3.3.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Ļoti gaidīju Jūsu vēstuli, bet viņas nava. Varbūt daudz darba. Bijāt Ballaratā, daudz piedzīvojumu. Pavadījāt arī savu dzimšanas dienu. No manis – novēlojies sveiciens! Bija skaista diena tā. Es te gāju uz darbu un pieminēju Jūsu dienā Jūs. Kaut kur ziedēja un smaržoja afelsīnu dārzs. Gribēju iet pastā un sūtīt Jums telegrammu. Bet domāju – man jāsaka ‘Happy birthday to you’… un pēkšņi man tas nepatika. Aizgāju pastam gaŗām.

Dienas iet viena aiz otras un nekas nenotiek. Es nekā nevaru pastrādāt sev.

Ir sajukusi arī spriešanas spēja – neredzu kas labs, kas nē. To jauc man pasaule, ‘Lielā pasaule’, kas tagad plūcas ap Jūsu Tumbas kungu, krīt viens otram matos… Te Sidnejā dzird vēl labākas lietas: U. A. caur savu skolotāju prof. Feueringu esot atspēlējies savam nedraugam R. Z. Jūs jau lasījāt kritiku. Feuerings esot apšaubāms profesors, kas atzīstot tikai savus skolēnus. Jā – U. A. jau tāpēc viņu savukārt ‘uzcēlis’ savā rakstā par Austrālijas mākslu… Kad to noklausās, tad ir skumji. Nav kur iet. Nav pie kā traukties. Un tik ļoti gribās. Uz kaut kurieni, kur ir gaišums telpā un cilvēku sejās un domās. Bet kur tās ir? Cits citu bada nost, kā teļi aplokā. Nav kur iet.

Un tas ir skumji.

Draudzene no Amerikas neraksta. Pēdējie vārdi bija Ziemsvētkos, ka ir grūti, ir nogurusi sirds un domas… Es baidos, kas ar viņu notiek? Kad tik nav kāds lielāks traucējums gadījies.

Jums laikam bronchīts ir pāri, citādi Jūs nebrauktu uz rakstnieku vakaru. Vēstuli gan ļoti gaidīju, bet neesmu jau bijusi nekāda labā. Lūdzu tomēr – rakstiet. Megpajs dzied un pēc lietus viss ir zaļš un krāšņs. Man gribās priecāties. Bet ir tik vientuļi, vientuļi, kad nav neviena cilvēka balss.

Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme

Svētdiena, 1955. 13. 3.

Cienītā kundze.

