1956.6.7.
Es ceru, ka nedomāsit, ja neesmu Jums tik ilgi rakstījis, tad kādas nevērības, paviršības vai arī kādu savu apstākļu dēļ. Nekādi mani apstākļi nevarētu mani piespiest Jūsu vēstuli pamest bez atbildes. Ir tikai tā, ka es nezināju, kā lai Jums pasaku to, ko man pienāktos teikt. Es gribētu teikt, bet laikam arī tagad nepateikšu. Visu pagājušo nedēļu es tāpēc jutos kā izjucis, jo nevaru iedomāties neko nejēdzīgāku nekā to, ja gribi ko teikt, bet nedrīksti. Jūs atradāt vārdus, kad man tie bija vajadzīgi. Jūs esiet sieviete un laikam ir tā, ka sievietes arvien atrod vārdus, arī tad, kad tie pašam visvairāk vajadzīgi, lai teiktu tos arī otram. Ka es nespēju Jums teikt ko gribētu, mani moca. Jūs teicāt, ka neesat par sevi nevienam teikusi to, ko es tagad zinu. Man pienāktos Jums atbildēt, kas jādara. Tam jābūt ne vārdiem, bet reālam padomam: Un es to nedrīkstu dot, jo tagad esmu iebiedēts. Es neticu pats sev – es daru aplamības, kādas senāk nebūtu spējis. Ko es drīkstu teikt Jums? Vai Jums neliksies tie jau sen dzirdēti un tāpēc nodeldēti vārdi? Bet man tie tomēr jāsaka. Es zinu, es saprotu, ka Jūs bez jēgas pazemo, nomāc un tiranizē. Bet Jums tam jāpretojas. Jums jāatsakās no līdzjūtības. Jums jāstāda nejēdzībai pretī ne līdzjūtība, bet nicināšana un ironija. Aizmirstiet, ka esiet Aiviekstes krasta meitene – uz laiku (tāda Jūs esiet, jo ar šīs meitenes skaidrību ir pilns ik teikums, ik vārds Jūsu vēstulēs.) Kļūstiet uz kādu laiku sieviete (un kaut arī sev sveša). Domājiet šīs svešās sievietes aspektā, jo Jums jāiztur līdz kādam liktenīgam izšķiršanās brīdim. Tad Jums būs jābūt stiprai. Agrāk vai vēlāk šis brīdis pienāks. Nenomokat sevi ar rakstīšanu – Jūs to vēl pagūsit, Jums vēl daudz dzīves priekšā. Un tam, ko grib panākt, tam vajag ticēt, kaut arī visa īstenība tam runā pretī. Runājiet ar meitenēm, lai viņas ir Jūsu pusē.
Es nezinu, vai tam kāda jēga, ko saku? Tas nav viss ko domāju. Un vai tie ir tikai labie vārdi? Visai daudz es sev neticu. Ja Jūs teiksit, ka neesmu nekā jēdzīga pateicis, tad lai tas tā arī paliek.
Visa pagājušā nedēļa man ir atmiņā, kā staigāšana miglā. Esmu ticies ar daudz cilvēkiem, daudz runājis, daudz stāstījis, bet neko no tā vairs neatminu. Es tā esmu izkritis no savas parastās dienas kārtības, ka nespēju nekā par sevi noteikt. Es jau minēju, ka daru aplamības. Nav jēgas par tām Jums stāstīt, tās ir dumjas.
Rītvakar man jārunā referāts: Dižciltības noliegšana. Temats ir vēsturisks, bet protams piesātināts ar manu personīgo filozofiju, kas nevienu nesaista.
Es pabeidzu vienu jau senāk iesāktu stāstu – tas būs Gada grāmatā. Neko nopietnu nespēju rakstīt. Kā Jums patiks Par velti mīlēts, – par to vēl nav laiks runāt. Tam būs kādi 8-9 turpinājumi.
Man nepatīk nekā par sevi runāt, jo aiz visa, ko saku, es arvienu redzu Jūs un man liekas, ka stāstīdams par sevi, es nodaru Jums pāri.
Man rēgojas acu priekšā Jūsu gleznotā Jāņu vakara aina Jūsu mājās un ja es tai pievienoju savu dumjo Jāņu vakara pavadīšanu, tad rodas kāds nožēlojams maisījums, par kuŗu jājautā: kādēļ un kam vajadzīgs, lai tas, kas kādreiz bijis skaists, tagad mūsu pašu rokās izvēršas par kādu izmisīgu karikatūru? Apmierinājums rodas, ja jādomā par to, ka ne vien personīgās lietās, bet arī visās citās, viss jo dienas jo vairāk vēršas karikatūrā. Bet var jau būt, ka taisnība krievu sakāmvārdam: kad viss samalsies, iznāks milti… Glabājiet savu sirdi… Kam? Varbūt viņa to vēlāk zinās?
Jūsu J. K.
12.7.1956.
Vēl un vēl pārlasu Jūsu vēstuli un redzu, ka es maz no tās ko saprotu. Jūs nezin kādēļ baidaties izteikties vienkārši. Par savu dzīvi es zinu, ka nekas to nespēj labot, izņemot to, ja es atkal dabūtu labu vietu un pelnītu. Tad man uzlabotos attiecības mājās, es būtu neatkarīga. Bet šāda vien uzlabošanās mani vēl neapmierinātu. Es gribu pilnīgu brīvību. Un laikam arī – es negribu vairs nekā no tā, kas man te ir, izņemot bērnus.
