1956. g. 5. maijā.

Cienītā kundze.

Esmu vainīgs! Abas Jūsu vēstules kā no 17., tā arī no 20. aprīļa esmu saņēmis. Atbildēt vajaga tūliņ, jo kāda nozīme vairs ir sacītajam vai rakstītajam, ja atbildi saņem nezin kad. Un es zināju, ka Jūs manu vēstuli gaidījāt, un Jums vajadzēja jautāt – kāpēc nav atbildes. Es nevaru sevi aizbildināt, es varu tikai paskaidrot, kāpēc Jūs nesaņēmāt atbildi. Un es arī domāju, ka šī vēstule nav atbilde, bet ir tikai sauss paskaidrojums, lai gan ir jau ceturtā. Ja visas trīs iznīcinātās saliktu kopā, tad iznāktu tik gaŗa vēstule kā Jūsu pēdējās. Es netieku prom no ievada un sāku šaubīties, vai arī šo Jūs saņemsit… Jūsu pēdējās vēstules man stāv visu laiku uz galda, es tās šķirstu, cilāju, lasu un jautāju sev, kāpēc Jūs variet runāt ar mani tā, kā Jūs to darāt, bet es to nespēju? Es to gribētu, bet es nespēju. Es domās runāju ar Jums par sevi, es visu varu pateikt bet tas, ko uzrakstu ir kas cits. Pagājušā nedēļā mani mocīja kāda smaga priekšnojauta, par kaut ko nelāgu kam ar mani jānotiek. Es negribēju ar tādu atbildēt Jums, es mētājos un domāju – tam taču ir jābeidzas un es Jums rakstīšu. Nojauda arī nobeidzas kā smags slogs. Bet vai var cīnīties pats ar sevi? Var – bet kas no tā iznāk – kas lai pasaka, kas tas ir, zaudējums, ieguvums, vai pilnīgi nekas? Man aiz muguras ir daudzas katastrofas un man arvienu ir vajadzējis tās pārvarēt vienam, daudzu gadu laikā. Man nav bijis nekad neviena cilvēka, kam būtu varējis kaut ar vienu vārdu teikt to, kas mani moca. Es spēlēju vienaldzīgo, bet kaut kas manī sacietēja. Tagas man atkal jāpārdzīvo kāda katastrofa – ģimenes katastrofa. Jā, esmu jau tikai skatītājs. Bet ja Jūs būtu skatītāja un vērotu, ka Jūsu Inese iet bojā un Jūs nespējiet ne ar ko viņai palīdzēt? Vai Jūs varētu būt tikai skatītāja? Man tomēr jāpaliek skatītājam un jāspēlē. Es to arī daru, jo nav cita ko darīt. Var darīt tikai to, kas darīts vienmēr. Jums ir bijuši draugi, Jūs esat sevī ar tiem dalījusies un tas Jūs ir padarījis par īstu cilvēku. Jums nav vajadzējis to, ko jutāt, kas Jūs sāpināja, vai iepriecināja pārvērst akmenī, kuŗš klusē. Ar mani tas tā ir. Jūs jau teicāt, ka es rakstu Jums un par Jums un iespējams, ka Jums kaut kas no tā derējis. Bet es ikvienu Jūsu vēstuli lasīdams ar rūgtumu sajūtu, ka es Jums neatbildu tā kā vajadzētu. Cilvēks ir cilvēcīgs tikai tad, kad viņš atlīdzina otram un pat dod vairāk nekā saņēmis. Tagad es iedomājos, ka tas, ko Jūs man sakāt par sevi, pienākas kādam, kuŗa nav, kuŗa varbūt nekad nav bijis un tāpēc to saņemu es. Tai pašā laikā es redzu kā Jūs cīnāties un cik daudz Jums ir veselības, dvēseles veselības, spēka, tā kā Jūs spējat dzīvot arī slimos apstākļos. Man trūkst šīs dvēseles veselības. Kaut ko jau esmu novadījis no sevis savos darbos. Bet tas ir maz. Bet kādēļ par to runāt. Tagad ir cits jautājums un tas mani nomāc. Es tik labi redzu, kas Jūs varētu būt, kam Jums vajadzētu būt citos, veselos apstākļos. Un varbūt Jūs varētu tos panākt, ja Jums būtu vairāk atbalsta no citiem cilvēkiem, ja Jūs justu ap sevi kaut ko cilvēcīgi patiesu, kaut ko, kam Jūs varētu ticēt. Es domāju, ka ticība kaut tikai vienam cilvēkam var dot spēku cīņai ar visu pasauli. Varbūt ticību var dot jau ar nedaudziem patiesiem vārdiem, jeb labāk ar domām, kuŗas mēs atdodam otram. Jā… es runāju daudz, bet tas nav tas, ko man Jums bija jāsaka, ko es gribu teikt – tas paliek vēl arvienu nekas vairāk kā tikai paskaidrojums, kāpēc es Jums neatbildēju –

Ir smagi un nedrīkst domāt par to, kas būs tālāk, ir jāspēlē.

Paldies par Jūsu vēstulēm. Ar kādu prieku es tās lasu un cik daudz man tām jāatbild! cik daudz domu, kuŗas varētu paplašināt un padziļināt. Jūs vēl esiet vesela un bagāta. Jūs esiet daudz mantojusi – varbūt no savas mātes. Ar mani tā nav – mans mantojums ir ļoti skumjš, ļoti smags un es to tādā garā turpinu papildināt.

Varbūt Jūs tomēr sapratīsiet, kāpēc es Jums tik ilgi neatbildēju. Varbūt uz priekšu būs labāk…

Es stāstīšu par praktiskām lietām.

Nolēmām izsludināt stāstu godalgošanas konkursu ar godalgām, tāpat kā dzejdarbu godalgošanu. 1. godalga – 15, 2. – 10, 3. – 5 mārciņas. Tas viss domāts jauno rakstnieku pamudināšanai. Darbi būs jānodod līdz 1. novembrim, bet godalgotos darbus pasludinās Kultūras svētku rakstnieku rītā un tos tad vai nu paši autori vai to vietā kāds aktieris nolasīs. Sīkāki noteikumi būs drīzi izklāstīti avīzē. Bez tam Jūs saņemsit personīgu aicinājumu.

Es neuzskatu rakstnieku sacensību par vēlamu, jo tā man liekas pēc skubinājuma rakstīt par algu, vai arī skriet par slavu kā sportists. Bet citi domā citādi un man nav nekāda iemesla viņu domām pretoties, tāpēc es arī esmu godalgošanas komisijā priekšsēdis. Jaunajiem rakstniekiem arī manas domas nav jāņem vērā, jo tas viņiem ir vienīgais ceļš kā kļūt pie vārda. Tāpēc es arī Jums rakstīju, ka konkursā Jums jāpiedalās. Ikvienam par to, ja viņš ko spēj, ir jānorij ne viens vien rupucis bez sāls un pipariem.

Man pamazām izdevies pārliecināt E. Dēliņa kungu, ka Jūs esiet rakstniece. Viņš tagad to dara ar citiem un tā Jums radušies kādi cienītāji. Pagājušā sanāksmē, kad es izteicu šaubas, ka mūsu konkurss varētu neizdoties tāpēc, ka trūkst piemērotu darbu un mums būs darīšanas ar domrakstiem, mūsu redaktors Z. Bārda teica:

– Bet vai tā Ķikure nerakstīs? Man viņa briesmīgi patīk! Viņa ir īsta rakstniece. –

– Es arī tā domāju, – es teicu. Nu arī citi atsaucās, ka tā esot gan.

Blicavas romāna fragmentu kuŗš nesen bij avīzē, Z. Bārda lādēja un pēla, tā kā nebij nemaz iespējams ar viņu par to runāt. Es gan to par tik sliktu neturu.

Šai avīzes pielikumā lasījāt E. Silkalna eksistenciālo stāstiņu. Viņš ir vēl pavisam jauns puisis. Nupat beidza ģimnāziju un tagad ir students un studē literatūru un filozofiju, kāpēc es viņu protežēju. Bez tam viņš raksta arī dzejas. Arī tās ir eksistenciālas.

Laikam kādā no nākamiem avīzes numuriem būs mana stāsta Par velti mīlēts sākums. Tas ir viens no stāstu krājuma Dandara lieta, kur pieder arī Mīlestība. Redzēs, kā stāsts Jums patiks. Man viņa rakstīšana bij aiziešana tālā pasaulē un tā man tagad liekas daudz tuvāka un saprotamāka kā tagadējā. Kā Jums laikam reizi rakstīju, šie stāsti man ir atvadīšanās. No kā, to grūt pateikt.

Pagājušās nedēļas smago atmosfairu vēl vairāk sabiezināja romāns. Pirmās 9 nodaļas biju jau aizsūtījis uz Ņujorku, bet lasot pēdējās, man daudz kas sāka nepatikt un es sāku svītrot un labot. Ar to tika sabojāts tīrais manuskripts un beigās man kādu fragmentu vajadzēja pārrakstīt. Viss kopā mani pavisam piespieda pie sienas. Vēl es neesmu ar labošanu galā un ir iespējams, ka viss biezais manuskripts nonāk atkritumu kastē. Neko jaunu es pagaidām nevaru iesākt, jo vajaga tīrāka, svaigāka gaisa elpošanai.

Vakar biju vienā ciemā – tur bij diezgan labi un man būtu vajadzējis vakarā braukt mājās, bet es baidījos no savas aukstās būdas un aizbraucu uz vienu partiju. Bet tas jau vairs nebij labi, jo tur bij vairāk svešu cilvēku, ko es nebiju gaidījis un tas man nepatika. Pārbraucu naktī mājās ar pavisam nelāgu dūšu, šodien gulēju gandrīz līdz pusdienai un nu rakstu Jums, jo ilgāk nedrīkstu Jūs atstāt nezināšanā.

Es nezinu kur lai tagad palieku, jo neesmu lāga vajadzīgs ne citiem, ne sev.

Lūdzu neņemat ļaunā ka to, ka neesmu Jums rakstījis, tā arī to, ka rakstu.

Jūsu J.K.

Es ceru ka šo vēstuli es aizsūtīšu –

Gadījumā, ja gribat rakstīt Anšl. Eglītim, pielieku viņa adresi. Ja negribat pati vai arī Inesi likt rakstīt, tad varbūt atļāujat man no Jūsu vēstules izrakstīt un nosūtīt to vietu kur runāts par Ajurjongu?

Atliekas no vakardienas vēstules.

Mr. Anšlavs Eglītis
Los Angeles, California, U.S.A.

… Clara Petacci was safely on her way to Spain, in perfect disguise with a safe Spanish passport when she insisted on joining Mussolini at Menaggio, to die with him if they failed to escape. To the partisans who captured her she said: „Can you do something for me? I want you to lock me up in the same place with him. I want to share his fate. If you kill him, kill me too.” As a partisan fired five shots at Mussolini, she rushed at the partisan, who then fired at her and she fell mortally wounded.

Avīzē es redzēju Klāras Petacci ģīmetni un īsu stāstu par viņas nāvi. Viņas seja man tā patika, ka es to izgriezu no avīzes un nu jau trešo dienu skatos uz viņu. Klāra Petacci nebūtu nošauta, ja pati to nebūtu gribējusi. Bet viņa to gribēja. Vai tā bij mīlestība?

1956.6.5.

Cienītā kundze.

Pirms 10 minūtēm aizveda manu dēlu – viņš bij miris šorīt ap pussešiem – laikam ar sirds trieku. Esmu tagad viens. Nezinu – vai man vajadzēja Jums to rakstīt, bet ir viss tik tukšs, bez jēgas. Nezinu kur lai eju, ko lai daru, nav neviena kurp aiziet. Ir tik nejauki manā būdā. Tik pretīgi ir dzīvot.

Jūsu J.K.

1956 g. 6. maija vakarā

Ļoti cienīgā kundze.

Es nerakstu tāpēc, lai saņemtu kādus mierināšanas vārdus – tos man jau teikuši daudzi laipni tautieši. Bet vārdi izskan, visi aiziet un priekšā ir vakars un nakts. Un nu tu esi viens un vari domāt vai darīt ko gribi. Bet ko lai domā un ko lai dara, ja ir tikai viena doma, kuŗai nav ne jēgas, ne nozīmes. Un tomēr to nevar dabūt laukā no galvas, lai vai kur ietu un lai ko darītu.

Mans dēls šķīrās no dzīves savas izstādes priekšvakarā, kur viņš bij sakopojis visus savus pēdējo gadu darbus. Kam tas viss vairs tagad?

Mēs labi sapratāmies, mēs cienījām viens otru, mums nekad nebij jāsaka vienam par otru ļauni vārdi. Mēs vispār daudz nerunājām, un tāpat kā es neprotu runāt par sevi, tā viņš neprata nekā teikt par sevi. Es tikai jutu, ka viņu māc kāda tumša nasta. Es domāju, ka viņš mira no pēkšņas sirds lēkmes un domāju ka citādi tas nevarēja būt. Bet man ir smagi domāt par to, kāpēc viņam radās šī lēkme. Kā var būt kāds, kuŗš to ir ilgu laiku balstījis, nerēķinādamies ne ar ko. Ir pretīgi par to domāt un vēl pretīgāk runāt.

Es esmu pieliekts pie zemes, bet neesmu sabrucis. Bet man nav arī ne par ko interese. Es gribētu būt apakš zemes, lai nebūtu jādomā par ļaunumu, kāds var būt cilvēku dvēselēs. Jūs to ziniet pati, cik baigs var būt egoisms un savas gribas stādīšana par likumu arī citiem. Arī es to zināju arvien. Bet zināt kaut ko un redzēt šīs gribas upuri – ir divas dažādas lietas.

Varbūt laiks, ja man tas būs, daudz ko nolīdzinās – viss pāriet. Bet tagad es esmu vājš un mazs savās acīs un neredzu nekādu gaišumu.

Nē, mani nekas nespēj mierināt – man vajadzīgs tikai runāt par sevi – jo es tad iedomājos, ka neesmu viens, ka kāda cilvēciska būtne manī klausās. Ar to pietiek. Ir baigi domāt un domāt un nekā neteikt.

Ir labi. Man bij Jums jāraksta, jo ja to nedarītu, Jūs nesaprastu, kā var neatbildēt Jūsu vēstulēm. Varbūt neesmu arī šoreiz neko pateicis, ko gribēju, kā tas allaž arvienu bijis. Bet varbūt Jūs mani sapratīsat.

Mana stāsta avīzē nebūs, jo tā bija mana pirmā doma, kad iznācu no dēla istabas – stāsta iespiešana man jāatsauc. Es nevarētu to paciest, ka tagad sveši cilvēki lasītu manas domas. Varbūt es Jums atkal rakstīšu, varbūt arī nē, varbūt es nedrīkstu tagad rakstīt? Varbūt viss tas ko saku, nav pilnīgi apjausts? Es nezinu –

Jūsu J. Kalniņš.

