[Continued from February 25]

8.3.

Pāris dienas atpakaļ saņēmu Jūsu divas vēstules. Mīļš paldies par daudz labiem vārdiem. Nē, Jūs nedarāt man ļaunāk, manā ikdienā ejot, Jūs atviegliniet, atbalstiet manus slepenos nodomus un vēlēšanās. Un līdz ar to dodiet spēku. Kas mani nospiež? Jūs prasāt. Tur tik daudz būtu ko runāt un viss tāds, par ko negribas runāt. Lai šoreiz paliek. Tikai tā tas nav, ka es pēc gadiem samierināšos ar savu stāvokli. Arī kā veca vecmāmiņa es vēl mēģināšu no sava stāvokļa izkļūt. Tikai kā? Tad varbūt būs vieglāk. Jo visa nelāgā lieta jau ir bērnu lieta. Sievu un vīru var šķirt. Bērnu tēvu tomēr nevar atšķirt, lai arī to likumīgi izdarītu.

Mani nomāc tas, ka es pazaudēju savu dzīvi. Lai es spētu panest savu ikdienu, man ir it kā jāatsakās no tā, ka esmu cilvēks, sieviete, man ir jābūt tik trulai, lai es nekā nejustu. Es pat neraudu, raudu reti, raudāt nozīmē būt cilvēkam, just. Es nedrīkstu nekā just. Man ir viss tikai – jāpanes. To es daru, bet dzīve aiziet nedzīvota. Es dzīvoju tikai kādās iedomās, no kādas vēja pūsmas, kas dažreiz skar un atgādina ka esmu dzīva.

Kas mani nospiež? Jūs sakāt. Arī vēl kas mani nospiež: kā lai atmet vienu cilvēku, neiznīcinot visu cilvēci? Kā lai es neatzīstu par cilvēku savu bērnu tēvu, kā lai es pieņemu to, ka viņš ir pārlejams, kā tās pogas lielajā pannā? Debesu valstība ir apsolīta visiem, kādēļ manī nav tik daudz spēka, atrast un vērtēt otru cilvēku tā, lai viņš nebūtu jāaizmet?

Es gribētu atrast ceļu, lai viņu uzvestu uz labāku ceļu. Es to neatradīšu – es velti esmu aizmetusi savu dzīvi. Viņš nevēlās mainīties un augt. Viņš ir patmīlīgs un tuvredzīgs, tā tad – muļķis. Savai patmīlībai viņš spējīgs visu ziedot, pat savus bērnus, jo viņš nesaredz otra cilvēka, pat savos bērnos nē. Un tomēr – kādēļ viņam tādam jābūt? Tik nožēlojamam, tik ļaunam pat sadistiskam pret cilvēkiem un dzīvniekiem, viņš ir kā – velna apsēsts. Savā egotismā kā vilkača ādā iežņaugts, man šķiet, kad viņš mirs, viņa ļaunums no viņa novelsies kā čaula un no viņa paliks kropla, maza, dvēsele, melu viltība pašlabuma u.t.t. nomocīta – tad tur – neaizsargāta un akla un tādu to pieņems Dievs un žēlos. Kādēļ es to nespēju žēlot?

Man ir iesākts kāds stāsts par tamlīdzīgu tēmu. Tikai es vēl nespēju to sakārtot. Bet reiz es to varēšu. Kaut kam jau reiz ir jāgrozās mazākais tik daudz, ka ļaus man strādāt, ja arī ne dzīvot.

Paldies par Andr. Eglīša parakstu. Es neaizbraucu uz Sidneju. Arī man daudz nedod priekšnesumi un personīgā apskate. Biju iedomājusies ka Andr. Eglītis runās ar patosu, pat lielu patosu – un tas mani it kā baidīja. Es domāju – mani pātagos uz lielu nacionālismu un – mani jau nekur nevar aizdzīt piesietu – tādēļ es neko lielu nekāroju viņa politisko priekšnesumu dzirdēt. Un dzejas, tāpat kā Jūs, es labāk lasu pie sevis, nekā klausos. Tomēr es būtu braukusi, ja spētu izrauties no šejienes.

Par Jūsu romānu ar Bībeles tēmu esmu citādās domās kā luterāņu vīri. Es domāju ka Bībeles tēma taisni pievilks lasītājus, ne atbaidīs. Vai patreiz vairāk kā agrāk nemeklē reliģijas patiesības? Un – tas jau Jums nav domāts reliģiskas propagandas romāns, tikai romāns ar Bībeles temu, kas varētu aizvest senā gaisotnē, vai arī senus tēlus ievest mūsu dzīvē, darīt saprotamas, tuvas viņu gaitas. Ar lielu patiku lasu un pārlasu Lāgerkvista Barabu, esmu lasījusi arī Douglas ‘The Robe’ par Kristus krustā sišanu, mani taisni saista Bībeles tēmas, varenie cilvēku tēli, mistika, kas viss no bērnības dzirdēts un tomēr pavisam neatklāts un ko nekad arī nevar pilnīgi atklāt, tikai izgaismot, vairāk vai mazāk saredzami. Labākas tēmas nemaz nevar būt, ja ir spēks un laiks iedziļināties. Ķeraties tik klāt! Un viens kas ir drošs – cilvēks nav mainījies no Ādama laikiem, Jūs nevarat kļūdīties.

Ko jūs sakāt par Osv. Lāča stāstu literārā pielikumā? Nezinu kādēļ bet viņa varonis man derdzās, izsauc nelabumu un dusmas, šķebina. Un tomēr, nē, es nevaru viņu atzīt, viņš ir tik mazs un man trūkst gaisa par viņu lasot (tas varonis, es domāju).

Es gribētu rakstīt arī par mīlestību. Anšlavs Eglītis to nedrīkstējis darīt ilgus gadus, man šķiet, vai viņš tomēr neiesāka ar viņu? Es atceros kādu viņa rakstu ko lasīju kā pirmo ‘Jauna Fiume’ un tur bija par mīlestību. Bet es neatceros cik labi, kāds bija iespaids no tā.

Par kolektīvo romānu es nespēšu spriest. Laiku neabonējam. Tāds romāns jādomā būs tomēr – fun, just for fun!

