1955. 4. 8.
Ak, Jūs – laimīgā E. Dzelmes kundze!
Jūs spējāt pārgaidīties. To es izlasīju Jūsu šīs dienas vēstulē un man jādomā, ka ir taisnība tam, kā es kaut kur lasīju, ka dažās sievietēs meitene nekad neizbeidzas. Tas bij skaists brīdis šīs dienas vēsajā saulainībā. Pēc tam es ar Jusi gājām uz Heidelbergu, jo šī nakts ir pilna mēneša nakts un tur ir tad daudz romantikas – ielas ar veciem augstiem kokiem un skaistām, pilnīgi tumšām mājam. Mēs tur staigājām divas stundas, tā ka es gandrīz vairs nevarēju pavilkt kājas kā biju piekusis. Jusim ir vieglāk, viņš var izkārt mēli un reizām apsēsties turpat uz ietnes. Mājās nākot es domāju, par ko es varētu domāt un ko es varētu gaidīt? Biju jau izsmēķējis visu cigarešu normu – trīs un pēc ceturtās man nebij nekādu ilgu. Bet varbūt es varētu domāt, ka pārnācis mājā apēdīšu āboli? Bet es jau šodien biju apēdis divus ābolus un pēc trešā man nebij ilgu. Un tad pēkšņi es iedomājos, ka rakstīšu Jums vēstuli. Un nu man gandrīz veselu stundu bij ko gaidīt, kamēr pārnācu, jo bijām aizgājuši ļoti tālu un tad no turienes var pārredzēt kādas sešas pilsētas, jo Heidelberga ir par visām augstākā vieta. Jā, kad es sēžu savā bungalovā, tad dažreiz domāju, ka tik skaistu vietu, kādas esmu redzējis pie Reinas, pie Bodenas ezera Šveicē un pie Vidus jūras starp Romu un Dženovu, es vairs savā mūžā nekad neredzēšu. Bet šovakar Heidlebergas kalnos man bij jāatzīstas, ka arī te ir tik pat skaista vieta. Un tomēr, es nemaz neilgojos atkal atnākt te rītvakar vai pēc nedēļas. Bet Jūs – Jūs spējat pārgaidīties.
Bet varbūt te patiesībā nemaz nav tik skaisti un varbūt man te patīk tikai tāpēc, ka te viss ir it kā pieskaņots manai dzīves izjūtai. Te ir naktīs briesmīga vientulība – viss tukšs un kluss. Nostaigājis divas stundas es nesatiku nevienu cilvēku. Un tāpat tas ir pie manis – manā būdā kādu pusgadu nav bijis neviens svešs cilvēks un es sāku nesaprast, kāpēc es arī te esmu? Un ar katru dienu man vairāk nostiprinās doma, ka esmu kaut kā pazaudējis sevi un nesaprotu kur atrodos.
Vakar vakarā bij pažarnieku sanāksme ar debatēm un tāpēc man nav īsti labs garstāvoklis. Bet tā kā ir saulaina diena, tad var cerēt, ka līdz vakaram iestāsies labošanās.
Kultūras dienas Sidnejā aicinātas piedalīties Stipniece un Meilerte. Bet pārējie būšot rīkot atsevišķu izstādi. Tai aicināti arī Melburnieši un būšot piedalīties. Kā ir ar Jums? Meilerte man šķiet ir progresējusi, salīdzinot ar to, kas no viņas bij redzams Melburnas Kultūrdienu izstādē. Stipnieci nepazīstu.
Es domāju, ka Jums vajadzētu abas meitenes vest uz Kultūras dienām. Uz pieaugušiem tas varbūt sevišķi iespaidu neatstāj, bet bērnos var radīt paliekamu iespaidu visam mūžam. Es vēl ļoti labi atceros savu pirmo teātŗa izrādi, kuŗu redzēju laikam kādā 1895. vai 1896. gadā! Un ja Jūsu jaunākai meitenei ir tāds spēles prieks, tad teātŗa izrāde viņai var kļūt par dziļu pārdzīvojumu.
