1956. g. 5. augustā

Aukstas naktis, sarmaini rīti un jaukas, siltas un rāmas pēcpusdienas, kad svilpo strazdi un rozā ķiršu ziedi visos dārzos. Kaut kas līdzīgs senās Latvijas aprīlim. Par to vajadzētu priecāties. Bet prieka nav. – Drei Kragen un drei Schlipsen, aber kalt un kalt…

Jums nevajadzēja atvainoties par pagājušiem pārpratumiem, jo tos jau radīju es – es nepacietīgais un aplamais fantasts. Velti gan Jūs mani sauciet par jauku! Es šo uzslavu esmu no Jums izspiedis ar varu un man bišķi jāpieliecas, lai tā man pāriet pāri. Varbūt ne es Jūs turēju uz ūdens bet Jūs mani – pasaulē jau dažreiz dažs kas liekas otrāds nekā ir patiesībā. Vai vērts to pierādīt? Dažreiz, sevišķi tad, kad es redzu citu panākumus, kas viņiem iekrīt klēpī, man ir jādomā par Jums un es tad kļūstu aplams tiklab domāšanā kā rakstīšanā. Vāji punkti ir visiem – arī tiem, kas nav Āchilesi…

Vakar pēcpusdienā es biju Zilās Otas izstādes atklāšanā. Nebūtu gājis šai svinīgajā reizā, bet citā dienā, jo taisni tagad esmu Menschenfresser – man uz cilvēkiem ir dusmas un pa daļai arī no tiem bail. Bet man bij jāraksta recenzija un tāpēc bij jāiet, jo citādi tā neiekļūtu tuvākā numurā. Vispār man nekad nav patikušas rakstīt recenzijas, jo tur arvienu jārunā par to, par ko nav nekādas jēgas un ko citi uzņem par kaut ko jēdzīgu un vai nu smaida, vai sper aiz dusmām zemes gaisā. Liekas, ka šī izstāde tomēr bij labāka nekā divas agrākās. Tā ir vienīgā kaut cik drošā atziņa. Tai pašā konservatorijas namā ir arī Viktorijas tēlnieka izstāde, bet es nepaguvu tur ieiet. Tad Nacionālajā galerijā ir Viralta grafiku izstāde – tur jāiet. Bēl otro reizi būtu jāaiziet uz itāļu izstādi, jo izejot tai cauri tikai reizi nozīmē to pašu kā izskriet vilkam caur Rīgu.

Piektdienas vakarā biju Ateneuma sitijā, jo tur nu jau kādi pāris mēneši trīs reizes dienā spēlē Richardu 3. Par to runā visi un visur, tāpēc bij jāiet, kaut gan ar lielu nepatiku. Bet šoreiz es pievīlos. Filma bij necerēti laba – laikam viena no vislabākām, kādas vispār esmu redzējis. Pēc tās noskatīšanās neradās pretīguma sajūta, kāda man ir, kad lasu šo traģēdiju, bet žēlums un cieņa pret šo nelieti, ko es nebiju gaidījis. Par šo filmu būs jārunā nākamā pažarnieku sanāksmē, tāpat kā par itāļu izstādi.

Šovakar man vajadzētu būt Brāļu būšanas ballē, kuŗai es arī Jums nosūtīju ielūgumu. Bet ja Jūs ar kāda brīnum palīdzību tur ierastos, mani Jūs tur neredzētu, jo es sēžu savā būdā un rakstu Jums. Nevarēju pārvarēt īgnumu pret cilvēkiem, tāpēc paliku mājās. Tur varbūt kāds lasīs manu stāstu – Rīts paradīzes dārzā. Tas arī savu daļu par iemeslu neiešanai – es nekad nemīlu klausīties, kad kādu no maniem darbiem lasa citiem priekšā.

Laikam es Jums jau stāstīju, ka kārtoju savus manuskriptus, kā iespiestos, tā arī neiespiestos uguns drošā seifā. Tas ir piņķerīgs un apnīkstošs darbs tik nesistemātiskam cilvēkam kā man un es tam pieķeros laikam tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, kad nav nekā cita ko darīt, jeb labāk – kad nespēju nekā cita darīt.