Tās ir grūtas lietas. Man ir jāiztur līdz tam laikam, kad es varu aiziet un tieši līdz tam brīdim. Nekas, itin nekas te man nevar palīdzēt. Viss ir mēģināts. Apstākļi ir ļaunāki kā jebkāds var iedomāties. Bez aizstāvniecības no kādas iestādes es neko neizdarīšu. Tas ir – es varu aiziet viena. Bet ņemot bērnus līdz, man vajadzēs kādu aizsardzību.
Kādreiz tepat austrāliešu avīzē es lasīju, ka kāda sieviete bija nošāvusi savu vīru. Tiesa viņu attaisnoja. Viņa bija 5 pieaugušu bērnu māte, kas bija uzauguši tur pie viņas, apprecējušies, aizgājuši – un viņai tas bija jādara! Viņai bija sevi aizsargājot jānošauj cilvēks! Nebija neviena no viņas 5 bērniem, kas viņai būtu palīdzējis no sava liktens glābties. Neviena, kas būtu redzējis, sapratis, zinājis ko viņa cieš. Tas ir neticami un neiedomājami skumji. Laulība ir nejēdzīgākais iestādījums zemes virsū. Bet nav jel nekas ikdienišķāks un neievērojamāks par nelaimīgu laulību. Tas ir pat kaut kas – smieklīgs!
Tādēļ par to nerunāsim atkal kādu laiku.
Kā Jums klājas? Vai dienas kārtība vēl arvienu ļoti sajaukta? Ka tikai tā vispār vairs vecās sliedēs iegriezīsies? Uzmanāties, uzmanāties!
Mums pavasars noslēpies, līst jau trešo dienu un ir ļoti auksts. Es cepu bērniem speķa raušus un ķimeņmaizes, pa Jāņiem tiem bija šīs lietas ļoti iegaršojušās. Tādas cepšanas man dažreiz ļoti patīk. Man patīk kādu barot. Laikam ļoti vienkāršas sievietes īpašība. Tikai speķa rausīši un visādi rausīši ir bīstami man pašai – jāuzmanās lai pavasarim nākot pavasarīgās kleitas nav par mazām. Man ir tāda pat īpašība, kā Anšl. Eglīša Andai (Cilvēks no mēness), kad ir kreņķīgs prāts, es ēdu un dzeru kaut ko (kafiju) lai kļūtu mierīgāka. Bet šādas ēšanas reizes iznāk par biežām.
Piedodiet, es runāju niekus.
Nav nekādu domu šovakar. Es gaidu kad pāries lieti… Bet tad būs jāstrādā pupās. Šīs neiznīcināmās – pupās!
Bet aizies arī tās un putni apklusīs un neredzēšu brūnās vagas kas kādu kalnu klāj kā samts un sēklas lolo un kuŗā saule stāj un kuŗā saule stāj kad mana acs tur meklē apmātībā aklā cilvēku baltā kreklā.
Man gribās izplūst bez jēgas, kā straumei un nesavākt neko no sevis, tik lidot visam pāri.
Sveicinu!
E. Dz.
8.7.1956.
Ilgi nav no Jums vēstules. Sāku, kā arvienu tādās reizēs, vainu meklēt sevī. Vai esmu izturējusies nejauki? Varbūt uz Jāņiem Jums laikā neaizrakstīju. Varbūt vēl cits kas.
Šodien avīzē lasu Jūsu stāsta sākumu. Būs laikam ļoti ‘sulīgs’ un īsts. Es domāju – jūtami īsta aizgājusi dzīve. Un humors.
Man vairs nav humora. Dzīvoju šos pēdējos mēnešus kā aizmigusi. Nav spraiguma, nav cerību. Šķiet – es arī slinkoju. Es vakarus pavadu spēlējot – spēlēt salīdzinot ar citu vakaros darāmu darbu – rakstīšanu vai zīmēšanu – ir slinkot. Spēlēt ir ļoti viegli. Gluži automātiska, bezdomu nodarbošanās, pakļaušanās, iegrimšana citā pasaulē, atraisīšanās, atpūšanās, arī līksme un prieks. Un atgriešanās pēc tam īstenībā ar sajūtu, ka nekas nav radīts. Ir tikai satraukums. Kad esi ko uzzīmējis, vai uzrakstījis, ir kāda apmierinājuma sajūta, lielāka vai mazāka. Kaut kas ir piepildīts un seko brīdis mierā. Mūzika to nedod. Man nē. Varbūt tas tādēļ tā, ka nevienam es sevi ar spēlēšanu ‘neizstāstu’. Es klausos kādā citā balsī, satraucos līdz, bet neko nepiepildu. Tādēļ man spēlēt nekad nepietiek. Es varu nogurt, man var rasties apātija pret spēlēšanu, bet miera, piepildījuma nav. Tomēr dažreiz, lai gan es to skaitu tikai par laika nosišanu, mūzika mani noskaidro, sagatavo darbam.
Tagad, kad vakaros spēlēju, progresēju technikā, arī dienā tad gribētos spēlēt, bet to nevar. Tomēr dienā man nāk 2 meitenes mācīties spēlēt, pavisam mazi knauķi.
Tā es maļos.
Bet kas notiek ar Jums? Kādēļ nerakstiet? Vai tas tikai tā izgadās, vai ir par kaut ko nelabs prāts?
Te ir pavasars. No rīta lija, tagad ir silta pievakare. Man vairs negribās kustēties darbā bez pārmaiņas. Sen, sen man vairs negribās. Bet tagad es sāku to nelabi fiziski izjust. Man gribās apsēsties un nedomājot just, kā stundas aiztek. Viss aiztek.
