11.12.1955.
Godājamais Kalniņa kungs.
Jūs esiet burvis, tas man jāsaka, izlasot mazo dzejolīti ko es pati laikam uzrakstīju, bet Jūs tur esiet pielicis savu roku un nu viņš skan tik jauki.
Tanī dienā, kad saņēmu to avīzes numuru, kur viņš iespiests, es biju Wyongā. Jūsu vēstules nebija. Bij no draudzenes, bet tā mani neremdēja tā, kā to prastu Jūsējā. Tā bija tāda skumja, atteikšanās pilna diena. Tādas jau viņas ir visas, bet tanī vēl kas vairāk bija jāpamet, jo dzīve tā prasa… Jauks un atspirdzinošs pārsteigums tad bija, kad vakarā atvēru avīzi un ieraudzīju savu vārdu. Nesapratu gandrīz kā tas tur nokļuvis. Tad lasīju savu dzejoli kā sveicienu no Jums. Bija tik labi just, ka esiet pārcilājis manus niekus un par tiem gādājis. Izlasījusi es domāju – vilks, vai es tik labi uzrakastīju? Tā kā neticētos! Apskatīju savu piezīmju burtnīciņu, protams, Jūs esiet piepalīdzējis! Redzu, man ir jāmācās. Es tikai uzrakstu acumirkļa izjūtas, bet ja tas ir darīts saistītā valodā, es neprotu tur nekā labot. Nezinu vai man trūkst ticības, ka es spētu dzejas rakstīt, vai man pret saistītā valodā rakstīšanu ir kādi aizspriedumi, trūkst mīlestības. Lasīt es dzeju mīlu. Agrāk es nevarēju dzīvot bez dzejas. Tagad es bez daudz kā varu dzīvot, ja to var saukt par dzīvošanu, ko es daru.
Nevar arī to saukt tā. Tagad tik apspiesta jūtos, kā nekad. Lai gan tagad būtu jāraksta. Darbu citu tik daudz un brīvos brīžos man trūkst kur noslēpties, kur aizbēgt, lai es nejustut vajāšanu. Šīs bailes mani pavisam saēdušas, es nespēju būt brīva no tām arī tad, kad neviens man netaisās uzbrukt. Kad skreju savos darbos, tad bieži vien asaras sprāgst no acīm par to, ka nevaru rakstīt. Un kad ir brīdis vaļas, es ausos kā zaķis mežā un nevaru nogrimt darbā un zinu, vai nu mani pārsteigs vai brīvā laika brīdis tūlīt būs gaŗām. Jāsaņemas. Kad Jums tā izsūdzos, tad nokaunos un kļūstu stiprāka.
Esmu iesākusi vairākus tematus un nevaru tos nobeigt, jo apkārtne traucē viņos nogrimt, rakstamo pilnīgi izdzīvot.
Ziemassvētki tik tuvu! Meitenes un arī es, pielaikojam savus jaunos tērpus, kas tur daudz prieka un nepatikšanu! Nav te mums patīkamas šuvējas, tā pārdzīvojam īstu dāmu sirdsēstus. Bet galā jau būs labi šai ziņā. Bet ir arī citas rūpes, vēl nezinām, kur apmetīsimies. Dzidra sāk bēdāties arī par savu slikto lativsko izrunu, bērns sāk vēl latviski strīdēties ar māsu! Tā ir lieta, ko viņas nekad citādi nedara kā angliski. ‘Greedy pig’ tad ir ļoti ikdienišķs vārds. Vakar mēģinājām to pārtulkot latviski un tad iznāca baigs atklājums, ka tādu ko nemaz nedrīkst lietot: Mantkārīgā cūka. Šis vārds viņām bieži jālieto kaut ko garšīgu dalot. Tā nu Dzidra vēl nav skaidrībā ko viņa Sidnejā varēs teikt māsai, ja tā nolauzīs lielāku gabalu šokolādes…
Tā pavadīt laiku nemaz nav ļauni, bet šī laika ir tik maz!