Rakstnieki Sidnejas Kultūras dienās nav paredzēti. Bet pēkšņi es saņēmu aicinājumu piedalīties kādā krājumā, kuŗu izdošot Kultūras dienu rīcības komiteja. Pagaidām es šo aicinājumu noraidīju, jo ja tādam krājuma jārāda, kas notiek Kultūras dienās, tad rakstniekiem tai neklājas piedalīties, jo viņi jau tais notikšanās neņem dalību. Jādomā, ka aicinātājus mana atteiksme sadusmos, jo viņi jau parasti domā, ka tiem kas kaut ko rīko, ir tiesības visu darīt pēc sava prāta. Man turpretī arvien bijusi antipātija pret ‘piedalīšanos’, kuŗā es pats nespēju līdzi runāt.
Es ceru, ka Jūs drīzi saņemsit arī manu Vīru valodu, kuŗu sūtīšu Jums rītu vai parītu. Negantnieku ar jūlija sākumu iespiež Latvija Amerikā un tas tur pīņāsies kādus 7 mēnešus.
Jūsu J. Kalniņš
5.8.1955.
Cienījamais Kalniņa kungs.
Jūsu vēstuli saņēmu tikko biju nosūtījusi Jums savu. Nekas, mēs apmēram esam runājuši par vienu un to pašu. Pārlasu arvien Jūsu vārdus, kad ir par grūt. Un viegli nav. Šodien ir jārīkojas ar trešo gaili, pēc teļa. Pa vidu ir iesākti stāsti – bet netieku uz priekšu.
Jūs skatāties Indiešu mākslu – tas ir pavisam kaut kas cits, kā tīrīt gaiļus. Un tomēr – visi ceļi ved uz Romu – man šķiet, ka es te tomēr kaut ko uzroku. Tas ir gluži brīnišķīgi. Tas – ja es varētu uzrakstīt romānu un viņā būtu tādas pat ‘lielas idejas’, kā to ļaužu darbos, kas dzīvo gaišākas dienas. Jūs sakāt, ka es redzu mazas lietas, sīkumus un runāju par tiem un to Jūs atzīstiet par labu. Šī dzīve mani uz to piespiež, redzēt to, kam normāli paiet gaŗām. Bet kaut kas jau laikam ir manī pašā arī kas man liek to sīko meklēt. Es arī ticu, ka caur sīko es varētu atrast ceļu uz lielo, izprotot, redzot sīko, es varētu aptvert daļu lielā.
Jūsu plāns par romānu mani saista, bet es baidos vēl no tik lielām lietām. Vai ar stāstiem, pastāstiem, novelēm nevar izteikt tikpat? Jeb vai mana rakstīšana nes vairāk romāna iezīmes? Nu kā būs būs, strādāt man gribas ļoti un lietu kas meklē izeju vārdos, tēlos, u.t.t. ir daudz. Rakstīšu cik spēšu un sūtīšu Jums, Jūs visu liekat kaudzē. Ko var – tas arī kaut kur jāiespiež. Reiz jel man būtu kā nekā jātiek pie brīvākas rakstīšanas. Tagad par to domājot, es it kā tuvojos kam liktenīgam, man šķiet, es vienā dienā pēkšņi varētu nolikt pie malas visus manus citus pienākumus un aiziet. Kur? – Es nezinu. Apsēsties ceļa malā un rakstīt. Ziemsvētkiem tuvojoties es atkal ceru uz kaut ko. Varbūt kādu brīvu nedēļu. Kaut kur citur nekā te. Kaut kur, kur es netraucēti varētu iegrimt darbā.
Laika nav nemaz. Bet reiz ir jābūt citādi. Šī jel ir mana vienīgā dzīve. Ir briesmīgs vējš. Vējš ir skaists, bet šoreiz tas te ir par stipru. Vakar biju ārpus mājas, meklēju kaut ko un neatradu.
Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme.
1955.21.7. (8.?)
Cienījamā E. Dzelmes kundze.
