[Continued from March 31]

Pirmās Lieldienas

Patiesībā gandrīz jau pusdiena, jo es piecēlos ļoti vēlu, vienkārši ar nodomu necēlos, būdams nomodā. Ir labi domāt, kad vēl esi gultā un dienas sīkumi netraucē. Es domāju par Jums. Vai domāt par otru cilvēku nav tas pats, kas lasīt grāmatu? Arī lasot ir jādomā par cilvēkiem, arī tur notiek minēšana: vai tas tā var būt un vai tas ir tā, kā es domāju un kāpēc tas ir tā un ne citādi? Un kas ir cilvēcīgāk – minēt un domāt par dzīvu cilvēku vai par fantāzijas radītu? Varbūt ir tā, ka tikai tāpēc domājam par fantāzijas radītiem cilvēkiem, ka nav dzīvu cilvēku, kam atdot savas domas? Un var jau būt arī tā, ka fantāzijas radītajos tēlos meklējam dzīva cilvēk vēl gaišāku attēlojumu, gribam šo cilvēku sev padarīt vēl saprotamāku, vēl tuvāku. Mēs lasīdami ‘apmīļojam’ to, ko patiesībā nespējam jeb neprotam pret patieso cilvēku. Man šķiet, ka arī rakstīšana, resp. dzejošana, ir šāda cilvēka vai lietu apmīļošana. Uzrakstītais darbs ir jau gan vairs tikai vāja atbalss par pašu apmīļošanu, kas notikusi mūsos un ko mēs esam mēģinājuši ietvert vārdos. Protams arī pati valoda ir vairāk kas nekā tikai vārdi. Valoda ir noslēpums, metafizika, brīnums. Tāpēc jau man prieks par Jūsu vārdiem, vienalga vai tie nāk kā dienas grāmatas vai vēstules vārdi – tie vienmēr ir Jūsu vārdi. Par saviem vārdiem es tā nepriecājos, jo arvien gadās pateikt kādu, kuŗš ietriecas sāpīgā vietā manī pašā.

Nezinu, varbūt maldos, ja man šķiet, ka Jūsu domāšanā, Jūsu dzīves uztverē dominē vairāk māte nekā sieviete. Jūs domājat kā māte nevien par savām meitenēm, bet arī par to, kuŗš Jums sagādā ciešanas un sagrauj Jūsu dvēselisko un arī ikdienas pasauli. Ikviena māte ir un paliek māte arī savam pazudušam dēlam, kuŗš tai dara tikai ļaunu. Varbūt ir maldīšanās, ja domājat, ka tas, kuŗš Jums dara postu, to arī apzinās, kā kādu ļaunumu. Man šķiet, ka tas tā nav. Jūsu zaudējums un Jūsu nelaime var tādi būt tikai Jūsu skatījumā. Otrs to var nesaprast un pieņemt, ka viss, ko viņš dara ir all right. Jūs esat sirdsapziņas cilvēks, tāpat kā Blaumaņa Kristīne. Es nekad neesmu ticējis, ka Kristīnes ziedošanās būtu kāds ieguvums. Jo kā var būt ieguvums ja cilvēcīgo un vienreizīgo ziedo necilvēcīgajam? Jā, var jau būt, ka Jūs atteikdamās no sava prieka, sagādājat sev prieku. Bet tas ir mocekļa prieks. Līdz šim visu mocekļu ciešanas ir bijušas veltīgas, jo pasaulē tām pateicoties nav nekas mainījies ne par matu. Jūs jau tagad šaubaties vai pilnīgi atbrīvosaties tad, kad to varēsiet vai drīkstēsiet. Bet vai cilvēks var cerēt atbrīvoties, ja pats par to šaubās? Mums pieder pilnīgi droši tikai tagadne, jo pagātni esam zaudējuši un par nākotni mēs neesam noteicēji arī pie vislabākās gribas.

Es nupat teicu, ka Jūsu domāšanā vairāk dominē māte nekā sieviete. Jā, it kā vairāk. Tomēr arī sieviete tur vēl ir tik dzīva, ka varbūt konkurē ar māti. Un tā ir ļoti jauna un vēl nesalauzta sieviete, radiniece tai Dianai, kas atrada spoguli. Un še manas zināšanas beidzas es nespēju saprast mīlu, ko sevī slēpj Dianas. Labāk būs, ja es par to šodien vairs nerunāšu… Es taču neesmu Jūs noskumdinājis vai sarūgtinājis? Bet ja tas būtu tā, tad piedodiet man. Es jau to patiesībā runāju pats ar sevi, par Jums domādams.

Mūsu vēstules kļuvušas gaŗas, bet ja jau kas notiek it kā pats no sevis, tad taču jāpieņem, ka tam ir iemesls, jo bez iemesla nekas vispār nevar notikt. Un mēs jau vienbalsīgi esam pieņēmuši, ka mirkļi ir tie, kas var celt un kas var izpostīt. Un ja liekas, ka kāds mirklis ir cēlājs, tad jāturas pie Ģētes izsauciena: Verweile doch…

Otrās Lieldienas

Svētki pagāja skaisti – bij jauks laiks. Ziemsvētkos es pīpoju Jūsu dāvinātos cigārus, Lieldienās dzēru vīnu. Nez kā bij iegadījusies pudele no kādas itāļu šķirnes un citiem no tās sāpot galvas. Man nē un tāpēc es to dzēru viens pats un drusku reibu, tāpat kā no cigāriem… Trunken mūssen wir alle sein – Jugend ist Trunkenheit ohne Wein.

Pēcpusdienā aizbraucu uz muzeju. Tur pagadījās izstādes: Abstract un Expressionist. Bez tam vēl bij viena maza 15. g.s. izstāde ar skulptūrām un grāmatām. Grāmatas bij brīnišķīgas – veci pergamenti ar lieliskām miniatūrām.

Domāju, ka nevaru žēloties par šiem svētkiem, jo es viņus pavadīju taisni tā, kā biju paredzējis. Un nu ir jau vakars, es aiznesīšu šo vēstuli uz pastu, drusku pastaigāšu un tad šī diena būs galā.

Ar labu nakti un rakstiet un sūtiet man vienalga, vai tā vēstule vai dienas grāmata vai abas kopā – viss jau ir Jūsu.

Jūsu J.K.

Sorry! par manu rokrakstu – jau tādēļ vien manas vēstules nevar būt brīnišķīgas. Bet tādas gan ir Jūsējās 

{Vēstulei klāt pielīmēts izgriezums no avīzes: (Pārrakstītāja piezīme)}

KULTŪRAS APSKATS

– Eiropas kultūras fonda izziņotai stāstu un noveļu sacensībai darbu izsūtīšanas termiņš beidzas 1. februārī. Piedalīšanās bijusi ļoti dzīva, līdz šim ienākuši 42 darbi, un no tālākām zemēm darbi turpina vēl ienākt. Arī kvalitatīvi sacensība sola labus panākumus.

 7.4.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Paldies par vēstuli, tikko saņēmu. Ar rakstīšanu tiek trakots patreiz! Bet lai! Vai tad nu tādu mazu nieku nevarētu atļaut pāri par normu?!

Kādēļ Jūs tā pētiet mani? Jūs gribiet zināt kāda esmu? Kāds cilvēks ir, to nevar zināt pirms viņš nav iemests tādās vai citādās situācijās, apstākļos. Cilvēks mainās arvien uz priekšu. Jeb nē? Jūs runājiet par to, kas manī vairāk, māte vai sieviete? Un sakāt turpat, ka esmu kā Kristīne – upurējos. Es nekad neesmu domājusi, ka Kristīne upurējas. Kristīne ņem to, kuŗu viņa kaislīgi mīl. Tā nav upurēšanās. Ja viņa ietu pie Akmentiņa, viņa upurētos (velns zin kam?). Jā, ar Kristīni tā lieta ir citāda, nekā tā bija ar mani. Bet sava līdzība varbūt ir. Ar mani bija apmēram tā, kā ar princesi Gundegu. Es pati sev teicu (savai sirdij): „Pietiek! Pirmais, kas nāks pār tiltu!” Nu – izrādījās, ka dzīve nav pasaka.