Smadzenes tā pieradušas pie darba, ka bez tā nespēj nomierināties. Bet Jūs – Jūs sējiet, stādiet, vai novāciet savas pupiņas! Jā, pasaule ir pilna ar ačgārnībām un nav ko cerēt ka tas kādreiz būs citādi. Kopš tā laika, kas sāku Jums rakstīt ar roku, manām vēstulēm nav norakstu, tās tagad apmēram var pieņemt par manu dienas grāmatu, jo apmēram tai pašā laikā es pārtraucu dienas grāmatas rakstīšanu. Nav prieka rakstīt ko tikai papīram, ja ir dzīvs cilvēks, kam rakstīt to, ko domā protams, dienas grāmatā raksta citādi, jo tur dažreiz ieraksta ko tādu, ko vēstulēs nedara. Bet apmēram mani rakstījumi Jums jāpierēķina dienas grāmatas žanram. Ja Jūs būtu Melburnā, man nebūtu jāraksta, es varētu ar Jums runāt. Bet varbūt runāšana tomēr nav tas, kas ir rakstīšana?

Beidzot ir tik vēls ka es varu iet gulēt. Ar labu nakti! Ko Jūs tagad darāt to es nekad nedabūšu zināt.

Jūsu J. K.

7. VIII. 56

Uz Jūsu vēstules malas ir piezīme, kas vienīgā liek nojaust, ka Jūs nejūtaties labi. Jo ja nevar justies labi, kad neviens netraucē, kad ir brīvs laiks, tad patiesi – jūtās ļauni.

Bet tā, kā tā ir maza piezīme, tad man neklājas Jūs izjautāt. Jūs negribat sūdzēties par sevi. Bet ja to nedara, tad maz paliek ko dalīt. Vēstules tā tik tikko turas. Ja, es gribētu lai Jūs mazliet vairāk par sevi runājiet un arī – sūdzaties. Jūs pēc tam justos labāk.

Vai pie Jums ir pavasaris? Vai Jūsu tuvākā apkārtnē ir tikai mājas, vai arī neapdzīvoti laukumi? – Es to jautāju, domājot par to, ka man būs grūti dzīvot pilsētā, kur ir māja pie mājas. Mani jau tas tagad baida. Es gribētu lai manas dzīves vietas tuvumā būtu kaut nedaudz dabas mežonības. Varbūt es pieradīšu pie civilizācijas. Man patiks rožu laukumiņi un zāles laukumiņi, nocirpti, kā samts. Līdz šim tie mani atstāj gaužam vienaldzīgu. Tikko ir kāds stūris, necivilizēts, manī kaut kas ieskanas – es redzu kaut ko no kādas dzīves, kas it kā kādreiz bijusi, vai kādreiz būs un tas mani saista, apmierina, aplaimo. Es nezinu, kā viss veiksies, bet zinu, ka ir jāiet prom. Lai arī es mīlu mūsu dārziņa egles un tālo skatu ar kalnu un laukiem aiz tām. Taču daba, tāpat kā cilvēki ir mūsu mīlestības radīti. Tas ko mēs no tās saņemam, nāk no tā, ko mēs tai pieliekam no sevis. Tā tad ne šīs egles un lauki vien, var mani saistīt. Tas ir tikai atspīdums no manis, ko es viņās mīlu. To var man atstarot arī cita vieta.

Skolas brīvlaiks iet uz beigām. Meitenes atkal ies uz skolu. Tagad tās ir ar mani visu dienu cauri, un tas ir labi. Inese ir vairāk dienas lasījusi zirņus pie kaimiņiem. Vēl lasīs 2 dienas un būs kopā nopelnījusi 8 mārciņas. Tā ir viņas pirmā nopelnītā nauda, un jāteic – diezgan liela. Man vēl nekur nav bijusi izdevība sākt pelnīt manam nodomam. Varbūt svētdien iešu pie viena kaimiņa. Tā mēs te sākam jau abas ar Inesi skraidīt par algādzēm. Kā īstas babulnieku sievas.

Bet citur latvieši dzīvo lepni. Protams bez darba tas nav. Man ir pilnīgi vienalga, kā es nopelnu, ka tikai es pilnīgāk varētu izmantot to, ko labāk varu padarīt.

Nekādā galā jau es ar sevi netieku, es par daudz sadalos. Tagad mūzikai ziedoju par daudz.

Šodien vīra nav mājās. Ir skaista diena. Dārzā zied kāds rozā krūms un sārti firziķu kociņi. Debess viegli piemākusies un viss mierīgs, bez vēja. Viss klusi aug.

