Jaunā gada dienā, 1955.

Sveiki, Jaunā gadā!

Pieskandinu Jūsu glāzei, lai tā dzidri skan dvēseles un miesas labklājībai gaišām dienām, draugiem, mīlestībai!

Pie mums ir skaista, svētīta Jauna gada diena. Pēc mēnešiem sausuma un svelmes atnāca ražīgs lietus. Lija vakar naktī un vēl šodien. Visi takni, akas, bļodas un vannas ir pilnas. Visas lapas dzer un ir klusas un zaļas. Kaut kur aiz loga, sakaltušā krūmā, pa nakti ir uzplaukuši divi balti kaktusa ziedi, kā starotas zvaigznes. Pēc ilga laika arī es jūtu svētku mieru. Mums te vēl nav elektrības, nav tā tad arī radio. Spēlēju tikko no Vītola korāļu grāmatas un domās biju dzimtenes dievnamos. Ir jel daudz tā atļauts, skatīju draugus, mīļus tuviniekus, ko nekad vairs neredzēšu. Tā pasaule vēl dzīvo. Varbūt tā nogrimst reizē ar katru no mums un ceļas, dzimst ar katru jaunu. Varbūt. Jā, katrā ziņā, atkal citāda un tomēr ne gluži sveša. Ne tik sveša, kā tas mums dažreiz rādās.

Vakar, vecā gada vakarā, saņēmu Jūsu Ziemassvētkos man rakstīto vēstuli, Jūs gan sakāt, lai es visu nepieņemu par patiesību, bet labo ir grūt nepieņemt par tādu. Un Jūs jau sakāt tikai labu. Varbūt patreiz tā ir labāk. Cīņas un ciešanu ir jau diezgan. Esmu pateicīga Jums par to lielo līdzdalību ko ņemat, tas ir, ko dodat maniem maziem rakstiem. Mašīnrakstā rakstītais, gluži pareizi, ir veikts jaunībā, gadus piecdesmit atpakaļ. Pārlasot jutu, ka vajadzētu ko svītrot, bet nebija laika to pārdzīvot un labot. Nosūtīju Jums tādu pat. Tas par Ruķu Viku, jā, to varētu saukt par romāna fragmentu, bet šis romāns pagaidām tikai dzīves pašas uzrakstīts, kaut kur Ļaudonas, Saikavas pagastos, pie Aiviekstes sākot ar Tilta (ne Ezera) krogu, sākoties ar Viku tais laikos, kad Jānis Ezeriņš tur dzīvoja (ne Tilta krogā, bet Saikavā) un tie abi bijuši sāncenši pie vienas daiļavas.

Es Viku iepazinu labi vēlāk. Zinu par viņu daudz. Saprotu viņu tagad labāk kā toreiz. Bet rakstīt romānu! – Domāju ka to drīkst tikai atzīti rakstnieki. Šī skicīte bija tikai viņam par piemiņu neviļus uzrakstīta.

Jā, viņš bija tieši tas, ko Jūs sakāt. Bet manā īsā rakstiņā – kā Jūs to varējāt ieraudzīt? Savādākais, ka šis Viks izglābās. Viņu izglāba kāda daiļa, laba, gudra, skaidra un vienkārša meitene. Viņš viņu mīl vēl arvien un ar viņas palīdzību ir labs ģimenes tēvs, jau nosirmojis.

Romānu nevarētu (es) uzrakstīt bez īstenības atbalsta un te man būtu diezgan jāpūlas, lai īsto Viku dabūtu rokā.

