Septembris 1955 (Ķikure/Kikure)

1955.9.9.

Cienītā kundze.

Ir kāda nojauta Jūsu domās, ka Vīru valoda nav nekāds vēsturisks stāstu krājums. Tā ir pareiza nojauta un ir savādi, ka Jums taisni tā radusies, kamēr visi citi šos stāstus uzskata kā vēsturiskus. Tur no vēstures ir tikai personas un fakti, citādi visa grāmata ir taisni autbiogrāfiska. Visas personas, kaut arī vēstures aspektā, runā manas domas. Un ļoti bieži tās pamatotas manos tiešos pārdzīvojumos, kuŗus tā bij iespējams izteikt, lai neviens nezinātu, ka tās visas attiecināmas uz mani. Varbūt ir tā, ka to spēj nojaust tikai sieviete, jo ļoti bieži šīs domas arī saistās ar sievieti, ar kādas sievietes traģiku, vai mazākais pārdzīvojumiem. Jūs sakāt, ka jūtaties ļoti vientuļa. Varbūt tāpēc Jūs arī manā grāmatā atklājāt to, kas citiem nav saprotams, jo visu, kas tur rakstīts, ir radījusi dziļa, ļoti dziļa un mocoša garīgas vientulības sajūta daudzu gadu laikā. Toreiz vēl nepratu šo sajūtu izteikt nedaudzos vārdos, kā tagad tas ir dzejā, tāpēc bija vajadzīgi stāsti, kuŗos vienas domas, viena pārdzīvojuma mirkļa dēļ ir jāiet gaŗš apkārtceļš. Bet, protams, šis apkārtiešanas ceļš ir zināmā mērā Golgotas ceļš, tāpēc ka tā pati viena doma nedēļām un dažreiz mēnešiem ilgi ir jānēsā sevī un visādās variācijās tad jāietver vārdos. Tomēr tas ir varbūt arī glābšanas ceļš, jo viss beidzot pārdeg, viss kļūst skaidrs un vairs nemoca tā, kamēr par to nav iespējams valdīt. Dzejā viss norit ātrāk, bet par to doma paliek dzīva un vēl ilgu laiku, pat pēc gadiem to lasot, var just ka kādreizējs pārdzīvojums nav miris, nav izdzisis un kaut kur kvēlo. Stāsts, romāns, novele skaidro, dzejolis konservē, uzglabā. Es nespēju pateikt, kur ir vairāk mākslas. Bet varbūt ir dažādas mākslas – skaidrotāja, un sarežģītāja, mūžam neatklājēja, mūžam pilnību solītāja un neko nedevēja, apoloniskā un dioniziskā, gaišā un tumšā. Kāda jēga gan citādi būtu būt māksliniekam, ja viņš nebūtu pakļauts vienai vai otrai no šīm varām? Tagad to saprot tik dzejnieks. Lasītājam par to nav jēgas. Viņš meklē dzejdarba ideju, kuŗa tam liekas svarīga un par kuŗu viņš ar dzejnieka palīdzību grib iegūt kādu skaidrību, cik viņa iedomātā vērtība ievērojma, dziļa, svarīga vai skaista. Tas ir, viņam patiesībā nav vajadzīga māksla, kuŗai nav nekāda mērķa, nekāda gala, bet kas ir vienkārši dvēseles elpošana, dvēseles eksistences izpaudums. Viņam vajadzīgs apliecinājums, ka dzīvei ir kāds mērķis un ka tas balstās uz kādiem pamatiem. Tas ir: lasītājs prasa pēc filozofijas. Mēs dzīvojam dievu mijkrēšļa laikmetā, kur māksla ir degradēta, padarīta par kalponi nevien filozofiskajai domai, bet vienkārši jau politiskiem režīmiem.

Redziet nu cik tālu es nonācu. Es pats sāku filozofēt. Bet Jūs esiet pie tā vainīga. Jūs reizēm pieskaraties ļoti vārīgām vietām. Uz to var neatbildēt, var izlikties ka tas nav saprasts. Bet varbūt Jūs to vairs otrreiz nekad neatkārtosiet? Varbūt Jūs nekad arī vairs nedzirdēsiet tādu pieeju mākslai vai dzejai, kāda tā ir man? Varbūt Jūs reizi nomāks pupiņas un citi līdzīgi krikumi. Tāpēc par visu jārunā ne no virs – bet no iekšpuses.

