1956.1.6.

Tikko biju nosūtījis Jums vēstuli, saņēmu Jūsējo kur Jūs jautājat par paciņu sūtīšanu uz Sibīriju, negribēju kavēt ne mirkli ar atbildi, jo taču jo ātrāk Jūsu māsa saņem sūtījumu, jo drīzāk viņa jutīs, ka nav aizmirsta. Nesakāt viņai tūliņ par to, ka vīrs saistījies ar citu sievieti. Lai viņa to uzzina pamazām. Es zvanīju Latviešu apvienības Austrālijā informācijas fondam, kuŗu vada A. Ķiploks un viņš man ziņoja, ka paciņas nosūta kā informācijas fonds, tāpat arī visi mācītāji. Es Jums te pielieku viņu adreses un Jūs varat nosūtīt naudu, kam patīk. A. Grosbachs ir archibīskapa pārstāvis Austrālijā un bijis ļoti neapmierināts, ka Sigurda izvadīšana, nav uzticēta viņam, bet māc. Kociņam, kuŗa draudzes locekle ir mana vedekla. Tāpēc arī no Grosbacha nesaņēmu nekāda līdzjūtības apliecinājuma lai gan esam pazīstami. Katoļu pāvests man ir pavirši pazīstams, bet atbrauca pie manis personīgi. Protams ar paciņu sūtīšanu tam nav sakara, bet es to visu atzīmēju tāpēc, lai raksturotu cilvēk sīkumainību, kas sevišķi durās acīs izņēmuma gadījumos, kad mēs esam pret notikumiem jūtīgāki kā parasts.

Jūsu J.K.

Svētdiena, 1956.3.6.

Vakar ar mani atgadījās kas sevišķs – O. Rozīša kungs mani angažēja sev līdz Victorian Symphyny Orchestra koncertā Melburnas pilsētas namā. Tur bij 89 mūziķi un diriģēja kāds francūzis, kuŗš pēc programmas paskaidrojuma spriežot, esot slavenība. Es par nožēlošanu esmu mūzikā analfabēts un, kā jau Jums laikam reizi teicu, iedomājos ka saprotu Vāgneru, Hendeli un Bachu un arī tos pazīstu pavisam pavirši. Tādam vīram simfoniskais koncerts ir pārāk smalka delikatese. Par laimi programmā bij Gluka-Vāgnera uvertīra Iphigenia in Aulis. Kaut ko es mantoju arī no Brāmsa Symphony n. 5 in F Major, op. 90. Debussy Two Nocturnes man nebija nekas, bet Ravela Spanish Rhapsody patika ar savu straujumu, kas gan laikam neko nenozīmē. Es pats sevi apsmēju, skatīdamies, cik nopietnām sejām sēž mani kaimiņi. Patiesībā Jums pienācās sēdēt manā vietā, tad tam būtu kāda jēga. Bet vai tad liktenis kādreiz ļaudis sēdinādams prasa kādu jēgu? Es domāju, ka man īsteni būtu pienācies nodarboties ar mūziku, tad varbūt visa mana dzīve būtu virzījusies citā plāksnē. Man šķiet ka no manis būtu iznācis daudz labāks ērģelnieks nekā gleznotājs vai rakstnieks. Bet ko tur varēja darīt, ja es līdz savam 20. gadam pazinu tikai ermoņiku un no kārklu zara pagatavotu stabulīti… Ja nesaprotu moderno mūziku, daudz neskumstu, jo tā, līdzīgi modernai glezniecībai, ir pārāk abstrakta, lai mani varētu interesēt. Bet to, ka tik maz spēju mantot no Bacha vai Vāgnera, mani skumdina, jo jau tas mazums man liekās skaists.

Par visām šīm lietām prātojot, es mājās braukdams biju aizbraucis mūsu busa pieturai gaŗām un attapos tikai tad, kad mašīna apstājās un šoferis teica, ka te esot gala punkts un lai es kāpjot laukā. Nokaunējies es gribēju pirkt biļeti atpakaļ, bet šoferis bij džentlmenis un aizveda mani atpakaļ par brīvu. Dienā jau tas nebūtu noticis, jo es tad pazīstu apkārtni, bet bij tumša un miglaina nakts un man neienāca prātā uzmanīt piestātņu numuru. Bet galu galā es jau zaudēju tikai 20 minūtes.

Šodien pēc pusdienas braukšu uz muzeju. Ir nejēdzīgi auksts, staigāt nav patīkami, bet muzeju apkurina. Vakarā iešu kaut kur ciemā, bet pārnācis satīšos visās savās piecās siltajās segās un, domājams, aizmigšu, ja vien nebūšu ciemā pārāk pļāpīgs. Cilvēks runā tad, ja negrib jeb nespēj par sevi domāt. Es tagad to negribu, tāpēc pārāk daudz runāju. Tas ir nesmuki un nepiedienīgi, bet es nespēju sevi apvaldīt. Labi ir ja aizeju Fridrichsonu ģimenē, jo tur ir trīs dāmas, kuŗas manu nesavaldību prot ierobežot.

Pēdējā Austrālijas Latvietis numurā ir ļoti labs Grīna rakstiņš – Lasīsim apdomīgāk. Izgriežat to un pārlasiet šad un tad, jo tur pateikts dažs kas labs… Mācības grāmatās šīs lietas allaž traktētas tik trafareti un sausi, ka grūt par tām lasīt. Grīns to pateicis vienkāršāk. Jādomā, ka drīzi sāks iznākt Damberga grāmata kur arī būs viena otra laba lieta par literārajām lietām. Lai gan teorijas nav galvenā lieta pie rakstīšanas, tomēr dažs kas ir jāzin, jo bez šīm zināšanām nereti notiek veltīga laika zaudēšana un rodas darbi, par kuŗiem neesi drošs, kas tie galu galā ir. No kritiķiem nedrīkst nekad padomu gaidīt, jo tiem bieži nav ne par ko jēgas un ko viens slavē, to otrs peļ.

Laikam Jūsu kino ir jēdzīgāks nekā mūsējais. Mēnešiem ilgi ir jāgaida līdz dabū redzēt ko jēdzīgu. Bet varbūt, ka es arī kino mākslā esmu tāds pat analfabēts kā tas ir mūzikā. Bieži dzirdu, ka sauc vārdā vai slavē kādu aktieri vai aktrisi, bet es nevienu nepazīstu. Mani saista tikai notikumi, bet to, ko dzirdu, liekas tikai klaigāšana un kur tur redzamas aktiera vai aktrises spējas man grūti saprast.

Ir jau klāt pusdienas, es vēlu piecēlos un visā priekšpusdienā neesmu nekā cita padarījis, kā pateicis Jums pavisam nenozīmīgus dzīves sīkumus.

Jūsu J.K.

3.6.1956.

…Bez Jūsu palīdzības jau nekas neiznāks – es šīs dienas grāmatas nodaļas nedrīkstu ilgi paturēt pie sevis, viņas man pazudīs, lai kā es tās noglabātu… Tā tad – es sūtīšu Jums. Tur tās krāsies un tad galā redzēsim kā un kur tās savilkt kopā.

Vai Jūs apskatījāt, kā der kopā manis aizsūtītais Kādas sievietes dienas grāmata – pirmais gabals ar otro? Tas ir ar to, ko nosūtīju Jums pēc tam, kad Jūs teicāt, ka šo (pirmo) rakstu varētu sūtīt pāri jūrai kādam žurnālam? Ja tos varētu sūtīt, tad tie tagad būtu jāapzīmē kā ‘fragmenti’, jo tie vēlāk būtu jāieslēdz tanī plašajā Dienas grāmatā, ko gribētu rakstīt sonātas formā. Lielas lietas es vēlos! Tamlīdzīgas lietas ir Židam – Pastorālā simfonija, Sievu skola. Viņa paša dienas grāmatu (Journal) es neesmu lasījusi. Nezinu vai man kas izdosies no iecerētā, bet es domāju, ka dienas grāmatu formā es ko labāk uzrakstītu, kā citādi.

No māsas vēl ziņu nav. Nedomāju, ka mēs varēsim plašāk sarakstīties. Es arī negribētu viņu ar savām nelaimēm traucēt. Bet ja varēs sarakstīties, tad pirmais jau būs – runāt par to, kā iet? Un kā to var pastāstīt citādu, nekā tas ir?

Šodien ir ļoti auksts. Man sastingst rokas un kājas rakstot. Man tagad vajadzētu rakstīt ko citu. Bet nevaru uzsākt. Zinu, ka man jāiet uz tīrumu. Es nemaz nezinu, kā es aizbildināšos, ka neesmu vēl to darījusi. Bet es to negribu. Es gribu kaut ko vairāk. Es gribu kaut ko, kā nav.

Vai visas sievietes ir nelaimīgas? – Jūs prasāt. Droši vien nē. Ir arī vīrieši nelaimīgi. Un ir no tiem abiem – kādi laimīgi. Mazākais kādu laiku. Tas ir labi. Kādu laiku… Nemaz, – tad nav labi. Ir jau tā, ka arī labs cilvēks var padarīt otru nelaimīgu. Vaina ir sabiedriskās formās. Cilvēkiem tās būtu jāveido katram pēc sevis. Bet lielāko daļu, tas netiek darīts, un kā arī to lai dara, ja ir kopā divi? Tiem vajadzīga viena forma. Bet ja tie ir dažādi?… Ak, man nav jārunā. Esmu ļoti nesakarīga šodien. Būs Jums ko burtot. Kā Jūs savu istabu dabūjiet siltu? Vai Jums ir kamīns? Mūsu kopējā istabā ir kamīns, bet guļamistabā nav nekā. Tur tagad nav iespējams rakstīt ne lasīt, tikai iet gulēt, jo citādi nosalst uz vietas.

