1955. g. 1. aprīlī.

Cienītā kundze.

Nupat saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies. Dzimtenē mēs mīlējām šai dienā viens otru piejokot, mazliet apmānīt. Šai dienā tas bija atļauts. Bij gan arī diezgan ļauni joki. Tagad mēs vairs neesam spējīgi jokiem, bet varbūt tikai ļaunumam, kuŗš nepazīst nekādu joku. Bet man šodien ir divi gadi kopš saņēmu Jūsu pirmo vēstuli. Maza jubileja, kuŗu būtu patīkami nosvinēt ar Jums kopā – kaut kur. Kad es tagad pašķirstu Jūsu vēstules, kas sakārtotas atsevišķā reģistratorā, man ir par kaut ko jādomā. Par to ka pasaulē ir neizskaidrojamas lietas. Var būt tā, ka cilvēki stāv aci pret aci un tiem nav vienam vai otram nekā ko teikt un ir tā, ka cilvēki ir neiedomājamā tālumā un tiem ir vēlēšanās runāt. Tas ir kaut kāds paradokss, kāda mīkla, kāda liela dzīves kļūda. Un tomēr to nevar ne izlabot, ne novērst.

Bieži, kad lasu Jūsu vēstules, es tur uzķeros kādam vārdam, kuŗš kļūst par atklājumu veselai vārdu virknei – nē! Tas par maz! Romānam. Jā. Un ja es gribētu izmantot Jūsu vēstules, es uz tām atbalstoties varētu rakstīt romānu. Vai par Jums? Nē, laikam tur nebūtu par Jums nekas reāls, bet varbūt, ka vienu otru vietu lasot Jūs domātu – tas ir par mani teikts, tas ir par mani domāts, vai arī – tas ir par mani domāts, bet nepareizi domāts. Jā, tā būtu cita pasaule, ne konkreta, bet pavisam jauna pasaule, kurā Jūs tomēr būtu iekšā kā kaut kas kam tur ir vieta, kā kaut kās, no kā ir kaut kas radies.

Kāds kritiķis, runādams par Tolstoja romānu Kaŗš un miers, saka: „Tur nav nekas no tā, kas notika Leipcigas kaujā patiesībā un tomēr – Tolstoja romāns ir šīs kaujas vienreizīgs un vislabākais attēlojums”… Māksliniekam arvien ir jārada no visa tā, ko viņš zin, kaut kas jauns kas reizē ir reāls un nav reāls. Tāds ir Jūsu mazais darbs par vīru un sievu, kuŗi viens otru ienīst, ienīst arī tad, kad nevar ienīst. Tāpēc es arī Jums teicu, ka tas ir, lai arī ne īsti pilnīgs, tomēr savā būtībā mākslas darbs. Es tur nekā daudz negrozīju un nelaboju – dažus sīkumus. Pārrakstiet to labi skaidri, ievērojiet vajadzīgās atstarpes dažādu domu reizās. Vajadzīgs, lai burtlicim nerastos šaubas par vienu otru burtu vai vārdu, citādi viņš iztaisa visjaukākā vietā mēslus. Labi ir ja var pārrakstīt ar mašīnu. Tātad atsūtiet man manuskriptu atpakaļ un varbūt, ja Dēliņa kungam patiks, to varēs ievietot 1956. gada Gada grāmatā. Solīt jau protams nevaru, bet vajag mēģināt. Jums jācenšas sev gādāt ‘vārdu’. Un šis mazais nieks, tāpat kā tas bij ar Pārskatīšanos vai Rūķu Viku, ir šim nolūkam derīgs. Ir patīkami, ja kāds sev iegūst vārdu ne ar kvantumu, bet ar kvalitāti un ar īpatnību.

Jā, es vēl cīnos ar savu slimību, bet man ir drusku labāk un es sāku kaut cik pīkstēt pa cilvēciski. Bet laikam jau Lieldienas būs jāpavada mājās, jo svešiem cilvēkiem nevar būt nekādas intereses noklausīties, kā kāds mocās pats ar savu rīkli.

Mana grāmata Amerikā jau iespiesta un pašlaik esot nodota iesiešanai. Jādomā, ka pēc nedēļām 2 līdz 3 tā sāks iekarot pasauli. Tai būs 280 lappušu. Kad es saņemšu savus 25 eksemplārus, kuŗi man pienākas kā autoram, tad vienu laidīšu pie Jums un Jūs to varēsit adoptēt. Bet tik drīzi tas nebūs, jo apgāds, kā domājams, vispirms sūtīs grāmatu tirgotājiem un tad tikai man.

