[not included in book]

[poem sent by J.K. on date unknown]

V. Czane

LIELAIS NĀSOBĒMS

Uz savām nāsīm staigā
Visapkārt Nāsobēms,
Bērns ved to gaitā maigā,
To nepazīst vēl Brēms.
Tas nav vēl Meijerī vietots
Un arī Brokhauzā ne,
Tikai manā dziesmā lietots,
Tas ir ienācis pasaulē.
Uz nāsīm vēl arvienu
Pa pasauli apkārt staigā
Lielais Nāsobēms katru dienu,
Bērna vadīts gaitā maigā.

                        55. 22. VI.

[not included in book]

26. VI. 55.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nesen Jūs rakstījāt, ka dāvanas ir – oficiālas un negaidītas, un Jūs vairāk iepriecina negaidītās. Šī vēstule būs nu tāda ‘neoficiāla’, negaidīta, jo kārta ir Jums rakstīt!… Varbūt viņa kā tāda negaidīta būs tīkamāka. Man pašai viņa var atnest arī vienu ļaunumu: Jūsu nākošā vēstule var sākties ar teikumu „… biju sācis Jums rakstīt vēstuli, bet saņēmu Jūsējo un nu jāraksta cita vēstule”. Tas tā paris reizes ir bijis un tad man ir ļoti žēl tās vēstules, kas ir bijusi iesākta un kas nav turpināta un ko es neesmu lasījusi.

Ir rudens vēsums šai dienā un man gribētos Jums rakstīt dzejā. Bet – nav ļauts. Nedrīkstu te kavēties, darba tik daudz. Nezinu kādēļ pēdējā laikā jūtu vairāk prieka, miera, saulainības. Nav jau nekas uz labo pusi pagriezies. Bet es kaut ko ceru, kaut kam paļaujos. Es nopelnu tik maz, gandrīz ne pāris mārciņas nedēļā, bet es sāku sapņot par kādu pirkumu kas maksātu pāris simts mārciņas.

Tā būtu – ofortu spiede! Divi reizes mūžā es viņas vietā esmu nopirkusi – klavieres! Trešo reizi man vajadzētu trāpīt mērķī! Man vajadzētu nopirkt spiedi! Bet šoreiz izredžu maz tādēļ – ka nav naudas. Kad es sakrāšu! Divi gadi. Bet – es nesakrāšu, jo man neļaus. Jau tagad es tieku uzmanīta, lai visa mana nauda izietu sīkumos un es negudrotu – lielas lietas. Es nopirku – istabām jaunu linoleju. Tagad man ir vieglāk tās apkopt. Es priecājos par jauno pirkumu staigāju apkārt un skaitīju pie sevis – „ar mirtēm un tuberozēm tev jauki izpušķots kaps”. Un šim kapam vēl tik daudz vajadzību. Piemēram kumode man vajadzīga ar daudz lielām atvilknēm un mēbeļu pārvelkamu un kāda nebūt veļas mašīna (ne jau elektriskā, jo elektrības mums nav), kaut kāda kas palīdz izberzt veļu, manas rokas sāk pagurt, pirkstu locītavas sāp.

Es neesmu sieviete, kas mīl savu ķermeni, bet savas rokas es tagad sāku mīlēt – kas gan viss caur viņām neiet! Kas mēslu un smagumu! Un viņas dara un dara – rokās un rokās kā kalniem cauri! Un iemācās tik daudz un var paveikt tik daudz, bet drusku viņas būtu jāsaudzē. Viņas varētu darīt daudz cēlākus darbus, būt vēl daudz labākas, ja par viņām mazliet kāds rūpētos…

Jā – un tā man vajadzētu minēto dzīves sīkumu, lai manas rokas kļūtu mazliet brīvākas. Bet kas nopirks tad ofortu spiedi man, ja es savus grašus izdošu par veļas mašīnu? Tā es prātoju un gudroju un esmu laimīga, ka es pelnu kaut pāris mārciņas, jo tad es par visām vajadzīgām lietām tomēr varu prātot.

Par ofortu spiedi vajadzētu man runāt ar Kult. Fondu. To es arī darītu, bet man netīk būt atkarīgai. Tad parādu dzēšot naudā, man arvien vēl paliks parāds arī garīgi. Man būs uz pavēli jārada labi darbi un to es vāji varēšu. Arvien man izdodas labāk tas, ko no manis neprasa un negaida. Lai gan – bez spaidiem grūti vispār ko no manis sagaidīt! Tā tas ir – divkosīgi.

