūdzēties par to nedrīkstēju. Bija tur kāda ugunīga gaišmate, gan tanī pat klasē kur es, bet pavisam cita stila dāma kā es, ar gredzentiņu uz pirksta (kad nebija Dauguļa stundā) un smalkām zeķēm slaidās kājās. Es biju tāds kamols, ar divi mazām biželēm, brūna samta kleitiņā (labākās dienās) un brūnās zeķītes un – zābaciņos. Šai lielākai meičai (dāmai) – Jostiņ Austru to sauca – Dauguls lika spēlēt ar mani četrrocīgi un gatavoties uz skolas sarīkojumu. Viņa par to uz mani tā dusmojās un mocīja un mānija nost no vingrināšanās, ka vienā stundā pie Dauguļa es sāku raudāt un viņš mūsu kopā spēlēšanu atlaida. Mēs spēlējam katra atsevišķi. Man bija Beethovena Fūr Elize. Vēlāk es brīnījos, kā es to varēju nospēlēt, nekā no manis vēl nebija, jo es atceros, kā Dauguls uz skatuves man lika nošu grāmatas uz sēdekļa, lai tas būtu man pietiekami augsts. Viņš bija tik labs un laipns tur, ka es viņu nevarēju ne pazīt, un tas man likās brīnišķīgi. Es pareizi neatceros vai Austra arī spēlēja, jo man nāk prātā, ka tanī stundā kad es raudāju, Dauguls uz viņu kliedza un bļāva, ka viņa nedrīkstēs spēlēt solo, ja nespēlēs godīgi ar mani kopā… Tas gan ir sen, sen. Maigā krēslā viss. Pēc Dauguļa aiziešanas uz Rīgu, mums Madonā bija kāda kliba pusvāciete skolotāja. Mēs viņu necietām tādēļ, ka viņa nedzirdēja, vai negribēja klausīties mūsu kļūdās, mēs varējām klimperēt labi vai slikti – viss viens. Pēc tās nebija neviena skolotāja. Mēs sākām spēlēt kopā (četrrocīgi, gatavoties uz skolas sarīkojumu) ar kādu vecākas klases zēnu. Es biju jau 2. ģimnāzijas klasē. Mēs samīlējamies. Tas bija atkal traki. Mēs spēlējām savas četrrocīgās spāņu dejas līdz 11 vakarā skolas zālē. Direktors (J. Dobuls, sauktais Kozis) nāca augšā no sava dzīvokļa, noklausījās līdz beigām mūsu Beethovena simfoniju (tās mēs arī rāvām) un aizrādīja – ka jāiet gulēt. Ilgu laiku man nebija skolotāja. Bet es arvienu spēlēju.

Akadēmijā gāja kāds kaimiņu pagasta jauneklis, zibenīgs zellis, kas spēlēja vijoli. Ar to kopā spēlējām Sāvienas muižas klētī (tā bija toreiz viņu izrīkojumu zāle) čigānu dejas, tā, ka stīgas trūka. Pelnījām 15, 20 vai 30 latus, kā nu kuŗo reizi. Tur bija interesants vecs skolotājs, Vīksniņš, sīks un maigs, ne liels mūziķis, bet bezgala liels mūzikas un savas vijoles spēles mīļotājs. Tas Ernestam, vijolniekam, tas ir – pirmam vijolniekam, bija fons uz kā izcelties. Viņi spēlēja duetus, tad Ernests viens zibenīgās dejas un melodiski krāšņās lietas un Vīksniņš viens – nebeidzami gaŗas un apnīkstošas sonatīnes… Ak, par to visu laikam varētu rakstīt stāstus…

Šis Ernests mani kādu dienu no akadēmijas aizvilināju uz tautas konservātoriju. Es sāku tur spēlēt pie Leo Demanta. Tur man gāja spīdoši. Vēlāk man nebija jāmaksā skolas nauda. Drīz es panācu viņa labāko skolnieci un konservatorijas vakarā mēs ar viņu spēlējām četrrocīgi uz 2 klavierēm kādu koncertu.

Demantā es atkal iemīlējos (smejaties vien). Mēs visas bijām viņā iemīlējušās. Par to man ir iesākts stāsts, bet nezin kad nobeigšu. Šīs mīlestības dēļ es gāju mūzikā lieliski uz priekšu. Viņš man teica brīnišķīgas uzslavas vārdus. Bet šīs pašas muļķības dēļ, šīs samīlēšanās dēļ, es zaudēju spēju brīvi spēlēt no galvas. Tas notika tā: es spēlēju viņam priekšā (no galvas) Šūberta 4. Impromtu. Rāvu vaļā to lieliski. Viņš stāvēja aiz flīģeļa man pretī. Es nejauši pacēlu acis uz viņu un – stop! Apstājos un nezināju ne a ne b, no tā kas man jāspēlē. Griez kaut vai ar nazi, kā tauta saka. „Jums jāzina no galvas tā, ka Jūs pat nakts vidū varētu nospēlēt,” viņš teica. Līdz šim es tā biju varējusi. Tagad – no šī brīža es vairs nepaļāvos uz kādu melodijas atmiņu un pirkstu mechānisko atmiņu. Es mācījos noti pēc nots. Un katru brīdi varēju izkrist no spēlēta gabala. Tas bija briesmīgi. Taisnību sakot tā bija katastrofa, un tā tas palika visu laiku. (Es nekad vairs īsti neuzdrošinos spēlēt no galvas.) Bet manas pianistes karjeras beigas bija vēl citādas.

