12.1.1956.
Godājamais Kalniņa kungs.
Nu atļaujiet tad roku spiest un vēlēt – daudz laimes jaunā gadā!
Nokavēta jau sen ir visa šī lieta ar svētkiem Sidnejā, tad ar darbu mājās un vēl ar rakstīšanu ņemoties. Bet jaunais gads jau vēl tikko sācies un labu vēlēt – nav par vēlu.
Tikko saņēmu Jūsu vēstuli par manu rakstu par Ingi. Nebiju bijusi Wyongā un vēstule tur labu laiku uz mani gaidījusi. Pa šo laiku esmu uzrakstījusi kaut ko, tas ir pabeigusi, jo iesākts tas bija jau sen, to nu nosūtu Jums pārbaudīšanai. Nosūtu Jums ‘melno rakstu’, reiz to jau pārrakstīju un tas paliek pie manis. Tas ir – ja šo rakstu varētu sūtīt konkursam, tad Jums vairs nebūtu jāpūlējas ar raksta atpakaļ sūtīšanu, tikai iebilst vēstulē der vai neder? Tīrākais raksts, kas ir pie manis, satur to pašu, ar dažiem sīkiem labojumiem, arī maziem papildinājumiem. Bet visumā – gluži tas pats. Lūdzu izlasiet to, un sakiet man savas domas. Es gandrīz domāju, ka šis stāsts par kapu svētkiem derētu labāk kā tas par Ingi.
Kultūras dienas nosvinējām labi. Bērni ieguva daudz. Bijā apmetušās kādā ģimenē, kur bija divas meitenes, mazliet vecākas kā manas, tas ir vecākā 16, jaunākā 12. Manas ir 14 un 10. Tur nu bija liela sajūsma vērojot šīs abas pilsētnieces. Jaunākā dejo baletu, mājās bija arī klavieres – īsti laba saskaņa iznāca ar visu. Tālu gan bija no centra, elektriskā vilcienā ik dienas dabūjām stundām sēdēt. Bet tas jau viss pieder pie pilsētas. Bērni tagad drošāk runā latviski, sāk latviski rakstīt, vairāk spēlē klavieres. Bet gan jau visi šie labie iespaidi, savu spēku te zaudēs.
Es pati ieguvu jaunas ilgas – būt projām no šejienes. Tur pat jau istabas tika piedāvātas un klavieŗu skolēni. Bet nevaru vēl visu sagudrot. Nauda arī visa prom. Tagad ceru atkal stāties kaimiņa pupu gabalā un nopelnīt pirmam mēnesim, ja es izmantotu tā piedāvātās istabas. Bet neredzu ceļa kā to izvest… Jūtos tagad labāk kā ziemā. Varētu rakstīt arī, ja vien vairāk būtu laika. Nu bet kaut ko jau daru.
Skaisti bija kopkoŗu koncertā. Tas aizgrāba sirdi. Bet ko tas līdz iesprostoti mēs dziedam. Izstāde, telpu dēļ, man šķita ļoti pelēka. Tā neoficiālā tad gandrīz bija saistošāka. Skaista bija arī balle. Tikai es pati nejutos labi gluži sievišķīgu lietu dēļ, neuzvilku pareizo tērpu. Bet balle bija tomēr skaista. Par to visu Jūs būsiet jau informēts.
Kaut nākošgad es varētu uz Melburnu aizbraukt. Vai Jūs gaidīsiet? Jeb Jums būs atkal kādas tik ļoti personīgas nodarbības, ka nav nevienam tur vietas?
Saprotu jau saprotu, kā tas Jums bija ar Jūsu stāstiem. Un nekā Sidnejā nebija tāda, kādēļ būtu vērts tik tālu ceļu mērot. Tikai jauki bija redzēt satikšanās un draugu kāros cilvēkus, kā tie drūzmējās sākumā un beigās un katrā starpbrīdī visos sarīkojumos, lai pūlī meklēt pazīstamus. Silti no tā bija. Un viena otra silta balss un vārds.
