9.7.1955.
Godājamais Kalniņa kungs,
Ir pagājis labs laiks, kopš bija Jūsu apciemojums. Paldies par to. Biju ļoti priecīga. Biju pirms tam nobažījusies, vai neesmu savā vēstulē bijusi kaut kādā veidā nejauka. Pēc Dzidras kaula laušanas biju diezgan nervoza, viss mani aizskāra un sāpināja, aizstāvējos kā nu kuŗā vietā prazdama un daudzreiz biju neganta. Domāju – varbūt tas ir ielauzies arī vēstulē un Jūs jūtaties nepelnīti aizskārts. Nu, paldies Dievam, ka Jūsu vēstule atnāca un tam, ka tā bija vēlāk kā gaidīju, ir bijis cits iemesls. Arī es neatbildēju tagad Jums tūlīt, jo piespiedu sevi pārrakstīt kādu uzmetumu no kāda mazliet noslēpumaina notikuma Ķikuros. Pārrakstot es dažreiz daudz laboju, tā biju sākusi šoreiz, dažās vietā aizpļāpājos par tālu – vajadzēja atkal dažas vietas pārrakstīt. Tagad tomēr nobeidzu un nosūtīšu Jums reizē ar šo vēstuli.
Jūs jau redzēsiet, kas tur ir iznācis, kas nav. Vietu nosaukumi un pat cilvēku vārdi tur lielāko daļu ir ņemti no īstenības, tāpat kā notikums. Tagad mēs stāvam tik tālu tam, visam reiz bijušam, ka šķiet, lai tas pilnīgi nepazustu, tas jātver rakstos ar visiem īstiem vārdiem.
Jums, kā Jūs rakstiet, īsā laika iznāks ceturtā grāmata un tas ir labi. Tas ko Jūs savos piecos stāstos rakstiet, laikam attiecas uz laikmetu kuŗu es neatceros, jo to nepiedzīvoju. Varbūt – ap to pašu laiku, par kuŗu rakstījāt Preciniekus. Šis gabaliņš gāja pie sirds. Tagad lasīju Jūsu stāstu Ceļa Zīmēs. Biju dziļi iegrimusi šinī stāstā tanī vietā, kur fon Barlevins tveicīgajā pēcpusdienā brauc un kaujās ar dunduriem. Kāds mani tieši tanī vietā traucēja lasīšanā un tad man bij tā, it kā mani rautu ārā no ratiem, no karstas pēcpusdienas un snaudulīgas kaušanās ar akļiem. Laikam to kas piedzīvots vislabāk var pārdzīvot arī citā stāstā.
Paldies Jums, ka atvedāt līdz sev man vēl otru viesi: Kreišmanes kundzi. Viņa ir tik cēla, laba, jauka. Es nezinu, vai es būtu pratusi ar viņu pareizi apieties, ja viņa man būtu atrakstījusi. Jūtos tik saplosīta viņas tuvumā. Bet tas ir ļoti jauki, ka Jūs to ‘pirkstu tomēr pacēlāt’. Mani Kreišmanes kundzes vārdi, protams, ļoti iepriecina, ka kaut kas no manis teiktā ir atbalsojies kādā citā. Par to, ka viņa mani tik ļoti uzliela, vairāk piekrīt atzinība viņai pašai – tikai bagāts tik devīgi saka labus vārdus otram. Par stilu, par ko viņa runā, es pavisam baidos prātot, es to mēģinu mērīt un izjūtu, ne citādi. Man par šo lietu ir nelabas atmiņas no ģimnāzijas laikiem. Mums bija dievināts latviešu valodas skolotājs – Jānis Āboliņš, Zelta Āboliņš mēs vinu saucām, atšķirībā (un novērtējumā) no matemātiķa Pētera Āboliņa – Sudraba Āboliņš. Šis Zelta Āboliņš mums ļoti reti lika piecniekus. Reizi domrakstā man ir 5, un paraksts dievinātā rokrakstā ‘Lieku augstāko atzīmi, ar piezīmi, ka to pelna ne tik daudz saturs, kā stils.’ (Par stilu mēs bijām runājuši un lasījuši Veseļa darbus, kā laba stila paraugus). Bet tagad, nākošo domrakstu rakstot, pēc iegūta stila piecnieka, es biju izmisumā, es nezināju kā to savu stilu atkal dabūt savā jaunā domrakstā. Mocījos un ākstījos un dabūju – 3, pirmo (un pēdējo) trijnieku latviešu valodā. No tās reizes es gudrošanu par stilu liku mierā un paļāvos izjūtai, bet gan arī – stingri pēc tās meklējot. Parasti šī tīra stila lieta, paša patiesība – apkraujas ar liekiem vārdiem un tad ir pagalam.