10.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šodien saņēmu visas trīs Jūsu vēstules. Neuzdrošinos lāgā uzsākt runāt, baidoties, ka neatradīšu vārdus, ko gribētu teikt un kas Jums ko derētu, kas Jūs nesāpinātu. Es zinu, ka nekādi vārdi nevar līdzēt. Es tikai lūdzu lai Jūs izturētu savā vientulībā. Kaut Jums pietiktu   spēks. Es to domājot gribētu būt pie Jums, bet arī tas nelīdzētu.

Es varu tikai runāt par visu, tāpat kā agrāk, un Jūs uz brīdi atvilkt no Jūsu domām, varbūt Jūs no tām brīdi atpūtināt. Varbūt Jūs kļūsiet nepacietīgs, jo gribēsiet domāt savas domas, bet varbūt Jums tomēr nāks par labu no viņām brīdi novērsties.

Nu Jūs saprotiet vairāk manu nevaldāmo runāšanu un atklāšanos. Jūs savā vēstulē (6.5.) sakāt, „…jo es tad iedomājos, ka neesmu viens, ka kāda cilvēciska būtne manī klausās”. Tā es Jums visu laiku runāju, lai justu kādu kas klausās. Bet manas bēdas ir citādas, ne tik pēkšņas un sabiezinātas, kā Jums tagad. Jūsu vēstules tomēr vairāk nepienāk, ir jau daudz dienu pagājis. Kaut Jūs varētu man šad tad rakstīt. Dariet to, ja vien tas Jūs mazliet atslogo un nespiežat sevi uz to, ja Jums ir grūt to darīt.

Gaidīju ļoti Jūsu vēstuli. Gaidīju to 4.5., tad Inese no skolas nākot man tās atnes. Vēstules nebija un man bij jādomā par savu sapni. Uzrakstu Jums to: Biju kādā ļaužu drūzmā. Cilvēki sēdās pajūgos lai kaut kur brauktu. Man piedāvāja vietu kāds pie kuŗa man ļoti negribējās sēdēt… Otrs, kā mani glābdams ātri atbrīvoja vietu sev blakām un es apsēdos tur. Līnijdroškā tas bij. Kas šie cilvēki bija – nepazinu. Bet pirmais man bij nesimpātisks, pie otrā jutos droši. Mēs braucām. Tad pēkšņi zirgs apstājās. Ceļš bija aizsprostots. Tur bija sabērtas smilšu kaudzes grante, smiltis. Uz vienas kaudzes bija sveces. To bija izdarījusi kāda sieviete. Nezinu kāda, sīka apvainojuma dēļ. Brauciens un sapnis beidzās.

Kad es no rīta par to domāju, es nevarēju uzminēt kas notiks. Bet zināju, ka būtu jānāk kam ļaunam. Kad nebija vēstules, vedu savu sapni sakarā ar to. Minēju vai Jums nav kas ļauns gadījies. Vai es pati esmu kaut ko ļaunu izdarījusi?

Tagad savu sapni saprotu. Vēl otru reizi es ļoti pārliecināti gaidīju Jūsu vēstuli. Otrdien 8.5., kad pati biju Wyongā. Bet cik atceros, sapni es redzēju pirms pirmās veltās gaidīšanas. Ko lai domāju? Kā varēju nojaust to kas vēl nebij noticis? Negribu Jūs maldināt ar savu tukšu sapņu stāstiem. Bet esmu pārliecināta, ka notikumi mūsu priekšā guļ tāpat, kā tie guļ aiz mums. Ir kaut kas liktenīgs un mums tas tāds ir jāpieņem, jo mēs esam par maziem, lai spētu to novērst. Tieši pēdējā nedēļā esmu sapņojusi sīkas lietas un par tām rakstījusi savas dienas grāmatas lapās, jo tās ir piepildījušās. Arī pagājušā naktī sapņoju ļauni. Gāzos ar visu klinti, kuŗā gribēju uzkāpt ceļu meklējot. Gluži fiziski izjutu klints akmens bluķus, kas ieskāva mani un bruka un man bij jākrīt lejā. Tad zināju, mierināju sevi, ka tas ir tikai sapnis, jo citādi man jāiet bojā.

Jums nebūs vēl kāds ļaunums gadījies? Jūs nedrīkstiet sabrukt. Man Jūs esiet vajadzīgs! Tas ir nekaunīgi to teikt. Bet es to nedomāju gluži tā kā saku. Tas tomēr ir arī patiesība. Bet ne tā, kuŗas dēļ Jums jābūt stipram. Taču dzirdot to, Jūs variet atcerēties vēl citas lietas kuŗu dēļ Jums jābūt stipram. Es nespēju to pateikt vārdos ko domāju – bet tas ir apmēram tā, ka Jums ir jāpārvar sevi, ar savu domu un sirds spēju jāpārvar tas, kādēļ bij jāiet bojā Jūsu dēlam. Kādam ir tas jāpārvar. Kaut tikai domās.

Es nezinu vai es varu ar saviem vārdiem Jūs tagad traucēt – es tomēr to daru. Un pat skaitu dienas un domāju, cik vēl jau, cik ilgi Jūs esiet viens, it kā es Jums varētu ko līdzēt. Bet tā es domāju.

11.5.1956.

Tikai šodien varēšu nosūtīt šo vēstuli. Vakar gultā sēdot vēlu rakstīju, rokraksts nelāgs. Vakar Inese vēlu vakarā atnesa Jūsu vēstules. Viņa piektdienās paliek no skolas Wyongā un nebrauc ar skolas autobusu mājās, bet ar parasto satiksmes busu, kas iet stundu vēlāk. Tad viņa nodod pasūtījumus nedēļas iepirkumiem un paņem Jūsu vēstules, kad tās ir. Tā man tagad neviens par Jūsu vēstulēm nezina un šodien būs ļoti grūti kādam (man vai Inesei) izkļūt no mājas līdz pastam. Gribētu Jums nosūtīt telegrammu. Ir tik ilgs laiks jau kopš neesmu bijusi pie Jums ne ar vārdu un Jums ir vissmagākais laiks.

Šo vēstuli es kaut kā mēģināšu nosūtīt. Apskatīšos un pielikšu klāt dažas agrāk rakstītas dienas grāmatas lapas. Ne visas varbūt – tur ir daudz vieglprātības arī, tā varbūt Jūs šai laikā var aizskārt. Nožēloju, ka neesmu nosūtījusi Jums jau pagājušā nedēļā iesākto vēstuli. Bet es domāju – pacietīšos. Varbūt Jūs rakstīsiet un tad zināšu kādēļ klusējāt. Protams tā vēstule būtu Jums lieka ar savu saturu, bet es baidos, ka Jūs esiet par daudzi viens. Un tad viss vienalga kas tas ir, kas Jūs uz brīdi atvelk no smagākā.

Kā tas var būt, ka Jums nav kur aiziet? Jūs tā sakāt. Daudz ļaužu varbūt neder, bet Jūs varētu aiziet pie kāda, kas neprasītu, lai Jūs daudz runājat. Aizejiet pie Misiņa kunga. Nē, viņam vajadzētu pie Jums aiziet. Viņam ir laba, dzīva sirds.

Es domāju tagad Jūs būs apmeklējuši vairāki, pat vairāk kā Jūs vēlaties.

Paldies Jums par ziņojumu, kas un kā notiks godalgošana stāstiem. Paldies ka atbalstiet manu ‘labo slavu’. Ir labi dzirdēt, ka kāds atsaucas ar uzticību.

Ja Anšl. Eglītim gribat rakstīt, varat rakstīt to no manas vēstules. Es tomēr viņam neaizrakstīšu. Viņš mani varbūt mazliet atceras no akadēmijas laika. Reiz arī Vācijā nācās viņu satikt.

Ar Jūsu romānu Jūs bijāt sācis rīkoties pārāk bargi, to pašās beigās sākot pārstrādāt. Paciešaties brīdi, es gribēju teikt to lasot, bet lasot tālāko vēstuli no 6.5. man nav ko teikt, es baidos par katru vārdu.

Cik briesmīgs ir tālums. Es gribētu pie Jums aiziet. Es jau nevarētu aizdzīt Jūsu bēdas. Bet tomēr. Cilvēks cilvēkam tomēr ir vajadzīgs.

Rakstīšu Jums atkal.
Jūsu E. Dzelme.

11.5.1956.

Vai tas labi vai nē, rakstīšu Jums katru dienu. Šodien visu laiku biju domās pie Jums. Cilvēks jau ir tik saistīts. Man nav neko sapņot, kā es varētu pie Jums aiziet, kā gribētu. Es iekurinātu uguni Jūsu istabā, bet ja to nevar – kaut elektrisko sildītāju un sagatavotu kaut ko siltu dzeramu. Tas ir viss ko sieviete var izgudrot. Bet kaut kas tas ir. Katrs troksnis Jums Jūsu istabā, ko es ienestu būtu lieks un sāpīgs, — un tomēr būtu labāk, ja tie tur būtu. Bet es varu tikai domāt.

Es ceru, ka drīz Jūs man kaut ko rakstīsiet. Šinī nedēļā daudz spēka Jums vajadzēs. Šodien nosūtīju Jums vēstuli. Telegrammu nevarēju, jo nespēju izkļūt no mājas. Pašā vakarā būtu varējusi, bet tad bija pasts ciet. Cik maz es varu darīt priekš Jums, no kā esmu saņēmusi tik daudz.

Jūs savā pēdējā gaŗākā vēstulē rakstiet, ka nespējat man atbildēt tā kā gribētu un dot pretī tik daudz cik vajadzētu. Jūs man dodiet ļoti, ļoti daudz. Man žēl, ka Jūs nezin kādēļ iznīciniet savas vēstules un neesat ar to apmierināts, ko variet man teikt.

Ticiet – viss ko Jūs sakiet man ir vērtīgs, gaidīts un dod man daudz. Kādēļ – ? Es nezinu vai te ir tik asi jāanalizē katra izjūta, doma u.t.t. Jūs man esiet vajadzīgs, tas ir viss. Un Jūs esiet bijis pret mani ļoti labs.

Kaut tikai tagad es spētu Jums mazuliet vieglāk darīt kādu brīdi. Cik ļoti es to gribētu. Un man ir nelāga prāts pašai uz sevi, ka es pat tik daudz nespēju, kā izlauzties šodien līdz pastam. Ko tad līdz runāt…

Mums tā patreiz līst. Es ceru, ka pie Jums ir kāds cilvēks, vai kāda doma, atmiņa, vai vienkārši izturība, kas Jūs sargā.

12. 5. 1956.

Eju šodien atkal pupas lasīt. Nu jau kādu mēnesi tas tā iet. Domāšu par Jums, par visu ko mēs saucam par dzīvi un ko ir tik grūti izprast. Jo tālāk, jo grūtāk. Bet sākumā bija tik viegli un skaisti… bija pilna vistīrākās dzīvības dvašas, tik dzidra sniega adatiņās mirdzoša svaiguma, kas piepildīja sirdis ar mieru.

Kad es domāju par mājām, vienmēr es apstājos tukšumā, no kuŗa nav izejas – māte guļ kapos Vācijā. – Mīļais Kalniņa kungs, kaut kas mums tomēr šai pasaulē ir vēl jāmeklē. Mums jāpaliek uzticīgiem līdz galam. Lai cik rūgti tas arī nebūtu. Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un arī mūžīgs ceļš tālāk. Kaut es varētu pie Jums aiziet.

Vai mēs tomēr nepārvērtējam cilvēku labumu šinī laikmetā? Mēs to lutinām par daudz ar tādiem vārdiem – ka visi ir dievišķā pilni. Ir – un nav. Ļaunums cilvēkos no tā aug, ka viņus par daudz labus atzīst. Es gribētu arī nosodīt un tiesāt.

Jūsu E. Dzelme.

1956.14.5.

Pateicos Jums. Man ir Jūsu telegramma un divas vēstules. Jā, es gaidīju Jūsu vēstules jau tad, kad biju Jums rakstījis dažas rindas. Es domāju par to, ka Jums varbūt avīžu ziņas pirmās kļūs zināmas un Jūs tikai pēc tam saņemsit manis rakstīto. Tagad esmu saņēmis jau vairāk vēstules. Bet tikai Jūsējā bij vārds, kuŗš man visvairāk bij vajadzīgs. Kādreiz tas bij Jūsu teikts arī agrāk, un tagad Jūs to teicāt abās pēdējās vēstulēs. Jūs sakāt: Jūs man esat vajadzīgs. – Esmu saņēmis daudzus, ļoti daudzus laipnus un sirsnīgus vārdus. Bet ne no viena to, pēc kā visvairāk ilgojos, ka būtu kādam vajadzīgs. Ik viens saka to, ko šādās reizās saka un pēc tam atvadās. Kā gan lai es būtu viņam vajadzīgs? Un šī apziņa, ka pats neesi nevienam vajadzīgs bet tev citi ir vajadzīgi, nospiež visvairāk, jo nav tad nekādas jēgas dzīvot. Tādas sajūtas ka esmu pats sev vajadzīgs, man nav. Ir tikai pienākuma apziņa – jādzīvo, kamēr iespējams dzīvot. Nekādu apmierinājumu šī sajūta nedod. Var jau būt, ka arī attiecībā pret Jums es iedomājos pārāk daudz, bet tomēr tas ir kāds vārds, kāda doma, kuŗai es pieķeros un man ir par ko domāt. Citādi lai kurp eju un ko domāju – liekas, ka visur esmu lieks un piespiežu citus runāt liekus vārdus. Cilvēks dzīvo no savām iedomām, tik pat labi, kā aizejot to dēļ bojā. Tas nav prāts, kas dod prieku vai jēgu dzīvei.

Jā, es zinu, ka Jūs pie manis nespējat atnākt, nekad neatnāksit, lai gan es to vēlētos vairāk par visu. Bet tāpēc Jūs arī neaiziesit. Vieglāk ir nekad nesagaidīt nekā sagaidīt un pēc tam pazaudēt. Pēc zaudētā vairs nevar ilgoties – tad var tikai vairs ciest. Pēc tā, kas nav bijis un varbūt nav nemaz iespējams, var ilgoties vienmēŗ un varbūt ir pat jēga, ka šo ilgu dēļ iet bojā. Vai tas tomēr nav kas cilvēcīgi vērtīgāks, nekā zināt, ka visa dzīve jāatdod kaut kam sīkam, tukšam un pelēkam?