Demants aizbrauca Vakareiropas ceļojumā un ieteica man iet pie Gomanes, vai Dauguļa, privāti pastrādāt un likt eksāmenu uz valsts konservatorijas vecāko kursu. Es to darīju. Es gāju pie Gomanes. Viņa nepieņēma. Viņa nevarot nevienu skolēnu vairs pieņemt, par daudz jau esot. Viņa vēra durvis ciet, bet es turējos pretī un kaut kā iespraucos iekšā. Nezinu, kur toreiz man bija dūša! Viņa bija pārsteigta, bet laipni atkārtoja to pašu, ka ļoti žēl, viņa nevar. Istabā bija divi klavieres, flīģelis bija atvērts. Es virzījos uz tā pusi un lūdzu – vai es drīkstu paspēlēt. Viņa atļāva un es spēlēju to pašu Šūbertu, ko pie Demanta. Viņa laikam saprata, ko mana spēlēšana lūdza. Kad es beidzu, viņa teica – labi, nāciet uz stundām. Tās bija velnišķi dārgas stundas un onkuls man tās maksāja. Es gatavojos uz Valsts konservatorijas eksāmenu, vecākā kursā iekļūšanai. Tad man sāka sāpēt kreisā roka. Atceros, ka Gomane sašutusi iesaucās: „visi kas varētu spēlēt, pārspēlē rokas”… Es nedrīkstēju vingrināties ilgi pēc kārtas. Biju uzmanīga, bet nekas nelīdzēja (arī masāža nē), roka pagura un sāpēja. Vasara nāca vidū, es varēju pamazām gatavoties eksāmenam, bet es izmisusi un raudāju un kad nevarēju spēlēt vingrinājumus pēc traka, – nespēlēju neko un uz eksāmenu neierados, viņas vēstulei neatbildēju.

Nobeidzu Akadēmiju.

Tagad, pēc gadu gadiem, es atklāju, ka nekādi vingrinājumi nebija pie rokas vainīgi, bet mūsu izvēlētais Šūmaņa gabals (Arabeskas), kas manai kreisai rokai bija par grūtu. Tas ir – Gomane, steigdama mani uz eksāmenu nebij pamanījusi, ka man roku locītavas vēl nav pietiekoši izstrādātas šī gabala veikšanai. Kustība viņā nav grūta, bet nogurdina nepieradušu, vēl neizstrādātu (varbūt tik tikai nepareizi turētu) roku. Ja viņa būtu ņēmusi pirmo gabalu, ko viņa gribēja man dot (bet vēlāk pārmainīja, tas bija kaut kas no Franka), iespējams, ka visa mana mazā dzīve būtu ilgusi pavisam citos krastos. Būtu nobeigusi konservatoriju. Nezinu, vai es būtu laba pianiste, lai gan Demants tā vairāk kārt tika izsaucies, bet es būtu noteikti bijusi laba pavadītāja. Šinī nozarē es ik reizi saņēmu pārsteidzošas atzinības un man pašai šķita, ka esmu laba ansambļa spēlei, man ir drošs ritms, piekļaušanās otra spēlēšanai mani iejūsmo un aizrauj.

Pēc visa šī gaŗā stāsta, ko pēkšņi šai vakarā izgāzu, jo ir uznācis rakstīšanas prieks, Jūs domāsiet, ka es nezin kā spēlēju. Tas tā nav. Es spēlēju puslīdz labi. Technikas arvien vēl ir par maz lai vairāk līksmotu. Manai spēlei nav nervoza trausluma, ko es dažreiz apbrīnoju citu spēlēšanā. Varbūt ir tīkams plūdums, kuŗā ielaužas dažas brāzmas. Bet technikas trūkst un traucē arī pazaudētā spēja brīvi spēlēt no galvas. Ja es drīkstētu, es izmēģinātu, kādu pusgadu vingrinātos 4-6 (un 8!) stundas dienā, kā mūziķi to dara. Man pietiktu ar četrām. Varbūt vēl būtu iespējams techniku iegūt. Tagad es spēlēju neregulāri, 1-2 stundas dienā un lēni virzos uz priekšu. Tam nav nekādas reālas vērtības. Pianiste vairs nevaru būt un nezinu, kā es spētu izlietot savus sasniegumus, ja spēlētu arvien tomēr labāk. Tagad nav vērts arī par to galvu lauzīt. Dažs nospēlē kārtīs savu laiku, cits ceļo, makšķerē un tā tālāk, ir visādi hobiji. Es spēlēju klavieres.

Nepareizi ir tikai tas, ka manas brīvības ir par maz, lai spēlēšana neietu uz rakstīšanas konta un zīmēšanas, ko es arī varētu darīt. Bet tik labi jau nevar vēlēties. Varu būt priecīga, ka esmu kaut kā izlauzusies savas it kā tiesības, spēlēt tik daudz, cik to tagad daru. Kas notiks tālāk – kas to lai zina? Ja būtu līdzekļi, būtu daudz vienkāršāk viss. Bet arī nauda nevar atrisināt visus sarežģījumus.

Esmu rakstījusi Jums šo vēstuli divi vakari. Bija uznācis stāstīšanas prieks. Vajadzēja gan to izmantot citādi – rakstot ko citu. Bet varbūt vēlāk. Šovakar nespēju vairāk neko. Nāk miegs. Cēlos pirms saules lēkta un visu dienu kaut ko sīku daru. Pastāstiet par savu ‘būdu’, kā Jūs to sauciet.

Jūsu E. Dz.

1956. 13. oktobrī.