Eikaliptu lapas skaisti deg. Tās deg arī gluži zaļas, nesakaltušas. Ja uzsviež eikalipta zaru kamīna oglēm, istaba acumirklīt ir pilna liesmu, siltuma un īpatnas smaržas, ko dod degošās lapas. Tā ir jauka rotaļa. Man tagad negribētos neko darīt, tik palikt istabā, iekurināt kamīnu. Vakar es tā izsalos – zirņi bija pielijuši un stāvēja slapji visu dienu, tos vajadzēja lasīt kā raudas no tīkla. Vai Jūs esiet lasījis raudas no tīkla? Es esmu. Aiviekstes raudas, kad tās bija sapinušās tēva tinās. Tas bija kādās pavasara svētdienās, kad Aiviekstes ūdens plūda pļavu grāvjos un krasta malu kārklu krūmiem tikai pašas galotnītes izsniedzās virs ūdens… Jūs sakāt, ka atbildot manām vēstulēm būtu jādzejo. Man patlaban gribas dzejot. Bet man netīk vārdus iekalt rindās. Es gribētu dzejot ar tādu ritmu, kas nav notverams un kas neatkārtojas. Kas ir tik brīvs kā bezdelīgas šūpošanās gaisā un tomēr arī – tik padots savam dabīgam likumam. Bet es varu par to tikai sapņot, varbūt dažbrīd prozā to ielikt. Nē – es neesmu dzejniece, kā Jūs to sakāt. Es dzīvoju prozā. Es mīlu prozu. Lai gan es jaunībā ne dienu nepavadīju nelasot dzeju. Bet tas bija tikai – izrotājums. Nu jā, dažreiz mēs domājām un jutām dzejā. Varbūt.

Jūsu E. Dz.

E. Ķikure

Citrona dārzā

                                    (Dienas grāmatas lapa)

 

Šodien es visu dienu lasu ‘pašenfrūtus’, šos augļus, kuŗiem es nezinu latvisko vārdu. Tie ir jāņem no lielā vīteņauga zariem un jālasa no zemes. Viņi mums aug turpat rindās, kur aug citroni. Citronkoki atrodas vistālākajā dārza stūrī. Pašenfrūtu rindas atsniedzas līdz mājai. Tālo daļu dārzam mēs saucam par citronu dārzu. Mani atpūtina šis nosaukums. Es domāju tad par ļoti zilu debesi, saules karstumu un ēnām ar vēsmu žūžošanu. Mūsu citronu dārzā ir kāda burvība. Kaut kas no tā, par ko vēsta man tā nosaukums.

Citroni zied un dod augļus reizē. Visi mazie kociņi pilni. Kad es to pirmo reizi redzēju, tas mani aizskāra. Tas sagrauj lielo teicienu: „Savs laiks ziedēšanai, savs augļu nēsāšanai!…” Es pirmo reizi redzēju nesātību dabā. Kur dzīvotkāre ir tik valdonīga. Tagad es pie tā esmu pieradusi.

Citronu ziedi smaržo saldrūgti. Ļoti atspirdzinoši. Viņu smaržā ir kāds sajaukums no ievu un jasmīnu smaržām. Dažreiz šķiet, smaržu mākonis ir dusējis mierīgi kaut kur noslēpies un pēkšņi tas uzbrūk un apskauj silts un reibinošs.

Bet citronu augļi ir ar ļoti spožu, asu dzeltenumu un stāv neviena neaizskārti, slēpj sevī stiprumu, esenci, kas jāatšķaida, lai iegūtu tā svētību. Citronu augļu mirdzēšana māca kādu savaldīšanos, aizliedz.

Mūsu citronu dārzā arvien saaug liela zāle. Tūkstoš ziedi sazied un kalst sēdami savas sēklas. Tur arvien ir kāda neierobežota mežonība zem citronu zariem, kur saulē izkarsušās zemes gaišais raksts spīd cauri miljonu ziediem, sēklotnēm, visādiem dadžiem un maigām pūkām. Šķiet arī vējš tur rotaļājas savvaļīgāk. Kā atpūzdamies. Bez sevišķa uzdevuma vai nodoma. Agrāk es tur dažreiz apstājos bez vajadzības, apsēdos siltajās zālēs un ziedos un mēģināju kaut ko saklausīt. Putnu balsis tur atskan no meža un ielejas, citronu dārzs ir pilns sienāžu, sīku spārnotu kukaiņu, bišu un lapseņu spindzēšanas. Es mēģinu visu saklausīt. Bet jūtu, ka tas ir manī pašā, ko es visvairāk gribu dzirdēt. Un tur es to labāk varu atrast, sadzirdēt, ieraudzīt…

Kopš es pazīstu Džo, es vairs neeju citronu dārzā. Es biju par to it kā pavisam aizmirsusi. Vienu dienu es pēkšņi devos uz dārzu. Es biju redzējusi Džo ielejā strādājam un es atcerējos citronu dārzu. Es gāju viņam visam cauri. Otrā stūri, kur ir tā vieta, kur man agrāk tika apsēsties, es apstājos. Es ļāvu sev brīdi vaļu – es stāvēju un skatījos uz Džo. Es pārlaidu skatus visai ielejai un redzēju, cik tā ir krāšņa. Vai arī agrāk es tā tur nebiju stāvējusi un skatījusies? Es ļāvu sev brīvu vaļu. Lejā viņš steidzās ar savu zirgu no vagas vagā. Sadudinājās ar zirgu, pieskandināja kaut ko arklam, uzvarēja visu ar savu darbu. Varbūt viņš mani pamanīja. Viņš zināja, ka es ieeju citronu dārzā, jo viņa suņi sāka riet, un viņš paskatījās augšup. Es pagājos šurp turp no koka uz koku, pastāvēju ēnā zem zariem un saulē starp kokiem, tad steidzos ārā no dārza. Tagad viņš varētu svilpot, es domāju. Un kad es gāju ārā pa vārtiem, kad es tur pēkšņi mazliet gausināju soļus – viņš svilpoja. Tā nebija sīktonīga klusa radio dziesmiņa, ko viņš pēdējā laikā dungoja, tā bija man nedzirdēta viņa paša krāšņa un spoža melodija.

Kad es iesteidzos mājā, vīrs mani meklēja pa visām malām. Bet viņam neko no manis nevajadzēja, viņš mani nemeklēja nevienam darbam. Viņš nomierinājās ieraudzīdams man rokās citronus. Mūsu citronu dārzs ir augstu kalnā, tālu no ielejas.

Naktī pēc tam es pamodos. Es jutu, ka es guļu ļoti mierīgi, ka viss mans ķermenis ir viegls, atbrīvots atpūtā. Neapzinīgi es pacēlu roku un aptaustīju savu seju, kā neticībā, kā laimīgā izbrīnā par to, ka viņā bija – smaids. Atcerējos, ka es biju ļāvusi še brīdi vaļu. Es gulēju tālāk mierīgi, lai neiztraucētu savu smaidu.

6.6.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Lūdzu piedodiet, ka neesmu nosūtījusi Jums norakstīto vēstuli. Tā jau ir otrā ko esmu rakstījusi, bet viena ir aizmesta un šī nav nosūtīta. Nezinu kas ar mani bija noticis. Biju apstājusies kustēties. Vai arī – kustējos tikai ikdienā, viss cits šķita veltīgs.

Vakar saņēmu Jūsu divas vēstules un mazliet atdzīvojos. Šodien kaut kā šīs vēstules būs jādabū uz pastu, lai Jūs līdz svētdienai saņemtu. Neesmu varējusi rakstīt stāstu un tas mani galīgi nomāc. Cerēšu, ka atkal reiz būs labāk, varēs rakstīt.

Pateicos Jums ļoti par adresēm, kur sūtīt naudu māsas paciņai. Varbūt sūtīšu Ķiplokam.

Biju arī noraizējusies kur naudu ņemt. Vīram negribu prasīt un patreiz bija izsīkuši visi mani mazie ietaupījumi. Te atnāca tie Amerikas aizbraucēji un par linoleja griezumiem iespieda man piecas mārciņas. Tad smējos – saki nu, ka Dieva nav! Tagad es atkal savelku galus kopā.

Jūs rakstāt, ka laikam nav nekādas augstākas varas, kas redz kas ar mums notiek. – Bieži arī man tā ir jādomā. Es izstiepju rokas pret debesīm un man ir jājūt – tās ir tukšas. Absolūti tukšas. Tur nav neviena, kas mani dzirdētu. Tad es skatos sevī. Vai tur nav tas, ko es meklēju, pie kā es griežos? Un mulstu – varbūt tas ir manī? Varbūt es varu sev palīdzēt? Varbūt manī ir kāds spēks, kas mani glābj? Bet man tas ir jāmeklē. Un ne tādēļ – lai man klātos jauki un labi. Bet tādēļ – lai es izturētu. Lai es paliktu – ‘iekš tā Kunga’.

Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē to, ka man nav jāzaudē dievišķais, kas manī ir? Ka man jācīnās ar tīriem ieročiem un tā arī krītot es cīņu nezaudēšu? Tas ir viss ko es varu izdomāt, kad es lūdzos palīdzības.

