Septembris 1956 (Ķikure/Kikure)

1956. g. 5. septembrī

Labdien! Un paldies par vēstuli. Es Jums neesmu rakstījis divas svētdienas no vietas. Tas nav labi, bet ja izstāstīšu, kāpēc tas tā, tad ceru, ka būšu sevi aizbildinājis. Es laikam Jums jau reiz teicu, ka esmu uzņēmies rakstīt vienu nodaļu romānam, kuŗu raksta 15 autori. Ar 23. augustu nu bij pienākusi reiza, kad man vajadzēja pildīt savu solījumu un taisni divu nedēļu laikā – līdz 7. septembrim. Domāju, ka tas nebūs nekas sevišķs un būs pat patīkami turpināt to ko Anšlavs Eglītis tik jauki bij iesācis ar pirmo nodaļu. Bet kad nu izlasīju nākamās nodaļas, ko rakstījuši nākamie autori, tad bij jāsāk rīt rupucis. Tie savus personāžus aizveda uz bāru un lika tiem braukt ‘cāļu braucienus’ par kādiem man kā auto neīpašniekam un bāru svešiniekam nebij nekādas jēgas. Ko lai es ar šiem ‘fiftī-fiftī’ bruņiniekiem lai būtu iesācis! Tomēr solījums taču bij jātur un jāraksta. Tā man visas šīs divi nedēļas bij īsts katzenjammers, kad viss kļuva pretīgs. Šodien es izskatīju uzrakstīto cauri un saliku gaŗumzīmes un mīkstinājumus savam ražojumam. (Man ar vācu burtiem mašīna.) Ap dūšu jau labāk nav arī tagad, bet mazākais man vairs nav jānopeckājas ar personām, pret kuŗām ir tikai nepatika. Protams, tā ir pirmā un pēdējā reize manā mūžā, kad ielaidīšos šādā aferā. Gribiet zināt, ko es darīju? Es sabāzu visas zināmās personas vienā istabā un liku tām citu citai āzēt, jo nekā citādi nezināju tikt ar savu uzdevumu galā. Tagad zinu arī kā kollēgas domā par saviem pienākumiem pret literārajiem darbiem. Tiešām nav jēgas par to vairs tālāk ne runāt, ne domāt. Rupucis ir kaut kā norīts un – punkts. Žēl tikai tā, ka Jums varbūt varēja rasties jautājums, kāpēc es Jums neatbildu? Un, protams, nepatika ir arī pret sevi, kā cilvēks tā var iebāzt galvu cilpā.

„Gribas dzīvot! Gribas laimes!” tā Jūs rakstāt savā vēstulē un to lasot man gribās domāt par Madonas ģimnāzijas meiteni vai arī tās kollēgu Cesvaines ģimnāzijas parkā, kur ir ‘Mīlestības tiltiņš!’ Cik gan tur nav šādu sapņotāju stāvējušas un sapņojušas par to pašu par ko Jūs domājiet vēl tagad. Kad gan īsti sieviete kļūst nemeitene un kas tā ir par ļaunu varu, kas visas šīs sapņotājas samet dubļos un mīda tās tur ar kājām. Un jājautā arī, kas tas ir par spēku, kuŗš ir šais moceklēs, ka tās arvien vēl grib domāt un just kā dzīvas dvēseles, ko Dievs radījis pēc savas līdzības? Es nesaprotu nevienu no šīm abām varām, kaut gan man par tām bieži jādomā. Netrūkst jau arī manā tuvākā apkārtnē tādu pat sapņotāju kāda esat Jūs.

„Kaut kas jau piepildīsies…” Jūs rakstāt tālāk. Nepiepildīsies nekas no tā, par ko Jūs sapņojiet. Ja kas piepildīsies, tad tas būs kaut kas pavisam cits nekā bij domāts. Vienkārši tāpēc, ka tas, kas piepildās dzīvē, nekad nav un vispār nevar būt tas, pēc kā esam ilgojušies. Mūsu sapņi un mūsu ilgas ir divas šķirtas pasaules ar īstenību, starp kuŗām nav tilta un nav pat tālruņa, lai kaut kā sazinātos, bet ir tikai nepārkāpjams bezdibenis.