Es nekur neaizbēgšu. Bet es mēģināšu. Es mūžīgi atgriežos pie tā.

Bet vai es vien esmu savažota? Miljoniem cilvēku ir cilpās! Un ja tā uz tiem noskatās, tā ir skaista traģika. Tikai pašam būt šādas traģikas ‘varonim’ – ir bēdīgi.

No dienas, kas man ir dāvināta, atlicināšu laiku visam: vēstulei, vingrinājumiem uz klavierēm, brīvam skatam apkārt, kādai domai – tas arī viss. Veļa jāmazgā.

Kā Jūs pavadiet dienu, kas ir Jūsu?

Jūsu E. Dzelme

?.8.1956.

Man ir divi Jūsu vēstules uz kuŗām ir jāatbild. Jūs sakāt, ka esiet aizmirsis, ko man rakstījāt iepriekšējā vēstulē. Bija tur ļoti daudz neapmierinātības ar visu, laikam arī ar sevi. Tā bija viena no Jūsu nervozākam vēstulēm. Jūs teicāt, ka grāmatas, tas ir Jūsu sarakstītas grāmatas, Jums nav nekā devušas, ka Jūs neesiet ar visu to nekā ieguvis un tā tālāk. Es tam visam gribētu protestēt. Bet tam būtu maza nozīme. Atsevišķi iemesli, kas dara Jūs neapmierinātu, un nervozu, nav tik svarīgi, cik svarīgs ir tas, ko Jūsu vēstule atklāj – to, ka nemiers nekad nebeidzās. Es domāju agrāk, ka Jūs esiet sasniedzis kādu mierīgu un saulainu laikmetu, (toreiz, kad Jūs gājāt ar Jusi staigāt), bet laikam tāds laikmets nekad nenāks, un varbūt tas ir labi.

Pēdējā vēstulē Jūs it kā noslēdzāties un par savu nemieru, par saviem konfliktiem ar ārpasauli nerunājiet. Jūs jau vairākkārt esiet teicis, ka Jūs nespējat atklāt sevi, būt tik vaļsirdīgs, kā piemēram es. Varbūt ka tas tā nav, bet pēdējā vēstulē es jutu, ka Jūs to arī negribiet vairāk mēģināt. Es nezinu, vai tas man patīk, vai nepatīk. Mani tas skumdina, ja tas būtu tādēļ, ka es Jūs nespēju saprast, bet es tam piekristu ar prieku, ja tas ir tādēļ, ka Jums ir jābūt tādam kāds esiet un Jūs varat runāt tikai par to un tik daudz, cik daudz tas nav varmācīgi pret Jūsu izjūtu.

Es esmu tāds plēsoņa, ka plēšu visu no sevis ārā, un tas man dara prieku.

Patreiz es vadu brīvākas dienas. Jau kādu nedēļu nav nekas svarīgs tīrumā darmās. Bet es nespēju strādāt savu darbu. Apstākļi mani ir beidzot padarījuši nespēcīgu – sacelties pret tiem. Es nespēju strādāt. Varbūt atpūtīšos un tad. Ja nē, man ir jāzaudē laiks, līdz kaut kas man dos spēku nejust zirnekļa tīklu, kuŗā esmu ieķērusies. Varbūt man ir pietrūcis pacietības, varbūt kaut kā cita.

Pavasars dos kaut ko atpakaļ. Augusta brīvdienās varbūt iešu strādāt bērnu vasaras mītnē. Man nav izredžu nekur citur nopelnīt pāris desmit mārciņu kas man dotu iespēju pārvietoties uz citurieni no šejienes.

Idejas! Labi, tas ir, ja ir idejas par kuŗām cīnīties. Kādreiz kāds akadēmijas kollēga man teica: „dzīvot ir cīnīties. Vienalga ar ko cīnās – ar darbu, ar badu, vai mīlestību…” Man liekas, viņam bijusi taisnība. Īstākais un lielākais ir cīņa. Uzvara ir īsa un – paiet. Kaut kā neloģiski ir tikai tas, ka tā cīņa, kas nav guvusi uzvaru šķiet – velta. Patiesi tā ir tikpat bagāta, kā tā, kam seko uzvara. Jo pati dzīvošanas būtība neslēpjas uzvaras bet cīņas momentā.

7.8.1956.

