1.2.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nesen nosūtīju Jums vēstuli, bet ir tāda sajūta, ka ilgi neesmu Jums rakstījusi. Tas tādēļ, ka norakstītā vēstule labu laiku nenosūtīta gulēja pie manis. Sāk mocīt arī nemiers, ka nekā nedaru. Jau desmit dienas ir pagājušas tikai farmas darbos. Nekas nav uzrakstīts. Galva ir pilna visādu sīkumu. Un domās jaucās visādi raibumi. Ir arī ļoti skaisti. Ir skaista vasara ar lietu un sauli, ar daudz zaļa kupluma visapkārt. Mani bērni ir veseli un kāro tik daudz. Un kad ir beidzies brīvlaiks un viņi visu dienu ir skolā prom, man ir skumjāk. Kad pavadu tos no rīta uz skolu, izeju uz kalna, no kuŗa ceļš ved lejā un kur tie aiziet, tad varētu smieties un raudāt par sevi. Es domās lidoju tiem līdz un apskauju visu zaļo ieleju – tad atjēdzos un saraujos un lēni sāku nākt atpakaļ, kur gaida darbs pie darba.

Pabeidzu kaimiņam pupas lasīt, bet tur nebija darba ilgam laikam un nenopelnīju daudz. Tad, ejot prom no mājas, jutos laimīga un pārnākot, kur bērni mani gaidīja – atkal jutos laimīga. Tagad esmu atspiesta atpakaļ savā šaurākā pienākumu lokā. Tomāti, passion fruit, govis, teļi, trauki, ēdiena gatavošana u.t.t.

Man ir drusku jāsmok. Bet nedrīkst kārot vairāk gaisa, tad ir grūtāk. Vienmēr ir grūtāk elpot bezgaisa telpā, ja par to domā, ka nav gaisa. Labāk ir domāt ko citu.

Jūs jautājat, kā patikusi Meilerte-Krastiņa. Ja es atzīšos, tad man tā nemaz nepatika. Es par mākslu daudz prātīgi vairs nespēju spriest (varbūt nekad nevarēju to, bet tagad mazāk kā jebkad), bet viss ko saku ir tikai sajūta. Un pie Meilertes darbiem man bija gaŗlaicīgi. Ko es varu darīt! Man patīk, ka cilvēks mainās. Ķerstās un grābstās un tomēr 20 gadus nerunā vienā stilā. Nezinu kā tas būtu bijis citās telpās, telpas jau bija zem kritikas, bet te, man Meilerte likās nedzīva, sīkajos otas vilcienos ievažota. Stīpnieci no akadēmijas laika neatceros, bet ja es viņu redzētu vaigu vaigā, es varbūt atcerētos. Stīpnieces darbos man it kā trūka krāsas, bet sejā bija kāds siltums, kas valdzināja. Mums abām ar Dzidru labāk patika neoficiālā izstāde, kur bija pa darbiņam no daudziem māksliniekiem. Tur mēs abas novilkām kurpes, jo nebija ne viena cita skatītāja, un tad lielā mierā, pēc daudzajām skriešanām staigājām gar raibajām bildītēm un priecājāmies. Tur šķita skanam pa mazai melodijai no daudzām lielām simfonijām, kuŗas šie mākslinieki varbūt radīs, varbūt varētu radīt! Lai nu kā, šī izstāde veda nākotnē, lika minēt, nojaust to.

Lūdzu nespriežiet bargu tiesu par šīm izteiktām domām, tās man nav nekā atspēkojamas, tās ir ‘nepārdomātas’.

Šodien man vispār ir protesta pilns gars, gribētos kaut ko traku izdarīt! Piemēram neslaukt govi un aiziet kalnā staigāt un skatīties mākoņos. Jau no rīta uzvedos ļoti pārgalvīgi, atstāju citus brokastis ēdot un aizskrēju uz bušu blakberijas lasīt. Pa pusstundu neko daudz nevar salasīt un steigdamās es sabadīju rokas līdz elkoņiem. Tagad sūrst – bet kaut kur tak rokas arī ir jāliek, ja desmit dienas tās dzītas tikai darbā, tad vismaz pēc blakberijām tām jāatļauj sniegties.

Izlasīju Blicavas romāna fragmentu Austrālijas Latvietī. Tur būs tēlota dzīve kādas man ir atmiņās. Varbūt tikai vēl bagātāka, jo viņa stāsta par 100 viesiem Jāņos, tik daudz mums nekad nebija. Bet citādi tur šķiet būs tās pašas dzīves skaņas. Patreiz neko nelasu. Būs jāiegādājas kāda laba grāmata tikko būšu saņēmusi čeku par pupu lasīšanu. Muļķīgi jau ir dzīvot tik tālu no citiem, mazākais grāmatas varētu apmainīties lasīšanai. Pagājušā gadā ar Sidnejiešiem drusku mainīju, bet mazliet par tālu, sūtīšana apgrūtina.