Es Jums pastāstīšu par pēdējo dienu gaitām. Sigurda apbedīšanas gaita bij veikalnieciski sausa, steidzīga un vienkāŗša. Tāpat sausi un steidzīgi runāja mācītājs, jo kā apbedīšanas biroja kapličā, tā krematorijā ceremonijām ir atļauts tikai noteiktas minūtes – jo rindā stāv nākamais aizgājējs. Krematorijā ierīce darbojas nevainojami baigi. Klāt bij daudz tautiešu. Es redzēju daudz asaru. Mājās nevarēju viens palikt, tāpēc aizgāju pie mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Dr. Čakanovsku un Fridrichsonu ģimenēm. Vai nu viena vai otra no šīm ģimenēm vakaros atnāca pie manis un aizveda sev līdz. Tā es līdz šim nevienu vakaru neesmu bijis viens. Arī šovakar es iešu turp. Labāki nav, bet kādus brīžus es ne par ko nedomāju. Ģimenes šīs man pazīstamas no Vācijas. Docenta Fridrichsona meita ir mana kādreizējā skolniece. Sestdienas vakarā es biju pie Jurjāniem. Bet svētdienā mani paņēma pie sevis Pilskalnu ģimene – māte ar dēlu un divām meitām. Dēls un meita ir mani bijušie skolnieki. Bij ļoti skaista diena. Es tur noklausījos Wagnera Tanheisera uvertīru un vienu Bacha prelīdi un tas bij skaistākais brīdis visās šais dienās. Un vēlāk mēs braucām pastaigā gar jūrmalu. Tā ir ļoti sirsnīga un patīkama ģimene un es tur varētu aizbraukt biežāk. Man piedāvāja nedēļas ilgu ciemošanos. Bet tomēr – man būs grūt tur aizbraukt vēl otro reizi. –

Reiz pie manis atnāca E. Kreišmane un solījās atnākt arī citu rītu. Arī E. Lēmane solījusies atnākt. Pie manis bij arī katoļu prāvests Bečš. No tā visa Jūs redzat ka pamests es neesmu. Bet tomēr es domāju par to, ka būtu labi, ja es varētu palikt savā būdā viens. Tagad es to nevaru, man nav ar ko sevi nodarbināt. Romāna pēdējās nodaļas es aizsūtīju un par to man vairs nav jādomā. Es iesāku kādu noveli, bet diezin cik tā mani nespēj nodarbināt. Avīzē mana stāsta nebūs, jo man likās, ka saturs nav piemērots tagadējam momentam un es to atsaucu, kad sākums jau bija salikts. Tas nevarēja būt patīkami Dēliņa kungam.

Svētdienā bija arī Preses kopas sanāksme. Bet tai šoreiz bij domāts jautrs saturs, tāpēc es tur negāju. Es nezināju, ka manis dēl vakara programma mainīta un aicināts prof. Jurēvičš kādām nopietnām pārrunām.

Manī ir kāds sastingums. Es gribētu Jums rakstīt tikai par sevi, bet tai vietā es spēju stāstīt tikai par notikumiem, kam nav nekādas nozīmes.

Varbūt rītu es rakstīšu labāk, varbūt rītu būs Jūsu vēstule atkal, varbūt es varēšu Jums ko pateikt. Es negribu, ka Jums ilgi jāgaida. Un es gribētu Jums tik daudz teikt. Paciešaties ar mani, lūdzu un rakstiet man par sevi, tad es Jūs redzu un domāju, ka Jūs nemaz neesiet tik tālu.

Es vēstuli sūtīšu šovakar.
Jūsu J.K.

13.5.1956.

Godājamais J. Kalniņa kungs.

Šodien ir Jums pirmā svētdiena vienam. Varbūt būsiet man atrakstījis, kā to pavadījāt? Ir ļoti vēls un varēšu Jums tikai dažas rindas uzrakstīt. Esmu ļoti nogurusi fiziski un satraukta garīgi. Domāju par Jums – tur ir varbūt daudz patmīlīgu domu, ka gribu lai Jūs visu pāŗciestu stiprs, bet paldies Dievam – nav tikai patmīlība – no visas sirds gribētu Jums Jūsu smagās dienas atvieglināt kaut mazu, mazu liet. Ja līdz šim tālums vidū neko lielu netraucēja, tad tagad, lai kaut ko spētu darīt, gribētu lai tāluma nebūtu. Ir tāda sajūta, ka tāluma dēļ es neko neko nespēju Jums novērst, ne īsāko brīdi atpūtināt. Tas padara nedrošu un mazu. Par sevi, šodien man pašai ir savāda prieka un tālas cerības pilna sirds: saņēmu vēstuli no Amerikas draudzenes ar klātpieliktu izgrieztu sludinājumu no Laika, kur mana māsa, Austra Lācis, mani meklē. Rītu nosūtīšu vēstuli uz tur klātpielikto adresi Amerikā, Pensilvānijas štatā. Tad gaidīšu atbildi. Varbūt varēšu uzsākt sarakstīšanos ar māsu.

Ir savāda sajūta. It kā es pati arī varētu vēl būt īsts cilvēks tad. Jūs sakāt, ka man ir vesela dvēsele – es nezinu. Es cīnos lai to uzturētu tādu. Bet cik ilgi lai to varu? Cilvēks ir stiprs, bet spēj arī lūzt pašam negaidot. To Jūs ziniet. Rītu pastāstīšu kādu stāstu.

14.5.1956.

Vakar solījos Jums stāstīt kādu stāstu – tagad es minu, vai drīkstu stāstīt bēdīgu stāstu? Bēdu Jums pašam ir par daudz, bet prieku Jūs ne tik negribēsiet dzirdēt. Es Jums pastāstīšu par savu tēvu. Es viņu atceros diezgan labi, lai gan īsti nespēju spriest, kāds viņš bija kā cilvēks. Kamēr viņš bija pie mums, es tēvu mīlēju vairāk kā māti. Varbūt tas bija tādēļ, ka es biju vecākā māsa un mātei bija mazāk laika priekš manis, lielākās. Varbūt arī tas bija tādēļ, ka māte tomēr visu dienu bija manā tuvumā, tēvs nē, jo viņš strādāja laukā un arī izbraucas darīšanās no mājas. Tad sagaidot bija tam lielāka pieķeršanās.

Tēvu nošāva lielinieki 1919. g. martā. Nākot pie varas lielinieku valdībai, mans tēvs ar citiem pazīstamiem un pāris kaimiņiem aizbēga uz Rīgu. (Viņš bija pagasta vecākais.) Atceros, ka kādā vakarā vairāki vīri bija sapulcējušies mūsu māja. Viņi pielaikoja liekās bārzdas, (kas tēvam kaut kur skapī glabājās no tiem laikiem, kad viņi gāja medīt kungu mežos) un atvadījušies viņi visi aizbrauca. Bet tēvs teica – es neko ļaunu neesmu darījis, es atbildēšu par visu, ja tie mani apcietinās. Tik traki jau nebūs. – Kādu mēnesi viņš nodzīvoja mājās. Tad viņam atbrauca pakaļ. Viņš tanī dienā bija kaut kur izbraucis. Māte mani ar māsu aizsūtīja viņam uz ceļa pretī, lai mēs pasakām, ka uz viņu gaida vīri no jaunās pagasta valdes – policija. Tēvs brauca kopā ar kalpu. Es atceros, ka es savā bērna prātā tēvam gribēju lūgt, lai viņš nebrauc mājās, lai gan māte man to nebija teikusi. Man bij tikai jāsaka, ka uz viņu gaida. Es kalpa dēļ tomēr savas mazās personīgās domas nedrīkstēju izteikt. Varbūt viņš būtu tās klausījis. Bet varbūt viņam vairs nebija iespējams nekur bēgt.

Tēvu aizveda uz Madonas cietumu. Tur viņš palika laikam 10 nedēļas. Tad viņu aizveda uz Pļaviņām.

26. martā kāds kaimiņš, kas tanī dienā bija bijis Pļaviņās, iesteidzās mūsu mājās un stāstīja, ka redzējis mūsu tēvu. Viņš bija kopā ar citiem vests no tiesas nama. Viņš kaimiņam uzsaucis, lai pasaka sievai, lai tā tālāk viena gādā par bērniem, jo viņš notiesāts uz nāvi.

Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām (ar zirgu tas prasīja 3-4 stundas). Viņa neko nebija satikusi, ne atradusi. Viņa bija noraidīta ar piedraudējumu nerādīties tur, ja dzīvība mīļa. Dzīvība laikam viņai nebija tai dienā bijusi mīļa, jo viņa neziņā bija metusies uz Daugavu vai kur, bet kundze (prof. N. Malta kundze, kas dzīvoja pie mums tad, jo Rīgā bija bads) kas viņai bija līdz, bija to atvedusi atpakaļ kamanās. Tanī naktī tēvs bija nošauts un aprakts kopējā kapā ar pieciem citiem, kaut kur aiz Pļaviņām priedēs.

Pavasarī, kad ienāca vācieši, viņus atraka un apbedīja kapsētā. Tēvam trūka daļa no galvas kausa pie deniņiem.  Ārsts nevarēja pateikt vai tas tuva šāviena vai sitiena sekas.

Uz tā pagraba stenderes, kurā viņi, notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja, un šis plānais dēlītis (tagad pārlūzis vidū) vēl ir pie manis. Raksts ir mazliet izdzisis, bet salasāms rakstīts ar tintes zīmuli. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, jo viņš mirst nevainīgs.

Vai tas tā bija, vai viņš to teica mātes dēļ, tas nav jāvaicā. Rokraksts tur tiešam ir tāds pats, kā viņam bija vienmēr. Bet zem viņa vēstules, arī kāds cits bija gribējis rakstīt, bet tur bija nesalasāms un drebošs raksts, kas izplūdis nenobeigtos vārdos. Katrs citādi bij panesis savu likteni.

Par šo dēlīti – vēstuli, esmu domājusi, varbūt to vajadzētu iestiklot un nodot tam archīvam kas te ir un kas liecināšot par mūsu tautas gaitām? Bet varbūt šī archīva raksturs ir citāds.

Mūsu māta par sava mūža uzdevumu tālāk lika tēva pēdējos vārdus – gādāt par bērniem. Viņa mums deva saulainu, skaistu, bezrūpīgu pat, un neaizmirstamu bērnību un jaunību. Viņa mūs uzaudzināja arī par krietniem cilvēkiem. Es uzdrošinos to teikt – skaistākas un priekšzīmīgākas meitenes par manu māsu, bija grūti atrast. Viņu atkal apprecēja pagasta vecākais un par to viņa tagad ir Sibīrijā.

Vakar es saņēmu maza sludinājuma izgriezumu ar viņas vārdu. Man bija tā, it kā pasaule atkal būtu nostājusies vecā vietā un viss – arī es, varētu sākt dzīvot no gala. Bet tie ir māņi. Tomēr šīs bijušās dzīves dēļ, savu vecāku dēļ un arī savas māsas dēļ, es gribētu neaiziet bojā un kaut ko paveikt.

Mana māte jau mira par mani. Man būtu jāattaisno viņas pārgarā aiziešana.

Viņa skatījās manā dzīvē, tāpat kā Jūs esiet skatījies sava dēla dzīvē. Viņa skatījās līdz to vairs nevarēja izturēt. Kādu rītu, vēl naktī, viņa sāka kliegt un runāt. To varēja pieņemt par ārprātu, bet patiesi tur nekāda ārprāta nebija. Viņa tikai vairs ne ar ko nerēķinājās. Viņa sauca un runāja visu, kas viņu bija mocījis. Viņa saprata arī, ka šī uzplūduma straume viņu aizraus, ja viņa tai padosies. Viņa ķēra adīkli, viņa gribēja adīt, bet nevarēja, viņai drebēja rokas par daudz. Viņa nespēja, nevarēja valdīties.

To ko viņa teica – es paturēju prātā un mēģinu pēc tā turēties. Lai gan es pašu svarīgāko vēl esmu atlikusi: viņa teica – ka manam vīram jāiet prom, ka mēs nedrīkstam palikt kopā. Pirmā kam jāiet bojā tad būtu es, viņa teica, un tad bērni. Tikai pēdējais būšot viņš (mans vīrs). Es zinu, tas ir taisnība un es to paturu acīs šos gadus. Es nedrīkstu sabrukt. Nākošie tūlīt sekos mani bērni.

Es sen jau būtu sabrukusi, ja manā vietā it kā nebūtu aizgājusi mana māte. Es turos. Bet cik ilgi tas būs manos spēkos?

Saprotu, ka Jūsu dēls arī ir kaut kā tamlīdzīga upuris. Cilvēks cilvēku spēj iznīcināt.

Savā dienas grāmatas lapā, kas ir pie Jums kā Ķikures dienas grāmatas lapa, es biju ierakstījusi, ka dzīvē mazāk šauj ar lielgabaliem, bet vairāk nodur ar sīkiem adatas dūrieniem, nosit ar rīta tupelēm un tā krīt vairāk cilvēku, kā kaŗa laukā. Jūsu dēļ es to izsvītroju. Es domāju tas izskanēja kā pārspīlējums. Bet tagad, kad zinu kas Jūs ir piemeklējis, es redzu, ka tas ko teicu nav pārspīlējums.

Un tomēr dzīve var būt skaista, saulaina kā Dieva debess. Dzīve ir skaista un vērts viņu dzīvot (to manī ir iestādījusi māte un tas tā paliek).

Es nezinu vai es šo vēstuli drīkstu Jums sūtīt? Tā ir citu dzīve, par ko te rakstīts un Jūs tā nevar mocīt, bet tomēr tā ir smaga, un smaguma Jums jau ir par daudz. Nezinu ko darīt? Es Jūs gribētu tikai atpūtināt no Jūsu paša dzīves.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Tagad kad esmu vēstuli pabeigusi, esmu tā uztraukusies, ka man trīc rokas un kājas. Kā es drīkstu Jums tādu vēstuli sūtīt. Es Jums gribētu tikai siltumu un mieru uz brīdi sagādāt. Man laikam nav prāta. Spēlēšu Jums kaut ko no Mocarta.
T.p.

17.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Norakstīju Jums atkal vienu vēstuli, bet tai jāpaliek nesūtītai. Jums varbūt tomēr jādod vairāk miera, nekā es to gribu darīt. No Jums vēl vēstules nav, tas liek domāt par Jūsu smago cīņu. Visam klāt vēl pienākumi un varbūt daudz gluži praktiskas dabas jautājieni, kas gribot negribot jākārto.

