1955. g. 8. 5.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Vakar vakarā es biju mūsu pažarnieku kluba sanāksmē, kur notika pārrunas par Zīverta drāmas Cilvēks grib dzīvot izrādi un vispār par pašu lugu un Zīvertu, sakarā ar viņa lugas izrādi nupat Melburnā. Pārrunas bij ļoti spraigas ar nopietniem un arī humora pilniem momentiem. Vēlāk, kad gandrīz visi sanāksmes dalībnieki jau bija aizgājuši un bij tikai vairs 4-5 cilvēki, kāda kollēga sarunā pieskārās arī E. Ķikures darbiem un izteicās par tiem ļoti atzinīgi un žēlojās, ka tik reti no šīs autores ko dzirdot. Viņa atzīmēja to, ka Ķikure esot īpatna rakstniece, kas atšķiroties no visiem citiem. Es varēju viņas domām tikai pievienoties.

Es izskatīju no jauna Jūsu stāstu un gribēju to tūliņ sūtīt Dēliņa kungam, bet tad pārdomāju, jo gribēju pirms vēl ko noskaidrot. Jūs rakstījāt, ka manuskripts Jums nozudis, Jūs to sameklējusi un slepeni pārrakstījusi. Vai Jums neradīsies nepatikšanas, ja tas būs redzams iespiests Gada grāmatā vai avīzē? Un ja nebūtu iespējams to ievietot Gada grāmatā, vai Jūs esiet ar mieru, ja to ievieto avīzē?

Jā, arī no Jūsu dienas grāmatas var radīt bez sevišķām pūlēm stāstu. Un ja Jūs to turpināsiet, tad var iznākt arī romāns, kas tad būtu jāsauc par eksistenciālu romānu. Būtu labi ja Jūs dienas grāmatu turpinātu.

Jā, vakar vakarā man rādīja kādu 4 lappušu lielu žurnālu, kuŗš iznākot Sidnejā un kuŗu izdodot aprindas, kas uzturot arī izglītības kursus. Es tikai ļoti pavirši varēju ieskatīties žurnālā, kuŗa nosaukums vēl ir: Programma. Saturs man visai labi nepatika, kaut gan tur bij redzami dažu ļoti nopietnu cilvēku vārdi. Vai Jums par šo izdevumu nav kādu tuvāku ziņu?

Kad lasīju Jūsu dienas grāmatas atzīmes, man par dažu ko bij jādomā un radās daudzi jautājumi. Atbildes jau droši vien tiem nevar būt, bet tomēr tie man neiziet no prāta un es tos mēģinu atrisināt pa savai modei – ne kā vispārējas problēmas, bet kā darba problēmas, kuŗu plānoju sakarā ar Jūsu vēstulēm. Un te man sāka apziņā veidoties kāda dramatiska darba meti un es diezgan gaiši saredzu drāmu 3-4 cēlienos. Varbūt ka romāna vietā rakstu traģēdiju? Man ir nesenā pagātnē 2 drāmas, bet tām abām ir vairāk vai mazāk sabiedrisks raksturs. Tagad man rēgojas priekšā tīri individuāla rakstura drāma, kuŗa varētu norisināties kaut kur pasaulē neapzīmējot tuvāk ne zemi, ne laiku – bet tā: šaipus dzelzs priekškara un tagadējā laikā. Romāns pie mana rakstīšanas veida prasa gadus. Par drāmas došanu skatuvei es nedomāju, jo tur ir vajadzīgi daži iepriekšnoteikumi, kuŗus es varbūt nespēju pildīt. Es domāju tikai par problēmu risināšanu dramatiskā veidā. Protams, arī romāns var būt vairāk ar dramatisku kā episku nokrāsu. Es tāpēc vēl neesmu izšķīries un jāļauj lai zemapziņa visu noskaidro. Man arvien ir tā, ka es tūlīņ neko nespēju izšķirt, bet ir jāgaida kāds laiks, līdz jautājums it kā izšķiras pats no sevis.

Šai gadījumā man jādomā galvenā kārtā par to, kas ir sieviete, kas īsti nosaka viņas dzīvi, viņas lēmumus, viņas izšķiršanos? Vai varētu būt tā, kā tas lasāms kādā vietā Dekameronā: Sieviete vienmēr izšķiras par ļaunāko. Dažreiz tā liekas. Bet dažreiz to negribās ticēt. Varbūt, ja Jūs man rakstītu uz priekšu, es par kaut ko kļūšu skaidrībā. Tagad manās domās ir diezgan liels juceklis un ļoti bieži, kad esmu kādu laiku domājis, man jāsaka: es nekā nesaprotu.

Vai Jūs strādāsit tai pašā vietā, kur iesākāt? Vai kādā citā? Lai kā, bet ja visu nedēļu, tad Jums laika nebūs ne rakstīšanai, ne plates skrāpēšanai un tas jau ir tas nožēlojamais Jūsu dzīvē. Ir ļoti smagi, ja to zin, bet tomēr nav ne mazāko iespēju palīdzēt pat ne ar padomu – ne ar ko. Tas mani bieži attur no rakstīšanas Jums, jo liekas, ka runājot par sevi vai citiem, es padaru Jūsu stāvokli jo grūtāk panesamu.

Jā, ko Jūs sakiet par techniku kādā bija veidots mana dēla zīmējums pēdējā avīzes numurā? Tas šoreiz bij reproducēts ļoti labi. Man šķiet, šī technika ir vieglāka kā Jūsu? Tā ir arī praktiski vienkāršāka, jo grebējs te ir stipri neatkarīgs.