16.12.1955.
Ziemsvētki jau ir klāt! Vairs pāris dienas tikai!
Kādā no Jūsu vēstulēm nojautu tabākas dūmu smaržu. Tādam nolūkam – tas ir dūmu smaržai – nosūtu Jums mazu paciņu.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Jūsu E. Dzelme.
21. 12. 1955.
Godājamais Kalniņa kungs,
Esmu bezgala lielā steigā, bet gribu nosūtīt Jums vienu jauna gada skici. Redziet, es noņemos ar sīkumiem. To te uzrakstīju Vācijā. Tagad draudzene atsūtīja, jo visi mani raksti ir pie viņas. Temats šim mani gan vairs tā nesaista, bet tomēr nevarēju nociesties, pārlaboju un pārrakstīju. Pazaudēju divi dienas. Man tik ļoti vajaga strādāt pie konkursam domātiem darbiem, bet es tos rakstot it kā uzstādu sev lielākas prasības un netieku no vietas. Ķēru citu un metos sāņš. Kaut varētu ar Juma parunāt, vai konkursam derētu tāds kapu svētku tēlojums, bez fabulas, kādu rakstu? Bet – esiet par tālu. Vai Kultūras dienās Jūs redzēšu?
Sveicinu! Gaišus svētkus!
Jūsu E. Dz.
1955. 21. 12.
Cienījamā kundze.
Vakar vakarā es saņēmu Jūsu vēstuli un tikai tad apķēros, ka ir jau klāt Ziemzvētki un ka man jau sen vajadzējis Jums rakstīt. Es nevaru ne ar ko aizbildināt savu nerakstīšanu, jo neviens jau neticēs tam ko uzdošu par iemeslu. Bet jāsaka man tas ir. Pēdējos divus mēnešus es strādāju tā, kā vēl nekad agrāk – es virziju uz priekšu romānu un tai pašā laikā kārtoju stāstu krājumu, kuŗā jābūt sešiem stāstiem. Tūliņa pēc Ziemsvētkiem man tie jānodod apgādam. Tie ir Zemgales stāsti un viss, kas tur teikts vai rādīts notiek manās tēva mājās, vai arī kaimiņos. Un tāpēc man jārunā ar tiem cilvēkiem, kas tur dzīvoja pirms gadiem 50-60, jāatcerās viņu sejas, jāatmin domas, jāparāda ko un kā viņi strādāja, par ko priecājās. Es pats gribu tikai skatīties. Tas ir, es tā gribēju, bet no tā nekas neiznāca, jo man vajadzēja dzīvot līdzi un tā es pavisam izkritu laukā no šī laika un šīs pasaules. Man liekas, ka esmu atkal zēns, īsts dumiķis un aplamis. Un tomēr tas man patīk un es ar dziļu pretīguma sajūtu kustos pasaulē, kur man jādzīvo tagad, viss liekas svešs, tukšs, un es no visa vairos. Es redzu tikai tālo, mirušo pasauli un man ir tikai viena vēlēšanās, runāt un runāt par to. Man liekas, ka tikai tur cilvēki, kas mani reiz ir sapratuši un mīlējuši. Un es ar bēdām un dziļa vainīguma sajūtu pārmetu sev, ka esmu par maz cienījis un mīlējis, to ko tur saņēmu. Es nespēju tagad būt citu cilvēku starpā, tāpēc nemaz nesaprotu, ko es varētu meklēt Sidnejas Kultūras dienās, kur Jūs mani aicinājāt lidot. Lidot!