Jūs pieminat kādu tautieti, kas sievai norakstījis 60 lappuses gaŗu šķiršanās vēstuli un man tad nāk prātā kāds Heines dzejolis, nevaru gan to no galvas vairs atcerēties, bet tur ir jauki aprakstīts, kā viņš saņēmis no viņas 12 zierlich norakstītas lapas, ka viņa to vairs nemīl un beigās ir teikts apmēram tā:

...Doch hab’ ich keine Angst...
Man schreibt nicht so ausfūrlich
wenn man den Abschied nimmt...

Vai tik tam tautietim tā šķiršanās lieta ir nopietna?

Par savas grāmatas sarakstīšanu biju gan domājusi jau pirms Jūs to miniet, bet tā ir bijusi vairāk sapņošana. Negribu izskriet ārā ar kaut ko un izgāzties. Ir jādara cik labi var un tas prasa laiku. Es tikai šaubos vai es varu uzsākt ar romānu? Vai es spēšu uzcelt pietiekoši spēcīgu celtni. Par Vika lietu esmu domājusi arī. Tur būtu varbūt divas paralēlas personas, Viks un kāda viņa, kas satiekas, bet tomēr nesatiekas, un kuŗu dzīves iet katra savā ceļā, gan tanī pašā vidē un it kā arī saskarē.

Kaut varētu ar Jums parunāt. Kā tas bija akadēmijas laikos, kad draugu vārdi pa vienam šad tad iekrītot domās turēja uz laba ceļa.

Sveicinu Jūs.
E. Dzelme.

P.S. Šī vēstule atkal ir tik gaŗa! Tas laikam tādēļ, ka nekā cita nerakstu. Nesagrožoju sevi. Bet nevaru tikai tādēļ, ka baidos iekrist nelaimē ar mājas kontroli. Rakstīšu drīz. Un gaidīšu atkal svētdienas vēstuli.
T. P.

Svētdienā, 1956. 4. martā.

Cienījamā Dzelmes kundze.

Paldies par atminējumu dzimšanas dienā un dzejisko dāvanu. Man liekas, Jūs esat ar ļoti jūtīgu sirdsapziņu? Bet man ir prieks, ka nu man pašam ir antoloģija, kuŗu biju redzējis H. Misiņa kungam. Es baidos no gaŗiem dzejojumiem, bet īsākie man ir pa spēkam un tos lasīt likās tā, ka austrāliešu dzejnieki ir maigāki nekā varēja gaidīt no angļu zakšiem. Bet var jau būt, ka maldos, tāpēc ka man nav pieejamas visas angļu valodas fineses. Tulkot angļu dzejas ir ļoti grūti, tāpēc ka viņiem ir cits ritms un ja vēl jārēķinās ar nepilnīgu valodas pārvaldīšanu, tad var runāt ne par tulkošanu, bet latviskošanu. Taču tas ir patīkami, jo prasa piepūli un daudz eksperimentu.

Bet laiks iet un neatgriežas. Vasaras beigas pie mums bij ļoti skaistas – dienās laiks stipri silts, bet naktīs tik maigs, ka es staigāju pa Heidelbergas dārzainajām ielām kreklos. Visai daudz arī nestrādāju, jo galu galā, kamdēļ to darīt, ja nav nevienam par to jāatbild, vai ko dari vai nē? Vai nav labāk bez domām un plāniem staigāt mēness naktīs pa ziedu pilnām ielām nekā krāmēties ar domām, kas varbūt nevienam nav vajadzīgas? Jā, bij daudz ļoti skaistu nakšu un es tās apriju kā saldo ēdienu. Protams, bišķi jau strādāju, jo citādi nebūtu kur likt diezgan gaŗās dienas. Un tā romāns pamazām tuvojas beigām – rakstu priekšpēdējo nodaļu un ar skumjām domāju, ko iesākšu tad, kad būs beidzot uzrakstīta pēdējā nodaļa.

Mūsu mājā ciemojās viens ciemiņš no Sidnejas. Lai gan viņš nav mans ciemiņš, man ar viņu bijušas gaŗas sarunas, jo citiem nav laika ciemoties. Tā es esmu ieguvis ziņas par daudzām Sidnejas prominencēm un zinu tagad par tām varbūt vairāk nekā Jūs tuvumā dzīvojot.

Pēc nedēļas man jālasa, patiesībā gan jārunā referāts pažarnieku sanāksmē. Tā virsraksts būs: Es un Tu. Tas būs vēsturiski filozofisks čalojums, par kuŗu nezinu kā tas skanēs, jo rakstīts tas netiks. Es gan guļot naktī to vairāk reižu esmu izdomājis no viena gala līdz otram. Bet runājot dažs kas piemirstās un dažs lieks piemaisās klāt.

Ar savu stāstu (Laikā) Suzanna esmu vienam uzminis uz kājas, tas ir uz varžacs un viņš mani stingri nobar ‘lasītāju vēstulēs’. Beidzamais teikums izsaka, ka es esot zilonis, kuŗš bradā pa porcelāna veikalu. Daži mani uzskata par daudz lielāku mūdzi, nekā es pats sevi iedomājos.

Par savu kaimiņu Jums derētu gan rakstīt. Kas tad par to, ka viņš jāmīl? Ja man reiz bij jāmīl Antons Tumba, kāpēc Jūs nevarētu to pašu attiecībā pret kaimiņu? Es ceru, ka salīdzināts ar Tumbu, viņš ir varbūt ar vairākām priekšrocībām. Jūs varētu rakstīt par to teiksim dienas grāmatas veidā. Tas ir izdevīgi tai ziņā, ka neprasa tik stingru kompozīciju. Jūs variet vai katru dienu kādas rindas uzrakstīt un ar katru atklāt kaut ko jaunu, ko esat novērojusi, izjutusi vai izprātojusi. Tā var iznākt, ka mīlestība atmaksājas, kas nav nemaz tik parasta lieta. Jums ir spēja novērot sīkas jūtu maiņas, sīkus ārējas dzīves notikumus. Ja par to raksta, tad dienas grāmata, varbūt arī vēstule ir labākais veids, lai visu parādītu visdažādākajā apgaismojumā.