Vēlos saņemt no Jums vēstuli, kas vēstītu ka jūtaties stiprs. Vairāk nevarētu tagad vēlēties – tikai panest visu. Domāju – vai Jūs paliksiet te, vai Jūsu otrs dēls nesauks Jūs pie sevis? Tad es Jūs pa pusei zaudēšu. Es nevarēšu tik bieži rakstīt un savus rakstus tik viegli šurp un turp nosūtīt. Nedaru neko citu, tikai vakaros spēlēju. Ka to daru ik dienas, tā pirksti atkal atdzīvojās un es iekarstu un vēlos vairāk un vairāk. Bet to nevar. Es aizraujos, bet te man vairs nav ceļa. Jūtos pazudusi šīs dienās ar visiem saviem nodomiem. Meitenēm ir brīvdienas, 10 dienas. Domāju ka varēšu kaut kur aizbraukt ar viņām kopā, bet tie ir tikai sapņi. Brīnums, kā es to vispār varēju sapņot – bet kaut kā ir jāmānās. Māņi ir īstenības ielāps. Es ar tiem bieži izlīdzos. Ko citu lai dara? Varbūt rītu no Jums būs vēstule. Jūsu pirmā vientulīgā svētdiena ir pagājusi. Kaut kas jau augs, kaut vai tikai māņi. Šodien ir ļoti pelēka, vēsa un slapja diena. Varbūt vakarā pirmo reizi šogad būs jāiekurina kamīns. Es mīlu uguni. Lai gan man katru rītu pavārdu iekurinot ir nācies pat raudāt (skurstenis bija saplīsis un nevilka) – es tomēr mīlu kurināt uguni. Varbūt tādēļ ka uguns ir pavadījusi mani no bērnības. Neesmu vēl elektrības, bet uguns bērns. Mēs mīlam to kas ir ar mums, mēs neizvēlamies.

Visu labu.
Jūsu E. Dzelme.

…Mazu ogli kas kvēl, es Jūsu pavardā gribētu iemest, lai pelnos ir siltums vēl, kad nakts nāk dienu izdzēst, lai liesma glabājas rītam.

1956.g. 15. 5.

Šodien ir Jūsu Ineses vārda diena. Es šo mazo Dianu nepazīstu. Varbūt viņa nemaz nav tik maza? Kā var zināt, kad kāda no viņām vairs nav maza? Es nekā nezinu viņai novēlēt. Bet varbūt Jums patīk, ja es viņu pieminu, jo kaut kas no Jums jau arī viņā ir. Par mani viņa nezin nekā, nekad nekā nezinās, ka man patika par viņu šorīt ar Jums parunāt.

Es šodien izmēģinājos dažādus darbus, bet nekas no tiem neiznāk. Man nekas nekait, man liekas, ka esmu pilnīgi normāls, bet man nekas nepatīk. Varbūt Jums tāpat nepatīk lasīt pupiņas, bet Jūs tomēr lasāt un kaut kas no tā iznāk. Bet man neiznāk nekas. Es varētu lasīt, bet nevaru iesākt, negribās nevienu grāmatu aizskārt. Ja iesāktu, tad varbūt varētu lasīt. Vēl vienumēr pienāk vēstules ar vienu un to pašu saturu. Tās es gan sakārtoju reģistratorā. To var darīt mechāniski.

Vakar es Jums rakstīju. Es domāju, ka tā nebij nekāda laba vēstule, bet es to aizsūtīju vakarā. Ja būtu atlicis uz šodienu, tad droši vien to būtu saplēsis. Tagad, lai vēstule kāda, Jūs tomēr kaut ko no manis ziniet. Nebūtu bijis labi, ja būtu klusums. Tad bieži vien ir tā, ka jādomā kas ļauns.

Jā, patiesība ir tāda, ka es nekā cita nespēju darīt, kā tikai rakstīt Jums. Vai tas ir savādi? Ir tik gaišs un saulains laiks un es varētu strādāt, bet nespēju strādāt. Es neko neesmu strādājis vai domājis, cerēdams, ka no tā būs kāds labums citiem vai kādi panākumi. Es esmu tikai strādājis tāpēc, ka mani saistījis pats darbs. Kāpēc man tagad nepatīk nekāds darbs? Pirms kādām nedēļām es iesāku vienu stāstu, vēsturisku stāstu. Dažas dienas atpakaļ es to iesāku turpināt. Bet šodien es to nevaru. Piespiest sevi pie rakstīšanas es protu. Es protu arī rakstīt visādos apstākļos. Bet tagad man nepatīk sevi piespiest.

Man nepatīk arī ēst. „Is there any simple exercise I can do to keep me fit and my figure in good trim?” viena dāma jautā otrai žurnālā un otra viņai atbild: „Skipping is one of the best exercises…” Ja es prasītu padoma, viņa zinātu, to teikt arī man…

Es izcilāju Jūsu manuskriptus un mēģināju lasīt. Jūs man reizi atsūtījāt vienu stāstu – Krūmu zeme. Laikam tas rakstīts labu laiku atpakaļ? Toreiz kad lasīju, man tas īsti nepatika, bet tagad patīk. Bet es tagad neuzdrošinos sev ticēt. Es to lasīšu vēlāk. Varbūt ka tas man liksies vēl labāks un tad varbūt to varētu dot sacīkstei. Nav labi ja kaut ko raksta noteiktai vajadzībai, jo tad arvien cauri jūt ko piespiestu. Tāpēc es domāju, ka tie darbi, kas radušies nejauši, ir parasti labāki.

Ja varētu ar Jums par to runāt! Kas ir labs un kas nav labs, kas ir patiess, kas ir īsts. Par to visu ir grūt rakstīt, jo tad to var pārprast. Tikai ik mirkli savu domu izsakot un to no jauna kādā citā veidā apgaismojot, pie kaut kā nokļūst. Varbūt nevajag pat runāt? Varbūt var sajust, ko otrs domā. Varbūt ir iespējams būt tik tuvam, ka ir vairs tikai viena kopēja doma divās variācijās? Es domāju, ka tas tā var būt. Bet varbūt, ka par to nedrīkst runāt un tāpēc neviens to nezin? Visa māksla vienmēr ir mūsos, vienmēr ir attīstība, vienmēr ir sirdī un domās kas vesels un pilnīgs, bet uz āru var dabūt tikai saraustītus fragmentus. Just un ticēt, ka otrā cilvēkā turpat mums blakām dzimst un veidojas kāda nereāla pasaule – tas varbūt ir augstākais, ko cilvēks spēj sev iegūt.

Es sāku rakstīt no rīta, drīzāk gan priekšpusdienā, tagad ir jau pēcpusdiena. Saule spīd manā būdā un nu ir silts un patīkami ir sēdēt pie galda.

Priekšpusdienā bij auksts.

Būtu labi, ja pie vakara būtu Jūsu vēstule. Bet es negribu to sev solīt. Šo savējo es vakarā iemetīšu kastiņā. Es par Jums domāju.

Jūsu J. Kalniņš.

Rudens. Vīns pie manas būdas sienas bij kļuvis sarkans, tagad ir vairs tikai kaili zari. Bet baltai rozei vēl ir pumpuri.

1956.17.5.

Cienītā kundze.

Pirms pusstundas saņēmu Jūsu vēstuli. Es nedrīkstu nekā gaidīt, tas ir, es saku, ka es nekā negaidu. Tomēr, kad ieraugu Jūsu rokrakstu aploksnē es jūtu, ka esmu visu laiku un vienmēr gaidījis, kad būs vēstule no Jums. Un kad nu man tā ir rokā man ir it kā apmierinājuma sajūta, kaut kas no manis it kā noveļas – nu, tas nav īstais vārds, ir kas cits, ko es nespēju pateikt. Ja ir citas vēstules, es tās lasu pirmās, ja ir kāds steidzams darbs, kaut vai ēdiena reize, es Jūsu vēstuli lasu pēc tam, lai visu laiku zinātu, ka viņa ir man kabatā, vai uz galda. Un visu laiku es domāju par to, ko Jūs man teiksiet un ka to neviens cits man neteiks. Es tīšām kavējos vēstuli atvērt, jo kad es to esmu izlasījis, tad ir klusums un es gaidu no jauna, lai Jūs runājiet, tai pašā reizē sevi pārliecinādams, ka nedrīkstu domāt, nedrīkstu gaidīt nekā un man nav ļauts it nekas no tā, pēc kā ilgojos. Cilvēks var būt neiedomājami bērnišķīgs un aplams.

Vakar pie manis bij daudz cilvēku. Priekšpusdienā nē, tad es turpināju rakstīt stāstu. Pēcpusdienā es gribēju rakstīt Jums. Bet ciemiņi nāca un gāja un es pie rakstīšanas netiku. Beidzamā bij kāda kundze. Viņa runāja un raudāja un bij nelaimīga un izmisusi. Es sapratu tik daudz, ka viss saistās ar Sigurdu un ka viņa grib man ko teikt, bet nespēj. Tā bij mocīšanās un man viņas bij tik žēl, ka grūt to pateikt. Man likās tā, ka viņa ir nelaimīga arī par to ka, jūt sevi vainīgu pret mani. Bet man bij tikai žēlums. Kad biju viņu pavadījis uz autobusu, es vairs nevarēju Jums rakstīt. Es nevarēju arī gulēt un uz rīta pusi man vajadzēja iedzert pusripiņas kaut kāda līdzekļa, lai varētu iemigt. Arī vēl tagad es neesmu nekādā labā formā un baidos, Jums atbildēt, lai nesarunātu aplamības.

Jūsu vēstule nebij traka, bet tikai Jūsu vēstule, kādas tās ir arvienu bijušas – sievietes vēstule, kad viņa nav nekas cits, kā sieviete. Es ar to domāju, ka sieviete ir žēlotāja pēc dabas un ja ir citāda, tad ir nesieviete, arodniece vai kādas idejas fanātiķe. Nu, ja tas tā nav, tad mazākais man ir tāda pārliecība.

Kāpēc Jūsu māsa tik ilgi nav Jūs meklējusi? Vai Jūs labi sapratāties? Vai Jūs variet ar viņu runāt neko neslēpjot? Ja tā, tad esmu ļoti priecīgs, ka Jums radies tuvs cilvēks, kuŗš varbūt Jums palīdzēs nevien tikai ar vārdiem. Vai viņa ir vecāka par Jums? Vai viņai ir ģimene?

Bet es negribu šovakar tālāk rakstīt. – Es rakstīšu rītu. Es tagad kaut kur aiziešu. Es nedrīkstu vakarā daudz rakstīt.

18.5.

Ir vēl agrs rīts. Es vakar biju pie mūsu kaimiņiem. Tur bij Dr. Čakanovska kundzes dzimšanas diena. Laikam citos apstākļos būtu vairāk viesu – arī no mūsu mājas. Uz kādām stundām aizmiršanās. Pēc tam tūliņ miegs, bet pēc tam smagums, jo ir sirdsapziņas pārmetumi, ka vieglās sarunās esi meklējis aizmiršanos. Tāds ir cilvēks, nožēlojams un niecīgs – grib mīlēt un ciest sevis dēļ, grib dzīvot sevis dēļ, ja nav citu, kuŗu dēļ spēj dzīvot.

Es domāju, ka stāstiet man par savu dzīvi tāpēc, ka tā Jums ir kāda manta, kuŗu glabājiet sevī. Visiem to nerāda, bet reizām tai pieskaras un tas, kuŗš to drīkst redzēt ir apdāvināts. Ar kaut ko dvēselē glabātu. Tas tuvina. Es gribētu Jūsu zaudējumus pievienot savējiem. Ja to varētu. Bēdas nevienojas, viņas tikai tuvina un pārliecina, ka otrs cilvēks cieš to pašu, ko es. Tāpēc mēs neesam sveši. Laikam jau ir tā, ka tiklīdz nespējam saprast, ko cietis, ko mīlējis, pēc kā ilgojies otrs, mēs kļūstam sveši pavisam to negribēdami, varbūt pat pret to cīnīdamies.

Jums taisnība ka pasaule un dzīve ir skaistas. Bet tas ir tikai tad, ja mēs uz tām skatāmies no kādas citas skaistas pasaules, kuŗa ir mūsos. Ārējā pasaulē, dzīvē, skaistuma nav, jo tiklīdz notiek kāda maiņa dvēselē, ārējo dzīvi un visu, kas ir ārpus mums, apklāj mūsu pārdzīvojums. Ja tas ir gaišs arī ārpus mums viss šķiet gaišs, ja tumšs, viss ap mums satumst. Mēs pieviļam sevi, teikdami, ka kaut kas ārējais mūs mierina. Ne mierina, bet iemidzina vai nogurdina to, kas mīt mūsos.

Laikam ir tā, ka cilvēki izstaro kaut ko no sevis. To jūt – vai tas ir vārdos, vai kustībās, vai vienkārši ar savu esību. Un ja tas ir mums labvēlīgs, mēs to neapzinīgi uztveram un mūsu dzīve tad ir vienota. Uz ilgiem gadiem, uz visu mūžu – varbūt arī kādā citā pasaulē. Tas ir skaisti un briesmīgi un cilvēks to nespēj izskaidrot. Jūs turaties pie savas mātes, viņa ir Jūsu iekšējās pasaules lielākais gaišums. Un varbūt viss tas, ko tagad dariet un kas no ārpuses skatoties liekas tikai mākslinieka darbs, ir tikai šī lielā gaišuma uzturēšana. Kamēr mēs šo gaismu sevī spējam uzturēt, mēs spējam dzīvot un iet cauri tumsai un tomēr nepakrist.

Varbūt tas ir pārāk sausi un filozofiski pateikts? Bet es to citādi nespēju. Par to ir jādzejo. Kad lasu Jūsu vēstules, man vajadzētu dzejot, tā būtu patiesa atbilde. Varbūt ir cilvēki kas to prot, nezinādami dzejas likumus?

Dienas aiziet un tām nekādu robežzīmju. Vedekla un Sigurda biedri kārto Sigurda izstādes priekšdarbus. Es tur tikpat kā nekā nespēju darīt. Kārto arī nākamās svētdienas rekviēma lietas. Sazvanās un runā ar dziedoņiem. Dzirdēju, ka dievkalpojumu uzņemšot skaņu filmā. Kādam nolūkam? Cilvēku piemiņa neietveras filmās, bet sirdīs.

Pa brīžam es rakstu savu stāstu. Nevaru izšķirties par virsrakstu. Tas man arvienu ļoti grūti. Ir divi – Amors un Psiche un Zemnieks un princese. Pirmais ir ironizējošs, otrais reālāks. Stāstā, man šķiet, nav jūtams nekas no tā, kas ar mani tagad notiek. Tas drīzāk bij ietverts romāna pēdējās nodaļās. Stāsts ir runāšana ar svešiem par svešiem, lai sevi atvilinātu no acumirkļa. Varbūt es to došu avīzei atsauktā stāsta vietā.

Reizā ar Jūsu vēstuli es nosūtīšu īsu apsveikuma vēstuli Vald. Dambergam Kopenhāgenā. 23. maijā viņš kļūst 70. Tārpains prieks!… Viņš tur dzīvo ar savu māsu Elizabeti. Bet viņš ir Eiropā. Vecās Eiropas pilsētas ir runājošas pilsētas un runā arī ar svešiniekiem. Austrālijā pilsētas ir mēmas. Es apskaužu Dambergu lai gan viņš ir daudz vientuļāks nekā es še.