Man Lieldienu svētki nebija labi. Ļoti tukši. Ziemsvētki bija ar kādu dāvanu, Lieldienās tās bija žēl. Redziet, arī sievietēm laikam ir žēl tā, kas ir piederējis, nevar aizmirst to, kas ir dots, kas ir bijis tavs. Vīrieši un sievietes visumā ir savās izjūtās vienādi. Vienādi ir daži un atkal vienādi ir citi, un starp pirmiem un otriem nav līdzības. Es sāpju dēļ nebīstos iemīlēt cilvēku, sāpes ir jau mans normālais dzīves pamats. Prieks nāk un iet. Sāpes paliek. Sāpju skaudrums ir labākais gaiss. Klimats mākslai. Prieka apreibums var turpināties tikai kādu laku. Es nepazīstu ilgu prieku. Tāds varbūt bija manas jaunības dienās, mana dzīve mātes pavēnī. Saulaina, saskaņota, mierīga. Bet es slinkoju. Es sapņoju. Tikai sāpes mani pagrūda šad tad strādāt. Bet ir savs mērs. Ja iet tik tumši, ka nevar vairs darbā savu nelaimi iekalt, tad ir par daudz. Es vēl arvienu neteiktu ka man ir par daudz, ja mani netraucētu strādāt. Un es šad tad drīkstētu aizrauties. Nupat Ceļa Zīmēs izlasīju mazu sacerējumu par kādu filozofijas grāmatu – Mīlestības jēga. Tas man šo to noskaidro. Dažreiz esmu par sevi brīnījusies, kā varu tik lielu nozīmi piešķirt tādai niekošanās, kā mīlestībai? Kā tādas pusē fantāziju, pus vēja grābtas muļķības, var mani pārkausēt fiziski un garīgi? Redzu, ka tas, ko esmu izjutusi un arī vārdos likusi, ir lielāku vīru runāts. Nupat savai draudzenei rakstīju, ka mīlestība padara cilvēku līdzīgu dieviem, nemirstīgiem. Jā, kad aizslēgsies šie sapņošanas vārti, tad nezinu kā būs. Tad zaudētais mūžs var radīt elli sirdī. Jūs jau tā kaut ko miniet un brīdiniet. Lai dara ko savas brīvības labā, pirms nav par vēlu. Pēc visiem datiem – ir jau par vēlu. Tikai dzīve žēlīgi pa brīžam ļauj apmānīt sevi un citus.

Jūsu pieliktais ziņojums par sacensību stāstos mani nosit gar zemi. 42 un vēl nāk! Nē, tādu skaitli es nedomāju, kad gaidīju vai nebūs kāda godalga. Nu kā lai es tieku ārā, gaismā? Kā lai izspraucos caur akmens spraugu? Aizbēgt un noslēpties kaut kur pāris mēnešus un šinī laikā rakstīt, rakstīt bez prāta. Bet ko ar bērniem? Tos nevar noslēpt, tiem jāiet skolā. Un tam – bēgt un kaur kur dzīvot, man nav naudas. To man vajadzēja domāt, kad gāju uz Kultūras dienām, tad man bija drusku nauda un 6 nedēļas laiks, skolas brīvlaiks. Es lauzu savu galvu, bet laiks iet. Un drīz nevarēšu apmānīt ne sevi ne citus, jo tā dzīvības, jaunības ‘ādere’, kaut kur vēl slēpta pulsē, būs izsīkusi. Kad es par to domāju, tad es saprotu, kas ir dēmona smiekli. Tad man tie skan ausīs. Tad man ir tā, it kā man tie būtu jāsmej. Un vairāk tad nav nekā.

7.4.1956.

Šodien bijām ‘uz jūru’. Bija rudenīgi vēss un dzidrs laiks no rīta, bet pusdienā ļoti silts. Jūra atkal bija lieliska. Viļņi – tikai vienas putu straumes, kā šampanietis. Ūdens arī silts. Bet man bija iesnas. Es tomēr peldējos. Mēģināju tikai galvu nesamērcēt, bet viens vilnis pavisam maigi, bet droši novilka lejā, nogremdēja pāri ausīm putās. Tad – ko vairs! Ārdījos līdzi citiem viļņos. Tagad galva ir tāda pasmaga, bet varbūt iziešu sveikā. Es pēdējos desmit gados ar slimošanu nedrīkstu noņemties. To uzskata par simulēšanu. Un jāsaka, arī šinī ziņā cilvēks var vairāk panest nekā viņš parasti to iedomājas.

Man būtu jāpārraksta un vietām krietni jāpārlabo stāstījums par manu kaimiņu. Bet es baidos to cilāt un tas mani nospiež, šī neizteiktā, neatbrīvotā daļa. Es rakstu vēstules, es mētājos un slaistos šai lietai apkārt cauru dienu, lai ko es arī nedarītu. Visu laiku mani it kā šūpo neizteiktas domas, eju kā apmāta un nedrīkstu atbrīvoties brīvi rakstot. Bet beidzot jau tas tā kā tā būs jādara. Nekāda apstākļu uzlabošanās nav paredzama. Ak, cik mocoša ir šī nebrīvā strādāšana!

 8.4.1956.

Svētdiena. Uzrakstīju Jums mazu skici, atmiņu zīmējums. Rakstīšu Jums tādas lai Jums noskaidrotu ‘kādas ir Dianas’. Tas nu būs gluži jautri es domāju. Kopā saliekot būs romāns. Jūs jau pēc mana romāna ilgojaties. Vai Jums ir padomā ko rakstīsiet savā nākošajā? Vai būs ar Bībeles tēmu?

Es savai Inesei jautāju, ko varētu nozīmēt Jūsu modernās dzejas žurnāla nosaukums ‘Meanjin’? es paskaidroju viņai arī kas tur ir iekšā. Viņi skolā arī kaut ko mācās par modernu dzeju. Inese man atbildēja tā: „Nu tad tas ir tikai meanjin un tur nav nekā ko saprast un nekā ko tulkot.” Tā tad vārds ar jēgu, ka tam nav jēgas. Kad Inese izlasīja manu pasaku par vīru un sievu un es prasīju kāds ir? Viņa aizspieda ar pirkstiem degunu un izbāza mēli. Pareiza kritika.

10.4.1956.

Šorīt mazliet aizgulējos, bet piecēlos ar kādu gaišu prieku. Gaisos bija mazliet no rudens, istabā smaržoja kāds ābols, bērni cēlās un posās uz skolu – arī man bija sajūta, ka kaut kur iešu, kaut ko darīšu brīvi un līksmi.

Bet diena sākās un sīkumi gulstas uz mani cits pēc cita. Un ļaunākais – man mūžam jājūt viņa tuvums kas ir lieks un smacējošs.

Traka jau es mazliet esmu tai ziņā. Man vajaga vientulības šad un tad. Viņam nevajaga. Tā ir lielākā mūsu nelaime. Pa brīžiem, pa laikiem es viņu varētu panest, bet visu laiku! Man jāsmok nost. Man jāpārakmeņojas. Man jājūtas dzīvniekam, kas veģetē, ne dzīvo.

