17.2.1955.
Cienījamais Kalniņa kungs.
Iemaisos Jūsu ģimenes lietās un sveicinu Jūs dzimšanas dienā!
Varbūt lasīsiet dzejas dārzā, guļkrēslā, kā Jūs pieminiet savā vēstulē. Lai būtu visādas ko lasīt, nosūtu Jums Australiešu dzeju antoloģiju.
Atbraucu uz Wyongu, lai kaut kā, kaut ko šim gadījienam sameklētu, tas iznāca tā, kā tas ir. Lūdzu neskatāties uz iepakojumu. Gribēju tūlīt nosūtīt, bet grāmatu veikalā, kāds nu viņš te ir, nav cita iepakojamā papīra, kā vecas avīzes. Izrāvu no viņu nagiem savu grāmatu un gāju uz pastu. Domāju – tur būs kāds pakojamais materiāls. Bija! Viņi ļoti laipni ielika – vecās avīzēs! Nav nozīmes grāmatu man otrreiz raut no viņu rokām, ja aizvedīšu uz mājām, lai iepakotu ‘skaisti’ – Jūsu dzimšanas diena būs gaŗām.
Šī neglīti iepakotā grāmata mani kreņķē. Es jau zinu, ja Jūs par viņu mazliet priecāsaties, tad priecāsaties tāpat, bet tomēr! Kādēļ man bieži ir tā, ka es nevaru izdarīt tā, kā gribētu? Tā mierīgi bez steigas. Bet tā tas sen vairs nav. Vispār varu būt priecīga, ka tiku šodien no mājas ārā, varēja būt arī, ka netieku. Bet vajadzēja pasūtīt pupu sēklu un tā mans izskrējiens sakrita reizē ar praktisko un tika akceptēts.
Piedodiet, ka rakstu ar zīmuli, aizmirsu spalvu mājās. Bet šeit ar tinti varētu rakstīt tikai pastā, kājās stāvot, bet es to gribēju kafejnīcā (milkbarā) kafiju dzerot un lēnam pārdomājot. Bet ne jau ko uzrakstu, tikai vispār to rakstīšanu.
Saņēmu te Jūsu vēstuli. Pateicos, ka viņa ir mazliet gaŗāka. Man viņa ļoti vajadzīga. Iet diezgan grūti. Fiziski panesu vairāk, kā citreiz, jo esmu šogad daudz peldējusies un bijusi saulē, esmu stiprāka – bet gars nīkst nost. Un neba viņš to klusām darīs! Viņš ārdās un moka, ir jāsvaidās, kā zivij uz krasta.
Varbūt tas arī nemaz nav gars. Varbūt tās asinis, vēl nebeigušas trokšņot, nevar norimt, kad visa pasaule zaļo. Šogad te daudz līst, viss zaļo, zaļo, zied! Vējš un mākoņi un saule jaucās un plosās.
Jūs rakstiet, ka cilvēks ir ļoti komplicēta lieta. Skaisti ir dzīvot, ja to jūt un ar to tā rīkojās. Un nav nekā, ja pieņem, ka cilvēks ir vienkāršs, saprotams, pārredzams, kā uz delnas. Man katru dienu ir jāsaskaras ar tādu pieņēmumu un tas mani iznīcina. Varbūt vēl ne mani – manu dzīvi. Es dzīvoju tikai tik ilgi, kamēr esmu prom un viena, vai citā vidē. Kaut vai savā istabā – jau kļūst labāk.
Par pupu lasīšanu es lielu neko neuzrakstīšu. Lai gan – varbūt varētu. Tur es ieskatījos kādā cilvēkā un ieraudzīju veselu slēptu pasauli. Zem tā ārējās dzīves plūst cita, ļoti spēcīga, plosīga straume. Man tagad šķiet, ka mūsu kaimiņu pazīstu kā divus cilvēkus. Par to otru, varbūt viņa īsto es – varētu rakstīt. Bet tad man būtu jāpēta vēl vairāk un tas ir bīstami. Es neprotu atšifrēt ar prātu. Es visu uzminu ar mīlestību. Bet es taču nevaru mīlēt savu kaimiņu – jeb visa šī ieleja saies čupā!
Es gribētu aizbraukt uz Sidneju un redzēt sava pagasta ļaužu – Andreju Eglīti. Bet mani jau tagad māc bailes no tā, kā lai es savu aizbraukšanu izkaroju? Pēc mūsu mājas likumiem, cilvēks nedrīkst būt tik komplicēts, ka viņam viena daļā varētu tiekties uz Andreju Eglīti, viena uz kādu cilvēku Melburnā, viena uz kaimiņu, nerunājot nemaz par draudzeni Amerikā u.t.t., u.t.t. Tas viss ir no ļauna! Bet tā kā esmu pilna šādām tieksmēm – tad esmu liekama aiz restēm, pie ķēdes. Un to ar mani dara.
Kas meitenēm vislabāk patika Sidnejā? – Kopkoŗu koncerta tautasdziesmas un teātris. Tautas dejas viņas neredzēja, jo man tai laikā bija jāizpalīdz mazajām meitenēm, kas gatavojās baletam un kuŗām nebija klavieru spēlētājas.
Manas meitenes tomēr bija neapzinīgi uzņēmušas to ‘tautas kopības sajūtu’ – viņas jutās latvietes un bija uz to lepnas. Pirmo reizi. Tas bija tas, kādēļ es viņas tur vedu. Atpakaļ braucot viņas visu laiku skaļi sarunājās latviski un to nemaz pašas nejuta. Bet – tas tagad ir jau prom. Viņas te ir – austrālietes. Ko es tur varu līdzēt?