Es nedrīkstu gaidīt Jūsu vēstules, jo es zinu, ka Jums ir jānozog laiks, lai rakstītu. Bet vai lai Jums meloju? Es gaidu. Man ir auksti bet ārā viss ir pelēks. Visa pasaule ir pelēka. Es gribētu ar Jums runāt, vai arī aizmigt un nekā nedomāt.

Jūsu J.K.

1956.22.5.

Cienītāk kundze.

Vakar es saņēmu Jūsu vēstuli reizā ar divām Amerikas dēla vēstulēm. Viņš un Jūs esat tie, kas visvairāk par mani domā no tālienes. Šodien rakstīju atbildi viņam un tur man bij jāmin arī Jūsu vārds, jo ja man pašam varbūt jāatstāj dzīve tāpat kā Sigurdam, tad neviens nezinātu par to, kas Jūs man esiet. Es domāju, ka tas būtu ļauni, ja nekā nemin par labo, ko kāds saņem no citiem cilvēkiem, taču jau ir jābūt kādam izlīdzinājumam labā un ļaunā starpā, jo citādi dzīve it kā zaudē jēgu. Es ceru, ka Jūs nebūsiet ļauna, ja es atļāvos par Jums runāt ar kādu otru, kuŗš man tagad vienīgais no mūsu ģimenes, ar kuŗu vēl varu runāt?

Laikam jau ar mani nav tik ļauni kā varētu būt, es turos pagaidām diezgan droši. Izņemot dziļo apātiju un kādu nenoteiktu smagumu, kuŗš jūtams tik no rīta pamostos un pavada visu dienu, es ne par ko citu nevaru sūdzēties. Vakar vakaru es, kā parasti, pavadīju Fridrichsonu ģimenē, kur daudz runāju. Klusu ciest nevar, jo tad nav nozīmes būt citu starpā. Dr. Čakanovska kundze ir ar humoru un tāpēc ir arī jāsmejas. Vēlāk gan man ir jācieš no sirdsapziņas pārmetumiem, ka spēju šinīs apstākļos smieties, bet es cenšos tos neievērot.

Mājās es visu dienu pavadu šo to darīdams, izstādes lietās – rakstu adreses ielūgumiem vai kādu citu sīku darbu. Šovakar pie mums būs laikam visa Zilā Ota, jo ir jāveic kādas svarīgākas lietas: jāizmeklē no milzīgās novilkumu masas lielāks skaits, kas nodomāti pārdošanai ārpus kataloga. Tiem tad jāsagatavo pasportu.

Naktīs es guļu smagi, dažreiz ar neprātīgiem sapņiem. No rīta tomēr pieceļos maz atspirdzis. Tas varbūt tāpēc, ka man nav regulāra darba diena, pie kādas esmu pieradis, bet ir jāizsvaida sevi uz visām pusēm. Tas nogurdina.

Tagad es visvairāk vēlētos dzirdēt Jūs spēlējam. Jūs man rakstāt tik daudz labu vārdu un tik labi ir tos lasīt. Bet man liekās, ka mūzika arvien ir dziļākais un tīrākais saskares veids cilvēku starpā. Bet ir netaisni prasīt to, kas nav iespējams un nebūt apmierinātam ar to, kas tiek dots. Tāpēc sakiet vārdus. Tiem nav jābūt izmeklētiem, skaistiem un derīgiem vārdiem. Tiem ir jābūt tikai Jūsu vārdiem. Vārdiem par visu, kas ir cilvēks.

Man Jums kas jāpastāsta, ko es nesaprotu. Kad domāju par Sigurdu, es redzu viņa seju, tādu, kāda tā bij zārkā. Visus pagājušos 4-5 mēnešus es ar slepenām bailēm redzēju, ka viņa sejā rodas krokas, kā tā kļūst veca, nelaimes pilna un sveša. Bet tad, kad viņš gulēja miris savā istabā, viņa seja bij dīvaini pārvērtusies. Bet kad es tai skatījos kapličā, man likās, ka es redzu kādu brīnumu. Nebij nevienas krokas, nevienas tumšas ēnas. Jauns, svaigs, apmierināts, it kā gulētu patīkamā miegā, tāds viņš tur gulēja un bij tāds kādu es viņu redzēju vairākus gadus atpakaļ vēl Vācijā. Es skatījos ilgi, lai neaizmirstu viņa seju nekad. Un man nu jādomā par to, kas varēja viņu tā pārvērst un atdot atpakaļ to, kas likās zaudēts uz visiem laikiem? Vai tā ir pēkšņa sirds apstāšanās? Ja tā, tad tai ir jābūt kaut kam brīnišķīgam, kaut kam, kas mūs atbrīvo no visa sveša un atdod atpakaļ mums sevi, lai tad iegrimtu tumsā kā tādi, kādiem mums jābūt. Bet saprast to nevar un izskaidrot nevar, sevišķi tam, kad esmu redzējis tik daudz nāves izķēmotas sejas.

Vakar es Jums aizsūtīju piemiņas rekviēma programmu. Rakstīt vairāk toreiz nevarēju, jo visu dienu biju klabinājis rakstāmmašīnu un biju noguris un apātisks. Šodien ir labāk.

Jūs drīzi saņemsiet no Preses kopas aicinājumu piedalīties stāstu sacensībā. Noteikumi ir mazliet grozīti, nekā bij agrāk domāts. Bet es pret tiem neceļu iebildumus.

Jūsu J. Kalniņš.

20.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Vakar vakarā saņēmu Jūsu divas vēstules. Šī ir bērnu brīvā nedēļa, Inese neiet uz skolu – tādēļ pastu saņemu retāk. Mēs tagad sestdienās braucam uz kino, uz Wyongu, tad es starpbrīdī aizlavos līdz pastam. Savu kastīti es tur varu atslēgt kaut nakts vidū. Tā es vakar saņēmu Jūsu vēstules. Esmu apmierināta, ka Jūs pārciešat visu dūšīgi. Es nevaru vārdos pateikt, jo tas man nebija arī domās skaidrs, no kā es Jūsu dēļ baidījos, bet es biju bažās par Jums, kā visu izturēsiet? Tagad tik tālu Jūs esiet, ka es ceru Jūs nepazaudēt.

Sāpes par zaudēto Jums vēl nav pāri, tās uzbruks vēl jo asāk un skaidrāk. Tās arī nebeigsies nekad. Bet Jūs tās panesīsiet. Manas pēdējās vēstules, resp. priekšpēdējā, varbūt ar savu saturu ir briesmīga, varbūt viņa arī pienāca par vēlu. Jūsos varbūt jau bija iestājies apskaidrots miers un tad viņa, tā vēstule, varētu Jūs traucēt. Bet ceru, ka Jūs mani un manu rakstīšanu sapratīsiet. Cīnījos kā pratu par Jums. Sevis dēļ un kā jau to minēju – paldies Dievam arī Jūsu dēļ. Citādi man būtu kauns no sevis, ka esmu tikai egoiste.

Man tas jāatkārto – Jūs esiet man vajadzīgs – un Jūs neiedomājaties par daudz ja to apzināties. Šinīs dienās es pati to izjūtu, ka Jūs mani atbalstiet vēl vairāk nekā es to apzinājos. Es zināju to, un zinu – bet kaut kā nozīmi mēs apjaušam pilnīgi tikai tā pazaudēšanas briesmās.

Nedomāju, ka Jums sevi tagad vajadzētu piespiest uz strādāšanu un daudz rakstīšanu. Jums ir jāatpūšas. Ja Jūs sajūtat saules siltuma jaukumu savā istabā, tā ir zīme ka Jūs atpūšaties. Tā Jums jāņem bez pārāk lielas domāšanas. Laika visam diezgan. Gan darbs nāks pats atkal Jūsu rokās, kad laiks būs klāt. Gan jau dzīves bezjēdzība atkal aizslēpsies.

Un tad – neiznīciniet savas vēstules! Es jel neesmu tik maza, lai tās nemaz nespētu saprast un vērtēt. Un nepūlaties arī rakstīt to, kas pats no sevis nenāk no Jums ārā. Pēdējās vēstulēs Jūs bēdājaties, ka nepasakāt to ko vajadzētu. Es domāju – ka neko nevajaga piespiestu. Es nekliedzu visu no sevis ārā, lai izplēstu no Jums visu. Nebūt nē! Es tikai kliedzu to, kas mani nospiež, no kā man ir jāatbrīvojas lai spētu dzīvot.

Es jau varbūt ieskrēju ar visu to nelabās situācijās. Bet man ir jāmēģina arī šīs visas lietas pārredzēt. Likumi un normas cilvēku attiecībām ir tikai aptuvenas, ne kā tiesu, likumu un baznīcu grāmatās. Vai nē? Dzīvo cilvēku attiecības var būt tāda veida, kas neietilpst nevienā no šīm formām un tomēr tās ir tiesīgas eksistēt un ir pat ļoti vērtīgas.

Es pati tagad esmu sadalīta un gluži nenormējami izkaisīta savās jūtās, pienākumos un tiesībās. Bet es ceru, ka visu spēšu pārredzēt, jo nepiederu nekur no trim vietām.

Arī es visu pagājušo nedēļu nespēju neko rakstīt. Pat ne dienas grāmatu. Dzīvoju kādās saspīlētās bailēs. Tagad ceru – būs labāk. Drīz kaut ko rakstīšu. Zinu, ka Jūs atkal to gribēsiet uzņemties izlasīt. Tā Krūmu zeme ir uzrakstīta mazākais pirms gadiem piecpadsmit. Tur bija runa par jaunības mīlestību, kas ir dzīvei nederīga, par krūmu zemi, kas jāpāraug. Rakstīju to ar visu sirdi. Manai Amerikas draudzenei tas rakstiņš ļoti patika, arī manai māmiņai. Bet vai tas derīgs sacensībai to es nezinu. Man būtu kaut kas tāpat vien vēl, bez sacensības domām jāuzraksta. Tad Jūs varēsiet pavērtēt, kas labāks, kas nē.

Arī Jūs ilgojaties jau – kaut varētu palikt viens savā būdā. Arī Jūs esiet vientuļnieks. Es arī tāda esmu. Man ir grūti ilgi maisīties cilvēkos. Šķiet, savas vienatnes brīžos, es neko ne domāju, ne prātoju, bet ir tā, it kā tad dzīves stundas un mirkļi kristu kā lāses traukā un tur krātos. Burzmā esot, tie aizplūst gaŗām veltīgi. Bet vienmēr viens nedrīkst būt, tāpat kā vienmēr cilvēkos nē.

Esmu nogurusi, jo vakar vēlu naktī pārnācām no kino, tad lasīju vēstules un nevarēju aizmigt. Bija vēstule no Amerikas draudzenes, no manas māsas ir ziņas tikai. (Man bija tāda iedoma, ka viņa varbūt ir tikusi šai pasaulē.) Kādas Jansona kundzes māsa (kas dzīvo Amerikā) visu laiku esot Krievijā kopā ar manu māsu vienā kolhozā. Tā kā mana māsa ir gribējusi rast sazināšanos, viņa lūgusi Jansona kundzi meklēt manu adresi. Varēšu tā tad rakstīt vēstules. Varbūt ne pilnīgas, bet tomēr. Ir tomēr atkal kāds smags punkts – ko lai rakstu par māsas vīru? Tas ir apprecējies ar citu. Viņš oficiālo šķiršanos un jauno precēšanos darīja tādēļ, lai spētu no Vācijas uz Kanādu izsaukt to sievieti, ar kuŗu viņš dzīvoja kopā. Viss tas ir cilvēcīgi. Un tomēr! Varbūt otrā pusē viss ir upurēts šim laikam, kad varēs kaut sazināties.

Šodien viss man pašai rādās tumšās krāsās. Lai gan piecēlos ar gaišu, labu sajūtu un prieku dzīvot.

Izslaucu šorīt govi (kad biju iekurinājusi pavardā uguni un atstājusi citus visus vēl guļot) – ielēju kaķim pienu trauciņā. Tas man ir aizliegts. Bet sākās ziema. Šorīt ir lietains. Kaķim gribās kaut ko ēst. Un piena lāse manā izpratnē kaķim medīšanas kāri neatņems, bet gan vairos. Jo viņu nedrīkst pavisam badā mērdēt. Tagad čūskas, ko viņš ķer, apkārt vairs nestaigā. Nu labi – varbūt arī tā nav, ka kaķim ir jādod piens. Reti jau ar to daru.

Nu šoreiz iekritu. Uznāca valdīšana un pārskaitās. Ir jau pēcpusdiena, bet gaisi tumši. Par to man būtu tikai jāpasmejas, bet es nevaru… Es attaisnoju sevi pilnīgi – es jel varu, drīkstu tik daudz, kā kaķim dot vai nedot pienu! Bet dusmas, kas nāk pār mani iznīcina manu dienu.

Esmu augusi tādā vidē, kur dusmas tika uzlūkotas kā nenormāls dvēseles stāvoklis. Ja tās kādreiz kādam uznāca, tad tika darīts viss, lai no tām ātrāk tiktu vaļā. Lai noskaidrotos, izlīgtu, būtu miers un saskaņa.

Te ir otrādi. Te dusmas un naids tiek patiesi meklēts, kopts, un lolots. To atrod un uzkurina un bez tā nepaiet ne diena. Ja nav uz kā dusmoties tuvumā, dusmojas uz kaut kā tālāka, bet ik brīdi vajag kaut kam uzbrukt. Mani tas iznīcina, nevaru tādā gaisā dzīvot. Es zaudēju dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

Vai tas nav smieklīgi – tā lieta ar kaķi? Bet viņa izposta man šo dienu. Jo no otras puses tas ir vesels ļaunuma perēklis šinī kaķa lietā: tā ir sievas nepaklausība, tā ir pretī darīšana, tā ir mantas izšķiešana, tā ir īsta velnība!…

Nedaudzo dzīvnieku dēļ, kas mums ir, es esmu daudz cietusi. Varētu teikt – lai tad cieš tie dzīvnieki un es paklausu, kā man pavēl. Bet ar to nekas nav saglābts – ja tas nebūs kaķis ar pienu, tā būs kāda cita sīka lieta, ilgi nebūs jāmeklē kādēļ būs jāceļ naids, galvenais – jāvalda un ar naidu.

Naids ir vajadzīgs kā sāls pie ēdiena. Bet man tas nav vajadzīgs.

Un man ir jāiet prom. Man ir palicis vairs tik maz laika. Lai es arī nekā neiegūtu, lai es visu atlikušo mūžu pavadītu veltīgās ilgās pēc kaut kā, kaut tikai man nebūtu jāpakļaujas otra rupjai varai.