Saņēmu no spiestuves Jūsu stāsta salikuma korektūras lasīšanai un septembrī tas jau būs Gada grāmatā iespiests. Ir izredzes arī Slīkonim. Esmu sadomājis, ka arī mūsu avīzei būtu dodams literārs pielikums, kāds tas ir Laikam Amerikā. Un Dēliņa kungs arī ir ar mieru tādu dot, ja arī ne katra mēneša beigās, tad mazākais pēc 3-4 mēnešiem. Ja tikai rastos darbi, ko tur ievietot. Jūsu stāstam tad nu būtu izredzes tur iekļūt varbūt jau septembrī, kad domājam pirmo pielikumu iekārtot. Bet Slīkonis par virsrakstu pēc manām domām neder, jo tas lasītājam jau iepriekš pasaka, kas notiks. Bet ir vajadzīgs, lai lasītājs par to uzzin tikai tad, kad tas notiek, vai ir noticis, jo tas viņa interesi vairos. Man šķiet, ka labāk derētu virsraksts – Pareģojums? Jeb varbūt variet izdomāt kādu citu? Es pats virsrakstu izgudrošanā esmu pavisam vājš un vienmēr apskaužu skaistos virsrakstus, kuŗus redzu citiem. Ar šiem pielikumiem tad nu zināmā mērā ir nodrošināta arī citu Jūsu stāstu nākamība, jo citi mūsu jaunie rakstnieki tā iegrimuši materiālistikajā pasaulē, ka rakstīšanai atmetuši ar roku. Nu protams, tas par to nākamību ir sapnis, kuŗš var arī nepiepildīties.
Nu, uz Sidneju es nebraukšu, jo tur man tūliņ būs jāpārvēršas oficiālā personā – Preses biedrs priekšniekā, rakstniekā un ja tur nebūs paša Dēliņa kunga, tad arī redaktorā. Ar to tad mans laiks būs jau iepriekš izplānots sēdēm, sanāksmēm, un tā tālāk, un Jūs es varbūt tad redzēšu tikai pa acu galam, un varbūt nemaz. Tas ir viens. Otrs tas, ka es neesmu nekad iederējis oficiālā stāvoklī, jo man trūkst tam pienācīgā auguma, balss, apzinības un vispār visa, kas vajadzīgs šim stāvoklim, tāpēc allaž iznāk neveiklības un nepatikšanas. Es jau arī te tikpat kā nemaz nerādos ārpus ļoti šaurām aprindām un oficiālās reizās manu vietu arvien izpilda mūsu biedrības sekretārs E. Pranks, kuŗam iemīt viss tas, kas man trūkst. Un, beidzot, trešais, man Sidnejā nav ne viena vienīga pazīstamā, tā kā nobraucot tur man visas brīvās stundas būs jāpavada kādā svešā ģimenē, kur mani sagaidot uz kamīna būs noliktas Rūsa vai Vīru valoda…
Es ceru, ka Jūs jau būsiet saņēmusi manu grāmatu, bet tā kā lasīšanai Jums maz laika, tad neko nejautāšu, kas Jums no tās patīk. Jāpiezīmē tas, ka grāmata nav ne vēsturiska, ne bezpersonīga, kā to kritiķi labprāt apgalvo. Tur nav neviena stāsta, kuŗš vai nu šādā vai tādā veidā nebūtu saistīts ar mani pašu un dažreiz pat ļoti tuvu. Bet, protams, katrs jau meklē grāmatā to, ko iedomājies tur atrast, bet ne to, kas tur atrodas.
Laiks ir tik pretīgs, vējains un vēss, ka pa dienu pat nepatīk rādīties laukā un tikai vakaros, vējam stājoties ir jūtams pavasarīgums. Saplaukuši ķiršu, mandeļu koki, mana kamēlija, un sāk parādīties jaunas lapas vītolam.
Zilās markas vairs nav dabūjamas un es tās taupu tikai Jūsu vēstulēm. Bet nezin vai Jums tās patīk?
Jūsu J. Kalniņš.
20.8.1955.
Godājamais Kalniņa kungs.
Aizvakar saņēmu Jūsu Vīra valodu – daudz paldies par viņu. Redzu, ka šī grāmata kļūs man ļoti mīļa un dažreiz ļoti nepieciešana. Tikai pēc pusnakts dabūju viņā ieskatīties tai dienā, kad saņēmu un tad krišus iekritu, kā atšķīrās, Naumaņa kundzes vēstulēs. Tanī dienā vēl dažās citās, strādāju vēl ar Dzidru leļļu apģērbšanā. Viņi skolā uzved pasaku par Sniegbaltīti un to pašu pasaku sagatavo arī leļļu teātrim. Dzidra tad gatavoja leļļu galvas (no papīra un klīstera) un es šuvu lellēm drēbes. Grāmata stāvēja neaizsniedzama vēl pāri pusnaktij. Šodien to mazliet palasu nozogot mājas darbā pa brīdim. Rītu gan ir svētdiena, bet tā būs – zirņos.