Jā, arī tas ir taisnība, ka es no Jūsu stāstiem zinu par Jums vairāk nekā no vēstulēm. Un varbūt šī patiesība ir arī tā, kas cilvēkus tuvina visvairāk.

Rakstiet Amerikas draudzenei, ka ar viņas dēlu droši vien viss ir all right, jo ir ļoti daudz ievērojamu vīru, kas savā jaunībā bēguši no vecākiem. Es domāju, ka tur vainojami ne bēgļi, bet vecāki. Bēg jau parasti no tā, kas nepatīk vai nav izturams.

Literārā pielikumā lieta virzās pamazām uz priekšu un es ceru, ka oktobrī Jūs tur redzēsit savu stāstu, kuŗu Jūs gribiet kristīt par Aiviekstes noslēpums. Ja gribiet, to var paturēt, kaut gan es to neliktu, tāpēc ka tai slēpjas romantika. Lasītājs to tā pieņems un beigās jutīsies mazliet pievilts, tāpēc, ka būs gaidījis mīlestību, bet tās nebūs. Tāpēc arvien labāk ir lietot pēc iespējas vienkāršus, bet zināmus uz kāda fakta dibinātus nosaukumus. Senāk es to nezināju, tāpēc arī Viru valodā ir daži virsraksti, kuŗus es tagad vairs negribētu. Tāds piemēram ir Atvasaras sapnis, kuŗš tūliņ virza lasītāja domas turp, kurp viņš to arī gaidījis. Bet ir labāk, ja lasītājs nezin, kurp galā autors to novedīs, jo mākslas darba galvenais nav noslēgums, resp. mērķis, bet pati darbības norise, kam jāsaista visa lasītāja uzmanība, tā kā viņš beigās jūt, ka ar stāstu nav nekas sasniegts, nav nekas noslēgts, bet ka viņš autoram līdzi ir kādus brīžus atraisīts realitātei un dzīvojis kādā imaginārā, garīgā pasaulē. Nu, var jau būt, ka es maldos un ka šais lietās var būt citādas domas.

Pagājušo svētdien es lasīju savu referātu Metafizikas ielaušanās literatūrā. Viss tur grozās ap eksistenciālās, modernās literatūras analīzi, pierādot, ka no tās ir pazudis nevien varonis, bet vispāri pats cilvēks kā tāds, atstājot savā vietā filozofisko, pielīdzinās esejai. Izlietodams visus literārās mākslas līdzekļus, rakstnieks lasītāju piekrāpj, dodams tam dzejas vietā filozofiju. Bībelē tas teikts – maizes vietā akmeni.

Klausītājiem temats bij par smagu, kāpēc debatēs izvirzījās blakus lietas. Tā man gadījās jau arī agrāk, kāpēc sāk pāriet luste uz referātu taisīšanu, jo runāt par lietām, kas jau ir ābeces gudrība nav nekādas patikas. Ar skumjām vispār jāvēro, ka tiklab referātos (ja tie neattiecas uz techniskām lietām), kā arī avīžu rakstos viss sāk pievērsties lietām un šo lietu skatījumam tai izpratnē, kādā tā bij pirms 50 gadiem, kad šīs lietas cilāja lauku biedrības, kur par lektoriem bij studenti. Bet klausītāji taču bij visumā cilvēki ar augstskolas izglītību. Ja tagad to pašu grib dzirdēt cilvēki ar universitātes izglītību, tad lieta ir vairāk nekā bēdīga. Pasaule iet uz priekšu, bet mēs ejam atpakaļ – uz Limbažiem… Šai ziņa arī Jūsu pupiņas ir nolādāma parādība, jo māksliniekam tagad vajadzīgas daudzas zināšanas. Ar paša spēkiem nepietiek. Tiem kas dzīvo lielajās pilsētās, kaut arī viņi iejūgti ne mazāk smagā darbā kā Jūs, tomēr izdodas kādus brīžus nozagt arī garīgās bagāžas papildināšanai un tātad iespējams kaut cik pretoties Limbažiem.