Tas ir tas pats ko Jūs teicāt savā vēstulē. Ilgas, arī veltīgas, var būt vērtīgs dzīves saturs. Tukša sevis atdošana kaut kam, ko nevar atzīt – ir dzīves iznīcināšana.

Es gribēju smieties, bet nekas neiznāca. Tas tad lai paliek uz citu reizi.

Rudens ir arī te. Vēsums rītos un bellbird’i – Jūs pazīstat tos? Jauki tie ir, un arī megpaji.

Jūsu E. Dzelme.

22.5.1956.

Ir saulaina rudens diena. Lēna un mierīga. Balti reti mākoņi. Putnu klaigas. Lidmašīnas gaisos, kas ir miermīlīgas un neiedveš šausmas, bet vēsta par dzīvi. Skaista diena. Mūsu košuma dārzs ir aizaudzis un nekopts, bet tur krūmi savvaļā dzīvo un ir jauki. Citi zied, citiem lapas dzeltē un sarkst. Un divas tumšas egles aug visskaistāk. Tās gan nav nekādas egles, tā laikam kāda dzīvības koka pasuga, bet viņas abas atgādina egles, vai lielus paegļus. Kad es tās uzskatu, man arvien top labi ap sirdi. Kā kāda jausma no nedzīvotas dzīves, par ko ir atmiņas.

Vai Jums tā nav, ka daudzas lietas dzīvē Jums izsauc atmiņas par kādu dzīvi, kas tomēr nav dzīvota. Mazākais ne tagad, ne šinī dzīves posmā, no šī šūpuļa sākot. Man tas tā ir bieži, svešas ainavas, sejas, vietas, mūzika, gaiss, vējš un daudz kas cits, kaut ko dārgu atgādina, ir tuvs un sola bezgalīgu laimi, ja es varētu iegūt to, ko tas atgādina. Tikai es labi nezinu – kas tas ir? Kur tā dzīve ir, par ko ir jausma? Agrāk es vienmēr cerēju, ka es to atradīšu, satikšu, – to dzīvi par ko man šīs lietas vēstīja. Es domāju ka tas ir vēstījums par to kas nāks. Tagad man ir jāsaprot, ka tās ir atmiņas. Un tomēr vēl arvien tas ir arī vēstījums.

Es šodien neko negribu darīt no tā, kas man jādara. Es jau nekad visu to vien negribu. Bet man ir jāgrib. Taču šodien tas ir grūtāk vēl kā citās dienās.

Ir tik brīnišķīgs klusums. Megpajs kaut kur loka savu balsi. Es viņu mīlu. Viņa balss man ir tikpat mīļa, kā kādreiz griezes un purva strazda balss. Es tur neko nevaru darīt. Laikam esmu par jaunu lai nemīlētu kaut ko arī šai zemē. Viņas putnus es mīlu. Es zinu, ka reiz, ja man būs atļauts dzīvot atkal dzimtā pusē, es pēkšņi ilgošos pēc megpaja balss. Viņa iekrita manā sirdī Bathurstas nometnē, pirmā rītā Austrālijā. Ar sāpēm un cerībām. Un tā viņa tur ieauga un palika. Tā ir pavadījusi manas Austrālijā pavadītās dienas. Viņās ir bijis arī mazliet laimes.

Austrālijā ir brīnišķīgi putni: Vippbird’s – kas te dzīvo apkārt, Bellbird’i – brīnišķīgi zvaniņi mežā! Komiskais Kukabara, kas te sēž uz katra sētas mieta un daudz citi. Kad viņi sāk rītos savas balsis, tad ir kā operā pirms koncerta sākšanās, kad visi instrumenti cits caur citu pamēģina savas balsis un tēmas.

Es nepazīstu Austrālijas mūziku. Te komponisti no putnu balsīm vien varētu radīt veselu simfoniju. Te ir daži putni kuŗu locījumus pavisam viegli var sameklēt uz klavierēm, tie ir vienkārši, bet noteikti un putni tos nosvilpo ar tādu aizrautīgu svinību. Un ir tādi – kā megpajs, – kuŗu dziesmu tik labi var saklausīt, bet tik grūti atdarināt.

Austrālijas putnu balsis varot dabūt iespēlētas, resp. iedziedātas platēs. Bet tam, kas šīs balsis nepazīst mežos – tas maz ko var dot platē. Putnu dziesmas savu vērtību iegūst, ja tās dzīvotas viņiem līdz. Var jau tādejādi apstrīdēt viņu vērtību vispār un teikt, ka mēs mīlam tikai savu dzīvi un putnu balsi mīlam līdz tādēļ, ka tā mums šo dzīvi ir izdaiļojusi un to no jauna dzirdot mums pārdzīvoto atgādina. Jā – tā tas ir un arī nav. Putnu balsis ir daiļums pats par sevi, bet šis daiļums mums atveras tikai tad, ja mūsu dzīve sakļaujas ar putna dzīvi. Ja mēs ejam mežā, kur dzīvo putns, ja mēs ceļamies agri kad ceļas ar savu dziesmu putns – tikai tad mēs varam ieiet tanī dzīvē, kas ir arī putna dzīve un tad viņa balss mums atklāj un pastiprina dzīves skaistumu.

Kas būtu dzērves sauciens bez rudens jausmām gaisos?

Tādēļ es zinu, ka es megpaju nekad nekur citur nedzirdēšu, kā tikai Austrālijā. Viņa sauciens dzīvo te, kur kokiem ir mūžam zaļas lapas, un mūžam viņas arī lēnām birst, kur pāru bušiem un padekām rēgojas saules izbalināti koku skeleti, kur mūžīga zaļošana ir rūgta, kā mūžīga nāve un kur tomēr ziedošana un augļu nešana verd kā no pilnības raga.

Meitenes šodien pirmo dienu ir prom skolā. Vakar Dzidrai bija dzimšanas diena – 10 gadi. Šodien man nav jālasa pupas. Es nevaru uzsākt neko lielu, bet es rakstu Jums un priecājos par šo dienu.

Es gribētu izpētīt kā īsti es visvairāk šai dienā ilgojos – Sava darba laikam un mazliet laimes. Ja es varētu visu dienu sev ņemt, izlikt sev apkārt savus papīrus, piezīmes, domas – un rakstīt. Es laikam vairāk nekā neprasītu. Es gribētu tāpat arī zīmēt. Es vēlētos spēlēt. Visas tās ir ļoti līdzīgas lietas. Viena var aizvietot otru.

Es vēlētos arī mazliet laimes. Dienas skaistums to mazliet dod. Mākoņi tikko sabiezē un sapulcējas vairāk virs dārza, pār kuŗu caur logu es redzu debesis. Viņiem ir degoši spožas galotnes un mīksti pelēcīgas apakšmalas. Viņi man atgādina kādas pasakas vidi. Bet es gribētu vēl vairāk laimes. Es gribētu cilvēka. Es gribētu smaida, kas atplaukst pretī, kas veŗas un veŗas un nespēj izbeigties. Es gribētu galvas pagrieziena, kas tevi atrod, apstājas un ieilgst neapzinātā mierā. Man šķiet ka es mazliet ilgojos sava kaimiņa ar kuŗu mēs kopā lasījām pupas un runājām par dzīvi. Viņš ir tik svešs man, kā saules ceļam mēness ceļš – un tomēr viņa tuvums man uzbūra kādu vīziju par to, kāda brīnišķa siltuma piestrāvota varētu būt dzīve…

Kad es visu to uzrakstu man top skumji, jo es skaidri redzu – ka es nezinu ko es vēlos un es nezinu kas mani darītu laimīgu un ka patiesi laikam nav nekā reāla kas mani spētu darīt laimīgu, jo laime ir šī pati vien – vientuļa, skumja, tukša diena. Un vēl – laime ir ka es par viņu Jums drīkstu rakstīt.

Šinī pat brīdī, kad to rakstu, man ienāk prātā, man šķiet, ka man ir rokās visas laimes sastāvdaļas, tikai sajauktas tā un samētātas, ka tās vairs ne mūžam nevar salikt veselā veidojumā, kas tad būtu drošs kā piemineklis, vesela, mirdzoša laime!

Varbūt dažu rokās šīs laimes sastāvdaļās – māls no kā to veidot – ir tāds, ka to var salikt veselā tēlā. Varbūt.

Tagad beidzot man ir jāiet, jāmazgā veļa. Šī diena rada savu piepildījumu ar to, ka varēju to visu uzrakstīt Jums.

Arī pie Jūsu durvīm stāv rudens, sārkst viņš, ir klusums un Jūs ilgojaties vientulības jo cilvēkos nav tā, kas piepildītu.

Vakars nāk. Jau uzliku vakariņas vārīties. Pēc 20 minūtēm būs Dzidra mājās, tad Inese. Man vēl jābaro vistas, suņi, jāgādā govij zāles, jāslauc tā, jāsagatavo vakariņu galds, jāskalo veļa, jāpabeidz lāpīt zeķe, ko neizdarīju šīs vēstules rakstīšanas dēļ…

Bet vienu brīdi vēl gribu dzīvot – runāt ar sevi un Jums. Vai es to daru vairāk ar sevi vai Jums? – Es nezinu. Vai es gribu tikai stāstīt, vai arī klausīties? – Es gribu abus. Es gribētu runāt un klausīties arī par to, ko Jūs pieminiet pēdējā vēstulē – kas mākslā ir labs?

Jūs sakāt – to vēstulē grūti runāt. Tas tā droši vien ir. Bet Jūs varētu mēģināt.

Labs ir tas, kas ir patiess, bet tas vēl nav viss. Kā šo patiesību atrast tīru no meliem – tas ir uzdevums, un, es domāju arī, – katra patiesība vēl nav mākslinieciska vērtība, tas ir – katram gan ir sava patiesība, bet viņam ne ar vienu ir māksla, ja arī viņš to izteiktu patiesi. Esmu lasījusi gluži sirsnīgi rakstītas lietas, bet viņās nav mākslinieka vērtības.

Jūs pieminējāt reizi, ka no manām dienas grāmatas lapām un vēstulēm varbūt varētu kaut ko sakombinēt – stāstu, romānu, grāmatu.

Kā būtu, ja tam kā forma dotu mūzikas formu, teiksim sonātu? Tai ir parasti 3 daļās:

1. ātrā daļa – allegro
2. lēnā, maigā – adagio
3. atkal ātrā, vai vidējā ātrā – allegretto. Šī šēma var arī mainīties, tur var nākt vēl vidū menueti, marši u.t.t.

Ja dienas grāmatu – tas ir manu, tā sakārtotu, varbūt iznāktu labi.

Pirmā daļā mana mocošā laulības dzīve, tikai smaguma pārdzīvojumi, ne daudz detaļu.

Otrā – kāda illūzija. Pilnīgi dzīvot nespējīga mīlestības jausma.

Trešā daļa atkal tā pati pirmā un tomēr kāds izlīdzinājums, un kāda samierināšanās.

Pirmā daļa būtu rakstīta īstā dienas grāmatas formā ar sadalītām dienu atzīmēm, pārdzīvojumiem, – te būtu vientulība, trimda, izmisums, rūgtums, vilšanās, dzīvot alkas. Te sāktos arī sarakstīšanās, uzticēšanās, atklāšanās un tā tālāk.

Otrā daļa būtu gaŗāka stāstījuma veidā (pirmā personā protams), te būtu divu lietu absurds sajukums: korespondences atraisītā paļāvība dzīves iespējai un tanī pat laikā dzīves aizliegums apstākļu dēļ – kas kopā rada vēl lielākas dzīves alkas, liek tiekties pēc kāda tēla tuvuma, meklējot mazu, mazliet siltas dzīvības dvašas, sastapšanās ar cita nepiepildītām ilgām, mazliet pareibuma, sapņošanas…

Trešā daļā atkal īsts dienu stāstījums – dzīves nav, nevar būt, ir tikai drumslas, katra laimes doma atmaksājama ar jaunu vientulību. Bet kaut kam ir jāpaliek. Ir jārāda, ka arī nepiepildītais ir piepildījums un dzīve. Te būtu arī vēstules, bet ne tieši vēstuļu formā, tikai detaļas.

Redziet, man jau izstrādājās plāns! Šāds temats būtu piemērots daudzām šī laika trimdas sievietēm. Manai draudzenei ir gluži tāpat: ar vīru nesaskaņas, jau sens sairums kopdzīvē, raksturu pretišķības dēļ, ko paasina trimdas apstākļi. Viņa jau 7 gadi sarakstās ar kādu, kas palika Vācijā un ar kuŗu tā satikās tikai pāris reizes abpusēju simpātiju uzliesmojumā.

Bet 7 gadi tikai vēstules, sievietes ar neizdzīvotu dzīvi un vēl trimdā!

Viņas mājā ienāk apakšīrnieks, kluss vientuļš kungs, kas neprotestē, kad viņa spēlē klavieres līdz pusnaktij, kas atnes rozes viņai, kad tā rītos uzvāra viņam auzu pārslas. Rodās illūzija, kas apreibina ar savu tiešo dzīvo siltumu – un tad pieviļ, jo tā ir tikai illūzija, kuŗai nav ne mazākās dzīvot spējas.

Viņas dvēsele ar visu cilvēcisko pieder tam aiz jūras. Nesaraujami viņa savažota ar to, ar kuŗu ir kopīgi bērni un kas visu izposta īgnumā, patmīlībā un greizsirdībā un nespēj neko dot, fiziski ne garīgi.

Manas draudzenes dzīve vēl vai spilgtāka viela tai pašai formai. Bet man šoreiz jāraksta par sevi. Es to darītu pavisam dedzīgi.

Tikai vienu mēnesi kaut mani atbrīvotu. Es cerēju uz šīm maija brīvdienām, bet nebija naudas, lai kaut kur izbrauktu. Tagad kaut kur meklēšu pelņu un krāšu Ziemassvētku laikam. Tad man jāraujas prom pavisam.

Nu – vai es Jūs nenogurdināju? Tikai par sevi, sevi, sevi! Un tomēr Jūs esiet manās domās iekšā līdz.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Priecājos, ka Jums tik daudz draugu, kas gādā lai Jūs nebūtu par daudz viens. Viņu laipnība un mīlestība arī ir tā zīme, ka Jūs esiet viņiem vajadzīgs. Tikai ne tik daudz kā man…
T. p.

1956.24.5.

Labvakar, Dzelmes kundze.

Jūsu 20. maija vēstuli saņēmu vakar vakarā. Man bij jāēd vakariņas, tad jāiet uz pastu, bet tad mani aizveda uz kino. Tagad es eju visur, kur vien kāds mani ved ar to domu – kad atgriezīšos, būšu tā noguris, ka tūliņ aizmigšu. Un visu laiku es zināju, ka man kabatā Jūsu vēstule. Varbūt es to izlasīšu kino starpbrīdī ar ausīm klausīdamies reklāmas kliedzienos? Nē! Labāk gaidīšu, kad pārnākšu mājā. Pārnācu ap 12, noģērbos, ietinos savā zaļajā blenkitā un tad lasīju. Ar to beidzās mana diena.

