[not included in book]

1954. 14. decembrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Vai ir gan kāda vēl patīkamāka lieta, nekā saņemt gaŗu vēstuli? Es, ja tādu saņemu, lasu to lēni un ilgi, lai pastieptu sastapšanās sajūtu jo garāku. Es pat dažreiz atlieku lasīšanu uz vakaru, kad zinu, ka neviens mani vairs netraucēs, ka vēstule būs šīs dienas pēdējais viesis.

Nē, es nedomāju, ka tā būtu kāda mīkstčaulība vai rakstura vājība, ja vēstulē atklājam savas rūpes, nemieru vai sāpes. Es domāju, ka tā ir prasība pēc dvēseles higiēnas. Mūsos sakrājas daudz ļaunu, baigu, slimu un aplamu dvēsles pārdzīvojumu, kas pamazām nogrimst zemapziņā, taču ne lai iznīktu, bet lai pūtu. Šie baigie atkritumi ar laiku saindē nevien garīgi, bet arī fiziski mūsu organismu, ir par iemeslu daudzām slimībām un vispār mums pašiem nezinot, sabojā mūsu jūtu un domu pasauli. Ja pagūstam šādu slimu vai sāpīgu domu pateikt, kamēr mēs vēl par to apzinīgi valdām, tad ar to, ja ne pavisam, tad lielā mērā tās ļaunums ir mazināts. Tādēļ es vēstuli, dienas grāmatu, dzeju uzskatu par dvēseles higiēnas piederumiem. Kad dzīvojām normālos apstākļos, mēs atradām ļoti daudz iespēju kā sevi izvēdināt un atsvaidzināt. Tagad šo iespēju trūkst. Tāpēc nepārmetiet sev, ka izmantojiet to, kas iespējams. Cilvēks i r sabiedrisks dzīvnieks un viņam ir absolūti nepieciešama sabiedriskā ventilācija, ja tās trūkst, tad var rasties sarežģījumi visos virzienos. Varbūt ir filozofiskas dabas, kas uz ārpasaules notikumiem reaģē citādi nekā parastais cilvēks, varbūt arī mūki vai mūķenes var par visu klusēt. Bet viņiem ārējā pasaule tad ir mirusi pasaule. Jūs turpretī esiet iesaistīta dzīvē ar ļoti ciešām saitēm.

Varbūt Jūs jaunajā darbā iegūsiet daudz vairāk nekā mārciņas, es domāju drosmi, paļāvību sev, pārliecību, ka neesat tik saistīta? Ja vien tik gribēdama veikt darbu kā ārpus mājas, tā arī mājā, sevi nepārslogojiet?

Jūsu draudzeni Miezones jaunkundzi es pazinu tikai no izskata. Viņa allaž bij redzama ieejot direktora Dāvja dzīvoklī. Bet tā kā to piecu gadu laikā, kopš D. bij mūsu ģimnāzijas direktors, no mūsu pašu skolotājiem n e v i e n s nebij bijis viņa viesis, tad mēs vienkārši cilvēkus, kuŗi tur iegāja vai iznāca, uzskatījām par kādas citas sabiedrības piederīgiem, par kuŗu mums nebij nekādu ziņu. Par Dāvja kundzi mūsu dāmas tikai smīnēja un arī tos, kas šo ģimeni apciemoja, kā man šķita, necik augsti nevērtēja. Vispār Dāvjiem D-pils sabiedrībā bij tikai oficiāla vieta, un es pats (kauns atzīties!) D. tikai āzēju vietā un nevietā. Un viņš to pacieta, aiz pārpratuma domādams, ka man ir kāda spēcīga aizmugure. Bet man bij tikai pārgalvība. Es domāju gan, ka ja viņš būtu mēģinājis man kaut ko nepatīkamu darīt, man būtu radušies aizstāvji. Bet man tie nebij vajadzīgi un es neskarts katrā paidagoģiskā sēdē, citiem par prieku rādīju savas idejas. Vēl tagad es neesmu drošs, vai viņš tiešām tās ņēma nopietni, vai tikai rādīja, ka to dara? Tagad es, protams, to nožēloju, jo viņš bij tikai aprobežots, bet ne ļauns cilvēks. Šo iemeslu dēļ es pat neiedomājos kaut kā tuvoties M. jaunkundzei, lai gan iespējams jau tas bij.