Šī vientulības vajadzība manī ir jau sen mazliet pāri par normu, ņemot kā mērauklu vidusmēra cilvēku…

Atceros, ka akadēmijas laikā, reiz dzīvoju kopā ar savu biedreni Irmu. Tā bija gaišākā un labākā meitene, kādu var vēlēties. Mēs bijām viena otrai ar sirdi pieķērušās. Mēs dzīvojām kaut kur Brīvības ielā, tuvu pie vecās Gertrūdes baznīcas, 5. vai 6. stāvā. Dažreiz vakaros es pametu zīmēšanas klasi un slepus skrēju mājās, lai vienu stundu, vai pusstundu būtu viena savā istabā. Es nekā nedarīju tur. Bet man tā vajadzēja, lai es sevi noturētu līdzsvarā. Mājās (Ķikuros) vientulības bija diezgan. Mums bija piecas telpas, ieskaitot virtuvi un priekšistabu, tām katrā laikā varēja pievienot dārzu, pļavu, mežu, klēti, riju, kūts augšu, un tas arī savu reizi tika darīts. Lai gan tur patiesi mēs viens otru netraucējām, neviens nekad neapvainojās, ja otrs paņēma savu darbu, kāds nu tas kuŗo reizi bija un iegāja otrā istabā, aiztaisot durvis, vai arī tikai pieverot. Tas bija normāli. Te tas ir aizdomīgi un nenormāli, kam jāizseko, un jāredz ko tur dara. Par to es nevaru beigt žēloties un tas ir tas, kas mani izposta.

Šorīt bija tāds prieks par nezin ko, varbūt tādēļ, ka vakar vienu stundu biju prom no mājas, gāju uz veikalu un tur uz ceļa manas sadalītās būtības gabali savienojās uz brīdi atkal kopā. Tā daļa, kas mūžam raujas prom un karājas kaut kur gaisos pār mani, nonāca atpakaļ manā ķermenī un es biju vesela un laimīga.

Šorīt es vēl tāda jutos. Bet diena sākās. Un viss kļūst pa vecam. Labi ka es varu tomēr pa mirklim nozagt. Mazgāšu veļu un šad tad te ieskriešu. Varbūt varēšu turpināt vakar iesākto dienas grāmatas lapu, kas domāta stāstam. To atradu reiz uzrakstītu. Vajadzēs tikai pārrakstīt no saburzītās lapeles. Prieks tomēr ir vajadzīgs tikpat daudz darbam, kā sāpes. Varbūt vēl vairāk. Prieks ir sākums, tas, kas liek vēlēties radīt, tas kas dod vielu, sāpes ir tas, kas dod spēku radīšanas procesam. (Gluži tāpat kā pie visām dzemdībām…)

Lūk, papļāpāt es varu bez gala, sēžot kā uz oglēm, vai kāds nenāks! Bet darīt to, ko es gribētu, saukt par stāstu vai romānu, to es nevaru. Tad man vajadzīga lielāka drošība. Svētki ir tad, kad vīrs aizbrauc darīšanās. Bet tas gadās par trīs mēneši trīs stundas. Tad es parasti tikai priecājos: staigāju pa māju apkārt, skatos uz kokiem, uz debesīm, klausos skaņās – putnos, meža klusumā. Tad kad esmu puslīdz vesela kļuvusi un varētu strādāt – stundas ir gaŗām. Tikai ar lielu piespiešanos es dažreiz savu brīvību izmantoju tūlīt darbā.

Man šodien ir prieks. Nezinu par ko? Nezinu ko es jaušu? Viss ir tāpat. Bet esmu jel dzīva un sīksta, kā čīkstošs koks, kas nekrīt.

Kaimiņš nākšot atkal mājās. Viņš kādu mēnesi strādā prom. Man trūkst viņa svilpošanas. Tas jau ir neprāts. Bet ja jāatzīstas – tad tas tā ir. Varbūt par to es jūtu prieku, ka viņš būs savos laukos un svilpos. Bēdīgs prieks. Ja viņš atgriežas tas pierāda, ka viņš arī nevar tikt vaļā no sava liktens, ka arī viņš nerod izejas un viss paliek pa vecam. Briesmīgi. Bet tā tas ir. Nav ceļa prom no tā, kas jau esi kļuvis tu pats.

 11.4.1956.

Katru dienu es saku – es nedzeršu vairs kafiju. Katru rītu es atkal dzeru. Tā ir narkotisku vielu lietošana lai pārvarētu apātiju. Ne apātiju, bet visu to kas jāpārvar.

Šorīt arī smaržoja ābols un rīts ir skaidrs un vēss, kā rudenis, īsts rudenis. Bet šorīt prieka nav. Es netieku vaļā no šīs dzīves valgiem un ir atkal tik grūt to zināt. Nekas nav padarīts, tas sāp. Tikai nieks, pāris lapas uzrakstītas, pārrakstītas, kas patreiz šķiet muļķīgas un nederīgas. Un tas ir viss. Wyongā meklēt kalpones vietu? Skriet un braukt un strādāt? Darīt visu mājā tāpat, tikai izņemot tīrumā iešanu, tā vietā maksāt no savas algas kādam kas palīdzēs vīram. Vai tas viss nav ārprāts. Ja būtu kopējas vieta slimnīcā, es ietu. Tur es nopelnītu kaut cik. Bet par kalponi – . Nezinu, tāpat nezinu ko darīt. Savā vietā es nevaru nevienu ielikt. Bērnus es vienus atstāt nevaru. Tiem būs beigas. Braukt uz Sidneju, uzsākt tur – nav līdzekļu. Tam vēl jāgaida. Bet uz ko? To runājot es jūtu valgu ap kaklu. Visu dienu es to jūtu. Es par to nedrīkstu domāt – tad es varu nokārties viņā. Varbūt tomēr meklēt kalpones vietu, varbūt man atliks nauda ko ietaupīt. Te es vairs nespēju nekā darīt, ne zīmēt, ne rakstīt. Un tomēr pēdējo es mazliet varu. Kaut mani no viņa atbrīvotu uz vienu mēnesi. Tikai. Nav ne dienas.

Svētdienā, 1956. g. 8. aprīlī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Es ceru ka ar džina pudeli bij panākts, kas bija vajadzīgs un Jūs šo panākumu tīri labi varētu pievienot dienas grāmatai, lai tā iznāk gaŗāka. Slepkavība nebūtu vajadzīga, jo lai to pienācīgi noorganizētu, tad jau vajadzīgs romāns; tāpēc, ka nokaut cilvēku īsā stāstā ir loti grūta lieta un citi tam negribēs ticēt. Patiesībā stāstam nevajag nobeigties, bet tam jākļūst pārtrauktam. Ja romānu vai stāstu nobeidz ar kāzām vai slepkavību, tad tā ir drīzāk izpatikšana lasītājam nekā mākslai. Māksla ir process, nevis procesa rezultāts. Mīlestība nevar beigties, ja vīrietis apprec sievieti un nekas nebeidzas arī kādam cilvēkam mirstot. Māksla ir nebeidzams process mūsu dvēselē un ja par to rakstām, tad varam tikai apgaismot kaut ko no šī procesa. Tas varbūt pārtrūkst mums nomirstot, bet šo momentu mēs nespējam vairs parādīt. Labi, sūtiet tos dienas grāmatas fragmentus – es domāju, ka no tiem kopā kaut kas iznāks.