Kultūras dienu lielie kultūras guvumi tiešām jau tālu aizslīdējuši. Es gan laikam guvu maz īstas tur gatavotās kultūras, jo uztveru visu pa savai modei. Kopkoŗu koncertā izjutu lielu prieku par mūsu tautasdziesmām, tās aizšūpoja sirdi lielā laimē, un tad pēkšņi žņaudzošā īstenība – apziņa kur mēs esam… Tad vēl sasildīja pūļa draugu meklēšana, kā visi gaidīja, meklēja paziņas, kā raudzījās cits citā kā apreibuši. Tas arī laikam ir viss ko pārnesu. Pati satikšanās ar kādreiz redzētiem cilvēkiem. Bet visam pāri svešā pilsēta, braukšana un braukšana elektriskos vilcienos. Šķiet tā arī manas meitenes atbaida no pilsētas. Viņas gribētu visu to kas Sidnejā, viņas saka, bet negribētu tur dzīvot. Kā lai to viņām sagādāju? Vispār neko no cerētā neesmu viņu labā izvedusi, jauns skolas gads sākas un mēs esam tepat. Nav nekas grozījies. Naudu esmu izšķiedusi, laiku arī. Vai man nevajadzēja citādi rīkoties? Tā, kā es to arvienu gudroju – paķert bērnus un laisties prom? Par to domājot es mocos nost. Vai es esmu gļēva? Jeb citas izejas nav, kā palikt vēl te? Ziemu te pavadīt, es nemaz nevaru iedomāties, bet tas jau ir sācies. Naudu man vajaga, daudz naudas, vai arī vairāk spēka nekā man ir.

Redziet – nav labi tā griezties kā vilciņam vēstulē, ap to kas nav grozāms.

Aizbāzīšu vēl ausis un acis un rakstīšu. Varbūt ka es tieku līdz kādai grāmatai un tā man var mazliet palīdzēt. Ak, piedodiet, ka šī iznāk tāda nestabila vēstule un gaŗa.

Jūs rakstiet savus romānus. Jūs varat mierīgi pārdzīvot un rakstīt. Jums sava istaba, dārzs un miers. Reiz jau varbūt arī man tas būs. Žēl, ka es nopietni nevaru rakstīt dienas grāmatu, ja cita nav, ir visāds raibums, vēl, kas nākamā laikā varētu noderēt. Es šoreiz rakstu par gaŗu, jo esmu nemierīga.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Tagad, kad esmu tik ilgi rakstījusi šo vēstuli, man uznāk vēlēšanās to iznīcināt. Viņa ir viena no tām, kuŗā cenšos sevi atbrīvot no visāda smaguma. Pie tam to neuzdrošinos pilnīgi un iznāk ne šis, ne tas. Tomēr es viņu nosūtīšu, jo nākošā nebūs labāka, bet man gribās ar kaut ko pie Jums būt.
T. p.

3. februārī

Pārlasīju tikko Jūsu 3 pēdējās vēstules. Vienā, pirms svētkiem rakstītā, ir daudz skumju vārdu. Jūs sakāt – katra pagātne ir labāka par tagadni. Un tas liek man kaut ko pārdomāt. Nav veltīgi man jābēdājas. Tam vēl laika diezgan. Bet tagad vēl būtu arī prieks, ja to mācētu satvert. Un ir prieks tāpat dažbrīd’, ir vēl šādi, tādi sapņi. Nebēdāšos. Veltīgi nenokaušu tagadni, kas kādreiz būs pagātne no kuŗas jādzīvo.

Tam gan tā nevajadzētu būt, ka tālāk gados aizejot, kļūst skumjāk un bēdīgāk. Bet laikam no tā nevar izbēgt. Cik nosodāmi tad ir aizmest tā šīs dzīvās dienas, kā es tās aizmetu!! Ne par ko un nekam. Tā tad priecāšos par katru mirkli cik vien to spēšu, jo tas ir daudz vairāk vērts, nekā savā saīgumā to vērtēju. Andreju Eglīti klausīties būtu jābrauc. Nebūtu nemaz tik grūt, tikai dūšu izturēt izraušanās cīņu. Jūs kādā vēstulē sakiet, ka varbūt par maz esiet vērtējis un mīlējis kādu aizgājušu laiku ar tā cilvēkiem. To es tagad un arī agrāk esmu domājusi par sevi. Un tādu domu iespaidā man dažreiz gribās apskaut visus, kas man labu devuši ar to, ka tie bijuši, un pateikties tiem.

E. Dz.

1956.4.2.

Cienījamā kundze.

