1954. g. 1. novembrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Es saņēmu Jūsu vēstuli šodien un tūliņ steidzos atbildēt, lai Jūs manējo saņemtu noteiktajā laikā. Esmu sev atļāvis brīvdienas, par kuŗām vēl neesmu skaidrībā, cik ilgi tās ieturēšu, tāpēc varu rakstīt vēstules kad gribu, nerēķinoties ar kādiem darbiem. Šo vēstuli sāku jau rakstīt vakar, kad vēl nebiju lasījis Jūsējo, bet rakstīšanu bija jāpārtrauc, jo vajadzēja braukt uz pažārnieku kluba sēdi, kur referēja mans dēls par mākslas un socioloģijas attiecībām, pēc kāda angļu autora darba. Sanāksme notika pie kāda kluba biedra ļoti skaistā vietā un kā parasti noritēja spraigi un biedriski jautri. Es varu tikai nožēlot, ka Jums nav iespējams šais sanāksmēs piedalīties. Mani tās allaž atsvaigo.

Pēc Jūsu vēstules izlasīšanas nu es savu vakarējo vēstuli mazliet pārveidošu. Atmiņas! Un atmiņas par tēva mājām! Savu nākamo romānu es gribu iesākt tur, lai kādu gadu vai vairāk dzīvotu tēva mājās un būtu tikai to cilvēku starpā, ar kuŗiem tur tiktos. Kad pagājušā Jūsu vēstulē lasīju Jūsu tēlojumu par māsu, es šo ainu redzēju, jo to rakstīja māksliniece. Tāpat tagadējās vēstules stāsts man likās tik pazīstams, it kā es to būtu līdzi dzīvojis. Mēs esam aizgājuši no dzīves, kuŗa bijusi ar tik vienādiem pamatiem, ka liekas visiem ir bijusi vienāda. Jums to vajag tēlot, jo tā būs pateicība par to, ka mums tāda reizi ir bijusi. Kad es izlasīju Jūsu mazo tēlojumu, kuŗš tagad iespiests Gada grāmatā un kur tas atstāj pavisam citādu iespaidu nekā rokrakstā, man jāsaka, ka tas ir ļoti droši, svaigi, spēcīgi veidots darbs, kādu nemaz nav tik daudz mūsu tagadējos rakstos. Ja Jūs tāpat rakstīsat par savu māti, māsu un visiem tiem cilvēkiem, kas kādreiz bijuši ap Jums, par Jūsu darbiem priecāšos nevien es.

Varbūt Jums nāks par labu, ja es pateikšu kādas R. M. Rilkes domas par to, kas ir jāraksta un kā jāraksta. Man tās ir ļoti tuvas un šķiet, ka arī Jums tās nevarētu būt svešas:

Dzejnieka (Rilke saprot visus rakstniekus tikai tik tālu, cik tie ir dzejnieki) uzdevums ir radīt īstenību, tas ir – no konkrētās īstenības radīt savu, mākslas īstenību. Māksla nav tāpēc, lai no pasaules kaut ko izvēlētos, bet lai to bez atlikuma pārveidotu valdošā iekšpasaulē. Šīs īstenības radīšanai jābūt eksaktai, ne aptuvenai, paviršai. Māksliniekam ir jāienīst viss aptuvenais, viņam pilnīgi jānošķiŗas no visa nejaušā, no katras neskaidrības, ar savu precizitāti un noteiktību viņam ir jābūt katras aptuvenības pretpolam. Viņa mutei ir jābūt lielai, bet ne pārrunājošai, bet patiesību runājošai. Māksliniekam ir jārunā par lietām, bet viņa lietu skatīšana nekā neprasa, tā atkārto lietas. Lietu teikšana ir grūts darbs, bet tomēr nav cita ceļa kā māksliniekam ir pilnīgi jāiegrimst objektīvās pasaules lietās un tās bez pārpalikuma jāpārveido mākslas lietās. Bet – viņš saka tālāk: skatīšana ir robeža un aiz tās skatītā pasaule grib uzziedēt mīlestībā un skatītai lietai ir jākļūst par sirds lietu. Kad skatīšanās darbs ir beigts, dari sirds darbu! Sevī, savos tēlos, ko tu esi sagūstījis, jo tu par tiem valdi. Un tomēr – tie tev tagad ir sveši! Vēro iekšējais vīrs savu iekšējo meiteni, šo no tūkstoš dabām izcīnīto un tikai tagad iegūto un vēl nekad nemīlēto radījumu. –