„Es esmu iekš tā Kunga un Viņš ir iekš manis” – to es lasīju vai simt reizes, palasot apustuļu stāstos. Tas ir viss ko es atrodu arī dzīvojot. Bet vai kaut kas aizvedīs arī ārpus manis, vai būs kāda doma, kas visu savāks kopā – to es nezinu. Un vai tas ir dzīvība – turēties pie tā, ko es atrodu sevī un ciest tādēļ, un vai tā ir nāve – nedomāt neko un būt kā dzīvniekam, kas ķeŗ un plēš priekš sevis – to es nezinu.

Aplami ir tas, ka man ir jācīnās ar kādu, kas sevī šķiet nes citu seju, kuŗa patiesība, kādēļ viņš cīnās ir – citāda. Likumi un morāle tur mūs kopā un liek mums nobeigties. Bet ir viens Dievs un viena patiesība, kā cilvēki var būt tik dažādi? Tādēļ, ka viņi nespēj vai negrib saredzēt īsto patiesību? Tādēļ ka viņi maldas? Bet izglābti kļūs visi? Kāda jēga ir ciest?

Kad Inese bij 4 gadi veca, ejot reiz Fellbachā gar baznīcu (viņai ļoti patika baznīcas) viņa man teica:

„Žēl, ka Dievam ir bijis tikai viens pats dēls.”

„Kādēļ tu tā domā?” es prasīju.

„Ja Viņam būtu bijuši vairāki, tie būtu paspējušu visus cilvēkus padarīt labus. Tagad tikai daļā ir labi – un ir kaŗš.”

Manā domāšanā nekas vairāk nav iznācis, kā četri gadi veca bērna prātojumā – cilvēki nav izmācīti pietiekami vienādi un tādēļ ir kaŗš, visur, vienmēr, būs bez gala. Viņi lūdzās kādu, kuŗa nav tur, kur viņi meklē. Bet kaut vismaz būtu nojauta, kur meklēt un vai jāmeklē?

Jums Iksens ir aizrādījis uz nekonsekvenci par storiju gaŗumu. Es domāju – mazliet ass Jūs tur gan bijāt, par to storiju gaŗumu… Tas jau var arī tikt uzņemts kā pusjoks – ka storijas aizņem laiku no vienas stacijas līdz otrai. Bet šoreiz sacensībā minētās 20 minūtes nebūt nav nevietā. Beigu beigās, rakstniekam jel nav viena vien tēma un viens vien stāsts ko stiept vai saīsināt. Nav arī teikts, ja viņš sacensībā piedalās, ka viņš tieši šim nolūkam sacerē to stāstu. Viņš varētu izvēlēties no tiem, kas viņam jau ir. Un es nedomāju –, ka noteikts laika ilgums, ko nedrīkst pārsniegt, būtu kāds radīšanas ierobežojums. Ak, tie ir sīkumi.

Jums šinīs dienās būs atkal smagāki pārdzīvojumi ar dēla izstādes atklāšanu. Man žēl, ka neesmu Jums nosūtījusi vēstuli. Mani bija sagrābis kāds smagums un izmisums. Es negribēju vairs domāt un rīkoties un darīt pretī ikdienai un cīnīties. Jo arī vēstules rakstīšana un nosūtīšana ir revolucionāra darbība.

Lai Jums labi klājās!
Jūsu E. Dz.

8.6.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Esmu Entrencē uz pāris stundām, augļus nopirkt. Tā ir peldvieta, kur mēs vasarā braucam peldēties. Nosūtīju māc. Ķiplokam naudu paciņai un te pastā esot nosūtu Jums pāris vārdus.

Nav nekā laba. No māsas vīra ir vēstule, kas mani apbēdina. Viņš necer un laikam arī nevēlās atgriezties vecajā dzīvē. Viņš ir kā aizmidzis. Viņš ir pārvērties.

Igli domāju – kas viņu ir pārvērtis? Tikai labklājības mīlestība, otrās laulības laime? Es tam neticu. Es uzmeklēju tādu domu: viņš ir lepns, viņš ir no tādas ģimenes (mēs visi esam…) mazā vaina, ko viņš pats tur vēl lielāku – tā, ka viņš ir otrreiz apprecējies, tā viņu iznīcina. Viņš nevēlās to izpirkt, viņš vēlās visu noklusināt. Atrast arī citiem vainas (kuŗu ir diezgan). Un neatgriezties nekur, kur kaut kas to atkal ievainotu. Viņš grib mieru un aizmirstību. Viņš grib vecumu un galu.

Viņš netic, ka mēs kādreiz atgriezīsimies dzimtenē. Tur nav ko iebilst. Var neticēt. Bet nevar pēc tā ilgoties. Ja mani bērni būtu Latvijā, es nekad nevarētu iedomāties mirt te un viņus neredzēt. Pašās beigās es brauktu tur, es plānotu visu mūžu, kā to izvest. Es domāju arī tagad – mēs atgriezīsimies!

Labi, par to vairāk nē. Man bija smags pārdzīvojums. Bet es tiku tam ātri pāri. Ir kaut kas skaistāks dzīvē, kā laba dzīve – tās ir ilgas pēc vēl labākas dzīves.

Jūs varbūt visas manas vēstules saņemsiet reizē. Tas tādēļ, ka nevaru vienmēr tās nosūtīt, kad gribu. Bet zinu – Jūs gaidiet bez uztraukšanās, un Jūs arvien arī sagaidīsiet. Jūs varat man rakstīt kad gribat. Noteiktāk ir zināms, ka es saņemšu vēstules otrdienās un sestdienās, bet nezinu, kad Jums ir jāizsūta, lai šais dienās vēstule būtu te. Esmu nogurusi patreiz. Rakstīju Aula kundzei uz Ameriku. Bet neesmu rakstījusi sev un tas mani dara neapmierinātu ar visu. Gaidu atvaļinājumu, kas nenāks.

Jā, lūdzu, vai Jūs neieliktu avīzē sludinājumu pēc Žagara kundzes adreses. Es ceru, ka es pie šīs Žagara kundzes varētu sarunāt dzīvokli, ja es ietu uz Sidneju. Es neticu tam, ka es to izdarīšu. Bet – jādarbojas… Tā ir jauka ģimene. Ziemsvētkos viņi teica, ka atstās pagaidu mājiņu un ies lielajā mājā – varbūt tā dārza mājiņa kristu man! Sapņi.

Jeb – piedodiet, pagaidiet vēl līdz manai nākošai vēstulei, es izmeklēšu vēl visas malas, ja adresi neatradīšu, tad lūgšu Jūs otrreiz šo lietu ar sludinājumu. Vai tas Jūs apgrūtinās ļoti?

Jūsu E. Dz.

1956. 10, jūnijā

Visas pēdējās dienas pagāja ar izstādes darbiem, visādiem sīkumiem, kas šādās reizās darāmi, tā kā vakaros gribējās tikai gulēt un ne par ko nedomāt. Vakar trijos bij izstādes atklāšana ar parastajām ceremonijām, tad liela ļaužu drūzma un bezgalīga runāšanās ar svešiem un pazīstamiem. Visgrūtāk bij ar kādu laipnu austrāliešu dāmu, kas pati nodarbojās ar glezniecību, grib ceļot uz Eiropu u.t.t. Pēc tam liels nogurums, kuŗš nav pārgājis vēl šodien. Bet pēcpusdienā jābrauc atkal uz izstādi. Gan laikam šodien nebūs vairs daudz ļaužu un nākamās darba dienās būs tikai reti apmeklētāji.

Gandrīz visus pārdodamos darbus vakar izpirka, jo Sigurdam bij daudz pazīstamu. Grafiskajiem darbiem ir 3-4 novilkumi, arī tie pārdoti, tā kā zaudējumu nebūs un varbūt pat būs neliels atlikums.

Neko daudz nespēju šodien runāt, lai gan gribētos Jums atbildēt. Jums jāsavalda sava sirds, jo citādi nekas nebūs panākams. Nav labi, ka Amerikas draudzene Jums stāsta par izredzēm, kādas Jūs tur sagaidītu. Latviešu izceļošanas kvota ir tik maza (laikam 343 cilvēku gadā visiem pasaulē izkaisītiem latviešiem), ka paietu daudzi gadi, līdz pienāktu Jūsu kārta. Man šķiet, ka Jums visa enerģija jāpievērš tam, lai tiktu še pat kādā pilsētā un jo ātrāk jo labāk. Par to jādomā vienumēr, jo varbūt pavisam negaidot rodas kāda izdevība, kāds nejaušs gadījums. Uz to jāgatavojas. Protams tās ir tikai manas domas. Bet kamēr es nespēju darīt nekā praktiska šai virzienā, tikmēr Jums arī tas maz ko nozīmē. Es gribēju teikt tikai to, ka neder sevi iemidzināt ar illūzijām. Lai cik patīkamas, tās mūs beidzot atstāj tukšā –

Laikam visas nākamās divas nedēļas būs man pavisam tumšs laiks, pēc tam nāks liels klusums. Kāds – cik ilgi, nezinu. Negribu par to domāt. Bet gan jau dzīve ritēs kaut kā tālāk.

Jūsu J. K.

1956.11.6.

Jā Jums taisnība, izstādes atklāšana bij smags brīdis un vēl smagāks bij saņemt daudzos rokas spiedienus, atsmaidīt smaidus, atbildēt skumjajiem jautājumiem un dot paskaidrojumus. Todien izstāde bij atvērta tikai 3 stundas, tomēr es biju noguris līdz apnikumam. Kur es pēc tam atpūtos, to, es Jums teicu vakarējā vēstulē.