Bet – ja tik tas man būtu ļauts! – Annā Meijā Jūs saskatāt kristiānisma un latviskā problēmas. Tās nebija tur apzinīgi liktas. Bet par to esmu gan vēlējusies rakstīt romānu, ar sievietes tēlu kas man ir skaidrs. Ja vēl tas viss nebūtu par vēlu! Un ja Jūs man palīdzētu ar to klātbūtni, kādu Jūs tagad man veltiet un kas ir tik svētīga. Rakstījusi esmu dienas grāmatu no ģimnāzijas pirmās klases. Šo biezo burtnīcu (un 19 ‘klažu’) man tikpat žēl, kā vēstuļu, kas apraktas kaut kur dzimtā zemē. Šais burtnīcās es sev par prieku varbūt mazliet mācījos to – ar vārdiem ne izteikt, bet kaut kā atmānīt īsti notikušo. Bet rakstīt kaut ko citu, man tas vēl ne visai padodas. Ir šis tas rakstīts, bet kad to pārlasu, viss liekas pārveidojams.

Es būtu Jums ļoti pateicīga, ja visu, ko Jums esmu nosūtījusi un ko vēl ceru nosūtīt, Jūs uz kādu laiku paglabātu pie sevis. (Tas ir to, kas vēl nav un nekļūs iespiests.) Tāds ‘mans archīvs’ ir arī pie manas draudzenes Amerikā.

Redzēt kaut ko iespiestu būtu jauki. Lai arī tas mazliet baida, iespiests vārds un teikums rādās savādāks. Nevar vairs nekur no visu pētījošām acīm noslēpties. Bez tam, man būtu – jāsāk labi. Esmu no tēlotāju mākslinieku saimes un tie, ja ko raksta, tad dara to labi. Nedrīkstu bojāt marku.

Lasu Jūsu romānu avīzē un bieži vien to lasot jūtos kā norāta. Ar tādu ‘liela cilvēka’ smaidu Jūs runājat par visiem, tik droši, skaidri zīmējot katru tēlu ar mazu, vai lielu, jo lielu, grotesku ēnojumu! Man vēl tālu no tā, redzēt visus ļaudis tik skaidri. Es laikam to nekad nevarēšu. Es laužos visā ar kādu sajūtu, kas ir tikai minējums un vispār labprāt palieku par visu neskaidrībā un illūzijās. Bet turklāt man ir nomierinoša pārliecība, ka patiesība ir turpat tuvu.

Vēl Vācijā esot aizsūtīju dažus savus bēgļu gaitu stāstus redaktoram H. Rudzītim. Viņš atrakstīja: „…valoda laba, tēlojums saistošs…” un paturēja vienu ievietošanai Laikā, bet pēkšņi izceļoja un es savu rakstu saņēmu atpakaļ jau no cita redaktora. Laiks vairs neatjaunojās.

Liekas – nevarēšu norimt. Apstākļi man ir tādi, ka šis ir man vieglāk pieejams izteikšanās līdzeklis. Ja es Jūs neapgrūtinu, kā Jūs man līdz šim to liekat ticēt, tad drīz atkal Jums kaut ko sūtīšu. Man tik ļoti tas dara labu, ja varu Jums pieslieties.

Mani apstākļi? – Radīšanai briesmīgi. Esmu jaunsaimniece un ļoti nabaga. Pupiņu tirgus šogad sabrucis un tās pašas mums vāji paauga sausā laika dēļ. Tagad izdara dziļurbumu zemē meklējot ūdeni dārzu, tas ir, tīrumu laistīšanai. Ūdeni atrada 114 pēdas dziļi. Analīze noteiks vai ūdens derīgs stādiem. Cerams ka būs, jo ir tikai viegla sāls piegarša. Varbūt pat tā bija vairāk to netīrumu un eļļu dēļ, kas urbumā no mašīnām sakrājies. Tad vēl nāks pumpji un laistāmās ierīces. Un tad – atkal locīšanās nebeidzamās vagās. Savam nenoķeramam brīvam brīdim pakaļ dzīdamies, biju to darījusi par strauju. Neesmu vēl īsti skaidrībā par savu veselību, bet apārstējusies un atpūtusies esmu. Saimniece, kādā lielā vai mazā saimniecībā, drīz vien kļūst kaut kas neaizvietojams, viņa nedrīkst nekā cita, kā tikai būt tur, tais simts vietās kur viņas vajaga. Tā tas ir arī ar mani. Kad ir noķerts kāds brīvs brīdis, tad ir tā, kā tam, kam jālaižas miegā, zinot ka modinātājs tūlīt var zvanīt. Es aiz bailēm vien nekā nevaru uzsākt, jo zinu, ka mani tūlīt no iegrimšanas darbā izraus. Bet kaut kā ir jācīnās. Tā kā saimniecībā ejot es domās kaut ko varu risināt, rindot pat teikumus, atrast vārdus, tad man ir vieglāk rakstīt, kā zīmēt. Bet varbūt arī ne tikai tādēļ.