Jā, spēlēt ir skaisti. Un tik pat skaisti ir arī klausīties, ja spēlē. Es dažreiz domāju tā: ja man būtu radio es varētu klausīties mūziku, tad droši vien es nejustu, ka esmu jau no šīs pasaules aizgājis. Bet radio man nav un es arī pēc tā neilgojos, jo ar ilgām nav iespējams iegūt pat ne tāfelīti šokolādes, kur nu vēl radio! Jums ir klavieres un Jūs varat nevien uz tām bungāt, bet pat spēlēt! Kādēļ tad neizmantot to tagadni, kuŗu Jūs varat ņemt pilnām saujām, bet mūžam sabojāt ar ilgām pēc tā, kā Jums nav? Nākotne ir nezināms X plus mirusī pagātne. Kas var galvot ka X būs lielāks par beigto pagātni? Vērojiet nākotni praktiskām acīm. Lai to iegūtu ir dažs kas no tagadnes jāsamin kājām. Un kāpēc nē. Tāpat kā citi minuši Jūs ar Jūsu sapņiem, nevērtēdami tos ne graša cenā, arī Jums ir tiesības mīt uz visām pļerkstošām morālēm, pienākumiem un tiesībām un paņemt savu nākotni ne kā kādu gaišu sapni, bet kā gluži praktisku izkārtojumu. Un sakiet lai arī Jūsu māsa dara to pašu, tad mazākais Jūs būsit divas biedrenes.

Arī es esmu saņēmis ziņas, ka man vedekla ir jau Latvijā un ir arī tur atradusi skolotājas darbu. Ir iespējams, ka arī viņa visus piecpadsmit gadus ir ilgojusies pēc laimes, kas viņai kādreiz piederēja. Bet kāda tam jēga vairs tagad. Ja varētu, es viņai rakstītu to pašu, ko tagad Jums.

Man būtu žēl ja būtu Jūs saskumdinājis.

Jūsu J. K.

[not included in book]

1956.10.sept.

Nekad, nekad mēs nezināsim to,
Ko liktenis mums sagatavo rītam,
Jo taisni tad, kad gaidām cerēto,
Mēs visu zaudēdami postā krītam.
Tik mēness bālā gaisma nevils mūs nekad:
Tā mirdzēs laikā noliktā pār zemi, mājām, ielām,
Tāpat kā tas ir noticis jau tad,
Kad rados bijām mēs ar nezināmām vielām.
Varbūt, ka tāpēc mūsu acis grib šai gaismā tverties,
Kas, piesaistot mūs tālo mūzu lokam,
Liek nezināmas zemes vārtiem vērties
Lai mēs tur savas ilgas nebūtībā rokam...

Sveicinu Ernu vārda dienā.
J.S.
-----------------

15.9.1956.

Ja man ir labi, nepieminot vārdos, nepieminot pat domās, es tomēr pieminu savus draugus. Ja man ir ļauni, es daru tāpat. Uz visiem iziet mana pateicība un mani lāsti, bez kā es to gribētu un bez tā, ka viņi to spētu just.

E. Dz.

Saņēmu Jūsu vēstuli ar Vijas Vētras deju vakara programmu – paldies!

Jūsu jūsma par Vētras vakaru gan varētu būt lielāka, ņemot vērā arī to, ka viņa Jūs ir noskūpstījusi. Bet varbūt tieši tādēļ Jūs cenšaties būt tik atturīgs un meklējat vainas viņas kājām, un tā tālāk.

Es par baletu dziļāk iejūsmojos Vācijā, kur vairāk reizes noskatījos Lēmaņa trupu. Tas kas mani baletā aizrauj, laikam nesaistās ne ar tievām, ne resnām kājām, man patīk ķermeņa temperaments, jeb pareizāk – temperamenta izpausme ķermenī, kustībās, nevērtējot locekļu standarta daiļumu. Bet vīrieši jau skatās citādi…

Manā dzīvē te nekas nav nekur ne virzījies, ne grozījies. Esmu ļoti nospiesta un nepacietīga. Spēlēju it kā daudz – bet tas ir – maz. Reti drīkstu nodoties spēlēšanai nopietni, vienatnē. Man krietni vajadzētu spēlēt vingrinājumus, (tad tik burvīgi nozūd grūtības…) bet tieši vingrinājumus es drīkstu spēlēt maz, ja es dabūju bungot 15 minūtes, tad visiem tas izklausās liels lērums, bet man vajadzētu darīt stundu, divas. Neiespējami.