Jūsu vēstulei atbildēšu rītu, jo šodien ir nelāga dūša. Tā sākās jau vakarvakarā. Sidnejas laulātais pāris – Gulbergs ar Zemgali spēlēja mums teātri ar Anšlava Eglīša Sandru. Tā ir krimināla traģēdija ar tikai divām personām, tātad patiesībā tīrs dialogs. Man vispār nepatīk ne krimināli romāni, ne lugas. Par laimi es arī teātrī nekā nedzirdēju, jo bij pagadījusies tāda vieta, kur redzēja tikai to, ka uz skatuves kustās cilvēki, bet no runāšanas nebij nekas dzirdāms. Bet teātrī bij divas manas bijušās skolnieces – māte ar meitu. Meita bij dzirdējusi, ko spēlētāji runā un izstāstījusi mammai, bet mamma atstāstīja man. Tā es apmēram uzzināju, kas uz skatuves notiek. Man šķiet, ka Sandra ir pārstrādājums no kāda stāsta, kuŗu varbūt varētu tīri labi izlasīt. Bet lugā šī boļševiku kriminoloģija nav patīkama. Varbūt Eglītis, ņemot vērā tagadējo lugu trūkumu, gribējis teātrim pakalpot, jo tikai 2 personas, ar darbību kur visi trīs cēlieni notiek tai pašā istabā, ir liels atvieglojums teātrim.

Šovakar notiek mūsu parastais pažarnieku vakars, kur tikšot vēl reiz pārrunātas un izdebatētas Sidnejas Kultūras dienas. Es tur, protams, varu būt tikai klausītājs, bet klausīties par to, kas jau pieder pagātnei un kur pats neesi līdzi dzīvojis, man neko lielu nevar solīt. Interesi kaut cik varbūt var radīt tikai tas, ka redz un dzird kā ļaudis, resp. kultūras darbinieki reaģē uz dažādām parādībām. To tad var vēlāk izmantot kādam humoram.

Kā patīkamu atvieglojumu sajūtu to, ka esmu atbrīvojies no Preses kopas prezidenta pienākumiem, jo sabiedriskās lietas nav pa manai gaumei. Bet ne arvienu iespējams no tām izvairīties un nesanākt konfliktā ar citiem cilvēkiem. Tagad gudroju par to, kā tikt vaļā arī no avīzes redakcijas, kas ir jau grūtāk, kāpēc to vēl nevaru.

Rakstot garastāvoklis mazliet noskaidrojas, bet pilnīgi tas laikam remontēsies tikai rītu, ja vien pažarniekos negadīsies kas tāds, kas visu sabojā. Man tas notiek parasti tad, kad sabiedrībā ir kas jārunā, jo vēlāk man ir žēl katra teiktā vārda, tāpēc ka tas liekās melots. Rakstot man šķiet arvien, ka nemeloju, jo tad esmu pats pie sevis un melot sev ir grūtāk nekā citiem.

Svētdienas priekšpusdienā.

Jā, pažarnieku vakars bij diezgan spraigs. Bet man garastāvoklis neko daudz neuzlabojās, jo notika mazs starpgadījums. Vakars notika dziedoņa Dz. Veides un Magdas Veides jauniekārtotā dzīvoklī. Un nu šī sanāksme kļuva par dzīvokļa iesvētīšanu. Un te nu, paceļot vīna glāzi, manai glāzei nejauši pieskārās pasniedzējs un sarkanais vīns nolija uz jaunas maigi zaļās grīdsegas… Protams, to vietu tūliņ apbēra ar sāli, bet… Dažreiz sīkumi nomāc vairāk nekā lielās lietas.

Jā, man šķiet, ka Jums taisnība: tas ko mēs uzrakstām ir vairāk mūsu dzīve nekā tas, kas zīmēts vai gleznots. Starp zīmēto un mums pašiem ir kaut kas starpā. Laikam tas ir simbols? Lai sev izteiktu grafiski, gleznieciski vai tēlnieciski, ir jārīkojas tikai ar simboliem. Protams daudz to dara arī dzejā. Bet Jūsu stāsti ir ļoti konkrēti un tāpēc man šķiet, tie spēj darboties vairāk, spēcīgāk uz paša rakstītāja. Jūsu stāstos ir dzīve – vai nu reflektēta, kādreiz dzīvota, vai arī tagad dzīvota, bet vienmēr konkrēta. Tādēļ var būt, ka tie nepatīk tādam lasītājam vai kritiķim, kuŗš nemeklē dzejdarbā dzīvi, bet ideju. Tagad taisni ir laikmets, kur ļaudis prasa idejas un ideoloģijas, jo ir zaudējuši ticību dzīvei, ticību visām tām lietām, kas ir ap cilvēku. Bet visam, kas ir ap mums ir jābūt mīlētam – Tu. „Skatītā pasaule grib mīlestībā uzziedēt”, saka vācietis Rilke. Šie vārdi man arvien nāk prātā, kad lasu vai nu Jūsu Kapu svētkus, vai Aiviekstes notikumus, vai arī Viku. Bet Rilke runā vēl tālāk un man šķiet, ka arī tad viņam ir taisnība: „Skatīšanās darbs ir beigts – dari sirds darbu sevī, savos tēlos, ko tu esi sagūstījis, jo tu par tiem valdi. Bet nu tie tev ir sveši. Vēro iekšējais vīrs savu iekšējo meiteni, šo no tūkstoš dabām izcīnīto, tikai tagad iegūto un vēl nekad nemīlēto radījumu.” Man šķiet, ka neviens cits nav labāk izteicis rakstnieka, dzejnieka saskari ar viņa darbu. Šis darbs ir reizā tuvs un reizā ar svešs un tāpēc mīlēts kā Tu – lielais mistiskais Tu.

