3.11.1955.
Godājamais Kalniņa kungs.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar Jūsu grāmatiņu. Sirsnīgs paldies! Viņa ir skaista patiesi! Viss rokraksts un rotājums un dzeja, divu cilvēku dzīvais darbs, un tie ir tēvs un dēls – vai tas nav skaisti?!
Man nav pienācīgas vietas kur viņu nolikt, lai apkārtne viņu netraucētu. Jā, man vajadzētu reiz būt citādi.
Pateicos arī par konkursa ziņojumu. Nosūtu Jums avīzes izgriezumu atpakaļ, lai Jūs vēl labi apskatāties, vai nav vēl kāda iespēja darbus nosūtīt vēlāk? Tur ir rakstīts – konkursam domātie darbu jānodod pastā ne vēlāk par 1956. g. 1. februāri.
Ja viņi skatītos izsūtīšanas datumu, kā tur teikts, tad vēl varētu izsūtīt janvārī. Normāli gaisa pasts iet vienu nedēļu. Sūtītu 2 nedēļas iepriekš, bet tomēr ne novembŗa vidū, kā Jūs sakāt. Tas ir, ja tas tā būtu iespējams. Līdz novembŗa vidum man gandrīz nav cerību kaut ko uzrakstīt. Un ja arī man izdotos kaut ko veikt, es nespēšu vairs Jums nosūtīt novērtēšanai! Nezinu ko darīt. Katrā ziņā izmantošu katru brīdi, lai kaut ko veiktu. Iesāktu stāstu man ir te trīs. Bet nevienam no tiem nav nekāda lielāka ideja iekšā. Viens ir ar tēmu no Austrālijas dzīves, divi par Latvijas dzīvi.
Darīšu ko varēšu un gaidīšu Jūsu vēstuli, vai nav iespējams sūtīt vēlāk. Ja Jūs kaut ko ātrāk saņemamu par šo lietu rakstāt, lūdzu izmantojiet veco adresi. Berkeley Vale N.S.W. Ceru ka nezudīs, tagad ilgi nekas nav zudis. Jūsu vēstules vispār nav aiztiktas vēl nekad. Varbūt tā es ātrāk saņemšu un pēc Jūsu padoma varēšu kaut ko veikt.
Izlasīju arī jau literāro pielikumu. Mans raksts mani pārbaidīja ar savu gaŗumu. Varbūt par daudz tanī sīkumu par Vītrāgiem, bet tas nāca no lielas mīlestības. Gaidīšu no Jums kādu ātru ziņu, riskēt es vēlētos, jo risks šoreiz nav nāvīgs.
Jūsu E. Dzelme.
P.S. Šoreiz uzrunāju Jūs atkal pa vecam, jo kāda pamācība skan – nepadari neko par paradumu.
E. Dz.
Svētdiena, 1955. 6. 11.
Cienītā kundze.
Ar stātiem sacensībai ir tā: tos protams var nosūtīt tā kā Jūs domājiet, bet tikai ar gaisa pastu. Es biju domājis parasto pastu. Un tad ir tā, ka svētku dēļ stipri vien visi sūtījumi novēlojas. Gaisa pasts ir stipri dārgs, mazākais te, no Melburnas sūtot, jo te ir ierēdņi, kam grūtāk iestāstīt kā zirgiem, kas tiek sūtīts. Tātad rakstiet mierīgi, lai iznāk kas gaŗāks, jo par tik īsiem stāstiem komisija negribēs piespriest godalgu. Citādu Jūsu mazie stāstiņi gan to pelnītu. Arī pēdējais, kuŗu nupat saņēmu. Bet kritiķiem ir allaž galvā kāds elefants, tā kā viņi nespēj atšķirt suni no peles, jo tās viņiem ir pārāk mazas kreatūras. Gan jau Jūs sapratīsat, kad lasīsat atsauksmi par Gada grāmatā ievietoto stāstu (Starp citu: Gada grāmata Jums kļūs piesūtīta kā autora brīveksemplārs, tādus saņem arī visi citi autori). Ar sacensībām parasti ir tā, ka tur liela loma ir nejaušībām, nevis kāda darba patiesai vērtībai. Ja es Jums ieteicu piedalīties sacensībā, tad vairāk tāpēc lai būtu kāds iemesls rakstīt un kaut ko gaidīt. Lai arī mazs mērķis, tas var vilkt cilvēku uz priekšu. Tātad variet mierīgi strādāt līdz nākamam gada janvāra beigām. Gan jau kaut kas radīsies. Labi būs ja turēsities pie stingras kompozīcijas un efektīga noslēguma, kas ir visu pašaudzināto kritķu prasība.