Pateicos par ielūgumiem. Ja nevaru tos izmantot, tad tomēr tos izlasu un pasmaidu. Un es nevaru teikt, ka es ļoti ilgotos tur būt. Tas ir savādi, bet tā ‘strauji ritoša kultūras dzīve’ mani nemaz daudz nekārdina. Es nezinu ko es vēlos? Vientulība ir brīnišķīgi skaista, ja tikai es spētu no viņas radīt, tas ir, ja viņā iegūto es spētu kaut kur un kaut kā ‘iemūžināt’. Es nemaz daudz laika negribētu ziedot visādām ‘brāļu būšanām’. Viss iet dažreiz tik tīkami, bet tā aizspēlē laiku kā bērnu spēlēs. Patiesi, es to gan nevaru teikt par to ‘brāļu būšanu’, uz kuŗu Jūs man sūtiet ielūgumu. Es nemaz nezinu, kas tā ir par biedrību?

Zilo Otu es gan gribētu redzēt.

Biju šodien līdz Wyongai, bet nevarēju nosūtīt vēstuli.

Jūsu E. Dz.

1956. 9. augustā

Vakar vakarā es biju Vijas Vētras Dance recital vakarā. Laikam tas bij tas, ko sauc par baletu. Man balets ir samērā sveša lieta. Atceros par kādu mirstošo gulbi, ko kādreiz redzēju Latvijas Nacionālā operā. Varbūt esmu arī vēl šo to citu redzējis. Bet pēdējos 14 gados, no tādām lietām neko vairs nezināju. Domāju, ka vispār baletu nesaprotu. Šeit allaž nācies sastapties ar ļaudīm, kas ļoti jūsmo par baletu. Bet man tas nekas nebūtu bijis, ja nejauši nebūtu iepazinies ar pašu Viju Vētru. Viņa man piestāstīja par savu mākslu pilnas ausis. Un kad nu te radās viņas atvadīšanās vakars, tad domāju, ka mans pienākums ir tur aiziet. Vakars notika Melburnas universitātes zālē un tas ir nejauks ceļojums pa dzelzceļu, tramvaju un ar kājām, kamēr tur nokļūst. Pie tam vēl pa nakti. Gaŗlaicīgi jau gan nebij, jo man bij divas ceļa biedrenes, kuŗas briesmīgi jūsmoja par baletu. Tā kā Jūs arī acīm redzot esat baleta cienītāja un pat sapratēja, tad varu Jums pastāstīt, kas tur notika. Vispirms tur bij ļoti internacionāla publika: austrālieši, latvieši, žīdi, poļi, krievi, indieši, ķīnieši, siāmieši, nēģeri un tā tālāk, kas tomēr kopā izturējās pieklājīgi.

Programmā bij 13 gabali, ļoti dažādā raksturā, sākot ar At An Art Exhibition un latviešu tautasdziesmām un beidzot ar korāļiem. Man vislabāk patika J.S. Bacha Come Sweet Death un indiešu Homage to the Creator, kam bij reliģisks raksturs. Man šķiet, ka Vētrai ir ļoti izkopta technika, jo sevišķi ķermeņa augšgalam. Apakšējs laikam ir mazāk trenēts un kājas man šķiet viņai ir par tievām. Man nepatīk sievietes ar tievām kājām, jo tad liekas, ka viņas ir slimas. Publikas bij ļoti daudz un tā bij diezgan atsaucīga, bet ne pārāk sajūsmināta.

Protams es nenožēloju, ka uz to vakaru aizbraucu, bet pēc atkārtojuma neilgojos. Katrā mākslā vajag iedzīvoties.

Indiešu dejas viņa dejoja pēc platēm, laikam ar īstu indiešu mūziku. Modernajām lietām spēlēja viens ar klavierēm, otrs ar pīlīti (okarīna?). Starpbrīžos ļaudis sanāk zālē ar kafijas tasēm un šo un to citu ēdamu vai dzeŗamu, tāpēc viss norit patīkami mājīgi.

Kā Jums izliekas mana kritika par Zilo Otu? Es vēl neesmu neviena otinieka saticis, tāpēc nezinu, ko viņi par to saka. Man vispār nepatīk kritikas rakstīt, jo es nezinu, ko tur lai saka, tāpēc, ka viss jau ir kaut kur pateikts labāk un nekā jauna es pēdējos 50 gados neesmu redzējis. Ir vai nu manierisms vai koloristiska montāža, kam nav nekādas īstas jēgas.