Pie Jūsu vēstules P.S. Tā gan laikam ir visdabiskākā vēlēšanās: būt pie tā cilvēka, ar kuŗu ir kāda garīga saskare. Cilvēki neelpo tikai caur degunu vai muti, bet ar visu ķermeni. Arī garīgi mēs saskaramies ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu ārējo pusi, jo gars jau neslēpjas vārdos, bet visā cilvēkā – viņa kustībās, viņa sejā un pat tik šķietami materiālos sīkumos kā apģērba piegriezumā, vai krāsā. Cilvēks ir neiedomājami komplicēta parādība. Nesen saņēmu vēstuli no kāda Vācijas paziņas ‘bijušā cilvēka’. Viņu bij apciemojis draugs, ar kuŗu nebij saticies laikam 10-12 gadus, lai gan sarakstījušies. Pēkšņais apciemojums viņu bij tā satraucis, ka viņš tai pašā dienā, tikko ciemiņš bij aizbraucis, bij rakstījis vēstuli man. Un šai vēstulē es, gan mazāk paša rakstītāja, bet vairāk rindu starpā nojautu dziļu dvēselisku pārdzīvojumu, kuŗu viņam bij vajadzējis ietvert vārdos, lai sevi nomierinātu. Kādēļ lai slēpju, ka man dažreiz ir tāda pat vēlēšanās kā Jums? Tad, kad es vakaros, dažreiz pat naktīs klejoju pa tukšajām ielām, svešu māju un svešu koku starpā. Ja visu dienu ir domāts, domāts un domāts, tad sevišķi vakaros rodas pagurums, garīgs atslābums. Varbūt pietiktu viena vārda, no otra cilvēka, varbūt pat nevajadzētu pat tā, varbūt pietiktu ar to, ka viņš ir tur, varbūt vajadzētu daudz, daudz vārdu, lai pagurums pazustu. Varbūt pat pietiktu ar to, ka var iet gaŗām tai vietai, kur mīt cilvēks, kuŗš kādreiz elpojis tev blakām? Varbūt tas par ko rakstu, ir ilgas? Jo varbūt, ka šī sajūta tikai uz to vien gaida, lai es to saucu vārdā, lai tad īsti parādītu savu spēku, vai arī lai pārvērstos par ko citu, piemēram par skumjām?…

Laika novembŗa mēneša literārajā pielikumā iespiests mana romāna fragments ar virsrakstu Suzanna. Protams, es šai jaukajai Bībelē attēlotajai dāmai pieskāros ar mūslaika cilvēka acīm, tas ir novietoju to tagadējos apstākļos. Par to uztraukušies – baptisti un viens par to mani sabāris ‘lasītāju vēstulēs’. Es vēl neesmu to Laika numuru dabūjis un tāpēc nezinu, par ko īsti esmu bārts. Bet labi jau tas ir, jo labāk jau lai bar, nekā nesaka nekā. Nesen saņēmu par kādu rakstiņu Austrālijas Latvietī katoļu bārienu. Tie ir uzmanīgi ļaudis un piesūtīja man rotēto izdevumu, kur bāriens bij ievietots. Bet laikam jau es Jums par to jau kādreiz rakstīju.

Nevar paiet gaŗām pupiņām vai tomātiem, neatzīmējot svētību, kādu Jums var atnest šo augļu lasīšana vai vākšana. Knuts Hamsuns savā laikā neganti svīdis Amerikā, prērijā kviešu laukos. No turienes viņš pārradies Norvēģijā uzrakstīja savu mazo romānu Bads ar kuŗu kļuva pazīstams rakstnieks. Varbūt arī Jūs, kad atbrīvosities no pupiņām uzrakstīsat to fantastisko romānu, kur Rūķu Viks būs galvenā persona?

Kas Jūsu meitenēm visvairāk patika Sidnejā?

Es nevaru izšķirties, ko darīt pēcpusdienā! Braukt uz Sitiju un izstaigāt mākslas galeriju, vai nolikt ēnā guļkrēslu un lasīt tur dzejas? Laiks ir piemērots abām iespējamībām – nav karsts.

Jūsu J. Kalniņš.

Svētdiena, 1956. 12. 2.

Cienītā kundze.