Paldies par dzejoli par dūmiem. Kā Jūs stāstiet, tad Jūs svētkos tomēr ir atcerējušās sievietes, i pirmās, i otrās jaunības, visas vienādas. Žēl, ka Jums nav laba vasara laika ziņā. Te ir gluži labi. Mēs ņemam tagad tomātus nost, strādājam no rīta līdz vakaram, tad brīvās dienās – prom uz jūru. Jūrmalā, okeāna viļņos ir labi, aizmirstās pat haizivis, un dzīvības glābēji jau tur dežurē.
Inesei šodien atbrauca draudzene, visi trīs meiteņi aizgāja kalnā un mežos. Iešu uzcept ogu maizi ar ko sagaidīt staigātājus mājās. Kaut Jūs dzīvotu tuvāk, atnāktu uz kafiju. Dārzā zied ļoti skaistas margrietiņas.
Sveicinu.
Jūsu E. Dz.
P.S. Pateicos par padomu, ka konkursa darbu sūtot jāliek klāt arī īstais vārds. Tad tur iznāk pavisam 3 vārdi: šifra, mans ‘rakstnieces’ vārds un īstais…
1956. g. 18. 1.
Labdien, cienītā kundze.
Tas ir jauks stāsts par Ļaudonas kapu svētkiem – patiesībā viena nodaļā no tās lielās poēmas, kuŗai pieder Rūķu Viks, Aiviekstes noslēpums un varbūt vēl daudz kas cits, ko es nezinu. Tā var rakstīt tikai kāds vidzemnieks, kuŗš reiz dzīvojis zemē, kas sākas no Rīgas, rēķinot aiz Kokneses, un beidzas kaut kur pie Lubānas. Tur, šai kalnu, ezeru un mazo upju starpā reiz dzīvoja ļaudis, kādu nekur citur Latvijā vairs nebij – vislatviskākie latvieši. Ar kādas nu vairs nesasniedzamas sirds palīdzību es ar šo zemi biju saistīts daudzus gadus un tāpēc man, Jūsu stāstu lasot, bij jācīnās ar asarām. Es sāku lasīt stāstu pēcpusdienā, kad tuvojās negaiss un kad beidzu, krita jau pirmās lietus piles. Tas bija dārzā un man nu vajadzēja nākt istabā. Bij tik tumšs, ka nekā nevarēja darīt un es turpināju domāt par to, ko izlasīju. Tā pienāca nakts, bet pērkons turpināja dārdēt. Es aizgāju gulēt un ap pusnakti pērkons un zibeņi mani pamodināja un es turpināju domāt to pašu – par Jūsu tēlotiem cilvēkiem un par viņu dzīvi.
Nezin, vai stāsts tā iedarbosies arī žūrija dalībniekiem – viņi varbūt gribēs ko eksistenciālu, modernu. Kas to lai zin! Bet man tas patika tāpat kā Viks un es domāju, ka Jums tie ļaudonieši būtu jāsūta uz Londonu. Es gribētu tikai vienu mazu svītrojumu: nevajadzētu teikt, ka tie bij ‘evaņģeliski-luteriskās’ draudzes kapu svētki. Šī sīkā konkrētība stāstu tuvina aprakstam. Pietiktu ar Ļaudonas kapu svētkiem, jo luterisms jau runā pats par sevi no visa tā, ko tur redz un dzird.
Un tagad Jūs esiet jau kaimiņa pupās un Sidnejas dienas ir vairs tikai atmiņas. No Melburnas Sidnejā bijuši tik daudz ļaužu, ka arī man svētki apgaismoti caur dažādām prizmām un dažādiem viedokļiem. Bet tā kā manā dzīvē svētki vairs neeksistē, tad mani šie apraksti neskaŗ. Ir labi, ja Jūs pati un varbūt arī Jūsu meitenes esat tur ko guvušas, jo katrs guvums jau nāk par labu tiem brīžiem, kad uzbrūk ‘melnais’, ko es šad un tad dzirdu.