Jā, Jūsu nupat iespiestajā stāstā ir daudz mīlestības, par to mēs arī runājām ar Dēliņa kungu, kad vajadzēja gudrot, kā lai bez Jūsu stāsta pielikumā iedalītu vēl arī ko citu. „Īsināt, Ķikures stāstu nevar,” Dēliņa kungs teica un es jau tam varēju tikai piekrist un tāpēc vajadzēja likt stāsta galā manu Šillera eseju, kaut gan bij tur domāts kas cits – gaŗāks. Bet ir jau labi, tas gaŗākais gabals atradīs sev vietu parastajās avīzes slejās. Arī lasītājiem labāk patīk gaŗākie stāsti, jo viņi jau vērtē pēc tā, kas notiek stāstā, bet nevis kā tas notiek.
Man šķiet ka Viks ar savām baltajām biksēm, tāpat arī Aiviekstes noslēpums (virsrakstu grozīt nepaguvu, jo stāsts jau bij salikts un tad nav patīkami tur ko mainīt) kā arī šis mazais jaukais gabaliņš par to aprakto, ir jau trīs nodaļas no liriskā romāna, kuŗam reizi ir jāizveidojas. Kad radīsies citi līdzīgi īsstāsti, tos varēs izvietot kādā secībā, labāk iznāks, kā romāna nodaļas. Turpretī tiek stāsti kā piem. par Inges atslēgas kaulu un dienas grāmata un citi līdzīgi būs apvienojami citā lielākā krājumā. Protams tos visus, tāpat kā pirmos, var paturēt arī kā atsevišķus stāstus. Bet man šķiet, ka apvienoti tie dod veselāku un spilgtāku ainu par kādu dzīvi un par kādu laiku, nekā katrs par sevi. Taisni tā tas ir ar manu stāstu tagadējā Gada grāmatā, kas patiesībā ir divi nodaļu apvienojums no mana Negantnieka. Ir redzams. Ka tagad diezgan bālie notikumi, romānā dod pavisam citu, spēcīgāku un raksturīgāku iespaidu. Es to jau gan zināju iepriekš, bet man nebija pie rokas tik īsa stāsta kāds derēja Gada grāmatai, lai neizspiestu no tās laukā kādu citu autoru. Kalendāriem, kas pretendē uz lielu lasītāju skaitu, vajadzīga dažādība. (Gan ļaudis būtu pateicīgāki, ja šī dažādība rastos bez profesoru palīdzības…)
Mani varat droši uzrunāt vai nu pa vecam vai pa jaunam – bet no manis nevajag mācīties. Es allaž kā virsrakstā (uzrunā) tā arī pašā vēstulē mēdzu būt formāls. Bet tā ir tikai metode, pie kuŗas es turos aiz uzmanības, jo baidos, ka vēstules var nonākt nejauši svešās rokās. Patiesībā šis formālisms mani nospiež, jo ir brīži, kad gribas, lai otrs cilvēks redz manas domas bez uniformas. Domas un jūtas nav uniformējamas, bet ja to dara, tad nogrēkojas kā pret sevi, tā pret vēstules lasītāju. Ne arvienu ir iespējams lasīt rindu starpās to, kam vajadzētu būt pateiktam vārdos. Vārdi nav tik vienkārša lieta kā tie izskan, jo tais aizvien slēpjas burvība, metafizisks spēks, kas mūsos, mums pašiem to nezinot un nejūtot, kaut ko rada, kaut ko pārveido, vai arī kaut ko iznīcina vai nogalina. Es to ikreiz sajūtu ar kaunu un nožēlu, kad lasu piem. Ģētes vēstules, vai Vāgnera vai kāda cita droša cilvēka vēstules. Viņi arvien ir baidījušies būt nepatiesi pret to cilvēku, kuŗam uzticējušies un nekad nav domājuši par to, kas būs, ja viņu vēstules nonāks svešās rokās. Man patīk šīs vēstules lasīt vairāk nekā kādu romānu, bet bieži to nevar darīt, jo tad rodas pārāk liels īgnums pašam pret sevi.