Vēstules ceļā mainījušās, varbūt lielā steigā paskrējušas viena otrai gaŗām. Tāpat kā tas bij toreiz Daugavpilī, kad es Jūs sastapu – tikai dažus mirkļus. Un, tāpat kā vēstules, varējām arī mēs vairs nekad nesaskārties. Austrālijā ir daudz cilvēku, ar kuŗiem esmu kopā dzīvojis, runājis, strādājis, bet ar kuŗiem tagad vairs nav ne vārda ko pārmainīt. Tāda ir dzīve – nesaprotama un neizskaidrojama. Es tomēr mēģinu kādreiz to skaidrot un tad iznāk tā, ka es vienumēr jūtu sevi par vainīgu, ka citiem bijis ar mani jāsaskaras, bet pēc tam, varbūt ar zaudējuma sajūtu jānovēršas, lai vairs nekad nesaskārtos… Varbūt tas tāpēc, ka viņi no manis gaidījuši vairāk nekā spēju dot? Mēs arvien no citiem kaut ko gaidām.

Jā, Jums taisnība, nedrīkst kārot vairāk gaisa, nekā tā ir tur, kur mums jādzīvo: „Pie visa jau var pierast, virtuvene teica, novilkdama zutim ādu – tāpēc tev nav tik daudz jākārpās…” Un man reizēm jādomā par to, ka varbūt esmu pie tā vainīgs, ka Jūs šo ādas novilkšanu izjūtat pārāk smagi. Pie visa var pierast! Kāds vīrs, kuŗš pavadījis 25 gadi cietumā, izlaists no tā, vēlējies iet atpakaļ. Jūsu gadi ir sievietes dzīvē liktenīgie gadi – mazākais tā to apgalvo psichologi – kad tie pāries, tad varbūt Jūs tai pašā atmosfairā elposiet daudz vieglāk. Cik daudz cilvēkus esmu dzirdējis nopūšamies – jā! Toreiz, ja man būtu bijusi dūša – tad viss būtu kļuvis citādi! Tad es būtu kļuvis cits cilvēks! Jā, lai nonāktu citā dzīvē, tad ir kas jāsalauž, tiklab sevī kā arī citos. Daudzi to arī dara, vēl vairāk, jeb lielais vairums no tā baidās. Tie ir prātīgie, kas saka: labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bet šie zīles cienītāji nav tie, kas pasaulei kaut ko devuši. Jūs runājat par grāmatu. Vai bijāt par to domājusi arī pirms tam, kad es Jums par to sāku stāstīt? Ja bijāt – nu tad nekas, bet ja nē, tad uz manas sirdsapziņas ir grēks, ka esmu Jums parādījis, kur ir koks ar medni, bet nespēju Jums pagādāt šauteni. Var būt, ja izturēsit pie pupiņām un blakberijām vēl kādus gadus, Jums manis parādītais mednis vairs neliksies tik iekārojams? Piedodiet, ka esmu tik atklāts.

Ar Jums ir tāpat kā ar mani, kad uzrakstu vēstuli un atlieku tās aizsūtīšanu uz nākošajām dienām, tad parasti tā netiek aizsūtīta. Neaizsūtīto un iznīcināto vēstuļu man ir desmit reiz vairāk kā aizsūtīto. Bet nekāds ieteicams paraugs jau tas nav. Kāpēc iznīcināt domas, ja tās jau iedabūtas vārdos? Kaut varbūt ne arvienu un kaut arī mazā mērā, izteiktās domas var ko dot katram cilvēkam, mazināt bezdibeni starp Es un Tu. Jūs varējāt runāt daudz vairāk par to, kas Jūs nospiež. Ne manis dēļ, bet taisni sevis pašas dēļ. Viss nelāgais, smagais, kas mums jāglabā sevī neizteikts, bojā mūs fiziski un garīgi. Pateikts otram, tas ir jau pa daļai iznīcināts. Baidīties, ka ar to var kaut kādi nodarīt otram ļaunu, ir veltīgi, jo tas, ko mēs dzirdam un kas mūs neskar tieši, mūs vai nu atstāj vienaldzīgus, vai rada līdzjūtību pret otru cilvēku un tātad jau ir ieguvums, ieguvums abām pusēm. Un runājot tieši par Jums, ir vēl kas: tiklīdz Jūs savā vēstulē ļaujat sev vaļu, Jūs arvien runājiet kā māksliniece, tas ir – gan par sevi, bet kā par kaut ko, uz kā skatāties no sevis. Tad teiktais jau kļūst par dzeju, kāda ir vēstulei pievienotais ‘Drollīgais’ triolets.