Šodien ir pirmdiena, tādat Jūs manu vēstuli saņemsit sestdien, bet vakarējo – varbūt rītu, tātad, ja rakstu svētdienās, iespējams ka saņemat otrdienās. Bet ja rakstu pirmdienā – trešdienā, tad domājams vēstule Jums būs sestdienā. Man patīk, ja Jūs manas vēstules saņemtu sestdienā, jo tad es iedomātos, ka sestdienas vakarā esmu pie Jums ciemā – kaut arī tikai ar vārdiem. Sestdienas vakarus es vēl arvienu saistu ar bēŗnu dienu romantiku – iepriekš sagatavošanos kaut kam gaišam un labam – svētdienai. Atmiņa par svētdienas gaišumu man vēl nav zudusi.

Jā, protams, kad es rakstīju ‘mēs’, tad domāju, ka Jums palīdzēšu. Un tā nebūs mechāniska palīdzība. Es domāju, ka es dzīvošu visam līdz, jo ja jau tas, ko rakstiet, patīk cilvēkiem, kuŗi par Jūsu dzīvi un Jums nekā nezin, tad man, kuŗš zin par Jums tik daudz, viss ir daudz tuvāks. Citiem daudz kas paliks nesaprotams, kas man ir ļoti skaidrs. Tagad es Jums nespēju pateikt, cik katra dienas grāmatas daļa pieskanēs otrai, jo par to jādomā ar skaidru galvu, kādas man pašlaik trūkst. Gan jau tā kādreiz atkal būs, tad es varēšu Jums pateikt, kas kur derīgs, kas pārkārtojams un papildināms. Rakstiet par visu un sūtiet man. Viss cits nokārtosies pats no sevis. Es Jums jau kādreiz teicu, ka dienas grāmatā jāietilpina arī fragmenti no vēstulēm, jo tie saka to pašu par Jums, ko dienas grāmata. Es ceru, ka nebūs ilgi jāgaida, kad es varēšu atkal strādāt un domāt kā par Jūsu, tā saviem darbiem. Tagad vēl esmu it kā kādā transā – ļoti izklaidīgs, aizmāršīgs un sev it kā svešs. Grūt ir arī palikt vienam, tāpat mētājos apkārt, daudz runāju, kam visam nav īstas jēgas. Nezinu arī, ko šodien būtu iesācis, ja Jums nerakstītu, jo izstādē dežurē vedekla. Es tur būšu rītu.

Jums nevajaga plēst vai mest ugunī reizi uzrakstītas vēstules. Ir tik maz laika un ir tik grūti par sevi ko pateikt. Vai ir tik vajadzīgs, lai visam ko saka, būtu laba forma? Katra bēda un katrs prieks laužas no mums laukā ik reizes savā formā un tik daudz tiesību mums jādod savam es, lai tas sevi parāda nesaistītu, mazākais tur, kur tam nav jābaidās no svešuma un vienaldzības.

Vienā lietā es neesmu ar Jums vienis prātis, tas ir, ka Jūs neesat dzejniece. Jūs tāda esiet. Viss Jūsu domāšanas veids ir dzejniekam īpatnējs. Jūs visu uztverat kā dzejnieks, tas ir Jūs par lietām nedomājat, Jūs tās pārdzīvojat. Kaut arī Jums ir svešs dzejas teorijas kodekss, ar to nekas negrozās. Dzeja neietveras ne pantu, ne atskaņu zināšanā, kas ir tīri formas un piesavināmas lietas, bet tā ir dvēseles prasība un varbūt spēks. Daudzās vietās Jūsu vēstulēs ir dzeja, lai gan turn nav ne ritma ne pēdu mēra, ne atskaņu. Ja Jūs reizi uzrakstīsat savu dienas grāmatu, tad arī tas būs dzejdarbs, bet pilnīgi atšķirsies piem. no Žida darbiem, jo Žids ir domātājs, bet ne dzejnieks.

Vakarējā vēstulē es Jums rakstīju par dažām praktiskām lietām, kuŗas Jums nav jāņem visai daudz vērā. Es nespēju lietot parasto vēstuļu uzrunu un tāpēc atstāju vēstuli bez tās. Beidzot viss formālais kļūst it kā traucējums un it kā pretrunā ar to, par ko vēstule runā. Varbūt es to tagad sajūtu asāk tāpēc ka man jādzird ļoti daudz formālu un banālu līdzjūtības apliecinājumu un ir ilgas pēc cilvēcīgākas un tiešākas saskares un kaut tā arī būtu tikai vārdos. Izdomājiet kādu citu –

Jūsu sludinājumu es reizē ar šo vēstuli nosūtīšu avīzei, jo tas man nesagādā nekādas pūles un varbūt aizspēs vēl nedēļas numuru.

Jūsu J. Kalniņš.

Abas Jūsu vēstules saņēmu šodien pusdienā. Mīļš paldies!

12.6.1956.

Esmu ļoti nospiestā garastāvoklī. Es netieku nekur ne ar ko. Viss stāv nepaveikts, – tikai dienas aiziet. No visa jāatsakās. Viss jāzaudē. Viss jāizrauj no sevis un jāpamet iznīcībai zem kājām. Man pietrūkst spēka šinī sevis iznīcināšanā noskatīties. Noskatīties pašai savā bojā iešanā. Dienu no dienas.

Grīna rakstu uz Jūsu ieteikumu izgriezīšu no avīzes. Šodien saņēmu Ceļa Zīmes. Tas ir pirmais numurs šinī gadā. Kādēļ viņas iznāk tik gausi? Tanī pašā avīzē kur Grīna raksts sākās, izlasīju arī ka Londonā neesmu ievērota, mani Ļaudonieši par vājiem lai turētos līdz. Atliek gaidīt, vai kādreiz tos iespiedīs Ceļa Zīmēs, jo teikts, ka visu iesūtīto rakstu pirmiespiešanas tiesības iegūst Ceļa Zīmes.

Kādēļ man nav tiesības strādāt? Kādēļ reiz nebeidzās mana mocīšana?

Vakaros spēlēju. Sabendēju acis – apgaismojums nesniedz līdz klavierēm. Pašai tas būtu jāsaprot. Bet ko lai es daru? Es nevaru savaldīties, man kaut kā ir jāaizmirstas. Un jādara kaut kas, kas savā būtībā tomēr ir protests šai manai dzīvei. (Un pie klavierēm nevar pienākt un atņemt vai iznīcināt manas domas, kā tas notiek pie rakstīšanas. Varbūt daži vien ļaunāki tādi gadījieni iebaida un paralizē uz ilgu laiku.)

Jūsu dzirdētais Simfoniskais orķestŗa koncerts jādomā tomēr ir bijis Jums svētīgs, kā citādi Jūs būtu braucis gaŗām savai piestātnei? Tā tad Jūs bijāt aizvests citā pasaulē ar mūziku, kuŗu gan negribiet saprast. Esmu trīs reiz dzirdējusi Sidnejas Simfoniskā orķestŗa koncertus. Es labprāt klausos arī tādās lietās, kur man nav nekādas jēgas. Jo mazāk es pūlos ko saprast, jo vairāk iegūstu.

Bet tagad te nekā cita nav tikai kino. No 9 filmām 3 ir mazliet palikušas prātā. Būs šī iešana katru sestdienu jāpārtrauc bērnu dēļ. Filmas lielāko daļu ir tomēr brutālas. Beļģijā es daudz redzēju franču filmas, tur mīlas skatus nospēlēja ar pāris skatiem un pāris smaidiem, te viss tiek stiepts un rādīts tā, it kā tā būtu fizioloģiska lekcija ar eksperimentiem, ne mākslas priekšnesums.

Bet kur lai iet? Un iet ir labi. Ir tik labi bijuši šie sestdienas vakari, kad var posties un astāt māju, iet kaut kur naktī, ceļā, prom.

Tikai aiziet nekur nevar.
Pastāstiet par sevi.
Pastāstiet par kaut ko, par ko es nekā nezinu.
Pastāstiet par kaut ko skaistu.
Sakiet – kas ir tas, kādēļ vērts ir dzīvot?
Sakiet kas ir tas – kādēļ visvairāk gribās dzīvot?

Un kas ir tas – kas paliek pāri? Savādi – man dažreiz šķiet, ka tas, pēc kā es bieži ilgojos, ko vēlos sasniegt, iegūt, piedzīvot – tas nav nebūt tas, kas ir no aizgājušās dzīves palicis atmiņā kā – svarīgākais, labākais. Daudz kas, kas ir bijis kā kalngals, ir pazudis kā nenozīmīgs un atmiņā kā dārgums mirdz kāds ikdienas mazs brīdis. Pastāstiet, kas ir brīnišķīgākais dzīvē?

Jūsu E. Dz.

P.S. Žagara kundzes adresi neesmu atradusi. Ja sludinājums nav ļoti dārgs, lūdzu, ieliekat to avīzē. Ja es nekā nedarīšu – nākošā gadā es būšu tepat ja vēl kas no manis būs atlicis pāri. Naudu Jums aizsūtīšu postal notēs.
T.p.

1956. 16. jūnijā.

Šorīt ir gaišs svētdienas rīts un es negāju uz izstādi, tāpēc varu Jums kādus vārdus uzrakstīt. Citādi esmu visu dienu izstādē un vakarā pārbraucu mājā tik noguris, ka gribās tikai gulēt. Nezinu, kāpēc tas tā ir, jo darbdienās ļaužu ir maz, un nekāda lielā runāšana nav. Telpas ir omulīgas, ielas troksnis dzirdams vāji. Dzird dziedāšanu un mūziku, jo apakšstāvā ir konservatorija. Ir pavisam cita pasaule šai mājā un tās divi nedēļas, kuŗas šeit pavadāmas liekas izkrītam no parastās dzīves.