Pamazām laiks kļūst pavasarīgs, ziedu vairāk un ielās rodas kādas riebīgas smaržas. Staigājot pa Heidelbergu Out look dzīve, Summit dzīve, The Parade, es uz kādu stundu pārceļos citā pasaulē, kas ir tik skaista, ka nevar pat domāt, bet gribas tikai vērot. Es nesaprotu, kāpēc cilvēki, kam pieder šīs skaistās mājas parkiem līdzīgajos dārzos, paši par to nepriecājas, jo mājas ir tumšas, dārzi tukši no jebkādas dzīvības, tā kā liekas kāds tos ir nobūris.

Es protams, nedrīkstu Jūs skubināt rakstīšanai, bet ja mūsu literārais pielikums iznāks, tad autori būs jāmeklē citos kontinentos, kas ir slikti, jo mana doma jau bij tāda, ka ar šo pielikumu ir jārada iespēja jaunajiem Austrālijas rakstniekiem producēties un kļūt pazīstamiem.

Esiet sveicināta vārda dienā un pieņemiet, ka Vīru valoda ir dāvana šai dienā. Varbūt nākam gadā būs jauna grāmata.

Patiesībā es gan labāk gribētu pasēdēt pie Jums šai dienā vecā krēslainā istabā, ar zemiem griestiem, pie kuŗiem vēl karājās Jāņu vainagi un dzert ābolu vīnu…

Tātad esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš.

16.9.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Pateicos par vēstuli ar vārda dienas apsveikumu un vēl paldies par grāmatu. Jauks ir solījums, ka nākošgad būs atkal viena grāmata!

Steidzos Jums rakstīt tik ātri, jo gribu Jūs lūgt mainīt Aiviekstes noslēpumu uz Jūsu ieteikto Pareģojumu. Ja jūs to atļaujat. Es pati nezināju, kādēļ īsti mans uzrakstītais virsraksts neatbilst stāstam, lai gan to jutu. Tagad redzu cik tas vienkārši – tas ko Jūs sakāt, viņā ir vēstījums par mīlestību, bet stāstā tas nav. Stāstā vispār nekā svarīga nav, vairāk vērts viņā varbūt ir tā aizgājušā laika uzzīmētā aina. Bet pareģojums tur ir un ap to viss arī vijas. Tas būs tad otrs virsraksts, ko Jūs man atrodiet.

Stāstu man iesākta vesela rinda. Tikai netieku klāt pie nobeigšanas. Nezinu cik viņos jēgas, bet mani tie ir un tie man jāuzraksta. Ceru, ka tagad sāksies mazliet brīvāks laiks. Šīs brīvdienu nedēļas bija tomēr ļoti smagas, kustējos darbā no 6 rītā līdz 9 vakarā ar tik daudz apsēšanās kā ēdot un kartupeļus mizojot. Jūtos nogurusi. Bet nauda Kultūras dienām būs. Un meitenes abas brauks. Tā ir jau fantazēts. Atliek vēl smagais uzdevums – tērpi! Esam visas trīs sievietes. Tas ļoti svarīgi ko vilksim virsū. Tagad jel nav neviena cilvēka pasaulē, sākot no karaļa un karalienes, kam pirmkārt nebūtu aprakstīts, kas viņam bijis mugurā, galvā, kājās… Visbiežāk tas arī ir viss, kas par tiem rakstīts. Par mums neviens nerakstīs, bet Sidnejā ir latviešu sabiedrība ar akadēmisku (arī vispusīgā nozīmē) piegaršu. Lai noturētos viņu priekšā mums ‘piemēroti’ jāapģērbjas. Tas ņems laiku un naudu. Bet neko nevar darīt.