Avīzē Jūs lasījāt lielo bungu rībināšanu ap Andreju Eglīti. Tas ir nepieciešami, lai ļaudis pulcētos paredzētajos sarīkojumos un tā sanāktu nauda, ar ko samaksāt Eglīša ceļojuma izdevumus. Jācer ka ļaudis to sapratīs… Bez diviem avīzē sludinātajiem sarīkojumiem būs vēl ‘tējas vakars’ ar aicinātiem viesiem. Tas notiks 20 minūšu kājām gājiena attālumā no manas būdas, Ivanhoe sitijā, kāpēc man būs ļoti pa rokai. Lielie sarīkojumi notiek no manis patālu, kāpēc nezin, vai uz tiem nokļūšu vai nē. Tējas vakars notiek dziedones Langenfeldas kundzes ‘Viesību namā’, kur austrālieši svin savas kāzas, kāpēc tas ierīkots piemērotā stilā un gaumē. Ceru, ka tēja būs interesanta un es Jums pēc tam varēšu šo to pastāstīt.

Pēc spraiguma, kāds domāju rodas, rakstot sacensības stāstu, vajadzēja rasties mazam atslābumam un Jums nav jāskumst, ja kādas nedēļas paiet bez rakstīšanas. Gan jau tā atkal sāksies kādā dienā vai naktī. Man ir šai ziņā daži plāni, bet varbūt, lai tie paliek pagaidām neatklāti.

Jūsu J. Kalniņš.

Atceroties Jūsu piezīmi, ka vēstule iznākusi gaŗa, mazs mierinājums: nesen kāds tautietis man stāstīja, ka rakstījis savai sievai vēstuli, kuŗai bijušas 60 (sešdesmit) lappuses. Viņš tur atklājis iemeslus, kāpēc no viņas šķīries…

Svētdiena 1956. 19. 2.

Pastāstīšu par Andr. Eglīša viesošanos. Biju aicināts kādās pusdienās, kur būtu sastapis viņu šaurākā sabiedrībā. Bet dažu apstākļu dēļ netiku tur, kā būtu gan bijis patīkamāk, un iepazinos plašākā partijā dziedones M. Langenfeldes viesību namā. Tur bij visa labākā Melburnas sabiedrība. Man šādās partijās pēc angļu modes nepatīk, jo pārāk atgādina mūsu agrākos Latvijas gada tirgus. Ap Eglīti bij dāmu bars un kad divas no tām arī mani ievilka savā vidū, es paguvu viņām pateikt tik to, ka šī mūsu vasara ir citāda nekā agrākās. Pār plecu man jau skatījās citi, un es pasteidzos retušēties. Pēc tam viņš lielā zālē runāja par tagadējo mūsu stāvokli. Tur bija 600-700 klausītāju. Viņš runā klusi, tā kā domājams vairums nekā nedzirdēja. Vakarvakarā bij viņa dzeju vakars tai pašā zālē. Es tur nebiju, jo baidījos no asinīm, līķiem u.t.t. Beigās ar dzejoli (savu) no viņa atvadījās Māra Kalniete un dziedoņi Veide un Māršaus.

Par Eglīša personu. Viņš ir slaida auguma, pasauss, bez bravūras, it kā ar kareivisku stāju. Viņš runā vienkārši, bet ne sausi un arī bez jebkāda patosa, kāpēc ir patīkami klausīties. Viņa runa ir reāls stāstījums, bet ne oratorisks, publiskas sajūsmināšanai domāts priekšnesums. Grūt pateikt, vai ļaudis pulcējās viņa dzejnieka darbu pēc, vai kā politiķi klausīties. Laikam jau vairāk gan politiskās nostājas pēc, jo pirmajā vakarā bij vairāk ļaužu kā otrā. Ja ņem vērā to, ka abos vakaros kopā noklausījās ap 1000 cilvēku, tas ir piektā daļa no visiem Melburnas latviešiem, (gan lielā daļā otrā vakarā bij tie paši pirmā vakara viesi), tad jāsaka, ka latvieši vēl savus kultūras darbiniekus nav aizmirsuši. Gan jāpiezīmē, ka jaunatnes nebij ne vienā, ne otrā vakarā. Tātad jaunatnei ir jau ejami citi ceļi. Par daudzām citām lietām Jūs izlasīsat avīzē, kaut arī varbūt mazliet pušķotā veidā, kā jau tas parasts. Kas attiecās uz mani pašu, tad es šādos gadījumos nekad nekā negūstu un tad ko izlasa avīzē mani parasti iespaido vairāk nekā klausīšanās priekšnesumos, vai redzot kādas ievērojamas personas. Esmu ļoti lēns domātājs un tikai tad ko saprotu, ja esmu to, ko lasījis, ilgāku laiku pārdomājis.