Dzejnieks T. Tomsons esot prasījis (Sidnejā) Kult. Fondam 200 mārc (vai 300) ne aizdevuma veidā bet piešķirt tās tam, viņa dzejoļu grāmatas izdošanai. To man stāstīja Šmugāja kungs. Visi Kult. Fonda vīri esot bijuši pretī, viņš opozīcijas dēļ lūgumu esot aizstāvējis. Piešķirts neticis, jo neesot neviens pārliecināts par paveiktā darba patieso lielumu.

Ar ofortu spiedi mēs arī varētu paveikt lielu darbu. Tikai žēl, ka spiede pati to neveiks un mani spēki vājie, tiek un tiks izšķiesti arvien vēl citur. Nē – solīt es nekā nevaru! Bet ja es pati spiedi varētu iegādāties – es kaut ko paveiktu arī. Tagad mazliet plates noskrāpējot es jūtu, ka šī technika mani tomēr iesilda vairāk, kā visas citas, ko zinu.

Priecājos, ka drīz būs Jūsu grāmata gatava. Gribās atkal kaut ko jaunu latviešu mēlē rokās turēt. Kaut mēs varētu dažas grāmatas apmainīt lasīšanai no tām kas ir mājās. Jūs varbūt lasāt grāmatas no bibliotēkas. Es dzīvoju no zila gaisa. Tikko nesen saņēmu Ceļa Zīmes. To literārā daļa manam izsalkumam bija kā vilkam zemeņoga.

Jūs sakāt – man vajagot iegūt ‘vārdu’! Un ar – kvalitāti darbos! Tas ir brīnišķīgi, ka Jūs to sakiet! Varbūt taisni tādēļ man ir šis prieks, kuram es īsti nezinu cēloņa, tikai es zinu, ka viņš ir jo naktī pamostoties mani nesagrābj izmisums, bet es mierīgi varētu teikt – ar baudu guļu, jūtot kā aizplūst laiks, kā vējš ir ārā, vai lietus, vai skaidra vēsa nakts.

Dažreiz domāju – varbūt šī pieticīgā sajūta ir viss, ko var vēlēties, nekādas ‘laimes’ nevajag, jo tā ir – laime. Laime ir tā, ka nav no sāpēm jākauc. Tas ir tas stāvoklis pēc kā es vēl cenšos un ko es gribētu sev vecuma dienām – mieru, kad var klausīties laika aizritēšanā. Tagad es to tik reti, reti baudu, tikai tā zagšus. Vienmēr, visur ik brīdi ir jāpadodas cita gribai, kas nekad nav arī mana griba. Ak, kaut es atrastu kādu spraugu savā sētā, pa kuru izlīst izaugt ārā un ziedēt tad tur vēl drusku rudens saulē…

Jūs teicāt – būtu labi pārrakstīt stāstus uz mašīnas. Tā tad rakstāmmašīna arī man jāpērk. Jau trīs gadi ko pelnīt! Un arī – kaut tikai man ļautu! Lai būtu trīs gadi.

Jums nevajaga skumt ko darīsiet, kad beigsies tas romāns ko rakstiet. Jūs varēsiet rakstīt romānu no manām vēstulēm. Tas būs labs. Ar tēmu, kas iet pāri nacionālām robežām, kaut kas ļoti abstrakts, tā tad moderns un to – tulkos visās pasaules valodās. Es darīšu visu ko varu lai Jūs iedvesmotu. Tā kā esmu tālu no Jums, man ir izredzes kaut ko spēt. Jūs mani nevarat tik viegli izpētīt – tā tad spēju būt dzīvāks avots.

Vakar ejot uz darbu ceļā salasīju sauju nobirušu lapu visas skaistas un katra savā krāsā. Ilgi nebiju tik jaukas rudens lapas redzējusi. Manas ‘kundzes’ nebija mājās, uzkopu istabu un lapas atstāju uz galda, uz dienas laikraksta. Būtu gan vēlējusies tās atstāt uz galdauta vai gaišā gultas pārsega – bet varbūt viņai ir cits higiēnas jēdziens, kā man šinī lietā. Pārspīlēta gan viņa nav jo viņai ir divi mazi puikas, kas to nepieļauj.

Gribētos daudz ko lasīt, kā klājās Jums? Vai varat iet staigāt? Vai tur ir rudens jūtams? Vai jūtaties labi ziemai nākot? Un daudz vēl citu. Bet Jūs parasti vēstulēs par sevi maz runājiet.

Tagad man jādomā – kāda ir šīs vēstules jēga? – Apmēram tāda, kā Jūsu Jusis kad pieiet pie Jums un grib uzlikt galvu uz ceļa, lai tad glāstu saņēmis skrietu apkārt priecīgi riedams.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.