Gribētu vēstulē beidzot vēl teikt kaut ko labu, tādu kas iepriecinātu dzimšanas dienās. Bet zinu, ka vārdos to nenotveršu. Mēģināšu ielocīt lapās mazliet no šī gaisa, kur esmu es – tas būs tas tuvums, pēc kā dažreiz kāroju. Vairāk jau nav arī vajadzīgs. Kā Jūs pats to atrisiniet, var iznākt tikai skumjas.
Jūsu E. Dzelme.
Lielā Lūdzamā dienā.
Cienītā E. Dzelmes kundze.
Vai atceraties šo dienu Latvijā? Tad bija jau agrs pavasaris. Bija vietām vēl sniegs, bet visur jau redzēja daudz ūdeņu. Bija arī jau spoža saule un saules pusē varēja sēdēt mājas sienmalī. Bet visapkārt bija liels klusums, jo tad baznīcā altāris bija apklāts ar tumšu segu un visi zināja, ko tas nozīmēja. Tikai cīruļi to nezināja un bija tikpat skaļi kā arvienu. Tie jau saprot tikai augšām celšanos, bet ne nāvi. Šeit nav ne Lielās Lūdzamās dienas, ne arī augšām celšanās, bet ir tikai arvien bezgalīga, pelēka darba diena. Še nav ne dzejas, ne sāpju un ciešanu, ne arī augšāmcelšanās romantikas, še nav ziemeļu.
Tai pašā dienā, kad saņēmu Jūsu vēstuli ar mazo stāstu, kur reālā pasaule sapinās kopā ar sub- jeb sirreālo, man nejauši gadījās lasīt Sārtra mazo grāmatiņu, kuŗas virsraksts (vācu tulkojumā) ir: Es ist aus! – Viss ir cauri! Tas ir – dzīve, mīlestība, ticība un jēga par to visu. Tas ir brīnišķīgi cik Jūsu stāstiņš ir līdzīgs Sārtra veidojumam. Nevien no ārpuses, bet arī stila ziņā. Tur sirreālais gan daudz vairāk vēl iespiežas reālajā pasaulē, bet būtībā Jūsu uztvere ir tā pati. Un stils – arī tas ir tāds pat aprauts, mazliet ironisks, mazliet drastisks un tomēr traģisks. Jā, es ist aus! Liekās cilvēks to raksta tiešām tad, kad viss ir cauri. Tas ir žēl, ka Jūs stāstiņu rakstījusi uz abām lappusēm, citādi to varētu mazliet koriģēt un varbūt mēs tad to kaut kur būtu izmantojuši. Bet nekas, turpiniet droši arī šādā veidā rakstīt uz priekšu – ar to Jūs nekā nezaudēsit, bet tikai iegūsit. Tur atklājas dažas Jūsu stila īpatnības daudz gaišāk nekā tos darbos, kuŗus es pazīstu. Arī sajūtā ir kas jauns.
Lasot avīzē rakstus par Mucenieces darbošanos Parīzē un Zviedrijā, rodas rūgtums ne pret Mucenieci, zināms, bet pret to, ka arī Jūs neesat turpat, kur var būt viņa. Jā, kāpēc! Šeit bija kāds Veinbergs, cilvēks bez jebkādas mākslinieka jēgas, kuŗš šeit bija radies no Zviedrijas, lamāja Strunki un sarīkoja divas vai trīs izstādes, kur pārdeva savus akvareliskos ‘šedevrus’ diezgan lielā skaitā un nu ir pārcēlies uz Sidneju, kur laikam turpinās producēties. Pēc tam viņš varbūt dosies uz Jaunzēlandi, Gvineju, vai arī uz Kanādu. Bet Jūs tur mocāties tikai ar vājām nākotnes cerībām. Kāpēc tas tā ir? Bet kas tad uz to lai atbild? Un tāpēc ir skumji. Un ne vien par Jums, arī par sevi domājot, nav nekāds priecīgs prāts. Kad lasu Austrālijas Latvietī ‘kritiķu’ un nekritiķu ālēšanos ar Rūsu, kur viņi, cits citam itkā Rūsas dēļ, bet patiesībā savas absurdās nezināšanas un pilnīgas literāras jēgas trūkuma dēļ ‘rok kapus’ jeb bedres, tad gribās nevien smieties, bet kļūst arī smagi, jo jādomā: kam tad galu galā raksti?
Es jau trešo mēnesi neesmu bijis ārpus mājas un tāpēc esmu sastapis ļoti maz cilvēku. Pagaidām esmu dzirdējis tikai to, ka Jūsu zīmējumu apstrādāšana varbūt būtu iespējama kādā no vietējām mākslas koledžām. Bet tālāk par to neviens neko nevarēja pateikt. Teica arī tā, ka bez Jūsu klātbūtnes gan arī tur nekas nebūšot iespējams pasākt. Tas ir viss. Ka būtu arī kāda privāta izstāde piemērota Jūsu vajadzībai, neviens nezināja pateikt. Bet kā jau teicu, mana saskare ar ļaudīm ir ļoti ierobežota un nupat es biju 2 nedēļu ilgā karantēnā, tas ir – man bija noliegts pat čukstēt. Ja varbūt stāvoklis kaut cik mainīsies uz labo pusi, tad varbūt ko uzzināšu vairāk.
Varbūt Jums pa to laiku būs labāk gājis nekā man? Par to būs patīkami dzirdēt, jo es tagad ļoti maz ko dabūju dzirdēt.
Jūsu J. Kalniņš.