Es sāku rakstīt jaunu romānu, bet bez īsta prieka. Kaut kas jau jādara. Varbūt ka strādājot radīsies kāda interese. Ja nē sviedīs ugunī.

Te ir baigas vētras. Mana būda reizām dreb un trīc kā drudzī. Tad man arvienu jādomā par to, vai tas ir tā arī pie Jums un ko Jūs tādās reizās darāt. Nevar taču būt, ka Jūs tad noņematies laukā ar pupiņām? Jeb varbūt tomēr?

Mana trešā vedekla Jāņos atbrīvota un atgriezusies Latvijā. Pēc 15 gadu ilgas trimdas! Un protams, tur viņa arī saņēmusi ziņu, ka viņas laulības dzīve izjukusi. Varbūt viņa visus šos garos gadus izcietusi cerēdama, ka kaut ko sagaidīs vēl no dzīves. Mazākais to, ka nav aizmirsta? Ak, jā! Viss paiet, viss pārtrūkst un iznīkst. Es viņai gribētu rakstīt, bet nedrīkstu. Viņa esot atradusi sev darbu un es baidos, ka rakstīdams varu viņai kaitēt.

Jūsu J. K.

12.8.1956.

…Saņēmu vēstuli no mūsu (Latvijas) kaimiņienes, kas dzīvojot Sidnejā. Tā pastāstīja par citiem kaimiņiem, kas palikuši Latvijā, šīs ziņas, lai gan ne labas, tomēr savādi sasildīja. Starp citu viņa arī piemin, ka ar lielu aizrautību lasījusi manu Aiviekstes noslēpumu, pazīstot tur tēlotas personas, kas šķitušas tik mīļas…

…Otrā vēstule no Z. Kundzes. 2 istabas viņu ‘garāžiņā’ es varētu dabūt. Šī vēstule bija priekš manis kaut kas sevišķs. Tā būtu pirmā reālā lieta, manos promiešanas plānos…

Vakar bijām pie kaimiņiem uz vakariņām (pretaicinājums mūsu ielūgumam). Tika drusku muzicēts, es satrakojos tā, ka nevarēju naktī aizmigt. Esmu atguvusi tik daudz veiklības pirkstos, lai izpildītu vienu otru Šopēna gabalu puslīdz paļāvīgi. Kaimiņa jaunākā meita spēlēja Beethovena Mēnesnīcas sonātu (pirmo daļu). Viņa ir tikai 14 gadi veca un nav nekāda labā mūziķe, bet viņas izpildījumā, man vai pirmo reizi pavērās šīs mūzikas seja. Tur bij klāt, un varbūt galvenais – veco klavieru sērais, vecais un skaistais tonis. Es to tā nevaru izspēlēt, ar tik daudz gluži aizvēsturiska sentimenta. Manī ir vairāk nemiera un spara, arvien kad es beidzu spēlēt šīs sonātas pirmo daļu, man ir tāda sajūta, ka man būtu jāsāk no gala un tad es varētu viņu spēlēt tik padevīgi, lēni un jūtīgi. Bet ja es sāku no gala, es tomēr to nevaru. vakar klausoties meitenes spēlēšanu, es nodomāju arī, ka neprāts ir kārot jaunas klavieres – būtu jāmeklē lietotas, ar labu toni. Mūsējās tomēr ir tik vecas, ka šķiet – labi tās vairs nevarētu uzskaņot.

13.8.1956.

Visu laiku domas darbojās tikai ar dzīves pārveidošanas plāniem. Pēc Žagara kundzes vēstules, tās atrod ko reālu, kam pieķerties. Daudz kas sāk likties iespējams. Bet bailes arī ir. Briesmīgas bailes. Un tikai no viena cilvēka. Varbūt tas nav daudz – ?

Tagad man jādarbojas – reāli. Jāvāc līdzekļi. Uz bērnu vasaras mītni par ‘kičenmaidu’ nezinu vai tikšu, viņiem esot cita aizrunāta. Bet man jāiet tur vēl apskatīties. Tuvākam kaimiņam zirņi noslīkst – uz lasīšanu ar labu dienas algu tur nevar cerēt. Bet kaut kas ir jāsameklē. Bet tad daudzie plāni – kā paņemt bērnus līdz, kā tikt prom, kā atrast iespēju mierā atstāšanai palicējam – tas viss ir neizdomājams un šķiet arī – neizvedams.

14.8.1956.