Pa to laiku, kamēr Jūs baudījāt kultūru, es lasīju kādu skaistu romānu – Heidenstama Karoliniešus, kas man ļoti patika, tāpēc, ka tur pilnīgi trūka angļu – amerikāņu romānu pliekanības. Tagad atkal visu laiku ziedoju tikai savam romānam, kuŗš mani dažbrīd paceļ, bet dažbrīd spiež vai pie zemes un pieņemas plašumā.
Cilāju arī šādus tādus citus plānus, jo velns jau allaž jādzen prom ar Belcebula palīgu.
Ko īsti tā Stīpniece glezno? Vai viņa ir Jūsu akadēmijas laika biedrene? Un kādas Jūsu domas par Ludmilu Meilerti? Laikam Sidnejā viņai bij tie darbi, kuŗus es redzēju te viņas pagājušā izstādē Melburnā? Zilās otas izstāde šogad neko nepārsteidza.
Pie mums drīz ieradīsies Andrejs Eglītis un pēc tam dosies arī uz Sidneju. Ja esiet viņa cienītāja, tad arī Jums viņš būs jāsatiek?
Visu labu
Jūsu J. Kalniņš.
19.1.56.
Godājamais Sarmas kungs.
Redzu, ka man ir uzrakstījies Jūsu otrs vārds, tas bija bez nodoma, ļaujoties tikai tam, kā par Jums domāju. Esmu sākusi Jūs domās saukt par Sarmas kungu. Lai tā būtu šoreiz.
Tikko beidzu rakstīt otru eksemplāru par Ļaudonas kapu svētkiem. Gribētos dzirdēt Jūsu domas par tiem, bet neceru no Jums šonedēļ saņemt vēstuli. Izsūtīt to uz Angliju gribu šonedēļ. Nezinu, vai bez Jūsu mudinājuma es pie šīs lietas būtu ķērusies. Nebūtu dūšas, ir viens, un otrs – man nav daudz godkārības. Bet šoreiz gan, ja man kas laimētos, tas man nebūtu no svara tik daudz manai godkārei, kā iespējai atkal rakstīt. Tādēļ būtu jādara labākais. Par kapu svētkiem rakstīju no visas sirds, tāpat kā toreiz par Aivieksti. Tas jau ir tas pats laiks un vide. Tā kā esmu saistīta pie tā ar sirdi, tad grūti pašai zināt, kas tur iznācis labs, kas nē. Mazliet baida garie teikumi, bet tie ir radušies bez nodoma, nemanāmi pieskaņojoties ļaudoniešu runas veidam. Jūtu, ka es arvien tā ieslīdu, tas ir – es pazaudēju savu valodu lietojot tās vides valodu, kuŗu tēloju. Tas varbūt nav ļauni, tikai ar mēru, ar mēru! Kā viss labais pasaulē…
Savā vēstulē, kuŗu nosūtīju Jums kopā ar savu stāstu, es nemaz nepieminēju Jūsu domas par maniem rakstiem, tas ir, to, kādu iespaidu tās uz mani atstāj. Tas tā iznāca laikam tādēļ, ka Jūsu kritikai sūtīju atkal vienu savu darbu. Tā, priecājoties par Jūsu labiem vārdiem es it kā prasītu pēc jauniem līdzīgiem un tas nebūtu labi.
Tagad, kad jauno stāstu Jūs jau būsiet nokritizējis, varu Jums atzīties, ka man Jūsu vēstulēs teiktie Jūsu vārdi ir daudz svarīgāki par tiem, kuŗus kāds Šterns, vai cits viņam līdzīgs, drukā avīzēs. Jūsu vārdi mani aizstāv un stiprina pašapziņu pret to, kas no ārienes varētu ievainot. Es domāju – Jūsu vārds ir – drauga vārds. Drauga kritika vienmēr ir vissvarīgākā, lai arī tā nekur citur pasaulē netiek izklāstīta un ‘nenes slavu’. Tā nes padomu un atbalstu un tas ir svarīgāk. Priecājos ļoti, ka Jūs sakāt, man vajadzīgs jau saprotošs lasītājs. Tad jau ir cerība, ka varu rakstīt un kādreiz būs arī laika vairāk.