Es zinu, ka es pieviļos, ka es skatos pavasara debesīs un ceru, ka mani apžēlos. Nāks, paņems rokās un noliks citā vietā, pārstādīs, kā tomātu. Nenāks un nepārstādīs. Es gaidu par ilgu jau. Man jākustās pašai. Bet man nav spēka.
10.7.1956.
Esmu Wyongā un saņēmu Jūsu vēstuli. Tā ir pavisam savāda vēstule. Pārlasu to un domāju – ko Jūs man iesakiet? Laikam tas ir – domāt tikai par sevi. Grūt man tas vedās. Bet ja man būs līdz beigām jādomā tikai par citiem, tad es sāku baidīties, ka es līdz beigām neizturēšu. To es sāku izjust gluži skaidri.
Man ir jādomā par sevi. Man pašai ir jādomā par sevi. Un kaut kā, es to nespēju. Es gaidu, lai kaut kas no ārpuses nāk un mani izpestī. Bet saprotu arī, ka tā ir veltīga gaidīšana.
Kādā veidā Jūsu vēstules var man nodarīt ļaunu? Jūsu vēstules es nekādā ziņa neiznīcināšu. Es tikai prātoju, ka viņas man būtu jāsapako un jānosūta kaut kam glabāšanā. Pagaidām viņas nav aiztiktas, vai nav atrastas. Ja viņas būtu pie Jums drošībā, es viņas nosūtītu Jums, bet es tam neuzticos. Jūs viņas vienā brīdī varat neuzskatīt kā manu īpašumu un tad es vairs neesmu droša, kas ar tām var notikt.
Meitenes jau ir ‘manā pusē’, bet ko tas man līdz? Tikai morālisks atbalsts.
Kādu dienu es izmisusi nopūtos Ineses priekšā, ka viss ko es daru un cīnos man nekādu reālu panākumu nedod un es neko nepanākšu un viss līdz beigām paliks kā ir!… Viņai saskrēja asaras acīs.
„Man tad jāraud, kad tu tā saki,” viņa teica. Es saprotu, ka viņa dzīvo man līdz. Bet es tik veltīgi visu mēģinu, ka arī bērniem pietrūkst ticības uz mani palaisties. Tagad es domāju, – jālūko nopelnīt tepat, kādā pupu lasīšanas ceļā (vēl ārpus mājas) kādas pārdesmit mārciņas un tad Ziemsvētku laikā jālaužas uz Sidneju.
Tas ir tuvākais realitātei, ko varu izdomāt. Bet man nav ticības, ka tas izdosies. Vienai tikt prom, man nebūtu neiespējam… Bet to nevar. Nu – dzīvosim, redzēsim. Vairāk tagad neko nevaru – taupīt spēkus, krāt peniņus un krāt kādas praktiskas zināšanas. Nopirku ‘šlāgeru’ notis. Varbūt atrast ko ar tādu, pielietojamu pianistu vietu…
Pārlasīšu vēl Jūsu vēstuli. Kādas gan varētu būt ‘dumjības’ ko Jūs dariet?
Vīrietim parasti ir divas lielākās dumjības: dzeršana… teiksim vīns un sievietes. „…Ar mēŗu!…” Tas ir sievietes padoms šai lietā.
Žēl ka Jūs man par savām dumjības dēkām neko nerakstiet. Nevaru neko tur līdz runāt. Mani Jāņi bija gaŗlaicīgi, Jūs sakāt Jums bija – dumji. Varbūt tomēr Jums bija labāki… Arī es plānoju dažus niekus, bet tie neiznāca.
Lai es kaut ko neprātīgu darītu, man vajadzētu dot mazāk laika apdomāties. Tas ir gluži briesmīgi. Bet tā tas ir. Pavasars nāk. Katru dienu es skaitu, cik minūtes diena gaŗāka? Nezin, ko es gaidu? Pavasari! Ceru, ka Jūs spēsiet salasīt visu rakstīto. Nosūtu arī dažas ‘liriskas lapas’ – tās ir īstās dienas grāmatas lapas, ne grāmatai rakstītas.
Jūsu E. Dz.
1956.9.7.
Taisni 2 mēneši pagājuši, kopš stāvēju krematorijā un šodien es tur biju atkal. Bij tikpat silta un saulaina diena kā toreiz, tikai izvadāmais bij cits – kollēga A. Liepiņš. Baigi kļūst, skatoties, kā pie krematorija stāv vesela rinda mirušo un gaida savu kārtu, lai kļūtu laukā no šīs pasaules. Apmēram 20 minūtes velkas šī aiziešanas ceremonija – viss notiek kā uz kādas lentas fabrikā… Varbūt tāpat slimnīcās gaida savu rindu pasaulē ienācēji un nākšana un iešana ir nemitīgs process? Dzīvības process, nāves process? Jeb nāves un dzīvības sacensība? Kam par labu? Kam par godu? Kādēļ tas viss? Kāda jēga, ja piedalās šai sacensībai? Bet laikam tā patīk daudziem, jo katru vakaru kino filmās nošauj, nodur, vai nosit veselu rindu cilvēku un visi to noskatās kā kādu neredzētu atklājumu. Vai nebūtu labi, ja ikviens zinātu dienu un stundu, kad viņa sacensībai pienāks gals? Tad atkristu tik daudz satraukumu, rūpju, asaru, un liekulībās. Mašīna strādātu tāpat kā tagad un lielais iekšā laidējs, stāvēdams uz kādas nezināmas kuļmašīnas, varētu priecāties. Nelāgas domas! Un tomēr tās taču ir patiesas domas! Viss cits ir tikai tukša fantāzija, sapņi, sevis apmānīšana.