Izlasiet šo mazo Rilkes testamentu un tad domājiet par visu to, ko Jūs tagad variet saskatīt savā jaunībā un jautājiet vai tas Jums nav tik mīļš, ka Jūs to gribētu sev atdot atpakaļ kā mākslu? Es domāju, ka tas tā ir un tāpēc šie tēli palīdzēs Jums dzīvot. Nākotne ir spoks, kuŗu mēs neviens nepazīstam. Paļauties šim baigajam darinājumam ir vairāk nekā bīstami. Mums jādzīvo ar pagātni, kuŗa mīt mūsos, kuŗu drīkstam mīlēt, kuŗa mūs nekad nepievils un neatstās. Arī baiga pagātne, mākslā pārveidota, ir skaista pasaule un pie tam mūsu pasaule.

Jūs jau ziniet, ka es vakaros eju staigāt, vēlu, kad ielas jau tukšas. Pār visiem žogiem tagad līkst pāri rozes. Es bezdievīgi šķinu pusplaukušos pumpurus un atnesis mājās, salieku traukos. No rīta es pamostos no rožu smaržas un uz galda man ir liels krāsains laukums, bet pa logu es redzu mīkleņu kalnus – baltus un rozā. Arī tie smaržo. Jūs mīklenes nepazīstat, jo Vidzemē tās laikam nebija sastopamas. Par to jau tur bija ievas. Es reizi braucu ar riteni no Kokneses uz Bērzauni un Pērse tad bija pašlaik ievu ziedos. Visa pasaule man likās smaržu pilna un likās, ka zied arī katrs cilvēks, ko sastapu ceļā.

Daudz, daudz gadus vēlāk es braucu no Romas uz Dženovu un dzelzceļš tur iet gar pašu jūru, reizām gar pašu pludmali, reizām simts metru augstumā gar stāvām klintīm. Bija gaiša mēness nakts un visas malas pilnas ar man nepazīstamiem ziedu krūmiem, es redzēju tikai baltus un sarkanus ziedu laukumus.

Atkal daudzus gadus vēlāk es dzīvoju Dienvidvācijā (netālu no Bodensas ezera). Tur bija ābeļdārzi, nē, ābeļu meži, kilometriem plaši un pavasaŗos tie ziedēja. Un šai skaistajā zemē mana dzīves biedre pēkšņi sāka zaudēt garīgo līdzsvaru. Pagāja pavasaris un vasara, viņai ar katru dienu vairāk mācās virsū briesmīgas bailes un viņa negribēja no manis ne soli atkāpties. Man bija jāslēpj no visiem viņas nelaime, lai viņu neaizvestu uz kādu iestādi. Sešus mēnešus man tas izdevās, tad viss bija galā, viņai vairs nebija spēka turēties pretī savām bailēm un es arī nespēju viņai palīdzēt un viņa pati atbrīvoja sevi no dzīves. Es biju viens, jo jaunākais dēls jau bija Austrālijā, bet vecākais amerikāņu dienestā. Man nebija neviena tuva cilvēka, jo tie nedaudzie tautieši, kas bija tuvumā, kļuva ļoti atturīgi. Es patvēros pie vāciešiem, tas ir, viņi mani pievāca. Tie bij man pilnīgi sveši cilvēki, bet vēl neviens latvietis man nav rādījis tik daudz līdzjūtības, saprašanas un tiešas palīdzības kā šie svešie cilvēki un tikai viņiem pateicoties es esmu šeit.

Pirms nāves aizgājēja rakstīja vēstules saviem dēliem, katru dienu, bet nevienu nevarēja aizsūtīt, jo uzrakstītais viņu neapmierināja un satrauca, viņa raudāja un žēlojās par savu nespēju. Vēstules man ir vēl tagad, bet kaut gan ir pagājuši četri gadi, kopš rakstītāja mani atstājusi, es tās nespēju vēl lasīt. Varbūt kādreiz spēšu. Es turu sevi par vainīgu pie šīs dvēseles bojā ejas, tāpēc ka nespēju to novērst. Mums pienākas būt glābējiem.

Man ir daudz paziņu šeit, es daudz runāju un dažreiz esmu ļoti joviāls un tomēr man arvien ir viena doma prātā un tā nekad neļauj man tuvoties citiem tā, kā to citi spēj, es arvienu esmu ārpus sabiedrības. Man ir jādomā: kādēļ nevienam nav neviena vārda priekš tā cilvēka, kuŗš tik daudz ir mīlējis, tik daudz strādājis citu dēļ?

