Oktobris 1955 (Ķikure/Kikure)

20.10.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šai dienai ir mazliet gaišuma: vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar referātiem, saņēmu vēstuli no Amerikas draudzenes, nobeidzu savu stāstu, ko Jums nosūtu un šorīt stropā lido bites, kuŗas vakar tur ielaidām. Aizvakar mums izdevās saņemt vienu spietu, kas lidoja pāri tieši tad, kad es laistīju dārzu ar gaŗu ūdens šļūteni. Atlika tikai celt to pret spietu un tas salidoja turpat kokā. Gan jau šīs bites mani mocīs, man būs viņu dēļ jācieš, katras dzīvas radības dēļ, kas ir mūsu mājā, man savu reizi ir jācieš, es vienmēr pie visa esmu vainīga, ja kas ļauns ar tām notiek, bet šorīt ir skaisti noraudzīties, kā bites darbojas. Tās man atgādina mājas, māti un veco māti. Varbūt šīs bites man pat kādu stāstu atnesīs.

Ir labi, ka varu Jums atkal uzrakstīt vēstuli, savu apņemšanos sev par stāsta rakstīšanu esmu izpildījusi. Tas nu gan ir tāds ar skumju un apnikušu tematu – no nometnes dzīves, bet citu neko nevarēju. Biju jau iesākusi un pusē uzrakstījusi kaut ko no Latvijas, jaunības, mīlestības, bet apkārtējā dzīve traucēja tanī pietiekami iejusties. Vajadzēja to uz brīdi pamest un paķert kaut ko šai dienai tuvāku.

Grīns, man šķiet, kritizējot Ingrīdas Vīksnas stāstu un noveļu krājumu Dāvana, saka, ka traģiskos stāstus var rakstīt tikai rakstnieks, kam ir savs pasaules uzskats, vai mazākais nojauta par to. Tagad, kad savu mazo stāstu esmu beigusi, man šķiet tas laikam ir ar traģisku saturu, bet vai man ir savs pasaules uzskats jeb tikai nojauta par to, es nezinu. Stāsts ir īstenībā notikuša atgadījiena atstāstījums un kas tur izdevies, kas nē, to redzēsiet Jūs, es varbūt vēlāk. Nevaru ilgāk to paturēt ‘lai noguļas’ un tad ‘slīpēt’, jo tā saturs nav nekāds ievērojamais un otrkārt – man nav laika ķēpāties tik ilgi ar vienu. Ar nākošo vēstuli gribu pabeigt iesākto, ar jaukāku tematu.

Šis laiks, kopš esmu Jums rakstījusi, ir atkal bijis sūrs un rūgts. Pati jūtu sirds pagurumu un arī garīgi esmu nomākta. Būtu vajadzīga atpūta, kuŗas nevaru sagaidīt. Tad mazākais meitēns ilgi nonīka ar saaukstēšanos, pēc tam lielākais. Pēdējam, ārsts lika izdarīt rentgena uzņēmumu, jo kaut kas bija dzirdams plaušās. Tas vēl nav izdarīts, jo nākošā nedēļā te būs visiem plaušu pārbaude. Ceru labāko, ka nekas nebūs. Bet viss tas ir diezgan smagi skāris arī mani.

Vasara nāks, varbūt tas neteiktais padoms ir – rakstīt? Mudināt mani tam vajadzētu tikai tik daudz, lai paturu ticību sev, citādi man visi prāti ir pie rakstīšanas. Tā kā pēdējā laikā tomēr tik bezgala maz laika varēju ziedot, tad šķita būs vai jālūst no visa velkamā dzīves smaguma.

Ja man tikai ļautu aiziet un netraucētu, es ticu, ka es materiālo apstākļu dēļ bojā neaizietu. Mani cilvēki ieredz kur es strādāju, gan es atrastu kaut vai houskeeper’s darbu. Bet visa nelaime jau guļ citur, – tur, ka bez katastrofas es nevaru neko uzsākt. Un katastrofa var būt par izpostīgu. Redzēsim vēl, kas tuvākā laikā notiks. Bet kādas gan es te pārmaiņas varu cerēt?

21.10.1955.

Redzu, ka es vakar esmu sākusi vaimanāt. Bet to jau es daru ik mirkli. Īstenībā vēl daudz vairāk, kā uz papīra. Esmu kā pele akā. Dažreiz domāju – no Kultūras dienām man nevajadzētu mājās braukt, bet laisties prom kur deguns rāda – lai tad nāk kas nākdams.

Gaidīšu no Jums vēstuli ar kritiku par uzrakstīto. Kaut varētu ar Jums parunāt, vienu otru lietu pārspriest. Vairāk laikam nebūs laika rakstīt, lai gan zinu, ka bija vēl kaut kas, par ko gribēju ar Jums runāt. Nevaru atcerēties.

Mūsu bites divi diennaktis pavadīja tumšā, netīrā kastē, no kuŗas viņas nevarēja tikt ārā. Tad trešā dienā viņas atmodās puslīdz ērti ierīkotā mājiņā, labā vietā, pie ziedoša krūma, ar medus lāsēm nolietām pie durvīm. Bērni teica: „cik viņas būs laimīgas! Pamostas: saulē, mājā, medus smaržā!…” Vai tā nevarētu būt arī ar cilvēkiem?