Gadās negaidītas sastapšanās. Aizvakar iepazinos ar Viju Vētru. Četras stundas viņa sēdēja man blakām un runāja. Es tagad zinu daudz par viņas dejām, par turnejām, kollēgām, viņu pašu, viņas nodomiem, par mīlestību uz Indiju, par to, ka tai laikā, kad dejo un smaida, jūt mugurā briesmīgas sāpes, bet nebēdā par tām un dejo… Man nekas daudz nebij jāsaka, tikai jāklausās un es to arī darīju, gandrīz satriekts no viņas temperamenta, enerģijas, uzņēmības un dzīves prieka. Es reizām ieskatījos viņas cietajā, vīrišķīgā sejā un jutos kā kāds knislis Dianas priekšā. Es domāju arī par to, kāds varētu būt vīrietis, kuŗu viņa mīlētu un cik ilgi tas spētu viņas mīlestību izturēt? Ja šī nelaime uzbruktu man, tad šķiet, es izjuktu kā kartupelis kuŗam uzmin ar kāju. Klausīdamies un skatīdamies šai milzīgajā enerģijas rezervuārā, es pārdzīvoju neviltotu prieku un domāju, ka man jāraksta par to dzejolis, stāsts vai kas tamlīdzīgs, jo Vija Vētra tiešām attaisno savu vārdu un ir sieviete ar stilu. Atvadīdamās viņa jautāja, vai drīkstot mani noskūpstīt un pirms es vēl paguvu ko teikt, tas jau bija noticis fakts. Pēc tam dāma, kas todien man palīdzēja dežurēt, samērcēja savu kabatas lakatiņu ūdens glāzē un līdzjūtīgi atbrīvoja mani no brāzmīgā skūpsta paliekām, jo uz ielas jau es ar tām nevarēju rādīties… Varbūt ir tā, ka neviena sieviete nespēj paciest to, ka otra sieviete atstājusi vīrietī kādas paliekas? Vispār sievietes ir kaut kas neizprotams.

Māra Kalniete nodomājusi tulkot Austrālijas Latviešu teātrim kādu Ratigana lugu no angļu valodas. Lugas nosaukumu esmu aizmirsis. Tai lugā nu ir iepīts viens gabals no Šekspīra Romeo un Jūlietas un viņa lūdz, lai es to pārtulkoju. Es to arī apsolīju, jo kas tad gan man varētu būt pret Šekspīra jambu latviskošanu? Bet protams, tas ir noslēpums, kuŗš Jums rūpīgi jāglabā un Jūs to drīkstat atklāt tikai 50 gadus pēc Kalnietes kundzes nāves. Ja Jūs to nevarat solīt, tad mazākais izsvītrojiet šo vēstules fragmentu.

Un tad es tūliņ sākšu iedziļināties Šekspīra tekstā, jo ir svētdienas pēcpusdiena, saulains laiks u.t.t.

Jūsu J. K.

Esmu pašlaik ar divām Šekspīra lappusēm galā. Jambam neesmu nekur pāri darījis, bet viss cits jau neko nenozīmē. Žēl, ka nespēju Jums to nolasīt. Fragments beidzas ar Romeo pēdējiem vārdiem: „Es mirstu skūpstot!”

1956.19.6.

Neizdevības nospiež, panākumi padara lepnus – tā tas ir. Bet Londonas sacensību rezultāts Jūs nedrīkst sarūgtināt. Kad aicināju Jūs piedalīties tur, nedomāju ka sacentīsies tik spēcīgi vīri kā abi Lesiņi, Klāns un vairāki citi, kas jau gadiem ilgi pazīstami, kā mūsu labākie stāstnieki. Un tomēr – pirmo godalgu nav no viņiem ieguvies neviens – tā paliek nepiešķirta. Otro turpretī saņem rakstnieks, kuŗš stāstniecībā uzstājās pirmo reizi – Valdis Kauls. Es viņu pazīstu kā kritiķi, jo tas ir mans Amerikas dēls – Vit. Kalve. Ka viņš raksta arī stāstus es nemaz nezināju. Viņš man raksta, ka stāstā risinātas smagas filozofiskas problēmas. Tātad tas ir pilnīgi moderna rakstura darbs un godalgotāji ņēmuši vērā ne tīri literāro pusi, bet problēmu risināšanu. Šai virzienā ne Jūs, ne es ne arī visi pārējie rakstnieki nespējam konkurēt, jo nezinu, kuŗam no mums būtu pietiekamas modernas filozofijas zināšanas, lai varētu uz tām balstoties rakstīt literārus darbus? To zinot, Jūsu neveiksmei nevajadzētu Jūs sāpināt.

Protams, ka tiklīdz aizskar vienu sāpīgu vietu, tas jūtams arī visās citās. Mēs visi esam tagad slimi ar daudzām sāpēm. Mans mīļais draugs, Jums ir tas jāņem vērā un jācīnās. Ir cildeni arī tad cīnīties, kad liekas, ka nav nekādu izredžu jo īstais cilvēks ir ne tas, kuŗš uzvar, bet tas, kuŗš cīnās. Panākumus nereti piešķiŗ nejaušība, bet cīņas apziņa ir mūsu pašu manta.

Jūs gribat lai pastāstu Jums ko jauku? Jauki ir tas, ja kāds saprot to, ko otrs cieš. Tad rodas divas pasaules, kuŗas viena otru apgaismo. Es domāju ka tas ir skaisti.

Kas ir tas, kā dēļ vērts dzīvot? Kā lai atbildu šim jautājumam, ja to nav vēl spējis neviens pasaules gudrais? Tomēr es domāju, ka nav nozīmes dzīvot ne slavas, ne panākumu, ne ieguvumu pēc. Man šķiet, ka dzīvot ir vērts tikai cilvēka dēļ. Un šis cilvēks var būt otrs cilvēks, vai arī mēs paši. Otra cilvēka dēļ var dzīvot tikai tad, ja to mīl, bet tāpat tas ir arī ar sevi pašu. Daži mīl sevi līdz neprātam, citi nespēj dzīvot, ja tiem nav otras dvēseles, kam sevi atdot. Tas ir liktenis. Daži rada sev mīlestības illūziju un dzīvo ar to. Varbūt tādu ir ļoti daudz. Bet es domāju, ka netrūkst arī tādu, kam ir īsts zelts un viņi ar to apzeltī arī otru cilvēku. Tas varbūt ir brīnums, bet mums ir jātic brīnumam.

Jā, pagaidām Jūs nekur nevariet aiziet. Bet arī Jūsu māsa Sibīrijā nevar nekur aiziet un tomēr dzīvo. Jums nevajag zaudēt ticību, ka reizi aiziesit, jo tikai liela ticība piepildās. Reiz Jūs aiziesit.

Kas ir brīnišķīgākais dzīvē? Man šķiet, ka tas ir viss tas, ko nespējam izskaidrot. Dažreiz tas varbūt ir viens mirklis, viens skats, viens vārds, dažreiz sapnis, no kuŗa ar žēlumu jāmostas. Man liekas, ka es esmu pārdzīvojis daudz brīnišķīgu dienu, mirkļu, skatu un tam līdzi ejošu domu. Kuŗš un kāpēc kāds no tiem ir brīnišķīgākais, es nespēju pateikt. Bet es allaž esmu centies to izmantot kādos pantos, stāstā u.t.t. Un to es tad sajūtu kā pateicību tam, kas man šo brīnišķīgo pārdzīvojumu devis.

Kas no visa tā paliek pāri? Es domāju ka pāri paliek dvēsele. Ir tiesa, ka no pagātnes mantotie kalngali pazūd, satumst, jo mēs jau augam un attīstāmies un topam par kaut ko, ko paši varbūt nemaz nezinām.

Ko lai stāstu par sevi Jums? Es bieži esmu noguris līdz sabrukumam. Nezin kāpēc tas tā. Varbūt tāpēc, ka pagājušās nedēļas prasīja pārāk lielas pūles lai sevi nomierinātu? Tagad varbūt sākās atslābums? Man ir tikai ilgas pēc gulēšanas. Tikko iespējams es aizmiegu un guļu dziļā, smagā miegā. Vēl divi dienas tad izstāde būs galā. Kā būs tad – nezinu. Varbūt būs baigs klusums, atstātības sajūta, varbūt kas cits.

Rakstu Jums izstādes telpās. Ir reti apmeklētāji, apakšstāvā spēlē gammas. Mana dežūras biedrene Lūcija Kalniņa lasa Steinbeka stāstus, reizām mēs runājam. Vakar es saņēmu Jūsu vēstuli. Nebēdājaties. Mēs vēl daudz runāsim. Tas būs skaisti.

Jūsu J. K.

1956.20.6.

Izstāde tuvojas beigām. Vēl divi dienas – tad sapnis izbeigsies. Visu laiku es dzīvoju kādā nereālā pasaulē, bez domām, bez kādas vēlēšanās. Biju ļoti noguris, gulēju bez sapņiem. Negribas domāt par to, kas būs tad, kad no rītiem vairs nebūs jābrauc uz izstādi. Varbūt gribēsies strādāt? Varbūt nedarīt nekā? Viss mainīsies – ar laiku. Visam jāpāriet. Ar visu jāsamierinās. Vai tas kas paliek pēc samierināšanās, ir ieguvums, vai tikai atlieka no kaut kā? Nevaru pateikt. Varbūt kādreiz zināšu.