Mūsu rakstnieces še Melburnā ir pavisam apsīkušas un mūsu pagājušā Preses kopa sanāksmē mēs ar Arn. Šmitu viņām par to bargi uzbrukām. Nu ir jāklausās tīri asaraina taisnošanās. Nu – ak vai, bet lai!

Jūsu J. Kalniņš.

13.3.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Saņēmu atkal vienu Jūsu svētdienā rakstītu vēstuli, un par to man gribās Jums teikt – svētdienīgu paldies! Lai gan ir tikai darba diena, esmu izsprukusi no sava sprosta uz pāris stundām un – jūtos svētdienā.

Atbraucu uz Wyongu pie zobārsta. Ne visai jauks uzdevums. Bet gāju vispirms uz pastu, slēdzu vaļā savu pasta kastīti un vēlējos no Jums vēstuli, lai būtu kas palīdz zobu sāpes ciest. Vēstule bija un zobu lieta pārgāja viegli. Vakar aizceļoja uz Jums viena mana vēstule. Šodien šī, ir atbilde uz saņemto Jūsējo un pavisam tāda extra, ārpus dienas kārtības, jo tik ātri nav jāatbild neviena vēstule. To panāca šīs divi svētdienīgās lietas kopā – Jūsu svētdienas vēstule un mana svētdienas illūzija šeit.

Jūs sakāt, man laikam esot jūtīga sirdsapziņa. Nezinu kādēļ Jūs tā domājiet. Nezinu arī, vai viņa man ir jūtīga? Viņa – ir un nav. Dažreiz es izdaru, vai neizdaru lietas, kas apstiprina, ka man vai pavisam nav sirdsapziņas. Un tas gadās tieši šādās dzimšanas dienu atcerēšanās un neatcerēšanās lietās un tamlīdzīgās. Vēlāk, vēl pēc gadiem, es dažreiz nevaru izprast, ka esmu spējusi rīkoties tik pavisam bez sirdsapziņas.

Piemēra dēļ es biktīšu lietu, kas mani šad tad moca. Es neapmeklēju savu draudzeni, kad tā bija slima un viņa nomira un es to vairs nesatiku. Viņa bija no ģimnāzijas laika mana bērnišķīgākā un ilgākā draudzība. Vēlāk viņa studēja tieslietas, es gāju akadēmijā, un mēs satikāmies reti. Bet tā bija mana vaina. Tad reiz nejauši Rīgā, tramvajā satiku viņas jauno vīru, tas lūdza man Alīsi apmeklēt, jo viņai ejot ļoti grūti, slimnīcā. Viņa slimoja ar plaušām. Ka viņai ir tik ļauni, to protams nezināju. Bet toreiz es neaizgāju, tādēļ ka man nebija pietiekami naudas klāt, ko nopirkt tādu pieklājīgu uzmanības zīmi (kas piestāvētu manai dāmīgai tā brīža ārienei) un tādēļ, ka nauda kas man bija, bija kaut kam citam priecīgākam vajadzīga, kas acumirklī stāvēja priekšā un uz ko es braucu. Kas tas bija, to es vairs nezinu. Zinu tikai, ka lai brauktu pie savas draudzenes, man vajadzēja savu patīkamo ceļojumu mainīt un ierasties pie viņas patukšām rokām. To es neizdarīju. Un viņu vairs nesatiku. Es domāju – man nemaz toreiz nebija sirdsapziņas. Un tas nav vienīgais piemērs.

Es nezinu, vai mēs pametam cilvēkus tādēļ, ka viņi nedod tik daudz kā mēs vēlamies? Tas īstenībā varbūt ir mazliet citādi. Dzīve mūs ienes citā straumē un šis cits jaunais mūs nes prom no vecā un mēs aizgriežamies. Tas izskatās ļauni. Bet varbūt tik ļauni nemaz nav.

Šoreiz Jūs tomēr manu sirdsapziņu nepārbaudiet. Tas ir, Jūs laikam to domājat izdarīt ar to austrāliešu dzeju grāmatu. Jūtos Jums protams daudzreiz parādniece, bet tas nebija parāda līdzināšanai. Tas bija kas cits. Reiz Jums aizsūtīju Eglīša grāmatu un Jūs par to ļoti priecājāties. Un tādēļ, lai sagādātu Jums atkal prieku, es Jums grāmatu sūtīju tagad. Man gribējās Jūs iepriecināt. Kas tas ir to nezinu, bet sirdsapziņas lieta tā nav.

Labi, ka Jūs atļaujat man mīlēt savu kaimiņu. Man šķiet, ka es to daru. Mēs visa ģimene viņu mīlam, lai gan mans vīrs viņu aiz muguras visādi lamā. Tomēr arī viņš nevar noliegt tam savu daļu pieķeršanās, jo viņš ir lāga dvēsele, tas kaimiņš. Esmu uzrakstījusi atmiņas par pupu lasīšanu ar viņu. To izdarīju tūlīt pēc tam. Tagad tas jāpārraksta, vai jāsūta tāds pats prom Jums. Man ir bail no mājas kontroles, kas ilgi nav bijusi, un tanīs lapās tā atradīs kaut ko nelegālu, pretvalstisku – kaut ko, ko dēvēs par svētās laulības pārkāpšanu, gan stiprākos vārdos.

Jūsu daži referāti vēl ir pie manis, tos arī nākošā lielākā sūtījumā pievienošu. Jūsu nākošā referāta tēma ir ļoti saistoša, žēl ka to neuzrakstiet un žēl, ka nevaru to noklausīties. Ja es dzīvotu Melburnā, tad es izlūgtos vienu mēnesnīcas novakari iet kopā ar Jums un tad Jūs man to pareferētu. Hm!? – Bet tā arī būtu laulības pārkāpšana, un tā tad tomēr – nekā nebūtu arī tad. Gribētu lasīt Jūsu Suzannu, kas Jums sagādāja tādu slavu. Arī es esmu mēģinājusi palasīt Bībelē, bet es necik netieku uz priekšu un visas viņas personas maz pazīstu.