Ar dziedoni Krūmiņu man nav gadījies iepazīties, bet H. Misiņa mājā taisni tās dienas vakarā, kad saņēmu Jūsu vēstuli, mums bij mūsu kluba gada svētki. Es tad viņam atgādināju par Jums un viņš Jūs tūliņ atcerējās: „Viņa bij ļoti kautrīga un atturīga…” viņš teica un lūdza lai es Jūs no viņa sveicinot. Šo sveicienu tātad variet saņemt samērā svaigu. Misiņa kunga māja ir tikko viņa paša celta, ar visām modernajām ērtībām, latvisku iekšēju iekārtu un arī skaistā vietā. No visām mūsu kluba sanāksmju vietām man še patīk vislabāk. Pa daļai tas jau ir tāpēc, ka kluba viesu rīcībā ir vairākas istabas, kamēr citur, ja biedrs ir tikai īrnieks austrāliešu mājā, visiem parasti jāturas vienā kambarī.

Pašlaik es slimoju ar nejauku bronchitu un tā kā šī ir jau trešā vēstule, kuŗu šodien rakstu, tad esmu noguris un tāpēc iešus gultā un turpināšu vēstuli rītu. Piedodiet!

Nu jau ir rīts un es turpinu, ko vakar iesāku, bet ar diezgan skābu garastāvokli. Tas ir tāpēc, ka ar savu slimību esmu izjaucis kādu jauku akciju. Bij nolemts, ka vakar sapulcēsies visi rakstnieki (gan nu ne visi, bet tikai pieci) un tad tie, kam ir arī dzejdarbi, tos nolasīs. Tas tad būtu tāds intīms dzeju vakars. Bet tā kā bronchītis mani padarījis mēmu un tik nejauki kāsējošu, ka citiem būtu to nepatīkami dzirdēt, es paziņoju kollēgai, pie kuŗas bij lemts sanākt, ka nevaru ierasties. Bet mana vēstule bij saņemta par vēlu un tā kollēga man bij atsūtījusi savu dzeju izlasi, jautādama, kādas būtu tās piemērotākās nolasīšanai. Es šīs dzejas saņēmu taisni tad, kad vakars patlaban sākās. Man nebij nekādu iespēju tās aizgādāt atpakaļ un tātad tās palika nenolasītas, ar ko, protams, esmu kollēgu sarūgtinājis. Var būt pat tā, ka manis dēļ vakars ir izjucis. Bet arvien ir labāk, ja kas izjūk ne tevis, bet citu dēļ…

Jā, es pazīstu arī Brēmaņa kungu un abas Brēmaņa kundzes – veco un jauno, jo visi trīs ir redzami mūsu kluba sanāksmēs. Brēmaņa kungs labprāt allaž dalās atmiņās par Rīgas mākslinieku dzīvi Latvijas pēdējos gados. Tā kā viņš tad bijis izglītības ministrijas darbinieks, tad viņam ir daudz tādu vērojumu, kas vispārībai nav bijuši pieejami. Es esmu vairāk reižu viņu mēģinājis pārliecināt, lai raksta savas atmiņas un tad tās varētu lasīt arī citi. Bet Br. kungs ir laikam vienīgais pelnītājs 4 cilvēku lielajā ģimenē un bez tam vēl arī daudz darbojas sabiedriskajos pienākumos, kāpēc nezin vai kad viņam būs tik daudz laika, lai varētu domāt par atmiņu rakstīšanu.

J. Plaudis, kuŗa referātu Jums būs izdevība noklausīties, bij mūsu kluba loceklis, bet ja nemaldos, piedalījās sanāksmēs tikai vienu reizi, tad pazuda un no tā laika ir izvairījies vispār satikties ar kādu no kluba biedriem. Kāpēc – man nav zināms, jo cik vēroju, visi pret viņu izturējās ar lielu cienību. Viņš bij arī Latv. Preses Kopas biedrs, bet arī še piedalījās tikai vienu reizi kādā valdes sēdē, pēc kam izstājās no Preses biedr. Pēc tam viņš savus referātus lasa Sidnejā. Viņš bij arī pagājušajā gadā Sidnejā izdotās avīzes Pasaule Melburnas redaktors. Tas ir viss, ko es par viņu šeit zinu. Viņam aiz muguras ir liels darbs: Vācijā izdotā lielā grāmata Latviešu trimdas rakstnieki. Šīs grāmatas dēļ man pret viņu bij liela cienība. Bet pēc viņa nepamatotā un ļoti neglītā uzbrukuma O.Rozītim kā Latvijas valdības pārstāvim, šī mana cienība krietni samazinājās. Politiskās intrigas man arvien bijušas svešas un pretīgas.