Man beidzamā laikā bijušas dažas interesantas pārdomas un arī sarunas. Ar to, ka pašlaik rakstāmais romāns tuvojas beigām, sāk rasties bažas, kur ņemt vielu nākamajam darbam. Citu tautu rakstnieki un jo sevišķi pēdējā laikā, nereti izmanto Bībeles vielu un man ir radusies ideja darīt to pašu. Ne kādas sevišķas intereses dēl, bet tāpēc ka mūsu literatūrā tā ir pilnīgi sveša lieta. Un ir patīkami cīnīties pilnīgi neskārtos laukos. Par savu nodomu esmu runājis ar luterisko draudžu ļaudīm. Tie domā, ka lieta pilnīgi bezcerīga, tas ir ka šāda veida darbam nebūs ne izdevēju, na arī lasītāju. Tas nozīmētu to, ka latvieši ateistiski domājoši cilvēki. Nupat runāju ar katoļu prāvestu – viņš ir citādās domās un proti, ka lasītāji ņemšot vērā romāna literāro vērtību, neskatīdamies uz vielu. Ko Jūs par šo lietu domājat?

Sakarā ar nākamām Kultūras dienām Melburnā bij pārrunas par rakstnieku rītu. Es aizstāvēju domu, ka ļaudis vairs negrib šos rītus un tiem trūkst apmeklētāju, tāpēc ieteicu rīkot Rakstnieku un Preses darbinieku konferenci, domātu jau tikai arodniekiem. Bet prof Dunsdorfs, kuŗš ir Kultūras dienu rīcības komitejas priekšsēdis, laikam domā citādi un tāpēc nav zināms, kā viss vēl izveidosies.

Ja lasāt Laika literāro pielikumu, tad tur šī gada pirmajā numurā būsit redzējusi Anšl. Eglīša Gluži parasts cilvēks, virs kuŗa nav atzīmēts, vai tas stāsts vai romāns, kaut gan sākas ar pirmo nodaļu un beigās ziņots, ka otrās nodaļās autors būs T. Zeltiņš nākamā numurā. Šis darbs būs romāns, kuŗu veidos 12 autori, katrs ar vienu nodaļu. Saturā visiem brīvas rokas ar noteikumu, ka nedrīkst savā nodaļā no jauna ievest vairāk kā trīs, līdz šim nepazīstamas personas. Kas no šāda kolektīva darba iznāks, to redzēs gada beigās. Iespējams, ka viena nodaļa būs arī no manis, jo uzaicināts jau esmu.

Jūsu J. Kalniņš.

25.2.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Esmu rakstījusi Jums pāris vēstules nupat un atdevusi tās iznīcībai, jo viņās ir par daudz bijis, manas nelaimes, nemiera, neziņas u.t.t. šodien ir sestdiena un līdz pusdienai biju nodarbināta cepot maizi, taisot sviestu u.t.t Bet tā bija garšīga maize, kas smaržo tagad pa visu māju un man šis laiks atdeva drusku miera. Tā man pēdējās dienās pagalam trūkst. Nevaru ziedot laiku savām lietām un tādēļ tomātus lasot ir nelabs garastāvoklis. Briesmīga veltīga mētāšanās, vēlmes un izmisums.

Jūsu citētie vārdi no Rilkes ir svarīgi. Un – varbūt tas nav grūtāks ceļš – ar lielu mīlestību sagūstīt tveramo pasauli. Kas man tālāk jāraksta, pie kā jāķeras – es vēl nezinu. Es ķēru tuvāko, kas ir man šeit dārgāks un arī vieglāks, skaidrāks. Nezinu vai man būs kādreiz lielas idejas, bet viena otra atziņa jau iemaldīsies, kas gribēs izkļūt ārā un tai tad būs jārada pasaule, kas nebūs tikai īstenības atspulgs. Bet man vēl nav spēka un drosmes. Galvenais – nav vaļas un vientulības lai tam nodotos. Tādēļ arī trakoju dažreiz, ka esmu tikai vergs, bez savas dzīves. Bet tas neko nelīdz. Pagaidīšu tagad, vai mani Ļaudonieši būs guvuši kādu ievērību. Ja būtu kaut vai pieminēti – tas man būtu atbalsts. Bet kļūt uz ceļa un iegūt laiku strādāšanai, tas laikam tomēr man pašai jālauž.

No redakcijas Jūs vēl projām neejat. Jūsu darbs tur daudz nozīmē. Vienam otram iesācējam, tāpat kā man, Jūsu vārds var daudz dot. Pašķirt ceļu, rādīt virzienu, kurp iet. Jo uz ko gan lai kāds jaunais klausās? Uz rakstīto kritiķa vārdu? par maz. Vienmēr tā ir bijis, ka jaunie sācēji ir veidojušies visdrošāk piedzīvojušo ciešā tuvumā un gudrā atbalstā.

Jūs dzērāt vīnu un nolaistījāt smalkās grīdu segas! Tas ir labi. Neviens prātīgs cilvēks lai nevāc savā mājā iekšā kaut ko, kas ir svarīgāks par cilvēku pašu un viņa izrīcībām. Mēs šinī gadsimtā jau tā kā tā esam savas apkārtnes, sava nedzīvā inventāra kalpi.

Pievakarē.