… Tur ir kāds bariņš manu bijušo skolnieku – daži tādi, kuŗus neesmu redzējis kopš 30 gadiem, kad tie vēl bij zēni un meitenes. Tas būtu pārāk skumji tos redzēt tagad, kad dažs jau būs sakrunkojies un auklēdams savus mazbērnus pārvērties līdz nepazīšanai. Tāpat arī esmu aicināts uz Pertu. Bet ne mirkli man nav nācis prātā šiem aicinājumiem klausīt. Visi sapņi un katra pagātne ir labāki par tagadni. Jā, Ziemsvētki man būs skumji, jo tad pēdējo reizi lasīšu manuskriptus. Pēc tam man būs no tās dzīves jāatsakās, kas tur ietverta, jo pēc tam, kad to lasīs sveši, es jutīšos kā izmests no turienes. Būs tā kā pēc svētkiem, kad mājās iestājās pagurums un klusums. Būs tik skumji, it kā tikai tagad es uzzinātu, ka senā dzīve un pasaule ir mirusi. Tas ir skumji, mīļā Dzelmes kundze, ja cilvēks ar sirmu galvu ir ar bērnu jēgu. Bet ko tur lai dara, ja tas tā ir? Un vēl smagāk ir, ja par to nevar nevienam pateikt, jo rakstniekam ir jārunā gudri…
Jā, Jūsu mazais dzejolītis ir jauks un tas, ko es pie tā mainīju, ir sīkumi. Es gribēju, lai tas Jums ir sveiciens un divus mēnešus man vajadzēja plēsties, kamēr Jūs viņu varējāt lasīt, jo bieži ir tā, ka tam, ko es visvairāk vēlos, ir visvairāk šķēršļu pa kājām.
Labi! Braucat uz Sidneju. Es ceru, ka visas trīs dāmas atstās tur pietiekami labu iespaidu. Es to diemžēl neredzēšu, bet tam jau nav nozīmes – ar tādu bagāžu dvēselē, kāda tā man, es tiešām nespētu novērtēt tās pūles un to uzņēmību, ko iztērējušas trīs galvas, gatavodamās šim ceļojumam. Es saprotu vērtēt tikai sava kambara klusumu. Jādomā, ka tas ir baigs egoisms, atlūzuša zara egoisms? Bet lai!
Atsakaties no daudziem tematiem un paliekat pie viena, citādi nepagūsit stāstu pabeigt. Dažreiz mani moca sirdsapziņas pārmetumi par to, ka es Jūs pātagoju uz rakstīšanu. Vai nebūtu labāk, ja es to nedarījis, bet ļāvis Jums atpūsties un varbūt samierināties ar savu ikdienu? Kaut kur esmu lasījis vai redzējis: viens aplamis var vai desmit prātīgus cilvēkus pataisīt trakus. Vai tas tā nebūtu arī ar mani?
Es tomēr nespēju Jums pateikt to, ko gribēju, bet varbūt tā arī ir labāk.
Lai Sidnejas dienas Jums palīdz paelpot svētku gaisu un svētku – nu visu to, ko Jūs girbējāt.
Jūsu J. Kalniņš.
Paldies par sūtījumu, ko gan vēl neesmu saņēmis, bet kuŗš droši vien mani sameklēs. Varbūt tas būs vienīgais viesis šais svētkos pie manis.
1955.23.12.
A Mediation? A medatizarion?… Meditation?…
Vakarvakarā vēlu es saņēmu Jūsu holandisko dāvanu – pirmo tāda veida savā mūžā! Es pateicos! Bij par vēlu, lai es to izmantotu tūliņ. Es to daru šorīt. Nespēju tā skaidri pateikt vai, to holandiešu pēc, vai arī Jūsu fantazijas dēļ, es šorīt atmetu ar roku katrai nopietnībai un nekā nedaru. Es klausījos mūziku, pēc tam lasīju Z. Mauriņas Denn das Wagnis ist schon… – Tad es iekurināju pirmo holandieti, lai gan to drīkstēju darīt tikai 25. 12. Var darīt arī to, kas nav atļauts. Ar mani tas bieži gadās, patiesību sakot gandrīz parasti gadās.