Paldies par gaŗo un jauko vēstuli – tāda jau sen nebij bijusi. To lasot es Jūs apskaudu. Tik daudz spara, tik daudz uzņēmības! Ja tagad Jums būtu tikai daļa no tām! Būtu! Ja nebūtu tā, kā tas ir… Cilvēks arvienu kaut ko iegūst un tāpat arī zaudē. Bet vai drīkst jautāt, kas ir tas, kas viņam bijis vajadzīgs? Varbūt guvums vēlāk var nest to pašu zaudējumu? Kad lasu Jūsu vēstuli un vispār pēdējā gada vēstules, man rodas aizdomas, ka Jūsu īstais uzdevums šķiet būtu bijusi mūzikas lieta. Tikai nejaušs nelaimes gadījums licis Jums no tās atteikties un novirzīties uz grafiku. Varbūt tāpēc visu laiku nemiers un ilgas pēc citādas dzīves. Es domāju ka mūzika pieder pie augstākām un viscilvēcīgākajām mākslām un ja no tās atsakās, tad nekas cits vairs nespēj apmierināt. Mūzika man šķiet arī vistraģiskākā. Mūzika ir jau pati traģēdija. Varbūt Jūs par to nedomājāt, varbūt pat nezinājāt, ka tas tā ir. Bet tagad par to ir jāmaksā. Māksla, ikkatram māksla ir visdziļākais egoisms un ja pie tā turamies, tad neizbēgami ir kādam jācieš, vai nu pašam vai citiem. Tagad Jūs varbūt to jau saprotiet. Kādreiz Jūs šim egoismam esat gribējusi izvairīties – nu, kāpēc gan nē? Tas varēja notikt un notiek tīri cilvēcisku iemeslu dēļ. Bet ja tas tā ir, tad arī jābūt tikai cilvēkam un jāziedo sevi kā cilvēku. Mākslinieks nevar sevi ziedot kā cilvēku. Nu, protams, tā ir filozofija un nav nevienam vajadzīga.

Jūs rakstāt tā, ka varbūt būtu labāk, ja Jūs gaidītu tos divus gadus, kamēr Inese iestājas augstskolā, tad Jums būtu viss vieglāk kārtojams. Protams tā runā māte un pret to nav ko iebilst. Bet divi gadi ir ilgs laiks. Tad Jūs pie daudz kā pieradīsit, kas tagad izliekas neizturams. Cilvēks beidzot pie visa pierod. Un Jums ir dažs kas, kas tagadējā dzīvē ir patīkams. Ar laiku šādu lietu kļūs vēl vairāk un līdz ar to arī būs grūtāk tās pamest. Un tas radīs nemieru un skumjas. Kādreiz Jūs esiet par kaut ko izšķīrusies nedomādama, tas ir viegli. Tagad Jūs gribat izšķirties domādama, bet tas ir ļoti grūti. Nekāds padoms te neder, jo nav nekādu pieturas punktu, uz kuŗiem balstīties. Padomu var dot tikai veikala lietās.

Pagājušā vēstulē Jūs rakstījāt, ka es uzskatu cilvēkus par svešiem. Laikam jau tā tas ir. Es nekad nevienam neesmu prasījis padomu, neesmu arī nekad nevienam teicis, ko darīšu rīt vai parīt. Arvienu esmu izšķīries nedomādams, pēc tam cietis un licis ciest arī citiem un tomēr arvien atkal darījis to pašu. Tāpat tas ir arī vēl tagad. Droši vien, ja kādam mana dzīve būtu pārredzama, viņš tur redzētu tikai nebeidzamu aušību un dumjību rindu. Un arī man pašam liekas, ka es nekā neesmu panācis no tā, ko gribējis. Manis dēļ ir cietuši daudz cilvēki, iedomādamies mani tādu, kāds es neesmu. Arī sievietes. Kādreiz es domāju, ka tas tā arī pienākas. Tagad turpretī liekas, ka viņas manis dēļ ziedojušas daudz vairāk, nekā es būtu pelnījis. Tikai tagad es sāku prasīt – kāpēc tas viņām bij jādara? Bet kas tad to lai vairs atbild?

Jūs gribat, lai pastāstu kaut ko par savu būdu? O! Tā ir ievērojama celtne! Viņas plašums ir stipri mazāks par Zālmaņa templi Jeruzālemē, jo tā ir 5 soļi plata un 7 gaŗa. Mēbeles aizņem 4/5 telpas, tā kā es nevaru staigāt, bet tikai aizlīst no loga līdz galdam, no galda līdz gultai vai līdz durvīm. Kā mēbeles tā arī sienas es izkrāsoju maigā zaļgani pelēkā krāsā, jo logs ir samērā liels un saule pa to kā traka spīd iekšā gandrīz visu dienu, tāpēc gaišas krāsas kļūst neizturami spožas. Sienas ir pilnīgi kailas, tāpat kā tas ir cietumu kamerās. Gultu es turu apklātu ar gaišzaļganu segu, tāpēc tā kopā ar balto spilvenu, kā man liekas, līdzīga tām gultām, kādās gulēja priekškaŗa iesvētījamās meitenes. Tā kā būdai priekšnama nav, tad tiklīdz atver durvis, nokļūst bekjardā. Tur iepretī manai būdai atrodas Juša būda, kuŗa ir vēl krietni mazāka par manējo, tā kā arī Jusis nevar pa to staigāt. Tāpēc mēs ejam staigāt pa Heidelbergu. Ja skatās pa būdas logu, tad labā laikā var redzēt upītes otru krastu, kur tagad zied miltenāju krūmi. Vīkendā pa stāvo krastu nogāzi jādī zēni un meitenes, kas spēlē kovbojus. Lietainā laikā var redzēt ūdens kritumu, gan stipri mazāku par Niagaras. Aiz upītes pa kreisi laikam grib taisīt ko sevišķu, jo tur jau kādu gadu gāž visādus atkritumus. Runā ka tur būšot vai nu parks vai sporta laukums. Pa labi ar lielu steigu upītei tuvojas Prestonas un Norskotas pilsētas. Vidū ir prērija, kur dažreiz staigā aitas, govis un zirgi, bet dažreiz notiek nezin kādas motociklu sacīkstes. Tieši zem būdas loga mana vedekla sastādījusi visādas puķes, bet pie durvīm ir balta roze, kas gandrīz bez apstājas zied cauru gadu. Es pats pirms četriem gadiem iedūru pie būdas sienas zemē vīna (meža) zaru. Tas tagad izaudzis par biezu lapu segu, kas apklāj visu būdas priekšpusi. Tagad viņš patlaban sāk plaukt un es taisos par to rakstīt kādu sonetu vai trioletu, jo kaut kā man taču viņam jārevanšējas par tik traku augšanu. Viņš vēl bez tam izlīdis pa būdas apakšu otrā pusē un grib arī tur apklāt visu sienu. Viņam bij tieksme noklāt arī būdas dienvidus galu, bet mana vedekla viņam to neatļāva, jo viņai laikam tur citi nolūki. Būdas ieejas puses paspārnē dzīvo divas zvirbuļu famīlijas un parasti izlieto ieeju būdā par klozetu. Otrā paspārnē dzīvo viens strazdu un viens lakstīgalu pāris. Lakstīgalas kundze laikam pašlaik gatavojas ģimenes pavairošanai, tāpēc nav redzama, bet kungs dzied kā negudrs.