Pēc Jūsu pēdējās vēstules atkal gribējās uz Jums lidot. Jūs tur tomēr runājaties, apspriežaties, dalāties – es esmu pamesta bez padoma savā rakstīšanā. Bet vēl gan ir daudz ko teikt, kas varbūt nav tik svarīgs, lai tam meklētu ko sevišķu. Ir iesākti un iecerēti raksti, tikai netieku tiem klāt. Gribu rakstīt arī to ‘dienas grāmatu’, bet arī tam maz laika. Ceru, ka nākošā nedēļa būs viena pusbrīva nedēļa, varbūt ko veikšu. Tad sāksies zirņu lasīšana kā melna nakts.
Pagājušā nedēļā dzēru daudz kafijas, gribēju atturēt sevi no gulēšanas – bet man tas neizdevās. Es guļu kā lācis. Un kad es naktī pamostos, es varu tikai domāt, bet nespēju piecelties un strādāt. Prātoju – nopirkt kabatas laternīti, tad ar to sēdēt gultā un rakstīt, jo pieceļoties un ejot pie galda es nosalstu un domas nosalst. Bet nekas man ar to spuldzīti arī neiznāks. Un labi ir, ka es varu gulēt, ja es to nevarētu es būtu pagalam (zinu kā tas ir kad nevar gulēt…).
Nav taisnība tomēr, ka sievietes ir tikai – vai nu zirnekļi, pašas, vai cieš no zirnekļiem. To es zinu ļoti labi. Bet – katram savs krusts jānes. Katrs kaut kādā veidā par savu dzīvi maksā. Esmu jaunībā saņēmusi daudz gaišu dienu, bijusi savā laimē diezgan neredzīga pret citu ciešanām, dažreiz varbūt pat ļauni rīkojusies – varbūt šī ir atmaksa. Un – mana lielākā vēlēšanās no dzīves – mani bērni ir skaisti! Varbūt es maksāju par to…
Bet nu gan par to visu diezgan.
Uzrakstīju kaut ko par Dzidru, bet pagaidām to vēl nenosūtīšu. Tas bija domāts tikai, kā pačalojums ar Jums – varbūt arī pārlasīšu un nosūtīšu – lai man par to vairāk nebūtu jādomā. Lai es ķertos pie kaut kā cita. Priecājos, ka gada grāmatā būsim kaimiņi. Tas jau man var nest tikai svētību – Jūsu tuvums.
Šorīt bija liela salna. Nosala zirņi. Tie būs nu ar raibām pākstīm, nebūs pirmās šķiras prece. Bet neko nevar darīt.
11.7. 1955.
Atnācu uz pastu un nākot bija vējš, saule, – vienu brīdi man šķita, ka apkārt smaržo vijgriezes un šūpojas bērzu zari.
Tad man gribējās būt pie Jums, saķert Jūsu plecus, apgriezt Jūs apkārt un aizvest ārā no istabas, kur saule spīd, ūdeņi plūst, koki šūpojas. Atrast seno laiku, kapus atdarīt – bet to nevar, nevar, nevar… To arī rakstīt nedrīkst. Bet es te jau no šīs vēstules izmetu vienu skumjāku lapu, labāk ir bēdīgās lietas nerakstīt, mazākais tad ne, kad saule tās uz brīdi ir no sirds izglāstījusi.
Tanī lapā, ko aizmetu bija rakstīts par to, ka varbūt tomēr ir kāda jēga tam, ka man ir jābrien tāda tumsa. H. Hesse Jūsu tulkotā dzejolī saka: „… gudrs nav neviens, tumsu kas nepazīst.” Un tā nav tikai nakts tumsa, kas ir jāpazīst. Lai būtu gudrs.
Tas maksā daudz. Tas maksā visu.
Bet neko nevar darīt.
Nosūtīšu Jums drīz vēl šādus tādus niekus, ko rakstu. Lūdzu rakstiet.
Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme.
———————-
[not included in book]:
13. VII. 55.
Godājamais Kalniņa kungs,
Nosūtu Jums arī to stāstu par Ingas (Dzidras) atslēgas kaulu. Viņš nav domāts nekam citam, tikai papļāpāšana ar Jums. Man viņu vajadzēja uzrakstīt tad, kad tas notika. Tad kad saņemu Jūsu vēstuli un tur izskanēja kāds jautājums par manu dzīvi – kādēļ? Kādēļ? – Manus prātus tad bija satraucis gadījiens ar Dzidru, par ko katrs teica kaut ko citu, un es savā darbā skriedama domās stāstīju Jums stāstu par Dzidru un stāstus par sevi. Bet tagad tas jau ir viss pārdzīvots un manī nav nekādu spraigu domu, ne arī kādu mistisku domu par to. Tādēļ es nevaru īsi un labi uzrakstīt. Tur nav man vairs ko rakstīt. Bet nosūtu Jums tādēļ, ka kaut kas uzrakstīts ir un tas nedod man miera. Bet ja es tur vēl ko sākšu ar to darīt, tā būs tikai laika sišana.
Palasiet – ‘kādas ir sievietes’ un nolieciet tanī kaudzē, kur krājas mani papīri pie Jums.
Cerēju labu nedēļu, bet nekas liels neiznāks. Govij atskrēja teļš. Tas nu vēl nekas, tikai govs atkal jāslauc. Bet klīst baumas, ka ar šo teļu rīkosies tāpat kā ar tiem 50-70 gaiļiem. Nu tad man protams būs pilnas rokas darba. Atceros tādas lietas no mājām vēl. Bija jau gluži skaisti – galvas siers, aknu desas u.tt. Bet mans brīvais laiks?!…
Un tā tas iet. Arī Jūs man teicāt, par dzimšanas dienu lai tur būtu ‘torte un vēl kaut kas’ – arī Jūs tikai to pašu atrodiet, kas jādara – jāpušķo ikdiena un es nedrīkstu no tā atrauties. Šīs dzimšanas dienu, svētku, ciemiņu un ciemos iešanas tortes arī ir taisītas no mana laika, kad tās saskaita tad iznāk vesels lērums. Bet citādi nevar.
Patreiz ir jau nakts. Visi guļ. Esmu palikusi ilgāk augšā, bet nevarēšu neko lielu padarīt. Vienkārt tādēļ, ka jāiet būs tomēr gulēt, otrkārt tādēļ, ka šādos brīžos dažreiz, man ir neklusināmas ilgas pēc kādas laimes, varētu teikt. Kad esmu reiz viena, tad man gribētos kā putnam iesisties tanī laikā, kad man bija brīvība un solījumi visapkārt. Man gribētos izsmieties, izpriecāties, izcilāt spārnus līdz noguruma apnikumam un tad klusi nodoties kaut kā apcerēšanai. Nu labi to nevar – man ir jālien kā zilonim caur adatas aci – man ir kaut kas jādara rodot tur laimi. Es zinu, kad būšu uzrakstījusi Jums šo vēstuli ar visām aušībām, kas nāk galvā, tad būšu jau mierīga un varēšu sākt strādāt, bet tad būs ļoti, ļoti vēls.
Ko Jūs domājat par kuļammašīnu? Mūsu pagastā teica kuļmašīna un sējmašīna, vai labības kūlējs, mēslu sējuma mašīna – nekad citādi. Kad es tagad lasu, ka jāsaka kuļammašīna, tad man šķiet, ja es runāšu ar kādu ļaudonieti, tas sapratīs, ka es runāju par kādu bēŗnu peramo mašīnu, ne labības kūlēju. Vai tikai mūsu novadniekiem arī šad tad nevajadzētu uzdot ar kuļammašīnu?
No protams, manā pagastā nerunāja pareizi, bet tomēr man kuļammašīna vairāk atgādina kādu citu pagastu, kur arī nerunāja pareizi, nekā ‘rakstu valodu’. Šinī citā pagastā skolotājs reiz Pēcītim prasījis:
„Kāpēc Tu vakar nebiji skolā?” –
– „Aizvakar tēvam bī dzimamdiena, es nevarē bīks atrast,” Pēcītis atbildējis.