Es skatos pelnu kravā cigāra galā un domāju – kāpēc jāpīpo cigārs? Nav izskaidrojums. Un tūliņa man iekrīt prātā – kāpēc jāmīl otrs cilvēks? Tas ir tik pat neizskaidrojams. Vispār viss, kas patīk ir neizskaidrojams. Nē, arī nepatīkamo nevar izskaidrot. Piemēram, ir cilvēki, kas citiem griež galvas nost. Bet kāpēc? Aiz naida? Bet viņi tos nemaz nepazīst? Tā tad vispār nekas nav izskaidrojams.
Vakar es pabeidzu izlasīt nākamās grāmatas manuskriptus. Un arī ar tiem ir taisni tā pati nesaprašana. Vai es gribu ar tiem kādu mācīt? Ne pavisam nē! Vai kādu iepriecināt? Arī nē, jo es tur runāju gandrīz tikai par sevi vien. Un kas tad kādam par mani ko interesēties? Un tomēr, var jau iepriekš pateikt, ka daži grāmatu nopirks. Un apgāds droši vien domā ar to ko nopelnīt. To gan var saprast. Tas, ko var saprast, ir patiesībā nesmuka lieta.
Esmu pārskatījies, rakstīdams, ka Jūsu paciņa, laikam būs vienīgā, ko saņemšu Ziemsvētkos – bij vēl otra ar, reizā ar Jūsu. Tā bij smagāka kā Jūsējā, jo tur bij iekšā – šokolāde. Dāvinātājas ir divas. Vienai ir astoņi gadi, otrai astoņpadsmit. Man ir pilnīgi nesaprotami, kā šādos gados iespējams atdot šokolādi otram? Acīm redzot es sievietes absolūti nepazīstu – vienalga, vai tās dāvina cigārus vai šokolādi. Tātad, ja es par viņām ko rakstu, tad tas viss ir aplami rakstīts, jo ko tad var pateikt par to, ko tu galīgi un pilnīgi nepazīsti?
Jā, kaut es to būtu zinājis pirms gadiem piecdesmit! Visa gudrība arvien nāk par vēlu. Cilvēks laikam dzīvo tāpēc, lai beidzot saprastu, ka nekā nav sapratis.
Jūs jautājies vēstules beigās, vai redzēsit mani Sidnejā. Paldies Dievam ka nē. Jūs tur redzēsit daudz cilvēku, kuŗi visi būs saprātīgāki kā es.
Tā! Holandietis nu ir beigts, pagaidām no viņa atlikuši tikai dūmi – pilna istaba, jo logu es nevaru atvērt, tāpēc ka tad pa to iekšā brāzīsies lietus. Par dūmiem (tie gan ir tikai plebejiskie cigaretes dūmi!) es pirms dienām trim uzrakstīju šādu:
Meditation Es savas cigaretes dūmos skatos, Kas man uz galvas loku lokos platos Kā zili mākoņi pret griestiem vijās, Drīz šurp drīž turpu šūpojās un mijās, Un it kā sevī kādu prieku rod Un it kā arī man to pašu dod... Bet pēkšņi vēja vēsma viņus gūst, Tie steigā negantā pret vērto logu plūst Te loki zilganie un rāmie jūk Un drūzmā chaotiskā loga atvērtumā brūk... Vēl mirklis – pazuduši tie kā saulē rasa, Neviens tos nepiemin, ne kāds pēc tiem vairs prasa. Neviens! Un tomēr tie reiz bija! – Tāpat tas būs, kad pienāks lielā mija Tā mani prom no nemiera pie miera sauks. Tad kādai nezināmai varai būšu trauks, Kur, mani neprasot, tā kaut ko lies, Kas līdzi cigaretes dūmiem mūžos šūposies.
All right! Vēl pārs dienas skriešanas, ķeršanas un satraukuma pilnas, tad Jūs – visas Trejmeitiņas – beidzot sēdēsit vilcienā. Sidnejā! Tik ilgi gaidītā Sidnejā! Tik daudz priecīgu un labu cilvēku! All right!
Pirmajos Ziemsvētkos, 1955.
Jauka diena un labs garastāvoklis. Laikam gan tāpēc, ka pats neko negaidu un pašu nekur negaida?