Jūsu dienas gaita man šķiet brīnišķīga. Tā es varēju dzīvot sen jaunībā, ņemot sev stundas cik patīk. Bet es toreiz bezgala slinkoju, lidinājos saulē kā tauriņš. Varbūt tas viss nav zudis un kaut kas ir iekrāts. Ir jau šīm dienām arī daudz devuma: bērni ar visām viņu palaidnībām un mīlestību un visi, govi, kaķi ieskaitot. Ir tā ļoti dzīvības pilna un nekādā ziņa ne tukša pasaule. Tikai grūti man veikt visus pienākumus un atlicināt vēl brīdi lai kaut ko no tā veidotu.

Sidnejas skates pati neesmu redzējusi. Sp. Klauverts raksta, ka apmeklētas esot labi, jo tie ir viņu kārtējie mēneša literārie vakari un skate tur klāt, kas ilgst tikai pāris stundas. Bet liekās tas ir pietiekami un galvenais – publika pamazām pierod un tuvinās pasvešajai tēlotājai mākslai.

Ko es sūtīšu, vēl nezinu. Varbūt visvairāk zīmējumus, kādi bija Kultūras dienās Melburnā. Lidot Jūs negribat. Jā, ir jau tālu. Un ko gan solīt skaistu te sagādāt Jums? Viss jau arvien iznāk nabadzīgāks nekā to iecerē. Sākās jauns gads, varbūt ko labu un skaistu tas nesīs! Atrodu, ka Jūsu atrašana bija vien no pagājušā gada lielākām devām.

Visu labāko.
E. Dzelme.

1955. g. 1. dienā.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Tas bija tiešām skaisti, ka Jūs pieskandinājāt tās vīna glāzes, citādi es šogad par to nekā nebūtu dzirdējis. Laimīgi izgadījies arī tas, ka Jūsu pēdējo vēstuli saņēmu taisni vecā gada vakarā. Man šogad nelaimējās, jo slimoju kā svētkos, tā arī tagad jo projām, esmu arī tikpat mēms un dažā ziņā jūtos sliktāk nekā pirms svētkiem. Ko var darīt? Ziemsvētku vecītis dažiem paiet secen. Tomēr, es saņēmu četrus apsveikumus uz svētkiem. Par nožēlošanu vienā bija tik smagi pārmetumi man, ka to patiesībā nevar skaitīt par apsveikumu, kāpēc atliek vairs tikai trīs. Jā, es jau ziniet neesmu nekāds labais… Pats uzrakstīju ar lielām pūlēm slimības mocīts turpat 30 apsveikumu, protams uz oficiālām blankām, un nosūtīju tos pa pastu sekretārs, lai viņš tos nosūta pēc piederības. Piecas dienas vēlāk sekretārs, kuŗš dzīvo netālu no manis, atnāca un pateica, ka nav manu sūtījumu saņēmis. Nu esmu negribēdams nodarījis pāri tik daudziem cilvēkiem. Liktenis.