Jūs sakāt lai rakstu dienas grāmatas veidā par kaimiņu. Tas būtu burvīgi – es tik ļoti mīlu tā rakstīt. Bet es jau nedrīkstu. Jeb arī tad man tas katras pāris dienas jāsūta Jums projām. Te nu jāsaka – man tomēr būtu mazliet kauns. Ja es to kaimiņu arī tā patiesi kādu laiku ņemtu sirdī, tad dienas grāmatas lapās būs visādas lietas. Tas jocīgākais ir, ka tas būs visskaidrākā patiesība un tomēr illūzija un meli. Viss ko es pārdzīvoju beigu beigās ir no manis jau atrauts pašā sākumā. Tikko es ko izjūtu, es to apceru un noskatos par sevi, es rakstu it kā raugoties no sevis, kā Jūs to sakiet.

Pie mums pamazām atgriežas saule, bet ir tik ilgi lijis, ka viss ir sapelējis un ar sēnēm apaudzis, klavieru kauliņi neceļas augšā, kad tos piesit, gaiss nenāk istabā iekšā, ja istabā ir tikai logs vaļā. Bet saule atgriežas, varbūt būs arī te daļa no skaistā rudens.

Par ko runā Jūsu patreizējais romāns? Par Zemgali? Un kas būs nākošais? Nesaaukstējaties mēneša naktīs un lai Jums labi klājās!

Jūsu E. Dzelme.

1956. 18. 3.

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Jūsu pēdējās divas vēstules saņēmu tai pašā dienā – vienu priekš – otru pēcpusdienā, tāpēc es tās lasu kā vienu vēstuli, kā vienu stāstu. Jūsu vēstules parasti ir skaisti stāsti, varbūt tikai nejauši man stāstīti un tāpēc skaisti. Pienākums bieži iznīcina skaistumu.

Jūs tagad jau būtu saņēmusi manu pagājušās svētdienas vēstuli, bet kad es saņēmu Jūsu abas vēstules izrādījās, ka dažu ko no tā ko rakstīju, biju jau agrāk Jums teicis, jo Jūs par to runājat savā vēstulē – esmu neiedomājami aizmāršīgs, jo man pilna galva ar romāna notikumiem un es bieži piemirstu, ko pirms stundas esmu teicis. Un tā nu man pagājušās svētdienas vēstuli vajadzēja iznīcināt.

Vakar vakarā es aizgāju uz Heidelbergas kino. Es nejutos īsti labi, jo kaut kur mugurā taisījās krika un man patiesībā vajadzēja iet gulēt. Bet bij tik nepatīkami jau ap astoņiem likties gultā un es ceļoju uz Heidelbergu – kājām, jo tā man vislabāk patīk, jo tad var brīvi domāt. Busā to nevar, jo tad aizbrauc attiecīgai piestātnei gaŗām. Kino bij izpārdots un es tāpat kājām ceļoju atpakaļ. Bet krikai tas nebij pa prātam un kad nu pārnācu un gribēju iet gultā, es biju pavisam stīvs un noģērbšanās un apgulšanās bij savienota ar sarežģītām ceremonijām… Šorīt jau neiet labāk un tas tā turpināsies kādas dienas. Kā nu lai šādā stāvoklī nepazaudē svētdienu? Vedekla iedeva kādu ziedi un angļu žurnālu – Meanjin – art literature. Jods viņu lai sazin, kā to lai pārtulko latviski! Bet saturs ir interesants. Tomēr atdot svētdienu grāmatai man nepatīk, tāpēc jāņem no jauna lasīt Jūsu vēstules. Tur ir vietas, kuŗas man šķiet mazi dzejoļi, bez pantiem, bez atskaņām, bet ar apslēptu dvēseles ritmu. Un visvairāk jau mums patīk, kas vēl nav skaidri pateikts, kas līdzinās tikai kodolam, kuŗš mums pašiem jāizloba. Tas ir visjaukākais, šīs apslēptās domas izsekošana, ieiešana svešu vārdu jēgā un šīs jēgas pārtulkošana savā dialektā. Varbūt nepareiza tulkošana? Varbūt fantastiska rotaļa? Bet kas par to? Es lāga nezinu kuŗai vietai, kuŗai domai Jūsu vēstulē es lai atbildu? Visām jau nevarēšu, jo no citām ir bail, citām ir sāpīgi pieskārties. Laikam ir tā – tikko cilvēks ko īsti runā par sevi, viņš runā arī par otru un tad ir iespējams saprast arī svešu dialektu. Un rakstiet savu dienas grāmatas stāstījumu un sūtiet to vai divi reizes dienā man. Ne tāpēc, ka tas būtu domāts man, bet tāpēc, lai tas neaizietu bojā Jums pašai. Viss lielais un skaistais un kopīgais taču rodas no sīkiem, no neiedomājami sīkiem momentiem – mēs domājam mirkļos, ne stundās, jo tāds ir dzīvības ritms. Tāpēc šie mirkļi jākrāj. Nevar rasties nekas liels un labs, ja tas nav veidojies no neskaitāmo mirkļu mazuma, no mūsu labā un ļaunā. Katra dzeja, katra māksla ir mirkļu, teiksim dvēseles mirkļu kopsumma. Šīs patiesības ievērošana vai neievērošana nosaka mākslinieka lielumu vai mazumu.

Ir kaut kas traģisks problēmā, kuŗai pieskaraties jautādama: vai drīkst atņemt bērniem tēvu? Bet šī traģēdija skaŗ tikai jau miruša laikmeta cilvēkus pie kādiem mēs – latvieši – visumā vēl piederam. Modernajā pasaulē šī traģisma šķiet vairs nav. Aiz dzelzs priekškara no tā izvairās tā, ka tur visās lietās dod priekšroku kolektīvam, resp. valstij. Brīvajā pasaulē visu izšķir – ‘es’. Ja jūtu, ka manu ‘es’, vienalga vai tas ir mans cilvēciskais vai mākslinieka es, kaut kas ierobežo, es no tā atsakos vai to atvairu. Jūsu jaukā brūnacainā Diana, kad pienāks laiks, ne mirkli nešaubīsies, izšķirties savam es par labu un tas, ko tādēļ jutīsat Jūs, tāpat kā tas, no kā Jūs viņas dēļ esat atteikusies, viņai būs pavisam nenozīmīgs moments, jo viņa ir citas pasaules iemītnieks. To zināt ir skumji un sāpīgi, bet ja ar to nerēķinās, tad vēlāk nav tiesību sūdzēties, ka zem kājām ir vairs tikai drupas, no kuŗām nekas vairs nevar ne dzimt, ne augt.