Šodien ir samērā labs laiks un tāpēc arī patīkama svētdiena – man. Bet Jums jau tā droši vien nav?

Vakarā, 1955. 11. 5.

Es pārnācu no pastaigas, pulkstens ir deviņi. Tā bija jauka pastaiga, lai gan vairs nebij mēness. Pagājušā nedēļā bij vairākas mēnesnaktis un tad ir gaišas vistumšās gatviņas. Šovakar visur ir noslēpumaina krēsla un mūsu Green ielā zem vecajiem ošiem ejot reizām liekas, ka ietu kur Agenskalnā…

Es šovakar aizgāju līdz lielajam Heidelbergas Militārhospitālim. Visi milzīgie korpusi apgaismoti. Ir lieli logi, ir pavisam mazi. Es zinu, ka tur ir slimnieki – Otrā pasaules kaŗa invalidi, kas vairs nekad nestaigās pa ielām. Viņiem ir tikai tukša dzīvība – elpošanai.

Staigājot es bieži domāju par Jums. Arī tagad, kad lasīju Jūsu dienas grāmatas fragmentu, man par Jums jādomā. Tā ir pilnīgi eksistenciāls skicējums. No tā jūt tikai kailu dzīvības pulsēšanu. Ne prieka, ne mīlestības, ne bēdu, ne naida, tikai nemaskēta patiesība. Bet Jums ir vēl Jūsu meitenes. Un pēc kādām dienām Inesei vārda diena. Varbūt Jūs to kaut kā atzīmēsit. Bērniem vajag dot kaut mazus un sīkus priekus. Viņi jāpieradina priecāties par mazām lietām, jo lielās varbūt nekad nesastaps. Vajag būt ģēnijam, lai sastaptos ar lielām lietām. Mums tās paiet gaŗām, vai arī mūs iznīcina.

Es negribēju to teikt. Es gribētu pateikt kādus vārdus, kas Jums rādītu, ka man dažus brīžus bij par Jums jādomā. Bet kamēr es atnācu mājā, visi labie vārdi pārvērtušies literārās frazēs.

Bet tomēr ir labi, ja vēstuli neraksta vienā reizā, bet ilgāku laiku. Tad tomēr tur pagadās kāds patiess moments un kaut tas arī nav tik pilnīgs kā varētu būt, kā būtu teikts, vārdos, tas ir labāks par steidzīgu rakstīšanu.

Svētdiena, 15. 5. 1955.

Šodien Jūs taču esiet mājā un ir Jūsu meitenes vārda diena. Varbūt ir torte un varbūt vēl šis un tas, kas lai viņai šo dienu atšķir no citām. Būtu žēl, ja tas tā nebūtu. Bet ja tā būtu, tad varbūt tā paliek dāvana visam mūžam. Daudziem ir vēlāk iespējams dzīvot tikai tāpēc, ka ir kaut kas bijis.

Pēcpusdienā es ceru aizbraukt pie kādas jaunas mākslinieces, kuŗa solās parādīt 30 gatavus darbus. Tātad tā būs it kā maza izstāde. Kā atlīdzību viņa saņems vienu manu akvareli. Laikam es Jums par to reizi jau rakstīju? Viss notikums aranžēts ar nolūku, lai mamma neceltu lielus iebildumus, kad jaunā dāma gribēs mācīties tālāk kādā mākslas iestādē. Ak vai, bet lai!…

Ik viens kuŗš ir jauns, tic, ka māksla ir ceļš uz kaut ko lielu un skaistu un tas ir labi un nebūtu jēgas šo ticību izpostīt. Bet patiesība ir tāda, ka māksla ir cilvēka dzīves traģisms. Es domāju, ka Jūs arī par to domājiet, lai gan varbūt ne tik stipri un ne ar tādu pārliecību kā es. Man tā ir jau patiesība, ka cilvēkam ir jāzaudē, lai kļūtu mākslinieks. Bet – Schluss damit! –

Rakstu stāstu Trakais gads, kuŗš protams ir 1905. gads. Rakstu to cilvēku un tās atmosfairas dēļ, kāda toreiz bij, bez tendences un bez ideoloģijas, bet lai dzīvotu un vēl reiz izdzīvotu to, kas tagad ir vairs tikai sapnis.

Kritiķis I. Šterns man raksta un jautā, kāpēc tas esot tā, ka izlasot kāda latvieša rakstnieka darbu, neesot nekādas vēlēšanās to lasīt vēlreiz? Patiesībā to man vajadzētu jautāt viņam. Bet nu ir tādi laiki, kad viss it kā apgriezies otrādi un rakstniekam jāskaidro kritiķim, kāpēc viņa darbs tam nepatīk. Tomēr te ir arī sava patīkamā puse. Kamēr daudzi kritiķi domā, ka ir gudrāki par rakstnieku, viens ir, kuŗš griežas pie rakstnieka pēc padoma. Jā, kad cilvēks piespiests dzīvot pārāk ilgi, tad tam gribot negribot jānoskatās kā laiks met kūleņus.

Pastāstiet, kur īsti atrodas Jūsu mājas. Jūs allaž runājiet, ka dzīvojiet mežā, bet pagājušā vēstulē minējāt, ka varat redzēt Sidneju? Ja tā, tad Sidnejas elpai vajadzēja būt jūtamākai Jūsu dzīvē?

Visu labāko.
Jūsu J. Kalniņš.

N.B. man nezin kāpēc sāk atmiņā rēgoties neskaidra doma, ka pagājušā vēstulē nebij mana paraksta?