Jā, varbūt Jums bija mazs prieks, kad atradāt avīzē Baltās bikses. Ar mani tas bija citādi. Tos sīkos trūkumus, ko Jūs atradāt savā darbā, es tur nejutu, jo tie ir techniskas dabas. Gluda technika ir laika jautājiens. Tikai pārdzīvojums un tā izpaudums ir pieskaitāms mākslai. Mani Jūsu darbā interesēja tikai tas, kas tur ir māksla, tas ir vienreizīgais un neatrisināmais brīnums, kas atklājas mums pēkšņi, negaidīts un nedomāts. Jūsu Vikā ir mirklis no kādas mirušas pasaules. Īss, pārāk īss mirklis, lai to pagūtu uztvert visi, kas šai pasaulē dzīvojuši. Šis mirklis bija jāpaplašina līdz romānam, tad to saprastu ļoti daudzi. Pēc desmit, piecdesmit gadiem šo sapratēju skaits samazināsies un to skaits, kas vairs nespēs šo mirušo pasauli ar tās skaistumu saprast, stipri vairosies. Šai skaitā diemžēl ietilps arī Jūsu meitas… Skaistums jau nekad nebeigsies, bet tā baudītāji bieži maina brilles. Šīs domas mani skumdināja, lasot Jūsu stāstu, ko Jūs bijāt nodēvējusi par humoresku, bet kas patiesībā ir dziļas traģikas uzspīdums.

Jums nevajaga sev iestāstīt, ka es Jūs kaut kur vedu un ka tas ir kāds gaismas ceļš. Ja Jūs reizi nonāksit Paradīzē, (jādomā ka mani Jūs tur neatradīsiet) tad sastapsiet citas sievietes, kuŗas par Jums smiesies, jo no piedzīvojumiem zinās, ka ikviens, kuŗš runā par mākslu un aicina tai kalpot citus, nenoved tos nekur citur kā visdziļākā traģismā.

Tas man patika, ka bijāt kopā ar jautriem svētku svinētājiem. Šādās reizēs var mācīties dzīvi skatīt no humora puses. Un humors rakstniekam ir vairāk vajadzīgs nekā gudrība. Ar gudrību mēs ļoti viegli varam kļūt par ‘mental hospital’ iemītniekiem, bet humors ir ierocis, kuŗa priekšā kā man šķiet pasē pati elle. Jums tas palīdzēs arī Jūsu ikdienā.

Tas bija labi, ka Jūs man patēlojāt savu ikdienas darbu. Ja mums jādomā par kādu cilvēku, tad viņš mums taču arvien jāstāda kādā vidē, jo tikai tā jau mēs spējam saprast, kāpēc viņš jūt vai domā šādi vai citādi. Mēs tad jūtam, ka mums ir darīšana ar reālu būtni, bet ne ar kādu mūsu pašu fantāzijas radītu tēlu.

Jā, tas būtu vairāk nekā skaisti, ja Jūs ar savām meitenēm būtu tik tuvu, ka es Jūs varētu šad un tad apciemot un runāt par to, kas patīk tikpat man kā Jums. Tad būtu piepildījies kāds daudzus gadus, ak, pārāk daudzus gadus sapņots vēlējums, nerunāt tikai referātos un avīžu artiķeļos par savām domām, bet runāt par to ar otru cilvēku. Avīžu lasītājus es arvien iedomājos kā man pilnīgi nepazīstamas būtnes. Man šķiet, ka arī Jūsu meitenes, kaut varbūt arī nesaprastu, kas tiek runāts, tomēr uz visiem laikiem paturētu atmiņā, ka cilvēkus spēj saistīt domas.

Es svētkos biju aicināts divi ciemos – pie kollēgas E. Kreišmanes un gleznotāja Jurjāna. Abiem man vajadzēja atteikt. Man būtu vienādi patīkami būt abās ģimenēs. Pie Kr. tāpēc, ka viņa ir cauri un cauri māksliniece, pie J. pa daļai tāpēc, ka J. kundze ir daugavpiliete. Lai gan tad, kad es biju Daugavpilī viņa bija skolotāju institūta audzēkne, mums ir labs skaits kopīgu pazīstamu un dažas citas atmiņas par šo Latvijas Ņujorku, par ko vienmēr var runāt. Un tā kā viņas vīrs ir mana dēla draugs un pietiekami bohēmisks, tad šai ģimenē arvien ir patīkama atmosfaira.