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

P.S. Pastāstiet citā vēstulē vairāk par savu ikdienu, lūdzu.
E. Dz.

1955. g. 30. okt.

Cienītā kundze.

Nu jau Jums būs Gada grāmata un Jūs tur redzat savu stāstu. Bet man ir žēl, ka viņš ir tur. Tas ir tāpēc, ka to vajadzēja sūtīt sacensībai, par kuŗu Jūs izlasīsiet te pieliktajā avīzes izgriezumā, ko lai dara! Kas par vēlu, tas zaudēts. Un ar Aiviekstes noslēpumu ir tas pats. Arī to varēja sūtīt. Žēlastība, ko nupat atsūtījāt, pēc manām domām sacensībai neder, jo tai trūkst tādas kompozīcijas vienības, kāda tā ir kaut piem. Pasakā. Es domāju par Kādas sievietes dienas grāmatas – ar to varētu mēģināt. Bet varbūt Jums ir kas jauns? Atsūtiet. Katrā ziņā, ja gribiet ko sūtīt, tad jāsūta jau novembŗa vidū un ar gaisa pastu jo uz svētkiem pasts ir tā pārslogots, ka sūtījumi kavējās. Vajag riskēt, jo krievi senāk teica: risks ir cildena lieta. Tagad, zināms, visi domā citādi.

Nē, mans neteiktais padoms nebija attiecināts uz rakstīšanu. Vai tad ir jēga dot zirgam padomu, lai ēd, kad tam uzmaukta galvā tukša auzu tarba? Padoms, ko es varētu dot, varētu būt tikai tāds, ka ir jārūpējas par pašu rakstīšanas iespēju, kādas Jums trūkst. Un taisni šo padomu es baidos dot. Jo kāda jēga ir labiem padomiem, ja nav spējas tos iedzīvināt, atbalstīt praktiski. Viss ko Jūs domājiet sasniegt, ir iespējams tikai tā, ja Jūsu tagadējais stāvoklis mainās, es neuzdrošinos Jūs aicināt, lai Jūs šai ziņā kaut ko darāt. Var būt, ka pietiek viena uzņēmīga, droša soļa un viss kļūst citāds, sākās pavisam cita dzīve. Bet var būt, ka tas tā nav? Mūsos visos slēpjas mūsu liktenis, bet mēs tomēr nezinām, kas viņam ar mums prātā. Ir jātic sev, jo bez tā nekas nav panākams. Bet ir taču tā, ka allaž mums tic arī citi un mums jāizšķiras, kas ir lielāks, mūsu ticība sev, vai viņu ticība mums? Par to var domāt ļoti dažādi.

Ko lai stāstu par savu ikdienu Jums? – tā pastāv no trim ļoti atšķirīgām daļām – no darba, gulēšanas un saskares ar citiem cilvēkiem. Pēdējā daļa ir visnepatīkamākā un ja būtu iespējams bez tās iztikt, tad būtu varbūt labi. Bet iztikt nav iespējams un tāpēc labi nav. Es nupat atbrīvojos no saviem priekšnieka pienākumiem mūsu Preses kopā. Bet tas dažiem ir nepatīkami, jo nav ko likt manā vietā. Bet man šie pienākumi bij nepatīkami tāpēc, ka prasīja no manis to, kas man nepatīk darīt. Bet kā man var būt labi, ja mans labums dibinās uz citu nelabuma? Jūs nebijāt vienīgā, kas man sūtījusi savus darbus ieskatam un padoma došanai, to darījuši vairāki kollēgas. Es domāju, ka daru labi ja saku viņiem to, ko domāju. Bet tas tomēr nav bijis labi, jo tagad viņi viens pēc otra no manis novēršas, pat ar skandālu. Tas ir špāsīgi, bet ne labi. Es nekad nezinu, vai daru ko labu vai ļaunu. Laikam taču ļaunu? Liktenis mani nostādījis tādā vietā, kur nevar ne stāvēt, ne sēdēt un grib, lai atrodu sev kādu stāvokli, kas nav ne stāvēšana, ne sēdēšana. Viss tas ir humors. No vienas Amerikas avīzes man pienākas saņemt honorāru, bet to jāizmaksā avīzes pārstāvim šeit, Austrālijā. Bet kam gan var būt patīkami maksāt citiem naudu? Tāpēc pārstāvis redakcijai atbild: Nezinu, kas tas par Sarmu un kur viņš dzīvo!… Tas nekas ka Sarmas adrese ir katrā Austrālijas Latvietis numurā, jo tā jau ir arī redakcijas adrese. Protams – arī tas ir humors, bet labuma no tā nav nekāda, tas ir man.

Jūs saņemsit mazu grāmatiņu – Slinkais puisis. Tā jāvērtē tikai no grafiskā viedokļa. Grāmatiņa pagatavota bez nevienas svešas rokas pieskāres no ilustrētāja.

Jūsu J. Kalniņš.