Ģēte. Visu priekšpusdienu Ģēte. Ar īstu baudu Ģēte. Pēc pusdienas – cigārs, tas ir viena stunda Meditation. Tad pie Jums. Kas tas ir – pie Jums? Es domāju par Jūsu stāstu. Jums ir tāda spēja, jeb teiksim tāda tieksme, cilvēku aplūkāt bez humora. Tā tas ir ar to advokātu. Tas ir beigts, nožēlojams lupata. Droši vien Jūs par psīcholoģiju nedomājāt rakstīdama par šo vestes bruņinieku. Bet tomēr tas ir ļoti labs psīcholoģisks tēlojums, kādi Jums ir arī daži citi. Taisni tāpēc tas neder Londonas sacensībai, jo es domāju, ka žurijā būs ja ne vairāk, tad mazākais viens tāds vestes pazaudētājs. Un tāpēc nav ko domāt, ka viņš mierīgi varētu noklausīties, ka Jūs viņu izārdat. Jādomā arī, ka viņi gribēs, lai stāsts ir gaŗāks, jo viņiem nebūs dūšas godalgot labu, bet īsu stāstu. Mēģiniet kādu citu tematu no tiem, kas Jums vēl ir. Jūs redzējāt, kā Sterns tikko pieminēja Jusu Gada grāmatas stāstu, lai gan tas ir labākais no visa cita, kas ir Gada grāmatā. Jūsu stāsti prasa vairāk inteliģences un arī vairāk literatūras pazišanas nekā tas ir kritiķiem. Bet es domāju, ka tas Jūs var tikai iepriecināt. Skumji ir tas, ka Jūs tik maz spējat darīt to, kas Jums jādara. Kad es par to domāju, mani sāk mocīt grūtsirdība. Jo kā tad citādi var būt, ja jānoskatās, ka viss tas, ar ko Jūs varētu strādāt, paliek neizmantots, kamēr cits ar savām dumjībām uzstājas kā varonis. Bet ko tad tas līdz, ja es Jums to saku?! It nekā.
Bet laiks ir tik jauks! Es ceru, ka arī Sidnejā tas būs tāds pat un varbūt Jūs tur ko mantosat.
1955. g. 28. 12.
Laiks cūcīgs. Bet varbūt, ka Sidnejā viņš ir jēdzīgāks – te ir lietus, vējš un aukstums. No vasaras ne vēsts. Labi, ka pirmā svētku dienā es mazliet pasēdēju dārzā. Pēc tā jau jāsēž tikai istabā un vakaros staigādami mēs ar Jusi abi salīstam slapji.
Šorīt es vēl reizi izlasīju Jūsu stāstu – Kādēļ Inga salauza atslēgas kaulu? Es domāju, ka to var droši sūtīt sacensībai. Ir iespējams, ka tur nesapratīs ne tā atturīgo, smalko psīcholoģisko režģijumu, ne arī Inges taisni brīnišķīgo tēlu. Bet es gandrīz gribētu galvot, ka otra tāda stāsta tur nebūs. Un vai tad ar to nepietiek? Protams, variet mēģināt rakstīt vēl kādu stāstu. Bet parasti jau ir tā, ka gribēdami strādāt kādam noteiktam mērķim un vēl vairāk – kādai svešai patikai, mēs nervozējam, neuzticamies sev un neesam sev tik pakļāvīgi kā tad, kad tikai sekodami savai intuicijas loģikai.
Un tad – no Sidnejas taču pārbrauksit ar daudziem jauniem iespaidiem, ar daudziem svešiem labumiem un nelabumiem. Tas viss Jūs noskaņos nelabvēlīgi kādam darbam, kuŗā jāizpaužās tikai paša iekšējām lietām.
Es visus svētkus biju pilnīgi viens, daudz vairāk nekā parastajā ikdienā. Svētki jau ir sabiedriska padarīšana un tāpēc visi nesabiedriskie elementi šai laikā savu nesabiedriskumu sajūt visvairāk.