Beidzot Jūsu vēstule. Divas! Biju uz Jums no visas sirds dusmīga. Biju ļoti nelaimīga šo laiku. Un tad – divi reizes es un vienu reizi Inese, nomeklējām velti Jūsu vēstuli (braucot uz Wyongu). Kā Jūs varat nerakstīt – es domāju? Kā Jūs varat atstāt mani tādā vientulībā, neziņā un pat bailēs? Bet viss ir gaŗām. Gribēju uz Jums vēl tālāk dusmoties, biju noņēmusies nerakstīt Jums tikpat ilgi. Vajadzētu jau to atdarīt, bet nespēju. Jūs tik daudz esiet atkal laba man darījis: Kaimiņš ir pārrakstīts, L. Kalniņas vēstule atsūtīta un Kaimiņu sūtīsiet Rabacim… Paldies par visu. Esmu nejauka būdama dusmīga un kaut tikai iedomādamies atdarīt. Bet bija grūti. Visgrūtāk tādēļ, ka esmu izsīkusi cīnīties ar savu likteni. Nevaru sagādāt sev labākus apstākļus rakstīšanai. Nevaru nekur izbēgt. Un jūtu, ka esmu nabagāka kā jebkad, ja vēl padodos, padodos un atdodu pēdējās dienas – nekam.

Tad biju uztraukusies par to, kādu galu ņems mana Sievietes dienu grāmata. Cilvēki sāk rakstīt vēstules ar savādiem glābšanas piedāvājumiem. Tā kā divu svarīgo avīžu numuru man nav, sāku domāt, vai kāds man nav atklāti uzbrucis, par nekautrīgo vaļsirdību un varbūt Jūs nezinot ko iesākt, neesat man šīs avīzes sūtījis. Bet izrādās – tā nav. Esmu atbrīvota, kā no sloga. Pielieku Jums saņemto vēstuli. Nolieciet to kopā ar maniem rakstiem. Laikam tā tomēr ir domāta labi. Ja es to būtu saņēmusi pāri nedēļas agrāk, kas zin, vai nebūtu mēģinājusi tur aizbraukt. Bezgala gribējās holidejas – kaut pāris pilnīgi atbrīvotas dienas, kaut nedēļu! Bet skolas laiks ir sācies, bērni jāsagatavo uz skolu un jāsagaida – mani neviens te nevar aizvietot.

Bailes ir, kā es te tālāk izcietīšu. Beidzot es izsīkstu. Man vajaga cilvēku. Bet nav. Un jādzīvo vien būs bez nekā. Tādēļ tik ļoti svarīgs ir katrs cilvēka vārds ko saņemu no Jums. L. Kalniņas vārdi, tāpat, kā Tamužas, ir ļoti cildinoši. Es uzsūcu tos visus. Man tie vajadzīgi. Es no tiem dzīvošu. Es zinu, ka kritika nebūs vienmēr cildinoša, un patiesi – varbūt tas nebūtu labi, ja tas tā būtu, bet lai es spētu cīnīties (darīt pretī šai lietā) daži vārdi man ir vajadzīgi labi, – labi bez atlikuma. Un tad man būs vienalga kas ārā notiek. Es zināšu kas man jādara – jāpaļaujas uz sevi. Jāmācās. Jāstrādā.

Jūs kaut ko sakāt un nesakāt par diviem profesoriem? Viņi laikam ir slavas kāri. Tā ir vājības pazīme. Jā, es domāju, tā ir nelāga lieta un no tās var pasargāt daži īsti draugi. Saņemot no dažiem cilvēkiem labus vārdus, cilvēks var justies vērtīgs un strādāt droši un ar sirdi un attaisnot labos vārdus. Nevajag jel visam pūlim gulēt pie jūsu kājām, bet zināt, ka Jūs spējat aizsniegt dažas labas, dzīvas sirdis – tas ir nesamaksājami.

Tomēr Jūs pats esat mazliet dīvains – kādēļ Jūs negribat braukt uz Sidneju? Kādēļ Jums jāiedomājas, ka Jūs apskatīs kā kino zvaigzni? Jūs sagaidīs kā mīļu ciemiņu. Aprunāsies, paklausīsies, jutīsies – pacilāti. Nu ja – publika to visu varbūt nevar tik mierīgi izvest, vajag mazliet skaļuma. Jums te vajadzētu būt kādiem sirsnīgiem personīgiem draugiem, tad ciemošanās būtu laba.