Es pateicos par Jūsu gaŗajām vēstulēm. Tās lasīdams es varētu kļūt iedomīgs, jo Jūs jau sakāt, ka manas vēstules dēļ gājusi uz pilsētu. Bet es tomēr iedomīgs nekļūšu, tāpēc ka pārāk labi pazīstu sevi un mazliet arī citus cilvēkus. Es zinu, ka mēs ļoti tiecamies pēc citiem cilvēkiem, bet tas nozīmē, ka vēl vairāk ilgojamies paši sevi. Citos mēs gribam redzēt savu attēlu kā spogulī. Tā ir traģēdija, bet reizā ar to arī vienīgā saite, kas kaut kā tur kopā veco mīļo pasauli. Ja visi kļūtu vientuļi un askēti, tad ar to pašu pasaulei pienāktu gals un tās cilvēcīgā seja izzustu nedaudz gadu desmitos. Jā, arī es vēl vienmēr gaidu vēstules, lai gan man pēc tām jāiet tikai līdz vārtiem, kur ir kastiņa. Patiesībā jau man tās vairs nevajadzētu gaidīt, jo kam tad vairs var būt interese manī spoguļoties? Tādu ir pavisam maz un es to dēļ varētu uz kastiņu neiet. Posts ir ar Sarmu. Tam dažudien pienāk 3 līdz 4 vēstules. Jūs jau zināt, ko tas nozīmē – taisni to pašu ko variet lasīt avīzē. Bet ir jau labi arī tā. Kaut kam mūsu dzīvē arvien ir jānotiek. Un tagad runāsim par Jums. Es jau teicu, ka mums ir vajadzīgs mūsu atspoguļojums citu cilvēku domās, jūtās, pat acīs, smaidos un vārdos. Un tomēr tas nav galvenais. Galvenais arvien esam mēs paši. Tikai mēs paši esam sev visu lietu mērs un visu mērķu mērķis. Viss kas ir ārpus mums, mums ir agrāk vai vēlāk jāzaudē – mums to atņem, vai arī mēs to pazaudējam. Jūsu draudzene no Amerikas Jums neraksta, lai gan Jums tas būtu ļoti vajadzīgs. Ir arī visādas iespējamības, lai Jūs mani pazaudētu šodien, rītu, vai parītu. Kas Jums palīdzēs, ja Jūs tas sarūgtinās? Tādēļ Jums jāturas pie sevis. Jums jādomā par sevi, Jums sev jātic, Jums nevajag ne mirkli sevi aizmirst, jo lai cik ļauni Jums klātos – Jūs arvien sev būsiet. Bet citi, kuŗiem Jūs veltījusi tik daudz domu, sapņu, vai cerību, par Jums varbūt nekā nezinās vai negribēs zināt. Daudziem pietiek ar Illūzijām – man to sen vairs nav, nekur, ne par ko. Ir tikai kaila, negrozāma īstenība. Jā, Jums ir jāturas pie sevis. Neviens cits Jums nepalīdzēs ne rakstīt, ne zīmēt, ne arī sevi izteikt kādā citā veidā. To varat tik Jūs pati. Par to nav ne mazākās intereses Jūsu kaimiņiem, kas smaida tikai tāpēc, ka Jus mazgājat tiem grīdas vai logus. Vai domājat, ka Jūsu kollēgām Sidnejā ir lielāka interese? Es to neticu. Tiklīdz Jūs pati par sevi nedomāsit, viņi Jūs aizmirsīs. Tātad atkal un atkal: neatdodiet sevi nogurumam, apātijai, skumjām par to kas varētu būt, bet kā nav un dariet kaut ko sev. Kaut vismazāko nieku, Tas būs Jūsu. Ir daudz vieglāk darīt ko citiem, nekā sev. Bet cilvēks īsti sākas tikai tur, kur tam gandrīz jāiet bojā grūtībās. Ir jādzīvo, vai arī nav jādzīvo – nekāda trešā vidus ceļa nav, jo kuŗš gan gribēs tikai eksistēt, resp. būt idiots vai robots? Pasaulē robotu ir pārāk daudz, lai kāds to starpā justos omulīgi. Atliek tikai dzīvot pašam. Pa starpām jau gadās arī humors un tas ir labi. Piemērs: visi, kas mani pazīst, zin, ka tagad no mājām nekur neizeju, bet tomēr Jūs lasījāt avīzē, ka es piedalos Ballaratas rakstnieku vakarā. Tas vajadzīgs lai būtu pilna zāle klausītāju, jo esmu pataisīts par atrakciju. Ja turpat blakus zālē kāds gudrinieks rādītu kā blusas jeb circenis dejo valsi, tad es būtu aizmirsts. Dažiem patīk ka viņus apbrīno kā blusas vai circeņus, man tas ļoti nepatīk. Bet ja es to kādam pateiktu viņš kļūs dusmīgs, jo kā gan es drīkstu neatzīt to, kas viņam patīk? Pieņemiet arī Jūs to, ko no Jums prasa, par sliktu humoru, par cūcīgu humoru, – varbūt Jums tad kļūs mazliet labāk. Bet ja arī nē, Jūs nebūsat pārāk ļauna pret humora taisītājiem.

Jā, Jūsu gabaliņš par to zirgu ir pie manis. Līdz šim es to nekur nevarēju iegrozīt, tas ir tāpēc, ka stāstījumam trūkst mezgla, trūkst intrigas, kas varētu lasītāju saistīt. Bet varbūt ka kādreiz kas gadās, kad es to kaut kur iegrozu. Jums vajadzētu kaut ko pagudrot, kas varbūt derētu nākamā gadā Gada grāmatai. Es vēl pārskatīšu Jūsu pēdējo stāstu, par to bērnu un sievu – varbūt no tā paša kas iznāk. Tomēr Jums derētu pagudrot arī vēl ko citu.

Pie mums šodien atklāj izstādi Dzolimondas parkā. Tur piedalās visi, kas sevi uzskata par māksliniekiem, to starpā – arī tādi, kas nezin, ar ko pastkartiņa atšķiras no gleznas. Tas tā bija pagājušā gadā, varbūt šogad būs citādi? Mani pēc kādas stundas būšot aizvest tur, tad jau redzēšu un tad jau pateikšu Jums ar.