Es Jums aprakstīju savu būdu pēc tā parauga, kā to darījis pravietis Jesaja, aprakstīdams Jeruzālemes templi, jo nekāda labāka parauga nevarēju atrast.

Ievērojamākā lieta, jeb labāk sakot objekts, esmu es pats kā būdas iemītnieks. Bij arī prūši un blusas bet tos es noindēju. Mušas, ja kāda iemaldas, es vienkārši nositu ar vecu dvieli, jo ilgāku laiku nekādu sabiedrību nevaru panest. Gaiss būdā ir galīgi pārpildīts ar manam domām un kaut ko, ko es senāk turēju par sapņiem, bet kas laikam gan ir kaut kas cits, jo sapņiem taču vajadzīgs kāds objekts, vislabāk dzīvs. Bet man jau tāda nav, vai labāk sakot, neviens negrib par tādu būt. Es reizām baidos, ka tik būda, ja es vēl tā ilgi domāšu, nesasprāgs gabalos, jo domas jau izvēdināt nevar un varbūt, ka tās ar laiku sarūgst un izsper būdas griestus. Nu, vienalga!

Par ko es domāju? To grūti pateikt, jo manās domās trūkst jebkādas sistēmas. Bet tā jau arī nav vajadzīga, jo es turu savas domas un domāšanu par hobiju tāpat kā citi makšķerēšanu. Senāk es tās uzskatīju tā kā par sportu un man patika ar tām svaidīties kā ar volejbola bumbu. Bet citi domā citādi un uzskata savas domas par kaut ko tik augstu un cēlu, ka ar tām nekāda rotaļa nav uzsākama, bet tās jāaizstāv ar nažiem rokā. Man tas nepatīk, tāpēc es tagad domāju viens pats. Šo to uzrakstu, bet nekādas lielas lustes uz to gan nav. Lai varētu labi rakstīt tad vajag kaut ko mīlēt vai arī nīst. Bet ko tad lai mīlē un ko lai nīst?

Šī mēneša beigās te būšot Meilertes un Stīpnieces izstāde. Es ceru, ka man nebūs jāraksta avīzē recenzija, bet tīri drošs jau par to neesmu. Nākamās nedēļas vidū būs Žebranskas koncerts. Man vispār solistu dziedāšana nepatīk, un es tur tikpat kā nemaz neeju. Bet tagad jāiet, jo Žebranska kundze esot tik slavena, ka visi pazīstamie būs dusmīgi, ja neiešu.

Visskaistākā vieta ir Jūsu vēstules beigās, jo tur Jūs sakāt: Ak, viss var vēl notikt! Tā ne vien runāja, bet arī ticēja kādreiz meitenes. Tagadējās jau nē. Jūs piederiet pie toreizējām meitenēm, kam patika daudz kas, par ko tagadējās rausta degunus. Labi! Lai notiek tā, ka Jūs nebojāsiet pirkstus ar pupiņām, bet spēlēsit, spēlēsit un spēlēsit un viss būs tik gaišs un kluss kā tas kādreiz bij un neviens Jums nevarēs teikt: nu ir diezgan! Laikam ir tā, ka mūzika man patīk visu vairāk pasaulē, lai gan es no viņas nekā nesaprotu. Bet varbūt, ka ar mūziku ir tāpat kā ar mīlestību – tur ar laikam var nekā nesaprast un tomēr justies laimīgs? Es tagad atkal stundām ilgi klausos radio, jo vedekla ir slimnīcā un es caurām dienām esmu viens pats mājās un varu darīt ko gribu. Kad viņa mājā, es baidos viņu traucēt. Visvairāk man patīk ērģeles. Šeit ir Melburnas pilsētas namā sarīkojumu zāle ar labām ērģelēm un tur reizām notiek arī ērģeļu koncerti. Bet tā kā es avīzes nelasu, tad nezinu, kad koncerts izziņots. Esmu lūdzis lai avīžu lasītāji man par to pasaka, bet kam tad atliek laika skatīties to, kas pašam neinteresē? Es domāju, ka man patiktu arī klavieres, bet tikai tad, ja nav jāklausās moderno autoru darbi.

Labi! Es ticēšu, ka Jūs tomēr spēlēsit kādā no tām mazajām pilsētām un ka uz to nebūs jāgaida pārāk ilgi. Ak, viss vēl var notikt!

Jūsu J. K.

Es rakstīju vakarvakarā, tas ir sestdienā, šorīt saliku tikai gaŗumus. Vakaros rakstītais nav parasti nekas labs, bet man liekas, ka arī šodien pa dienu neuzrakstīšu neko labāku. Nav nekāds jēgas no garastāvokļa.

19.10.1956.

Man negribas no šīs dienas vēl šķirties. Tā nesa līdz visu smagumu, ko nes citas dienas. Bet viņā bija kāda gaisma. Svētdienas seja, kas uzsmaidīja, neskaidri, kā caur aizputējušu stiklu. Un es bezgala ilgojos bērzu smaržas. Es tik ļoti tās ilgojos, ka cēlu roku pie pieres atvairīt šīs alkstošās ilgas. Jeb – varbūt atbīdīt kaut ko un patiesi atrast bērzu smaržu.