Tas ir pareizi, ka vērtēju tos Jūsu darbus par labākiem, ko esiet rakstījusi sev pašai. Taisni tā ir jāraksta. To, ko mēs domājam par sevi, jeb ko sev sakām ir vispatiesākais un drošākais. Ko tad varam zināt kas jāsaka citiem? To zin tikai tie, kas raksta kādā svešā uzdevumā. Tā piemēram, to ļoti labi zin Vilis Lācis. To ļoti labi zināja arī Juris Neikens. Bet mākslinieks un dzejnieks nekad nezin, kas viņam jāsaka citiem, atskaitot varbūt tos īsos brīžus, kad viņš līdz citiem jūtas kā viena bara loceklis. Bet tad parasti viņa teiktos vārdos ir vairāk emociju elementa nekā mākslas. Mākslinieks, cik ilgi tas būs mākslinieks, mūžīgi būs vientulis un spēs runāt tikai ar sevi. Tāpēc arī tas, kas viņam ir tas tuvākais un labākais, citiem arvien varbūt būs vēl tikai diezgan labs. Mākslinieka darbs ir sevis skaidrošanas un sevis izteikšanas darbs un nekas cits.

Jā, Jums ik dienas ir blakām Jūsu meitenes, tāpēc Jūs kaut ko par viņām zināt un pat domājat, ka spētu viņas saprast. Ar mani tas ir citādi. Pārs dienu atpakaļ vien bij pie manis atnākusi – viņa it kā grib rakstīt dzejoļus un jādomā, ka cerē no manis saņemt kādu palīdzību. Bet es domāju, ka man nekas nav ko teikt viņai tāds, kas derētu. Taču noraidīt arī ir grūti, jo kā lai apbēdina kādu dvēseli, kas kaut ko meklē? Jums Jūsu meitenes, ja vien Jūs esat ieguvusi viņu uzticību, var atklāt daudz ko, tā kā Jūs varbūt varat ieskatīties kādā nākotnes pasaulē, izjust to pa daļai kā savu un to arī attēlot. Tas būtu skaisti, jo ar to būtu radīta kāda saite, kas Jums nodrošina kaut ko nākotnē. Varbūt tad Jums nebūs tās vientulības, kāda ir man un, protams, arī daudziem citiem, kuŗiem nav ar nākamo paaudzi saskares.

Nu man jābrauc uz mūsu Preses kopas sanāksmi kaut kur Koburgā. Tur es lasīšu savu stāstu – Mīlestība, jo mums ir tāda kārtība, ka vienā sanāksmē ir referāts, bet nākamā kāds literārs darbs – paša autora lasīts. Šoreiz mana kārta. Pēc tam tur būs liela un gaŗa runāšana par rakstnieku dienu Melburnas Kultūras dienās. Es esmu rakstnieku dienu pretinieks, bet vairums ir to piekritēji, tāpēc es nekādus panākumus nevaru gaidīt. Es rakstnieku dienām pretējos tāpēc, ka tās grib izvērst par rakstnieku parādi, kas atgādina daiļum karalieņu reprezentēšanos. Ir vēlēšanās, lai rakstnieki lasītu savus stāstus 5-10 minūtes, tas ir taisni tikpat ilgi, cik kāda daiļava parāda savus stilbus, muguru un sava tērpa piegriezumu. Bet ko var 10 minūtēs parādīt rakstnieks?

Paldies par vēstuli.
Jūsu J.K.

Jūsu vēstules kļūst arvien īstākas un tāpēc arī dod arvien vairāk prieka. Manējās turpretī neattīstās, bet par nožēlošanu paliek kāda bijusi pati pirmā.

13.4. 1956.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Nosūtu Jums Jūsu referātus. Piedodiet, ka tik ilgi noturēju.

Nosūtu Jums arī Kādas sievietes dienas grāmatu – turpinājumu. Lūdzu izlasiet to kopā ar to, kas jau ir pie Jums. Varbūt šīs lapas nemaz tur nederēs klāt. Kur ir atzīmēts sarkanais krusts, varbūt tur var nobeigt. Jeb ja der tālākais – likt visu kopā. Bet ja nemaz tagad sūtītais neder pie pirmā, tad jāgaida.

Man ir viena maza klade pierakstīta un tā ir jau divi gadi man atņemta. Ja es to dabūtu rokā, varbūt tur būtu kaut kas derīgs. Tur bija kāds pagaŗš rakstījums par gājienu vējā. Tas varbūt būtu vislabāk derējis. Bet tā kā tas bijis tīrs impulsa radījums, es to nevaru atdarināt.

Ir iespējams, ka rītu mēs ar meitenēm iesim uz kino. Ļoti liels retums. Tagad ir kāda filma par Ēģipti. Un rītu es saņemšu drusku naudas, kas man vēl nav izmaksāta par pupu lasīšanu.

Ir ļoti savāds laiks – kā pārstiepta stīga, kam vai jātrūkst. Bet nedrīkst trūkt.

Varbūt būs Jūsu vēstule. Tikai nezinu vai varēšu līdz pastam tikt un dabūt.

Ko dara citas rakstnieces un dzejnieces? Kā dzīvo Kreišmanes kundze? Vai Jūs neesiet tur tagad ciemojies? Jūs reiz rakstījāt, ka tur Jums ļoti patīkot ciemoties. Rītu ir sestdiena. Ir pēdējais siltais laiks. Varbūt dienā aizbrauksim peldēties. Bailes gan ir saaukstēties, naktis ir jau ļoti vēsas, bet vēl kāda pelde pirms ziemas derētu. Man pēdējās dienas bija tādas pusbrīvas. Varbūt tas ir ‘klusums pirms vētras’, drīz būs pupas jālasa! Tikai es šo klusumu nevaru labi izmantot. Vēstules rakstīt varu, bet tikko jānododas stāstam, tā man ir bailes no traucējumiem. Kad es sāku rakstīt kaut ko stāstam – tad šķiet es kļūstu ļoti neaizsargāta, es it kā izplūstu pa visu telpu, man to vajaga – un tad es nevaru sevi pietiekami ātri savākt kopā, kad briesmas tuvojās. Vai Jūs varat iedomāties tādu stāvokli, ka Jūsu dēls nevēlētos, lai Jūs rakstiet un mēģinātu pārsteigt Jūs šai noziegumā? Jūs nespētu rakstīt. Ka viss pasaulē is slims kādreiz – tā ir arī slimi apstākļi. Tādos esmu es. Bet es esmu kādreiz saņēmusi ļoti daudz saules, varbūt pārcietīšu

Kā ir ar Jūsu kriku? Ko padarījāt ar to cīnoties? Gaidīšu vēstuli. Rakstiet lūdzu arī par sevi, ne tikai par mani?

Jūsu E. Dz.

1956.17.4.

Cienītā kundze.

Svētdien bij nejauks laiks un es vēstuli gan uzrakstīju, bet kad pārlasīju otrā dienā, tā nebij laba, jo laiks bij atstājis sliktu iespaidu uz garastāvokli, kuŗš jau tā ir diezgan nožēlojams tāpēc, ka pēc romāna nobeigšanas esmu zaudējis sabiedrību un nav kur patverties ne dienu, ne nakti. Nav par ko domāt un plānot un tāpēc mācās virsū nelāgas domas. Ar tādām es negribēju Jūs apmeklēt. Jūsu vēstule bij jauka un bagāta, bagāta ar to domu rotaļu, kāda rodas, ja cilvēks runā par sevi. Jūs gan sakiet, ka nevar par sevi nekā pateikt. Bet man šķiet ka Jūs sakiet ļoti daudz. Nav sīkumu, bet jūt to, ko sīkumi varētu aiztumšot. Mēs dažreiz runājam jau ar to, ka nostājamies viens otram blakām klusēdami, vai arī sakām ko parastu, kas ir neparasta un dzilāka ārpuse. Mēs spējam lasīt neteikto dažreiz labāk kā lasīto, vai teikto.