Mēs ar Inesi pēcpusdienā aizgājām blakberijās, bridām pa zāli, pa krūmiem un grāvjiem, galīgi nomocījāmies. Te ir īsts tropiskais klimats patalaban. Līst un līst un ir silts. Pēdējās dienās pēcpusdienas ir saulainas, lai tad naktī atkal gāztu spaiņiem. Šis teiciens pat par maz lai teiktu kā!

Jā, un pēcpusdiena bija pat ļoti saulaina un mēs aizgājām ogās. Savilkām gaŗās bikses un lielus gumijas zābakus, jo citādi tur nevar rādīties. Tur lejā ir sīka upīte, pļavas, kur zāle mums līdz vidum un visapkārt blakberiju krūmi, koki, palmas u.t.t. Bet abpus ielejai kalni ar mežiem, gandrīz kā Siguldā. Tur lejā mēs bradājām briesmīgi svīzdami un bailēs no melnās čūskas un blakberiju briesmīgo dzeloņu plosīti. Bet – tas tomēr nebija tik ļauni. Pāri karājās liels negaisa mākonis, skaists, kā tas pienākas, saule rotājās un bezgala krāšņs bija viss. Tikai jāatsvabinās no paša sīkām nelaimēm – no garīgām ciešanām un no fiziskajām. Jāaizmirst piepūle un pāŗkarsušais ķermenis, jāaizmirst māja, kas nav māja, jāpaceļ acis uz krāšņo mākoni un jāgavilē – cik viss ir skaisti! To es arī darīju. To es arvien daru. Bieži tad es nezinu – vai es sev sameloju tad, kad redzu daiļumu un gavilēju, vai tad, kad redzu tikai savu nelaimi un ciešu. Mājās nākot, pa jauko ceļu, kas vijās pāri ielejai no viena kalna otrā, lejā pie tiltiņa noāvām lielos zābakus un pabradājām pa upīti. Tur bija smiltis un brūni akmentiņi, kā īstā strautā.

Es jau iznācu uz ceļa un gaidīju Inesi, kas nevarēja tik ātri beigt plunčoties. Kā Diana! Man likās viņa ar brūnām cirtām, brūnām acīm, slaida un viegla un stipra. Un tad, kad es viņu saucu, viņa atdrāzās pie manis ar spoguli, lielu ovālu spoguli rokā un man bija tiešām jānobīstas – vai pati Diana patiesi nāk uz mani? Nē. Un jā! Spoguli viņa bija pacēlusi no upītes smiltīm – tur pagājušā gadā iegāzās kāda mašīna, tas bija mašīnas spogulis.

Bet mana Diana piesēja to liānas zaros pie diviem slaidiem eikalipta stumbriem, kas mizu nometuši mirdz kā sudrabs. Un ievilka ar akmentiņu savus iniciāļus tur zem šūpojošos spoguļa.

Ja Jūs redzētu, šo brūnačaino, Jums viņa arī būtu patikusi un ielīksmojusi, tāpat kā mani.

Tas bija vakardienas labākais. Naktī lija tā, kā vēl te laikam nav lijis. Tagad es vāru ievārījumu no blakberijām. Tas arī ir labs darbs, kas mani nomierina, es domāju tad par senām dienām. Tikai – šie sīkumi apēd mana laika drusciņas, kas paliek pāri no tomātu lasīšanas. Tā tas iet, kā mašīnā, kur es nevaru neko apstādināt, ne pārkārtot iegrozot citādi. Tikai nozagt pa vidu mirklim.

Ir vēl rīts un no rītiem es arvien jūtu laimi par jaunās dienas burvību. Varbūt jūtu kādu cerību, ka viņa varētu mani aplaimot, jūtu viņas bagātību. Ja nāk vakars un neesmu nekā ieguvusi, kļūst smagāk un smagāk. Bet ir labi ka es varu aizmigt un gulēt. Naktī es šo to pārdomāju, uzminu, izjūtu. Daudzreiz murgos, sapņos nojaušu nākošās dienas notikumus. Daudzreiz es rītos pamodusies nojaušu kas notiks, sapņotais to rāda, bet es nezinu kad tas notiks, kā tas gadīsies, kā īsti tas notiks un kas man būtu jādara, lai no tā izvairītos, ja tas ir pareģots ļauns un nezinu, kā to iegūt, ja tas ir ziņots labs? Tas ir savādi, gandrīz šausminoši, būt tādā vientulībā, pamestībā un iet tādas takas, kuŗās normāls cilvēks neiemaldas. Es domāju – tāds, kam gars un miesa ir normāli vienoti. Es jūtu sevī dalīšanos, es kalpoju fiziski savai ikdienai, pilnīgi bez atlikuma vergoju, bet garīgi plūstu savā vientulīgā gaidā, meklējot izeju, nerodu.

Nu – nē, tā nav vēstule, ko es rakstu tagad! Ne vēstule bet dienas grāmata. Bet paglābiet arī to.

[Continued March 8]