Dārzā, citu krūmu vidū, ir atradies kāds mazs ceriņ krūms. Viņam ir uzziedējis viens zieds. Tādēļ es viņu atradu. Bet es viņu atradu jau vakar. Tomēr šodien viņš bija svarīgs ar savu ziedēšanu dārzā.

Šodiena bija tukša, kā visas citas. Bet es redzēju šai zemē pavasari nākam. To brīdi, kad bērzs smaržo. (Citā zemē. Citā laikā.)

Es karājos gaisā pāri ielejai. Es esmu solījusies sev – dzīvot. Būt ļoti priecīgai šo mēnesi. Priecāties par katru stundu. Varbūt tādēļ mīlēju šo dienu.

Cilvēki ir piesieti. Jānim Plasem bija kāda glezna – Ritms. Tanī cilvēku tēli, kas saistīti, kā ieauguši saistīti kājām pie zemes, locās ar ķermeņiem un rokam kādā ritmā. Mūžīgā cīņā, veltā cīņā izrauties, varbūt izmisumā, ka nespēj to izdarīt, varbūt arī kādā laimē – iespējā kustināt rokas!

Esmu piekalta pie šīs vietas. Bet arī citi ir piekalti. Visi mēs lokamies izmisīgi ritmā, kuŗā kādreiz ir mānīga laime.

Es spēlēju mazliet vakarā. Tā, kā ir labi spēlēt, apmēram tā, kā to vajaga. Dienā, pēcpusdienā, es arī kādu mirkli spēlēju, bet es mazliet dauzīju klavieres, es nevarēju valdīt kādas brāzmas un spēlēju asāk kā vajaga, kā gribēju. Spēlēju kādu Shopēna etīdi, slikti ar kļūdām un tomēr pareizāk varbūt kā citā brīdī.

Man negribās no šīs dienas šķirties.

E. Dz.

22.10.1956.

Ir iespējams, ka rītu saņemšu no Jums vēstuli. Ilgi neesmu saņēmusi. Bet nevaru to gaidīt un sūtīt savu vēstuli pēc tam, jo jānosūta šī vēstule laikā pie Jums. Man ir ne visai labs prāts – izrādās, ka es stāstu konkursā gribu piedalīties un nespēju, – tomēr vairs nespēju pabeigt iesākto stāstu, ko mierīgi visu laiku tam biju atstājusi. Šovakar cīnījos ar Inges pārrakstīšanu un esmu jau pa pusei aizmigusi.

Tagad es ļoti vēlētos, kaut būtu vēl mēnesis laika. Izrādās, ka es ne ik reiz varu pēkšņi mesties ‘iedvesma’ un uzrakstīt, ko gribu.

Te ir skaists pavasaris. Nezinu kādēļ es to mīlu vairāk, kā citus gadus te. Bet ieslēgta es arī jūtos vairāk. Nekas mani neatbrīvo. Un tomēr ir skaisti.

Saņēmu no māsas atkal vēstuli. Viņa nopietni cer nākošā ziemā tikt uz Latviju. Viņas viena meitene Latvijā nupat apprecējusies. Ļaudonas baznīca esot nodedzināta. Tā bija skaista baznīca. Savādi, ka tur tomēr rit dzīve. Ļaudis aug un zied un ņem arī to, ko sauc par laimi. Un – savādi, arī te tas notiek… Dzīvības spēks ir stiprāks par visu. Lai kā arī pasaules seja tiek sakropļota, dzīvība atrod ceļu un aug visam pāri.

23.10.1956.

Ir agrs rīts un galva skaidrāka. Redzēšu, ko šodien teiks Jūsu vēstule. Varbūt tur būs kāds padoms, kāda iedvesma. Bet tagad nosūtu Ingi un pielieku Jums klāt vienu no viņas (Dzidras) zīmētām galviņām – kas ir viena no viņas rotaļām. Dzidra nosūtīja savu zīmējumu (tušā) Sidnejas avīzes bērnu nodaļai, dabūja 10 šiliņi ‘praizi’ un zīmējums ir avīzē. Ļoti laimīga. Inesei drīz sāksies eksāmeni, bet pirms tam vēl (rītu) ir deju vakars, jākārto rotas… Man pašai ik dienas jāsameklē un smalki jāsagriež 2 kannas zaļbarības. Mums ir 500 cālīši. Zāļu meklēšana skaista, griešana bojā pirkstus. Bet pamazām tos atkal atliecu. Tikai kad sāksies pupu lasīšana, tad nebūs gaisa.

Nezinu ko likt Motto. Uz galda ir Dzidras kārtis likšu ‘kāravs’ un – labi. Gaidu Jūsu vēstuli. Ilgi nav tās bijis un nemaz nezinu kā Jums tagad iet? Rakstiet par sevi.

Jūsu E. Dz.

25.10.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nosūtīju Jums lielu vēstuli ar Ingu iekšā konkursam, izmācīju Jūs, kā to ar adāmo adatu atvērt, ja Jums tā neatvērta būtu jāliek komisijas priekšā, bet izdarīju lielas muļķības: 1) aizmirsu, ka Jūs esiet visas šīs lietas priekšsēdis un tā tad vēstules droši varat atvērt, 2) un ja tas tā nebūtu bijis, aizmirsu ‘slepenību’ un uzrakstīju uz konverta otrā pusē savu adresi. Lūdzu to visu piedodiet.

Vai nebija jāliek uz stūra ‘konkurss’, kā tas bija uz Angliju sūtot?

Lai nu kā, ceru, ka Jūs kaut kā ar to visu tiksiet galā. Ja konverts vajadzīgs – pārlīmējiet manai adresei pāri kādu papīri.

Vakar saņēmu Jūsu būdas aprakstu. Tagad kaut cik varu iedomāties, kā Jūs dzīvojat. Gribu vēl pabeigt stāstu par manu kaimiņu un Jums pirms 1. Novembŗa to nosūtīt. Maz gan cerību, ka to spēšu. Neceru arī, ka tas konkursam derēs, bet patreiz patīk strādāt.