Ja es zinātu atrast vārdus tam, ko izlasu Jūsu vēstulē, es varētu par Jums rakstīt romānu. Bet arī pašas vēstule, kopā ņemot ir jau par sevi pasaule, kuŗai daudz vairāk nekā tikai četri stūri un viena izeja. Pagājušo nakti es par šo pasauli domāju un meklēju formu, kādā es to varētu ietvert. Bet vēl man tā nedodas rokā. Katram saturam ir jāatrod forma, tā ir pašam jāizbūvē. Viegli tas nav un par to ir daudz jādomā.

Laikam es Jums jau teicu, ka es mūsu Preses kopas sanāksmē lasīju savu stāstu – Mīlestība. Man šim stāstam ir vairāki varianti. Es lasīju to, kuŗš sākās ar meditāciju par mīlestības jēgu. Šī meditācija tur bij galvenais, bet notikumi tikai tai ilustrācija. Kāds no klausītājiem tūliņ piebilda, ka meditācija lieka un ka stāsts sākas tur, kur sākas darbība. To var pieņemt par vispārējo uzskatu, arī kritikas. Bet, man tas neko nenozīmē. Es Jums aizsūtu manuskriptu, atpakaļ tas Jums nav jāsūta, pēc izlasīšanas iznīciniet, jo man ir noraksts.

Jums bija taisnība tad, kad rakstījāt draudzenei, ka mīlestība pārveido cilvēku fiziski un garīgi. Ja tas tā nebūtu, tad par mīlestību nevarētu vispār runāt kā par cilvēka dvēseles īpašību. Tad vispār nevarētu būt tās garīgās dzīves daļas, kas ir ārpus prāta aploka, jeb citiem vārdiem sakot, cilvēks būtu tikai dresēts dzīvnieks. Ģimnāzistes šais lietās iekrīt, bet tas ir tāpēc, ka pieņem stiprāku asins spiedienu par mīlestību. Mīlestība, kā man šķiet, ir žēlastība un tāpēc nevar balstīties asinīs, kas ir bioloģisks elements.

Kāpēc Jūs nekad nerunājiet par savām klavierēm? Vai tās nemaz neaiztiekat? Man liekas, ka mūzika dažreiz noskaidro to, ko citādi nekā nav iespējams saprast.

Man gribētos kaut kā Jūs mierināt, lai Jūs nenomāc bailes, ka nevarat strādāt tā kā vajadzētu. Bet Jūs varat katru dienu uzrakstīt divus vai trīs teikumus – tikai dažu mirkļu, dažu momentu impresijas. Ar to pietiek lai pēc sešiem mēnešiem būtu stāsts. Jūsu vienā vārdā dažreiz ir tik daudz dzīvības ka no tā var izveidot veselu lappusi. Šos vārdus vajag krāt. Pie manis to ir ļoti daudz, šo vārdu. Sūtiet man visas savas aušīgās Dianas, – man prātīgas sievietes nekad nav patikušas.

Ko Jūs mantojat no savas Amerikas draudzenes?

Melburnas Kultūras dienām domāta rakstnieku sacensība. Uzvarētāju darbus lasīs rakstnieku rītā. Jums jāpiedalās sacensība. Man personīgi šādas sacensības nepatīk, jo tur rakstnieks pielīdzināts filmu zvaigznei, vai skaistuma karalienei, pie kam rakstnieka darbam arī jābūt tādā gaŗumā, lai to varētu nolasīt tikpat īsā laikā, kādā skaistule spēj parādīt savus stilbus no vienas un otras puses. Tā ir cūcība, bet Jums ar to jārēķinās, jo ja to nedarīsit, tad nekļūsit pie vārda kā rakstniece. Visiem jaunajiem rakstniekiem ir jāapēd kāds rupucis – ļaudis negrib, ka rakstnieks pārāk ilgi gūst savas tiesības.

Ka Londonas sacensībās piedalīsies ap 50 reflektantu, es nebiju domājis. Tas nozīmē, ka censoņu starpā būs liela daļa pamatskolas bruņinieku, jo kur tad citādi varētu rasties tik liels cipars?

Melburnas sacensību laiks līdz novembrim. Par sīkumiem es Jums rakstīšu, kad būšu tos izzinājis.

Šeit ir baigs rudens – jau trešo dienu vētra ar lietu. Vasara bij pārāk īsa, es ar skumjām vēroju sārtās vīna lapas, pie savām durvīm un zemo sauli. Es ziemu nemīlu, nekad neesmu mīlējis, – arī Latvijā nē.

Lūdzu runājiet daudz!
Jūsu J.K.

Anekdote: Nupat mums spēlēja Mīlestības divkauju. Starpbrīdī pienāca kāda patīkama, izskatā jauna dāma no Sidnejas. „Es biju iedomājusies, ka Jūs esat tāds galīgi sabrucis vecītis,” viņa teica. Šādu pārliecību viņa droši vien mantojusi lasot Rūsu. Tāds ir jaunatnes atzinums par autoru kuŗš raksta kā es. Tātad Jūs nu ziniet, no kā Jums jāvairās rakstot?

17.4.1956.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli un tai pretī nosūtu visu vezumu. Dienas grāmatas lapas no Ķikures ir norakstītas tikai līdz sarkanam krustam, par kuŗu runāju iepriekšējā vēstulē. Ja der, liekat klāt tam, kas tur jau ir. Bet nezin kādēļ man liekas, ka lai gan šīs arī ir rakstītas tāpat impulsā, viņas nezin vai nav citā stilā. To Jūs redzēsiet.

Doma rakstīt par iznākumu ar džina pudeli nav slikta. Tad gan būs man jāraksta ne par šīm Lieldienām, bet par kādām kristībām, ko turpat pavadījām, tās bija vairāk džina iespaidā. Lieldienās šo džinu nemaz nedzērām un bijām ļoti klusi, bet to jau arī var rakstīt. Man tikai grūti rakstīt tik personīgas lietas manu mājas apstākļu dēļ. Tādēļ neesmu nobeigusi arī tās citas iesāktās dienas grāmatas lapas. Gribētu atpūtas dēļ (no bailēm) rakstīt kādu stāstu, kas neskaŗ mani pašu.

Jā, manas vēstules kļūst pārāk vaļsirdīgas, bet rakstīšana vēstulēs man ir apmēram tas pats, kas izteikšanās stāstos, tikai brīvāka. Tas ir viens, otrs – es no laika gala meklēju kādu kam izkliegt visu. Tā tad ir mana tā sauktā draudzība. Jūs sakāt, ka Jums nav draugu tādā nozīmē. Jūs esiet savādāk ‘būvēts’.

Es par to esmu domājusi, ka Jūsu vēstules nemainās. Ka Jūs atklājaties tikai līdz zināmai robežai. Es neticu, ka arī Jūs kādreiz nemāc lielāka neziņa, bailes, izmisums, bēdas un šis un tas, bet Jūs par to klusējiet, jo Jums nav vajadzība to atklāt. Mazākais man ne, kas es pati esmu tāds neziņas un cīņu kamols. Man nevarētu būt nekā ar ko otru mierināt. Un tomēr, tā tas nav. Es zinu to no sarakstīšanās ar manu draudzeni. Kad viņa nāk pie manis ar izmisumu, tad es rodu sevī (ne melus, bet patiesību) spēku ar ko viņu mierināt, ko viņai solīt, atgādināt u.t.t. Tā tad ir abpusēja došana un ņemšana. Citreiz es vaimanāju un viņa mani mierina. Man un Jums tas tā neiznāk. Jūs noklausāties mani un runājiet par mani, bet pats paliekat ar sevi. Bet es nedomāju, ka tam būtu kādu ārēju iemeslu dēļ jāmainās, piem. tādēļ ka es atklājos, arī Jums tas būtu jādara. To var noteikt tikai Jūsu iekšējā sajūta. Citam nav nozīmes. Es parasti ar to jau gūstu spēku, ja es visu postu izkliedzu ārā, ja vien es zinu ka tas, kas to uzklausa tam pieiet ar pacietību. Visa šī runāšana man šķiet ir sevis graizīšana, izmeklēšana un skaidrošana. Es to daru ar troksni, tādēļ man ir draudzības un gaŗas vēstules, tās ir vaļsirdīgas vēstules. Man šķiet, ka tāds, kāds Jūs esiet draudzībā, es esmu mīlestībā. Tur es atklājos skopi. Es mēģinu kā kaķis noiet pa ledu un tikai neizteikt savas jūtas. Parasti tad es arī gan samuldu visu citu, tikai ne to kas ir, un sagādāju sev ciešanas. Tā kā – es varbūt neko nezaudēju. Iegūstu vairāk illūziju, iztēles, mazāk īstenības.