Gulēdams un kāsēdams es tomēr izlasīju Raudīves romānu Neredzamā gaisma. Bet diemžēl R. domātā gaisma arī man nekļuva redzama. Daudz labāk jau bija ar Mauriņas grāmatām Gestalten un Geschicke un Die weite Fahrt. Pirmā grāmatā ir esejas, otrā biogrāfisks, patiesībā autobiogrāfisks romāns, tā tas mūsu literatūrā reta parādība. Es līdz šim par M. grāmatām esmu runājis ar nievājuma pieskaņu, jo biju lasījis tikai latviešu valodā rakstītās. Tagad man ar kauna sajūtu jāatzīstas, ka esmu pārsteidzies. Vācu valodā rakstītās grāmatas ir labi uzrakstītas un Die weite Fahrt ir tiešām skaista grāmata ar savu vienkāršību, lielo atklātību un sirsnību. Neesmu nevienu latviešu rakstnieku redzējis, kuŗš ar tādu mīlestību runātu par saviem vecākiem un arī par Latviju. M. grāmata ir labākā latviešu dzīves un tautas apgaismotāja kādā svešā valodā. Es nemaz neticēju, ka kādā svešā valodā kāds spēj rakstīt labāk nekā savā mātes valodā. Bet nu man jātic, ka tas ir iespējams un tāpēc es nebrīnēšos, ja kāds no mūsu jaunās paaudzes rakstīs labāk angliski nekā latviski. Zināms, svarīgi būs tas, par ko viņš rakstīs.

Es nobeidzu sava romāna pēdējās nodaļas un nu sāku tās pārrakstīt ar mašīnu. Bet sirds man tik nejauka, ka šodien paguvu pārrakstīt tikai 2 lappuses un nu jāguļ. Vēstuli Jums rakstu gulēdams.

Varbūt pēc kādiem mēnešiem varēs Amerikā iznākt mani stāsti – Vīra valoda – 11 stāsti, no kuŗiem lielākā daļā ir jau iespiesti vai nu avīzēs vai žurnālos. Pašlaik kļūst veikti priekšdarbi.

Jā, Jūsu vēstules zināmā mērā atgādina dienas grāmatu. Un lai. Galvenais jau ir runāšana, runāšana par to, ko jūt, ko domā, pēc kā ilgojas. Paturot to pie sevis var nodarīt nelaimi: Kad reizi nu pienāk diena, kad par visu to jāraksta, kad var rakstīt – trūkst vārdu. Tie ir ierūsējuši un nav vairs spēka tos uzspodrināt. Tādēļ Jums jārunā un jāredz savas domas rakstā. Rakstīšana ir amats, to vajaga mācīties.

Esiet sveicināta, turiet nākamā gadā lielu dūšu, neļaujiet ārējiem apstākļiem nomākt iekšējās lietas. Viss jau mainās, un kas jauns, var arī vērsties labajā.

Jūsu J. Kalniņš.

1955.22.I.

Cienītā kundze.

Jūsu vēstuli es saņēmu taisni tai brīdī, kad pie manis sākās maza apspriede, kuŗā bija jāizlemj, kam un kādi referāti mūsu Preses kopas Melburnas biedriem jālasa nākamā gadā mūsu piektdienas vakaros. Protams, man tur bija jārunā līdzi, kas nebija viegli, jo mans rīkles aizsprostojums vēl nav nebūt mazinājies. Tomēr man bija arī kāds mazs patīkams moments. Mūsu teātŗa kritiķe Māra Kalniete bija atvedusi sev līdz savus trīs ‘mājas apstākļus’ – divus zēnus un meiteni, jo viņai tos nav pie kā atstāt. Viņai ir jauki bērni, ļoti sirsnīgi, atklāti un runīgi un man bija liels prieks ar viņiem pabūt kādu brīdi kopā un noklausīties viņu čalošanā. Bet necik ilgi jau man nebija vaļas.