Domāju par Jūsu referātu – vai es viņu nevarētu dabūt lasīt? Varbūt avīzē? Jeb jūs viņu man varētu atsūtīt? Būtu ļoti pateicīga par to. Patreiz lasu rumāņu rakstnieka romānu Divpadsmitā stunda. Bet liekas viņā arī ir vairāk ideju, kā mākslas. Tas, ka Jūs šad tad savās vēstulēs par mākslu runājiet, ir ļoti svētīgi priekš manis. Jūtu pati cik atpakaļ palieku spriedumos par visu, kas notiek pasaulē. Esmu nākusi pie pārliecības, ka man jātiek prom no šejienes. Es nevaru aiziet tā, kā es līdz šim sapņoju – tā lai mani neatrastu. Man ir jāiet un jāsagatavojas uz to, ka mani atradīs, bet man jāiekārto sev un meiteņu dzīve tā, lai mūs nevestu atpakaļ uz šejieni. Grūti tas izdarāms. Bet tas man jāplāno pirms Inese beidz ģimnāziju. Bērni pilnīgi ieaug citā pasaulē, citā valodā. Es neko nevaru grozīt, pirms nav grozīta viņu dzīve. Man jāiet uz kādu latviešu centru. Sidneju. Gribētu labāk Melburnu. Bet arī tas ir daudz mazāk iespējams no visa tā neiespējamā, kas man reiz tomēr jāiespēj. Galvenais, grūtākais šinī lietā varbūt ir tā pati nauda. Kur ņemt tik daudz lai uzsāktu, kur pelnīt vēlāk? Jādomā par to ir. Varbūt vēl ir kāda glābšana. Tad es pati arī nenogrimtu pupiņās, kā Jūs sakāt.

Esmu ļoti nogurusi fiziski no pagājušām nedēļām, kad biju dubulti noslogota. Tagad ciešu no tā, ka nevaru rakstīt. Lasīt vakaros es pa stundai varu. Bet rakstīt nē. Neesmu viena. Varbūt tomēr vasarā būs brīvāks laiks. Kaut man kā visiem piešķirtu trīs nedēļas atvaļinājuma! Tā kā neesmu to saņēmusi vairāk gadus, tad man pienāktos trīs reiz trīs nedēļas. Pēc tam es atgrieztos kā cits cilvēks. Bet – nav jārunā tādi nieki.

Es būtu ļoti priecīga, dažus brīžus, šinī jūgā, ja Jūs atkal atrakstītu un jo daudz par to ko dariet, ko piedzīvojiet, domājiet?

Nevaru Jums neko labu uzrakstīt, esmu nogurusi. Bet tagad – noteikums: Nedrīkstu Jums nākošo vēstuli sūtīt, pirms neesmu nobeigusi kādu stāstu.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

1955. 18. 9.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Šais dienās es pārdzīvoju teātŗa sezonu, jo piektdienas vakarā noskatījos Austrālijas latviešu teātŗa izrādi, kur spēlēja Ratigana lugu Dziļā, zilā jūra, bet sestdienā biju angļu teātrī kur noskatījos speciāli tik Šekspīra lugu spēlētājos aktieŗos, kas spēlēja Spītnieces piejaucēšana.

Ratigans ir moderns angļu autors, kuŗam esot liela piekrišana. Latviski viņa lugu tulkojusi Austrālijas teātŗa režisore Lūc. Kalniņa un kā šķiet tulkojums ir labs. Bet spēlēja latviešu aktieŗi un kā pilnīgi latvisku lugu, kur anglisks bij tikai viskijs un cigaretes. Citādi galvenie varoņi bij tie paši Blaumaņa Edgars un Kristīne – Ugunī un viena veca mammiņa bij Indrānu māte. Man likās, ka viņi spēlēja labi, bet tie, kuŗi šo pašu lugu nupat noskatījušies angļu teātrī Melburnā, saka, ka latviešu teātrī spēlētā luga esot pavisam cita, nekā tā, kas spēlēta angļu teātrī. Jādomā, ka taisnība viņiem, jo ko tad latvietis var saprast no tā, ko domā vai jūt anglis? Lai tulko, ko grib, tas arvien iznāks latvisks, jo saprast angļu dzīves uztveri un tās izpaudumus mēs varbūt sapratīsim tikai nākamās paaudzēs.