Inese aizbrauca uz Sidneju – sacensties lodes grūšanā. Tā kā viņa nebūs mājās šovakar un neatnesīs pastu, tad man ir tā laime – iziet līdz pastam. Paskatīties ceļos, kas kaut kur aizved. Rakstu ceļmalā…

Ceļi vienmēr man ir šķituši aizgrābjoši, kaut kas vairāk kā vienkāršas ielas. Tagad es zinu, ka ieslodzītam ceļi ir – svēti!… Jūs brīvais, tik brīvais, ka Jums brīvības esot par daudz, to nevarat zināt.

Varbūt man pavērsies ceļš.

Varbūt! Bet nopūtas nāk vēl biežāk kā agrāk. Nu, tā jau tam vajaga būt. Nekas svarīgs jau nevar notikt bez nopūtām.

Sveicinu.
Jūsu E. Dz.

1956. 19. augustā

Nedrīkstu par Jūsu vēstulē teikto nodomu teikt kādus padomus, bet domāju ka ar bailēm neko nevar panākt. Bailes visu rāda ļaunāku nekā ir patiesībā. Tikai drošie ko var cerēt un risks arvienu esot cildena lieta… Protams, ka es arvienu esmu un būšu Jūsu pusē, vienalga, lai kādi būtu Jūsu nodoma panākumi. Es arī domāju, ka tad, kad Jūs to darīsiet, pašas darbības praktiskā puse Jūs nomierinās un padarīs drošāku, nekā tas ir, kad par kādu lietu domā. Domāšana, šaubīšanās rada neskaidrību, bet viss tas kopā padara nedrošu un bailīgu.

Tāpēc praktiskā dabas cilvēki, kad daudz nedomā, panāk vairāk nekā sapņotāji, kas gan grib labu, bet baidās no ļaunā. Es ceru ka tikko sāksiet ko darīt, Jums radīsies spēks, par kuŗu tagad nekā nezināt. Varbūt tad radīsies arī citi cilvēki, kas gribēs palīdzēt. Cilvēki vispār spēj būt ļauni, bet arī necerēti labi un palīdzīgi. Nupat jau es pats to pārdzīvoju. Ja par mani nerūpētos labi cilvēki, tas mans stāvoklis būtu nožēlojams. Tāpat tas var notikt arī ar Jums. Dažreiz ir tā, ka cilvēkiem nav īstas izdevības parādīt savu līdzjūtību un palīdzību, bet ja šī izdevība rodas, tad viņi rāda kā vienu tā otru.

Protams, ar 3-4 ginejām no avīzes puses Jūs variet rēķināties. Ja arī tuvākā laikā Jūsu stāstus nekur neievietotu, tad uz priekšu jau tas tā kā tā notiks, un tāpēc kādu mazāku summu Jūs variet saņemt jau iepriekš. Paziņojiet man uz kādu adresi lai sūtam naudu, lai tā tiešām nokļūst Jūsu rokās. Un tāpat arī, vai nauda Jums derētu tūliņ, jeb vēlāk? Es tad parūpēšos par nosūtīšanu.

Bet galvenais jau arvien ir pats darītājs, tāpēc domājat par sevi, neļaujiet visam nodomātajām lietām uzkundzēties par sirdi, bet pēc iespējas turiet visu tīri praktisku aprēķinu rāmjos. Nemāniet sevi ar kafiju! Piedodiet! Es tomēr sāku beidzot dot padomus… pārāk dziļi manī iekodusies senā skolmeistarība…

Biju Viralta izstādē. Nebiju redzējis līdz šim viņa darbus tik plašā apjoma. Te bij divas pilnas zāles. Šķiet, ka ar savu apbrīnojamo formas izjūtu un meistara techniku viņš pielīdzināms mūslaiku Dīreram. Viņš lieto visas man zināmās grafiskās technikas: metāla, koka un lino grebumus, akvatinti, mecotintu un man pavisam nepazīstamos – dry point un soft ground. Tikai tas, ka viņš ir mazas tautas loceklis, kas nespēj rūpēties par viņa propagandu, nav atļāvis Viraltam kļūt par pasaules meistaru.