14.7.
Veselu nedēļu vēstule nostāvējusi uz galda un katru rītu es to redzēdams esmu nodomājis – šodien es rakstīšu tālāk. Pabeigšu un aizsūtīšu. Bet pagājušas viena diena pēc otras un es nespēju rakstīt. Aiz lielas nepatikas pret sevi, aiz kādas nejaukas sajūtas, ka esmu tāds, kāds esmu. Jūs teicāt, ka nesaprotot, ko es rakstījis savā vēstulē. Tas tā ir arvienu bijis ar visiem, kam esmu gribējis ko teikt par sevi. Es nekad nekā negribu slēpt, jo nav jau ko slēpt un tomēr tiklīdz kādam ko saku par sevi, tas ir kas nesaprotams. Varbūt ka tas tiešām ir kaut kas cits, nekā tas, ko gribu teikt? Man ir biezs konvolūts ar Jūsu vēstulēm un man šķiet, ka es tur saprotu katru vietu tā, kā Jūs to esat gribējusi man teikt. Jūs esat teikusi ļoti daudz, Jūs sakāt, ka tik daudz kā nevienam citam. Es Jums par sevi neesmu teicis nekā. Es to nespēju. Tas mani arvien ir sarūgtinājis, ka nespēju būt pret citiem tāds, kādam man vajadzētu būt. Es ļoti bieži esmu no citiem cilvēkiem saņēmis daudz sirsnības, daudz atklātības, daudz cilvēcīgi laba, bet es neesmu spējis nevienam par to atlīdzināt. Ar savu nespēju es esmu daudzus sarūgtinājis un pats negribēdams no sevis attālinājies. Ko es tur varu darīt? Varbūt tāpēc man šad un tad uznāk tik dziļas apātijas brīži, ka es kļūstu nejūtīgs, kā koks vai akmens un tad nesaprotu arī to, ko man saka vai raksta. Šādas apātijas brīdī es Jums rakstīju, lai iznīciniet manas vēstules. Man liekas tā, ka tās ir bez kādas jēgas, bet nonākušas svešās rokās var Jums nest ļaunu. Jā, tas ir gandrīz droši, ka ja Jūs tās atsūtītu atpakaļ, es tās iznīcinātu. Es nespēju iznīcināt Jūsu vēstules, jo es tur no katras rindas lasu kādu patiesību par Jums. Bet pret to, ko es esmu teicis, man nav nekādas uzticības.
Jā, es daru to, ko man nevajadzētu darīt un saucu to visu par dumjību. Vīns mani nespēj iespaidot. Sievietes? Es taču viņas nesaprotu! Kad biju 5-6 gadi vecs, man likās, ka būtu daudz labāk, ja sieviešu pasaulē nemaz nebūtu. Tagad, protams, es tā vairs nedomāju. Bij laiks, kad man šķita, ka katra sieviete ir eņģelis. Tagad es arī tā vairs nedomāju. Tagad ir tā, ka es sievietes vēroju kā man pilnīgi svešas pasaules, par ko man nav nekādas jēgas. Liekas, es visu saprotu, kas tur notiek, jūtu un ciešu līdz, ja notiek kas ļauns. Bet tikko gribu līdz runāt, redzu, ka runāju par ko citu.
Jūs jūtat un gaidat pavasari. Jūs vēl esiet ļoti jauna. Man šķiet pat varbūt jaunāka kā Jūsu meitenes. Varbūt Jūs neesiet pavasari nekad dzīvojusi, tikai par to sapņojusi. Tāpēc Jūs vēl pēc viņa ilgojaties. Jums būtu vajadzīga vasara. Tad Jūs būtu spēcīgāka un drošāka. Bet iespējams, ka Jūs mani arī tagad nesaprotat?
Vakar vakarā es aizgāju pazīstamiem līdz noskatīties naturalizācijas aktā Heidelbergas pilsētas namā. Austrālijas pavalstniecību ieguva ap 90 cilvēku, arī vairāki latvieši. Mani akts interesēja tāpēc, ka arī man tas stāv priekšā. Lai saņemtu pensiju, kuŗa gan ir ļoti maza, vajadzīgs naturalizēties. Akts nebij necik svinīgs. Pēc tā kādas metodistu vai citas draudzes dāmas bij rīkojušas kafiju turpat taunhallē. Bet tā kā telpas bija šauras, tad pirmos aicināja jaunos Austrālijas pilsoņus, bet pēc tam arī visus citus akta dalībniekus. Man un laikam arī citiem, kas bij nākuši tikai skatīties, (tādu bij ap 200 cilvēku) izlikās, ka dzert kafiju būtu it kā nepiedienīgi, tāpēc aktam beidzoties virzījāmies no zāles laukā.
„Bet kāpēc Jūs ejiet prom?” kāds no rīkotājiem mums nosauca pakaļ, „mēs taču esam sagādājuši Eiropas delikateses!…” Varbūt tiešām tas bij nepieklājīgi, atstāt krietno dāmu laipnību neizmantotu?