Angļu spēlētā Šekspīra poze – jo par komēdiju to nevar saukt un arī Šekspīrs pats to tādu nav domājis, man nepatika pārāk naturālās spēles dēļ. Kā tas jau Šekspīra darbos ir parasts, tur arvienu krietna porcija ir domāta salašņām, kam par mākslu nav jēgas. Šekspīram jau bij jārēķinās ar to, ka lai skatītāju, kuŗu lielākā daļa bij ielas publika, pildītu teātŗa kasi. Bet ja tagadējā laikā jāklausās jēlas asprātības, tad kļūst pavisam sāja dūša. Latvijā spēlējot Šekspīru, šīs prastās vietas tušēja, nespēlējot tās tik naturāli. Bet še viss noris taisni tāpat kā Šekspīra laikā: kā vīrieši, tā sievietes valstās pa zemi, tveŗ un sit viens otram pa vārdā nesaucamām vietām, izdara visādas riskantas kustības – piem. mīlētājs ieņem nepaklausīgās līgavas galvu sev starp kājām un sit viņai ar viņas pašas kurpi pa muti u.t.t. Skatītājiem tas labi patika un tie visās vietās smējās, kāpēc jādomā, ka viņu starpā ir krietni daudz – slum, lai gan no ārpuses tā neizskatās. Tikpat naturālas kā spēle ir arī dekorācijas un skatuves iekārta, kā liekas, ir paņemta taisni no kādas mākslas vēstures mācības grāmatā ievietotā attēla. Visi aktieri runā ļoti skaļi. Var jau būt ka tas tā ir vajadzīgs pozē? Tomēr skaļā angļu valoda man izklausās pēc ķērkšanas. Es arī no tās visai maz saprotu, jo angļu valodā esmu pavisam vājš. Bet tā kā biju pirms izrādes lugu izlasījis (vācu tulkojumā) tad kaut kā jau notikumiem varēju sekot. Man tomēr jāsaka, ka to ko es ieguvu lugu lasot, izrāde stipri sabojāja un ja es vispār nebūtu Šekspīra cienītājs, tad droši vien to vairs nelasītu. Tagad man vēl ir interese redzēt, kā viņi spēlē Šekspīra traģēdijas. Ja arī tais tik pat daudz tiek upurēts slumam, tad man no Šekspīra darbu skatīšanās angļu teātrī jāatsakās, jo lasīšana man dod neizsakāmi vairāk.

Šodien visu priekšpusdienu ziedoju angļu dzejoļu tulkošanai. Jādomā, ka man ar to iet tāpat kā Lūc. Kalniņai ar Ratigana lugu – iznāk latviešu dzejoļi… Bet tas jau nekas – pats tulkošanas darbs ir patīkams.

Es vēl neesmu atmetis domu par romānu, kuŗā izmantotu Jūsu vēstules. Es tam krāju materiālus. Man jau vajadzīgs liels skaits cilvēku. Pats romāna plāns vēl nav īsti izveidojies un es to nesteidzinu, jo ir daudz ko darīt ar nupatreizējo romānu. Pie nākamā varēšu ķerties tika iz nākamo gadu ap šo laiku, kad ceru, ka tagadējais trīsstāvīgais ražojums būs nobeigts.

Citādi nekas jauns negadās. Vakari ir ļoti skaisti – ielas smaržo, zvaigznes spīd un nevienam ne ar, ne par mani nav intereses, tāpēc esmu brīvs un varu domāt taisni to un taisni tā, kā tas nu kuŗo reizi iekrīt prātā.

Visu labu
Jūsu J. Kalniņš.

Jūsu zirņus un pupiņas es nicinu, lai gan esmu priecīgs ik reizes, kad vedekla tās sagatavo pusdienai…

30.9.1955.

Cienītā kundze.

Tas ir labi, ka Jūs nolēmusi braukt arī ar abām Jūsu meitenēm uz Sidneju. Un arī tas, ka pirms braukšanas ir jāprāto un jāgatavo tualetes lietas, pieder pie svētkiem un svētku prieka, jo jaunās galvās viss tas ir vienojies par kaut ko skaistu un veselu, – domāt par braukšanu un gatavoties tai, varbūt pat ir lielāks guvums nekā tas, ko iegūst kad nobrauc galā. Ir, man šķiet tā, ka tas ko iegūst bērni, ir daudz skaistāks un daudz lielāks nekā tas, ko mēs ar to panākam. Mūsu prasības ir pārāk lielas, pārāk garīgas, lai tās varētu realizēt tik pilnīgi, kā to gribētu. Bērni to spēj, viņi grib mazāk un panāk vairāk.