Jūs sakāt ka es mēģinu saprast jauno paaudzi – tie jau vēl ir tikai mani bērni. Kā būs tad, kad būs jāsaprot bērnu bērni – to es nezinu. Jums laikam vēl tādu nav un bērni ir Jūs jau pa daļai atstājuši, jo tos aizņem viņu dzīve. Bet Jūs minējāt par tuvumu ar dēlu, tā tad saprašanās ir.

Ja es savas meitenes pazaudēšu, tā būs tikai mana vaina. Es nevaru izsekot visam, kur viņas man aicina, bet man tas būtu jādara.

Žēl ka es nevaru būt Jūsu pažarniekos un noklausīties Jūsu stāstu par mīlestību. Tas ir temats uz ko sievietes ir mūžam kāras.

Nu man būs tomēr jābeidz, Jūs te vairs nevarēsiet ne gala ne malas sameklēt manos rakstos.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

1956. g. 23. 4.

Cienītā kundze.

Vakarējā svētdiena man pagāja pavisam jocīgi: no rīta gulēju gandrīz līdz pusdienai. Nekāda iemesla tam nebij, varbūt tas, ka istaba bij auksta, bet gulta silta. Pēc pusdienas aizbraucu uz muzeju. Tur pagadījās Jaunzēlandes akvareļu izstāde. Tie bij veci, nodzeltējuši akvareļi no 19. g.s. sākuma un pirmās puses. Un tomēr tie man tā patika, ka es vairs cita nekā negribēju redzēt un divas stundas nostaigājis trijās zālēs, braucu atpakaļ mājās. Varbūt šie izbālējušie zīmējumi paši mani saistīja mazāk, bet vairāk paši gleznotāji ar savu mīlestību pret dabu, ar patiesīgumu un aizrautību pret katru sīkumu. Nākdams no muzeja laukā es vēl ieskatījos miniatūru vitrīnā un tur redzēju pogas lielumā daudzas sejas no tā paša laika, kad bija radušies akvareļi. Tā man radās kopīgs pārskats par kādu laiku, kuŗš izlikās skaistāks nekā tagadējais. Un tā nu iznāca, ka es gan vakarā mēģināju Jums rakstīt, bet nekas no tā neiznāca, lai gan man bij ļoti laba sajūta un es gribēju kaut ko no tās aizsūtīt arī Jums. Šodien jau viss ir aizmiglojis, tāpēc es labāk mēģināšu Jums rakstīt par to, ko lasīju Jūsu pēdējā vēstulē. Mēģināšu! Jums nekad nav jāmēģina. Ja Jūs rakstiet par sevi, tad es Jūs redzu un jūtu – katrā vēstulē. No manis Jūs nekad nekā neredzat. Jūs runājiet par sevi, bet es rakstu Jums. Jā, Jums ir taisnība, arī man ir brīži, kad neredzu ne debesi, ne zemi un domāju, kaut es rītu vairs nepamostos. Bet es nespēju par tiem Jums nekā teikt. Jo kad Jūs par tiem lasīsit, tie jau piederēs pagātnei. Es varētu par tiem runāt, ja Jūs būtu te. Es varētu varbūt Jums teikt pārs vārdu un pēc tam stundām ilgi nerunāt, bet ar to būtu pateikts vairāk nekā es spētu uzrakstīt desmit vēstulēs. Es vispār neuzticos tam, ko par sevi saku. Es ļoti ātri mainos. Es vēlētos teikt visu, bet nespēju pateikt nekā. Mani ļoti bieži pārprot. Es esmu liels tālumnieks un neprotu citiem par sevi teikt to, ko es gribu. Esmu pārāk pieradis runāt kā rakstnieks par citiem. Varbūt es tāpēc neprotu sevi rādīt citiem, ka man nav bijis draugu. Jums tie ir bijuši. Es nešķiru mīlestību no draudzības. Man šķiet, ka draudzība ir mīlestības pamats un arī tās augstākā pakāpe. Es nesaprotu, kā varētu būt mīlestība arī bez draudzības, jeb draudzība bez mīlestības. Taču ir jāmīl visas sīkās lietas un notikumi par kuŗām jādomā un jāraksta? Kā gan var nemīlēt cilvēku, otru cilvēku ar viņa dvēseli, kuŗu viņš man atklājis? Iespējams, ka ar Dianām viss ir citādi. Iespējams, ka viņas bioloģisko momentu šķir no dvēseliskā momenta. Ja ne visas, tad mazākais daļa to dara. Protams es varu maldīties, visdrošāk var maldīties pats ar sevi.

Kad lasu Jūsu vēstulē vietu, kur Jūs sakāt, ka mīlestībā aizturiet to, ko draudzībā dodiet, man jādomā, ka tas laikam tā var būt divu iemeslu dēļ. Man šķiet ka ir sievietes mocītājas, kam ir prieks redzēt, ka otrs viņu dēļ mocās un cieš, un šo mocīšanas spēli viņas uzskata par mīlestību. Nezinu, vai viņas šo savu mīlestību izjūt kā fizioloģisku baudu, vai kā traģisku skaistumu. Ibsens šādas sievietes tēlojis. Otrs iemesls varētu būt, ka sievietei, kuŗa, kā Jūs sakiet staigā kā kaķis pa ledu, ir tik dziļas savas mīlestības vērtības apziņa, ka viņa neapzinīgi, instinktīvi baidās savas jūtas banalizēt, atklājot tās otram, kuŗš tās varētu novērtēt nepilnīgi, nesaprast, vai arī dot pretī ko mazvērtīgu. Domāju ka šīs ir traģiskais sievietes tips, kam lemts glabāt sevī vispilnīgāko, kas cilvēkam lemts, bet tai pašā reizē liegts to baudīt un dot arī otram.

Cilvēki var būt viens otram ļoti tuvi, bet tomēr viņiem var būt nevairāma tieksme būt arī vieniem. Varbūt taisni tāpēc, lai vēl labāk, dziļāk izjustu otra tuvumu un lai īsti sevī to izdzīvotu. Bet tā laikam tiešām ir elle, ja kāds piesaistīts tā, ka tam ir mūžam jābūt otra redzētam, uzmanītam vai novērotam. Cilvēkam un jo īpaši māksliniekam ir liela brīvības dziņa. Kā māksliniekam tā laikam ir viņa svarīgākā sastāvdaļa. Bez brīvības vispār nav nekāda mākslas darbība iespējama. Varbūt šai ziņā var saprasties visi mākslinieki un varbūt arī cilvēki, ja tiem vispār ir saprotams otrs cilvēks, kā pašiem līdzīgs. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuŗi sevi uzskata par parauga eksemplāriem un nemaz nespēj iedomāties, ka citi spētu tiem pielīdzināties.