Piedodiet, es nevaru būt prātīga. Bija grūta diena. Raudāju rūgtas asaras un tagad man gribētos smieties, bet naktī nedrīkst smieties.
Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.
———————————–
1955. 16. 7.
Cienījamā E. Dzelmes kundze.
Patiecos par vēstuli. To es izlasīju tūliņ, bet stāsta lasīšanu atliku uz šodienu, t.i. uz svētdienu, jo kā jau ziniet, svētdienās es neko nestrādāju un tāpēc smadzenes ir brīvākas un nenogurušas. Nu es stāstu izlasīju un pa to laiku, kamēr lasīju, biju citā pasaulē, laikam jau tai, kuŗā Jūs bijāt pati, kad rakstījāt. Tai paša laika, kad skatījāties stāsta ainavā un cilvēkos, arī es dzīvoju Vidzemē un tāpēc man visi Jūsu tēlotie cilvēki un apstākļi likās pazīstami. Tā kā pats esmu zemgalietis, kur bija citāda pasaule nekā Vidzemē, tad tur nonācis, es it kā no jauna pārdzīvoju jaunību un šī pasaule man kļuva par romantisku vīziju. Varbūt tāpēc tagad, lasot Jūsu stāstu, es jutos it kā līdzzinātājs visam, kas tur notiek. Viss ir pazīstams un viss iegūlās sirdī. Jūs esiet grafiķe arī rakstīšanā un tas ir labi, jo Jūs tad ieraugat vissīkākās lietas un runājiet par tām. Un tas ir svarīgi. Jums ārējā pasaule ir lielais ‘Tu’, ar kuŗu runā Jūsu mazais ‘Es’. Pēc manām domām šo divu pasauļu dialogs ir īstas mākslas saturs. Es domāju arī, ka taisni šis mans uzskats ir jaunā, nākamā laika uzskats – mākslai ir jānovēršas no introversijas – no pārākas ‘es’ izcelšanas, no rakņāšanās tikai savā dvēselē, savās jūtās, savā domāšanā un jāpievēršas ‘Tu’, kuŗā cilvēkam jādzīvo.
Kad lasu tagadējo stāstu, man tūliņ ir jādomā par Jūsu Viku ar viņa baltajām biksēm un šķiet, ka viens un otrs stāsts ir sīki fragmenti no lielās pasaules, kuŗai tie pieder un kas pieder arī Jums. Un līdz ar to kļūst skumji, ka Jūs no šīs pasaules variet dot, tikai mazus fragmentus, kur būtu vajadzīga tā visa. Būtu!…
Es domāju, ka tiklīdz avīzē izbeigsies prof. E. Dunsdorfa bezgalīgie senie stāsti, man būs iespējams Jūsu stāstu iedabūt mūsu avīzē. Bet mani tas maz iepriecina. To vajadzētu iespiest kur citur. Ja Jums būtu iespējams izgatavot otru norakstu, to vajadzētu aizsūtīt Laikam Ņujorkā. Tam ir tāds mēneš pielikums, kur Jūs nemaz neliktos nepiemērota. Bet man tur nav neviena pazīstama un ja vispār Amerikā ir kāds pazīstams, tas nav zināms, kā viņš skatās uz Laiku: kā uz literāru parādību vai kā uz makulatūru. Šādos apstākļos nespēju neko panākt. Pats esmu sūtījis Laikam trīs savus stāstus, bet nezin, vai tie tur atradīs pajumti vai nē.
Mūsu pagājušā Preses kopas sanāksmē es teicu E. Kreišmanei, ka esmu atļāvies mazliet pacelt pirkstu un pastāstīt Jums viņas domas. Viņa teica ka man neesot bijis tiesības to darīt. Es aizbildinājos ar to, ka esmu vīrietis un ka tie jau bieži labu gribēdami nodara sievietēm ļaunu un man ar tā ir iznācis. Un tā nu arī palika un dikti dusmīga viņa nekļuva.
Šai sanāksmē M. Kalniete lasīja savu Ziemsvētku stāstu, kuŗš daudziem patika un kuŗu tad, domājams, arī Jūs varēsit lasīt Ziemsvētkos. E. Kreišmanes apstākļi tā sapinušies, ka viņai neesot iespējams stāstus rakstīt. Es tad teicu lai raksta dzejoļus, jo tie neprasa tik lielas pūles, kā stāsti, mazākais laika ziņā un ka par tiem var domāt arī nelaikā.