Nē, pagaidām Jūs mani nepazaudēsit. Es saprotu Jūsu vēstules, lai tās būtu kādas – jo aiz visa jau esat Jūs. Un ja ieraugu aploksni ar Jūsu rokrakstu, es jau ar to kaut ko saņemu. Vai tas ir sentimentāli? Es domāju, ka nē, bet ja Jums liekas – labi.

Laikam tas bij aizvakar – pie manis atnāca kollēga E. Kreišmane. Es kādu pusgadu nebiju ar viņu nopietnāk runājis. Tā, šo to, kad gadījās sastapt kādā sanāksmē. Tagad viņa bij pavisam sagurusi, gandrīz slima. Es dzirdēju bēdu stāstu. Es mēģināju mierināt. Bet ar ko var mierināt nelaimīgu, ja tas pats tic tikai savai nelaimei. Vai tiešām ir tā, ka pasaulē ir tikai nelaimīgas sievietes? Jeb vai ir tā, ka tas man tikai liekas? Nav tik visai sen, kad mūsu stingrā kritiķe stāstīja par savu dzīvi baigas ziņas. Nav nekāda iemesla tām neticēt. Es domāju Austru Tamužu. Man kļūst baigi domājot par to, kā dzīve salauž un izķēmo tik daudz jauku, krietnu un prieka pilnu dvēseļu. Kādēļ ir tā, ka taisni tie cilvēki kam uzticēta visa sievietes labākā daļa, samin to kājām kā kādu nevērtīgu lupatu? Var man šķiet atsvešināties, var kļūt vienaldzīgs vai aiziet no tā, kas ir reizi saistījis. Bet kāpēc postīt, iznīcināt to, kas vairs pašam nepieder? Jāsaka, ka tikai tagad sāku saprast, ka esmu bijis pilnīgs analfabēts cilvēku saprašanā.

Šodien es visu dienu aplīmēju rāmju aizmugures Sigurda izstādes darbiem. Ar varu es centos šo darbu darīt mechāniski un domāt ko citu. Brīžiem tas arī izdevās. Es tik maz zinu no viņa attīstības gaitas, jo viņš nekad savas domas neteica un arī darbus nerādīja. Tikai tagad es tos redzu visā daudzumā un burtoju no tiem viņa domas, meklējumus.

Šovakar es vairs negribu rakstīt tālāk. Es tad pateikšu varbūt aplamības. Ko tad Jūs ar tādu aplami lai iesākat? Es iešu ar Jusi uz pilsētu. Ar Jusi! Man ir kauns par sevi: es kādreiz smējos par tām vecajām vācu dāmām, kas kādreiz veda pastaigā pa Jelgavas ielām savus suņus. Nekad nedrīkst nevienu apsmiet, jo laikam ir kādas ausis, kuŗas to dzird un liek vērā…

Pulkstens ir septiņi, ārā tumšs un tā kā lietains. Ja es zinātu, ko Jūs tagad darāt?

26. maijā.

Neesmu vakar turpinājis savu vēstuli. Un no Jums pašas vakarā bij vēstule, tik laba un gaŗa vēstule!

Es pa dienu griežu papē caurumus bildēm. Tas man iet ļoti lēnām, jo esmu uzmanīgs un neveikls. Bet vakaros arvienu ir kādi ciemiņi. Mēnešiem ilgi neviens pie manis nenāca, tagad to ir kā no pilnības raga…

Šodien visu priekšpusdienu fotografējām izstādes krāsainos darbus – akvareļus, temperas un pasteļus. Kaut melnos…

27. maijā.

Vakar mani pārtrauca pusvārdā un es tikai šodien, svētdienas rītu, varu Jums rakstīt. Visu dienu ir vai nu ciemiņi, vai arī man jāiet kur ciemā. Es domāju, ka nedrīkstētu pretoties cilvēku labvēlības tieksmēm. Ar to var sarūgtināt. Pamazām sāksies atplūdi un es atkal būšu pilnīgi viens.

Vispirms par Jūsu romānu plānu. Ja Jūs paspētu tā izveidot kā domājat, tad man šķiet, tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai sonāta. Varbūt tas būtu pirmais modernais latviešu romāns, jo līdz šim mums vēl tāda nav. Mēs vēl visi rakstām parastajā 19. g.s. romāna stilā, kas jāsauc pa klasisko. Citām tautām ir daudz modernu romānu. Jūs visu rakstāt ar jūtām, ar sirdi. Tas ir labi, bet grūti, jo tad sevi pastāvīgi jātur spraigumā. Daži to tā arī darījuši. Viņu dzīve un darbs ir pastāvīga sevis izdzīvošana, sevī degšana. Tā tam arī jābūt ar katru dzejnieku, jo dzeja ir sevī degšana, sevis skaidrošana un beidzot sadegšana. Jūs patiesībā esat dzejniece, kaut arī nerakstītu pantus. Viss labākais, ko es no Jums esmu lasījis, ir sirds valoda. Varbūt ka ar laiku, ja Jūs varētu netraucēta strādāt, nāktu vēl arī kas cits klāt. Tagad, šķiet, ka viss nāk tikai no pārdzīvojuma. Bet mūsu dvēsele ir ļoti daudzveidīga un mēs paši nezinām kas tai slēpjas. Tāpēc ir iespējams, ka tam, ko tagad sakiet, jūtiet vai pārdzīvojiet, nāk klāt vēl kas cits, līdz šim nezināms. Tas var Jūsu darbu padarīt bagātāku un krāšņāku. Jums ir liels krājums sāpju, nemiera, rūgtuma un arī vēl ilgu un sapņu. Es domāju, ka sāpēm un rūgtumam, kad tie reizi ir beigušies, jākļūst par kādu pamatu uz kuŗa dzejnieks un rakstnieks veido savu pasauli ar savām ilgām un sapņiem, kuŗi drīkst mūs atstāt tikai tad, kad elpojam savu pēdējo elpas vilcienu. Laimīgi mēs nekad nekļūsim un mūsu sapņi nekad nepiepildīsies, bet tomēr tie taču ir taisni tas, kas mūs dara par cilvēkiem un jo vairāk kādam to, jo vairāk tas spēj būt mākslinieks. Tātad man liekas, ka pie Jūsu uzskicētā plāna nav nekas grozāms un Jūs, pie tā pieturoties variet mierīgi strādāt. Ar to nav teikts, ka pirms būtu jāuzraksta allegro un tad adagio. Nē. Jums radīsies momenti kas dažubrīd iederēsies allegro, citi atkal adaģio vai allegretto daļā. Mēs iekārtosim ‘the shell rapid file’ ar trim nodalījumiem un ikvienu uzmetumu, piezīmi vai domu ievietosim tur kur tas piederas. Pēc tam tos varēs papildināt, izvietot vajadzīgā sakarībā un tad jau katru daļu noapaļot un saskaņot pabeigtā veidā. Šādā veidā darbs nekad neapstāsies, bet kaut arī ļoti lēnām ies uz priekšu. Un reizi būs diena kad faile būs pilna un reizā ar to būs radusies grāmata. Vai Jūs to varētu gribēt?

Šodien ir saulaina diena – pēc vairākām lietainām. Pēcpusdienā es braukšu uz vienu ciemu, no turienes mani vakarā aizvedīs uz otru un tikai vēlu vakarā es atkļūšu atpakaļ savā būdā. Bet dzīve aiziet…

Jūsu J. Kalniņš.

Vakar mani uz kādiem mirkļiem apmeklēja dzejnieks Raits Birkmanis no Sidnejas. Biju viņu iedomājies kā kautrīgu, jaunu puisi. Bet viņš ir solīds un sirms kungs. Viņa dzeja mani bij piekrāpusi, jo tā ir jaunas sirds dzeja.

26.5.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Vakar saņēmu Jūsu divas vēstules un divus ielūgumus – uz izstādi un rekviēmu. Pateicos par to visu. Žēl, ka tagad pastu saņemu tik reti. Bet tur neko nevar darīt.

Redzu, ka viegli Jums neiet. Bet arī tur neko nevar darīt. Ir jāiet un jāiet uz priekšu, caur visu kas nāk. Tāpat kā kareivim kaujā. Es redzēju kādu filmu par kaŗa vīriem, tādēļ laikam šis salīdzinājums.

Rakstu Jums visu, daudz arī tāda, ko nevajadzētu rakstīt. Bet varbūt ir tā, ka viss tas ko rakstu ir tāds, kas nebūtu jāraksta. Tad arī – lai Jūs mani neiedomātos pārāk citādu kā esmu, es mēģinu rakstīt visu. Tas ir – es nemēģinu, es rakstu.

Jūs jautājāt par manu māsu, kādēļ viņa mani tikai tagad meklē? Viņa ir Sibīrijā un esmu izbrīnījusies, kā viņa pat tagad ir izvedusi to manis meklēšanu? Bet viņa to ir izdarījusi. Mēs sazinājāmies no Vācijas 1947. gadā, tad, kad māmiņa mira. Bet es saņēmu tikai vienu vēstuli, viņa vairāk neatbildēja. Neuzdrošinājos viņai tad vairāk rakstīt. Tagad gan, pēc Eglīša apciemojuma Austrālijā, es sāku gudrot viņai atkal mēģināt rakstīt, bet viņa man aizsteidzās priekšā un caur paziņu paziņām ir likusi ievietot Laikā sludinājumu. Tagad zinu, ka rakstīt drīkstu. Cik daudz – to nezinu. Varbūt to noteiks viņas vēstules.

Māsa ir jaunāka par mani trīs gadus. Viņai ir ģimene. Vīrs palika neaizvests uz Sibīriju, jo 14. jūnija naktī nebija mājās. Aizveda manu māsu ar 3 maziem bērniem un vīra māti.

Bērni tagad atsūtīti atpakaļ uz Latviju. Māsa turpat Sibīrijā. Vīrs Kanādā, apprecējies ar citu. Bet tā ir dzīve. Es, un tāpat mūsu māmiņa, atzinām viņa rīcību. Cilvēks ir tikai tāds kāds viņš ir – cilvēks.

Tagad protams ir problēma, ja viņa atgriezīsies… Viņas vīrs teica, ka saistās otrreiz tikai tādēļ, ka citādi nevar izvest to sievieti sev līdz, ar kuŗu viņu dzīve ir sametusi kopā. Viņš teica arī, ka šķirsies tūlīt, ja Austra atbrauks un būs ar mieru sākt visu no gala. Austra nevar vēl atbraukt, bet sarakstīties tagad var. Tas ir atkal kāds neparedzēts pagrieziens, nezinu, ko viņš viņai tagad teiks? Viņi dzīvoja ļoti ļoti laimīgi.

Pateicos, ka Jūs atklājiet man savus iespaidus par Jūsu dēla pārveidību. Es līdzīgus piedzīvoju, kad māmiņa bija mirusi. Viņa gulēja tik jaunu un gaišu seju, ka 5.g. vecā Inese viņu zārkā uzskatīdama izbrīnā iesaucās: „Cik vecmāmiņa ir jauna! Kāpēc tā?” Viņa ilgi skatījās vecmammas sejā.

Man pašai bija tāda sajūta, ka tas kas ir noticis, ir – atbrīvošanās, sadalīšanās. Viņa ir sadalījusies, pametusi to veidu, kādā viņai bija jābūt te, tas ir – ķermenisko. Ķermenis ir pamests – viņa ir aizgājusi. Līdz ar to arī ciešanas, dzīves sagraujošais – uzvarēts. Bija vēl kādi piedzīvojumi, par kuŗiem es nezinu, vai tas tā bija vai nē? Bet tas man tā – šķita.

Patreiz man vēstules rakstīšana jāpārtrauc. Tūlīt aiznes pastu. Vēstule ir īsāka, kā es parasti viņas pieblīvēju. Bet sūtīšu to, lai Jūs to saņemtu. Jūsu dēlam varat par mani rakstīt. Tikai es nezinu, – vai tā esmu es, kuŗa dzīvo Jūsu domās? Varbūt.

Visu labu.
Jūsu E. Dz.

28.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Tikko vienu uzrakstītu lapu Jums saburzīju saujā. Jums tās nav ko žēlot. Tur nekā laba nebija. Tā bija smilkstēšana, kā pie ķēdes piesietam kucēnam. Tā ir veltīga. Tā tad – nost ar to.

Es arvien, arī tagad, kad zinu cik ļoti smagas ir Jūsu dienas, nāku ar savām ikdienas vaimanām. Tādēļ to lapu saburzīju. Un tas ir savādi, kad šīs vaimanas ir kļuvušas uz papīra, tad viņas šķiet ir nevajadzīgi pat nosūtīt lai kāds tās lasa. Viņas ir nost no manis jau ar to vien, ka ir uzrakstītas un iemestas krāsnī. Tomēr laba vēl nekā no manis nav. Nestrādāju un laikam vēl nestrādāšu. Jums neesmu dažas dienas rakstījusi. Bija – pupas un zirņi! Sestdienas vakarā bijām uz kino. Bija gluži saistoša filma A star is born. Pēc viņas man gribējās rakstīt. Bet – pupas un zirņi! Un visbēdīgākais – nebrīvība, aizliegums, noraidījums tam. Reiz jābūt citādi.

No Jums izlūdzos adresi kur jāsūta nauda sainīšiem uz Sibīriju? Izskatīju visas vecās avīzes, bet adresi neatradu. Es gribētu sūtīt māsai, tagad kad tās adresi zinu. Ceru, ka Jūs kādu cilvēku satiksiet, kam par šo sainīšu lietu varēsiet pajautāt. Tad, lūdzu, atrakstiet adresi man.

Kā iet Jūsu dienas? Vai dzīve ņem Jūs līdz atkal saudzīgāk? Laiks iet. Ļaunākais pārvelsies kā ūdeņi pāri. Būs atkal vieglāk. Jums vajaga izklaidēties. Jums nav jāpārmet sev, ka ļaujat, lai kaut kas Jūs saista un uz brīdi atrauj bēdām. Jūsu mīlestība pret dēlu ar to ne par nieku nav samazināta, tikai Jūsu spēki mazliet taupīti. Un ne tikai personīgam labumam. Viss, ko Jūs vēl varat veikt, var būt arī vērtēts, kā – Jūsu mīlestība Jūsu dēlam.