Jūsu E. Dz.

1956.23.10.

Pagājušā nedēļā es biju īsti aušīgs, tas ir vispār pēdējā laikā, jo biju divos koncertos, kur es vispār neeju. Tagad nu biju Žebranskas koncertā un pēc tam vīru koŗa koncertā. Ženbranskas koncertā bij daudz ļaužu, tā kā daļa pat sēdēja uz skatuves dziedonei abās pusēs. Man, kā jau es biju paredzējis, nekāda prieka nebij. Zālīša un pa daļai arī Kalniņa dziesmas man nepatīk. Bez tam Žebranskas kundzes balss ir tik metāliska un, kā man likās, viņa to lietoja ar tik lielu piepūli, ka nebija nekādas baudas to klausīties. Kad vēlāk runāju ar speciālistiem, tie teica, ka esot bijušas arī formālas kļūdas, kādu tik slavenai māksliniecei nevajadzētu būt. Nu, tās es neprotu dzirdēt, bet pieņemu, ka arī man ir iemesls teikt, ka viņa man nepatika.

Koŗu koncertā man dažs kas patika. Arī tur bij daudz ļaužu, patiesībā visa Melburnas labā sabiedrība, labi ģērbta un ar labām manierēm, tā kā varēja iedomāties, ka atrodies Rīgā. Latviskās sejas vēl nav pazaudētas. Jaunatnes bij ļoti maz, ja tās būtu vairāk, tad tūliņ būtu jūtams kas svešs. Par vīru kori dzirdāms tikai labas atsauksmes arī no speciālistiem.

Man vispār neptatīk būt lielos sarīkojumos un beidzamā laikā es neesmu bijis arī teātŗa izrādēs. Senāk bij citādi, bet tagad man ir tāda sajūta, ka lai kur es ietu, esmu tur piektais ritenis. Bet mājās man arī nepatīk un tā nu iznāk, ka reizām nav nekur kur palikt. Senāk man ļoti patika staigāt un priecāties par kokiem un puķēm un es staigāju stundām ilgi pa Heidelbergu. Tagad jau pārs mēnešu neesmu uzkāpis Heidelbergas kalnā.

Nupat svētdienā biju aizbraucis vienai ģimenei līdzi kalnos Melburnas apkaimē. Tur bij ļoti skaistas vietas, varēja pārskatīt dziļas ielejas ar ezeriem, pārplūdušo Jarru. Bij skaisti meži ar daudzām krāsām, jo zied neskaitāmi krūmi, bet farmās ābeles. Un tomēr es visu to it kā neredzēju un man patika tikai pats brauciens augšup un lejup, pie kam augstākās vietās sāk dūkt ausīs un galvā bij jūtams savāds spiediens. Senāk, redzot jaukas ainavas, es būtu domājis par zīmēšanu vai gleznošanu. Tagad man tas nenāca ne prātā. Daba kļuvusi pavisam mēma. Nezinu, ar ko šāda pārmaiņa varētu būt izskaidrojama un vai tā ir tikai pagaidu parādība, vai tas tā būs tālāk uz priekšu.

Laiks gan pašlaik ir diezgan briesmīgs – vēss, lietains un vējains, tomēr viss zied. Pa manas būdas logu var redzēt upītes krastu, kur ir daudz mīkleņu krūmu. Tie tagad ir pilnīgi balti no ziediem un sauc atmiņā Pērsi, kad tur ziedēja ievas. Dažus gadus atpakaļ mēs tur gājām ar Jusi pastaigāties.

Pavisam pazudis darba prieks. Pats nezinu kā paiet dienas un es nekā nedaru, it kā būtu izbraucis kaut kur atvaļinājumā? Vislabāk patīk gulēt, vai tā diena vai nakts. Tik palaidies nekad neesmu bijis. Bet kur lai ņem darba prieku?

Nevaru iedomāties, kādi tagad ir Jūsu dienas darbi un vai tie notiek mājās, dārzā, vai laukā? Bet tak laikam vakaros Jūs spēlējat? Es iedomājos, ka tas varbūt ir jauki un ka Jūs pēc tam aizejiet gulēt gan nogurusi, bet tomēr it kā ar kādu ieguvumu sajūtu. Diena nav velti zaudēta. Jums vēl ir daudz lietas, kas runā, kaut ko sola, ar kaut ko apmierina. Tas ir labi un es vēlētos, ka arī man būtu tādas. Bet pagaidām to nav. Man reizām ir tāda sajūta, ka stāvu pilnīgi viens pasaulē, kuŗā esmu svešs.

Svētdien biju pažarnieku sanāksmē un man vēl tagad ir Katzenjammers, kas vēl vairāk nosit uz leju garastāvokli. Es esmu stipri izjucis. Man ir arī grūt Jums rakstīt, jo liekas, ka es runāju ko citu, nekā gribētu. Dažreiz naktī pamodies, es sāku domāt par to, kas man būtu jāraksta un tad liekas, ka tas varbūt varētu būt kas labs, kas tāds, kas Jūs varbūt drusku iepriecinātu. Bet kad no rīta pieceļos, viss labais ir pagaisis un negribās ne celties augšā, ne arī ko domāt. Patiesībā šādos gadījumos nemaz nevajadzētu ne runāt, ne rakstīt, jo man nav tā kā Jums, tas ir, ja kas ir bijis nepatīkams, tad pateikts tas it kā kļūst panesamāks. Bet man jau patiesībā nav nekā smaga ne nepatīkama. Nav vispār nekā par ko varētu sūdzēties.

Pasakiet, ar kādu adresi lai nosūtu Jums naudu. Es par to jau reizi jautāju, bet Jūs neatbildējāt.

Jūsu J. K.