Par Rūķu Viku. Es to gabaliņu glabāju slepenā cerībā, ka tas varbūt paplašināsies. Ja tā nebijis, tad būtu mēģinājis to iedabūt Gada grāmatā, kur tam bij piemērotāka vieta nekā avīzē. Bet laikam jau Jūsu mīlestība pret Viku nav tik liela kā manējā un Jūs viņu negribiet rādīt tik plaši, kā viņš to pelnījis. Nabaga Viks! Vakar es atkal pārlasīju viņu un tad ar skumju sajūtu aizsūtīju Dēliņa kungam. Tālākais jau atkarājas no viņa. Avīzes lasītāji varbūt ieraudzījuši virsrakstu Baltās bikses (varēja būt arī Rūķu Viks, bet avīzei vajag banālākus virsrakstus) pie tām arī paliks un pat neiedomāsies, ka viņiem ir dots mazs gabaliņš no kāda miruša laikmeta ainavas, mazs, bet tik krāsu un smaržu pilns, kādu mēs tagadējā bezgalīgā pelēkumā nespējam pat iedomāties. All right…

‘Viesis’ mocās ar badu, protams, tas ir naudas bads. Tāpēc viņam ir neizteiksmīgi pelēki svārki un tāds pat saturs. Ko lai dara, visu nosaka zelts! Laikam nav nemaz zināms, kad iznāks nākamais numurs. Bet tāpēc nebaidāties atbalstīt Kukures kundzi, kuŗa laikam tur ir vienīgā, kam ir kaut kas zināms par literārām lietām. Arī praktiskā ziņā Jums varbūt ir kas kopējs, jo esmu dzirdējis, ka viņas ikdienas dzīvot esot ļoti smaga. Uz honorāru Jums laikam nav ko cerēt. Bet to jau nespēj maksāt arī mūsu labākais žurnāls – Ceļa Zīmes… Protams, tas ir tāpēc, ka latvieši ir kultūras ziņā daudz pārāki par citām pasaules tautām. Nu, tas bij bišķi par niknu teikts! Ja jau nelaiķis Žids Francijā varēja savas grāmatas izdot tikai 4000 lielā metienā (tas ir uz 40 miljoniem francūžu!), tad ar mums nav tik ļauni, ja uz mūsu 150,000 trimdiniekiem grāmatu metieni ir no 800-1200 lieli. Tātad I am amiss!…

Ja, es lāga nesaprotu, kā gan Jūs izrīkosit savus darbus mājā un jaunajā darba vietā? Ja Jums vēl pie tam iznāk laiks arī man atrakstīt, tad izstāstiet man to. Gŗūti gan ticēt, ka Jūs to varēsit, bet tomēr cerību negribas zaudēt un varbūt arī Jums pašai būs vajadzība kaut ko novadīt no ikdienas citā plāksnē, lai vispār varētu elpot. Zināms, visdrošākais padoms šādās reizēs ir tas, ko viena ķekša devusi zutim, kuŗš ļoti spārdījies, kad viņa tam vilkusi nost ādu. – „Ko nu tik daudz spārdies, – viņa teikusi, – pie visa tak var pierast!”…

Es kautrējos nobeidzot vēstules vēlēt priecīgus Ziemassvētkus, jo tas varbūt var izklausīties pēc vienaldzības pilna izsmiekla. Varbūt, ka daži var sameklēt prieku pudelē, bet man tas ir tārpains prieks. Es domāju, ka svētku vakarā pie Jums būs meitenes un Jūs viņam tad stāstīsat par svētku vakaru kādā Nekurienes pasaulē – bērni mīl klausīties pasakās. Un varbūt tas būs vienīgais, kas rādīs, ka kādreiz bij svētki. Bij! Es pats četrus pēdējos gadus svētkus esmu pavadījis viens. Šogad tā pati kollēga, par kuŗas dzejām es nupat rakstīju, mani bij uzaicinājusi svētku vakarā savā ģimenē, kuŗā ir tikai trīs galvas. Es priecājos uz šo vakaru, bet nu iespējams, ka bronchīts man aizliks kāju ceļā un man tad nāksies svētku vakaru pavadīt viņa sabiedrībā. Ja, pilnīgi viens jau laikam cilvēks spētu būt tikai kādā transcendentālā telpā, bet šai pasaulē ap viņu arvien ir ja ne vairāk, tad mazākais četras sienas.

Jums vajag ticēt, ka nākamā gadā Jūsu dzīve ieies gaišākā posmā, jo citādi liktens to kārtodams, var vienaldzīgi visu pamest tai pašā stāvoklī – sak, ja viņa pati neko labāku negrib, ko es tur…

Esiet sveicināta.
Jūsu J.Kalniņš