Jā, man būtu liels prieks redzēt Jūsu Dianu, kas man paliks tik pat sveša, kā tā kas reiz medija Olimpa pakājē un ko tagad redz vairs tikai marmorā.

Teorētiski ir tā, ka žēloties par to, ka dadzis ir ar tik ļaunām īpašībām, ka neļauj rozei augt kā viņa to gribētu, jeb pats nepārvērstos rozē – ir nediskutējama liet, jo dabas likums ir tāds, ka rozei un dadzim ir pilnīgi vienādas tiesības. Tas pats likums būtu attiecināms arī uz cilvēkiem, jo arī tie ir tikai tās pašas dabas veidojumi. Jā! Teorijā! Bet mūsu dzīvē visu izšķir ne teorija bet prakse. Cilvēki nav augi un spēj viens otru tikpat labi celt kā gremdēt un pilnīgi iznīcināt. Un Dievs to visu redz un piedod, jo viņa saimniecības plāns ir citāds nekā mūsējais. Pēc šī plāna, man šķiet, mūsu sāpes un ciešanas ir jau iepriekš paredzētas, tāpat kā mūsu prieks un laime. Bez šiem pretstatiem pasaulē nebūtu dinamikas, nebūtu dzīvības. Tā būtu auksta un mirusi pasaule, kuŗā neviens neilgotos, neviens nesapņotu, nepriecātos, neciestu. Tā protams ir filozofija, izskaidrojums kaut kam, ko mēs velti pūlamies izskaidrot un ko nekad neviens neizskaidros. Viss ko mēs varam ir tas, ka viens, pats neciezdams, tomēr spēj saprast, ka otrs cieš. Tas tuvina un pacildina un varbūt aizbildina mūsu iedomas, ka esam tie, kuŗi sevī slēpj Dieva ģīmi. Jā, – slēpj! Jo Dievs ir deus absconditu – paslēptais Dievs.

Par manu romānu? Es pats to vairs nespēju lāga pārskatīt, jo tas ir ļoti gaŗš un es strādāju pie tā nu jau vairāk kā gadu. Kad būšu pabeidzis, lasīšu to no gala cauri un tikai tad varbūt sapratīšu, ko esmu uzrakstījis. No ārpuses skatoties, tas ir Latvijas mazpilsētas romāns, kuŗā kaut cik mēģināts ietvert domas, ar kādām mēģināja rīkoties daudzi cilvēki 1904.-1905. g. un kāda izskatījās šo cilvēku iekšpuse. Manā romānā nav aizstāvēts nekas, nav nekādas idejas. Ir tikai viena doma: ar skatīšanos daudzos cilvēkos, kaut cik saprast cilvēku vispār. Esmu sastādījis sarakstu ar diezgan daudz grāmatu sējumiem. Grāmatas būtu jāizsūta no Vācijas, lai sameklētu materiālu nākamiem darbiem. Droša temata man vēl nav, bet tas varēs būt vēsturisks romāns. Es par visu to domāju daudz un domāju, ka ja vēl pagūšu ko rakstīt, tad ne vairs trimdiniekiem, bet tiem, kas mīt dzimtenē.

Divas jaukas dāmas – Dēliņa un Jurjāna kundzes – pirms pāris dienām negaidīti atveda pie manis Andr. Eglīti un mēs ar viņu varējām sarunāties kādu stundu. Tas bij patīkami un man no tā, ko Jums par viņu rakstīju, nekas nav jāatņem, bet varbūt šis tas jāpapildina. Ar viņu ir patīkami runāt, jo viņš ir disciplinēts, mīl runāt, bet dzird arī to, ko otrs saka. Viņš ir uzņēmīgs, bez patosa, reāli noskaņots un pat skeptisks, ar ko atšķiras no partiju vai organizāciju runātājiem. Viņš kautrīgi mēģināja teikt kādus komplimentus par manām grāmatām, bet nevarēja nosaukt nevienu no tām, no kā es spriežu, ka tas, ko viņš par mani zin, viņam stāstīts šeit Austrālijā. Diemžēl arī es nepazīstu nevienu no viņa pēdējā laika iznākušajām grāmatām, tāpēc kā autori mēs nekā nevarējām viens otram teikt un pagājām šim punktam gaŗām. Viņa nākamā grāmata, kur būs sakopotas 100 dzejas, kas radušās ceļojumā šurp, vai arī tieši pašā Austrālijā, ir nodotas Austrālijas Latvietis apgādam un cerams, ka tās drīzumā parādīsies. Eglītis man teica, ka Austrālijā viņu visvairāk saistījusi tās pirmatnējā daba un viņam par to vislabāk patiktu rakstīt.

Jā, arī es gaidu, ko Londona teiks par Jūsu stāstu – vairāk nekā gaidītu tad, ja pats būtu piedalījies sacensībā. Ja domājiet piedalīties nākamā Melburnas Kultūras dienu rīkotā izstādē, tad būtu sūtams lielāks darbs, jo vienu no labākiem darbiem godalgos. Pagājušā svētdienas pēcpusdienā biju brīvdabas izstādē, kur piedalās arī 5-6 latviešu mākslinieki. Bildes, protams, sakārtas bez jēgas, kā tirgus būdā un tāpēc diezin cik nopietni nebij skatāmas. Tomēr netrūka arī ļoti pieklājīgu darbu.

Rītu man būs jāsāk romāna pēdējā nodaļa, bet pirmdienā to nevar darīt, un tāpēc jāatliek uz otrdienu.

Paldies par vēstuli, kuŗas nekad nevar būt par gaŗām.

Jūsu J. Kalniņš.

19.3.

Vakar es biju tik stīvs, ka nevarēju aiziet līdz pastkastītei, tādēļ varu savu vēstuli pagarināt, varbūt šovakar varēšu to aiznest, jo pa mājām jau kaut kā velkos un līdz pastkastītei ir ko iet ne vairāk kā 3 minūtes. Es iedomājos, ka Jūs liekat savām meitenēm, lai viņas no skolas nākot vēstules atnes, jeb arī Jūs pati ejat tām pakaļ. Un tā ir vilšanās ja vēstules nav.