Nākamā preses kopas sanāksmē es runāšu par 1905. gada notikumiem presē un pa daļai arī literārajā pasaulē. Bet tai sanāksmē, kas notiks pēc tam, rīkosim visu vietējo dzejnieku vakaru. Katrs dabūs 15 minūšu laika divu vai trīs dzejoļu nolasīšanai. Citu starpā es tur arī esmu pieaicinājis jaunu dzejnieku, kuŗš gados gan ir tuvs man pašam, bet kā dzejnieks pavisam jauns. Pārs reižu viņš ir ar saviem darbiem mūsu starpā rādījies, kļuvis nesaprasts, izzobots un bārts un būtu izmests no rakstnieku pulciņa, ja es viņu neaizstāvēju.
Sākās gatavošanās mūsu pažarnieku kluba gada svētkiem novembrī. Šogad tur ir nodoms spēlēt manu mazo lugu Dzejnieka gals. Režisors ir un viņam ir arī palīgs, bet es nezinu vai radīsies aktieri, jo lugai trīs cēlieni un tā rakstīta jambos, tātad deklamējama. Redzēs, kas iznāks. Jā, kaut Jūs arī būtu šais lietās klāt!… Mēs tad dzertu vermutu un būtu jautri. Un varbūt tad būtu labāk nekā ir tagad?
Es ceru, ka Jūsu meitenes nelaimīgais kaula lūzums būs laimīgi izārstēts, tas ir, ka tas neatstās tik redzamas pēdas, ka bojātu bērnu. Atceros, ka meitenes ģimnāzijā negribēja, ka viņām bakas potē rokā, bet lūdza lai ārsts potē kājās tik augstu, ka sekas nav redzamas arī vingrošanas tērpā…
Jūsu raibās zirņu pākstis es no visas sirds nicinu. Latvijā tās nebij nevienam rakstniekam par traucēkli, bet še tas tā ir.
Jūsu J. Kalniņš
25.7. 1955.
Cienījamais Kalniņa kungs,
Pateicos par Jūsu vēstuli no sirds! Viņa pienāca ‘ – tai pirmā zirņu lasīšanas dienā’ un nebiju viņu vēl pārgaidījusies, tas deva tai jo sevišķu vērtību.
Ir pagājusi jau otrā zirņu lasīšanas diena un teļš ir salikts ledus skapī un izcīnītas sevišķas ‘gaļas patērēšanas’ dienas. Kā nekā esmu tikusi ar to visu galā. Zirņu pirmajā gabalā nebūs tik daudz, cik cerēts, varbūt būs vairāk brīva laika, bet arī vairāk slikta garastāvokļa – iznākums tāpat ļauns.
Vakar un šodien jūtu, ka laiks sāk griezties uz pavasaŗa pusi. Cik daudz tas kādreiz nozīmēja! Cik maz tas ir tagad – un tomēr man ir savs čigāna prieks par to – nebūs vairs vakaros auksti. Bet – vakaru arī vairs nebūs, jo diena stiepsies līdz naktij, bet diena tik maz pieder man.
Pēc datuma skatoties, ir Jēkab diena. Mans mātes tēvs bija Jēkabs un manas māsas vīrs. Jēkab dienai bija sava bagāta skaņa. Arī tās nav.
Jā – bet kas tad ir? Aiz loga ir tāls kalns ar kokiem un laukiem un tur man gribētos aiziet. Bet kad es tur aizietu – tur būtu tukši lauki, sausi koki, dadži, rāpuļi – tur man necik nebūtu patikas uzkavēties.
Kaut kur jau kaut kas vēl ir, tikai to nevar atrast.
Mana vecākā meitene pēc pāris dienām ies uz savu pirmo skolēnu deju vakaru. (Mēs jau mūsu laikā bijām viņas gados (13) krietni pa ‘večerinkām’ izdejojušies, nē?)
Bet nepļāpāšu tukšu. Laika maz.
Jūsu vēstulē iepriecina mani kāds teikums par to mazā ‘Es’ un lielā ‘Tu’ sarunu, kas varētu būt arī nākotnes mākslas saturs. Tas ir labi, ka esmu tuvojusies pareizam ceļam. Dažreiz mani pārņem bailes – vai nemaļu kaut ko jau pārdzīvotu, aizgājušu? Esmu tik izlolota {izolēta?} un neturos nekādās teorijās.