Drīzi Jūs avīzē varēsiet lasīt manu stāstu. Vai tas ir tikai atmiņas, par kuŗām runāju? Laikam nē. Tās ir atliekas. No kā? No manis paša, no kādas aizgājušas dzīves, no mirušām sejām? Es toreiz šo dzīvi nesapratu un pret šīm sejām biju pārāk vienaldzīgs. Kāpēc tagad ikviena no tām liekas kā sāpe, tiklīdz tai pieskarās?

Es esmu pārdzīvojis ļoti daudz skaistu mirkļu, dienu, gadu. Un tomēr arī tie ir kļuvuši tikai par skumjām, pat par sāpēm. Man sāp visas atmiņas, visa pagātne. Sākot ar to brīdi, kad kas ir kļuvis par bijušo. Vai Jūs to variet saprast? Ilgu laiku ir iespējams izvairīties no pagātnes, pakļaujoties tagadnei. Bet tad pienāk laiks, kad tagadnes vairs nav un tad uzbrūk pagātne. Jūsu tagadne ir nejauka, slima, nekrietna un Jūs no tās gribat atbrīvoties. Bet varbūt kādreiz Jums tā sāpēs, tāpat kā man manējā. Dzīve ir neizprotama un nežēlīga. Varbūt tiem cilvēkiem, kuŗi dzīvo kādam elkam, kādai absurdai fiksai idejai, ir labāk? Varbūt viņiem nav pagātnes, bet ir tikai mūžīga tagadne, līdz liktens viņiem izsit no krūtīm elpu un viņi iekrīt tumsā un pazūd.

Es neesmu nelaimīgs, es nejūtu sevi par tādu. Es esmu tikai slims pats ar sevi. Slims ar visu kas ir manī. Varbūt būtu labi, ja es savu slimību varētu uzkraut kādam otram? Varbūt es to sauktu par mīlestību? Varbūt ka es ar to iegūtu tagadni? Bet šī iedoma nav pat sapnis, tā nav nekas.

Neplēšat savas vēstules. Lai tās visas atnāk pie manis. Ar visām sāpēm, ar nemieru, ar ilgām. Man nekas nevar nomākt, bet Jums varbūt kļūs vieglāk. Varbūt ka Jūs kaut ko atdosit no sevis prom un Jums tai vietā ienāks kas cits labāks, skaistāks? Es to gribētu. Varbūt tas nav bīstami, ja grib kaut ko priekš otra? Sen es nedrīkstu nekā gribēt, jo baidos, ka liktens to dzirdēs un izpildīs kādā drausmīgā veidā.

Šodien ir saulaina diena un būtu jauki domāt par to, ka arī Jums tā ir tāda pati. Bet biedē domas par to, ka Jums tad varbūt ir jānoņemas ar zirņiem… Un tad Jums būs nosalušas rokas un Jūs nevarēsit vakarā spēlēt. Bet Jums vajag spēlēt, spēlēt, lai izspēlētu no sirds smagās domas. Tagad ir rudens, zema un bāla saule un tas jau par sevi visu cilvēku nomāc. Spēlējiet un domājiet par pavasari, jo ja tas arī nav tāds kā mūsu dzimtenē, tad tomēr arī šeit tas ir dzīvības pilns. Un saule! Tā visur ir vienāda – dzīvības aicinātāja. Es ziemā īsteni nekad neesmu dzīvojis – esmu pavasara, garā pavasara bērns un tāpēc arī šis laiks varbūt man visvairāk patīk. Ar to arī saistās daudz manas dzīves gaišie momenti.

Lūdzu, spēlējiet! Reizi, Jūs par to variet būt droša, reizi Jūs to izmantosiet. Mūzika neizskan tikai tukšā gaisā.

Šodien izstādē ir samērā maz apmeklētāju. Ir visādi: dažs ienāk, nesaka ne vārda, apskatās un tāpat klusēdams aiziet, citi ļoti laipni sveicina, paņem katalogu un prom ejot pateicas un atsveicinās. Kā šķiet, tad sieviešu kārtas apmeklētāju ir vairāk nekā vīriešu. Vairumā vecu cilvēku vairāk nekā jauno. Jaunie laikam nevaļīgāki.

21.6.

Visu augšējo vakar rakstīju izstādē. Šodien esmu visu dienu mājās. Rītu būs pēdējā izstādes diena. Būs daudz darba dodot prom pārdotos darbus. Pārdots ir 40 darbu, visi tie, no kuŗiem paliek klišejas.

Varbūt šodien iešu uz kino, jo nezinu kur citur lai pavadu vakaru.

Visu labu.
Jūsu J. K.

22.6.1956.

Ir maz cerību, ka Jūs šo vēstuli saņemsiet laikā – tas būtu rītdien. Ko tādā gadījienā lai saku? Priecīgus Jāņus! Tad viņi būs gaŗām, kad to lasīsiet. Bet es Jums saku to – tagad! Tā tad nokavēts nevarētu būt. Rītu ir zāļu diena.

Silts un miglas pilns, brīžam nolīst lietus, bet tas tikai lai meijas uzsvaidzinātu…

Neesmu Jums rakstījusi. Dzīvoju kā bez jēgas, bez apstāšanās, tikai saimniecības darbā. Šoreiz gan nāk maza pārmaiņa: Jārīko Jāņu dienas viesības. Gaidām viesus. Esam te 4 gadus viesojušies citās mājās un pie mums nav rīkots. Beidzot mazliet jāprotas. Būs ap 16 viesu. Patreiz piecēlos priekš pieciem no rīta, vēl ir tumšs. Man vārās dažādi katli un cep kūka… Un kamēr vēl visi guļ, es tepat virtuvē uz galda stūra uzrakstīšu Jums pāris vārdus.

Acumirklī te ir labi. Silts ir no plīts un atmiņā ir tie rīti, kad māte cēlās agri, kad svētkus rīkojot viņas darbi jau gāja pilnā spēkā, un mēs vēl gulējām… Ieņemt viņas gaitas dzīvē, nebūtu ļauni. Ļaunums ir citur. Kā celsies citi, tā šis miers un priecīgā rīkošanās zudīs. Tad būs kliegšana un īgnums un naids un apvainojumi un rupjības un pie visa būšu es viena vainīga, kas nevarēšu vairs savus darbus darīt, bet mūžam būs jāpalīdz otram un jābūt nederīgam, nelietojamam muļķim, ar kā rokām tomēr katrs darbs sāksies un beigsies. Darba šodien ir ļoti daudz, cept un vārīt, slaucīt un mazgāt, ‘pucēt’ un gludināt. Tas viss būtu skaisti, ja to nepadarītu par elli.

Siers ir gatavs un stāv tepat uz galda. Ir ar ķimenēm un ir izdevies varen raibs. Tādus sēja mana vecāmāte (tēva māte, pamāte gan) un man viņas siers vienmēr garšoja, bet mātes cietais negaršoja. Nu man ir izdevies tāds, kādu toreiz bērnībā apbrīnoju vecaimātei.

Jūsu 3 vēstules saņēmu visas uz reizi, vakar. Nebija nevienam laika agrāk būt pastā. Inesei bij pēc skolas vienmēr tik daudz citu pienākumu, ka viņa nespēja pastā ieiet.

Jūsu vēstulēm nebūs laika atbildēt. Būs tūlīt jāizbeidz rakstīšana.

Rakstīšu pēc Jāņiem. Ceru, ka pārlaidīšu tos, ar visiem labumiem un briesmām, sveikā. Lai Jums labi klājās! Daudz paliek neizrunāts…

Jūsu E. Dz.

Gaisma svīst. Mani katli vārās. Bija brīdis atpūtas.                T. p.

26.6.1956.

Beidzot es varbūt varētu rakstīt vēstuli, dienas grāmatu, vai ko citu. Šķiet ir atkal kāda darbība galvā. Lielu laiku bija tukšums. Neko negribējās vārdos pārlikt. Bija tikai nospiestība, nelaime, īgnums, bezcerība, ilgas un tā tālāk, un tā tālāk. Viss sajaukts par vienu pelēku masu, kas gūlās pār dienām. Varbūt nebūs daudz labāk arī uz priekšu, bet jācer labākais.

Ir trīs Jūsu vēstules, kam būtu jāatbild, bet domas rokās tikai ap sevi.

Jums būs drīz beidzies izstādes laiks un tad nāks klusums. Un tikai tad Jūs sāksiet just, ka kāds patiesi Jūs ir atstājis un nekad neatgriezīsies. Tas būs vēl smags laiks. Saņematies, tas nāk tomēr viss pamazām un tad ar to samierinās. Ir jāsamierinās. Un Jūs jau varēsiet tad atgriezties pie darba. Rasktu ar ļoti nelāgu spalvu. Pa Jāņiem viss ir novākts un noglabāts tā, ka to tik ātri nevar atrast.