Ko Jūs domātu par to, ja izmantotu romānam kādu tematu no Bībeles? Protams, tas nenotiktu Dievam par godu, bet gan tāpēc ka ikdiena ar katru stundu kļūst pelēkāka, svešāka un pretīgāka. Par to var runāt tikai ar humoru, gandrīz jau ar niknu humoru. Bet to ļaudis (lasītāji) necieš, arī nesaprot. Vajadzīgi skaisti meli, kas jāapkaisa ar morāli, patriotismu vai kādu citu skolā iemācītu patiesību. Bībele rāda patiesus cilvēkus, kas slepkavo, mīl, nīst, un upurē zelta teļam ar dzīvniecisku drosmi un atklātību un neprasa – kas būs pēc tam. Mūsu literatūra baidās no Bībeles tematiem kā žīds no krusta. Ar citām tautām tas citādi, jo tur tos izmantot ir parasta lieta. Latviešu domas ir vēl tik pirmziemnieciski bailīgas no visa, kas ir jauns un neparasts. Varbūt arī daži domā, ka par Bībeli un tās saturu drīkst runāt tikai vīri, kam mugurā melni talāri un krusts uz krūtīm?
Viktorijas jaunatnes dienās ‘iztirzāta’ mana Vīru valoda. Kas no tā iznācis, nezinu, jo neesmu nevienu sastapis, kas man varētu pastāstīt, kā ar tirzāšanu gājis.
Nupat uzmetumā esmu pabeidzis jauno romāna 10. nodaļu, kuŗai ir virsraksts: Romantiķi un patrioti. Paies kāda nedēļa kamēr to pārrakstīšu ar mašīnu.
J. Veselis lūdz manu Saulgriezi. Laikam ziņas par to tikai tagad aizklīdušas līdz Kalamazū. Grāmatiņas man viņam jādod, jo jūtos viņa parādnieks: viņš līdz ar V. Dambergu bij tie, kas pārliecināja M. Gopperi iespiest manu pirmo romānu – Burgu jubileja, kad visi kritiķi par mani cieta klusu, kā ūdeni mutē ieņēmuši.
Līst lietus un tā kā vēstulei ir gals, tad būs jāuzsāk kāds cits svētdienīgs darbs. Varbūt mēģināšu pārtulkot kādu angļu dzeju… Pielieku kādu paraugu.
Esiet sveicināta… kundze.
Jūsu J. Kalniņš.
[no date]
Miriāma.
Balāde.
Meiteni ar acu pāri, mirdzēja kas jauki,
Atceros es viņas tēva mājā klusā
Mazā pilsētā, kam apkārt zēla lauki
Un kur ļaudis līdz ar krēslu gāja dusā.
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Kādēļ Tevi atceros vienmēr vēl es?
Rītos, kad gar viņas mazo māju gāju,
Durvīs Miriāma stāvēja ar kautru smaidu:
"Kungs vairs neatceras mūsu māju?
Sen jau veikalā es kungu velti gaidu..."
Žīdu skuķe Miriāma Grīliches,
Vai šī smaida dēļ gan atceros vēl Tevi es?
Bet ja veikalā es kādreiz gāju,
Miriāma stāvēja aiz letas smaidot
Un no viņas tad es uzzināju,
Ka tik daudzas jaukas lietas mani gaidot!
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Vai šo lietu dēļ gan atceros vēl Tevi es?
"Kungs gan izvēlēsies modernāko kakla saiti?