Es pīpoju Jūsu cigārus, lasīju dzejas, vai ar vienkārši nedarīju nekā, bet fantazēju visādas lietas. Tie bij nekādi Ziemsvētki, vispār nekādi svētki, bet vienkāŗši pāris dienu, kuŗas es atšķīru no citām dienām, piedodams tām citādu nokrāsu. Svētki, kā jau teicu, ir sabiedriska lieta. Viens nevar svētkus svinēt.
Jūsu J. Kalniņš.
N.B. Vai nederētu mainīt Ingas stāsta virsrakstu? Piemēram: Kas notika ar Ingu? Vai: Notikums ar Ingu?
N.N.B. Ievērojiet, ka Jums jāziņo žurijām bez slepenvārda arī Jūsu īstais, oficiālais vārds.
Šo norakstu no Inges paturiet pie citām krājamām lapām – ieskatam. Tā ir spēcīgākā daļa. Viss stāsts paliek te.
E. Ķikure
Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Jeb – Kas notika ar Ingi?
Būtu viegli visu pārredzēt, ja katram – kādēļ? – varētu atrast vienu, skaidru atbildi. Bet vienas atbildes nav. Ir daudzas, un katra no tām aizved citā virzienā. Uzklausot vienu no tām, iegūstam lietas, vai notikuma attēlu greizā spogulī. Uzklausot visas atbildes – esam tikpat lielā neziņā, kā pirms to dzirdēšanas.
Kādēļ Vernikas kundzes dzīve kļuvusi nelaimīga?
Nav neviena, kas Veronikas kundzi pazīst un nebūtu to kādreiz sev vai citam jautājis. Bet atbildes nav, vienas atbildes nav, – ir tikai aplami minējumi un to ir tikdaudz, ka tie neko nenoskaidro. Dažs savu dzīvi dzīvodams to sarežģī jo tālāk, jo vairāk. Varbūt tas tā ir ar Veronikas kundzi.
Bet Inge ir vēl maza. Lielākais notikums, kas ar viņu atgadījies ir tas, ka viņa salauza sev atslēgas kaulu.
Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Tas bija pavisam vienkāršs notikums, bet katrs par to saka kaut ko citu.
Inge ir maza, spēcīga, dzīva meitene. Nākošsestdien viņai būs deviņi gadi un pirmdien, viņai gadījās nelaime ar kaulu.
Inge ir diezgan savāda meitene. Neviens viņu nevar pazīt, kuŗš to redzējis tikai vienu reizi, jo viņa katru reizi ir citāda. Kad viņa pati vēro sevi spogulī, tad tā bieži vien ir skaista. Deviņi gadi vecumā, viņa savu seju pazīst labāk, kā viņas māte savu. Kā no katras lietas, ko Inge ņem savās mazajās rokās, viņa kaut ko veido, viņa veido arī savu seju. Viņa atrod sev tādu izteiksmi, kas ievelk tās vaigos divi mazas, mazas bedrītes, tikai uz acumirkli. Tās pazib kā dzirkstis viņas smaidā un pazūd. Viņa skatās spogulī tādām acīm, kādas ir Leonardo Mona Lizai, bet to viņa nav redzējusi. Šī līdzība ar Monu Lizu Ingē parādās arī tad, kad viņa neskatās spogulī. Redzot Ingi, var apjaust, kāda varētu izskatīties Mona Līza, ne kā gleznā, bet kā dzīva sieviete. Ingei dažubrīd ir seja ar to pašu pieri, sejas ovālu, acu un lūpu izteiksmi, pat ar sejas krāsu toņiem. Dažu brīd viņai nav vairs nekā no visa tā. Viņa savelk degunu krunkās, bērnišķīgi uzšķiebj virslūpu un dauzās ar saviem divi suņiem.
Bet citreiz viņa atkal stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai iepretī ir skapis ar spoguļa durvīm.