Tā nu iznāca, ka es Jūsu vēstuli varēju izlasīt tikai vēlu vakarā, pirms gulēt iešanas. Un naktī man bija par Jums sapnis. Tas bija pirmais sapnis par Austrāliju, jo līdz šim es arvienu sapņoju tikai par Latviju un Vāciju. Sapni es Jums izstāstīšu. Es visus tos sapņus, kuŗus no rīta atminu, pierakstu un tādu man ir pāri par simtu. To starpā daži ir arī gaišredzīgi, jo ir piepildījies tas, kas sapņots. Tātad es gāju uz Jūsu mājām pa savādu nekad neredzētu ceļu. Man pienāca kāds svešinieks un solījās parādīt turp ceļu. Kad tuvojāmies kādai mājai, viņš teica, ka tā esot Jūsējā. Mēs gājām uz durvīm un mums bija jābrien pa dubļiem. Dubļos bija nomesti dēļu gabali un ķieģeļi un mēs pa tiem laipojām. Pie pašām durvīm mums pienāca kāds vīrietis un mans pavadonis teica, ka tas esot Jūsu vīrs. Viņš bija apmēram manā augumā, ne visai plecīgs un bez sejas (ja es sapnī redzu nepazīstamas personas, tad tām nekad nav sejas). Mēs apsveicinājāmies, un mans pavadonis iegāja pirmais māja, pēc tam Jūsu vīrs mani galanti bīdīja sev pa priekšu un ienāca arī pats iekšā. Bija neliela tukša istaba, kuŗā iegājām. Es redzēju otras durvis. Mans pavadonis gāja uz tām un pāri viņa plecam es ieraudzīju daļu no Jūsu galvas – matus un pieri. Jums bija ugunssarkani mati un balta piere. Es gribēju iet pie Jums, bet Jūsu vīrs saņēma manu elkoni un teica, ka man esot sabristas dubļainas kājas, lai es ejot ārā tās noslaucīt. Slaucīšanai viņš man iedeva kādu gaŗstulmainu gumijas zābaku. Es gāju laukā un sāku apslaucīt savus zābakus. Jūsu vīrs stāvēja man blakām un teica, lai es nemetot dubļus tepat pie durvīm, bet lai aizsviežot tos tālāk. Ar to sapnis beidzās. Es to sapņoju 20. I uz rīta pusi, tātad patiesībā jau 21. I.

Mūsu apspriedē, par kuŗu nupat stāstīju, bija arī A. Tamužas kundze. Es tad nu no viņas dabūju zināt, ka viņa pēc divām nedēļām dodas jaunā laulībā (ar trešo vīru) un ar to atbrīvo mūs no rūpēm par viņas uzturēšanu. Viņa gan vēl ir slima un pagaidām nav likumīgi šķīrusies no pirmajiem diviem vīriem. Par pirmo viņa gan domā, ka tas it kā būtu miris. Arī viņas partnerim esot aiz muguras divas sievas, no kuŗām viņš neesot vēl šķīries. Bet T. kundze domā, ka viss jau gan nokārtošoties. Var jau būt, ka tas tā arī būs. Pagaidām es varu teikt tikai to, ka Šekspīra apgalvojums: Sieviet, tavs vārds ir nepastāvība! būtu apmaināms pret: Sieviete, tavs vārds ir uzņēmība!

1955.23.I

Svētdienas priekšpusdienas man arvien patīk, bet vakarējā bija jo sevišķi patīkama. Es jau agri piecēlos ar ļoti labu garastāvokli. Darbdienās es priekšpusdienās 5 līdz 6 stundas strādāju. Tad ir pusdienas laiks un mans kambaris kļūst tik karsts, ka man jāuzmeklē kāda vēsāka vieta. Es tad esmu arī jau mazliet izsmēlies. Vakarrīt es nolēmu nestrādāt, bet aušoties (cik nu vienam pašam tas iespējams!) un rakstīt dzejas. Es tātad gulēju un domāju par Jums. Es izfantazēju, ka Jums būs reizi sava darbnīca. Lielā dārzā ar augstiem, veciem eikaliptiem un daudziem ziedošiem krūmiem, kādus es redzu šeit mūsu Heidelbergā. Lai ko Jūs strādātu un lai ar ko satiktos, šeit Jums būtu vieta, kur Jums būtu prieks. Darbnīcai būtu griestu gaisma un tādēļ tā būtu, lai vasarā vai ziemā, vienumēr rāma un nemainīga. Un tur būtu arī ļoti kluss, tā kā ja papīra lapa nokristu uz grīdas, tas jau būtu troksnis. Un šai rāmajā klusumā tad Jūs strādātu nedēļas, mēnešus un gadus. Ārpus darbnīcas daudz kas mainītos, Jūsu meitenes no Jums aizietu, bet Jūsu darbs būtu arvienu tas pats un Jūsu prieks par to nemazinātos, bet ar katru dienu pieaugtu. Taču jau:

Dievu gaisma tam tik mirdz,
Kam no dzīves šķirta sirds...

Nezinu cik ilgi es tā būtu fantazējis, bet pie manis atnāca viena studente. Viņai jāraksta referāts politisko zinātņu semināram un, proti, par 1905. g. nozīmi Latvijas valsts tapšanā. Viņa nu bija izrēķinājusi, ka mani gadi ir tādi, ka es būtu varējis būt, ja arī ne revolūcijas taisītājs, tad mazākais tās aculiecinieks. Viņa nebija maldījusies, jo es biju tikai skatītājs. Protams, skatītājs varbūt dažreiz redz vairāk, nekā pats taisītājs. Viņa nu gribēja, lai es viņai stāstu, ko biju revolūcijas laikā pieredzējis. Pieredzējis es biju ļoti daudz, bet visu to man vajadzēja viņai čukstēt ausī, jo es jau vēl arvienu nevaru parunāt. Bet čukstēšana ir grūtāka nekā runāšana. (Mazākais vīriešiem.) Es čukstēju šai meitenei ausī turpat savas četras stundas un neganti noguru. Viņa laikam to arī redzēja un teica:

– Ja Jums ir grūti, tad variet čukstēt vēl klusāk, gan jau es sapratīšu.

Sievietes, redziet, ja viņām no mums kas vajadzīgs, saprot arī tad, ja mēs tik ko spējam čukstēt!

Kad viņa aizgāja, es biju tā noguris, ka gāju uz verandas gulēt. Bet labais garastāvoklis kā nepārgāja, tā nepārgāja un tāpēc es sāku rakstīt balādes un turpināju to līdz vakaram. Un balādes arī izdevās un tāpēc es vakarā ar to pašu labo garastāvokli un ar Jusi aizgāju pastaigā. Jusis pa dienu stāv piesiets, tāpēc es viņu tukšajās ielās atlaižu no saites, lai viņš izloka kājas. Bet viņam tad arvienu ir divas negrozāmas tieksmes: 1. viņš skrien visos pagalmos un meklē tur sev kādu gardumu un 2. ķeras pie rīkles visiem lielajiem dogiem. Tad nu rodas tādi trači, ka cilvēki skrien no mājam laukā skatīties, kas notiek un dažreiz man jānoklausās pamācīgi monologi, jo dialogi jau mana trūkuma pēc nevar rasties. Vakarvakarā es Jusi viņa nesavaldības dēļ – pēru. Bet labais garastāvoklis tomēr kā nepārgāja, tā nepārgāja!

1955.24.1.

Un nu jau ir atkal darba diena. Es esmu visu rīta cēlienu noklabinājis mašīnu, mans kambaris kļūst sutīgs un man jāmeklē kaut kur vēsāka vieta. Pārrakstīju šorīt vienu drāmas fragmentu. Pēc kādām dienām būšu pabeidzis visu lugu. Pamazām kārtoju kādas balādes nolasīšanai Ballaratā rakstnieku vakarā. Protams, es pats tur nebūšu. Kollēgas grib noīrēt no teātŗa ļaudīm viņu autobusu un tad braukt uz Ballaratu lielā barā. Iznāks reizē neliela ekskursija un arī rakstnieku vakars.

Beigšu. Gribētu, lai mana vēstule Jums sagādātu kādu patīkamu mirkli. Man tādu bija daudz – visu laiku, kamēr rakstīju šo vēstuli.

Jūsu J. Kalniņš