Kā ar Jūsu pavalstniecību? Jūs, ja būtu tāds stāvoklis, ka jādomā par sevis un bērnu uzturēšanu, saņemtu bezdarbnieku pabalstu, līdz rastos pietiekami atalgots darbs. Bet šais lietās jāievāc ziņas Jūsu valstī, jo tās var būt citādas N.S.W. nekā Victorijā. Šeit ir ļaudis kas saņem bezdarbnieku pabalstu un piepelna klāt ar kādu privātu darbu, par kuŗu iestādēm nekas nav zināms.
Es esmu tā izjucis, ka nespēju un nespēju uzsākt kādu nopietnāku darbu. Dienas aiziet nezin kā un nezin kur. Es nokrāmējos ar tīri praktiskām un patiesībā nekam vajadzīgām lietām: sameklēju un atzīmēju datus par to, kur un kad kādi mani darbi iespiesti. Izrādās, ka bez veselas kaudzes žurnalistisku lietu, man iespiesti visās pasaules latviešu avīzēs vai žurnālos ap 70 stāstu vai noveļu. Ja tos iespiestu grāmatās, tad sanāktu ap 6-7 sējumi. Taisni bail kļūst par to ko esmu izdarījis! Tas tagad vairs nav vajadzīgs ne man pašam, ne kādam citam. Šie stāsti radušies 12 gadu laikā. Un tā ir mana autobiogrāfija. Bet kad par to domāju, man kļūst nelabi: esmu par sevi runājis tur, kur tas nevienam nav vajadzīgs un ko neviens arī nesaprot, bet tur, kur man būtu bijis jāsaka dzīviem cilvēkiem, man nekad nav bijis ko teikt un kaut tie arī būtu man vistuvākie cilvēki.
Man ir tik nelāgs garastāvoklis, ka es domāju par to, cik labi būtu, ja es varētu iekļūt kādā klusētāju mūku ordenī un apklust uz visiem laikiem. Bet tāda ordeņa tagad vairs nav un ja būtu tad mani tur neviens neņemtu. Nejust sevi vajadzīgu otram cilvēkam ir sods. Ja es to esmu pelnījis, tad vieglāk no tā nekļūst.
Es redzu, ka cilvēki lasa grāmatas un runā par tām. Es tagad nespēju lasīt. Pēc desmit minūtēm man lasīšana apnīk, es grāmatu aizmetu. Un tomēr laiks aiziet tik ātri! Man nav garlaicīgi un es nejūtu, kur palikusi diena, kas man gan sākās ļoti vēlu. Naktis ir vislabākās, es tad guļu kā bluķis.
Sakiet, kā ir ar ierakstītām vēstulēm? Vai tās tāpat var sūtīt Jums tikai uz box’u?
Jūsu J. K.
Svētdien, 1956. g. 22. 7.
Droši vien Jūs arī manu pagājušo vēstuli lasījāt ar tādu pārliecību, ka tur ir kaut kas neizteikts līdz galam un tāpēc nesaprotams? Bet es jau arī pats ne visu labi saprotu, ko domāju vai jūtu, kā tad tas lai būtu saprotams otram! Pie tam mūsu stāvokļi tik ļoti atšķiras, – mēs dzīvojam katrs savā pasaulē. Varbūt ka tikai vēlēšanās kļūt reiz katram no savas tagadējās pasaules laukā, ir saite, kas liek mums apmainīties vēstulēm? Jums tomēr ir kaut cerība, ka varbūt, varbūt Jūs reizi būsit citā pasaulē. Man tādas cerības nav. Vai ir iespējams neko negaidīt, neko necerēt un tomēr dzīvot kaut cij jēdzīgu dzīvi? Domāšana un rakstīšana vien nav dzīve, jo dzīvē bez intelektuālā momenta ietilpst vēl ļoti daudzi citi, kuŗus varam vērtēt pozitīvi vai negatīvi, bet kas ir nenoliedzami reāli. Taisni intelektuālais moments ir visnereālākais un tādēļ vismazāk dod dzīves izjūtu.
Es saņēmu no Austrālijas latviešu archīva uzaicinājumu dot nākamās Kultūras dienās Melburnā archīva rīkotai izstādei visus savus darbus (iespiestos) arī no Latvijas un pie tam nevien tīri literāros, bet arī publicistiskos. No Latvijas man nav ne rakstu galiņa līdzi, tikai daļā no Vācijas iespiestajiem un tad še Austrālijā rakstītie. Kad nu sāku visus šos materiālus meklēt un reģistrēt, man sacēlās vai mati stāvu par to ko esmu sarakstījis! Paguvu reģistrēt ap 75 stāsti, no kuŗiem pāri par 60 ir kaut kur iespiesti. Tad esmu sarakstījis 5 romānus, no kuŗiem iespiesti 3. Ja saliktu visu kopā, sanāktu 7-8 sējumi! Ja pieņem ka katrs vārds taču sevī ietver kaut ko no manām domām, tad kļūst baigi par šo sevis izšķiešanu zilā gaisā. Kāds man no tā labums? Kāds vispār kādam no tā labums? Un man vairs nav par visu nekāda prieka, pat ne apmierinājuma. Viss tas man nav devis nekā cilvēcīgi laba, bet drīzāk attālinājis no cilvēkiem – man liekas, ka es nepazīstu neviena cilvēk un arī mani neviens nepazīst. Es dzīvoju kā kādā lielā tuksnesī un viss ko es daru citiem cilvēkiem par labu, tas man sāk jo dienas, jo vairāk izlikties aplams. Es tiecos pēc cilvēka, kuŗš man būtu tuvs, tikai kā cilvēks. Kuŗu es redzētu un justu. Bet tas ir neiespējami, jo ikviens, kuŗam es tuvojos, redz manī tikai kādu intellektuālu automātu, kam jārada kādas iedomātas vērtības – domas vai idejas. Varbūt, ka ir cilvēki, kuŗus šāds pienākums apmierina un kuŗi ar to pat ir lepni? Mani tas tikai padara vientuļāku un svešāku. Es to nojaudu jau arī agrāk, bet taisni pēdējos mēnešos šī sajūta kļuvusi ļoti asa, tik asa, ka es spēju darīt muļķības un aplamības, lai no tās paglābtos, es tās arī daru – pa daļai ar īgnumu, pa daļai ar izbrīnu, ka drīkstu sev atļauties, ko agrāk nebūtu drīkstējis. Var būt garīga narkoze un tā, tāpat kā visas citas, var beigties tikai ar katastrofu. Un kāpēc nē? Lai beidzās! Ko cilvēks spēj zaudēt, ja ir jau zudusi jēga par ticību kaut kam? To teikdams, es zinu, ka Jums no tā nevar rasties nekāds prieks vai mierinājums. Bet Jūs jau ne reizi vien esat gribējusi, lai Jums pastāstu par sevi. Jeb varbūt tomēr Jums, zinot, ka lai cik nejēdzīgs ir tas, ar ko jācīnās Jums, var rasties gandarījums, ka ir cilvēki, kas zāģē paši sevi nost un nezin, kāpēc tā dara?