Un vēl pāri ādas cimdu ar' tai klāt?..."
Vēra vaļā viņa daudzās kārbas raiti,
Valodīgi ņēmās mani rosināt.
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Tavas rosas dēļ vai atceros vēl Tevi es?
Rudens rītā zvaigzni dzeltenu uz krūtīm
Redzēju es Miriāmai skumju ļaužu barā.
Viņas māja, izdauzītām logu rūtīm,
Nokļuvusi bija nežēlīgu vīru varā...
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Tava posta dēļ vai atceros vēl Tevi es?
Tālas šauteņzalves dzirdēju es tad,
Baigi atbalsojās tās ik katrā namā --
Neatgriezās Miriāma pilsētā nekad...
.................................
Tādēļ, žīdu skuķe Miriāma Grīliches
Aizmirst nespēju vienmēr vēl Tevi es.
--------
Vecā saimniece.
Balāde.
Iet vecā saimniece pa lauku pastaigāt,
Jo izejama diena tai un sirdi mierināt
Nu viņa grib pēc garām, smagām darba dienām,
Kad vaļas nebij acu augšup celt
Pret jumtiem irstošiem un grūstošajām sienām,
Un sētmaļiem, kur nātrēm ļauts ir zelt.
Ir izejama dienai tai, ne gaišais svētais rīts,
Kas zvanu skaņām kādreiz kļuva iezvanīts.
Gar lauku saimniece gausiem soļiem iet
Un vēro: svešs tas viņai tagad šķiet,
Jo nezālēm un lāčauzām ir pilnum pilns
Lauks, kurā līgojās reiz zeltains kviešu klājums.
Un sirdi saimniecei pārpludina sāpju vilns,
Tās gaitu dara grūtu kāju pēkšņais vājums:
Kur pūles smagās vaiņagoja dižo ražu gods,
Tur tagad redzams slinkuma un nevīžības sods...
Vairs tik ko taku vecā saimniece redz,
Jo acu plakstus viņai karsta migla sedz.
Un nedzird tā, cik skaļi cīruļi vēl dzied,
Pār zemi izsmieto un postā apvainoto,
Un neredz viņa atraitnītes kautrīgas kur zied,
Un dienvidvēju nejūt zemei doto...
Sāp saimniecei sirds, bet ceļi lokās
Un ceļ pret debesīm tā lūgsnā liktās rokas:
"Kungs debesīs! Vai tas tavs augstais prāts,
Ka zemes virsū viss kļūst nicināts,
Ko mīlēt bij un kas mums deva spēku?
Ka stulbas kājas ziedus samīda bez prieka,
Ka augļus vākt nu uzskata par grēku?
Un mīlētāja sirds nu kļuvusi ir lieka?...
Brūk zemē saimniece... Sirds rimst tai mūža dusā,
Bet nesaka nekā ne debesis, ne zeme klusā.
1955. 15.-19. XI
23.11.1955.
Cienījamais Kalniņa kungs.
Bija iesākta Jums gaŗa vēstule, bet viņā bija par daudz filozofijas, pati nevarēju tikt ar viņu galā un aizmetu. Biju sākusi runāt par Rozīša noveletes meiteni, aizstāvot to pret paviršo lasītāju Šternu. Bet tad domāju – ko man par pasaules ļaudīm domāt, pašai tik daudz ko darīt.
Pateicos par ielūgumu uz izstādi. Pateicos par angļu dzejoli, jāsaka no viņa es daudz nesapratu. Apmēram pusi.