Domāju, ka Jūsu Vīru valoda ikvienam jaunam vai vecam latvietim šai laikā ir jo svētīga dāvana. Nezinu vai uzmudinājumu, uzaicinājumu un cita veida tautiskas kopības un apziņas un nezin kā vēl visa, saglabāšanai kaut kas cits var dot tik daudz, kā šī pēkšņā ieskatīšanās aizgājušā laikā ar tā varoņiem. Tā ir viena šīs grāmatas lielā vērtība, ko tā dod vēl bez citas, mākslinieciskas vērtības. Tad šis – tā laika stils! Esmu gluži apburta. Man it kā iespēja pavērās šai dzīvē ieiet un tur dzīvot patiesāk, kā šo dzīvi tagad.
22.8.1955.
Jūsu grāmata mani ir kā apmājusi, tikko jūtu šo zemi un dzīvi. Ir tik lielas ilgas pēc aizgājušā, ka nezinu kur likties – un tās ir veltīgas.
Laiks, par kuŗu Jūs rakstiet, man mazliet pazīstams tikai no mātes un tēva dzīves atspulgas, ko uzņēmu visagrā bērnībā no viņu valodām. Mazliet arī no pašas dzīves norises (‘stērķelētās’ tēva apkaklītes, mātes svārki ar ‘birstenbanti’ gar apakšmalu, mežģīņots saules sargs, vecas fotogrāfijas…) kas skāra mani. Tā kā man ir vēlēšanās par manas mātes dzīvi rakstīt, tad Jūsu grāmata man spilgti izsauc atmiņā visus aizgājušās dzīves sīkumus un man gribētos lasīt mazliet vēsturi un citus tā laika dokumentus un sākt kārtot savas domas un atmiņas. Bet vai es to varu? Kad es to varēšu? – Un es nedrīkstu ilgi kavēties!…
Te dzīvojot šīs visa zaudētā sāpes kļūst itkā tikai paša sāpes vien, un no tām pašām ir jākaunas un tās jāmēģina slēpt, – jo šīs zemes kaimiņi jūtās apvainoti, ja nesaka, ka te ir very nice, un es esmu very happy. Bet kad veco varoņu un mūsu zemes vārdi, no Jūsu grāmatas sastājas ap mani, tad no jauna var kliegt par to netaisnību un postu kas mums nodarīts. Lai nu kā, tā tomēr ir zīme, ka neesmu vēl mirusi un varu kaut ko darīt. Bet nāk vēl viens posts klāt, ka nevaru sevi atbrīvot darbam. Bet citas jēgas vairs manai dzīvei nav.
Es ļoti vēlētos padzīvot Jūsu tuvumā. Es domāju, – kaut pāris nedēļas. Varbūt tā ir niekkalbīga iedoma, kas ne vislabākā gadījienā sevi neattaisnotu. Bet tāda vēlēšanās man ir. Es domāju mēs pastaigātu pa Heidelbergu vai citur, vai pasēdētu istabā un apmainītos atmiņām, domām, atziņām un kļūtu bagātāki.
Bet nav vērts par to domāt. Ir tikai labi, ka varu saņemt Jūsu vēstules un rakstīt Jums. Esmu bezgala viena pasaulē. Man nav cilvēku ar ko dalīties domās. Draudzene no Amerikas neraksta. Viņai ir lielas raizes par savu zēnu, kas tagad ir jau 16-17 gadu vecs un skolā negribot mācīties un taisot visādus trikus. Esot pāris reizes bijis ar policiju jāmeklā rokā no savām dēkām, kur viņš mēģinot sākt ‘money taisīt’ vai citādi ‘iet uz augšu’.
Nu tā – izsakot bēdas, kļuva vieglāk. Iešu zirņus lasīt. Rītu sāksies darbs bērnu vasaras mītnē. Šīs trīs nedēļas vēl gribu tur strādāt, bet Ziemsvētku brīvlaikā nē. Gribu braukt uz kultūras dienām un arī mazliet pabūt saulē, jūrmalā ar bērniem. Varbūt tad varēšu rakstīt. Bēŗni vairs nav tik mazi, ka katru brīdi jāuzmana vai tie neskrien par dziļu ūdenī. Bērnu audzināšanas problēmas arī sāk spiest. Melu un naida pilnā dzīve tiem neiet secen. Kā lai tos paglabāju? Kā lai tiem dodu vairāk prieka un veselākas ikdienas darba mīlestības? Lietas kuŗu man pašai nav! Arī latviešu vides tiem vajadzētu… Nē, jāiet uz zirņiem…
27.8.1955.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar zilo marku. Paldies! Tagad ir vēl divi glītas markas nākušas klāt, pasta jubilejas marka ar pasta ratiem virsū un pēdējā, dīvaini sagrieztā zemes lode – IMCA marka. Es par jauniznākošām markām papriecājos līdz bērniem, jo abas meitenes man mazliet nodarbojas ar marku krāšanu.