Nosūtīšu Jums kabatas lakatu, labi salaistītu ar smaržu, kad nelabais garastāvoklis neliekās mierā – paviciniet to gaisā ar plašu žestu – sievietes Jūs aplido, kas Jums var kaitēt!

Kā lai pateicos Kalnietei par darbu, ko viņa uzņēmusies pārrakstot Kaimiņu? Ja es viņu varētu iepriecināt, es aizsūtītu viņai kādu savu linoleja griezumu.

Jūs izstādījāt Dzidras zīmēto rozā galviņu? Jā – Dzidra zīmē dūšīgi. Pielieku te kādu draisku zīmējumu, ko viņa uzmetusi atmiņās par jūrmalu. Viņa ir mazs velnēns, tā meitene. Par viņas zīmējumiem man jāsmejas, viņos ir kāds apslēpts humors par visu. Kaut šinī pašā “jūrmalas sienāzī”.

Inese laimīga par savu stipendiju. Bet viņai, lai to saņemtu, pēdējie divi gadi jāpaliek šinī pašā skolā. Arī man – jāpaliek. Un tas mani atbrīvo no veltīgas cīnīšanās kaut kur aizskriet. Bet – bailes, kā es izturēšu? Var jau domāt – tikai 2 gadi, tad Inese ies studēt un es līdz. Bet šie divi gadi – tie ir svarīgi. Tie neatkārtosies. Un esmu izsīkusi te.

1956. 19. septembrī.

Jā, tas jau tiešām ir tā, ka es par savām sajūtām nerunāju. Bet tas nav tā, ka es to negribētu darīt, kaut kāda iemesla dēļ ko slēpdams. Nē, es negribētu nekā par sevi slēpt, bet ja nerunāju, tad tas ir tikai tādēļ, ka neprotu par sevi runāt. Es to nekad neesmu darījis, jo nav bijis tāda cilvēka, kuŗam es to būtu drīkstējis arī tais gados, kad cilvēki ir viens otram tuvi – es domāju jaunībā. Ja tad ir sevī jānotur viss, kas varētu būt stāstāms, tad vēlāk ir visi sevis izteikšanas avoti tā aizsērējuši, ka vairs nav iespējams tos izmantot. Visi mani mēģinājumi vēlākā laikā par sevi un saviem pārdzīvojumiem runāt ir bijuši tik neveiksmīgi, ka es tos nožēloju. Viss, ko esmu mēģinājis par sevi teikt, ir arvienu pārprasts man vai arī kādam citam par ļaunu. Tagad ikviens atklājums par sevi man jau ir neiespējams. Visu, ko gribu par sevi teikt, es varu ietvert tikai stāstā, dzejolī, etc. Atvieglot tas tikpat kā neatvieglo. Bet var jau būt, ka ja man nebūtu šī sevis izteikšanas līdzekļa, es jau būtu citas pasaules iemītnieks. Es domāju, ka Jūs to varēsit saprast, jo taču Jums ir sava iekšējā pasaule jāslēpj kā kāda kontrabandas lieta. Bet tā kā Jūs esat citā pasaulē augusi nekā es, tad Jūs meklējat un droši vien meklēsit arī uz priekšu sevi izteikt tur, kur domājiet, ka Jūs dzird un saprot. Un tas Jūs varbūt atbrīvo no daudz kā, kas Jūs moka un nospiež. Es domāju, ka saprotu Jūs un tāpēc neuzskatu to tikai par vienkāršu runāšanu.

Visas pagājušās nedēļas es slimoju nevien garīgi, bet arī fiziski, jo Preses kopas sanāksmē saaukstējos. Vajadzēja pārs dienas gulēt, tad būtu bijis viss o.k. Bet es vēl arvienu neesmu iemācījies slimot, kas protams, gan nenozīmē, ka esmu jauns. Es staigāju apkārt un pieaukstējos vēl klāt, tā kā nevarēju beigās vairs ne ēdienu norīt. Protams, es gan arī ārstēju sevi, bet tikai ar savu silto šalli. Vai tad šalle, kuŗa man dāvināta no kādām laipnām rokām, nav daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā kādas tabletes, kuŗas iedod par naudu ķīmists? Ar vakardienu es jūtos gandrīz vesels un tāpēc pakāru silto medicīnu vadzī.