Pēc izstādes

Izstādi šogad rīko karnevāla nedēļas ietvaros un tāpēc tā atgādina lielu gada tirgu. Bij izstādīts ap 1500 darbu un to starpā bij arī labi, tiklab veco kā moderno stilu, darbi. Bet lielā drūzmā, kur bildes sakārtas cieši blakām kā tirgus bodēs, neko daudz nemanto un jūt tikai nogurumu laužoties cauri ļaužu drūzmai. Bet šodien bij jauka, silta un rāma diena, kāpēc ekskursija bij patīkama.

Jūsu J. Kalniņš.

Varbūt mana vēstule ir skolmeistariska? Bet ko lai dara! Dažreiz nāk laukā vecais raugs. Skolmeistari maitā nevien bērnus, bet arī paši sevi.

28.3.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Redzēju Jūs šorīt sapnī. Biju aizgulējusies, un kā tādās reizēs tas gadās – sapņoju, ka esmu jau piecēlusies un sāku savas dienas gaitas. Ārā man pretī, caur zaļiem zariem, kāds nāca un tas bijāt Jūs. Viss baltā apģērbā, tikai acis tumšas un nopietnas. Jūs nācāt ātri uz mani un es domāju – Jūs tūlīt kaut ko teiksiet, tad es pamodos. Tagad man visu dienu par Jums ir jādomā – vai Jums klājas labi? Vai Jūsu bronchīts Jūs nemoca vairāk? Vai pirms ziemas perioda Jūs tiksiet no viņa vaļā, lai pirms lietiem atpūstos? Vai manas vēstules Jūs nenogurdina un neatrauj no darba? (Jūs gan teicāt, ka vēstules gaidiet…)

Jūs savā pēdējā vēstulē rakstiet, ka mēs visur meklējam sevi – ‘spoguļojamies pat drauga smaidā’. Tā varbūt ir. Bet tomēr – paliek kaut kas vēl pāri – ar sevi vien nevar pietikt, kaut arī mums neapnīk, ka mūs apliecina.

Ir ačgārni, ka mēs visi esam spiesti dzīvot tik izkaisīti. Tikai vārdi, uzrakstīti un vēlu saņemti, vēl mūs vieno. Tā mani tagad ar Jums, tā ar Amerikas draudzeni, kas varbūt tagad ir slima un kam manis būtu vajadzīgs, tāpat kā man viņas ir vajadzīgs – bet tālums ir vidū.

Arī Jums es gribētu tuvāk. Ja īstenībā, ikdienā var satikties (dažreiz) un kādu nieku darīt savu draugu labā, uzlikt kādu puķi uz galda, pabēdāties līdz cik nejauks ir ilgs lietus – tad draudzība lielāka, vai mazāka, nav tik savtīga.

Labi, ka Jūs atgādiniet, ka vajadzētu rakstīt kaut ko priekš Austrālijas Latvietis gada grāmatas. Es rakstīšu, beigšu to kas iesākts un Jūs tad redzēsiet – kas derēs.

Piedodiet, ka vēstuli nobeidzu ar zīmuli. Bija jāsteidzas uz darbu. Un tagad pēc darba, to pastā nododot, nav cita rakstāmā.

Diena ir atkal skaista, pēc lietiem un vējiem spīd saule.

Man acu priekšā spīd ceļš – varētu teikt – lielceļš, un man gribētos skriet pa to projām. Kaut kur!… Bet ‘kaut kur’ pa to nevar aizskriet, tam vienā galā ir Wyonga, otrā Entrence un tas ir viss.

Vai Jūsu grāmata drīz būs iznākusi?

Vai lasījāt Anšlava Eglīša Cilvēks no mēness? Es Jums viņu nosūtu. Tā nav nekāda sevišķa dāvana, biju to pasūtījusi no O. Strauta un negaidot man to atsūtīja arī draudzene, tā man velti stāv mājās divas.

Tikko būs gaŗām mana darbu skate Sidnejā (aprīlī), pabeigšu iesāktos stāstus un nosūtīšu Jums kritikai.

Visu labāko.
Jūsu E. Dzelme