Būtu labi iedzert vermutu un papļāpāt par šīm lietām – stiliem, virzieniem, bet pašai daudz meklēties pēc tiem man netīk atbaidīgo ‘ismu’ dēļ, kuŗos tik droši visu mākslas pasauli saliek. Lasu ko atrodu, kas patīk un paļaujos savai izjūtai. Protams – tas nav daudz, bet metode diezgan ilgi jau pārbaudīta.
Man ir uzmesta kāda skice par Ļaudonas kapu svētkiem – to gribētu pārrakstīt, bet jūtu, ka tā ir vai gluži organiski ieaugusi kādā lielākā darbā. Laikam tanī, no kuŗa Jūs jūtiet izrautu Viku un Aiviekstes stāstu. Jā – bet šī lielākā darba man vēl nav. Vai man jau būtu spēks un prasme diezgan to radīt? Man nav nekādu teoriju. Kur palika tā romān uzbūve – priekšlasījums, ko kāds Jums tur lasīja, solījāt ka būšot avīzē? Ak, kā visu to vajadzētu, kas Jums tur ir un man nav.
Būšu priecīga, ja Aiviekstes stāsts būs avīzē. Šoreiz ar to pašu pietiks. Rakstīšu vēl un tad sūtīšu kaut kur pāri jūrai. Es jel ceru arvien labāk rakstīt.
Lūdzu ieskatāties vēl šī stāsta 14. vai 15. lapas pusē, tur, kur iet runa par ūdens kārtībniekiem un meitenēm. Tur es pārlasot pierakstīju kaut ko par meiteņu šķelmīgām acīm – tagad man šķiet, ka es paķēru to no tā, kas ir jādomā lasītājam. Ja tas tā ir, lūdzu, tās šķelmīgās acis nosvītrojiet.
Nāks drīz atkal Ziemsvētku kultūras dienas. Tagad viņas ir atkal Sidnejā un man būtu tās jāapmeklē. Domāju par to, ka man pie laika jāsāk kaut kas darīt, lai tas izdotos. Jānoliek kāds santīms, jāuzšuj meitenēm kleitas. Būtu jāņem kāds skuķis līdz, ja ne abi.
Gaidu Ziemsvētku laikā kaut ko sevišķu jau vairāk gadus. Domāju – būs kāda liela pārmaiņa. Bet nav.
1.8.1955.
Jau pagājusi nedēļa kopš rakstīju un vēstuli nenosūtīju. Daudz citu pienākumu un arī – gribēju reizē ar vēstuli sūtīt stāstu, bet nespēju izveidot. Nav pietiekami laika. Skumji. Ne tik vien – daudz vairāk, bēdīgāk. Bet vēl jau kāda diena nāks!…
Labākos sveicienus Jums!
Jūsu E. Dzelme.
1955.24.7.
Cienītā E. Dzelmes kundze.
Jā, nu man ir atkal viens Jūsu stāsts vairāk. Un es Jums par to gribēju jau vakar rakstīt, bet priekšpusdienā es lasīju šo un to, kā jau parasti svētdienas rītā, bet pēcpusdienā bij tik jauks laiks, ka gribēju staigāt. Aizbraucu uz Sitiju un iegāju muzejā. Tur man nejauši gadījās uzdurties indiešu mākslas izstādei, kur bij 17.-19. g.s. darbi. Tas bij īsts pārsteigums. Kamēr muzeja apakšstāvā bij, kā tas arvien svētdienās, īsts gada tirgus, par kuŗu varētu rakstīt feļetonu, pie indiešiem es biju gluži viens pats visās trijās zālēs. Tie bij visi tikai mazi darbi un piederēja kādam privātam kolektoram, bet tie bij tiešām jauki darbi. Tad turpat blakus zālē bij izstādītas ap 50 japāņu bildes no 19. g.s. Tā man šī svētdiena izvērtās par ļoti jauku dienu. Atlikušās stundas es staigāju pa sitiju un skatījos veikalu logos brīnišķīgās lietās, kuŗas es nekad nepirkšu. Beidzot, vēl nākot uz staciju mani apstādināja kāds ‘sabdžekts’ un divi reizes noknipsēja. Tas šeit esot aizliegts un jādomā, ka es izskatījos tik oriģināls, ka šis amatieris nebaidīdamies no soda iemūžināja mani savā retuma kolekcijā. Pārbraucis mājā, es divas stundas sēdēju vannā un tad jau pulkstens bij deviņi un bij jāiet gulēt.