Līdz sestdienai gaidīšu Jūsu vēstuli un ja nebūs, sūtīšu tomēr kapa svētkus, un nezinu vai rīkošos pareizi vai nē.
Kad vienu darbu esmu nobeigusi man ir liels apmierinājums, mani kādas dienas nemoka sirdsapziņa, ka neko nedaru – tad sākas tas atkal un man jāķeras pie cita darba. Es nezinu, vai tā ir pareiza sajūta, bet rakstot man uz sevi ir lielāka paļāvība kā zīmējot. Līdz ar to lielāks apmierinājums darot, bet to nevar teikt pēc tam, kad padarīts, tad iznākums ir it kā aizrauts no manis vairāk prom, kā tas ir ar pabeigtu zīmējumu. Uzrakstītais dzīvo it kā savu dzīvi un es nezinu, vai tā ir tā pati dzīve, ko es viņam esmu vēlējusi dzīvot.
22.1. 1956.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Mīļš paldies! Tā bija tik sildoša un jauka, ka grūti bija izturēt un nerakstīt Jums atbildi tūlīt. Bet laika nebija ne minūtes. Šodien ir svētdiena. Bija te kāds ciemiņš, latvietis. Tas uz brīdi pārrāva dienas darbus un tā, tagad pievakarē, man iznāca mazs laika sprīdis brīvs, ko citam darbam vairs nevar izmantot. Tieku pie rakstīšana Jums. Priecājos ļoti, ka Kapu svētki Jums patīk. Svītrošu Jūsu ieteikto. Gribēju to pateikt tā, kā mācītājs par kapu svētkiem ziņo iepriekšējā dievkalpojumā baznīcā. Bet tad man to arī vajadzēja tā rakstīt, kā mācītājs teiktu, pieminot tikai ev. lut. draudzi – tas nav izdarīts. Vakar gribēju jau darbu nosūtīt, bet nokļuvu par vēlu pastā un tā kā ir arī jālabo, tad sūtīšanu atlieku uz jaunnedēļu.
Man ir kāds pa pusei uzrakstīts stāsts par pupu lasīšanu kaimiņa tīrumā. To izlasīju tūlīt pēc saviem Ļaudoniešiem un domāju tāpat kā Jūs – vai nevajadzēja sūtīt modernāku? Tas par to kaimiņu tāds vairāk būtu. Lasot pašai šķita gluži svaigs. Bet nobeigts tas nav un Ļaudonieši ir tāpat rakstīts ar pārliecību. Ja viņiem nepatiks, nav mana vaina. Viņiem arī tas nav rakstīts un tas ir labi. Rakstīju tiem cilvēkiem un tam laikam. Par tā rakstīšanu es domāju jau tad, kad braucu mājās no kapu svētkiem pa Ļaudonas lielceļiem, kas bij nokaisījušies rožu lapām. Tas bija skaisti. Ja patosa man šai darbā varbūt ir daudz un arī sentimenta – tad tāds bija tas laiks un grūti viņu būtu tēlot citādi. Es to nevarētu. Punkts.
Strādāju ļoti daudz savos tomātos, ‘Pašen frūtos’ un kaimiņu pupās. Esmu laimīga ka Jums Ļaudonieši patīk. Tai poēmai ir vēl daudz nodaļu.
Jūsu E. Dz.
P.S. Man dažreiz ļoti, ļoti gribas pie Jums būt, bet arvien es atkal domāju – vai redzoties var nokļūt cilvēkam tuvāk?