Bija smaga nedēļa pirms Jāņu svinības bija sakārtotas. Vēl pēdējās dienās virtuvē lika griestus (šos gadus tā bija bez grieztiem), krāsoja sienas, atnāca arī elektrotechniķis un urba visādus caurumus (mums drīzumā būs elektrība). Man šinī krāsu, skaidu un putekļu vidū bija jācep speķa rauši, ķimeņmaizes, jāsutina cūkas galva… Un mazgāt, mazgāt, mazgāt…

Kad svētku vakarā es paskatījos uz savām rokām tad domāju, ka nav nekādu cerību, ka es kādu valsīti spēšu visiem uzspēlēt. Rokas bija sapampušas un smagas kā vāles. Bet beidzot jau spēlēju, uzspēlēju, nospēlēju… Arī cits viss kā nekā gāja labi. Cūkas galviņa uz zaļu zirņu kaudzes (citādu nebija) bļodā bija tik brūna un skaista, ka es dzirdēju viesus minām – tā laikam esot šokolādes galva, tikai greznumam. Tad man bija laiks dot nazi rokā naigākajam un tas grieza smaržīgas, mīkstas šķēles un dalīja tās slavēdams. Tāpat bija ‘izdevies’ silto ēdienu ienešanas moments: nāca četri bērni pēc augumiem ar bļodām un milzīgiem šķīvjiem (jo milzīgi tie šķita mazajās rokās) – Dzidra tautas tērpā pirmā, tad viens ciemiņu puisis un vēl Inese un viņas draudzene. Viesi bija sajūsmā, kāds sauca, ka tas esot kā Indijā, kur vergi nāk ar ēdieniem…

Bet tas viss neko lielu nelīdzēja, es biju piekususi, ne tik daudz fiziski kā garīgi. Es apsēdos pie galda tai pašā baltā blūzītē un rūtotā priekšautā, ar ko biju iznākusi bērniem līdz no virtuves. Es tālāk nespēju rīkoties, es nevarēju atcerēties ku ir mana tautas tērpa josta, ja es ietu pārģērbties es apturētu visu viesību gaitu. Tā es paliku kā biju – kalpone. Un tomēr kaut kā tas viss ritēja gluži jautri. Daudz ēda, maz dzēra, drusku dejoja, mazliet klausījās mūziku, nodzīvoja visu pēcpusdienu no plkst. 2 līdz 11 vakarā. Man tikai žēl, ka es neizturēju savā lomā līdz galam. Ja es tanī dienā būtu piecēlusies vēl agrāk, es būtu atradusi savu tērpa jostu… Bet varbūt es tomēŗ nebūtu pārģērbusies – tā bija tāda cita cilvēka nebeidzamā nesavaldība un kliegšana, kas mani tā pārvarēja, ka es beidzot biju pagurusi.

Tā tad jāaizmirst takta kļūda (ar to tērpu) un jāapmierinās ar Dzidras apgalvojumu, ka es bijusi tomēr skaistākā, jo citas dāmas bijušas noēdušas savu lūpu krāsu…

Ugunskurs un citas Jāņu izdarības ārā izpalika lietus dēļ. Visumā jāpateicas Dievam, ka es savu viesu uzņemšanas uzdevumu veicu tā, kā tas izdevās. Neesmu jau mācīta mājas māte. Un ja kāds redzētu kādā atmosfairā to visu gatavoju… Tas par Jāņiem. Svētki gaŗām un svētku nav bijis. Varbūt tikai ieskaņa. Man gribētos pārcelties citā vidē un tad rīkot svētkus. Bet tādas vietas vairs nav, kur es varētu rīkot svētkus.

Valdiet savu sirdi – tā es izlasu kādā vietā Jūsu vēstulē.
Valdiet savu sirdi!

Man šķiet ka visu mūžu es citu neko neesmu darījusi, kā – valdījusi savu sirdi! Es biju atraitnes bērns. Ak, šīs mātes bailes un raizes, lai mēs izaugtu – godīgas! Tās ir divu rūpes, kas bija palikušas nesamas viņai vienai un kļuvušas vēl dubultīgas, jo katrs sverot mūsu godīgumu varētu domāt – jā, tēva nav kas savalda! Tā es mācījos valdīt savu sirdi no agras bērnības. Valdīt to dusmās, valdīt mīlestībā. Valdīt sirdi ir pirmais ceļš uz godīgumu. Šo godīgumu ko es dažkārt esmu lādējusi!

Tad es strādāju kā skolotāja.

Un – valdīju savu sirdi. Ne sevis dēl. Bet simts un vēl simts jaunu siržu dēļ. Esot tām par priekšzīmi.

Un vēl tad – es apprecējos nelaimīgi. Un valdīju savu sirdi. Arī nelaimīgam, arī nelaimīgai sievai – ir jābūt godīgai. Bet godīgums prasa – valdi savu sirdi!

Tagad, kad es naktīs klausos savas sirds soļošanā, es nobīstos, vai viņa neapstāsies? Cik ilgi vēl viņa gribēs iet? Vai vēl mazu mazuliet viņa ies? Tagad – arī tagad – valdi savu sirdi!…

 27.6.1956.

Vēstule nenobeigta, bet vakar vakarā atnesa man 2 Jūsu vēstules. Paldies! Tās atbildēšu tūlīt.

Jūsu E. Dz.

27.6.1956.

Ir divas Jūsu vēstules ar labiem vārdiem par visu ko esmu Jums rakstījusi.

Godalga, augstākā par stāstiem, ir kritusi Jūsu dēlam. Ticiet man, ka es par to ļoti priecājos. Nezinu kādēļ? Laikam man pret viņu respekts no tiem rakstiem, ko esmu lasījusi Ceļa Zīmēs. Nu redzat! Augstākā praize tā tad, tā sakot paliek tomēr ģimenē! Pasmaidiet!

Es nebiju vīlusies tanī ziņā, ka mani Ļaudonieši caurkrituši, bet tanī ziņā, ka man neuzsmaidīja tāda negaidīta puscūkas laime, kas mani dabūtu uz ceļa. Galu galā, lai mani dabūtu uz ceļa, vajaga ļoti daudz. Man ir jāstrādā vairāk, daudz, daudz vairāk, šai rakstīšanas laukā, nekā es to spēju darīt. Šie mani apstākļi tad arī manas domas nomāca pavisam, ka neredzēju izejas. Tagad es atkal atgriežos pie vecā padoma – palēnam! Tas ir nožēlojams padoms, bet vienīgais, ko varu pielietot.

Jums jautāju dažādus jautājienus un Jūs tos jauki man esiet atbildējis. Paldies! Pārlasīšu tos šad un tad.

Es gribēju Jums vienkārši prasīt – kāds ir vīrietis? Jo Jūs tik bieži izsaucāties – „kādas ir sievietes? Kas viņas lai saprot?” Bet es zināju, ka uz tik krasu jautājienu – kāds ir vīrietis? – es atbildi nesaņemšu, tā – es jautāju ko citu. No Jūsu atbildēm es varētu spriest – vīrietis ir tāds pats kā sieviete.

Tas ko Jūs atbildējāt par to, kas dzīvē jauks, kas vērtīgs, kādēļ vērts dzīvot, kas paliek no visa pāri – Jūs atbildējāt to pašu, ko es būtu gribējusi teikt. Varbūt nebūtu īsti pratusi.

Tā tad, atkal es gribu teikt to pašu, ko agrāk esmu teikusi – vīrietis un sieviete ir ļoti līdzīgi. Tikai visi cilvēki nav līdzīgi. Tie ir – dažādi.

Jūs par mani ziniet vairāk, kā jeb kāds cilvēks pasaulē par mani ir zinājis. Jūs izlasiet ne tikai to, ko es rakstu, bet uzminiet arī – kādēļ es to rakstu.

Jūs kādā vēstulē sakiet, ka es visu atslēdzu ar pārdzīvojumu, ne ar domāšanu.

Tā tas ir.

Man šķiet ka es pat ēdienu gatavoju tikai ar pārdzīvojumu, ne ar zināšanām.

Šī mana dzīves forma, ja tā var teikt, ir tā, kas visvairāk tiek nīsta no mana vīra. (Piedodiet – nelaba gramatiska forma.) Man nav ne mazākās cieņas pret ‘dzīves gudrībām’ kādas ir nepieciešamas un saprotamas katram civilizētam cilvēkam.

Es esmu visumā ļoti muļķe un dīvainākais, ka es ar visu spēku cenšos tāda palikt. Es pati esmu jau sen novērojusi, ka es sevi sargāju kā no baciļiem no elementārākām dzīves lietām. Es nezinu cik tālu ir mēness no zemes, lai gan tas man simts reizes ir teikts. Es nezinu cik maksā biļete no šejienes līdz Sidnejai, lai gan es reizes 15 esmu to pirkusi. Es nezinu simts lietas, ko zina katrs skolas bērns. Bet kad es par šīm lietām dzirdu vai lasu, tad ir tā, it kā es sevī aizvērtu kādas durvis un teiktu tam visam – paliec ārpusē. Kaut kam manī ir jāpaliek tik tīram, kā tikko uzsnigušam sniegam, lai tanī iespiestos vissvarīgākais. Un ja es teiktu kas tas lai būtu? – Par to varētu smieties katrs skolas bērns. Tas varētu būt klusums un nekas. Tā varētu būt koka lapa. Tas varētu būt uzarts lauks, kur paliek kāda cilvēka pēdas, pūles, dzīve, viņa elpas vilciens pēc vilciena un to neviens nezina. Tas šūpojas uzdīgstošos asnos, tas paliek sazēlušās un kalstošās smilgās – un to neviens nezina. Es to gribētu zināt. Nojaust. Atrast. Paturēt vienu mirkli… Tādēļ es sargāju sevi no visa tā, kas man ir apkārt un kas man nav vajadzīgs. Tās ir lietas, kuŗas es it kā paņemu automātiski, uz viņām nepaskatoties, jo viņas man nav to vērts. Ir varbūt grūti pateikt ko es ņemu, ko atstāju, bet katrā ziņā es ignorēju pārāk daudz. Bet varbūt – lai atrastu daudz.

Es dažreiz pati domāju – vai tad mana dvēsele ir tik nabaga un šaura, ka viņai sevi tā jātaupa, ka viņa baidās sevi piekraut, it kā tā būtu maza un šaura telpa. Es nezinu. Varbūt tas ir mazuma, telpas trūkuma dēļ. Varbūt nē.