Strādāju kaimiņa pupu gabalā un krāju naudu Kultūras dienām. Mūsu pupiņas neuzdīga. Man varētu būt brīvāks laiks, bet tā kā man tas tomēr neiznāks, tad uz kaimiņa lūgumu sāku palīdzēt viņam, un tagad pelnu ‘lielu naudu’. Abi meiteņi iet uz šuvēju kleitas uzmēģināt, es pat cenšos ieturēt dietu, lai vecajās tiktu iekšā – ir tāda pavisam dīvaina atmosfaira, ne būt ne tāda, kādai vajadzētu būt domājot par sūtīšanu darbus konkursam. Bet dzīve prasa savu tiesu. Rakstu pa retiem brīžiem kādu gabaliņu, līdzīgu varbūt tam, vides ziņā, kāds bija Aiviekstes noslēpumā un šaubos vai tāds konkursam derēs, viņā nav nekādas fabulas. Bet es kaut kā varu rakstīt tikai to, uz ko man patreiz ir prāts, tautas vārdiem sakot. Tikko šo pabeigšu – nosūtīšu Jums un ķeršos pie cita. Gribēju to ātri izdarīt, bet nekas nenotiek te man ātri, izņemot tos mazos stāstus, kas Jums patīk.
Bībeles temats jūsu romānā man ļoti patiktu. Mūsu rakstnieki to laikam neizmanto, baidīdamies par zināšanas trūkumu. Domāju – tur jāpazīst Bībeles raksti, arī vēsture, ģeogrāfija. Jums ir laika diezgan to visu izstudēt cik Jums vajaga. Un tad – sākt tēlot bez bailēm.
Jāsāk ir dienas darbi. Ir skaists rīts, kā tagad daudzi. Cēlos ap pieciem. Strādājot pie kaimiņa ieskatos citu cilvēku likteņos. Tepat ir smaga romāna viela no divi ģimenēm kopā.
Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme
P.S. Brauciet uz Kultūras dienām.
Atlidojiet!
t.p.
28.11.1955.
Labais Kalniņa kungs
Šodiena ir tāda sajukusi diena, dārzā birst jasmīni un eikaliptu šalkšana atgādina bērzus. Tas varbūt tādēļ, ka uzrakstīju šo pasaku, kuŗu Jums nosūtu. Tur ir šīs dienas murgi un pagājušās dienas atmiņas. Uzrakstīju to visu kādas vēstules vietā, kuŗu gribēju Jums rakstīt. Gribēju teikt melnākos vārdus par savu postu un visu. Tad pie rakstīšanas piesēdusies domāju par sakāmiem briesmīgiem vārdiem un tie sāka meklēt kādas citas formas, kuŗā ieiet un izlīt un es sāku rakstīt pasaku. Pārrakstīju to un nosūtu Jums. Gribēju uzrakstīt ļoti tīri saprotami, lai Jums viegli lasīt, bet steidzos un laboju un nekāda glītuma nav. Bet vēl reiz pārrakstīt nav laika. Bez tam, man uzrakstītais jādabū prom no pašas acīm. Ja varētu, es ieslēgtu to galda atvilknē, lai nostāv laiku, bet tā nav droša glabātuve. Acumirklī pie šīs pasakas es nedrīkstu ilgāk kavēties. Motto viņai ir Jūsu vēstulē teiktie vārdi: „Jā, rakstiet! Laiks nestāv uz vietas.” „Jā, rociet!” es saku, un šodien es varētu rakt, brīva diena. Bet tā vien laiks aiziet, kā Jūs to pasakā izlasīsiet. Tomēr šodien esmu savā ziņā laimīga. Atpūšos un to sev nepārmetu.
Vakar saņēmu Austrālijas Latvietis Gada grāmatu. Saņēmu to arī pagājušā gadā un neesmu nevienam par to pateikusies. Rokraksts, kas sūta, ir laikam Šmita, bet kādēļ man sūta? Vai tik tur nav Jūsu paceltais pirksts vainīgs? Vai neesat atklājuši Ķikures noslēpumu?
Gaidīju lai izlasītu savu rakstīto, bet tāpat kā pagājušo reizi, piedzīvoju rūgtas skumjas. Un es nezinu īsti kādēļ? Ir tā kā kauns, tā kā par maz izteikts, un tomēr tā kā par daudz atklāts un – vientulība, tikai manas pašas teiktie vārdi, bet rakstot kaut ko man arvien šķiet, ka es ar to iegūšu, apkampšu savus draugus, cilvēkus tēvzemi, savu jaunību – es nezinu ko! Bet tas nenotiek.