Tas, ko Jums rakstu nav žēlošanās. Tas ir tikai mazs elpas atvilciens pēc četriem gadiem, jo šai laikā es neesmu ne ar vienu par to runājis, neviens arī nav man to jautājis. Neviens, Dzelmes kundze, lai gan tas šeit daudziem nav, nevar būt noslēpums.

Varbūt arī Jums viss, ko teicu ir lieks domu aptumšojums, mūs visus kaut kas spiež un mums vajadzīgs prieks. Tātad lai pietiek ar to.

Jūsu vēstule bija tik sirsnīga, tik silta, es Jums nespēju ar tādu pat atbildēt, lai gan gribētu. Varbūt tas ir tā tāpēc, ka esmu tik daudz labu vārdu un dažreiz arī daudz sirsnības atdevis saviem darbiem un tagad man ir arvien bail, ka es atkārtoju to, ko jau reizi kaut kur esmu teicis.

Vai sūtīsiet kādu darbu uz Brisbenu? Es nevaru saņemties un kādu akvareli ielogot, tāpēc man jāpaliek mājās. Citi kollēgas jau laikam sūtīs vairāk vai mazāk.

Esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš

1954. 28.11.

Cienījamā kundze.

Paldies par Jūsu gaŗo vēstuli. Tas ir vispatīkamākais vēstules veids – rakstīt to ne uz reiz, bet kā dienas grāmatu. Arī es gribētu to izmantot, bet ar mani tas nereti notiek tā, ka to, ko šodien uzrakstījis, rītu atzīstu par nepilnīgu vai pārsteigtu, nepiedienīgu un nespēju to vairs aizsūtīt… Protams, ka tas tā varbūt nemaz nav. Un ir labāk, ja arī vēstule ir nepārdomāta vai pārsteigta, jo tad tā ir arī patiesāka un vairāk ko no mums pasaka nekā labi stilizēta un pārdomāta.

Man patīk Jums rakstīt svētdienu rītos, jo liekās, ka tad spēju visu kaut kā labāk pateikt. Svētdienu rīti man palikuši uz visu mūžu atmiņā no ļoti seniem laikiem. Tie nebija tik jauki, kā es to vēlētos, bet skumji un ilgu pilni. Es jutos tad it kā atstāts un manas lielākās ilgas tad bija pēc cilvēkiem un pēc draugiem. Un ar laiku es šīs ilgas iemīlēju un nu man liekās, ka tas ir bijis skaistākais, ko savā mūžā esmu mīlējis. Šī mīlestība mani arī nav maldinājusi… Bet tā ir romantika!

Jūs man pastāstījāt bēdīgas lietas. Es daudz par to domāju un man gribētos kaut ko teikt, lai Jums kaut cik palīdzētu. Bet vai drīkstu? Es tik maz par Jūsu dzīvi zinu, tik maz pazīstu Jūsu apstākļus. Un ko par otru cilvēku vispār var zināt? Var nodzīvot tam blakām mūžu un tomēr nezināt un nesaprast, ko tas cieš. Un tāpēc viss, ko es varu Jums teikt, var nozīmēt tikai to, ka par Jums domāju kā par sev līdzīgu, domāju, ka Jums tāpat kā man ir kādas sāpes, kas nomāc un visu aptumšo. Un reizām es jūtu, ka tas, ko liktenis uzlicis Jums ir daudz smagāks nekā tas, no kā es iedomājos ciešam. Saka jau: viena galva, viena bēda. Bet Jums jau ir trīs galvas! Un varbūt visvairāk ir jācieš mazo galvu dēļ, kuŗas vēl pašas neprot ciest. Jā, tas ir tas skumjākais, ja nespējam bērniem sagādāt tikai gaišas dienas, kamēr tie vēl ir mūsu rokās, kamēr tie mums tic kā prieka devējiem. Vēlāk jau tas tā vairs nav. Viņi meklē un atrod sev prieku kaut kur citur. Un tomēr man liekas, ka gaišas bērnu dienas ir dzīves dāvana. Jo ir jau iespējams, ka tā ir vienreizīga un mums ar to jāpārtiek visu mūžu, kuŗš no mums vairāk ņem, nekā dod. Un tad arī Jūs pati. Vai tad mākslinieka apziņa, viņa apziņa, ka tam ir ļauts vairāk nekā citiem just, domāt un spēt un tomēr nevarētu to sev atļaut, nav apvainojums un pazemojums? Es to arvienu tā esmu sajutis. Es domāju, ka arī Jūs to citādi nevariet uztvert. Vienumēr mākslinieks ir nesaprasts, pūļa neievērots un par nevajadzīgu turēts. Ar to jārēķinās. Bet kas var būt nejaukāks nekā tas, ja tas tā ir vistuvākā tuvumā? Jā, viss jau ir iespējams un viss ir tikai cilvēcīgs un tātad aizbildināms, izskaidrojams. Bet ja tam jāpakļaujas, tad reizā ar to jāatzīst, ka augstākā dāvana, ko liktenis mums piešķīris, būt māksliniekam, ir nozaimota. Bet gadi aiziet. No sākuma liekās ka tie velkas kā gliemeži un tiem nav gala, bet vēlāk tie skrien neganti ātri, tā ka jābrīnās, kur gan tie palikuši? Bieži domājam tā: reiz būs citādi un tad es sagrābšu ar divkāršu spēku to, ko esmu palaidis gaŗām. Baiga maldīšanās. Nekad mēs vairs neiegūsim tās domas un citi pārdzīvojumi, kas varbūt būs tikai bālas ēnas no tā, kas mums būtu to vietā atļauts agrāk. Katrs mūsu dzīves laikmets mums dod ko savu un vienreizīgu. Ko spējām vakar, to vairs nespējam šodien. Michelandželo ir tas, kas viņš ir tāpēc, ka nav no sava gaŗā mūža nekā pametis neizmantotu.