Jaunais romāns, kuŗu tagad rakstu, mani saista daudz vairāk nekā biju sākumā domājis, tā kā es jau tagad jūtu bažas, ko iesākšu, kad tas būs nobeigts. Tur ir daudz cilvēku, kas man ir tuvi un par tiem runājot es dažreiz pavisam aizmirstu, kas un kur esmu tagad. Kā tad ne, ja romāna darbība notiek tad, kad man bij tikko 20 gadu? Tas tomēr nav nekāds atmiņu stāstījums bet drīzāk izrēķināšanās pašam ar sevi. Beidzot tas ir jādara, jo katrs jau ir sev vislielākais un ļaunākais pretinieks.

1955. Lieldienās

Es gribēju turpināt savu vēstuli Jums Pūpolsvētdienā, jo ar to man saistās ļoti jaukas atmiņas. Bet kaut kas šo nodomu izjauca. Tad saņēmu Jūsu dāvanu un atliku rakstīšanu uz Lieldienu, jo arī tad man ir jāatceras tik daudz skaista, ka es vēl tagad to izmantoju lai varētu dzīvot.

Es pateicos par Jūsu dāvanu. Es veselu mūžību neesmu saņēmis dāvanu. Toreiz kad Jūs man atsūtījāt savu zīmējumu, bij oficiāla reiza, un uz dāvanām, ko saņem šādās reizās, skatās citādi, nekā uz tām, kuŗas nāk negaidīti. Es redzu ka Eglīša romāns ir ļoti biezs. Man tātad lasīšana turpināsies dažus mēnešus, pirms es zināšu kas tur iekšā. Man tagad romāna lasīšana laika ziņa sāk tuvināties romānu rakstīšanai…

Šodien te ir klusa, pelēka un silta rudens diena, kas kaut cik varētu atgādināt Latvijas Lieldienu laiku, ja būtu kaut cik jūtama tā dzīvības mošanās un zemes smaržošana, ko pavasaros juta tur un ko šeit nekad nejūt, jo te zeme necīnās pēc atmodas, pēc augšāmcelšanās.

Pagājušā nedēļā es bieži domāju par to, cik ļoti pārvērtusies dzīve tai laikā, kas man bijis jādzīvo un jāizjūt. Es atceros kluso nedēļu, Zaļo ceturtdienu un Lielo piektdienu, kad biju bērns un vēlāk arī jau jauneklis. Un šis laiks, šī nedēļa man tagad šķiet kā kāda pasaka. Tas bij garīgi izdzīvots laiks. Es nedomāju, ka visi to izdzīvoja tik dziļi, kā es, bet tomēr visā apkārtnē un visu sejās un runās bij jūtams un izprotams kas neikdienišķs. Ja tas tā nebūtu bijis, tad jau nebūtu izskaidrojams, kā es viens pie tādas sajūtas būtu nonācis. Un par to domājot manī rodas kāda nejauka doma, ka mēs esam kaut ko iemainījuši pret šo pagājušo Klusās nedēļa izjūtu, kas nav nekad ekvivalenta līdzvērtībā. Es domāju un domāju un nevaru izdomāt, kas tas bijis par spēku, kas mūs aizvedis jeb labāk sakot izdzinis no reliģisko pārdzīvojumu pasaules? Vai ir kāds gleznotājs, tēlnieks mūziķis, kuŗa darbos būtu redzams reliģiskais pārdzīvojums? Es atceros J. Rozentāla gleznu Jaunajā Gertrūdes baznīcā Rīgā. Bet kur ir vēl otra tāda? Un kur ir dzejnieks, kuŗa darbos būtu jel kaut mazākā ēna no dziļāka reliģiska pārdzīvojuma? Es atceros Saulieša dzeju ciklu par Kluso nedēļu. Bet tas tagad nekur vairs nav redzams. Arī Saulieša drāma par ķēniņu Zaulu kļuva noklusēta un tagad to neviens vairs nepiemin. Un gribot negribot man jānāk pie atziņas, ka latvieši ir no tām tautām, kuŗas pazīstu, visateistiskākā, visnereliģiozākā. Jo vai tad tiešām tā varētu būt, ka kāda modes mācība – sociālisms – spētu atņemt kādai tautai kaut ko, kas ir tai būtisks? Negribas ticēt. Tas tā nav noticis ne ar krieviem, ne ar poļiem, ne vāciešiem, ne leišiem, ne francūžiem (tiem ir vēl tagad vesela rinda rakstnieku ar dziļi reliģiozu pārliecību). Bet kā tas ir ar mums? Pat mūsu smagie trimdas pārdzīvojumi mūs nav pievērsuši reliģijai, jo kur tad ir kāds literārs darbs, kuŗā tas atspoguļotos? Ir tikai sāja un sentimentāla izdziedāšanās baznīcās un nebeidzamās mācītāju ķildas.

Tas par ko Jums še rakstu būs saturs kādai nodaļai manā romāna. Mani šī nodaļa pašlaik ļoti nodarbina, tāpēc es arī par to runāju ar Jums.

Esiet sirsnīgi sveicināta.

Jūsu J. Kalniņš.