—————————————–

[not included in book]:

29. X. 56.

Nosūtu Jums stāstu ‘Mūsu kaimiņš’ un lieku viņam savu zīmi ‘Kāravs’. Tas ja Jūs to dodat sacensībai līdz ar Ingu. Ceru, ka Jūs to saņemsiet 31. X. vakarā un varēsiet izlasīt. Ja ne – lai notiek ar to kas notikdams, pie Jums jau tas nepazudīs. Viņš ir domāts kā tās reiz cerētās grāmatas ‘Kād. siev. dien grām.’ vidus nodaļa. Viņa gan iznāca ar citiem notikumiem un citiem cilvēkiem, nekā es biju iecerējusi, bet ir iespējams, ka šis iederēsies tur vēl labāk. Vai tas der sacensībai, to es zināt nevaru. Man nav vēl pietiekošas laika atstarpes, lai kaut cik redzētu, ko esmu uzrakstījusi. Rakstīts ir sirsnīgi.

Šodien vīrs ir uz pusdienu prom. Aiznesīšu uz pastu Jums šīs divi vēstules pati. Visu priekšpusdienu ziedoju rakstīšanai. Cik žēl, ka šādas dienas nāk tik gaužām reti, kad esmu viena mājās.

Spēlēju vairs tikai pirkstu vingrinājumus, nav laika nekam citam. Vakaros nevaru spēlēt jo Inese ļoti intensīvi mācās. Šodien viņa sāk likt stipendijas iegūšanas eksāmenus, tikko tie beigsies, sāksies skolas ‘intermediata’ eksāmeni. Neesmu arī nemaz apķērusies ka pupas tūlīt būs lasāmas. Pirms tam vajadzēja aizskriet uz Sidneju, apskatīties aizrunāto dzīvokli, pameklēt tomēr – kādas darba iespējas ir tur. Ja izdosies vēl izrauties – aizbraukšu. Bet neticu, jo trīs nedēļas būs Ineses eksāmenu laiks un man grūti to uz dažām dienām atstāt. Jāgatavo brokastis laikā.

Mūzikas skol. lietas atkal stāv uz vietas. Tikai manas trīs mazās skolnieces nāk sirsnīgi, lai gan divas pēdējās neko nespēj vēl iemācīties. Bet mēs sapņojam, ka rīkosim mammām Ziemsvētku vakaru ar spēlēšanu, dziedāšanu, Christmas tree un tal.[?] Viena mamma bija atnākusi reiz meitenēm līdz un noskatījusies kā es pūlos ‘pielika man pie algas’, solījās maksāt arī par to stundu, kas skaitās meiteņu sagatavošanās stunda, bet kurā es tāpat līdz ar tām noņemos.

Rakstīšu Jums atkal garāku vēstuli. Ceru saņemt pirms tam arī no Jums. Kopš zinu kāda ir jūsu būda, man vairāk gribās rakstīt.

Jūsu E. Dz.

P.S. Ofortus izstādei tomēr nepieteicu. Nav cerību, ka tos spēšu kaut kur nospiest. Nabadzīgā Sidneja!
T.p.

30. okt. 1956.

Esmu Wyongā, prom no mājas, vienatnē, pēc katrām 4 nedēļām man šis prieks tiek dots. Dažreiz gan ir tik daudz sīku darīšanu, ka nevaru sev nekā no šī prombūtnes prieka atlicināt, bet šodien varēšu. Nav nekas daudz pērkams. Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Stāvu pastā un rakstu – bet jūtu, ka būs neērti visu laiku stāvēt. Iešu nopirkšu zīmuli un tad kaut kur apsēdīšos un rakstīšu.

Tā, sēdu milkbarā, dzeru kap of tea un rakstu Jums ar zīmuli. Neatļāvos labāku rakstāmo pirkt, jo tādu mājā diezgan.

Pasmaidīju no sirds par ielūgumu – ar jūtām un prātu! Tas jau būs jauks vakars. Man ļoti derētu. Bet jābūt tepat – ar jūtām un prātu.

Jūs būsiet saņēmis šai laikā no manis vairākas vēstules un visādus rakstus. Es cenšos piedalīties turpat kur citi. Tā kā Jūsu vēstulē lasu, ka esiet apslinkojies un laika Jums visam diezgan, tad ceru, ka kaut kā būsiet sakārtojis manu piedalīšanos konkursā. Žēl, ka es savu stāstījumu par kaimiņu, neuzsāku agrāk. Tas man bija uzmests, bet vispār nedomāju to kustināt tagad, gribēju rakstīt ko citu. Un nevarēju saprast, kādēļ es ‘to citu’ nevaru iesākt? Tagad zinu, ka man uz sirds (tā tad ar jūtām) ir gulējis šis stāstījums, un kā tas ir nost, es varētu nu rakstīt – to citu (ar prātu). Bet tagad ir par vēlu, sacensībai tas vairs neiznāks. Bet tā kā nav vairs spiedoša vajadzība to darīt, man būs grūti uzsākt cīņu ar apstākļu pārvarēšanu šim darbam. Es atkal padošos tikai mūzikai, jo ar to man neviens nevar nodarīt ļoti pāri. Ja mani norauj no klavierēm ar bargu pavēli, man tur nekas nesajūk. Pēc laika es sēžos klāt atkal. Esmu kļuvusi nekaunīga un varu to gluži labi. Bet ja man sāk uzglūnēt, kad rakstu, tad man ir ļoti grūti. Visvieglāk tādēļ man ir rakstīt kaut ko it kā dienas grāmatas veidā, tad man izteikties taisni tā, kā jūtu, bez vēsas pārdomas klāt. Bet tas arī ir visbīstamāki. Gaidīšu no Jums tagad ziņas – kā Jums manas lietas izdevās nokārtot un kas ir un kā trūkst pēdējam stāstam?