Jā, es sāku strādāt ar jauno romānu – mājās un bibliotēkā, jo man par tiem žīdu ķēniņiem jāizlasa vesela rindu grāmatu. Kādos pāris gados es vienu daļu izlasīšu un sakrāšu kādu pustonnu materiālu. No visa patīkamākais man ir materiālu sameklēšana un izrakstīšana. Trīs, četras stundas aiziet, ka ir nejūt. Ir patīkami arī sēdēt bibliotēkā daudzo studentu starpā, kuŗi visi apkrāvušies grāmatu kaudzēm un lasa un raksta. Tad iedomājos, ka arī man ir kāds pienākums un es to pildu tāpat kā kāda meitene, kuŗai jāraksta eseja savam profesoram. Man, zināms būs jāraksta tikai sev pašam, jo kas tad gribēs lasīt par žīdu ķēniņiem, kas visiem apnikuši jau no Bībelstāstiem?

No bibliotēkas iznācis, es drusku pastaigājos pa sitiju, kuŗa vakarā, kad darbojas visi kino un bāri, atgādina seno Bābeli ar tās tautu maisījumu. Pūlis ir nepārredzams un neizejams, un tad dzird visas pasaules valodas un redz arī visas pasaules iemītniekus. Visi kaut kur steidzās, smejas, kliedz, priecājas, skrien cits citam virsū, vairās no mašīnām un vispār atgādina kaut ko no Dantes elles. Es maisos pa vidu šai Bābelei un meklēju patīkamas sejas, smaidus un pats nezinu ko vēl. Un ir daudz labāk ap dūšu, nekā sēžot savā būdā, kur ir tik kluss, ka gandrīz var dzirdēt kā pukst sirds. Un tad es braucu ar busu mājā un gandrīz snaužu, jo esmu galīgi noguris un brauciens velkas vairāk kā pusstundu. Tad eju gulēt un guļu bez pārtraukuma 8-9 stundas. Nezinu, cik ilgi tas tā turpināsies? Vakarvakarā piedalījos komisijā, kas izvērtēja mūsu kultūras dienu plakātu projektus. Bij iesūtīti 7 projekti un to starpā no še apzinātajamiem 30 māksliniekiem tikai – viens, bet pārējie no nepazīstamām personām. Divi projekti atsūtīti pat no Ziemeļāfrikas.

Ja vakaros nespēju nosēdēt savā būdā, tad eju ciemā pie mūsu tuvākiem kaimiņiem – Fridrichsonu un Čakanovsku dzimtas. Tie ir laipni un sirsnīgi ļaudis un es tur jūtos ļoti labi.

Literārai sacensībai ienākuši divi darbi. Varbūt, ka trešais nāks no Jums? Dievs to zin! Jūsu vēstules neliecina, ka Jums uz to būtu prieks. Bet skubināt es Jūs negribu. Pietiek jau ar to, ka spēlējat.

Pavasaris še bij neticami pretīgs – auksti vēji un lietus, divi mēneši bez pārstājas. Šodien es pirmo reizi atbrīvojos no džempera, kuŗu nēsāju bez pārtraukuma četrus mēnešus. Nu jau gan visur ir ziedi un netrūkst arī smaržu. Bet mana lakstīgala (viņa dzīvo manas būdas paspārnē) gan vēl nedzied. Kad sāks dziedāt, tad no rītiem vairs nebūs nekāda gulēšana.

Jūsu J. K.

24.9.1956.

Paldies par vēstulēm. Sevišķi pēdējo. Tā vairāk pastāsta par Jums. Jūtos ar to Jums atkal tuvāka. Varu iedomāties vairāk no Jūsu dienām. Varu dzīvot mazliet līdz, saprast. Un – varu stāstīt par sevi. Zinu, ka tas ir kāds cilvēks par kuŗu es kaut ko zinu, kas manā stāstījumā klausās.

Kaut ko zinu, es saku un laikam to pati apšaubu. Par Jums nevar neko daudz zināt. Man ir īpašība uzskatīt cilvēkus kā ļoti līdzīgus man. Tā ir maldīga lieta. Jūs turpretī uzskatiet citus (sievietes piem.) kā sev svešus un nepazīstamus un tā arī nav visai laba lieta.