Jūs rakstāt, ko domāju par sevi, pārnesiet, objektivizējat savu domu un skatāties sevī it kā no ārpuses. Tā laikam ir mākslinieciska domāšanas iezīme, par sevi kā par nesevi kā par sevi. Bet laikam tam tā vajag būt. To varētu saukt par introspekciju un daži domā, ka tā būtu šī laika nelaime. Bet Dievs to zin, vai tas tā ir? Es nezinu, kaut reizām tas notiek ar mani pašu.

Par sirdsapziņu. Pēc mana referāta pagājušā pirmdienā izcēlās spēcīgas debates par sirdsapziņu, lai gan ar pašu referātu tam īsti nebij nekāda sakara. Tās uzsāka dziedonis Dzintars Veide, kuŗš arvienu runā ļoti temperamentīgi un tēlaini, tā kā ir patīkami viņā noklausīties un noskatīties. Man tur nebij nekā ko teikt, jo tas bij ārpus referāta. Manis paša sirdsapziņa laikam ir stipri jūtīga, kas varbūt izskaidrojams ar manu egoismu. Kāda no mūsu šejienes rakstniecēm reiz teica, ka es esot neiedomājami egoistīgs un iedomīgs un tas jau var nozīmēt tikai vāju sirdsapziņu. Un tā kā to apgalvoja sieviete, tad jādomā, ka tas taisnība, jo sievietes taču pazīst vīriešus labāk nekā mēs paši. Un jāsaka ir, ka es par sirdsapziņas jautājumiem esmu domājis ļoti maz un savos darbos es nekad tiem neesmu pieskāries kā problēmai. Es domāju arī, ka sirdsapziņas trūkums vai arī tās vājums ir tas, kas neļauj rasties tuvībai cilvēku starpā. Es allaž esmu bijis liels tālumnieks un man nav bijuši draugi. Tas būtu jauns pierādījums. Jūs bieži runājiet par draugiem, par draudzenēm – tā tad Jums ir sirdsapziņa. Un iespējams, ka taisni tāpēc Jūsu dzīve ir tāda, kāda tā ir. Dzirdēju nupat par prof. Sv. ka viņam liela daļa ienākuma aizejot alimentos, esot šķīries no pēdējās sievas (4. vai 5.?). Tātad šai gadījumā, man šķiet, sirdsapziņas problēma nav vispār bijusi problēma. Te viss risinājies rēķinoties ar ērtībām vai neērtībām praktiskā ziņā. Bet, protams, es varu ļoti maldīties, jo nekas nav vieglāk kā nesaprast citu cilvēku.

Šodien es iesāku sava romāna pēdējo nodaļu, lai gan ir pirmdiena. Bet ir tā, ka nezin ko iesākt priekšpusdienā, ja nevaru rakstīt. Es no daža kā baidījos, jo ir svarīgi, lai labi sāktu, kaut arī labi beigt ir vēl svarīgāk, jo parasti pēc beigām spriež par visu darbu. Saņēmu šodien arī 19 (79?) Negantnieka turpinājumus no Kanādas Latvijas. Tie jāizkoriģē un jāsūta steidzīgi atpakaļ, jo esot paredzēts sākt salikumu grāmatai. Avīzē romāns beigšoties jūnija sākumā.

Cik skaisti būtu, ja Jūs man varētu ziņot tamlīdzīgi par savu romānu… Būtu! Jūs teicāt, ka dāvinot man austrāliešu dzejas antoloģiju, gribējusi darīt man prieku. Saņemt no Jums kaut ko arvien ir prieks. Bet kāds tas būtu, ja tā būtu Jūsu grāmata! Grāmata, ja to nav rakstījis spekulants, ir daļa no paša cilvēka. Es domāju, ka tikai stāstā, romānā, dzejolī cilvēks var būt īsts, patiess. Atsevišķi vārdi, ko runājam cits citam, ir nepilnīga sevis izteikšana. Bet ja kopā ir 80,000 vai 100,000 vārdu, tad tie dod kaut ko veselu un patiesu, kur izlīdzinās labais un ļaunais, gaišais un tumšais un mēs redzam cilvēku. Tas ir gan tikai mūsu pašu radīts cilvēks, bet tomēr cilvēks un ne vairs viens no neskaitāmiem objektiem, kas mums iet gar acīm krustām un šķērsām. Es neilgojos tā, lai varētu ar Jums iet kādu reizi pa vienu ietni, ja šī iešana pēc tam jāpārtrauc, es ilgojos pēc Jūsu romāna, jo domāju ka tikai tad es Jūs pirmo reizi ieraudzītu… Mazi brīnumi atgadās ik dienas, kāpēc nevar atgadīties liels brīnums?

Es nožēloju, ka man jāpazaudē šīs dienas vakars, jo tas ir ar mēnesi. Andrejs Eglītis teica: „Austrālijā naktis ir brīnišķīgas! Un mēness!” Tā tad es neesmu vienīgais, kas šīs naktis tura par labākām nekā dienas. Rudens. Bet arī rudens naktis var būt tikpat klusas un gaišas kā pavasaŗa un vasaras. Un tas, ko mīl, ir arvien skaists.

(Es drusku redzu Jūsu Dianu ar spoguli).

Esiet sveicināta
K.

56. g. Pūpolsvētdienā

Reiz bija gaiši aprīļrīti,
Kad modināja pūpolglāsts.
Tie tagad mūžos aizvadīti...

Reiz bija gaiši aprīļrīti –
Tie tagad aizrit nebaudīti
Kā sena pasaka, kā stāsts.

Vairs nevar ataust gaišie rīti,
Ja nakts ir baiga burvja lāsts.

Šodienas rīts, mazliet miglains un silts, kaut cik atgādināja senos rītus. Bet aiz tiem slēpās tik daudz dzīvības, tik daudz solījumu! Aiz šodienas rīta slēpjas tikai tā pati vakar – un aizvakardienas vienaldzīgā pelēcība. Vai tā ir sentimentalitāte? Var jau būt.