Tikko Inges māte paveŗ skapja durvis tieši pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti un palags ap tiem, kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas – uz mata tā, kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos, avīzēs, uz ietināmiem papīriem, uz māju sienām… Palags paveŗas un atsedzas brūna, saulē iedegusi kāja visā savā mazajā gaŗumā. Tā tiek liekta, cilāta lēni un graciozi, līdz ir sasniegta īsta pilnība pozā.
Tad ar pārsmalcinātu, gudru kustību, viss nozūd. Palagu nomaina mātes nakts tērps. Pavisam cita meitene skatās spogulī – rokas sievišķīgi tur tērpa drapējumu ap pleciem, acis mirdz, lūpas smaida. Kā us mājienu rodas rotas lietas, roku sprādzes, kakla un galvas rotas – tās ir jostas, zeķturi, matu lentas, ko noģērbj Inges māsa un māte.
Māte atņem Ingei savu nakts tērpu un tanī pat brīdī ap Inges gurniem ir apstiepts krāsains peldu dvielis, ap kaklu gaŗā lokā nokarājas Inges māsas melnā ģimnazistes zeķe un Inges kājas un rokas uzsāk traku ritmu.
Māte neskatās uz Ingi, viņa nedrīkst smieties, sen ir laiks gulēt. Viņa baŗas.
Pār Ingi tad atkal ir baltais palags, arī Inges galva ir zem tā. Inge tup gultā un kustina pirkstus zem palaga, izbīda izcilņus, izveido dobumuds – rada spoku!
Pirms māte izdzēš gaismu, Inge vēl mirkli stāv palagā ar kailiem pleciem un izlocītu kāju.
Kājā un plecos Ingei protams nav nekas savādāks, kā visām citām mazām meitenēm, kam nepaslīd gaŗām žurnālu straume, kuŗā brien mūslaiku cilvēks. Inges māsa dažreiz tāpat aptin sev palagu un viņas abas ar Ingi grūstās dalot spoguli. Ir burvīgs joks, veidot no sevis to, no kā ir pilna pasaule. Tā ir aizraujoša spēle un prieks, ja nav nekādu šķēršļu veidot no sevis princesi Margaretu, Marlenu Monro, vai kādu citu, kuŗai nav vārda, bet kas stāv pāri laikraksta lapai no vienas malas līdz otrai.
Inge attīstās lēnām. Tikai pamazām viņa sāk šaubīties, vai rūķi un laumiņas dzīvo? Viņa spēlējas ar lellēm. Viņas lelles dzīvo visu raibo cilvēka mūžu. Tās tiek tērptas līgavas tērpos, tad šūpo savus bērnus un gulda tos ratiņos. Šo pašu cilvēku dzīvi Inge zīmē savās burtnīcās, caurām dienām, bez apnikuma. Viņa zīmē ar kreiso roku un rada skaistas lietas. Visvairāk viņa zīmē sievieti.
Inges zīmēšanas attīstības ceļš iet tieši pretēji lielās pasaules mākslas attīstības ceļām, no abstraktā, no ‘tīri aistetiskiem formas meklējumiem’, uz reālismu. Pāris gadus atpakaļ, Inges zīmētās sievietes stāvēja tālu no īstenības, kaut gan tās bija – brīnišķīgas sievietes! Seja tām bija maigs ovāls, augšdaļā platāks, zoda daļā ar mīlīgu smailīti, acis – taisnas, iešķībi ievilktas svītriņas, mute – sārts punktiņš pašā zoda smailītē, deguna – nemaz!