Pavisam nejauši iekūlos Latviešu koncertā, vienā Melburnas sarīkojumu zālītē, kur bij apmēram 150 klausītāju. Man solo dziedātāji diezin ko nekad nav patikuši, jo arvienu licies tā, ka viņi briesmīgi mocās, kamēr dabū laukā vajadzīgās skaņas. Latiševa tomēr dziedāja varen spēcīgi un bez kādām pūlēm. Pirmo reizi man kāda soliste tā patikusi. Uz sevi jau tomēr nedrīkstu paļauties un tāpēc izjautāju specus, kādu manu paziņu starpā ir vairāki. Viņi teica, ka Latiševa tiešām esot dziedātāja ar spējām, kādas otras Austrālijā neesot. Zināms, esot kādas mazas kļūdiņas, kuŗas viņi novērstu, ja Latiševa viņiem prasītu padomu… Jā, L. man patika arī sieviete. Es sēdēju pavisam tuvu skatuvei un ļoti priecājos par viņas pleciem un kājām (neko citu jau nevarēja redzēt) un domāju, ka tādam apmēram vajadzēja būt Knidas Afrodītes modelim. Manas kaimiņienes pa labi un kreisi domāja citādi. „Īsta lauku mamma!” viņas teica, „tikai dziedot viņas seja drusku apgarojās.” Nu, protams, spriedumi arvienu var būt ļoti dažādi.

Jā, es sāku domāt par jauno romānu, gan pagaidām tikai lasot materiālus par Kanānu, Babiloniju, Ēģipti, Asīriju etc. Varbūt ka nekur tālāk arī netikšu. Un materiālu vākšana jau ir patīkamāka kā to apstrādāšana. Turpinu arī sakārtot manuskriptus nodošanai seifā. Arī vēstules. Ir tāda sajūta it kā rīkotu pats savu bēru mielastu.

Šodien pēcpusdienā man jālasa, tas ir jārunā, referāts Preses kopas sanāksmē: Ideju un ideoloģiju saskare mūsu dzīvē un literatūrā.

Jūsu J. K.

Gara un miesas stāvoklis pavisam katzenjammerīgs, kā parasti beidzamā laikā. Bet kas par to?

—————————————-

[not included in book]:

28. VIII 56.

Sen iesākta šī vēstule. Man neko nepatīk darīt. Esmu nospiesta. Zinu tagad, cik vienkārši un labi būtu dzīvot citur un tomēr, es nezinu, vai liktens man to ļaus. Vai bez katastrofas, kas kādu no mums var par dziļu skārt, es no šejienes tikšu prom?

Varbūt no Jums ir vēstule. Neesmu pastā bijusi. Šonedēļ tomēr ceru pastu saņemt.

Vienīgais ko daru ir – mazliet spēlēju. Uzturu pirkstus kaut cik veiklus, jo varbūt ar to es varētu pelnīt.

Nezinu vai tā ir paredzēšana, vai tikai muļķīgas bailes, jūtos nospiesta. Biju arī slima, bet ne nopietni. Un tādā veidā, kas tikai pierāda, ka esmu vēl jauna. Bet viss tas sāp un dzen izmisumā. Viss, viss aiziet veltīgi.

Šodien saņēmu no māsas vēstuli. Viņa dzīvo savchozā, viena, ir pirmrindniece – slaucēja. Tā tad smags darbs, bet kaut vai piena lāsi var nodzerties. Bērni Latvijā. Klausoties radio, dzirdot latv. dziesmas. Saņemot ‘Cīņu’ un zinot, kā ceļot un pārveidojot veco Latviju. Vecākā meitene šo mēnesi precēšoties, esot labs cilvēks. Tas labi. Un labi, ka tik tālu jau. Bērni jau iet savu ceļu. Grūtā atbildība veikta.

Rakstīšu vairāk citreiz.

Jūsu E. Dzelme

——————————-

30.8.1956.

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli. Kļuva možāks garastāvoklis. Mana nospiestība laikam rodas no tā, ka es nevaru neko aktīvi darīt savas lietas labā. Dzīvoklis tur būtu. Tas apsolīts. Bet nekur nedabūju kaut ko strādāt, lai varētu krāt līdzekļus. Tikai spēlēju vakaros, un turu gatavu arī tādu darba iespēju.

Šodien vīra nav mājās un es aizskrēju uz Wyongu pēc pasta un arī apklausīties pēc kādas vietas. Bet tās izredzes vīla, ko cerēju par kādu nodarbošanos. Jāgaida cita iespēja.

Gribētos arī māsai vairāk palīdzēt. Mēs te visi kļūstam nevērtīgāki salīdzinot ar tiem tur, kas cieš pašaizliedzīgāk.