Ja man par to jādomā, tad es nevaru nekā cita teikt, ka viss, lai ko Jūs darītu savu apstākļu maiņai par labu, vienumēr ir attaisnojums, kaut arī tas būtu cik neparasts. Vairāk jau neko nedrīkstu teikt un ne kādus praktiskus priekšlikumus, Jūsu apstākļus nepazīdams, nedrīkstu ieteikt. Bet Jums jātic, ka domās es tos meklēju. Un var jau mums būt tādi brīži, kad jau tas, ja par mums domā kaut viens cilvēks, no tā kļūst vieglāk.

Jūsu domas, ka iespiests darbs mums rāda skaidrāk, ko esam teikuši, ir pareizas. Tas tā ir arī ar mani. Un piemēram, tāds vīrs kā L. Tolstojs savus darbus dažreiz ir labojis pat astoņos iespiedumos! To sauc par strādāšanu! Arī tas ir pareizi, ka domas ir ļoti grūti ietvert vārdos. Ar to jāmocās kā ar smagu nastu, jo domas ir neizsakāmi daudzveidīgākas kā vārdi un tāpēc mums nereti ir tās jābanalizē, jāfrizē, jāatšķidrina, lai ieblīvētu vārdos. Un tomēr arī tad vēl citi tās nesaprot. Bet man jāsaka, ka Jums tas jau padodas pietiekami. Varbūt Jums palīdzējušas agrāk rakstītās dienas grāmatas, kas protams varēja būt atklātākas un drošākas nekā tās, ko sakām citiem. Jūsu stils nav banāls un liekas tā, ka Jūs runātu ne domādama, bet it kā sevī skatīdamās. Tas ir labi. Mākslinieks ir skatītājs, bet ne spriedējs. Spriešana ir filozofa darbs.

Jā, tas ir tā, ka cilvēks ir tiešām sabiedriska būte un tam ir sabiedrībā jāaug, jādzīvo un jāattīstās. Varam no sabiedrības aiziet, lai strādātu, lai domātu, arī lai ciestu, bet tad atkal mums tur jāatgriežas, lai izvērtētu to, ko esam ieguvuši vai zaudējuši. Nupat mēs it kā esam zaudējuši sakaru ar citiem cilvēkiem, jo pagājušie gadi radījuši cilvēkus kā baigus zvērus. Tagad cilvēki baidās cits no cita, nedrīkst uzticēties, nedrīkst draudzēties. Sabiedriskā, valsts dzīvē, – visur valda tikai bailes, liekulība, pārāk liela uzmanība un viltība. Ir arī rakstnieku darbi, kas pauž šīs bailes – bailes no eksistenciālā, zvēram un nelietim līdzīgā cilvēka. Tas laikam ir arī iemesls Amerikas draudzenes bailēm. Pret to jācīnās. Jāatgriežas pie cilvēka dvēseles vērtībām, par tām jārunā, jāraksta, tās jāmīl. Man šķiet, ka citas izejas nevar būt. Un taču visiem jau mums ir nebeidzamas ilgas pēc mīlestības, pēc draudzības un prieka. No tām arvienu kaut ko var gaidīt un tikai gaidīšana jau ir pati dzīve. Ja vairs nav ko gaidīt, tad liekas, ka arī dzīves vairs nav.