Dažs vakars šeit ir jau ļoti pavasarīgs un var nojaust, ka tam sekos tādi pat citi. No Jūsu vēstules spriežu, ka Jums par šo kārtību ir prieks, jo viss ko Jūs par to rakstāt, ir dzeja. Labi.
5. augustā LPB rīko jautru vakaru. Arī es palīdzēju gādāt tā programmu. Bet kad domāju, ka man tur būs jāsēž un jāklausās, tad kļūst pavisam nelabi.
12. augustā LPB būs mans referāts: Ideju un ideoloģiju saskare dzīvē un literatūrā. Šad un tad pirms iemigšanas es domāju par to, kas tur būs jāsaka. Es uzņemos referātus arvien tad, kad nav neviena cita, kas tos lasa. No manas puses tas nozīmē divas stundas gaŗu runāšanu, no klausītāju puses taisni tikpat ilgu klusēšanu. Vai ir vēl arī kas cits – nezinu.
Te sāku rakstīt ar nodomu pateikt Jums ko labu, bet kā redzat no tā nekas neiznāca.
Jūsu J. K.
22.7.1956.
Cienījamais Kalniņa kungs.
Pateicos ļoti par Jūsu otru vēstuli, tas ir par pēdējo ko saņēmu (rakstītu sliktā garastāvoklī).
Man ļoti žēl, ka esmu Jūs sarūgtinājusi, nesaprazdama Jūsu iepriekšējo vēstuli, ar padomu – ‘esiet sieviete’. Piedodiet, lūdzu. Tagad es to saprotu, un priecājos par to, jo arī mani šī mana nesaprašana ļoti nomāca un sarūgtināja.
Es Jums pat uzrakstīju vienu vēstules formas meditāciju par savām izjūtām, kas bija diezgan brāzmainas un es to Jums nedrīkstēju nosūtīt, baidīdamies, ka tā Jūs sāpinās. Es domāju, lai arī Jūsu padoms mani tikai mocījis, tas ir bijis labi domāts. Tagad redzu, ka padoms nav bijis tāds, kas mani varētu mocīt. Kādēļ es Jūs pārpratu – to mēģināšu Jums izskaidrot. Es pati smējos par to, Jums arī nebūs jāskumst.
Jūs man sakiet: „Esiet sieviete.”
To es sapratu. Tas manī atbalsojās spējāk kā to varētu domātu.
Nelaimīga sieva līdzinās pērkamai sievietei, tas Jums jāsaprot, lai arī par to nerunā (vai runā reti). Agrāk vai vēlāk viņa to izjūt pati. Viņa ir kā lieta vai lops, ne cilvēks, ne sieviete. Būt sievietei nozīmē būt brīvai, drīkstēt izvēlēties, jo sieviete, kas neizvēlās, vairs nav sieviete. Nelaimīgi precēta sieva to nevar. Un reizi viņai pietrūkst visa – atmiņu, illūziju par savu ikdienu, ticības sava ‘pienākuma svētumam’ un tā tālāk. Viņa ir nožēlojama. Jā – es atsaucos Jūsu padomam – būt sievietei!
Bet tālāk Jūs sakāt – „Aizmirstiet ka esiet Aiviekstes krastu skaidrā meitene. Esiet kaut sev sveša…”
Tas mani samulsināja.
Aizmirst savu skaidrību.
Ejot kaut kur ārpus savas sievas pienākuma, es varu savu skaidrību tikai iegūt – atgūt. Izdedzināt kā dzelzi liesmās. No tā vien jau vēl var turēties skaidrība, ja es atrodu kādu illūziju ārpusē un spēju degt. Sadedzināt putekļus, kas mani pārklājuši.
To es nespēju saprast, Jūsu vārdus – aizmirstiet savu skaidrību. Es domāju līdz man tapa nelabi un smagi. Es domāju, ka Jūsu padoms ir dot vēl savā ikdienā vairāk no savas sievišķības. Dot vēl un vēl un vēl, lai noklusinātu ļaunumu, īgnumu…
Negribās to ne pieminēt, cik man bija smagi. Es jel pildu savu pienākumu. Nebīstāties, es nekļūšu vēl ciniskāka.