Pateicos par vārda dienas dzejoli. Skumjš gan tas ir… Jūs mani brīdiniet no sapņiem par nākotni. It kā es cerētu no tās par daudz. Neceru neko. Bet arī šai dienai ir tik maz. No kā tad lai dzīvo? Ir kaut kas jāsapņo, jāliek arvien klāt pie tā, kas ir. Kad to dara, tad dažreiz pasaule ir skaista. Pat vēl tagad.

Sešas dienas lasīju zirņus (gan pēc kārtas un ne visu dienu) un nopelnīju 8 mārciņas. 5 no tām atdevu klavieru skaņotājam. Bet nespēju šīs grūti pelnītās mārciņas žēlot. Par tīri skanošajām klavierēm ir prieks, kas ir šo mārciņu vērts. Tagad es vienu otru reizi patiesi spēlēju, dzirdu un klausos, radu toņu skaņu, skaistumu. Līdz šim es tikai iedomājos, ka kaut kas varētu būt skaisti un galvenokārt – gatavojos. Tikai gatavojos spēlēšanai.

Labi ir ka vecās klavieres te ir un skan tagad tik jauki. Brīžam es spēlēju tagad.

Te ir kādas lakstīgalas, kaut kā līdzīgas mūsu lakstīgalām bet ne tik krāšņi skaņās, tās laižās loga tuvumā kas spēlēju un trallina līdz no visa spēka. Ar kaut ko es varu dalīties savā dziedāšanas priekā!

Un tālāk lejā svilpo kaimiņš. Bet tā ir jau nopietna lieta. Viņš svilpo tā, kā es neesmu nevienu cilvēku dzirdējusi svilpojam. Tur ir jau daudz kas no mūzikas. Viņš svilpo ļoti stipri, pilna ieleja ir viņa svilpošanas un viņam ir neticami kupls tonis. Kad es pirmo reizi to dzirdēju, es domāju, ka tas ir radio un nevarēju izprast, kas tas ir par instrumentu. Bet arī kaimiņa svilpošana, tāpat kā mazās lakstīgalas dziesma un mana spēlēšana, izskan tikai šai vientuļā ielejā. Bez klausītājiem, bez aplausiem. Bet vai tas ir mazāk skaisti? Mēs cits citu ielīksmojam brīžam. Un reizēm gūstam cits no cita spēku jaunai muzicēšanai.

Esmu ļoti apmierināta, ka mans instruments ar uzskaņošanu ir ieguvis maniem citiem šīs ielejas muzikantiem līdzīgu spožumu. Es Jums varu apgalvot, – te ir daudz skaistuma un patiesas mūzikas, lai arī esam tikai kaktu muzikanti.

Manas klavieres uzskaņoja kāds holandietis, kas 3 gadus dzīvojot tuvējā pilsētiņā. Sāku domāt, vai man nevajadzētu šai pilsētiņā sākt klavieŗu skolotājas gaitas. Man ir maza pieredze jau. Un – šai lietā kāda absurdi pievilcīga romantika – klavieŗu skolotāja mazpilsētiņā. (Nepārprotiet šo romantiku – tā ir sirma galva un līks pirksts sit – viens, divi, trīs…). O, nē! Klavieŗu studija! Skaņas visu dienu, kā konservatorijā!

Sev par prieku varu apgalvot, ka man ir labas sekmes klavieru mākas mācīšanā kādai mazai, mazai klavieru skolniecei. Viņa ir čakla, kā rūķis, nav izlaidusi nevienu stundu. Tikai viņas rokas ir ļoti mazas. Bet tās augs. Ja es varētu tādas skolnieces dabūt visas, tad klavieru studija tiktu rakstīts uz durvīm ar lieliem burtiem. Manas meitenes ir paslinkas pie klavierēm. Dzidra spēlē gan, bet negrib piespiesties un darīt grūtākas lietas. Kādreiz spēlējam četrrocīgi.

Esmu priecīga, ka Jūs beidzot man atgādiniet, ka – vajadzētu iesūtīt kaut ko sacensībai. Nezinu kādēļ, bet es to visu laiku no Jums gaidīju. Varbūt tagad spēšu rakstīt.

Jūsu E. Dz.