Varbūt šī deguna pilnīgā neievērošana savu daļu bija vainīga pie tā, ka Inge pievērsās reālismam. Tēvs tik ļoti zoboja šīs daiļās, bezdegunu sejas, ka Inge zobus sakodusi pievērsās pretīgajam objektam – degunam, un līdz ar to – reālismam. Sākums tiešām bija baigs. Bet Inge ir neatlaidīga. Bija ko pūlēties arī ar citām miesas daļām, līdz tās ieguva muskuļus un cilvēcīgu apaļumu. Locekļu lieluma attiecības sāka pagaist, zaudējot arī kustību vieglumu – bet tagad tas ir viss pāri, droša roka visu noliek savās vietās. Krāsās Inge patur sev brībību. Kad ir izzīmētas sievietes visās dzīvē sastopamās krāsās – nāk sievietes ar zaļiem, ziliem, violētiem matiem, ar zvaigžņu zeltainām acīm, zaļzili fosforizētajām sejām. Tikai lūpas patur sārtos toņus. Sāk parādīties arī vīrietis – puika. Bet tas tomēr daudz mazāk noderīgs mākslai – to jau ir atraduši daudzi pirms Inges.
Katra lieta Inges rokās ātri maina savu veidu. Ja māte mizo kartupeļus un kādam kartupelim ir apaļa galviņa, tas, mātei to nemaz nepamanot, ir nokļuvis pie Inges un atgriežas peldēdams skaidas laiviņā kā resns, ūsains vecis, ar zaļas lapas cepuri galvā. Pēc brīža šis pats kartupelis ir pārvērties kazai līdzīgā radībā un uz tās jāj no avīzes izgriezts kovbojs.
Kādreiz Inge bija saaukstējusies un gultiņā sēdēdama bija pagurusi cilāt savus zīmuļus un lelles. Māte pameta viņai adatu spilventiņu, kur Inges māsa, tikko no šuvekļa bija saspraudusi vairāk desmitus spraužamo adatiņu ar spožām galviņām. Drīz no tām viedojās loki, ornamenti, kaŗa gājieni. Kad pēc pusstundas māte piegāja pie Inges, uz adatiņu spilventiņa varēja vērot kaut ko līdzīgu krāšņam operas skatam, kur karalis ar karalieni purpurā un viņa galma ļaudis krāsās vizuļodami noskatās divi pāri baltos dejotājos ar caurspīdīgiem plīvuriem un spārniem – visas adatiņas pārģērbtas sīki izgrieztos konfekšu papīrīšu tērpos. Ja mazo adatu spilventiņu uzņemtu foto attēlā, neviens nespētu atminēt krāšņā uzveduma veidojumu.
Mātei ar Ingi ir diezgan posta, jo visas malas ir pilnas viņas lietām. Tur ir skārdos iesētas sēklas un sastādīti stādi, tur ūdens traukos vardulēni, tur kārbiņās kāpuri, kas no zaļas krāsas kļūst zelta, no tārpiem kļūst par glītām kūniņām un lien ārā, kā dreboši tauriņi, tur cikadas savās septiņās šķirnēs un viņu sakaltušo kāpuru atliekas, kā dīvaini rati un karietes, tur jūrzāles, lapas, sūnas, gliemežvāku kaudzes, ogu un sēklu virtenes, putnu spalvu, krāsainu diegu, papīru, akmeņu kollekcijas, veidojamais māls, dubļi, plastelīns, mūžīgi apkārt klejotājas mārbeles… Bez gala un malas – izgriezumi no žurnāliem. Neko nevar sviest prom. Arī mātei tas jāsaprot.
Var jau būt, ka māte ļauj Ingei par daudz lielu vaļu un tādēļ ar viņu gadās arī nelaimes. Nesen viņa sagrieza kāju tā, ka ārstam bija ilgi ko šūt, un tagad tas lūzušais atslēgas kauls.
„Tā ir mātes vaina,” saka tēvs.
„Tas tādēļ, ka viņai mīksti kauli,” saka bērnu vasaras mītnes vadītāja, pie kuŗas strādā Inges māte, un kur nelaime notika.
„…Tādēļ, ka zālē bija cinītis, kur Inge meta lokus…” saka citi bērni.
Tādēļ, ka viņai paslīdēja roka, domā Inge pati. Visiem viņiem taisnība.
Bet Inges māte domā pie sevis vēl kaut ko pavisam citu – tādēļ, ka tur bija Pēteris, vienpadsmitgadīgais Pēteris, citu bērnu vidū…
(fragments)