Tomēr – nedzeriet kafiju!… Narkotika agri vai vēlu salauž. Mūsu Preses biedrībā tagad vāc līdzekļus, lai ārstētu Ilonu Leimani Parīzē. Viņas vēsture ir skumja un var saprast, ka viņa ar narkotiku grib aizmirsties. Bet šķiet, ka rakstītāja viņa vairs nebūs, kaut arī kļūs ārstēta.

Es pasvītroju daudzas vietas Jūsu vēstulēs, – tām jāietilpst Kādas sievietes dienas grāmatā. Es tās izrakstīšu un Jūs tās varēsit izmantot attiecīgās vietās. Varbūt no tā visa iznāks maza grāmata, varbūt novele, varbūt romāns? Var jau arī būt ka Diana mani piemānīs un labāk dzers kafiju?… Ko es tur varu darīt!

Par savām kollēgām es patiesībā tikpat kā nekā nezinu. Kreišmanes kundze, kopš aizgāja no tā dzīvokļa, kuŗš man patika, slimoja, laikam fiziski un dvēseliski, jo jaunais dzīvoklis bijis nejauks. Tagad viņi nopirkuši paši māju un varbūt nu būs labāk. Parīt mums būs pažarnieku sanāksme, tad varbūt viņu satikšu un dzirdēšu kā jaunajā mītnē patīk.

Sanāksmē, kā brandmeistars man ziņo, būšot divi ievadreferāti, kur būšot risināt tālāk jautājumus, kam esot pieskāries savā pagājušā referātā Es un Tu.

Es neesmu izšķīries ne par vienu no domātajiem tematiem nākamajam romānam un tāpēc vēl arvienu esmu tāds pat izjucis. Negribas neko domāt, negribās ticēt, ka atradīšu ko, kas varētu dot kādu apmierinājumu. Par citiem jau es nekad nedomāju.

Mana krika jau sen aizmirsta, jo mocīja mani tikai trīs dienas. Pēc tam man divas nedēļas bij jēla mute un bij grūtības ar ēšanu. Laikam tā ir kāda slimība, ko Latvijā sauca par purnu sērgu un kas mocīja govis sausās vasarās. Es skaloju ar kumelītēm, bet pie daktera negāju. Tagad vis ir atkal kārtībā un varu ēst un dzert kas patīk.

Laiks ir baigs. Ja jau aprīlī jāsāk valkāt džemperis un naktī jāsedzas ar trim segām un mēteli, tad kļūst bail kā varēs sagaidīt nākamo decembri. Man šķiet, ka Jums tur ir labāk nekā šeit? Lūdzu lai vedekla man nopērk divus blanketus. Tais es tad ietīšos un sēdēšu dienu pie galda, bet naktī sapņošu gultā un varbūt gluži nenosalšu.

Vakardienas vēstuli es aizsūtīšu tikai šodien.

Es gribētu lai Jums katru dienu ir kāds mazs prieks.
Jūsu J.K.

20.4.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Šovakar saņēmu vēstuli, baidījos ka nebūs, bet gaidīju, tā bija vajadzīga. Kā Jūs to ieteiciet, tā esmu jau sākusi darīt – rakstu atzīmes katru dienu. Bet tas nekāds stāsts ne romāns nebūs, viela tam – varbūt. Ir nelaba vēlēšanās pļāpāt. Kad rakstīšu kādu stāstu, un drīz ceru to darīt – tad šī niekošanās nebūs tik nepieciešama.

Izlasīju Jūsu Mīlestību – arī man, ja saku atklāti, meditācija un stāsts šķiet mazliet dalītas lietas. Bet tikai tādēļ, ka meditācija ir dzīves rūgti vārdi, izsmiekls pat un nesaudzība – bet stāstā ir brīnišķīgs maigums. Negribās tos nemaz kopā likt. Bet varbūt man tas nebūtu nācis prātā, ja es nebūtu lasījusi iepriekš Jūsu vēstuli un par to domājusi. Stāsts ir ļoti jauks. Ļoti priekšstatāmi, ļoti dzīvi skatāms. Par citu es nezinu spriest, bet viņš ir aizkustinošs, tā sēdēšana krēslā, ļaužu trakā dejošana, tad aizmigšana.

Ar iepriekšējām pārdomām stāstus ļoti bieži sāk Kn. Lesiņš. Arī J. Ezeriņš, kas esot viņa (Lesiņa) priekšzīme.

Tā tad man stāv priekšā atkal viena sacensība? Savādi liekās tā cīnīties, bet jādara vien tas būs. Ja kāds ir kas spēj izspriest to labumu un vājumu, tad ir prieks arī par cīkstēšanos domāt. Lai gan te nav it kā izsverams viss un tie, kas paliek neievēroti, var nest sevī īpašības, kas labajos nav atrodamas. Bet kāda mēraukla ir varbūt arī pielietojama. Gaidīšu no Jums ziņas un norādījumus. Jūs man atgādinājāt, lai gatavojos bilžu konkursam arī. Neprātības!

Vai pie klavierēm nemaz neeju? Eju, bet tas nav nekas nopietns. Man ir jāiegādājas jaunas notis. Es pati varētu spēlēt vēl tās pašas arvien uz priekšu, bet savas pastāvīgās spaidu kārtas publikas dēļ, būtu jāņem kas jauns. Spēlēju Šopēnu, Mocartu, dažreiz Šūbertu, jo tā notis man ir, bet to ilgi nevaru spēlēt, tāpat Listu nē, tie man it kā izsmeļas ātrāk. Šopēns nē. To varu un varu no jauna ņemt gadiem ilgi. bet es nevaru viņu spēlēt nepārtraukti, kad man ir smagums uz sirds. Tad man kļūst pārāk bezcerīgi, viss kā bez pieturas, es sāku krist izmisumā. Stingrības pēc tad spēlēju Mocartu – tur ir forma, abstraktāka mūzika, ne tik daudz vaļēju jūtu. Tagad es vēlētos tādā pašā nolūkā spēlēt Bachu. Patreiz esmu izlaidīga mūzikā, nespēlēju ļoti tīri, šo to ‘nobraucu pa virsu’, ko nav laika izstudēt. Klavieres ir ļoti noskaņojušās un tā mana muzicēšana iznāk bēdīga. Pirms ziemas esmu domājusi pasūtīt jaunas nošu grāmatas, tad varbūt kaut ko labāku darīšu. Bet vai to visu spēšu? Mūzika jau man tagad liekās luksus kā viss cits. Laika dēļ to vismazāk drīkstu atļauties. Zinu arī, ka tie brīži, kad pati gribu spēlēt, man būtu jāziedo meitenēm, jādīda tās. Bez uzspiešanas mūziku nevar iemācīties. Dzidra mīl spēlēt, bet viņa kāro lielas brīvības spēlēšanā un to nedrīkst atļaut. Mūzikas mācīšanās ir pedantiska lieta sākumā (un arī līdz beigām savā ziņā) un man trūkst spēka meiteņus valdīt. Inese gandrīz nemaz nespēlē. Negribās par to nemaz domāt, tas viss būtu citādi, ja mēs būtu Sidnejā, vai citur, kur vairāk latviešu.