Bet naktis tagad gan vēl ir jaukas, mēnešainas, klusas un neikdienišķas. Varbūt arī pie Jums viņas ir tādas pat? Bet Jums nav vaļas par tām priecāties. Un Jūsu meitenes nespēj par tām priecāties. Jā, man tā ir mīkla – par ko viņas priecājas, šīs neizprotamās Dianas un Afrodītes? Bet varbūt ka viņas nemaz nepriecājas un mēs tikai iedomājamies, ka viņu čalošana ir prieks?

Jā, vai Jūs būtu ar mieru, ja es Jūsu Sievietes dienas grāmatu ievietotu kādā no nākamiem mūsu Literāriem pielikumiem? Mums tas mazais darbs derētu un man tas šķita labākais no visiem tiem Jūsu mazajiem darbiem, kuŗi ir pašlaik pie manis. Un avīžu netikums ir tāds, ka tur arvien cenšas vispirms izmantot to labāko. Tātad pretēji Kanas kāzu notikumiem, kur pirms izdzēra vājāko, bet pēc tam labāko vīnu.

Es par to runāju tāpēc, ka man ir kāds plāns. Ja ar sacensības stāstu neizdotos Jūsu vārdu parādīt kaut kur ārpus Austrālijas, tad to varētu izdarīt ar šo mazo stāstu. Bet tad, pēc manām domām, tas būtu vēl mazliet jāpaturpina, lai būtu gaŗāks, un jāpievieno vēl kādas epizodes. Bet ja to ievietojam mūsu pielikumā tādā veidā, kāds tas ir tagad, tad to vairs nekur citur nevarēs iespiest. Pārdomājiet šo projektu.

Jums tas Lāča stāsts nav paticis? Laikam tāpēc, ka tas ir sievietes apvainojums – izmantot vienu sievieti kā mašīnu savu iedomu pēc, lai ar to kompensētu otras zaudējumu. Bet autora paņēmiens ir ļoti moderns un es esmu pārliecināts, ka ja kādai žūrijai būtu jāizšķiras starp Jūsu Ļaudonas Kapu svētkiem un šo brutālo skici, tad tā izšķirtos par šo pēdējo. Ko var darīt! – Mēs dzīvojam laikā, kad modē ir viss, kas brutāls, jēls, necienīgs, ja vien tas ir kaut cik atraktīvs.

Es pašlaik burtoju dzejoļus tai Austrālijas literārajā žurnālā, par kuŗu minēju pagājušā vēstulē un kuŗa nosaukums ir Meanjin. Un visu laiku man ir tāda sajūta, it kā es lasītu veselu rindu izkārtņu, kuŗas redz ejot pa ielu. Tas ir, es lasu vārdu kravas (Ezras Pounda dzejolī jauktas kopā ķīniešu, latiņu, franču un angļu valodas) kuŗas stāsta par visādām lietām, bet man nav pat nojaudas, kāpēc šīs lietas tiek sauktas vārdā un kāpēc par tām runā? Un turpat ir kritisks apcerējums, kur Poundu un vēl divus citus (laikam tak viņam līdzīgus) cildina par ‘meduskāres’ dzejniekiem, kas taču jādomā ir liels cildinājums. Mana literārā gaume acīm redzot ir neiedomājami plebejiska. Bet Jūs rakstiet, ka es varu dot kādus padomus citiem!

Manam logam pretī aiz mūsu dārza ir pastāvs upītes krasts, kur pirms kāda mēneša notika ‘bušfeijers’, tāpēc tagad tur jau redzama jauna, svaiga zāle. Un tur nu redz ganāmies govis un jādē kovboji. To starpā ir arī meitenes, apmēram tais gados kā Jūsējās. Man viņas ir pilnīgi nepazīstami zooloģiski objekti sarkanās blūzēs un zilās un zaļās biksēs. Ir jautājums vai šie radījumi par Pounda dzeju interesējas vai nē, jo taču tā ir tiem domāta?

Diena ir tiešām skaista un es esmu neziņā, kā to pavadīt – sēdēt visu dienu pidžamā, vai ģērbties un braukt uz sitiju? Zināms, mani tur neviens negaida, jo tas jau tā ir lai eju kurp gribēdams. Bet ir zināma labsajūta staigāt pa mirušo domu un mirušo jūtu pasauli, ko reprezentē muzejs.

Jā, šeit nodibināsies latviešu mākslas krātuve, kas laikam aicinās visus Austrālijas latviešu māksliniekus ziedot kādus savus darbus. Jādomā tāpēc, ka Jūs šādu aicinājumu saņemsit.

Jūsu J. Kalniņš.

27.3.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Ir laiks jau vēlēt priecīgas Lieldienas! Lai tad arī tā būtu – lai Jūs augstu izšūpotos!

Vakar nosūtīju vienu vēstuli – dienas grāmatas lapu Jums un baidos, ka tikai tā, un tāpat šī, Jūs netraucētu šinī nedāļā. Atceros, ka Jūs pagājušā gadā rakstījāt, ka šinī nedēļā Jūs pārdzīvojat reliģiskas izjūtas. Man šķiet, ka es patreiz nepārdzīvoju neko tādu. Es dzīvoju tikai uz priekšu savas dienas un viņās visās jaucās tikai viss tas, kas manī pašā notiek laiku maiņās. Es gan pūlos svinēt svētkus, bet stāvu tālāk no tiem, kā jebkādreiz citā laikā. Viss aiziet man pāri kā nemanīts, arī visas tradīcijas, es domāju.

Šodien Inese ir 14 gadus veca. Viņa ir par mani gaŗāka kādi 4 inči. Nupat ir jāsāk rāt, jo vairs nenes tik taisni savu augumu, kā visi ātri gaŗi izaugušie, sāk noliekt galvu. Bet gaŗa viņa vēl nemaz nav.

Papus viņai dāvināja gultu-dīvānu. Viņa visu laiku vēl gulēja uz saliekamās zaldātu gultiņas kā kampā. Tagad viņai būs labāk. Turpat apakšā ir divi atvilknes, viena, kas tuvāk galvgalim, jau ir piebāzta ar grāmatām, kuŗās viņai deguns vēl pirms piecelšanās jāiebāž! Ko lai dara!

Dzidra dāvina pie sienas piekaŗamu ziedu vāzi, lai Inese tur pāri savai gultai var ielikt puķes. Man šoreiz ir ‘too short’ – un dāvināšana nenotika, tikai saldumi un kūkas izcepšana.