Jūs jau zināt, ka vakaros es dodos gaŗās pastaigās. Tad parasti eju uz Heidelbergu, jo tā ir skaistākā no visām citām kaimiņu pilsētām un turpat tuvu pie Ivanhoe. Tur ir brīnišķīgi dārzi ar skaistām mājām un klusas ielas. Tagad dārzi ir vienos ziedos un veseli rajoni smaržo nezin kādām nepazīstamām smaržām. Ir ļoti daudz rožu. Tur ir arī divi lieli hospitāļi, paši par sevi jau mazas pilsētiņas. Parasti šie hospitāļi ir manu gājienu gala punkts. Tur es tad kādu brīdi apstājos, vēroju apgaisotās logu rindas, neskaitāmās mašīnas un iekšā gājējus un ārā nācējus. Tur strādā daudz latviešu māsu un kopēju. Bet man tur nav neviena pazīstama. Dažreiz tad es domāju, ka būtu skaisti, ja Jūs tur strādātu. Es tad vakaros varētu Jūs pie vārtiem sagaidīt un pateikt labvakaru. Tad Jūs iekāptu autobusā un aizbrauktu mājas. Vairāk jau nekas nebūtu un tomēr būtu kaut kas ko gaidīt. Tagad es staigāju gar skaistajiem dārziem un mājām, kuŗās dažreiz dzird mūziku un kur varbūt mīt laimīgi un priecīgi cilvēki, kā pa apburtu zemi, kuŗā es nemūžam nespēšu iespert ne kāju. Bet arī tas ir labi, ja es varu dzīvs un drošs te staigāt. Mana vedekla (vecākā dēla sieva ar manu mazdēlu) uzturas kaut kur Sibīrijas taigā un viņai varbūt nav iespējams pat sapņot par šo skaistumu, kādā es drīkstu staigāt. Kāpēc? Varēja būt tā, ka še staigātu viņa, bet es dzīvotu tundrā? Vienkārša likteņa kaprīze! Un tomēr man tādēļ dažu brīdi ir tik smagi, ka es nespēju pilnīgi baudīt šo skaistumu.

Jā, kad Jūs būtu še, tad noteikti mēs ar Jums satiktos šovakar mūsu pažarnieku kluba sanāksmē. Tā būs kaut kur ļoti tālu no Ivanhoe, pie jūras. Tur vienam no mūsu biedriem, ļoti darbīgam architektam, ir māja. Un mēs jau pēc kārtas noturam kluba sēdes pie biedriem. Bet pēc divi nedēļām būs kādā citā vietā mūsu kluba gada svētki ar dažām jautrām izdarīšanām. Arī tur Jūs varētu būt. Varētu… kas gan viss varētu un nevarētu būt, ja nebūtu tā, kā tas ir!

Paldies par zīmējumiem! Jums vajadzētu tos sakrāt un sistematizēt, jo tur varbūt ietverta nākamās mākslinieces sākuma stadija. Latvijā mani kādreiz interesēja bērnu zīmējumi un es tos pētīju un aprakstīju. Es reizi Rīgā skolotāju savienībā par to lasīju lekciju. Bet klausītājiem tā likās tik sveša lieta, ka viņi drīz sāka žāvāties un pamazām izvācās no zāles. Varbūt es biju pārāk zinātnisks, varbūt neveikls referents? Bet laikam paliku vienīgais šai mākslas nozares pētīšanā un skaidrošanā. Tā mani lielie bēŗnu zīmējumu krājumi palika neizmantoti. Vienreiz gan vēl pirms šīs lekcijas sarīkoju bērnu zīmēšanas izstādi. Bet arī tai nebija nekādu panākumu. Mani drusku mierina tikai tas, ka reizi būdams Minchenē, es arī tur bērnu zīmējumu izstādē biju vienīgais apmeklētājs…

Es Jums vēlētos aizsūtīt Rūsu, bet šaubos vai drīkstu? Jūsu mājas apstākļu dēļ?

Lūdzu rakstiet man daudz, visu kas Jūs nospiež. Jums kļūst tad vieglāk un tas nebūs zemē nomests. Mums ir jāpieņem citam no cita viss, kas tiek labprātīgi dots kā dāvana. Ar šīm dāvanām mēs sevi tuvinām cilvēcībai. Nekāda morāle un nekādi filozofiski konstruējami domu ietvērumi nespēj panākt to, ko vienkārši vārdi, ko radījusi mūsu dzīve priekā vai bēdu brīžos.

Jūsu J. Kalniņš

Lonnija Kukure:
****, Kent town, S. A.
Viesa adrese: 
****, G.P.O., Adelaide.