Jūsu vēstule (pēdējā) man ļoti patīk, lai gan Jūs ar to esiet ļoti neapmierināts. Jūs gribat man rakstīt ko labu un ar to mani iepriecināt. Bet ir tā – ka Jūs mani ieprieciniet ar to kas ir vispatiesākais no Jums, vai tas ir labāks vai ļaunāks – tas nekrīt svarā. Lai cik bēdīgi kādam neklātos, bet ja tam šķiet, ka viņš varētu otru iepriecināt, tad tas ir uz brīdi priecīgs. Un tā Jūs mani ieprieciniet arī ar savām bēdām, jo tad es domāju (visas sievietes ir tādas) ka es Jums varētu kaut kādu labu mirkli sagādāt un esmu par to priecīga, tas man dod spēku.

Jūs sakāt, ka daba Jums vairs neko nenozīmē. Esmu tādā stāvoklī bijusi. Tas bija vairāk gadus atpakaļ, kad apzinājos savu galīgo vilšanos laulībā un neredzēju nekāda ceļa ārā no tās. Kad es neilgojos pēc neviena cilvēka. Tagad, arī tagad man daba varbūt nav gluži tas, kas tā reiz bija – bet tomēr es atrodu lielu mierinājumu viņā, dzīvoju, savienojos ar to. Tanī laikā, kad tā man bija auksta, tukša, es arī par to domāju – kādēļ tad tā? Es nācu arī pie bēdīga slēdziena, ka daba patiesi arī ir – auksta un tumša. Un tas, kā dēļ mēs viņā spējam ko saskatīt, veldzēties, tas neslēpjas viņā, bet mūsos pašos. Tad man šķita un to es arī tagad laikam pieņemu par pareizu, ka daba var mūs ko nozīmēt tikai tad, ja viņa ir saiste ar citu, citiem, cilvēkiem. Ja mēs viņas daiļumu varam kādam novēlēt, vai viņas skaistumā jūtam dāvanu no kāda, ko mēs mīlam – tad viņa mums kaut ko nozīmē. Ja mūsos ir ilgas – mēs šīs ilgas iesviežam dabā, kā kādā vadā, kas mūs vestu pie tā pēc kā ilgojamies – un to darot mēs ‘dabu mīlam’. Šīs ilgas var vest – arī pie Dieva. Bet to ir diezgan grūti just un diezgan grūti dabu caur to mīlēt. Tādi ir mani piedzīvojumi šai lietā.

Mana māte jūsmoja par dabu ilgi, bet es nezinu, vai līdz beigām. Kas viņai palīdzēja turēties pie dabas un priecāties, to es nezinu. Varbūt atmiņas, varbūt vispār viņas daba kas bija gaiša, priecīga.

Es nezinu, vai tam ir kāda nozīme, vēlāk kad mēs kļūstam vecāki un ‘viss ir jau reizi bijis’ bet es domāju, ka pie visa, kas šai zemes dzīvē ir tāds, kas mums der – pie tā mums ved tikai sirds un mīlestība. Jums vajaga kādu mīlēt un Jūs strādāsiet, celsaties agri un iesiet ar Jusi staigāt. Tādu jūtu, kā mīlestības, man arvien vēl ir pa pilnam un tas mani tur uz pekām. Dažreiz jau gan tas viss izskatās, kā ļoti plāns ledus, kas var ielūzt un viss var pārvērsties, bet es turos pie savām jūtām cik varu, jo zinu, ka prāts man nekā laba nedarīs. Jo viņš teiks – tava jūsmošana, tava pieķeršanās tam un šitam, ir maldi – mani tas tikai izpostīs. Tādēļ es negribu prātu un atsacīšanos no niekkalbības.

Es Jūsu būdā nevarētu dzīvot, ja tur būtu tik šauri, kā Jūs sakat, es vēlētos tur klāt kādu ziedu zaru, kādu gleznu, kas sienu ielauztu un aizvestu skatu tālu, bet zinu, ka Jūs esiet spēcīgāks un spējiet dzīvot sienās. Jums tomēr ir logs un sienu krāsa. Man arī ir tikai logs, sienu krāsas man nav, jo tā ir nodriskāta un neglīta un zīmējumi, kas tur dažreiz ir pielikti ne pēč ko neizskatās. Bet logs ir ar ziediem, ar kokiem, ar kalniem, mežiem, laukiem un debesīm – viss kopā tas ir tikai illūzija, bet cita nekā jau nav. Ja to izlaižam no rokām mēs esam tukšumā…

Žebransku Latvijā dzirdēju radiofonā, tad viņa vēl bija jauna dziedātāja, viņas balss šķita ļoti krāšņa. Ja būs izdevība, uzrakstīšu kādu mazu stāstu, par kādu meiteni. Tai vajadzēja notis pāršķirt kādā koncertā savam maestro – klav. skolotājam, kas pavadīja dziedātāju, bet viņa bija tik ļoti iemīlējusies savā skolotājā, ka viņa divus koncertus, divām dziedātājām, notis spēja pašķirt, bet no trešā koncerta – aizbēga, šis trešais koncerts bija Žebranskas koncerts – es to nedzirdēju, pāris dienas iepriekš, aizbraucu prom no pilsētas. Tas bija par traku būt spožās koncerta zālēs, spožās mākslinieku istabās, spožu ļaužu sabiedrībā un viņa ciešā tuvumā, kas prata uzlūkot spožām acīm un kas tomēr bija tikai pazemošanas iespējas tām jūtām, ko viņš radīja.

Esmu pierakstījusi ļoti daudz. Jāiet iepirkties. Jāsagaida Inese, kas šodien brauks agri no skolas mājā, ar to pašu autobusu kur es – jo viņa būs nolikusi eksāmenu jau priekšpusdienā. Šodien viņai matemātika, vakar labi nolikusi angļu valodu. Viņa liek eksāmenus stipendijas iegūšanai, viņai skola to ieteica darīt, jo viņa ir laba un sološa meitene. Priecājos par viņu. Sveicinu Jūs un gaidīšu no Jums tādu pat vēstuli, kas pauž visu par Jums.

Jūsu. E.Dz.