Un es skreju lai rakstītu Jums. Zinu cik liela svētība ir tam, ka Jūs man rakstiet un es Jums. Lai cik cilvēki – draugi ar būtu patmīlīgi, nepastāvīgi, un niecīgi savā draudzībā, draudzībā, lielāka vai mazāka, ir tomēr viena no cilvēka dzīves krāšņākām rotām.
Priecājos par Lēmanes mazo dzejoli, par Rozīša noveleti. Protams par Jūsu stāstu, tas man jālasa vēl otrreiz jo drīz, jo visu izskrēju cauri ļoti ātri, vakar vakarā, kad biju pabeigusi savu pasaku. Šis Rozīša stāsts man patīk vislabāk ko esmu no viņa lasījusi. Ledija Godiva man nepatika, bet šis ir jauks, ar traģisku smeldzi. Gaidīšu tagad literāro pielikumu, tur ceru sastapt atkal visus vārdus, kuŗus sāku nu pazīt. Man tas liels ieguvums, jo Jūsu pažarnieku sanāksmēs netieku.
Jūsu domas par padomu došanu otram, par kuŗām Jūs rakstāt savā vēstulē, man ļoti patīk. Tā tas patiesi ir, ka otra vislabākais padoms var dažu novest postā. Un jo vairāk kādam padoms ir vajadzīgs, jo bīstamāk ir to dot. Tomēr – dodiet man padomus, cik vien to par labu atrodiet.
Nu man būtu šī vēstule jābeidz un tās dažas stundās, ka vēl atlikušas, atkal kaut kas jāuzraksta. Bet brīdi pēc šīs vēstules ņemšu atpūtu ārā, saulē.
Man tēlojas domās tādu stāstu virkne, kas varbūt būtu apvienojama kā romāns – sievietes uz ceļa – vai tamlīdzīgā nosaukumā. Tur būtu raksti par sievietēm, migrantēm, kas bezpalīdzīgi cīnās bez sabiedrības, bez tuviniekiem, bez dzimtās zemes, bez visa tā, kas cilvēku dara par cilvēku un tomēr vēl ir cilvēki. Stāsts Žēlastība, ko Jums aizsūtīju, varētu būt viens izvilkums no tā. Tad tur nāktu vēl citi par mātēm, par vecām mātēm un vieniniecēm.
Tas varbūt ir bīstami ķerties pie tāda temata, bet man tas ir tuvs, jo esmu to piedzīvojusi uz savas ādas un ieskatījusies arī citās sievietēs.
Protams, bez vīrieša tur nevarētu iztikt un tur būtu daži, elki kas pieviļ, bet ienes illūziju skaistumu.
Pateicos tiem, kas rūpējušies lai saņemu Austrālijas Latvietis Gada grāmatu un pateicos par visu saņēmu no Jums!
Jūsu E. Dzelme.
31.11. 1955.
Jau aizgājušas vairāk dienas. Nav nekas padarīts. Gaidu no Jums vēstuli. Gaidu literāro pielikumu. Gaidu atkal brīvu dienu. Šodien ir skaista vasaras diena…
Vai Jūs beidzot simpatizējiet savā romānā vienai dāmai, vai izšķīrāties to nicināt? Man šķiet grūti nāksies to izdarīt. Vieglāk ir mīlēt, kā ienīst.
Līdz nākošai vēstulei Jums, man kaut kas jāuzraksta. Tāds likums tagad līdz Ziemsvētkiem: mazākais ik otrajā vēstulē jābūt arī manuskriptam. Rakstiet man un lūdzu – arī kritizējiet. Vai ziniet kas mani no Jūsu stāsta sasildīja? Tā podiņu krāsns viesistabā rudens svētdienas pēcpusdienā. Jauki!
E. Dz.
A. L. Pirmais iespiestais dzejolis.
E. Ķikure
Jautri debess skaldās
mākoņvāļi krīt.
Gaiši stari maldas
zelta kūļos slīd.
Lietus maisus aiznes
vējš un slaucīt sāk
spožās debess kāpnes.
Saule lejā nāk!