Jūsu vēstule ar labām ziņām – kaut kas būs iespiests Gada grāmatā un literārā pielikumā! Nu labi. Varbūt mazs solis uz priekšu. Varbūt nākotnē arī es varēšu dot ko vairāk, kad pirmais sākums būs ‘izlauzts’.
Literārais pielikums avīzei būs ļoti jauka lieta, man liekas par to viens otrs būs priecīgs. Man ļoti trūkst literārās daļas Austrālijas Latvietī. Te jau ir diezgan daudz rakstnieku un mēs iesācējas dāmas pa vidu! Darbu netrūkst.
Strādāju patreiz bērnu vasaras mītnē un pa brīvām dienām lasu zirņus, rakstīšana notiek tikai iemiegot un mostoties – domās.
Uz kultūras dienām Jūs negribat braukt un uzrādāt veselu rindu svarīgu iemeslu tam. Bet neviens no tiem neiztur kritiku. Jūs tikai – negribat braukt! Varbūt gadu smagums spiež? Vai zināt – pūlis pieviļ? Varbūt vēl kāds iemesls – sabiedriskie pienākumi vien nevarētu būt. Jūs tos varētu atstāt tam Prankas kungam un pats ierasties inkognito. Es jau biju izdomājusies, ka mēs būsim pat ballē, dzersim vīnu un centīsimies būt ļoti priecīgi un laimīgi. Bet Jūs varbūt redziet skaidrāk – tukšums ir drošāka lieta, ko no visa izdomātā galā saņem.
Jūsu grāmatu esmu izlasījusi, bet ne izsmeļoši. Lasīju to tikai tā mīlinādamās ar seno laiku par ko tur stāsta, par tā stilu (kūŗu Jūs tik labi protiet attēlot), par seniem varoņu vārdiem, mūsu zemes vietu nosaukumiem… Lasīju to viegli, kā sapņodama, atstājot vienu otru teikumu pilnībā neuztvertu, lai to atrastu vēl jaunu otrreiz lasot.
Kad biju Jums aizsūtījusi savus pēdējos stāstus un saņēmusi Jūsu vēstuli pēc tam – domāju, man nemaz nav Jums vēstules jāraksta, es varu rakstīt tikai savus stāstus un tomēr Jūs manas domas un pārdzīvojumus atrodiet. Bet es nejūtu, ka tādā pat ceļā es varētu saņemt atbildi no Jums. Tagad izlasot šo grāmatu, man tas bija iespējams. Lasīju viņā Jūsu domas. Piemēram, Kaudzītes Reiņa dumpīgajās domās un arī daudzās citās vietās, man bij jādomā – vispirms tās ir Jūsu paša domas, Jūsu paša atrastās, pārdzīvotās – tikai tad tās ir atdotas citām personām. Es pat brīnījos par tiem kritikas vārdiem, kas teica, ka šinīs stāstos Jūs pats neesot atrodams. Tagad varu sevi tikai apsveikt, ka esmu tuvojusies patiesībai. Jūs apgalvojat to, ko esmu domājusi. Jūsu personīgā šinī grāmatā ir daudz!
Manam stāstam par slīkoni ir likts virsraksts Aiviekstes noslēpums. Nezinu, vai Pareģojums, ko Jūs iesakāt, nav labāks? Man arī liekas grūta lieta atrast labu virsrakstu. Mazākais ne ik reizi to var atrast. Knuts Lesiņš to atzīsti ļoti svarīgu. Bet pārāk krāšņi virsraksti arī nav labi. Tie liekas iedomīgi.
Šī vēstule laikam ilgi kavēsies pie manis, jo man nav patreiz neviena, ar ko nosūtīt uz pastu. Gaidīšu no Jums atkal kādu labu vārdu. Lai Jums labi klājas!
Jūsu E. Dzelme.