Kā es varēju Jūs pārprast, tas nāca no mazliet sagrozītiem jēdzieniem par ‘labu’ un ‘ļaunu’.
Jūsu padoms ir pareizs, bet viņu pildīt ir grūti.
Vispirms, man te nav cilvēku.
Un ja es spētu atrast (un pat esmu atradusi), tad man nav iespējas dzīvot. Man sargā katru soli. Reti es spēju izbraukt uz pāris stundām prom iepirkties, vai pie zobārsta. Man jādod norēķini par katru stundas ceturksni. Ja autobuss ir nokavējies un esmu pusstundu vēlāk, es atrodu durvis aizslēgtas, māju tukšu – esmu no ceļa malas mežā novērota, kur esmu nākusi, kur bijusi.
Tālāk – ja es tam izlauztos cauri, man jābūt kā zaķim mežā, lai mani nenoķer, jo tad es zaudētu bērnus.
Un vēl tālāk – es nespēju neko ņemt pavirši un viegli. Es nespēju noslēgt sirdi. Es izgāzīšos un būšu neglābjami pagalam.
Un ja arī to es pieļautu, (tas jau būtu dievišķi)…
Es nespētu nākt atpakaļ! Es zaudētu savu skaidrību nākot atpakaļ, bet man būtu jānāk atpakaļ.
Lai vestu dubultdzīvi, tam es vēl neesmu nogatavojusies pilnīgi.
Vai Jūs nebaida šīs lapas?
Vai Jūs mani saprotiet?
Tā nav teorija. Visu esmu izjutusi un mocījusies.
Tomēr daudz ko es pieņemtu, ja tikai atrastu iespēju brīvāk lemt par savām gaitām.
Nu, vai tik grūt ir saprast sievietes? Mazliet citādas viņas varbūt ir, kā vīrieši. Varbūt.
Man ir žēl, ka ar savu neapķērību es Jūs sāpināju. Kad lasīju Jūsu pēdējo vēstuli, skaidri jutu – Jums ir briesmīgs garastāvoklis, Jūs esiet galīgi ‘kreņķīgs’. Nākošā teikumā Jūs pats to atzināties. Tā tad – mazliet es varu Jūs saprast.
Bet par sevi Jūs rakstiet skopi. Un tas ko Jūs sauciet par aplamībām – manā uztverē liekas ir – sievietes. Kādas citas aplamības tās lai būtu? Bet es – būdama sieviete, biju un esmu mazliet aizvainota, ka Jūs sievietes sauciet par dumjībām un aplamībām. Man gandrīz netīk atzīties, bet attiecībā uz vīrieti, es nekad nelietoju tādus vārdus (ja es esmu atklāta pret sevi). Var jau būt ka te ir kāda atšķirība notikumos. Es teiktu – neprātības. Aplams un dumjš ir – neatzīstams, vai nē?
Neprātīgs ir tikai bez prāta, bet visam pasaulē prāts nav vajadzīgs.
Esmu dzērusi kafiju un īstenībā šī vēstule nebūtu jānosūta. Bet es to darīšu.
Mums sestdien bija viesi, pirmo reizi viena austrāliešu ģimene bija uzlūgta vakariņās. Gatavoju – latviskus ēdienus. Tagad paredzamas kādas vakariņas pie viņiem. Tas ir labāk, kā būt mūžam vieniem, bet – tas paņems vēl vairāk laika un liela ieguvuma nebūs, bet jāziedo arī mazumam. Jāziedo bez apstājas.
23.7.1956.
Stādu kartupeļus un atkal – pupas. No rīta bij skaists, maigs laiks. Tagad pēcpusdienā apmācās. Varbūt nāks lieti. Viss viens. Tomēr saulainās dienās ir labāk.
Jūsu stāsts par krematoriju ir iespaidīgs. Jā, tā arī tie, kas grib iekļūt šai pasaulē, gaida rindās. To slimnīcā redzēju. Un tad viņi guļ kā tārpiņi savās kūniņās un pieaug dzīvei.
Ir viena man vēstule pie Jums aizceļojusi, kas bija Jums pārprotoša. Arī šī varbūt nav nemaz tik saprotoša, kā vajadzētu. Bet lūdzu, nekreņķējaties par to. Ka Jūs neko otram dzīvam cilvēkam nespējiet pateikt, tā ir milzīgi iedomīga valoda, jo tas pavisam nav taisnība. Vairāk kā divi gadi Jūsu vēstules man palīdz ‘turēties uz ūdens’ un es esmu – katrā ziņā ārkārtīgi smaga. Tātad Jūsu vārdiem ir daudz spēka. Par Jums cik tie pastāsta – kas to nu īsti lai zina? Man šķiet ļoti, ļoti saprotošs un jauks un labs, kuŗa tuvums nomierina un sadūšo cīņai – vai nav diezgan ja Jūsu vēstules tik daudz pastāsta?
Jūsu referāts par atteikšanos no dižciltības man ļoti interesē. Vai neliksiet to avīzē? Man ierakstītās vēstules šeit uz māju nevar sūtīt, to es zinu – pastnieki te par daudz labi un vientiesīgi, atdod ierakstītas vēstules pat kaimiņiem atnest. Kā tas ir ar Box – to nezinu. Domāju – tur var sūtīt. Bet kādēļ Jūs gribat sūtīt ierakstītas? Es tagad saņemu vēstules bez traucējumiem, sevišķi ja vārds nav minēts, tikai box numurs, kā Jūs to rakstiet.
Jūsu E. Dz.