Ziema tur esot gaŗa, vasara īsa, Sibīrijā, Krasnojarskas apkārtnē, kur māsa ir. Uz konverta bija maza bildīte ar turienes skatu – upes stūris ar pāris priedēm. Viņa tur viena, tagad jau 10 gadus. Bērni atsūtīti atpakaļ uz Latviju. Kaut ko viņa cer, jo raksta, ka varbūt drīz tikšoties ar bērniem. Kaut kur dzird valodas, ka pēc 20 gadiem izsūtījumā, sods par to ka bijis buržujs, budzis, kulaks un tā tālāk, izciests.

Nevaru šais dienās neko citu domāt, tikai par mājam un māsu. Vīra māte mirusi pēc dažiem gadiem no vecuma nespēka, tur Sibīrijā. Mazākais viņi tad vēl visi bija kopā kādu laiku. Bet viņas, tas ir māsas vīram ir savs nams, savs auto, nedēļas nogales ar zveju un medībām, ceļojumi pa Kanādu un Ameriku. Protams viņš palīdzēs bērniem, ja būs iespēja to darīt. Bet dzīve ir samīta.

Jums patika Latiševa! Neesmu viņu dzirdējusi. Foto attēlu redzēju avīzē. Var teikt, kā Jūsu kaimiņienes: lauku mamma! Bet vai tā ir nieva vai uzslava – ej nu zini! Viens gan ir skaidrs, mēs sievietes reti zinām ar ko esam skaistas, ar ko nē. Savādākais ir tas, ka ar to, ko viena var būt daiļa, otrai tas nemaz nedara labu.

31.8.1956.

Ir skolas brīvlaiks, meitenes ir mājās un es retāk saņemu pastu. Arī vēstules nosūtīt nav iespējams tik bieži.

Paldies par visiem labiem padomiem un vārdiem, katrs no tiem kaut ko labu dara. Kaut gan labuma nav nekāda, gribās ticēt, ka būs labi. Gribās dzīvot. Gribās laimes. Gribās skaidrības apkārt. Dzidruma un miera, kāds ir, kad cilvēks nav ierauts pārāk dziļi dubļos.

Ja viss nepiepildīsies, kaut kas jau piepildīsies. Kad iet bēdīgi, vienmēr ir lielāka cerība, ka ies labāk. Pār nelāga dzīvi ir vieglāk pacelties augstāk. Teorētiski.

Par naudas iespējām no Austrālijas Latvieša – paldies. Tagad man nevajaga. Bet tās vajadzēs ap Ziemsvētku laiku, ja mēģināšu pārmaiņas. Citas peļņas te laikam neatradīšu, tikai kaut kur zirņus vai pupas palasīt. Tas darbs nav viegls, bet parasti diezgan labi samaksāts. Kaut kā jel viss veidosies, ja es mēģināšu.

Pavasars ir atkal un man ir labi. Spēlēju par daudz, tas ir – kāroju spēlēt par daudz. Tas aizēno citu. Bet vai es dzīvē kaut ko nevaru atļauties? Vai viss un viss ir jāziedo?

Kafiju es lietoju tikai – kā uzturas līdzekli, kas man dod spēku. Nebaraties! Bet ja es smēķētu? Vai tas arī nebūtu aizliegts? Lai gan Jūs smēķējiet un lielā puse sieviešu smēķē. Mīlēt ko nemīl, darīt ko negrib, ēst kas negaršo un tā tālāk, un tā tālāk. Vai reiz lai nepietrūkst spēka? Vai nevajadzētu atļaut kādreiz kaut ko neatļautu? Ļaut vaļu muļķīgiem jutekļiem, kas kaut ko vēlās? Kaut vai noreibumu no kafijas? – Nu labi – Nevar! Es apreibinos ar pavasari. Kaut kā jel ir visam jātiek pāri. Es mīlu kaut ko, es sapņoju kaut ko, es redzu kaut ko kā nava. Bet ar to es varu panest to kas ir.

Patreiz varbūt varētu darīt ko, ja ļautu. Ir prieks arī, ka māsa kaut kur ir un mēs varēsim mazliet sarakstīties.

Apskaužu Jūs par Viralta izstādi. Tai vajadzēja būt labai, tādai, ko tik ātri neaizmirst. Cerēsim kaut ko labu.

Sveicinu!
Jūsu E. Dz.