Šad un tad domāju par Jums, dažreiz arī par to, kā es varētu dot Jums padomu, teikt kādu vēlēšanos, kuŗa varbūt Jums ko palīdzētu. Bet tūliņ es kļūstu kautrīgs, es baidos, ka Jūs to varētu ņemt pārāk nopietni un es to nesaku. Varbūt ir labāk, ja otrs cilvēks vairāk attura nekā skubina. Esmu piedzīvojis, ka vislabākie aizrādījumi un skubinājumi otru var novest postā. Nekad nevar zināt, kā otrs cilvēks ar mūsu domām rīkosies. Bet – lai paliek filozofija.

Vakardienas Austrālijas Latvietī bij I. Šterna kritika par manu Vīra valodu. Tā man sagādāja humoru. Viņš negrib par mani teikt nekā slikta, bet nezin, ko lai saka labu. Tas ir traģikomisks stāvoklis. Un tas tā ir ar visiem kritiķiem. Tikko kāds novirzās no trafaretā, viņi vairs nezin, ko iesākt. Ar Rūsu St. izgāja daudz labāk, jo tur viņš bij ko sapratis. Bet tā kā Eglītis bija priekšā, viņa rakstiņu nevarēja avīzē iespiest. Tagad to izdarīju ar Vīra valodu, bet nu viņam tas nav izdevies. Ko lai dara! Dažreiz liktenis cilvēku izjoko.

Es stipri mocos ar vienu sievietes raksturu savā romānā, jo nevaru izšķirties, vai tas man simpātisks vai nē. Bet tas ir svarīgi, jo no tā atkarīga nostāja pret to. Galu galā viss ir tāpat kā reālajā dzīvē – tu nespēj izšķirties par kaut ko, vai tas tev ir simpātisks vai nē, beidzot pieņem vienu vai otru un galā redzi, ka esi iekritis kā pēdējais muļķis. Arī romānos pagadās niķīgi un kaprīzi raksturi, kas it kā ar nodomu moca autoru visu laiku.

Es ceru, ka Jūs piekrāpsit pupiņas un uzrakstīsit kaut kādu mazu stāstu. Nav jau vajadzīgs romāns, var rakstīt stāstus. Tas ir tikai ar mani tā, ka man katrs sīkums izplēšas un sazarojās tā, ka vajadzīgs romāns lai no tā tiktu vaļā. Jā, rakstiet. Laiks nestāv uz vietas. Un pie visa var pierast, arī pie visļaunākiem apstākļiem un tad vairs nevar rakstīt. Varbūt pat ir tā, ka gribas jautāt – kāpēc galu galā ir jāraksta? Tad tas ir jau nostāšanās pret kaut ko mūsu būtībā, kas varētu līdzināties tam, kad kāds koks jautātu: jā, kāpēc tad īsti jāaug? Jeb arī kāds cīrulis vairs neceltos gaisā, bet sēdētu uz ciņa un jautātu, tad pasaule kļūtu par baigu tuksnesi, par elli. Mūsu būtībā ir kaut kas mums nezināms un neizprotams, bet tomēr mums tas jāklausa, bet ja sāk prasīt kāpēc, tad esam bezdibena priekšā. Varbūt Jūs reizi ardievosities no pupiņām un tad ir svarīgi, lai viņas paliek tur kur ir, bet lai neiet Jums līdz, jo ja viņas jāņem līdz, tad nav nozīmes, ka ejat kur citur. Jūsu stāstiem jāpalīdz Jums iztikt bez pupiņām. Jā, bet tas jau izklausās pēc padoma kādu es negribēju Jums dot…

Mans referāts bij divtik gaŗš, bet otro pusi es runāju bez piezīmēm un tāpēc tās man vairs nav. Pirmā puse ir ļoti koncentrēta, un tāpēc Jūs daudz no tās nemantosiet. Bet tā kā Jūs to vēlējaties, tad es to Jums nosūtu.

Jūsu J. Kalniņš.