Svētdienā, 1956. 29. 7.
Liekas tā, ka nebūtu ar Jums runājis vairākus mēnešus. Tā aiziet laiks! Un tomēr es taču rakstīju Jums pagājušā svētdienā. Pa to laiku esmu bijis vienā kino izrādē. Bet esmu jau aizmirsis, ko tur redzēju. Diemžēl esmu arī piemirsis, ko Jums rakstīju – galva palikusi nejēdzīgi caura. Tur turas iekšā tikai tas, par ko Jūs varat lasīt manā stāstā avīzē.
Visu pagājušo nedēļu es kārtoju savus manuskriptus, kādu ir veselām kaudzēm. Tagad es tos sanumurēju mapēs. Mapes nodošu glabāšanai seifā – tā ir tāda sevišķa iestāde. – Pēc manuskriptiem to darīšu ar vēstulēm. Arī to ir vairākas mapes. Tad jāskata cauri dienas grāmatas. Un kāpēc es visu to daru? Tas man pašam neskaidrs. Laikam vecs paradums, jo esmu kādreiz strādājis Latvijas Kultūras atlantā, – kā vecu lietu uzrakstītājs. Nu, kad atlants pazudis, nezin kur, mana paša dzīve man uzmācas kā vēsture un es ar to nokrāmējos.
Pie mums daudz runā par Šekspīra Ričardu 3., ko tagad rāda jau kādu mēnesi vienā kino. Un mūsu pažarnieki to uzņēmuši savu pārrunu programmā, tāpēc vienu vakaru jeb rītu man būs jāaizbrauc to paskatīties. Tai pašā reizā būs jāpārrunā arī itāļu mākslas izstāde, kas pašreiz notiek Viktorijas mākslas galerijā. To es jau apskatīju. Ir labi darbi, ir arī vienkārši kolorītiski montējumi, kuŗus var arī pieņemt par gleznām, tāpat kā reportāžu par literatūru, un ir arī mēsli, kas nav gleznas, ne montāža, bet vienkāŗši smērējumi ļaužu āzēšanai. Neviens jau tagad nezin, kas ir glezna un kas nav, bet kritika slavē to, ar ko var ko nopelnīt.
4. augustā mani krustdēli – Zilā ota – atveŗ savu darbu skati Viktorijas mākslinieku galerijā. Ar to ir savienots nepatīkams fakts, ka laikam man par to būs jāraksta recenzija, jo nav neviena cita kas to darītu. Krustdēlu starpā gan nav neviena āksta, tomēr sameklēt visu darbos kaut ko tādu, kas mani skārtu kaut kā vairāk, ir grūt, tāpēc jātaustās pa visādām blakus lietām, konvencijām un minējumiem. Ar visu jau var kaut kā tikt galā, tikai beigās arvienu vairāk sāk mocīt jautājums, kāpēc tas viss vajadzīgs, ja tam nav nekādas jēgas? Bet viss iet, kā tas iet – papīrs panes visu, lai uz tā drukā, kas vien katram ienāk prātā. Es gandrīz apskaužu cilvēkus, kas ar putām uz lūpām aizstāv savas dumjības, pārliecināti, ka cīnās par idejām! Par idejām! Bet ja kādam jautā, ko viņš saprot ar vārdu – ideja, tad izrādās, ka viņam nav pat jēgas par šo vārdu. Laimīgie Donkichoti!
Bet Jūs tai pašā laikā cīnāties par ļoti konkrētu lietu, par savu dzīvi vai dzīvību, kas nav nekāda ideja. Bet to neviens nesaprot un ja arī saprot, tad nevar nekā palīdzēt. Tagad vissvarīgākās lietas ir – idejas: nacionālā ideja, svētuma ideja un velns lai sazin kādas vēl citas. Bet cilvēks nav ideja un tādēļ to neviens neievēro, ne arī tam palīdz sevi aizstāvēt. Bet Jūs jau to visu ziniet.
Nāk pavasaris – to jūt viscaur, nevien no tā, ka sāk ziedēt Wotle koks, bet galvenais no tā, ka saule ar katru dienu kāpj augstāk debesīs. Es viņas kāpšanu izjūtu visvairāk ar to, ka tā manī man pašam negribot vairo dzīvības dziņu. Ja vakaros un naktīs šī dziņa mani pavisam noplok un es domāju par to, cik labi būs tad, kad būs izpūsts pēdējais elpas vilciens, tad rītos, redzot sauli, tomēr jūtu apmierinājumu, ka vēl esmu dzīvs. Tad atkal, neraugoties uz to, ka jau esmu aprakstījis papīru kalnus, es sāku atkal plānot kādu jaunu darbu. Pagaidām gan tālāk par plānošanu netieku, jo kas dienā liekas iespējams un pat derīgs, tas vakarā un naktī izskatās tukšs, nevajadzīgs un bez jēgas. No tā Jūs, man šķiet redziet, ka cilvēks savās domās var nonākt pie tā paša slēdziena par savu dzīvi, kaut tam jādzīvo pavisam citādos apstākļos: Jūs nomāc tas, ka Jūsu dzīve nepieder Jums pašai, bet mani tas, ka tā ir pilnīgi manis paša rokās…
Es īsti lāgā nezinu, kur likt šīs svētdienas pēcpusdienu, jo uz sitiju negribās braukt, bet darīt to pašu, ko darbdienās, arī negribās un uz lasīšanu nav nekāda prieka. Jā, būtu ilgas pēc mūzikas! Bet tās nav.
Jūsu J. K.