Mana vēstule, ko aizsūtīju pirms saņēmu pēdējo Jūsu rakstīto, ir rakstīta it kā atbilde uz Jūsu jautājienu – ko gūstu no Amerikas draudzenes? Mūsu vēstules ir bijušas ļoti līdzīgas tām, ko izmainām tagad mēs. Es parasti rakstu vairāk, viņa īsāk. Temati? – Viņa mācās mūziku kādā mūzikas koledžā, tā tad pieminam arī to, sakarā ar dzīves cīņām. Un tāpat viss cits – bērni, mīlestība, izmisums, dzīves alkas, vientulība, cenšanās pēc zināšanām, grāmatas, cilvēki – un atkal vilšanās, mokas, vientulība, trimda. Gūstam, es domāju, abas. Dažreiz pietiek ar to vien, ka ir vēstule, var redzēt kā cieš, dzīvo, cīnās, cerē otrs. Dažreiz mierinājumi, sadūšojumi, padomi, citreiz vieta kur izkliegt sāpes, dažreiz arī prieku. Sevišķi jau tais retajos posmos, kad ir notikusi iemīlēšanās. Tad ir arvienu kas ko padalīt, ne tik daudz notikumus, kā izjūtas mērojot un minot – kas gan tas viss ir? ‘Iemīlējušies un piedzērušies runā paši ar sevi, kaut kur teikts un vēstules tāpat ir runāšana ar sevi.

Jūs man par sevi esiet licis domāt tāpat, kā domājusi tā jaukā Sidnejas dāma. Jūs vairākkārt esat apsaucis mani, lai neiegāžos kādās illūzijās. Varbūt tas ir labi, varbūt nē. To es nezinu. Tā kā… …

28.4.1956.

Pielieku izbirušās un sajukušās daudzpunktes pie iepriekšējā raksta – kas pārtrūcis nedēļu atpakaļ. Šodien visi aizgāja uz jūŗu. Man trīs stundas brīvas. Man ir iesnas, nevaru peldēties. Varēju braukt jūŗas gaisu un sauli baudīt, bet šoreiz izvēlējos palikt mājās. Tas reti gadās, ka varu iegūt sev pāris stundas vientulības. Ir gan man uzdots pienākums – jāūdeņo pupu gabals, bet būs arī brīvs laiks. Un galvenais – vientulība.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Ļoti laba! Gaidīta un arī aplaimojoša. Šķiet ka Jūs manu pēdējo biezo vēstuli, kur Jūsu referāti iekšā un Ķikures dienas grāmatas lapas, manas dienu grāmatas lapas, un mana vēstule Jums, – neesat saņēmis. Jūs par to vēl nekā neminiet, lai gan Jūsu vēstule ir izrakstīta tieši nedēļu pēc šī sūtījuma izsūtīšanas. Būtu nelabi ja Jūs to nesaņemtu. Bet ceru labāko. Vēl nekad nekas nav zudis.

Jūsu vēstule bij jauka. Ir jel labi ja Jūs ļaujat arī mazliet ieskatīties Jūsu istabā. Ir auksts – ziema nāk. Bet es diezgan labi mīlu (jocīgi uzrakstījās) ziemu. Agrāk mīlēju. Tagad te nav ziemai piemērotas mītnes, arvien kaut kur velk vējš. Austrālijā es labāk jūtos vasarā. Jums vajag iegādāties dažas – ‘hot water bottles’. Tad kad Jūs sēdēsiet savos ‘blanketos’ ietinies, pie kājām ietiniet līdz vienu – ‘hot bottle’. Tad Jums nesals.

Zogu šīs brīvās minūtes. Ārā saule. Un es drīkstu aizplūst pa visu apkārtni. Man ir tāda sajūta, ja esmu tādu cilvēku tuvumā, kas mani nesaprot (un tomēr uzspiež man savu šāda vai tāda veida uzmanību, kaut vai novērošanas un nelūgtas aizbildniecības formā) es vienmēŗ it kā esmu spiesta atrauties, ievilkties sevī – nedzīvot, nejust, nepriecāties. Kad esmu viena, vai ar burzmā, kam nav ar mani daļas, vai pavisam tuvu cilvēku klātbūtnē, es it kā izplūstu pa visu apkārtni. Es esmu šeit, kur esmu un esmu arī uz kalna, vai ielejā, uz kuŗu paskatos. Ir cilvēki kas manī var izraisīt šo sajūtu līdz lidošanai, līdz ieplūšanai ik vēja pūsmā, ik zāles stiebriņā, varbūt pat jūdžu tālumā – to tad es saucu par kļūšanu līdzīgu dieviem. Es dzīvoju tad arī ārpus sevis, esmu atraisīta un spējīga uz daudz ko vairāk, nekā sastingusi sevī. To manī var izraisīt vispilnīgāk otrs cilvēks. Tad es domāju ka esmu iemīlējusies. Lai gan šis vārds jālieto tad citā formā.

Jūs sakāt, ka sievietes moca ar patiku tos, kas viņas iemīl. Es nedomāju ka tas ir mocīšanas dēļ. Un ja ir, tad tas ir izraisīts galvenokārt pašu vīriešu vainas dēļ. Vīrieši gadusimteņiem prasa no sievietes – skaistumu. Gluži nekaunīgā kārtā apraksta viņu gulbju kaklus, korāļu un rožu lūpas, marmora krūtis, rokas, kājas. Gadusimteņiem miljoniem sievietes piedzimst bez šiem gulbju kakliem, alabastra pirkstiņiem u.t.t. Ko lai viņas dara? Kaisa pelnus uz galvas? Lielākā daļā mākslīgi un dabīgi labo sevi cik spēj un tad pārbauda. Cirvi pārbauda pie koka. Sieviete savas spējas pārbauda pie vīrieša. Liek lai viņas skaistums strādā un vēro, kā tas darbojās. Šī sevis pārbaudīšana ir visparastākā lieta. Jo asāk kādu trūkumu sieviete sevī izjūt, jo vairāk tā dēļ dabū ciest. Varbūt tas ir tāds sīkums, ko neviens nezina, varbūt tā nemaz nav vaina, kā tas ir visbiežāk, bet viņa to izjūt kā vainu, zin ka nav standart prece, un lai to aizmirstu un liktu citiem aizmirst, viņa liek sevi iemīlēt, bez cita nolūka, tikai savas varas apstiprinājuma dēļ.

Šādai rīcībai ir vēl cits pamudinājums – ja viena sieviete patīk vienam vīrietim, viņu ātrāk ierauga arī otrs. Vīrieši ir stulbi. Piedodiet! – Ja kāda tūlīt neuzdrošinās tuvoties, tam, ko viņa gribētu izvēlēties, viņa noliec pie zemes to, kas viņa tuvumā, tagad tas to pamana un novērtē šo sievieti. Viņa iegūst to. Vai tas tā nav?

Tā ir spēle. Šī spēle var iepatikties pašas spēles dēļ. Nu tad iznāk – vamps.

Šinīs lietās ir grēkojusi gandrīz katra sieviete. Citādi vīrieši to neatzīst. Punkts.

Jūs sakāt otru iespēju, ka sieviete nomoca sevi un savu iekāroto, tādēļ ka nespēj atklāties savu jūtu dziļuma, lieluma dēļ. Tas ir taisnība. To es arī pazīstu. (Tāpat kā pirmo). Bet es šo īpašību nevērtēju visai augstu, tas ir savā ziņā gļēvums riskēt. Pārāk liels lepnums. Bailes neiegūt un nespēt dot un radīt visu tik spožu, kā tas ir iedomās. Man šķiet ka taisni šī īpašība manī lika man to ar dzīvi samaksāt. Mūžam es bēgu. Mūžam es aizliedzu. Mūžam es meklēju nezin ko. Tad mani sāka baidīt vientulība, tukšums. Un es teicu – diezgan, ‘pirmais kas nāks u.t.t.’ To es Jums jau teicu. Tā arī ir rīkojušās daudzas. Kādai ir laimējies. Bet ja kāda ir bijusi nepacietīga, ir ļāvusi pašas jūtām sevi piemānīt, varbūt pat spītības dēļ nav klausījusi savas sirds brīdinājumos – tā ir izgāzusies.

Jūsu E. Dz.