Šorīt bija mazliet brīvi brīži starp veļas un trauku mazgāšanu, un es gandrīz pabeidzu savu stāstu par kaimiņu. Nezinu kas tur ir, kas nav. Tam būtu jānoguļas un tad lasot es to redzētu labāk. Varbūt tur ir tikai materiāls kaut kam. Varbūt runāts par daudz, varbūt par maz. Jūs to izlasīsiet un tad es kaut ko no Jums dzirdēšu! – Es nedrīkstu šo stāstījumu glabāt pie sevis. Tas var man izdarīt lielākas nepatikšanas. Reiz jau varbūt mēs kopīgi pāršķirstīsim visu to, ko es Jums nosūtījusi un vēl nosūtīšu, un tad brīvāk varēs izspriest, kas ar kuŗu darāms. Stāstam par kaimiņu varbūt ir vienmuļa tēma – tikai divu sarunas. Bet tam varētu būt otra daļā. Kas gan varbūt būtu tas pats vēl, vairāk apstiprināts un ar vairāk cīņas.

Cik ļoti man gribas rakstīt, kad es iesāku, un kad mani kādu laiku nevajā. Cik labprāt es gribētu Jums ziņot – romāns gatavs! Un ja man ļautu, varbūt tā drīz vien notiktu.

Bet patreiz traktors rūc no tīruma un ziņo, ka man jāiet pupas sēt. Eju!

28.3.1956.

Stāstu nevaru nosūtīt. Ikdiena neļauj pat kaut kā nebūt dabūt to gatavu.

Šūpojaties ja ne citur, tad iztēles šūpolēs.

Jūsu E. Dz.

1956.31.3.

Cienītā kundze.

Vakar es pabeidzu pārrakstīt sava romāna pēdējo lappusi. Es nezinu, vai esmu par to priecīgs vai nē? Bet es jūtu apmierinājumu, ka man vairs nav jādomā katru dienu par vienu un to pašu. Varbūt man nav iespējams priecāties tāpēc, ka jāšķiras un jāaizmirst tik daudz sejas, tik daudzi raksturi un viņu dzīve. Es to sajūtu gandrīz tāpat kā šķiršanos no dzīviem cilvēkiem, nē – varbūt vēl vairāk. Vēl ir gan priekšā daudz darba jo ir jālasa manuskripts un jālabo pielaistās kļūdas. Un tādu man ir daudz. Bet nu jau viss ir jālasa kā svešs darbs un ne vairs kā savs. Romānam ir 180,000 vārdu, tātad tas ir tā saucamais ‘biezais romāns’. Vārds tam laikam būs Mīļā pilsēta. Un tāpat kā stāstu krājums, tā arī romāns ir daļa no manas biografijas un arī atvadīšanās no pagātnes.

Visu pagājušo nedēļu bij tik jauks laiks, kādu šeit reti var redzēt – saulains, rāms un patīkami silts, bet naktīs gaišs mēness. Visas priekšpusdienas stundas es rakstīju, bet vakaros gāju uz Heidelbergu staigāt. Šorīt manas vedeklas brālis aicināja mani sev līdzi uz pilsētu – uz visu dienu un man tas bij pa prātam jo strādāt es negribēju. Un tā mēs staigājām pa sitiju – bijām Jūlija Priedīša izstādē, kino, ēdām restorānā pusdienu, apstaigājām kritušo karavīru pieminekli un Botānisko dārzu. Es jutos ļoti labi un ar lielu patiku vēroju patīkamās sejas uz ielas, busā, tramvajos un restorānā. Bet vakarā, kad atbraucam mājā, bij Jūsu vēstule. Tā bij jauks šīs dienas noslēgums. Nu ir jau vēls – ārā ir vējš un lietus, bet par to nekas. Es esmu zem jumta un domāju, ka ļoti labi gulēšu. Abas svētku dienas es nestrādāšu – es rakstīšu Jums vēstuli, lasīšu dzejas un – nezin ko vēl darīšu. Bet droši vien tas nebūs nekas nopietns. Neviena ciemiņa es negaidu un man nav nekur kur iet, tātad jāiztiek pašam ar sevi. Tas nav tā, ka negribētu iet ar Jums. Es to gribētu un tad varbūt svētki būtu kas vairāk nekā tagad. Bet pēc katriem svētkiem ir – pelnu diena. Atteikties no tā, kas tikai mirkli ir bijis tuvs, dažreiz nozīmē ciest gadiem ilgi. ja man būtu jāiet pa tām vietām vienam, kur esmu gājis reiz ar tuvu cilvēku – es ietu kā pa kapiem. Man ir ērmots, nejauks raksturs. Es varu aizmirst visu, ko man kāds tuvs cilvēks teicis, rakstījis, bet es nespēju aizmirst no viņa kaut ko, kam es nezinu vārdu un kas manī varbūt no viņa pārgājis kādā nezināmā ceļā. Un dažreiz pēkšņi aptver tā, ka es to jūtu kā fiziskas sāpes. Man trūkst tā, kas man piederējis. Laikam ar sievietēm tas ir citādi, jo viņam, man šķiet, neaizmirstams ir ne tas, kas piederējis, bet tas, kam viņas ko devušas. Var jau gan būt, ka es maldos, jo patiesībā vīrietim par sievieti ir ļoti maz kas zināms. Ikviens vīrietis ir pietiekami liels egoists, lai domātu, ka sieviete ir tikai tāpēc, ka tā viņam vajadzīga.

Vakar vakarā es ieliku glāzē divus balto rožu pumpurus un šodien viņi ir pilnīgi izplaukuši. Rakstīdams es uz tiem skatos un domāju – nē, es baudu šo ziedu svaigumu un tīrību un jautāju sev, kas man vēl dod baudu? Bet es uz to atbildēt nespēju. Būtu ērmoti, ja tiešām nekas cits to nespētu. Bet pagaidām es nekā cita nevaru sadomāt.

Bet nu ir jau vēls, es iešu gulēt. Varbūt es šo vēstuli neaizsūtīšu, jo vakaros es neesmu paradis rakstīt. Varbūt tā bij Jūsu vēstules vaina, ka šoreiz rakstīju vakarā?

[Continued in April]