Grīns savā rakstā, par to kas un kāds ir mākslas darbs, saka ka dzīve nav mākslas darbs un ja mēs uzrakstītu visu, ko jūtam, domājam, un tā tālāk, tur nebūtu nemaz mākslas. To lasot es domāju, ka es it kā esmu pūlējusies dzīvot ikdienu tā, lai viņa nestāvētu tik tālu no mākslas. Mazākais – lai manas izjūtas, domas, kas aizņem lielāko dienas daļu, lielāko dzīves daļu – būtu tuvas mākslai.

Varbūt tādēļ Jūs kādreiz teicāt – tikko Jūs runājat par sevi, Jūs runājat kā māksliniece. Varbūt tās ir šo manu, galvenokārt neapzinīgo, pūļu sekas.

Es arī domāju, ka šīs civilizācijas laikmeta cilvēks ir tā pārkrauts dzīves grabuļiem, ka viņam ir jābēg no tiem un ir sevī jāaizver kādas durvis tiem, lai viņš spētu būt jūtīgs lielākiem pārdzīvojumiem.

Varbūt tiem, kas dzimst tagad, tas nebūs jādara, jo tie jau no pirmiem mirkļiem ir ieviesti elektrisko dzelzceļu dārdoņā un komiku jūklī, un ar pirmām dienām tie būs spiesti tur orientēties. Vai nogrimt.

Jūs mudiniet mani spēlēt. Uz to es neesmu mudināma, es varu nosēdēt visu vakaru pie klavierēm un aizmirst, ka Dzidra arī ir jālaiž spēlēt. Tagad vakarus es bieži tā arī pavadu – spēlējot. Bet ka tas kaut ko noteikti man dos, tas var arī tā nebūt. Tad dod spēlējot. Tas viss. Viena brīža dēļ, ko var dalīt ar kādu citu šai lietā – var spēlēt (un mācīties spēlēt) visu mūžu. To esmu teikusi savai draudzenei, to saku sev. Bet šis mirklis var arī nenākt. Parasti jau kādreiz kaut kas nāk. Lielāks, vai mazāks. Arī tagad, Jāņos, mūzika, lai kāda un cik tās bija, cilvēkus apreibināja. Viņi tapa mazliet skumji. Viņi kaut kā ilgojās. Kaut ko vēlējās grozīt savā ikdienā. Kāds teica, ka būs tomēr jāsāk braukt uz Sidneju, uz koncertiem, kaut dažas reizes gadā. Kāda kundze piesēdās pie klavierēm un arī kaut ko reiz zinātu sameklēja pa taustiņiem, un viņas vīrs domāja, ka varbūt kādreiz būs jāpērk klavieres. Kāds teica, ka pupiņas tomēr nedrīkst paņemt visu laiku, un – meitenēm arī ir jāspēlē. Nu jā, mūzika tādas visādas domas pamodināja. Varbūt viņi uzminēja arī kādēļ man pietrūka laika pārģērbties un pateicās tik sirsnīgi par vakaru.

Bet tas viss ir maz.

Nu labi, tomēr pieņemšu, ka Jūsu vārdiem taisnība – kādreiz tā kaut ko dos, šī mūzika. Piemēram arī citādā veidā: tikko atnāca Dzidrai līdz no skolas kāda meitene un viņa grib ņemt pie manis klavieru stundas. Neesmu nevienam teikusi, ka spēlēju, vai mācu spēlēt. Bet vakaros tālu skan, cilvēki saklausījuši, ka es varu spēlēt. Bet uz to bija jāgaida 4 gadi un tā ir tikai viena meitene, kas varbūt nespēs spēlēt un man tāpat nebūs ‘nekāda labuma’.

Ja darbs to visu neizpostītu, ko es rokām iedīdu, tas būtu kapitāls priekšdienām, varbūt varētu pelnīt maizi ar to. Bet rokas tik ātri zaudē iegūto, kad nāk smagāks fizisks darbs.

Tomēr – spēlēju un mazliet progresēju un skaisti ir spēlēt. Un varbūt es kaut ko iegūstu no nakts, kuŗā mūzika aizskan!

Par daudz esmu iesākusi – zīmēšana, spēlēšana, rakstīšana – viss viens, un tomēr technikas neļauj tam visam par vienu būt. Lai visas technikas pārvarētu tam vajadzētu ziedot mūžus, ne brīžus.

29.6.1956.

Ir nelāga diena, tādēļ ka esmu nelāga. Dienai nebūtu nekādas vainas – ir vējš un saule. Vējš man patīk. Būtu skaista diena. Bet es jūtu, ka esmu muša zirnekļa tīklā, un kā arī es nespārdos, tīkls stāv kāds bijis man apkārt.

Pēdējā laikā pieredzējumi mājās liecina, ka mans vīrs nav garīgi vesels. Viņš tik neaprakstāmi nervozs un tik traks kļūst ik reizi, kad ir jāveic kāds lielāks uzdevums, ka man ir bailes, ka es palieku dzīva. Man viņam ir jāpalīdz ik uz soļa un nekas nav labi, absolūti neko es nevaru izdarīt pa prātam. Tad sākās kliegšana un trakošana un tāda ālēšanās, ka to katrs, kas redzētu, sauktu par nenormālu darbību. Bet neviens to neredz. Tikko kāds cits cilvēks parādās, viņš pēkšņi mainās un no gluži sadistiskas uzvešanās nav manāms nekas. Tomēr viņā bieži tagad izlaužas briesmīgi vārdu plūdi, viņš tad runā ar katru un tik aizrautīgi un gudri un lielīgi, ka arī kļūst neomulīgi klausīties. Parasti Austrālijas pelšana un Latvijas celšana, vai paša personīgā lielīšanās, tas iet ar tādu patosu, ka viņš pats ir bāls, pinās vārdos un kliedz sajūsmā. Visi to noskatās, noklausās pacietīgi – un aiziet. Tikai man ir jāpaliek.

Viņam būtība laikam ir – egotisms. Iekšēja mazvērtības apziņa ar ko viņš mocās jau gadiem un gadu desmitiem. To viņš cenšas slēpt aiz plātības, citu visu zaimošanas un arī aiz brutālas izturēšanās pret visu, kas ir dzīvs. Tas līdzinās sadismam. Kad ir kāds jauns darbs darāms, tad man ir jāuzmanās, ka viss reiz no viņa neizlaužas ārā – noziegumā. Tālu no tā bieži vien vairs nav bijis. Viņš pats to ir teicis.

Ja viņš ir slims – ko lai es daru? Tik slims viņš nav, ka viņu tā vienkārši – ārstēs. Bet vesels viņš arī nav. Viss ir jācieš man un bērniem.

Ir dzīvnieku aizsardzības biedrības, cilvēkiem tādu nav. Nezinu ko iesākt. Strādāt pie rakstīšanas es gandrīz nemaz vairs nespēju. Man ir bailes. Iziet ne uz pusstundu, es nekur nevaru, tieku sargāta kā cietumā un apmētāta vistrakākiem apvainojumiem. Es nezinu cik ilgi es izturēšu. Šķiet, viss tas iet it kā periodiem, dažreiz viņš ir godīgāks. Bet tagad jau ilgu laiku ir ļoti nelāgi. Arī Jāņi viņu neizklaidēja, tikai sagatavošanās tiem tā satrakoja, ka viņš vēl tagad nav rimis. Saimniecībā neveiksmes seko viena otrai, bet tam nebūtu nekādas nāvīgas sekas, Australijā ir simts veidi, kā maizi pelnīt. Kā tas viss beigsies, es nespēju iedomāties. Kaut būtu kāds, kas viņu pārliecina, laist mani ar bērniem uz Sidneju, varbūt pašam arī tur vēlāk strādāt. (Citi te strādā uz dzelzceļiem.) Bet – tāda neviena nav. Nezinu, vai esmu to Jums rakstījusi, ka es esmu viņa otrā sieva, pirmā no viņa aizgājusi. Man viņš iepazīstoties nospēlēja jaunu un neprecētu. Tagad viņš par visu baidās lai viņam šī ģimene neizjuktu un dara visu lai to sagrautu, jo citādi viņš nesaprot. Visvairāk es baidos, ka mani tomēr pārņems līdzjūtība un es nekā nespēšu pret viņu iesākt. Lai gan es varu elpot tikai, kad viņa nav tuvumā un visu viņš izposta un ir izpostījis. Ak, kādi gan ir cilvēku ceļi! Ja to man kāds būtu teicis, kad es augu tur Aiviekstes krastā un nezināju neko no dzīves bezdibeņiem…

Es nevaru neko darīt. Divi dienas pa brīžam rakstu šo vēstuli. Paskatos kaimiņa tīrumos, kas guļ kalna nogāzē svītru svītrām un man šķiet vilinoši ar brīvību… Bet ir tikai maldi. Saule rotājas un vējš un dzīve aiztek kā ūdens.

30.6.1956.

Dienas iet un vēstule krājas gaŗa un nevēstulīga. Tāda kā pļāpāšana pāri vienai sētai uz otru.

Skaista diena – atkal vējš un saule. Tas paceļ pāri rūpēm. Diena, kas ir tukša bet sirds viņā auž kādu illūziju. Tā vijas kā zūdoša melodija un – nes uz priekšu. Labāka par to nekā nav bijis. Nebūs arī. Varbūt kādreiz tik daudz īstenības, kā šī melodija atrod otru un uz brīdi skan kopā un ir – dubultillūzija. Nav laika vairāk. Meitens ir atnācis uz stundu un arī citi darbi darāmi.

Sveicinu.
E. Dz.