Un nu es varētu rakstīt par Jūsu stāstiem, bet ir jau krēsla un man tas jāatliek uz rītu, jo vakaros es baidos rakstīt tāpēc, ka tad varētu pakļauties sentimentam vai romantikai. Tā tad līdz rītam. Tagad es smēķēšu cigareti.
Rītā
Nu tas rīts ir un es varu vēstuli turpināt un runāt par Jūsu stāstiem. Varbūt ir tā, ka es esmu apsēsts ar romānu rakstīšanu un visur redzu romānus. Tāpēc arī Jūsu stāsti man izliekas pēc kāda liela romāna nodaļām. Varētu tīri labi to stāstu par slīkoni uzskatīt vai nu par pirmo vai vienu no pirmajiem romāna nodaļām. Rūķu Viks ar savām baltajām biksēm būtu šai nodaļai ļoti tuvs, ja ne tieši blakām novietojams. Abās šais nodaļās ir daudz ļoti spilgtu literāru tēlu un taisni spoži izcelta ainava. Arī Pārskatīšanās ir ar visām romāna nodaļas iezīmēm. Kaut kur labi tālu aiz šīm nodaļām varētu novietot notikumu ar nejauši svešā zemē sastapto zirgu. Tad jau romāna beigu pusē nāktu nodaļa, kuŗu Jūs saucāt par dienas grāmatu, bet vai nu pirms, vai arī aiz tās nodaļas ar Inges lauzto atslēgas kaulu. Inges nodarbības apraksts pret spoguli ir vienreizīgs. Stāsts, kuŗš būs Gada grāmatā varētu būt pēdējā romāna nodaļa un tas virsraksts varētu būt tāds, ko vācietis izsaka teikumā: Es ist aus! – Romāna ideja būtu pilnīgi eksistenciāla: cilvēks neglābjami iet bojā. Un šīs bojā ejas liktenīgums ir jūtams visam romānam (pieņemot, ka tas tiktu konstruēts tai veidā, kā es to nupat aprakstīju) cauri arī visskaistākā ziedā un vismaigākā vārdā. Romāna virsraksts varētu būt: Rītu es dzīvošu, jeb Rīt notiks brīnums, jeb… nu, tā jau nava vairs mana darīšana. Bet ikviens no manis minētiem virsrakstiem varētu rādīt, cik nejēdzīgi dzīve cilvēku izjoko.
Labi, es ierīkošu mapi un likšu Jūsu man atsūtītos fragmentus tai kārtībā, kādā es tos nupat atzīmēju. Kas būs, tas būs!
Par kuļamo mašīnu un kuļmašīnu es varētu teikt, ka šoreiz esmu iekritis, jo Endzelīns prasa ne kuļmašīnu, bet kuļammašīnu, bet es vienmēr rakstu citādi nekā viņš to prasa un turos tikai pie Zemgales izloksnes – aiz spītības par to, ka viens cilvēks grib komandēt veselu novada valodu. Šoreiz nu iznācis tā, ka esmu pakļāvies viņam. Nelaiķis Bernhards Šovs nomirdams atstāja testamentu kuŗā novēlēja savu mantu cīņai pret angļu gramatiku. Man mantas nav, es cīnos pats cik varu pret latviešu gramatiku, kuŗu uzskatu par līķu kambari, kuŗā valodnieki pūlas iesprostot mūsu valodu.
Jūsu J. Kalniņš
N.B. Es ceru ka Jums patiks baltā aploksne ar zilo marku. Vienreiz Jūs par to rakstījāt.
Sākas agrais pavasaris. Ir ļoti skaisti vakari un, galvenais, dienas sāk kļūt gaŗas. Es vienmēr īsti dzīvoju tikai pavasaŗos un vasarās. Man patīk dzīvības atmošanās.
++) Arī Pārskatīšanās ir ar visām romāna nodaļas iezīmēm.
+) Inges nodarbības apraksts pret spoguli ir vienreizīgs.