Tas ir tā, kā Jūs domājāt par manu māti. Viņas dēļ es spēju savu dzīvi panest visvairāk. Viņa ir man vēl arvienu ceļa rādītāja. Viņā vēl arvien uz priekšu ir arī daudz kas, kas man atklājas tikai tagad, savu dzīvi dzīvojot. Bieži man gribētos tagad ar viņu tikties, kad zinu par viņu vairāk, kā toreiz, kad viņa vēl bija te, bet – to vairs nevar. Man paliek viens mierinājums – ko nevaru dot vairs viņai, varu dot maniem bērniem. Mīlestība ir visa mērs. Mātei ko bērnam dot ir kaut kas vēl līdz viņas nāves stundai. Viņai bija. Varbūt tas skar arī citus. Kad es aizgāju uz slimnīcu, kur mana māte bija mirusi, divas vācietes, kas gulēja tanī pat istabā, pārrunājot notikušo ar asarām acīs viena otrai teica: „Ich hatte sie gerne.” Varbūt viņai arī savām pēdējās istabas kollēgām bija bijis kaut kas ko dot.

Jūs rakstījāt, ka gribētu dzirdēt mani spēlējam Mocartu. Nekā liela tur nav. Bet es vakaros mazliet spēlēju (tās sonātas, ko kādreiz spēlēju mācoties tautas konservatorijā). Bachu un Mocartu es varu spēlēt arī tad, kad ir ļoti bēdīgs prāts, kad sāpes plosa. Šopēnu nē, tas moka vēl vairāk. Klasiķos laikam ir vairāk tīras mūzikas, mazāk cilvēku vājuma. Esmu nogurusi. Lai gan tā nevajadzētu būt. Nav nekā laba, ko Jums pastāstīt. Tikai stundas aizrit. Nemitīgi.

29.5.1956.

Ikdiena iet steigā. Šī vēstule tūlīt jānosūta, ja gribu lai Jūs to ātrāk saņemtu un to es gribu. Lai Jūsu dienas ar kaut ko aizpildās, kas Jūs nes pāri grūtākajam. Manas vēstules Jūs ievērojat par daudz. Bet arī tas nav nekas, ja tikai tas palīdz.

Jūsu E. Dz.

1956.28.5.

Labvakar, E. Dzelmes kundze.

Šodien visu dienu noņēmos ar zīmējumu novietošanu. Un pa to laiku atnāca divas Jūsu vēstules. Tās es lasīju tūliņ, jo biju viens pats mājā. Tagad nu man iet gandrīz tāpat kā Jums – tikai pa brīžiem rakstu. Tagad ar, pēc kādas stundas, būs jābrauc uz Donas kazāku koŗa koncertu. Rītvakar tāpat. Prieks diezgan tārpains, bet negribas citus apvainot, jo viņi pūlējušies, gādādami biļetes.

Vakar bij saulaina diena. Es priekšpusdienā pabeidzu vēstuli Jums, kas bij rakstīta vairākas dienas. Pēcpusdienā aizbraucu ciemā, pa skaistu rudenīgu ceļu Jarras krastā. Tas bij patīkams, kluss ciems un es tur ļoti labi atpūtos un vakarā mani aizveda atkal uz vienu citu ciemu, tā kā pārrados mājā tikai ap pusnakti.

Vai Jūs nevarētu nozīmēt vienu noteiktu dienu, kad Inese nesīs vēstules. Es tad tai dienai pieskaņotu savu rakstīšanu, lai Jums nekad nebūtu jāgaida. Un ja tomēr gadītos, ka šai dienā vēstules nav, tad Jūs zinātu, ka tā katrā ziņā būs nedēļu vēlāk. Es sevi esmu pieradinājis nekad neko negaidīt tā, ka ja nesagaidu, tad nav jāizjūt vilšanās, bet gaidu tā, ka gaidīšana ir nepārtraukta. Protams, tas gan attiecās tikai uz Jūsu vēstulēm.

Jā, to es nezinu vis, vai esiet tāda, kādu Jūs iedomājos. Bet ko tad par Jums varu zināt? Es zinu un pazīstu tikai to tēlu, kuŗš mīt manī. Un tikai ar to jau man ir darīšana. Citiem Jūs esiet kas cits nekā man. Man no pasaules aizejot aizies līdzi arī Jūsu tēls, kuŗu sevī glabāju un nekad visos mūžos tas vairs nevienam nepiederēs, un nevienu neiepriecinās un nevienam nebūs vajadzīgs. Vai tas nav skaisti?

Nē, es nespiežu sevi strādāt. Patiesībā man arī nav nekas nopietns pie rokas. Es gaidu grāmatu sūtījumu no Vācijas. Kad tas pienāks, tad radīsies materiāli, būs jāizdara izraksti, jāmēģina visādi paņēmieni, kā jau to esmu paradis darīt arvienu. Tas ir tas interesantākais, – no nesakarīgu un nepazīstamu notikumu virknes izveidot pasauli, kuŗā patīk dzīvot un kur dzīvo un darbojas cilvēki, kas jau sen aizgājuši no pasaules, bet manās domās no jauna atdzīvināti un kļuvuši runīgi, labi, ļauni, skaisti, priecīgi vai skumji. Jūs droši vien atceraties kā Jūsu meitenes fantazēja ar savām lellēm un pārvērta tās par dzīviem cilvēkiem. Rakstnieks, mākslinieks, dzejnieks ir bērni, kas no jauna atraduši to, kas tiem reizi piederējis.

Ar labu nakti! Man jābrauc prom.

31.5.

Mana vecā labā pildspalva sabojājās un nu man jāraksta ar archaisko rakstāmo rīku, ar kuŗu mācījos rakstīt skolā iedams. Es tātad biju kazāku koŗa koncertā. Tas notika Melburnas pilsētas namā. Tur ir 2235 sēdvietas un tās visas abos vakaros bija aizņemtas. Otrā vakarā daļa klausītāju bij salīduši pat ērģeļu telpā, koŗa aizmugurē. Publika bij starptautiska. Dzirdēja latviešu, vācu, krievu, poļu čalošanu, kas pārspēja angļu valodu. Kā jau parasts, prominentas publikas nebij un zāle atgādināja parasto saburba kino. Dziedātāju bij 24 cilvēki, bet balsis skanēja slikti, jo visām šejienes hallēm ir daudz sliktāka akustika nekā, teiksim, Latvijas rijām. Arī pārāk lielais ļaužu pieblīvējums traucēja labskanīgumu. Tomēr bij patīkami klausīties vecās tik labi pazīstamās krievu tautasdziesmas. Nekas liels nebij no garīgajām dziesmām, jo tais klausoties nāca prātā nepārspējami basi Maskavas katedrālē, kur akustika ir apbrīnojama. Šo katedrāļu koriem blakām nostādīta, kazāku koŗa dziedāšana atgādināja tikai skumju pīkstēšanu. Visā korī jau arī esot tikai viens īsts kazāks…

Šī nedēļa pārgāja ierāmējot un aizlīmējot zīmējumus. Ar to nu esmu galā. Vēl tikai jāizdara uzraksti aizmugurē, kas aizņems pārs dienas laika un ar ko nav jāsteidzas, jo līdz izstādei vēl nedēļa laika.

Vakaros mētājos apkārt un pārnāku mājās ap 11-12, tad tūliņ aizmiegu. Biju apturējis sava stāsta salikšanu avīzē. Bet nu šī nepatika pret paša runāšanu mazinājusies un gribās aizmirsties, lasot par to pasauli, kur darbojas sen mirušie ļaudis, ar kuŗiem kopā esi reiz bijis jauns, līksms un pilns ilgām.

Ir skumji, ka tad, kad tev lemts kādu dzīvi dzīvot, tu to neproti ne cienīt, ne saprast. Bet kad tā kļuvusi par pasaku un sapni, tad liekas, ka nekas skaistāks nav dzīvē bijis, visas aizgājušās dienas liekas saules pilnas, visi vakari silti un visas naktis kā maigi glāsti. Lai spēju ko īsti mīlēt, tas ir jāzaudē. Un laikam tā ir ļoti liela māksla – vienumēr mīlēt to, kas ir, lai tad kad tas jāzaudē būtu iegūts divkārši. Bet cilvēks ir tikai cilvēks, nevis tas, kas viņš grib būt vai arī tas, kas viņš spēj būt. Tikai mākslā viņš sevi spēj parādīt tik lielu un tik labu, kāds gribētu būt. Kāpēc tāda nesaskaņa? Un kas ir grēks – vai tas, ja cilvēks ir tikai cilvēks, vai, ja viņš grib būt tas, kas viņš nespēj būt? Vai visas morāles nava kādas ļaunas varas aicinājums, cilvēka veltīga mocīšana? Kam par labu? Kam par prieku? Nekas nemainās, nekas nelabojās, gadsimti, tūkstoši paiet un jo dienas, jo cilvēkam jāmokās vairāk un vairāk. Nē, man nav pārliecības, ka ir kāda vara, kuŗa domā par cilvēka postu un nevarību.

Jūs tagad mocāties ar pupiņām un šis darbs paņem visu laiku, kurā Jūs spētu domāt un darīt to, kas būtu iespējams ne darba rīkam, bet cilvēkam. Un visai pasaulei par to nav nekāda daļa. Bet daļa varbūt ir vienam cilvēkam. Nē! Es varu tikai atkārtot – nava varas, kas domātu ka cilvēks ir kas vairāk kā koks, akmens, mākonis vai smilšu grauds.

Andrejs Iksens atstūtīja man vēstuli, kuŗā norāda uz nekonsekvenci manā rīcībā. Manā rakstiņā avīzē Kondensētā literatūra es aizrādīju uz to, ka storijas ir mechāniska literatūra, kuŗā visu nosaka lasīšanas laika ilgums. Tagad turpretī mūsu sacensībā tiek prasīti stāsti, kas nolasāmi 20 minūtēs. Bet emu komisijas priekšsēdis, kuŗa šos ‘storijus’ vērtēs… Bet es šo nekonsekvenci neizjūtu. Es pats nekad nepiedalītos šādā sacensībā, kas mani ierobežotu ar laiku. Bet kāpēc es nevaru būt priekšsēdis komisijā, kuŗa šos storijus vērtēs? Es arvien turos pie savām domām, bet nekad negribu, lai citi domā tāpat. Tas ir fanātisms. Es uzskatu savas domas par tikpat personīgu mantu ka savas acis, man nav nekas pretī, ja kāds cits skatās man acīs un viņam tās patīk. Bet būtu nejēdzība, ja es gribētu, lai kāds, kuŗam tās nepatīk, tomēr tais skatās. Nu – tas ir tikai sīks sīkums. Bet Iksens sacentīsies līdz ar Jums, jo atteikties manas nekonsekvences dēļ no sacensības viņš negrib…

Vakar pie mums, caurbraucot ceļā no Adelaides uz Kanādu, bij ciemiņi. Viņi atstāj Adelaidē māju ar iekoptu dārzu un tā tālāk, jo kundzei nepatīk, ka Adelaidē nekad nav ziemas un sniega. Kanādā to būs vairāk kā vajadzēs. Es domāju, ka tas nav ļauni, ja cilvēki nesamierinās ar to kas ir, bet plēšas no tā prom. Es biju tāds pat. Ja nebūtu tāds bijis tagad nerakstītu Jums, bet sēdētu kādā kolhozā un noskatītos, kā manas mājas aiziet bojā.

Tikko domāju par Jums, man jādomā arī par to, ka Jūs mocāties pupiņu laukā…

Jūsu J.K.

30.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šorīt pamodos ar sirds sāpēm, fiziskām, ne garīgām. Tādas sāpes pazīstu jau no sava 24. dzīvības gada. Ir periodi, kad viņas paklust un ir citi kad viņas ir biežas. Patreiz man viņu nevajag. Bet pēdējā gadā tās ir atkal biežākas. Es gribētu saglābt kaut cik spēka līdz Ziemsvētkiem un tad iet no šejienes prom. Es par to domāju katru dienu. Es svārstos starp divi izjūtām – ka tas man iznāks pavisam viegli un – ka tas man neizdosies. Es domāju par to pārāk daudz, tā kā tas mani moka nost, bet nedomāt es arī nevaru, jo tad paliks viss pa vecam.

Vai Jūsu sirds fiziski ir stipra? Tai daudz jāpanes, to varu saprast. Sestdien ceru saņemt Jūsu vēstuli. Vakar saņēmu no Aula kundzes (tā sauc manu Amerikas draudzeni). Viņa raksta daudz iespēju, kā materiāli nodrošināties, ja es aizkļūtu līdz viņai. Bet tas jau nav iespējams.

Vakar mūsu atvada vizītē pārsteidza viena latviešu ģimene – bakteriologs Puķītis ar kundzi un bērniem, kas šonedēļ aizbrauc uz Ameriku. Viņi gaidīja uz šo braucienu jau 5 gadus. Viņš te strādāja fabrikā, bet tur viņš strādās savā arodā. Man šodien jādomā par šo aizbraukšanu. Visur kaut kas notiek, bet mani neatraisa ne uz dienu.

Vakars atkal vēls. Ir ļoti auksts. Kurinām kamīnā uguni. Tas ir jauki. Kad šurp atnācām, man šī kamīna kurināšana sevišķi patika. Tagad viss ir pārāk smags, viss un negribēts. Gribu savu kaktu, bērnus un netraucēšanu, savu laiku. Cik briesmīga ikdiena ir. Arī garīga izolētība. Tikai suņi un kaķis, kas krīt man virsū dēļ ēšanas. Sāku ienīst jau arī tos. Jūsu vēstules vēl vairāk uzvanda ilgas pēc dzīves. Te vien esot, pašas domas beidzot izsīkst un kļūst lēnas un nedzirdāmas, es iemiegu. Bet rodot atbalsi ir jāpamostas. Tad gribās prom, ar jaunu spēku sagrābj šīs vēlēšanās.

Šodien lobiju zaļus zirņus. Bija saule, pēcpusdiena, klusums. Vīrs strādāja ar mazo traktoru kaut kur tālāk. Kamēr es dzirdu traktora troksni, es jūtos drošībā, es esmu viena. Es gandrīz sāku atraisīties, (izbāzt taustekļus kā kukainis no čaulas). Es gribēju rakstīt dzejoli par savu zirņu lobīšanu. Bet nekas jau neiznāca. Dažas dienas atpakaļ galvā kaut ko sarindoju – neuzrakstīju – un tas ir pazudis. Kā Jums iet? Vai sākās ziema tur? Mums šonakt ir ļoti auksts.

Filmā A Star Is Born redzēju brīnišķīgu uzupurēšanos, mīlestību, domāšanu par otra cilvēka labklājību. Tas bija aizkustinoši. Es atcerējos, ka man esiet Jūs, kas mani atbalsta, domā par maniem darbiem. Es jutos tad līdzīga citiem. Tagad ir atkal tikai manas važas. Kaut es varētu mazliet priecāties. Bet ārējs prieks nedzīvo, tikai tas silda, kas nāk no paša, uzplaukst sirdī lielāks, vai mazāks.

Jūsu E. Dz.